Paplašinātā meklēšana

âbelcene (unter âbelnĩca): auch Dond. n. FBR. V, 132.

Avots: EH I, 191

âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles ² kuoks gebräuchlich.

Avots: EH I, 191

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. ² 3 f., Feist Wrtb. ² 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234

âbeliņš, für âbuoliņš "Klee" BW. 7446, 1.

Avots: ME I, 234

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

âbelnĩca,

1): âbelnĩca Baltinow n. FBR. XI, 125, 132, Lixna, Pilskalne, (mit î ) Warkl., ābelnīca BW. 7121, 6, Pas. VII, 188; IX, 106, âbelnica Saikava, ābelnica BW. 7121, 4 var., âbelnìce ² Sonnaxt, ābelnice BW. 7121, 4 var.

Avots: EH I, 191

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3

‡ ādele (li. odelė) Pas. VIII, 91, (mit ã) Grenzhof, (verächtl.) Demin. zu âda.

Avots: EH I, 192

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. ^1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

‡ II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24

‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22

‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.

Avots: EH I, 22

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 27

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

‡ I àizmelst Druva I, 392, = piesẽrêt.

Avots: EH I, 38

II àizmèlst ² , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38

àizmelˆzt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39

‡ II àizmelzt Jürg., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 38

àizmieluôt, ‡

2) prügelnd verjagen
Trik.: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 40

àizmìeluôt ^2, lieb gewinnen, mit dem Gen.: (infl.) es tuo jaunuo cīši aizmìeluotu BW. 13020.

Avots: ME I, 41

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

‡ àizskretelêt Borchow, mit einem kleinen Kinderwagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 48

‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

‡ àizstel˜lêt, hin-, wegschicken: aizstellējusi Īkstīti uz tīrumu Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 52

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56

àizšvelpt, s. àizsvilpt, BW. 15369.

Avots: ME I, 55

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

‡ aîztelˆst ² Salis, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57

àizvelˆt: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

II àizzẽģelêt, wegsegeln.

Avots: ME I, 61

àizzelˆt, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.

Avots: ME I, 61

àizzelˆt, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I ² , 158.

Avots: EH I, 64

‡ àizzẽvelêt, ein Zündholz anzünden Kal.

Avots: EH I, 64

‡ àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz kā oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65

‡ aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67

akseļi Konv. ^1, akšeļi (Autz), akšuļi Biel. I, 474, Häcksel, gew. ekseļi, eksele.

Avots: ME I, 65

am̃belis, am̃bĩlis (Kandau), das Handbeil.

Avots: ME I, 70

am̃pelêtiês Libau, = am̃plêtiês.

Avots: EH I, 69

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

‡ antskābele Kroppenhof "das Querholz am vorderen Ende der Deichsel".

Avots: EH I, 70

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

apcelˆt,

1) beschwatzen, gängeln
Segewold;

4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.

Avots: EH I, 75

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apdèldêt, ‡ Refl. -tiês, = apdilt.

Avots: EH I, 77

apdèldêt, tr., abnutzen: tās pašas tukšās, apde̦ldē̦tās frazes Vēr. I, 1153.

Avots: ME I, 81

‡ apdìedelêt, bettelnd durchstréifen: a. visu apkaimi.

Avots: EH I, 77

‡ apdrãztelêt, ringsum ein wenig beschnitzeln: a. kuoku.

Avots: EH I, 78

apdviẽļuôt, tr., mit Handtüchern behängen: pūrvežus apdvieļuoja RKr. XVI, 154.

Avots: ME I, 83

‡ apdzeldinât Frauenb., = ‡ apdzaldît.

Avots: EH I, 79

‡ apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

‡ apèlst Trik., = apskriet, umláufen: a. visu apgabalu.

Avots: EH I, 80

‡ àpèlte ² Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.

Avots: EH I, 86

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

‡ apgvèlst ² Golg., = ‡ apgvelzt.

Avots: EH I, 86

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

‡ apķibelêt Frauenb., = apķìlât: mežsargs mani šuodien apķibelēja mežā.

Avots: EH I, 96

‡ apkuodelêt,

= ‡ apkuôdît: a. ābuolu.

