Paplašinātā meklēšana

atmîkstens, atmîkšens [-ens wohl aus -enis], Tauwetter N. - Schwnb., Spr.; auch als Adj.: atmīkste̦ns laiks Lind. (wofür bei U. atmīkstajs laiks).

Avots: ME I, 178

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

‡ izmīkstît, erweichen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 467

‡ mîkst, mîkstu, mîksu Nautrēni, = mîkšt: uzlej drēbēm ūdini, lai mīkst! miezīši, mīkst ze̦m līta.

Avots: EH I, 821

[mĩksta Drosth. "eine Rute".]

Avots: ME II, 642

mîkstâdaîns, mit einer weichen Haut bedeckt: mīkstādains knābis Konv. ² 290.

Avots: ME II, 642

[mīkstanĩca "biegsame Zweige" Wid.], mīkstaunīca, die Weidenrute: mīkstaunīcas aug purvuos MWM. v. J. 1897, S. 103.

Avots: ME II, 642

‡ mîkstans ² (vielleicht mit a aus e, ) AP.; ziemlich weich: m. kartupelis.

Avots: EH I, 821

‡ mīkstava Grawendahl, = mī˜stîklas. Aus *mīkstītava?

Avots: EH I, 821

mîkstčàula (unter mîkstčàulis),

1): auch AP., Seyershof.

Avots: EH I, 821

mîkstčaule (unter mîkstčàulis),

1): auch Ramkau, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 821

mîkstčàulĩba, die Weichschaligkeit, Weichlichkeit Saul. I.162.

Avots: ME II, 642

mîkstčàulîgs, weichschalig; weichlich: pataisīja jaunkungus tikai mīkstčaulīgus Saul.

Avots: ME II, 642

mîkstčaulis,

1) und

2): auch (mit aũ ) Dunika.

Avots: EH I, 821

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis ² Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642

mîkstčauls Adj., [= mîkstčaulīgs: mīkstčaula uola Bers., N. - Peb.; zart Manz. Lettus]. mīkstčaula [gen. s.?] egle, die weisse Tanne U.

Avots: ME II, 642

[mîkstce̦pure, ein weicher Hut: galvā gaiša mīkstce̦pure Veselis Saules kapsē̦ta 114.]

Avots: ME II, 642

‡ mīkste, = maĩgsne: apinītis... mīkstē (Var.: maikstē, kuokā, mietā) kãpa BW. 19480 var.

Avots: EH I, 821

mīksteklis L., St. "Brackholz, Flachsbreche."

Avots: ME II, 642

II mîkstelêt [Warkh., Warkl.], öfters tauschen, wechseln. Zu mît.

Avots: ME II, 647

[mīkstenīca Bers., eine biegsame Gerte.]

Avots: ME II, 642

‡ mîksteņš Auleja, Demin. zu mîksts.

Avots: EH I, 821

‡ *mīkstêt, zu erschliessen aus atmīkstêt.

Avots: EH I, 821

‡ mîkstgarīgs ² Seyershof, = mîkstčàulîgs: m. luops.

Avots: EH I, 821

mîkstiẽnenes, Gänsedistel (sonchus L.) RKr. II, 78.

Avots: ME II, 643

mîkstinât, ‡ Refl. -tiês, sich erweichen: tuomē̦r sirds nemīkstinās Pas. VlI, 386.

Avots: EH I, 821

mîkstinât [li. minkštinti], weich machen, erweichen: skaļais prieks, vakarā vējiņa mīkstināts RSk. I, 109. - mīkstināti līdzskaņi, mouillierte Konsonanten. - Zu mîksts.

Avots: ME II, 642

‡ mīkstinieks Lenz Spred. gr. (1764 - 7), S. 1239, = mîkstnieks 2?

Avots: EH I, 821

mīkstît,

1) [mĩkstît Trik.], = mīstīt, Flachs brechen Mar., L., St., U.;

[2) weich machen
Bielenstein Holzb. 520;

3) mîkstît "eilig essen"
Lös.;

4) mĩkstît N. - Peb., quetschen, knutschen
Kreuzb., Warkl., (hier prs. mīkstu) Sauken].

Avots: ME II, 642

mîkstkãja, einer, der weiche Füsse hat (vom Bären gesagt) LP. VII, 380.

Avots: ME II, 642

mîkstmèlis (f. - le),

1) wer eine weiche Zunge hat:
es bij[u] tāda mīkstmēlīte (Var.: plānmēlīte), brandavīna dzērējiņa BW. 19899;

2) ein Fuchsschwänzer, eine Schmeichelzunge
U.

Avots: ME II, 642

‡ mîkstmiesība, die Weichlichkeit: nepalaidās vis mīkstmiesībai, bet darbuojās Dünsb. Vecie grieķi I, 173.

Avots: EH I, 821

mîkstmìesis ,* die Molluske Konv. ² 2113; 2115.

Avots: ME II, 642

mîkstmutĩte: "W. 2676" zu verbessern in "BW. 2686, 6".

Avots: EH I, 821

mîkstmutĩte, die einen angenehmen, weichen Mund resp. eine weiche Stimme hat: lakstīgala mīkstmutīte W. 2676.

