Paplašinātā meklēšana

‡ àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27

aîzķûtât ² Kal., hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

‡ àizplĩtât Ahs., mit der Peitsche fortscheuchen.

Avots: EH I, 43

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

‡ altât (> ostle. oltât) Mar., lügen, faseln.

Avots: EH I, 68

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91

‡ aplietât, aplietuôt, ein wenig (ringsum) abnutzen: aplietātas mantas Kal.

Avots: EH I, 99

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107

‡ apruotât, ringsum ausschmücken Spr. (" обрядить "): manas miesas apruotātas bas ar tādu spuožumu Vidz. dziesmu grām. v. J. 1809, 159.

Avots: EH I, 110, 111

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

‡ apstâte ² Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117

apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

‡ apstrutât, apstrutuôt, sich mit Eiter bedecken: vaina apstrutuojusi.

Avots: EH I, 118

‡ atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137

‡ atjaũtât, seinerseits fragen, auf eine Frage mit einer Frage antworten A. Niedra.

Avots: EH I, 144

‡ atklapatâtiês Rutzau, = ‡ atkrapastîtiês.

Avots: EH I, 148

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

‡ atķûtât ² Kal., herkommen: kaimiņu zē̦ns atķūtājis.

Avots: EH I, 152

atmē̦tât [ksl. отъмѣтати "abicere"] Spr., frqn., nach verschiedenen Seiten wegwerfen: [linu saujas nuo ve̦zuma Warkhof].

Avots: ME I, 177

‡ atslapatât, durch Kot herwaten Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 167

‡ atšlapatât, unbeholfen herkommen (?): ve̦cs brūtgāns atslapatāja (Var.: atklabažāja) BW. 14503 var.

Avots: EH I, 174

‡ atšļapatât Kalz., = ‡ atslapatât.

Avots: EH I, 174

‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.

Avots: EH I, 167

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197

atstâtne,

1) ein Stück Land, das früher als Asker benutzt worden ist
Ar.;

2) ein abgelegener
Ort Ar.

Avots: ME I, 197

bicatât: "scharweise hin und her laufen (von Schafen)" Arrasch.

Avots: EH I, 217

bicatât, -āju "?": aitas kūtī kle̦puoja un bicatāja Degl.

Avots: ME I, 293

‡ blikatât, -ãju,

1) = blikatas sist (ein Spiel) Warkl.;

2) sich ohne Arbeit herumtreiben
Warkl.

Avots: EH I, 229

‡ čampatât, -ãju, auch refl. -tiês, schwerfällig, ungeschickt gehen, laufen, arbeiten PV.

Avots: EH I, 284

cẽ̦rtât: auch N.-Wohlfahrt. ‡ Refl. -tiês, sich kräuseln Lodenhof bei Ruj. (hier auch vom Garn), Wolmarshof.

Avots: EH I, 268

cẽ̦rtât [Salis], hacken Karls.

Avots: ME I, 378

‡ cir̃tât Salisb., -ãju, locken, kräuseln: matus. Refl. -tiês, sich locken, kräuseln Salisb.: mati cirtājas; sich krollen, krollig werden (vom Garn) Trik.: dzija cirtājas.

Avots: EH I, 274

‡ dastât, hinzutreten: stāj visi pi darba: i[r] jī dastāj Pas. X, 303 (aus Welonen).

Avots: EH I, 309

[dastâties Drsth., (li. dasistóti), sich nebenan hinstellen: dazastāju (Var.: daspiežuos, dazasēduos) pie eglītes BW. 4804, 6; vgl. slav. dostati.]

Avots: ME I, 442

‡ dristât Bērzgale, sich aufregen; unruhig sein.

Avots: EH I, 334

‡ drupatât PV., = drupinât.

Avots: EH I, 336

dze̦lˆtât: auch AP., Auleja Kaltenbr., Ramkau: kļaviem lapas dze̦ltā AP.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtât, -āju [Warkh., C.], gelb werden: gaļa žāvējama jaunā mēnesī, tad nedze̦ltā Lub.

Avots: ME I, 542

gleistât, - ãju, intr., schwatzen: kuo tu te gleistā? Lind. n. Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 624

‡ gluôtât ² AP., schleimig werden: tai vasarā gluotāja ūdens: aka zaļa vien stāvēja.

Avots: EH I, 396

‡ gnutâtiês Stenden, Falten werfen, sich knüllen: drēbes tev sāk jau g. Zu li. gniùsti "drücken" u. a. bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 582 f.

Avots: EH I, 396

‡ gņutâtiês Stenden, = ‡ gnutâties.

Avots: EH I, 396

‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".

Avots: EH I, 401

[ìecē̦rtât, mehrfach einhauen: kaulu Wolm.]

Avots: ME II, 6

ìejaũtâtiês, auch ìejaũtât, (plötzlich) eine Frage stellen: kur tu biji? iejautājās tē̦vs Vēr. II, 172. viņš, apstājis svilpuot, iejautāja Krišs Laksts 21.

Avots: ME II, 22

‡ iekârtât ² Dunika, zum zweitenmal (hin)einpflügen: ie. mē̦slus.

Avots: EH I, 519

‡ ìeleipatât Jürg., = ìecil˜puôt 2: zaķis ieleipatāja krūmuos.

Avots: EH I, 526

ìelietât,

[1) benutzend od. tragend bequem od. brauchbar machen:
jaunu drēbi, zābakus, jaunu ieruoci Mar.;

2) zu benutzen anfangen
Fest.].

Avots: ME II, 40

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

ìemàitât, tr., ein wenig verderben, den Grund zum Verderben legen: viņam sirds glaimiem iemaitāta. [Refl. - tiês, schadhaft werden, zu verderben (intr.) anfangen: auglis iemaitājies Salis.]

Avots: ME II, 42

ìemẽ̦tât, ‡

2) wiederholt hineinwerfen;
‡

3) frequ. zu ìemest 4, wiederholt (einen Schnaps) trinken:
guoduos... tiek ... iemē̦tāts Kaudz. Izjurieši 249.

Avots: EH I, 530

[ìemẽ̦tât U., (Wäsche durch Nähen) einzeichnen.]

Avots: ME II, 45

I [ìeruotât,

1) zu essen verschaffen, einsammeln:
kalpuone guovīm jau šuo tuo ir ieruotājusi Nigr.;

2) fressend zu sich nehmen:
guovis būs jau pa druskai ieruotājušas Nigr.]

