Paplašinātā meklēšana

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

[baļas (für baļļas?), auch bābas genannt, nach Bielenstein Holzb. 666 in Usmaiten Winden (auf Schlitten), mit denen die Netzleinen aus dem Wasser gezogen werden.]

Avots: ME I, 261

‡ bàļģe ² , = baļ˜ļa Auleja, Kaltenbr., Sussei; der Brottrog Skaista: pilnu... baļģi ar maizes mīkli Pas. V, 325 (aus Lixna). zem maizes baļģes 46 (aus Eglūna). Bei Agelut ⁴ (v. J. 1817), S. 140 und Pas.' III, 118 auch ein loc. s. baļģī.

Avots: EH I, 203

baļķe (unter baļ˜ķis): auch (mit aļ˜) AP., Ramkau, (mit àļ ² ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17 (hier neben bàļķis ² ), KatrE, n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kaltenbr., Oknisl (hier daneben ein Demin. bàlciņa ² ): uozuoliņa baļķītēm BW. 29837.

Avots: EH I, 203

‡ baļ˜ķene Frauenb., ein grosser, klobiger Löffel, ein Schöpflöffel.

Avots: EH I, 203

‡ baļ˜ķē̦ns Orellen n. FBR. XI, 38, baļ˜ ke̦ns Seyershof, Demin. zu baļ˜ķis, ein kleiner Balken.

Avots: EH I, 203

baļ˜ķis: krustiem laidu priedes baļķi BW. 10557, 2. par lieluo zāģu baļķi 10557, 6. rijas baļķus 34366 var.

Avots: EH I, 203

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

baļ˜ļa: drēbju baļļu piemē̦rkusi BW. 4703 var. re̦sna b. dē̦la māte 25506.

Avots: EH I, 203

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261

‡ baļ˜ļene Siuxt n. Fil. mat. 66 ein kleiner Zuber: b. ar ūdeni Daugava 1934, S. 493.

Avots: EH I, 203

bàļva ² , 1): auch Lubn. n. BielU., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 15, Fest., Sonnaxt, (mit aļ˜) AP.: putras b. BW. piel. ² 31071, 1; der Brottrog Warkh., Warkl.

Avots: EH I, 203

bàļva ^2, hochle. für baļļa, z. B. in Adleenen, Buschh., auch schon in der Schriftsprache von Blaum. u. a. gebr.; fig. ein korpulenter Mensch, ein dickes Frauenzimmer: bij te baļva baŗuoj'sēs BW. 16737, 1.

Kļūdu labojums:
bij te baļva = bij tā baļva

Avots: ME I, 261

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273

II bãrbaļa, = bārbala, bārksts Mag. III, 1, 106.

Avots: ME I, 273

bā`rbaļains, bā`rbalains, zerfetzt Burtn. Trik.

Avots: ME I, 273

‡ bom̂baļas ² Lems., Wainsel, alte Kleider.

Avots: EH I, 235

‡ bubaļi Dond., das Spinngewebe: istabas griesti nuokārušies ar bubaļiem.

Avots: EH I, 248

[bum̃baļa PS., die Samenknolle der Kartoffenpfanze; zu bum̃ba.]

Kļūdu labojums:
Kartoffenpfanze = Kartoffenplfanze

Avots: ME I, 349

‡ čaîbaļa PV., comm., einer, der das Gesicht verzieht, Grimassen schneidet.

Avots: EH I, 282

‡ ce̦purbaļ˜ķis Orellen "baļķis, kas iet pāri sleņģiem un vispār kādam stabam".

Avots: EH I, 266

‡ čiebaļa PV. "= čieba I; = čiebulis 1".

Avots: EH I, 292

‡ čiebaļât PV., oft jammern.

Avots: EH I, 292

[glābaļât "wiederholt und auf verschiedene Weise, aber nicht besonders geschickt (zu) retten (versuchen)" Weinsh.]

Avots: ME I, 623

‡ izur̃baļât Frauenb., = ‡ izurbulêt. Refl. -tiês Ahs., (beim Garen) poräs werden: labi izrūguse maize (zeme) ir izurbaļājusēs.

Avots: EH I, 492

labaļa, die Gute Lub.: labaļa! kre̦klu zin mīkstu pataisīt, pienu ne Blaum.

Avots: ME II, 394

‡ nebaļa (wo?) "Fleischabfall".

Avots: EH II, 10

‡ nùobaļļât "?": zìrgs ... bijis pa˙galam satinies virvē, nuobaļļājis gluži me̦lnas zemes un pie ēšanas vai[r]s ne˙maz ar neticis Pas. V, 420 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 31

‡ pusbaļ˜ķē̦ns Orellen, ein ziemlich dünner (und nicht langer) Balken.

Avots: EH II, 330

pusbaļ˜ķis, ein halber, kleiner Balken Lis.

Avots: ME III, 423

‡ pušbaļ˜ļa Grenzhof n. FBR. XII,15 "?".

Avots: EH II, 335

raibaļa,

1): mit aĩ - auch Salis; ‡

3) comm., ein buntes Pferd:
r. tik˙pat gauss kâ viņa saimnieks pats A. Upītis Sm. lapa 105.

Avots: EH II, 350

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

riêbaļa ² Nigr., eine, die riebt II kann.

Avots: ME III, 542

riebaļa, riebuļa, eine Person, die andern zuwider tut, schadet, im Wege ist: tīri slauku brāļ[a] istabu,... mārša liela riebaļiņā (Var.: māršas lielas riebuliņas), skaidiņām piekaisīja BW. 23390, 1. ej nu, mana riebaļiņa! manus skalus dedzināju, sev pūriņu darīdama 17588.

Avots: ME III, 542

I riebaļa: "dedzināju" ME. m, 542 zu verbessern in "dedzināji".

Avots: EH II, 377

II riêbaļa ² : auch (mit ie) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 377

rûgumbaļ˜ļa, comm., ein sauersehender Mensch Ar.

Avots: ME III, 568

‡ sagrãbaļât Frauenb., = sagrãbât.

