Paplašinātā meklēšana

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7

‡ adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3

‡ adēja, = adîtāja, die Strickerin Für. I: cimdu adējeņa BW. 15565, I.

Avots: EH I, 3

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12

‡ aijavas "aija - Schreien" Fest.

Avots: EH I, 4

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

‡ àizjaûnnedẽļ, Adv., in der nachnächsten Woche Kaltenbrunn, Linden, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 27

‡ aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27

‡ àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27

àizleja,

1) àizleja ² : auch Lubn., àizlejs ² : auch Heidenfeld, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; in Kaltenbr, und Ramkau dafür àizlejš.

Avots: EH I, 36

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

àizvẽja,

1): àizvèja ² Linden. Sonnaxt. àizvèjs ² Mahlup, Olmist, Wessen, àizvèjš ² Kaltenbr., Demin. aizvējīte BW. 29564, 3.

Avots: EH I, 62

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

ãjas un bẽjas, das Abc in der Kindersprache RKr. II, 54.

Avots: ME I, 237

‡ àmarija ² Neugut, Prl., = ãmrija.

Avots: EH I, 193

ãmrija: auch Pas. VIII, 167, (ā`mrija ² ) Warkl.

Avots: EH I, 193

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239

Añglija, England; añglis, Engländer.

Avots: ME I, 71

‡ apakšveja (nom. s. fem. g.) PlKur. (s. dazu FBR. XII, 177), = apakšẽja.

Avots: EH I, 71

apeja, ‡

2) der Weg (Gang) um etwas:
a. ap purvu.

Avots: EH I, 80

apeja, der Umgang, Verkehr Kronw.; besser dafür satiksme.

Avots: ME I, 85

apija (aus apvija, cf. dies), die Femern am alten Pfluge, um die die Stränge umgewunden wird. Bei U. appija, weil er es als aus ap + pît zusammengesetzt betrachtet.

Avots: ME I, 90

apjaûcêt, tr., gewöhnen: bē̦rnu ar ūdeni Bers.

Avots: ME I, 91

apjaũdât, vermögen, bestreiten Mag. IV, 2, 106. viņam ir tik daudz lauku, ka nevar apjaudāt JK.

Avots: ME I, 91

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apjàut, tr., einrühren, mengen: zirgam apjaut, dem Pferde Mehl zum Wasser einrühren Odsen, N. - Sessau nach U.; apjaut maizi, den Teig einrühren, eig. umrühren A. X, 1, 308, gew. iejaut.

Avots: ME I, 91

apjautas, Fragestücke L., St.

Avots: ME I, 91

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apjavs, apjava Konv ^1. (zu apjaut), das für Pferde zum Wasser hinzugeschüttete und vermengte Mehl; eingerührter Teig, = iejavs (Stürzh.).

Avots: ME I, 91

appija, s. apija [und Bielenstein Holzb. 468, 473 u. 476].

Avots: ME I, 111

II apsèja (s. unter apsẽjas 2; in der dort gegebenen Bed. auch in Warkl.) Ramkau, eine wenigstens teilweise anbesät gebliebene bìrze 3.

Avots: EH I, 112

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119

I apsèja: dzīparaiņas apsējiņas BW. 25486.

Avots: EH I, 112

apsẽjas,

1) auch Blieden n. BielU. (aber im Herbst gefeiert).

Avots: EH I, 112

apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,

1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. ^1;

2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.

Avots: ME I, 119

apstāja (unter apstâji): bez apstājas auch Festen und Janš. Līgava I, 430.

Avots: EH I, 116

apstuja, Kraftlosigkeit Kaul.

Avots: ME I, 127

aptaũja, Enquete.

Avots: ME I, 130

‡ apuškijais AP., = apakšẽj(ai)s.

Avots: EH I, 124

apvija,

1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);

2) der Hopfen:
visapkārt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.

Avots: ME I, 135

‡ ar̂nakàja ² Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.

Avots: EH I, 130

[ârsēja Bers., Kaltz., Matk., ein Saatfeld ausserhalb des eigentlichen und gewohnten Ackerlandes. auzas iesē̦tas ārsējām Kalz., der Hafer ist ausser der Reihe gesät worden, d. h. nicht in der Reihenfolge, nach der man sonst auf einem Acker die verchiedenen Getreidearten auf einander folgen lässt.]

Avots: ME I, 244

‡ astrija Kaltenbr., die Aster.

