Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'īle' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'īle' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (59)

atpīle

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181


bīles

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuomās un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304



dīle

dīle saugendes Kalb L., [auch Füllen, Ferkel Wid. Zu dēt "saugen" (s. dies), la. fīlius "Sohn", ahd. tila "weibliche Brust", ai. dhītá-ḥ "gesogen" u. a., s. Solmsen KZ. XXXIV, 4, Brugmann IF. VI, 93 2, Walde Wrtb. 2 280 f. und 290 f. und Falk-Torp 141].

Avots: ME I, 478


dvīleksnis

dvīleksnis, dvilekšņa, ein halbes Külmit Naud. [Vgl. dvālekts und li. dvylìkis Jušk. "ein Zwölftel".]

Avots: ME I, 538


dzīle

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556


dzīle

II dzìle 2 Bers., dzĩle behnen, die Eichel. Zu li. gylė̃ (acc. gỹlę) od. gilė̃; vgl. dzila.]

Avots: ME I, 556



īlens

ĩle̦ns: ĩlē̦ns auch Bauske, Perkunen; īle̦nus drāž BW. 20973 var. izdurtu... ar īleniņu 20161, 2, nuolūza īlentiņš 9530.

Avots: EH I, 500


īlens

ĩle̦ns, ĩlē̦ns Līn., [Serbigal], ĩlins Smilt., [Trik., Ronneb., ìlenis 2 Kl.], Demin. auch ĩlentiņš, die Ahle, der Pfriem: Sprw.: ej nu, sasildi ar īle̦nu e̦ze̦ru, von etw. Unmöglichem. lien kâ īle̦ns, von etw. Saumseligen, Faulen. sasildis kâ īle̦ns. pievilcies kâ īle̦ns, er ist besoffen wie eine Spritze. Zu li. ýla [und ylo dass. Mit ahd. āla und ai. ārā dass. wird man diese beltischen Wörter am ehesten wohl durch die Annahme verbinden können, dass die Letten und Litauer ihre Bezechnung der Ahle aus dem Altpreussischen bezogen haben, ylo aber aus einem got. * ēla zu einer Zeit bezogen ist, als got. ē einem ī schon sehr ähnlich oder - wie im Krimgotischen - schon vollständig mit ī zusammengefallen war. Diese Annahme setzt voraus, dass nach Abzug der Hauptmasse der Goten nach dem Süden ein Rest von ihnen noch in der Nachbarschaft der alten PReussen nach geblieben war. Etwas anders darüber Vasmer und Būga, s. Būga KSn. I, 256 f.]

Avots: ME I, 836


izbīles

izbîles, auch izbīlis (sing.) C.,

1) der Schpeck, die Angst:
kaunējās ir sievai teikt par tās dienas izbīlēm LP. VII, 1061. izbīļu vārdi, Zauberworte gegen eine durch Schreck erzeugte Krankheit Tr. tas atbildēja bez mazākā izbīļa Apsk.

Avots: ME I, 716, 717


ķīle

ķīle U., s. ķīla II.]

Avots: ME II, 388


ķīlenieks

‡ II ķīlenieks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 1, der Geisel.

Avots: EH I, 706


ķīlenieks

ķĩleniẽks, der Hosenlatz C., Bers., Lub., [Fest.].

Avots: ME II, 388


ķīleniski

‡ ķĩleniski Sassm., gleich einem Keil, keilartig: plakanu naglu nevajag dzīt ķ. kuokā (kâ ķīli pēc kuoka šķiedrēm), juo tad tas plīst, bet kalt(en)iski, tad neplīst.

Avots: EH I, 706


ķīles

‡ ķīles laiks Talsen "?"

Avots: EH I, 706


kokpīle

kuôkpĩle 2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342


mežpīle

mežpĩle od. meža pĩle, die Wildente.

Avots: ME II, 611


mīle

mīle (unter mīlis ): auch (mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH I, 821


mīle

mĩle Lieven - Behrsen, ein Kamin; s. auch mīlis.

Avots: ME II, 644



mīlestība

mĩlestĩba,

1): jaunu laužu m. BW. 12670; ‡

2) de̦gdamā m. AP., eine gewisse Gartenblume
(auch dzirkstele genannt); ‡

3) "?": kūmās gāju, neliedzuos, kūmās cieta m. BW. piel. 2 1293.

Avots: EH I, 822


mīlestība

mĩlestĩba, die Liebe: Sprw. kas mīlēstību sēj, tas mīlestību pļauj. kur pa˙priekš liela mīlestība, tur pēc liela ienaidība. mīlestības dāvanas, Liebesgaben, Almosen: Sprw. mīlestības dāvanas nedara nabagu.

Avots: ME II, 644


nemīlestība

nemĩlestĩba: aukstums un n. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 6.

Avots: EH II, 16


nemīlestība

nemĩlestĩba *, die Ungnade, Lieblosigkeit MWM. VI. 165.

Avots: ME II, 723


nobīle

‡ nuobīle, = nuõbîles: nuospļāvies smagu spļāvienu, kâ čigāniete nuobīlē Kaudz. Izjurieši 262.

Avots: EH II, 32


nobīle

nùobĩle eine Art Pflanzen (mit blauen Blüten, ohne geruch, ähnlich dem Veilchen, aber mit helleren Blüten)" AP.]

Avots: ME II, 762


nobīles

nuõbîles [Peb., Sessw. n. U., nuõbĩles Iw.], nuõbîlis [Hasenp., AP., Lennew., nùobĩlis Jürg., Dunika, Kalleten], der Schreck, Schauer, die Panik: ļaudis nuobīlī izskrēja uz ielām MWM. X, 17. pieme̦tas aiz piktuma, nuobīļa Etn. II, 162. man vēl tagad visi luocekļi nuobīļu pilni Janš. [pēc nuobîļa jāieņem drapes N. - Peb.]

Avots: ME II, 762


nopīle

nuopīle, Abträufe, was abträufelt St. Zu nùopilêt.

Avots: ME II, 829



pīle

pĩle,

1): auch BW. 20232 var.; zahme Ente
Lng. (neben raudave "Wildente"!). es tev parādīšu, kur pīlei dīgst kājas (sagt man zu jem., dem man Rache androht) Wessen. lien kâ uz pīlẽm Lesten n. FBR. XV, 31; ‡

2) "bȩ̄rniem cȩpts abrakasis" (mit einem Speckstück in der Mitte)
Dunika; mit einer ähnlichen Bed. auch in Mežamuiža n. Ceļi VIII, 232. Wohl aus dem Niederdeutschen, s. Sehwers Unters. 89 f.

Avots: EH II, 241


pīle

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. 2 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. 2 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. 2 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232


pīleņģis

pìleņģis: auch (mit î 2 ) Kegeln, Kl.-Roop, (mit ī) Allendorf, Koddiack, Schrunden.

Avots: EH II, 241




pīlens

‡ pìlȩns 2 (erschlossen aus hochle. pèilanc 2 Nerft), Demin. pīleniņš ("?") BW. 2605, 1 var., der Enterich.

Avots: EH II, 241


pīlers

‡ pĩlȩrs Iw., = pĩlãrs.

Avots: EH II, 241


pretmīlestība

pretmĩlestĩba, die Gegenliebe: kāds dziesminieks iemīlējās kādā skaistā meičā, bet neatrada pretmīlestības Etn. IV, 80. iegūst sievas pretmīlestību A. v. J. 1899, S. 398. savu pretmīlestību apliecinādama Lautb. Luomi 42.

Avots: ME III, 389




sīle

sīle Nigr., die Kraft: ne̦s, ne̦s, bet nevar, - nav sīles Janš. Dzimtene 2 II, 203. Dürfte zunächst auf li. sylà dass. beruhen.

Avots: ME III, 854


spīle

spīle: spìles 2 Erlaa n. FBR. XI, 11;

1): die Krebsschere
(mit î 2 ) Seyershof; spîles 2 Salis, eine zweizinkige Holzgabel zum Strohheben; kājas ieliek spìlītēs AP.; spìlīte AP., ein dünnes Pflöckchen mit spitzem Ende, gebraucht zum Befestigen der Leinwand beim Bleichen; ar spīlēm (Var.: spīlīti) guovis slauc BW. 22580 var.;

5): auch (mit ĩ ) Nidden; ‡

6) spîles 2 Salis, die Kummethölzer für Ochsen;


7) eine Art Wagen
("raspuska") Orellen und Raiskum n. Āboliņš Darba rati Latv. lauksaimn. 16; akmeņu ve̦damuos ratus sauc par akmeņu spīli ebenda 28 (aus N.-Salis).

Avots: EH II, 553


spīle

spīle U., spîla Neuenb., spîla 2 Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles 2 Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles 2 Golg., Schwanb., spìle 2 Kr., spìlas 2 Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās 2 (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis 2 Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004




tecīle

tecīle (unter tecîla): auch (mit ì) Sonnaxt.

Avots: EH II, 673


uzpīle

uzpīle(s), s. uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 365



uzvīle

uzvīle, eine Doppelnaht L., U., ein Doppelsaum LKVv.

Avots: ME IV, 400


vīle

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē 2 , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792


vīle

I vìle (li. vylė̃ "Strieme" bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 942; "Schwiele"),

1) der Saum, die Naht:
bikšu vīles BW. 18922, 3 var. kre̦kla vīlītē 5628. svārkiem vīle nuoplīsuse 20642. šūn . . lindraciņas tē̦raudiņa vīlītēm! 7476. dižam šuvu rakstīdama, mazam vīli vīlē̦dama 10513, 3. drēbju vīles A. XX, 558. aukstums ve̦lkas caur visām vīlēm 1944;

2) eine Schramme
L., Strieme, Narbe U.;

3) "?": labības vīle Stari III, 24. Wohl zu vît, s. Leskien Abl. 288 und Nom. 462, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 270, Walde Vrgl. Wrtb. I, 230.

Avots: ME IV, 639


vīle

II vĩle, die Feile. Nebst estn. wīľ aus mnd. vile.

Avots: ME IV, 639


zīle

I zĩle: zīlīte nedziedāja BW. 26214, 1.

Avots: EH II, 809


zīle

I zĩle (li. žýlė "die Meise"), die Meise L., der Wahrsagevogel U.: zīle dzied kaņepēs BW. 10217; 11934, 2; 12031. zila zīle padziedāja 18128, 10. zaļa zīle 12933. ce̦kulaiņa zīle, die Haubenmeise U.; egļu zīlīte, die Tannemeise (parus ater L.) Heniņ; gaŗastes zīle, die Schwanzmeise (parus caudatus L.) Sassm.; me̦lnā z. Heniņ, = tauku z.; meža z. U., = egļu z.; pe̦lē̦kā z. Sassm., = purva z.; purva z. Heniņ, mattköpfige Sumpfmeise (parus borealis Selys); tauku zīlīte Heniņ, die Kohlmeise (parus major L.); zilastes z. Heniņ, die Blaumeise (parus coeruleus L.). Wohl (nach der Farbe) zu zils "blau"; vgl. r. синица "die Meise": синiй "blau".

Avots: ME IV, 732


zīle

II zīle,

1): mit ì N.-Peb., mit ĩ Dobl., Morizberg, Ramkau, mit ì 2 Oknist, mit î 2 Breslau, Iw., Orellen, Stenden, Wirginalen; Demin. zīliņa BW. 14212, 5 var. kâ zīlīte uozuolā 14212;

2): zīļu krê̦slā Janš. Paipala 4;

3): me̦lna z. kaķa acs ... duobumā A. Upītis Pirmā nakts 6;

4): zìlīte 2 Linden in Kurl. "burbulis". Zum ī in li. gylė s. Specht KZ. LXVI, 56 and 224.

Avots: EH II, 809


zīle

II zīle,

1) zìle A. - Ottenhof, Burtn., Serbigal, Walk, Wolmh., zĩle AP., C., Jürg., Kaugershof, Līn., Pönau, PS., zìle 2 Bl., Dond., Dunika, Gold., Grobin, Lipsthusen, Mitau, N. - Salis, Ruj., Salis, Salisb., Schnehpeln, Segew., Selg., Wandsen, Widdrisch, Tr. Mat. 97, 102, 107, die Eichel
L.: kuo līdz gaŗš uozuoliņš, kad nav zīles galiņā? BW. 11916, 3. uozuoliņ, zīļu tavu... neredzēja 17934, 4;

2) zĩle AP., C., zîle 2 Tr. nar. p. Nr. 171, A. - Ottenhof, Dunika, N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Wandsen, Widdrisch, instr. plur. zīliņām BW. 6332 var., die Koralle (Kralle)
L., U., die Perle; Plur. zīles, Flitterschmuck U.: uzšūtas dažādu krāsu zīles (glāžu pērles) Plutte 64. ze̦lta zīle vaiņakā BW. 20487, 6. sīku (spuožu 5739) zīļu vainadziņu 6214 var. zīļu ruotas 32902 var. gredzentiņi dze̦ltenām zīlītēm 6332, 2 var. meitu zīles 6272, 4 var. (fig.) asins zīlītes Vainovskis;

3) zĩle A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., zìle 2 Sessw., zîle 2 Dunika, Gramsden, Grobin, Līn., Schnehpeln, zīlīte U., (mit ì 2 ) Heidenfeld, KatrE., Selsau, die Pupille,
acu zīl(īt)e St., der Augapfel; zĩle Frauenb. "das Weisse im Auge": vaŗavīksnenes... vidū ir apaļš caurumiņš, tâ saucamā... zīlīte Konv. 2 269;

4) das Fettauge, Fettbläschen (z. B. auf der Suppe)
Jürg. (mit ĩ );

5) "крошка" Spr.; "ein kleines, am Spiess gebratenes Fleischstückchen"
Lemsal. In der Bed. 1 wohl für urspr. dzìle = li. gylė̃ (woneben li. gílė, apr. gile, aksl. želǫдь, gr. βάλανος, arm. kałin, lat. glāns "Eichel" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 692); z- für dz- wohl unter dem Einfluss von zīle II 2 (wozu weiterhin die Bedd. 3 - 5), das als etwas Glänzendes zur Wurzel von zils "blau" gehören dürfte. Über serb. žîr "Eichel", das Būga KZ. L I, 131 zu li. gylė stellt, s. Lidèn Annales Acad. scient. fennicae ser. B., t. XXVII, 117 f.

Avots: ME IV, 732, 733


zīlene

I zīlene,

1) ein mit Korallen besetzter Weiberrock
U.: laikā man mātes kurpes, laikā mātes zīlenīte BW. 10155 var.;

2) "?": mituosim sudrabiņus: tev bij ze̦lta pumpainīte, man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6.

Avots: ME IV, 733


zīlene

II zìlene 2 Gr. - Buschh., zìline 2 Oknist, = zīle II 1, die Eichel: kâ uozuola zīlenīte BW. 4589.

Avots: ME IV, 733


zvīle

zvīle,

1) = vāla 1 Nötk.;

2) "?": negaisu zvīles H. Eldgasts Vižņi 39.

Avots: ME IV, 780

Šķirkļa skaidrojumā (492)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčurkstēt

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25


aizkaunēt

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29


aizmakšķerēt

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizplezdināties

‡ àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizšļokāt

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aiztīņāt

‡ àiztīņât, zuwickeln, verhüllen, verdecken: seja bija aiztīņāta ar... lakatu Veselis Netic. Toma mīlestība 159.

Avots: EH I, 58


aizžvīkstēt

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62


algotnis

‡ àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.