Avots: EH I, 95

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

‡ apkvel˜lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

‡ aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt, schwarz, finster werden: tā debess augšām būs apmellēj'si Jer. 4, 28.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

‡ apmelst "verleumden" Bauske.

Avots: EH I, 101

apmiẽluôt, tr., bewirten (viele, im grossen Umfange): visus kaimiņus.

Avots: ME I, 108

‡ appel˜cêt Dunika, Kal., = apmizt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = apmiztiês.

Avots: EH I, 104

‡ appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104

‡ appelˆdinât, um etwas herurnschwimmen lassen: a. zirgu ap laipām (oder laipām apkārt).

Avots: EH I, 104

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

appelˆt, tr., tadeln, rügen, schmähen: nu es biju tā appe̦lta BW. 8763.

Avots: ME I, 110

appestelêt, -ļuôt, bezaubern.

Avots: ME I, 111

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

aprumelêt: auch AP., Kegeln.

Avots: EH I, 110

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

‡ apskraidelêt (ein wenig pejorativ), in verschiedenen Richtungen oder mit Unterbrechungen laufend durchstréifen Bers. u. a.: a. visas mājas ar jaunām ziņām.

Avots: EH I, 113

‡ apskretelêt, mit Schleim besudeln Neugut.

Avots: EH I, 113

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

‡ II apskùrbelêtiês ² , apskùrbulêtiês ² Festen "= apskurb"; apskurbelêtiês "apdzerties" N.-Peb., sich wiederholt berauschen Wessen.

Avots: EH I, 114

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

‡ apspaidelêt wiederholt - ein wenig drückend - betasten: pircējs pamatīgi apspaidelēja guovi.

Avots: EH I, 115

apspriêdelêt, bekritteln: cita darbus, vārdus.

Avots: ME I, 125

apstellêt, bestellen: strādniekus.

Avots: ME I, 126

‡ apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118

aptèlzt ^2, vergeuden: pats visu apdzēris, aptelzis Aps. IV, 52. C.

Avots: ME I, 130

‡ aptraipelêt, beflecken: uogām, kuo visi putniņi var a. Pet. Av. I, 40.

Avots: EH I, 122

‡ apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125

‡ apveldzêt Bauske, anfeuchten, letzen; a. lūpas slimniekam.

Avots: EH I, 125

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

apzelˆdinât, tr., ein wenig ringsum verbrennen: viņš nātrēs pirkstus apzeldinājis Lauva, Buschh. (dzeldinât).

Avots: ME I, 137

apzelêt (li. apželėti), tr., besabbeln: ē̦d un apzelē, kuo ruokā dabū PS.

Avots: ME I, 137

‡ apzelinât Salis, = apzelêt.

Avots: EH I, 127

apzelˆt (li. apžélti), intr., sich mit Gras bedecken, bewachsen: laukums bija apzēlis ar zaļu mauru LA.

Avots: ME I, 137

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

apzvelˆt, ‡ Refl. -tiês, umkippen (intr.), umfallen Dunika a. u.: krē̦sls var a.

Avots: EH I, 128

apzvelˆt, tr., umwälzen.

Avots: ME I, 138

‡ ârceles ² od. ârceļu ² bal˜ki Grob. "re̦sni baļķi, kas iestiprināti rijas istabiņas lauka sienās, kur uztikt ārdus": pa ārcelēm grūsta ārdus. Zu ārdcila.

Avots: EH I, 194

[ārdelêt Etn. IV, 145 (aus Hasenp.), gleichbed. mit ārdêt].

Avots: ME I, 241

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

‡ atbelzt,

1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;

2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!

3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.

Avots: EH I, 134

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

atcelˆt, Refl. -tiês, ‡

3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡

4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡

5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.

Avots: EH I, 137

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152

‡ atdèldêt, abnutzen: a. sev mēli, par citiem runājuot.

Avots: EH I, 138

‡ atdìedelêt, sich umhertreibend hergeraten Bauske: viņš atkal te atdiedelējis. Refl. -tiês, Stenden, = ‡ atdìedelêt.

Avots: EH I, 139

‡ atdzeldinât (?) Bauske "= sadzelˆdinât": a. nagus (pirkstus) ar nātrēm.