Avots: EH XVI, 409

‡ šķē̦rbaļķis, der Querbalken Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 633

šņìebaļa ² Fest., = šņieba.

Avots: ME IV, 96

‡ spãŗbaļ˜ķe (> spẽ̦r-) AP., = ‡ spãrbaļ˜ķis.

Avots: EH II, 548

‡ spãrbaļ˜ķis Orellen, der Sparrbalken: sēdēja uz pirtiņas spārbaļķa gala Jauns. Neskaties saulē 25.

Avots: EH II, 547

vabaļa "?": vibaļa, vabaļa gaisā pautus dēj RKr. VII, 65; s. auch unter vabule 2.

Avots: ME IV, 428

vẽ̦rbaļ˜ķis: auch Siuxt, (mit ẽr) Salis; acc. s. vēra baļķi BW. 10557, 6 var. wohl aus metrischen Gründen für vērbaļķi.

Avots: EH II, 776

vē̦rbaļķis L., U., (mit ē̦r) C., Salis, vē̦rbaļķe Wessen, = dziedrs III, 1, ein Querbalken (hierauf beruhend).

Avots: ME IV, 560

vibaļa s. vabaļa.

Avots: ME IV, 575

viebaļa Vit., comm., = viêba

I.

Avots: ME IV, 652

viêngabaļš,

1) Adj., = viêngabalalns: viengabalš klintsakmens A. XX, 718;

2) Adv., "vienā gabalā" Lis. n. RKr. XVII, 93.

Avots: ME IV, 658

vim̃baļi Dond. "tievas dārza saknes": kas tie par cikuoriņiem, tik vimbaļi vien! Dond. n. RKr. XVII, 63.

Avots: ME IV, 598

‡ *ur̃baļât, zu erschliessen aus ‡ izurbaļât.

Avots: EH II, 714

vàbaļuôt ² Nerft "ohne Lust (etwas) tun". Zu li. võbulioti "eine zähe Speise mit zahnlosem Munde kauen"?

Avots: ME IV, 490

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

àizplûst,

1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;

2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.

Avots: ME I, 44

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

apapaļuôt, tr., abrunden: baļķa galu.

Avots: ME I, 75

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

‡ apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apmizuôt, tr., abrinden, abschälen: baļķi.

Avots: ME I, 108

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

‡ ârceles ² od. ârceļu ² bal˜ki Grob. "re̦sni baļķi, kas iestiprināti rijas istabiņas lauka sienās, kur uztikt ārdus": pa ārcelēm grūsta ārdus. Zu ārdcila.

Avots: EH I, 194

ass, -s,

2): asi malkas dedzinaju BW. 9518, treju asu zāģu baļķu 10557, 6 var. trīs as[i]s gaŗu 1505, 4; ‡

3) = grè̦da 1: akmeņi ...bija rūpīgi nuokŗauti asīs Janš. Dzimtene I, 161.

Avots: EH I, 131

atāvît, tr., abquälen: viņš baļķus ve̦duot zirgu atāvīja T. - Refl. -tiês, sich abquälen T.

Avots: ME I, 150

atkâpinât, fact.,

1) zurücksteigen, zurücktreten lassen, zurückschieben:
zirgu, z. B. beim Anspannen; baļķi, beim Bauen PS.;

2) von sich weisen:
es viņu pāris asiem vārdiem atkāpināju A. X, 1, 629. kungs Jūdu atkāpināja (pazemināja in der neuesten Ausg.) II Chron. 28, 19.

Avots: ME I, 166

‡ atknĩpêt Stenden, mit Hilfe von untergeschobenen Pfählen wiederholl hebend weg-, herschaffen: ar lielām muokām a. baļķi nuo ceļa nuost. atknīpēsim re̦sgali šurp!

Avots: EH I, 149

‡ atskam̃bât, absplittern (tr.): ar cirvi a. skambas nuo baļķa C. Refl. -tiês, sich absplittern; splitterig werden: ē̦vē̦lē̦tais kuoks atskambājies Jürg.

Avots: EH I, 166

‡ attapinât, erübrigen Segew. Refl. -tiês" übrig bleiben Segew.: cik baļķu man tâ neattapinājas atpakaļ!

Avots: EH I, 175

‡ attèst, (behauend) abhauen: a. skaldu nuo baļķa AP.

Avots: EH I, 176

‡ atzorinât, längs der Erde herziehen Rojen n. FBR. XIII, 69: a. baļķi.

Avots: EH I, 182

aûgšenieks, ‡

2) "lūciņš rijā virs durīm, uz kambaŗa sienas pusï Mahlup: a. ir mazs luodziņš, iegriêzts vienā baļķī. augšenieku laiž vaļā tad, kad ir liela suta; ‡

3) "wer oder was oben ist"
Vīt.

Avots: EH I, 185

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa ² Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

bal˜tmugura, -ure, beliebter Name einer Kuh mit weissem Rücken: zīmaļa, raibaļa, baltmugurīte.

Avots: ME I, 257

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273

‡ II bãrbala Siuxt, ein Strauch (= bārbaļa I?).

Avots: EH I, 209

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns), ‡

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bẽ̦rbaliņa, die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes: aitiņ, mana bẽ̦rbaliņa BW. 32545 und LP. V, 13. Cf. bārbaļa.

Avots: ME I, 290

[bẽrbele Ruj., bêrbele ² Salis, die Berberitze; vgl. bãrbaļa.]

Avots: ME I, 290

‡ bieķu baļļa, verächtl. Bezeichnung einer Frauensperson BW. 21227.

Avots: EH I, 224

II bimba, bimbaļa Naud.,

1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;

2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. ² 360.]

Avots: ME I, 296

‡ bimbalis, = bim̃bals 1 (?): bimbaļi mizuo ādu NB. (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 219

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

blĩvêt: kuo nu blīvē luogu ciet (warum schliesst du das Fenster)? lai nāk iekšā svaigs gaiss! PV. Refl. -tiês: baļķi labi blīvējas ("sagulst cieši kuopā") Dond.

