Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'stît' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'stît' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1451)
aikstīties
aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aizākstīties
‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbakstīt
àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalstīt
àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbārstīt
‡ àizbãrstît,
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbikstīt
‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
aizbirkstīt
aizblankstīties
aizbļaustīt
‡ àizbļaûstît,
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
aizčukstīt
aizdakstīt
aizdakstīt
‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdāstīt
‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdēstīt
aizdurstīt
‡ àizdur̃stît,
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
aizdzirkstīt
aizdzirkstīties
àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizglāstīt
aizgrābstīt
‡ àizgrābstît,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
aizgrampstīt
aizgramstīt
aizgrūstīt
aizgūstīties
‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizjostīt
‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizkampstīt
aizkamstīt
aizkārstīt
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizķerstīt
aizklāstīt
aizklstīt
‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkraistīt
‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkrāstīt
‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkraustīt
‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkristīt
‡ àizkristît,
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
aizkrustīt
àizkrustît, -uôt,
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
aizkurstīt
‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizlaistīt
‡ àizlaîstît,
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizpestīt
‡ àizpestît,
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
aizpostīt
aizpustīt
aizrakstīt
àizrakstît, tr.,
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
aizraustīt
‡ àizraustît,
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
aizskaustīt
aizšķirstīt
‡ àizšķir̃stît,
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
aizskūpstīt
aizslaistīt
aizslaistīt
aizšļakstīt
‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizslamstīties
aizslapstīties
àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizspostīt
aizstāstīt
aizstrostīt
‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizšūstīt
aiztaustīties
àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.
Avots: ME I, 56
Avots: ME I, 56
aiztīstīt
aiztupstīties
‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizvalstīt
àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvalstīt
aizvārstīt
aizvārstīt
àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.
Avots: ME I, 59
Avots: ME I, 59
aizvēstīt
aizvēstīt
àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvīkstīt
‡ àizvīkstît Siuxt,
1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!
2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.
Avots: EH I, 64
1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!
2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.
Avots: EH I, 64
aizvilstīt
aizvīstīt
‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
ākstīt
âkstît,
2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.
Avots: EH I, 193
2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.
Avots: EH I, 193
ākstīt
âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
apbakstīt
apbakstît, ‡
2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡
3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.
Avots: EH I, 73
2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡
3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.
Avots: EH I, 73
apbakstīt
apbārstīt
apbikstīt
apdakstīt
apdastīt
‡ apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdēstīt
apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
apdēstīt
apdurstīt
apdur̃stît (li. apdùrstyti),
1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;
2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.
Avots: ME I, 82
1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;
2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.
Avots: ME I, 82
apgrābstīt
apgrābstît (unter apgrãbât), ‡
3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.
Avots: EH I, 83
3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.
Avots: EH I, 83
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrūstīt
apgūstīt
‡ apgũstît,
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
apkalstīt
apkampstīt
‡ apkampstît,
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
apkarstīt
apkārstīt
apkārstît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
apkārstīt
apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.
Avots: ME I, 94
Avots: ME I, 94
apkaustīt
apkaustīt
apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apķerstīt
apklāstīt
‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.
Avots: EH I, 92
Avots: EH I, 92
apknakstīt
apkraistīt
‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.
Avots: EH I, 93
Avots: EH I, 93
apkramstīt
‡ apkramstît,
1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;
2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.
Avots: EH I, 93
1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;
2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.
Avots: EH I, 93
apkraustīt
‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.
Avots: EH I, 93
Avots: EH I, 93
apkristīt
‡ apkristît, ein wenig mit Wasser verdünnen (eig.: taufen): tā nav paspējusi pienu a. Rauske.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkrustīt
apkrustīt
apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkulkstīt
aplaistīt
aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplakstīt
aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
apmastīt
apmīstīt
‡ apmīstît,
1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;
2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.
Avots: EH I, 102
1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;
2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.
Avots: EH I, 102
apokstīt
‡ apuokstît Bauske, Jürg. = ‡ ap uõkšķerêt: a. visus kaktus, līgavas pūru (nuo visām pusēm).
Avots: EH I, 124
Avots: EH I, 124
apostīt
apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
applaustīt
appostīt
‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.
Avots: EH I, 107
Avots: EH I, 107
appūstīt
aprakstīt
aprakstît,
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
apramstīties
apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
apranstīt
apraustīt
apraûstît, ‡
2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.
Avots: EH I, 108
2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.
Avots: EH I, 108
apraustīt
aprimstīties
apsaistīt
apskaustīt
apskaustīt
apskramstīt
apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apskupstīt
apslaistīt
‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apsmalstīt
apstāstīt
apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apšustīt
‡ apšustît Plm. (zu einer ganzen Anzahl von Objekten) geschaftig hin und her laufen: viņš jau apšustī visus.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apšūstīt
aptastīt
aptaukstīt
aptaustīt
aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptīstīt
aptīstīt
aptvarstīt
‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
apulstīt
apkul˜stît, tr.,
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
apvalstīt
apvārstīt
apvãrstît ‡
2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡
3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.
Avots: EH I, 125
2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡
3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.
Avots: EH I, 125
apvārstīt
apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvēstīt
apvīkstīt
apvilstīt
apvilstīt
apvīstīt
apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.
Avots: ME I, 136
Avots: ME I, 136
apžaustīt
apžaustît
1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;
2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.
Avots: EH I, 128
1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;
2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.
Avots: EH I, 128
apzvalstīt
‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
astīts
atbakstīt
atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
atbakstīt
atbalstīt
atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
atbārstīt
atbikstīt
‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.
Avots: EH I, 135
Avots: EH I, 135
atbirkstīt
atbļaustīties
atdakstīt
‡ atdakstît Lemsal, leichtfertig (vieles) weggeben, -schenken: nevajag labas lietas a. citiem.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atdāstīt
atdēstīt
atdurstīt
atgrābstīt
‡ atgrābstît, wiederholt ab-, wegharken, -raffen Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit ã): a. sìenu nuo krūmiem.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atgramstīt
‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atgrūstīt
‡ aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.
Avots: EH I, 143
Avots: EH I, 143
atjostīt
‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 145
Avots: EH I, 145
atklastīt
atknakstīties
‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkraistīt
‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkristāt
atkrustīties
‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.
Avots: EH I, 150
Avots: EH I, 150
atkulkstīt
‡ atkulˆkstît 2 ,
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
atkulstīt
‡ atkulstît 2 ,
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
atlaistīt
atlaîstît, ‡
3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡
4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.
Avots: EH I, 153
3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡
4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.
Avots: EH I, 153
atlaistīt
atlaîstît,
1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [
2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].
Avots: ME I, 171
1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [
2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].
Avots: ME I, 171
atlakstīt
atostīt
‡ atuostît einen Geruch identifizieren ("izprast smaržü) Warkl. Refl. -tiês,
1) = ‡ atuostît Warkl.;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.
Avots: EH I, 177
1) = ‡ atuostît Warkl.;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.
Avots: EH I, 177
atpestīt
atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpestīt
atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
atraisīties
atraistīt
atrakstīt
atrakstît ‡
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
atrakstīt
atrakstît tr.,
1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;
2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.
Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen
Avots: ME I, 184
1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;
2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.
Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen
Avots: ME I, 184
atraustīt
‡ atraustît,
1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;
2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.
Avots: EH I, 161
1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;
2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.
Avots: EH I, 161
atrīstīt
‡ atrĩstît beim Wiederkäuen (aus dem Magen) zurückwürgen (tr.; von Kühen gesagt): a. gre̦muokli nuo kuņģa mutē C., Sessw. Refl. -tiês Trik., (sich würgend) die Kehle freibekommen, nachdem man sich verschluckt hat: nevar a.
Avots: EH I, 162
Avots: EH I, 162
atsaistīt
‡ atsàistît, wiederholt um eine Strecke weiter (z. B. ein weidendes Pferd) anbinden.
Avots: EH I, 163
Avots: EH I, 163
atšāstīt
atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.
Avots: ME I, 200
Avots: ME I, 200
atšķirstīt
‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),
1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;
2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.
Avots: EH I, 174
1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;
2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.
Avots: EH I, 174
atskramstīt
atšķurstīt
‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.
Avots: EH I, 174
Avots: EH I, 174
atslaistīt
‡ atslaistît,
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
atslāpstīties
‡ atslāpstîtiês Trik. (mit â), Kegeln, Salis, Wilsenhof (mit â 2 ), = ‡ atslapstîtiês.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atsmalstīt
atspostīt
‡ atspuostît, von Banden oder Fesseln befreien: cietumu vai atspuostīsim? Fr. Adamovičs Rudens ziedi 266.
Avots: EH I, 171
Avots: EH I, 171
atstāstīt
atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstāmā izteiksme *, der modus relativus.
Avots: ME I, 197
Avots: ME I, 197
atstostīties
‡ atstuôstîtiês,
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
atsūkstīties
atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.
Avots: EH I, 172
Avots: EH I, 172
attaustīties
attīkstīt
attīstīt
attîstît, tr., freqn.,
1) loswickeln:
aizsaini;
2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.
Avots: ME I, 205
1) loswickeln:
aizsaini;
2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.
Avots: ME I, 205
attvarstīties
‡ attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.
Avots: EH I, 177
Avots: EH I, 177
atvalstīt
‡ atvalstît, (wiederholt) herwälzen: atvalstīju simtiem gludu akmeņu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 188. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend hergelangen.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
atvēstīt
atvèstît, tr., entbieten, benachrichtigen: Kārli atvēstīja nuo kruoga; bet tas bija pilns Baltp. viņš atvēstīja pie sevis savus draugus Sessw.
Avots: ME I, 210
Avots: ME I, 210
atvīstīt
atvīstīt
atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.
Avots: ME I, 211
Avots: ME I, 211
atžaustīties
augstīties
aûgstîtiês, sich brüsten, stolz sein: vaidnieks aûgstījas un tā pret mani uzpūšas GL.
Avots: ME I, 217
Avots: ME I, 217
bakstīt
bakstīt
bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,
1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);
2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.
Avots: ME I, 252
1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);
2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.
Avots: ME I, 252
balstīt
balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,
1) sich stützen, sich gründen;
2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;
3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
1) sich stützen, sich gründen;
2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;
3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
bārkstīt
bārstīt
bārstīt
[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.
Avots: ME I, 274, 275
Avots: ME I, 274, 275
bikstīt
bikstît
1): wiederholt anstossen
Wolmarshof u. a.;
3): kas tas par strādnieku, kas vie˙nādi jābiksta! Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês,
1) einander wiederholt stochern, anstossen;
2) einander antreiben, anstossen.
Avots: EH I, 219
1): wiederholt anstossen
Wolmarshof u. a.;
3): kas tas par strādnieku, kas vie˙nādi jābiksta! Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês,
1) einander wiederholt stochern, anstossen;
2) einander antreiben, anstossen.
Avots: EH I, 219
bikstīt
bikstît, -u, -īju, tr.,
1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;
2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;
3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]
Avots: ME I, 295
1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;
2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;
3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]
Avots: ME I, 295
bīkstīt
bīkstīties
bīkstîtiês (unter bîstîtiês): auch (mit ĩ ) Grenzhof n. FBR. XII, 14, (mit î 2 ) Siuxt.
Avots: EH I, 223
Avots: EH I, 223
birkstīt
[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birkstīt
bīstīties
bīstīties
bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].
Avots: ME I, 304
Avots: ME I, 304
blaistīt
blankstīt
I blankstît, -u, -īju, undeutlich sehen Dond. [Iterativform zu blenkt.]
Kļūdu labojums:
klētei = klētē
Avots: ME I, 309
Kļūdu labojums:
klētei = klētē
Avots: ME I, 309
blankstīt
blankstīt
II blan̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju, abschreiten, auf die Seite gehen Elv. Refl. -tiês, sich herumtreiben [Amboten], trödeln, faulenzen: tu ar šaudīklu blanksties pa mežu Janš. klētei vien blankstījās BW. 21205. [blañkstīties Edw., sich verbergen. [Zu poln. bła,kać, klr. блукáти, čech. dial. bloukati "umherschweifen" Būga KSn. I, 269.]
Avots: ME I, 309
Avots: ME I, 309
blanstīties
blanstīties
blāstīties
bļaustīties
bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
blostīties
bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]
Avots: ME I, 319
Avots: ME I, 319
bokstīt
bokstīt
II buõkstît,
2): "nicht ans Licht treten dürfen"
Bartau, (mit uo) Bērzgale; gehört wohl zu bêgt.
Avots: EH I, 258
2): "nicht ans Licht treten dürfen"
Bartau, (mit uo) Bērzgale; gehört wohl zu bêgt.
Avots: EH I, 258
bokstīt
bokstīt
bokstīt
[III buokstît,
1) irren
Manz.;
2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,
1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;
2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;
[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].
Avots: ME I, 361
1) irren
Manz.;
2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,
1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;
2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;
[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].
Avots: ME I, 361
bokstīties
čakstīt
capstīt
capstît, - u, - īju, greifen, fassen, besonders in der Zstz. mit sa -; [Ableitung von capst, vgl. Leskien IF. XIII, 190 und Berneker Wrtb. I, 121].
Avots: ME I, 364
Avots: ME I, 364
čāpstīt
cijstīt
čikstīt
čikstît, -u, -īju, tr., schüren: kâ pagali čiksta, biksta BW. 12964, Mar. n. RKr. XV, 110. Vgl. cikstīt.
Avots: ME I, 412
Avots: ME I, 412
cīkstīties
cĩkstîties, [cîkstîties 2 Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]
Avots: ME I, 390
Avots: ME I, 390
čīkstīties
čirkstīt
cīstīt
čokstīties
čukstīt
čukstīt
II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.
Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder
Avots: ME I, 419
Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder
Avots: ME I, 419
čūpstīt
dakstīt
dakstīt
dakstît, -u, -īju, (in Druw.) dākstît, tr., geben, reichen: man māmiņa piesacīja puišiem mutes nedakstīt BW. 10249, Etn. III, 162. [Zu duot.]
Avots: ME I, 433
Avots: ME I, 433
dakstīt
dākstīt
dalaistīt
dalakstīt
dastīt
dāstīt
dāstīt
dāstît, -u, -īju, leichtsinnig fortgeben, verteilen: viņš savu naudu citiem ir dāstījis Druw.
Avots: ME I, 449
Avots: ME I, 449
dēstīt
dèstît,
1): mit ē auch AP., mit è 2 Kaltenbr., KatrE., Linden (in Kurl.), Saikava, Sonnaxt.
Avots: EH I, 319
1): mit ē auch AP., mit è 2 Kaltenbr., KatrE., Linden (in Kurl.), Saikava, Sonnaxt.
Avots: EH I, 319
dēstīt
dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],
1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!
2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.
Avots: ME I, 464
1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!
2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.
Avots: ME I, 464
drapstīt
drapstît, fein schneien [Für.], Bergm. n. U. [Etymologisch wohl mit b zu schreiben: vgl. li. drabstaũ und drebiù "werfe (fortgesetzt) Breiartiges (hin und her), dass es spritzt"; über weitere Beziehungen s. Berneker Wrtb. I, 225.]
Avots: ME I, 490
Avots: ME I, 490
drāpstīt
drukstīt
drukstît. (schwelende Holzscheite aneinander) reiben, (um Funken zu erzielen): kuo druksti, neļauj ugunij iedegties Laud.
Avots: ME I, 503
Avots: ME I, 503
drūkstīt
drūkstīt
drūkstīt
II drùkstît 2, -u, -īju. schelten, rügen: viņu vienmē̦r drūkstīja, bet tas maz kuo līdzēja. drūksti bē̦rnus, lai aug guodīgi cilvē̦ki Mar. n. RKr. XV, 112, [Warkh.].
Avots: ME I, 506
Avots: ME I, 506
drumstīt
duksnīt
dukstīt
durstīt
durstīt
dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,
[1) einander wiederholt stechen;]
2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.
Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858
Avots: ME I, 519, 520
[1) einander wiederholt stechen;]
2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.
Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858
Avots: ME I, 519, 520
dvalstīties
[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts 2 Bers. "kas dvalstās".]
Avots: ME I, 536
Avots: ME I, 536
džaikstīties
dzelstīt
dzelˆstît [Lis., Nigr.], -u, -īju, iter. zu dzelˆt, tr., wiederholt stechen, beissen, verletzen: lai dze̦lsta sirdi viņu (bē̦du) zuobi Niedra. dzelstīs tevi.,. ar smalkām nātrītēm BW. 32582, 2 var.
Avots: ME I, 541
Avots: ME I, 541
dzirkstīt
dzirkstīt
[dzir̂kstît, flimmern Lis,; dzìrkstît, -īju, schlagen, dass Funken sprühen C.; dzìrkstît 2 Warkh., = birkstît; s. auch dzirkstêt.]
Avots: ME I, 554
Avots: ME I, 554
džirkstīt
džirstīt
gaistīties
‡ gaistîtiês, -uôs, -ĩjuôs, albern, tollen (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Sessw. (dazu gehört offenbar auch die II p. plur. gaistaties aus AP. unter gaisteklis II): vai meita tā, kas ... ar puišiem gaistās, pluosās? Dünsb. Pridis un Tr., S. 90; "slaistīties, slinkuot" (mit aî 2 ) Schnehpeln.
Avots: EH I, 378
Avots: EH I, 378
gankstīties
gankstīties
[gankstîtiês, - uos, - ījuos "auf einer Bank liegend, Kopf und Füsse herabhängen lassen, wie Kinder zu tun pflegen Hasenpot.]
Avots: ME I, 600
Avots: ME I, 600
gāsīties
gastīt
gastît, - ĩju, tr., bewirten: mieluodama, gastīdama, puisīti aizkavēja RKr. IX, 112. Wohl aus dem Slavischen, vgl. poln. gościć und r. угостить "bewirten" .
Avots: ME I, 608
Avots: ME I, 608
ģimstīt
glabastīt
glamstīties
glam̃stîtiês,
1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.
Avots: EH I, 391
1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.
Avots: EH I, 391
glamstīties
glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,
1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;
2) faulenzen
Lub.;
3) sich necken
Fehsen;
4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].
Avots: ME I, 621
1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;
2) faulenzen
Lub.;
3) sich necken
Fehsen;
4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].
Avots: ME I, 621
glāstīt
glaustīt
glaũstît [Salis, Segew., Arrasch], - u, - ĩju, tr., wiederholt streicheln: bē̦rnu, galvu, matus.
Avots: ME I, 623
Avots: ME I, 623
glipstīt
glumstīt
glumstît, - u, iju "?": juocīgi ģīmja vaibstus glumstīt Etn. [Refl. - tiês,
1) = lumstīties: suns glumstās Bolwen, Warkh. (mit ùm 2 );
2) glùmstîtiês C., würgen, erbrechen wollen.]
Avots: ME I, 630
1) = lumstīties: suns glumstās Bolwen, Warkh. (mit ùm 2 );
2) glùmstîtiês C., würgen, erbrechen wollen.]
Avots: ME I, 630
glupstīt
grabstīt
grābstīt
grâbstît: auch N.-Wohlfahrt, mit ã (li. gróbstyti) auch Salis, Salisb., Siuxt, Zabeln, ‡
6) šuorīt grābstīja snigt, es fiel heute Morgen etwas Schnee
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "fallen"). Refl. -tiês, ‡
4) (wertlose Kleinigkeiten) stibitzen
(mit ã) Frauenb.: kas viņš par zagli, vlņš tik tâ grābstās!
Avots: EH I, 400
6) šuorīt grābstīja snigt, es fiel heute Morgen etwas Schnee
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "fallen"). Refl. -tiês, ‡
4) (wertlose Kleinigkeiten) stibitzen
(mit ã) Frauenb.: kas viņš par zagli, vlņš tik tâ grābstās!
Avots: EH I, 400
grābstīt
grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,
1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;
2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;
3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;
4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;
5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,
1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;
2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [
3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].
Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern
Avots: ME I, 643
1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;
2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;
3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;
4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;
5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,
1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;
2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [
3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].
Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern
Avots: ME I, 643
gramstīt
gram̃stît: auch ("tastend greifen") Seyershof, (mit am̂ 2 ) AP. Refl. -tiês,
1): nav luopam viegli cauru dienu grauzt un g. Segew., Seyershof; ‡
3) stibitzen
Prl., Schwitten.
Avots: EH I, 398
1): nav luopam viegli cauru dienu grauzt un g. Segew., Seyershof; ‡
3) stibitzen
Prl., Schwitten.
Avots: EH I, 398
gramstīt
gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,
1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;
2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. 2 353, Fick Wrtb. III 4 , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]
Avots: ME I, 637
1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;
2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. 2 353, Fick Wrtb. III 4 , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]
Avots: ME I, 637
grumstīt
I grùmstît [N. -Peb.], -u, ĩju, zusammenscharren. [Wohl zu grum(d)īt; in der Bed. vielleicht durch gramstît beeinflusst. Oder zu gr. γρυμέα (mit langem υ und α) "Gerümpel, Fischüberbleibsel", la. grūmus "Erdhaufe", d. Krume u. a. bei Walde Wrtb. 2 354 und Boisaq Dist. 156?]
Avots: ME I, 665
Avots: ME I, 665
grumstīt
grūstīt
grûstît: auch Cibla, Sonnaxt, (mit û 2 ) Seyershof, mit ũ auch Zabeln; ‡
2) "fischen"
(mit û ) Cibla.
Avots: EH I, 413
2) "fischen"
(mit û ) Cibla.
Avots: EH I, 413
grūstīt
grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît 2 Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140
Avots: ME I, 668, 669
Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140
Avots: ME I, 668, 669
gūbstīt
gulstīt
gul˜stît, -u, -ĩju, tr., niederlegen. [luopus gul˜stît Salis, N. -Peb., das Vieh auf der Weide liegen lassen. ] Refl. -tiês, sich oft niederlegen, loddern, faulenzen U.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gumstīt
gumstît, -u, -ĩju, tr.,
1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;
2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,
1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;
2) [gum̂stîtiês 2 Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [
3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;
4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].
Avots: ME I, 681
1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;
2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,
1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;
2) [gum̂stîtiês 2 Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [
3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;
4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].
Avots: ME I, 681
gūstīt
gũstît,
1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.
Avots: EH I, 422
1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.
Avots: EH I, 422
gvalstīt
gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]
Avots: ME I, 693
Avots: ME I, 693
gvalstīties
gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]
Avots: ME I, 693
Avots: ME I, 693
iebakstīt
iebārstīt
ìebãrstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens (hin)eingestreut werden: sukurā iebārstījušies milti.
Avots: EH I, 503
Avots: EH I, 503
iebārstīt
ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. 2 749.
Avots: ME II, 3
Avots: ME II, 3
iebikstīt
iebikstīt
ìebikstît, einhetzen, einprügeln: iebikstīts zirgs Seew. n. U. iebikstīts kuce̦ns A. v. J. 1896, S. 749.
Avots: ME II, 3
Avots: ME II, 3
iecalstīt
iecalstīt
iecirstīt
iedakstīt
iedēstīt
ìedēstît, ‡
2) "= ìeaûdzinât 1" Frauenb.: tas tâ iedēstīts, - lai viņš ir muļķis, bet zin, kâ vajag.
Avots: EH I, 508
2) "= ìeaûdzinât 1" Frauenb.: tas tâ iedēstīts, - lai viņš ir muļķis, bet zin, kâ vajag.
Avots: EH I, 508
iedēstīt
ìedēstît, einpflanzen: iedēstīju uozuoliņu BW. 17700, 1. Refl. - tiês, sich einpflanzen: nāk tādi kuoki pa gaisu un paši iedē̦stās vietā LP. V, 219.
Avots: ME II, 9
Avots: ME II, 9
iedrumstīt
iedurstīt
iedzalkstīties
‡ ìedzalkstîtiês Korwenhof, N.- Laitzen, = ìedzelksnîtiês (von einem stechenden Schmerz gesagt).
Avots: EH I, 511
Avots: EH I, 511
iedzalkstīties
iedzalstīt
iedzelstīt
iedzirkstīt
ieglaustīt
iegrābstīt
‡ ìegrãbstît "nekartīgi (sē̦klu) iestrādāt zemē" Frauenb. Refl. -tiês ebenda, schlecht erlernen (das Lesen oder ein Handwerk).
Avots: EH I, 514
Avots: EH I, 514
iegramstīt
[ìegramstît,
1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;
2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;
3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;
4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,
1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;
2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;
3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]
Avots: ME II, 17
1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;
2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;
3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;
4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,
1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;
2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;
3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]
Avots: ME II, 17
iegrūstīt
iegulstīt
[ìegulstît,
1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;
2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]
Avots: ME II, 20
1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;
2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]
Avots: ME II, 20
iegumstīt
[ìegumstît,
1) hineinpressen:
svārkus skapī Ruj.;
2) heimlich einen Schlag versetzen:
viens uotram iegumstīja Ruj.]
Avots: ME II, 20
1) hineinpressen:
svārkus skapī Ruj.;
2) heimlich einen Schlag versetzen:
viens uotram iegumstīja Ruj.]
Avots: ME II, 20
iegūstīt
iegūstīt
[ìegūstît,
1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;
2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]
Avots: ME II, 21
1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;
2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]
Avots: ME II, 21
iekalstīt
[ìekalstît, beschlagen zu werden gewöhnen: jaunais zirgs vēl nav iekalstīts Arrasch.]
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekampstīt
[ìekampstît, eilig erhaschend einiges zu sich nehmen: tikai iekampstīt (vienu un uotru kumuosu) vien dabūju Nigr.]
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekamstīt
[ìekam̃stît Wolm., Wandsen, ìekàmstît C., Bers., = iekampstīt: pamet zirgiem sienu iekampstīt!]
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekaustīt
ieklāstīt
[ìeklâstît,
1) hineinbreiten:
bedrē ieklāstīja salmus C., Lis., Nigr.;
2) Schläge verabfolgen:
viņš tam ieklāstīja pa vaigiem Nigr., Fehteln.]
Avots: ME II, 27
1) hineinbreiten:
bedrē ieklāstīja salmus C., Lis., Nigr.;
2) Schläge verabfolgen:
viņš tam ieklāstīja pa vaigiem Nigr., Fehteln.]
Avots: ME II, 27
iekļaustīt
iekļaustīt
I ìekļàustît 2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
iekļaustīt
‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
iekļaustīt
‡ III ìekļaustît, hineinstopfen, -stecken Mesoten, "ielikt kuo vidū, iekļaut ar varu" Ramkau.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
ieknaikstīt
iekraistīt
[ìekraistît, (die Sahne) wiederholt (von der Milch) schöpfend hineintun: saimniece iekraistīja krējumu puôdā Nigr.]
Avots: ME II, 29
Avots: ME II, 29
iekrakstīties
‡ ìekrakstîtiês, = ìekrakstêtiês: viņa (=liepa) ... iekrakstījās un ... krita pie zemes Dünsb. Kristīgs stāstītājs v. J. 1848, S. 7.
Avots: EH I, 521
Avots: EH I, 521
iekramstīt
ìekramstît,
1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡
2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡
3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡
4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡
5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.
Avots: EH I, 521
1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡
2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡
3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡
4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡
5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.
Avots: EH I, 521
iekramstīt
iekraustīt
iekraustīt
iekraustīt
ìekŗaustît,
1) "einschachteln";
[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].
Avots: ME II, 30
1) "einschachteln";
[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].
Avots: ME II, 30
iekristīt
iekrostīt
‡ ìekruôstît, ein wenig herein-, hineinkramen, -laden Kalz. n. Pil. mat. 27, Bers.: viņš jau iekruostījis drusku siena savā šķūnī.
Avots: EH I, 523
Avots: EH I, 523
iekrustīt
‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.
Avots: EH I, 523
Avots: EH I, 523
iekulkstīt
iekulstīt
ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
ielaistīt
ielaistīties
ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.
Avots: ME II, 36
Avots: ME II, 36
ielakstīt
ielamstīt
iemastīt
ìemastît: ielāps tik labi iemastīts ("ievietuots, ielāguots"), ka i[r] redzēt nevar Jāsmuiža.
Avots: EH I, 529
Avots: EH I, 529
iemastīt
ieostīt
ìeuostît, tr., riechend einziehen, einsaugen: tas ieuostīja rezēdas smaršu MWM. XI, 299.
Avots: ME II, 85
Avots: ME II, 85
iepostīt
ierakstīt
ìerakstît, tr.,
1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;
2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,
1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;
2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.
Avots: ME II, 55
1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;
2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,
1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;
2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.