Avots: EH I, 67


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgājīgs

‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81


aplauzīt

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97


apliecināt

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102


apraizēt

‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108


apšļakstināt

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120


ārprāts

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243


ašs

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbakstīt

atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ atbadîtiês 1;

2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.

Avots: EH I, 134


atbakstīt

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150


atdukurēt

atdukurêt Sassm., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu.

Avots: ME I, 154


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atēst

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė̕sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157


atirt

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161


atjaunot

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162


atkrekojumi

‡ atkre̦kuõjumi, =atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150


atlaidīgs

atlaîdîgs, versöhnlich, nachgiebig, nachlassend; Gegensatz neatlaîdîgs, unablässig: mīlestību padarīt juo karstāku, neatlaidīgāku Vēr. I, 494.

Avots: ME I, 170


atmatains

‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155


atnirt

‡ atnìrt 2 Lubn., Meiran, Saikava, unter dem Wasser herschwimmen: pīles atnira nuo viņa krasta.

Avots: EH I, 157


atnost

‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157


atpēdas

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181



atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182


atsmeldze

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168


atspīlēties

‡ atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169


atspulga

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196


atvīlēt

‡ atvîlêt 2 , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.

Avots: EH I, 181


avotains

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190


bails

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251


baltkažoks

‡ bal̃tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.

Avots: EH I, 202


bāža

I bāža,

1): auch (in der Bed. "skraidulë) N.- Bergfried;

2) comm., wer stopit, sleckt:
kuo tu tur tik ilgi bāz vienu maisu kâ b˙! PV.;

3) comm., ein autdringlicher Mensch:
viņš ar savu mīlestību uzbāžas kâ mūžīgais b. PV.

Avots: EH I, 210


bēgulība

‡ bê̦gulĩba*, das Flüchtlingsein Veselis Netic. Toma mīlestība 46.

Avots: EH I, 216


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bezdomīgs

‡ bezduõmîgs*, gedankenlos Veselis Netic. Toma mīlest. 109.

Avots: EH I, 214


bezprātība

bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.

Avots: ME I, 285


blāzmains

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313


brālīgs

brãlîgs, brüderlich: brālīgas jūtas; [brālīga mīlestība Glück Hebr. 13, 1]; brālīgi un kristīgi izdalīt mantu.

Avots: ME I, 328


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


briesmonīgs

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė̕ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


čaula

‡ čàula: gen. plur. čaulu BW. 2172 var.,

1): auch (mit àu) AP., Ramkau (hier nur in der Bed. "Eierschale"),
(mit àu 2 ) KatrE., Warkl. ("Eierschale"), Zvirgzdine: uolas čaulu BW. 32266. rieksta čaulas 8278. pilni ... zuobiņi kaņepju čaulu 20324. mazam pupam ir mazaka č. AP. uozuola zīles izčumalā nuo čaulām KatrE.

Avots: EH I, 286


cekulains

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


circināt

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272


čivināt

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415



čūkstulīgs

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298


čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gaŗu de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gaŗš de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gaŗu de̦gunu LP. V, 223. rādīt gaŗu de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gaŗš: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452


dēt

II dêt, dêju, saugen L., [Trik., Salisb.]: kumeļš dēj ķēvi Wolm.; [mazs bē̦rns dēj pupu Alt-Ottenhof]. [Nebst dê̦ls, dêle, dīle, atdiene, li. pirmdėlė̃ kárvė "eine Kuh, die zum ersten Mal gekalbt hat" zu slav. děti "Kinder", aksl. доити "säugen", ai. dháyati "saugt" (Part. dhītá-ḥ "gesogen"), dhēnā "Milchkuh", ádhāt "sog", gr. ϑήσατο "sog", la. fēmina "Frau", ir. dīnim "sauge", ahd. tāan, got. daddjan "säugen", arm. diem "sauge" u. a., [vgl. Trautmann Wrtb. 51, Berneker Wrtb. I, 196 und 205, Walde Wrtb. 2 280 unter fēlō u. a.].

Avots: ME I, 465


dievredzis

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485


doķis

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350


drūmis

drūmis, ‡

2) = drũma: viņam uzgāja d. (Schrecken) Dünsb. Skaistā Mīle 18.

Avots: EH I, 337


dubnāja

‡ dubnāja od. *dubnājs "?": zīles bira dubnājā (Var.: upītē) BWp. 2800, 3 var.

Avots: EH I, 338


dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537



dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561


dzila

dzila (?) Kurmin 278 unter żołądź, die Eichel (sonst dafür nur (d)zīle bekannt). Wenn zuverlässig. zu li. gilė̃, apr. gile, serb. že"lūd. gr. βάλανος arm. kałin dass.]

Avots: ME I, 549


dzīmis

dzīmis: zīle (dzied): dzīms ("pulks"), dzīms! Pas. I. 316 aus Dond.

Avots: EH I, 361


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


gaismeklis

‡ gaismeklis*, ein Beleuchtungskörper (eine Laterne?): viņš steidzās lejup ar gaismekli Veselis Daugava 1934, S. 428. ar druošības drātīm appītu vēja gaismekli Netic. Toma mīlest. 128.

Avots: EH I, 377, 378


gaisotne

‡ gaisuotne* "?": acis urbās... dzidrajā gaisuotnē Veselis Netic. Toma mīlest. 38.

Avots: EH I, 378


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


garga

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602


gauda

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. 2 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609


gāzelēt

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619



gore

guore: guõre (lielākā mežpīle) iet guôrīdamās 2 Salisb.

Avots: EH I, 424


gosts

guosts: gùosts 2 ("jaunu putnu bars") pīle̦nu Prl.; zur Etymologie s. auch Specht KZ. LV, 21.

Avots: EH I, 424


grīns

I grîns 2 ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406


grīzns

grîzns 2 ,

2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.

Avots: EH I, 407


guģēties

guģêtiês, wackeln: pīle iet guģē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 676


gūņāties

gûņâtiês 2 : pārslējusēs pār lievenēm un tik ilgi tur tâ gūņejusēs, kamē̦r apsnaudusēs Dünsb. Skaistā Mīle 71.

Avots: EH I, 422


guzēties

‡ guzêtiês Stenden,

1) beim Gehen wackeln:
pīle iet guzẽ̦damās;

2) wackelnd gehen (kommen):
ve̦cais jau guzējas šurp.

Avots: EH I, 421


iebangot

ìeubaguôt, tr., erbetteln: pārtiku, labvēlību; mīlestību Vēr. II, 110.

Avots: ME II, 85


iedibināt

ìedibinât, festigen: iekš mīlestības iesakņuoti un iedibināti (tuopat) Glück Epheser 3, 17.

Avots: ME II, 9



iedvesma

iedve̦sma *, die Eingebugn, Suggestion: es jūtu jauna gara iedve̦smas MWM. v. J. 1897, S. 71. mīlestība... deva iedve̦smu Vēr. I, 1420.

Avots: ME II, 12


iegult

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.

Avots: ME II, 20


iegulties

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.

Avots: ME II, 20


iegumzīt

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20


iekam

iêkam [Bers., iêkam 2 Nigr., ìekam 2 Kr.], Konjunktion,

1) bevor, ehe
U.;

2) solange, bis:
lai stāv zīles klētiņā, iekam (Var.: kamē̦r) puķes nuoziedēs BW. 6083 var. viņa nuoskatījās uz braucējiem, iekam viņus vien varēja redzēt. [Vgl. iekams und iekām.]

Avots: ME II, 24


ieklukstēties

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28



ielīksmināt

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39


iemānīt

ìemãnît,

1) betrügerisch, einflössen:
citiem tās (draudzību, mīlestību...) iemānīt vai iemuļķuot nav par kaiti Rīg. Av.;

[2) herein-, hineinlocken
Wid.: lielie manu puiku ar iemānījuši kaimiņu dārzā Ronneb. u. a.; in Dickeln u. a. dafür ìemãnêt].

Avots: ME II, 43


iepotēt

ìepuõtêt, tr., einpfropfen, einimpfen: es meitām iepuotēju mīlestību sirsniņā BW. 11307.

Avots: ME II, 55


ieprēkšķināties

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53


iesildīt

ìesil̃dît, tr., erwärmen: gultu; auch fig.: tautas mīlestība viņu uz tuo iesildījusi Vēr. II, 482. viņam būtu bijis jāatstāj iesildīta vieta Apsk. 145. galvas iesildīt, sich erwärmen: tikkuo viņas ir iesildījušās Rainis.

Avots: ME II, 63



iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa ūdens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. -tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ieubagot

ìeubaguôt, tr., eindrillen: pārtiku, labvēlību; mīlestību Vēr. II, 110.

Avots: ME II, 85


īnals

ìnals 2 īle̦ns Lis. n. RKr. XVII, 95.

Avots: ME I, 836


irbuls

irbuls (unter ir̃bulis ),

1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;

4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.

Avots: EH I, 431


irt

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t 2 Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711


izaicināt

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712


izbriest

izbriêst: izbriedusi maize Für. I. kas lielā laimē izbriedis Dünsb. Skaistā Mīle 58.

Avots: EH I, 436



izgāzelēties

izgâzelêtiês, - ẽjuos,

1) hinaus -, herauswackeln:
pīle bija izgāzelējusies ārā Saul.;

[2) zur Genüge, nach Herzenslust
gâzelēties: tu tâ varēji izgāzelēties pa klēts vietu (= gultu) Wolm.].

Avots: ME I, 737


izgāzelīgs

‡ izgāzelîgs "kas iet gāze̦lē̦damies kâ pīle" (Adj.) Fest.

Avots: EH I, 448


izgumzāt

izgum̃zât, tr., schnell ausfressen: pīles izgumzājušas visas auzas N. - Kph., C.

Avots: ME I, 742


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izknierēt

‡ izkniẽrêt, Perfektivform zu kniẽrêt 1 Dond.: pīles izkniẽrē savas spalvas Stenden; "reinigen; herauslesen, -nehmen" Frauenb.: i. akuotus nuo drēbēm. Refl. -tiês;

1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;

2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.

Avots: EH I, 457


izkuplot

‡ izkupluôt, üppig gedeihend sich ausbreiten: vēlēšanās ... bija augusi un lieliski izkupluojusi kâ kuoks Veselis Netic. Toma mīlest. 86.

Avots: EH I, 459


izmaksāt

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768


izpelde

‡ izpelde, das Schwimmen nach Belieben (?): pīles, kas pat˙laban atradās savā rīta izpeldē Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 471


izplaukt

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781


izpļērkšķēties

‡ izpļērkšķêtiês, zur Genüge schnattern (?): pīles... izpeldējušās... un izpļērkšķējušās, cik paticis Janš. Līgava II, 277.

Avots: EH I, 474



izšķibēt

‡ I izšķibêt, = izčibêt: visa mūsu lieta izšķibēja Bers. izšķibēja visa mīlestība N.-Peb. izšķibēja tirgā braukšana ebenda. Jetes izšķibējums (das erfolgte Verlorengehen) Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 36.

Avots: EH I, 485


izstarot

izstaruôt, tr., ausstrahlen: zvaigznes izstaruoja trīcuošu gaismu Vēr. II, 445. mīlestība, kuo Annas acis izstaruoja Stari II, 348.

Avots: ME I, 805


izvairīgs

‡ izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.

Avots: EH I, 493


izvētīt

izvẽtît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) windigen: visu dienu tajā bargā vējā pie piedarba izvētījusēs Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 495


izvirt

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830


izzīlēt

izzĩlêt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (wonach) wahrsagen: čigāniete izzīlejās un aizgāja Jürg. visādi izzīlējusies Pas. III, 162.

Avots: EH I, 497


jozmenis

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571


kad

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.;

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.);

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573


kādīlas

‡ kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kaņepe

kaņepe: Demin. kaņepiņa BW. 8361 var., kanepīte BW. piel.2 2848, 2, kaņepīt[i]s BW. 2848, 7 var.; kaņepīte, gaŗaudzīte BW. 2848, 6. zīle dzied kaņepēs 10217, 2 var.; vēja k., paris quadrifolia Ramkau; raibās kaņepes, eine Speise, bestehend aus gestossenem Hanf, Quark und Sahne Ramkau. Zur Etymologie s. auch E. Lewy IF. LIII, 122.

Avots: EH I, 585


kārkaulis

kārkaulis, colymbus arcticus; kārkaulis - pe̦lē̦ks ūdens putns, kuŗš pa sausu zemi nevar krienti paiet, pa gaisu arī maz liduo N. - Bartau, Etn. II, 11, [Bilenshof]. kārkaulis - jūŗas putns, pīles lielumā, kuŗa balss it skaidri skan: kārkaulī Lasd. [Umgebildet aus kãrkaulis?]

Avots: ME II, 196



kārs

II kãrs, lüstern, gierig: Sprw. liels un gaŗš, slinks un kārs. kāram tur netiek griezts, kur viņš ar pirkstu rāda. vai, vai, Lībiņa, tavu kāru sirdi! BW. 19179. uz kārā zuoba od. uz kāruo zuobu, zur Befriedigung der Lüsternheit: še, še, krauklīt, kumuoss uz kāruo zuobu LP. Mit uz od. dem Infin., selten mit pēc od. dem blossen Gen. konstruiert: kārs uz gaļu LP. I, 184; kārs uz naudu A. XI, 154. gan bij ļuoti kārs dabūt zināt Dīcm. I, 17. jaunība ir mīlestības kāra A. XII, 19. Zu la. cārus "lieb, wert", [got. hōrs "Hurer"], air. caraim "liebe" [und letzten Endes auch zu kãmêt "hungern" (s. dies); vgl. Walde Wrtb. 2 136 u. a.].

Avots: ME II, 198


kautavas

kautavas: "spīles (maigles) dēļu salīmēšanai" (mit ) Nautrēni: ruokas saspiede (durīs) kai kàutavās 2 Bērzpils.

Avots: EH I, 596


kavāt

I kavât, -ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N.-Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. -tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti "verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181


ķekarēt

‡ ķekarêt, krächzen: žagata... nejauki ķe̦karēja (kladzināja) Dünsb. Skaista Mīle 135.

Avots: EH I, 693


ķeze

ķeze (s. unter ke̦za 1): pa dziļiem ūdeņiem, kam virsū sniega ķ. Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 698


ķīla

II ķīla od. ķīle U., die Federpose; die Schusterzwecke. - Aus d. Kiel?]

Avots: ME II, 388



ķirķiņš

ķirķiņš, die Tändelei, Affäre, das Abenteuer: šejenietēm pa˙visam savāda ieraša tāduos mīlestības ķirķiņuos Etn. I, 34. Vgl. ķircināt.

Avots: ME II, 384


ķirpot

‡ II ķir̂puôt 2 AP., = ķir̃mêt 1: ķirpuotās gultas Veselis Netic. Toma mīlest. 168.

Avots: EH I, 704


klakšināt

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika;

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina:

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609


klāvs

klâvs 2 : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613


kleiniski

kleiniski iet: auch (mit èi ) AP.; "iet nedruošiem suoļiem, kāju purnus ieliecuot uz iekšu" (mit 2 ) Schibbenhof; "iet vairāk ar vienu ple̦cu uz priekšu" Golg.; : atsprēkliņ iet" (?) Schwanb.; "iet šķuobīdamies kâ pīle" Gaigalava.

Avots: EH I, 613


klēzt

klēzt, fressen: pīles tuo klēzīs Naud. Vgl. klēzêt und klest.

