Paplašinātā meklēšana

‡ ābuoļa (belegt durch den loc. s. ābuoļā BW. 26380 var.), der Klee.

Avots: EH I, 192

‡ âbuoļans ² Salis, = âbuõlaîns 2.

Avots: EH I, 192

aiļa, s. aile.

Avots: EH I, 4

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

àizļaũt, tr., erlauben Spr.

Avots: ME I, 38

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļàukt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;

2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).

Avots: EH I, 56

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

‡ àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51

àizspļaũt, speiend wegwerfen: viņš nuokuoda cigāram galu, tuo tāļu aizspļaudams Alm.

Avots: ME I, 51

‡ àizšpļaũt Dunika, Kal., vollspeien (und dadurch verdecken, sperren): a. kam acis.

Avots: EH I, 56

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. ² 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. ² 29.]

Avots: ME I, 238

‡ am̃riļa Sermus, comm., wer schnell, eilig (mit vollem Munde) isst (von Kindern gesagt).

Avots: EH I, 69

apakaļam: auch in Ladenhof.

Avots: EH I, 70

‡ apakļam Lemsal, Salis, = apakaļam, zurück.

Avots: EH I, 70

apakšdaļa, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšveļa,* die Leibwäsche.

Avots: EH I, 71

‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

‡ apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90

apkļautiês, sich um etw. legen, hängen: pērles apķērās un apkļāvās kaklam A. XII, 738.

Avots: ME I, 95

‡ apkuļas, auch apkuļu vakars, = apkalas 2 Katzd. n. BielU.

Avots: EH I, 95

‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100

appļaũt, ‡

3) im Mähen übertreifen, mähend an jem. vorbeigelangen:
dūšīga meita appļauj puisi Kegeln n. Fil. mat. 185.

Avots: EH I, 106

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

‡ apšļakât Dunika, = apslacît.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120

‡ apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120

‡ apšļaûkt ² Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120

‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũdît, ‡ Refl. -tiês, = ‡ apspļaudâtiês.

Avots: EH I, 116

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.

Avots: EH I, 120

apspļaũt, ‡ Refl. -tiês, sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũt (li. apspjáuti), bespeien: grīdu, cilvē̦ku.

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu ² ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ apukļam Ruoja n. FBR. XIII, 80, Schlehk n. FBR. VII, 52, Wandsen n. FBR. IV, 69, Seyershof, apukļams Serbigal n. FBR. IV, 58, apukļām Orellen n. FBR. XI, 43, ap(u)kļums ebenda, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123, 124

apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).

Avots: ME I, 136

‡ apžļàukt ² Bērzgale, teilweise umstürzen (tr., ?): a. rudzu status tīrumā.

Avots: EH I, 129

ârļàudis: Auswärtige, Fremde Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 195

ârļàudis, Pl. t., die zu einer fremden Gemeinde gehörigen Menschen Blaum.

Avots: ME I, 243

ârpļava,

1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;

2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.

Avots: ME I, 243

astuôtdaļa, ein Achtel.

Avots: ME I, 146

‡ atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz māju Oknist.

Avots: EH I, 135

‡ atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga mājā.

Avots: EH I, 135

atbļaût, ‡

2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.

Avots: EH I, 135

atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man kāds atbļāvās.

Avots: ME I, 151

atdaļa, die Abteilung: vīriešu atdaļās Kaudz. M.

Avots: ME I, 153

atguļa, der Rückfall einer Krankheit PK. n. Mag. III, 1, 95.

Avots: ME I, 160

atkļaut, intr., zurückschlagen, auf einen Hieb mit einem Hiebe antworten (Spr.). Refl. -tiês, sich entgegenstämmen; sich ausgestreckt hinlelen, hinfallen: tas ir atkļāvies gar zemi Mag. III, 1, 95.

Avots: ME I, 167

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

‡ atpakaļa BW. 25786, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

‡ atšļapatât Kalz., = ‡ atslapatât.

Avots: EH I, 174

‡ atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

‡ atspļaũdît, herspucken: vai tu vari līdz šejienei a.?

Avots: EH I, 169

‡ atšpļaũdîtiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atšpļaũtiês.

Avots: EH I, 174

‡ atspļaũt, her-, wegspucken: a. sliekas Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge od. bis zum eignen Überdruss spucken:
nevar vien a.

Avots: EH I, 169

atspļautiês, spuckend sich von etw. befreien: mūsu senči nuo raganām at(sa)spļāvās MWM. VI, 659.

Avots: ME I, 196

‡ atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174

‡ atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).

Avots: EH I, 182

‡ atzeļa, wieder aufwachsendes (nachwachsendes) Gras Ar.

Avots: EH I, 182

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214

aûgaļa, Birkengehäge Neik. n. U.; junger Wald PS.

Avots: ME I, 216

‡ aûgšdaļa, der Oberteil.

Avots: EH I, 185

aûgšļaudietis (s. unter aûgšļàudis), ‡

2) Bezeichnung der Strandbewohner für einen, der weit fort vom Strande wohnt
Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 185

aûgšļàudis, die Oberländer LP. VII, 342; in Klingenberg dafür augšļaudieši.

Avots: ME I, 219

aũmaļa Sassm., gleichbed. mit aũša 2: liels zē̦ns, bet aumaļa.

Avots: ME I, 224

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224

‡ âzguļa ² Iw., = àizgulte.

Avots: EH I, 196

baktaļa: zur Etymologie s. auch Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 200

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

[baļas (für baļļas?), auch bābas genannt, nach Bielenstein Holzb. 666 in Usmaiten Winden (auf Schlitten), mit denen die Netzleinen aus dem Wasser gezogen werden.]

Avots: ME I, 261

baļ˜ļa: drēbju baļļu piemē̦rkusi BW. 4703 var. re̦sna b. dē̦la māte 25506.

Avots: EH I, 203

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273

II bãrbaļa, = bārbala, bārksts Mag. III, 1, 106.

Avots: ME I, 273

bā`rbaļains, bā`rbalains, zerfetzt Burtn. Trik.

Avots: ME I, 273

‡ bārgaļa, = bar̂galiņa (?): ai, māršī, bārgaļī! BW. 26597, 1.

Avots: EH I, 209

bā`rkstaļa, Franse Trik.: tu iesi, Trīn, uz baznīciņu; kam liekas bārkstaļas? A. I, 125.