Avots: ME II, 55
ieraustīt
ierīstīt
iesaistīt
ìesàistît, tr., freqn. zu ìesièt, einbinden, irgendwo festbinden, fessenl: viņu iesaista ratuos MWM. VI, 589. Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: viņš ir liduotājs, kuo ātri iesaista te viena, tur uotra Druva I, 771. vis˙vairāk baidījuos, ka tur neiesaistuos Stari II, 257.
Avots: ME II, 61
Avots: ME II, 61
iešaustīt
ieskaistīt
ìeskàistît, tr.,
1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;
[2) anrechnen;]
3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.
Avots: ME II, 64
1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;
[2) anrechnen;]
3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.
Avots: ME II, 64
ieskaustīt
ìeskaustît,
1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];
2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.
Avots: ME II, 65
1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];
2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.
Avots: ME II, 65
iešķirstīt
ieskrostīt
ieskrostīt
ìeskruostît, tr.,
1) einkerben, [einknicken, einprägen
L.]: tu manā sirdī ieskruostīts, du bist in mein Herz geschlossen Elv., L. [cirvim zīmi ieskruostīt "schlagend einprägen" Wandsen];
2) einpferchen, einschliessen
(= iespruostīt): putnu būrītī Wend. n. A. XII, 560.
Avots: ME II, 66
1) einkerben, [einknicken, einprägen
L.]: tu manā sirdī ieskruostīts, du bist in mein Herz geschlossen Elv., L. [cirvim zīmi ieskruostīt "schlagend einprägen" Wandsen];
2) einpferchen, einschliessen
(= iespruostīt): putnu būrītī Wend. n. A. XII, 560.
Avots: ME II, 66
ieskūpstīt
ìeskûpstît,
1) küssend einschläfern:
maguones ieskūpstīs tevi miegā JR. VII, 139;
2) beküssen, den ersten Kuss geben
L.
Avots: ME II, 66
1) küssend einschläfern:
maguones ieskūpstīs tevi miegā JR. VII, 139;
2) beküssen, den ersten Kuss geben
L.
Avots: ME II, 66
ieslapstīties
iespostīt
ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.
Avots: ME II, 72
Avots: ME II, 72
iesprostīt
ìespruôstît, ìespruostuôt, tr., einsperren: viņa pieiet pie putna krātiņa, kuŗā iespruostuota lakstīgala MWM. X, 501.
Avots: ME II, 71
Avots: ME II, 71
iestāstīt
ìestâstît, tr.,
1) erzählend einbilden, zutragen, aufbtnden:
palīgi iestāstījuši ķēniņš, ka viņi izpestījuši viņa meitu LP. III, 82;
2) begreiflich machen:
vai tad tev var kuo iestāstīt A. XI, 103.
Avots: ME II, 72
1) erzählend einbilden, zutragen, aufbtnden:
palīgi iestāstījuši ķēniņš, ka viņi izpestījuši viņa meitu LP. III, 82;
2) begreiflich machen:
vai tad tev var kuo iestāstīt A. XI, 103.
Avots: ME II, 72
iesvārstīties
ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.
Avots: ME II, 75
Avots: ME II, 75
ietīstīt
ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.
Avots: ME II, 82
Avots: ME II, 82
ietupstīt
ietvarstīt
[ìetvar̂stît Lis., für sich (fangend) erlangen, nach etw. haschen: kungu ķē̦rāji Ķemeŗuos ietvarsta īrniekus.]
Avots: ME II, 84
Avots: ME II, 84
ieumostīt
ievalstīt
[ìevalstît,
1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;
2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]
Avots: ME II, 86
1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;
2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]
Avots: ME II, 86
ievārstīt
ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.
Avots: ME II, 87
Avots: ME II, 87
ievīkstīt
ievilstīt
ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]
Avots: ME II, 89
Avots: ME II, 89
ievīstīt
irstīties
ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.
Avots: ME I, 710
Avots: ME I, 710
izākstīt
izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.
Avots: ME I, 714
Avots: ME I, 714
izaustīt
izbakstīt
izbakstît, ‡ Refl. -tiês; zur Genüge stochern: izbakstījās ilgu laiku, bet ne˙kā neatrada.
Avots: EH I, 433
Avots: EH I, 433
izbakstīt
izbakstît, tr.,
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
izbārstīt
izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.
Avots: ME I, 715
Avots: ME I, 715
izbikstīt
izbikstît ‡
2) zur Genüge (wiederholt) stossen:
jis visaiž izlamā, izbiksta nabagu un padze̦n pruojām Pas. V, 158 (aus Bērzgale).
Avots: EH I, 434
2) zur Genüge (wiederholt) stossen:
jis visaiž izlamā, izbiksta nabagu un padze̦n pruojām Pas. V, 158 (aus Bērzgale).
Avots: EH I, 434
izbikstīt
izbļaustīt
izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,
1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;
2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;
3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.
Avots: ME I, 717
1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;
2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;
3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.
Avots: ME I, 717
izbokstīt
izbukstīt
izčikstīt
izčukstīt
izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 723
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 723
izdakstīt
izdakstīt
I izdakstît: auch Fehteln, Ramkau, Salis, Widdrisch: i. visu gaļu - vienam pa gabalam un uotram.
Avots: EH I, 441
Avots: EH I, 441
izdakstīt
izdākstīt
izdāstīt
izdāstît, tr., freqn., leichtsinnig weggeben, verteilen, verschleudern: viņš naudu izdāstījis saviem draugiem A. XIV, 2, 73.
Avots: ME I, 726
Avots: ME I, 726
izdēstīt
[izdēstît, auspflanzen: izd. visus atne̦stuos dē̦stus. Refl. - tiês, zur Genüge pflanzen.]
Avots: ME I, 727
Avots: ME I, 727
izdrāstīt
‡ izdrãstît Salis, schnitzelnd anfertigen (herstellen): kuo lai nuo tāda praula izdrāsta?
Avots: EH I, 443
Avots: EH I, 443
izdurstīt
[izdur̃stît (li. išdùrstyti), wiederholt ausstechen. Refl. - tiês, zur Genüge ausstechen.]
Avots: ME I, 729
Avots: ME I, 729
izdzirkstīt
izdzirkstīt
izdzirkstît, gew. refo. - tiês, aussprühen, nicht mehr sprühen: alus bija izdzirkstījies un atskatījies pa+visam Sudr. E.
Avots: ME I, 732
Avots: ME I, 732
izglāstīt
[izglāstît, glatt streiche(l)n: izsukājis, izglāsījis (Var.: saglaudījis, nuoglaudījis) scil. melni BW. 35713. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]
Avots: ME I, 738
Avots: ME I, 738
izgrābstīt
izgrābstît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge stöbernd suchen: izgrãbstījuos pa visām kabatām, bet ne˙kā neatradu Dunika, (mit â ) Jürg. u. a.
Avots: EH I, 449
Avots: EH I, 449
izgrābstīt
izgrābstît freq. von izgrâbt, ausstöbern, ausscharren, durchsuchen: sienu nuo siles. viņš visus kaktus izgrābstījis LP. VII, 133.
Avots: ME I, 739
Avots: ME I, 739
izgramstīt
izgram̃stît, tr., ausstöbern, ausscharren: zirgu siles. Refl. - tiês, gehörig stöben, durchsuchen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.
Avots: ME I, 739
Avots: ME I, 739
izgraustīt
‡ izgraustît Warkl., wiederholt (an verschiedenen Stellen) ausnagen, zernagen: i. maizi.
Avots: EH I, 449
Avots: EH I, 449
izgrūstīt
izgrûstît, tr., freqn.,
1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;
2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.
Avots: ME I, 740
1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;
2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.
Avots: ME I, 740
izgūstīt
izkamstīt
‡ izkam̃stît (sic !) Frauenb. "stellenweise herausgreifen". Refl. -tiês ebenda, eine Zeitlang vergebens nach etwas haschen (greifen):
Avots: EH I, 453
Avots: EH I, 453
izkārstīt
izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],
1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;
2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,
1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;
2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]
Kļūdu labojums:
1011 = 1091
Avots: ME I, 750
1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;
2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,
1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;
2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]
Kļūdu labojums:
1011 = 1091
Avots: ME I, 750
izķarstīt
‡ izķar̂stît; viederholt herausgreifen, -haschen Dunika. Refl. -tiês nach Herzenslust (zur Genüge) haschen, (aus)greifen.
Avots: EH I, 460
Avots: EH I, 460
izķerstīt
izklanstīties
izklañstîtiês, - uos, - ījuos, sich zur Genüge, zum Überdruss herumtreiben: puisis visu dienu pa ciemu izklanstījies Ahs.
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 751
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 751
izklapastīt
‡ izklapastît Dunika, mühsam herausgelangen machen: i. uotru nuo ķe̦zas. Refl. -tiês Dunika, mühsam herausgelangen: i. nuo ķe̦zas.
Avots: EH I, 455
Avots: EH I, 455
izklastīt
izklastīt
izklaustīties
‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.
Avots: EH I, 457
Avots: EH I, 457
izknakstīt
‡ izknakstît Dunika,
1) eine Zeitlang (unzüchtige Griffe tuend) quetschen:
i. visas meitas;
2) mit den Fingern durchwühlen:
i. ēdienu. Refl. -tiês Dunika u. a., eine Zeitlang unzüchtige Griffe tun: i. meitām gar sāniem.
Avots: EH I, 457
1) eine Zeitlang (unzüchtige Griffe tuend) quetschen:
i. visas meitas;
2) mit den Fingern durchwühlen:
i. ēdienu. Refl. -tiês Dunika u. a., eine Zeitlang unzüchtige Griffe tun: i. meitām gar sāniem.
Avots: EH I, 457
izkramstīt
‡ izkramstît, mit dem Maul (den Zähnen) durchsuchen Ar.: zirgs izkranzstīja ar purnu (ar zuobiem) visu sili.
Avots: EH I, 458
Avots: EH I, 458
izkrustīt
izkurstīt
izlaistīt
izlaîstît [li. išláistyti], tr., aus-, verspritzen: istabā smirdēja izlaistīta alus smaka MWM. VII, 803. neizlaisti iedams pienu. Refl. - tiês, überfliessen, verspritzt werden: viss piens izlaistās zemē LP. V, 5.
Avots: ME I, 762
Avots: ME I, 762
izlakstīt
izlakstît, ‡
2) (tanzend?) auseinanderspringen:
kāzinieki visi izlakstēja kur kurs Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.). Refl. -tiês: i. pa akmeņiem Ramkau. meitieši... mīlēja ar ve̦cuo Trejeni dažādi i. (= izniekuoties?) un izsmieties par viņas valuodu Ciema spīg. 71.
Avots: EH I, 462
2) (tanzend?) auseinanderspringen:
kāzinieki visi izlakstēja kur kurs Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.). Refl. -tiês: i. pa akmeņiem Ramkau. meitieši... mīlēja ar ve̦cuo Trejeni dažādi i. (= izniekuoties?) un izsmieties par viņas valuodu Ciema spīg. 71.
Avots: EH I, 462
izlakstīt
izlakstît (li. išlakstýti), intr., von einem Ort, Aste auf den andern springen (von Vögeln): es jau nevaru tâ izlakstît kâ tu Sessw. Refl. - tiês, zur Genüge springen, charmieren: puiši gar meitām labi izlakstās.
Avots: ME I, 762
Avots: ME I, 762
izlumstīties
izmīkstīt
izmīstīt
izmĩstît (li. išmìnstyti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss Flachs brechen: izmīstījies linu Kaudz. Izjurieši 155.
Avots: EH I, 467
Avots: EH I, 467
izmīstīt
izokstīt
izuôkstît, izuôstît, izuokšņât A. XVI, 867, izuõ(k)šķerêt, tr., auswittern, ausschnüffeln: visus kaktus izuokstīja BW. 20376. visas malas izuokšķerēju Vēr. II, 1461. Late izuostīja, aprunāja visu apkaimi R. Sk. II, 135. pat gultas cisas izuošķerējuot LP. V, 52. Refl. - tiês, zur Genüge riechen, schnüffeln: gaisu izuostījies MWM. VII, 693.
Avots: ME I, 822, 823
Avots: ME I, 822, 823
izostīt
izpārstīt
izpestīt
izpestît,
1) entwirren, entwickeln:
izpestī tuos mazdziņus nuo maniem tīkliem LP. VI, 168;
2) befreien, erlösen:
Kristus mūs izpestījis nuo ve̦lna varas. Refl. - tiês, sich befreien, retten: cilvē̦ks var izpestīties MWM. VIII, 874.
Avots: ME I, 779
1) entwirren, entwickeln:
izpestī tuos mazdziņus nuo maniem tīkliem LP. VI, 168;
2) befreien, erlösen:
Kristus mūs izpestījis nuo ve̦lna varas. Refl. - tiês, sich befreien, retten: cilvē̦ks var izpestīties MWM. VIII, 874.
Avots: ME I, 779
izpļaustīt
izpļaũstît, freqn. von pļaut, tr., hier und da ausmähen: kamē̦r es mazuo azuotīti izpļaustītu A. XX, 82.
Avots: ME I, 784
Avots: ME I, 784
izpostīt
izpuõstît, ‡ Refl. -tiês, zugrunde gehen: mazie cūkai izpuostījās (=nuobeidzās, laikā nedzima) Frauenb. viņā galā grīda izpuostījusies (sēnītes tuo saē̦dušus) Kaltenbr.
Avots: EH I, 475
Avots: EH I, 475
izpostīt
izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.
Avots: ME I, 788
Avots: ME I, 788
izrakstīt
izrakstît, ‡
3) schriftlich darstellen, auseinandersetzen:
(avīzēs) jauki izrakstīts Janš. Dzimtene II2, 193; (mündlich erzählen) šī izrakstījusi šim visu, kâ zadzis Adiamünde, Ermes, Jürg., Seyershof, Trik. Refl: -tiês, ‡
3) zur Genüge schreiben.
Avots: EH I, 476
3) schriftlich darstellen, auseinandersetzen:
(avīzēs) jauki izrakstīts Janš. Dzimtene II2, 193; (mündlich erzählen) šī izrakstījusi šim visu, kâ zadzis Adiamünde, Ermes, Jürg., Seyershof, Trik. Refl: -tiês, ‡
3) zur Genüge schreiben.
Avots: EH I, 476
izrakstīt
izrakstît, tr.,
1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;
2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,
1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;
2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.
Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva
Avots: ME I, 789
1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;
2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,
1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;
2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.
Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva
Avots: ME I, 789
izraustīt
izraûstît (li. išráustyti), ‡
2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡
3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡
2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.
Avots: EH I, 476
2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡
3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡
2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.
Avots: EH I, 476
izraustīt
izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.
Avots: ME I, 790
Avots: ME I, 790
izrīstīt
‡ izrīstît;
1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;
2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.
Avots: EH I, 477
1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;
2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.
Avots: EH I, 477
izšāstīt
‡ izšâstît,
1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;
2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;
3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡
4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.
Avots: EH I, 485
1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;
2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;
3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡
4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.
Avots: EH I, 485
izskaistīt
izšķirstīt
izšķir̃stît (li. išskìrtyti), wiederholt aussondern, auseinanderbiegen, durchblättern: izšķirstīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129. tē̦vs izšķirstīja rakstus MWM. VIII, 6.
Avots: ME I, 811
Avots: ME I, 811
izskrapstīties
‡ izskrapstîtiês, eine Zeiflang kratzen (intr.) AP.: (liels gailis ar spārniem kuldamies) vēl izskrapstījās (gar durīm) Dünsb. Piķis un Stintis 37; eine Zeitlang suchend stöbern Schwitten.
Avots: EH I, 480
Avots: EH I, 480
izskūpstīt
izskûpstît, tr., wegküssen: iz krūtīm sāpes izskūpstītu Vēr. I, 926. Refl. - tiês, nach Herzenslust küssen, einander küssen: līdz apnikšainai dabū izskūpstīties Janš.
Avots: ME I, 799
Avots: ME I, 799
izšķurstīt
izšķùrstît 2 [Kl.], Mar., = izšķirstīt: izšķurstīju bē̦rzu birzi pa vienam bērziņam BW. 27136 var. [izšķ. visu grāmutu Kl.]
Avots: ME I, 812
Avots: ME I, 812
izslaistīt
izslàistît, tr., erheben: zaķis ausis izslaistīja MWM. VIII, 412. Refl. - tiês, sich erheben, hervorragen: galdu kājas bija izslaistījušās pa ve̦zumu.
Avots: ME I, 799
Avots: ME I, 799
izslamstīties
‡ izslam̂stîtiês 2 Frauenb., eine Zeitlang auf der Flucht sein (oder sich versteckt halten): cik ilgi tu tâ varēsi i.?
Avots: EH I, 480
Avots: EH I, 480
izslāpstīt
[izslapstît, heimlich fortschaffen: zaglis izslapstīja zirgu caur mežu Nigr.] Refl. - tiês, heimlich hinausgehen: izslapstījās nuo skuolas laukā Seibolt.
Avots: ME I, 799
Avots: ME I, 799
izsmalstīt
izsmalˆstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schöpfen: izsmalstījuos, bet ne˙kā neiesmēlu Jürg. u. a.
Avots: EH I, 481
Avots: EH I, 481
izsmalstīt
izsmalˆstît, tr.,
1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;
2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.
Avots: ME I, 800
1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;
2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.
Avots: ME I, 800
izstāstīt
izstâstît, tr., erzählen, auseinandersetzen, erklären: kas tuo visu var izstāstīt? viņš izstāsta visu smalki galu nuo gala. sapņus izstāstīt, Träume deuten U. Subst. izstâstîtãjs, der Erklärer.
Avots: ME I, 805
Avots: ME I, 805
izšustīt
izšūstīt
‡ izšũstît, ausnähen, besticken M. 194, Auleja, Dunika: i. kre̦kla piedurknes. ķēniņš lika meitai i. kruoni Pas. X, 380 (aus Lixna). cimda kātiņš savārstīts un izšūstīts (wiederholt gestopft) Seyershof.
Avots: EH I, 487
Avots: EH I, 487
izsvalstīties
izsvalˆstîtiês 2 [Nigr., Dond., Salis, Ruj.], sich hin und her wälzen: izsvalstījies gultā Austr.
Avots: ME I, 808
Avots: ME I, 808
izsvārstīt
izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.
Avots: ME I, 808
Avots: ME I, 808
iztastīt
iztaustīt
iztaûstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) befühlen, tasten: iztaustījās ar ķeksi pa akas dibe̦nu Janš. Dzimtene III 2 , 23.
Avots: EH I, 488
Avots: EH I, 488
iztaustīt
iztaûstît, tr., gehörig befühlen, betasten: tas vainas iztaustīja MWM. VIII, 91. viņi iztaustīja pa priekšu ceļu VIII, 224.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
iztīstīt
iztîstît, freqn., iztît, aus -, los -, entwickeln: dziju. kalējs nu iztinis pulku baķu aude̦klu, kamē̦r varējis lieluo raganu satīt LP. IV, 167. Refl. - tiês, sich aus -, heraus -, loswickeln: kamuols pa˙visam iztinies. bē̦rns iztinies nuo autiņiem.
Avots: ME I, 819
Avots: ME I, 819
iztvarstīt
[iztvar̂stît,
1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;
2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;
3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]
Avots: ME I, 822
1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;
2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;
3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]
Avots: ME I, 822
izvaikstīties
izvaikstīties
izvaikstīties
izvalstīt
[izvalˆstît C., Arrasch, Dond., = izvāļāt: izv. labību, (šķūnī) sienu.] Refl. -tiês, sich zur Genüge umherwälzen: izvalstās uz vienu pusi, uotru, ne˙maz aizmigt LP. V, 308.
Avots: ME I, 824
Avots: ME I, 824
izvārstīt
izvīkstīties
‡ izvīkstîtiês, sich (für den Weg) zurechtmachen Warkl: tad tu nevari vien i˙! ej tak! Kaudz. Izjurieši 55.
Avots: EH I, 496
Avots: EH I, 496
izvilstīt
izvīstīt
izvîstît (išvýstyti), tr., loswickeln: bē̦rnu nuo autiņiem. Refl. - tiês, sich loswickeln, sich heraus -, hinauswinden: čūska zagšus izvīstās iz savas tumšās alas Rainis.
Avots: ME I, 830
Avots: ME I, 830
izžākstīties
[izžākstîtiês, sich ausgähen Wid.: pavē̦rdams muti, gribē̦dams diži un plati ižīkstīties Janš. Dzimt. 2 457.
Avots: ME I, 833
Avots: ME I, 833
izžāstīt
‡ izžâstît C., = izstaĩgât 3: i. visu mežu. Refl. -tiês AP., C., Lubn., = izstaĩgâtiês: i. pa mežu.
Avots: EH I, 498
Avots: EH I, 498
izžukstīt
izzvalstīties
jāstīties
jâstîtiês, - uôs, ĩjuôs, freqn. von jât, reiten, lärmen, grassieren, tollen: iet vien ap meitām kâ bullis jāstīdamies Nötk.
Avots: ME II, 107
Avots: ME II, 107
jostīt
kalstīt
kal˜stît [li. kálstyti "ковать"], - u, - ĩju, freqn., tr., schmieden, beschlagen: saimnieks aizbrauca pie kalēja zirgus kalstīt C.
Avots: ME II, 145
Avots: ME II, 145
kampstīt
kàmpstît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt greifen (intr.): re̦dzē̦ts knakstāmies un kampstāmies arī ap skaistuo ... ista-beni Janš. Līgava II, 218.
Avots: EH I, 583
Avots: EH I, 583
kampstīt
kàmpstît, kam̃pstît K., auch kamstît [Glück II Mos. 11, 21], - u, - ĩju, freqn., tr., wiederholt greifen, haschen: kas pēc ē̦nas kampsta (grābstās) Sir. 34, 2. tas kamstīja ar ruokām uz visām pusēm Schnb. suns, ieticis kukņā, tūlīt kampstījis kaulus pa kaktiem LP. VI, 724.
Avots: ME II, 152
Avots: ME II, 152
kamstīt
I kam̃stît [Lautb., Wandsen, Wolmarshof], U., Grünh., [kàmstît C.], = kàmpstît. [Refl. - tiês, haschen (intr., nach Futter): zirgi kàmstâs C.]
Avots: ME II, 152
Avots: ME II, 152
kamstīt
II kam̃stît, zerren, zausen, beissen Katzd. - [Refl. kàmstîtiês C., einander beissen: zirgi kamstās. - Wohl identisch mit kam̃stît I.]
Avots: ME II, 152
Avots: ME II, 152
karstīt
kārstīt
I kãrstît,
1): suns mēli kā`rsta 2 Gr.-Buschh.;
3): čūska . . . galvu vien karsta pēc ē̦rglē̦niem (langt mit dem Kopfe nach . . .)
Pas. II, 109. Refl. -tiês: auch Segew. (vom Haar); herniederrieseln; sich irgendwohin oder über etwas neigen Segew.
Avots: EH I, 604
1): suns mēli kā`rsta 2 Gr.-Buschh.;
3): čūska . . . galvu vien karsta pēc ē̦rglē̦niem (langt mit dem Kopfe nach . . .)
Pas. II, 109. Refl. -tiês: auch Segew. (vom Haar); herniederrieseln; sich irgendwohin oder über etwas neigen Segew.
Avots: EH I, 604
kārstīt
I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,
1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;
2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;
3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;
[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.
Avots: ME II, 199
1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;
2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;
3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;
[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.
Avots: ME II, 199
kārstīt
kārstīt
[II kãrstît Durben, nehmen, greifen nach: kuox tu kārsti visādus niekus? Zu karstît.]
Avots: ME II, 199
Avots: ME II, 199
ķarstīt
ķar̂stît: auch Kaltenbr., Nikrazen, Oknist, Saikava, Schnehpeln, Stenden: putrā ķiļķinus ķarstām Oknat.
Avots: EH I, 691
Avots: EH I, 691
ķarstīt
ķar̂stît Nigr., [Dunika], Dond., Ahs., Spr., Lautb., Kand., -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķer̂t, wiederholt haschen, greifen: puiši ķarsta meitas. Refl. -tiês, haschen, greifen, ausgreifen Ahs.: neķarsties gar svešu mantu Nigr. nu nāksi tik tu man klāt, ķarstīsies tu ap mani, tad es tev nagus atsitīšu RA. lūdzamas, kūmiņas, neķarstāties, lai mūsu pādīte neķarstās BW. 1557. [Mit ķ- statt k- wohl nach ķer̂t ; vgl. auch ķer̂stît.]
Avots: ME II, 356
Avots: ME II, 356
kārstīties
kãrstîtiês,
1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡
2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡
3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).
Avots: EH I, 604
1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡
2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡
3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).
Avots: EH I, 604
kārstīties
kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]
Avots: ME II, 199
Avots: ME II, 199
kaustīt
kaûstît,
1): auch Oknist;
2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;
3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡
4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.
Avots: EH I, 595
1): auch Oknist;
2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;
3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡
4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.
Avots: EH I, 595
kaustīt
kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,
1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;
2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;
3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.
Avots: ME II, 179
1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;
2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;
3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.
Avots: ME II, 179
ķerstīt
ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ 2 ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ 2 ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.
Avots: EH I, 697
Avots: EH I, 697
ķerstīt
ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.
Avots: ME II, 369
Avots: ME II, 369
ķestīt
ķikstīt
klaistīt
klaîstît, ‡
2) auseinanderwerfen; blättern
(mit ai ) Gramsden: klaistījis... ruļļus un grāmatas Dünsb. Rīmes, 2. grām., l. d. (1873), S. 75; ‡
3) umherschweifen (?):
man ... skati milst un apkurt klaista Janš. Pag. pausm. 64.
Avots: EH I, 608
2) auseinanderwerfen; blättern
(mit ai ) Gramsden: klaistījis... ruļļus un grāmatas Dünsb. Rīmes, 2. grām., l. d. (1873), S. 75; ‡
3) umherschweifen (?):
man ... skati milst un apkurt klaista Janš. Pag. pausm. 64.
Avots: EH I, 608
klaistīt
klaîstît [C., Trik., Arrasch], -u, - ĩju, tr., ausbreiten: linus Smilt., C., Refl. - tiês, sich umhertreiben: plūduos lītis slīkst un klaistās Bangpūtis. Zu klîst.
Avots: ME II, 209
Avots: ME II, 209
klanstīties
klapastīt
‡ klapastît Ahswikken, Dunika, Gramsden, = klapatât. Refi. -tiês Dunika, = klapatâtiês.
Avots: EH I, 610
Avots: EH I, 610
klastīt
klastīt
klāstīt
I klâstît,
1): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) ausplaudern; erzählen
Salis: nu jau klãsta atkal. par tuo pašu lietu.
Avots: EH I, 612
1): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) ausplaudern; erzählen
Salis: nu jau klãsta atkal. par tuo pašu lietu.
Avots: EH I, 612
klāstīt
I klâstît [C., Kl., Arrasch, Warkh., Kr., Jürg., Trik.] klãstît [li. klóstyti] Smilt., [PS., Lautb., Selg., Gr. - Essern, klâstît 2 Bauske, Dond., Ruj., Salis], - u, - ĩju, tr., freqn. zu klât,
1) fortgesetzt breiten, spreizen, decken:
es pa zemi neklāstīšu savu linu paladziņu BW. 24861. audēji aude̦klus tirgū klāsta JR. IV, 99. es neklāstīšu savus uzskatus Stari I, 182;
2) wiederholt im Buche aufschlagen
Lub., U. Refl. - tiês, sich fortgesetzt bedecken: gan tu biji klāstījies ar ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.
Avots: ME II, 218
1) fortgesetzt breiten, spreizen, decken:
es pa zemi neklāstīšu savu linu paladziņu BW. 24861. audēji aude̦klus tirgū klāsta JR. IV, 99. es neklāstīšu savus uzskatus Stari I, 182;
2) wiederholt im Buche aufschlagen
Lub., U. Refl. - tiês, sich fortgesetzt bedecken: gan tu biji klāstījies ar ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.
Avots: ME II, 218
kļastīt
II kļaustît,
1): auch (mit aû ) Alswig, Kalnemois, Schwanb.;
2) laut klopfen
(mit aû ) Auleja: kuo tie kļausta, ka nesadzird, kuo runā!
Avots: EH I, 625
1): auch (mit aû ) Alswig, Kalnemois, Schwanb.;
2) laut klopfen
(mit aû ) Auleja: kuo tie kļausta, ka nesadzird, kuo runā!
Avots: EH I, 625
klastīties
‡ klastîtiês (li. klastýtis "sich ausbreiten") Dond., = klâstîtiês, plãtîtiês: kuo tu klasties ar naudu citu priekšā? Gehört wohl zu klastît.
Avots: EH I, 610
Avots: EH I, 610
kļaustīt
I kļaûstît, - u, - ĩju,
1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;
2) von oben schöpfen
Ruj.