Avots: EH I, 132

‡ atdzeja* A. Niedra Nemiera ceļi IV, 338, = atdzejuojums.

Avots: EH I, 140

ateja, der Abtritt, heimliches Gemach, von atiet.

Avots: ME I, 157

atjaûcêt: auch Golg.

Avots: EH I, 144

atjaûcêt, atjaûcinât, entwöhnen: nuo nedarbiem Sessw.; kumeļu nuo ķēves. viņsē̦tas suns tā ieradinājies pie mums nākt, ka grūti būs atjaucēt Aps., Bers., Ramkau.

Avots: ME I, 162

‡ atjaũdâtiês, = atjẽgtiês: tikai tad atjaudājās, kad bija jau par vē̦lu.

Avots: EH I, 144

[atjaukuôtiês Kalz., sich wieder aufheitern (vom Wetter)].

Avots: ME I, 162

atjàukt, tr., auseinandnrnehmen od. werfen: [siena gubu S., Kalz.], sē̦tu Spr.

Avots: ME I, 162

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

‡ II atjaukt, abgewöhnen: a. kam alu (Bier) BielU.

Avots: EH I, 144

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.

Avots: ME I, 162

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162

‡ atjaũtât, seinerseits fragen, auf eine Frage mit einer Frage antworten A. Niedra.

Avots: EH I, 144

atjaũtība, die Fähigkeit sich zu helfen, Schlagfertigkeit, erfinderisches Talent: lai tuoties spilgtāki parādītuos atjautības un apķērības nuozīme cīņā A. XX, 320.

Avots: ME I, 162

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162

‡ atjautrêtiês Trik., = atspirgt: slimnieks atjautrējies.

Avots: EH I, 144

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175

‡ atleja (mit ostle. ej aus ij?) Bērzgale "= (upes) attaka".

Avots: EH I, 153

‡ atrauja(s) Wid. "убавка"; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161

‡ atrauja(s) Wid. " убавка "; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161

atŗaujas darīt St., Abbruch tun A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 187

‡ atseja, gew. plur. atsejas (li. ãtsejos "Riemen am Pferdegeschirr") Pilda,

1) = atsèja 1 Barbern, Kaltenbr., Neugut, Skaista, Stelp., Stockm., Wessen: iet kâ rati bez atsejas, sagt man, wenn eine Arbeit nicht von statten geht Kaltenbr.;

2) = atsèja 3 AP., Ramkau.

Avots: EH I, 164

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

atsèja, gew. Pl., (dial. acējas [in Nerft atcejas] ausgesprochen),

1) Femerstrang,
gleicbed. mit atsaĩte, atsãne;

2) Kummetschnur
L., U.;

3) die Schnur, mit welcher die Femerstangen an das obere Ende der hölzernen Gabel der Pflugschar befestigt wird
A. XI. 170, Etn. III, 146.

Avots: ME I, 189

‡ atsija Auleja, Oknist, = atsèja 1: brauc kā bez atsijas Oknist. iet kâ rati bez atsijas ebenda.

Avots: EH I, 165

atsleja, die Lehne: krē̦sla atsleja Windau, Schlehk.

Avots: ME I, 193

‡ atvija "?": viņa ... visu, kuo ... dzirdējuse, pruot... izpuškuot un tad laiž tālāk ar visādām uzvijām un atvijām Janš. Mežv. ļ. I, 263. stāstīja tās ar uzviju un atviju Līgava I, 461.

Avots: EH I, 180

aûgšẽjais, der obere: augšējā stāvā, im oberen Stockwerk. [Bei Glück auch mit a hinter š: acc. s. augšaju II Chron. 32, 30.]

Avots: ME I, 219

‡ augzdējais Lubn. n. Celm., Pilda n. FBR. XIII, 51 (hier gesprochen: augzďejiś), der obere. Das -d- stammt wohl aus vidējais.

Avots: EH I, 186

‡ aûkslẽja ² AP., = aukšlēja. Aus *auksle (= li. aukšlė) + r. уклея?

Avots: EH I, 186

aukšlēja: zur Etymologie s. auch J. Loewenthal WuS. XI, 60.

Avots: EH I, 186

aûkšlēja(s), Gaumen; s. aûkslêjas.