Avots: ME II, 642

mīkstnējs: liels un m. (schlaff?) augumā Klaustiņš Atpūta, № 636, S. 6; weichlich ("vārīgs, glēvis") Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH I, 821

mīkstnējs [Adjektiv?], Weichling [?] L., Ruj. n. U.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstniecība,* die Weichlichkeit: dienas miegu viņš ieskatīja par... mīkstniecību Kaudz. M. Atmiņas II, 218.

Avots: EH I, 821

mîkstnieks,

1) die Molluske
Konv. ¹ 538;

2) ein Verwöhnter
Dr., Weichling L., Ruj. n. U.: ceļnieki gulēja savuos cietuos ratuos tik maigi, ka pat mīkstnieks, tuos apskaustu Kaudz. M.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstuoņa Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56, Wessen, = mīkstuone.

Avots: EH I, 821

mīkstuone: auch Auleja (mit î), ("?") Preiļi n. FBR. VIII, 10; laiks paliek siltāks; būs mîkstuońe, Warkl. meitai mīkstuońe̦s laiks (Menstruationen) ebenda.

Avots: EH I, 821

[mīkstuone, Tauwetter Rancāns Bišu kūpšona 74, Zaļmuiža.]

Avots: ME II, 643

mîkstuonis Vēr. II, 724, das Weichtier, die Molluske.

Avots: ME II, 643

‡ mīkstuôt (Neologismus?) M. 255, weich machen. Refl. -tiês M. 255, weich weiden.

Avots: EH I, 821

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mîkstsir̂dĩba ,* die Weichherzigkeit.

Avots: ME II, 643

mîkstsir̂dîgs ,* weichherzig: mīkstsirdīgs cilvē̦ks Upīte Sieviete 51.

Avots: ME II, 643

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643

mîkstspuru * (gen. pl.), mîkstspuraîns *, mit weichen Flossfedern: zivju suga nuo mīkstspuru pasugas Konv. ² 487. mīkstspurainās zivis 2321.

Avots: ME II, 643

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

mîkstums (li. minkštùmas),

1) die Weichheit;

2) das Weiche:
maizes mīkstums, das Weiche vom Brot. vērpu, vērpu kuodeliņu, sausu grauzu garuoziņu; kad nuovērpu kuodeliņu, tad dabūju mīkstumiņu BW. 7099. vē̦de̦ra daļas mīkstums (beim Schweinefleisch) Apsk. v. J. 1903, S. 142. kaulu mīkstums, Rachitis Luopkuopība II, 128; mīkstumi L. "Dünnungen, hohle Seiten";

3) scherzweize für Gefängnis
[sonst: ciêtums!] Peb. n. U.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstûne Pilda n. FBR. XIII, 48 "?".

Avots: EH I, 821

mîkstzâle ,* weiches Gras Odiseja V, 83.

Avots: ME II, 643

‡ mîkstzaru (gen. p1.), aus weichen Ästen hergestellt: m. stiba Brigadere Skarbos vējos 250.

Avots: EH I, 821

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643

nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.

Avots: ME II, 854

nùošmĩkstêt: sadevu, ka nošmīkstēja vien bers., N.-peb. aizskrēja caur krūmiem, ka nuošmīkstēja vien Grünw.

Avots: EH II, 97

nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.

Avots: ME II, 870

[I nùožmīkstêt (mit ostle. ī aus ie?) "schielend hinblicken" (?) Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 894

II nùožmīkstêt: aizskrien pa krūmiem, ka nuožmīkst vien (wo?).

Avots: EH II, 111

II nùožmīkstêt (einen sausenden, rauschenden, knallenden Schall von sich geben: piepeži gaisā nuožmīkst kâ milzu spārni A. XVII, 585. [gan sita guovij, ka rīkste vien nuožmīkstēja Serben, Segew., N.-Peb., Lennem., Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 894

[pamîkstinât, ein wenig erweichen, lindern: p. suodu.]

Avots: ME III, 71

pamîksts, pamîkšķs Zalkt., ziemlich weich, gelinde: pamīksta daba, pamīksts laiks, cilvē̦ks. [viņš tuo pamīksti gaŗām laide U., er hat da zu weichmütig Nachsicht geübt.]

Avots: ME III, 71

pašmĩkstêt, auch refl. -tiês, intr., ein Geräusch machen: izlikās, kâ kad krūmi pašmīkstē̦tuos A. XI, 113.

Avots: ME III, 115

‡ pašmīkstinât, ein wenig šmīkstinât: guovs ... pašmīkstināja asti Upītis Pirmā nakts 411.

Avots: EH XIII, 179

samîkstinât, tr., erweichen: viņa asaras nespēja ne˙viena samīkstināt H. Eldgasts Vižņi 106.

Avots: ME II, 687

samîkstît, tr., voilständig überwinden Sauken: es viņu galīgi samīkstīju.

Avots: ME II, 687

šmīkstenice Spr., ein Knüppel, eine Peitsche.

Avots: ME IV, 85

I smīkstêt: smĩkst (geben gewisse Laute von sich) sivē̦ni, gribē̦dami ēst Kolberg; "tielēties (čīkstēt) gribuot kuo dabūt" Grawendahl (mit ì ² ), Schwitten (mit ĩ ). ‡ Refl. -tiês, knallen, schallen (von einem Schlag): drīz ... smīkstēsies Tdz. 59331, 14.