Avots: ME II, 239
1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;
2) von oben schöpfen
Ruj.
Avots: ME II, 239
kļaustīt
II kļaustît,
1) hauen, schlagen
Bers., [Warkl.;
2) anklopfen
L.] Refl. - tiês,
1) Fausthiebe versetzen
Ad.;
2) klappern
St.
Avots: ME II, 239
1) hauen, schlagen
Bers., [Warkl.;
2) anklopfen
L.] Refl. - tiês,
1) Fausthiebe versetzen
Ad.;
2) klappern
St.
Avots: ME II, 239
kļaustīt
‡ III kļaûstît Auleja, -u, -īju, wiederholt neigen, biegen. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekļaustît III.
Avots: EH I, 625
Avots: EH I, 625
klaustīties
‡ klaustîtiês (?) "stocken" St.: tâ liess, ka kauti klaustas, so hager als ein Gerippe Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "hager"). Vgl. kļaustîtiês.
Avots: EH I, 611
Avots: EH I, 611
kļaustīties
kļaustîtiês,
1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡
2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡
3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.
Avots: EH I, 625
1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡
2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡
3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.
Avots: EH I, 625
kļaustīties
kļaustîtiês,
1) lose an einander hängen; sich biegen; wackeln; faulenzen
LD.; Stocken St. Zu kļaut I.
Avots: ME II, 239
1) lose an einander hängen; sich biegen; wackeln; faulenzen
LD.; Stocken St. Zu kļaut I.
Avots: ME II, 239
klistīties
klīstīties
I klīstîtiês, hackern, nicht oft wollen L. n. St.; vgl. auch Bielenstein LSpr. I, 433.
Avots: ME II, 231
Avots: ME II, 231
klīstīties
klostīt
kluostît, - u, - ĩju (grāmatu), (ein Buch) durchblättern U. [Mit ostle. uo aus ā? Vgl. auch kluons.]
Avots: ME II, 239
Avots: ME II, 239
kļūstīties
kļũstîtiês, - uôs, - ĩjuôs,
1) stecken, hängen bleiben
Biel. I, 433;
2) hinken
Wid. Zu kļūt.
Avots: ME II, 240
1) stecken, hängen bleiben
Biel. I, 433;
2) hinken
Wid. Zu kļūt.
Avots: ME II, 240
knabstīt
knabstît, -u, - ĩju, picken Biel. n. U. [Wohl zur Wurzel von knabis, knàbt und hnafa "abhauen".]
Avots: ME II, 241
Avots: ME II, 241
knaikstīt
knaikstīties
knakstīt
knakstît, Refl. -tiês,
1): auch Dunika; ‡
2) = knaipîtiês Sonnaxt: zirgs knakstās; ‡
3) "verlangend anrühren":
kad sivē̦ni grib ēst, jū paši tur knakstās, kad ielej cūkai Sonnaxt.
Avots: EH I, 627
1): auch Dunika; ‡
2) = knaipîtiês Sonnaxt: zirgs knakstās; ‡
3) "verlangend anrühren":
kad sivē̦ni grib ēst, jū paši tur knakstās, kad ielej cūkai Sonnaxt.
Avots: EH I, 627
knakstīt
knakstît, - u, - ĩju, ["aizkart, badît" Wessen;] unzüchtige Griffe tun U. Refl. - tiês, unzüchtige Griffe tun U., sich necken: citi lakstās un knakstās ar meitām Janš. ni vairs ar mums tâ juokuo, ni knakstās kâ agrāk Blaum. Pie skala uguns 78. ai puisīti, knēvelīti, kuo ap mani knakstījies BW. 9325.
Avots: ME II, 242
Avots: ME II, 242
kņakstīties
kņakstīties
knapstīties
‡ knapstîtiês, -uôs, -ījuôs, (einander) mit den Zähnen berühren (beissen, kratzen; von Pferden gesagt): kad kumeļu māca k. (wenn man einem Füllen erlaubt, mit den Zähnen Menschen zu berühren), tad viņš liels kuož Seyershof. citi zirgi stāv mierīgi, bet citi sāk k., kuož viens uotram Salis. tuo ar sauc par knapstīšanuos, kad zirgi saiet kuopā un kašājas ebenda.
Avots: EH I, 627
Avots: EH I, 627
kraistīt
kraîstît,
1): auch Prl., (mit aĩ ) Ramkau, (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Auleja, Linden in Kurl., Liepna, N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, (kràistêt 2 ) Zvirgzdine: k. putrai putas Liepna. k. gružus ebenda. k. sìenu nuo ūdiņa Zvirgzdine. Zur Bed. vgl. auch uzkraistît.
Avots: EH I, 640
1): auch Prl., (mit aĩ ) Ramkau, (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Auleja, Linden in Kurl., Liepna, N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, (kràistêt 2 ) Zvirgzdine: k. putrai putas Liepna. k. gružus ebenda. k. sìenu nuo ūdiņa Zvirgzdine. Zur Bed. vgl. auch uzkraistît.
Avots: EH I, 640
kraistīt
kraîstît C., [kraĩstît Wolm., N. - Peb., Stuhrhof, kràistît PS.], kràistît 2 Mar., [Kl., Lis., kraîstît 2 Bl., Nig., Bauske], - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìet,
1) rahmen, schmänden, den Rahm, die Sahne von der Milch schöpfen
[Wessen]: krējumu; rūgušpiena spainīti Duomas I, 344; [überhaupt abschöpfen von oben: vaska birzumus uz ūdens Wolm.];
2) fig., etw. oberflächlich machen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistît nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 256
1) rahmen, schmänden, den Rahm, die Sahne von der Milch schöpfen
[Wessen]: krējumu; rūgušpiena spainīti Duomas I, 344; [überhaupt abschöpfen von oben: vaska birzumus uz ūdens Wolm.];
2) fig., etw. oberflächlich machen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistît nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 256
krākstīties
kràkstîtiês,
[1) krâkstīties 2 Rönnen, = rīstīties (sich würgen):
kad maizes drupata iegājusi "uotrā"rīklē (in die Luftröhre), tad cilvē̦ks krākstās;]
2) sich krümmen, Grimassen schneiden:
viņš krākstās kâ āksts Dr. [Vgl. krāstîtiês und âkstîtiês.]
Avots: ME II, 266
[1) krâkstīties 2 Rönnen, = rīstīties (sich würgen):
kad maizes drupata iegājusi "uotrā"rīklē (in die Luftröhre), tad cilvē̦ks krākstās;]
2) sich krümmen, Grimassen schneiden:
viņš krākstās kâ āksts Dr. [Vgl. krāstîtiês und âkstîtiês.]
Avots: ME II, 266
kramstīt
kràmstît, ‡
2) fassen
(mit am̂ 2 ) Ruj.; ‡
3) harken
(mit am̃ ) Ruj.; ‡
4) schlagen
(mit am̃ ) Frauenb.: k. pa galvu. Refl. -tiês,
1): badains zirgs pa ceļmalām iet kramstīdamies N.-Peb. kràmstās 2 ("sniedzas") kai sivē̦ns pi siles Skaista, Warkl. suni, kuo tu kramsties ap galdu! Saikava.
Avots: EH I, 641
2) fassen
(mit am̂ 2 ) Ruj.; ‡
3) harken
(mit am̃ ) Ruj.; ‡
4) schlagen
(mit am̃ ) Frauenb.: k. pa galvu. Refl. -tiês,
1): badains zirgs pa ceļmalām iet kramstīdamies N.-Peb. kràmstās 2 ("sniedzas") kai sivē̦ns pi siles Skaista, Warkl. suni, kuo tu kramsties ap galdu! Saikava.
Avots: EH I, 641
kramstīt
kràmstît, C., - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìmst, knabbern, schubben, lausen (von Pferden), nagen, reiben U. Refl. - tiês,
1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;
2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]
Avots: ME II, 258
1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;
2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]
Avots: ME II, 258
krastīt
krāstīt
krāstît,
[1) aufpacken
St.;
2) sparen, verwahren
Wid.], sammeln N. - Autz [hier mit â 2 ].
Avots: ME II, 268
[1) aufpacken
St.;
2) sparen, verwahren
Wid.], sammeln N. - Autz [hier mit â 2 ].
Avots: ME II, 268
krāstīt
I krāstît,
2): auch Bērzgale; kas ... mantu krāsta Manz. Post. II, 197 (ähnlich 303); zur Bed. vgl. auch àizkrâstît Fil. mat. 25 und uzkrāstît II.
Avots: EH I, 646
2): auch Bērzgale; kas ... mantu krāsta Manz. Post. II, 197 (ähnlich 303); zur Bed. vgl. auch àizkrâstît Fil. mat. 25 und uzkrāstît II.
Avots: EH I, 646
krāstīt
krastīties
krāstīties
krāstīties
II kràstîtiês, - uos, - ĩjuos, fuchteln, mit den Händen herumfahren, herumfechten, sich laut gebärden: krāsties tik, gan tev suns ieķersies biksēs Ermes. kritiķi krāstās kâ mākslas kungi B. Vēstn., Smilt.
Avots: ME II, 268
Avots: ME II, 268
kraukstīt
kraustīt
kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.
Avots: EH I, 644
Avots: EH I, 644
kraustīt
kraustīt
kraustīt
kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kria7lt'ustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.
Avots: ME II, 296
Avots: ME II, 296
krimstīt
kristīt
kristît: praes. auch -u (z. B. in Rutzau n. FBR. VIII, 135), ‡
2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡
3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡
2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡
3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.
Avots: EH I, 655
2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡
3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡
2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡
3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.
Avots: EH I, 655
kristīt
kristît, -ĩju, tr., taufen: bē̦rnu; kristījamais bērns, ūdens, das Taufkind, Taufwasser. (Auch reflexiv: mēs nākam kristītuos U., wir bringen ein Kind zur Taufe.] Subst. kristîšana, das Taufen; kristîtãjs, der Täufer. Aus aruss. крсьтити dass.
Avots: ME II, 281
Avots: ME II, 281
krostīt
kruistīties
kruistîtiês, -uos, -ĩjuôs, freqn. zu kruitiês, sich an etw. Verbotenes, Unerlaubtes machen: suns kruistās ap ēdiena traukiem Druw. kuo tu kruisties ap cita sievu? Druw.
Avots: ME II, 285
Avots: ME II, 285
krustīt
krustît,
2): auch LLD. II, 3 30 , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,
1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;
2): auch Salis; ‡
3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡
4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).
Avots: EH I, 661
2): auch LLD. II, 3 30 , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,
1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;
2): auch Salis; ‡
3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡
4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).
Avots: EH I, 661
krustīt
krustît, -u od. -ĩju,-ĩju,
1) das Zeichen des Kreuzes machen, mit einem Kreuz versehen:
kaķis krusta ar asti Etn. II, 80. ej, brālīti, tu pa˙priekšu, krusti tautu nama duris BW. 18814;
2) taufen
[PS.]: bērnu. (es krustīju ar ūdeni Manz. Post. I, 37.) Refl. -tiês,
1) sich kreuzen:
krustījas suņam aste BW. 11959;
2) sich bekreuzen:
viņš krustījās un dievuojās.
Avots: ME II, 289
1) das Zeichen des Kreuzes machen, mit einem Kreuz versehen:
kaķis krusta ar asti Etn. II, 80. ej, brālīti, tu pa˙priekšu, krusti tautu nama duris BW. 18814;
2) taufen
[PS.]: bērnu. (es krustīju ar ūdeni Manz. Post. I, 37.) Refl. -tiês,
1) sich kreuzen:
krustījas suņam aste BW. 11959;
2) sich bekreuzen:
viņš krustījās un dievuojās.
Avots: ME II, 289
kulkstīt
kulkstīt
kulstīt
kul˜stît,
1): auch (kùlstēt 2 , prügeln)
Zvirgzdine;
2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,
2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.
Avots: EH I, 672
1): auch (kùlstēt 2 , prügeln)
Zvirgzdine;
2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,
2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.
Avots: EH I, 672
kulstīt
kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît 2 Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
kulstītava
kulstītava
kurstīt
kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,
1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;
2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.
Avots: ME II, 326
1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;
2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.
Avots: ME II, 326
laistīt
laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡
3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,
2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.
Avots: EH I, 715
3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,
2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.
Avots: EH I, 715
laistīt
laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,
1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;
2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,
1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;
2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,
1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;
2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,
1) das Sichbegiessen;
2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,
1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;
2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.
Avots: ME II, 413
1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;
2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,
1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;
2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,
1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;
2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,
1) das Sichbegiessen;
2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,
1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;
2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.
Avots: ME II, 413
lakstīt
lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,
1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];
2) frech sein
Manz. Refl. - tiês
1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];
2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]
Avots: ME II, 416
1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];
2) frech sein
Manz. Refl. - tiês
1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];
2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]
Avots: ME II, 416
lakstīt
I lakstît,
1): auch Aahof, AP.; Bērzgale, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, N.-Peb., Prl., Zvirgzdine, Pas. III, 125; VII, 327, 342; VIIl; 93, 102, 104, 349, 389; XI, 296, Tdz. 51365;
2): geil sein
Lng.: glabājieta ... miesu, tuomē̦r ka tā nelaksta Manz. Post. II, 21.
Avots: EH I, 717
1): auch Aahof, AP.; Bērzgale, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, N.-Peb., Prl., Zvirgzdine, Pas. III, 125; VII, 327, 342; VIIl; 93, 102, 104, 349, 389; XI, 296, Tdz. 51365;
2): geil sein
Lng.: glabājieta ... miesu, tuomē̦r ka tā nelaksta Manz. Post. II, 21.
Avots: EH I, 717
lakstīt
ļakstīt
lamstīt
lamstīt
lamstît, - u, - ĩju, tr., schelten, schimpfen; lamstāms vārds, ein Schimpfwort Nurmhusen. Zu lamât.
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lamstīties
làmstîties, - uôs, - ĩjuôs,
1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;
2) ungeschickt gehen
Druw.;
[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]
Avots: ME II, 419
1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;
2) ungeschickt gehen
Druw.;
[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]
Avots: ME II, 419
līkstīt
līkstīt
līkstît, -ĩju, intr., freqn. zu lìkt,
1) sich umhertreiben:
te katru dienu par šuo e̦ze̦ru līkstījuot JU.;
[2) lìkstît, sich fleischlich vermischen
Planhof ]. Refl. -tiês, gebückt arbeiten Planhof ].
Avots: ME II, 487
1) sich umhertreiben:
te katru dienu par šuo e̦ze̦ru līkstījuot JU.;
[2) lìkstît, sich fleischlich vermischen
Planhof ]. Refl. -tiês, gebückt arbeiten Planhof ].
Avots: ME II, 487
ļukstīt
lumstīt
lumstīties
lum̂stîtiês,
1): auch Pas. VIII, 68, (mit ùm 2 ) Bērzgale, Kaltenbr., Līvāni, Nautrēni, Skaista, Warkl.: vilks sauode gaļas smaku un ... sāka lumstēties un gruozēties ap ... bucu Pas. XII, 77 (aus Domopol).
Avots: EH I, 761
1): auch Pas. VIII, 68, (mit ùm 2 ) Bērzgale, Kaltenbr., Līvāni, Nautrēni, Skaista, Warkl.: vilks sauode gaļas smaku un ... sāka lumstēties un gruozēties ap ... bucu Pas. XII, 77 (aus Domopol).
Avots: EH I, 761
lumstīties
lum̂stîtiês, [lùmstîtiês 2 Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,
1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;
[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].
Avots: ME II, 512
1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;
[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].
Avots: ME II, 512
ļumstīties
ļumstîtiês,
2): kuo ļùmsties 2 ? ej un dari savu darbu! Saikava; ‡
3) "ļuodzīties" AP.: durvīm dasita šķē̦rskuoku, lai tās neļum̂stās2, lai stāv stingri.
Avots: EH I, 774
2): kuo ļùmsties 2 ? ej un dari savu darbu! Saikava; ‡
3) "ļuodzīties" AP.: durvīm dasita šķē̦rskuoku, lai tās neļum̂stās2, lai stāv stingri.
Avots: EH I, 774
ļumstīties
maigstīt
‡ maigstît "maigstis spraust" Warkl. Refl. -tiês, sich um Stangen (maigstis) winden Warkl.: apiņi sāk m.
Avots: EH I, 777
Avots: EH I, 777
maikstīt
maistīt
maistīt
malstīt
malstīties
malstīties
mal˜stîtiês, -uôs, -ĩjuos, umherschlendern, faulenzen, sich müssig ergehen Gold., Los. n. Etn. IV, 145: mīstītāji vairāk malstījās rijas krāsns priekšā nekâ strādāja RA. cilvē̦ks, kas malstīties pa ielu atruod prieku... Janš. ļaudis malstījās MWM. IX,147. nevar jau visi malstīties sapņuos Ub. puiši malstās pa svētdienām apkārt Ahs. Zu mal˜t.
Avots: ME II, 559
Avots: ME II, 559
mārkstīt
mārstīt
‡ mārstît "?": Mārcis atturīgi mārstīja ruokas Sārts. Daugava 1934, S. 800. Vgl. marstîtiês.
Avots: EH I, 793
Avots: EH I, 793
marstīties
marstîtiês, -uos, ĩjuos,
1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;
2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]
Avots: ME II, 564
1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;
2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]
Avots: ME II, 564
mastīt
mastīt
I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],
1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];
2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]
Avots: ME II, 565
1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];
2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]
Avots: ME II, 565
mastīt
mazrakstītājs
miestīt
[miestît, - u, - ĩju od. (?) miest,
1) "mit den
miestiņas ein Blumenbett umzäunen" Wirginalen;
2) "zum Anbinden eines Pferdes einen kleinen
miets in die Erde stecken"(?) Lös.]
Avots: ME II, 655
1) "mit den
miestiņas ein Blumenbett umzäunen" Wirginalen;
2) "zum Anbinden eines Pferdes einen kleinen
miets in die Erde stecken"(?) Lös.]
Avots: ME II, 655
mīkstīt
milstīties
milstîtiês,
1): varbūt tas, kas viņai liekas kâ nācējs, ir tikai kāds ... miets gaŗajā gatuvē, kas acīm milstuoties liekas kustamies Janš. Mežv. ļ. I, 16.
Avots: EH I, 814
1): varbūt tas, kas viņai liekas kâ nācējs, ir tikai kāds ... miets gaŗajā gatuvē, kas acīm milstuoties liekas kustamies Janš. Mežv. ļ. I, 16.
Avots: EH I, 814
milstīties
milstîtiês,
1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs 2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;
[2) milˆstīties 2 Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ 2);
3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]
Avots: ME II, 627
1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs 2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;
[2) milˆstīties 2 Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ 2);
3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]
Avots: ME II, 627
minstīties
minstīties
minstīties
II minstîtiês,
1): auch (mit iñ ) C., (mit ìn 2 ) Grawendahl, Lubn.; ‡
2) stottern
(mit iñ ) AP.
Avots: EH I, 816
1): auch (mit iñ ) C., (mit ìn 2 ) Grawendahl, Lubn.; ‡
2) stottern
(mit iñ ) AP.
Avots: EH I, 816
minstīties
II minstîtiês, hin- und hertreten, trampeln: Ieva minstījās, it kā viņa būtu uzkāpuse uz karstu dzelzi Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 773. Zu mĩt.
Avots: ME II, 630
Avots: ME II, 630
mīstīt
I mĩstît,
1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava; ‡
2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof; ‡
3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.
Avots: EH I, 822
1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava; ‡
2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof; ‡
3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.
Avots: EH I, 822
mīstīt
I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît 2 Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?
Avots: ME II, 647
Avots: ME II, 647
mīstīt
mīstīt
II mîstît, - ĩju, tr., öfters tauschen: zirgus C., Bers., Lub., Spr. [vārdus mîstît Kl., versehentlich ein Wort statt eines andern Wortes aussprechen. Zut mît.
Avots: ME II, 647
Avots: ME II, 647
mīstīt
mīstīt
IV mīstît "?": še ir tava liepa auga mīstītiem zariņiem BW. 11628. uozuoliņš mīstītiem zariņiem 33625, 15. [Um Bauske seien mîstîti 2 zari - Zweige, deren Zugehörigkeit (zu einem Ast oder zum Stamm) wegen dichter Verzweigung nicht gleich zu erkennen ist; mīstīti zari "cits caur citu izauguši zari" Vīt.; nekārtīgi saauguši zari" Dricē̦ni; krustām šķērsām saauguši zari" AP., Laud.]
Avots: ME II, 647
Avots: ME II, 647
mīstītavas
mokstīt
mokstīties
mostīt
muôstît [auch Kr.], -u, -ĩju, muôkstît Ruj. n. U.,
1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;
[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]
Avots: ME II, 683, 684
1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;
[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]
Avots: ME II, 683, 684
mostīt
mostīt
mostīties
muôstîtiês 2, (allmählich) erwachen: sāk viņā muostīties it kâ cits cilvē̦ks Lautb.
Avots: ME II, 684
Avots: ME II, 684
muistīt
mulstīt
mulstīt
murkstīt
mustīt
ņaibstīties
naikstīties
naistīties
ņarkstīt
ņarkstīties
narstīt
nārstīt
ņarstīt
neattīstīts
nergstīties
noākstīties
nobakstīt
nùobakstît,
2): auch Salis; durchstochern:
nuobakstījis (sc.: ar iesmu) tuo vietu nuo vienas vietas Pas. XV, 32. Refl. -tiês: sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben Dunika.
Avots: EH II, 31
2): auch Salis; durchstochern:
nuobakstījis (sc.: ar iesmu) tuo vietu nuo vienas vietas Pas. XV, 32. Refl. -tiês: sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben Dunika.
Avots: EH II, 31
nobakstīt
nùobakstît, tr.,
1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;
[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].
Avots: ME II, 759
1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;
[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].
Avots: ME II, 759
nobalstīt
[nùobalstît N. - Peb., an mehreren Stellen stützen: siênu labi nuobalstīja, lai negāžas.]
Avots: ME II, 759
Avots: ME II, 759
nobārstīt
nobārstīt
nùobārstît (li. nubarstýti "hinabstreuen"], tr., hinabstreuen; wiederholt gründlich bestreuen, ausstreuen: gaļu ar sāli; dārzā celiņus ar smiltīm. Relf. - tiês, sich ausschütten, bestreut werden: baltās smiltis nuobārstās par sarkanuo jaciņu A. XX, 164.
Avots: ME II, 760
Avots: ME II, 760
nobikstīt
nobikstīt
nobirkstīt
nùobìrkstît, nùobirstît, [nùobirkšķināt Lemsal n. U.], tr., abstreifen, abbrechen (die Kohle eines brennenden Pergels oder die Asche einer Zigarre): viņš sava cigāra pe̦lnus nuobirstīja Latv.
Avots: ME II, 761
Avots: ME II, 761
noblankstīt
noblankstīt
[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,
1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;
2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene 2 II, 288.]
Avots: ME II, 762
1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;
2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene 2 II, 288.]
Avots: ME II, 762
nobļaustīties
noblenkstīt
noblenkstīt
nobokstīties
nùobuôkstîtiês: tâ ir tiem ģeķiem gājis, kas stulbi tur pa kapiem nuobuokstās Dünsb. Krista gājiens II, 112.
Avots: EH II, 36
Avots: EH II, 36
nobokstīties
nùobuôkstîtiês C., N. - Peb., sich herumstossen, nicht vom Fleck kommen, nicht von statten gehen, ungewandt sein: nav ieruoču, jānuobuokstās vien Kaudz. nuobuokstās vien; ne šis, ne tas nuo tāda darba Naud., [Für. I].
Avots: ME II, 767
Avots: ME II, 767
nočīpstīt
nodakstīties
[nùodakstîtiês, dies und jenes tun, ohne etwas zu vollenden Laud., Fehsen, Peb.; "nicht recht arbeiten, trödeln" Serben, Drobbusch.]
Avots: ME II, 772
Avots: ME II, 772
nodēstīt
nodēstīt
nodrapstīt
nodrāstīt
nodrukstīt
nodrūkstīt
nùodrùkstît 2 : auch Warkl. ‡ Refl. -tiês "?": asi un nuodrūkstīdamies runāja Vindedzis Ciema spīg. 234.
Avots: EH II, 41
Avots: EH II, 41
nodurstīt
[nùodur̃stît,
1) wiederholt stechend umbringen
ruj.;
2) mit Löchern (zum Einstecken der jungen Pflanzen) versehen:
n. duobi Arrasch;
3) aufstecken (mit Staketen):
n. zirņus Arrasch. Refl. eine Zeitlng hin- und herschleichen: nuodurstīties pa kaktiem Bers., Warkh., Warkl.]
Avots: ME II, 778
1) wiederholt stechend umbringen
ruj.;
2) mit Löchern (zum Einstecken der jungen Pflanzen) versehen:
n. duobi Arrasch;
3) aufstecken (mit Staketen):
n. zirņus Arrasch. Refl. eine Zeitlng hin- und herschleichen: nuodurstīties pa kaktiem Bers., Warkh., Warkl.]
Avots: ME II, 778
nodzalkstīt
nodzelkstīt
nodzirkstīt
nùodzìrkstît,
2): n. skalam uogli N.-Peb., Ramkau (mit ir̂ ). nuodzir̂ksta uguni (= nuolauž de̦guošam skalam uogli) Linden in Kurl.; ‡
3) (Funken) zu sprühen aufhören (?):
tā bija pasaule, kas aizpeldējusi un nuodzirkstījusi un izbeigusies Akurāters Deg. sala.
Avots: EH II, 43
2): n. skalam uogli N.-Peb., Ramkau (mit ir̂ ). nuodzir̂ksta uguni (= nuolauž de̦guošam skalam uogli) Linden in Kurl.; ‡
3) (Funken) zu sprühen aufhören (?):
tā bija pasaule, kas aizpeldējusi un nuodzirkstījusi un izbeigusies Akurāters Deg. sala.
Avots: EH II, 43
nodzirkstīt
nùodzìrkstît,
1) auch refl. - tiês, Funken sprühen:
kad es tev likšu, tad tev uguns ar acīm nuodzirkstīs Paul., [(mit ir̂) Lis.];
2) tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen
U., [Kreuzb., (mit ir̂) Lis.].
Avots: ME II, 780
1) auch refl. - tiês, Funken sprühen:
kad es tev likšu, tad tev uguns ar acīm nuodzirkstīs Paul., [(mit ir̂) Lis.];
2) tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen
U., [Kreuzb., (mit ir̂) Lis.].
Avots: ME II, 780
nodžirkstīt
nùodžirkstît: auch (mit ir̂ ) Golg.; nuodžirkstīju uogles Jauns. Baltā gr. 3 II, 222.
Avots: EH II, 44
Avots: EH II, 44
nodžirkstīt
nograbstīt
nogrābstīt
‡ nùogrâbstît, Refl. -tiês, ‡
2) eine Weile tasten, tastend suchen
Vank.: viņš nuogrābstījās man pie jakas, bet dziļāk netika. viņš nuogrābstījās pa kabatām, bet ne˙kā neizvilka.
Avots: EH II, 46
2) eine Weile tasten, tastend suchen
Vank.: viņš nuogrābstījās man pie jakas, bet dziļāk netika. viņš nuogrābstījās pa kabatām, bet ne˙kā neizvilka.
Avots: EH II, 46
nogrābstīt
nùogrâbstît, tr., freqn. zu nùogrâbt, wiederholt, oberflächlich, obenhin greifen, abharken: rudzus, sienu Refl. - tiês, sich befassen: kas nenuogrābstās gar lupatām R. Sk. II, 229. es ar tādiem niekiem nenuogrābstuos Kand.
Avots: ME II, 786
Avots: ME II, 786
nograbstīties
nogramstīt
[nùogramstît,
1) oberflächlich abharken:
n. salmus, zarus;
2) wiederholt tastend von der Oberfläche nehmen:
n. ēdienu Jürg.;
3) wiederholt tasten:
n. kādam gar sāniem Bers. - Refl. - tiês,
1) eine Zeitlang tasten:
nuogramstījās pie durīm, gribē̦dams iekšā tikt Kl.;
2) wiederholt tastend nehmen:
nuogramstījās vien, bet nebij kuo paēst N. - Peb.;
3) eine Zeitlang trödeln:
n. bez darba Lis.]
Avots: ME II, 785, 786
1) oberflächlich abharken:
n. salmus, zarus;
2) wiederholt tastend von der Oberfläche nehmen:
n. ēdienu Jürg.;
3) wiederholt tasten:
n. kādam gar sāniem Bers. - Refl. - tiês,
1) eine Zeitlang tasten:
nuogramstījās pie durīm, gribē̦dams iekšā tikt Kl.;
2) wiederholt tastend nehmen:
nuogramstījās vien, bet nebij kuo paēst N. - Peb.;
3) eine Zeitlang trödeln:
n. bez darba Lis.]