Avots: ME II, 225



klikstēt

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227


klinkstināt

kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.

Avots: ME II, 229


klukstēt

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234


kluss

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237



knecēt

‡ knecêt, -ẽju,

1) "essen"
Schwanb., Sessw.; viel und schnell essen Laud.; picken Saikava: vistas (pīles, zuosis) knecē graudus; beissen, stechen (?): uodi knecē ("ē̦d") Lubn.;

2) Schläge versetzen
Jakobstadt.

Avots: EH I, 629


knierēt

kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249


knozāt

‡ knozât, -āju;

1) = knãbāt 1 Seyershof, Zögenhof;

2) (sich) flöhen, lausen
Seyershof: suns knozā un pluosa ar zuobiem blusas. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Seyersnof: pīles knozājas;

2) eine leichte Arbeit (langsam) verrichten
Seyershof;

3) trödeln
N.- Wohifahrt. - Zur Bed. vgl. auch nùoknozât.

Avots: EH I, 633




kraukāt

kraũkât: auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.

Avots: EH I, 643


krekot

kre̦kuôt: tie turpināja savu ceļu kre̦kuodami (ächzend?) zem cūkas svara Veselis Netic. Toma mīlest. 132.

Avots: EH I, 648


krēkt

krèkt 2 ,

1): auch Gaigalava; pīles sāk krèkt Serbig., (mit è 2 ) Saikava, (mit ê 2 ) Zögenhof. nuo tās (kraukļu) krēkšanas Pas. IX, 406;

2): laut lachen
Bērzgale.

Avots: EH I, 651


kriukšināt

‡ kriukšinât Segew., knacken (tr.): cūka kriukšina uozuola zīles.

Avots: EH I, 656


krūms

krũms (li. krúmas), Demin. auch krũmītis BW. 32529 und verächtl. krũmelis,

1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;

2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;

3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;

4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]

Avots: ME II, 292


krūšadata

‡ krūšadata, eine Gewandspange (Fibel): jaunmuodīgas krūšadatas (brošas) Dünsb. Skaistā Mīle 117.

Avots: EH I, 663


kuļķis

‡ II kuļˆķis 2 , in der Verbind. kuļˆķa 2 īle̦ns NB., eine stumpfe Ahle.

Avots: EH I, 673


kunna

‡ IV kunna "?": zīles k. (Var.: kuņa, kuce, kulba; ein Schimpfname) BW. 2897, 3 var.

Avots: EH I, 676


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kurpnieks

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325


kvakstēt

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teteŗi [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė̕ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351


kveldens

‡ kve̦l̃de̦ns Schwitten, Zögenhof, sehr heiss: k. ūde̦ns; kve̦lde̦nā ("?") ambra Veselis Netic. Toma mīlest. 94.

Avots: EH I, 689


labulis

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398


lāmele

‡ lãmele, geringschätziges Demin. zu lãma I 1: te tai lāmelē perinājusi pīle Siuxt.

Avots: EH I, 727


laukgals

laũkgals, [auch laukgalis], der Rand, das Ende des Feldes: es pārvedu brāļam sievu gar diviem laukgaliem BW. 18687. skarbi, skarbi zīle dzied mūsu brālīša laukgalā 31933, 23. [Emilija... bija aizgājusi uz laukgali zemenēs Veselis Saules kapsēta 72.]

Avots: ME II, 426


ļedāks

ļe̦dāks, ļe̦dē̦ks,

1) ein liederlicher, unordentlicher, plumper Mensch, der Plumpsack;
jauns cilvē̦ks, bet tāds ļe̦dāks [Fockenhof], iet guorīdamies kâ pīle Naud., Nerft, ļe̦dē̦ks tāds! Degl., N.-Sessau n. U.;

[2) ļe̦daks Nerft n. U. "vollig entkräftet"
(Adjektiv?). - Wohl durch li. ledẽkas "von schiechter Beschaffenheit" auf poln. ladaco "ein Taugenichts" zurückgehend, s. Brückner Litu-slav. Stud. 102 u. 176].

Avots: ME II, 534


lepnīgs

lepnîgs [Janš. Dzimtene V, 99], stolz, prächtig: tur mēs lepnīgu ķēvi ar kumeļu redzējām Dünsb. viņš lepnīgi gāja pa˙priekšu Dünsb. [pīle lepnīgi... atcē̦rt Pas. I, 349.]

Avots: ME II, 452


liens

I liens, für liels, gross: lienas pīles Unbek.

Avots: ME II, 503


liesma

lìesma [Serbigal, C., PS., liêsma 2 Ruj., Līn., Popen, Rutzau, Tr., liẽsma Salis, Bl.], lìesme 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, [liêsme 2

I wanden], die Flamme:
Sprw. salmi drīz liesmas ķeŗ. liesma šaudās, die Flamme flackert; liesmās celties, ņemties, in Flammen ausbrechen. liesmās stāvēt Etn. I, 12. māja deg zilās liesmās LP. V. 83. mīlestības liesma, die Liebesflamme. [Zur Not könnte es im Hinblick auf li. liepsnà dass. auf * liepsma zurückgeführt und mit le. lipt

5 verbunden werden (woran z. B. Būga Aist. Stud. 74 und Petersson Balt. - slav. Worstud. 13 gedacht haben). Nun weist aber Ojansuu Lisiäsuomalais - balttilaisiin kosketuksiin 53 für liv. liesm dass. (das an und für sich aus dem Le. entlehnt sein könnte) Entsprechungen in andern finnischen Sprachen nach, weshalb seine Ansicht, dass le. liesma aus dem Livischen entlehnt sei, wahrscheinlicher ist.]

Avots: ME II, 504


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


liga

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466


līst

lìst (li. lį̃sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


lobt

luôbt,

2): auch Auleja, Frauenb., Oknist, Saikava; in Auleja auch von anderen eilig verrichteten Tätigkeiten (schnellem Arbeiten, Essen u. a.);

4): auch Bērzgale, Kaltenbr., Sonnaxt, Wessen. Refl. -tiês,

2): auch Kaltenbr., Lixna, Oknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit ùo 2 ) Bērzgale, Līvāni: grib sagūt tās pīles, bet jam neluobjas Pas. XII, 165. vai man luobsies tie IX, 412. Zu luôbt 3 vgl. Fraenkel KZ. LXIII, 105.

Avots: EH I, 765


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


lodāt

luõdât, -ãju, intr., freqn. zu lìst, fortgesetzt umherkriechen: zīlei spārni nuodiluši, biezus krūmus luodājuot BW. 8461, 10. bē̦rns jau luodā, drīz staigās.

Avots: ME II, 523


ļodzīt

ļuôdzît: auch Oknist. Refl. -tiês,

1): auch Oknist, Zvirgzdine: pīle ļuôgās Linden in Kurl. ļuôgās cilvē̦ks, kas nepaliek pie vienām duomām Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 775


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


manta

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562


māsīgs

‡ māsîgs, schwesterlich: ar māsīgu mīlestību Dünsb. Koša rot. kast. 68. Neologismus?

Avots: EH I, 793


mātisks

mātisks L., mātišķs, mütterlich: pateicuoties jūsu mātišķai gādībai Duomas I, 737. [màtišķa 2 mīlestība Warkh., Warkl. - Substantiviert: mãtišķis Ruj., = sieviete.]

Avots: ME II, 589


maut

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I 4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570


mednis

mednis, Demin. auch me̦dnē̦ns, der Auerhahn, das Auerhuhn (tetrao urogallus L.) : Sprw. mednis mednieka negaida. labāk zīle ruokā, nekâ mednis kuokā, besser eine Meise in der Hand, als ein Auerhahn auf dem Baume. [Wohl aus * mednis (= li. medìnis "hölzern"; vgl. medenis, Leskien Nom. 377 und Le. Gr. 47); als der"Baumvogel"zu le. mežs.]

Avots: ME II, 590


meitestība

‡ meitestība (Neologismus?) Dünsb. Skaistā Mīle (1888) 3, die Jungfräulichkeit.

Avots: EH I, 796


meitiens

‡ meitiens, ein Mädchen (?): meitienam stāv ... briesmīgi raibumi priekšā Dünsb. Skaistā .Mīle 36 u. a.

Avots: EH I, 797


meženieks

meženiẽks, mežiniẽks, f. -niêce,

1) ein im Walde Hausender, der Waldbewohner
[mežnieks Karls., Veselis Saules kaps. 11], Wäldler, die - in, im Gegensatz zu laucinieks: pumpuraiņus cimdus adu, laucinieku gaidīdama; vē̦lns atspēra meženieku ar tām kārkla vīzītēm BW. 7272, 1. dziedāja visas laucinieces, ne lapiņa nečabēja, dziedāja viena mežiniece, uozuolam zīles bira VL.;

2) der Waldarbeiter
[mežinieks Austriņ], ein Mensch, der mit einer Arbeit im Walde beschäftigt ist, namentlich der Holz vom Walde nach Hause führt: mežinieki brauc malkā. meženiekus ar kārti saņēma mājenieki ar dažādām dziesmām BW. I, 174;

3) der Wolf
Mag. IV, 2, 128.

Avots: ME II, 609


mīkstulīgs

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643


mile

mile "?": mums ir maz mežu un ne+kādas uogļu miles Dünsb. [Für mīle (s. mīlis)?]

Avots: ME II, 626


mīlis

mīlis, mīls, mīla, mīle U., die Kohlengrube, der Meiler; mīlu meisteris, der Kohlenbrenner U.; mīlu malka, Holz zum Kohlenbrennen U. [Nebst estn. mīļ dass. aus mnd. mile.]

Avots: ME II, 645


muceklis

muceklis, ‡

3) ein Mischmasch
Frauenb.: tādu mucekli (biešu lapas ar miltiem) pīles negrib.

Avots: EH I, 827


munčāties

‡ muñčâtiês Frauenb., eine Zeitlang schwimmen: pīles munčājas pa dīķi visu dienu.

Avots: EH I, 832


mundrums

muñdrums [li. mundrùmas], das Muntere, Heitere, die Munterkeit, Heiterkeit, Hurtigkeit: viņiem trūkst bē̦rnu mundruma Konv. 2 560. viņa lielā mīlestība uz šuo lieluo darbu duos viņam spē̦ku un mundrumu A. XX, 153.

Avots: ME II, 667


murkšķināt

I mur̂kšķinât,

1): pīles dīķī "mur̃kšķina" Freudenberg;

2): undeutlich sprechen
Adleenen, Bers., Nötk., Wesselshof, (mit ur̂ 2 ) Autz, Sermus, (mit ur̃ ) Behnen, Mesoten; murmeln (mit ur ) Schujen, Schwanb.; "nevietā runāt" (mit ur ) Sauken;

3): auch (mit ur ) Ronneb.; aita mur̂kšķina ("brē̦c") Erlaa. ‡ Refl. -tiês Frauenb., = mur̂kšķinât 1 (?): pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, mur̂kšķinājas 2 .

Avots: EH I, 834


murkšļāt

mur̃kšļât: trinken und das Getrunkene aus dem Mund hinausfliessen lassen NB.; sivē̦ni murkšļā ("labi neē̦d") ēdienu Valtaiķi. Refl. -tiês: pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, murkšļājas (schlabbern?) Frauenb.

Avots: EH I, 834


muskuls

muskuls (unter muskulis I),

2): pīles gulēja vienā muskulā Siuxt; ein Knäuel
Briņķi (Kr. Hasenpot) sasien tādā muskulā Kl.-Roop.

Avots: EH I, 835


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


namgals

namgals, das Ende des Hausflurs, der küche, das Ende des Hauses: zīle dzied, zīle brē̦c mana brāļa namgalā. nuo namgala stūŗa uz durvju pusi lēniņām virzās ve̦ca māmiņa A. XI, 5.

Avots: ME II, 692


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


neapzināms

neapzinãms, unbewusst, worüber man keine Rechenschaft gaben kann, unzählig: neapzināma mīlestība dara labāku visu apkārtni A. XIV, 174. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. reiz kādam valdniekam bijis neapzināmi daudz bagātības III, 78.

Avots: ME II, 707


nedabisks

nedabisks *, unnatürlich: nedabiska mīlestība, cietsirdība.

Avots: ME II, 710


neiznīcīgs

ne-iznĩcîgs, unvergänglich: neiznīcīga mīlestība Rol.

Avots: ME II, 715


nelabs

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719


neļodzīgs

‡ neļuodzīgs, stramm: piecēlās nuo sava sēdekļa bāls, bet n. Vindedze 137. viņš (= aeroplāns) liduoja taisni un neļuodzīgi Veselis Netic. Toma mīlest. 39.

Avots: EH II, 15


nerima

‡ nerima, nerimas Auleja, die Unruhe: skuķis bēra steigā un nerimā jautājumus Veselis Netic. Toma mīlest. 164. kad paduomā, kaids tān pasaulis, net nerimas je̦m Auleja.

Avots: EH II, 18


nesavtīgs

nesavtîgs *, uneigennützig, selbstlos: nesavtīga mīlestība MWM. II, 462; nesavtīgas pūles A. XX, 153; nesavtīgi nuolūki Purap.

Avots: ME II, 732


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


nežēlnieks

‡ nežēlnieks, der Unbarmherzige (?): es ar kādreiz biju ... iemīlējies, un ... manējai nežēlniecei arī bija gaiši mati Veselis Netic. Toma mīlest. 79.

Avots: EH II, 23


nīcība

nĩcĩba, die Vergänglichkeit, das Hinschwinden: viņš ir redzējis sieviešu mīlestības nīcību Vēr. I, 1193. viss, kas uz dzīvību še ruodas, par ve̦rgu kalpuo nīcībai Dünsb. [arī es daudz e̦smu duomājis par nāvi un nīcību Janš. Dzimtene V, 398.]

Avots: ME II, 746


niekabīlis

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749


nobendēt

nùobeñdêt, tr., zu Grunde richten, zu Tode quälen, töten, vernichten: gribēja, lai dē̦lu uz pē̦dām nuobendē LP. V, 252. arī manu mīlestību tu esi nobendējis MWM. VII, 820. Refl. - tiês, sich zu Tode quälen, zugrunde gehen: viņa sieviņa priekš viņa nuobendējās MWM. VI, 311.

Avots: ME II, 760, 761


nodirkstēt

nuodirkstêt, erdröhnen (?): pē̦rkuons .. visu zemi satricināja; luogi nuodirkstēja Dünsb. Skaistā Mīle 57.

Avots: EH II, 39


nogruģināt

nùogruģinât, ‡

2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, =nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.

Avots: EH II, 47


noķolēt

nùoķuõlêt, - ẽju, abschälen: n. sīpuolam mizu; n. riekstus, uozuola zīles Dunika.]

Avots: ME II, 806


nokrāsa

nuõkrāsa, die Abschattung, Abschattierung, Abtönung, Nüance: mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. e̦ze̦rs dažāduos dienas laikuos pieņe̦m dažādas nuokrāsas Vēr. II, 292.

Avots: ME II, 801


nomest

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818


nomest

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818


nopakšināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827


nopakšķināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826


nopakstēt

‡ I nùopakstêt, = ‡ nuopakšķêt: zīle nuokrita, ka nuopakstēja vien Alswig, Burtn., Schwitten, Selg., Stenden, Wandsen.