Avots: ME I, 274

bārstaļa, jem., der alles ausstreut Lub.

Avots: ME I, 274

‡ bašļaciņš Oknist, bašļiciņš ebenda, impatiens noli tangere L. Zum Vorigen (nach der Blütenform).

Avots: EH I, 206

‡ bataļa, der Streit, das Gezänk Saikava: nevajadzēja tādu bataļu taisīt. Vgl. baktaļa.

Avots: EH I, 206

‡ baznîcļàudis, die Kirchengänger: pirmie b., iedami ... agrējuos Janš. Dzimtene III ² 160.

Avots: EH I, 207

beļa, ein Schimpfwort, = kuņa; eine läufische Hündin Mag. IV, 2, 110.

Avots: ME I, 278

‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.

Avots: EH I, 213

bezdeļactiņa, für bezdelîgas actiņa A. U.

Avots: ME I, 283

‡ bezgaļas (gen. s.), fleischlos: b. diēta.

Avots: EH I, 214

[biļa Wid., ein(e) Schluchzende(r); vgl. biļļa.]

Avots: ME I, 296

bīļa, Ronneb., jem., der viel weint.]

Avots: ME I, 304

biļ˜ļa [Pernigel],

1) das Weinen:
biļļas vaļā;

2) ein weinendes Kind.
[Wenn altererbt, wohl aus * biļņa, und in dem Fall zu bàlss (s. dies.), an. belja "brüllen", schwed. dial. bjäla "jammern, weinen" u. a., s. Persson Beitr. 802 ¹ , Fick Wrtb. III ⁴ , 266 und Prellwitz Wrtb. ² 491.]

Avots: ME I, 296

‡ bingaļa PV., comm., = binga 2: kuo tu bingā kâ b˙!

Avots: EH I, 220

birztaļa (unter bir̃zs ): auch BW. 2762, 5, (mit ir̃ ) Siuxt, Demin. birztaļiņa BW. 428, 10 var.: ē̦nainā birztaļā Janš. Mežv. ļ. I, 90.

Avots: EH I, 221

[bir̂zuļains Lis., = bir̂ze̦ns.]

Avots: ME I, 300

‡ bļamba, comm., ein Betrunkener Druw.

Avots: EH I, 233

‡ bļam̂bas ² NB., = ‡ bļam̃mas.

Avots: EH I, 233

‡ bļam̃ma C., comm., ein Fasler, Schwätzer: viņš jau tāds b. vien ir, niekus vien runā.

Avots: EH I, 233

‡ bļam̃mas NB., die Lippen (pejorativ).

Avots: EH I, 233

‡ bļam̃mât C., -ãju, faseln, prahlend leres Zeug schwatzen.

Avots: EH I, 233

‡ bļarkšķêt, -u, -ēju, laut schwatzen; Unsinn reden Fest., Stelp.

Avots: EH I, 233

bļaudinât: mit aû Trik., Wolm., (mit aû 2) Salis.

Avots: EH I, 233

bļauka (li. bliaũka "pļāpä): auch (mit aû) Gr.-Buschh, n. FBR. Xll, 77, Oknist, Warkl. auch von Erwachsenen gesagt).

Avots: EH I, 233

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319

‡ bļaûkāns Kaltenbr., wer sehr laut spricht.

Avots: EH I, 233

bļaukât: mit aû Bērzgale, Kalz., Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 233

bļaukât, -āju, = bļaustîties Spr.

Avots: ME I, 319

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319

‡ II bļaura "?": skatāties,... kur tā jūsu bļaura (Femininum zu bļaũrs?) nāca! BW. 13114.

Avots: EH I, 233

bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.

Avots: ME I, 319

bļaurība, die Bosheit; aber auch der Boshafte, Grimmige: tu bļaurība! saka uz cilvē̦ku vai luopu, kas vienmē̦r nikns Etn. III, 67.

Avots: ME I, 320

[I bļaũrîgs, adj., der viel schreit oder laut schimpft C., Bers., Kandau, Bixten, Stelp. u. a.: nemeirīgi un bļaurīgi putni, kas traucēja... mieru.]

Avots: ME I, 320

II bļaũrîgs: b. kliedziens A. Brigadere Daugava I, 1088. bļaurīga piedzeršanās ar truokšņiem un kaušanuos Kaudz. Atmiņas I, 24.

Avots: EH I, 233

[II bļaũrîgs Nigr., grimmig.]

Avots: ME I, 320

bļauris, f. -re, der Boshafte, Fürchterliche, Schreckliche: mans vīrs ir liels bļauris LP. V, 264. šis velns bija īsts bļauris VI, 484.

Avots: ME I, 320

I bļauris (unter bļaûre) Golg.: suns liels bļaũris Dunika.

Avots: EH I, 233

II bļauris: auch (mit aũ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 233

‡ bļaũrît Riga "= bļaûstîtiês".

Avots: EH I, 233

‡ bļaùruôtiês Dunika, sich ärgern, zürnen: nevajag par katru nieku b.

Avots: EH I, 233

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. ² 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

bļaurums [li. bjaurùmas], das Fürchterliche, Schreckliche: kur nu kaušanās bļaurums tik daudz lauzis kareivjus JR. IV, 107.

Avots: ME I, 320

‡ bļaûska PV., Schwanb., (mit aû ² ) Lemb., (mit aũ ) Smilten, comm., = bļauka.

Avots: EH I, 233

‡ bļaûška Kaltenbr., comm., wer sehr laut spricht.

Avots: EH I, 233

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

‡ bļaûsta ² (?) MSil. "= ‡ bļaûskä.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustavnieks, der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

‡ bļausteklis Bers., Segew., = bļaûstīklis.

Avots: EH I, 233

‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233

bļaûstīklis, der Schreihals AP.

Avots: ME I, 320

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

‡ bļaûstuoņa,

1) Geschrei
Bērzgale, (mit aû ² ) Mesoten, MSil.;

2) = bļaustuonis Mesoten, MSil.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis: mit aû Bērzgale.

Avots: EH I, 233

bļaustuonis, der Schreier, Schreihals Ar.

Avots: ME I, 320

bļausts, ‡

2) der Schreihals
(mit aû ) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, PV.

Avots: EH I, 233

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

‡ bļava (?) MSil. "= bļâva IÏ. Plur. bļavas nach MSil. auch: Geschrei.

Avots: EH I, 233

‡ bļurgaļa PV. "pļāpä.