Avots: ME II, 785, 786
nogrūstīt
[nùogrûstît,
1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;
2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?
Avots: ME II, 787
1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;
2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?
Avots: ME II, 787
nogūstīties
nùogũstîtiês, ‡
2) in Verlegenheit undeutlich hinmurmeln
(mit ù 2 ) Saikava: gribēja kuo atsacīt, bet nuogūstījās vien.
Avots: EH II, 48
2) in Verlegenheit undeutlich hinmurmeln
(mit ù 2 ) Saikava: gribēja kuo atsacīt, bet nuogūstījās vien.
Avots: EH II, 48
nogūstīties
nùogũstîtiês, haschen, schnappen, sich abplagen: nuogūstījusies, nuogūstījusies skuķe, izrāpusies malā Jauns.
Avots: ME II, 789
Avots: ME II, 789
nokampstīties
‡ nuokam̃pstîtiês Frauenb., eine Zeitlang vergeblich suchen: kad naudas maks jau arā nuo kabatas, tad vari gan n.
Avots: EH II, 51
Avots: EH II, 51
nokārstīt
nùokārstît, Refl. -tiês, ‡
2) herabhangen, sich senken (von mehreren Subjekten)
Kaltenbr.: rudzu ziedi visi nuokārstējušies.
Avots: EH II, 52
2) herabhangen, sich senken (von mehreren Subjekten)
Kaltenbr.: rudzu ziedi visi nuokārstējušies.
Avots: EH II, 52
nokārstīt
nùokãrstît [li. nukárstyti], tr., freqn. zu nùokãrt, wiederholt reichlich behängen: linu šķiedrām kâ zīdu nuokārstīts Zalkt. Refl. - tiês, sich behängen: meita nuokārstījusies visādām praņām A. XV, 2, 394.
Avots: ME II, 796
Avots: ME II, 796
noķarstīt
noķerstīt
noklastīt
noklāstīt
nùoklāstît, ‡
3) erzählend (zur Genüge) auseinandersetzen
Salis (mit ã ): n. vien nevar, kâ tur ir bijis.
Avots: EH II, 53
3) erzählend (zur Genüge) auseinandersetzen
Salis (mit ã ): n. vien nevar, kâ tur ir bijis.
Avots: EH II, 53
noklāstīt
[nùoklāstît,
1) mehrfach ausbreitend bedecken:
n. visu pļavu ar liniem Kl. pagalms nuoklāstīts ar drēbēm N. - Peb.;
2) durchprügeln:
es viņu krietni nuoklāstīju Ruj.]
Avots: ME II, 797
1) mehrfach ausbreitend bedecken:
n. visu pļavu ar liniem Kl. pagalms nuoklāstīts ar drēbēm N. - Peb.;
2) durchprügeln:
es viņu krietni nuoklāstīju Ruj.]
Avots: ME II, 797
nokraistīt
nokraistīt
nùokraistît, tr.,
1) abschmänden, abnehmen:
krējumu [BW. 34478], putas. krējumu nuo diviem spainīšiem nuokraistīju A. XVIII, 497;
2) obenhin etw. verrichten, zu Ende bringen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistīt nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 800
1) abschmänden, abnehmen:
krējumu [BW. 34478], putas. krējumu nuo diviem spainīšiem nuokraistīju A. XVIII, 497;
2) obenhin etw. verrichten, zu Ende bringen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistīt nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 800
nokramstīt
nùokràmstît, tr., abnagen, abbeissen: pa drusciņai nuo tā garduma nuokramstīt A. XII, 497.
Avots: ME II, 800
Avots: ME II, 800
nokraustīt
nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,
1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;
2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.
Avots: ME II, 803
1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;
2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.
Avots: ME II, 803
nokrimstīt
‡ nuokrim̂stît 2 Salis, (eine Reihe von Objekten) abnagen: kaza kuokus nuokrimstījusi.
Avots: EH II, 56
Avots: EH II, 56
nokristīt
nokrustīt
nùokrustît
1): auch Dunika. Refl. -tiês, ‡
2) sich taufen lassen
Salis: n. par baptistiem.
Avots: EH II, 56
1): auch Dunika. Refl. -tiês, ‡
2) sich taufen lassen
Salis: n. par baptistiem.
Avots: EH II, 56
nokrustīt
nùokrustît, nùokrustuôt, tr.,
1) abtaufen;
[2) nùokrustît U. (unter krustīt), Plätze, da man nicht gehen od. weiden soll, mit einem Kreuze:
vedējs nuokrustījās LP. VII, 735.
Avots: ME II, 802
1) abtaufen;
[2) nùokrustît U. (unter krustīt), Plätze, da man nicht gehen od. weiden soll, mit einem Kreuze:
vedējs nuokrustījās LP. VII, 735.
Avots: ME II, 802
nokulstīt
nùokul˜stît, Refl. -tiês: lai viņš tâ nuokulstās, kas mani aprunā, kâ manas lindraku stērbeles! Linden in Kurl.
Avots: EH II, 57
Avots: EH II, 57
nokulstīt
nùokul˜stît, [nuôkulˆkstît 2 Dunika], tr., freqn. zu nùokul˜t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene 2 I, 66.]
Avots: ME II, 803
Avots: ME II, 803
nolaistīt
nùolaîstît [li. nuláistyti], tr., freqn. zu nùoliêt, wiederholt weg -, ab -, stark begiessen: viss bij nuolaistīts vienā ūdenī Dok. A. kas tās manas lievenītes ar sudrabu nuolaistīja (Var.: aplaistīja)? BW. 32612. Refl. - tiês, sich abschilpren.
Avots: ME II, 808
Avots: ME II, 808
nolakstīt
nolikstīties
nomastīt
nomīstīt
[nùomīstît,
1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;
2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,
1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;
2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]
Avots: ME II, 821
1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;
2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,
1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;
2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]
Avots: ME II, 821
noostīt
[nùouôstît, = apuostît: suns gaļu nuouostīja, bet neēda. suns pē̦das dzīdams nuouostīja zemi nuo vienas vietas. Refl. -tiês, eine Zeitlang schnuppern, schnüffeln: nuouostījās velti, ne˙kā neatrada Dond.]
Avots: ME II, 880
Avots: ME II, 880
nopestīt
nùopestît: tad kļūs mauka nuopestīt[a] ("?") Tautas vēsturei 195 (aus einem Protokoll).
Avots: EH II, 74
Avots: EH II, 74
nopestīt
nopļaustīt
[nùopļaũstît (li. nupjaustyti),
1) oberflächlich oder hier und da abmähen:
zâlei gali vien nuopļaustīti. nuopļaustīt grāvmalas;
2) wiederholt schlagen:
n. pa ausīm. Refl. -tiês, eine Zeitlang mühsam mähen: visu dienu nuopļaustījāmies ap ce̦lmiem, bet siena maz Warkl.]
Avots: ME II, 833
1) oberflächlich oder hier und da abmähen:
zâlei gali vien nuopļaustīti. nuopļaustīt grāvmalas;
2) wiederholt schlagen:
n. pa ausīm. Refl. -tiês, eine Zeitlang mühsam mähen: visu dienu nuopļaustījāmies ap ce̦lmiem, bet siena maz Warkl.]
Avots: ME II, 833
nopostīt
nùopuõstît (so und nicht mit -pùo- zu lesen!), ‡ Refl. -tiês Frauenb., verenden, krepieren: man nakti nuopuostījies labakais zirgs.
Avots: EH II, 79
Avots: EH II, 79
nopostīt
nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.
Avots: ME II, 835, 836
Avots: ME II, 835, 836
norakstīt
nùorakstît,
2): schriftlich sichern (ausbedingen):
viņš sev ... nuorakstīja visam mūžam kaktu Jauns. Raksti III, 183. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) abschreiben: vai drīkstu lūgt atļauju arī šuo [dzejuoli] n.? Janš. Bandavā II, 281.
Avots: EH II, 79
2): schriftlich sichern (ausbedingen):
viņš sev ... nuorakstīja visam mūžam kaktu Jauns. Raksti III, 183. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) abschreiben: vai drīkstu lūgt atļauju arī šuo [dzejuoli] n.? Janš. Bandavā II, 281.
Avots: EH II, 79
norakstīt
nùorakstît,
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
noramstīt
nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].
Avots: ME II, 837
Avots: ME II, 837
noramstīt
noramstīt
‡ II nuoramstît Hasenp., Wain., (mit einem stumpfen Beit) abhauen, (mit einer stumpfen Säge) absägen.
Avots: EH II, 80
Avots: EH II, 80
noraustīt
nùoraûstît, ‡
2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve 3 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.
Avots: EH II, 80
2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve 3 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.
Avots: EH II, 80
noraustīt
norimstīties
nùorimstîtiês, aufhören,nachlassen: krūtīs kaut kas kâ plēsa, un beidzuot arī tas nuorimstījās Zalkt.
Avots: ME II, 839
Avots: ME II, 839
norīstīties
nùorĩstîtiês, eine Weile sich würgen: nuorīstījās, it kâ kas kaklā būtu aizspriedies R. Sk. II, 166. čūska nuorīstās vien LP. I, 125.
Avots: ME II, 840
Avots: ME II, 840
nosaistīt
nùosàistît, tr., festbinden, fesseln: dzejnieka sirdi nevar nuosaistīt darbs Druva II, 114.
Avots: ME II, 843
Avots: ME II, 843
nosakstīt
‡ nùosakstît, eine gewisse Zeit hindurch witternd suchen (perfektiv): suns zaķam pe̦das vien nuosakstīja, bet nedabūja, der Hund suchte die verlorene Spur des Hasen, fand sie aber nicht U. (unter sakstīt).
Avots: EH II, 83
Avots: EH II, 83
nosirstīties
noskapstīties
nošķirstīt
[nùošķir̃stît,
1) wiederholt absondern:
n. graudus nuo pe̦lūm Nigr.;
2) eine Weile blättern:
grāmatu vien nuošķirstīja, bet nemācījās.]
Avots: ME II, 866
1) wiederholt absondern:
n. graudus nuo pe̦lūm Nigr.;
2) eine Weile blättern:
grāmatu vien nuošķirstīja, bet nemācījās.]
Avots: ME II, 866
nošķīstīt
nošķīstīt
nùošķīstît, tr., absäubern, reinigen: tu nuošķīstīji sevi Stari III, 122. [Refl. -tiês, sich absäubern, sich reinigen.]
Avots: ME II, 866
Avots: ME II, 866
noskostīt
‡ nùoskuostît, den Staub (vom Korn) in der Tenne mit einem Sack abschlagen St. n. U. (unter skuostīt).
Avots: EH II, 87
Avots: EH II, 87
noskraustīt
nùoskraustît, tr., die nach dem Dreschen nachgebliebenen Ähren, Hacheln überdreschen Etn. II, 82.
Avots: ME II, 849
Avots: ME II, 849
noskūpstīt
nùoskûpstît, tr., abküssen, küssen (perfektiv): brūtgāns nuoskūpstīja brūti Vēr. I, 84. Refl. -tiês, sich abküssen, einander küssen (perfektiv): abi jaunie nuoskūpstījās BW. III, 1, 99.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
noslaistīt
nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
nošļakstīt
‡ nùošļakstît AP., Ermes, Heidenfeld, Jürg., Lemb., Sessw., Trik., = nùošļakstinât. Refl. -tiês, = nùošļakstinâtiês: jūs ... nuošļakstīsities ar dubļiem Janš. Dzimtene V, 278.
Avots: EH II, 95
Avots: EH II, 95
noslapstīt
[nùoslapstît,
1) (eine Reihe von Gegenständen) verstecken:
n. zagtās mantas Lis.;
2) entwenden, wegstehlen
Warkl. - Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang sich verbergen:
n. visu dienu pa mežu Salis;
2) ausweichen (einer Arbeit):
n. visu dienu bez darba.]
Avots: ME II, 851
1) (eine Reihe von Gegenständen) verstecken:
n. zagtās mantas Lis.;
2) entwenden, wegstehlen
Warkl. - Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang sich verbergen:
n. visu dienu pa mežu Salis;
2) ausweichen (einer Arbeit):
n. visu dienu bez darba.]
Avots: ME II, 851
nošļapstīties
‡ nùošļapstîtiês Gr.-Buschh. "so sprechen, dass sich nur die Lippen bewegen und Speichel fliesst".
Avots: EH II, 96
Avots: EH II, 96
nošļaukstīties
‡ nuošļaûkstîtiês 2 Frauenb., nach dem Erwachen im Bett eine Zeitlang sich rekeln. Vgl. nùošļàustîtiês 2 .
Avots: EH II, 96
Avots: EH II, 96
nošļaupstīt
‡ nùpšļaupstît, die Giebelbalken behauen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Giebel").
Avots: EH II, 96
Avots: EH II, 96
nošļaustīties
[nùošļàustîtiês 2 Lis., Bers., (mit aû 2 ) Gr.-Essern, = nùostaipitiês: n. pa gultu.)
Avots: ME II, 868
Avots: ME II, 868
nošļurpstīt
nosmalstīt
nosmalstīt
nùosmalstît, tr., freqn. zu nùosmelˆt, von oben wiederholt abschöpfen Katzd.: raganas nuosmalstuot kreimu LP. V, 11. nuosmalsta nuo vārāmā katla putas VII, 93.
Avots: ME II, 854
Avots: ME II, 854
nosnaikstīties
nospostīt
nùospuôstît, nùospuôstuôt, tr., verrammeln, versperren: nuospuostījis visas durvis, lai dūmi netiktu laukā LP. IV, 36.
Avots: ME II, 857
Avots: ME II, 857
nospraustīt
‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.
Avots: EH II, 89
Avots: EH II, 89
nostāstīt
nùostâstît: nenuostāstījis deķam, kur jāiet Pas. VIII, 150. mācītājam sīki nuostāsti visu, cik es iedevu! Vanagu ligzda 139.
Avots: EH II, 90
Avots: EH II, 90
nostāstīt
nùostâstît, tr., erzählen, berichten, überliefern: nuostāsta par vīriem, kas... LP. VII, 690. [mans tē̦vs nuostāstīja, kâ... nācis nuo kruogus FBR. IV, 52.]
Avots: ME II, 858
Avots: ME II, 858
nostīt
[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]
Avots: ME II, 860
Avots: ME II, 860
nostīties
[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]
Avots: ME II, 860
Avots: ME II, 860
nostostīties
nùostuôstîtiês (unter nùostuômîtiês),
1): eine kurze Weile stottern:
nuostuostījās vien, bet ne˙kā nepateica Saussen.
Avots: EH II, 92
1): eine kurze Weile stottern:
nuostuostījās vien, bet ne˙kā nepateica Saussen.
Avots: EH II, 92
nosukstīt
‡ nùosukstît,
1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;
2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.
Avots: EH II, 92
1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;
2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.
Avots: EH II, 92
nosūkstīt
nùosũkstît, Refl. -tiês: gājuši caur ķēķi un nuosūkstījušies vien, cik tur gardi ēdieni bijuši Pas. IV, 230 (aus Golg.). n. ("sāpes jūtuot kasīties") pēc pēriena Vank.
Avots: EH II, 93
Avots: EH II, 93
nosūkstīt
nùosũkstît, tr., freqn.,
1) absaugen, ablutschen:
nuosūkstīja taukainuos pirkstus;
2) nachspüren, wittern:
uotras sē̦tas suņu purni pē̦das vien nuosūkstīja. Refl. -tiês, hedauern, sich beklagen.
Avots: ME II, 862
1) absaugen, ablutschen:
nuosūkstīja taukainuos pirkstus;
2) nachspüren, wittern:
uotras sē̦tas suņu purni pē̦das vien nuosūkstīja. Refl. -tiês, hedauern, sich beklagen.
Avots: ME II, 862
nosukstīties
nùosukstîtiês "?": nuosukstījās vien! A. XV, 165; ["schnüffeind gewisse Laute von sich geben": suns nuosukstījās vien N.-Peb., Bauske; "nuočāpstināties": n. pēc garda ēdiena Arrasch.]
Avots: ME II, 862
Avots: ME II, 862
nosūrstīties
nùosūrstîtiês, = nùosũkstîtiês, nùosũruôtiês: Launadze vēl nuosūrstījās, ka agrāk e̦suot Uosi turējuse par labu ... zē̦nu ..., bet nu ... viņa gan uz tuo vairs neduomātu Janš. Mežv. ļ. I, 357.
Avots: EH II, 93
Avots: EH II, 93
nošūstīt
nosūstīties
‡ nuosũstîtiês Ahs., = ‡ nùosūruôtiês: kalpam gada beigās jānuosūstās vien, ka ne˙kas nepa˙liek pāri.
Avots: EH II, 93
Avots: EH II, 93
notastīt
nùotastît,
1): baļķus n. Pas. IX, 102. ar šuo ieruoci (scil.: platcirvi) viegli vēl nuotastīja un nuolīdzināja sijas tik līdze̦nas Janš. Līgava I, 209.
Avots: EH II, 99
1): baļķus n. Pas. IX, 102. ar šuo ieruoci (scil.: platcirvi) viegli vēl nuotastīja un nuolīdzināja sijas tik līdze̦nas Janš. Līgava I, 209.
Avots: EH II, 99
notastīt
nùotastît,
1) (behauen
Rutzau, Für. I, unter tastīt]: sasisti nuo divām nuotastītām malkas pagalēm Janš.;
[2) abprügeln
Kreuzb., N.-Peb.]
Avots: ME II, 872
1) (behauen
Rutzau, Für. I, unter tastīt]: sasisti nuo divām nuotastītām malkas pagalēm Janš.;
[2) abprügeln
Kreuzb., N.-Peb.]
Avots: ME II, 872
notaukstīt
notaustīt
[nùotaûstît, abtasten: tumsā duris meklējuot nuotaustīja siênu nuo vienas vietas. miesnieks nuotaustīja luopu un nuoteica svaru N.-Peb. Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang tasten:
visu laiku nuotaustījuos, bet ne˙kā neatradu;
2) ohne Arbeit trödeln:
nuotaustījas vien un ne˙kā nepadarīja Wolmarshof;
3) vergebens eine Antwort aussinnen:
nuotaustījās vien pēc atbildes, bet ne˙kā neatrada Lis.]
Avots: ME II, 872
1) eine Zeitlang tasten:
visu laiku nuotaustījuos, bet ne˙kā neatradu;
2) ohne Arbeit trödeln:
nuotaustījas vien un ne˙kā nepadarīja Wolmarshof;
3) vergebens eine Antwort aussinnen:
nuotaustījās vien pēc atbildes, bet ne˙kā neatrada Lis.]
Avots: ME II, 872
notīstīt
[nùotīstît, ordentlich einhüllen, umwinden: n. kājas ar autiem Arrasch. Refl. -tiês, sich ordentlich einhüllen, vermummen: n. vienās lupatās.)
Avots: ME II, 875
Avots: ME II, 875
notostīties
‡ nùotuostîtiês "abbrummen" (aus einer Handschrift); "nuostuostīties 1" Lubn.: viņš nuotuostījās vien.
Avots: EH II, 103
Avots: EH II, 103
notvarstīt
nùotvar̂stît [li. nutvarstyti], abgreifen, tr., freqn., nùotver̂t [li. nutvérti], erfassen, ergreifen: sulaiņiem izdevās smukuo brūtgāniņu nuotvarstīt LP. VI, 586. es nebiju lauku irbe, vanagam nuotverama Ltd. 775. tec[i], upīte, līkus luokus, nuotver manu līgaviņu! BW. 26367. nuotvert zagli, nuotvert pie me̦liem Len.; pie kāda grē̦ka nuotvert. Marija skatījās uz savu pavaduoni, katru vārdu vai tvert nuotve̦rdama nuo viņa lūpām Saul. In Kurl. dafür nuoķert.
Avots: ME II, 879
Avots: ME II, 879
novaikstīties
novaikstīties
novalstīt
nùovalˆstît, Refl. -tiês: muļķis ... pa aizkrāsni vien vairāk nuovalstījies Pas. XII, 355.
Avots: EH II, 105
Avots: EH II, 105
novalstīt
nùovalˆstît, tr., freqn., wiederholt abwälzen. Refl. -tiês, sich abwälzen, längere Zeit sich hin und her wälzen: viņš visu rītu nuovalstās pa gultu.
Avots: ME II, 882
Avots: ME II, 882
novārstīt
nùovãrstît, tr., freqn., wiederholt eine Weile öffnen: kuo tu nuovārsti tās durvis?
Avots: ME II, 884
Avots: ME II, 884
novēstīt
‡ nùovèstît, abfertigen, hinbestellen (nuosūtīt), abschicken (nuoraidīt), eine Botschaft ablassen Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "abfertigen", "ablassen", "abschicken").
Avots: EH II, 107
Avots: EH II, 107
novīkstīt
novīkstīt
[nùovīkstît Warkl., = nùovīstīt I. Refl. -tiês,
1) = nùovīstīties 2 Warkl.;
2) "langsam und unbeholfen hlngehen"
Warkl.]
Avots: ME II, 888
1) = nùovīstīties 2 Warkl.;
2) "langsam und unbeholfen hlngehen"
Warkl.]
Avots: ME II, 888
novilstīt
nùovilstît, tr., ablugsen, durch Betrug weglocken: vai duomāju, Līzi audzinādama, ka tāds ve̦cs kraķis man viņu tik drīz nuovilstīs? Neik.
Avots: ME II, 887
Avots: ME II, 887
novīstīt
[nùovīstît,
1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;
2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;
3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;
4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,
1) sich dicht einhüllen;
2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)
Avots: ME II, 889
1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;
2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;
3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;
4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,
1) sich dicht einhüllen;
2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)
Avots: ME II, 889
nozvalstīt
‡ nùozvalstît Lubn., hinwälzen: n. akmeņus gar ceļmalu. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch liegend faulenzen PV.: viņš augu dienu ir zvalstīt nuozvalstījies Heidenfeld.
Avots: EH II, 110
Avots: EH II, 110
okstīt
okstīt
uokstît, -ĩju, spüren U. ( von Bienen gesagt ), Memelshof, (mit ùo ) PS., (mit ùo 2 ) Bers., Fest., Kr., (mit uô 2 ) Wandsen: bites uokstī, die Bienen suchen sich eine Behausung in einem Baum; spüren wie die Hunde L., St.: suns uoksta zaķa pē̦das Dond.; schnüffeln U., Memelshof, (mit uô ) C., (mit ùo 2 ) Bers., Fest., KatrE., Kl., Saikava, Sessw., (mit uô 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen. Wird (s. z. B. Zubatý BB. XVIII, 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 174) zu uôst gestellt.
Avots: ME IV, 415
Avots: ME IV, 415
ostīt
ostīt
uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit uô 2) AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).
Avots: ME IV, 422
Avots: ME IV, 422
ostītava
uostîtava "?": ja ar pirmējuo līgumu gana netika, tad stiep vien šurp uostītavas! Dok. A.
Avots: ME IV, 422
Avots: ME IV, 422
paākstīt
paâkstît, tr., ein wenig foppen, nachäffen: ve̦lns paākstījis sīpuolniekus LP. VII, 1234. Refl. -tiês, ein wenig albern, toben: nu, jaunkundz, paāksties nu, cik uziet, jetzt kannst du toben, wieviel du willst Vēr. I, 1165.
Avots: ME III, 5
Avots: ME III, 5
pabakstīt
pabakstît: kad es ēd[u] palaun(a]dziņ[u], tad (sc.: dē̦lu māte) sav[a]s ac[i]s pabakstīja ("?") Tdz. 46621.
Avots: EH II, 119
Avots: EH II, 119
pabakstīt
pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,
1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;
2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;
3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]
Avots: ME III, 5, 6
1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;
2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;
3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]
Avots: ME III, 5, 6
pabalstīt
pabalstît, tr., unterstützen, helfen: ābeles zarus. arī viņš un māte bija pabalstījuši tā lūgumu Vēr. II, 212. tuop pabalstīta mākslas skuola II, 244. Refl. -tiês, einander unterstützen. Subst. pabalstljums, das Unterstützte; die Unterstützung; pabalstîšana, das Unterstützen; pabalstîšanâs, das gegenseitige Unterstützen; pabalstîtãjs, wer unterstützt, hilft.
Avots: ME III, 6
Avots: ME III, 6
pabārstīt
pabãrstît [li. pabarstýti "hinstreuen"], tr., freqn. zu pabẽrt, wiederholt unterstreuen, unter etwas aus-, hinstreuen, etwas streuen: pe̦lnus zem gultas. [vārdus pabārstīt U., Worte fallen lassen.]
Avots: ME III, 7
Avots: ME III, 7
pabikstīt
pabikstīt
pabļaustīties
pabokstīties
‡ pabuôkstîtiês 2 Dunika,
1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;
2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.
Avots: EH II, 123
1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;
2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.
Avots: EH II, 123
pabukstīt
pabukstît (unter pabuksnît), ‡ Refl. -tiês, einander ein wenig puffen, stossen: guovis pabukstās juoku pēc.
Avots: EH II, 122
Avots: EH II, 122
pacikstīt
‡ pacikstît uguni "mit einem Feuerbrand die andern zerstreuten Feuerbrände zusammenschüren" St. (unter cikstīt, aus L.).
Avots: EH II, 124
Avots: EH II, 124
padakstīt
padurstīt
padzelstīt
paglamstīties
‡ paglam̃stîtiês Dunika, verstohlen eine Weile hin und her schleichen: pa stūŗiem paglamstīšuos Pas. VI, 128.
Avots: EH II, 133
Avots: EH II, 133
pagrābstīt
[pagrābstît, = ein wenig grābstît: p. siena C. Refl. -tiês, ein wenig grābstīties: p. ar ruokām pa tumsu gar durīm Widdrisch.]
Avots: ME III, 30
Avots: ME III, 30
pagramstīt
pagūstīt
[pagũstît,
1) eine Weile haschen:
pagūstīja, bet nesagūstīja Dond.;
2) (einiges) wiederholt greifend erhaschen:
guovis nuo rīta jau kuo pagūstījušas, haben (auf der Weide) schon etwas gefressen Lis.]
Avots: ME III, 32
1) eine Weile haschen:
pagūstīja, bet nesagūstīja Dond.;
2) (einiges) wiederholt greifend erhaschen:
guovis nuo rīta jau kuo pagūstījušas, haben (auf der Weide) schon etwas gefressen Lis.]
Avots: ME III, 32
paistīt
pàistît 2 [Grawendahl], tr., einstampfen: p. piestā kanepes Grawendahl]; auch für paisīt 1, 2 U.
Avots: ME III, 35
Avots: ME III, 35
pakaļrakstīt
pakampstīt
pakārstīt
pakãrstît [(li. pakárstyti), für eine kurze Weile hinaushängen]: raug, kur viens pakārstīja galvu! A. XV, 2, 394. [Pluoriņš pakārstīja mēli De̦glavs Rīga II, 1, 561.] Refl. -tiês, sich zeigen, den Kopf hervorstrecken: tiklīdz dzilna pakārstīsies pie cauruma... Vīt.
Avots: ME III, 44
Avots: ME III, 44
paķarstīt
paķārstīt
paķārstīt
[paķārstît Dond., hin und wieder fangen, anrühren, haschen. Refl. -tiês, einander hin und wieder haschen, fangen, berühren.]
Avots: ME III, 53
Avots: ME III, 53
pakarstīties
pakaustīt
pakaustīt
pakaustīt
‡ II pakaustît N.-Peb. (mit aû), Alswig, Bērzgale, C., Ermes, Grawendahl, Lubn., Meselau, Prl., Sessw., = papļaũstît: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks Ramkau.
Avots: EH II, 141
Avots: EH II, 141
paķerstīt
paķer̂stît, tr., freqn., zuweilen greifen, fassen: kāda nelaime, kad nabaga čigainis paķe̦rsta jē̦rus pa krūmiem? Refl. -tiês, zuweilen etwas greifend, fassend albern, charmieren: ar meitām viņš šad un tad, ja tâ izgadījās; paķerstījās, pameņģējās Saul.
Avots: ME III, 53
Avots: ME III, 53
paklastīt
pakļaustīties
pakraistīt
pakraustīt
[pakraustît,
1) ein wenig kraũstît: p. malku Ruj., Warkl.;
2) "wiederholt ein wenig abschlagen":
p. lāste̦kas nuo jumta N.-Peb.]
Avots: ME III, 48
1) ein wenig kraũstît: p. malku Ruj., Warkl.;
2) "wiederholt ein wenig abschlagen":
p. lāste̦kas nuo jumta N.-Peb.]
