Paplašinātā meklēšana

âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.

Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1

Avots: ME I, 235

abstar̂pējs, beiderseitig. *

Avots: ME I, 6

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11

adîtava, Strickerei.

Avots: ME I, 11

‡ aduta (neben einem Demin. adatiņa) Ass. - Kalt., = adata, die Nadel.

Avots: EH I, 3

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit aî ² ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

‡ àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

‡ àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

[àizpūta, Asthma, in Trikaten.]

Avots: ME I, 45

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52

àizstaĩgât, intr., freqn., hinzugehen pflegen: tē̦vs vai māte aizstaigāja pie līgaviņas ve̦cākiem BW. III, 1, 42.

Avots: ME I, 52

‡ àizstaĩpaļât, wiederholt oder mehrere Objekte hinziehen (tr.), -dehnen Dunika: a. diegus takam priekšā.

Avots: EH I, 52

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

‡ àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

àiztapinât, tr., leihen, borgen von jem.: naudu.

Avots: ME I, 55

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55

‡ àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57

àiztapt, intr., hinkommen: kungi nelaida mani; tādēļ nevarēju pie tevis aiztapt.

Avots: ME I, 55

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

‡ àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58

‡ àizvantaruôt, taumelnd (wackelnd) und mit Geräusch hin-, weggehen Grünw.

Avots: EH I, 61

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

‡ akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65

akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.

Avots: ME I, 62

akmintaîns, -ņš, steinicht: akmintaina tā zemīte BW. 15932, 3.

Kļūdu labojums:
15932, 3. = 15932, 2.

Avots: ME I, 65

‡ akmistains, steinicht Latg. v. 1921, 41.

Avots: EH I, 66

akuota (unter akuõts I): auch BW.28114,3,

Avots: EH I, 66

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. ² 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65

ākstaîns, = âkstīgs: tādi ākstaiņi staltkāji . .. sievietēm . . . mē̦dz patikt Janš. Dzimtene I, 272.

Avots: EH I, 193

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ ² ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl ² ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67

‡ alsterêtiês "lärmen, tollen" Brucken.

Avots: EH I, 68

‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ alta (> ostle. olta) Mar."?"

Avots: EH I, 68

ambulta,

1) : auch N.-Bergfried.

Avots: EH I, 69

ambulta (deutsch dial. ambolt, ambult),

1) der Amboss
Manc., Saticken;

2) hölzerner Riegel
Ekau.

Avots: ME I, 70

‡ am̂stariņš ² Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?

Avots: EH I, 69

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73

apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].

Avots: ME I, 78

‡ apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar druskām.

Avots: EH I, 78

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

apjautas, Fragestücke L., St.

Avots: ME I, 91

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96

‡ apmẽ̦tas AP., Ramkau, das Achterkorn ("sīkie graudi, kas, labību mē̦tājuot, sabirst starp pe̦lavām un rupjajiem graudiem").

Avots: EH I, 102

appãtaruôt līķus, Leichenreden lesen Konv. ² 2213.

Avots: ME I, 110

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

apsè̦ta ² Kaltenbr., apsête ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebraucamā vieta).

Avots: EH I, 112

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

‡ apsita Festen, ein Windstoss (virpulis).

Avots: EH I, 112

apstaĩgât,

1) herumgehen:
saimnieks apstaigājis ap māju LP. VII, 311;

2) tr., umwandeln, herumgehend sich ansehen:
apstaigāt un aplīguot druvas JK.; laukus RKr. VIII, 39.

Avots: ME I, 125

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125

apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.

Avots: EH I, 116

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125

apstaruôt, tr., bestrahlen: apstaruôts skats, erleuchteter, tiefer Blick Vēr. II, 281.

Avots: ME I, 125

apstatît ‡

2) = apstãdît 1, bepflanzen: apstatīja visu dārzu Pas. V, 135 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125

apšutaîns: vējš apšutains galuotnes plucina Austr. Aizsaulē S. 36. Zur Bed. vgl. apšutām.

Avots: EH I, 120

apšutains, tückisch (?): vējš... stiprs un apšutains K. Jakobson.

Avots: ME I, 129

‡ aptaĩsinât

1) um etwas herummachen lassen
Trik. u. a.: a. sē̦tu ap dārzu;

2) = apbàlzît Jürg.: māte rūpīgi aptaisināja kamanās iesēdinātuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 120

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,

1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;

2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.

Avots: ME I, 130

‡ aptaišķît Stockm., besudeln: a. drēbes.

Avots: EH I, 121

‡ aptàlzît Trik., = apdaũzît (von Menschen): aptalzīts puika.

Avots: EH I, 121

‡ aptam̂pît ² Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121

‡ aptam̃zêt Nogallen, (ein Netz) mit gröberem Garn umwében.

Avots: EH I, 121

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I ² , 475.

Avots: EH I, 121

‡ aptaprinât, bezeugen Für. I (unter taprināt).

