Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ben' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ben' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (306)

aizbendēt

àizbendêt, verletzen, verwunden: a. kuoku Bauske.

Avots: EH I, 8



apdobens

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83


apgabenis

apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80


apgubenis

apgubenis, ein Kopftuch: apgubenis - smalka aude̦kla drāna RKr. XVI, 124 aus Rutzau [zu li. gùbalotis oder gaũbtis, "sich (den Kopf) umhüllen", le. gubt, ksl. гъбежь "Biegung" u. a.].

Avots: ME I, 89


apžārben

apžārben(s) Fest. (mit engem e?), apžārbiņ Wessen, rittlings.

Avots: EH I, 128


apžārbens

apžārben(s) Fest. (mit engem e?), apžārbiņ Wessen, rittlings.

Avots: EH I, 128



apzibenēt

apzibenêt, blitzend beleuchten Spr.

Avots: EH I, 127



atļubenis

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175


atļurbene

atļurbene Frauenb.,

1) eine alte, abgetragene Mütze;

2) das männliche Geschlechtsglied.

Avots: EH I, 155


atrībenēt

atrîbenêt 2 Frauenb., durch Dröhnen (die Brotkruste von der Krume) sich loslösen machen: kad maize ce̦puot ir atlēkusi, tad pa juokam saka: "kas tuo maizīti atrībenējis?"

Avots: EH I, 162


atstibens

atstibens "?": bē̦rza a. BW. 14517, 2 und 12 (Var. II: atstiepējs).

Avots: EH I, 171



atšūbeniski

atšũbeniski (unter atšubu): auch AP. (mit ũ ), Bers., (mit ù 2 ) Fengen: kad kūts de̦g, tad sūdi jāsviež nuo kūts a. laukā, tad luopi nāks laukā AP. a. liet Fehgen.

Avots: EH I, 174


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


ben

[I ben, wenigstens Dispos. Kat.: = li. beñ "doch wenigstens".]

Avots: ME I, 279


ben

II ben, drückt in Rutzau, wie das deutsche"soll"die Meinung eines anderen aus [?]: es ben e̦sus gājis. ich soll gegangen sein.

Avots: ME I, 279


benausis

benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.

Avots: EH I, 212


bende

beñde [li. bendė bei Miežinis], der Henker, Scharfrichter: kruoga žūpa, sievas bende BW. 10803. kad tu bendes ruokās nāktu! bendes kalps, bendes maiss, Schimpfwörter: ej, puisīti, bendes kalps BW. 19958, 1.

Avots: ME I, 279


bendele

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.);

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212


bendele

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279


bendēt

beñdêt, ‡

2) schlagen, prügeln
(mit èn 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 212


bendēt

beñdêt, -ēju, tr., hinrichten, quälen, abplagen, grausam behandeln: ķēniņš sasauc savus kaŗa vīrus un bendēs šuos nuost LP. IV, 3. par zirgu mani tie bendēja Lp. V, 145; valuodu b.

Avots: ME I, 279


bendrs

be̦ñdrs: auch in Kabillen n. Büttner und Sackenhausen n. BielU.

Avots: EH I, 212


bendrs

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279


bendzele

beñdzele,

2): ein nd. ben(d)sel "Band"
gibt Zēvers IMM. v. J. 1928 II, 303.

Avots: EH I, 212


bendzele

beñdzele,

1) = bendele 1 [Wolmar, U.];

2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]

Avots: ME I, 279


bendzīt

bèndzît 2 Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212


bendzīte

beñdzīte Grünh., Schibbehhof "Dickgrütze (gew. in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 212


bendzot

bendzuôt, tr., hauen, schlagen Wid.

Avots: ME I, 279


bene

bene,

1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;

2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]

Avots: ME I, 279


bene

I bene,

1): auch Garrosen;

2) "eine runde Mützë
Fest.; "eine Mütze, die sich über die Augen gesenkt hat" Druw.

Avots: EH I, 212


bene

II bene, s. ben I2.

Avots: EH I, 212


benga

bè̦nga 2 Warkt. "Name einer geäpfelten Kuh".

Avots: EH I, 212


bengerēt

beņ̃gerêt NB. "ahhaltend saufen (ohne sich zu betrinken)".

Avots: EH I, 212


bengulis

be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212


benkāts

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279


benze

beñze, ein Faulpelz Frauenb.

Avots: EH I, 212


benzele

benzele, f. bendele 1, bendzele A. X, 2, 536, U., Biel. H. 27; s. bendzele

Avots: ME I, 279


bezdibenains

bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.

Avots: ME I, 283


bezdibenis

bezdibenis (unter bezdibens):

1) bezdibeņa (Var.: bezdibe̦na) avuotiņš BW. 24504, 7; ‡

2) grundlos:
b. ezerinis tautu dē̦la klētutiņa BW. 24504, 1.

Avots: EH I, 214


bezdibens

bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.

Avots: ME I, 283


bļebenis

bļebenis, jem., der schnell und unzusammenhängend spricht Burtn.; dazu bļebinât, schnell und unzusammenhängend sprechen Burtn., Smilten; [vgl. li. blebénti "plappern"].

Avots: ME I, 320



čabene

čabene, der Hut, die Haube: sē̦ru čabene uz galvas Stari II, 898.

Avots: ME I, 399




čaubens

čaube̦ns, leicht zerbrechlich Kronw.

Avots: EH I, 285


cibenieks

cibenieks, einer, der cibas herstellt RKr. XVI, 4.

Avots: ME I, 379


čiebene

cìebene 2 PV.,

1) "eine piepende Stimme";

2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".

Avots: EH I, 292


čubenīte

čubenĩte, Kosename: sieviņ, mana č˙! BW. 27227, 2.

Avots: EH I, 293


darbenīca

dar̂benīca, dar̂benīce, die (Fron)arbeiterin: trejas kunga darbenicas: uotarnica, muodernica, kunga rijas kūlājiņa BW. 799. brālīša darbenica 16603 var, darbenice, ... tā ir darba darītāja 11819. nabadze darbenīce 27835.

Avots: EH I, 307


darbenieks

dar̂benieks (unter dar̂bnieks),

1): anch Ramkau, Sonnaxt, (mit ar̂ 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 307



dibenējs

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465


dibenēt

dibenêt ausfragen, ausforschen: velti kuo d. un prašņāt Janš. Dzimtene IV, 182 (ähnlich III, 26; V. 485. Bandavā I, 24 u. a.).

Avots: EH I, 319



dibenīca

dibenīca, dibenīce, der Hintere, After.

Avots: ME I, 465



dibenpuse

dibe̦npuse M. Ar., die Hinterseite: bikses ar dibe̦npusi uz priekšu.

Avots: EH I, 319


dibens

dibe̦ns: loc. s. dibenī BW. 16710, 3 var.; 20900 var.; 31874, 4 var.

Avots: EH I, 319


dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


divdibens

divdibe̦ns, divdibins, duidibe̦ns,

1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;

2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.

Avots: ME I, 471


dobens

duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].

Avots: ME I, 531


drabenes

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328


drabenes

drabenes, drabiņas, drabiņi, die Träber: kas drabenēs maisās, tuo cūkas ē̦d. In Wain. nach Līniņ drabenes, das beim Bierbrauen nachbleibende Malz. drabiņu maiss (Schimpfwort) St., Draffsack; auch drabiņu de̦sa. [Nebst estn. raba aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. draf "Träber" und nd. drabbe "Bodensatz".]

Avots: ME I, 488



drebene

drebene,

1) Gallert, eine Art Sülz
Etn. I, 42, 57;

2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.

Avots: ME I, 496


drebenēt

drebenêt Warkl., zittern, beben. Refl. -tiês Warkl., zittern, beben: d. nuo aukstuma Lubn.

Avots: EH I, 332


drebens

drebens, Adv. zur Verstärkung von drebêt, zittern: d. drebi, apšu lapa! BW. 12709 var.

Avots: EH I, 332


drubens

[drubens "ein Bruchstück (fragmentum)" Elger 559.]

Avots: ME I, 502


dubendesa

dube̦nde̦sa Siuxt, der Mastdarm.

Avots: EH I, 338


dubengals

dube̦ngals,

1) das Ende eines Prügels, Knüppels;

2) der Hintere
Burtn. n. U.

Avots: ME I, 508



dubenis

I dubenis, dubenīca, dubesnīca Laud., ein dicker Knüppel Krem., Oppek.: lai tad zina, kad ar dubenīcu duod pa muguru. Aus r. дубина umgebildet.

Avots: ME I, 508


dubenis

II dubenis, die Höhlung Karls. [Zu dubt.]

Avots: ME I, 508


dubens

dube̦ns, dubens: dziļā akas dube̦nā BW. 23195, 3. rakstīts pūra dubeniņš 16629. pārsala jūriņa līdz dubenim 13282, 1. grima dubenī 7525 var.

Avots: EH I, 338


dubens

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509


duidubenis

duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.

Avots: EH I, 339


duidubenis

duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511


dujdubenu

dujdube̦nu (> dujduban) spañnis Dond. n. FBR. VI, 63, ein Eimer mit 2 Böden.

Avots: EH I, 339


gardibene

gaŗdibene,

1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;

2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.

Avots: ME I, 606


ģelbene

ģelbene, die Rettung: tīklā zivīm ģelbenes nav Spr.

Avots: ME I, 695


glābene

glâbene Erlaa; Fehgen, Festen, Lub., Rettung, Zuflucht; Hilfe: kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet? Blaum. (Balss 1888, № 50).

Avots: EH I, 392


glābenis

glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unterglâbene zu veisetzen.

Avots: EH I, 392


glābenis

glâbenis, gew. glâbiẽns, glâbiņš, die Rettung, Hilfe, Zuflucht, das Rettungsmitten: meklēja glābeni lūgšanā Blaum. nu tev atmaksāju par glābienu LP. IV, 62. nav viņam vairs cerības, ne glābiņa Vēr. II, 295.

Avots: ME I, 623


gobene

[guõbene, die Hummel Usmaiten, Ugalen.]

Avots: ME I, 688


gobens

guobens [?], n. L., U. für gubenis, Strohscheune.

Avots: ME I, 688


grabena kauls

[grabe̦na - kauls Lis. (gespr. mit hochle. a aus e, zwischen b und n), ein Knochen, an dem noch etwas zum Nagen da ist.]

Avots: ME I, 635


grabene

grabene Frauenb., eine Faslerin.

Avots: EH I, 397


grābene

grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 642


gubenis

gubenis.

2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡

3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.

Avots: EH I, 415


gubenis

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674


gulbene

I gul˜bene 2,

2) Name einer weissen Kuh
Seyershof.

Avots: EH I, 416


gulbene

[I gulˆbene 2 Nigr., Ruj., die Schwänin.]

Avots: ME I, 676


gulbene

II gulbene [?], butomus Karls.

Avots: ME I, 676


iben

iben (?) Evang. 1753, S. 56 "jeb, oder".

Avots: EH I, 428


ielaben

ìelaben, mit Gutem, mit Schmeichelei Spr.

Avots: ME II, 35


ieskābens

iẽskâbe̦ns, säuerlich: ieskābe̦ns piens A. XX, 8.

Avots: ME II, 65



irbenājs

[ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.

Avots: ME I, 709


irbene

ir̃bene (unter ir̃be̦nājs ): auch Frauenb.; Salis, Siuxt; die Frucht (Beere) des ir̃benājs AP.

Avots: EH I, 431


irbens

ir̃be̦ns Kand., ein gewisser Pilz.

Avots: EH I, 431



istabene

istabene, das Stubenmädchen N. - Bartau: viņas gāja muižā par istabenēm Janš. MWM. VIII, 83.

Avots: ME I, 711


istubene

istubene, die Stubenmagd: mui˛as istubenes Janš. Nīca 20.

Avots: EH I, 431


izbendēt

izbeñdêt, tr., ausrotten, vernichten: verzehren: vilki dažam saimniekam izbendējuši visas aitas JU.

Avots: ME I, 716


izdibenis

izdibenis, ein wählerischer Mensch, ein wählerisches Kind Fianden.

Avots: ME I, 727


izdibenis

izdibenis, einer, der ohne jegliche Auffordurung wie ein Ausgehungerter über das Essen herfällt: viņš kâ izdibinis krīt uz ēdienu Katzd. Dazu ein Verbum: nu esi gan labi izdibenējies, jetzt bist du wohl recht hungrig Bers.

Avots: ME I, 727


izzibenēt

izzibenêt,

1): dažreiz arī izzibe̦nē̦tā vārpā aizme̦tas grauds Janš. Dzimtene III 2 , 377; ‡

2) (her)ausschlagen
Frauenb.: tu vari man tâ acis i.