Avots: ME III, 48
pakristīt
pakristīt
pakrustīt
pakrustît,
2): auch Gramsden, Pas. XII, 495 (aus NB.), BW. 1369, 2: mācītājs puiku ... pakrustīja par Uozuolu Pas. X, 411 f.
Avots: EH II, 145
2): auch Gramsden, Pas. XII, 495 (aus NB.), BW. 1369, 2: mācītājs puiku ... pakrustīja par Uozuolu Pas. X, 411 f.
Avots: EH II, 145
pakrustīt
pakrustît, tr.,
1) die Nottaufe geben:
bē̦rnu Nigr.;
2) taufen
(perfektiv): ziemas svē̦tkuos Jēzus dzima, Lielu dienu pakrustīja (Var.: nuokristīja) BW. 33294.
Avots: ME III, 49
1) die Nottaufe geben:
bē̦rnu Nigr.;
2) taufen
(perfektiv): ziemas svē̦tkuos Jēzus dzima, Lielu dienu pakrustīja (Var.: nuokristīja) BW. 33294.
Avots: ME III, 49
pakulstīt
pakurstīt
pakur̃stît [li. pakùrstyti], tr., freqn., pakur̃t [li. pakùrti],
1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;
2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;
[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].
Avots: ME III, 51
1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;
2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;
[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].
Avots: ME III, 51
palaistīt
palaîstît, ‡
4) "?": celiņš sudrabeņa palaistīts Tdz. 53520. ‡ Refl. -tiês, ein wenig schimmern, glänzen:
viņas (= saules) pēdējais atspīdums ... brīdi palaistījās ... plūdu klēpī Plūd. Selgā.
Avots: EH II, 148
4) "?": celiņš sudrabeņa palaistīts Tdz. 53520. ‡ Refl. -tiês, ein wenig schimmern, glänzen:
viņas (= saules) pēdējais atspīdums ... brīdi palaistījās ... plūdu klēpī Plūd. Selgā.
Avots: EH II, 148
palaistīt
[palaîstît (li. paláistyti),
1) wiederholt hier und da hingiessen:
p. ūdeni uz kula;
2) ein wenig (und mehreres) begiessen:
iešu puķes palaistīt Widdrisch;
3) zum Trinken (mehreren) eingiessen:
palaisti vēl ciemiņiem šņabi! Jürg.]
Avots: ME III, 56
1) wiederholt hier und da hingiessen:
p. ūdeni uz kula;
2) ein wenig (und mehreres) begiessen:
iešu puķes palaistīt Widdrisch;
3) zum Trinken (mehreren) eingiessen:
palaisti vēl ciemiņiem šņabi! Jürg.]
Avots: ME III, 56
palakstīt
palakstīt
palakstît, palakstuôt, intr., ein wenig hüpfen; refl. -tiês, ein wenig scherzen, tändeln, charmieren: var ar saimnieka sievu palakstuoties Stelp.
Avots: ME III, 56
Avots: ME III, 56
pamīstīt
pamīstīt
paostīt
papestīt
papļaustīt
papostīt
parakstīt
parakstît, ‡
4) schreiben
(perfektiv): parakstīts ir Evang. 1753, S. 25; "atrakstīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: p. vē̦stuli; ‡
5) verschreiben (vermachen):
jis juo parakstēja ve̦lnam Pas. X, 141. mājas es tev neparakstīšu Ciema spīg. 184; ‡
6) (wiederholt? eifrig?) sticken, ausnähen:
lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama, lai luoka pūriņu parakstīdama (mit Betonung der 2. Silbe?) Tdz. 36746.
Avots: EH XIII, 166
4) schreiben
(perfektiv): parakstīts ir Evang. 1753, S. 25; "atrakstīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: p. vē̦stuli; ‡
5) verschreiben (vermachen):
jis juo parakstēja ve̦lnam Pas. X, 141. mājas es tev neparakstīšu Ciema spīg. 184; ‡
6) (wiederholt? eifrig?) sticken, ausnähen:
lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama, lai luoka pūriņu parakstīdama (mit Betonung der 2. Silbe?) Tdz. 36746.
Avots: EH XIII, 166
parakstīt
parakstît, tr.,
1) unterschreiben:
vārdu;
2) ein wenig schreiben;
3) abonnieren:
viņa parakstīja laikrakstu Balss. Refl. -tiês, sich unterschreiben: viņš gāja pie ķēniņa parakstīties LP. VII, 214. viņš parakstās par laikraksta vadītāju. [Subst. parakstîtãjs, der Unterschreibende, der Subskribent, Abonnent.]
Avots: ME III, 87
1) unterschreiben:
vārdu;
2) ein wenig schreiben;
3) abonnieren:
viņa parakstīja laikrakstu Balss. Refl. -tiês, sich unterschreiben: viņš gāja pie ķēniņa parakstīties LP. VII, 214. viņš parakstās par laikraksta vadītāju. [Subst. parakstîtãjs, der Unterschreibende, der Subskribent, Abonnent.]
Avots: ME III, 87
paraustīt
paraûstît, tr., freqn., ein wenig hin und wieder reissen, zerren, zucken; reissen, zerren (perfektiv): tē̦vs tuo krietni paraustīja aiz ruokas Vēr. II, 1203. šis paraustījis ple̦cus IV, 194. Refl. -tiês, ein wenig zucken, Zuckungen haben: kaut kas paraustījās Zārdiņam lūpu kaktiņuos A. XX, 948.
Avots: ME III, 88
Avots: ME III, 88
pārbakstīt
pārbakstīt
[pãrbakstît,
1) durchstochern, stochernd durchlöchern:
ar dakšiņu galiem pārbakstīt galdautu;
2) noch einmal
bakstît: p. se̦ru rijā, lai labāki kālst.]
Avots: ME III, 150
1) durchstochern, stochernd durchlöchern:
ar dakšiņu galiem pārbakstīt galdautu;
2) noch einmal
bakstît: p. se̦ru rijā, lai labāki kālst.]
Avots: ME III, 150
pārbārstīt
pãrbãrstît, ‡
2) aus éinem Behälter in den anderen (um)schütten
Oknist: šie mieži būs jāpārbārsta vairākuos maisiņuos.
Avots: EH XIII, 196
2) aus éinem Behälter in den anderen (um)schütten
Oknist: šie mieži būs jāpārbārsta vairākuos maisiņuos.
Avots: EH XIII, 196
pārbārstīt
pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.
Avots: ME III, 150
Avots: ME III, 150
pārdēstīt
pārdurstīt
[pãrdur̃stît,
1) wiederholt durchstechen:
p. ce̦puri;
2) wiederholt oder noch einmal durchstochern:
p. se̦ru rijā.]
Avots: ME III, 153
1) wiederholt durchstechen:
p. ce̦puri;
2) wiederholt oder noch einmal durchstochern:
p. se̦ru rijā.]
Avots: ME III, 153
pārglāstīt
‡ pãrglāstît, wiederholt streichelnd abglätten: dažās vietās ar ruoku pārglāstīja Kaudz. Izjurieši 80.
Avots: EH XIII, 200
Avots: EH XIII, 200
pārgrābstīt
pārgrūstīt
parīstīties
pārkārstīt
‡ pãrkãrstît, (wiederholt) überhängen: bedres caurumu viņš ... pārkārstīja žagariņiem Jürgens 96.
Avots: EH XIII, 202
Avots: EH XIII, 202
pārķārstīt
pārķerstīt
‡ pãrker̂stît Smilt., flüchtig etwas tun (z. B. fegen): pagalmu vēl pārslaucīju, juo Anna ar Ediņu tuo tik bij pārķerstījušas Zeibolts Mājas naids 15.
Avots: EH XIII, 204
Avots: EH XIII, 204
pārklastīt
pārklāstīt
pãrklāstît,
1) spreizend ausbreiten über:
p. linus par pļavu; p. kartupeļus ar salmiem (oder: p. kartupeļiem salmus);
[2) weitläufig erzählend auseinandersetzen:
p. savus radu rakstus Nigr.]
Avots: ME III, 161
1) spreizend ausbreiten über:
p. linus par pļavu; p. kartupeļus ar salmiem (oder: p. kartupeļiem salmus);
[2) weitläufig erzählend auseinandersetzen:
p. savus radu rakstus Nigr.]
Avots: ME III, 161
pārkraistīt
[pãrkraistît,
1) oberflächlich oder noch einmal
nùokrejuôt: p. pienu;
2) oberflächlich, schwach düngen:
p. tīrumu ar mē̦sliem N.-Peb.]
Avots: ME III, 161
1) oberflächlich oder noch einmal
nùokrejuôt: p. pienu;
2) oberflächlich, schwach düngen:
p. tīrumu ar mē̦sliem N.-Peb.]
Avots: ME III, 161
pārkrāstīt
pãrkrāstît, tr., übergiessen: māte ņe̦muot daudz trauku, kuŗuos mazu kārtiņu guovs piena pār trauka dibe̦nu pārkrāstuot (pārlejuot) Etn. III, 131.
Avots: ME III, 161
Avots: ME III, 161
pārkristīt
pãrkristît,
1): var˙būt te nešķīsts gars! ... pārkristīšu es ituo suni Pas. V, 274; ‡
3) die Nottaufe (an einem Kind) vollziehen
Oknist: lūdza p. vārgu bērniņu; ‡
4) kreuzweise übereinander legen
Oknist: p. kājas. Refl. -tiês,
1): tâ kâ mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja p. Pas. IX, 403. p. par krievu (= pareizticīgu) Salis u. a.;
2) = pãrkrustîtiês 2 Auleja, Kaltenbr.: lai skriedams ... pārsakrista Pas. XIV, 85 (ähnlich IV, 183 aus Lettg.).
Avots: EH XIII, 203
1): var˙būt te nešķīsts gars! ... pārkristīšu es ituo suni Pas. V, 274; ‡
3) die Nottaufe (an einem Kind) vollziehen
Oknist: lūdza p. vārgu bērniņu; ‡
4) kreuzweise übereinander legen
Oknist: p. kājas. Refl. -tiês,
1): tâ kâ mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja p. Pas. IX, 403. p. par krievu (= pareizticīgu) Salis u. a.;
2) = pãrkrustîtiês 2 Auleja, Kaltenbr.: lai skriedams ... pārsakrista Pas. XIV, 85 (ähnlich IV, 183 aus Lettg.).
Avots: EH XIII, 203
pārkristīt
pãrkristît, tr.,
1) wieder-, umtaufen;
2) Wasser zum Branntwein, zur Milch giessen.
Refl. -tiês, sich wieder-, umtaufen.
Avots: ME III, 161
1) wieder-, umtaufen;
2) Wasser zum Branntwein, zur Milch giessen.
Refl. -tiês, sich wieder-, umtaufen.
Avots: ME III, 161
pārkrustīt
pãrkrustît, tr.,
1) = pārkristīt;
2) bekreuzen:
maizi. [viņš... pārkrustīja man pieri Leijerk. II, 132.] Refl. -tiês,
1) sich umtaufen;
2) sich bekreuzigen:
Lejnieks pārkrustījies pēc pareizticīguo parašas JR. IV, 72.
Avots: ME III, 162
1) = pārkristīt;
2) bekreuzen:
maizi. [viņš... pārkrustīja man pieri Leijerk. II, 132.] Refl. -tiês,
1) sich umtaufen;
2) sich bekreuzigen:
Lejnieks pārkrustījies pēc pareizticīguo parašas JR. IV, 72.
Avots: ME III, 162
pārkulkstīt
pārkulstīt
pārkulstīt
pārlaistīt
pãrlaîstît, tr.,
1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;
[2) von neuem begiessen;
3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.
Avots: ME III, 163
1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;
[2) von neuem begiessen;
3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.
Avots: ME III, 163
pārlakstīt
‡ pãrlakstît,
1) wiederholt hinüberhüpfen;
2) p. vîzes ar adīšanu Liepna "pīt vīzes ar pārlēcieniem, t. i. neveŗuot lūkus pēc kārtas, bet katrā uotrā vai trešā starpā".
Avots: EH XIII, 204
1) wiederholt hinüberhüpfen;
2) p. vîzes ar adīšanu Liepna "pīt vīzes ar pārlēcieniem, t. i. neveŗuot lūkus pēc kārtas, bet katrā uotrā vai trešā starpā".
Avots: EH XIII, 204
pārmīstīt
pārmīstīt
pārpļaustīt
[pãrpļaũstît, tr.,
1) hier und da nachlässig abmähen:
tuo uzkalnīti pārpļaustījām Jürg.;
2) zum zweiten Mal nachlässig abmähen:
vajadzēs pārpļaustīt; būs glītāks tīrums N.-Peb.]
Avots: ME III, 170
1) hier und da nachlässig abmähen:
tuo uzkalnīti pārpļaustījām Jürg.;
2) zum zweiten Mal nachlässig abmähen:
vajadzēs pārpļaustīt; būs glītāks tīrums N.-Peb.]
Avots: ME III, 170
pārrakstīt
pãrrakstît, tr.,
1) umschreiben etwas Geschriebenes:
pārrakstīt kļūdainuo diktātu;
2) umschreiben, ein Recht auf einen andern übertragen:
mantu viņa pārrakstīja uz vīra vārdu Latv. Refl. -tiês,
1) sich umschreiben, sich an einem andern Ort anschreiben lassen;
2) sich im Schreiben versehen;
3) schreibend über eine gewisse Summe hinaus verdienen:
pār 25 rubļi mēnesī tuomē̦r nav pārrakstījies pāri Vēr. II, 977.
Avots: ME III, 172
1) umschreiben etwas Geschriebenes:
pārrakstīt kļūdainuo diktātu;
2) umschreiben, ein Recht auf einen andern übertragen:
mantu viņa pārrakstīja uz vīra vārdu Latv. Refl. -tiês,
1) sich umschreiben, sich an einem andern Ort anschreiben lassen;
2) sich im Schreiben versehen;
3) schreibend über eine gewisse Summe hinaus verdienen:
pār 25 rubļi mēnesī tuomē̦r nav pārrakstījies pāri Vēr. II, 977.
Avots: ME III, 172
pārraustīties
pāršaustīt
[pãršaustît "zum zweiten Mal (das Weberschiffchen) hineinstossen": audēja pāršausta atspuoli, kad tā aužuot ieķeŗas nītīs (izņe̦m atspuoli nuo nītīm un šauj atkal diegiem cauri) Mesoten.]
Avots: ME III, 180
Avots: ME III, 180
pāršķirstīt
pãršķir̃stît, tr., durchblättern: daudz lapu pāršķirstījušas viņu ruokas Stari II, 198.
Avots: ME III, 181
Avots: ME III, 181
pārsklaistīt
pārškurstīt
‡ pārškùrstît 2 Oknist, (von neuem ?) auseinandernehmen: p. vērpjamuos linus, lai tik labie vien paliktu.
Avots: EH XIII, 213
Avots: EH XIII, 213
pāršļakstīt
pãršļakstît, tr.; über den Rand eines Gefässes spritzen: muca, gar kuŗu tecēja pāršļakstīta balta krējuma strīpa Duomas I, 738.
Avots: ME III, 181
Avots: ME III, 181
pārslapstīties
‡ pā`rslapstîtiês, verstohlen heimkehren: nemanīti p. mājās Janš. Dzimtene III, 372.
Avots: EH XIII, 211
Avots: EH XIII, 211
pārsmalstīt
pārstāstīt
pãrstâstît, tr., referieren, erzählen [Pas. III, 119] : pārstāstīsim tikai par tām! MWM. VI, 628. viena uotrai daudz kuo uzticēja un pārstāstīja A. XXI; 402. [Juris sāka īsi pārstāstīt, kads plāns tam bijis prātā Juris Brasa 155.]
Avots: ME III, 178
Avots: ME III, 178
pārstīt
pārsvārstīties
pãrsvā`rstîtiês, [gehend wiederholt das Gleichgewicht verlieren]: viņš gāja palīguodamies, pārsvārstīdamies Aps.
Avots: ME III, 180
Avots: ME III, 180
pārtaisīt
pãrtastît Dunika, von neuem behauen: visi mieti tik strupi, ka vajadzēs p. tuos smailākus.
Avots: EH XIII, 214
Avots: EH XIII, 214
pārtīstīt
pārvīstīt
pārzvalstīt
pārzvalstīties
[pā`rzvalstîtiês, schwerfällig nach Hause taumeln: dzē̦rājs pārzvalstījās mājā Warkl.]
Avots: ME III, 189
Avots: ME III, 189
pašķirstīt
pašķir̃stît [li. paskìrstyti], pašķurstît, tr., ein wenig auseinandertrennen, blättern: zarus, grāmatu und grāmatā.
Avots: ME III, 113
Avots: ME III, 113
pašķurstīt
paslaistīt
[paslaistît, ein wenig emporheben und sofort zurückziehen: kukainis paslaistīja ragus; p. galvu. Refl. -tiês, eine Weile faulenzen.]
Avots: ME III, 101
Avots: ME III, 101
pašļankstīt
‡ pašļan̂kstît Kalz. n. Fil. mat. 28 "paskalināt kādu šķidrumu traukā": pašļanksti muciņu!
Avots: EH XIII, 179
Avots: EH XIII, 179
paslapstīties
paslapstīties
paslapstîtiês, ein wenig herumlungern: paslapstās kādus acumirkļus pa pažuobelēm LP. VI, 89.
Avots: ME III, 101
Avots: ME III, 101
pasmalstīt
pasmalstît, tr., ein wenig schöpfen: amatnieks prasa putas pasmalstīt LP. VII, 98.
Avots: ME III, 103
Avots: ME III, 103
pasnaikstīties
[pasnaĩkstîtiês, sich streckend etwas zu erreichen suchen: zirgs pasnaikstījās, pasnaikstījās, bet nevarēja sìenu aizsniegt Jürg.]
Avots: ME III, 104
Avots: ME III, 104
pastāstīt
pastâstît, ‡ Subst. pastāstījums, das Erzählte: sabrukusi zem dzirdē̦tā pastāstījuma smagās nastas Janš. Līgava II, 517.
Avots: EH XIII, 176
Avots: EH XIII, 176
pastāstīt
pastâstît, tr., erzählen, mitteilen: paga, paga, tautu meita, pastāstīšu bāliņam BWp. 2 12201.
Avots: ME III, 107
Avots: ME III, 107
pastostīties
pasukstīt
pasukstît: nedabūsi ne p. (baudīt) nuo šitā alus Saikava. suns ce̦lmā pasukstīja un ni˙kā nesauode Warkl.
Avots: EH XIII, 177
Avots: EH XIII, 177
pasukstīt
pasukstît, tr., ein wenig wittern, riechen: zagļi nuozaguši ābuolus, pats nedabūja ne pasukstīt. ēd, kuo tev duod, citādi nedabusi ne pasukstīt! Burtn.
Avots: ME III, 109
Avots: ME III, 109
pašustīt
pasvārstīt
pasvā`rstît, tr., etwas wägen, in der Hand wägen: saimniece pasvārstīja vienu nuo atslē̦gām A. XXI, 28. Refl. -tiês, ein wenig schwanken.
Avots: ME III, 110
Avots: ME III, 110
patastīt
pataukstīt(ies)
pataustīt
pataûstît, tr., betasten, befühlen: pulsu. Refl. -tiês, ein wenig herumtasten: pataustījuos, - durvis aizslē̦gtas Latv.
Avots: ME III, 119
Avots: ME III, 119
patīstīt
[patīstît,
1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;
2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]
Avots: ME III, 122
1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;
2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]
Avots: ME III, 122
patuostīties
patupstîtiês, dann und wann für eine Weile niederhocken: sievas, iegājušas kaimiņa pļavā zāļu plūkt, bieži vien tur patupstījās Nigr.
Avots: ME III, 125
Avots: ME III, 125
patvarstīt
patvarstît, dann und wann oder mehrere hintereinander haschen: p. cāļus kaušanāi. patvarstīja vienu un uotru, bet vainīguo nesaguva.
Avots: ME III, 126
Avots: ME III, 126
pavaibstīt
pavaibstît, verziehen: pavaibstīja biezās lūpas A. v. J. 1900, S. 1076. Refl. -tiês, ein wenig das Gesicht verstellen: Boriss pavaibstīsies brītiņu Boriss God. 3.
Avots: ME III, 131
Avots: ME III, 131
pavaikstīties
pavalstīt
pavalstît, ein wenig, eine Zeitlang (hin und her) wälzen: vedējs tuo mazliet pavalstīja, taču gulē̦tājs nemuodās Latv.
Avots: ME III, 132
Avots: ME III, 132
pavārstīt
pavēstīt
pavèstît, erzählen, mitteilen, ankündigen: viņa skan, pavēstīdama nāves uzvaras gājienu Vēr. II, 965. pavèstĩjums, die Mitteilung, die Nachricht: nelaimes pavēstījums LP. 1, 179.
Avots: ME III, 137
Avots: ME III, 137
pavīstīt
‡ pavîstît, ein wenig wickeln; (ein wenig) aufkrempeln Dunika: brien bikses pavīstījis.
Avots: EH XIII, 191
Avots: EH XIII, 191
pažākstīties
pažâkstîtiês,
1): auch ("paākstīties") Sermus, ("papriecāties", mit â 2 ) Allend.;
2): auch (ein wenig gähnen)
Dond., Gramsden.
Avots: EH XIII, 194
1): auch ("paākstīties") Sermus, ("papriecāties", mit â 2 ) Allend.;
2): auch (ein wenig gähnen)
Dond., Gramsden.
Avots: EH XIII, 194
pestīt
pestît,
1): pestī ("laid") tik labību mašīnā iekšā! Saikava;
2): šitāds ē̦rms - krustī, pestī - savu mūžu nav re̦dzē̦ts Delle Negantais nieks 31. ‡ Refl. -tiês, sich von etw. befreien; sich erlösen:
vai[r] sāpes nenāk, vai[r] nepestās (beim Gebären) Salis.
Avots: EH XIII, 225
1): pestī ("laid") tik labību mašīnā iekšā! Saikava;
2): šitāds ē̦rms - krustī, pestī - savu mūžu nav re̦dzē̦ts Delle Negantais nieks 31. ‡ Refl. -tiês, sich von etw. befreien; sich erlösen:
vai[r] sāpes nenāk, vai[r] nepestās (beim Gebären) Salis.
Avots: EH XIII, 225
pestīt
pestît, -ĩju,
1) losmachen, lösen:
pestī cāļam kājas vaļā, binde dem Hühnchen die Füsse los! U. striķa me̦zglus pruot pestīt LP. VI, 756. ve̦lns ... pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem pirkstiem (me̦zglus) LP. VI, 1, 168;
2) erlösen:
dievs pestī dvēselīti! Subst. pestîtãjs, der Erlöser, Heiland; pestîšana, die Erlösung. Aus liv. pãst "los machen, befreien, erlösen", s. Thomsen Beröringer 272.
Avots: ME III, 203
1) losmachen, lösen:
pestī cāļam kājas vaļā, binde dem Hühnchen die Füsse los! U. striķa me̦zglus pruot pestīt LP. VI, 756. ve̦lns ... pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem pirkstiem (me̦zglus) LP. VI, 1, 168;
2) erlösen:
dievs pestī dvēselīti! Subst. pestîtãjs, der Erlöser, Heiland; pestîšana, die Erlösung. Aus liv. pãst "los machen, befreien, erlösen", s. Thomsen Beröringer 272.
Avots: ME III, 203
pestīt
‡ II pestît, verwickeln BielU. Refl. -tiês, sich verwickeln: cālis dzijās pestījies BielU.
Avots: EH XIII, 225
Avots: EH XIII, 225
piebakstīt
pìebakstît,
1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;
2) anspornen
LKVv.;
3) vollstopfen.
Avots: ME III, 237
1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;
2) anspornen
LKVv.;
3) vollstopfen.
Avots: ME III, 237
piebārstīt
pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.
Avots: ME III, 238
Avots: ME III, 238
piebikstīt
pìebikstît,
1) schüren (das Feuer); anstossen:
piebāzis pīpīti un tabaku ar īkšķi cietāk piebikstīdams Jaun. Mežk. 1. viņš piebikstīja uogli ar nagu uz pīpītes A. XX, 36. Laime piebikstīja Nelaimei LP. V, 309;
2) anspornen:
jāpiebiksta ar draudiem MWM. X, 153. viena piebikstīja vēl meitai: "nepalaidies!` MWM. X, 587. Refl. -tiês, einander anstossen: (brāļi) piebikstās viens uotram LP. VI, 520.
Avots: ME III, 238
1) schüren (das Feuer); anstossen:
piebāzis pīpīti un tabaku ar īkšķi cietāk piebikstīdams Jaun. Mežk. 1. viņš piebikstīja uogli ar nagu uz pīpītes A. XX, 36. Laime piebikstīja Nelaimei LP. V, 309;
2) anspornen:
jāpiebiksta ar draudiem MWM. X, 153. viena piebikstīja vēl meitai: "nepalaidies!` MWM. X, 587. Refl. -tiês, einander anstossen: (brāļi) piebikstās viens uotram LP. VI, 520.
Avots: ME III, 238
piebirkstīt
piedakstīt
piedēstīt
piedurstīt
pìedur̃stît, anstecken: palagam pa virsu piedursta vaiņagus LP. VII, 401. Refl. -tiês, anstossen (intr.): stūrējuot, viņam piedurstās šurp, piedurstās turp Līv. 218.
Avots: ME III, 246
Avots: ME III, 246
pieglaustīt
piegrābstīt
pìegrābstît,
1) vollraffen:
p. pilnu maisu lapu Bauske;
2) aufharken:
p. sienu (siena paliekas) čupā;
3) nicht intensiv harken:
ve̦cs cilvē̦ks tik piegrābsta sienu Jürg. - Refl. -tiês, um sich greifend erlangen: kuo nu tur piegrābstīsies? ej tik mājā! Warkl.
Avots: ME III, 252
1) vollraffen:
p. pilnu maisu lapu Bauske;
2) aufharken:
p. sienu (siena paliekas) čupā;
3) nicht intensiv harken:
ve̦cs cilvē̦ks tik piegrābsta sienu Jürg. - Refl. -tiês, um sich greifend erlangen: kuo nu tur piegrābstīsies? ej tik mājā! Warkl.
Avots: ME III, 252
piegramstīt
piegrūstīt
pìegrūstît,
1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;
2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.
Avots: ME III, 252
1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;
2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.
Avots: ME III, 252
piegūstīt
pìegūstît,
1) in grosser Mengefangen:
p. tauriņus;
2) haschend erlangen:
kuo nu vairs piegūstīsi? vakars klāt!
Avots: ME III, 253
1) in grosser Mengefangen:
p. tauriņus;
2) haschend erlangen:
kuo nu vairs piegūstīsi? vakars klāt!
Avots: ME III, 253
piekārstīt
pìekārstît, (Mehreres) anhängen: kuo tu te esi piekārstījis? A. XV, 2, 394.
Kļūdu labojums:
Mehreres = mehreres
Avots: ME III, 257
Kļūdu labojums:
Mehreres = mehreres
Avots: ME III, 257
piekaustīt
pìekaustît,
1) (mehrfach) durchprügeln:
piekrāpis vēl klāt labi piekaustīja AP.;
2) anschmieden;
p. pakavu ciešāki Lis.
Avots: ME III, 256
1) (mehrfach) durchprügeln:
piekrāpis vēl klāt labi piekaustīja AP.;
2) anschmieden;
p. pakavu ciešāki Lis.
Avots: ME III, 256
pieķerstīt
pìeķerstît, (mehrfach) festfangen, ergreifen: trakuodams pa pasauli pieķerstīji cilvē̦ka duku Pas. II, 136 aus Lixna.
Avots: ME III, 263
Avots: ME III, 263
piekļaustīt
piekraistīt
pìekraistît,
1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;
2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.
Avots: ME III, 258
1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;
2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.
Avots: ME III, 258
piekramstīt
pìekramstît,
1) eilig hie und da pflückend, haschend anfüllen:
guovs piekramstījusi (ganīdamās) vē̦de̦ru Drosth., Golg., Saikava, Gr: Buschhof;
2) hie und da eilig abbeissen:
zirgs braucuot piekramstīja vārpas N.- Peb.
Avots: ME III, 259
1) eilig hie und da pflückend, haschend anfüllen:
guovs piekramstījusi (ganīdamās) vē̦de̦ru Drosth., Golg., Saikava, Gr: Buschhof;
2) hie und da eilig abbeissen:
zirgs braucuot piekramstīja vārpas N.- Peb.