Avots: EH I, 121

‡ aptapt, = aptikt: a. e̦ze̦ram apkārt Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 121

aptapt: bē̦rni aptupa ap ugunskuru Dunika, Kal.

Avots: EH I, 123

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r kājiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130

‡ aptastît Dunika, Kal., = aptèst: a. mieta galu.

Avots: EH I, 121

‡ aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121

‡ aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121

aptaũja, Enquete.

Avots: ME I, 130

aptaũjât, gew. refl. aptaũjâtiês, pie kā par kuo, sich erkundigen.

Avots: ME I, 130

aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.

Avots: ME I, 130

‡ aptaukšķêt, (ringsum, ein wenig) rösten: aptaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 121

‡ aptaukstît Pas. III, 498, = aptaûstît.

Avots: EH I, 121

aptaũnât, tr., vermummen, stark einhüllen. Refl. -tiês, sich vermummen, sich warm ankleiden, einhüllen: tu esi aptaunājies kā ziemas laikā Wainoden.

Avots: ME I, 130

‡ aptaũņât Līn. "= apàut".

Avots: EH I, 121

‡ aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

‡ aptàuzêt ² , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121

‡ aptaštinêt Rutzau n. RKr. XVI, 189, = ‡ aptastît. Ein Lituanismus.

Avots: EH I, 121

‡ ârmeîta, eine Magd, "kas strādā āra darbus" Dond.

Avots: EH I, 195

ârpìlsē̦ta, die ausserhalb der Stadt liegende Stadt, d. i. die Vorstadt.

Avots: ME I, 243

‡ ârtacis: (f. -ce) Auleja, = ârtecis.

Avots: EH I, 195

‡ àrtasât ² Kaltenbr., (Eisen) harten.

Avots: EH I, 130

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

‡ II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131

astaîns, geschwänzt: astainas stērbeles; astaina zvaigzne, Komet LP. VI, 64.

Avots: ME I, 145

‡ astaši Bērzgale (gespr.: ostoši), Zvirgzdine, Wasserstiefel.

Avots: EH I, 131

‡ astašs Bērzgate (gespr.: ostošs), ein Lümmel. Zur Red. vgl. zàbaks 2.

Avots: EH I, 131

‡ astatu, Kompar, astatâk. = atstatu AP.: astatāk nuo rnājas.

Avots: EH I, 131

astuôņdesmitaĩs, der achtzigste.

Avots: ME I, 146

astuôņpadsmitaĩs, dial. astuņpadsmitaĩs, der achtzehnte.

Avots: ME I, 146

‡ astuotactiņa Pas. VI, 199 (geschr.: ostuotactiņa; aus Domopol), das achte Auglein.

Avots: EH I, 132

astuôtaĩs: auch die unbestimmte Form astuôts ² Dunika, Kal. u. a. ostle. ostoîtais Borchow n. FBR. XIII, 29; s. Le. Gr. 369.

Avots: EH I, 132

astuôtaĩs, dial. astûtais, astante̦s Dond., astītais [s. Le. Gr. 337 h], der achte; man astuotā (scil. desmitā), ich bin über 70 Jahre alt Aps.

Avots: ME I, 146

astûtais: auch Oknist (hier auch die unbestimmte Form astûts); s. Le. Gr. 368.

Avots: EH I, 132

astûtais C. [li. aštuñtas], in Lemsal astutaš, für schriftle. astuôtais, der achte.

Avots: ME I, 146

atad, ‡

2) a˙tad "tā tad (?)" Golg.

Avots: EH I, 133

atad (aus ar + tad), Fragepartikel: atad negribēsi ēst Manz.

Avots: ME I, 148

atadiene: auch (mit ie ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Pilda n. FBR. XIII, 57, Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 133

atadiene [Warkl., Werssen], f. atdiene Infl.

Avots: ME I, 148

‡ atadienis Odsen, Warkl. "ein Handschuh mit einer langen apruoce".

Avots: EH I, 133

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

ataîcinât,

1) zurückrufen, abberufen:
un tuos ataicināšu un sapulcēšu Zach. 10, 8;

2) herbeirufen:
ārstu Vēr. II, 187.

Avots: ME I, 148

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

ataĩrêt, ‡ Refl. -tiês,

1) wegrudern
(intr.): a. nuo krasta;

2) herrudern
(intr.): a. līdz šejienei;

3) sich sattrudern:
vai neesi vēl atairējies?

Avots: EH I, 133

ataĩrêt, tr., intr.,

1) zurückrudern:
atairē atpakaļ;

2) fort-, wegrudern:
at. laivu nuo malas;

3) herbeirudern:
atairē šurpu.

Avots: ME I, 148

ataka, der Abgrund, grundlose Tiefe: purvs ar atakām jeb bezdibeņiem Bers., LP. VII, 1307. Cf. aka, akate. [Wohl identisch mit attaka, s. dieses.]