Avots: EH I, 234

‡ buõļa Dunika, NB., Rutzau, eine klefne Holzkugel, die man Kühen auf die Hömer steckt, damit sie beim Stossen mit den Hörnern weniger verletzen.

Avots: EH I, 259

‡ bom̂baļas ² Lems., Wainsel, alte Kleider.

Avots: EH I, 235

‡ buõmeļ˜ļa BW. 34676, I, bùomèļvs ² Saikava, Baumöl.

Avots: EH I, 259

‡ bràļasts ² , -s, Warkl. n. FBR. XI, 107, der Orden, die Kongregation.

Avots: EH I, 239

‡ briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit iê ² ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243

‡ brĩvļàudis, zu Städten Gehörige, die keinen Frohndienst leisten mussten.

Avots: EH I, 243

‡ brukšļaîns, = ‡ brukstalains: krūmainas, brukšļainas ganības Frauenb.

Avots: EH I, 245

brũnaļa (unter brũnala): auch Salis, (mit ù ² ) Linden.

Avots: EH I, 246

bubuļaîns (unter bubulains): bē̦rnam bubuļaina piere Ahs.

Avots: EH I, 248

[bum̃baļa PS., die Samenknolle der Kartoffenpfanze; zu bum̃ba.]

Kļūdu labojums:
Kartoffenpfanze = Kartoffenplfanze

Avots: ME I, 349

bur̂buļains, ‡

2) faltig (kruokains) Ramkau: zirgu skābenes ar burbuļainām lapām; ‡

3) knorrig
Segew.; b. (= verveļains) akmens Segew.

Avots: EH I, 254

bur̂buļains, burbulains, voller Wasserblasen: burbuļainas peļķes. burbuļaina upe BW. 27327.

Avots: ME I, 352, 353

[bùrzdala ² Kreuzb., = burzgulis 1.]

Avots: ME I, 355

‡ čaîbaļa PV., comm., einer, der das Gesicht verzieht, Grimassen schneidet.

Avots: EH I, 282

‡ čaibuļa PV., comm., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

ceļa juosta BW. 1111,1 var."?"; vgl. cals.

Avots: ME I, 370

[ceļams, s. celt.]

Avots: ME I, 370

‡ ceļavedis (li. keliavedỹs) Stabur. b. 40, = ceļvedis.

Avots: EH I, 264

[če̦r̃muļains, uneben: če̦rmuļains ceļš Ekau.]

Avots: ME I, 410

[čer̂veļains,

1) uneben, runzelig
N. - Bergfried, Lub., Fest.: č. ābuols (von einem unreif gepflückten Apfel, der nachher runzelig geworden ist) C.;

2) zusammengekrollt:
č. dzija Lis.]

Avots: ME I, 410

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410

ce̦taļa: auch Linden, Siuxt, Sonnaxt.

Avots: EH I, 267

ce̦taļa, Demin. ce̦taļiņa BW. 29041, Nahme einer Kuh, die am Donnerstag gefallen ist.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦tuļa Sonnaxt, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turtdaļa, ein Viertel.

Avots: EH I, 267

‡ čiebaļa PV. "= čieba I; = čiebulis 1".

Avots: EH I, 292

cìemaļa,

2): Name einer Kuh, die von einem anderen Hof gekauft oder hergeführt ist
(mit ìe ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 277

cìemaļa, Demin. ciemaliņa, ciemaļiņa,

1) ein weiblicher Gast:
ciemā gāja ciemaliņa (Var.: ciemaļiņa) BW.18974;

2) Name einer Kuh
Etn. II, 13, [cìemala Ronneb.]

Avots: ME I, 393

cìemļàudis, die Gäste: bē̦rni, nekuļaties ciemļaudīm pa kājām Ahs.

Avots: ME I, 393

‡ cìemuļa,

1) = ciemaļa 1: ciemā gāja ciemuliņa BW. 18974 var.;

2) Name einer Kuh, die von einem anderen Hof gekauft od. hergeführt ist
(mit ìe ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 277

‡ ciêtaļa,

1) eine Kuh, die längere Zeit nicht milchend ist
Pest.;

2) "wer häufig das Wort
ciêts gebraucht": jums jau viss ciets! kâ cietalas! (so rügt die Wirtin ihre Mägde, die sich über altbackenes Brot (cieta maize) zu beklagen pflegen) Fest.

Avots: EH I, 278

‡ cimbuļains, holperig Segew.: c. ceļš.

Avots: EH I, 271

ciñguļains: auch Salisb.

Avots: EH I, 272

ciñguļains, voller Ackerschollen U.

Avots: ME I, 384

‡ ciñkuļaîns Lems., voller Hümpel; voller Ackerschollen: cinkuļaina pļava. c. tīrums.

Avots: EH I, 272

čirksteļains Druva I, 725, = čirkstains.

Avots: ME I, 414

[cir̂muļains ^2, noch nicht verdeckte Bienenbrut enthaltend: c. kāres Wandsen; s. auch unter cirmitains.]

Avots: ME I, 386

‡ čûkšļains ² Grobin, = čùkslains.

Avots: EH I, 298

‡ čukstaļa PV. "= čuksts II ‡ 2".

Avots: EH I, 294

[cuļ˜ļa Trik., ein Schmutzfink.]

Avots: ME I, 397

čuļ˜ļa: "wer mit den Händen in einer schmutzigen Flüssigkeit plantscht" Trik.

Avots: EH I, 295

[čuļ˜ļa Trik., ein unreinlicher Mensch.]

Avots: ME I, 419

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431

daiļaûgums: anch BW. 11917, 7.

Avots: EH I, 302

daiļaûgums, die schöne Gestalt, der stattliche Wuchs: kuo līdz puiša daiļaugums Römershof.

Avots: ME I, 431

daiļava, dailava, Demin. daiļaviņa, daiļavīte MWM. VII, 572, die Schöne, das Schönchen, Liebchen: kas gan iegūs šīs daiļaviņas sirsniņu?

Avots: ME I, 431

[dakļautiês Drsth., sich anschmiegen.]

Avots: ME I, 433

daļa,

2): pie audumu izstrādāšanas ir daļa (beteiligt)
... fabriku darbs Kaudz. Vecpiebalga 37.