Avots: EH I, 230

‡ bom̂bažas ² Lems., Wainsel, = ‡ bombaļas ² : ve̦cās b. jāduod lumpatniekam.

Avots: EH I, 235

braũks, braũkš li. (braukšt), Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen oder Fallen oder beim Schliessne der Tür, des Fensters usw. estehenden dumpfen Schalles: krita pa baļķiem briuks un brauks Dünsb. braukš! duvis aizdarās Līg.

Avots: ME I, 325

bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].

Avots: ME I, 358

I bũķis,

1) die Bäuche
[auch: būķe Wid.], das Einweichen, das Waschen der Wäsche in Lauge;

[2) ein grosses Fass, das zum Wäschewaschen dient
Selgerb.];

3) so viel Wäsche. Leinwand, Garn, wieviel zusammen eingeweicht wird;
būķa baļļa, das Bäuch -, Wasch-fass; auch zur Bezeichnung von Personen: kas tā tāda būķa baļļa ve̦lkas brāļa klētiņā BW. 22732; būķa katls, der Waschkessel.

Avots: ME I, 358

‡ buķiski celt baļķi NB., einen Balken von beiden Seiten zugleich heben, indem man dicke Holzstangen darunter steckt, die unter dem Balken kreuzweise zu liegen kommen.

Avots: EH I, 250

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

čaĩba (zu ersetzen durch čaiba), ‡

2) = ‡ čaîbaļa (mit aî ) PV.

Avots: EH I, 282

‡ čaîbiņš PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstala (mit ļ zu lesen?) PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čaîbsts PV., čaibstiņš ders., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čaibuļa PV., comm., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

‡ čaibulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;

2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;

3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.; ‡

4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡

5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡

6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 266

četri [če̦tri Ronneb.], vier; oft indekl.: četri zirgi, četras od. četri aitas, gen. četru od. četri zirgu, aitu u. s. w. zirgs palika sniegā ar visām četrām MWM. X, 802. iedzimtie uzme̦tušies visām četrām uz baļķi Antr. II, 73. šie iešuot četruos (zu vieren) uz avuotu LP. VI, 942. Aber: es būšu četruos (um vier Uhr) pie tevis. nesaki tu ne četru vārdu, sage du kein Wort A. XX, 126. [č- hier wohl unter slavischem Einfluss statt c-, das z. B. noch im loc. cetruos L. vorliegt; vgl. Le. Gr. 331 a. Auch in einem handschriftlichen Wörterbuch Füreckers heisst es: zettri.]

Avots: ME I, 411

‡ čiebuļuôt PV., = ‡ čiebaļât.

Avots: EH I, 293

‡ dēne Warkl. "?": balkā ieme̦tusies d. ar dēni ni˙kai netīku galā: nevar izjemt nuo baļķa.

Avots: EH I, 318

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328

‡ dùrtaniski ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520

dūšuôt, bekümmert sein, überlegen [?]: sūruojām. dūšuojām, kur ņemsim draņķu baļvu BW. 20209. 1. [Vgl. li. dūsė´ti "aufseufzen ".]

Avots: ME I, 530

‡ dzērsis ² (mit kuron. êr ² < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III ² , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis ² (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis ² Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

gleins od. glèinis ² [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. ² Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ² 3217

Avots: ME I, 624

gliemêt schleimig, klebrig werden: zeme nuo slapjuma sāk g. Warkl. sēnes jau gliẽmē Zögenhof. baļļa sākusi gliẽmēt Mezkül, Wolmarshof.

Avots: EH I, 394

I gnaûzt ² [Bl.], - žu, - zu, gnaũzît [Nigr.], - zu, - zīju, drücken, quetschen, knittern, knillen, auswinden wie nasse Wäsche L., St., U., prügeln A. XIII, 252. nagus gnauzīt Spiess n. U., die Hände ringen. (Flachs) unordentlich brechen Naud. Refl. - tiês, sich anstrengen, eine über die kräfte gehende Arbeit auszuführen suchen: tie gnauzās (cīkstuoties) kâ dzīvi nabagi Etn. I, 122. viņš te nauzījās gar baļķi, bet tuomē̦r ne˙kā nevarēja izdarīt Naud. Zu li. gniáužti "мять, жать, (die Hand) fest schliessen", gniáužyti "wiederholt (in der Hand) quetschen", [gniūžtė˜ "eine Handvoll, Knocke", mnd. knocke "Bündel" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 400, Froehde BB. X, 299, Persson Beitr., 90 f. u. 467, Berneker Wrtb. I, 315, Trautmann KZ. XLIII, 176].

Avots: ME I, 633

gùovs: nom. plur. guovas BW. 22340, 1 (aus Selg.), acc. plur. guovas 28892 (ebenda), Demin. guovtiņa BW. 9349, 2; 16471 var., dat. s. guoviņai 29065: raiba g. BW. 19128. ālavas g. 19008, 5. guosniņa raibaļiņa 32762.

Avots: EH I, 424

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673

gulisks, Adv, guliski Dunika: baļķus lika guliski(s) Orellen; dafür auch guliskus AP.

Avots: EH I, 417

ìedrismêt "?": virsējuo (baļķi) iedrismējuot (einritzend?) Konv. ² 784.

Avots: ME II, 10

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515

ìekal˜t,

1) einschmieden:
misiņā iekaltās brilles A. XX, 11. iekaļ vīreli baļķī LP. IV, 16. [krustan iekalts, ans Kreuz geschlagen Kat. v. J. 1585];

2) einpauken:
iekalt vienreizvienu A. XX, 371;

[3) = iekalinât 2 C. Refl. - tiês,

1) sich einschmieden:
pats iekalies važās;

2) hämmernd hineingelangen:
iekalies klintī Arrasch].

Avots: ME II, 24

ìeklāji: auch (mit iẽ ) Seyershof, Sing. iẽklâjs ² Salis; dat. s. iẽklâjam ² Frauenb., als Einlage: alus baļļai ie. atnes gaŗsalmus!