Avots: EH II, 73


nopekstēt

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827


noplāt

nùoplāt,

1): karšas nuoplātas (geformt, geglättet)
Ruhental; ‡

2) = ‡ nùoplādît: pīles nuoplâjušas auzas Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH II, 75


noplekšināt

‡ nùoplekšinât,

1) glätten:
n. mīklu Luttr.; n. puķu duobes Ermes, Trik.;

2) niedertreten
N.-Peb., Serbig.: pīles nuoplekšina labību;

3) beschmieren:
nuoplekšināta ar tīru piķi Pas. IX, 464.

Avots: EH II, 75




nopurkst

‡ nùopùrkst 2 Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78


nopurpuļot

‡ nùopurpuļuôt, = nùomur̂minât (?): viņš tâ ... varēja n. visu dienu Veselis Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH II, 78


norīdzēt

nuôrîdzêt 2, mit einer Steppnaht versehen: laiž mašīnu vaļām, un... svārki gatavi: visas vīles sašūtas un tâ nuorīdzē̦ts, ka ar ruokām būtu ve̦se̦lu dienu kuo strādāt Janš. Dzimtene 2 I, 69.]

Avots: ME II, 840


nosēras

nuõsẽ̦ras, ein Anflug von Wehmut: kaislība izplūst ilgās; mīlestība pāriet nuosē̦rās Zalkt.

Avots: ME II, 845


nosutināt

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93


nounkstēt

‡ nùounkstêt, perfektives Schallverbum: pulkstenis nuounkstēja pirmuo stundu Veselis Netic. Toma mīlest. 119.

Avots: EH II, 103


novāžāt

nùovãžât, nùovãžuôt, tr., abtrampeln, niedertreten: pīles nuovāžuo zâli Kand. luopi nuovāžuo labību Dond. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 884


novērties

nùovērties, intr., hinblicken, hinschauen, betrachten: dē̦ls nuovēries pakaļ un redzējis, ka pīle nelaidusi uolu e̦ze̦rā LP. VI, 525.

Avots: ME II, 886


paglabāt

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29


pakaļkājis

pakaļkãjis, pakaļkājas pīle, der Haubensteissfuss (colymbus cristatus) Hen., [eine Vogelart Wormen.].

Avots: ME III, 40


pakāpene

pakâpene, pakâpenis, pakâpe̦ns,

1) die Stufe:
pa daudz pakāpenēm nuokāpuši ellē LP. V, 134. baznīcā bijuse uztaisīta augstāka pakāpene JU. mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. dažādi attīstības pakāpeņi Zemk.;

2) pakâpe̦ns, der Tritt:
kungi viegli uzrausās uz vaguona pakāpe̦nu Purap.

Avots: ME III, 43


pakara

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41


pakšķināt

pakšķinât: pīle, bē̦rnus ve̦zdama, pakšķina (erzeugt gewisse Laute) PV. - Zur Bed. vgl. auch nùopakšķinâtiês und nùopakšķinât3.

Avots: EH II, 145


palēkāt

palẽ̦kât, intr., freqn., zuweilen Sprünge machen, hüpfen: mīlestība mē̦dz vienumē̦r palē̦kāt Liv. [Refl. -tiês, zu seinem Vergnügen ein wenig hüpfen.]

Avots: ME III, 58


pamaudāt

‡ pamaudât, ein wenig schwimmen: pīles pamaudāja Pas. V, 87 (aus Bewern). Refl. -tiês (s. ME. III, 67): auch Pas. XIII, 62 (aus Welonen).

Avots: EH II, 154


panga

pañga,

1): auch (die Brandblase)
Anzen, AP., Lemb.;

2) "?": zīle, p. (Var.: kuņa), pame̦tusi pagrabiņa atslēdziņu BW. 2897, 3 var.

Avots: EH II, 160


panirt

panirt, intr., untertauchen: pīle panira zem ūdens.

Avots: ME III, 77


paparkšināt

‡ paparkšinât, ein wenig parkšinât: paparkšinādama nuo kārkliem izpeldēja pīle Upītis Pirmā nakts 109 (vom Storch ebenda 264).

Avots: EH II, 162


paplezdināt

‡ paplezdinât Dunika, = pavicinât: pīle, nuo dīķa izkāpusi, paplezdināja spārnus.

Avots: EH II, 163


paradi

paradi (unter parãds

3): zīle, žube paraduos BW. 20902.

Avots: EH II, 165


parādīt

parãdît [li. paródyti], tr., zeigen, weisen, erweisen, offenbaren: uguni, guodu, labu sirdi mīlestību. ve̦cam ceļu parādīju BW. 29497. es tai guodu parādīju 23586. bagātais neatnāca ne acis parādīt LP. V, 308. es jau savas sirds jums nevaru parādīt AU. Refl. -tiês, sich zeigen, erscheinen: saulīt, baltā māmuliņa, parādies ganiņiem! BW. 29309. vienu nakti māte tam parādās LP. IV, 19. Subst. parãdĩjums, das Gezeigte, die Erscheinung; s. parãdĩba; parãdîšana,

a) das Zeigen, Weisen;

b) die Offenbarung
(bibl.): Jāņa parādīšanas grāmata;

c) ein Legitimationsschein, Pass:
vai jums kāda parādīšana? parãdîšanâs, das Erscheinen; parãditãjs, wer zeigt, erweist.

Avots: ME III, 88


paragana

paragana, parāgāne Zalkt., paraguone, pare̦guone, die Seherin, Wahrsagerin: zīle liela pare̦guone (Var.: paragana, paraguone), savas nāves nepare̦dz BW. 2581. Zu paredzêt.

Avots: ME III, 86


pareģis

pareģis, f. -ģe, pareģuonis, pareģuons, pare̦guons, der Seher, der Hellseher, der Wahrsager: bē̦rnam dzimstuot pareģis pasakuot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs. viņi bi juši lieli pareģuoņi LP. VII, 679. mācīšuos pareģuona amatā V, 303. laika pare̦guons, der Wetterprophet Aps. zīle liela pareģuone (pare̦guone BW. 2581) BWp. 2581.

Avots: ME III, 89


parkšķināt

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91


parkstēt

‡ parkstêt, = par̃kškêt: stārķis ... rāmi ... parkstēja Veselis Netic. Toma mīlest. 8.

Avots: EH II, 168


pārmākt

pãrmàkt, tr., überwältigen, überwinden: šķīstuo mīlestību pārmākuse mežuonīga kaislība Janš.; [überanstrengen: viņš pārmāc ir cilvē̦ku ir zirgu Vank.; niederdrücken, unterdrücken: lielie kuoki pāraug un pārmāc mazuos N.-Peb. - Refl. -tiês, sich überanstrengen: viņš pārmācas par daudz ar darbiem Vank.].

Avots: ME III, 166


pārmērīgs

pãrmẽrîgs, übermässig, übertrieben: pārmērīga mīlestība, pārmērīgas dusmas. skūpstus pārmērīgi saldus kāri devu JR. V, 166.

Avots: ME III, 167



pašaizliedzīgs

pašàizliêdzîgs*, selbstverleugnend, uneigennützig: pašaizliedzīga mīlestība Egl.

Avots: ME III, 111


pašaudīt

pašaudît,

1) wiederhoļt ein wenig (verstohlen und schnell) geben
N.-Peb.: pašauda vienam, uotram;

2) wiederholt ein wenig schiessen:
p. pīles LP. VII, 14.]

Avots: ME III, 111


pašaut

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112


paspārne

paspãrne [PS., paspā̀rne Wolmarshof], paspârne 2 [Salis, Widdrisch, Adiamünde, Selg., Wandsen, Dond.], Kand., paspārns Etv., Kronw., [bei Manz. Post. I, 361 der Pl. paspārņi (li. pāsparnė Tiž. III, 446, pãsparnis "was unter dem Flügel ist")],

1) der Ort unter dem Flügel, fig. das Obdach, die Zuflucht, der Schutz:
Krievijas paspārnē dzīvuo dažādas tautiņas;

2) für paspāre, der Raum unter den Sparren, . das untere Ende der Sparren:
kad es iešu pagalmā, lien mudīgi paspārnē! BW. 23375, 4. jāizluožņā visas paspārnes Saul. sudrabuota zīle dzied mana staļļa paspārnē BW. 13949, 3. kad sveču dienā paspārnes pil, tad gaidāms auksts pavasaris Etn. II, 25. mājas paspārnē; salmuos III, 192. Zu spā̀rns, [aber jedenfalls durch paspãre beeinflusst.]

Avots: ME III, 104, 105


pasprudzināt

‡ pasprudzinât "?": kad tu ... pūlē̦damās ... tuos (scil.: bē̦rnus) ... būsi pasprudzinājusi Dünsb. Skaistā Mīle 9. Refl. -tiês, in der Verbind. p. cauri, sich hindurchdrängen Anzen: sivē̦ns pasprudzinājies caur žuogu.

Avots: EH II, 175


pavasaris

pavasaris (li. pavãsaris), auch pavasara Glück Sirach 50, 8, Mag. XIII, 2, 44 u. a., der Frühling: pavasaŗuos, kad visus laukus vēl apklājis baltais sniegs Etn. I, 14. pavasaŗa stari Aps. III, 3. mīlestība ir kâ pavasaŗa svē̦trīts A. k. v. J. 1893, S. 48. Der Instr. pavasaŗiem adverbial, im Frühling: pavasaŗiem meitām jānuoauž arī kāds audeklis saimniekam Etn. III, 74. pavasaŗa putns "der Grauspecht?" Sassm.

Avots: ME III, 133


pāze

II pāze "?": zīle dzied staļļa pāzes galiņā BW. 13949, 2 (aus Infl.); dürfte mit pāze I identisch sein.

Avots: ME III, 191


pēcpusdiena

pêcpusdìna, der Nachmittag: pa svētdienu pēcpusdienām A. v. J. 1899, S. 87. ja ceļmalā zīle čīkst, tad... pēcpusdienā - nelaime Etn. II, l72.

Avots: ME III, 205


pekšēt

‡ pekšêt, -u, -ēju, ein Schallverbum: a) vom Geschrei der Wildenten: pīle e̦ze̦rā sāka p. Saikava; b): sit jumtu, ka pe̦kš (inf. pe̦kšēt!) vien Seyershof.

Avots: EH II, 219


pēkšēt

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš 2 Salis;

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH II, 227


pēkšķināt

‡ pēkšķinât, ein Schallverbum: pēkšķināja pīles Virza Straumēni 66.

Avots: EH II, 227


pēkšt

pèkšt 2 Lis., schnattern (von Enten): vistas sāka kladzināt un pīles pēkšt: skrap skrap Aps. J.

Avots: ME III, 207


pēku

pē̦ku, Interj. zur Bezeichnung des Entengeschnatters: pīle brēca vē̦derā: pīku pīku, pē̦ku pē̦ku BW. piel. 2 20248 1 .

Avots: ME III, 208


peldēt

pel̂dêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦l̂dê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. 2 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195


perēja

perēja vista, pīle u. s. w., Henne, Ente, die gut brütet, die eben brütet L., U., Meiran, Kreuzb.

Avots: ME III, 201


pēsku pēskumis

pē̦sku pē̦skumis Allasch "eilig, aber taumelnd, wackelnd, (sch)wankend, die Füsse schleppend (und mit verwahrlostem Äussern)" Gelstershof: pē̦sku pē̦skumis ienāca ve̦cais Smelktne Balt. Vēstn. v. J. 1901, № 86, Naud. pīles aizskrēja pē̦sku pē̦skumis Grünw., Annenburg, Ekau; in Naud. dafür auch pē̦su pē̦sumis.

Avots: ME III, 210, 211


piegalde

‡ piegalde, der Raum neben dem Tisch: nuolika krȩ̄slus piegaldē Veselis Netic. Toma mīlestība 26.

Avots: EH II, 250


pieknibināt

‡ pìeknibinât, leise anklopfen (?): pieknibināju drusciņ pie luoga Dünsb. Skaistā Mīle 25.

Avots: EH II, 255


pieknipelēt

‡ pìeknipelêt, =pìeknibinât (?): pieknipelēju vēl pie luoga Dünsb. Skaistā Mīle 25.

Avots: EH II, 255


pielabināt

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264


pielaidība

pìelaîdĩba,

2): "pieļāvība" Golg.; viņa runā bij manāma p. ("pieļaušanās") Weissensee; ‡

3) das Sichanschmiegendsein (?):
tādu... patīkamu... pielaidību kâ šim grȩdzȩnam pie jūsu pirksta vēl ne pie vienas neȩsmu redzējis Dünsb. Skaistā Mīle 124.

Avots: EH II, 258


piemurkšļāt

pìemurkšļât: pīles piemur̃kšļājušas dīķī ūdeni Ruhental.

Avots: EH II, 263


piepļikstināt

pìepļikstinât, pìepļikšķinât Lennew.,

1) "?": pate māte plāniņu iedancuoja, neļāva tautām piepļikstināt BW. 24158;

2) oberflächlich (mit Lehm od. Kalk eine Ritze) anstreichen od. Vollschmeissen
Lennew.;

3) = pieplikstinåt Schibbenhof, Libau, Stenden, Frauenb.; "mit den Fingerspitzen leicht anschlagen" Lennew.;

4) piepļikšķinât, niedertretend glatt andrücken :
pīles labību piepļikšķinājušas pie zemes Wandsen.

Avots: ME III, 280


piesaistīt

pìesaistît, anbinden, anknüpfen, verknüpfen (auch fig.): jaunekļa gadi,kur viņš vēl nepiesaistīts pie dzīves pienākumiem, svabadi attīstās JR. IV, 164. mīlestība Göti uz kādu laiku piesaistīja pie mazpilsuoņu aprindām Vēr. I, 1180.

Avots: ME III, 286, 287


piesiet

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290


piesliedēt

pìesliedêt, Gänge machend niedertreten: pīles labību piesliedējušas Arrasch.

Avots: ME III, 292


piestarot

‡ pìestaruôt, vollstrahlen: saule spuoži piestaruoja istabu Daugava 1939, S. 415. debess bija bez mākuoņiem ..., maigas, baltas saules piestaruota Veselis Netic. Toma mīlest. 38. rīta blazmas piestaruotā tȩlpā Vindedze 210.

Avots: EH II, 273


pietiesīgs

‡ pietiesîgs (?) "?": tik guodīga, tik dievabijīga, tik pietiesīga un padevīga Dünsb. Skaistā Mīle 32.

Avots: EH II, 277


pievēdināt

pìevẽdinât: viņš... ar šiem spārniem pievēdināja mīlestību Dünsb. Vecie gr. I, 89.

Avots: EH II, 279


pievilkt

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311


pievilt

pìevil̂t,

1): pieveļ skaistu līgaviņu Tdz. 54225; ‡

2) verraten:
kas tuo pievīle Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 131).

Avots: EH II, 279


pievilt

pìevil̂t, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311


piežubināt

pìežubinât,

1) "sich langsam und fein zerkauend sattessen":
pagāja labs laiks, kamē̦r viņš piežubināja Renzen. pieēda meitiņa, piežubināja ar zīles muti, ar vērša kuņģi BW. piel. 2 193931;

2) "piemeluot, piestāstīt" Geistershof.

Avots: ME III, 314


pīku

pīku, Interjektion zur Bezeichnung des Entengeschnatters: pīle brēca vē̦dē̦rā: pīku, pīku, pē̦ku, pē̦ku BW. piel. 2 20248.

Avots: ME III, 231



pilns

pil̃ns > dial. pil̃ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil̃nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216


pineklīgs

‡ pineklīgs, verworren (?): uz grāmatveža pineklīgā,s runas beigām Veselis Netic. Toma mīlestība 109.