Avots: ME I, 223

aukšlēja AP. und RKr. VIII, 104, auch ausleja, ein kleiner weisser Fisch, Lauben (alburnus lucidus). Zu li. áukšlė oder aukšlė˜ (acc. aũkšle.) dass., [das von Būga und Trautmann Wrtb. 18 mit r. уклея, klruss. уклiя dass. zusammengestellt wird. Le. ausleja hat wahrscheinlich zwischen u und s ein k eingebüsst, vgl. dial. aûsts für aûgsts "hoch" Le. Gr., S. 174. Zum š für s in aukšlēja vgl. aûkšlējas für aûkslējas "Gaumen"].

Avots: ME I, 223

‡ aûkslejas ² Frauenb., = aûkslêjas.

Avots: EH I, 186

aûkslêjas: mit è ² Erlaa n. FBR. IX, 11.

Avots: EH I, 186

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. ² 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222

aûkšlēja(s), Gaumen; s. aûkslêjas.

Avots: ME I, 223

aukšļejas (unter aûkslêjas): auch Linden.

Avots: EH I, 186

aûsleja ² : àusleja ² Zvirgzdine: auslejas nirst rudzu ziedā; plur. aûslējas Lub. "mailītes".

Avots: EH I, 188

aûsleja ² [Rujen], ein kleiner weisser Fisch (Alburnus lucidus) Adsel A. X, 2, 66. S. aukšlēja.

Avots: ME I, 227

ausleja, uosleja (Druw., Sessw.), auslēji (Kreuzb.), auslejas Pl. (Adsel), der Gaumen; [vgl. dazu aûkslêjas].

Avots: ME I, 227

‡ aûšlẽja ² AP., = aukšlēja.

Avots: EH I, 189

‡ aûslêjas FBR. IX, 136, der Gaumen.

Avots: EH I, 188

Aũstrija, Österreich.

Avots: ME I, 229

*avuoksnēja (erschlossen aus dem Wiesennamen Avuoksneja Lvv. II, 63), = avuoksnãjs.

Avots: EH I, 190

‡ balja BW. 34452 var., = baļ˜ļa.

Avots: EH I, 200

bal˜tija, der Name einer weissen Kuh in N. - Bartau n. Janš.

Avots: ME I, 257

Bal˜tija, das Baltenland (ein Name, der früher Lettland und Estland zusammenfaste).

Avots: ME I, 257

‡ bàltkàja ² Zvirgzdine, baltkājeņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissen Beinen.

Avots: EH I, 202

bal˜tseja, bal˜tsejis, -e, ein weisses, schöhnes Gesicht habend, Weissgesicht: sīksejīti baltsejīti, tuo vedīšu bāliņam; sīksejai, baltsejai skaista caunu ce̦purīte BW. 12312.

Kļūdu labojums:
skaista = piede̦r

Avots: ME I, 258, 259

‡ bẽ̦ja, das Schaf (in der Kindersprache) Salis. Zu bẽ̦.

Avots: EH I, 216

‡ bē̦rzulãja, der Birkenhain: ai lielā b. (Var.: bē̦rzu birze)! BW. 5771, 1 var.

Avots: EH I, 217

‡ bezizejas (gen. s.), keinen Ausgang habend; trostlos, verzweifelt: izeja nuo bezizejas stāvuokļa Janš. Dzimtene I, 287 u. a.

Avots: EH I, 214

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

bezmājas ļaudis, obdachlose Leute.

Avots: ME I, 284

bezsejas cilvē̦ki, Menschen ohne ausgesprochene Gesichtszüge, ohne ausgesprochene Individualität * Vēr. I, 1232.

Avots: ME I, 286

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287

bezzvejas laiks, die Zeit, wo man nicht fischt B. Vēstn.

Avots: ME I, 287

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

blija: Glatteis., die feine, blanke Kruste auf der Schneeflache, die Frost nach feinem Tauregen bildet Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 229

blija, der Reif: blija, blija, rasa, rasa, tās man laba nedarīja; rasā manas kājas mirka, blija vaigus svilināja Naud. [?].

Avots: ME I, 315

‡ *boja od. *bojs, in der Verbind. ar boju "mit Bösem" Saikava: ja nevar ar labu sarunāt, tad jālūkā ar boju taisnību dabīt. Aus r. бой "Kampf".

Avots: EH I, 235

‡ buôja ² Kaugurciems "der Senkstein am Netz".

Avots: EH I, 258

brĩvmãja, das Gesinde eines Freibuaers, eines brīzemnieks.

Avots: ME I, 335

čam̃parkãja, ein schwerfälliger, plumper Fuss od. der Besitzer eines solchen Fusses BW. 19389.