Avots: ME III, 259
piekraustīt
piekulstīt
piekurstīt
pìekurstît,
1) (mehrfach) anmachen (vom Feuer);
piekurstīt nemiera uguni;
2) aufhetzen:
"vecīt, neej vis...", Anna vēl piekurstīja B. Vēstn.
Avots: ME III, 261
1) (mehrfach) anmachen (vom Feuer);
piekurstīt nemiera uguni;
2) aufhetzen:
"vecīt, neej vis...", Anna vēl piekurstīja B. Vēstn.
Avots: ME III, 261
pielaistīt
pìelaistît, begiessen, (mehrfach) vollgiessen: pielaistīts kukņu kluons R. Sk. II, 129.
Avots: ME III, 265
Avots: ME III, 265
pieostīt
piepļaustīt
pìepļaũstît, freqn. zu pìepļaũt, mehrfach, hin und wieder dazumähen; wiederholt ein gewisses Quantum mähen: saviem luopiņiem piepļaustīja pa nastiņai vien siena JK.
Avots: ME III, 280
Avots: ME III, 280
pieramstīties
pìeramstîtiês, sich enthalten: viņš arī nepieramstījās (nuo mīlināšanās) A. v. J. 1896, S. 334.
Avots: ME III, 282
Avots: ME III, 282
pieraustīt
pìeraûstît,
1) wiederholt pflückend ansammeln:
bē̦rni pieraustījuši plavā daudz puķu;
2) zerren, reissen:
p. pie svārkiem Widdrisch;
3) lose Hängendes abreissen:
p. siena ve̦zumu, das nur locker und lose Anliegende vom Heufuder abreissen;
4) lose an- oder zusammennähen:
p. ielāpu Jürg.; p. caurumu biksēs Serben.
Avots: ME III, 283
1) wiederholt pflückend ansammeln:
bē̦rni pieraustījuši plavā daudz puķu;
2) zerren, reissen:
p. pie svārkiem Widdrisch;
3) lose Hängendes abreissen:
p. siena ve̦zumu, das nur locker und lose Anliegende vom Heufuder abreissen;
4) lose an- oder zusammennähen:
p. ielāpu Jürg.; p. caurumu biksēs Serben.
Avots: ME III, 283
piesaistīt
piesmalstīt
pìesmalstît,
1) wiederholt oder aus verschiedenen Orten schöpfend anfüllen:
p. bļuodu;
2) piesmalstīt laivu, ein Boot sich mit Wasser füllen machen, indem man bald den einen, bald den andern Rand unter die Oberfläche des Wassers senkt
Salis;
3) durchprügeln
N.-Peb.
Avots: ME III, 293
1) wiederholt oder aus verschiedenen Orten schöpfend anfüllen:
p. bļuodu;
2) piesmalstīt laivu, ein Boot sich mit Wasser füllen machen, indem man bald den einen, bald den andern Rand unter die Oberfläche des Wassers senkt
Salis;
3) durchprügeln
N.-Peb.
Avots: ME III, 293
piestāstīt
pìestâstît,
1) erzählen:
piestāsta, ka Drustuos reiz bijis tāds gadījums Anekd. 94. tas jau bijis tāds asinssūcējs, un par tuo tâ piestāsta... Aps. VI, 14;
2) zur Genüge, zum Überfluss erzählen, mit Erzählungen erfüllen, anfüllen:
es tev e̦smu piestāstījuse tik daudz MWM. X, 267. ūdens piestāsta mums pilnas ausis par tāļuo pagātni MWM. VIII, 526. Asaciene piestāsta pilnu istabu MWM. VI, 16.
Avots: ME III, 296
1) erzählen:
piestāsta, ka Drustuos reiz bijis tāds gadījums Anekd. 94. tas jau bijis tāds asinssūcējs, un par tuo tâ piestāsta... Aps. VI, 14;
2) zur Genüge, zum Überfluss erzählen, mit Erzählungen erfüllen, anfüllen:
es tev e̦smu piestāstījuse tik daudz MWM. X, 267. ūdens piestāsta mums pilnas ausis par tāļuo pagātni MWM. VIII, 526. Asaciene piestāsta pilnu istabu MWM. VI, 16.
Avots: ME III, 296
piešūstīt
pìešūstît, freqn. zu pìešũt, mehrfach annähen, hin und wieder, hin und her annähen: palagam pa virsu piešūsta vaiņagus LP. VII, 401.
Avots: ME III, 302
Avots: ME III, 302
pietaukstīt
pietaukstīties
pietaustīt
pìetaûstît, = piekaût, durchprügeln Behnen. Refl. -tiês,
1) tastend gelangen zu:
aklais pietaustījās pie sienas;
2) zögernd erreichen:
kuo nupietaustīsies? sāksim tik ēst!
Avots: ME III, 302
1) tastend gelangen zu:
aklais pietaustījās pie sienas;
2) zögernd erreichen:
kuo nupietaustīsies? sāksim tik ēst!
Avots: ME III, 302
pietvarstīt
pìetvar̂stît,
1) eine Menge, ein gewisses Quantum fangen, erhaschen, zusammen bekommen:
p. daudz zivtiņu Arrasch. lini tik re̦ti, ka grūti sauju pietvarstīt Warkl.;
2) zur Genüge fangen, haschen:
zagļus vien nevar pietvarstīt.
Avots: ME III, 306
1) eine Menge, ein gewisses Quantum fangen, erhaschen, zusammen bekommen:
p. daudz zivtiņu Arrasch. lini tik re̦ti, ka grūti sauju pietvarstīt Warkl.;
2) zur Genüge fangen, haschen:
zagļus vien nevar pietvarstīt.
Avots: ME III, 306
pievalstīt
pievārstīt
pìevãrstît, (unordentlich, lose) hinzufügen, anreihen. Subst. pievãrstĩjums, etwas (lose) Angefügtes, Angereihtes: tur tad mums kâ pe̦lē̦ki pievārstījumi nuošķiŗas nuost tie apraksti un stāsti Druva I, 1411.
Avots: ME III, 309
Avots: ME III, 309
pievīkstīt
pievilstīt
pievīstīt
pìevîstît,
1) wickelnd füllen:
p. tīni ar veļu Arrasch;
2) hinzuwickeln;
3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Dunika.
Avots: ME III, 311
1) wickelnd füllen:
p. tīni ar veļu Arrasch;
2) hinzuwickeln;
3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Dunika.
Avots: ME III, 311
pirkstīt
pìrkstît: uguni, kas de̦gusi pirkstīdama Pas. XIV, 538. vilces skrējušas pirkstīdamas XIII, 287.
Avots: EH XIII, 236
Avots: EH XIII, 236
pirkstīt
planstīties
pļaustīt
pļaũstît (li. pjáustyti "fortgesetzt schneiden") Karls., -u, -ĩju, freqn. zu pļaũt, mehrfach, hin und wieder ein wenig mähen: gruntnieks viņam atļāvis pļaustīt starp krūmiem A. XX. 81. tē̦vs lejā pļausta sienu A. Upītis,
Avots: ME III, 366
Avots: ME III, 366
plostīt
plukstīt
plukstît,
1) sich reinigen, purgieren
St., Bergm. n. U.;
2) vom PunktIeren der Revisoren auf dem Felde
U.
Avots: ME III, 355
1) sich reinigen, purgieren
St., Bergm. n. U.;
2) vom PunktIeren der Revisoren auf dem Felde
U.
Avots: ME III, 355
postīt
puõstît: III prs. puostī Melnalksnis Mazsalaca 24, I p. prs. pùostīju 2 neben pùostu 2 Oknist n. FBR. XV, 188.
Avots: EH II, 347
Avots: EH II, 347
postīt
puõstît -u (bei Glück V Mos. 12, 2 2. imper. puostījiet), -ĩju, tr., verwüsten, verheeren, verderben, zerstören: ienaidnieki jau sāka puostīt ķēniņa valsti LP. IV, 71. Subst. puõstîšana, das Verwüsten, Verheeren, Verderben; puõstĩ-jums, das beendete Verwüsten, Verheeren, Verderben; die Verwüstung; puõstîtâjs, der Zerstörer: bē̦du de̦ldē̦tājs, elles puostītājs Gesangb. uguntiņa dzirkstelīte, diža meža puostītāja BW. 7149 var.
Avots: ME III, 459
Avots: ME III, 459
prestīt
raisīt
raistīt
raĩstît (li. raištýti "mehrfach binden"), -u, -ĩju, = raisît Kalleten, (mit ài 2 ) Sessw., Warkl., Gr.-Buschhof: gars jaukuos brīžus citu pie cita raista P. Blau; "irgendwie, zweckios binden" Mar.; "pavirši vietvietām sariest" Erlaa. Refl. -tiês "raisīties" Sessw.
Avots: ME III, 471
Avots: ME III, 471
raistīties
raistîtiês, -uôs, -uôs, -ījuôs "?" klau jau suns pa murgiem raistās, izdzirdējis rībēšanu Plūd.
Avots: ME III, 471
Avots: ME III, 471
rakstīt
rakstît,
3): kre̦klu apekles e̦suot rakstījuši Sonnaxt; ‡
7) im Takt schwingen:
kad, ar spriguļiem kuļuot, lāgā negāja, tad uzsauca: raksti! raksti! Orellen. vingri e̦lki atluocīti raksta zaļu sprigulīti Skalbe Raksti I (1938), 308. Hierher wohl auch das ME. III, 473 unter
4) angeführte Zitat aus BW. 29879, 1. Refl. -tiês,
2): auch Seyershof. Subst. rakstîšana: pie villaines rakstīšanas BW. 6874.
Avots: EH II, 352
3): kre̦klu apekles e̦suot rakstījuši Sonnaxt; ‡
7) im Takt schwingen:
kad, ar spriguļiem kuļuot, lāgā negāja, tad uzsauca: raksti! raksti! Orellen. vingri e̦lki atluocīti raksta zaļu sprigulīti Skalbe Raksti I (1938), 308. Hierher wohl auch das ME. III, 473 unter
4) angeführte Zitat aus BW. 29879, 1. Refl. -tiês,
2): auch Seyershof. Subst. rakstîšana: pie villaines rakstīšanas BW. 6874.
Avots: EH II, 352
rakstīt
rakstît, -u, -ĩju, tr.,
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
ramstīt
ram̃stît,
1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;
2) "pūlēties" Kalleten;
3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.
Avots: ME III, 476
1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;
2) "pūlēties" Kalleten;
3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.
Avots: ME III, 476
ramstīt
I ram̃stît, Refl. -tiês,
1): "ķerslīties pēc ēdiena" Drobbusch, Golg., Grawendahl, N.-Schwanb.; ‡
2) "taisīties, puosties" (mit am̃) Seppkull.
Avots: EH II, 353
1): "ķerslīties pēc ēdiena" Drobbusch, Golg., Grawendahl, N.-Schwanb.; ‡
2) "taisīties, puosties" (mit am̃) Seppkull.
Avots: EH II, 353
ramstīt
‡ II ramstît, beruhigen, stillen: r. zuobu sāpes PV.; "pieturēt vai pierunāt, lai paliek mierīgs" Heidenfeld. Refl. -tiês (s. ME. III, 476): auch Heidenfeld (mit àm 2 ).
Avots: EH II, 353
Avots: EH II, 353
ramstīties
ràmstîtiês 2 Bers., -uôs, -ĩjuôs, still werden, sich beruhigen Selsau, Fehsen, Butzkowsky, Wessen: ramsties drusciņ un ievē̦ruo, kuo tev teikšu! Vīt. 36. Zu li. ramstýti "mehrfach stützen" und le. rimt.
Avots: ME III, 476
Avots: ME III, 476
ranstīt
ranstīt
ran̂stît 2 , -ĩju,
1) "teilen":
r. salmus Dond.;
2) aufschichten:
r. žagarus vai malku Dond.;
3) wiederholt kerben:
kamē̦r lielie ranta baļķi, puikas ran̂stī 2 mietu Nigr.; vgl. rantît.
Avots: ME III, 477
1) "teilen":
r. salmus Dond.;
2) aufschichten:
r. žagarus vai malku Dond.;
3) wiederholt kerben:
kamē̦r lielie ranta baļķi, puikas ran̂stī 2 mietu Nigr.; vgl. rantît.
Avots: ME III, 477
raustīt
raûstît: auch Heidenfeld, Kortenhof, Sessw., Smilt., Trik., (mit aû 2 ) Allasch, AP., Dunika, Erwalen, Jürg., Lemb., Ramkau, Salis, Salisb., Schnehpeln, Tals. Refl. -tiês,
2): "raudiem" ME. III, 489 zu verbessern in "raudām"; cits nevar ēst, - raûstās ar ēšanu ("dažu ēdienu ē̦d, citu ne") Sonnaxt;
3): "kautrēties" Seyershof: viņš neraûstās 2 nuo manim;
4): kâ tev patīk ap mani -ve̦cu cilvē̦ku - r. (kaitēties)! Saikava; ‡
5) eilig arbeiten
Frauenb. (mit aû 2 . Subst. raustîšana: par ābuola raustīšanu (wiederholtes Abreissen) BW. 28672.
Avots: EH II, 358
2): "raudiem" ME. III, 489 zu verbessern in "raudām"; cits nevar ēst, - raûstās ar ēšanu ("dažu ēdienu ē̦d, citu ne") Sonnaxt;
3): "kautrēties" Seyershof: viņš neraûstās 2 nuo manim;
4): kâ tev patīk ap mani -ve̦cu cilvē̦ku - r. (kaitēties)! Saikava; ‡
5) eilig arbeiten
Frauenb. (mit aû 2 . Subst. raustîšana: par ābuola raustīšanu (wiederholtes Abreissen) BW. 28672.
Avots: EH II, 358
raustīt
raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,
1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;
2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,
1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;
2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;
3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;
4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.
Avots: ME III, 489
1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;
2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,
1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;
2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;
3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;
4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.
Avots: ME III, 489
riestīt
rimstīties
I rim̂stîtiês 2 MSil. "wiederholt still od. ruhig werden": vai tu ne˙maz nevari rimstīties (ruhig werden)? Fehsen, (mit im 2 ) Bers.
Avots: ME III, 526
Avots: ME III, 526
rimstīties
II rim̃stîtiês "unruhig stehen, nach dem Futter langen (von Pferden)" Nötk., N.-Peb., Arrasch.
Avots: ME III, 526
Avots: ME III, 526
rimstīties
rīstīt
rĩstît: "vairāk reižu mēģināt nuorīt" Salis; Refl. -tiês, ‡
2) nach Schlingbarem haschen
AP.: ar baltiņu neduomā paart! viņš tev tik rīstās ar ēšanu.
Avots: EH II, 376
2) nach Schlingbarem haschen
AP.: ar baltiņu neduomā paart! viņš tev tik rīstās ar ēšanu.
Avots: EH II, 376
rīstīt
rĩstît C., Karls., -u, -ĩju, hastig schlingen U.: čūska ilgi rīstīja krupi, kamē̦r pēdīgi tuo nuorija D. mēs smieklus pilnām mutām rīstījām MWM. VIII, 129. ve̦se̦lu pus˙minūti viņš rīstīja atbildi A. XX, 13. Refl. -tiês, sich würgen Windau, Vank., U.: Sprw. rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu parēdies. vi,na rīstījās kâ žņaugta Vēr. I, 1502. jums nav jārīstās pēc gaisa II, 790. Horns aiz dusmām rīstījās Pasaules lāp. 260. Zu rĩt.
Avots: ME III, 539
Avots: ME III, 539
rīstīties
rostīt
‡ rùostît 2 , trakeln Lis.; "= ruotît I 1, zusammenstricken" Saikava: maza nu gan ir (ce̦pure)! laikam nav bijis īsti kuo r. Kaudz. Izjurieši 223.
Avots: EH II, 392
Avots: EH II, 392
rustīt
saākstīties
sabakstīt
sabakstît: galvas s., die Köpfe wie die Böcke zusammenstoßen Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH II, 395
Avots: EH II, 395
sabakstīt
sabakstît, tr., heftig stossen, zerstossen, zerstechen. Refl.- tiês, sich zerstossen, zerstechen: ar pirtssluotu ne˙maz pērties, - vis˙caur gan˙drīz sabakstījies LP. IV, 216.
Avots: ME III, 591
Avots: ME III, 591
sabalsīt
sabalstît, mehrfach, an mehrern Stellen stützen: s. jumtu, siênu, malkas ielu, lai negāžas Ar.
Avots: ME III, 591
Avots: ME III, 591
sabārstīt
sabikstīt
sabikstît,
1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡
2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡
3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.
Avots: EH II, 396
1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡
2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡
3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.
Avots: EH II, 396
sabikstīt
sabikstît, tr., (das Feuer) schüren, (die Holzstücke auf dem Herd) zusammenschieben Mag. XIII, 3, 59; Grünh.: sabiksti krāsnī malku, lai vienādi izde̦g! Ahs. viņa . . . sabiksta zem katla pagales Purap. Kkt. 1. kamē̦r šī tur uguni sabiksta LP. IV, 136. Refl. -tiês, einander anstossen, Rippenstosse geben: kolonisti savā starpā sabikstījās, sačukstējās Latv,
Avots: ME III, 593
Avots: ME III, 593
sabikstīt
sabirkstît, tr., anschüren: kamīnā sabirksta kuoku uogļu uguntiņu Vēr. v. J. 1904, S. 484, vaimanas sabirksta sirdī jaunas liesmas Vēr. II, 57.
Avots: ME III, 593
Avots: ME III, 593
sabīkstīties
sabīstīties
sablanstīt
sabokstīties
‡ sabuokstîtiês "?": (zirgi) pie grāvja sabuokstījas pa labi, pa kreisi, baidīdamies lēkt pāri uz lielceļu Veldre Dēli un meitas 4.
Avots: EH II, 399
Avots: EH II, 399
sacapstīt
sačikstīt
sačukstīt
‡ sačukstît, = sadur̃stît 2: skujas briesmīgi sačuksta ruokas Allendorf n. FBR. XIX, 92.
Avots: EH XVI, 401
Avots: EH XVI, 401
sadakstīt
sadakstīt
I sadakstît, tr., zusammensuchen Schujen, Behnen, Zögenhof, zusammenbetteln Pernigel, Neu-Salis: vecene sadakstījusi pilnu maisu ar ē̦damuo Adiamünde; entleihen (von jem.) Allasch.
Avots: ME II, 607
Avots: ME II, 607
sadakstīt
II sadakstît: jaunas, gludas lietas bē̦rni ar nazi sadaksta (sadursta, sabaksta) Sermus; "zemē saspraudīt" Selsau.
Avots: EH XVI, 402
Avots: EH XVI, 402
sadakstīt
sadakstīt
‡ III sadakstît (?) "(beim Herstellen eines Daches) mit Dachziegeln (dakstiņi) belegen" Jēkabnieki, Ruhental: viņš sadakstījis jau pus˙jumtu ar dakstiņiem.
Avots: EH XVI, 402
Avots: EH XVI, 402
sadastīt
sadāstīt
sadēstīt
sadēstît, tr., stecken, pflanzen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: stādus, puķes, uogulājus, kuokus.
Avots: ME II, 610
Avots: ME II, 610
sadrukstīt
sadrūkstīt
sadurstīt
sadur̃stît, ‡ Refl. -tiês, stocken (perfektiv): Maņa sadurstās durvīs. viņa nezina, kuo man teikt, kuo nē I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 105. kājas nedaudz sadurstījās, kâ izbrīnā apstinga J. Sārts Daugava 1939, S. 301. "nē, es tā˙pat duomāju", viņs sadurstījās, "ak tâ, es tuomē̦r duomāju drusku citādāk" 304. viņa sadurstījās un labprāt būtu aizgriezusies Aīda Niedra ebenda 531.
Avots: EH XVI, 405
Avots: EH XVI, 405
sadurstīt
sadur̃stît, tr., freqn.,
1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;
2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.
Avots: ME III, 617
1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;
2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.
Avots: ME III, 617
sadzelstīt
sadzirkstīt
sadzìrkstît, tr., schlagen, dass Funken sprühen; (fig.) auflodern lassen: sadzirkstīju pagalītes BW. 9127. tâ sadzirkstītu nuo jauna manu nuopūlē̦tuo fantaziju Vēr. II, 59.
Avots: ME III, 621
Avots: ME III, 621
sadžirstīt
sadžirstît, tr., zusammenschüren: sakuŗat kūlā guni, sadžirstat pagalītes! BW. 4205.
Avots: ME III, 623
Avots: ME III, 623
saglāstīt
saglaustīt
sagrābstīt
sagrābstīt
sagrābstît, tr.,
1) zusammenscharren, -harken; (tastend) zusammensuchen resp. finden; aufschnappen
Dr.: ne˙vien ārpagastnieki nesa dāvanas, bet arī šejenieši, kuo nu katrs varēja sagrābstīt, nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101. mēs se̦kuojām viņam, sagrābstīdami ceļu kâ pa miegam Vēr. II, 1131;
2) zusammenschwatzen: Zundulis sagrābstījis dzīvus me̦lus Jaun. mežk. 149.
Avots: ME II, 628
1) zusammenscharren, -harken; (tastend) zusammensuchen resp. finden; aufschnappen
Dr.: ne˙vien ārpagastnieki nesa dāvanas, bet arī šejenieši, kuo nu katrs varēja sagrābstīt, nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101. mēs se̦kuojām viņam, sagrābstīdami ceļu kâ pa miegam Vēr. II, 1131;
2) zusammenschwatzen: Zundulis sagrābstījis dzīvus me̦lus Jaun. mežk. 149.
Avots: ME II, 628
sagramstīt
sagram̃stît, tr., zusammenscharren, zusammensuchen, aufsuchen, zusammentasten: sagramstīt siena, salmu, skaidu atkritumus Ronneb. kabatā sagramstīju dažas kapeikas ebenda. lāga siena nedabūju, tikai šādus, tādus gružus sagramstīju Adiamünde. sagramstīja rūsu un žagarus Etn. II, 67. kungs sagramstīja kādu . . . apkaklīti Vēr. lI, 67. viņš gramstās apkārt ar ruokām, kamē̦r beidzuot sagramsta lielas dze̦lzu duris Pas. II, 218 (aus Ronneb.) - niekus, kas uz mēles sagramstāmi Seibolt.
Avots: ME II, 627
Avots: ME II, 627
sagrumstīt
sagrum̃stît, wiederholt zerstossen od. zusammenstossen (sagrûst) Dunika: kāpuostus dēstīdama sagrumstīju zemē pirkstus.
Avots: ME II, 630
Avots: ME II, 630
sagrūstīt
sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.
Avots: ME II, 631
Avots: ME II, 631
sagūstīt
sagũstît, tr., ergreifen, fangen, einfangen, in Gefangenschaft nehmen: ķēniņš sagūstīja jūrniekus LP. VII, 216. uotrais sagūstījis ir pašu Laimiņu ebenda 305. putns vēl nebij ne labi sagūstīts IV, 150. jaunava, kas vīra sirdi ātri sagūsta Sadz. viļņi 16.
Avots: ME II, 633
Avots: ME II, 633
saikstīt
‡ saîkstît 2 , -u, -īju AP., = sàistît, wiederholt binden, fesseln: vie˙nādīgi tur tuo zirgu saiksta.
Avots: EH XVI, 412
Avots: EH XVI, 412
šaipstīties
Šķirkļa skaidrojumā (310)
aizkārt
àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizstorēt
àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
aizvāžāt
‡ àizvãžât Frauenb., = àizvãrstît: a. drēbēm caurumu, žuogan: caurumu (ar žagariem aiztaisīt).
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
apdurstīt
apgrābāt
apgramšļāt
apkraustelēt
apkulstas
apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
appīt
appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
aprustēt
aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.
Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde
Avots: ME I, 116
Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde
Avots: ME I, 116
aprustot
apskrābāt
apšļacināt
apttaštinēt
apvajāt
‡ apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).
Avots: EH I, 125
Avots: EH I, 125
apvērt
apvẽrt, tr., eine Schnur zum Zusammenziehen ringsherum einziehen; apv. pastalas, s. apvãrstît.
Avots: ME I, 135
Avots: ME I, 135
apvīt
apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
atbelzt
‡ atbelzt,
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
atbirdināt
atglaust
atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
atkllapatāties
atosties
auteļi
aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.
Avots: EH I, 189
Avots: EH I, 189
badāt
bakšķi
bākšķis
bâkšķis Bers.,
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
bakste
bakste
1) eine stechende Fliege;
2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]
Avots: ME I, 252
1) eine stechende Fliege;
2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]
Avots: ME I, 252
balziens
bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
bārstelēt
belzt
belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
bigulis
bigulis,
1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;
2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]
Avots: ME I, 293
1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;
2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]
Avots: ME I, 293
bīkstēties
birkšķīt
birkstināt
birzēt
birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.
Avots: ME I, 299
Avots: ME I, 299
blanksts
blanksts, eine Narrenposse Kawall n. U. [Zu blankstît 2; vgl. aksl. ble̦dъ "Possen" neben blǫditi "irren".]
Avots: ME I, 309
Avots: ME I, 309
bļaukāt
bļaurīt
boknīt
bokšķis
buokšķis (unter buôksts 1): "kas slapstās; valkājas pa krūmiem"; wer mit Umschweif redet, mit der Sprache nicht recht heraus will (mit uô ) Saikava. Zu buokstît(iês) III 1.
Avots: EH I, 258
Avots: EH I, 258
bokšķoties
buokšķuôtês (unter buokstît III),
1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.
Avots: EH I, 258
1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.
Avots: EH I, 258
bosts
bùosts 2 [Kokn.],
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
bukāt
bukât, - āju, mit der Faust schlagen, stossen Adsel, Serb. A. XI, 166.; vgl. bukstît, [buka 1 und li. bukúoti "бить"].
Avots: ME I, 346
Avots: ME I, 346
bukņīt
bikņît, = buknît Lös, n. Etn. IV, 18. [Vielleicht eine Kontamination von bikstît und bukņît.]
Avots: ME I, 295
Avots: ME I, 295
čaksturs
čaksturs [wohl: čaksturis],
1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;
[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]
Avots: ME I, 402
1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;
[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]
Avots: ME I, 402
čapstināt
čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]
Avots: ME I, 404
Avots: ME I, 404
cīkstoties
cirstīt
cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.
Avots: ME I, 387
Avots: ME I, 387
čisnīt
čisnît, -nu, -nīju Druw., gut bewirten; [vielleicht ein Mischprodukt von čistît (aus aruss. *чьстити) und cienît].
Avots: ME I, 415
Avots: ME I, 415
cīstināt
čokāt
čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]
Avots: ME I, 417
Avots: ME I, 417
čūkstēt
čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]
Avots: ME I, 424, 425
Avots: ME I, 424, 425
čuksts
čūpstināt
dakņāt
dālavas
dāsns
dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 1.]
Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl
Avots: ME I, 449
dot
duôt: duõt auch Iw., Pussen,
1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;
6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡
9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡
10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡
11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;
1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;
3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡
4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡
5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.
Avots: EH I, 350, 351
1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;
6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡
9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡
10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡
11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;
1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;
3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡
4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡
5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.
Avots: EH I, 350, 351
drikšķīt
drukšķināt
durstelēt
dzirkstēt
dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]
Avots: ME I, 554
Avots: ME I, 554
džirkstināt
ēnot
gāztīt
gâztît (richtiger wäre die Schreibung gâstît!), Refl. -tiês,
1): auch Weissensee: kad nāk citi kūļi klāt, tad guba vairs negāstās Linden in Kurl.; stürzen
(intr.) Linderi in Kurl.: le̦di gāstās ūdenī.
Avots: EH I, 391
1): auch Weissensee: kad nāk citi kūļi klāt, tad guba vairs negāstās Linden in Kurl.; stürzen
(intr.) Linderi in Kurl.: le̦di gāstās ūdenī.
Avots: EH I, 391
glāsīt
glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît 2 Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III 4 , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. 2 343 unter glaber.]
Avots: ME I, 623, 624
Avots: ME I, 623, 624
grābļāt
‡ grãbļât, nicht ganz sorgfältig (mit einer Harke) harken Schnehpeln. Refl. -tiês, = grâbstîtiês 1: kuo grãbļājies (ar ruokām)? Schnehpeln.
Avots: EH I, 400
Avots: EH I, 400
grābšļāt
grūdīt
grûdît [Kr.], -u, -ĩju (li. grúdyti "härten"),
1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;
2) stopfen, stampfen
L.; [
3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;
4) = grūstît n. U.] Zu grûst.
Avots: ME I, 667
1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;
2) stopfen, stampfen
L.; [
3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;
4) = grūstît n. U.] Zu grûst.
Avots: ME I, 667
iecalstalēt
iedukņīt
iedzirkstēt
‡ ìedzirkstêt "?": Annai pēkšņi sirdī iedzirkstēja suolījums Daugava 1933, S. 327. Refl. -tiês (in Livl. gehört), = ìedzir̂kstîtiês.