Avots: EH II, 234


plaksts

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317


plarkšināt

plar̃kšinât PS., C., plār̂kšinât Golg., plarkšķinât Lös, n. Etn. IV, 165, Lub., freqn. zu plārkš(ķ)ēt, klappern, schnarren: pīle plārkšķinā. (starkās) laidušās šurp un turp un plarkšinā[ju]šas ar saviem knāpiem Pas. I, 347 (aus Ronneb.).

Avots: ME III, 320


plekšināt

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335


pleznot

‡ plȩznuôt,

1) watscheln (von Enten):
pīles... izbrida... uz ceļa... un ātri plȩznuoja tam pāri Veldre Dižmuiža 208;

2) "?": bailīga lidināšanās un plȩznuošana pa... nakti ap... kuokiem... šuo nabadziņu (gemeint ist die Fledermaus)
... taisa nepatīkamu Pēt. Av. I, 227.

Avots: EH II, 292


pliekšt

plìekšt 2 ,

1): auch Cibla, Lixna;

2) niedertreten
Warkl. (mit ìe 2 ), Wessen (mit ie): pīles, staigādamas pa pļavu, pliekš zâli.

Avots: EH II, 299


plivināt

plivinât, Refl. -tiês: pīles plivinājas uz augšu un uz zemi, kad laiks taisās uz liêtu Seyershof.

Avots: EH II, 297


plodzināt

plodzinât, intr., die Flügel bewegen, mit den Flügeln schlagen: pīles sāk ar spārniem plodzināt Dond. Refl. -tiês, die Flügel schlagen; flattern: zuosis pa dīķi plodzinās Suhrs n. FBR. VII, 35, Dond. vanags. karuogs plodzinās gaisā Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 352


pļorrāties

‡ pļor̃râtiês Seyershof "plunčāties": pīle ilgi pļorrājas, kad nuonāk nuo pērkļa.

Avots: EH II, 309


plunčot

pluñčuôt Wandsen, Lautb., (mit un̂ 2 ) Bl., plunčât Wid., im Wasser plantschen, pladdern U.; plunčuôt, Eingeweide ausspülen Hug. n. U. Refl. pluñčuôtiês Spiess n. U., pluñčâtiês Līn., Salis, Ruj., Serbigal, plùnčâtiês 2 Nerft, plunčâtiês Gold., Sunzel, plätschem, plantschen: tur ir plunčuojušies viļņi Vēr. II, 1363. zuosis un pīles pe̦ld un plunčuojas Lautb. Luomi 126. viens pa samazgām plunčuojuoties LP. VII, 1199. meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām V, 258.

Avots: ME III, 357



pļurkstēt

pļur̂kstêt: schwatzen (mit ur) Trik.; faseln (mit ur̂ 2 ) Seyershof; pīles ņȩmas pa ūdeni, ka pļur̃kst vien Seyershof.

Avots: EH II, 310


pļuršķināt

pļur̂šķinât Saikava, pļùršķinât 2 Golg., in einer Flüssigkeit Futter suchend die dabei entstehenden Töne von sich geben (von Enten): pīles ūdenī pļuršķina.

Avots: ME III, 374


prātula

prātula*; das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 383


prekšņināt

prekšņinât "?": pīles prekšņina (schnattern?) MWM. VIII, 547.

Avots: ME III, 385


prievene

prievene,

1) priẽvenis "ein nicht aus Blumen, sondern aus Seide od.
zīles angefertigter Kranz" Bauske: meitas vaiņaguos nuo spuožiem vizulīšiem vai pieŗu prievenēs ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. zils zīļu prievenis MWM. VIII, 549;

2) priẽvene "ein Gürtel"
Bauske.

Avots: ME III, 399


pulšķēt

pulšķêt, -ẽju, vom Schalle, der entsteht, wenn etwas ins Wasser geworfen wird Sessw., Peb. n. U.: pulšķēja vien, kad pīle zem ūdens gāja Infl. n. U., Warkl.

Avots: ME III, 409


pumpainis

pumpainis (f. -ne), wer (was) mit pumpas versehen ist: pumpaini vācieti, nāc, iesim dancuot! tev šķind pumpiņas, man sudrabiņš BW. 24163. mituosim sudrabiņus (Var.: vainadziņus)! tev bij ze̦lta pumpainīte (Var.: pumpainītis), man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6. adu cimdus, pumpainīšus 7216, 1 var.

Avots: ME III, 410


pūpot

‡ III pūpuôt,

1) "?": "paldies, meit!" ve̦ctē̦vs pūpuoja Veselis Netic. Toma mīlest. 169;

2) "?": kâ pūpuošana uz puķu lapām Dünsb. Trīs romant. gad. 65.

Avots: EH II, 343


raudāt

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. 2 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. 2 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483


rauduve

rauduve,

1): auch (mit -iv- gesprochen) Auleja, Borchow, Warkh., Zvirgzdine (mit àu 2 ), Kārsava, Pilda (mit au); "pīle" Zvirgzdine. "ferma" ME. III, 484 in "ferina" zu verbessern!

Avots: EH II, 356


redzēt

redzêt (li. regė̕ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė̕tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


reibonis

rèibuônis C., rèibuonis 2 Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505


reveliski

reveliski, reveļu reveļiem, Adv., Hals über Kopf, Purzelbäume schlagend, rollend: Jānis svieda Pēteri tâ, ka tas aizgāja reveļu reveļiem Lös. ja Mīle šitâ darītuos, tad es viņu reveliski izlaistu nuo Skruoderāta Latv.

Avots: ME III, 515


rīdze

rîdze 2 Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene 2 I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze 2 Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi 2 jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene 2 II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536



rīža

rīža Üxkül, Barbern, (mit ĩ ) Schrunden, auch rižs Schrunden, rīžus, -us, ein lakenähnliches Netz zum Fischefangen Barbern: rīžus lietuots Lielupē vimbu un citu zivju ķeršanai Plutte 103. "rīža jeb rīžs ir īlels tīkls bez astes; katrā pusē turēšanai 2 kārtis. laivā sēžuot kārtis tur ruokā" Schrunden. Vgl. rĩze.

Avots: ME III, 542


roseklis

ruoseklis*, der Trieb, Antrieb: cilvē̦kmīlestība un ļaužu labklājība bija tie ruosekļi, kas viņu skubināja Plūd. Llv. II, 243.

Avots: ME III, 582


rupjoties

‡ rupjuôtiês, sich grob betragen (?): pret tevim r. Dünsb. Skaistā Mīle 89.

Avots: EH II, 385


sabargot

sabar̂guôt, tr., erzürnen, aufregen, heftig machen: mīlestība sev(i) neliekas sabarguot Ev. u. Ep. I Kor. 13. Refl, -tiês, in Zorn geraten, bose werden : ķēniņš sabarguojies LP. VI, 789.

Avots: ME III, 591


sabirt

sabir̂t, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen, verwittern:
mūŗi sabira LP. IV, 17. var apsūnuot un sabirt tie pieminekļi Vēr. II, 602. sivē̦ns sabiris par lielu čupu naudas LP. VII, 1033. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs jau sabiruši (ob sie auch schon nicht gestorben ist)? Kaudz. M. 3;

2) fig., niederkommen:
Priclīze viņnedēļ sabira, viņai atnāca jauni dē̦li Dond.;

3) fallen, niederrieselu
(auf mehrere Subjekte bezogen): sabira sniega pārslas Vēr. II, 50, upē zīles sabirušas BW. 2800, 4.

Avots: ME III, 593


sābrisks

sābrisks,

1) "?": sābriskā mīlestībā tas pieķērās katram MWM. v. J. 1896, S. 50;

2) "plump"(?):
tam jau tāda sãbriska gaita Kl. - Dselden. Adv. sàbriski 2 , freundnachbarlich: viņi dzīvuo sābriski (Mar., A. - Schwanb.) od. pa sābriskam Gr. - Buschhot.

Avots: ME III, 800


sacīt

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603


sačūkstelēties

‡ sačūkstelêtiês "?": Trūte ar vien vairāk saskāba un sačūkstelējās Dünsb. Skaistā Mīle 50.

Avots: EH II, 401


sačukstiens

‡ sačukstiens, ein zeitlich begrenztes Einanderzuflüstern: nakts tumsa ... bija pilna savādu drausmīgu sačukstienu Veselis Netic. Toma mīlest. 129.

Avots: EH II, 401


saderība

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME III, 610


sadilt

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME III, 610


sadraudzēt

sadràudzêt U., Spr., auch sadràudzinât, tr., zu Freunden machen, vereinigen; versammeln U.: nāc, mīlestība, ... sadraudzē visus jaukā vienprātībā! Seifert Chrest. II, 43. Refl. -tiês, auch sadràuguôtiês, sich befreunden: abi varuoņi drīz sadraudzējās JK. V, 122. nuo tā laika viņi sadraudzējušies Apsk. v. J. 1903, S. 530.

Avots: ME III, 612


sadumzties

‡ sadumztiês "?": kas ta[d] jums kaiš, ka e̦sat tādi sagumzušies un sadumzušies? Dünsb. Skaistā Mīle 138.

Avots: EH II, 405


sadūņot

sadùņuôt, tr., (mit Schlamm) trüben: pīles sadūņuo ūdeni Dond. nuo stipri sadūņuotā ūdens Plūd. LR. III, 293. Refl. -tiês, sich (mit Schlamm) trüben: ūdens sadūņuojies. lai buljons ātri vien sadūņuotuos A. v. J. 1898, S. 71.

Avots: ME III, 619


sagrubēties

‡ sagrubêtiês, sagrubt "?": nevarēja diezgan izbrīnīties par tik ve̦cu, vāju, sagrubējušuos (sagrubušu S. 19) un nuodriskājušuos nabaga sieviņu Dünsb. Skaistā Mīle 18.

Avots: EH II, 410


sakļēpāt

sakļẽ̦pât,

1) = saklāpât C., Jürg.;

2) niedertreten
(tr.): pīles sakļē̦pājušas auzas Jürg., Ruj.

Avots: ME III, 651


sakramtīt

‡ sakramtît, = sakramstît 2, sakramtât (?): pirmā mīlestība ir kâ nedzēšama uguns, kas jau dažu jaunu sirsniņu ir sakramtījusi Mekons Lenore un Vilis (1872), S. 9.

Avots: EH II, 418


sakrekt

sakrekt,

1) eine gewisse Zeit hindurch krächzen:
s. visū nakti Dond., Ar.;

2) schnatternd zusammenrufen:
viena pīle grib sakrekt citas Saikava.

Avots: ME III, 654


salkt

sal̂kt Kl. (in der Zstz. mit iz-), Prl., PS., C., saikt 2 lw., salkt U., Spr., Nigr., salkstu, salku, verlangen, schmachten; Hunger verspüren (mit dem gen. od. mit pêc komponiert): it kâ man ne varē̦tu salkt pusdienu kâ citiem visiem! Ezeriņš Leijerk. II, 85. viņa salka skaidras, patiesas dzīves Vēr. I, 668. sirds viņam salka draugu II, 395. saules stars, pēc kura es vienumē̦r salku Apsk. v. J. 1903, S. 584. nabaga luopiņš salka un alka CTR. I, 21. e̦sam salkuši (gehungert) līdz vakaram N. -Peb. -Subst. salkums, der Hunger B. Vēstn. n. U.: mīlestības salkums Vēr. I, 1347. Falsch abstrahiert aus iz-s-alkt (s. Zubatý BB. XVIII, 160); zu al̂kt.

Avots: ME III, 674


samurgāt

‡ samurgât, = samurdît (?): man viss ir spīduošā kārtībā, bet svešs var tik s. Veselis Netic. Toma mīlest. 104; "saburzīt" Rutzau: s. drēbes.

Avots: EH II, 432


sanērt

sanērt, ‡

2) "samaukt, savērt" (mit ẽr) Dunika: s. zīles, gre̦dze̦nus uz diega.

Avots: EH II, 433


saplāt

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt 2 plāceni KI. saplàt 2 dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt 2 bē̦rnu Golg.

Avots: ME III, 702


saplekšināt

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME III, 702


saprece

saprece, die Heirat: liekuļuo mīlestību, lai tik iznāktu saprece Janš. Dzimtene 2 II, 177.

Avots: ME III, 707


sarkanāda

sar̂kanâda, ‡

2) eine rote Haut, ein rotes Fell:
ietērpies sarkanādas ziemas puskažuokā Veselis Netic. Toma mīlest. 119.

Avots: EH II, 443


sarkanknābja

sar̂kanknā̃bja pīle, ein vogel ("Ente mit rotem Schnabel") Konv. 2 2319.

Avots: ME III, 720


sarkanzīļu

‡ sar̂kanzīļu (gen. pl.), mit roten zīles II 2 versehen: s. vainaguos BW. 13876.

Avots: EH II, 443


sašļukāt

sašļukât,

1) "зашлюндать (платье)" Spr.;

2) = nùošļuokât 1: pīles miežus sašļukājušas Saikava;

3) schwerfällig die Füsse am Boden schleppend hineingehen
(von mehrern Subjekten): ceļinieki sabristām kājām sašļukāja istabā Dunika.

Avots: ME III, 757


sašļurgāt

‡ sašļurgât,

1) durcheinander wühlen:
cūkas ēdienu sašļur̃gā un neē̦d Zögenhof. s. (mit ur̃) putru Frauenb.;

2) "?": ar sašļurgātām drēbēm Dünsb. Skaistā Mīle 5.

Avots: EH II, 454


saudze

saudze, die Schonung, der Schutz, die Pflege: aug cita cilts zem rūpīgākas saudzes MWM. XI, 255. žē̦lumu un saudzi nuoturē̦dams par mīlestību Seibolt. saudzes laiks B. Vēstn.

Avots: ME III, 770


saūkšoties

‡ sa-ūkšuôtiês, =sa-ūkšêtiês: brīžam tie izšķīrās ..., tad saūkšuojās atkal kuopā Dünsb. Skaistā Mīle 43.

Avots: EH II, 462


sauļoties

saũļuôtiês, sich sonnen: Zīle... gribēja duoties... uz mežu sauļuoties Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 774


šaurība

šàurĩba*, die Enge, Beschränktheit Wid., De̦glavs Rīga II, 1, 86, Vēr. II, 1384: redzējis sieviešu mīlestības šaurību Vēr. I, 1193. izvest nuo dzīves tumšuma un šaurības A. 1896, S. 888.

Avots: ME IV, 7


savāds

savâds, ‡

2) anders beschaffen
AP.: ir savādas šīs skaņas nekâ vakar Poraks Pērļu zvejn. (1939), S. 24. savāda mīlestība dienu kâ nakti 30. ja auss niez vai knieš, tad būs s. laiks Lttic. 1520 (ähnlich in Linden in Kurl.). Komparativ savâdâks, anders beschaffen Seyershof: zirgs pa vasaru ir s. un pa ziemu ir s.

Avots: EH II, 464


sazīļot

II sazīļuôt,

1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;

2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;

3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.

Avots: ME III, 796


sīlis

I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis 2 Prl., Meselau, sîlis 2 Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?