Avots: EH I, 497


izzibenēt

[izzibenêt Nigr., nichtig, unfruchtbar sein lassen: tã sieviete tâ kâ izzibe̦nē̦ta,

a) ist unfruchtbar,

b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]

Avots: ME I, 831




kabene

I kabene: auch Pussen, Stenden, kabens Salis.

Avots: EH I, 572


kabene

I kabene [Edw. n. Bielenstein, Ugalen], kabenis [Salisb. n. Bielenstein Holzb. 669, Neu - Rahden], = kaba 4, ein Watnetz.

Avots: ME II, 129


kabene

[II kabene "= kami II" (als ein geringschätziger Ausdruck) Neuenb., Strutteln (?).]

Avots: ME II, 129



ķebenes

ķebenes atmest Franenb. "sterben".

Avots: EH I, 692


klabens

klabens Wessen "= klaburis". klabẽt,

1): klopfen (an der Tür)
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2),: auch Frauenb., Seyershof; ‡

3) "kläffen wie der den Mond anbellende Hund"
Diet.

Avots: EH I, 607


klebencis

klebèncis, etw. gut Gewachsenes, Gediehenes: sivē̦ni krietni klebenči Burtn.

Avots: ME II, 220



knabene

knabene,

1) ein kurzer Strumpf;

2) ein kleiner, steiler Hügel
Nigr.

Avots: ME II, 241


knibena

knibe̦na: es uzsegšu buļļa ādu ar visām knibe̦nām BW. 25358 (aus Altenburg).

Avots: EH I, 630


knibena

knibe̦na "lielluopa kājä (auch als Schimpfwort) [?].

Avots: ME II, 245


knībene

kniẽbene Stenden "lielā skudra": tu esi tievs kâ k.

Avots: EH I, 632


kulbene

kul˜bene Siuxt "neliels ādas gabals zirga pakaļējās kājās, luocītavas vietā. šuos ādas gabalus dīŗâjuot nuogriêza atsevišķi. izraudzēja un nuo tiem taisīja paslalas. nuo katras kājas iznāca viena pastala". Vgl. kulbenes 2.

Avots: EH I, 670


kulbenes

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304


kulbenieks

kul˜beniẽks (unter kul˜biniẽks): nu tu būsi k., nu ar kulbu jābraukā BW. 18673, 4.

Avots: EH I, 670


labenieks

labeniẽks, labiniẽks,

1) der Gute, Reiche, Aristokrat:
dzīvuojat, labenieki (Var.: labinieki), raušat naudu kaudzītē BW. 27466;

2) der Wohltäter:
kas šis tāds man par labenieku C., Mar.;

[3) labenĩca C., labenîca Lis., die Gute].

Avots: ME II, 395


ļebene

ļebene, ‡

3) "Anzug"
(?) Saikava: klaunam jāvalkā me̦lna vai sarkana ļ.

Avots: EH I, 769


ļebene

ļebene,

1) eine Wintermütze aus Lammsfell
Sld.; [eine alte Mütze Serbigal; "ce̦pure ar nuolīkušām malām; platmale" Trik.];

2) Schamlippe, Schamlefze
Naud.

Avots: ME II, 533




ļobene

[ļobene wandsen"eine ce̦pure mit schlaft herunterhängenden Rändern"; vgl. ļubene.]

Avots: ME II, 541


ļobeniski

ļuôbeniski 2 Adv., schwankend, watschelnd: ļuobeniski iet Mat.

Avots: ME II, 545


lobens

[luôbe̦ns, die Rinde sich ablösen lassend: l. kuoks N.-Peb.]

Avots: ME II, 521



lubene

[lubene, ein Schlapphut C.]

Avots: ME II, 509



lubenīca

lubenĩca Burtn., Grünh., ļubene [PS., Trik., Wolm.], ļubenĩca, eine alte Mütze mit Ohren-klappen Lub., Druw., Karls.

Avots: ME II, 509



ļurbene

ļurbene, eine Saufhalle Mitau.

Avots: ME II, 544



nelabens

nelabe̦ns: hinter "vaļā! Vīt." ME. II, 719 hineinzufügen: "P. W. Šis ar mani tiesāties? 10".

Avots: EH II, 14


nelabens

nelabe̦ns,

1) [nelabenis Ruj., nelabe̦nais Bers., nelabe̦ns Jürg., der Böse
(= nelabais)];

2) "?": nelabe̦ns, laid ausis vaļā! Vīt.;

[3) nicht ganz gut
Nötk.].

Avots: ME II, 719


nobendēt

nùobeñdêt, tr., zu Grunde richten, zu Tode quälen, töten, vernichten: gribēja, lai dē̦lu uz pē̦dām nuobendē LP. V, 252. arī manu mīlestību tu esi nobendējis MWM. VII, 820. Refl. - tiês, sich zu Tode quälen, zugrunde gehen: viņa sieviņa priekš viņa nuobendējās MWM. VI, 311.

Avots: ME II, 760, 761


nošļaubens

nuošļaube̦ns Heidenfeld, Lubn., Saikava, = nuošļaubans: n. kalns.

Avots: EH II, 96


padibene

padibene,

2): padibene(s) "labība, kas rijā kuļuot paliek tuvāk kluonam" Siuxt; padibenes kūlējs Grünh., wer sich an eine Arbeit erst dann macht, nachdem andere sie beinahe schon bewältigt haben;

3): der Bodensatz
Erlaa.

Avots: EH II, 127


padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17


padibenis

padibenis (unter padibene),

5) der Boden, Grund (?):
iekritis padibenī nuoslīka Zvirgzdine. guovs akatī nuogāja iz padibeni ebenda.

Avots: EH II, 127


padubene(s)

padubene(s), = padibene(s) 3: man būs katliņa padubenītes BW. 2086.

Avots: EH II, 129


padubenis

padubenis,

3): pie ... katla padubeņa , Tdz. 57091.

Avots: EH II, 129




paskābens

paskābe̦ns, ein wenig säuerlich: putra , likās paskābe̦na Upītis Pirmā nakts 281.

Avots: EH XIII, 172


pasnābenēt

[pasnãbenêt, eine Weile schlummern: mājenieki katrs pa brīdim bija dienasvidu pasnābenējuši Janš. Čāp.45.]

Avots: ME III, 104


pazibenēt

pazibinêt, ein wenig blitzen Dunika.

Avots: EH XIII, 192



platdubens

platdube̦ns, ein kleines Flachboot Bielenstein Holzb. 654.

Avots: ME III, 321


pretībenieks

pretīb(e)nieks "widerwärtiger", der Feind Manz. Lettus: esi labprātīgs tavam pretībniekam! Manz. Post.

Avots: ME III, 388



raibene

raîbene 2 ,

1): kumeliņu uz raibeni (Var. uz raibīti, raibītē) ēdināju BW. 3484 var.

Avots: EH II, 350


raibene

raîbene 2 ,

1) ein buntes Tuch
Nigr.;

2) eine bunte Kuh
Ruj., Lautb.

Avots: ME III, 468


raibenes

raibenes, gewisse Beeren (=reibenes?) Tdz. III, S. 71: Jāņu tē̦vs raibenēs Tdz. 53718.

Avots: EH II, 350



reibenes

rèibenes 2 Kreuzb., reibines Warkl., betäubende Blaubeeren, die in der Nähe von Porsch wachsen U., Sumpf-, Rausch- od. Trunkelbeeren (vaccinium uliginosum L.) L., Mag. IV, 2, 42; 81, RKr, III, 73, Konv. 1 537, Konv. 2 2714. Zu rèibt.

Avots: ME III, 505


rībenēt

rìbenêt, -ẽju, wiederholt rollen (vom Donner) Frauenb. u. a.

Avots: ME III, 534


rībenis

rîbenis 2 , in der Verbind. rîbeņa 2 laĩks, das Gewitter Frauenb.: man ir bail nuo r. laika.

Avots: EH II, 375


rimbenieks

rimbenieks Janš . Mežv . ļ . I, 322, jem., der Reithosen (rimbas) anhat.

Avots: EH II, 371


robene

ruobene, der Nuthobel, Grundhobel.

Avots: ME III, 575


rubenēt

rubenêt: rubeņam r. BW. 3824 var.

Avots: EH II, 381



rubenis

rubenis: auch Bauske, Saikava, Warkl.; rubeņam rubināt BW. 3824.

Avots: EH II, 381


rubenis

rubenis Kl., Lis., Bers., Arrasch, Kreuzb., Warkl., Golg., Jürg., Mesoten, infl. auch rubins (z. B. Pas. I, 180), f. rubeniene BW. 2675, 5; rubenīca 2675, 2 var.; rubesnīca; rubesnīce A. v. J. 1896, S. 733; rubisnīca; rubeznīca Ar., Vīt. 69, das Birkhuhn (tetrao tetrix L.) Natur. XXXVII, 160; baltais rubenis, das Moorschneehuhn, Morasthuhn (lagopus albus Gm.) Natur. XXXVII, 158; RKr. VIII, 94; U., Karls.; bē̦rza rubenis Karls. "?"; rubeņu kāpuosti, Prügel, Ruten (scherzweise): es tev duošu baudīt rubeņu kāpuostus U. Nach Bugge BB. III, 119, Walde Vrgl. Wrtb, lI, 360 u. a, zu an. riúpa "Schneehuhn"; dürfte aber eher nach Prellwitz BB. XXII, 108 zum lautmalenden rubinât I gehören.

Avots: ME III, 552


rubens

rube̦ns Sehren, Sonnaxt, (rubens) BW. 35025, 3 var. (aus Gr.-Essern), Demin. rubeniņš BW. 2550 var. (aus Wessen), = rubenis.

Avots: EH II, 381


rumbene

I rumbene, s. rumbainīca.

Avots: ME III, 558


rumbene

II rumbene, eine Blume (knautia?) Juris Brasa 438.

Avots: ME III, 558



sabendaroties

sabe̦ndaruôtiês, =sabìedruôtiês: s. ar citiem pilsāta buršiem Dünsb. Piķis un Stintis 20. Vgl.sabe̦ndruôtiês.

Avots: EH II, 396


sabendēt

sabeñdêt, ‡

2) abmartern:
kle̦pus mani negantīgi sabendēja (aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 396


sabendēt

sabeñdêt, tr., durch gewaltsame Behandiung und Anstrengung verderben U.: zirgu. krauj tādu ve̦zumu - sabendēs zirgu! Dond. bē̦rni harmōnikas sabendējuši MWM. v. J. 1896, S. 487. Ref1. -tiês, durch schwere Arbeit siech werden: nu ir sabendē- jušies abi pie lielajiem darbiem MWM. VIII, 338.

Avots: ME III, 592


sabendroties

sabe̦ndruôtiês, = sabìedruôtiês: sabe̦ndruojusēs ... ar tādām Janš. Atpūta, № 386, S. 5.

Avots: EH II, 396


sebenīte

sebenīte "?": sebenīte (Var.: ciba) izavēle līdumiņa maliņā BW. 28214 var.; vgl. zebenieks.

Avots: ME III, 810


sirdsdibenīgs

sir̂dsdibenîgs,* was von Herzensgrunde kommt U.: sirdsdibenīgu apžē̦luošanu (herzliches Erbarmen) Glück Kolosser 3, 12.

Avots: ME III, 844



skabene

skabene, = sitamais, was zum Schlagen dient: ņem skabeni un saduod labi krietni! Golg. - Nebst atskabene wohl zur Wurzel von skabrs und skabît.

Avots: ME III, 863


skābene

skâbene: caur skābeņu lapiņam BW. 33981, 2 var.

Avots: EH II, 503


skābene

skâbene, skâbine Prl. n. FBR. VIII, 11, (mit â 2 ) Dunika, skâbiene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Ampfe (rumex L.) RKr. II, 77; Sauerampfer (rumex acutus) U.; avuota skābenes, Sauerampfer (rumex acutus) Mag. IV, 2, 41, U.; dižā skābene, rumex acetosa Mag. IV, 2, 41; lielā sk., rheum rhaponticum Birsman; mazā sk., rumex acetosella Mag. IV, 2, 41; mīkstā sk., rumex feutatus Mag. IV, 2, 41; upes skābenes, Fluss-Ampfer: iz sarīvē̦tām upes skābenēm ar krējumu izgatavuo smēri pret kašķi Etn. III, 160; ūdens sk., rumex hydrolapathum Hds. Erwalen; zaķu skābenes Mag. IV, 2, 46; U., Hasenpot n. RKr. III, 71; Konv. 2 3539, Sauerklee (oxalis acetosella L.); zirgu skābenes, Pferde-Sauerampfer (rumex crispus) U., Etn. I, 84; III, 160; rumex obtusifolius Mag. IV, 2, 42 (zirga skābene); RKr: XII, 8; Grindwurz (rumex acutus) Mag. III, 1, 131; IV, 2, 81; rumex domesticus Hartm. Latv.