Avots: ME II, 60

[II ìeruotât, mit Gesang zu feiern beginnen: kas Jānīti ieruotāja? Dagda.]

Avots: ME II, 60

[III ìeruotât, zu schmücken anfangen: ieruotātas drānas Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich schmückend sich hüllen in:
ar ieruotāšanuos jaunajā ģē̦rbā Janš. Dzimt. ² 221;

2) zu spielen anfangen:
bē̦rns labi ieruotājies Bauske.]

Avots: ME II, 60

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

izcḕ̦rtât, tr., wiederholt aushauen: pie stipri izcē̦rtāta sliekšņa MWM. IX, 492.

Avots: ME I, 721

‡ izdze̦lˆtât AP., Kaltenbr., = izdzertêt: izdze̦ltā (dzeltējuot iznīkst) visa labība.

Avots: EH I, 444

izjaũtât, izjaũtinât, izjautenêt, ausbefragen, ausforschen: mēs taču nuolēmām viens uotru neizjautāt Vēr. II, 1349. viņš tikai tuo izjautenēja. Refl. - tiês,

1) einander befragen;

[2) zur Genüge fragen].

Avots: ME I, 745

izkā`rtât, ‡

3) zum zweitenmal aufpflügen:
labi dziļi i. druvu Dunika.

Avots: EH I, 455

izkā`rtât, izkā`rtuôt,

1) aussortieren, in Ordnung bringen:
dzīparus, ābuolus;

2) (auch izkārtavuôt Spr.) jem. zu Gefallen tun
Spr.

Avots: ME I, 750

izkrītâtiês, sich zerstreuen, verschminden: lietus izkrītājās, mākuoņi izklīda Katzd.

Avots: ME I, 755

izlìetât, ‡

3) tüchtig machen; aus dem Groben ausarbeiten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausarbeiten" und "tüchtig"). ‡ Refl. -tiês,

1) vollstandig ausgebraucht werden:
viss krājums izlietājies;

2) "geschickt sich machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 463

izlìetât, izlìetuôt, tr.,

1) benutzen:
zemes gabaliņu būdnieki izlietuo par sakņu dārzu Asp. atrastuo naudu bez bē̦dām varējusi izlietuot LP. VI, 225;

2) ausnutzen, vertun, verschachern:
kur tad tavs nucis? tu tuo gan esi izlietājis Mag. XIII, 3, 51. nemirsti, mana māmuliņa, kamē̦r mani izlietā (= izprecē) BW. 8738.

Avots: ME I, 765

izmàitât, ‡

2) vernichten (iznīcinât) KatrE.

Avots: EH I, 465

izmàitât, tr., verpfuschen, verderben: acis. ķēniņiene izmaitājusi labuo peļņu LP. VI, 135. Refl. - tiês, verderben, zu Grunde gehen: labība vietu vietām izmaitājusies.

Avots: ME I, 768

izmẽ̦tât, ‡

3) i. vagas Frauenb., die Kreuzungen der Wasser ableitenden Furchen ausschaufeln.

Avots: EH I, 466

izmẽ̦tât [aksl. izmětati], freqn. von izmest,

1) auseinanderwerfen, hin und her werfen, verwerfen, verlieren:
sienu. ap ugunskuru izmē̦tātas tukšas pudeles JR. IV, 158. salasīja izmē̦tātuos gabalus BW. III, 1, 36. N - ieši savas meitas pa ceļmalu izmē̦tāja BW. 20954;

2) schmettern, aus dem Wagen schleudern:
zirgs izmē̦tājis braucēju. Refl. - tiês,

1) verworfen werden:
lietas izmē̦tājušās pa kaktu kaktiem;

2) sich lange Zeit wühlen:
visu nakti viņš izmē̦tājies pa gultu bez miega.

Kļūdu labojums:
sich lange Zeit wühlen = längere Zeit sich hin und her werfen, wälzen

Avots: ME I, 771

izmutât (ceļu), ausfahren Lös., Bers. n. A. XIV, 480.

Avots: ME I, 774

‡ izpluotât "ar plaukstu izpērt" Celm.: i. bē̦rnu.

Avots: EH I, 473

‡ izrē̦tât, "ausnarben" Stender Deutseh-lett. Wrtb., vernarben U. (unter rē̦tāt): vīrs ar izrē̦tātu (mit Narben bedecktem) ģīmi Dunika.

Avots: EH I, 476

izruotât, ‡

3) "verwenden, durch bringen"
(in einem handschr. Vokab.). Refl. -tiês, ‡

3) eine Zeitlang hin und her fliegen
(?): bitīt, ... kur tad nu... izliduojies, kur izruotājies? Janš. Dzimtene V, 228.

Avots: EH I, 478

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794

izstât: auch Diet. Refl. -tiês, ‡

2) re̦ti i., sich undieht hinstellen:
ja kūmnieki re̦ti izstājuoties ..., tad bē̦rniem tiekuot ... re̦ti zuobi Kaudz. Izjurieši 78.

Avots: EH I, 483

izstât [li. išstóti], gew. refl. - tiês, austreten: nuo skuolas, nuo diene̦sta.

Avots: ME I, 805

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât ² Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104

[jaunāt L., erneuern.]

Avots: ME II, 99

‡ je̦m̂stât Dunika, wiederholt nehmen: kuo tu jē̦mstā gaļas gabalus citu pēc cita, ka neēd?

Avots: EH I, 562

‡ kàntāts ² Auleja, = ‡ kañtê̦ts.

Avots: EH I, 585

kā`rtāt,

1): auch (mit ā`r ² ) Linden in Kurl., (mit âr ² ) Dunika, Grob., Iw., Siuxt;

3): seja kārta Salis.

Avots: EH I, 605

kā`rtât, - ãju, kā`rtuôt,

1) zum zweiten Mal pflügen, zwiebrachen
[li. kartóti dass.]: zemi;

2) gew. kārtuot, ordnen, ir Ordnung bringen:
viņa stāvēja pie atvē̦rta skapja un tanī kuo kārtuoja Saul.;

3) intr., schelfern:
ģīmis kārtā (Behnen), kārtuo (N. - Kmph.) āda. Refl. kārtuôtiês, sich ordnen, in Ordnung kommen: duomas pamazām kārtuojās Niedra. Zu kā`rta, cìrst. [Zur Bed. 1 vgl. ačech. črtadlo "Pflugmesser."]

Avots: ME II, 201

klabatât [poln. kłobotać "klappern"], - ãju, klappern, plappern: stārķi klabatā Ruj., Gr. - Essern.