Avots: ME I, 148

‡ atalga,* Entgelt, Entlohnung: par visām reizēm nu dabūsi tu atalgu Plūdonis Lapsiņa-kūmiņa 28.

Avots: EH I, 133

atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.

Avots: ME I, 148

atara: "Furchen um ein Kartoffelfeld" Prl.; "Querturchen an den Furchenenden" AP., Ramkau.

Avots: EH I, 133

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148

atata, Ausruf der Freude: atata, dieviņ, man laba laime BW. 1157.

Avots: ME I, 148

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

atar̂t [li. atárti], tr., umpflügen: rāceņus Tals.

Avots: ME I, 148

atasinât Dond., tr., stumpf machen: nazi, dzirkles.

Avots: ME I, 148

‡ ataski, Kompar. ataskâk, Adv., = atastu Warkl., Welonen: ataski nuosta. ej ataskāk!

Avots: EH I, 133

‡ atasks Warkl., Welonen, = atasts.

Avots: EH I, 133

‡ atasnai, Kompar. atasnâk, Adv., = atastu Auleja: nedēstī tik bieži kāpuostu! stat[i] atasnāk!

Avots: EH I, 133

‡ atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki ² ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133

‡ atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133

atastiẽne Kaudz. M., Spr., Kreuzb., Entfernung.

Avots: ME I, 148

atastins, fern, entfernt: atastinākie radi Bers.

Avots: ME I, 148

atasts: auch AP., Golg.: atasta rada man iznāce.

Avots: EH I, 133

atasts, entfernt: tas luoms ir atasts - tāļš Liev. 175.

Avots: ME I, 148

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133

atastu (li. atstù), auch atasti, atasten Spr., in einiger Entfernung, entfernt (seitabwärts in Oppek., n. Mag. XIII, 26) SF., A. - Peb.: tas būs mans arājiņš, kas atastu lūkuojas BW. 11341. [Zu -stu s. Bezzenberger BB. XXVII. 157 ^1. Dazu der Komparativ atastâk in A. - Peb.]

Avots: ME I, 148

atastums (li. atstùmas), die Entfernung: stādi stādāmi 2 - 3 pē̦du atastumā Peņģ. 25.

Avots: ME I, 148

‡ ataudas, = ataûdi 1 (?): kam (scil.: nātna aude̦klam) ataudās (zu korrigieren in atauduos?) bija tikai pakulu dzijas Janš. Līgava I, 428.

Avots: EH I, 133

ataûdi (li. ataudaĩ),

1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];

2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;

3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.

Avots: ME I, 148

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

ataûdzêt, ‡

2) seinerseits (zum Entgelt, Vieh) aufziehen
Festen: iedevu viņam izaudzē̦tu teļu, lai tas vē̦lāk tai vietā ataudzē (citu teļu). Refl. -tiês Dunika u. a., sich von neuem wachsen lassen: a. sev bārzdu.

Avots: EH I, 133

ataûdzêt u. ataûdzinât, tr., von neuem wachsen lassen: bārdu.

Avots: ME I, 149

ataûga (unter ataûdze),

1): ein Birkenhain
AP.: šmuidra, gaŗa ataudziņa, nav ne˙viena krietna bē̦rza BW. 12952.

Avots: EH I, 133

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīrumā, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149

ataûgu priêde Dunika, eine sehr ästige, auf freiem Feld gewachsene Kiefer.

Avots: EH I, 133

ataũklêtiês: cik jau es tā bē̦rna neešu atauklējusēs Saikava.

Avots: EH I, 133

ataũklêtiês, bis zum Überdruss ein Kind warten, wiegen.

Avots: ME I, 149

[ataũkuôtiês Ruj., zur Antwort entgegenschreien: es aukuoju, bet neviens neataukuojās.]

Avots: ME I, 149

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

ataũkstêt, ataũkstinât, tr., abkühlen: putru. Refl. -tiês, sich abkühlen.

Avots: ME I, 149

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

atauļuôt, = ataũlekšuôt.

Avots: EH I, 133

‡ ataurât, heulend hergelangen: kad šurp (ziemelis, der Nordwind) ataurā Juris Brasa 172.

Avots: EH I, 133

‡ ataũŗât, durch Geheul (lautes Weinen) jem. herkommen machen: viņš vēl ataurās kādu nuo kalna šurp Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 133

ataũrêt,

1) tr., herbeirufen:
lauva ataurē meža zvē̦rus LP. V, 216;

2) intr., auf einen Ruf entgegenrufen LP. VI, 335; in dieser Bedeutung gew. refl. ataũrêtiês.

Avots: ME I, 149

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149

atàust: von neuem (wieder) anbrechen, sich zeigen A. Brigadere Daugava I, 1086.

Avots: EH I, 133

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133

atàust, tr., die Fussbekleidung abziehen, gew. nuoaut: kājas ataut LP. IV, 130, BW. 16978, 7.