Avots: ME III, 854


silt

sil̃t (li. šìiti) Wolm., Deg., Siuxt, Līn., Iw., sil̃stu, silu, intr., warm werden: saule silst Br. 546. gaiss, ūdens silst. sirds silst, das Herz wird bewegt U. sirds silst nuo mīļām atmiņām A. v. J. 1901, S. 815. silst divas sirdis mīlestībā A. XX, 508. Nebst li. dial. šalimà "Wärme" zu la. calēre "warm sein", calidus "warm", and. halôjan "brennen" u. a., s. Trauimann Wrib. 304 f., Walde Wrtb.E 112, Fick Wrtb. III 4 , 83, Siokes Wrtb. 331, Wood AfPh. XXI, 182 und XXIII, 197. Anscheinend dieselbe Wurzei bezeichnet die Kälte, das Frieren (s. unter sal̂t); vgl. dazu die Notiz unter mazs.

Avots: ME III, 840


siltmaize

‡ siltmaize, frischgebackenes, noch warmes Brot: vīrs... siltmaizes smaku sauodis Dünsb. Skaistā Mīle 15. siltmaizīte krāsnī BW.2935 (aus Windau).

Avots: EH II, 487


sirdīgs

sir̂dîgs (li. širdìngas "herzlich"),

1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;

2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.

Avots: ME III, 843


skabrs

skabrs Etn. III, 3, Adv. skabri,

1) splitterig; scharf
U. (eig. u. fig.): skabras acis, ein scharfes Gesicht U. skabri ar sievu dzīvuot, unfreundlich mit seinem Weibe leben U.; skabrs (= skarbs) cilvē̦ks Golg.;

2) empfindlich
L., U.; widerhaarig U.;

3) hurtig, eifrig, aufgeweckt
U., flink L., schlau, spitzfindig St., Dr.: skabrs puisis, ein Knabe von guten Gaben U.;

4) grell
V., schrill: skabri sauca Ld. 10822. skabri zīle dzied BW. 31933, 23;

5) skabrs alus, scharfes Bier
Adsel. Subst. skabrums, die Schärfe, Rauhheit, Widerhaarigkeit U. Identlsch entweder mit li. skabrùs "schnell" (bei Būga KSn. I, 281), oder (wenn mit ide. a) mit la. scaber "rauh, krätzig". Nebst skabarga, skabene, skabît, li. skabùs "scharf", skabė̕ti "hauen; schneiden", skabiù "schabe" (bei Būga l. c.), bulg. скоба "Schabeisen", ai. ava-skabhnāti "bricht ab" (s. Scheftelowitz IF. XLVI, 249), got. skaban "schaben" (resp. wenn mit ide. b - got. gaskapjan "schaffen") u. a. - wenn mit altem a - zu lat. scabere "schaben", le. skâbs (vgl. auch r. dial. скáба "Spliltter"), oder aber - wenn mit altem o zu li. skebérda "Splitter", r. (wenn mit altem e!) щебло "Span" (nach Būga PФB. LXXV, 149), lat. scobis "Schababfall", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 563, Reichelt KZ. XLVI, 338 f.; vgl. auch Solmsen Beitr. I, 212.

Avots: ME III, 863


skaists

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists 2 Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts 2 Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista 2 , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866


šķautra

šķautra,

1) "?": baskājam uz muguras karājas tikai vēl kādas šķautras un vīles:

2) ein ftacher und dünner Steinsplitter
Bers.;

3) eine scharfe Kante
(mit àu 2 ) Sessw., N. - Schwanb., Tirsen;

4) ein Holzstück zum Schleudern
(mit àu 2 ) Bewershof.

Avots: ME IV, 23


šķilināt

šķilinât, ‡

3) "šķilas taisīt; likt šķilt" PV.: š. uozuola zīles. vista sāk jau cāļus nuo uolām š.

Avots: EH II, 635


šķīstule

šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.

Avots: ME IV, 50


skote

I skuote,

1) eine grobe Naht
L., "ar lieliem pavedieniem šūta vīle" Kronw. n. U.;

2) eine Fuge zwischen Planken Peterskapelle
n. Bielenstein Holzb. 609; skuotes (auch šuotes), die mit Werg verstopften Zwischenräume der Schiffswände Peterskapelle n. U.

Avots: ME III, 911


skramba

skram̃ba,

2): skrambas (Fetzen)
vien jūk, kad iet AP. spuoguļa skrambas (Scherben) Veselis Netic. Toma mīlest. 28. situ ... galdu, kamē̦r galdam skrambas le̦c BW. 26296, 16; ‡

3) der Verweis (wegen einer falschen Antwort)
Seyershof: izgāju mācībā, nedabūdams ne˙kur ne˙kādu skrambu.

Avots: EH II, 506


skrietiņš

skrietiņš,

1) Nestflüchter:
skrietiņi, kuŗi kâ vistas un pīles tūlīt pēc izšķilšanās meklē barību U. b. 109, 37;

2) = skrìešanâs Bauske, Neuhausen (mit 2), Saikava.

Avots: ME III, 897


šļāca

‡ šļāca "?": barga diena: auksts vējš, lietus un š., ka ne aci nevar pacelt Dünsb. Skaistā Mīle 11.

Avots: EH II, 644


šļakot

šļakuôt, = šļakât I (?): pūš citi vēji, un šļakuo savādi ūdeņi Veselis Netic. Toma mīlest. 15. Refl. -tiês MSil., spritzen (intr.): ūdens šļakuojas,

Avots: ME IV, 62


slēpenes

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929


slepkavīgs

sle̦pkavîgs, mörderisch U.: sle̦pkavīga cirvju kauja Seifert Chrest. III, 3, 229. sle̦pkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5. tē̦vs licis sle̦pkavīguo māti izraustīt gabaluos LP. VI, 789.

Avots: ME III, 927


šļoka

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka 2 Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo 2 ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80


šļūpsti

šļūpsti, das Gestammel: par mīlestības šļūpstiem (reimt auf skūpstiem)... es ziņuot nevaru Sudr. Edž. MWM. v. J. 1898, S. 581.

Avots: ME IV, 79


smadri

‡ smadri "?": auguoši bē̦rni, kad dievs tiem devis veselību, grib s. (= smar̂dīgi?) ēst Dünsb. Skaista Mīle 8.

Avots: EH II, 531


šmakstēt

šmakstêt AP., -u, -ẽju, šmakšķêt L., St., Salis n. U., -ẽju, šmakstinât AP., šmakšķinât Kokn. n. U., = smakšķinât, schmatzen: sivē̦ni ē̦d, ka šmakst vien AP. sivē̦ni šmakstina ē̦duot ebenda. "peles un putniņus!" lūpas laizīdami šmakstināja kaķi Veselis Netic. Toma mīlestība 27.

Avots: ME IV, 81


smērēt

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960


smīdrs

smĩdrs Deg., Serbigal, Bl., Nigr., Wandsen, Dond., = smuidrs, schlank: priede, priede, egle, eglē, tavu smīdru augumiņu! BW. 2809, 6. es māmiņai smīdris augu 5316. kalnā auga smīdri bē̦rzi 15029 var. smīdrajam uozuolam viena zīle galiņā 20470, 10 var. es cerēju brālīšam smīdru, garu līgaviņu 21213, 1. smīdra vārpa RKr. XVII, 25. kuoki smīdri MWM. VI, 403. smīdrās gūžas Dēmons 26. Vgl. smuidrs und smidrs.

Avots: ME III, 967


smukšķināt

smukšķinât (unter smukšinât): lakstīgalas puogā, kunkst un smukšķina Dünsb. Skaistā Mīle 71. tē̦vs, gaŗuo pīpi smēķē̦dams, smukšķināja: "hm, hm!" Joc. pas. un stast. (1882), S. 17.

Avots: EH II, 540


snātine

snàtine 2 : auch Kalupe n, FBR. XVIII, 38; ein leinener Frauenrock, ein weibliches Gewand ("kleita") Auleja, Kaltenbr., Warkl.; ze̦mijā s. Auleja, der Unterrock; ravē̦tāja ... snàtini 2 pārvilkuse BW. 28196, 1. rakstīta snātiņa Tdz. 37395 (aus Silajāņi). caura tava snātinīte 57964. nuo me̦lnās snātinītes Pas. XIII, 70. snàtinīle 2 ("?") ... tī dublīšu bridējeņa; atraitīte, ..., tī asaru traucējeņa BW. 4262.

Avots: EH II, 542


snidrs

snidrs, schlank: snidra priede, . . . mātes meita BW. 4657. manu snidru augumiņu 4596, 5 var. lai es augu snidra (Var.: tieva), gara 5348, 4 var. kuo vē̦rts snidrs (Var.: snīdrs, gaŗš) uozuoliņš? 11916, 3 var. snidrajam (Var.: snaidrajam) uozuolam viena zīle galiņā 20470, 18. Vgl. snaidrs, snaigs un smidrs; etwa zu ir. snéid "klein"?

Avots: ME III, 976


spaile

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. 2 2984; spailes 2 , eine Zange Bauske; izkapts spailis 2 ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails 2 ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails 2 (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981


spāre

I spãre: dieva dē̦ls pirti dara, ze̦lta spāres spārē̦dams BW. 33844, 1. zīle dzied staļļa spāres galiņā 1036; 13948. uz ustabas, aiz spārītes Tdz. 59097, 5.

Avots: EH II, 547


spiedzīgs

spìedzîgs Jürg., Dr., schneidend, durchdringend, schrill: ar spiedzīgu sieviešu cīņas saucienu Veselis Netic. Tuoma mīlest. 21. spiedzīgā balsī A. v. J. 1900, S. 783.

Avots: ME III, 1005



spīla

spīla,

1): eine kleine Holzgabel
(mit î 2 ) Iw.; spîl 2 Salis (aus spīla od. spīle), eine Holzgabel zum Krebsfang; "kuoka tapa starp ilkšu arkla abām ilksīm" (mit î 2 ) Grob.; = spīļu arkls: ar spīlām guovis slauca BW. 22580, 4 var. izņēmis čūsku nuo spīlas LP. VII, 439 (aus NB.);

5): iet e̦ze̦rā spīlas pļaut Grob. (li. spylos "das Schilf auf dem Dache"
bei Būga Liet. k. žod. CXVI).

Avots: EH II, 553


spīlains

spĩlains Grob. "?": spīlaina pļava. pa purviem tāds s. siens. Zu spīle 5.

Avots: EH II, 553


spīlēt

spîlêt: auch (mit ì ) AP.; jāieliek dzelzis mutē, lai viņam muti spîlē 2 Siuxt; "apspiest, nuomākt, muocīt" Seyershof: ve̦cie mani tikām spīlēs 2 , kamē̦r aizbēgšu nuo mājas. Refl. -tiês: kaut kas viņā spīlējas un tiecās uz āru Jauns. Neskaties saulē 177; sich gewaltsam in eine Spalte hineinzwängen Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spīlen "aufsperren, durch ein Querholz voneinander halten, ausdehnen".

Avots: EH II, 553


spīlēt

spîlêt Wolm., Ronneb., AP., Nerft, spîlêt 2 Ruj., Bl., Salis, spìlêt 2 Lös., Kr., -ẽju, tr., klemmen, zwicken, spannen U. - bukādas spīlēt, vomieren Gold., Zabeln. - Refl. -tiês, sich spannen. Zu spīle 1.

Avots: ME III, 1004



spīļot

spîļuôt 2 Wandsen, mit spīles 1 Krebse fangen.

Avots: ME III, 1004


spilvenots

spilve̦nuôts, mit Kissen versehen: ar spilve̦nuotām gultām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 157.

Avots: ME III, 997


spina

spina, eine Gerte, Rute (von Laubbäumen geschnitten Tirs.): kurvjus pin nuo kārklu spiniņām Tirs. n. RKr. XVII, 78. šmaugu spinu vīcinādams draudēja MWM. VI, 596, viņš pieskrēja pie kaze̦nāja un nuogriêza labu spinu Poruk III, 31, duošu tev ar šituo spinu (= stibu)! Lis., (hier auch: spins) Stockm. Wohl nebst spīna zu lat. spīna "Dorn", poln. spina "Rückgrat", ahd. spinula "Stecknadel", ae. spír "langer Schtissling", mnd. spīle "Bratspiess" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 653 ff.).

Avots: ME III, 997


spīne

spīne "eine mit beiden Enden in die Wand getriebene eiserne Klammer, woran Ketten befestigt werden" Lubn.; spĩne, ein Vorhängeschloss Dunika; spìne 2 Saikava, Meiran, Warkl., - cemme. Nebst li. spynà "Vorlegeschloss" zu le. spīle 1 ?

Avots: ME III, 1004


spīte

spĩte Wolm., U., spìts 2 Kl., -s U., ein Acc. s. spītu Ezeriņš Leijerk. II, 99, der Trotz: par spīti, spītu L., zum Trotz, zum Possen U. centuos aiz spīts darīt pret tiem Veselis Netic. Tuoma mīlest. 46. aiz spītēm Duomas IV, 3. Aus mnd. spît "Hohn., Kränkung, Verdruss (to spīte = le. par spīti); (als Präpos.) trotz".

Avots: ME III, 1004


sprākstēt

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015


sprauka

sprauka, die Not, Verlegenheit, Klemme: bija gan sprauka, bet nu mēs atkal e̦sam cilvē̦ki Veselis Netic. Tuoma mīlest. 150. Zu spraukt I.

Avots: ME III, 1011


spraustuve

spraûstuve, ‡

2) "?": raustīja ar ... knābi virsas apģē̦rba puogas, spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 8 f.

Avots: EH II, 557


špriks

špriks: grābekļa kātam vienā galā ietaisa špriku ("?") Kalnemois. uztaisīt kuoka špriku (maigles, spīles), kuo vēžus uzdurt ebenda.

Avots: EH II, 655


sprikstēt

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020


sprindzīgs

spriñdzîgs C., elastisch Wid., (straff) gespannt: sprindzīgs kâ savilkts luoks A. Brigader Daugava I, 14. kuokle ar sprindzīgām stīgām A. XXI, 722. (meita) sprindzīgām, veselīgām formām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 5. sprindzīgiem suoļiem Saules kapsē̦ta 34. spirgtais gaiss iedvesa sprindzīgu darbības sparu 116. Zu springt.

Avots: ME III, 1020


spulgot

spul̃guôt Iw., Duburs, spùlguôt C., spùlguôt 2 Kl., spul̂guôt 2 BL, Selg.,

1) intr., glänzen, funkeln
U.: kāpēc tavas acis tâ spulguo? Hiob 15, 12. saule spulguo R. Sk. II, 219. zvaigznīte spulguoja Vēr. II, 655. ābelēs spīd un spulguo dze̦lte̦ni, sārti un sarkani ābuoli Janš. Bandavā I, 98. spulguo un laistās viļņi Veselis Netic. Tuoma mīlest. 88;

2) spulguot acis, liebäugeln
Dond.

Avots: ME III, 1028


spurkšķināt

spurkšķinât, flattern, mit den Flügeln umherschlagen LKVv.: pīles spalvām spurkšķina Libau, Walk; "= spurkš(ķ)êt 2" Grünwald; in Libau, Walk, Planhof, Gr.-Jungfernhof, (mit ur̃ ) Grünwald, Ekau, Schibbenhof, Luttringen gleichbed. mit spúrkšinât.

Avots: ME III, 1033


spurkt

II spurkt! spurgt! Interj. zur Bezeichnung des Schwirrens, des schnellen Auffliegens: spurgt! irbes gaisā LP. V, 107. pīlīte uz reizi spurgt! spārnuos un laužas laukā IV, 31. kâ vērsis pa˙galam, tâ pīle spurkt! 198.