Avots: ME I, 403

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

caũrejamas zâles, die Abführungsmittel; caurejama istaba, ein Durchgangzimmer.

Avots: ME I, 365

‡ càurskreja ² Oknist, euphorbia helloscopia L. ("dzeŗ, kad sāpe pa muguru skraida").

Avots: EH I, 261

‡ caũrvẽjaîns, dem Zugwind ausgesetzt: caurvējainā pagrabā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 28.

Avots: EH I, 261

ceļkãja od. ceļa kãja: ceļkāju od. uz ceļkāju dzert, iemest, den Abschiedstrunk trinken. Pēteris dzēra piektuo ceļa kāju A. XXI, 28.

Avots: ME I, 370

‡ četrikãjas (nom. pl.), die Vierfüssler: tādas zivis: č. (vielleicht als četri kājas aufzufassen; Var.: četras kājas), baltvēderes BW. 19389 var.

Avots: EH I, 289

‡ četrkãja Dunika, die Eidechse.

Avots: EH I, 289

četrkãjains, vierfüssig: četrkājains od. četrkāju kustuonis.

Avots: ME I, 411

cìemmãjas, das benachbarte Gesinde Heniņ: mūsu mājās kūp dūmi, ciemmājās vāra putru.

Avots: ME I, 393

[cìesēja ² Nerft, ein hartes Gras.]

Avots: ME I, 395

‡ cināja, = cinājs; vgl. den Sumpfnamen Cināja Lvv. II, 36 (Schwitten).

Avots: EH I, 272

daija [für *daja?], Stange zu den Bachwehren L. [?].

Avots: ME I, 430

‡ dajaûcêt, angewöhnen Borchow.

Avots: EH I, 303

dajaukt: pi piena ūdiņa dajauc Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

[dajaukt Drsth., hinzumischen.]

Avots: ME I, 433

[dajaut Drsth., einrührend hinzufügen: d. vēl miltus pie mīklas.]

Avots: ME I, 433

‡ daũdzkãjainis Daugava 1928, S. 1346, = daũdzkãjis.

Avots: EH I, 310

daũdzkãjaîns, vielfüssig: daudzkājains zirnēklis.

Avots: ME I, 444

deja, der Tanz: deju vest; laiku pavadīt dejā; deju vakars. Zu diet.

Avots: ME I, 453

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461

dêjals ² [Ruj., Salisb., dêjala und dêjals Trik.], dējale U.,

1) die Milch in der Mutterbrust; der Zuschuss von Milch
U.;

2) die Milch (der Fische)
V.; (zu dēt, saugen, [mit dem Suffix von zîdals]).

Avots: ME I, 461

‡ *II dējals, = dẽjala: skaidas lasa zem bāliņa dējaliņ[a] (Var.: uozuoliņa) BW. 12201, 1.

Avots: EH I, 318

[dējave Herbergen, ein Nest, bes. ein Hühnernest.]

Avots: ME I, 461

divkãjaîns, divkãju, zweifüssig: divkājains luopiņš Vēr. I, 1407, Stari II, 673.

Avots: ME I, 472

divkaûja ,* der Zweikampf, das Duell: izaicināt uz divkauju.

Avots: ME I, 472

dreĩja,

2): gen. s. dreija, dreijas, gen. pl. dreiju, gedrechselt:
dreijas kuoku laivu daru BW. 30684, 2 var. izkrita ... caur dreijas gultu 24919. dreiju (Var.: dreija, dreijas) sē̦tu 34207.

Avots: EH I, 332

dreĩja, [dreĩjas U.],

1) die Drechselbank;

2) die Drechslerarbeit
U.

Avots: ME I, 496

drĩzdzija: Demin. drĩzdzijiņa dass., AP.

Avots: EH I, 335

drĩzdzija, die Schnellheilende (eine Blume: kad šuo puķi sagrūž un uzliek uz pušumu, tad ātri tas sadzīst Buschh.

Kļūdu labojums:
Blume = Blume)

Avots: ME I, 501

‡ *dubnāja od. *dubnājs "?": zīles bira dubnājā (Var.: upītē) BWp. 2800, 3 var.

Avots: EH I, 338

dũja, die Haustaube: dūjiņas dūdina, girren. dūjiņa als Liebkosungswort: Täubchen. [Zugrunde liegt mnd. dūve, woher le. dūve mit dem Demin. dūviņa, woraus dūjiņa entstehen konnte (s. Le. Gr.§ 101 c); aus diesem dūjiņa scheint dūja abstrahiert zu sein; vgl. aita.]