Avots: EH I, 140

‡ atelgt,

1) = izpilˆgt: viņš tāds ateldzis AP.;

2) "?": viņam ate̦lgti (= ate̦rgti?) zuobi: ēd kā negribuot AP.

Avots: EH I, 141

‡ ate̦lpa, eine kurze (kleine) Erholung (atpūta) Fossenberg.

Avots: EH I, 141

‡ atelpêt, durchkommen, sich behelfen Golg.: izkulti jaunie rudzi; nu jau vieglâk var atelpēt.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt: man tâ sap krūtis, ka grūti a. Dond.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

‡ atelpt Golg. (mit èl ² ), Bers., Sessw., atelptiês Fossenberg, Golg., N.-Peb., (prs. -e̦lpstuôs) Warkl., Wessen, Atem schöpfen, sich erholen: te var gan atelpties laba gaisa Janš. Mežv. ļ. II, 527. tikai tagad varēja atelpties, juo labība bija nuokulta Saikava.

Avots: EH I, 141

‡ ate̦lsa (wo ?) = ‡ ate̦lpa.

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês: auch Wolmarshof (mit e̦l˜).

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.

Avots: ME I, 157

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

‡ atģẽvelêtiês Dunika, Kal., = atžirgt, atģèibt 1 und 2. Aus li. atsigeivelėti dass. (in žemaitischer Aussprache).

Avots: EH I, 144

‡ atgrūstelêt, wiederholt (oder mehrere leichte Objekte) ab-, zurück-, herstossen: a. krē̦slus nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

‡ atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144

‡ atjādelêt,

1) wiederholt (und ohne jede Notwendigkeit) herreiten
(intr.): dažreiz viņš atjādelēja arī pie mums;

2) unnötig, zwecklos herlaufen machen
Jürg.: kas tuo kumeļu šurp atjādelējis?

Avots: EH I, 144

‡ atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

‡ atkuôdelêt, ab-, wegbeissen, -knabbern, -nagen: a. lellei galvu.

Avots: EH I, 151

‡ atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152

‡ atliẽlîtiês pretī, entgegenprahlen, seinerseits prahlen.

Avots: EH I, 154

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

‡ atmelst, dummes Zeug antworten Prl.: viņš man kuo atmelsa.

Avots: EH I, 155

atmiẽluôt, ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge laben Dunika, OB. u, a.: ticis pie me̦dus šķīvja, nevarēju a. vien.

Avots: EH I, 156

atmiẽluôt, tr., wieder bewirten: mieluojiet, sveši ļaudis, es jūs būšu atmieluot BW. 19347.

Avots: ME I, 179

atpelˆdêt, intr., heranschwimmen: atpe̦ld (dial. atpelž BW. 13595, 2) zaļa līdaciņa.

Avots: ME I, 181

atpelˆdinât, tr., heranschwemmen: malku, uozuolu LP. V, 230.

Avots: ME I, 181

atpèlnît, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atpèlnît: kad es tuo varēšu a˙!

Avots: EH I, 158

atpèlnît [li. atpelnýti], tr., abverdienen: parādu.

Avots: ME I, 181

atpelˆt: auch Warkl.

Avots: EH I, 158

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181

atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.

Avots: EH I, 166

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

‡ atskraidelêt, zwecklos (auch: wiederholt) hin und her laufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge hin und her laufen C.

Avots: EH I, 166

‡ atšķupelêt Dunika, Kal., Rutzau, = atšķipelêt I: a. sniegu nuo durīm.

Avots: EH I, 174

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

‡ atšmelˆt ² Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174

‡ atspaidelêt, = atspaîdît 2: atspaide̦lē̦ta maize.

Avots: EH I, 168

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

‡ atstel˜lêt,

1) herschicken, -senden;

2) zurückschicken
U.

Avots: EH I, 171

‡ atster̂velêtiês ² Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

atstuopele"?", atstuopnieks "?": bē̦rza atstuopele BW. 14517, 11, lauku atstuopnieks 14517, 8, als Schimpfwörter. Vgl. atstuope.

Avots: ME I, 198

‡ atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173

atsvèlpt, s. atsvilpt.

Avots: ME I, 199

‡ atšvelpt: auch (mit èl ² ) Oknist.