Avots: ME II, 207

‡ klakatât,

1) "plampât" ("?") NB.;

2) piedarbā klakatā visu dienu Behnen, in der Dreschtenne rasselt es den ganzen Tag (indem dort eine Maschine tätig ist).

Avots: EH I, 608

klapatât, - ãju, klapatuôt Spr., klapatît [li. klapãtyti " belästigen"], - ĩju Wain., Denominativ von klapata, beunruhigen, sich sorgen lassen: kuo lai klapatāju tavu sirmuo galvu MWM. X, 88. Refl. tiês, sich Mühe geben, sich abplackern: tâ man ar tuo paku jāklapatājas Brig. kas man tur būtu kuo klapatuoties? [Aus r. хлопотáть " sich mühen".]

Avots: ME II, 214

klugatât: klugatājuot brandvīns satecēja Kaudz. Izjurieši 257.

Avots: EH I, 621

[klugatât AP., schlucken, glucksen.]

Avots: ME II, 233

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640

kraitât, [kràitât ² Nerft], - ãju, intr., taumeln, schwanken: tur kāds aizgāja pa ceļu kraitādams Selb., Nerft. un tâ juocīgi sāka vārtīties un kraitāt A. XV, 491; Vēr. II, 724. "kraitāt" saka par tādu, kas krīt, bet nepakrīt. piedzēries cilvē̦ks, vājš luops kraitā Nerft. [Wohl eher (nach Leskien Abl. 333) mit Ent- gleisung zu krist. (s. dies), als (nach Zupitza Germ. Gutt. 125 f., PErsson Beitr. 312 u. Į.) zu l˙i kreĩvas "schief" (s. le. krievs, kreilis), ir. crith "Zittern", ae. hriđ "Fieber" u. a.]

Avots: ME II, 256

‡ *kramtât, zu erschliessen aus sakramtât.

Avots: EH I, 642

‡ krātât (?), -āju Warkl. "?": kamdēļ tu sienu zem kājām un uz ceļa krātā ?

Avots: EH I, 646

krē̦tât,

1): auch (mit è̦ ² ) Oknist; ‡

2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât ² ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡

3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât ² ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês ² Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".

Avots: EH I, 652

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ I krìtât ² , -āju Sonnaxt, taumeln.

Avots: EH I, 657

‡ II krĩtât, -āju Dunika, Kal., OB., = krĩtuôt.

Avots: EH I, 657

[*krītāties, s. izkrītâtiês.]

Avots: ME II, 283

kũtât, -ãju, müssig stehen, trödeln, auf etw. warten Paddern.

Avots: ME II, 338

‡ ķûtât ² Kal., sich langsam vorwärtsschleppen (von Kindern).

Avots: EH I, 709

‡ lakatât, -āju "schlechte (alte) Kleider anziehen" Auleja. Refl. -tiês "schlechte (alte) Kleider tragen" Auleja.

Avots: EH I, 716

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530

laktât, - ãju, laktuôt, Denomin. von lakta IV, mit Latten beschlagen, belatten.

Avots: ME II, 417

lam̃patât 1 und 2: auch Orellen.

Avots: EH I, 718

lam̃patât, - ãju, intr.,

1) taumeln, wankend gehen
Nigr.: lampatā uz mājas pusi D. 231, 13;

[2) "dauzīties apkārt" Serbigal.]

Avots: ME II, 418

‡ làmputât ² PV. "= lam̃patât".

Avots: EH I, 718

‡ lapatât Ronneb., sich ziellos herumtreiben.

Avots: EH I, 720

‡ lâpstât,

1) schaufeln, gleichsam mit einer Sehaufel (d. h. ein grosses Quantum) nehmen
AP., Bers., C., Erlaa, Golg., Selsau, Trik.: tâ nu viņš lāpstā šuodien sviestu;

2) mit grossen Schritten und Spuren hinterlassend gehen
Selsau: kur jau kuram jums galvu pieve̦lk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka Kaudz. Izjurieši 137.

Avots: EH I, 729

larpatât,

1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.

Avots: EH I, 721

[larpatât,

1) sich ziellos umhertreiben;
"neceļus iet" Morizberg;

2) schwatzen
Nitau, Roop, Drobbusch. lar̃patâtiês Treiden "ākstītiês, aušuoties".]

Avots: ME II, 423

latât, - ãju, latêt, - ẽju, latutuôt, tr., latten, belatten.

Avots: ME II, 425

I latât: auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 722

‡ II latât Warkl. "laufen".

Avots: EH I, 722

[ļe̦gatât, -ãju, schwatzen Lis., Lub.]

Avots: ME II, 534

leipatât, - ãju, intr., plump, wackelnd, zerumpt gehen; dasselbe auch leipatu leipatām Wolm. oder leipatum(i)s iet: viņš nāca pa tīrumu leipatu leipatum(i)s, stolpernd Al.

Avots: ME II, 446

ļe̦katât, -ãju, = ļe̦kât: mazais ļe̦katāja pakaļ Vīt. [Refl. -tiês, schlottern, wanken: aita ar izlauztuo kāju ļe̦ka-tājas Treiden.]

Avots: ME II, 535

‡ ļe̦nkatât. PV. "= linkât": zaķis savvaļā lē˙nītiņām ļe̦nkatāja. Refl. -tiês PV., = ļankarâtiês: ļe̦nkausim skrejuot lielās ausis ļe̦nkatājās.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât: auch, Nötk.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât, -ãju, ļe̦patuôt, intr., unsicher, ungeschickt gehen Etn. I, 36: zirgiem pie pašām galvām kāds pusducis žīdē̦nu ļe̦patuoja Purap. Zu li. lepetúoti "schwerfällig laufen" [und le. ļe̦pa I (s. dies)].

Avots: ME II, 537

[ļê̦patât ² MSil., = ļe̦patât.]

Avots: ME II, 539

‡ le̦r̃patât Lems., sich herumtreiben.

Avots: EH I, 734

[I ļe̦rpatât, -ãju, Schujen, Serben, Sessw., Mar., schsvatzen.]

Avots: ME II, 538

[II ļe̦rpatât "schnell laufen" Warkl.]

Avots: ME II, 538

lietât: auch (mit ìe ² ) Saikava, (mit iê ² ) Grob., Lesten, Ramkau; unnötig gebrauchend od. tragend abnutzen (deldêt) AP.: bez guodiņa l. savu vainadziņu Tdz. 39393. ‡ Refl. -tiês AP., unnötig sich überanstrengen (sev pāri darīt): viņa viena pati ar sìenu lietājas.