Avots: EH I, 305

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

‡ dāļa rīkle, ein Schreihals (Schimpfname) in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311

‡ da˙ļaî ² ! Siuxt n. Fil. mat. 68, Ausruf zur Bezeichnuug schnellen Davonlaufens: d., mežā iekšā, - ķer nu tu viņu ciet!

Avots: EH I, 305

dapļaũt,

2): d. da galam Kaltenbr. (fig.) vai ta[d] es da tevim dapļaušu! (kann ich mich denn im Mahen mit dir messen!)
ebenda.

Avots: EH I, 307

[dapļaũt Drsth.,

1) hinzumähen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]

Avots: ME I, 438

dar̂bļàudis od. dar̂ba ļàudis, die Arbeiter.

Avots: ME I, 439

‡ daũdzļaudība* M. 245, starke Belebtheit.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzļaudîgs* M. 245, sehr belebt, volkreich, r. многолюдный.

Avots: EH I, 310

desmitdaļa, ein zehntel: deviņas desmitdaļas, 9/10.

Avots: ME I, 459

devîtdaļa, ein Neuntel.

Avots: ME I, 460

‡ dīdaļa PV., = dĩduoņa.

Avots: EH I, 325

dienaļa, eine Kuh, die am Tage gefallen ist Bers.

Avots: ME I, 481

‡ dìkaļa ² PV. "kas dīkaļā jeb dīc; raudulis".

Avots: EH I, 325

‡ dīkuļa,

1) comm., "raudulis" PV.;

2) eine Kuh, die leise brüllt:
telīt, mana dīkuļiņa, kuo tu dīci vakarā? BW. 28902, 20 var.

Avots: EH I, 326

‡ diršļa PV. "= ‡ dìrška ² ".

Avots: EH I, 322

‡ diršļavât(iês) PV. "= diršļât(ies)".

Avots: EH I, 322

‡ diršļavât(iês) PV. "= diršļât(ies)".

Avots: EH I, 322

dīšļa comm., der Unruhige, jem., der nicht ruhig stehen kann: dīšļājas kâ dīšļa Naud. BW. 6292. diekuoties kungu priekšā Katzd. Vgl. de̦nkuoties.

Avots: ME I, 478, 479

‡ duôbuļaîns Ramkau, = duobulaîns: d. (mit uô) ceļš; ein unebener, gruftiger Weg Kalz. n. Fil. mat. 26. d. (mit uô) tīrums; ein Feld, dessen Mitte niedriger gelegen ist, als die Ränder ebenda. duobuļaina... istabiņa BW. 25789.

Avots: EH I, 349

duoļa, s. duole.

Avots: ME I, 532

I duoļa: auch (mit uõ ) Siuxt.

Avots: EH I, 350

‡ *II duoļa (> ostle. dùļa ² ) "= daļa" Mahlup, Mar.

Avots: EH I, 350

[drapšļains "trocken": drapšļaina gaļa Wandsen. drapšļa gaļa Sassm., mürbes Fleisch; drapšļa dzelzs Sassm., sprödes Eisen; vgl. drapsnas.]

Avots: ME I, 490

drāstaļa, drāsts, drāstulis, drāstīgs, drāstīties = drāztaļa, drāzts, drāztulis, drāztīgs, drāztīties.

Avots: ME I, 494

draugaļa (unter draugala); die Buhle: kuru jau ... turuoties par savu draugaļu Janš. Līgava I, 61.

Avots: EH I, 330

drãztaļa - zu ersetzen durch drâztaļa.

Avots: EH I, 331

drãztaļa, ein unartiger, unbändiger Mensch [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495

‡ dre̦buļains Warkl. "= dre̦bulîgs".

Avots: EH I, 332

drumstaļa Wessen, ein kleiner Span.

Avots: EH I, 336

drupuļaîns, bröckelig: drupuļains akmens Saul.

Avots: ME I, 505

dubļaîns, dublaiņš BW. 34905. auch dubļājs. kotig: dubļainas kājas, ruokas; dubļaini ceļi; dubļains laiks; dubļājs pagalms.

Avots: ME I, 509

‡ dũdaļa Lems., Wainsel, ein langsames, träges Mädchen (Weib): viņš apprecējis tādu dūdaļu, kas iet pa miegam.

Avots: EH I, 346

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

‡ II dũkaļa A.- Schwanb., Lubn., Meiran, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

‡ dūmuļa ² Prl. n. FBR. Vl, 91, Sonnaxt, Name einer dunkelen Kuh: zīmuļu, dūmuļu BW. 28955.

Avots: EH I, 348

dusuļaîns: auch Brucken.

Avots: EH I, 345

[dusuļaîns Preekuln, fortwährend hustend; vgl. dusulains.]

Avots: ME I, 522

‡ džaîkstaļa Fest, comm, "kas džaikstās".

Avots: EH I, 365

‡ dzeñdzeļaîns Orellen, dzeñdzelaîns ebenda, verworren, verknotet: dzendzeļaina virve.

Avots: EH I, 355

dziemuļa, Name einer Kuh mit Wasserblasen ähnlichen Flecken Dobl.

Avots: ME I, 562

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

‡ dziļans AP., Bērzgale, Mahlup, Schwanb., = padziļš: kuražas bij dziļanākas kâ ragavas AP.

Avots: EH I, 358

dzìmtļaudis ,* Leibeigene.

Avots: ME I, 551

dzìmtsļàudis, Leibeigene; eig, die Leute des Geschlechts.

Avots: ME I, 551

[dzir̂ksteļaina dzija. Garn, das sich gekräuselt hat.]

Avots: ME I, 554

‡ II dzirksteļaîns; Funken sprühend: dzìrksteļaina ² guns Saikava. grìezdams dzirksteļainu zuobe̦na riņķi ap sevi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 359

èiļa ² (unter eiliņa): auch Wessen; nuoklāt èiļu ² (= kārta) salmu Oknist.

Avots: EH I, 367

‡ gadsdaļas "Vierteljahre; katholische Fasttage" Bērzgale.