Avots: EH I, 175

atšvelpt, dial. für atsvilpt BW. 250.

Avots: ME I, 203

[atsvel˜tiês Warkl., Spr., Ruj., gleichbed. mit atzvelties.]

Avots: ME I, 199

‡ attelzt Saikava (pejorativ), = atdzer̂t 1.

Avots: EH I, 176

atvelˆdinât s. unter velˆdinât I.

Avots: EH I, 179

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

atvelˆgt, -stu, -gu, intr., inch., feucht, frisch, erquickt werden: atvelga gan asniņi nuo lietus Naud.

Avots: ME I, 208

atvelt, Refl. -tiês (li. atsivélti), ‡

2) a. augšupē̦dus Siuxt, rücklings zu Boden fallen
Pas. II, 15; ‡

3) sterben
(verächtl.) Siuxt.

Avots: EH I, 180

atvelˆt, tr., her-, zurück-, werwälzen: vecene atveļ akment nuo vārtiem LP. IV, 90. Refl. -tiês, her-, weg-, zurückrollen: kas akmeni veļ, uz tuo tas atvelsies Spr. Sal. 26, 27.

Avots: ME I, 208

atvèltes, Pl. Gegengeschenke, Geld, das die Hochzeitsgäste der Braut für ihre Geschenke (vèltes) zusammenwarfen: kad atveltes beidzās, saņēma brūte same̦stuo naudu un aiznesa uz klēti BW. III, I, 37.

Avots: ME I, 208

atvielêt (?) zuobus, die Zähne fletschen Lösern nach Etn. III, 146.

Avots: ME I, 211

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

atze̦laîns, s. atzalaîns.

Avots: ME I, 212

atzeldinât [li. atžéldinti], tr., von neuem grün machen, wieder zu Kraft, Blüte bringen: labību.

Avots: ME I, 212

[II atzeles Ruj., etwas Besabbeltes und Ausgespieenens (zu zetêt).]

Avots: ME I, 212

I atzeles (s. auch unter atzala): nachgewachsene Getreidehalme - auch Vīt.

Avots: EH I, 182

I atzeles, Schösslinge, Sprösslinge: atvases aug nuo ve̦ca ce̦lma, saknēm, atzeles nuo kuoka, auga augšējām daļām Laud.

Avots: ME I, 212

‡ atzelêt, ab-, weglecken, -kauen (mit dem Gaumen).

Avots: EH I, 182

atzelˆt, ‡

2) aus der Armut sich wieder herausarbeiten
Segew.

Avots: EH I, 182

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

atzvelˆtenis, ‡

2) die Rücklehne
AP., Golg.: krē̦sla, kamanu, ratu a.

Avots: EH I, 182

atzîdelis: auch Warkl.

Avots: EH I, 182

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

atžiebeļuôtiês, wieder zu sich kommen (Siekeln n.U.).

Avots: ME I, 214

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213

atzvelˆtene: die Rücklehne im Bauernwagen Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 182

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

‡ atzveltine Warkl., = atzvelˆtene.

Avots: EH I, 182

‡ auckelis, das Ohrgehange Infl.

Avots: EH I, 183

aûdzelĩba, Tragfähigkeit, Produktivität, Fruchtbarkeit: atduot zemei audzelību JK. V, 30; sieviešu aûdzelĩba Etn. II, 147.

Avots: ME I, 215

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215

aûgšdze̦lzi, der Oberkiefer, die obere Kinnlade Warkl.: augšdze̦lzuos priekšā nav zuobu.

Avots: EH I, 185

‡ aumelis Dond., = aũmaļa: liels cilvē̦ks, bet a.

Avots: EH I, 187

‡ aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187

‡ aũņelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Demin. zu àuns, ein kleiner Schafbock.

Avots: EH I, 187

aũnelis (unter àuns): auch Siuxt.

Avots: EH I, 187

‡ aušele A. Brigadere Dievs, daba, darbs 63, verachtl. Uemin. zu àuss, das Ohr.

Avots: EH I, 188

‡ aušelîgs Vīt., = aušalîgs.

Avots: EH I, 188

àvarģêlis ² KatrE., āvarģēlis Golg.