Avots: ME III, 878


skābenīgs

skābenîgs, säuerlich: skābenīga smaka nuodeva ādu ģē̦rē̦tāju Jauns. III, 238.

Avots: ME III, 878


skābens

skâbe̦ns: auch Schönberg u. a. n. FBR. XVIII, 12, (mit â 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 503



šķērbeniece

šķērbeniece J. Miesnieks Bērzupju ģimenes portr. 40 "?".

Avots: EH II, 633


šķibene

šķibene Fehteln "ein Ast od. die Spitze eines Baumes (grösser als eine rīkste) zum Prügeln".

Avots: EH II, 635


šķībenieks

šķībenisks, etwas schräg: gaiss lietus lāsu šķībeniski strīpuols Upītis Sieviete 280. ve̦zums piekrāvies šķibeniski 2 Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 47


sklābeniski

sklãbeniski od. sklâbeniski 2 Dond., sklābiņu Dond. n. U., sklâbiņiem 2 Dond., Wandsen, sklābiņi L., sklâbiņus 2 Dond., sklâbiņuos 2 Dond., Adv., im Galopp: jātnieks jāj sklābeniski Dond. zirgs skrien sklābiņiem Dond., Wandsen. meita izraujas nuo ruokām un sklābiņus vien pruom LP. V, 61. Wenn vom Begriff der beim Galopp ausgespannten Beine auszugehen ist, neben glâbt (s, dies), wie z. B. sklīdêt neben ae. glidan "gleiten".

Avots: ME II, 882



šķobens

šķuôbe̦ns 2 Autz, etwas schief, schräg; wackelig Bers.

Avots: ME IV, 57



skribene

skribene,

1) skribene U., Bielenstein Holzb. 322 1, skribenis Wid., skribins Mar. n. RKr. XV, 135, ein krummes Eisen, Hohlmesser
U., Schrapeisen Bielenstein l. c.;

2) ve̦ca skribene, eine alte Person
Salis n. U., alberne Person Lems. n. U.

Avots: ME III, 892



skrubens

skrube̦ns: s. cilvē̦ks Kal., ein Mensch, der mit Wenigem auszukommen versteht.

Avots: EH II, 512


skrubens

skrube̦ns, karg Für. I: labi skrube̦ni bērt, kärglich oder zu knapp schütten Für. I. Vgl. skrubinât 3, sowie li. skrùbinai "spärlich" und nuskrùbinti "glatt, knapp abstreichen" (bei Leskien Nom. 398).

Avots: ME III, 898


skulbenis

skul˜benis, die Glocke: skulbenis... mīlīgi aicina kauliņus dusēt (von der Friedhofsglocke) Janš. Dzimtene IV, 214.

Avots: ME III, 903



slābens

slãbe̦ns (unter slãbans): auch Seyershof.

Avots: EH II, 522


slaubeniski

slaubeniski: "1899" ME. III, 918 durch "1899 II" zu ersetzen.

Avots: EH II, 521


slaubeniski

slaubeniski, Adv., schräge (mit aũ) Dunika; der Länge nach Serben (mit aũ), Fehteln: viens, kas slaubeniski maurā zem zariem gulēja A. v. J. 1899, S. 17. nuozāģēt stabu slaubeniski Dunika. nuokrist slaubeniski Serben. nuolaidās slaubeniski (auf dem Bauche liegend) nuo jumta. Zu šļaubs.

Avots: ME III, 917, 918



šļaubeniski

šļàubeniski 2 Bers., Adv., zugespitzt (nuocērt galu šļaubeniski!); abschüssig (nuokritis šļaubeniski nuo ve̦zuma); der Länge nach schräge (nuovelc kūlim ar brauktuvi šļaubeniski); šļaũbeniski Nötk. "garām, pieglaudīgi", Vgl. slaubeniski.

Avots: ME IV, 64



snābenēt

snãbenêt, schlummern: viņš tâ+pat kâ snābenējis, tâ arī nuokritis Janš. Latv. Av. 1898, piel., № 6, S. 24.

Avots: ME III, 974


sobenis

stobenis (unter stobans),

2) ein abgefegter Besen
Salis.

Avots: EH II, 583


stabene

stabene, eine Art Fibel: pie dažām saktēm acis atruodas uz 1-1 1 / 2 collu augstiem metala stabiņiem; tās sauca par stabenēm A. XX, 376; Konv. 2 3728.

Avots: ME III, 1036


stabenieki

stabeniẽki N.-Peb., eine Art Weiberrock mit vertikalen Streifen. Zu stabs.

Avots: ME III, 1036


stabenis

‡ *stabenis (od. *stabeņš?), = stats 2: rudzus liek statiņuos, stabeņuos (zu korrigieren in stabiņuos?) Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH II, 566


staubenis

staubenis: ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Burtn., (mit ) Plm.; "kuoka sprunguls" (mit àu ) Burtn.

Avots: EH II, 572


staubenis

staubenis Freiziņ, staubens Peb. n. U., staube̦ns, ein (hoher Freiziņ) Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat U.; zīlīte, kur tavi bē̦rni? liekā mežā staube̦nā BW. 2092, 3. Zu stauberis.

Avots: ME III, 1048


stebene

I stebene, ein Frauenzimmer, das kleine Schritte mncht, nicht vorwärts kommt Erlaa n. U. Zu stebêt I.

Avots: ME III, 1056


stebene

II stebene, ‡

2) das männliche Glied
Frauenb.

Avots: EH II, 575


stebene

II stebene, ein alter, abgenutzter Besen Bauske; eine vom Schlagen sehr kurz gewordene Rute Gr. - Jungfernhof. Zu stebe.

Avots: ME III, 1056


stelbenieks

stelbenieks "?": sarkans vērša (Var.; āža) stelbenieks RKr. VII, 193. nuopelnīji kaņepēja stelbenieku [?] BW. 2465 var.; vgl. stilbenieks.

Avots: ME III, 1059


stembens

ste̦mbe̦ns (unter ste̦m̃bẽ̦ns ): ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie ste̦mbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama BW. 7356, 1 var. nuosaukdama bē̦rnus par mē̦miem ste̦mbe̦niem, kas nejē̦dzuot ne "paldies" pateikt Delle Negantais nieks 29.

Avots: EH II, 576


stibene

stibene,

1) auch: stibenis Stenden, eine grosse Rute Gr. - Jungfernh. n. U.;

2) Plur. stibenes U., stibiņi Bielenstein Holzb. 556 (s. die Abbild. ebenda), Dond., = mietnes, die kurzen Stützhölzer der Schlitten Kawall n. U.: katrā sliecē iekalti trīs līdz četri stibiņi. Zu stiba.

Avots: ME IV, 1064






stilbenes

stilbenes, stilbenices Purap., Hosen: kājās gaišām strīpām stilbenes MWM. v. J. 1899, S. 427.

Avots: ME IV, 1068


stilbenieks

stilbeniẽks,

3): meitas ... citus arājus ... nuolamā par ... stilbeniekiem ("?"), vēršu dzinējiem vai citādi Janš. Līgava I, 268.

Avots: EH II, 579


stilbenieks

stilbeniẽks,

1) "?": siksnes ple̦ci, lūku krūtis, kaņe̦pāju stilbenieki BW. 31380;

2) Plur. stilbenieki, die Beinrüstung
Bergm. n. U.;

3) einer, der Stiefel trägt
Mag. IV, 2, 148, (im Scherz) U.;

4) auch stìlbinieks 2 Warkl., Lubn., = stilbainis 2 Schwanb., Festen, Sessw. (mit ìl 2 ), C. (mit il˜).

Avots: ME IV, 1068


stimbens

stimbe̦ns, stìmbāns 2 Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm 2 ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm 2 ) Sessw., (stìmbans 2 ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene 2 III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME IV, 1069, 1070



strobene

strùobene, eine Flinte C., Wolmarshof, Ermes, Arrasch, (mit 2 ) Salis. Zu strùobs.

Avots: ME IV, 1098


strubenis

strubenis Seyershof "?": tu tāds kâ s. izģērbies (zu einem unschön gekleideten Menschen).

Avots: EH II, 589


stubene

stubene,

1): auch Lenzenhof, N.-Wohlfahrt, PV., Serbig., Waidau, Widdrisch; eine vom Schlagen abgenutzte Rute, von der nur das dicke Ende nachgeblieben ist
Bewershof; ein Stubben Karls.; ‡

2) "ein abgetragener, altmodischer Zylinderhut"
PV.

Avots: EH II, 592



stubenis

stubenis,

1): ein Stumpf
Seyershof, ein Stubben Karls.; ‡

2) ein ungewandtes, schwächliches Lebewesen
Seyershof, Anekd. IV, 132.

Avots: EH II, 592


stubenis

stubenis, ein verkümmerter, nicht gut wachsender Baum Ruj.

Avots: ME IV, 1099


stubens

stube̦ns,

1) der Stumpf:
īsu astes stubeniņu Konv. 2 3908;

2) stube̦ns U., stubans, stubans Oppek. n. U., ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat
U.: bābas salīdušas... bē̦rza stubanā (Var.: stumburā, stumbe̦nā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 4 var. (aus Linden in Livl.);

3) stubenis Salis, ein abgebrauchter Besen.

Avots: ME IV, 1099


stūbens

stūbe̦ns, = stumbe̦ns 1 (?): (kre̦klu) pie stūbe̦na mērīdama; ... tādi dē̦li kâ stūbe̦ni saauguši BW. 7356, 1 var. (aus Erlaa).

Avots: EH II, 597


stulbenis

stùlbenis 2 ,

1): "stulbs (negudrs) cilvē̦ks" Bers., Lubn., Odziena, (mit "ul˜" ) Schujen, Waidau, (mit ùl ) Kolberg, Nötk., (mit ul ) Ermes; s. tāds! cilvē̦ku valuodu nesapruot A. Upītis Pirmā nakts 425; "stulbs zirgs" Bers.; "stulbs dzīvnieks" Kolberg; ‡

2) "?": galms šaušalu stulbenī sastindzis vē̦ruoja Līg. medn. 180.

Avots: EH II, 593, 594


stumbenis

stumbenis, = stumbe̦ns 1: uozuola stumbenīt[i]s BW. 7355, 1 var. (aus Neugut). pavasari sulas te̦k nuo visiem stumbeņiem 15622.

Avots: EH II, 595


stumbens

stumbe̦ns,

1): lieli, gaŗi ciema puiši kâ stumbe̦ni saauguši BW. 7401.

Avots: EH II, 595


stumbens

stumbe̦ns, stùmbē̦ns 2 Kl.,

1) stum̃be̦ns Bauske, stumbe̦ns BW. 25429, 1, Lennew., stumbans Memelshof, Lennewatden, U., BW. 25429, 1 var. (aus Römershof), stum̃bẽ̦ns Jürg., Schujen, Arrasch, Drosth., stumbē̦ns Kokn. n. U., Bers., stùmbāns 2 Lös., Bers., stumbiņš, stumbiens BW. 5306, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat:
pie vītuola stumbe̦na MWM. X, 120. sausa bē̦rza stumbiņā BW. 21147, 1. Marčs nepieķeras vis galve̦najam stumbe̦nam, bet zaram Valdis Stabur. b. 202. dedzināja... pussapuvušuos stumbe̦nus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 80. miza stumbe̦niem sacietēja Dz. V.;

2) stumbans Seew. n. U., ein halberwachsener Junge; ein kleiner Mann.
stumb- aus stamb- resp. stemb- (in stambans, ste̦mbis u. a.). stub- (in stubs, stuburs u. a.)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16) ist um hier aus ide. om reduziert?

Avots: ME III, 1104, 1105


subene

subene: pūt subenē! Diet.

Avots: EH II, 599


subene

subene Grünh., Katzd., subine Dunika, = pakaļa, der Hintere, After: nu tava subene (Var.: pakaļa) zibiņus metīs BW. 18228 (aus N. - Battau). dabūsi pa subini Dunika. subeni palaidis Katzd. Dürfte aus li. subinė˜ "After(öffnung)" entlehnt sein; dies aus *snubinė˜ (zu mhd. snupfen "schnaufen" resp. snûben "schnarchen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 525)? Oder - wenn vom Begrift der wackelnden Hüften auszugehen ist - zur Wurzel von le. šaubîties?

Avots: ME III, 1113


šubene

šubene: auch Behnen, Grünh., Hofzumberge, Nigr., Schnickern.

Avots: EH II, 656


šubene

šubene, = subene, der Hintere: ja neuod manu ragu, pauod manu šubeni! Naud.

Avots: ME IV, 104


šubenis

šubenis Spiess, der Pelz (r. шуба).