Avots: EH I, 375

gaļa: Demin. gaļīte Pas. XI, 364 (aus Lixna), vetächtl. gaļele Frauenb.; (Plur.) visādas gaļas (verschiedene Fleischgerichte) pietaisītas ēst Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79. - aukstā g. auch Salis, Seyershof; bēru g., ein Gericht aus frischem Schweinefleisch; das am Täge des Schlachtens gegessen wird; luopu g., Rindfleisch Salis; saldā oder (Sonnaxt) saldanā g. "?": saldā g. pie de̦sām ir tivu AP. saldā g. ir tādām īksām kā`rtiņām AP. saldā g. ir apzarņuos; tādi salde̦ni liesumiņi. saldā g. ir trupana, garda Ramkau; saltā g., Sülze aus dem Schweinskopf AP.; sē̦tas g. auch AP., Ramkau, Siuxt; sētiņas g. auch Sessw.; smalkā g., Sülze aus feingehacktem Kalbsfleisch AP., Salis; kauna g., ein Schimpfrrame Heniņ.

Avots: EH I, 381, 382

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

gaļaîns, fleischig: gaļaina aste MWM. VIII, 75. gaļainas lapas Vēr. II, 415.

Avots: ME I, 598

‡ galļaudis Zaravič "uotras mājas ļaudis".

Avots: EH I, 380

[gamrīļa, = ārija Trik.]

Avots: ME I, 598

‡ gãmrĩļa Lemb., comm., = gãma.

Avots: EH I, 389

‡ gaŗšļaukām Orellen n. FBR. XI, 43, = garšļaũku.

Avots: EH I, 386

gaŗšļaũku: auch (mit aû) Prl. n. FBR. VI, 83, Oknist n. FBR. XV, 184, (mit aû ² ) Dunika, Kal., OB., (mit au) Lesten n. FBR. XV, 27, Wessen.

Avots: EH I, 386

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku ² Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608

gaŗšļaukus (unter gaŗšļaũku): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Stom., (mit aũ) AP., Siuxt, (mit aũ ² ) Ramkau; gaŗsliêku durch gaŗšļiêku zu ersetzen.

Avots: EH I, 386

‡ gļaûbt Bers., drückend abrunden: kukulim (tuo veiduojuot nuo mīklas) galu g: Vgl. auch pìegļaubties. Zu li. glaũbti "an die Brust drücken", worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 619.

Avots: EH I, 396

gùoddaļa ,* der Ehrenanteil O. VII, 10.

Avots: ME I, 689

guõļa,

3): skaistas, raibas guoliņas Janš. Līgava II, 161.

Avots: EH I, 424

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692

‡ grãbšļa Frauenb., eine Art Schaufel (liekšķere) zum Ausmisten des Pferdestalls.

Avots: EH I, 400

‡ grambuļaîns, = gram̃baîns: grambuļainiem ceļiem Kaudz. Izjurieši 50.

Avots: EH I, 398

[gram̃šļa, ein Fasler, Schwätzer Weinsch.]

Avots: ME I, 637

‡ gramstaļa, comm.,

1) "wer umhergreitt, -tappt"
Fest.;

2) ein gelegentlich diebischer Mensch
Fest.

Avots: EH I, 398

‡ grebļaîns Kalz. n. Fil. mat. 27, Sessw., = grebjaîns.

Avots: EH I, 402

grebļas [?], ein Faschinendamm, Wehr Spr.

Avots: ME I, 645

‡ grebuļaîns (mit e! ) Sonnaxt, = gre̦bulaîns: lāča purni (Morcheln) ir grebuļaini.

Avots: EH I, 402

‡ greceļains Līvāni, gekrollt, verwickelt, verstrickt: greceļaina dzija.

Avots: EH I, 402

[gričalas Siuxt, ein zum Herumdrehen auf dem Eise an einer Stange befestigter Schlitten.]

Avots: ME I, 654

grĩļa, etwas Wackelndes, jem., der wackelt : tas tāds grīļa nuo galda Sassm.

Avots: ME I, 656

I griļļa "?": zemnieki saites griež griļļās Hasenp.

Avots: ME I, 655

II griļ˜ļa "jem., der wackelt" Weinsch.]

Avots: ME I, 655

griļ˜ļas: auch Senten.

Avots: EH I, 405

griļ˜ļas, = griezene 2 Drnd., [Wandsen, Stenden, Selg.], Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 655

‡. grīšļaîns, mit Riedgras bewachsen: grīšļaina pļava Salis. pa... grīšļainām lankām Veselis Saules kaps. 77.

Avots: EH I, 407

grubuļaîns (unter grubulaîns): auch Grenzhof n. FBR. XII, 16, Frauenb., Sessw.

Avots: EH I, 410

‡ gruduļains "ausgebrannt" Warkl.: gruduļaina vieta.

Avots: EH I, 410

grumuļaîns, = grumbulains: grumuļains kuoka ce̦lms MWM. XI, 288.

Avots: ME I, 665

guļa,

1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;

2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.

Avots: EH I, 418

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

guļams od. gulams, Part. Praes. von gulēt: guļama istaba od. guļamistaba das Schlafzimmer; guļams laiks, die Schlafenszeit; guļams spilve̦ns, ein Kissen zum Schlafen BW. 19761; guļamās vilnainītes, Decken zum Schlafen 7761. man pazuda līgaviņa guļamā laiciņā BW. 1114. guļama sē̦rga, Schlafsucht. gulēt guļamuo, fortwährend schlafen. guli, guli, guļaviņa, miegs tev nāk gulamuo BW. 7941.

Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641

Avots: ME I, 680

‡ guļamte̦lpa Juris Brasa 233, der Schlafraum, das Schlafzimmer.

Avots: EH I, 418

guļava: auch Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 72, AP., Oknist, Prl., Wainsel.

Avots: EH I, 418

guļava eine Schlafmütze, jem., der viel schläft: guli, guli guļaviņa! BW. 7641; 28869; Spr., Jauns.

Avots: ME I, 680

‡ guļavât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Oknist n. FBR. XV, 194, Erlaa, Wessen, = guļavuôt.

Avots: EH I, 418

guļavuôt, Spr., = gulšņāt.

Avots: ME I, 680

‡ guļavums, das erfolgte wiederholte Liegen, Schlafen (?): kuo maksāsi par pieguļas guļavumu? BW. 30101, 3.

Avots: EH I, 418

‡ gurguļaîns "?"; gurguļaini smieties Daugava 1934, S. 1014.

Avots: EH I, 420

ĩdaļa,

1): auch ("eine brüllende Kuh")
PV.

Avots: EH I, 499

ĩdaļa,

1) die Brüllende:
telīt, mana īdaļa, kuo īdēji vakarā BW. 28902, 19;

2) der Schreihals:
citi čukst: biuva, īdaļa Neik.