Avots: EH I, 757

lìetât [PS.], -ãju, lietuot, tr., aus-, benutzen, gebrauchen, verwerten, anwenden: kur tādu zirgu karā lietāsi? (Zu lìeta.)

Avots: ME II, 506

‡ ļinkatât PV. "= linkât": zaķis lē˙nītiņām savvaļā ļinkatāja.

Avots: EH I, 773

‡ lîtâts (li. lýtonas ) Kaltenbr., regnerisch.

Avots: EH I, 751

[luotât "schlagen" Neu-Laitzen.]

Avots: ME II, 529

‡ ļukatâtiês PV. "= ļukâtiês": cūkai skrienuot ausis ļukatājas.

Avots: EH I, 774

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

[lũtât (?) "mit einer lũtaga schlagen" Bauske.]

Avots: ME II, 520

màitât: maĩtât Orellen.

Avots: EH I, 778

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552

I mantât, feien: visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos ne+kāds ļaunums, sauc mantāšanu. mantāt mantā ne+vien bē̦rnus, bet arī luopus (aus Ranken) JK. VI, 21. - Vgl. apmantât 1.

Avots: ME II, 562

[II mantât "ändern" Lng., Für. I.]

Avots: ME II, 562

III mañtât,

1): auch Ev.; ‡

2) màntât Auleja, = lietât, gebrauchen, benutzen.

Avots: EH I, 782

[III mañtât Nigr., Stenden "gewinnen, erwerben": nu tu tirgū esi labi mantājis.]

Avots: ME II, 562

‡ matât "?": apīnīti matūlīt, matā maikstes gaŗumiņu! Tdz. 38550.

Avots: EH I, 784

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

[me̦tât, -ãju Sauken "= mẽ̦tât".]

Avots: ME II, 606

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

mìltât, -āju Mar. n. RKr. XV, 126,

1) beim Kochen mehlig werden (von Kartoffelen); ["zu Mehl machen"
Warkl.;

2) miltât Salis, mìltāt ² Domopol, Warkl.], tüchtig prügeln: miltā nuo vietas pa gurniem. [In der Bed. 1 zu milti; in der Bed. 2 zu miltīt II.]

Avots: ME II, 627

[mitât Dunika, = mitît.]

Avots: ME II, 637

‡ moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826

muĩtât, ‡

3) schlagen
Warkl.: m. kam muguru.

Avots: EH I, 829

[muĩtât, -ãju,

1) verzollen
L., Bergm. n. U.;

2) den Zoll (übertragen, vom Wegnehmen von Kleidern) nehmen:
muitājat, bāleliņi! nu bij laba muitāšana: cita meita stāģenē, cita salmu gubiņā BW. 35052.]

Avots: ME II, 662

‡ *mutât, zu erschliessen aus izmutât.

Avots: EH I, 836

‡ nùodze̦lˆtât AP., Auleja, Ramkau, = nùodzelˆtêt: lapas rudenī nuodze̦ltā.

Avots: EH II, 42

nùojaũtât, tr., abfragen, sich erkundigen Spr.

Avots: ME II, 792

‡ nùoklapatâtiês Dunika, Frauenb., sich abplackern: n. visu dienu.

Avots: EH II, 53

[nuôkņâb(â)t ² Lautb., = nùoknãb(â) t.]

Avots: ME II, 800

[nùokraitât, aushalten, überstehen: viens kâ likās guļā, tâ nuomira, mēs citi nuokraitājām Stelp.]

Avots: ME II, 800

‡ nùolâpstât Trik., nùolāpstuôt N.-Peb., = nùomĩt: zirgs nuolāpstājis kartupeļiem lakstus Trik. šis zirgs lielām kājām visu nuolāpstuo (neiet labi pa vagu) N.-Peb.

Avots: EH II, 61

nùolìetât,

2): auch Siuxt u. a.; viņi bē̦rnu vienmē̦r dauzīdami nuolietās AP. tâ apiedamies var vis˙stiprākuo zirgu n. ebenda; ‡

3) "briesmīgi nuopelt, nuosūdzēt" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) sich abplagen
AP.: saimenieks bij galīgi nuolielājies, viens pats tur strādādams.

Avots: EH II, 64

nùolìetât, nùolìetuôt, tr.,

1) abnutzen, unbrauchbar machen:
nazi, cirvi;

2) umbringen, töten:
nuo rīta bendēm bij vest jaunākuo māsu uz mežu nuolietāt LP. IV, 119. Refl. - tiês, sich abnutzen: tad lietas drīzi nuolietājas LP. V, 23.

Avots: ME II, 813

nùomàitât: n. (nuokaut) cūku Sonnaxt.

Avots: EH II, 66

nùomàitât, tr., vernichten, umbringen: tūlīn astuoņas galvas bij nuomaitātas LP. V, 44. sieva pieteikuse, lai vīrs rauga kungu nuomaitāt LP. IV, 55.

Avots: ME II, 815

nùomẽ̦tât, ‡

3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.

Avots: EH II, 68

nùomẽ̦tât, tr., freqn. zu nùomest,

1) wiederholt hinwegwerfen:
šur tur nuomē̦tājuši spriguļus LP. V, 116; nuomē̦tāt ar akmiņiem, steiningen. nuomē̦tāt ruokām, mit den Händen fuchteln Dok. A.;

2) den Ort ausfinden, wo einem ein Übel angetan worden
U. Refl. - tiês, sich umherwerfen, sich umhertreiben: drēbes nuomē̦tājušās pa pabeņķēm. tāds plencis pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās MWM. VII, 801.

Avots: ME II, 819

‡ nuoplãtât Dunika, = nùoplãtît: n. muti.

Avots: EH II, 75

nùoputât,

1): auch Dunika;

2): auch Vank. Refl. -tiês: auch Dunika.

Avots: EH II, 78

[nùoputāt L., nùoputuôt C.,

1) abschäumen:
n. zupu;

2) sich mit Schaum bedecken
(auch reflexiv): zupa nuoputuojusi; zirgs nuoputājis Schujen, nuoputuojis Lis., nuoputājies Warkh. alus skaisti nuoputājis Schujen.]

Avots: ME II, 835

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

‡ nùovutâtiês Bērzgale, sich eine Zeitlang Läuse absuchen.

Avots: EH II, 108

pacē̦rtât, tr., ein wenig hauen, mähen: viņā ielaida izkapti smiltīs, pacē̦rtāja, pacē̦rtāja zâli vēl kādu gabaliņu tālāk Duomas II, 1188.