Avots: EH II, 539

I smīkstêt "?" : (dziesma) it kâ smīkstuošiem (sausenden?) svē̦tā gara spārniem izne̦sāta Mērn. laiki 279. sita ar žagaru guovij, ka smīkstēja (schallte) vien AP. pfeifen (wie eine Maus) Lemsal (mit ĩ ).

Avots: ME III, 967

II smīkstêt (?) "andauernd ein wenig schmerzen" : zuobi smìkst ² Tirsen.

Avots: ME III, 967

šmĩkstêt: lapas šmĩkst, kad lîst Ramkau.

Avots: EH II, 649

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

‡ smīkstinât, schallend schlagen (?): nesasmej tu...! drīž par lūpām smīkstinās Tdz. 59331, 13.

Avots: EH II, 539

šmĩkstinât: š. lūpas, pātagu Bers., Lasd.

Avots: EH II, 649

šmĩkstinât AP., Nötk., Schibbenhof, (mit ì ²⁾ Kl., Gr.-Buschhof, Golg., Memelshof, Ogershof, Saikava, Selsau, Warkh., fakt. zu šmĩkstêt, (mit der Peitsche)knallen, klatschen machen Spr., Golg., Ramkau; schmatzen Etn. II, 61: šmīkstināt pātagu Golg., Schibbenhof. citi pīckas šmīkstināja (Var.: plaukšķināja, plīkšķināja u. a.) BW. 30049. pirku patādziņu, ka varēju tautu dē̦lu . . . šmīkstināt (knallend schlagen) 21794 var, jāšmīkstina ar muti Etn. II, 61.

Avots: ME IV, 85

šmīkstuoņa Ar., das Knallen, Schnalzen, Sausen, Pfeifen Wid.: spārnu šmīkstuoņu dzirduot duomā vēju šalcam Pūrs I, 116. apgrūtina ar spārnu šmīkstuoņu e̦lpuošanu Aps. V, 24.

Avots: ME IV, 85

‡ *šmīksts (od. *šmīksta?) "?": ruoku nuoskūpstījis ar skaļu šmīkstu Jauns. J. un v. 199.

Avots: EH II, 649

žmĩkstêt Ahs., A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., Drosth., Raiskum, Trik., Wolmarshof, (mit ì ² ) A. - Laitzen, Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., (mit î ² ) Grünw., = šmĩkstêt Grawendahl, Lis., Memelshof, N. - Peb., Vīt.: sit ar vici, ka žmīkst Ahs. n. RKr. XVII, 66. sita ar rīksti, ka žmīkstēja vien AP., Trik. u. a. pātaga (rīkste) žmīkst, kad sit ļuoti spēcīgi Bers., Kalz. līst, ka žmīkst vien (von sehr starkem Regen) Arrasch, Trik., Frauenb. (mit ĩ ) u. a. peles pa griestiem iet, ka žmīkst vien Trik. vijuoļu stīgas sāk... saldi žmīkstēt Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 603.

Avots: ME IV, 822

žmīkstinât,

1) = šmīkstinât: kuo tu tuo pātagu žmīkstini? Grawendahl;

2) schmatzen
Grawendahl.

Avots: ME IV, 822

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apklâjs, die Decke: dzērējam mīksta gulta, dubļu deķis apklājam BW. 19904.

Avots: ME I, 95

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

‡ atkaûss ² Seyershof, = atkàuse: kad ir tāds a. un mīksts, tad ir slikti rudzi.

Avots: EH I, 147

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

‡ atliêdẽt, (vom Regen) aufweichen machen: lietus ceļu atliedējis mīkstu un dubļainu Janš. Līgava I, 9.

Avots: EH I, 154

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

atmîkt, ² tauen Wid.; [ gelinder werden: laiks atmīkst Salisburg.]

Avots: ME I, 178

atsviêst, Refl. -tiês, ‡

3) sich loswerfen:
durvis sviedin atsviedās Stabur. b. 224.; ‡

4) = atmestiês 4, umschlagen (vom Wetter): te salst, te atsviežas mīksts laiks Ahs.; ‡

5) sterben
Siuxt.

Avots: EH I, 173

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

bal˜taîne, eine weisse Frauentoga: nuo vismīkstākās vilnas austa villaine, balta ar bārkstēm gar malu un dažādiem izrakstījumiem Nitau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 256

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]

Avots: ME I, 296

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā māte, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zumā Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

braũķis [Nigr.],

1) ein Streichwerkzeug des Gerbers:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22, [Bers.];

2) der Violinbogen

Avots: ME I, 326

‡ čẽ̦gât Dond. "glē̦vi, jē̦li, mīksti runāt: čē̦ks, čē̦ks".

Avots: EH I, 289

cept, ‡

4) rauchen:
katrs cepa savu dūmu (rauchte seine Pfeife) MSil. Refl. -tiês: auch Lems., Pernigel, Salis; brālis ... ce̦pas (= r. жарится) elnē Pas. IX, 435. - Subst. cepẽjs (unter cepējīša), ‡ ce̦pājs, wer bäckt, brät: diža klaipa cepēju BW. piel. ² 18651, 1. mīkstas maizes ce̦pājiņa BW. 11104 var.

Avots: EH I, 266

cibinât, zierlich gehen: tas spēja vienīgi cibināt pa mīkstu grīdse̦gu Alm.