Avots: EH I, 512
Avots: EH I, 512
ieglāsīt
[ìeglāsît Drosth., ìeglāstît PS., Lis., ans Streicheln gewöhnen: ieglās(t)īts kaķis.]
Avots: ME II, 17
Avots: ME II, 17
iekoklēt
‡ I ìekuoklêt,
1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;
2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.
Avots: EH I, 524
1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;
2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.
Avots: EH I, 524
ielamšāt
iestrostēt
[ìestruostêt Salis, Wandsen, Bauske, iestruostît Nigr., Ruj., ein wenig durchprügeln.]
Avots: ME II, 74
Avots: ME II, 74
īkstis
îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,
1) ein kleiner Daumen;
2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].
Avots: ME I, 835
1) ein kleiner Daumen;
2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].
Avots: ME I, 835
izbļaudīt
‡ izbļaudît, schreiend verscheuchen Warkl.: i. visus putnus. Refl. -tiês Warkl., = izbļaûstîtiês.
Avots: EH I, 435
Avots: EH I, 435
izbrāzt
izčakstināt
‡ izčakstinât,
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
izčudīt
izčuksnāt
izdrumslināt
‡ izdrumslinât,
1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;
2) auflockern:
i. zemi Smilten;
3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm 2 ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;
4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!
5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.
Avots: EH I, 443
1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;
2) auflockern:
i. zemi Smilten;
3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm 2 ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;
4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!
5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.
Avots: EH I, 443
izgrauzēt
iznagāt
izokšēt
izpļundzināt
izšelderēties
‡ izšèlderêtiês 2 Saikava, = izlaîstîtiês: turi ķipjam uosu taišņi, lai piens neizšelderējas!
Avots: EH I, 485
Avots: EH I, 485
izsklaidīt
izšļakstināt
izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. 2 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.
Kļūdu labojums:
2023 = 2029
Avots: ME I, 812
Kļūdu labojums:
2023 = 2029
Avots: ME I, 812
izšļankāt
‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.
Avots: EH I, 486
Avots: EH I, 486
izsūkstināties
‡ izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.
Avots: EH I, 484
Avots: EH I, 484
iztīt
izvīkšties
izvīrināties
jūkstēties
jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
kampļāt
kampstēt
ķerāt
ķersīt
klenderēt
kleñderêt C., Kand., [Salis], klènderêt Smilt., - ẽju, intr., umherschweifen, sich umhertreiben, umherirren: muļķītis klenderēja pa mežu šurpu turpu LP. IV, 211. ve̦lnam bij jāklenderē uz citurieni dzīvuot III, 97. [Vielleicht aus lenderêt dass. mit dem k von klejuôt; doch vgl. auch klandīties 2 und izklanstîtiês.]
Avots: ME II, 222
Avots: ME II, 222
klons
kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],
1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;
2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]
Avots: ME II, 238, 239
1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;
2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]
Avots: ME II, 238, 239
knabis
knabis, ein kleines Beil (für Kinder) Freiziņ. [Wohl zu li. knãbis od. knẽbis "кирка для огородных работ"; vgl. auch knastît.]
Avots: ME II, 241
Avots: ME II, 241
knābt
knàbt [li. knóbti "клевать"], - bju, - bu [Schujen, knàbt 2 Warkl., knâbt 2 Dunika, Wandsen], knàpt C., tr.,
1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;
[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III 4 , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]
Avots: ME II, 244
1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;
[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III 4 , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]
Avots: ME II, 244
knakšināties
knakstināties
knakstoties
knikstināties
knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.
Avots: ME II, 246
Avots: ME II, 246
kraiškāt
kramšļāt
‡ kram̃šļât Lems., Schwitten. Zögenhof, (mit àm ) C., (mit àm 2 ) Schwanb., Sessw., Warkl. = kràmstît. Refl. -tiês Warkl., = kràmstîtiês 1: k. ap ēdienu, ap meitam.
Avots: EH I, 642
Avots: EH I, 642
krāsns
II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.
Avots: ME II, 268
Avots: ME II, 268
kremstīt
krustot
krustuôt, Refl. -tiês, ‡
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
kulstamnieks
kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
laisteklis
laîsteklis, laîstîklis, laîstîkle Ar., die Giesskanne Hug., Mag. II, 1, 72; B. Vēstn., Gr. - Essern. Zu laîstît.
Avots: ME II, 413
Avots: ME II, 413
laistīgs
laîstîgs ,* schillernd, glänzend: nuo svārkstūŗiem divas asins strūklas laistīgā rencelē līst Bārda; laistīgs atlass Egl. laistīgs tīkls zaļu pavedienu sāk mirdzēt trīsē̦dams starp zaļiem zariem Fr. Bārda. S. laîstîtiês.
Avots: ME II, 413
Avots: ME II, 413
lakstot
II lakstuôt (unter lakstît ),
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
lamšat
lāpāt
lâpât [auch Drosth., Stomersee], - ãju Bers., Erlaa, lâpuôt Aps., intr., kriechen: uts lāpā Etn. IV, 129. [Um Walk gebe es ein lāpât "gramstîtitiês 1": kuo tu pa tumsu lāpā?]
Avots: ME II, 439
Avots: ME II, 439
leksēt
leksêt, - ẽju, lekstît, - ĩju, tr., intr., gierig, unschön essen, schlingen: leksēt - lieliski ēst kâ ārmija; leksē 130; Mar. n. RKr. XV, 123. pats leksēju cūkas gaļu BW. 27225, 2. [Reimwort zu kleksêt.]
Avots: ME II, 448
Avots: ME II, 448
lēkt
lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
līt
lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,
1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;
2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]
Avots: ME II, 491
1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;
2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]
Avots: ME II, 491
ļumdēt
ļum̂dêt 2 Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,
1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;
2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,
1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;
[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;
3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;
4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].
Avots: ME II, 543
1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;
2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,
1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;
[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;
3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;
4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].
Avots: ME II, 543
lumsterēties
lumstoties
maigstot
maša
mašķis
mastals
I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
mirkstināt
naršķīt
nārstekļi
nārstekļi, die Stäbe, Spricken im Sprickenzaun Adsel. Anderswo dafür: riķi zediņi; [zu nar̂stît 1?].
Avots: ME II, 701
Avots: ME II, 701
nārstēt
nārstot
nārstuôt (unter nā`rstît ), refl. -tiês: pavasarī zivis, čūskas, stirnas nãrstuojas 2 Grob.
Avots: EH II, 8
Avots: EH II, 8
nāstrēties
nobaksterēt
nobalzīt
[nùobàlzît,
1) = nùoslèpt: n. zagtās mantas C., N. - Peb.;
2) = nùobalstît Warkl. Refl. - tiês, ohne Arbeit weilen: puiši šuodien nuobalzījās līdz pašai pusdienai Wolmarshof.]
Avots: ME II, 759
1) = nùoslèpt: n. zagtās mantas C., N. - Peb.;
2) = nùobalstît Warkl. Refl. - tiês, ohne Arbeit weilen: puiši šuodien nuobalzījās līdz pašai pusdienai Wolmarshof.]
Avots: ME II, 759
nobirzāt
nùobirzât,
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
nobirzīt
noblankst
noblenkt
nùoblenkt, auch nùobleñkst [aus * nuoblenkstît?] RKr. XVII, 40, [nùobļenkt Dond.], wahrnehmen, absehen: debesi maz, maz var nuoblenkt Dond. LP. VII, 944. pie apvārsmes tad tie nuoblenka uguņa blāzmas Dünsb. [tā ļumā var nuoblen̂kt 2 (mit Mühe wahrnehmen), ka cilvē̦ks nāk pa ceļu. caur miglu tikkuo nuobļe̦nkstamas mājas Dond. aklais nuoblenkst (merkt), ka tur kas ir Talsen.]
Avots: ME II, 763
Avots: ME II, 763
nočokāt
nočūpstināt
[nùočūpstinât,
1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;
2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]
Avots: ME II, 771
1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;
2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]
Avots: ME II, 771
nodžirgt
noglāsīt
nùoglãsît, nùoglãstît, tr., abstreichen, abstreicheln: viņš nuoglāsīja dze̦lte̦nuo bārzdu Saul. viņš nuoglāsīja aprakstītas lapas sev priekšā A. XX, 37. viņš nuoglāstīja viņa vaigu Vēr. II, 144.
Avots: ME II, 785
Avots: ME II, 785
noglaudīt
nùolàudît, nùoglàust, nùoglàustît, tr.,
1) abstreicheln, abherzen:
kungs viņai nuoglaudīja tulkuo vaigu Dok. A. viņš pie guosninas piegājis nuoglauda tai muguru Līv. vēl saule nuoglauda augstuo, dze̦lte̦nuo kāpu Skalbe;
2) hängen lassen:
zirgs nuoglauž ausis, taisās uz kuošanu. Refl. - tiês, sich abstreicheln, sich anschmiegen: kurp tu kuplasti, iesi tâ nuoglaudies un aizslēpies? LP. VI, 260.
Avots: ME II, 785
1) abstreicheln, abherzen:
kungs viņai nuoglaudīja tulkuo vaigu Dok. A. viņš pie guosninas piegājis nuoglauda tai muguru Līv. vēl saule nuoglauda augstuo, dze̦lte̦nuo kāpu Skalbe;
2) hängen lassen:
zirgs nuoglauž ausis, taisās uz kuošanu. Refl. - tiês, sich abstreicheln, sich anschmiegen: kurp tu kuplasti, iesi tâ nuoglaudies un aizslēpies? LP. VI, 260.
Avots: ME II, 785
nokraut
nokrustot
nùokrustuôt (unter nùokrustît ),
2): bekreuzen (um Böses abzuwehren)
Seyershof: pats sevi nuokrustuojis, kad licies gulēt.
Avots: EH II, 57
2): bekreuzen (um Böses abzuwehren)
Seyershof: pats sevi nuokrustuojis, kad licies gulēt.
Avots: EH II, 57
noošņāt
[nùouošņât, = nùouostît. Refl. -tiês, = nùouostîties: zirgs nuouošņājās, bet neēda.]
Avots: ME II, 880
Avots: ME II, 880
nosirdīties
nùosir̂dîtiês [Pas. II, 294], nùosir̂stîtiês, sich abärgern: par tuo citas sievas nevarēja diezgan nuosirdīties MWM. X, 890. ve̦lns tikai nevarēja vien pats uz sevi nuosirstīties LP. VII, 1180. (es jau arī dažreiz nuosirstuos... par visām tām pavēlēm Janš. Dzimtene V, 258.]
Avots: ME II, 846
Avots: ME II, 846
nošķurstēt
nošļurpstēt
[nùošļurpstêt, nùošļurpstît, von oben abschlürfen: šķidrumu vien nuošļurpstījis! kas tuos biezumus ēdīs? Gramsden.]
Avots: ME II, 869
Avots: ME II, 869
nostomīties
nùostuômîtiês, nuostuôstîtiês,
1) sich abstottern:
"es tev!"viņa nuostuomījās Saul. skaldītājs nuostuomījās vien LP. IV, 16;
2) [nuostuomīties U.], nicht von der Stelle kommen, trödeln; [sich unnütz bemühen; sich nur so herumstossen
U.]
Avots: ME II, 861
1) sich abstottern:
"es tev!"viņa nuostuomījās Saul. skaldītājs nuostuomījās vien LP. IV, 16;
2) [nuostuomīties U.], nicht von der Stelle kommen, trödeln; [sich unnütz bemühen; sich nur so herumstossen
U.]
Avots: ME II, 861
nostrostēt
nùostruostêt, nùostruostît, tr.,
1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;
2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.
Avots: ME II, 861
1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;
2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.
Avots: ME II, 861
nosukstēties
[nùosukstêtiês Nigr., = nùoslaistîtiês: nuosukstējās tur ilgu laiku, bet ne˙kā nepadarīja.]
Avots: ME II, 862
Avots: ME II, 862
nosūkstināt
notaskāt
‡ nùotaskât, abprügeln Kegeln, Nötk.: viņam krietni nuotaskāja muguru. Vgl. nùotastît.
Avots: EH II, 99
Avots: EH II, 99
okstot
oksts
II uoksts,
1) ùoksts Serbigal, ùoksts 2 Vīt., uoksts U., Lubn., ùoksts, -s PS., Wolm., uôksts Nötk., uôkstiņš 2 Sassm., die Spürbiene, suchende Biene
Ruj. n. U.: uokstiņi uzmeklē spietam mājuokli Sassm. n. RKr. XVII, 44;
2) bitēm ir uoksta laiks od. bites iet uokstā, die Bienen suchen eine Behausung
Fest., Golg.;
3) Plur. uoksti, die Fühlhörner der Insekten
L., St., U.;
4) der ausgesuchte Platz für einen Schwarm:
bitēm ir mūsu pulcenī uoksts Etn. IV, 162;
5) ùoksts 2 Laud., Stelp., uôksts Nötk., uôksts 2 Schibbenhof, Segew., der Schnüffler
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 56: par uokstu sauc tādu cilvē̦ku, kas aiziedams uz svešām mājām izstaigā un izuosta visas malu maliņas Stelp. Vgl. uokstît.
Avots: ME IV, 415
1) ùoksts Serbigal, ùoksts 2 Vīt., uoksts U., Lubn., ùoksts, -s PS., Wolm., uôksts Nötk., uôkstiņš 2 Sassm., die Spürbiene, suchende Biene
Ruj. n. U.: uokstiņi uzmeklē spietam mājuokli Sassm. n. RKr. XVII, 44;
2) bitēm ir uoksta laiks od. bites iet uokstā, die Bienen suchen eine Behausung
Fest., Golg.;
3) Plur. uoksti, die Fühlhörner der Insekten
L., St., U.;
4) der ausgesuchte Platz für einen Schwarm:
bitēm ir mūsu pulcenī uoksts Etn. IV, 162;
5) ùoksts 2 Laud., Stelp., uôksts Nötk., uôksts 2 Schibbenhof, Segew., der Schnüffler
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 56: par uokstu sauc tādu cilvē̦ku, kas aiziedams uz svešām mājām izstaigā un izuosta visas malu maliņas Stelp. Vgl. uokstît.
Avots: ME IV, 415
pabuksnīt
pabuksnît, pabukstît, pabukšinât, tr., ein wenig puffen, stossen: viņa viegli pabuksnīja mani Latv. malās le̦du ar kājām pabukšinājis MWM. IX, 663.
Avots: ME III, 10
Avots: ME III, 10
pačūpstināt
‡ pačūpstinât, pačūpstît, ein wenig čūpstinât resp. čūpstît: duod man kuo saldu drusku p˙!
Avots: EH II, 125
Avots: EH II, 125
paģaldīt
paglāsīt
pagrūstelēt
paisīt
pàisît,
1) (oder p. 2?): auch (mit àI 2 ) Alswig, Auleja, Fianden, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit aî 2 ) Ramkau, (mit aî) Serbig. (unbek. in Allendorf, AP., C. Dunika, Ermes, Lemb., Wolm., wo dafür mĩstît resp. kulstît); ‡
6) gierig essen
Warkl.: pàisa 2 maizi kai spaļus; ‡
7) schwatzen, faseln
Saikava. ‡ Subst. paisîtājs BW. 18250, wer Flachs bricht od. schwingt.
Avots: EH II, 137
1) (oder p. 2?): auch (mit àI 2 ) Alswig, Auleja, Fianden, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit aî 2 ) Ramkau, (mit aî) Serbig. (unbek. in Allendorf, AP., C. Dunika, Ermes, Lemb., Wolm., wo dafür mĩstît resp. kulstît); ‡
6) gierig essen
Warkl.: pàisa 2 maizi kai spaļus; ‡
7) schwatzen, faseln
Saikava. ‡ Subst. paisîtājs BW. 18250, wer Flachs bricht od. schwingt.
Avots: EH II, 137
pārbīties
pãrbîtiês, [pãrbīstîtiês], zu sehr erschrecken, vor Furcht erstarren: rādi pa+priekšu galvas spalvas, tad viņa sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies! LP. IV, 131. [vēl vairāk pārsabīdis (= pārbīdies), kaķis skrien kuokā Pas. I, 220.] viņš jau bij paguvis pārbīstīties Dz. V.
Avots: ME III, 150
Avots: ME III, 150
pāršļankāt
‡ pãršļañkât Dunika, = pãrlaîstît 1: p. ūdini pāri spaņņa malai. Refl. -tiês Dunika, = pãrlaîstîtiês: ūdinis pāršļankājies pāri spaņņa malai.
Avots: EH XIII, 213
Avots: EH XIII, 213
pesteļi
pesteļi,
1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;
2) Zauberworte
Sessw.;
3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.
Avots: ME III, 203
1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;
2) Zauberworte
Sessw.;
3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.
Avots: ME III, 203
piekrēstelēt
pirkstināt
pošķis
puõšķis Dond., Sassm., = puõstîtājs, der Zerstörer, Verderber, Verheerer: cūka ir liels puošķis dārziem un laukiem Sassm. saimnieks ir gatavs puošķis: puosta mājas uz nebē̦du Dond. ļauns puošķis liekuoties bijis vienīgi Nīkšis Konv. 2 2346.
Avots: ME III, 460
Avots: ME III, 460
posteklis
puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis 2 "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.
Avots: ME III, 459
Avots: ME III, 459
postot
rakstene
rakstene "balsis pie dūdām" Konv. 1 395: smalkuo (stabuli) nuosauc par raksteni Konv. 2 714; vgl. rakstît 6.
Avots: ME III, 473
Avots: ME III, 473
rakstināties
rauatava
raustava, eine Raufe zum Abraufen der Leinsaatköpfchen U., Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbi1d.). Zu raustît.
Avots: ME III, 488
Avots: ME III, 488
raustīgs
raustîgs,
1) "= dre̦bulîgs": bijis tāds raustīgs pie katra darba Etn. II, 94;
2) schüchtern
(kautrīgs) Ar. Zu raustîties.
Avots: ME III, 489
1) "= dre̦bulîgs": bijis tāds raustīgs pie katra darba Etn. II, 94;
2) schüchtern
(kautrīgs) Ar. Zu raustîties.
Avots: ME III, 489
remesis
remesis L., Kurl. n. U., Glück, Karls., Spriņģi n. Etn. I, 137, auch re̦me̦ss (li. remẽsas "Handwerker") Nigr., Wandsen, remesnieks ("veraltet") St., N.-Bartau, ein Handwerker Karls., der Zimmermann: pirmās krievu istabas pie latviešiem būs cirtuši krievu remeši PS. viņš, iepraties kuoka darbu, gaja . . . pie re̦me̦siem . . . strādāt Janš. remešiem un nama darītājiem, kas... namu pataisīja Glück II Kön. 12, 11. neģi šis ir.., re̦me̦sa dē̦ls? Matth. 13, 55. - Vgl. auch die Gesindenamen: Remeši Lvv. II, 7, 1I8, Re̦me̦si Lvv. I, 61; II, 5, 6, 11, 13, 16, 17, 18, 23, 38, 39, 40, 46, 94, 98, 112, 113, 115, 120, 121, 122, 126, 136, 149, 151, 155, Bẽ̦rzre̦me̦si Lvv. II; 113, Vãcre̦me̦si (od. -rerneši) Lvv. II, 114, Luikremeši Lvv. II, 114, und Re̦me̦su kruogs Lvv. II, 19. Nebst remiķis, ramstît 3 zu apr. romestue "Beil mit bretter Schneide", aksl. remьstvo, r. ремесло "Handwerk" und weiterhin zu li. ramtýti "rąbać", rámdas "рубецъ", slav. *rǫbiti "hauen" (nach Būga KSn. I, 279). Hierher vielleicht auch an. ram(m)r "scharf, bitter" (zur Bed. vgl. li. kertù "haue": kartùs "bitter", ai kaṭú-ḥ "scharf") und rimma "Kampf".
Avots: ME III, 509, 510
Avots: ME III, 509, 510
remsties
remstiês, -šuôs, -suôs, sich langsam bewegen N.-Bergfried: juo tuvāk nāk mājam, juo biežāk Uciņam jāremšas atpakaļ uz ve̦zuma vidu J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104. rem̃sies (= virzies) pruojām! Bauske. Vgl. ramstît.
Avots: ME III, 510
Avots: ME III, 510
rīdēties
rustēt
rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,
1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;
2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.
Avots: ME III, 564
1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;
2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.
Avots: ME III, 564
sabīties
sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.
Avots: ME III, 594
Avots: ME III, 594
sacīkstēties
sačukāt
sačuksnīt
sačūpstināt
sadzeldēt
sadzelˆdêt,
1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;
2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.
Avots: ME III, 620
1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;
2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.
Avots: ME III, 620
sagramšļāt
saklaudzināt
saklaudzinât, ‡
2) klappernd (mehrere) aufwecken:
s. meitas Dunika; ‡
3) = saklaustît 2: ja jums, kalēj, labs prāts ..., tad saklaudziniet man še tuo asi! ar tādu tāļāk nevaru braukt Blaum. Raksti II 5 (1939), 95.
Avots: EH XVI, 417
2) klappernd (mehrere) aufwecken:
s. meitas Dunika; ‡
3) = saklaustît 2: ja jums, kalēj, labs prāts ..., tad saklaudziniet man še tuo asi! ar tādu tāļāk nevaru braukt Blaum. Raksti II 5 (1939), 95.
Avots: EH XVI, 417
sakramtīt
‡ sakramtît, = sakramstît 2, sakramtât (?): pirmā mīlestība ir kâ nedzēšama uguns, kas jau dažu jaunu sirsniņu ir sakramtījusi Mekons Lenore un Vilis (1872), S. 9.
Avots: EH XVI, 418
Avots: EH XVI, 418
sakraut
sakŗaũt, sakraũt, freqn. sakŗaũstît, sakraustît Wid., tr., zusammenpacken, (zusammen) häufen, vollpacken: ve̦zumu. kâ lai es salmu ve̦zumu atkal sakrauju? Dīcm. pas. v. I, 56. sagrābtu sienu... vakaruos sakŗauj"tupešuos" Etn. lll, 103. (pļava) palika vēl juo kuoša, kad sakŗāva (Var.: sameča, sagrāba) kaudzītē BW. 28644 var. (bizes) sakrausta galvas augšā un sasien pakausī RKr. XVl, 188. Refl. sakŗaiztiês,
1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;
2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.
Avots: ME II, 657
1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;
2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.
Avots: ME II, 657
sakrustot
sakrustuôt: "2) auch sakrustît" ME. III, 656 zu verbessern in "3) auch sakrustît".
Avots: EH XVI, 420
Avots: EH XVI, 420
sakrustot
sakrustuôt, tr.,
1) kreuzen, kreuzweise zusammenlegen:
sakrustuot ruokas uz muguras, pār krūtīm;
2) sakrustît, in Unordnung bringend kreuz und quer legen:
kas tuos manus ruožu krūmus krust[u] krustiem sakrustīja? BW. 6455;
2) auch sakrustît, (mehrfach) mit dem Zeichen des Kreuzes versehen:
raganas aizdze̦nuot nuo mājām un nuo luopu kūtīm, kad visas ē̦kas un kūtis sakrustījuot (sakrustuojuot LP. VIl, 594) Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich kreuzen (auch fig.): apstākļi var pa˙visam greizi sakrustuoties Etn. lI, 19.
Avots: ME II, 656
1) kreuzen, kreuzweise zusammenlegen:
sakrustuot ruokas uz muguras, pār krūtīm;
2) sakrustît, in Unordnung bringend kreuz und quer legen:
kas tuos manus ruožu krūmus krust[u] krustiem sakrustīja? BW. 6455;
2) auch sakrustît, (mehrfach) mit dem Zeichen des Kreuzes versehen:
raganas aizdze̦nuot nuo mājām un nuo luopu kūtīm, kad visas ē̦kas un kūtis sakrustījuot (sakrustuojuot LP. VIl, 594) Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich kreuzen (auch fig.): apstākļi var pa˙visam greizi sakrustuoties Etn. lI, 19.
Avots: ME II, 656
sakult
sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,
1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;
2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;
3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;
4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,
1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;
2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.
Avots: ME II, 658
1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;
2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;
3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;
4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,
1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;
2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.
Avots: ME II, 658
sakurdīt
sakurt
sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,
1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;
2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;
3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.
Avots: ME II, 659
1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;
2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;
3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.
Avots: ME II, 659
saļumināties
‡ saļuminâtiês, = saļumstîtiês (?): riten[i]s cirtās uz akmini, tâ ka viņš (= ein Mensch) saļuminājās un atkrita ... uz sēdekli Dünsb. Trīs romant. gad. 39.
Avots: EH XVI, 428
Avots: EH XVI, 428
sanārstot
saost
sa-uôst, freqn. sa-uostît, tr., intr., erwittern, riechen; etwas Geheimgehaltenes spüren U.: sauož pelējuma smaku Vēr. II, 1238. suns nevarēs tavas pē̦das sauost Dīcm. pas. v. I, 55. tuksneša iemītnieks jau ar de̦gunu sauož, kas ir braucis pa ceļu A. XXI, 583. sa-uoduši Dreimanim kviešu sili sē̦tmalī BW. 14431. ragana bij sauoduse, ka kungs taisuoties viņas pameitu precēt LP. IV, 102. Refl. -tiês, viel riechen (tr.): svešu smaku sauodies LP. I, 93.
Avots: ME III, 778, 779
Avots: ME III, 778, 779
sapūst
sapùst, ‡
6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡
7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡
8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,
1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡
2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.
Avots: EH XVI, 439
6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡
7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡
8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,
1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡
2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.
Avots: EH XVI, 439
sašaust
sašàust, freqn. sašaustît L., tr., geisseln (perfektiv): jātnieks bij švītras mugurā sašautis LP. VI, 685. miesa tapa asiņaina sašausta Asp. mana sirds ir upuru bultām sašaustīta Stati I, I 15.
Avots: ME III, 754
Avots: ME III, 754
sašķirmināt
sašķirminât 2 , allzu sauer werden lassen: s. putru Golg. sašķirminâtiês, sich beeilen, sich zusammennehmen: s. darbā Bauske. sašķirstît,
1) lange vergebens blättern:
sašķirstīja grāmatu ilgi, bet nevarēja vairs tuo vietu atrast;
2) sašķir̃ties machen:
viņš man sašķirstījis grāmatu Golg.;
3) zerteilen, zerlegen:
s. linus pielupuos Bauske;
4) s. bārdu, den Bart in Ordnung bringen
Jürg.
Avots: ME III, 756
1) lange vergebens blättern:
sašķirstīja grāmatu ilgi, bet nevarēja vairs tuo vietu atrast;
2) sašķir̃ties machen:
viņš man sašķirstījis grāmatu Golg.;
3) zerteilen, zerlegen:
s. linus pielupuos Bauske;
4) s. bārdu, den Bart in Ordnung bringen
Jürg.
Avots: ME III, 756
sasnaicīties
sasprostot
saspruôstuôt,
1) = saspruostît 2 Bers.;
2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;
3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.
Avots: ME III, 744
1) = saspruostît 2 Bers.;
2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;
3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.
Avots: ME III, 744
sastorēt
sastuõrêt C., (mit ùo 2 ) Saikava, eine gewisse Zeit hindurch gehen: s. visu vakaru. sastuostîtiês, anfangen zu stottern: Maruža bij sastuostījusēs, bet Jēpis bij pasteidzies tik lasīt Duomas I, 1303.
Avots: ME III, 750
Avots: ME III, 750
sasvarot
‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).
Avots: EH XVI, 452
Avots: EH XVI, 452
sataušķināt
savažāt
saveķēt
saveķêt (unter saveķuôt),
1): auch Lis.; Schläge versetzen, verprügeln:
saveķē viņu labi! Dond. s. kam pa muguru Lems., Serben; ‡
2) = sakaûstît 1, verkeilen
Lis.: s. vecuo mucu.
Avots: EH XVI, 464
1): auch Lis.; Schläge versetzen, verprügeln:
saveķē viņu labi! Dond. s. kam pa muguru Lems., Serben; ‡
2) = sakaûstît 1, verkeilen
Lis.: s. vecuo mucu.
Avots: EH XVI, 464
sekt
sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,
1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;
2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.
"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.
Avots: ME III, 815
1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;
2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.
"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.
Avots: ME III, 815
siet
sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,
1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;
2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.
Avots: ME III, 860
1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;
2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.
Avots: ME III, 860
sirsloties
skaistināt
skapstēt
skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.