Avots: ME I, 524

dũja! Interj., kollere! girre!: dūju, dūju! baluodīti BW. 2427 var.

Avots: ME I, 524

‡ dujac Pas. III, 363, = dujatā.

Avots: EH I, 339

‡ dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525

dujans, ‡

2) ein Mensch mit dunkler Gesichtsfarbe
Wessen.

Avots: EH I, 339

dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].

Avots: ME I, 511

dũjas (vgl. dũju spalvas): Daunen - auch Salis; mīkstuos dūju spilve̦nuos BW. 25057. dūjas spalves spilveniņu 24860, 1.

Avots: EH I, 346

dujatā > duitā (Westkurl.), zu zweien.

Avots: ME I, 511

‡ dūknēja Selg., = dūknējs.

Avots: EH I, 346

dùksnēja ² [Meiran], dûksnēja ² [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525

‡ dũrẽja, = dũrējs 2 (?): Cīruļvējputenim e̦suot d. saskrējusi Kaudz. Izjurieši 288.

Avots: EH I, 348

‡ dzeija, = zeija 2: kublis rūga, dz. (Var.: zeija) te̦k BW. 19612 var.

Avots: EH I, 352

dzeja ,* die Poesie; von Kronw. eingeführt.

Avots: ME I, 540

‡ II dzeja Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 65, = zeija 1.

Avots: EH I, 353

‡ dzelzāja* "Eisenbergwerk" Diet.

Avots: EH I, 354

dzẽrvkãja: dzẽ̦r[v]kāja Pussen; dzẽ̦r[v]kājas nelabas zâles - viņas ne˙viens luops neē̦d AP.

Avots: EH I, 357

dzẽrvkãja, dzērvju kãja, Sumpf Blutauge (comarum palustre) RKr. II, 69; Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 548

dziesmineja [?] VL., eine, die viel singt Allend. n. U.

Avots: ME I, 563

dzija;

1): auch A.-Rahden, Bers., Bērzgale; C., Frauenb., Jürg., Kaltenbr. (hier neben dzijš), Lemb., Lems., Lievem-Bersen; Memetshof, Nikrazen, Salis,. Schwanb., Selg., Sessw., Suixt, Smilt., Warkl.: linu dzijas BW. 1226. maisa dziju (Var.: dziji) 7065. re̦snu dziju vērpu 8402, 8:

Avots: EH I, 357

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. ² 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

dzijas. -s Mar. n. RKr. XVII, 139. Kl., [Neu-Schwnb.], = dzija.

Avots: ME I, 549

e̦glāja (unter e̦glājs): nuo eglājas irb[e] izte̦k BWp. 250, 11.

Avots: EH I, 367

‡ *eglēja od. *eglējs, = e̦glājs: loc. s. eglējā BW 16127 var. (aus Tirs.), eglejā 3336, 3 var. (Aufzeichnungsort unbek.).

Avots: EH I, 367

eija,

1) auch eiju BW. 2131, das Eia beim Wiegen und Einschläfern des Kindes
U.;

2) die Wiege selbst in der Kindersprache
U. In dieser Bedeutung auch der Pl. eĩjas [Jürg.]: tu gulējis kâ bē̦rna eijās Austriņš; eijās iet, schlafen gehen (in der Kindersprache) Karls.

Avots: ME I, 566

eja, ‡

2) kara e., ein Feldzug
Pumpurs Raksti II; 190.

Avots: EH I, 367

eja, der Pfad, der Gang: le̦pnas ejas A. 1896, 489. cilvē̦ku šaurās ejas MWM. X, 883.

Avots: ME I, 566

ẽjas: auch N.- Peb.

Avots: EH I, 372

‡ gãjas kuõpa Fravenb., eine in der Regel zusammen ausgehende Gruppe von Leuten: mēs ar kaimiņiem g. k. visas dzīŗās un ap kūlībās.

Avots: EH I, 389

‡ galijais Stockm. n. FBR. VIII, 88, Oknist n. FBR. XV, 174, = galējais.

Avots: EH I, 380

gamrija: auch Adsel.

Avots: EH I, 382

[gambija (wohl aus * gāmrija, vgl. gāma), = ārmija Trik.]

Avots: ME I, 598

‡ gãmrija C., comm., = gãma.