Avots: EH I, 196

āvarģelis (unter ãverģẽlis): ãvarģẽlis Schlockenbeck, Wolgund.

Avots: EH I, 196

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

avielis: auch Sussei, (mit ìe ²⁾ Gr.-Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 190

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232

‡ avitele Gramsden, Demin. zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ āzjuõmele Franeab. "tukša te̦lpa uz ē̦kas augšas pašā pažuobelē".

Avots: EH I, 196

‡ bãbele Salis, ein Heuschober mit einem Dach darüber.

Avots: EH I, 208

‡ baîdelîgs Lubn., Meiran, furchtsam, scheu: b. zirgs.

Avots: EH I, 198

bãleliņš, bãleniņš, s. bãlis.

Avots: ME I, 271

‡ bal˜štele Grenzhof n. Fil. mat.62, Demin. zu bàlss I, ein feines Stimmchen.

Avots: EH I, 201

‡ *bambele od. *bambelis. = bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204

bãrbele,

1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;

2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene ² genannt werde Dond.

Avots: ME I, 273

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

‡ baruõnliẽlskùngs R. Blaum. u. a., der Herr Baron.

Avots: EH I, 206

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

‡ baũģele NB., = ‡ baũģuve.

Avots: EH I, 207

‡ baũžele Frauenb., der haarlose Kopf eines kleinen Kindes.

Avots: EH I, 207

‡ bâzelêt Bers., wiedertrott hier oder da stopfen, stecken.

Avots: EH I, 210

‡ bebele, comm., "ein armer und geiziger Mensch" Salisb. Zu ‡ bebelis I.

Avots: EH I, 210

‡ bebelêt, schnell und unverständhch sprechen Golg.

Avots: EH I, 210

‡ bebelêtiês "niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 210

‡ I bebelis,

1) ein Bettler
Peb.;

2) ein Popanz
Walgalen. Zu bebels.

Avots: EH I, 210

‡ II bebelis, wer schnell und unverständlich spricht Golg.

Avots: EH I, 210

bebels Serben, Altenwoga u. a., ein Bettler. [Zu vorhergehenden Wort?]

Avots: ME I, 276

bèdelis: ein zu Bedauernder, wem es schwer geht (gew. das Demin. bèdelītis ² ) Festen.

Avots: EH I, 215

bèdelis, f. -le, der (die) Bekümmerte, ein Kreuzträger: ej, bēdeli (Var.: bē̦duli) sila malu BW. 15583.

Avots: ME I, 288

bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.

Avots: ME I, 289

bẽģele (unter bẽģelis): auch Siuxt: apakš luoga bēgelītes BWp. 552, 1.

Avots: EH I, 216

bēmele, ein Mensch, der wenig oder gar nichs spricht AP. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 289

bẽģelis: auch Rutzau, a. s. bēģeli (oder zu bẽģele?) Janš. Dzimtene I, 29.

Avots: EH I, 216

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289

‡ beizelêt PV., schnell und beinahe unleserlich (mit einem Bleistift) schreiben; kritzeln; Striche ziehen.

Avots: EH I, 211

‡ beizelîgs PV. "zu kritzeln liebend".

Avots: EH I, 211

‡ beizelis PV. "kas beizelē".

Avots: EH I, 211

‡ bele,

1) wenn nur
Dunika: b. bē̦rns!

2) gleichviel
OB.: lai viņš iet b. kur! Mit -e- aus -i-; zu bil.

Avots: EH I, 212

‡ beleksis Frauenb., ein auf kranke Leute bezogener Schimpfname.

Avots: EH I, 212

‡ belis,

1) ein Schaf mit kurzen Ohren
Lemsal;

2) ein Hundename
Dreilingshof, Schlehk.

Avots: EH I, 212

[be̦lute, das Wasserloch, die Pfütze Wid. Anscheinend zu bala 2.]

Avots: ME I, 278

‡ belzējiens Sessw. "= belziens·.

Avots: EH I, 212

belzēt, ‡

2) schallen (von einer Glocke)
Mag. VI, 41.

Avots: EH I, 212

belzêt L., wiederholt schlagen, anklopfen: puisis belzē uz ambultu Mag. IV, 3, 115.