Avots: EH II, 656


sudrabene

sudrabene, ‡

2) "tauku putra" Frauenb.

Avots: EH II, 599


taubens

taube̦ns, abgestorben Bergm. n. U.: t. kuoks, ein vertrockneter Baum Ruj. n. U.; leicht zerbrechend (intr.); schlaff: valgs, kas saslapis, ir taube̦ns Kronw. Es erinnert an staubenis (s. dies und Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20). Wood Post-cons. w in Indo-Eur. 99 stellt es zu lat. titubāre "wanken, straucheln". Kronw. bei U. gibt auch ein mit taube̦ns "leicht zerbrechend" synonymes čaube̦ns, was ein Lituanismus (mit č- aus tj-) sein könnte (vgl. auch čauba).

Avots: ME IV, 135


torbenieks

tor̃benieks Seyershof "kas muižai griêza kūdru".

Avots: EH II, 688


trejdibenu

trejdibe̦nu (gen. plur.), mit drei Boden versehen: trejdibe̦nu kausiņš LP. V, 216.

Avots: ME IV, 229


tūbene

tūbene, ein Filzhut K. Müller; ein Filzstiefel: zē̦ns lāčīgās tūbenēs A. Brigader Daugava I, 956.

Avots: ME IV, 277


tūbenieks

tūbeniẽks, = ŗukata: kad milu grib velt, tad sūta uz kaimiņiem pēc tūbenieka Etn. III, 176.

Avots: ME IV, 277


uzzibenēt

uzzibenêt, Schläge versetzen: māte puikam ar žagaru uzzibenēja Saikava.

Avots: ME IV, 401


vimbenis

vimbenis: "ein Einschlagnetz" Lng. (unter tīkls).

Avots: EH II, 785



virbenica

virbenica, die Palmwoche Ulanowska Łotysze 59.

Avots: ME IV, 603


virbens

virbe̦ns, ein Stöckchen L., U.

Avots: ME IV, 603


zabene

I zabene, comm., jem., der viel und unbestimmt ("nenuoteikti") spricht Laud.; vgl. etwa zabît II.

Avots: ME IV, 678


zabene

II zabene, zabine, der Zaum. Zu zabât.

Avots: ME IV, 678


zabene

III zabene Bauske, der Sabberlatz.

Avots: ME IV, 678


zabenēt

zabenêt, (ein Pferd) zäumen.

Avots: ME IV, 678


žārbeniski

žârbeniski 2 Frauenb., Adv., rittlings: puišelis uzsēdies uz baļķi žārbeniski.

Avots: ME IV, 797



zebenīca

zebenīca AP., Borchow, Erlaa, Festen, Grawendahl, KatrE., Kl., Lub., Lubn., Meiran, Memelshof, N.-Schwanb., Ogershof, Sessw., Latv. Saule v. J. 1927, S. 618 (aus Hopfenhof), (mit

ĩ ) Nötk., (mit î ) Bers., Jürg., zebenīce Festen, Lub., (mit I ) Saikava, L. ("tahmisch"),U., = zebenieks, Hafersäckchen: auzu zebenīca BW. 18638; zebenīca, eine Jagdtasche Selburg; ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt (auch zebenīce) Festen, Lub.: izvilcis zivju ve̦se̦lu zebenīcu Daugava 1928, S. 54; zebenĩca C. "ein Schrotbeutel aus Wieselleder".

Avots: ME IV, 700, 701


žebenīca

I žebenīca Kl., Stockm., žebenica Wid., Ekau, Laud., žebenīce Stockm., žebenice Kurl. n. U., = zebenīca; žebenīca Kurl., ein Mehlsack: piegrābis pilnu žebenicu LP. V, 407.

Avots: ME IV, 799


žebenīca

II žebenĩca Drosth. "eine lange Hirtenrute".

Avots: ME IV, 799



zebenieks

I zebenieks,

1): auch Ramkau, Sermus; zirgiem e̦suot jānuoņe̦m zebenieki nuo purniem Sieva 168.

Avots: EH II, 803


zebenieks

I zebenieks,

1) ein Hafersäckchen (Tornistet), in das beim Füttern dem Pferde der untere Teil des Kopfes gesteckt wird
U., Borchow, Erlaa, Fehteln (in F. und Odensee auch "zebeniêcä ), Festen, Golg., Jummardehn, Kalz., Lis., Lub., Lubn., Meiran, Nötk., N.-Peb., N.-Rosen, Odensee, Rodenpois, Schwanb., Selsau, Sessw., Sinolen;

2) ein Hirtensack
U.: garais tāšu zebenieks BW. 29229, 5 (aus Aahof). vajag ganam zebenieka 23942, 6;

3) ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt
Festen, Fellteln, Golg., Kokn., Lub., Nötk., Odensee, Semershof; ein Netzsäckchen zum gleichen Zweck Lennew.;

4) ein Bettelsack
Golg. (in keiner Bed. bekannt in Bers., A.Ottenhof, Salis, Trik., Warkh., Wolm.; auch aus Kurl. nicht belegt). Zu li. žebìkė "tarbas" bei Būga KSn. I, I24 (li. žibìkas und žibinỹkas dass. ebenda durch Assimilation aus *žebikas resp. *žebinykas?) und weiterhin (vgl. Būga 1. c.) als "Futtersack" zu li.. žė˜bti oder žeblióti "langsam (fr)essen", slav. zobati "(fr)essen", r. зобь "Essen, Nahrung, Pferdefutter", serb. zôb "Hafer', r. зобня (зобéнька, зобёнка, зобница) "кошель; кузовóк, лукошко, плетенное или лубочное, берестяное, для дачи лошадям овса" air. gop "Schnabel, Mund" und (wenn auf ide. g̑ebh- beruhend!) an. kjaptr "Maul, Kinnbacke" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 570 f.)

Avots: ME IV, 701


zebenieks

II zebenieks (?) "ein Jäger von Wieseln (zebiekstes)" Selburg.

Avots: ME IV, 701


zebenieks

III zebenieks, verächtl. Bezeichnung eines alten Mannes (?): ej, ve̦cais zebenieks, vai es tava līgaviņa! BW. 13152.

Avots: ME IV, 701



zebenka

zebe̦nka (sic!) "= zebenieks

I" Lubn., Meiran. Wohl eine Umbildung von r. зобéнька.

Avots: ME IV, 701


zebentiņš

zebentiņš, = zebenieks I 1 (?): maisu šuvu, kule tika, pēc palika z. Tdz. 46370 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 803


zibenājs

zìbe̦nājs, eine gewisse Pflanze: asām strēlēm mežuonīgais z. Daugava 1936, S. 216.

Avots: EH II, 806


zibene

zibene: auch Perkunen.

Avots: EH II, 806


zibene

zibene Gramsden, PS., der Blitz: nu mana pakaļa zibenes (Var.: zibiņus) metīs BW. 18228, 1 var.

Avots: ME IV, 715


zibenēt

zibenêt U., Autz, C., Frauenb., Schnehpeln, BW. 33704 var., = zibinât I 1: bargs laiks: zibenē vienā zibenēšanā Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 715


zibenica

zibenica Segew., ein heftiges Frauenzimmer.

Avots: ME IV, 715


zibenīgs

zibenîgs, feurig, lebhaft, schnell (wie der Blitz): z. cilvē̦ks, zirgs Golg. zibenīgs meitietis R. Ērglis Pelēko bar. vect. 96.

Avots: ME IV, 716


žibenīgs

žibenîgs Nötk., blitzschnell erscheinend und verschwindend.

Avots: ME IV, 808


zibenis

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716


žibenis

žibenis Skaista, der Blitz.

Avots: EH II, 819


zibens

zibens: šķē̦pi ... asi kâ vēja z. (ein blitzschneller Wind), kad tas smalki un skaudri pūš Vindedze 64.

Avots: EH II, 806



žibens

žibe̦ns, schnell Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 808



žļebenēt

žļebenêt, -ẽju, plappern, schwatzen: žļebenē kâ jau bābietis Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 816


žļebenis

žļebenis, ein Schwätzeŗ wer leeres Zeug plappert Gr. - Buschh.: mēle kâ žļebeņam.

Avots: ME IV, 816


žļebens

žļebe̦ns AP., lose, locker: cik tev žļe̦be̦ni turas pie kājas tie jaunumi! Dziļleja, Bundiņš 34.

Avots: EH II, 820




zobenbrālis

zuõbe̦nbrãlis, der Schwertbruder: zuobe̦nbrāļu ordenis Vēr. II, 1255. zuobe̦nbrāļu me̦strs MWM. VIII, 383.

Avots: ME IV, 755


zobenes

zuõbenes: "iris sibirica" ME. IV. 756 zu ersetzen durch "iris sibirica".

Avots: EH II, 813


zobenes

zuõbenes C., Burtn., zùobenes 2 Vīt., zuobenes U., zuobines U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, zuõbini PS., zuõbe̦nājs Trik., Wolmarshof, zùobe̦nājs 2 Sessw., Plur. zuõbenāji Burtn., Ruj., U., die Schwertlilie (iris L.); zuobini L., zuobiņi St., Schwertelkraut; zuobines, Pfeilkraut (sagittaria L.) RKr. II, 77; zuobinājs, iris sibirica L. Wenden und Trik. n. Rkr. III, 70; zùobenes 2 "kalves, kuo lietā ārstniecībā" Lubn., Meiran; zuobines, eines Art Wasserpflanzen Konv. 2 2320; zuobiņu zâle U., iris germanica; zuobenes L., St., Vogelwurz. Zu zuõbe̦ns.

Avots: ME IV, 755, 756


zobenieks

zuobenieks Vīt., f. zuobenīca Vīt., wer Zahnschmerzen hat: kas tur kunkst? - tā jau ir tā pati zuobenīca! Vīt.

Avots: ME IV, 756


zobenots

zuõbe̦nuôts Tdz. 58087, mit einem Schwert bewaffnet.

Avots: EH II, 813


zobens

zuõbens (unter zuõbe̦ns 1): uz zuobeni atspiedies BW. 32064, 4 var.

Avots: EH II, 813


zobens

zuõbe̦ns,

1): auch Ramkau; nuo zūobe̦na saule lēca BW. 32189, 5. "hier nom. pl." ME. IV, 756 zu verbessern in "hier. nom. pl.";

4): zuõbe̦ni Ramkau, typha latifolia; zuõbeniņi ebenda, geranium.

Avots: EH II, 813


zobens

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns 2 Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins 2 Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni 2) Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo 2 ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu 2 auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. 2 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756


zobenzāle

zuõbe̦nzâle Ramkau "= dzelzszâle".

Avots: EH II, 813

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)

atskabane

atskabene, ein abgebrauchter Badstubenquast N. - Schwnb., Aahof.

Avots: ME I, 191


knabane

I knabene, ‡

3) "?": ak tu, mana knabenīte, kâ tā kuoši nuorakstīta: viņas pašas ruokas darbi ... Tdz. 38723.

Avots: EH I, 626


knabane

II knabene "die Meise" Rodenpois.

Avots: EH I, 626


pečbeņķis

pečbenķis, die Ofenbank (?): mans brālīt[i]s rijinieks; es sēdēju pečbeņķī BW. 31525.

Avots: EH XIII, 218

Šķirkļa skaidrojumā (11918)

a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abāda

abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].

Avots: ME I, 5


abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


abji

abji (f. abjas) AP., = abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


abpusgriezīgs

abpusgriêzîgs zuobens, zweischneidiges Schwert.

Avots: ME I, 6


abrākasis

abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1


abu

abu (li. abù, slav. oba), beide: atrada abu (accus., geschrieben: abbe) Ev.

Avots: EH I, 1


acaine

acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7


ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acots

acuôts: viele Keimgrübchen habend: acuoti pampāļi Grob.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


āderēt

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


ādskalis

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192


aduta

aduta (neben einem Demin. adatiņa) Ass. - Kalt., = adata, die Nadel.

Avots: EH I, 3


adžoks

adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4


ai

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12


aijādīt

àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) =àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aimanas

aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizaids

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6


aizaijāt

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17


aizākstīties

àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizbangot

àizbanguôt,

1) weg-, fortwogen:
bangas aizbanguoja, jūŗa apklusa;

2) wogend forttreiben:
bangas laivu aizbanguoja nuo krasta.

Avots: EH I, 7, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8


aizbērēt

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19


aizberēties

àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8


aizberzēt

àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9


aizberzt

àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9


aizbest

àizbest, grabend zuschütten: a. bedri, kapu.

Avots: EH I, 9


aizbīdināt

àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19


aizbimbāt

àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblēt

àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizbojāt

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13


aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12


aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrucināt

àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrudzināt

àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12


aizbrūzgāties

àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12


aizbudīt

àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizbudzīt

àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12


aizbugt

àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12


aizbuknīt

àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizburgāt

àizburgât, (mit Stöcken) forttreiben, -rollen (tr.): a. bumbu pruojām Talsen.