Avots: EH I, 389

gaŗkājaîns, langfüssig: gaŗkājainas bites Stari III, 27. gaŗkājainu kumeliņu BW. 29628, 3.

Avots: ME I, 606

gauja (li. gaujà "Rudel"), eine Menge: tur tāda gauja luopu, kuo tur lai viens izdara Naud.

Avots: ME I, 611

Gaũja, die livl. Aa (ein Fluss); [auch in Litauen gibt es einen Fluss Gauja, s. Būga KSn. I, 249].

Avots: ME I, 611

ģeisterkāja, ein Krummbein Ruj. n. U.

Avots: ME I, 695

glabãjamais,

1) was aufzubewahren, zu pflegen, zu hüten ist:
vai es biju raudu bē̦rns, šķimbuogā glabājams? Ltd. 1661;

2) der Ort, an welchem etwas verwahrt werden kann;
spalvu glabājamais, ein Pennal St.

Kļūdu labojums:
kann = kann; ein Behälter

Avots: ME I, 620

glâbjams, Part. praes. pass. von glâbt,

1) was zu retten ist:
tas nav vairs glābjams;

2) womit zu retten ist:
tie mani stiprie glābjami vārdi Tr. IV, 507.

Avots: ME I, 623

guoja: Demin. guôjiņa ² Gipken n. FBR. XIII, 74. nom. plur. guojes BW. 10569, 2 var. (aus Kand.).

Avots: EH I, 424

guoja, in Dondangen für gùovs, die Kuh BW. 4163; 29315. [Entstanden auf Grund eines Demin. guo(j)iņa aus * guo(v)iņa.]

Avots: ME I, 691

grãja: auch Salisb.; kluss vakars, ne grâju ("Schall von Stimmen") Ruj˙n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 401

grãja [Ruj.], der Laut, ein leiser, dumpfer Schall : pē̦rkuona grājas Vēr. I, 219. taures mīlīgās grājas itin lē̦ni aizkāra manas ausis Etn. IV, 145 (aus Livl. [Wohl zu li. groju, r. грáю "krächze".]

Avots: ME I, 644

grauja, der Anprall, die Wucht: vē̦tras graujās luocīsies sils Brig. [Neologismus zu graut nach dem Muster von kauja u. a.?]

Avots: ME I, 639

grebjaîns: g. kuls (krāsnī) Erlaa.

Avots: EH I, 402

grebjaîns Bers., Sessw., grebjuôts, gruftig, ausgefahren : sniegi padara ceļu grebjuotu U.

Avots: ME I, 645

greĩja ein zänkischer, gehässiger Mensch Dond.

Avots: ME I, 647

grèizkãjaîns, grèizkãjîgs, grèizķe̦pains, schiefbeinig : grèizķe̦painās mē̦slu vabules A. XX, 43.

Avots: ME I, 647

ieduobjains, ieduobumi habend Pūrs III, 90.

Avots: ME II, 12

ìeeja, der Eingang, die Einfahrt; der Eintritt: pils ieeja aizbrukuse LP. IV, 228. nevar uziet ieeju savā dzīvuoklī Etn. III, 40. atklājuot Eiropas precēm ieeju A. XI, 475.

Avots: ME II, 14

I ìejamuôt, "iešūt (hineinnähen)": āmu Etn. II, 106.

Avots: ME II, 22

II ìejamuôt,

1) "ein wenig einessen"
Wend;

2) viel essen (von Tieren)
Bers.: tad ta telīte krietni iejamuoja Bers.

Avots: ME II, 22

ìejaûcêt: ie. aitiņu ar maizi Sonnaxt. ie. nedarbā Wessen. ie. bē̦rnu pa neceļiem staigāt Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 516

ìejaucêt, einrühren (vom Teig): iejaucēt maizi, iejavu Wend.

Avots: ME II, 22

ìejaûcêt, tr., (an)gewöhnen Kokn.

Avots: ME II, 22

ìejàukt,

1): ie. maizi Kaltenbr., Oknist, Zvirgzdine; ‡

2) (hin)einmischen
Wolm. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) unversehens eingerührt werden
Auleja: kad daudzāk iejaucas mīkles.

Avots: EH I, 516

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

ìejaûkums, die Gewohnheit U., Kokn.

Avots: ME II, 22

ìejàut: ie. zirgam Diet., für das Pferd Mehl und Kaff in Wasser einrühren.