Avots: ME I, 278

‡ bèlzienis ² Kaltenbr., = belziens.

Avots: EH I, 212

belziens: cērtietēs, kaunietēs, ve̦cākie bāleliņi! man mazajam uzmetiet pa vienam belzienam! BW. piel. ² 3467 ¹ .

Avots: EH I, 212

belziens, [belzenis U.], belzens ² Kand., ein derber Schlag: belzienu duot, dabūt, einen Schlag versetzen, erhalten; duodat man vienu belzeniņu! BW. 3888 (aus Blieden). [vilka labu belzeni U., versetzte einen derben Schlag.]

Avots: ME I, 278

‡ belzis, ein etwa einen Faden langer Holzslock (miets) am Netz Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 212

belˆznis, [

1) ein gegenstand zum Schlagen
Bers.];

2) Beule
[Ruj.].

Avots: ME I, 278

belzt,

1): einen derben Schlag versetzen
Warkl. (mit èl ² );

3): ungewandt zu gehen versuchen (von den ersten Schritten eines Kindes)
Stom.; eilig gehen Bers.; ‡

4) mühsam, ungewandt arbeiten
Warkl.

Avots: EH I, 212

belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],

1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;

2) [stützen
Warkhof;

3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]

Avots: ME I, 278

bembele: ein Knüttel (zum Schlagen) Erlaa (mit èm ² ).

Avots: EH I, 212

bembele, eine Peitsche, namentlich die Peitsche der Zigeuner Etn. III, 33.

Avots: ME I, 278

bèmbelis ² , ein steifes, faules Pferd, (seltener) ein solcher Mensch Mar.

Avots: EH I, 212

bèmbelis ² , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]

Avots: ME I, 278

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279

beñdzele,

2): ein nd. ben(d)sel "Band"
gibt Zēvers IMM. v. J. 1928 II, 303.

Avots: EH I, 212

beñdzele,

1) = bendele 1 [Wolmar, U.];

2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]

Avots: ME I, 279

‡ beņ̃ķelis Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu beņ̃ķis, die Bank.

Avots: EH I, 212

benzele, f. bendele 1, bendzele A. X, 2, 536, U., Biel. H. 27; s. bendzele

Avots: ME I, 279

‡ ber̂bele ² Seyershof (vgl. ber̂beles),

1) "sterbele, atplīsusi skrandä;

2) ein zäher und krumm gewachsener Baum.

Avots: EH I, 213

[bẽrbele Ruj., bêrbele ² Salis, die Berberitze; vgl. bãrbaļa.]

Avots: ME I, 290

ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu bàrbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]

Avots: ME I, 279

berbelêt Stelpenhof,

1) schnell und undeutlich sprechen;

2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.

Avots: ME I, 280

berbelis Stelpenhof, einer, der schnell und undeutlich spricht. [Vgl. serb. br̀blati "schwatzen", ai. barbaraḥ "stammelnd", gr. βάρβαρος "nicht griechisch" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 280

‡ bērnelis (li. bernẽlis), ein kleines Kind Dunika (mit ẽr ), Preekuln: bērneļi mazi Janš. Bandavā I, 32 (ähnlich: II, 55).

Avots: EH I, 216

bẽrželis (unter bẽ̦rzs): auch Frauenb., Janš. Dzimtene I, 73, Mežv. ļ. II, 230.

Avots: EH I, 217

besele, ein Schaufel, mit der man Kartoffeln gräbt Kleinb. [Aus mnd. beseler "eine Art langer, spitzer Messer"?]

Avots: ME I, 280

bētelis, ein aus Schilf geflochtenes Körbchen Schnickern.

Avots: EH I, 217

‡ be̦zde̦lē̦ns Saikava, = bezdelîdzē̦ns.

Avots: EH I, 214

bezdelêt ‡

2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡

3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = bīde̦lē̦ti milti.

Avots: EH I, 214

bezdelêt, -ēju, wiederholt ein wenig fisten.

Avots: ME I, 282

bezdelîdzē̦ns: auch (mit ì ² ) Saikava, (mit î ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 214

bezdelîdzē̦ns, eine junge Schwalbe, ein Schwalbenkind AP.