Avots: ME I, 834

ìebļaût, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien: nelabā balsī iebļāvās LP. V, 38. meža tē̦vs iebļāvās kâ durts Apsk. v. J. 1905, S. 304. dzirdējis iebļaujamies kâ kazlē̦nu LP. IV, 230.

Avots: ME II, 4

ìedaļa,

1) Einteilung, Abteilung:
trijās iedaļās Zeif. Latv. chr. III, 219;

[2) Zugeteiltes, Portion:
katram ar savu iedaļu Dond.; Bauske].

Avots: ME II, 8

‡ ieguļa "Inkubationszeit" M. Arons.

Avots: EH I, 515

[ìekļàustît ² Mar., schlürfend oder trinkend eiligst zu sich nehmen.]

Avots: ME II, 28

I ìekļàustît ^2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.

Avots: EH I, 520

‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.

Avots: EH I, 520

‡ III ìekļaustît, hineinstopfen, -stecken Mesoten, "ielikt kuo vidū, iekļaut ar varu" Ramkau.

Avots: EH I, 520

‡ I ìekļaut, eilig trinkend zu sich nehmen Schwanb.

Avots: EH I, 520

‡ II ìekļaut, einen Schlag versetzen Bērzgale, Schwanb.: ie. zirgam ar pātagu.

Avots: EH I, 520

ìekļautiês,

1) sich (hin)einschmiegen:
iekļauties krāsns vis˙siltākajā kaktiņā Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 595. iekļaujas sirdī Plūd. Llv. II, 137;

2) einsinken:
siena iekļāvusies Lasd.

Avots: ME II, 28

ìeļaũnuôtiês, Groll fassen: viņš uz mani ieļaunuojies.

Avots: ME II, 42

[ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìešļakstêt, plätschernd sich wohin ergiessen: vilnis iešļakst par malu laiviņā Stari I, 44. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, anfangen zu plätschern: ūdens duobji iešļakstas straignā meže̦ze̦ra atvarā Vēr. II, 1302.

Avots: ME II, 77

ìešļakstinât, tr., hinein -, einspritzen: ar airi laivā jaunu ūdeni Kaudz. M.

Avots: ME II, 77

ìešļampât, BW. 18851, 7; 25304, = ìeslampât.

Avots: ME II, 77

[ìešļankât, herein -, hineinspritzen Wid.]

Avots: ME II, 77

iešļauks, ein wenig schräge: gals iešļauki nuolaists Konv. ² 1787.

Avots: ME II, 77

iešļaukums, der Abhang (eines Berges).

Avots: ME II, 77

iešļaûps ² "ein wenig schräge": gar kalnmalu iet iešļaups ceļš Sassm.

Avots: ME II, 77

iešļaûpums ² , der Abhang: pa kalna iešļaupumu brauc pamazām augšu un zemē Sassm.

Avots: ME II, 77

ìespļaũt, [ìespļaũdît], einspeien: laivinieks iespļāva ruokās A. XX, 50. vīrs dievmaizi iespļāvis drāniņā LP. VII, 146. [iespļaudīt saujā.]

Avots: ME II, 70

‡ îļa ² Frauenb., comm., ein unruhiger Mensch: tu tik esi tāds ī., nemiera pilns.

Avots: EH I, 500

‡ izbļammât, ausschwatzen, erzählen: kučē̦rs ... izbļammājis, ka kungu ve̦lni apē̦duši Pas. X, 19 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 435

izbļaûdinât Kand., = izbļāvinât.

Avots: ME I, 717

‡ izbļaudinêt Warkl., = ‡ izbļaudît.

Avots: EH I, 435

‡ izbļaudît, schreiend verscheuchen Warkl.: i. visus putnus. Refl. -tiês Warkl., = izbļaûstîtiês.

Avots: EH I, 435

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izbļaût, Refl. -tiês: (von lautem Weinen) visu vakaru izbļāvies, bē̦rns aizmiga Dunika u. a.

Avots: EH I, 435

izguļa, gemütliches Schlafen, Ausruhen: tur bija laba izguļa. tīšām iešu pie kalniņa, izguliņas (izguļiņas 22256) gribē̦dama BW. 10826; 12502. nuosist mēnesi nevajadzīgā svē̦tku gardēdībā un izguļā Duomas II, 97.

Avots: ME I, 741

izkļaût,

1): gierig austrinken
(mit aũ ) Frauenb.: i. visu krūzu (spaini) tukšu; ‡

2) ausbiegen
(mit aû ) Auleja: pirksts līks izkļauts. ‡ Refl. -tiês, sich auseinandergeben U. (unter kļaut): mucas galdi izkļāvušies U. (rateņus) nuo bē̦rza kuoka taisa: jie ni izkļaunas, ni Auleja.

Avots: EH I, 457

izkļaût C., [Domopol, izkļaut Weinsch.], tr., gierig leeren, ausessen: viņš visu bļuodu izkļāvis Siuxt, Sessw., Mar.

Avots: ME I, 753

izkļaûtiês [Kr.] sich verrenken Neik.; sich ausbeugen: [siena nuo ve̦cuma izkļâvusies uz āru Nötk., Bers.: sich über etw. strecken Oppek.; sich durch eine Menge drängen Erlaa: es pa tumsu izkļāvuos ārā Serb. n. A. XIV, 314.

Avots: ME I, 753

[izļaũt, vollständig anheimstellen: izļaut bē̦rnam visu vaļu Bauske.]

Avots: ME I, 767

izpaļas, izpeļas,

1) die Schmähung, der Tadel:
duod, dieviņ, visu labu nuo tām ļaužu izpaļām BW. 8637;

2) ein Gegenstand des Tadels, der Schmähung, eine geschmähte Person:
bij[u] ļaužu izpaļiņa BW. 5026; 1431, 1 izpeļiņa (Var.: izpēliņa, izpaliņa, izpaļiņa) mani pēta 8707. visas ļaužu izpaliņas (Var.: izpaļicas, izpeliņas, izpaļiņas) kļuva manā ruociņā BW. 22033. viņa palika par izpaļu, juo bijusi vairākiem par brūti A. XIV, 480.

Kļūdu labojums:
biju ļaužu izpeļiņa BW. 5026; 1431, 1 = bij[u] Laužu izpaļiņa BW. 21431, 1

Avots: ME I, 778

izpeļas, s. izpaļas.