Avots: EH I, 519

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522

‡ ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525

iẽlenis [Wolm., ìelenis PS.], die Niederung, Vertiefung, das Tal, der Talkeaaen: šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ieleņi, vietām puni Wend. mežuos, ieleņuos MWM. VI, 499. kapenēs,... svaigu smilšu ielenī Duomas III, 207.

Avots: ME II, 38

ìemetinât,

3): kad būvējuot baļķis par īsu, tad iemetina viņam galā citu kuoka gabalu Frauenb.; ‡

4) Schläge versetzen (?):
ie. par galvu ar kāšiem Oknist.

Avots: EH I, 530

[ìesautêt, brühend einmachen: sēnes C.; kāpuostus baļļā Salis.]

Avots: ME II, 61

ìetèst, (Balken) zu behauen anfangen: baļķus.

Avots: ME II, 81

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741

II izkaķêt, einen Balken rinnenförmig aushöhlen: baļķis izkaķē̦ts = rene izcirsta B. Vēstn.; Biel. H. 15.

Avots: ME I, 746

izmūdît, Refl. -tiês: ar ... gaŗu baļķi pa meža ceļu i. (grūti cauri tikt) Plm. n. RKr. XVII, 69.

Avots: EH I, 468

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

izvir̂zît, tr., hinaus -, herausrücken, hinausschieben: kūmiņš nuo tuove̦ra zivtiņas izvirzīt sāk Dünsb. Refl. izvir̂zîtiês, izvirztiês, sich ausbeugen, sich hervordrängen, hervorkommen: baļķa gals izvirzies uz āru LP. VII, 215. sabiedriski jautājumi pie mums izvirzušies visu duomu un centienu priekšgalā Vēr. II, 1261. lielceļš pamazām izvirzījās nuo priežu sila Egl. Smilt.

Avots: ME I, 830

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

‡ kāķējums (baļķī) Kurmene, = kaķē-jums (nomen acti zu kaķêt))?

Avots: EH I, 600

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

‡ kâlît ² NB.,

1) wenn (sobald als?), solange als, während:
k. ("kad") manā sē̦tā; tālīt es ar kuoku. k. ("kad, kamē̦r") tie baļķi, tālīt tā nauda. k. ("kamē̦r") pietiek, tālīt jāliek;

2) "sehr lange":
būs (pietiks) man k. ar tuo tev pietiks kas zin k. Zu li. kõľ "wie lange; solange (als)."

Avots: EH I, 600

kaļļa,

1) eine dicke Stange, ein Hebebaum, Hebel
[Alswig]: tuo akmeni vajadzēja svīrēt ar kaļļu Dubena, Oppek. n. A. XVI, 284. pluostus pagatavuo nuo baļķiem, brusām, kaļļām Etn. IV, 61;

2) plur. kaļļas, [kaļļi Nogallen], kaļi Angern n. BD. 171, Rollhölzer, auf denen man ein Boot fortwälzt;

[3) kàļļas ² , zwei schräg angelehnte dicke Stangen, auf denen man bei einem Bau Balken hinaufzieht
Alswig.] Aus liv. kaľľ "eine Rolle unter dem Boote zum Fortwälzen desselben"; [s. Thomsen Beröringer 256 und Bielenstein Holzb. 617].

Avots: ME II, 147

‡ II kal˜têt Salis, mit einem Meissel bearbeiten: sāka jau baļķi k.

Avots: EH I, 579

kañtêt, - ẽju, tr.,

1) bezimmern, behauen:
baļķus L., Ruj., Kmph., Smilt., Mar., Grob.;

2) bekanten (nähend), gew.
iekantēt;

3) prügeln:
muguru Ruj., Smilt.

Avots: ME II, 156

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

II kãrts (li. kártis), - s, Gen. Pl. kãršu,

1) die Stange:
es dabūju nuo muižas baļķus un kārtis. uotrā rītā kūmas brauc pakaļ uz mežu šūpuoļa kārti cirst BW. I, 194. Sprw.: āda pār kārti, gaļa baļļā. [abi vienu kārti me̦tami.] jumiķa kārts, Stange des Dachdeckers Biel. H. 22. apliec veselības kārti apkārt mūsu paspārnim, lege die Stange der Gesundheit um unser Obdach Tr. IV, 379, - eine Beschwörungsformel. vistu kārts,

a) die Hühnerstange,

b) ein Sternbild
MWM. V, 356;

2) ein Längenmass:
aude̦kls desmit kārtis gaŗš C. Zu apr. kartano "Stange" [und vielleicht - nach Petersson (s. Idg. Jahrb. IV, 214) - zu gr. χορσός· χορμός s. auch Persson Beitr. 172 und 176 f.]

Avots: ME II, 202

kavẽjs, kâvẽjs, wer tötet, schlachtet, schlägt, der Mörder: ve̦lna kāvējs tūliņ aizaulekšuojis LP. VI, 706; ripu kavējs; kavējiês, Leute, die sich prügeln: beidzuot kavējies paķē̦ruši baļķus LP. VII, 1323. vecīši sāka kavājuos (= kavējuos) pārrāt Kaudz. M. 48. [kavēji L., kāvēji U., das Nordlicht.]

Avots: ME II, 181

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. ^{1 ;} der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361

ķem̃pelis Ahs., ķem̃pele [Wandsen], Dond., ein Klotz auf dem Schlitten, worauf man das dicke Ende des Balkens beim Balkenführen legt: kad baļķus ve̦d ar ragūm, tad re̦sgalis gul uz ķempeļa, bet tievgalis ve̦lkas pakaļ Dond., Tals., Nigr.

Avots: ME II, 364

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. ^1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621

kuorcenis, = baļļa, ein Kübel Irml. n. U. [Wohl mit eingeschaltetem r zu kuocene I.]

Avots: ME II, 347

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. ² 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern; ‡

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641

kraũks! kraũkš! Interj., den Schall beim Zerbrechen, Zerbeissen von etwas Hartem, bei dem gegenseitigen Zusammentreffen zweier harter Gegenstände nachahmend: tas krita tur kriuks un krauks pa baļķiem un rindām Dünsb. kraukš! šķerša kuoks pušu LP. VII, 88.