Avots: ME I, 149

ataust [li. atáušti "wieder kalt werden"], sich erholen, laben: sirds ataust Elv., St.

Avots: ME I, 149

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149

ataûst (li. atáusti),

1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);

2) das Gewebte auflösen, entweben;

3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.

Avots: ME I, 149

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157

atgūta, atgūtne, der Atem, das Atemschöpfen, die Erholung: nevar atgūtas dabūt N. - Schwnb. bet tē̦vs runāja bez atgūtnes Dz. V. mašīna atgūtnēm izgrūda dūmu mākuoņus A. XI, 192.

Avots: ME I, 161

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162

atkārtas ecêt - auch Warkl.: zeme aparta, atkārtas nee̦cētas.

Avots: EH I, 147

atkārtas ecêt, [

1) zum zweiten Mal eggen
Ruj.;

2) nach dem zweiten Pflügen eggen
Selb., Nerft].

Avots: ME I, 166

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atmata (unter atmats),

1): auch Frauenb., Ramkau, Siuxt, Warkl., Wolm.

Avots: EH I, 155

‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155

‡ atme̦taîns, = ‡ atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

‡ atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

atrita, gew. Pl., was weggerollt ist: vai tad nu atritu vairs saritinās, sagt man von einem, der seine Ehre verloren hat Naud.

Avots: ME I, 186

atsẽ̦ta, atsẽte, Wiedersaat, was atsẽja: rudzus sēt atsē̦tā, den Roggen das zweite Jahr in demselben Felde säen Kand.; atsētē mieži nepaduodas Sassm.

Avots: ME I, 190

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

atspùta (dial. für atpūta) Etn. III, 105; PS.; atspùtinât für atpūtinât, atspùstiês für atpūstiês, sehr weit verbreitet, auch in solchen Gegenden, wo das infigierte Reflexivpronomen jetzt ungebräuchlich ist.

Avots: ME I, 196

atstabi: auch Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 171

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197

atstaĩgât, ‡

2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡

3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).

Avots: EH I, 171

atstaĩgât, intr., freqn., herspazieren, herkommen: atstaigā katru dienu šurp Laps. Refl. -tiês, bis zum Überdruss spazieren.

Avots: ME I, 197

‡ atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

atstaruôt: visu siltumu... cenšuos atkal citiem a. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 103.

Avots: EH I, 171

atstaruôt, tr., u. intr., Strahlen zurückwerfen, reflektieren, erglänzen: gaiss atstaruo gaismas starus Astr. 8. dievs duod manam mūžiņam ze̦lta staruos atstaruot BW. 18135, 6. Refl. -tiês, zurückgeworfen werden (von Strahlen) Astr. 9.

Avots: ME I, 197

‡ atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171

atstârpinâtiês ² Ruj., s. attārpinâtiês.

Avots: ME I, 197

atstars, der Viderschein: dienas atstari bāli riet man pie kājām Brig.

Avots: ME I, 197

‡ *atstata od. *atstats, = atstatums: grāvīšus ... vajag ... vērtīgā atstatā vienu nuo uotra rakt Pet. av. III, 141.

Avots: EH I, 171

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197

‡ atstate M. 525 und 615, = atstatums.

Avots: EH I, 171

‡ atstatin Kalz. n. Fil. mat. 25, Kompar. atstatinâk ebenda. = atstatu: nuoliec viņu atstatin(āk)!

Avots: EH I, 171

‡ atstatinât, (von einem Amt) absetzen: a. tiesnešus Latvis № 3668.

Avots: EH I, 171

atstatît, (li. atstatýti) tr.,

1) zurückstellen:
krē̦slu;

2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. ¹

Avots: ME I, 197

atstats [Neuermühlen] (cf. li. statùs "steil"), [abstotonc Lubahn, atstatinc Fehteln], abgelegen, entfernt, fern: atstatā mežā LP. VI, 554. labi atstatā pagātnē Kaudz. M. nuo drusku atstatāka valsts stūŗa Kaudz. M.

Avots: ME I, 197

atstatu St., (atstātu BW. 21009), atstatus, Adv., abgelegen, entlegen, seitab, fern, entfernt: nāsis viena nuo uotras labi atstatus Konv. ² 3128.

Avots: ME I, 197

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

‡ atstaukât Golg., = atstũkât 1.

Avots: EH I, 171

‡ attaisējs, wer öffnet: tas vārtiņu a. BW. 2686, 7.

Avots: EH I, 175

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

attaisît, tr.,

1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;

2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;

3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.

Avots: ME I, 203

attàisnuôt, tr., freisprechen, rechtfertigen: lai nu attaisnuotu savu druošību Vēr. I, 1237. Refl. -tiês, sich rechtfertigen: nabadziņš gan attaisnuojies, bet neviens neticējis LP. V, 77.

Avots: ME I, 203

attaka: meklē . . . attaciņu ar deviņi avuotiem BW. 34043, 7.