Avots: ME III, 12

pajaũtât, ir., intr., eine Frage tun, stellen: uz māsiņas pajautāzju, kādu pirkt kumeliņu BW. 30010.

Avots: ME III, 36

[palìetât, ein wenig abnutzen, verbrauchen: palietāts rīks; palietātas ragus.]

Avots: ME III, 62

‡ pamàitât, verderben (tr.): mazuo nuo šūpuļa laukā ņemt bij aizliegts: es varuot viņam muguriņu p. Jauns. B. gr. ³ II, 70. ka prātiņa nepamaitā (beim frühen Lesenlernen) 190.

Avots: EH II, 154

[pamẽ̦tât (slav. pomětati), eine Weile (Getreide) worfeln: p. labību N.-Peb. Refl. -tiês,

1) eine Weile
mē̦tât (intr.): bē̦rni pamē̦tājās ar akmeņiem un aizskrēja;

2) sich eine Weile umhertreiben:
pamē̦tājies vienā kruoga, aizgāja uz uotru Ruj.]

Avots: ME III, 70

‡ pantât Bērzgale, viel (monoton, ohne Zusammenhang und sinnlos) sprechen; (unbefriedigt) widersprechen.

Avots: EH XIII, 161

‡ paplãtât Dunika, = paplātît: tādā gadījumā atliek tikai ruokām p.

Avots: EH XIII, 163

‡ paputât Dunika, = paputuôt.

Avots: EH XIII, 165

[pãrjaũtât,

1) prüfend (examinierend) schnell durchfragen :
mācītājs pārjautāja visus bē̦rnus vienā stundā Jürg.;

2) noch einmal fragen
Wid.]

Avots: ME III, 158

‡ pãrmẽ̦tât, über etwas hinwerfen: kad kaņepju galviņas seŗ uz ārdiem, tad tik tâ viegli pārmē̦tā pa ārdiem AP.

Avots: EH XIII, 207

paruotât (unter paruotaļât), Refl. -tiês: saimniekam paruotājās tāds mazs smiekliņš uz vaigiem Vanagu ligzda 57.

Avots: EH XIII, 169

pãrstât,

1): auch Oknist;

2): auch FBR. IX, 110, Oknist; šī pārstāšuot pie jā staigāt Pas. VII, 133 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) = uzstât(ies) 1 N.-Laitzen: es pārstājuos, lai man duod. ‡ Subst. pãrstājums, Unterlass
Preiļi (Kur. Nehrung): be pārstājuma.

Avots: EH XIII, 212

pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene ² I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178

pastât, ‡

4) aufhören:
tuomē̦r ar mani nepastāja rāties Aps. Raksti, 7. burtn. (v. J. 1897), S. 18. ‡ Refl. -tiês II Makk. 10, 27, Halt machen auf eine kurze Weile; "stille halten" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anstehen").

Avots: EH XIII, 176

pastât [li. pastóti, slav. postati], intr.,

1) ein wenig stehen bleiben:
vēl izdze̦rtu uotru simtu, kaut pastājis kumeliņš BW. 19942;

2) können, vermögen:
viņš nepastāja ne+kuo teikt Saul.;

[3) nelaimes pastāts, vom Unglück heimgesucht
Lubn.].

Avots: ME III, 107

pe̦ratât, in einem unverständlichen Jargon sprechen: igaun[i]s mani izmācīja kuratāt, pe̦ratāt BW. 33488. Wie kuratât auf estn. kurat "Teufel" beruht, so hat man bei pe̦ratāt vielleicht an estn. päratu "sehr, ungeheuer" zu denken.

Avots: ME III, 201

pìemẽ̦tât,

1) wiederholt zu-, hinzuwerfen;

2) wiederholt vollwerfen:
žīda mati bij pa zemi piemē̦tāti Krišs Laksts 85. pa kaktiem un pe̦lavām piemē̦tāts šis un tas Kaudz. M. 21.

Avots: ME III, 272

pìerietāt "hervorbrechen wie das Tageslicht, wie die Milch" L.

Avots: ME III, 285

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

pìestâtne,* auch pìestâtnis*, die Haltestelle, Station: dzelzceļa, kuģu piestātne.

Avots: ME III, 297

pìestrutât PS., piestrutuôt Druw., sich mit Eiter anfüllen.

Avots: ME III, 298

plãtât, -ãju Dunika, = plātît 1: p. muti.

Avots: ME III, 331

plaukstât, -ãju, plaukstêt Ar., tr., mit der flachen Hand schlagen: plācenītis raudājās, ar plaukstām plaukstājams; kâ maizīte neraudāja, ar dūrēm dūrējama? BW. 2919.

Avots: ME III, 325

pļe̦katât, leeres Zeug schwatzen Lub., Grünw.

Avots: ME III, 368

pluotât, prügeln Meiran, Celm. (vgl. plātēt); schleppend (ein Kleid) zerreissen (tr.) Warkl. und Warkh. (mit ùo ² ).

Avots: ME III, 365

pļukatât "schwatzen" Wessen. pļukât, -ãju, ohrfeigen Ahs. pļukâtiês "ļurbuoties" Bornsmünde.

Avots: ME III, 372

‡ puktât, -āju,

1) schnell und schwer atmen (von Schafen gesagt)
Auleja;

2) "dusmuoties" Zvirgzdine. Aus r. пухтать.

Avots: EH II, 322

putât,

1): auch AP., Dunika, Ermes, Heidenfeld, Kal., OB., Prl., Saikava, Serbig., Seyershof. ‡ Refl. -tiês Heidenfeld, = putât 1.

Avots: EH II, 338

putât (li. putóti Tiž. III, 395 "schäumen".),

1) schäumen
PS.;

2) den Schaum abschöpfen
Bauske.

Avots: ME III, 440

‡ raitāt, -āju Strods Par. vōrdn. 144 "?". zaglim uz juos (= zirgiem) r. ("jez Ulanowska Łotysze 62.

Avots: EH II, 351

rē̦tât, -ãju, ausnarben L.; vernarben U. Refl. -tiês, sich narben Dr.

Avots: ME III, 521

riestât, -ãju, nisten, horsten Depkin n. U.: visa ģimene līdz ar cūkām riestā (haust) kādā bišu struopam līdzīgā salmu būdā MWM. VI, 311.

Avots: ME III, 548

rietāt "sich auflösen; aufgehen (wie die Sonne)" L.