Avots: EH I, 12


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13


aizcelt

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcīnīties

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21


aizcipstēties

àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14


aizcipt

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14



aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčudīt

àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.

Avots: EH I, 16


aizčūdīt

àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, =àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16


aizčuidīt

àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizdakstīt

I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17


aizdakterēt

àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizdalīt

àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdalot

àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdāstīt

àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18


aizdaudzīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdejot

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdiedelēt

àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19


aizdīkt

àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdilt

àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdobīt

àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrāztīt

àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19


aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21


aizdukāt

àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20


aizdukņīt

àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdūkt

II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdūlēt

àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23


aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20


aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23


aizdunēt

II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdvašot

àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21


aizdzēdēt

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24


aizdzeltēt

àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21


aizdzenāt

àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21



aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizdzinīgs

àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22


aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25


aizgainīt

àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizgānīt

àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizglāzāt

àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24


aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgramzt



I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, isbenda 393 aus iespēre.

Avots: EH I, 24



aizgrāvot

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28


aizgremt

àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgrodot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizgrozīt

àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25


aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";


6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizīdināt

àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22


aiziere

àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;


5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês,

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27


aizjendzēt

àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27


aizjozt

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30


aizjūdīt

àizjũdît C., hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjundīt

àizjuñdît Salls, mahnend hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27


aizkarkšķēties

àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29


aizkārkties

àizkā`rktiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben: vārna aizkārcās.

Avots: EH I, 30


aizkārstīt

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29


aizkaunināt

àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizkladzināt

àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30


aizklaigāt

àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30



aizklausīt

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30


aizklauvēt

àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31


aizklēpot

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32


aizklešķēt

àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31


aizklīdināt

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32


aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri;

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31


aizklungāt

àizklungât Spr., sich umhertreibend hin-, weggeraten, sich hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 31


aizknist

àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32


aizkokot

àizkùokuôt, mit einem Knüttel hin-, wegtreiben Lemsal, Siuxt.

Avots: EH I, 34


aizkrākt

àizkràkt, schnarchend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen röchelnden Laut von sich geben: čūska aizkrācēs un salima Pas. VII, 112.

Avots: EH I, 32, 33


aizkraukšķēties

àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32


aizkrekle

àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33


aizkrēkt

àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33


aizkrepēt

àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33


aizkrept

àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33


aizkrimst

àizkrimst, ‡

2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.

Avots: EH I, 33


aizkruķēt

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33


aizkūdīt

àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.

Avots: EH I, 34


aizkult

àizkul˜t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês,

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33


aizkūpis

àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.

Avots: EH I, 34


aizkurkt

àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.

Avots: ME I, 34


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkūžņāt

àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34


aizkūžņāties

àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34


aizkvēpināt

àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34


aizkviekt

àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34


aizlādēt

àizlâdêt,

1) fluchend vertreiben;

2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).

Avots: EH I, 36


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlamāt

àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35


aizlāpstāt

àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36


aizļaut

àizļaũt, tr., erlauben Spr.

Avots: ME I, 38


aizlavīties

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36


aizlenkt

àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36


aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36


aizlidot

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37


aizliecināt

àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizlierēt

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37


aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlīmēt

àizlĩmêt, tr., (verleimen), zukleben.

Avots: ME I, 37


aizlingot

II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36


aizļinkāt

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38


aizlinot

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37


aizlipināt

I àizlipinât, zukleben (tr.) Dunika u. a.

Avots: EH I, 36


aizlipt

àizlipt, zukleben: viņu acis aizlipušas Jes. 44,18; dazu faktiv àizlipinât, verkleben: vē̦stuli ar laku.

Avots: ME I, 37


aizlīt

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37


aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38


aizmainīt

àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38


aizmaitāt

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38


aizmaurāt

I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38


aizmaut

II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.

Avots: EH I, 38


aizmēdīt

àizmẽdît, spottend, höhnend wegtreiben.

Avots: EH I, 39


aizmentēt

àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38


aizmerzgt

àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmētāt

àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39


aizmilzt

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40


aizmirgot

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40


aizmirt

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41


aizmīt

àizmît, im Tauschhandel weggeben Trik.: a. zirgu.

Avots: EH I, 40


aizmitināt

àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39


aizmudēt

àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40


aizmudināt

àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40


aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42


aiznaglot

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42


aiznags

àiznags, das Lebendige im Hufe Preip. 82. Gew. dzīvnadzis.

Avots: ME I, 42


aiznārot

àiznāruôt, tr., festklammern, festschrauben L., A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 42


aizņaudēt

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aizņurcīt

àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41


aizņurdēties

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43


aizpakšis

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41


aizpātarot

àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41


aizpelnīt

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41


aizpērt

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43


aizpīkstēties

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44


aizpīpināt

II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42


aizpīt

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;


3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizplekšēt

àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizpļūtīt

àizpļũtît, Durchfall habend besudeln Dunika Kal. u. a.: a. duru priekšu.

Avots: EH I, 43


aizpost

àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.

Avots: ME I, 45


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizpudīt

àizpudît, vertreiben Siuxt, fortschaffen Naud.

Avots: EH I, 44


aizpujāt

àizpujât, tr., vertreiben Alm.

Avots: ME I, 45


aizpuost

àizpùost, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizpùost Wid.;

2) sich anständig angekleidet habend hin-, weggehen:
a. uz ciemu.

Avots: EH I, 44


aizpurņīt

àizpurņît, hin-, wegtreiben Ar.: a. visus ļaudis.

Avots: EH I, 44


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizpustīt

àizpustît, wegtreiben, -jagen Kal.

Avots: EH I, 44


aizputēt

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45


aizputne

àizputne, der Raum zwischen der von dem nach unten in die Breite gehenden Schornstein gebildeten Küche und der Aussenwand des Hauses. Ablegekammer neben der Küche Konv.; 33 cf. āzpute.

Kļūdu labojums:
Konv. = Konv. 1. 33

Avots: ME I, 45


aizracināt

àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44


aizrakstīt

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45


aizrakt

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46


aizrēkšķēties

àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45


aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46


aizrēkt

àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.

Avots: EH I, 45


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46


aizriebt

II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.

Avots: EH I, 46


aizriet

àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.

Avots: EH I, 46


aizriezt

àizriezt,

1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;

2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.

Avots: EH I, 46


aizrikšot

àizrikšuôt, wegtraben: jātnieks aizrikšuoja pruojām.

Avots: ME I, 46


aizrobīt

àizrùobît, einkerben: a. kuoku ar cirvi.

Avots: EH I, 46


aizrukšķēties

àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46


aizrūkstēties

àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizrūsēt

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizšaudīt

àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizseperēt

àizseperêt, hin-, weggehen (von Kindern, die eben zu gehen anfangen) Saikava.

Avots: EH I, 47


aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49


aizsētīt

àizsẽtît, tr., mit einem Zaun (sē̦ta) umgeben, umzäunen Biel. I, 401.

Avots: ME I, 49


aizsist

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49


aizskandināt

àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55


aizskruķēt

àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48



aizskubināt

àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizslaistīt

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49


aizšļākt

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55


aizslapēt

àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.

Avots: EH I, 49


aizslidināt

àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa;

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;


4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50


aizšņakstēties

àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56


aizšņākt

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspīkstēties

àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50


aizspīlēt

àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50


aizspolēt

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52


aizsprādzēt

àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51


aizsprakstēt

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51


aizsprauslāt

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51


aizsprauslāt

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizspriest

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52


aizspringt

àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),

Avots: EH I, 51


aizsprūgt

àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51


aizsrudzināties

àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51


aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53


aizstīpāt

àizstĩpât,

1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;

2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).

Avots: EH I, 53


aizstrīķēt

àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizstrīpot

àizstrĩpuôt, anstreichen, ein Zeichen einkerben Golg.: aizstrīpuo (aizvelc zīmi) tai vietā!

Avots: EH I, 53


aizstrostīt

àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 53


aizstuidīt

àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53


aizstuknīt

àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53


aizstumdīt

àizstumdît, allmählich hin-, wegstossen, -schieben: a. ratiņus uz staciju.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53


aizsulot

àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?

Avots: EH I, 54


aizsunīt

àizsunît, hunzend wegtreiben: a. kuo pruojām nuo mājas.

Avots: EH I, 54


aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizšvelpt

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56


aizsvēpēt

àizsvēpêt, räuchernd vertreiben: a. uodus (pruojām) Golg.

Avots: EH I, 54


aizsvētīt

àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54


aizsvilpt

àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54


aizšvilpt

aîzšvilˆpt 2 Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56


aizsvilpties

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53


aizsvīrēt

àizsvīrêt Spr., mit einem Hebel hin-, wegheben.

Avots: EH I, 54


aizsvurkšt

àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztalzīt

àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57


aiztaurēt

àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57


aiztelst

aîztelˆst 2 Salis, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57


aiztenterēt

àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57


aizterkšķēt

àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57


aiztest

àiztest, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57


aiztirdīt

àiztirdît,

1) erzürnen
(mit ìr 2 ) Mahlup;

2) ärgernd wegtreiben
Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 58


aiztirpt

àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58


aiztrāpīt

àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59


aiztrīcēt

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57


aiztriekt

àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aiztumēt

àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizugune

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58


aizurkšķēties

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58


aizvadīt

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58


aizvairīt

àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61


aizvajāt

àizvajât, verfolgend hin-, wegtreiben: a. vilkus pruojām ar suņiem.

Avots: EH I, 61


aizvakarēties

àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61



aizvalcīt

II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61


aizvandīt

àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvārdzināt

àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62


aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61


aizvaukšķēt

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59


aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61


aizvažāt

àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul˜ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61


aizveģot

àizveģuôt: bites aizveģuojušas, die Bienen haben verkittet (im Herbste) Döbner n. U.

Avots: ME I, 59


aizvēkšt

àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62


aizvicināties

àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizzalains

àizzalaîns, später aufgekommene Nebenhalme habend: aizzalaini mieži aug BW. 10997; cf. atzalains.

Avots: ME I, 61


aizzarot

àizzaruôt,

1) mit Ästen vollwachsen (und dadurch gesperrt sein):
ceļš aizzaruojis;

2) mit Ästen verdecken:
liepa aizzaruojusi luogu;

3) a. līdz, Äste treiben bis:
liepa aizzaruojusi līdz luogam.

Avots: EH I, 64


aizzibināt

àizzibinêt,

1) blitzend blenden
(perfektiv) Dunika: a. acis;

2) blitzend verderben
Rutzau: kad zibine aizzibinē riekstus, tad tie neaug;

3) = ‡ àizzibêt 2 Dunika.

Avots: EH I, 64


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizzvadzināt

àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65


aizzvaidīt

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61


aizzvanīt

àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65


aizzviegt

àizzvìegt,

1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;

2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.

Avots: EH I, 65


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62


akačājs

akačājs Warkl., eine morastige Stelle, wo es viele mit Wasser gefüllte Gruben gibt.

Avots: EH I, 65


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


akata

akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65


akatains

akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.

Avots: ME I, 62


akatns

akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmeņpluka

akmeņpluka, ‡

2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


akots

II akuots, Accord, ein durch Anlehnung an akuõts I umgeformtes Lehnwort: strādāt uz akuotu; darbu atduot uz akuotu, die Arbeit en gros übernehmen, übergeben.

Avots: ME I, 66


aks

aks: va˙aks Frauenb., Ausruf der Verwunderung (daneben angeblich auch va˙jâks 2 ).

Avots: EH I, 66


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


ākstoņa

âkstuôņa Kalz., Meiran u, a., jem., der etwas geckenhaft (ungehörig) tut Domopol (âkstuonńe̦), N.-Peb., Selsau, (mit â 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


āla

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237


ālata

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


albarēties

al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67


albaris

al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.

Avots: EH I, 67


alberīgs

al˜berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al˜berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al˜beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66


aldarēties

al˜darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al˜berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė´ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al˜derîgs].

Avots: ME I, 66


āle

ãle, das Treiben eines Fahrzeugs mit dem Winde (?) U. [Vielleicht mit Fick BB. II, 264 nebst ālêt "die Netze treiben lassen" zu aluôt "irren" (s. dies); in diesem Fall hierher auch ãļa (s. dies) und ãlêtiês "tollen".]

Avots: ME I, 238


āleišu

āleišu zvejuot sage man,"wenn zwei Böte, jedes mit seinem Netz, zusammen fischen" (?) Mag. II, I, 127; fischen mit dem Treibenlasser der Netze U. [In der letzten Bed. scheint āleišu aus * āl-leišu entstanden zu sein, mit -leišu zu li. léisti, le. laist "lassen"; zu -šu s. Le. Gr. 483, und āl- gehört dann zu āle.]