Avots: EH I, 175

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

‡ attape̦ns Strasden, = attapĩba: man a[r]˙vien bi[ja] tas attape̦ns, kuo atsacīt; es nepalik[u] ne˙kad klus[u].

Avots: EH I, 175

attapĩba, der Scharfsinn, Witz, die Fähigkeit, sich in die Lage zu finden, od. eine treffende Antwort auf eine schwierige Frage zu geben: viņš visiem laiku pakavēja ar savu attapību LP. I, 164. ķēniņa dē̦ls ar savu attapību izglāba savas māsas Dīcm. I, 72.

Avots: ME I, 203

‡ attapiêns, = attapĩba: dievs devis ... Anniņai ... ātrāku attapienu Janš. Līgava I, 90.

Avots: EH I, 175

attapîgs, geistreich, witzig: smiekli un attapīgas piezīmes negribēja galu ņemt Dok. A.; attapīgs cilvē̦ks LP. I, 164; [ der sich leicht erinnert U.].

Avots: ME I, 203

‡ attapinât, erübrigen Segew. Refl. -tiês" übrig bleiben Segew.: cik baļķu man tâ neattapinājas atpakaļ!

Avots: EH I, 175

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês, ‡

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

‡ attàukuôt entfetten: a. vilnu, Refl. -tiês, sich entfetten.

Avots: EH I, 175

‡ attaũkšķêt Lieven-Bersen, herschallen: šāviena truoksnis attaukšķēja Iīdz mums.

Avots: EH I, 175

attàurêt, intr., tr., zurücktrompeten, mit der Trompete herbeirufen: zvē̦rus.

Avots: ME I, 203

‡ attaûšķêt Saikava, Sessw., attaûšķît Saikava, verprügeln, durchprügeln.

Avots: EH I, 175

‡ attaûstîtiês, um sich tastend hergelangen: a. tumsā līdz gultai.

Avots: EH I, 175

‡ atvē̦ta, die Spreu Infl. n. Ceiņas karugs 1934, № 4, S. 56; atvè̦ta ² Kaltenbr., Plur. atvè̦tas ² (li. ãtvėtos dass.) Auleja, das vom guten Getreide Ausgesiebte (kleinere Körner, Ähren, schwerere Spreu u. dergl.): deve trīs pūri atvē̦tu vepŗam Kaltenbr.

Avots: EH I, 180

aûdzē̦tava, die Züchterei: luopu audzē̦tava Kaudz. M.; mūdžu audzē̦tava A. XV, 192. *

Avots: ME I, 216

‡ aûdzinâtava, aûdzinâtuve, = aûdzê̦tava: ķēvnīces jeb zirgu audzinâtavas Pet. Av. III, 358, zirgu audzinâtuve ebenda.

Avots: EH I, 184

aûgšistaba, ein Zimmer im oberen Stockwerk LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

aûgstkrastains, hohe Ufer habend: augstkrastaina upe A. Brigader Druva I, 24.

Avots: ME I, 217

‡ aũksta, Adv., kalt: man paliek a. Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: EH I, 186

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa ² ).

Avots: EH I, 188

aûstava, austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

badastaklis, -kle, ein Nimmersatt BW. 30225.

Avots: ME I, 247

‡ badsstakle, comm.,

1) ein Nimmersatt:
vedēji badsstakles, tie gaļu apēde BW. 19183;

2) ein Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107.

Avots: EH I, 198

‡ badstaņķis, ein Nimmersatt OB. n. Mag. XVIII, 20.

Avots: EH I, 198

‡ bajãrmeîta, die Tochter eines Wohlhabenden, Vornehmen (bajārs): bajarmeitu lūkuoties BW. 13245.

Avots: EH I, 199

bakrẽ̦ta Ahs. od. bakrēte, die Pockennarbe.

Avots: ME I, 252

bakrẽ̦tains, pockennarbig: ģīmis.

Avots: ME I, 252

baktaļa: zur Etymologie s. auch Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 200

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

balata Burtn., = balañda; [vgl. bala

1 .]

Avots: ME I, 253

bàlata ² , ein blasser, nagerer, kränklicher Mensch Bers.

Avots: ME I, 271

‡ baluožmeîta Pas. VII, 252, ein Taubenmädchen (ein in eine Taube verwandeltes Mädchen).

Avots: EH I, 203

‡ balˆstakât "dauzît" Planhof.

Avots: EH I, 201

balˆtacis,

1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;

2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201

bal˜taîne, eine weisse Frauentoga: nuo vismīkstākās vilnas austa villaine, balta ar bārkstēm gar malu un dažādiem izrakstījumiem Nitau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 256

bal˜taitiņa, weisses Schaf, ein beliebtes Kompos. im VL: pilna kūts baltaitiņu BW. 6924; kas gribēja baltaitiņas (Var.: baltas aitas) 32455, 5; dafür baltavetiņa RKr. XVI, 201.