Avots: ME I, 779

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784

‡ izpļaukuôt, = izplaũkât: ieskatāt sevi par izpļaukuotu! Deglavs Rīga II, 1, 166.

Avots: EH I, 473

‡ izpļaûkstinât ² Frauenb. "mit der Hand schlagend (eine Flüssigkeit aus einem Gefäss) verspritzen".

Avots: EH I, 473

izpļaũstît, freqn. von pļaut, tr., hier und da ausmähen: kamē̦r es mazuo azuotīti izpļaustītu A. XX, 82.

Avots: ME I, 784

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

izšļacît, izšļacinât, lokal für izslacīt, izslacināt.

Avots: ME I, 812

‡ izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486

izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. ² 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.

Kļūdu labojums:
2023 = 2029

Avots: ME I, 812

‡ izšļañderêtiês C., vershnüttet, verspritzt werden: ūdens izsļanderējās.

Avots: EH I, 486

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

izšļaũcît: atmuodusies, es krietni izšļuucīju luocekļus (rekelte mich tüchtig) Odensee. i. veļu, die Wäsche (nach dem Waschen) ausringen Kokn.

Avots: EH I, 486

[izšļaũcît PS., Drosth., izšļaûcît Wolm., reibend durchquetschen: izšļ. zarnas (beim Reinigen) Bauske; izšļ. gruodu virvi (um das Seil geschmeidiger und weicher zu machen) PS.] Refl. - tiês, izšļaũcîtiês, sich gehörig recken, sich rekeln: ve̦lns atmuodās, izšļaucījās, izžāvājās LP. VII, 1176. viņš tuo uzskatīja par pilnīgu atļauju izšļaukstīties A. XVI, 771. zâlē pamatīgi izšļaucies MWM. VII, 693.

Kļūdu labojums:
atmuodās,... 1176 = atmuodies... 1170

Avots: ME I, 812

‡ izšļaûk Saikava, Skaista, Warkh., Adv., = izšļaûku: jis nuokrita i. Warkh.

Avots: EH I, 486

‡ izšļaũkât Seyershof "pagarināt stiepjuot"; i. kniedi, eine Niete schmiedend verlängern.

Avots: EH I, 486

‡ izšļàukstêt ² Tirsen n. RKr. XVII, 81, ausschwatzen.

Avots: EH I, 486

‡ izšļaukt (?) Bērzgaīe, Lubn. "izmānīt".

Avots: EH I, 486

izšļaûku [Kr.], izšļaukus Katzd., [Nerft, izšļaukām Trik., izšļaûkus(s) Arrasch, Ruj.], Adv., mit ausgestreckten Händen und Füssen: sliņķis gul saulguozī izšļaukus Dond., Bers., Lös., Druw. n. A. XV, 165. Jānis gul izšļauku uz mutes Dok. A., Smilt.

Avots: ME I, 812, 813

izšļàupt, ‡

2) "izsist slīpu ruobu" Frauenb.: kas tai krūzai tâ varēja i.?

Avots: EH I, 486

izšļàupt, tr., konkav machen: glāzes tālskatī duobumuotas (uz iekšu lietas, izšļauptas) Astr., C.

Avots: ME I, 813

‡ izsmiekaļa, die Sptstterin: i. mani pēla, i. nicināja RKr. XIX, 115 (aus Plm.).

Avots: EH I, 481

izspļaũdît, ‡ Refl. -tiês, längere Zeit, zur Genüge (vergebens) spucken: izbārās, izspļaudījās un šņākdams aizgāja Jürg.

Avots: EH I, 482

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

‡ izšpļaudît Wessen, izšpļaut, = izspļaũdît, izspļaũt.

Avots: EH I, 487

‡ izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493

‡ izžļadzinât "geräuschvoll ausgiessen" Warkl.: i. ūdeni.

Avots: EH I, 499

‡ izžļakstêt, weich werden (perfektiv) Dunika: sniegs pavasarī izžļakstējis.

Avots: EH I, 499

‡ jātaļa PV., comm., "puišu pavedēja jeb meitu pavedējs".

Avots: EH I, 561

jaûnceļams, neu zu errichten, zu gründen, zu bauen: jaunceļama pilsē̦ta Konv. ² 1983. jaunceļamā mūrī jāiemūrējuot cilvē̦ks LP. VII, 373.

Avots: ME II, 99

jaûnļaùdis, Pl., die junge Leute, die Jugend (Jünglinge und Jungfrauen): tagadējie jaunļaudis nepruot citādi runāt kâ vien nievādami Aus.

Avots: ME II, 101

jaûnnedẽļa [li. jauna nedėlia Lit. Mitt. I, 79], die nächste Woche: nuorunājuši par kāzām tâ kâ uz jaunnedēļu LP. IV, 39. Als Adv. vielfach verkürzt jaunnedēļ: jaunnedēļ satiksimies mežā V, 136.

Avots: ME II, 101

jautraliņa, die Fröhliche, Muntere: kuo piekrāpa, muļķis bija, jautraliņu smīdināja Fall.

Avots: ME II, 104

‡ jùoļaudis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82, das Gesinde (die Leute) des benachbarten Bauernhofes.

Avots: EH I, 570

kadaļa, ein 3 - 4 Fuss langer Stock Spr., Etn. II, 2: devis vilkam ar kadaļu pa sāniem LP. V, 79. [Aus r. ходуля "Stelze"?]

Avots: ME II, 131

‡ kaļa, ein Hebel BielU. Vgl. kaļļa II.

Avots: EH I, 580

kaļada,

1) jubelnder Ausruf in den Karnevalliedern:
kucā, kaļada! A. XII, 375;

2) Lärm, Geschrei, Zezänk:
kas tur par kaļadu Kand. kuņa ve̦d kaļadu, der läufischen Hündin folgt ein Zug von Hunden Biel. n. U. - Nebst kaļe̦da aus r. колядá "Herumziehen von Haus zu Haus mit Gesang und Stern zur Weihnachtszeit mit Gesang; die dabei gesungenen Lieder."

Avots: ME II, 147

kaļaduôt, intr., lärmen, zanken: kuo tur meitas kaļaduo?

Avots: ME II, 147

‡ kaļava Bērzgale, ein Stiefelschaft. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580

‡ kaļavaiņi, Schaftstiefel (?): darvuoti k. viņiem bija līdz ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 6. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580

[kaļavas, lange Stiefel Austriņš M. Z. 15; Stiefelschafte Zaļmuiža n. Latv. Saul 1923, No 12, S. 112. Aus r. холява "Hose"?]