Avots: ME I, 238


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


ālēt

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238


ālēties

ãlêtiês, -ẽjuôs,

1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];

2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]

Avots: ME I, 238


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


algādzis

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


ālogs

āluogs,

1): auch (mit ā und uô) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193


alot

III aluôt: gani aluo, die Hirten singen sich von weitem an, fordern singend einander auf, ihr Vieh näher herzutreiben, damit sie selbst miteinander die Zeit vertreiben können (dieses Ansingen geht oft dialogisch fort, bis sie zusammenkommen) BielU.

Avots: EH I, 68


alpa

àlpa 2 : vējš àlpām 2 skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām 2 salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu 2 "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā 2 ebenda, gleichmässig, beständig.

Avots: EH I, 68


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


amis

I amis: Hert M. Tamužs meint (schriftlich), dass auch das Verbum amît die von Mühlenbach gegebene Etymologie von amis befürworte.

Avots: EH I, 69


amis

II amis, ein hölzernes, nach oben zu sich verjüngendes, geschlossenes Gefäss mit einem Spund, etwa in der Grösse eines Eimers, worin Getränke bzw. flüssige Speisen aufs Feld oder auf einen weiteren Weg mitgenommen wurden Siuxt n. Fil. mat. 66. Zur Etymologie s. FBR. XIII, 156.

Avots: EH I, 69


āmīties

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


amplis

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69


ampļot

am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.

Avots: ME I, 70


andot

anduôt, mundartlich (z. B. in Warkh.; s. auch Le. Gr. 177) für atduôt, zurück-, weg-, abgeben.

Avots: EH I, 70


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71


anis

anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70


anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71


antiķis

añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apart

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72


apas

apas! apasat! apasatam! apasatu! Siuxt, Interj., = ã pas! I : apasatu! tik˙pat nedabũsi! Siuxt n. Fil. mat. 66. apas! kur nu esi! ebenda.

Avots: EH I, 72


apasarot

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75


apaudas

apaûdas, ‡

2) die Beendigung des Webens
Saikava.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75


apbaurot

apbauruôt Lemburg: guovis ve̦cuo ce̦lmu pa˙visam apbauruojušas, die Kühe haben brüllend die Erde um den alten Baumstumpf ganz ausgescharrt.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbēdināt

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77


apbedīt

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76


apbērnoties

apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.

Avots: ME I, 77


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76


apbest

apbest, tr., begraben Katech. 1586 [Und. Psal. 15.]; Oppek., L., PS. apbeda zirgus Dok. A.

Avots: ME I, 76


apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77


apbildināt

apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73


apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77


apblēņoties

apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.

Avots: ME I, 77


apbrucināt

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78


apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75


apcelēt

apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcepurot

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcirtiens

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80


apdārzis

II apdārzis (part. prt. act.), ringsum einen apdā`rzs 2 bekommen habend: mēness dzeltenīgi apdārzis Austriņš Nopūtas vējā 115.

Avots: EH I, 77


apdot

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83


apdraiskāt

apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.

Avots: ME I, 81


apdrauzāt

II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83


apdūkt

apdūkt (bekannt mit û 2 ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdullināt

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apdunēt

II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78


apdūrēt

apdūrêt Warkl., ringsum lose benähen (besäumen): a. drēbei malu.

Avots: EH I, 79


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdzirties

apdzir̃tiês, sich vornehmen, gedenken, im Sinne haben, verheissen: kuo dievs bij sen apdzīries un runāj's zvē̦rē̦dams, tas viss nu lab' izšķīries GL.

Avots: ME I, 84


apdzīt

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
māsu Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84


apdzīvot

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459;

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


āpēt

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239



apgalēt

II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81


apgalvene

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt (li. apgóžti),

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apglumināt

apgluminât,

1) =apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82


apgrabināt

apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83


apgramžļāt

apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83


apgrandīt

apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgraušļāt

apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit 2 ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83


apgraut

apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrauzīt

apgraûzît Golg., Trik., (mit ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83


apgrauzt

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87


apgrāvēt

apgrãvēˆt, -uôt, tr., einen Graben um etw. ziehen: lauku.

Avots: ME I, 88


apgrebt

apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.

Avots: ME I, 88


apgremzdēt

apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84


apgremzt

apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgropēt

apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi apkārt.

Avots: EH I, 84


apgrubināt

apgrubinât, benagen Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 84


apguba

apguba, zum Trocknen dicht zusammengeharktes Heu Mag. III, 1, 88 [und in Trikaten, wo dafür auch apgubenis].

Avots: ME I, 89


apgube

apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85


apgubt

*abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85


apguldīt

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt,

1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês,

2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡

3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apjokot

apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88


apjozt

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92


apjumdīt

apjùmdît 2

KatrE., um etwas herumtreiben, herumhetzen:
a. zaķi ap mežu.

Avots: EH I, 88


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkabināt

II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88


apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkankstināt

apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89


apkarpīt

apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķezēt

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98


apķēzīt

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98


apklāt

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apknabināt

apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92


apkņegāt

apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93


apkņērpāt

apkņẽ̦rpât Frauenb., benagen, ringsum abbröckeln (tr.): bē̦rns visu maizes klaipu apkņē̦rpājis.

Avots: EH I, 93


apknidis

apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92


apknubināt

apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93


apkodas

apkuodas, das Benagte, Zerbissene (?): kas lai ē̦d tavas apkuodas? Warkl.

Avots: EH I, 95


apkodīt

apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit 2 ) Lems., (mit ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.

Avots: EH I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkošļāt

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98


apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97


apkramstīt

apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93


apkramtīt

apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93


apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96


apkravāt

apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94


apkrevēt

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95


apkribināt

apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94


apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkrubināt

apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94


apkulas

apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95


apkūlāties

apkũlâtiês, von oben falb, gelb werden (L); vergrasen, mit trockenem Grase (kūla) bewachsen.

Avots: ME I, 97


apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96


apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97


apkurlināt

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96


apkūsāt

apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95


aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplāgs

I aplãgs, Ablager: uz aplāgu dzīvuot, auf Ablager leben; uz aplāgu nuomesties.

Avots: ME I, 100


aplāgs

II aplãgs (n. U. nach dem deutschen Ablass), das Abendmahl: pie aplāga iet, nuo aplāga pārnākt Essern.

Avots: ME I, 100


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aplaistīt

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99


aplakstēt

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99


aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97


aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97


aplams

aplams: tas jau nu ir a. vārds, ka runā slikti par tuo meitē̦nu AP. tu gan aplamu darbu dari ebenda. a. cilvē̦ks, ein unbedachter Mensch BielU.

Avots: EH I, 97


aplapot

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. 1 299.

Avots: ME I, 100


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100


aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97


aplaupīt

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100


aplekšēt

[aplekšêt, schmutzig werden in Serben, Lisohn, Saussen u. a.].

Avots: ME I, 100


aplēkt

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101


aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100


aplēpēt

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101


aplēzēt

aplẽzêt Frauenb. "auffinden, einkreisen": puišeļi mūsu zirņus jau aplēzējuši; šķiņ nuost Frauenb. a. mežā vilku ebenda.

Avots: EH I, 98


aplīcējs

aplīcējs: aplīcejs Pilda, (mit ì 2 ) Warkl.: aplīcejie pagasti Warkl. aplīcejie ciemi Pilda. aplīcejie cilvē̦ki ebenda. aplīcēji laudis Pas. IV, 517 (aus Dricsni).

Avots: EH I, 99


aplidināt

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98


apliecība

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102


apliekšēt

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


aplīmēt

aplĩmêt, bekleben: a. siênas ar afišām.

Avots: EH I, 99


aplinki

*aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98


aplinot

aplinuôt, tr., die Gesinde der Eingepfarrten befahren, um Geschenke an Flachs (lini) und Lebensmitteln zu erhalten.

Avots: ME I, 101


aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101


aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102


aplīt

aplît [li. aplýti], beregnen, vom regen ein wenig benetzt werden: siens aplijis.

Avots: ME I, 102


aplocīt

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


apmaidīt

apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.

Avots: ME I, 103, 104


apmaitāt

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104


apmalt

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


apmaukt

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100


apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104


apmērcēt

apmḕrcêt, anfeuchten: lūpas, pirkstus. Refl. -tiês, sich benetzen, anfeuchten.

Avots: ME I, 107


apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108


apmiglot

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107


apmīļot

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108


apmirdināt

apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102


apmirdzināt

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107


apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107


apmist

apmist, sich niederlassen, wohnen bleiben, sich aufhalten (Spr., Smilt.).

Avots: ME I, 107


apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108


apmudēt

apmudêt, einen schlechten Geschmack annehmen, verderben (intr.) Sessw.: gaļa apmudējusi (sākusi buojāties).

Avots: EH I, 102


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


apņemt

apņemt

3): a. lāci, einen Bären einkreisen
Adsel n. BielU.; ‡

6) a. vakaru Siuxt, am Abend zu arbeiten aufhören:
vēl saule nav nuogājusi, bet viņš jau apņe̦m vakaru.

Avots: EH I, 104


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apņurīt

apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104


apolīt

apuolît māju,

1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;

2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.

Avots: EH I, 124


apperēt

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104


appīkties

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105


appirsties

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]

Avots: ME I, 111


applaiksnīties

applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.

Avots: EH I, 105


applāt

applãt, ‡

4) ringsum (von oben) bedecken
Renzen: a. piena bļuodu ar lakatu.

Avots: EH I, 105


applaustīt

appļaũstît (li. apipjáustyti), nicht gründlich, obenhin abmähen: žuogmaļus, krūmus.

Avots: ME I, 112


applekšēt

applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105


applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.).Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105


applukt

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa;

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106


appļūtīt

appļũtît (unter appļũtêt),Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.

Avots: EH I, 106


appluzerēt

appluzerêt(iês) Dond., uneben werden: visa galda virsa appluzerējusi(es).

Avots: EH I, 106


appluzerēties

appluzerêt(iês) Dond., uneben werden: visa galda virsa appluzerējusi(es).

Avots: EH I, 106


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


apputināt

apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.

Avots: ME I, 112


aprakņāt

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113


aprakstīt

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113


aprakt

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113


apramīt

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113


apranstīt

apran̂stît 2 Nigr., ringsum einkerben: nebūs galdus a.

Avots: EH I, 108


aprantīt

apran̂tît 2 Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108


aprasināt

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113


aprasot

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113


apraudāt

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113


apraut

apraût,

6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês,6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.

Avots: EH I, 108


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


aprembēt

aprembêt,

1) im Wachstum zurückbleiben
(N. - Autz. U.);

2) sich mit einer Kruste bedecken:
viņam brūce aprembējusi Kursiten.

Avots: ME I, 115


aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115


apretināt

apretinât Bauske, (eine Anpflanzung oder Saat) undichter machen (indem man einige Exemplare derselben beseitigt): a. laukus.

Avots: EH I, 108


aprikšot

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109


aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


apriktēt

apriktêt Dunika, einrichten: tur viss tik labi apriktē̦ts. Neben dem Germanismus ieriktêt "einrichten" entstanden.

Avots: EH I, 109


aprindot

apriñduôt, tr., umkreisen, umgeben Spr.

Avots: ME I, 115


aprobīt

aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110


aproksnis

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117


aprubināt

I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110


aprucināt

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110


aprudināt

aprudinât, ringsum rötlich (braunrot) färben: a. dzijas Bauske, Wandsen.

Avots: EH I, 110


aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116



aprušināt

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116


aprustēt

aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.

Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde

Avots: ME I, 116


apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117


apseja

II apsèja (s. unter apsẽjas 2; in der dort gegebenen Bed. auch in Warkl.) Ramkau, eine wenigstens teilweise anbesät gebliebene bìrze 3.

Avots: EH I, 112


apsējas

apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,

1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. 1;

2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.

Avots: ME I, 119


āpšene

âpšene, die Dachsgrube; Stelle, wo Dachsgruben sind U.

Avots: ME I, 239


apsētot

apsẽ̦tuôt, tr., mit einem Zaun (sẽ̦ta) umgeben, umzäunen: apsē̦tuots laukums Etn. III, 101.

Avots: ME I, 119


apsiekalot

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120


apsietne

[apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]

Avots: ME I, 120


apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112


apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119


apsirgot

apsirguôt, kranklich werden Für. I (unter sē̦rguot), (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 112


apsirot

II apsiruôt, tr., den Rücken des Daches mit Schäben belegen (Stürzenh.); auch apse̦ruôt.