Avots: ME I, 256

bal˜takmenis: auch baltakmins: baltakmiņa dzirnaviņas BW.22571. dagulās baltakmeni 12672.

Avots: EH I, 201

bal˜takmenis, der Weisstein, Granulit: baltakmeņa dzirnaviņas VL.

Avots: ME I, 256

bal˜tàlksnis: auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 201

bal˜tàlksnis (li. baltalksnis), Weisserle.

Avots: ME I, 256

bal˜talus, Weissbier Wid.

Avots: ME I, 256

baltamuols: baltamuola kalniņā BW. 21720, 2.

Avots: EH I, 201

baltamuols, weisser Klee.

Avots: ME I, 256

‡ baltans, weisslich Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 201

‡ bàltaste ² Auleja, Name einer Kuh mit weissem Schwanz.

Avots: EH I, 201

‡ baltausis, jem. mit weissen, reinen Ohren Warkl.

Avots: EH I, 201

bal˜tàuts, baltàute, weisses Tuch: sieš(u) es savu baltautiņu BW. 5027. kā labi stāvēja tev slēšu micīte, baltauts galvā (Var.: baltaute) BW. 24758.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

bal˜tmataîns, weisses Haar habend, blond: zē̦ns Lautb.

Avots: ME I, 257

bal˜tsaris, auch baltseris, eine weisse Mähne habend, Weissmähne, beliebtes Epith. des Rosses: baltsarītis kumeliņš BW. 16925. kumeliņ, baltsariņ 29799.

Avots: ME I, 258

bañstaklis,

1): auch Iw. (bañstâklis ² ).

Avots: EH I, 205

bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],

1) das Zwickeisen der Böttcher;

2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]

Avots: ME I, 263

‡ bàntaiņi ² Saikava, ein fangsgestreifter Weiberrock.

Avots: EH I, 205

bañtaîns, mit Bandern versehen: bantainas aubes.

Kļūdu labojums:
Bandern = Bändern

Avots: ME I, 263

bañtauris Sassm. ( "in der Kindersprache"), ein Bandwurm

Avots: ME I, 263

bā`rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274

bā`rkstaļa, Franse Trik.: tu iesi, Trīn, uz baznīciņu; kam liekas bārkstaļas? A. I, 125.

Avots: ME I, 274

baruotans, = baruôts, gemästet, gefüttert [richtiger vielleicht: gefüttert werden müssend, Futter verlangend]: baruotana laiva te̦k, baruotans kumeliņš: baruo laivu priedes sveķi, auzas labu kumeliņu BW. 29623.

Avots: ME I, 265

bārstaļa, jem., der alles ausstreut Lub.

Avots: ME I, 274

barvieta, der Raum, den eine Schwade einnimmt: viņi pārstaigā ar grābekli barvietas A. XXV, 147.

Avots: ME I, 265

‡ bataļa, der Streit, das Gezänk Saikava: nevajadzēja tādu bataļu taisīt. Vgl. baktaļa.

Avots: EH I, 206

bē̦rme̦ta L. (für bḕ̦rnme̦ta), eine Kindesmörderin (Scheltwort).

Avots: ME I, 290

‡ bẽ̦staki Kl.-Roop "die Reichen".

Avots: EH I, 217

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291

‡ *bē̦rztala, der Birkenhain: kuo ... darīji ... bē̦rztalā (Var.: siliņā)? BW. 30343 var.

Avots: EH I, 217

‡ bē̦rztavs "die Reibë Für. I (unter rīva).

Avots: EH I, 217

be̦starags Konv. ¹ , der Lostreiber; anderwo dafür bumburnieks.

Avots: ME I, 281

bezjumta ļaudis, obdachlose Menschen * Latv.

Avots: ME I, 284

bezkrasta e̦ze̦rs, ein uferloser See A. XX, 272.

Avots: ME I, 284

bezpajumta, bezpajumtes ļaudis, obdachlose Menschen.

Avots: ME I, 285

bezparaksta uzaicinājums, anonyme Aufforderung MWM. IX, 123.

Avots: ME I, 285

bezpràta od. bezpràta cilvē̦ks, ein unvernüftiger Mnsch: kur liksi, bezprāta, pus˙uotra cilvē̦ka BW. 26218, 2. triecat bezprātā (unvernünftig, ohne Vernunft, Überlegung) Aus.

Avots: ME I, 285

bezsẽ̦tas dārzs, ein Garten ohne Zaun, ein zaunloser G. MWM. VIII, 564.

Avots: ME I, 286

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287

‡ bikstaklis (oder *bikstakle?), = biksteklis 1: ar pirtes bikstaklīti BW. 16263.

Avots: EH I, 219

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

birztala (unter bir̃zs): auch (mit ìr ² ) Saikava (daneben ein Demin. bìrztalīte ² ).