Avots: ME II, 263

kul˜ba,

1) die Kolbe, der Kolben
(nebst li. kùlbė dass. hieraus entlehnt), der untere, dicke Teil des Schafts an Schiessgewehren Drsth. n. Etn. IV, 98;

2) der auf das Ende der Holzachse angebrachte, gewundene untere Teil der Femerstange,
kuokasu vāģu ilkss saliektais gals, uz asi uzmaucamais Etn. IV, 98;

[3) ein Gewolbe vorn im Ofen
Salis, Kreuzburg;]

4) ein verdeckter Wagen, ein Planwagen
[kul˜bs Salis, kùlba ² Kreuzb.]: tie nese savu upuri, sešas kulbas un divipadesmit vēršus IV Mos. 7, 3;

5) ein Schlittenkorb
[s. Bielenstein Holzb. 559]; Packschlitten, Kibitke [Wessen);

6) ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen:
nāc nu, kulba, nāc nu; baļva BW. 1435;

7) kulbas vilcēji, der Ausschuss der Bauergemeinde
Salis n. U.

Avots: ME II, 304

‡ l kul˜ciẽrêt NB. "pakaļejās ragus. baļķus ve̦duot, vadīt ar kulcierēm. lai priekšējās ragus ar baļķi iet pa ceļa vidu".

Avots: EH I, 670

kùlenis,

1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;

2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;

3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;

4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.

Avots: ME II, 334

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

làuča, = làuce, eine Kuh mit einer Blässe Lub., Sld.: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaļiņa BW. 748.

Avots: ME II, 426

lēst, ‡

2) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Domopol, Nautrēni: l. statini Nautrēni. l. (flechten)
zedini Domopol. l. slitu "salaist kuopā baļķus bez pāzes" ebenda.

Avots: EH I, 738

lubstãjs, lubstàvs ² Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

ļùrbans ^2, weichlich, schlaff, plump: ļurbaļurbans cilvē̦ks vai luops Selb., Lub. izblindušas, ļurbanas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem MWM. VIII, 651.

Avots: ME II, 544

[lūziņš Dond. (vgl. lûznis), ein vom Sturm gebrochener und umgestürzter (nebst den Wurzeln) Baum: bij liela vē̦tra, un nu mežs pilns ar lūziņiem. uzgāju mežā lūziņu, nuo kuŗa iznāk labs baļķis.]

Avots: ME II, 520

[I maļa ["veļama vadmala" (ironlsch, von schlechter vadmala) Preekuln]: maļu mĩt ("vadmalu velt baļļā"); maļa lē̦ti neveļas Kurl.

Avots: ME II, 560

mangalis,

1) [ein Waschbliiuel; das Krispelholz
Wid.;] mangals, das Rollholz (mañgalis Dunika) der Kleiderrolle U.: kuo tu ar tuo šķieta mañgali te dauzies? Janš. Dzimtene V, 406];

2) "?": baļķi nesa vienkārši uz ruokām vai pieveda uz mangaļiem Konv. 1605.

Avots: ME II, 560

‡ maŗuôt Frauenb., sich herumtreiben: redz, kur raibaļa maruo pa rudzu lauku!

Avots: EH I, 784

metinât,

1): auch (schweissen)
Assiten, Frauenb., Oknist; (anstücken) AP.: ja ē̦ku ceļuot baļķe ir īsāka par vajadzīguo gaŗumu, tai metina klāt uotru baļķi;

2): "Strafe geben"
Für.: nu būs man jāmetina par tādu izrunu; "naudu salikt kuopā" Frauenb.; ‡

3) überwendlich nähen
Salis; flüchtig (nachlässig) nähen Seyershof; nachlässig (pavirši) binden Auleja; ‡

4) "aizmest, likt mesties" Kaltenbr.: ja izkapti metina aiz kāda kuoka ... Kaltenbr. m. kāju aiz sē̦tas mieta Oknist. šis ar tādu līku kuoku metina man aiz kājas, grib paraut gar zemi Sonnaxt.

Avots: EH I, 803

mîcît: mîcāmais ² AP., eine Flüssigkeit, in die man den Brotteig einrührt: puodiņā ielej mīcāmuo, sasilda un iejauc plāceni Refl. -tiês: mîcās ² kâ pa biešu baļļu (arbeitet ungewandt) Lesten n. FBR. XV, 30; auf éiner Stelle hin und her treten, störend um jem. herum sein Siuxt: ugunis kurdams kukņā; viņš jau tur mīcas vie˙nādi.

Avots: EH I, 820

I mìlna: auch (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl ² ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ ² ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ ² ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 813

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês ^2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. ² 287.]

Avots: ME II, 664

[nùoausêt, = aušât mit Perfektivbedeutung: nuoausēt baļķiem galus N. - Peb.]

Avots: ME II, 758

‡ nùoañšuôt Ramkau, behauen (perfektiv; vgl. aušât): n. baļ,kei galu.

Avots: EH II, 30

nùobàlzît,

2): n. baļķi, lai neveļas uz leju Warkl.

Avots: EH II, 31

nùodarinât,

1): auch (zarus nuo kuoka, lapas nuo saknēm) Fest. n. sīpuolus Ramkau. n. eglei zarus Sonnaxt. n. zarus, kāpuostu galviņas, burkānus (lakstus nuolaužuot) AP.; "nuomizât, nuodīŗāt": n. nuolaistus kuokus, karpānus AP. baļķis nuodarināts Pas. VIII, 413. nuodarināt (mit a aus e̦?) trīs ādas luoksnes par mugaru Pas. VII, 293.

Avots: EH II, 38

nùograñdît, ‡

2) abkratzen
(mit an̂ ² ) Dunika: n. dubļus nuo zābakiēm; n. (= baļļā ar kuoku jaucuot nuoskaluot) kartupeļus (mit an ) N.-Peb.