Avots: ME I, 282

bezdelîga: (mit ì ² ) Sonnaxt: b. gaisu skrēja BW. 8980 var. b. dūmu luožņa 2686, 1.

Avots: EH I, 214

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

bezdelinga (unter bezdelîga): auch (mit iñ) Gramsden n. FBR. IX, 91, Dunika, Grobin, (bezdliñg) Ugalen n. FBR. VII, 18.

Avots: EH I, 214

bezdeliņš (unter bezdelîga): auch Lemsal, Salis.

Avots: EH I, 214

bezdelis (unter bezde),

1): auch Festen, Saikava;

2): auch Warkl.; ‡

4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡

5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.

Avots: EH I, 214

bezdelnieks,

1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡

2) = bezde 2 Warkl.; ‡

3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"

Avots: EH I, 214

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

‡ bezdiẽlis PlKur. "bežģis".

Avots: EH I, 214

‡ bezdũšelis, ein Mutloser Mekons Barons Münchh., S. 40.

Avots: EH I, 214

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

‡ bezpelnis, wer keinen Verdienst hat (nichts verdient) Pumpurs Raksti II, 338.

Avots: EH I, 215

bĩbele: bībelē lasīdami BW. 3050 var.

Avots: EH I, 222

bĩbele, die Bibel.

Avots: ME I, 303

bībelīti (acc. s.) "?": ved kundziņa b. (Deminutiv zu bībis 1?) pie gaspažas cābelītes! BW. 35636.

Avots: EH I, 222

bĩbelniẽks, fem. -niece, Kenner(in) der Bibel Plūd. Llv. II, 121.

Avots: ME I, 303

‡ bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586; ‡

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346; ‡

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223

bĩdele, der Mühlenbeutel. [Nebst li. býdelis und estn. pü(ū)del aus mnd. büdel.]

Avots: ME I, 303

bĩdelêt, ‡

2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡

3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.

Avots: EH I, 223

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

bir̃delêt, in feinen Tropfen, Flocken fallen (vom Regen u. Schnee).

Avots: ME I, 297

‡ birģelis, der Bürger (?): es bij[u] tāds birģelītis, man istaba nepieder BWp. 1697, 1.

Avots: EH I, 220

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

‡ bir̂zelîgs Ramkau, = bir̂ze̦ns: b. siers.

Avots: EH I, 221

‡ bìrzele ² Saikava. verächtl. Demin. zu bir̃zs, ein kleiner Birkenhain.

Avots: EH I, 221

birztele (unter bir̃zs): auch (mit ir̃ ) Siuxt: lakstīgata birztelē BW. 383, 4 var.

Avots: EH I, 221

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

‡ bižele Siuxt u. a., verächtl. Demin. zu bize, der Zopf.

Avots: EH I, 222

‡ blākselnieks (wom mit kš zu lesen) PV., = ‡ blākša.

Avots: EH I, 227

‡ blezdeliñga Kal., Kur. Nehrung, = bezdelîga. Vgl. li. blẽzdinga.

Avots: EH I, 228

‡ bļuõdele, verächtl. Deminutivform zu bļuõda Janš. Atpūta № 412, S. 9.

Avots: EH I, 234

‡ bļuodelis, verechll. Deminutivform zu ‡ bļuõds: acis kā šķīveļi ... kâ bļuodeļi Pas. VIII, 61 (aus NB.).

Avots: EH I, 234

‡ bluķelis "venteris bez spārniem" NB.

Avots: EH I, 231

‡ buõdzel˜lis, der Bnaengeseue der Kommis: Liepājas buodzellītis BW. 21550.

Avots: EH I, 258

‡ bùomelis ² Sonnaxt, Baumwolle (buõmvilna U.).

Avots: EH I, 259

‡ boñdzele, = buñdzele Lems.; eine einfache kleine Tonne (z. B. zur Aufbewahrung des Schweinefutters gebraucht) Salisb.

Avots: EH I, 235

‡ buortele (mit uor aus ur?), Demin. zu burte II: tavs (vainags) bij ze̦lta buortelēm BW. 33971, 2 var.

Avots: EH I, 259

‡ buosele Tas latv. draugs 1837, №№ 3 und 5, = bumba, Kugel, Ball. Vielleicht in *buozele zu korrigieren, vgl. unten buoze I, ‡ 6.