Avots: ME III, 549

‡ II rietât Wessen, = riẽtinât.

Avots: EH II, 379

ritâtiês "?": maza, maza Jāņa māte kâ bitīte ritājās drīz priekšā, pakaļā BW. 32791.

Avots: ME III, 532

I ruõtât, Subst. ruotājums: sudrabiņa ruotājumi BW. 34039, 22.

Avots: EH II, 393

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584

II ruõtât,

1): zeltenītes ... ar zē̦niem ruotā Janš. Dzimtene I, 10. meita pagalmā ruotā ar bumbu Pas. IV, 476. Refl. -tiês: kad visu Jāņu nakti var nuostāvēt bez gulēšanas, tad rītā var redzēt, kâ saulīte rùotājas ² (t. i., kad skatās, tad izliekas brīžam zila, brīžamsarkana) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 393

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

III ruotât: "(Jāņu vakarā) līguot" (rùotāt ² ) Zvirgzdine. ‡ Subst. ruotātājs Tdz. 53308, ein mit dem Refrain ruotā Singender (?).

Avots: EH II, 393

III ruotât, singen Kārsava; vgl. ruota III und rūtuot II.

Avots: ME III, 584

sacē̦rtât: vakar jau puika sacẽ̦rtāja ("pavirši sakapāja") iapas cūkam Seyershof.

Avots: EH II, 399

sacē̦rtât, tr., zerhacken, zerfleischen: man krūtis sacē̦rtāji ruožu dze̦luoņiem Bārda Zemes dē̦ls 82.

Avots: ME III, 602

sacirtât, tr., locken, kräuseln: matus Dr.; A. v. J. 1900, S. 496. Refl. -tiês, sich aufkräuseln (vom Haar) Dr., Salisb.

Avots: ME III, 603

‡ sadrupatât PV., = sadrupinât: ar āmuru s. akmini drupatās.

Avots: EH XVI, 404

sadze̦ltât: lapas ātri sadze̦lˆtā ² AP. drēbes nuo stāvēšanas var s. ebenda. sadze̦lˆtājuse ² gaļa ir sūra Ramkau.

Avots: EH XVI, 406

sadze̦ltât, s. sadzeltêt.

Avots: ME III, 620

sajautât, viel fragen: s. tik daudz, ka nevar atbildēt Nigr.

Avots: ME II, 640

sakā`rtât,

1): auch Dunika, Iw.

Avots: EH XVI, 416

sakā`rtât, s. sakā`rtuôt.

Avots: ME II, 648

‡ saķitâtiês, sich besaufen: (kāzās) cienīgtē̦vi tâ bija saķitājušies, ka nemācēja vairs mācītājmuižā ne durvju atrast Austriņš Raksti VII, 207.

Avots: EH XVI, 422

sakramtât U., tr., zerreiben: sudmala graudus sakramtā (saē̦d), die Mühle zerreibt die Körner klein N.Peb. n. U.

Avots: ME II, 654

‡ sakrĩtât Dunika, mit Kreide beschreiben: ruozi ārstē ar sakrītātu papīri.

Avots: EH XVI, 419

‡ saliêtât ² AP., Siuxt, zerbrechen (tr.), zerreissen, stark beschädigen: bē̦rni salietājuši manu ratiņu (pulksteni); vertragen (ein Kleid) Siuxt.

Avots: EH XVI, 426

samàitât,

1): prātiņu samaitāja Tdz. 58974.

Avots: EH XVI, 428

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679

samẽ̦tât, Refl. -tiês,

1): nuo tā kumeļa samē̦tājās liels zirgs Saikava. uz rudeni aita ir labi samē̦tājusies (sabaŗuojusies) ebenda. kad meitene sāks mē̦tāties (= blīst), tad sablīzīs un samē̦tāsies kâ liela svampa PV. pie laba saimnieka būdams, tu esi labi samē̦tājies Druw. n. RKr. XVII, 68; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch gelegentlich hin und her geworfen werden od. unbeachtet liegen:
vairāk kâ nedēļu tev kurpes samē̦tājās pa ceļa virsu Saikava.

Avots: EH XVI, 430

samẽ̦tât, tr., (wiederholt) durcheinanderwerfen, hin und her werfen; "putināt kâ zirgs" Sassm. n. RKr. XVII, 50: krustām, šķē̦rsām samē̦tātiem... puķu kātiem Vēr. II, 3. saluoka uz... galda samē̦tātas avīzes Blaum. zirgs skriedams samē̦tāja stipri puisi Ahs., Sassm. n. RKr. XVII, 50. Refl. -tiês, auswachsen Erlaa: zirgs vēl ir jauns; kad samē̦tāsies, būs lielum liels.

Avots: ME II, 685

‡ sapluotât Borchow, Lubn. "sasist, sapērt".

Avots: EH XVI, 437

‡ *saplùotâtiês ² , erschlossen aus ostle. sasaplùtuôt ² Auleja, sich verwickeln, sich verwirren (vom Garn).

Avots: EH XVI, 437

saputât (unter saputuôt), ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
piens slaucuot saputā uz liêtu Ramkau. vīna pudele bij saputājuse AP. Refl. -tiês,

2): saputājušuos ... kauliņu Pas. XIV, 284. alus sasaputājis Dunika.

Avots: EH XVI, 439

‡ sarẽ̦tât Dunika, ausnarben: paku (Pocken) sarē̦tāts ģīmis.

Avots: EH XVI, 442

saruotât,

1) tr., "zusammenfügen":
divus baļķus B. Vēstn.;

2) ausschmücken, aufputzen:
saruotāti zirgi Dunika. meitas saruotā matus Nigr.;

3) zusammenpflücken:
saruõtât teļiem zâles Nigr.;

4) eine gewisse Zeit hindurch ruhig weiden
(intr.): guovis saruõtāja tur līdz pat pusdienai Nigr. - Refl. -tiês, sich aufputzen Nigr.: greznībā saruotājušās saimnieces Janš. Bandavā II, 297.

Avots: ME III, 725

I saruotât, ‡

5) in Falten legen
Warkl.: s. drēbi.

Avots: EH XVI, 445

‡ II sarùotât ² Sonnaxt, = ‡ sarùotuôt ² .

Avots: EH XVI, 445

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

šatâtiês, sich herumtreiben Warkl., Spr. (von leichtsinnigem Betragen eines Frauenzimmers Wessen). Aus r. шатáться "sich umhertreiben".

Avots: ME IV, 4

‡ šiteîtan(ês) Dobl., Linden in Kurl., Siuxt, = šite.