Avots: ME I, 120


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112



apskaust

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121


apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119


apsklandēt

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122



apskramstīt

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122



apskrūvēt

apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113


apskumdināt

apskumdinât, betrüben Salis: a. savus ve̦cākus. Subst. apskumdinâšana, das Betrüben Pet. Av. II, 179.

Avots: EH I, 113


apskumjot

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122


apskumt

apskumt, sich betrüben, traurig werden (perfektiv): apskumis prāts.

Avots: EH I, 113


apskurbināt

apskur̃binât, tr., betäuben, schwindlig machen.

Avots: ME I, 122


apskūris

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122


apskust

I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114



apslinkot

apsliñkuôt (Spr.), gew. apsliñkuôtiês, sich der Faulheit hingeben.

Avots: ME I, 123


apslogas

apsluogas, ‡

2) Reisig mit Steinen darauf, womit der weichende Flachs im Wasser niedergehalten wird
Bers., Bersteln, Laud., Sessw. Lubbenden I, 123 zu korrigieren in: Lubbenenden.

Avots: EH I, 115


apslogas

apsluogas, dicke Bretter, mit denen die Lubbenden im First eines Lubbendaches bedeckt sind.

Avots: ME I, 123


apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123


apsmildzināt

apsmildzinât, tr., benetzen mit Staubregen: lietus mani apsmildzināja LP. VI, 833. C.

Avots: ME I, 124


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsmurināt

apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.

Avots: EH I, 115


apsnāpt

apsnâpt 2 Schibbenhof, unordentlich beschneiden: a. maizi.

Avots: EH I, 115


apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");


2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115


apšņaukt

apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.

Avots: EH I, 120


apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128


apspirāt

apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.

Avots: EH I, 116


apstāji

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117


apstāji

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126


apstaknīties

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117


apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126


apstāvināt

apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117


apstāvji

apstāvji, s. oben unter apstāvi.

Avots: EH I, 117


apstigot

apstiguôt, tr., ringsum mit Pfählen bezeichnen, übertr., umgeben: pa maura apstiguotu taku Stari I, 205.

Avots: ME I, 126


apstiknīties

apstiknîtiês, (plötzlich) stehen bleiben auch Golg., Lis.

Avots: EH I, 117


apstiknīties

apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]

Avots: ME I, 126


apstumt

apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118


apsūbēt

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127


apšūt

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apsvaidīt

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128


apsveibis

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128


aptaisīt

aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,

1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;

2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.

Avots: ME I, 130


aptamzēt

aptam̃zêt Nogallen, (ein Netz) mit gröberem Garn umwében.

Avots: EH I, 121


aptēlot

aptē̦luôt, schildernd beschreiben: Pe̦rlants šuos nuotikumus bija ... aptē̦luojis Deglavs Rīga II, 1, 170.

Avots: EH I, 121


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptirpt

aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122


aptrenkt

aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c 2 stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122


aptrūkt

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas;

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122


aptupēt

aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123


aptvankt

aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123



apurbināt

apurbinât,

1) ringsum (kleine Löcher hinterlassend) abhröckeln
(tr.): a. maizi;

2) mühsam (pflügend oder grabend) auflockern:
a. zemi Trik.

Avots: EH I, 124


āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194


apvādze

apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125


apvaga

[apvaga Warkl., Sauken, die zusammengekehrten Schollen von zwei benachbarten Furchen.]

Avots: ME I, 133


apvaļņot

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134


apvārsnis

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134


apvēkšties

apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvēstīt

[apvēstît, benachrichtigen (eine Reihe von Personen).]

Avots: ME I, 135


apviļāt

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136


apvirt

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136


apvīst

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136


apžārgām

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138




apžēlot

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139


apzeme

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127


apžērbam

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139



apžilbināt

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139


apzilēt

apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127


apzīļot

apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128


apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138


apžlebināt

apžlebinât (li. apžlebènti), tr., benagen, bekauen und besabbeln: zirgs apžlebinājis auzas Bers., Sonnaxt.

Avots: ME I, 139


apzobe

apzùobe 2 ,

1) in Auleja, Gr.Buschh., Saikava, = apzùobis;

2) eine unbepflanzt gebliebene Saatfurche
Saikava: nu atkan iztaisījušas vienu apzuobi: viena vaga aiz tevis nav apdēstīta.

Avots: EH I, 128


apžogot

apžuoguôt, tr., mit einem Zaun (žuôgs) umgeben, abhägen K.: dārzu. apžuoguojums, die Einfriedigung, der umzäunte Ort: pastaigāties gar apžuoguojumu.

Avots: ME I, 139


apzvanīt

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


ārā

ârā, s. ār und âra. [Preili ( hier neben âriene) und Marienburg àrâ, vielleicht nach ìekšā.

Avots: ME I, 240


arājs

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140


ārceļš

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240


ārdīklas

ārdīklas (unfer ā`rdeklis): Sing. ãrdîkla 2 Dunika: mē̦tādama... savu ārdīklu Azand. 26 (neben dem acc. pl. ārdīklas 25).

Avots: EH I, 194


ārdīt

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241


ārds

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242


ārdze

ārdze (?), in der Verbind. skaļu ā. "ein Pergelgestell zum Trocknen derselben" Popen. Dieses ārdze ist aus gesprochenem ārdz erschlossen, das aber in Popen (s. FBR. VIII, 117) auf *ārc(e) beruhen kann. Und dieses *ārce dürfte aus einem deminutivisch aussehenden ārcele (s.ârceies 2 ) abstrahiert sein. Vgl. aber auch ādzele.

Avots: EH I, 194


āre

ã˙re, ãre˙če, ãre˙če vei Bers., A.-Peb. (aus ã redz(i) še), sieh, Ausruf der Heinweisung: ā˙re kur tē̦vs nāk, sieh, da haben wir nun die Folgen deines Treibens: āre˙če! pusrubulītis ruokā JR. IV, 85.

Kļūdu labojums:
Treibens: = Treibens.

Avots: ME I, 242


ārgalis

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242


ārgaloties

ârgaluôtiês, sich geckenhaft benehmen, albern.

Avots: ME I, 242


arī

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141


ārīgs

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195


āris

āris, eine Stange mit zwei in das untere Ende derselben schräge eingetriebenenBeinen in der Fischwehr (Adsel). [Aus estn. ār "Arm, Zweig, Zacke"?]

Avots: ME I, 242


ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195


ārkls

ãrkls: auch Nabben n. FBR. XI, 65.

Avots: EH I, 195


arnakāja

ar̂nakàja 2 Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.

Avots: EH I, 130


ārrobežnieks

ârrùobežnieks, der ausserhalb der Grenze (ruobeža) Lebende, der Auswärtige.

Avots: ME I, 244


ārsala

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. 2 258.]

Avots: ME I, 244


aršķi

[ar̂šķi 2 in Selgerben, eine Pflanze (Schachtelhalm?), mit der man das Geschirr scheuert und Pferde vom Husten kuriert; vgl. ašķi.]

Avots: ME I, 141


ārt

ãrt Nabben n. FBR. XI, 65, Ladenhof, Salis, = ar̂t.

Avots: EH I, 195


arumains

arumaîns, -ņš, gefurcht, uneben: arumains ģīmis MWM. XI, 3.

Avots: ME I, 141


ārzdogs

ãrzduõgs Schibbenhof, ein baumwollenes Kopftuch. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195


asaris

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143


asarot

asaruôt,

1) tränen:
acis sāk asaruot;

2) mit
uz, weinen, im Zorn gegen Jem.: mans tē̦rauda zuobeniņš uz tautām asaruoja BW. 13693; Var.: asarāja (vgl. li. ãšaroti).

Avots: ME I, 143


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


asināt

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147


asmens

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144


asnis

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146


astrags

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146


astrs

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146


asums

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atara

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148


atāre

atāre, ein Roggenfeld, auf dem man in demselben Jahr bereits ein Sommergetreide geerntet hat: rudzi šuoruden tika iesē̦ti atārē Dr.

Avots: ME I, 150


atasta

atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133


ataudi

ataûdi (li. ataudaĩ),

1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];

2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;

3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.

Avots: ME I, 148


ataudze

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148


atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149


ataust

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133


ataust

ataust [li. atáušti "wieder kalt werden"], sich erholen, laben: sirds ataust Elv., St.

Avots: ME I, 149


ataust

ataûst (li. atáusti),

1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);

2) das Gewebte auflösen, entweben;

3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.

Avots: ME I, 149


atbars

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150


atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atbāzenes

atbâzenes, atbâžas, atbâžu cũkas, ein Kartenspiel, bei welchem die Spieler die ausgespielte Karte entweder mit einer grösseren stechen oder mit einer kleineren zurückschieben (atbâzt) können.

Avots: ME I, 150


atbāzt

atbâzt (s. unter atbâzenes),

2) aufschürzen, -stecken (die Kleidung)
Warkl.: a. brunčus, lai nesamērcējas;

3) einen Teil von etwas Eingestopftem, Zusammengestopftem wegnehmen:
vajag a. sienu nuo maisa; dižan ciets piebāzts Zvirgzdine; ‡

4) eine dreiste Antwort geben
Riga.

Avots: EH I, 134


atberes

atberes, Wiedergabe des aus dem Gemeindemagazin geliehenen Getreides; das Getreide, das bei der Wiedergabe gleichsam als Prozent mehr abgegeben wird Konv. 2 349.

Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349

Avots: ME I, 150


atbērt

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150


atberzēt

atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135


atberzt

atber̂zt Spr., tr.,

1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.

Avots: ME I, 150


atbīdīt

atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.

Avots: ME I, 151


atbikstīt

atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135


atbilde

atbilˆde, atbilda, die Antwort: atbildi duot, Antwort geben BW. 14710, 3.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): BW. 14710, 3

Avots: ME I, 151


atbildēt

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. kā prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151


atbizot

atbizuôt Spr., heranbiesen (von Kühen), übertr. (auch von anderen lebenden Wesen), herlaufen: zē̦ns atbizuoja.

Avots: ME I, 151


atblaizīt

atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135


atblandīties

atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135


atblisēt

atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135


atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atbraucīt

atbraũcît (li. atbraukýti), zurückschieben, aufstreifen: piedurknes, matus.

Avots: ME I, 151


atbraukas

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151


atbrīvēt

atbrĩvêt, ‡ Refl. -tiês Bers., sich frei machen, sich beurlauben lassen: a. uz kadu laiku.

Avots: EH I, 136


atbrīvēt

atbrĩvêt, erlauben, frei machen: mežkungs man atbrīvēja tuos zarus nuo meža nest mājā A. XX, 266. viņš it viegli varēja atbrīvēt divus zirgus MWM. VII, 441.

Avots: ME I, 151


atbrucināt

atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136


atbučot

atbučuôt, den gebührenden Kuss geben, küssen, wie es sich geziemt: tā nu viņi apgādāti atbučuoja tē̦vam un mātei ruokas LP. VI, 647.

Avots: ME I, 151


atbudzīt

atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 136


atbultēt

atbul˜têt, tr., aufriegeln, den Riegel (bulte) zurückschiebend: durvis, vārtus. Refl. -tiês, sich öffnen, sich zurückschieben (vom Riegel Spr.).

Avots: ME I, 152


atburzīt

atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137


atcelāt

atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137


atcelt

atcelˆt, Refl. -tiês,

3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡

4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡

5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.

Avots: EH I, 137


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152


atcilāt

atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137


atcilt

atcilˆt 2 (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,

1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;

2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.

Avots: EH I, 137


atčurināt

atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138


atdakstīt

atdakstît Lemsal, leichtfertig (vieles) weggeben, -schenken: nevajag labas lietas a. citiem.

Avots: EH I, 138


atdāļāt

atdãļât, leichtsinnig (vieles) weggeben Bauske.

Avots: EH I, 138


atdalīt

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153


atdarboties

atdar̂buôtiês,* reagieren, eine Rückwirkung ausüben: kâ fantazija rada formas, tâ forma atdarbuojas uz dzīvuo fantaziju Burtnieks 1934, S. 263.

Avots: EH I, 138


atdauzīt

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154


atdāvāt

atdãvât, atdãvinât, tr., wegschenken, weggeben: savu mantu nabagiem; savu sirdi citam atdāvināt MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 154


atdenāt

atdze̦nât Siuxt u. a., wiederholt wegtreiben, -scheuchen: atdze̦nādama mušas Pas. IV, 90.

Avots: EH I, 140


atdevīgs

atdevîgs,

1) gern wiedererstattend ("возвратчивыи́")
Wid.;

2) sich hingebend:
es pilnīgi e̦smu viņam padevīga un atdevīga Janš. Dzimtene V, 239.