Avots: EH I, 516

ìejàut, Teig einrühren U., Ronneb.: iejauz auzu miltus ūdenī Antrop. II, 83. vai tu... maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse? Blaum. st. 57. iesalu iejaut, einmischen. Subst. ìejàvums, der Vorteig Karls.; was man zum Einsäuern des Brotes zumengt, das Eingesäuerte, das Gemengte U.

Avots: ME II, 22

ìejaũtâtiês, auch ìejaũtât, (plötzlich) eine Frage stellen: kur tu biji? iejautājās tē̦vs Vēr. II, 172. viņš, apstājis svilpuot, iejautāja Krišs Laksts 21.

Avots: ME II, 22

ìejautrinât, ein wenig, für eine kurze Zeit aufmuntern, erheitern: reibinātāja dzēriens, kuŗš iejautrina prātu Antrop. II, 85. Refl. - tiês, sich aufmuntern.

Avots: ME II, 22

iejava: auch AP. (mit iẽ ), Salisb. (mit iê ² ), Ramkau, Warkl.

Avots: EH I, 517

iejava Niedr - Kurl., was man zum Einsäuern des Brotes zumengt: abrai, kur pat˙laban iejava iejauta LP. V, 366. iejaviņa muldiņā BW. 21022. zāļu iejava, electuarium Preip. 21.

Avots: ME II, 22

iejavine, ‡

2) iejavine "= abra, Backtrog" Vīpe.

Avots: EH I, 517

iejavine, eine Art Speise, "nuo rūgušas maizes mīknas (iejavas) vārīta skāba kartupeļu zupa ar pienu" N. - Kurl.

Avots: ME II, 22

‡ iejavnīca Warkl., = abra, ein Backtrog.

Avots: EH I, 517

‡ iejavputra. Linden in Kurl., ein aus iejavs zubereiteter Brei.

Avots: EH I, 517

iejavs,

1): auch (mit ìe ) Ramkau, (mit ìe ² ) Erlaa, Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit iê ² ) Siuxt, (mit iẽ ) Dunika; ‡

2) "kur kuo iejauc" (?) Druw.

Avots: EH I, 517

iejavs Ronneb., Smilt., Fest., Stelp., Serb., Bers., Stürzenhof, Kurs., [iẽjavs Karls.], = iejava: nerūga iejaviņš BW. 12985.

Avots: ME II, 22, 23

‡ ìejâzdêt Zvirgzdine, = iejādît 1: ie. jaunu zirgu:

Avots: EH I, 517

iekrauja: aiziesim uz kalna iekrauju puķes palasīt Laidsen.

Avots: EH I, 522

[iekrauja, iẽkŗaûja ² MSil., der obere Rand des Abhangs einer Schlucht.]

Avots: ME II, 29

ìekšrija, die Korndarre, das Darrhaus: starp nuojumu un piedarbu atruodas iekšrija, kur zāvē labību Etn. III, 103.

Avots: ME II, 32

iẽleja: auch Frauenb., Iw., N.-Wohlfahrt, iẽlejs Iw., ìelejs AP., ielejs ^{2 -} auch Prl. n. FBR. ,VI, 94, Lasd. u. a. n. FBR: IX, 138, iẽlejš Kl.-Roop n. FBR. XV, 152, Demin. ielejtiņa Tdz. 41417; nom. plur. ielejīši 36549.

Avots: EH I, 526

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

iesalkājas Konv. ² 666 "= iesala asni".

Avots: ME II, 61

ìesalrija die Malzdarre, Malzriege U.

Avots: ME II, 61

iespẽja, das Vermögen Fest., die Möglichkeit: ve̦cāki atduod visu savu mūžu gan˙drīz vienīgi, lai sagādātu saviem pēcnākamiem iespēju rasties un attīstīties A. XX, 261.

Avots: ME II, 69

ìespẽjams, möglich, tunlich: cik drīz vien iespējams, sobald als möglich. tas nav iespējams.

Avots: ME II, 69

ìevajadzêtiês, gelegentlich nötig sein: ja tev kā (dial.: kas) ievajadzēsies, tad pasauci mani! LP. VV, 281. man ievajadzējās naudas. mācītājam ievajagas uz pilsē̦tu braukt LP. I, 137.

Avots: ME II, 85

ìevē̦ruojams, Part. pass. von ievē̦ruot, beachtenswert, merkwürdig, bedeutend: mūsu pilsē̦tā daudz kas ievē̦ruojams. starp mūsu ievē̦ruojamākiem dziesminiekiem minams Auseklis.