Avots: EH II, 627

‡ šitâ˙teîtanâs ² Lemb., Morizberg, šitâ˙teĩtanas (Adv.) Roop n. FBR. XV, 157, Zögenhof, = šitâ.

Avots: EH II, 627

‡ šiteîtan(ês) Dobl., Linden in Kurl., Siuxt, = šite.

Avots: EH II, 627

šķe̦tâtiês, -ãjuôs, toben, lärmen U.; vexieren Depkin n. U. zu šķest.

Avots: ME IV, 29

‡ skrīpstât Stelph., = skrĩpsnât; "ar skrīpstu (= abrkasi) kasīt" (mit ì ² ) Saikava: s. muldu.

Avots: EH II, 511

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

slapatât: "ungewandt gehen" AP., Sessw.

Avots: EH II, 520

slapatât, oft durch Kot waten Allend., Gr.-Jungfernh. n. U. Wohl zur Wurzel von slapjš; zur Form vgl. lapatât "ziellos hin und her gehen" Ronneb.

Avots: ME III, 916

‡ *šļapatât, zu erschliessen aus ‡ atšļapatât.

Avots: EH II, 644

slarpatât: "vazāties " (mit ar̃ ) Lemb.

Avots: EH II, 520

slarpatât, -ãju, lumpig einhergehn U.; vgl. einerseits larpatât "staigāt larpatu larpatām" Nötk., andrerseits slarpata, mhd. slerfen "gehend die Füsse nicht recht aufheben" u. a. bei Persson Beitr. 378.

Avots: ME III, 917

‡ šļe̦patât,

1) in Kot waten;
"staigāt ar pastalām vai vîzēm, kas svabadas un cilājas" (wo?);

2) in grossen und weichen Flocken schneien
N.-Peb.

Avots: EH II, 645

šle̦patât "?": kur biji, Juorē̦n, kur šle̦patāji (Var.: klenderēji, vanderēji)? BW. 20196. 3. Vgl. slapatât.

Avots: ME IV, 59

sliêkatât Nötk., Altenwoga, = sliekât: bē̦rns slîekatā Grünwald.

Avots: ME III, 938

sļirkatât, Flüssiges (eine sļirkata) aus dem Munde herausschnellen oder herausfliessen lassen: smēķē un sļirkatā A.-Ottenhof.

Avots: ME III, 946

šļirkatât Wessen "šļirkstinât".

Avots: ME IV, 72

sluõtât: schlendern Lemb.; "mums tagad jāsluotā atpakaļ uz Karlsbādi Latv." ME. III, 946 zu ersetzen durch "jāsluotā atpakaļ uz Me̦llužiem Austriņš Raksti V, 271".

Avots: EH II, 530

sluõtât Jürg., -ãju, gehen (im Tau, Kot Jürg.): kur ta[d] nu sluotāsi? Zaravič. mums tagad jāsluotā atpakaļ uz Karlsbādi Latv.

Avots: ME III, 946

‡ sprukštāt, prusten, prausten wie ein Pferd Für.

Avots: EH II, 561

stât,

2): stāja pret juo Pas, VIII, 132. es tām ceļā nestāju Jauns. Raksti III, 138. skriet un s. (pie darba) auzu gabalā IV, 374. pie darba s. - auch Auleja, Kaltenbr.;

4): kad lītus stās, iesim e̦cē̦tu Warkl.; ‡

6) = atstât, lassen: sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas! BW. 1430 (aus Zirau). Refl. -tiês,

1): kājām s. (aufstehen)
Auleja. s. pie darba Kaltenbr. s. pie pļaušanu (sic!) Saikava;

2): man nav kur s. (= patverties) Kand.;

3): auch Saikava; tā snaudin stājās Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 194.

Avots: EH II, 573

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

‡ stāte Staat (= Prunk, Pracht): tādiem stātes puisīšiem BW. 5541.

Avots: EH II, 573

‡ štãte Siuxt, = štāts I; apģērbt visu savu štãti ("gre̦znumu, le̦pnas drēbes") Dunika.

Avots: EH II, 656

‡ štâ˙teîtan ² Zögenhof, soweit: ūdens man sniedzās š.

Avots: EH II, 656

‡ štâ˙teĩtanas ² Zögenhof, so.

Avots: EH II, 656

‡ stātenis,* der Schaft (eines Kreuzes) J. Veselis Dienas krusts 159.

Avots: EH II, 573

‡ štãtêtiês Dunika u. a., sich putzen (schmücken).

Avots: EH II, 656

štātîgs: auch (mit ã) Dunika.

Avots: EH II, 656

štātîgs Wid., eitel.

Avots: ME IV, 103

stātis (nom. pl.), stātes, in den Verbindungen; saule stāv stātīs (Kurl. n. U.) od. uz stātīm (Peb. n. Stērste), die Sonne ist im Wendepunkt. tā lieta vēl uz stātīm (stātēm; in Golg. und Adl.; stâtim), die Sache ist noch unentschieden Ronneb., Peb., Serb., Oppek. n. U. Nebst av. stāiti- "Stand", an. stōd "Standort" u. a. zu stât.

Avots: ME III, 1052

stātne, der Standort, Platz; die Steflung; lielā pilsē̦tā ubagi (neatstāj) savas stātnes U. b. 109, 57. bijis uz stātnes gorodovojs B. Vēstn. kad kustuonis stāv savā dabiskā stātnē Vēr. Il, 724. labība paliek kâ stātnē stāvuot Vīt. I5.

Avots: ME III, 1052

I štāts, -s, der Stolz, die Eitelkeit Spr. Aus d. Staat (= Putz).

Avots: ME IV, 103

II štāts, stolz, eingebildet Spr.: štāts vīrs, štāta sieva, meita Spr.

Avots: ME IV, 103

strutât,

1): auch AP., Dunika, Siuxt; "strutājis" ME. III, 1096 zu verbessern in "strutuojis".

Avots: EH II, 591

strutât (li. strutoti Miežinis),

1) strutât PS., U., -ãju, strutêt U., Kl., -ẽju, strutuôt
U., eitern: vātis strutuoja MWM. VI, 475. kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91. trums..., kas... sāpējis un strutājis Aps. auguons ilgi strutuo un negrib aizdzît Etn. IV, 21. trešais,... brūcēs strutē̦dams, kāpj nuo klints A. XVII, 584;

2) strutêt, strutuôt, (über bemooste Steine od. durch sumpfigen Boden) sickern (vom Wasser)
Spr.