Avots: ME III, 872
Avots: ME III, 872
skārst
skaut
III skaût 2 Erkul, Ruj., Mesoten (prs. skauju ), schlagen: skaušu tev pa pieri. Nebst skaustît I zur Wurzel von ahd. scora "Haue" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 552)?
Avots: ME III, 877
Avots: ME III, 877
šķirstaļāt
šķītināt
skostēt
skrīvēt
skroste
skruõste Dond., Wandsen, skruõstiņš Sassm., mit vorhergehendem acu, der Knochen unter den Augenbraüen. Nebst skruõstît zu li. skrúostai "Augenbrauen", skruostaĩ "Wange, Backe" Klaip. 25, Lit. Mitt. I, 385 und - nach Būga LM. IV, 430 - zu. li skrósti "aufspalten".
Avots: ME III, 900
Avots: ME III, 900
skrotēt
skruõtêt, -ẽju,
1) schroten, grob vermahlen
U., Spr.: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērs. Luopkuopība III, 86. skruotē̦ti milti, das Schrotmehl Brasche. skruotē̦ta maize, Brot aus geschrotetem Korn Altenwoga, Erlaa, Stockm.;
2) prügeln
Siuxt, Libau, AP., N.-Autz, Nurmhusen, Vank.; heftig schelten AP., Daudsewas, Matk.;
3) "?": tē̦vs sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skruotēt (= skruõstît?) LP. IV, l;
4) viel und energisch essen
C., Salgaln, Bauske;
5) schiessen:
skruõtē tik virsū! Pabbasch. Subst. skruotējums Erlaa, Altenwoga, = skruots. aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 901
1) schroten, grob vermahlen
U., Spr.: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērs. Luopkuopība III, 86. skruotē̦ti milti, das Schrotmehl Brasche. skruotē̦ta maize, Brot aus geschrotetem Korn Altenwoga, Erlaa, Stockm.;
2) prügeln
Siuxt, Libau, AP., N.-Autz, Nurmhusen, Vank.; heftig schelten AP., Daudsewas, Matk.;
3) "?": tē̦vs sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skruotēt (= skruõstît?) LP. IV, l;
4) viel und energisch essen
C., Salgaln, Bauske;
5) schiessen:
skruõtē tik virsū! Pabbasch. Subst. skruotējums Erlaa, Altenwoga, = skruots. aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 901
skūpot
šķuurstināt
šlacīties
šlaîcîtiês, šlaikuôs, šlaicījuôs, = slaistîtiês, "herumlodern" Schwanb., Warkh.: tur viņš visu dienu šlaikās kâ sliņķis, ne˙kuo nav padarījis. Vgl. slaicîties.
Avots: ME IV, 58
Avots: ME IV, 58
slaicīt
slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.
Avots: ME III, 912
Avots: ME III, 912
slaiņāties
‡ slaiņâtiês, = slaistîtiês 2 od. 3: valdība, kuŗas resuoruos slaiņājas ... muižnieku dē̦li Kraujiņš Aps. Jēk. (1930), S. 23.
Avots: EH II, 519
Avots: EH II, 519
šlakstīties
slamstiķot
šļandīt
šļandît, (eine Flüssigkeit) hin und her bewegen: nere̦dzams vējš lēni šļandīja dīķa smaguo ūdeni Plūd. LR. IV, 497; "laistît (auch in Sermus, Schujen, N. - Wohlfahrt; mit "dn"); mit einem Knüppel auf die Wasseroberfläche schlagen" Drobbusch, N. - Schwanb., Sessw. (mit "àn 2 "): nešļañdi ūdeni virsū! Seppkull; "sajaukt (ūdeni spainī)" AP. (mit "àn").
Avots: ME IV, 63
Avots: ME IV, 63
šlaups
slēpt
slèpt (li. slė˜pti "verbergen"), slèpju od. slepju (Mar. n. RKr. XVII, 120, Lis., Golg., Adl.), slèpu,
1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;
2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,
1) das einmalige Verbergen, Hehlen;
2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.
Avots: ME III, 930
1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;
2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,
1) das einmalige Verbergen, Hehlen;
2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.
Avots: ME III, 930
šļikšķināt
slupstēt
smalīt
smalît,
1) zerkleinern, fein machen
Wid.;
2) schneiden
(prs. smalīju) Dunika (mit einem scharfen Messer und mit einem Ruck), N.-Bartau, Kalleten, Nikrazen;
3) schlagen
Wandsen, Rutzau, Gr.-Buschhof, N.-Bartau, Nikrazen, Kalleten;
4) "aufdringlich in einem fort sprechen"
Ruhental. In der Bed. 1 wohl zu smaļš; in der Bed. 2 - zu smelt III, in der Bed. 3 - zu smalstît II, smelt II.
Avots: ME III, 951
1) zerkleinern, fein machen
Wid.;
2) schneiden
(prs. smalīju) Dunika (mit einem scharfen Messer und mit einem Ruck), N.-Bartau, Kalleten, Nikrazen;
3) schlagen
Wandsen, Rutzau, Gr.-Buschhof, N.-Bartau, Nikrazen, Kalleten;
4) "aufdringlich in einem fort sprechen"
Ruhental. In der Bed. 1 wohl zu smaļš; in der Bed. 2 - zu smelt III, in der Bed. 3 - zu smalstît II, smelt II.
Avots: ME III, 951
smalstalēt
smelt
II smelˆt, smeļu, smêlu, schlagen PS., Smilten, Celm. u. a.: lai netaupuot pātagas, bet smeļuot tam tâ pa ribām ka... LP. VII, 110; Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 38. smelˆt 2 (Dunika) pa ausi Dond. Nebst (sa)smalstît II zu smelˆt I ? Oder zu smelis?
Avots: ME III, 958
Avots: ME III, 958
snaiglotoies
snaikāties
snaikâtiês W.-Livl. n. U., Bers., Memelshof, (mit aĩ) Drosth., Jürg., =snaîgstîtiês: meita snaikādamās same̦t krāsni pilnu LP. V, 19. zirgs jau snaikājies pēc uolas 29. biedri jau snaikājās ābuoļus raut VI, 510. ķēniņa meita taļāk snaikadamās pļunkt! upē iekšā LP. VII, 41. nesnaikājies, ka nesāk sāpēt vēde̦rs! Walgalen. Zu sniekt.
Avots: ME III, 972
Avots: ME III, 972
šņurkstēt
šņurkstêt U. (mit -gst- ), Wid., -u, -ẽju,
1) auch šņurkstît U. (mit -gst geschr.), šnurgstīt St., -u, -ĩju, (mit der Nase) schnurgeln (de̦guns šņur̂kst Ogers-hof); sich zu weinen anschicken Saikava, Sessw. (šņurkstêt), Bauske (šņur̂kstêt 2 ); leise weinen Gr.-Buschhof, Warkl. (šņurkstêt); laut und schnurgelnd weinen Dond., Nigr. (šņur̂kstêt 2 ): raud, ka šņur̃kst vien Wandsen;
2) schwirren:
irbes aizlaidās, ka šņur̃kstēja vien Arrasch. Vgl. ņurkstêt.
Avots: ME IV, 99
1) auch šņurkstît U. (mit -gst geschr.), šnurgstīt St., -u, -ĩju, (mit der Nase) schnurgeln (de̦guns šņur̂kst Ogers-hof); sich zu weinen anschicken Saikava, Sessw. (šņurkstêt), Bauske (šņur̂kstêt 2 ); leise weinen Gr.-Buschhof, Warkl. (šņurkstêt); laut und schnurgelnd weinen Dond., Nigr. (šņur̂kstêt 2 ): raud, ka šņur̃kst vien Wandsen;
2) schwirren:
irbes aizlaidās, ka šņur̃kstēja vien Arrasch. Vgl. ņurkstêt.
Avots: ME IV, 99
sovista
suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).
Avots: ME III, 1139
Avots: ME III, 1139
sprakstēt
sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.
Avots: ME III, 1009
Avots: ME III, 1009
spriksts
spriksts, ein munterer, gewandter Mensch, bes. ein solcher Knabe Lub. Zur Wurzel von sprikstît.
Avots: ME III, 1020
Avots: ME III, 1020
stirstīt
strostēt
struõstêt Salis, Nigr., Wandsen, Bauske, Bershof, struôstêt 2 Dond., strùostêt 2 Saikava, struostêt Kremon n. U., Naud., Frauenb., -ẽju, struõstît Zögenhof, strùostît 2 Fest., struôstît Kr., Sessw., struostît U., -u, -ĩju, tr., bedräuen, scharf verwarnen U., prügeln Dond., C. (struõstêt), Kreuzb. (strùostêt 2 ): skuoluotājs ņēma struostēt zē̦nu, kam tādas muļķības izdarījis Naud. vecis sāka viņu struostēt latviešu valuodā Seifert Chrest. III, 2, 265. viņš struostījis zirgus LP. VII, 175. Wohl zu r. страсть "Leidenschaft, Schreck", стращать "bangemachen", s. KZ. XLIV, 65 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 629.
Avots: ME IV, 1099
Avots: ME IV, 1099
sukšķis
sukstēties
šukstināt
I šukstinât,
1) freqn. zu šukstît, schnüffeln (von Hunden), wittern
N.-Peb.;
2) fakt. zu šukstît, zum Schnüffeln, Suchen, Wittern antreiben:
gans pamudina, šukstina suni Nötk.
Avots: ME IV, 105
1) freqn. zu šukstît, schnüffeln (von Hunden), wittern
N.-Peb.;
2) fakt. zu šukstît, zum Schnüffeln, Suchen, Wittern antreiben:
gans pamudina, šukstina suni Nötk.
Avots: ME IV, 105
šust
IV šust, in der beim Tauschen üblichen Redensart šust ("?") makiem, mît nažiem! Golg.; vgl. šustît I 4.
Avots: ME IV, 107
Avots: ME IV, 107
šusteris
šusteris, einer, der hin und her läuft, ein beweglicher Mensch od. ein solches Tier: (bē̦rns, suns) skraida kâ šusteris apkārt Plm. tu kâ šusteris izšusterē visur Druw, n. RKr. XVII, 82. Auf r. шýстрый "gewandt, fix, flink", шýстеръ "молодец" beruhend? Oder von šustît I 1 abgeleitet?
Avots: ME IV, 107
Avots: ME IV, 107
švākšēt
svalbs
I svàlbs 2 Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi 2 (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.
Avots: ME III, 1142
Avots: ME III, 1142
svalsts
svārgot
svārgoties
svārīties
svãrîtiês, -uôs, -ĩjuôs, = svārstîties, schwanken: braucuot siena ve̦zms svārās uz vienu pusi Ahs. n. RKr. XVII, 55. Nebst li. svoras "ein Gewicht" zu svars.
Avots: ME III, 1144
Avots: ME III, 1144
svārpstēt
svārstava
svelstēt
svelties
svepstināt
III svepstinât Odsen "= laistît (wiederholt giessen)"; kuo tie bē̦rni tur svepstina (iesmeļ ūdeni karuotē un lej atkal atpakaļ)?
Avots: ME III, 1151
Avots: ME III, 1151
svilnēt
svilnêt, ohne Schlaf liegen Laud., Lasd., (mit ìl 2 ) Warkl., Bers.: Saša svilnēja gultā Baltpurviņš I, 104 (ähnlich: Zalktis 1908, No 4, S. 18). Wohl zu svalstît; Retmwort zu zvilnêt.
Avots: ME III, 1158
Avots: ME III, 1158
talsīt
tapstēt
tapstêt "suchen; treiben"; tuo viņš tapsta (zu einem infin. *tapstît) "das sucht er" Für. I.
Avots: ME IV, 131
Avots: ME IV, 131
taujāt
taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu 2) Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. 2 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III 4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?
Avots: ME IV, 135, 136
Avots: ME IV, 135, 136
taušķināt
tēst
I tēst,
1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è 2 ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê 2 ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;
2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.
Avots: ME IV, 175, 176
1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è 2 ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê 2 ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;
2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.
Avots: ME IV, 175, 176
tīņāt
tīņât Gold., Grünw., Salgaln, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lennewarden, = tiņât, tîstît, (wiederholt) wickeln Nötk., Schönberg, Wessen, unbeholfen wickeln Modohn, scherzweise wickeln Aahof, Festen, Peb., Schwanb., (mit ĩ) Schwitten: bē̦rnu, dzijas. ar ze̦ltu spārniņus tev tīņāju Rainis. kuo viņš tur tik ilgi tīņā! Modohn. Refl. -tiês,
1) hin und wieder ein wenig wickeln
(mit ĩ) Rutzau, Schwitten; sich sehr warm kleiden Bers. (mit ĩ), Laud., Welonen;
2) sich loswickeln, -reffeln
Ramkau;
3) unbeholfen gehn
Meselau; auf der Stelle mit den Füssen trampeln (von jungen, zum erstenmal angespannten) Pferden (mit ĩ) Widdrisch;
4) (gew.: pa kajām) tīņâtiês AP., Arrasch, Nigr., Salgaln, Smilt., Wrangelshof, im Wege sein Aahof, Festen, Lös., Peb., Ramkau, Tirsen;
5) (beim Ankleiden, bei der Arbeit) trödeln
Beienhof, Fehsen, (mit ĩ) Bixten, Matkuln, Salgaln, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Lennew˙v(mehr von Frauen gesagt), Lubn., (mit ĩ) Meiran: ātrāk, ātrāk! kuo tu tur vēl tīņājies! Fehsen, Sessw. Zu tît.
Avots: ME IV, 202
1) hin und wieder ein wenig wickeln
(mit ĩ) Rutzau, Schwitten; sich sehr warm kleiden Bers. (mit ĩ), Laud., Welonen;
2) sich loswickeln, -reffeln
Ramkau;
3) unbeholfen gehn
Meselau; auf der Stelle mit den Füssen trampeln (von jungen, zum erstenmal angespannten) Pferden (mit ĩ) Widdrisch;
4) (gew.: pa kajām) tīņâtiês AP., Arrasch, Nigr., Salgaln, Smilt., Wrangelshof, im Wege sein Aahof, Festen, Lös., Peb., Ramkau, Tirsen;
5) (beim Ankleiden, bei der Arbeit) trödeln
Beienhof, Fehsen, (mit ĩ) Bixten, Matkuln, Salgaln, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Lennew˙v(mehr von Frauen gesagt), Lubn., (mit ĩ) Meiran: ātrāk, ātrāk! kuo tu tur vēl tīņājies! Fehsen, Sessw. Zu tît.
Avots: ME IV, 202
tokšāties
tuokšâtiês, -ãjuôs,
1) tuokšâtiês Fest., tuokšuôtiês Fest., = tuokstîtiês 1;
2) leeres Zeug schwatzen
Fest.
Avots: ME IV, 284
1) tuokšâtiês Fest., tuokšuôtiês Fest., = tuokstîtiês 1;
2) leeres Zeug schwatzen
Fest.
Avots: ME IV, 284
tokšņāties
tvangāt
tvarāt
tvert
tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,
1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;
2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,
1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;
2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.
Avots: ME IV, 290, 291
1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;
2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,
1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;
2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.
Avots: ME IV, 290, 291
uzbidžīt
uzbirdināt
uzbirdinât, Refl. -tiês Lemb., Selg., = ‡ uzbārstîtiês: siena smalkumi uzbirdinājušies.
Avots: EH II, 718
Avots: EH II, 718
uzdrikšķināt
‡ uzdrikšķinât, = uzbirkstît 1: pulverim pe̦lnu vien neuzdriķškini virsū (pīpējuot)! Blaum. Raksti VI 5 (1939), 310.
Avots: EH II, 721
Avots: EH II, 721
uzdzirkstēt
uzdzirkstêt, uzdzirkstît, auch refl. -tiês, aufsprühen, aufleuchten: uogles vēl uzdzirkstīja Bauske. reizēm mākuoņstarpā uzdzirkst zvaigžņu kvē̦ls Izglītība II, 208. viņa acis uzdzirkstīja katram tauriņam Vēr. II, 515. acis vairs priekā neuzdzirkst Apsk. v. J. 1903, S. 406. acis piepēši uzdzirkstas Laura 4.
Avots: ME IV, 328
Avots: ME IV, 328
uzrubināt
uzšļakstināt
uzšļakstinât, uzšļakstît,
1) aufspritzen
(tr.); viņš man uzšļakstināja (uzšļakstīja) ūdeni. zē̦ns uzšļakstinājis... vīram... ūdeni LP. VII, 896;
2) uzšļakstît, = uzšļakstêt: (fig.) mazs truoksnis uzšļakstīja kâ vilnītis A. Brigader Daugava I, 162. Refl. -tiês: man negribuot ūdens uzšļakstinājās uz grāmatas, versehentlich spritzte ich Wasser auf das Buch.
Avots: ME IV, 389
1) aufspritzen
(tr.); viņš man uzšļakstināja (uzšļakstīja) ūdeni. zē̦ns uzšļakstinājis... vīram... ūdeni LP. VII, 896;
2) uzšļakstît, = uzšļakstêt: (fig.) mazs truoksnis uzšļakstīja kâ vilnītis A. Brigader Daugava I, 162. Refl. -tiês: man negribuot ūdens uzšļakstinājās uz grāmatas, versehentlich spritzte ich Wasser auf das Buch.
Avots: ME IV, 389
uzšmukstināt
uzsukīt
vaibstuļoties
‡ vaibstuļuôtiês, = vaîbstîtiês 1: (pērtiķi) aizmuka lē̦kādami un vaibstuļuodamies A. Upītis Ap zemes lodi 80 dienās, S. 49.
Avots: EH II, 748
Avots: EH II, 748
vaikstēt
‡ *I vaikstêt (?), = vaikstîtiês 3 (?): nuo jaunuo [vilku] smilkstuoši strupjiem vaikstējumiem (fehlerhaft für vaikstĩjumiem?) Bigauņc. 13.
Avots: EH II, 748
Avots: EH II, 748
vaikšties
vaiksts
vaiksts (auch mit -gst- geschr.),
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
vāļināt
valsts
II valsts, 1 ) = pants 3, eine Schicht Getreide od. Heu in der Scheune (valˆsts 2, valˆste 2) Dond.: sìenu šķūnī krauj valˆstā 2 Arrasch, Dond. šķūnī valsts miežu un divi valsti auzu sakrauti Dond. n. RKr. XVII, 62. viens valsts līdz jumtam jau pilns; krausim nu uotru valstu! Dond. Ziemelis . . . bāza sìenu uz kūtsaugšu, kur Irbe ņēma tuo pretī un mina valstā Janš. Mežv, ļ. I, 186. dzirdēja tuo uzkāpjam uz sìena valstu II, 495;
2) die Anhöhe, der Berg:
uz mēneša ir lejas un valsti Bergm. Predigten v. J. 1795;
3) "izvaļāta vieta sìenā" (mit alˆ 2 ) Nikrazen: sìena valsts Nikrazen;
4) sìena vàlsts Nötk., (mit alˆ ) Adl., N.-Schwanb. "= sìena (save̦lta) grīzte, velˆtenis";
5) eine zusammengewälzte Heumasse vor der Scheune:
ar garu virvi un buomi, kur piejūdz zirgu, siena apgabane tiek save̦lta pie šķūņa valstā (lielā daudzumā), kuo ar dakšām liek šķūnī;
6) "kas valstās" (mit alˆ ) Vīt.;
7) wer sich ohne Arbeit umhertreibt
(mit alˆ ) Sessw. Zu valstît.
Avots: ME IV, 460
2) die Anhöhe, der Berg:
uz mēneša ir lejas un valsti Bergm. Predigten v. J. 1795;
3) "izvaļāta vieta sìenā" (mit alˆ 2 ) Nikrazen: sìena valsts Nikrazen;
4) sìena vàlsts Nötk., (mit alˆ ) Adl., N.-Schwanb. "= sìena (save̦lta) grīzte, velˆtenis";
5) eine zusammengewälzte Heumasse vor der Scheune:
ar garu virvi un buomi, kur piejūdz zirgu, siena apgabane tiek save̦lta pie šķūņa valstā (lielā daudzumā), kuo ar dakšām liek šķūnī;
6) "kas valstās" (mit alˆ ) Vīt.;
7) wer sich ohne Arbeit umhertreibt
(mit alˆ ) Sessw. Zu valstît.
Avots: ME IV, 460
vārkšķis
vãrkšķis Bauske,
1) der Höhler, Hohlsaum
Bauske, Gr. - Würzau, Salgaln (izdzīt vārkšķi, einen Hohlsaum herstellen Gr. - Würzau); ein Saum überhaupt Bauske;
2) loses Zusammentrakeln eines Kleidungsstückes vor dem eigentlichen Nähen Wolgunt.
Zu vārkstît?
Avots: ME IV, 506
1) der Höhler, Hohlsaum
Bauske, Gr. - Würzau, Salgaln (izdzīt vārkšķi, einen Hohlsaum herstellen Gr. - Würzau); ein Saum überhaupt Bauske;
2) loses Zusammentrakeln eines Kleidungsstückes vor dem eigentlichen Nähen Wolgunt.
Zu vārkstît?
Avots: ME IV, 506
vārša
vārša,
1) vā`ršs 2 Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr 2 ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;
2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;
3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste
1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".
Avots: ME IV, 510
1) vā`ršs 2 Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr 2 ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;
2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;
3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste
1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".
Avots: ME IV, 510
vārstala
vārstala,
1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;
2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;
3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;
4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;
5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.
Avots: ME IV, 509
1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;
2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;
3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;
4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;
5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.
Avots: ME IV, 509
vārste
velkstēt
velt
velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,
1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;
2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;
3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,
1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;
2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;
3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,
1) das Wälzen;
2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;
3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.
Avots: ME IV, 533
1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;
2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;
3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,
1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;
2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;
3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,
1) das Wälzen;
2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;
3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.
Avots: ME IV, 533
vērt
I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567
vīkšis
vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis 2 ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î 2 ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î 2 ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis 2 ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.
Avots: ME IV, 637, 638
Avots: ME IV, 637, 638
vīkšīties
‡ vīkšîtiês,
1) = vīkstîtiês I 3: citām jāja precenieki, es pa priekšu vīkšījuos (Var.: vīkstījuos, vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;
2) = vīkstîtiês I 2: arī tie vīkšījās citiem līdz. (lietus) tecēja ... luoga duobumā ... tie, kas gulēja tieši zem luoga, vīkšījās un ... virzījās sāņus A. Upītis Kailā dzīvība 84.
Avots: EH II, 792
1) = vīkstîtiês I 3: citām jāja precenieki, es pa priekšu vīkšījuos (Var.: vīkstījuos, vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;
2) = vīkstîtiês I 2: arī tie vīkšījās citiem līdz. (lietus) tecēja ... luoga duobumā ... tie, kas gulēja tieši zem luoga, vīkšījās un ... virzījās sāņus A. Upītis Kailā dzīvība 84.
Avots: EH II, 792
vīkšņoties
vilsterēt
vilstot
‡ vilˆstuôt Wrangelshof, = vilˆstît: ka tu mūs vilstuo, tuo mēs ... nuoskārtām Zeibolts Likt. 124.
Avots: EH II, 784
Avots: EH II, 784
vīsteklis
vīsteklis,
1) ein Windelband
St., U.;
2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì 2 ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;
3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;
4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;
5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).
Avots: ME IV, 643
1) ein Windelband
St., U.;
2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì 2 ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;
3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;
4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;
5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).
Avots: ME IV, 643
vistiņa
vistiņa,
1) vistiņa Dr., Karls., gew. Plur. vistiņas, die untersten Strohbünde beim Decken des Strohdachs U., AP., Arrasch, C., Erlaa, Ermes, Golg., Grünh., Iw., Jürg., Kand., KatrE., KL, PS., Schwanb., Sessw., Wessen, Zvirgzdine, vistiņi Warkh., Zvirgzdine: jumta augšas mala ir nuolikta ar ... trušu vistiņām RKr. Xl, 104. vistiņas nuorindā nuo vienas vietas gar jumta apušku AP. vis˙pirms nuoliek vienu ailu mazu gaŗkūlu salmu kūlīšu vistiņu Konv. 1 763;
2) vistiņas, auf dem Felde aufgestellte Kornbünde
Nerft n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 168, Kaltenbrunn, Oknist;
3) vistiņas "kārtiņas, līkstiņas" Wessen. In der Bed. I nach Persson Beirr. 321 zu vîstît; eher aber in allen Bedd. Deminutiv zu vista.
Avots: ME IV, 627
1) vistiņa Dr., Karls., gew. Plur. vistiņas, die untersten Strohbünde beim Decken des Strohdachs U., AP., Arrasch, C., Erlaa, Ermes, Golg., Grünh., Iw., Jürg., Kand., KatrE., KL, PS., Schwanb., Sessw., Wessen, Zvirgzdine, vistiņi Warkh., Zvirgzdine: jumta augšas mala ir nuolikta ar ... trušu vistiņām RKr. Xl, 104. vistiņas nuorindā nuo vienas vietas gar jumta apušku AP. vis˙pirms nuoliek vienu ailu mazu gaŗkūlu salmu kūlīšu vistiņu Konv. 1 763;
2) vistiņas, auf dem Felde aufgestellte Kornbünde
Nerft n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 168, Kaltenbrunn, Oknist;
3) vistiņas "kārtiņas, līkstiņas" Wessen. In der Bed. I nach Persson Beirr. 321 zu vîstît; eher aber in allen Bedd. Deminutiv zu vista.
Avots: ME IV, 627
vistot
vīsts
II vīsts , ein langsamer Arbeiter Kokn. n. U.; einer, der beim Ankleiden trödelt Bers., Borchow, Kalzenau, Lubn., Meiran. Zu vīstît 4.
Avots: ME IV, 644
Avots: ME IV, 644
žākstēties
žākstināties
žâkstinâtiês 2, freqn. zu žâkstîtiês, gähnen; trödeln: kuo žākstinies? vai labāki neiesi pie darba? Dobl., Schmarden.
Avots: ME IV, 796
Avots: ME IV, 796
žaustelēties
žaûstelêtiês Arrasch, Jürg., Lubn., Meiran, Warkh., = žaustîtiês, klettern, tollen Vīt.; sich ohne Arbeit umhertreiben Aiviekste; "beim Gehen etwas umwerfend Lärm verursachen" Gr. - Buschh.: kuo jūs žaustelējaties pa trepēm un augšienu? vai māju gāzīsit riņķī? Vīt.
Avots: ME IV, 792
Avots: ME IV, 792
zibt
zibt, prs. zìbu oder zibstu resp. (PS.) zìbstu, prt. zibu,
1) schimmern
U.: zibs liesmiņa Juris Brasa 518. zibstuošie (könnte auch zu zibstît gehören!) sniega kristali Vēr. II, 453;
2) bestrahlt, geblendet werden wie vom Blitz
L.: man spuožā saulē zib acis PS. Subst. zibums, der Schimmer U.: acu zibums Druva II, 545. Zu li. žaĩbas "Blitz", žiẽbti "Feuer anmachen; ein wenig zu sehen vermögen", žiburỹs "etwas Leuchtendes", žibsnelė (Miežinis) "liesmiņa". Nach Uhlenbeck got. Wrtb. 177 weiterhin zu ae. càf "schnell, kühn" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 545); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen; flimmern". Vgl. auch die Notiz zu zaigulis.
Avots: ME IV, 718
1) schimmern
U.: zibs liesmiņa Juris Brasa 518. zibstuošie (könnte auch zu zibstît gehören!) sniega kristali Vēr. II, 453;
2) bestrahlt, geblendet werden wie vom Blitz
L.: man spuožā saulē zib acis PS. Subst. zibums, der Schimmer U.: acu zibums Druva II, 545. Zu li. žaĩbas "Blitz", žiẽbti "Feuer anmachen; ein wenig zu sehen vermögen", žiburỹs "etwas Leuchtendes", žibsnelė (Miežinis) "liesmiņa". Nach Uhlenbeck got. Wrtb. 177 weiterhin zu ae. càf "schnell, kühn" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 545); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen; flimmern". Vgl. auch die Notiz zu zaigulis.
Avots: ME IV, 718
zlaņķēt
I zļaņ̃ķêt, dauernd regnen Schibbenhof˙efl. -tiês,
1) laîstîtiês 1: meitas zlaņ̃ķējas pie veļas baļļas Schwitten;
2) tad ta nu zlaņ̃ķẽjas! vom Schlackenwetter gesagt
Schwitten.
Avots: ME IV, 745
1) laîstîtiês 1: meitas zlaņ̃ķējas pie veļas baļļas Schwitten;
2) tad ta nu zlaņ̃ķẽjas! vom Schlackenwetter gesagt
Schwitten.
Avots: ME IV, 745
zvalbīt
zvelt
II zvelˆt 2 Salis, (mit èl 2 ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.
Avots: ME IV, 770
Avots: ME IV, 770