Avots: EH II, 46

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

‡ nuorantêt, = nùorantît 2 (?): (kuokus) nuorantēja jeb nuozāģēja baļķu gaŗumā Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 64.

Avots: EH II, 80

‡ nùoripinât, hinabrollen (intr.) machen: baļķus ... n. nuo kalna Pas. XI, 305.

Avots: EH II, 81

nùoskulbît,

2): nuoskulbījis (= nuocirtis) baļķim zarus Pas. XIII, 393 (ähnlich III, 182).

Avots: EH II, 87

nùošļaupêt, nùošļaupt, tr.,

1) abschrägen, schräge machen:
nuošļaupē baļķim galu Tirs. nuošļaupēt - nuotēst asu galu: nuošļaupē mietam galu Druw. n. Etn. II, 33. bedres malas nav teicami ietaisīt stāvas, bet labākas ir nuošļauptas (slīpas) Mzv. nuošļauptajā kreisajā sienā divi luogi U. b.;

[2) nùošļaupt Wallhof, = nùoasinât). - Subst. nùošļaupums, die Abschrägung Dr.

Avots: ME II, 868

‡ nuošmaugans Lubn. "spitz; ar ieslīpi nuogriêztu galu": n. miets, baļķis.

Avots: EH II, 97

‡ nuošmaugums Lubn., die durch nuošmaugans bezeichnete Eigenschaft substantivisch aufgefasst: baļķim ir liels n.

Avots: EH II, 97

nùošņuõrêt, ‡

2) n. baļķi N.-Peb., mit einer angeschwärzten Schnur auf einem Balken Striche machen;
‡

3) mit einer Peitsche abprügeln
Frauenb.: n. zaglīgu guovi; ‡

4) vertrinken
Frauenb.: n. visu naudu.

Avots: EH II, 98

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855

‡ nuostunkât Frauenb., = nùostam̃pât: n. kāpuostus baļļiņā.

Avots: EH II, 92

‡ nuosûnât,

1) = nùosûnuôt Frauenb.;

2) tr., mit Moos verstopfen
Siuxt: baļķi sākaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai.

Avots: EH II, 93

nùotastît,

1): baļķus n. Pas. IX, 102. ar šuo ieruoci (scil.: platcirvi) viegli vēl nuotastīja un nuolīdzināja sijas tik līdze̦nas Janš. Līgava I, 209.

Avots: EH II, 99

nùotrìekt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
zirgu;

2) herunter-, wegjagen:
luopus nuo lauka Ahs. liek... apde̦gušus celmiņus pie altāŗa aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem nuotriektu zemē LP. VII, 196;

3) niederwerfen, niederhauen, nieder-, zerschmettern:
zirgu kuopējs nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. tē̦vu jums nuotrieca ar baļķi MWM. VIII, 485. zuobins uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. es nuotriekts atbildēju Stari I, 217;

4) wund stossen
Ahs.: krizdams nuotriecu kāju, ruoku, sanus;

5) vertun, verprassen:
grūti pelnītuos grašus Dz. Vēstn., Zal.

Avots: ME II, 877

[nùotusnît,

1) = nùotust 1 Neu-Wohlfahrt;

2) stöhnend (etwas Schweres) herunterschaffen:
n. baļķi nuo augšas Warkl. Refl. -tiês,

1) = nuotusnît 1: cilvē̦ks, cūka nuotusnījās C.;

2) mühsam und stöhnend sich herab- od. hinbewegen:
ve̦ctē̦vs ar muokām nuotusnījās nuo lāvas Jürg. n. uz kaimiņiem Warkl.;

3) eine Zeitlang trödeln:
viņš vienmē̦r beidzamais pie darba, juo nevar mājā nuotusnīties vien Ruj.;

4) "nuosmakt" Warkl.]

Avots: ME II, 879

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

nùozãģêt, ‡ Refl. -tiês, unversehens abgesägt werden: baļķis nuozāģējies par īsu.

Avots: EH II, 108

II uõdere, das Steuer im Boot N-Bartau, Heiligenaa, Steuerruder(blatt) Sarraiken n. BielU., (uõdire) PlKur.; eine Att Steuer am Schlitten Dunika: ziemu baļķus ve̦duot pakaļējās ragavās iestiprina divus garākus kuokus, ar kuriem vada ragavas. šuos kuokus sauc par uoderēm Dunika. Mit Dissimilation aus mnd. roder "Ruder".

Avots: ME IV, 412

pabũve, der Unterbau: pabūves baļķi Purap.

Avots: ME III, 11

pabũvêt: istabai pabūvēja trīs jaunus baļķus Oknist.

Avots: EH II, 123

[pakablît,

1) "mit dem
pakablis aushöhlen": p. baļkus ē̦ku ceļuot;

2) "ein wenig mit Worten angreifen"
Grawendahl.]

Avots: ME III, 37

pakâpt, intr.,

1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;

2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.

Avots: ME III, 43, 44

paluõdnĩca, der Baiken über dem Türpfosten Mag. XIX, 57, [Querbalken über den Türständern Bielenstein Holzb.]: baļķi virs durvīm sauc par paluodnīcu B.Vēstn.

Avots: ME III, 64

‡ II pàlts ² , -s Saikava "ē̦kas pamatu ārmala, kur nav baļķu virsū, kas paliek brīva".

Avots: EH II, 152

pamatnĩca, der Grundbalken: pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnīcām B.Vēstn. ē̦ku ceļuot, pamatnīcā jāiecē̦rt krusts, tad tā drīz nesapūs RKr. VI, 62. visa sē̦ta (das Haus) līguojās, visas sē̦tas pamatnīcas BW. 27513. vai tie vilka klētei baļķus, vai istabai pamatnīcas? BW. 34366.

Avots: ME III, 67

[pamḕrkt,

1) eine Weile
mḕrkt 1: iesim kādu laiciņu linus pamērkt! Arrasch;

2) einweichen unter:
p. dvieli baļļā zem palaga.]