Avots: ME II, 147

kaļļa,

1) eine dicke Stange, ein Hebebaum, Hebel
[Alswig]: tuo akmeni vajadzēja svīrēt ar kaļļu Dubena, Oppek. n. A. XVI, 284. pluostus pagatavuo nuo baļķiem, brusām, kaļļām Etn. IV, 61;

2) plur. kaļļas, [kaļļi Nogallen], kaļi Angern n. BD. 171, Rollhölzer, auf denen man ein Boot fortwälzt;

[3) kàļļas ² , zwei schräg angelehnte dicke Stangen, auf denen man bei einem Bau Balken hinaufzieht
Alswig.] Aus liv. kaľľ "eine Rolle unter dem Boote zum Fortwälzen desselben"; [s. Thomsen Beröringer 256 und Bielenstein Holzb. 617].

Avots: ME II, 147

I kaļļa, schlechte Dickgrütze, Kot Fr.; [kaļ˜ļa,

1) ein Mischmasch mit feuchten Bestandteil (z. B. von Speisen)
Wolm.;

2) ein Kind, das
kaļļājas Trik.].

Avots: ME II, 147

II kaļļa,

1): auch (mit aļ˜ ) Salis, (mit àļ ² ) Saikava, Stom.: malkas pluostā apuškā saliek kaļļas un nuo kaļļām sasien rides; tad sētiņu taisa aplīk nuo tām pašām kaļļām un tad liek malku virsuo Saikava.

Avots: EH I, 580

kanaļa, die Canaille: ak tu kanaļa!

Avots: ME II, 153

[kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

‡ kapļavât Zvirgzdine, mit einer Hacke zerkleinern.

Avots: EH I, 587

Karaļaũči [Karaliáučius], Körigsberg.

Avots: ME II, 160

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

‡ kartupāļa "Kartoffelland" Diet.

Avots: EH I, 590

kàukaļa ² , der Heulende Lub.

Avots: ME II, 173

kaûšļa, comm., der Raufbold Serb.

Avots: ME II, 179

ķe̦palas, die Füsse: vai tu aiz ve̦cuma vēl neesi ķe̦palas atme̦tuse (nuomiruse) Lautb. guļ giltā ķe̦palas atmetis Dond. [Wohl zu ķepa 3.]

Avots: ME II, 366

‡ ķe̦r̂vuļains Lis., = ķe̦r̂vulaîns.

Avots: EH I, 697

ķe̦r̂vulaîns Aps., Smilt., Sessw., = ķe̦rve̦laîns.

Avots: ME II, 370

‡ ķīļa Dobl., n. BielU., = ķìla I.

Avots: EH I, 706

‡ kļakšķêt, klatschen, plätschern Bērzgale: zemē te̦cē̦dams, ūdens kļakšķ.

Avots: EH I, 625

‡ kļakšķinât Bērzgale, = klakšķinât 3.

Avots: EH I, 625

‡ kļamā`ns ² Gr.- Buschh., Oknist, = klamāns 1, kļimāns.

Avots: EH I, 625

‡ kļàmse ² Auleja, comm., ein Hinkender.

Avots: EH I, 625

‡ kļar̂šķêt Stom., Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 625

II kļaustît,

1): auch (mit aû ) Alswig, Kalnemois, Schwanb.;

2) laut klopfen
(mit aû ) Auleja: kuo tie kļausta, ka nesadzird, kuo runā!

Avots: EH I, 625

‡ kļaûda Lettg. (li. kliáuda "Fehler"), ein Fehler; kļàudas ² Warkl., Fehler, Missverständnisse; Gerüchte (baumas).

Avots: EH I, 625

‡ kļauste̦kls Bērzgale " jem., der Bedenken trägt, sich scheut".

Avots: EH I, 625

‡ *kļaustiês, s. pìekļaustiês.

Avots: EH I, 625

I kļaûstît, - u, - ĩju,

1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;

2) von oben schöpfen
Ruj.

Avots: ME II, 239

II kļaustît,

1) hauen, schlagen
Bers., [Warkl.;

2) anklopfen
L.] Refl. - tiês,

1) Fausthiebe versetzen
Ad.;

2) klappern
St.

Avots: ME II, 239

‡ III kļaûstît Auleja, -u, -īju, wiederholt neigen, biegen. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekļaustît III.

Avots: EH I, 625

kļaustîtiês,

1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡

2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡

3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.

Avots: EH I, 625

kļaustîtiês,

1) lose an einander hängen; sich biegen; wackeln; faulenzen
LD.; Stocken St. Zu kļaut I.

Avots: ME II, 239

kļaûsts, wer sich an einen anderen anschmiegt Bers., Lub., Druw.

Avots: ME II, 239

‡ II kļàusts Blieden "puosts, zaudējums": padarīt lielu klaustu.

Avots: EH I, 625

I kļaût: auch Auleja. Refl. -tiês: kāja kļaunas lielā zābakā Auleja. Vgl. dazu auch Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH I, 625

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. ² 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239

II kļaût: auch Berzgale (mit au ), Lubn. (mit àu ).

Avots: EH I, 625

II kļaût, kļauju, kļāvu, hauen: ve̦lns kļāva ķēniņa meitai pa ausi LP. VII, 202. nāc, sānuos slimajuos man asuos nagus kļauji MWM. VII, 57. [Zu slav. kľujǫ "picke, hacke"?]

Avots: ME II, 239

III kļaut: in Ahs. mit aû ^2.

Avots: EH I, 625

III kļaut, kļauju, kļāvu, gierig trinken: kļauj kâ vērsis Naud. kuo nu tik daudz kļauj tuo ūdeni Ahs. [Vgl. kluit.]

Avots: ME II, 239

kļaûtenes, ein wackeliger Schlitten, sakļāvušās ragavas Lub., Lasd. [Zu kļaût I.]

Avots: ME II, 239

kļava: auch Allendorf, Alschw., Behnen, Ermes, Frauenb., Grünh., Gudenieki, Homelshof, Kegeln, Kremon, Lems., Lesten, Mesoten, OB., Orellen, Pampeln, Pankelhof, Parnigel, Gr.-Platohn, Pussen, Roop, Ruhtern, Rutzau, Sonnaxt, Stenden, Sussikas, Ulpisch, Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 625