Avots: ME I, 379

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

ciêtnējs,

1): vilna palika diezgan cietnēja, nebij vair tik mīksta AP.

Avots: EH I, 279

‡ cilu, cilus, Adv., locker (nicht fest gepackt) PV.: vietu taisīju cilu, cilu, lai mīksta gulēšana. ve̦lēna stāv cilus.

Avots: EH I, 271

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

dũjas (vgl. dũju spalvas): Daunen - auch Salis; mīkstuos dūju spilve̦nuos BW. 25057. dūjas spalves spilveniņu 24860, 1.

Avots: EH I, 346

dum̃bris (unter dum̃brs II): eine einschiessende, morastige Stelle ("mīksta, staigna vieta, kur tāds kâ trūds") Ramkau (mit ùm). - Vgl. den Sumpfnamen Elles-dumbris Lvv. II, 47 (Wirginalen).

Avots: EH I, 341

dũnas, Daunen, Flaumfedern: dūnu spilve̦ns od. dūnu spalvu spilve̦ns = dūju sp. tik mīksts kâ zuosu dūnas. [Aus mnd. dūne.]

Avots: ME I, 528

dûrānes ² (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348

‡ gaŗai Adv.,

1) = gaŗi, lang Kaltenbr.;

2) = ilgi, lange Auleja: kaî (sc.: āda) taî g. kalst jī mīkstāka:

Avots: EH I, 385

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391

glaudîgs, glatt, sich anschmiegend, reizend: veldzēties pa dze̦struo, mīkstuo, glaudīguo ūdeni Saul. glaimīgs un glaudīgs rīts A. Up.

Avots: ME I, 622

glaũms [Tr., Līn., Nigr.],

1) glatt
[Erlaa]: glaums kâ zutis Bers., Drsth., Rol. uzkrāpu dē̦lu māti uz glaumaju le̦dutiņu BW. 23621, 6. glaums kamanu ceļš Schwanb. uozuoliņš glaumajām lapiņām BW. 26540 var. glaumi vārdi Diez;

2) gleichmässig, fein:
zīda glaumās šķiesnas MWM. X, 72. šuogad mūsu kaimiņam ir glaumi lini Selb., Bers. mīkstā, taukā ūdenī mē̦rcē̦ti lini ir glaumi, t. i. lini izliekas kâ glumi Druw. Zu glums (s. dies), li. glaumas od. gliaũmas "schleimiger Abgang", gliaumùs "schleimig, schlüpfrig"; vgl. auch glaust.]

Avots: ME I, 622

gle̦maîns, gļe̦maîns, schleimig, mit Schlaim bedeckt: gle̦mains kâ gliemēzis Kok. A. XIII, 251. gle̦maina mute Alks. par raganas vēmekļiem tauta nuosauc mīkstu, gļe̦mainu masu Etn. III, 23.

Avots: ME I, 624

I glezêt, - ēju, - ēju,

1) schliefig werden:
par daudz mīksta maize glezē Stelp., [Kārsava, Domopol];

2) nach dem Regen hart werden (vom Boden).

Avots: ME I, 625

glise, der Holzbock, die Hundszecke: Sprw. iezīdies kâ glise mīkstumā Sassm.

Avots: ME I, 626

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632

‡ guoteņa, in der Verbindung mīkstā g. Ulanowska Łotysze 88 "boža krówka"; vgl. guôtiņa 2.

Avots: EH I, 424

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

grìdse̦ga ,* grìdse̦gs, * der Dielenläufer, der Teppich : staigājuši pa mīkstām grīdse̦gām A. XVI, 681.

Avots: ME I, 656

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

gur̂dzêt [PS., Lis., C., Arrasch u. a.], -dzu, -dzēju, gur̂gt [Arrasch, gur̃gt Nigr., Dunika], -dzu, knistern: sniegs mīksts un gurdzēt gurdz zem kājām MWM. VII, 802; III, 586. mīksta piena kleņģere, ka gurdz vien VIII, 498. Vgl. li. gurdė´ti "бурчать в животѣ" und] gurgžė´ti "хрустѣть".

Avots: ME I, 683

gurkšķêt (unter gur̂kstêt),

1): sniegs gurkšķ Sauken. teļš ir tik mīksts, ka gur̂kšķ ² vien Siuxt;

3): guovs ir tâ pārē̦dusies, ka viņai sāk g. iek˙čā Siuxt.

Avots: EH I, 421

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ìeskrampt, einkratzen: (nadziņi) mīksti: it ne˙vienam neikrampj Duomas II, 378.

Avots: ME II, 66

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

irds, mürbe, locker, weich: ir̂da [Domopol] zeme. pāri laukiem mīksti sniegi irdām se̦gām klājas Duomas II, 137. Zu ĩrt II.

Avots: ME I, 709

izbraũcît [li. išbraukýti],

1) gründlich streichen, gerben:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22;

2) abstreifen, streifend verwirren:
lācis auzas izbraucījis; vgl. BW. 14182.

Avots: ME I, 718

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719

izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

II izčibinât, freundlich bedienen; das Bett aufmachen: māte mīksti izčibināja bē̦rna vietiņu Adsel, Druw., Bers. n. A. XV, 165 (= izčubināt).