Avots: ME III, 1033


stārste

stā̀rste 2 Saikava, Lis., Golg., Selsau, Warkh., stā̀rstene 2 Pilda, stā̀rsteņš 2 Pilda, stârstelis 2 Dunika, = stērste I; trīs putniņi skaisti dzied...; zīle dzied, stārste ve̦lk, lakstīgala vizināja BW. 2697, 6. Vgl. li. stârta "Goldammer".

Avots: ME III, 1051


sterve

‡ II ster̃ve Lems. "gaŗa, nuoplīsusi brunču vīle; sterbele".

Avots: EH II, 577


stiepīgs

stiepîgs, sich dehnend, streckend, elastisch: ar stiepīgu gumijas bumerangu Veselis Netic. Tuoma mīlest. 170.

Avots: ME III, 1079


stilt

stilt, stilstu, stilu,

1) stil̃t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt 2 Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt 2 Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil̃t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME III, 1069


strēbiens

strèbiêns,

2): auch AP.; padibeni lēja pie strēbiena Erlaa. mīlestība - salkans s. Blaum. Raksti IX 4 (1937), 17.

Avots: EH II, 586


strūkt

‡ strūkt, fliessen: (darva) strūka nuo bizes galiem zemē Dünsb. Skaistā Mīle 81. (darva) vairs tâ nestrūka kâ iesākumā 83. Vgl. strukt.

Avots: EH II, 591


strungs

struñgs: auch (mit un ) OB.; pīles kampj maguoņu lapas ar visiem struñgiem Frauenb. s. iedūrās vē̦de̦ra galā BW. 34473.

Avots: EH II, 590


suniskis

‡ suniskis Frauenb., Adv., hündisch, böse: tik s. iesaucas un ne˙maz ar mīlestību.

Avots: EH II, 603


suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123


svētpavakars

‡ svē̦tpavakars "?": muocījās cauru ... svẽ̦tpavakaru Dünsb. Skaistā Mīle 65.

Avots: EH II, 617


sviestene

sviêstene 2 Ugalen n. FBR. VII, 17,

1) das Butterfass Zerrauxt:
es ieliku krējumu sviestenē;

2) ein Pilz
(mit iê) C., Golg., Saikava, Sessw., (mit 2 ) Ruj., Salis, Sussikas, der Butterpilz (mit 2 ) Karls., der Champignon (agaricus campestris L.) Lems., Roop und Salis n. U., RKr. II, 65;

3) eine Blume
(mit iê) Arrasch, Jürg., trollius europaeus (mit iê) PS., Lis., Ramkau, (mit 2 ) Kand.: Maija sataisīja... nuo sviestenēm... un citām agrām puķītem pušķīti Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 42. nuolaide̦numa malu bija... apvīlejušas... sviestenes... un citas pavasara balvas MWM. X, 3.

Avots: ME III, 1166


sviestots

sviêstuôts, mit Butter versehen, butterig: sviestuotai... biezputrai Veselis Netic. Toma mīlest. 77.

Avots: ME III, 1166


sviķele

sviķele Karls., Vīt., der obere Teil und erhabene Rand am Strumpf (W: - Livl. n. U., Latv. Saule 1927, S. 617) od. am Handschuh (Mar.); der Zwickei (am Strumpf) Mar., V. (sviķelis), "zeķē ieadīta vīle" Wolmarshof, Schibbenhof: strīpainas zeķes četriem sviķeļiem Jauns. III, 127. Nebst estn. wikel aus nd. swichel.

Avots: ME III, 1157


svikls

svikls, die Beete, die rote Rübe (beta vulgaris) U., RKr. II, 67, Dunika, Rutzau, (sviklis) Üxküll, (sviklis) Peņģ. Sakņu dārzs 39; die Runkelrühe U., V.: sviklu lauks ravējams Janš. Dzimtene 2 II, 276. rāva sviklus un burkānus Veselis Netic. Toma mīlest. 23. Nebst oder durch li. sviklas aus poln. čwikła dass.

Avots: ME III, 1157


švilpot

švil̃puôt Dunika, Lin., N.-Peb., (mit ìl 2 ) Bers., Lubn., Kraslaw, = svilpuôt: švilpuo zīle eglājā BW. 250, 4 (aus Lennew.).

Avots: ME IV, 116


III tâ: viņam pašam tik t. (nur kaum) būšuot Pas. VIII, 301. uz māju es tik vai t. (so oder so, sowieso) neiešu Veselis Velgas mīlestība 45.

Avots: EH II, 670


tarkšķēt

tarkšķêt, -u, -ẽju,

1) = tarkšêt 1 Ogershof (mit ar̂): pulksteņa riteņi sāka tarkšķēt Jaunības draugs 1902, S. 35. tarkšķ kâ ve̦ci riteņi Alm. Balt. Vēstn. tarkšķ rati Vēr. I,1388, Memelshof. brauktu, ka tarkšķē̦tu vien Mērn. laiki 42. tarkšķuošas durvis Purap. pulksteņa tarkšķuošie sitieni Zemnieka dē̦ls 24. nuorautā zvana turē̦tava vēl tarkšķēja Vēr. II, 1244. tur tarkšķēja klavieres Upītis Sieviete 75. krē̦sli tarkšķē̦dami izšķīda Zalktis, No 4, S. 125. de̦guns sāk tarkšķēt M. W.;

2) = tarkšêt 2 Memelshof, Mitau, (mit ar̃) Bershof, Schibbenhof: sēž un tarkšķ visu pēcpusdienu Alm. Kaislību varā 20. tā tarkšķē̦dama aizgāja Mērn. laiki 20. Mīle tarkšķēja Veselis Netic. Tuoma mīl. 166. kuo tu tarkšķi! Ērglis Pel. bar. vect. 87.

Avots: ME IV, 133


tas

tas (li. tàs), fem. tã, der, die, (neutral) das: (substantivisch) tas (neutral) bijis tâ pret vakaru LP. V, 130. tas nebij vakars (es war noch nicht Abend), - puôdu ve̦zums tukšs VI, 368. tas nu bij tas: suns bij laimīgs, bet . . . IV, 170. tas nu tas 6, V, 3, 318, VII, 512 u. a., soviel davon (es folgt etwas anderes); damit verhält es sich so. kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81. tas mīlestības jauka tiesa, ka . . . Purkalītis. ve̦cie nuo tam (davon) ne dzirdēt LP. III, 68. par tuo (deswegen) ne˙kas! II, 23. tas aba ir, das eben ist es. tas pats, derselbe, dasselbe. ne šis, ne tas (weder das eine, noch das andere), -ne labs, ne slikts RKr. VI, sak. v. 369. ne šis, ne tas, - ne kuo dara, ne laiž vaļā 125. šuo, tuo (dies und jenes) saridēt LP. III, 107. tā, kas klātu aicināja, tā iedeva zīdautiņu BW. I, S. 763, No 5036. kur tie dzima, stalti vīri, kur tie bē̦ri kumeliņi? S. 876, No 1147, 1. neduošu tē̦vam, tam cietas ruokas; māmiņai, tai es duošu 1574. tā bij manim viegli ņemti 13896 var. (adjektivisch) ka[d] jau dagāja tys (ostle. für tas) laiks, ka . . . Zbior XVIII, 447. zinu savu augumiņu tuos (gen. pl.) valuodu nene̦suot BW. 8817. uztaisījis nuo tā ze̦lta sev ze̦lta pili LP. III, 91. akmentiņis tai naksniņi BW. 9945. abi zē̦ni sarunājās; tas viens teica . . . LP. III, 94. tās dienas pļāvumu sargāt 90. tajā vietā, kur . . . VII, 1290. pa˙priekšu uzvilktas tās meitas; beidzuot . . . III, 82. tad tais mājās drīzi dzīras V, 34. kas tamā rungā iekšā e̦suot? VI, 626. kas vēl tas lielākais I, 149. jūs jau tā gudrā! Balt. Vēstn. 1900, No 125. iz tās vienas dzeltenītes Biel. t. dz. 2308. bet tuo tiesu . . . LP. I, 161. uz tuo pusi II, 19. pa tuo starpu III, 15. tas un tas, der und der, ein bestimmter: lai tuo un tuo šķirstu vaļā neslē̦dzuot VI, 57. eji uz tuo un tuo kalnu! I, 106. līdz tai un tai muižai VII, 619. tur tanī un tanī valstī nav ūdens J. K. V, 92. (instr. s.) kuo - tuo, je-desto: kuo talak tās gāja, tuo neskaidrāki atdalījās cits nuo cita . . . MWM. v. J. 1898, S. 184. kuo skaistāki ziedi zied, tuo siltāka, tuo jaukāka K. Müller RKr. 213. tas ba, eben der selbe Le. Gr. § 586. Weitere (anders geordnete) Belege Le. Gr. § 370 mit Literaturangaben. Zu slav. to-, ai., av. ta-, gr. το-, got. ƥa-, apr. s-ta- u. a. "der", s. Trautmann Wrtb. 311 f.

Avots: ME IV, 134


tecīla

tecîla Arrasch, Gr.-Buschh., Jürg., Ogershof, Wolmarshof, (mit î 2) Dunika, tecīla Mag. XIII, 2, 46, tecila Grenzhof, tecīle Spr., tecile Selb., tecīlis Bers., Marzen, Meiran, Sessw., tecils Adl., Golg., KL, Lis., Pilda, Schwanb., Warkl., = tecele: uzmeklēja cirvi un aizgāja ar tuo uz tecīlu Blaum. Skal. ug. 141. grìezt tecilu Poruk Dzīve un s. 61. tas sāka grìezt tādu kâ tecilas ruoku MWM. VI, 124.

Avots: ME IV, 154


tedēt

tedēt (?) oder tiedēt (?) L., untertauchen: pīles tedēja apakš ūdeni.

Avots: ME IV, 155


tērkšķīnes

tērkšķīnes (?) "?": Mīle tarkšķēja kâ tērkšķīnes (eine Schnarre?) Veselis Netic. Toma mīlest. 166.

Avots: ME IV, 173


tiekt

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


tīšām

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205


tītināties

tītinâtiês "?": (ve̦ctē̦vi) sāka tītināties ap tabakas maku Veselis Netic. Toma mīlestība 168.

Avots: ME IV, 207


tlitlis

tlitlis "?": kur titilbiņš skraida un tlitlis virs dzīles Plūd. Izglītība 11, 162.

Avots: ME IV, 216


tpu

tpu! tpū! tpvi! Interjektion, pfui: tpu! es sāku tevi ienīdēt Veselis Netic. Toma mīlestība 19. "tpvi...!" S. nuospļaujas MWM. X, 483.

Avots: ME IV, 217


trūdots

trūduots, mit Humus versehen (?), gedüngt (?): bieži trūduotā zeme Veselis Netic. Toma mīlest. 21.

Avots: ME IV, 251


truls

truls,

1) stumpf
Arrasch, Bers., Dond., Gold., Gramsden, Kand., Ligat, Mitau, N.-Peb., Nötk., Pe̦nkule, Saikava, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Mag. IV, 2, 164: truls nazis, cirvis, īle̦ns. nuovīlē̦ta trula vīle, ein abgelebter stumpfer Kerl U.;

2) fig., stumpf, stumpfsinnig
Adsel, Jürg., Nötk. u. a.: sirdī sme̦ldz trula sāpe Vēr. II, 770. cilvē̦ks ar trulām jūtām Konv. 1800. ļaudis . . . truli, vienaldzīgi Vēr. I, 1308. Subst. trulums, die Stumpfheit (eig. und fig.), der Stumpfsinn: prāta (gara A. v. J. 1897, S. 936; Vēr. II, 667) trulums Konv. 2 1703. dzīves jautrība necieš skābuo trulumu Vēr. II, 119. sabiedrības muļkību un trulumu I, 1278. Zur Wurzel von trunêt, aksl. tryti "reiben", gr. τρῡ́ω "reibe auf, erschöpfe" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. I, 730 f.) ?

Avots: ME IV, 245


tuksnesīgs

tuksnesîgs*, = tuksnešains: tuksnesīga apkārtne Norv. 50. tuksnesīgā klajumā MWM. VI, 924. pe̦lē̦ks, tuksnesīgs bija dzīvības riņķis Veselis Saules kapsē̦ta 36. tuksnesīgi puostīgajā dzīvē Netic. Toma mīlest. 165.

Avots: ME IV, 255


tūkstošains

tūkstuošaîns*, tausendfach (?): nakts izliedama savu tūkstuošainuo zvaigžņu pasauļu mirdzumu Veselis Netic. Toma mīlest. 124.

Avots: ME IV, 279


tulis

tulis, ein knopfartiger Griff Jürg.: īle̦na kātam tulis. Vgl. tuļa 1.

Avots: ME IV, 259


uguns

uguns: (unbek. im Oberland) masc. - Dond., Orellen, Ruj., Salisb., Segew., Selg., fem. - Adsel, Bauske, Drosth., Frauenb., Pankelhof, Siuxt, Wolmarshof; Demin. ugunītis Orellen, uganiņš Wainsel, a. s. uguniņ[u] BW. 7476, 3 var.; mīlestības uguntiņš mirguoja Austriņš Rāksti V, 359. palss uguntiņš dzirkst Skalbe Raksti II (1936), 116. visiem gaŗām, lai tur ugunls me̦t Siuxt. Zu devis ... baltu uguni ME. IV, 294 (aus Upīte Medn. laiki) vgl. Augstkalns FBR, XI, 49. Zur Etymologie s. auch Stuart E. Mann Language XVII, 15.

Avots: EH II, 711


uguns

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295


urkstēt

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306


urskulis

III ur̂skulis 2 Nodaggen, die Leiden schaft, Hitze, das Fieber: mīlestības urskulī cilvē̦ks ir uz visu spējīgs Janš. kāds tam cilvē̦kam uzgājis mīlestības ur̂skulis 2 ! dienas laikā laužas pie meitām iekšā Janš. Bandavā 1, 39.

Avots: ME IV, 308


uzčukstalēties

‡ uzčūkstalêtiês "?": saskābis un uzčūkstalējies ģīmis Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH II, 720


uzčužināt

uzčužinât Sassm. n. Rkr. XVII, 61, Festen, Warkl., = uzčubinât: uzčužināja... sìena vālu, lai būtu vis˙cauri vienāds Janš. Bandava II, 267, cisu maisu uzčužināt Čāp. 16. uzčužināja savu guļu Mežv. ļ. II, 506. varbūt tev vietu uzčužināt? Veselis Netic. Toma mīlest. 168.

Avots: ME IV, 323


uzklīrēties

uzklĩrêtiês,

1) sich aufputzen
Grünw., MSil.: Cīle e̦suot uzklīrējusies kâ lielkunga freilene Alm.;

2) "sich naiv, unwissend stellen"
Altenwoga.

Avots: ME IV, 342


uzkūsāt

uzkūsât,

2): Zīle uzkūsāja dusmās Stērste A. Z. 104.

Avots: EH II, 727


uzlaist

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351


uzliesmot

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353


uznērt

uznẽrt (li. užnérti) Rutzau "uzvērt, uzmaukt": u. zīles uz diega Rutzau. u. cilpu teļam uz kājām Gramsden.

Avots: EH II, 729


uzpeldēt

uzpel̂dêt: pīle uzpeldēja nuo ... ezeriņa Tdz. 56715.