Avots: EH I, 221

birztaļa (unter bir̃zs ): auch BW. 2762, 5, (mit ir̃ ) Siuxt, Demin. birztaļiņa BW. 428, 10 var.: ē̦nainā birztaļā Janš. Mežv. ļ. I, 90.

Avots: EH I, 221

birztaliena, = bir̃zs: pa birztalienas celiņu Janš. Bandava II, 396.

Avots: EH I, 221

bĩstaklis,

1): ar pirtes bīstaklīti BW. 16263 var.

Avots: EH I, 223

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

‡ bitaîns, mit Bienen behaftet Warkl.: b. kuoks, rāmis.

Avots: EH I, 222

‡ blakata, der Schall von mehreren, schnell aufeinander folgenden Schlagen PV.

Avots: EH I, 225

‡ bļaûsta ² (?) MSil. "= ‡ bļaûskä.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustavnieks, der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

bligatas sist, ein Spiel (anderswo "kačkus sist" genannt; [beschrieben Etn. II, 70 und RKr. XV, 117]). Gsth., Sessw.

Avots: ME I, 315

‡ blikata,

1) "ein Stöckchen, das bei einem Spiel geschlagen wird"
Warkl. blikatas (blikates Sessw.) sist, ein Spiel Bērzgale, Warkl. blikatas ... ir laba lieta, un būtu . . . slikti, ja šuodien ne simta nevarē̦tu izsist Ezeriņš Leijerk. 272. (fig.) zeme ar debesi sāk blikatas smadzenēs sist II, 245. tu tik staiga apkart un sit blikatas! (zu einem, der sich ohne Arbeit herumtreibt, gesagt) Warkl.;

2) comm., verächtl. Bezeichnung für einen, der sich ohne Arbeit herumtreibt
Warkl.

Avots: EH I, 229

[blikatas ² sist Warkhof, ein Spiel; vgl. bligatas sist.]

Avots: ME I, 316

‡ bļikatas Warkh., = bligatas.

Avots: EH I, 233

bļìkatas ² Warkh., = bligatas.

Avots: EH I, 233

buokstas, miežu b., Hülse Wid.; [vgl. buokas].

Avots: ME I, 361

‡ bracata, s. bricata.

Avots: EH I, 235

‡ brakata, s. ‡ brikata.

Avots: EH I, 236

brakataiņi (unter brakalaiņi): BW. 5302 var.

Avots: EH I, 236

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329

braũcītava N. - Bartau, = brauktuve.

Avots: ME I, 325

brauktava (unter braukts): auch (mit aû ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs ² Salis.

Avots: EH I, 238

bràuktave (unter braukts): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 238

‡ bricata, in der Verbind. bricata, bracata. Interjektion PV.

Avots: EH I, 241

‡ brikata, in der Verbind. brikata, brakata, Interjektion (= bricada!): jātnieki b., b. drāzās ... gaŗām Janš. Dzimtene III ² , 410.

Avots: EH I, 241

brĩnumlìetas, wunderbare Dinge, Sachen.

Avots: ME I, 334

‡ brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333

brĩvgrãmata, der Freibrief: dievs sunim bija devis brīvgrāmatu Etn. I, 86.

Avots: ME I, 335

brĩvuõsta ,* der Freihafen.

Avots: ME I, 336

‡ brĩvpìlsē̦ta,* eine Freistadt.

Avots: EH I, 243

brĩvvìeta, die Freistelle.

Avots: ME I, 336

‡ *bruokastas, = bruõkastis: ik rītiņa gaidīdama, bruokastām ēdināju BW. 10992 (aus Meselau).

Avots: EH I, 247

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukstalas: pa mežiem un brukstalām maldīdamies Janš. Mežv. ļ. II, 73.

Avots: EH I, 245

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

‡ brūkstalienas, = brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

brukstaliens, ein grösserer Platz im Nadelwalde, wo man junge Tannen und Michten wachsen Nigr.

Avots: ME I, 339

‡ *brūkstaliens oder *brūkstaliena, = brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

‡ bulstakuôt Nautrēni, mit einem bulstaks ins Wasser schlagen.

Avots: EH I, 251

‡ bulstaks (mit hochle. a aus e̦?) Nautrēni, ein Stab, dessen éin Ende rundlich verdickt ist.

Avots: EH I, 251

‡ bulstarāgs (auch in Pilda), bulstarāks (in hochle. Aussprache!) Warkl. "ein Knüttel zum Schlagen".

Avots: EH I, 251

bul˜ta,

1): lai tautieša vaŗa b. (der penis)
gaŗām skrēja BW. 34794;

6) vēja b., eine Krankheit der Schweine
Seyershof.

Avots: EH I, 251

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349

bum̃bâtava, die Kegelbahn *.

Avots: ME I, 349

bumbuotava,* die Kegelbahn.

Avots: ME I, 350

‡ bungātava BW. 35656 var., = bungu vāle (vom penis gesagt).

Avots: EH I, 253

buñguotava, = bungu vāle, die Keule Preekuln.