Avots: ME I, 723

ize̦cuôt, porös werden: maize mīksta izce̦pusi, brangi ize̦cuojusi Etn. II, 129 Kontamination von izacuot und izecêt [?].

Avots: ME I, 734

‡ izguômît ² Dunika = izluocīt, izspaidīt: labi i. ādu, lai kļūst mīkstāka.

Avots: EH I, 451

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

‡ I izķêpt Erlaa "izplūst plaši": kad maize bij izrūguse stipri, tad teice: na ir izķē̦puse. kad viņa mīkstāka ir apmicīta un ātrāk rūguse, tad viņa izķē̦puse ira.

Avots: EH I, 461

izblaizît, tr.,

1) wiederholt gründlich streichen, massieren:
ej nu pie ve̦cmātes, lai tevi izblaiza;

2) gründlich schlagen, durchprügeln
Mag. III, 1, 116: es viņam izblaizīju mīkstumus A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 717

izlidinât, ‡

2) "?": izvērpsim tik smalkus, līdze̦nus pavedienus, kâ i. izlidināsim un izaudīsim tik plānus un mīkstus aude̦klus, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 240. Refl. -tiês,

1): die Flügel ausschwingen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"); ‡

2) hinausflattern
Dunika.

Avots: EH I, 463

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

izslaîcît, tr., ausrecken, ausstrecken: viņš izslaīja savus luocekļus A. XII, 240. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken: izslaikās un izstaipās patīkamā vaļībā A. XII, 738. viņš mīkstā gultā vēl izslaikās Liev., Sessw.

Avots: ME I, 799

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

izvā`rtît, ‡

2) "?": tuo (die Wollsnaut)
izžāvēsim, izbrautīsim un izvārtīsim mīkstu Janš. Mežv. ļ. I, 66; ‡

3) "uzmanīgi izkuopt" Warkl.: i. bē̦rnu uz ruokām.

Avots: EH I, 494

‡ izžļugt Frauenb., = izmìrkt, izžulˆgt: ziepes izžļugušas. (gaļas gabals žāvējuot) atkusis vaļā un izžļudzis ("kļuvis mīksts un jē̦ls, taukiem ārā te̦kuot").

Avots: EH I, 499

izžulˆgt, intr., weichen, durch und durch nass werden, durch Nässe verderben, nas werden: pļavas, ceļi nuo lietiem izžulguši N. - Schwanb. pastalas, zābaki izžulgst pa ūdeni bradājuot Druw. maize izžulgst ūdenī. izžulgušas ruokas Stari II, 812. izžulguši vaigi MWM. XI, 159. graudi izmīkst, izžulgst un izaug Vīt. 32. (ce̦pure) cauri slapja, izžulgusi Vīt. 19.

Avots: ME I, 833

jê̦lčaula, mīkstčaula.

Avots: ME II, 112

kami: = kama I Nautrēni n. Latv. Saule 1924, S. 168 (hier nur aus Hafer und Gerste), Seyershof: es samalu ve̦se̦lu pūru kamus Seyershof; eine Fastenspeise, bestehend aus nach dem unter kama I angegebenen Rezept zubereitetem Hafermehl, das in Salzwasser eingerührt wird Bērzgale, Liepna; in Kugeln geballte zerstossene Erbsen - auch Auermünde, Mar.; eine Speise aus gestossenem Hanf und gekochten Erbsen Golg.; Erbsenbrei Lesten n. FBR. XV, 31; rāceņu k., Kartoffelbrei Siuxt: pie rāceņu kamiem lēja pienu klāt, lai tie vilce̦ni, mīksti; zirņu k., zerstossene Erbsen Siuxt: zirņu kamus vēla kamuoltiņuos, lika muldiņās uz galda, lai ē̦d.

Avots: EH I, 582

‡ III kāre "pļe̦ka" Linden in Kurl.: mīkdas, mīkstu mālu k.

Avots: EH I, 602

ķe̦paîns, ‡

2): "mit einem fingerartigen Muster versehen"
Dond., Erwalen: ķe̦painajuos lindrakuos Janš. Tie, kas uz ūdens 6; ‡

3) klebrig:
ķe̦paini dubļi AP, ķe̦paina maize C., Jürg. ar mīkstu, ķe̦paiņu ("?") sniegu Janš. Bandavā II, 235; kotbeklebt: ķe̦painuos pirkstus karcinādams Kaudz. Izjurieši 84; ‡

4) "?": lamāšanās... vārdi, lai tie būtu vai tie visu ķe̦painākie Kaudz. Izjurieši 89.

Avots: EH I, 696

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367

ķept, ķe̦pu od. ķepju U., ķepu,

1) kleben, anhaften:
mīksts sniegs ķe̦p pie ritiņiem. pie kājām. viņš tâ nuosmuļļājies, ka ķe̦p vien Kand. ;

[2) mit den Klauen anpacken
L. Refl. -tiês, ankleben (intr.) ; sniegi ķepjas, der Schnee ballt sich U. [Wohl aus li. kèpti "размягчаться", wenigstens in der Bed. 1 ; in der Bed. 2 vielleicht aus liv. käpp "tappen (von Bären)" resp. estn. käppama "mit der Hand fassen" (vgl. Thomsen Beröringer 132 und 259 und Juškevič unter kèpti 1).]