Avots: ME III, 70

pãrkaļņš, über den Berg hinüber; piem. baļķi ve̦duot, kad zirgs ar ragavu apgalveni jau kāda pungura vienā pusē, kamęr baļķis me̦tas uz kalnina, tad saka: iet pārkaļņš Lös. n. Etn. IV, 162; [wohl aus einem instr. pl. * pārkaļņis.]

Avots: ME III, 159

[pãršmaukt, überwinden, besiegen: es kaimiņu braukšanā pāršmaucu Wessen]. Refl. -tiês, sich überrecken, sich überanstrengen: viņa vakar, baļļu ve̦ldama, pāršmaukusies A. XIX, 34.

Avots: ME III, 182

‡ pãrsveķuôtiês, sich mit Harz beziehen: priežu baļķiem, kas bija tâ pārsveķuojušies, ka ... Virza Straumēni ³ 26.

Avots: EH XIII, 213

‡ patiêvs, ein wenig od. ziemlich tiêvs: patievu baļķē̦nu Pas. XIV, 168.

Avots: EH XIII, 183

II pavaļa, das Fundament, "der ans Fundament zwischen Balken gehäufte Sand, Füllung" U., Mar., eine Sitzgelegenheit rings um ein Gebäude Mar., "ap 3 asis gaŗš baļķis 1-1 ¹ / ₂ pē̦du nuo rijas sienas, kur atsēsties kājas aut" Mahlup: citu gadu (mani) aizprecēs pavaliņu plēsējiņš (Var.: paveļu kašātājs) BW. 15631, 10. vai tie ves namam baļķus, vai rijai pavaliņu? 16286. Zu velˆt.

Avots: ME III, 132

II pavilinât, ein wenig od. eine Weile hin und her wätzen: p. baļķi Warkl.

Avots: ME III, 137

‡ pîčîi ² , -īju Lems., (wiederholt) quetschen, drücken: kaķis pīčī peli. puika, ticis pie baļļas, pīčī ar abiem nagiem mutē iekšā skābuos kāpuostus.

Avots: EH XIII, 240

pìebleivêt, vollgiessen: kas nu piebleivējis baļļu ar ūdeni? Tirs.

Avots: ME III, 239

pìekaķēt, piekaķuōt, behauend anpassen: piekaķuo un izruobuo baļķus RKr. XI, 84. lai kuoki uzgultuos viens uz uotru, viņi jāpietēš (jāpiekaķē) Konv. 1338.

Avots: ME III, 255

pìemḕrkt, einweichend (Wäsche) füllen: p. drēbju baļļu Ar.

Avots: ME III, 272

pilnatne(s): pilnatnēs (bei Vollmond) sēdēs uz pirtiņas spāŗu baļķa gala Jauns. Neskaties saulē 27. mēness stāvēja pašās pilnatnês 25.

Avots: EH XIII, 232

plančât C., -ãju, plančuôt, auch plančêt, -ẽju U.,

1) plantschen, pladdetn, im Wasser herumwirtschaften:
ūdens bija auksts, bet mums ar Lati gribējās plančuot mātei līdzi. mēs nuoāvāmies un bridām... Jauns.;

2) plappern
U. Refl. plančâtiês Fest., plančâtiês C., Lin., plančuôtiês, plätschern, (Wasser) spritzen: ve̦lē̦tājs.., ptančājās pa baļļu. plančuojuos vis˙maz ve̦se̦lu cēlienu, ja jau biju ticis upē Jauns.

Avots: ME III, 318

ple̦cs, die Schulter, gew. der Pl. ple̦ci (pleči Herzogshof n. Mag. XIV, 2, 207) gebraucht: Sprw. man plati ple̦ci, es varu panest (von einem dickhäutigen, nicht feinfühlenden Menschen). ple̦cus raustīt, die Achseln zucken. uzkāris ple̦cā divstuobreni LP. VI, 985. ve̦lnam bijis liels, liels baļķis uz ple̦ca VI, 1, 488. viņa tuos uzlūkuoja tik pār ple̦cu (über die Schulter, von oben herab) A. v. J: 1900, S. 363. palieci tu uz maniem plęciem (falle mir zur Last, lass dich von mir versorgen) un ēdi ve̦cuma maizi! Kaudz. M. 51. kājas pār ple̦ciem ņemt, sich fortbegeben: darbnieks ņe̦m kājas pār ple̦ciem un iet JK. III, 73. zagļi, tuo dzirdē̦dami, ņēma kājas pār ple̦ciem un pazuda tuvējā mežā JR. ple̦cu kauls, das Schulterblatt. ple̦cu lakats, ein Tuch, welches um die Schultern gelegt wird: kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu "ple̦cu lakatu" ap ple̦ciem BW. III, 1, 52. Der Bedeutung wegen eher verwandt mit r. бѣлоплекiй "weissschultrig", подоплека Fütterung des Bauernhemdes", als entlehnt aus r. плечи "die "Schulter" (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 100); wenn echt le., auch zu le. plece I.

Avots: ME III, 332, 333

II plene Lis. "pluosta daļa viena baļķa gaŗumā" Mar. n. RKr. XV, 131; vgl. plenica 1.

Avots: ME III, 336

punît,

1) schlagen, dass
puni entstehen Etn. IV, 167;

2) punît nuost (wegreissen, wegschaffen)
baļki nuo sienas, ve̦cu ē̦ku nuojaucuot Kreuzb.

Avots: ME III, 413

‡ puñka,

1) die Knospe
AP., eine Blütenknospe Ramkau;

2) "gre̦dze̦na acs" AP.: gre̦dze̦nam zila punciņa;

3) "zara vieta" AP.: nuolīdzināt baļķei punkas.