Avots: ME I, 352

‡ buntains,

1) maserig
Bers.: b. kuoks;

2) buñtaini ("luokaini") mati Serben n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 253

‡ buntavnieks, der Aufrührer: kungi sauca buntavnieku BW. 31544.

Avots: EH I, 253

‡ bur̂bata ² "ein altes, baufälliges Gebäude" Frauenb.; zu burbêt.

Avots: EH I, 253

bur̂ta ² (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354

bur̃tains,

2): auch AP.

Avots: EH I, 255

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

‡ burtavnīca, eine Zauberin (Hexe) Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 255

‡ bũ[v]meĩstars,

1) der Baumeister;

2) der Spiessbock
( cerambyx heros. Bockkäfer) Dond. Beruht auf mnd. būmester.

Avots: EH I, 257

I čabata, ‡

3) čabatas, (schlechte) Bastschuhe:
viņš nemāk pīt skaistu vīžu; iznāk tādas čabatas Warkl.

Avots: EH I, 281

I čabata, gew. Plur., auch čabati Mar.,

1) roh gearbeiteter Stiefel
(nebst li. čebãtas aus чёбот): cik ļaudīm brangi čabati Doku A.;

2) runde Schneeschuhe
St., [Bielenstein Holzb. 602].

Avots: ME I, 399

II čabata, der Wagen: braukt tādā smagā čabatā A. XII, 505.

Avots: ME I, 399

‡ čaibstala (mit ļ zu lesen?) PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čalata Fest., = čala I 1.

Avots: EH I, 283

‡ čampata PV., comm., = čampa I.

Avots: EH I, 284

čapata, ein Faselhans Dond.

Avots: ME I, 404

capatas: (Pantoffeln) auch Ruj.

Avots: EH I, 260

capatas "?": ģērbjaties zemē, me̦tat capatas (cipatas) pa luogu laukā! RKr. XVI, 119 (aus Rutzau); [wohl = sapatas N. - Bartau, alte Kleider, Lumpen. In Morizberg seien capatas - Pantoffeln, in Jürgensburg - abgetragene Fussbekleidung, in Grünh. - Brotbrocken. Vgl. auch capu].

Avots: ME I, 363

[I čapatas Jürgensburg "abgetragene Bastschuhe od. Pasteln."]

Avots: ME I, 404

[II čapatas AP., kleinere Misthaufen.]

Avots: ME I, 404

[III čapatas Ilsen, = dradži.]

Avots: ME I, 404

‡ čâpstans Golg., einer, der čâpstina.

Avots: EH I, 287

[čar̃patas zeme, unfruchtbarer Sandboden Neuermühlen, Siliņ.]

Avots: ME I, 405

čauksta, čaukstene Lasd., Fest., Bers.,

1) ein Ofenbesen
St., [Bielenstein Holzb. 270];

2) sich zum Kopfe nicht zusammenschliessender Kohl
U.; in dieser Bed. [cauksta Für.], čàukste ² Stomersee;

3) (raschelnde?) Trümmer (?):
sapuvušais krusts sadrupa čaukstu čaukstās.

Avots: ME I, 405, 406

čaukstains, raschelnd: pa čaukstainām, čabuošām pē̦rnajām lapām Janš. Līgava II, 189.

Avots: EH I, 286

‡ čàukstas ² Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286

čaũpata, ein leichtsinniger Mensch Dond.

Avots: ME I, 407

*caũršaũta (od. *caũršauts?), der Milzbrand: kad luops vai zirgs ir ar cauršautu (liesu), tad nuogriež tam luopam staplvu RKr. XII, 38. [viņš ir caũršaũts Ruj., Salis, er hat den Drachenschuss.]

Kļūdu labojums:
tam = tanī vidū

Avots: ME I, 366

[čavata,

1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;

2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]

Avots: ME I, 407

cebru juosta "?"BW. 13195; vgl. cē̦bru und cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 367

‡ ce̦kata Ruhtern, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 262

‡ ce̦lmuôtains, = ce̦lmuots: ce̦lmuotaiņuos līdumuos Pump. R. 1, 243.

Avots: EH I, 263

‡ celtaka NB., = ceļte̦ka 1.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264

ce̦ltava, ce̦ltuva Selb.[li. kéltuvas], die Fähre, der Prahm.

Avots: ME I, 370

ceļvìeta,

1) die Stelle, wo man durch den Fluss fährt;

2) ein verwachsener Weg:
kad tik ceļvietu varē̦tum atrast Dond.

Avots: ME I, 372

‡ ce̦nkstas Für., = ceñksle.

Avots: EH I, 265

ce̦rta, die Maser: kuoka c. Karls.; [zu ce̦rs 2?].

Avots: ME I, 375

‡ cē̦rta,

1) = cir̃ta I: matu c. Bērzgale, Celm.;

2) cẽ̦rtas Lodenhof bei
Ruj., = cir̃kas.

Avots: EH I, 268