Avots: EH II, 730


uzpīlis

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis 2 Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis 2 Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis 2 Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365


uzraut

uzraût,

1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;

2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;

3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;

4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);

5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;

6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;

7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;

2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;

3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;

4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;

5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.

Avots: ME IV, 372


uztūžīt

uztūžît,

1) mit iangsamen, müden Schritten hinaufsteigen
Saikava;

2) mit Mühe hinaufschaffen
KatrE.: Antuons ar māti viņas (= redeles) uztūžīja uz sìena strēķa Veselis Netic. Toma mīlest. 130.

Avots: ME IV, 394


uzvērt

uzvẽrt, aufreihen L., U.: uzvērt krelles diegā. Refl. -tiês: zīles man nepareizi uzvē̦rušās, ich habe die Perlen versehentlich falsch aufgereiht.

Avots: ME IV, 398


vada

I vada, ein einschiessender freier Platz (der als Wiese dient) im Walde Alschw., Basi; auch in Wiesennamen (z. B. Eĩgudes vada) Lvv. II, 6 (aus Alschwangen) und im Moornamen Īle̦na vada Lvv. II, 9 (aus Basi). Vgl. vadele II, vads III und (?) den Flussnamen Vadakste FBR. VII, 97.

Avots: ME IV, 429


vaigauts

‡ vaigauts, ein Schleier (?): acis ... aizse̦guse ar vaigautu (pluori) Dünsb. Skaistā Mīle 156.

Avots: EH II, 748


vakarains

vakaraîns*, abendlich; viņa bija tumša un vakaraina kâ mežs pirms negaisa Veselis Netic. Toma mīlest. 17.

Avots: ME IV, 446


varens

vare̦ns U., Arrasch, Bauske, C., Jürg., Kaltenbrunn, Pankelhof, Segewold, Selg., Siuxt, varê̦ns Wolm., varẽ̦ns Wolmarshof, varans AP., varens Golg., Mahlup, variens Kl., mächtig, gewaltig, sehr stark U.: vare̦ns puika LP. IV, 54. vare̦na mīlestība Austr. kal. 1893, S. 48. varē̦ns bruokasts Pas. V, 30 (aus Smilt.). vare̦ni liels akmens LP. VII, 356. ķēniņam viņa vare̦ni patikuse IV, 32; vare̦ns St., mächtig; heftig; vare̦ns būt St., schatten und walten. - Subst. vare̦nums, die Mächtigkeit, Gewaltigkeit: negaiss ir klāt visā savā vare̦numā Saul. Vēr. I, 1167.

Avots: ME IV, 477


vecišķs

vecišķs, vecišks, vecisķs L., nach Art alter Leute: zē̦ns kliedza veciškā balsī A. v. J. 1900, S. 1057. stārķis vecišķi nuogruozīja galvu Veselis Netic. Toma mīlest. 8. krusttē̦va vecišķi grēcīguo mīlestību Daugava I, 418.

Avots: ME IV, 516


vediens

vediêns,

2): nevar diezgan biežiem vedieniem nuoecēt Dünsb. Skāistā Mīle 20.

Avots: EH II, 768


veltens

II veltens,

1) "?": Hildu... pazina nuo... bērnības, kad viņa vēl kâ veltens vēlās pa pļavu un apluoku Veselis Netic. Toma mīlest. 6;

2) ein kleines, rundes Brot
Spr.

Avots: ME IV, 534


vervelis

vervelis,

1) wer (viel und schnell und) undeutlich spricht
Etn. IV, 167, Borchow, N.-Peb., Wessen, Schwanb., (mit er̂ ) AP., Bers., C., Erlaa, Fehteln, Grawendahl, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Taurup, Vīt., (mit er̂ 2 ) Plātere: ... ierunājās kāds vervelis Austriņš Daugava I, 982. kuo tur ar tādu verveli . . . tielēties! (auf einen Knaben bezogen) Veselis Netic. Toma mīlest. 21;

2) der Strudel
(mit er̂ ) Lis.: asinis te̦k ver̂veļiem PS., ver̂veļu ver̂veļiem Lis., Trik.;

3) ein knorriger, schwer zu spaltender (gefällter) Baum
Memelshof;

4) "šūnu akmens, sevišķi grāvjuos" (mit er̂ 2 ) Grünw.;

5) "ein sehr unruhiger, beweglicher, unstäter, lärmender und geschwätziger Mensch"
Nötk. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 542


vīčerēt

vīčerêt, -ẽju, vīčeruôt Neuhausen, singen, zwitschern: vīčerē kâ cīrulītis Lautb. Ind. un Arija 49. zīle vīčē̦rē̦dama PIūd. Rakstn. 11, 279.

Avots: ME IV, 634


vīdēt

I vīdêt,

1) (in der Ferne, flüchtig, nicht genau) sehen
Nerft n. U., wahrnehmen: gaismiņa tikkuo svīst, un tikkuo var vīdēt Nerft. tumšu ... pasauli, kur varēja vīdēt tikai kaut kādas skaitļu zīmes Veselis Netic. Toma mīlest. 96. naktī pamuodies Andrējs . . . vīdēja cielavinas iedze̦ltē̦nas acis Tīr. ļaudis. tik mēness gaismu vīd Zalktis II, 77;

2) (kaum
Nerft) sichtbar sein Sunzel: caur . . . bārdu vīdēja sarkanās pūtītes Druva II, 1072. visas . . . kustības man vīdēja caur tās matu . . . miglu Jauns. Zu viedêt.

Avots: ME IV, 634


vienpagastnieks

viênpagastnieks, ein Angehöriger, Bewohner derselben Gemeinde: viņa vienpagastnieki par viņu ne˙kā nezināja Veselis Netic. Toma mīlest. 136. tās biedrene un vienpagastniece Daugava I, 418.

Avots: ME IV, 662


vilks

I vìlks (li. vil̃kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ́ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589


virags

virags,

1) ein Wasserstrudel
L.: dzīles viragi Dünsb.;

2) kleine Wellen im Meer
N.-Salis, Salis. Zu virt.

Avots: ME IV, 602


virtuvnieks

virtuvnieks*, der Koch: krauklis,... kam virtuvnieki labprāt izmeta . . . kaulus Veselis Netic. Toma mīlest. 35; f. virtuvniece Kaudz. Jaunie mērn. laiki II1, 33; A. Brigader Daugava I, 688, die Köchin.

Avots: ME IV, 618


visvair

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627


žaga

II žaga, = žagata 1: zīlei sagša, žagai raibe, kraukļam me̦lna mēlenīte BW. 2693, 3.

Avots: ME IV, 785


žagarot

žagaruôt,

1) Reisig sammeln
C., Heidenfeld, Kreis Mitau; "griêzt sluotām zarus" Gotthardsberg, Setzen; Reisig als Brennmaterial vorbereiten (hauen, führen, zerhacken, stapeln) Kreis Mitau;

2) mit Strauch bestecken
U.: žagaruotas (mit Buschwerk bewachsen?) ceļa malas BW. 17028; 17496 var. (wozu Mag. XX, 3, 176). žagaruotā ligzda Veselis Netic. Toma mīlest. 7;

3) jungen Wald, Gesträuch lichten
Kreis Mitau;

4) = žagarêt 3 A. - Ottenhof, Dubena, Kegeln, Lennew., Lubn., Selb., Serben: puiku žagaruot Kaudz. Izjurieši 219.

Avots: ME IV, 786


zaldīt

zal̂dît Gr.-Buschh., Sonnaxt, Zvirgzdine, -u od. -ĩju, -ĩju, brennen, stechen Memelshof, Pilda: nātres zalda Gr.-Buschh., Memelshof, Sonnaxt, Zvirgzdine. tas jaunkundzēm zaldīja tik˙pat kâ nātras Veselis Netic. Toma mīlest. 21. vējš var zaldīt Gr.-Buschh. tagad zaldī (es friert) gan! Memelshof. Zu zelt "stechen".

Avots: ME IV, 684


zeltzīlīte

zè̦ltzĩlĩte, eine "Goldmeise": gre̦zni dzied ze̦ltzīlīte (Var.: ze̦lta zīle ) BW. 4030 var.

Avots: ME IV, 707


zibsnīgs

zibsnîgs,

1) "blitzend"
Nötk.: zibsnīgi pašķīda tumšs dūmu kamuols un izputēja brūnās dzirkstelītēs Veselis Netic. Toma mīlest. 38;

2) schnell und zornig funkelnd:
uzmest kam zibsnīgu skatu Saikava; unbändig, schnell (sich bewegend) Meiran: ir gan tam zibsnīgs zirgs Kalz., Kokn., Stomersee; leicht aufbrausend Erlaa.

Avots: ME IV, 717


ziede

I ziede, die Blütezeit (?): kur... mīlestībai vien bij ziede Lautb. Ind. un Ārija 98.

Avots: ME IV, 738


zilene

II zilene,

1) ein Tuch ("se̦ga"), das man sich auf die Schultern deckt Stockm.; ein Kopftuch Schrunden;

2) ein mit Korallen ausgenähter Weiberrock
(fehlerhaft für zīlene? ) U.

Avots: ME IV, 719


zīlēt

zīlêt, -ẽju,

1) wahrsagen
L., St., U., Spr., (mit ĩ ) C., Frauenb., (mit ì 2 ) Kl., (mit î 2 ) Salis: zīlēt nākuotni. par ruociņas zīlējumu BW. 20536, 1 var.;

2) lauern
U.;

3) visieren (mit dem Diopterlineal)
U. Refl. -tiês,

1) wahrsagen, sich mit Wahrsagen beschäftigen
(mit ĩ ) Kosenhof, Nötk., PS., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Sessw., "burties ar pīpeni, atraujuot pa lapiņai un skaituot īpašu tekstu" Kalnemois, Kokn., N. - Peb., Schwanb., Stomersee, Zebrene, "likt atminēt nākuotni" Drosth., Nötk.: meitas ve̦ca gada vakarā zīlējās Sessw. meita aizgājusi pie čigānietes zīlēties PS.;

2) gucken, lauern
U., (mit ĩ ) Wolmh.: aiz pakša zīlēties Wolmh.;

3) sich spiegeln (z. B. im Wasser
[mit ĩ ] Schibbenhof) U. In der Bed. 1 wohl zu zĩle "Wahrsagevogel"; in den Bedd. 2 - 3 zu zīle II 3?

Avots: ME IV, 733


zilgme

zilgme: de̦be̦su zilgmē J. Veselis Netic. Toma mīlest. 8.

Avots: EH II, 807


zīline

zīline,

1) s. zīlene II;

2) eine Art Pflanze
(mit ì 2 ) Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: ME IV, 733


zīļot

IV zīļuôt,

1) glänzen, schimmern
(mit ĩ ) Wesselshof: mēness uz e̦ze̦ra zīļuo Ramdam. sviests, tauki putrai virsū zĩļuo Jürg.; perlen, moussieren (mit î 2 ) Segew.;

2) "?": upe te tiktikkuo zīļuoja uz priekšu Domas II, 34. Zur Bed. 1. vgl. zīle II 4.

Avots: ME IV, 734


zīlotne

II zīluotne Mag. IV, 2, 145 (" = zīlene"), ein mit Korallen besetzter Weiberrock U., (" im Wendenschen") L.

Avots: ME IV, 734


zīls

zīls, = zīle II 2: "nuosvied ituos zīlus (fehlerhaft für zīļus?)"! rāda jī uz rožoncus Pas. IV, 284.

Avots: ME IV, 733


živināt

‡ živinât, zwitschern (?): ja zīle živina jautri Plm.

Avots: EH II, 819


zizināt

I zizinât, freqn. zu zizêt,

1) summen, surren
Wid., Fehteln, KatrE., Nötk., Setzen: uodi vasaras vakaruos zizina. zienāži zizina Arrasch, Drosth.;

2) vom Gesang der Meise
(zĩle) gesagt: it kâ zīlīte... zizinātu Janš. Bandavā I, 237. var dzirdēt... zīlīti zizinām Dzimtene V, 405;

3) rauschen:
istabās zizināja Sigridas zīdi Veselis Netic. Toma mīlest. 90;

4) die Zähne klappern (vor Kälte)
Bers., Lub., Vīt.

Avots: ME IV, 730


žokle

žuokle,

1): žuokles Kalz., die Kinnlade;


2) "darba ratu spīle jeb šķēre" Hasenp. n. Āboliņš Darba rati Latv. lauks. 81.

Avots: EH II, 823


zosans

zuosans Veselis Netic. Toma mīlest. 26, zuosāns ebenda, Demin. zu zùoss, das Gänschen.

Avots: ME IV, 759


žube

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. 2 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv 2 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827


žūbe

žūbe, = žube I: zīle, žūbe raušus cepa BW. 2520, 3 var. līdz cīrulis rauga te̦k, tamē̦r žūbe izdzē̦ruse 2635 var.

Avots: ME IV, 835


žubre

žubre U., žubrīte Ob. - Bartau, = žube I 1: zīle dzied, žubre (Var.: žube) vilka BW. 2697 var.

Avots: ME IV, 828


žulgs

žulgs,

1) = žulgans I 1: šis zmadzē̦ns ir piežuldzis pa˙visam žulgs Vīt.;

2) = žulgans I 2, müde, trübe (von Augen gesagt): žulgas 2 acis Bauske;

3) = žulgans I 3: žulga dūša Bauske;

4) = žulgans I 4, verblichen (?): miruonīgi bālā... krunkainā piere un žulgie vaigi likās staruojuoši Veselis Netic. Toma mīlest. 104. - Subst. žulgums,

1) die Feuchtigkeit, Nässe:
pavasaŗa saulē un vējā piesmadzējušai malkai izve̦lkas viss žulgums Vīt.;

2) "nelaba dūša" (mit ul̂ 2 ) Bauske: man tāds žulgums uznāca.

Avots: ME IV, 830


žvarkstēt

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr 2 ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst 2 grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr 2 ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842


zvetēt

zvetêt, -ẽju,

1) (wiederholt stark) schlagen, prügeln
Wid., A. - Laitzen, AP., Bers., Borchow, Burtn., C., Celm., Ellei, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Grünw., Heidenfeld, Jürg., KatrE., Lennew., Linden, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., N. - Peb., Saikava, Schnehpeln, Schujen, Schwanb., Segewold, Semershof, Serbigal, Sessau, Smilt., Stenden, Ubbenorm, Vīt.: zvetē viņam! Grünw. zvetē virsā! Mar. n. RKr. XV, 145. duod par mizu, zvetē par tiesu! Vīt. palaidni zvetēja kâ pienākas ders. viņš par daudz zvetē savu zirgu Burtn. pacēla stubu un sāka zvetēt... Žubīša muguru Veselis Netic. Toma mīlest. 28. zvetēt laupītājam ar rīksti pa ģīmi B. Vēstn. vai tik Līze... nesāk viņu zvetēt? Seifert Chrest. III, 3, 38. zvetē vīram ar sluotas kātu pa muguru Frauenb. namdaŗi ar lieliem kuoka sitamiem zvetē pa baļķiem N. - Peb.;

2) Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen
(uzmest garu) N. - Peb.;

3) "mit Wachs einreiben"(?)
Bauske: zv. spilve̦ndrānu. Refl. -tiês, einander schlagen, prügeln A. - Ottenhof, AP., Mahlup, Stenden: viņi sāka ar citiem puišiem zvetēties Stenden.

Avots: ME IV, 771


zvilnēt

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit il̂ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit il̂ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il̃ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit il̂ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit il̂ 2 ) Bauske, Frauenb., (mit ìl 2 ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775