Avots: ME II, 367

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji ² Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376

I ķiģelis, eine Schnecke in ihrem Häuslein: daudzi mīkstmieši darina sev kaļķa mājiņas (ķigeļus) Avuots II, 197.

Avots: ME II, 379

ķinka,

1): auch (mit in̂ ² ) Lems., Salis; cmīksta, neirde̦na pika" (mit in̂ ² ) Seyershof: maize izce̦pta tāda kâ ķ., ķeŗas zuobuos iekšā.

Avots: EH I, 703

ķisenis (unter ķise̦ns): gultu taisa nuo raibiem ķiseņiem BW. 30148. dūnu spalvu ķisenīšus 16313; "zirgu rīku augšējā mīkstā daļa zirgam pie kaklä Siuxt.

Avots: EH I, 705

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

I kliņ̃ģeris: mīkstiem kliņģeriem BW. 15524, 2; ringförmiger Kringel (r. баранка) Kaltenbr.

Avots: EH I, 618

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

knibiķis,

1) "?": mīkstuļi jūs e̦sat, siltumnīcas knibiķi Zalktis v. J. 1908, S. 31;

[2) "kas knibina" oder kuo knibina Autz;

3) jem., der mit seiner Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bers., Mar., N. - Peb.;

4) ein ungezogenes Kind, das alles anrührt
Gramsden].

Avots: ME II, 245

kùodaļa [Wolm., C., Jürg., kùodaļa ² Lis., kuôdaļa Arrasch], N. - Sess. n. U., [Lesten], eine Tocke (Flachs); ein zusammengewickeltes Päckchen (Heede u. dergl.): (vilkam) aste kâ kuodaļa BW. 2381 var. ietin savu mīkstu sirdi baltas vilnas kuodaļā BW. 17330 var. (meitas) kâ pakulu kuodaliņas BW. 20313, 1. Vgl. kuodeļa.

Avots: ME II, 340

koza: auch Ladenhof n. FBR. XI, 65; riekshem ir cieta, ābuoliem mīksta, jāņuogām plāna, saulenēm bieza k. Lems. pušumam jau uzme̦tusies virsū plāna koziņa ebenda. k. biezputrai Salis n. FBR. XV, 59. maizei apkaltusi k. A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84. nuomizuočam kālim k. apkārt ebenda. kad sausa zeme ir, tad sakalst k. cieti, un nenāk sē̦klai dīglis ārā Seyershof. viņš pupas ar kozām neē̦d ebenda.

Avots: EH I, 639

krẽ̦sls,

1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;

2): auch Zvirgzdine; ‡

4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡

5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.

Avots: EH I, 651, 652

kribis: gaļas mīkstumu izgriêž katram pa kribīšam Seyershof.

Avots: EH I, 652

krimšķināt,

1) wiederholt nagen:
Incīt[i]s tavus mīkstuos kaulus pa vienam krimšķinās (Var.: kripšķinās) BW. 2110, 2;

2) intr., sich räuspern, hüsteln
[Grawendahl], Plm., A. XX, 644;

3) krächzen:
kuo žagatas krimšķināja? BW. 12796.

Avots: ME II, 279

kusmenis, ein Schmeicher, "kam mīksta mēle, kas ar tuo pruot vajadzīguo izdabūt" Etn. IV, 99. [Vgl. kuslis

2.]

Avots: ME II, 328

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis ² Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis ^2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis ² "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

labaļa, die Gute Lub.: labaļa! kre̦klu zin mīkstu pataisīt, pienu ne Blaum.

Avots: ME II, 394

labdabîgs, gutgeartet, gutmütig: mūsu kungs ļuoti labdabīgs Janš. viņš atbildēja mīkstā, labdabīga balsī Janš.

Avots: ME II, 394

labpatika ,* das Wohlgefallen: ar labpatiku atlaidās uz mīksti apaugušā akmeņa A. XV, 283.

Avots: ME II, 396

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

III làmpa ^2: "nevīžīgs cilvē̦ks" Saikava; "nederīgs, mīkstčaulīgs cilvē̦ks" AP. Identisch mit làmpa ^{2 II?}

Avots: EH I, 718

lãnis,

1) : pa mīkstiem mežu līdze̦numiem un lāņiem; kur ratiem riteņi... grima iekšā Janš. Mežv. ļ. II, 359: lāņi, lāmas un rāvi 360. Zur Etymologie ähnlich auch Vasmer ZfslPh. II, 473.

Avots: EH I, 728

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

‡ ļe̦bnaks Lems. "mīkstčaulis; cilvē̦ks, kam viss krīt nuo ruokām".

Avots: EH I, 769

ļe̦ce̦ns,

[1) "dickflüssig"
Lievenhof;

2) "ļumans, mīksts" Lettihn], weichlich, plump:
meta ļe̦ce̦nuo platmati nuost A. XII, l, 34. [Auch substantiviert: tīrais ļe̦ce̦res! Lettihn.]

Avots: ME II, 534

‡ ļe̦cē̦ns PV., ein weiches, fettes, gleichsam knochenloses Lebewesen: nuobaruoja vepri mīkstu kâ ļe̦cē̦nu. nevar nuostāvēt kā ļ.