Avots: EH I, 259

buozelains, zottig.

Avots: ME I, 363

buozelis, ein zottiger Kopf.

Avots: ME I, 363

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327

‡ brāleliņš BW. 3715; 11739, nom. plur. brālelīši 1718, 1, Demin. zu brãlis Bruder.

Avots: EH I, 239

‡ brẽdeliņš AP., ein Fisch; vgl. brēteliņa.

Avots: EH I, 241

‡ breñdels Salis, ein Brenneisen zum Kaffeerösten. Wohl aus d. Brenner.

Avots: EH I, 240

brendzelêt, - ēju, tr., streng tadeln, rügen Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brēteliņa BW. 30938, brẽtliņa, brētliņš, ein Fisch (clupea sprattus), Bratling.

Avots: EH I, 241

‡ brezeles Sonnaxt, Wessen, brezelis Wessen, = brizenes.

Avots: EH I, 240

[brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330

bricelêt: rügen, schelten - zu ersetzen durch: mit einem kurzen Gegenstande hauen, schlagen, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 241

bricelêt, rügen, schelten: gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi bricelēšu BW. 23316,8.

Avots: ME I, 331

‡ briêdele Oknist, = briêdala.

Avots: EH I, 243

‡ briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243

brikstele, das Zündhölzchen Rutzau n. Jansch.

Avots: ME I, 332

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ brizelaiņi, ein mit brizeles gefärbter Frauenrock Saikava.

Avots: EH I, 242

‡ brizeles, eine zum Färben gebrauchte Pflanze Saikava: brizeļu saknītes raka un pervēja. Vgl. brizenes.

Avots: EH I, 242

brucelis "ein Regenmantel aus wasserdichtem Stoff."

Avots: ME I, 338

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342

‡ bruzeles, = ‡ brizeles: ar bruzelēm dzīparus bruzenēja tumšbrūnus Saikava.

Avots: EH I, 246

‡ bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246

bubelêt, ‡

2) "burties un šuo tuo darīt" Saikava: visi tur pa kūti bubelē.

Avots: EH I, 248

bubelêt "betteln, ohne Arbeit umherschweifen" Stomersee.

Avots: ME I, 343

‡ *bučele od. *bučelis, ein geringschätziges Demin. zu buča, der Kuss: pārduod . . . katru par bučeli Pas. VII, 321.

Avots: EH I, 248

budele, gew. butele, pudele, die Bouteille, Flasche. Entlehnt aus nd. Buddel.

Avots: ME I, 345

‡ bude̦lē̦ns BW. 33539, 1 var., Demin. zu budēlis I.

Avots: EH I, 249

būdelis, ‡

3) ein ärgerlicher, vor Zorn aufgeblasener Mensch
(mit ū) Lems., Wainsel: iet kâ b. sapūties. ve̦cais b. nāk, - nu bārsies atkal.

Avots: EH I, 257

būdelis Plūd., = budēlis 2, babulis 2.

Avots: ME I, 357

‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.

Avots: EH I, 249

‡ bũķele Funkenhof, Grobin, geringschätziges Demin. zu bũka II.

Avots: EH I, 257

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. ² 23022 ¹ ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250

‡ bullelis Pas. VI, 225, (mit ul˜) Frauenb., ein pejoratives Demin. zu bul˜lis I.

Avots: EH I, 251

[buñdzele Ruj., ein Gefäss.]

Avots: ME I, 351

burstelēt, - ēju, zaubern, hexen, Zauberei treiben Etn. III, 161.

Avots: ME I, 354

butele: anch Wessen, butelīte, garkaklīte BW. 19890.

Avots: EH I, 256

butele, butule BW. 26108, die Bouteille. Entlehnt.

Avots: ME I, 356

‡ bũtelêt Dunika, OB., laut weinen (häufiger von kleinen Kindern gesagt NB.).

Avots: EH I, 257

būzelains, zottig.

Avots: ME I, 360

buzelis, ein unfreundlicher, böser Mensch: Jānis ir kâ buzelis, viņš ar mani ne+vienu labu vārdu nevar parunāt Dond.; [vgl. buzis].

Avots: ME I, 356