Avots: EH I, 139


atdiedelēt

atdìedelêt, sich umhertreibend hergeraten Bauske: viņš atkal te atdiedelējis. Refl. -tiês, Stenden, = ‡ atdìedelêt.

Avots: EH I, 139


atdilt

atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139


atdiņģināties

atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138


atdot

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês,

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atdrašķīties

atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139


atdrāzt

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atdzanāt

atdzanât Cibla, Meiran, wiederholt wegtreiben, -scheuchen: a. mušas.

Avots: EH I, 140


atdzemdināt

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156


atdzert

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156


atdzēties

atdzētiês, aufleben, sich erholen: kuģis atdzejas, traucas uz priekšu MWM. VIII, 463; Allendorf n. A. X, 1, 529 [vgl. dziet].

Avots: ME I, 156


atdzīdināt

atdzīdinât, freqn. von atdzīt, wiederholt wegjagen, vertreiben: atdzīdina sīvus suņus BW. 13646, 27.

Avots: ME I, 156


atdziedāt

atdziêdât

3) nachsingen
Valdis Stabur. b. 323; ‡

4) (Aufgegebenes, Eingeübtes) vorsingen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) sich sattsingen;

2) einander entgegensingen:
sadziedādamies un atdziedādamies uz visam pusēm Janš. Mežv. ļ. I, 73.

Avots: EH I, 140


atdzīt

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140


atdzīt

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156


atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156


atdzīvāt

atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140


atdzīvināt

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156


atdzīvoties

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atgaiņāt

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157


atgalēt

atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141


atgalēties

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158


atgalis

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158


atgalvene

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158


atgāsties

*atgāsties (= li. arsigõsti "wieder zu sich kommen"?), prs. atgāduos (für atgādājuos?), sich erinnern: sava, kâ vēl atgāduos, mūža pavasarā Janš. Pag. pausm. 32. Auch in Sessw. gebe es ein prs. atgāduos "erinnere mich" (aber neben einem prt. atgādājuos und einem infin. atgādaties!).

Avots: EH I, 142


atgāztēm

atgāztēm staigāt, mit gehobenem (ein wenig zurückgebogenem) Haupt einhergehen Duomas IV, 365.

Avots: ME I, 159


atģilbināt

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161


atgrabināt

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159


atgrābt

atgrâbt, tr., wegharken: sienu nuo upmales. Daneben auch eine Iterativform atgrābât.

Avots: ME I, 159


atgrandīt

atgran̂dît 2 Dunika, Kal. OB., Rutzau, = atkasît, abschaben, -kratzen: a. piede̦gumus nuo grāpja dube̦na. Refl. -tiês Dunika, Kal.: granduot katlu, atgrandījusēs arī vāpa, beim Schaben des Kessels ist versehentlich auch das Email abgeschabt worden.

Avots: EH I, 142


atgriezt

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160


atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160


atgurt

atgurt,

1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;

2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;

3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.

Avots: EH I, 143


atjēgt

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163


atjust

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu kājās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164


atkalne

atkalˆne: "ein neben einem grössern Hügel befindlicher (kleinerer) Hügel' Amboten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 145


atkaltēt

atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145


atkapāt

atkapât

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês,

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146


atkāpināt

atkâpinât, fact.,

1) zurücksteigen, zurücktreten lassen, zurückschieben:
zirgu, z. B. beim Anspannen; baļķi, beim Bauen PS.;

2) von sich weisen:
es viņu pāris asiem vārdiem atkāpināju A. X, 1, 629. kungs Jūdu atkāpināja (pazemināja in der neuesten Ausg.) II Chron. 28, 19.

Avots: ME I, 166


atkapìt

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165


atkāpt

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166


atkara

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165


atkarīgs

atkarîgs, abhängig: es e̦smu nuo viņa atkarīgs; atkarīga runa, abhängige Rede. * Daneben auch atkarīgi (Adv.) dzivuot, unverträglich, s. atkara, unfreundschaftlich, jeder für sich leben (Sessau).

Avots: ME I, 165


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkāru

atkāru dzīvuot, unverträglich leben (in Lasd.); entfernt, abgesondert leben, wie ein Einsiedler; in Sessw. atkāru "abhängig", so auch Elv. und U.; n. U. ausserdem: rücklings verkehrt; n. L. atkāru dzīvuot, in seiner Nahrung zurückkommen; den Krebsgang gehen.

Kļūdu labojums:
rücklings verkehrt = rücklings, verkehrt

Avots: ME I, 166


atkasīt

atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo kājām.

Avots: ME I, 165


atkaust

atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147


atkaut

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147


atkautrēt

atkautrêt, wegtreiben, vertreiben: vērpējas, miegu atkautrē̦damas, . . vērpa dziedādamas Kaudz. Atmiņas l, 12.

Avots: EH I, 147


atķēmoties

atķè̦muôtiês, bis zum eignen Überdruss albern, Possen treiben, sich lacherlich gebärden: kuo tu te kē̦muojies! vai tad neesi vēl atķēmuojies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 152


atķibināt

atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152


atķidināties

atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152


atķīlēt

atķĩlêt,

1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;

2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.

Avots: EH I, 152


atklaiņāt

atklaîņât 2 Schnehpeln, sich herumtreibend hergeraten: viņš atkal šurp atklaiņajis.

Avots: EH I, 148


atklapēt

atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148


atklejot

atklejuôt, umherirrend, sich herumtreibend ankommen: žīds atklejuojis atkal uz šuo pusi Siuxt.

Avots: EH I, 148


atklūgāt

atklūgât

1) ungelenk herkommen
Prl. (in Lemburg auch von derartigem Fahren);

2) beim Korbflechten die vertikalen
klūgas (Ruten) oben zurückbiegen und ihre zurückgebogenen Spitzen hinter die horizontalen klūgas stecken Trik.

Avots: EH I, 149


atknaibīt

atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149


atknibināt

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168


atknīpēt

atknĩpêt Stenden, mit Hilfe von untergeschobenen Pfählen wiederholl hebend weg-, herschaffen: ar lielām muokām a. baļķi nuo ceļa nuost. atknīpēsim re̦sgali šurp!

Avots: EH I, 149


atkopt

atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.

Avots: ME I, 169


atkrākt

atkŗâkt 2 Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150


atkrante

atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149


atkrustīties

atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150


atkūdīt

atkūdît, herhetzen, -treiben: a. šurp uotru Ar.

Avots: EH I, 151


atkuļāt

atkuļât, atkũļât, freqn˙von atkul˜t, wiederholt abschlagen, schlagend in den früheren Zustand versethen, schlagend wiederherstellen: vakrā viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus - un visi palika atkal par zuosīm Dīcm. I, 28; paņēmis mazu niedriņu un atkuļājis žīdiem mēles LP. III, 109, habe den (stummen) Juden die Sprache wiedergegeben.

Avots: ME I, 168, 169


atlaiks

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atļaut

atļaũt, Refl. -tiês,

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos;

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl.atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154


atļaut

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atlicenis

atlicenis ein Übriggebliebener; Überbleibsel Stelpenhof: šuo sivē̦nu tev dāvinu; tas man ir tāds atlicenis.

Avots: EH I, 153


atlicin

atlicin (unter atlicen): auch Warkl. (neben at˙licin), Pilda n. RKr. XIII, 53 (at˙licin): bagāts saimnieks, visa kā atlicin Warkl.

Avots: EH I, 153


atlicināt

atlicinât, ‡

2) dievs atlicinājis, Gott hat Überfluss gegeben
Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 153


atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173


atlidināties

atlidinâtiês, atlidenêt Spr., atliduôt, herschweben, schwebend herfliegen, herflattern: bet naktī atliduo pie muļķīša salds miegs LP. IV, 152.

Avots: ME I, 173


atlīgot

atlĩguôt,

1) intr., herschweben, schwebend ankommen:
tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022; 12461;

2) tr., singend herbeilocken:
brāļam sievu atlīguot BW. 343, 4.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022

Avots: ME I, 173, 174


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atlipināt

atlipinât, loslösen: salipušās lapas. Fact. von atlipt, intr., sich loslösen, loskleben.

Avots: ME I, 173



atmantot

atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155


atmārks

atmā`rks 2 Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmārkā: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155


atmelot

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176


atmest

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;


6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmetums

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177


atmielot

atmiẽluôt, ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge laben Dunika, OB. u, a.: ticis pie me̦dus šķīvja, nevarēju a. vien.

Avots: EH I, 156


atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178


atmukas

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmukām, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179


atnaglot

atnagluôt, tr., vernageln, nagelverderben: kumeliņš atnagluots BW. 11560; gew. aiznagluots.

Avots: ME I, 179


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


atorēt

atuõrêt,

1) herschaffen, -bringen
Lemb.: kad nu visu (kas aizne̦sts uz lauku) atuorēsim mājā?

2) mühsam hertreiben
Stenden: a. luopus uz apluoku.

Avots: EH I, 177


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atpalikt

atpalikt, ‡

2) zurückbleiben:
atpalicis (rückstandig, r. отсталыи́) cilvē̦ks J. Daniševskis.

Avots: EH I, 158


atpalikt

atpalikt, intr., übrig bleiben: lācīts ķēra, vilciņš guva, kas tur vaira atpalika BW. 27516, 1.

Avots: ME I, 181


atpenterēt

atpeñterêt,

1) entwirren
Memelshof, Wolm. u, a.: a. dzijas;

2) mühsam, ungelenk oder strauchelnd herkommen
Oppek.;

3) wirre Antworten geben
Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158


atpīle

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181


atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182


atpļaut

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182


atpļēguroties

atpļẽ̦guruôtiês, bis zum eignen Überdruss liederlich leben Rutzau: vai neesi vēl atpļē̦guruojies? nāc nu mājās!

Avots: EH I, 159


atplosīties

atpluosîtiês bis zum eignen Überdruss toben, sich balgen Dunika, Gr.-Buschh., Kal.: lai zē̦ns pluosās, cik grib, gan atpluosīsies.

Avots: EH I, 159


atplukt

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159


atplukt

[atplukt Bers., sich entfärben (von Kleidern).]

Avots: ME I, 182


atprodīt

atpruodît Wessen "?": tevi nevar a. (gebend befriedigen, zur Genüge beschenken?).

Avots: EH I, 159


atpuišot

atpuĩšuôt,

1) = atkal˜puôt 3 Lemsal: nevar a. vien;

2) (zu einer Arbeit) wegbefördern
Stenden: Jāni nevar lē̦ti a. Refl. -tiês Stenden, sich (zu einer Arbeit) ausrilsfen und wegbegeben: viņi nevar a. vien.

Avots: EH I, 159


atpuļķēt

atpuļ˜ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160


atpūta

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160


atputēt

atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160


atputināt

atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160


atradenis

atradenis, auch atradiens, der Fund, der Findling, das Findelkind: es atradu atradienu svē̦tu rītu ganīdama: kur dieviņš juostu juoza, tur nuokrita zuobentiņš BW. 29436.

Avots: ME I, 183


atradi

atradi, die Verwandten der verstorbenen Frau od. des verstorbenen Mannes A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183


atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda!

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161


atraidīgs

atraidîgs, ablehnend, zurückweisend: atbildēja atraidīgā balsī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25, strauji un atraidīgi atteicās ņemt ebenda IV, 158.

Avots: EH I, 160


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


atrakāt

atrak(ņ)ât, aufscharren, -wühlen, wiederholt aufgraben Wolm. u. a.

Avots: EH I, 161


atrakņāt

atrak(ņ)ât, aufscharren, -wühlen, wiederholt aufgraben Wolm. u. a.

Avots: EH I, 161


atrakstīt

atrakstît

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161


atrakstīt

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184


atrakt

atrakt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) losgraben, -scharren: atrakās paša ruokām (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 161


atrakt

atrakt (li. atràkti), auf-, abgraben: raudzījuši pagrabu atrakt LP. VII, 341.

Avots: ME I, 184



atraut

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161


atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atrēdīt

atrẽdît, ‡ Subst. atrēdītājs, der Rächer LLD. II, 23; atrēdīšana, die Rache ebenda.

Avots: EH I, 162



atreitis

[atreitis BW. 22182 und 22203 (aus Dubena)= atraitnis.]

Avots: ME I, 185

Šķirkļa labojumos (3)

aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


aužams

aûžams Dond. BW. 1478, Schlehk-Stenden, Popen, das Gewebe; st. aûdums, im Anschluss an das Part. Präs. aûžams. [aužamais L., Flechtwerk von Stricken, so die Fischer gebrauchen].

Kļūdu labojums:
aužams = aûžams 2
1478 = 1478 var.
das Gewebe = die vollendete Tätigkeit des Webens; das Gewebe

Avots: ME I, 231