Avots: EH I, 769

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

lêkšains, lêkšķaîns, lêkšņaîns, voller Klumpen, Strähnen: mitrs siens lēkšņains C. viņš ieraudzīja viņu gluži apsnigušu ar lēkšķainuo, mīkstuo marta sniegu A. XII, 341.

Avots: ME II, 458

ļe̦kums, etwas Weiches: mīksts mans vē̦de̦rs ir kâ ļe̦kums. [zu ļe̦ks.]

Avots: ME II, 535

[ļe̦mē̦ns (Subst.) Fest., = mīkstčaulis.]

Avots: ME II, 536

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

[ļe̦pãns,] le̦pãns Smilt., Ramk., ļe̦pans (Morizberg, hier daneben auch "ļē̦pans"], etwas Weiches, Schweres, Kraftloses, der Plumpsack: viņš uzgulās kâ ļe̦pans virsū Mar. n. RKr. XV, 125. [ļe̦pāns "ein unsauberer, ungeschickter Mensch" N.-Peb.; *ļe̦pans (oder *ļe̦pe̦ns?) Mar. (gespr. ļapans), *ļe̦pāns (oder "ļe̦pē̦ns?) Bers. (gespr. ļapāns), ļe̦pāns Nötk., ein kleines und weiches Tierjunge; *ļe̦pans od. *ļe̦pe̦ns Mar., ļe̦pans N.-Peb. "ļumans, mīksts". - Zu lept?]

Avots: ME II, 537

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât ² MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

‡ ļepeklis Sonnaxt, eine weiche Masse: mīksts kâ ļ.

Avots: EH I, 771

I ļe̦pe̦ns,

1) schwach, nicht stramm
[Grünh., Brucken, Roop, Nurmhusen, Sessw., Mar., N.-Schwanb., Stomersee (gespr. ļapans)]: ļe̦pe̦nas kājas;

[2) klebrig:
ļe̦pe̦ns sniegs Jürg., ļe̦pe̦na zeme MSil.;

3) "dre̦bulīgi mīksts" (nur vom Fleisch):
ļ. taukums Lennew. Zu lept?]

Avots: ME II, 537, 538

II ļepêt: čūkas ļepē sakapātas luknes Sonnaxt. lieliem kumuosiem ļ. mīkstu biezpienu Lis.

Avots: EH I, 771

lê̦ps, [schwächlich Warkh.]; plump, ungeschickt im Gehen Mar. n. RKr. XV, 125. [lēps "neveidīgs, neveiklis, mīkstulis" Wessen]; vgl. lê̦pa II.

Avots: ME II, 461

‡ ļe̦re̦kls Iw. "kas izlaidies mīksts, jē̦ls".

Avots: EH I, 771

ļe̦r̃maka, ‡

2) "gaļas plēve; gluotains mīkstums" Salis.

Avots: EH I, 772

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465

‡ liekains "?": kad ... kātiņš vēl mīksts ir un tad nuopļauts tuop, tad paliek viņš un ... graudi tik ātri nebirst Stobe 1797 IV 119.

Avots: EH I, 752

II liẽkns (unter liẽkna): ein sumpfiger Wald; eine sumpfige Stelle, wo Bäume nicht recht gedeihen (mit iê ² ) Dunika; braukuši pa ze̦miem, līdze̦niem liekniem un mīkstām ... līkņām Janš. Mežv. ļ II, 359 (ähnlich Nīca 9); eine grosse Wiese (mit iẽ ) Frauenb.; lìekns "?" Blieden n. FBR. XVI, 95.

Avots: EH I, 753

‡ liẽlpārslaîns, in grossen Flocken fallend: mīkstu, lielpārslainu sniegu Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH I, 755

liķis, der Schmeichler, Heuchler Erlaa, Lub.: tas liekulis un liķis duomā, ka ar mīkstu mēli citiem var pieglaudīties Gg. I, 5. [Zu liķêt.]

Avots: ME II, 470

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486

lipnĩba, die Freundlichkeit: viņa nuovadīja tuo ar savu lūpu lipnību (ar savu mīkstuo mēli) Spr. Sal. 7, 21. [lai mana valuoda un lipnība tiem tuop par vātīm un vainām Glück Judith 9, 13.]

Avots: ME II, 474

‡ ļom̂purans ² Salis, weich, schlaff, locker, haltlos: spuolīte sajūk un paliek tāda mīksta, ļompurana.

Avots: EH I, 773

I luksts (li. lùkštas ["eine breitblätterige Sumpfpflanze; = nymphaea luteä, s. Būga PФB. LYXII, 187 f.]), luksta,

1) der Halm
(lukstiņš) Neik.; weiches, breitblättriges Gras: luksts jeb mieža brālis - zâle upmalās, līdzīga miezim Friedrichswald. luksts - lapuota, mīksta zāle aug gar upmalām. mieži kâ luksta, herrliche Gersfe Etn. II, 188. labība lukstā, das Getreide ist reif Friedrichswald; luksti, grobes Heu L.;

2) luksti, Siauden, Stengel, Blätter: kartupeļu, burkānu luksti, Kartoffelstauden od. -stengel
[Dond.], Kand., Autz, Kursiten, N.-Sessau; Burkanenblätter Kand., Samiten;

[3) sē̦tas luksts "ein Zaunstecken" Warkl.].