Avots: ME IV, 1096

‡ svē̦tāte, eine Art āte (ein gewisser Fisch): s. paliek gaŗa līdz 7 pē̦du Kawall (1860) 172.

Avots: EH II, 616

‡ tàt ² Auleja, = tagad.

Avots: EH II, 672

tãte, der Vater (in der Kindersprache) Dond.

Avots: ME IV, 151

tātelis "der Zigeuner": tāteļam tas nebij divreiz jāsaka LP. I, 184.

Avots: ME IV, 151

‡ II tãtelis Popen n. FBR. XVI, 121, = tãtiņš I ?

Avots: EH II, 672

‡ tàtijs ² Auleja, = tagadẽjs: t. pasaulis nav taids kai seņāk.

Avots: EH II, 672

‡ tàtinai ² Auleja, = tagad.

Avots: EH II, 672

I tãtiņš: auch Wainsel.

Avots: EH II, 672

I tãtiņš Dond. n. FBR. V, 131, = tẽtiņš, Väterchen.

Avots: ME IV, 151

II tātiņš, charadrius Wid.; lauku tātiņš Dr., V., der Seeregenpfeifer (charadrius hiaticula), aegialites hiaticula L. RKr. VIII, 96; upes tātiņš, der Flussregenpfeifer (charadrius curonicus). Vgl. tārtiņš.

Avots: ME IV, 151

‡ tãts Stenden, der Vater (belegt sind der nom. tāts und der gen. und acc. tāt).

Avots: EH II, 672

tautât Mag. IV, 2, 150 und 164, U., = taujât. Aus taujât + jautât? Anders Prellwitz Wrtb. ² 458.

Avots: ME IV, 141

‡ *tĩktâtiês Siuxt (zu erschliessen aus nuotīktâtiês), sich mit Spinngewebe beziehen.

Avots: EH II, 685

tuktât, klopfen, pochen : iekšas sāk tuktāt, das Herz beginnt zu klopfen Lubn. Vgl. tukstêt.

Avots: ME IV, 258

ntâtiês Ahs., -ãjuôs, sich lausen Ahs.

Avots: ME IV, 310

uzcē̦rtât, auflockern: sìenu Wolmarshof.

Avots: ME IV, 320

uzcirtât, uzcirtinât Ruj., kräuseln, locken (perfektiv), auflocken: matus.

Avots: ME IV, 321

uzjautât: "kas ir? vai miegs nāk?" uzjautāja tē̦vs Veldre Dēli un meitas 57.

Avots: EH II, 723

uzjautât, (etwas) fragen (perfektiv): skuoluotājs uzjautāja mūsu bē̦rnu ar Nigr.

Avots: ME IV, 337

uzkā`rtât: auch (mit âr ² ) Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 724

uzkā`rtât, zum zweitenmal pflügen, umackern LKVv., Wid.: zemi.

Avots: ME IV, 341

uzmẽ̦tât (ksl. vъzmětati "eiicere"),

1) wiederholt, fortgesetzt (hin)aufwerfen; noch, von neuem aufwerfen:
sienu uzmē̦tāt uz klētsaugšu. vē̦tra uzmē̦tā lapas līdz padebešiem. kas tuos akmeņus uz druvu uzmē̦tājis? Dunika. kad dienā divas maizes ce̦p, tad uotru reizi nesaka vis: kurini krāsni! bet: uzmē̦tā! Grünh.;

2) Schläge versetzen:
uzmē̦tāt zē̦nam Salis.

Avots: ME IV, 359

uzruotât(iês), (sich) aufputzen.

Avots: ME IV, 374

uzruotât(iês), (sich) aufputzen.

Avots: ME IV, 374

‡ uzskrĩpstât Stelph., = uzskrĩpât.

Avots: EH II, 733

uzstât,

1): ja nav tâ, kâ viņš uzstāj, tad visam beigas PV. nedrīkstiet u. ar bardzību Jauns. Nesk. saulē 21; ‡

3) u. uz kuģa Linden in Kurl., Seemann werden;
‡

4) fordern:
es tuo viņai (von ihr) uzstāju Jauns. Raksti III, 418. kamdēļ viņa neuzstāja baznīcas laulību? Nesk. saulē 52.

Avots: EH II, 734

uzstât (aksl. vъstati "surgere"),

1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf
L., U., Spr., einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.: u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236). Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596. uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338. sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462. "vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51. "kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48. nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;

2) "?": paisums man neuzstās Br. 380. Refl. tiês,

1) = uzstât 1: viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464. uzstāties uz sava Vīt.;

2) auftreten:
u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44. pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104. u. par radikālās partijas vaduoni Konv. ² 385. u. ar runu Vīt.

Avots: ME IV, 384

‡ uzstâtne N.-Schwanb. "eine Rednertribüne".

Avots: EH II, 735

vaikstāties (?), bedürfen Für. I.

Avots: ME IV, 436

*vietât (li. -vietoti Daukša Post. 20,1, slav. vitati, zu erschliessen aus pavietât.

Avots: ME IV, 673

‡ vutâtiês Bērzgale, = vutîtiês.

Avots: EH II, 799

žagatât, -ãju,

1) žagatât L., Oppek. n. U., žagatêt Spr., Wessen, -ẽju, žagatuôt Wid., schreien (wie die Elster):
žagatiņa žagatēja (Var.: žagatuoja, žadzināja, žvadzināja) BW. 23380 var. kuo žagatas žagatuoja? 8544 var.; 13063 var.;

2) Unsinn schwatzen
N. - Peb.

Avots: ME IV, 787

žãstâtiês PlKur., žāstīties Mag. XVII, 1, 91, gähnen. Zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 798

žatâtiês (mit š- zu lesen?), kriechen, ziehen Infl. n. U.: kur tu žatājies? wohin ziehst du? U. Vgl. šatâtiês.

Avots: ME IV, 790

žaûkstât: auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 48.

Avots: EH II, 817

žaûkstât Kaltenbrunn, dem Erbrechen nahe sein. Nebst li. žiaukščuoti "Aufstossen haben" zu žaugâties I.

Avots: ME IV, 791

‡ I âbìderis ² Erlaa,

1) = ‡ àbèideris ² 1;

2) = ‡ àbèideris ² 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194

atstatu St., (atstātu BW. 21009), atstatus, Adv., abgelegen, entlegen, seitab, fern, entfernt: nāsis viena nuo uotras labi atstatus Konv. ² 3128.

Avots: ME I, 197

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221