Avots: EH II, 325

puns PS., puna, pune U., punis U., eine Erhöhung, eine Beule U. (punis), Mar., Lis., Aahof (puns), ein Knollen, Knoten Bergm. n. U., ein hartes Geschwür Kroppenhof (puns), ein Knorren, ein Auswuchs am Baum, ein Höcker (pūns) U.: viņš sadauzījās un dabūja punu pierē Mar. n. RKr. XV, 131. šim ruonas pierē divas puniņas LP. VI, 596. ķirmeļi luopu āda saceļ sltpīgus punus Konv. ² 124. tai vietā, kur kaķi pie krūtīm bijis turējis, bijis izcelies liels puns (auguons) Etn. IV, 27. šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ir ieleņi, vietām puni Wend. brandvīnu pārde̦vuši ar tādiem nuo bē̦rza puna taisītiem kausiņiem Upīte Medn. laiki 8. pīpējuši savus nuo bē̦rza puna iztaisītuos ķuļķīšus A. XX, 231. puna galva, ein Trotzkopf Ar. - puņu vē̦de̦rs, ein Dickbauch U.; puņu mute, ein dickes Gesicht U. - pune, ein Flachsgeblnde U. Zu pauna (s. dies und auch Būga PFB. LXVI, 229 und LXVII, 243).

Avots: ME III, 413

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

ragavas, ragus (nom. pl.) Salisb., raguvas Wallhof, ragutas Katzd., Demin. ragaviņas, ragutiņas, raguotiņas Salis, verächtl. raguteles BW. 23552, die Ragge (prov.), der flache Holzschlitten (das Demin. bezeichnet meist den Rodel-, Kinderschlitten): Sprw. čīkst kâ ve̦cas ragavas. uzvilcis baļķi ar visām ragavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki. ielēcis saimniekam ragūs LP. VI, 76. kad puisīši mežā brauc, ciemā te̦k ragutiņu (Var.: ragaviņu) BW. 12742, 1. pieci puiši taisa vienas ragutiņas 7289. vienu slieci raguteles (Var.: ragaviņas) 23552. darīš[u] vieglas ragutiņas 29946, 1. - Als Bed. dieses Wortes gibt St. auch "Kinderfiedel" an. was wohl nur lokal vorkommen mag. Nebst li. rãgės dass. zu rags, s. Thomsen Beröringer 211; Bietenstein Holzb. 555 und Būga KSn. I 232; die Form ragutas ist auf Grund des Demin. ragutiņas (zu ragus) entstanden.

Avots: ME III, 465

raibala (unter raibaļa 1),

1): auch Pilda n. FBR. XIII, 49, (mit ài) AP., Ramkau, (mit ài ² ) Liepna, (mit aî ² ) Seyershof, (mit aĩ) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 350

‡ ràibale ² Auleja, (mit -le̦) Warkl., = raibaļa 1.

Avots: EH II, 350

ran̂stît ² , -ĩju,

1) "teilen":
r. salmus Dond.;

2) aufschichten:
r. žagarus vai malku Dond.;

3) wiederholt kerben:
kamē̦r lielie ranta baļķi, puikas ran̂stī ² mietu Nigr.; vgl. rantît.

Avots: ME III, 477

re̦gavas C., PS., Smilt., Wolm., Serblgal, Trik., Etn. II, 157; III, 74 (aus Wohlfahrt). = ragavas, der Bauerschlitten. ne tam vāģu, ne re̦gavu BW. 5292 var. re̦gaviņas pašas te̦k nuo kalniņa lejiņā 12209, 2. dē̦ls uzvilcis baļķi ar visām re̦gavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki 160. Zum e, vgl. Le. Gr. 371.

Avots: ME III, 504

repelis "sīks, greizs un zarains kuoka rezgalis": nav lāga baļķi, ir tikai tādi repeļi Plm. n. RKr. XVII, 75. Zu repeči? Oder als "re̦zgalis" zu re̦pulis?

Avots: ME III, 512

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513

re̦zgalis Dr., re̦zgals, re̦sgalis U., Ronneb., re̦sgals Karls., das dicke Ende U.; das Stammende Bielenstein Holzb. 364 (re̦sgalis); der Kolben an der Flinte Dr.: liek... (salmu) ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. viņa izpurina [linu] re̦zgalīšus Plutte 32. meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi, kâ de̦vusi LP. VI, 828. re̦zgala baļķi Mag. II, 3, 120. ar bises re̦zgalu LP. VI, 360. licis plintes re̦zgalu pie zemes VII, 1126.

Avots: ME III, 515

rĩcîgs Kl.-Dselden, emsig, flink Salgaln, Sauken, Grosdohn: sestdienā dzimušais rīcīgs un labprāt pucējuoties BW. I, S. 177. zāģis sāka rīcīgi skraidīt caur baļķi uz augšu un leju Kaudz. M. Wohl zu rīkuot(ies).

Avots: ME III, 535

ruõns Karls., Wolm., ruôns Kr., rùons PS., dick, rund U., schwer A. v. J. 1892, S. 473: ruons un tauks, dick und fett U. tev jāne̦s baļķis ruons Diez. ruona dzija Ronneb. ruõni ("=rupji") rudzi Wolm. Etwa zu mnd. rone "abgehauener Baumstamm, Klotz"?

Avots: ME III, 581

‡ rukats Iw., = ŗukata: rukatu, kas var būt viss kas, ieme̦t baļļā, kur veļ vadmalu.

Avots: EH II, 383

rul˜teniski Dond., rul˜liski Ahs., Adv., rollend: baļķis rulleniski (rulliski) nuoritēja nuo kalna tejā.

Avots: ME III, 557

sade̦rs od. *sade̦ra, = sadars: baļķu sade̦rs Gr.-Sessau. stirpu vakar nepabeidzām uzmest, nu būs pielijusi, sevišķi sade̦rā būs gājis iekšā ebenda. es iespraudu ze̦lta ruozi pašā galda sade̦rā BW. 15682, 1. suôla sade̦rā 34580 var.

Avots: ME II, 610

sadrāzt, tr.,

1) fertigschnitzen:
pats sadrazīs jumtiem šķendeļus Purap. Kkt. 32;

2) zerschnitzeln;

3) zerpeitschen
U.;

4) "mit Worten strafen (?)"
U.: Baļķītis ne˙kad viņas neizpildīja, pirms nebij "bābu" krietni "sadrāzis" A. v. J. 1898, S. 56.

Avots: ME III, 612