Avots: ME II, 511

ļur̂ka,

1) ein weicher, durchnässter Gegenstand:
āda mīksta kâ ļurka. pastalas izžulgušas zvejuojuot kâ ļurkas Druw., [Fest.);

2) eine von Pfeifenol durchtränkte Pfeife:
visiem atņemtu tās ļurkas Alm.;

3) ein Säufer, Schlappschwanz:
tavs vīrs ir ļurka Dond., Kand.; ["ein schlaffer, weichlicher Mensch" Tirs., Warkl.;) ļur̂ka ² (auch Salisb.], ļur̂kubiksa ² , -biksis, ein Schlappschwanz, Tolpel, Plumpsack: nu kuo tad tu tāds ļurkubiksa vari man pateikt? Degl., Kand.;

[4) auch: ļurkata, was lose geworden ist, z. B. ein Beilstiel
Fest., Stelp.;

5) ļurka PS., Wolmarshof, jem., der unschon arbeitet;

6) ļur̂ka ² Dunika, ein Dummkopf].

Avots: ME II, 544

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. ² 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

maũriņš: polygorium Ulanowska Łotysze 100, polygonum aviculare Oknist; maũrs: zaļajam mauriņam BW. 24340, 1 var. minu nātriņas, lai aug m. 1587, 1; cietais m.; polygonum aviculare Ramkau; mīkstais m., poa annua ebenda; vienkāj[as] m., ein gewisses Kraut Salis.

Avots: EH I, 786, 787

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mīčaulis, = mīkstčaulis; mîčaũla Ronneb., Smilt., Trik., mīčaulu uola Salisb., ein Ei, welches keine Schale hat mit einer dünnen Haut überzogen ist.

Avots: ME II, 641

miẽtêt [Salis, mìetêti PS.], - ẽju, schlagen, hauen [Pas. II, 175]: nu tikai mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu LP. V, 42. gans nuogriezis stibu, uzkāpis vilkam mugurā un tik sācis mietēt LP. VI, 291. [Eigentlich wohl: weich machen; vgl. atmietêt.]

Avots: ME II, 656

mîkši, = mīksti, (mundartlich) Adv. zu mîksts, weich: mīkši man žagi rāva BW. 34088 var.

Avots: ME II, 643

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

mîkt C., mīkstu, mīku, weich werden L.: nuo asins viņa svārki mīka Dēmons 29. [Vgl. atmīkt.]

Avots: ME II, 644

[II milava Grünh., mila

I ("mīksta, biezi save̦lta vadmala").]

Avots: ME II, 626

I mīne U., mìne [li. mỹnė "mynimas" KSn. I, 111] AP., C., mīnis U., [mînis ² Līn.], mĩnis Trik., mìnis Smilt., mìnis ² Laud., Mar.,

1) eine Stelle, wo Lehm getreten wird:
mīksts kâ mālu mīnis Trik. zaļumu vietā tur īsts mālu mīnis MWM. VIII, 28, [mĩnis Ruj., Nigr., Bauske, mìnis Drosth., mìne N. - Peb.]. cilvē̦ks bez mērķa man liekas kâ zirgs mālu mīnē MWM. v. J. 1896, S. 640;

2) mīnis, das Getrampel:
zeme trīc... nuo zirgu mīņa Valdis. Zu mĩt.

Avots: ME II, 646

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

‡ necerîgs "?": bē̦da, bē̦da, jauns puisīti, necerīga ļaudaviņa! ni tev taisa mīkstas vietas, ni mīļi ... parunā Tdz. 47703.

Avots: EH II, 10

‡ ne̦gle̦ns, in der Vetbind. ne̦gle̦ni zirņi Seyershof "kas nekļūst vāruot mīksti".

Avots: EH II, 12

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nùobraũkšķêt C., nùobraušķêt, intr., eine kurze Weile stark krachen: tik kauli vien nuobraušķējuši Lp. VI, 884. [nuobraukšķēs vien kauliņi zem manas dūres kâ kaņepju stiebri mīkstīklēs Jaunie mērn. laiki I, 42.]

Avots: ME II, 764

nùobučuôt, tr., abküssen: nu drīkstēju klāt gulēt, saldi, mīksti nuobučuot BW. 13297, 7.

Avots: ME II, 766

nùokul˜t

1): n. ar vāli drēbes mīkstas un glumas Frauenb., Seyershof. nuokūlām [līdz nāvei] Cacana meitu Vanagu ligzda 27. ruokas kusa, - nevarēja rakstā n. Ramkau; ‡

2) töten
Lng. Refl. -tiês, ‡

2) das Dreschen (des Getreides) beendigen
Pas. X, 305: n. pa slitu laiku Seyershof; ‡

3) ausgedroschen werden:
labi nuokūlies klājiens Ramkau; ‡

4) vom Dreschen müde werden:
bija tâ nuokūlušies, ka ... Jürgens 68; ‡

5) mit Mühe an einen Ort gelangen
Diet.

Avots: EH II, 57

nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.

Avots: ME II, 815

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820

‡ nùopakšķêt AP. Hasenp., Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, ein schwaches Geräusch von sich geben: suņa ķe̦tnas ar mīkstu truoksni nuopakšķēja pa iemītuo celiņu Brigadere Skarbos vējos 189.

Avots: EH II, 73