Avots: ME II, 88

ìevìlcẽja, eine Sängerin, die ievilkdama singt: pulka meitu dziedātāju, nav ne˙vienas ievilcējas BW. 356.

Avots: ME II, 88

Igaũnija ,* Estland; früher: igauņu zeme.

Avots: ME I, 702

īsnaujas Rutzau, = iešņavas. [Aus ì,snauja, wozu Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME I, 837

izeja, ‡

2) der Stuhlgang
M. Ar.: vai laba i.?

Avots: EH I, 446

izeja, der Ausgang: ve̦lni aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. pats ar savu spē̦ku viņš bija atradis izeju A. XII, 41.

Avots: ME I, 734

izejams, Part. praes. von iziêt,

1) wodurch man hinausgehen kann:
kalnā vārti ieejami, lejas vārti izejami BW. 3831;

2) worin gekleidet man ausgehen kann:
izejamas drēbes, izejams uzvalks, Promenaden -, Winteranzug.

Avots: ME I, 734

izjakarêt, ‡

2) beschlafen (geschlechtlich)
Frauenb.

Avots: EH I, 451

izjakarêt, auseinander werfen, durchwuhlen Spr., [A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 745

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

‡ *izjaûcît ² Salis, = izjàukt: III p. prt. izjaûcīj[a] ² FBR. XV, 70.

Avots: EH I, 451

‡ izjaudât Segew. "die Arbeiten bewältigen, den Anforderungen genügen".

Avots: EH I, 451

izjàukt,

1): auseinanderbreiten (= izā`rdît 2): i. sienu Saikava. ‡ Refl. -tiês: man izjaukuses visa gabana Saikava, ich habe versehentlich den ganzen Heuhaufen auseinandergebreitet.

Avots: EH I, 451

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izjàust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden.

Avots: ME I, 745

[izjàut, durchkneten (den Teig): mīklu vajag vēl reizi izjaut C.]

Avots: ME I, 745

izjaũtât, izjaũtinât, izjautenêt, ausbefragen, ausforschen: mēs taču nuolēmām viens uotru neizjautāt Vēr. II, 1349. viņš tikai tuo izjautenēja. Refl. - tiês,

1) einander befragen;

[2) zur Genüge fragen].

Avots: ME I, 745

izleja ,* die Gosse, Abflussrinne Wid. Vgl. izlietne.

Avots: ME I, 763

izsēja, die Aussaat Wid.

Avots: ME I, 796

izsijas;

1): ābuoltņa i. sēj uz laukiem, pļavām, ganībām Heniņ. ar tādām akmeņu (sic!) izsijām, kuo izsijā nuo grentes AP.; was beim Sieben an Mehl im Siebe nachbleibt
Ramkau.

Avots: EH I, 479

izskreja,

1) das Flugloch am Bienenstocke;

2) der Ausflug (der Bienen):
dažas piezīmes nuo savas praktikas biškuopībā - sākuot nuo pirmās izskrejas līdz iene̦suma beigām Zemk. 1896, 86;

3) ein Plazt zum Spielen, ein Spielplatz:
bē̦rniem pie skuolas nav ne˙kādas izskrejas, ruotaļu vietas A. XV, 83.

Avots: ME I, 798, 799

iztaũja ,* das Interview.

Avots: ME I, 815

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94

II ja, in ja - ja, = juo - juo, je - desto: ja (= juo) pliks, ja (= juo) traks [wo?], je ärmer er ist, desto toller treibt er es.

Avots: ME II, 94

III ja [Siuxt, Sinolen, Ruj.],

1) ja (zur Bejahung dienende Partikel): vai nāksi? ja. ja gan, jawohl:
ja gan, bet viņam sapluosīju aunu Ad. ja jel ja, ja doch: vai nāksi? ja jel ja. [In Salis hat man fragendes ja neben bejahendem jā: "vai būsi mājās? ja?"-"jā!"];

2) ja, in der Tat:
ja, dieviņ, es atradu tautās labu dzīvuošanu BW. 25885, 7. [Nebst li. jè] aus d. ja. [Vgl. auch jà I.]

Avots: ME II, 94, 95

jaču [Ronneb., Arrasch] = jaču, vielleicht [wobei das hypothetisch Ausgesagte erwünscht wird]: "kur tev kūtis derēs? tev jau nav luopu!" dievs atteica:"jaču būs" LP. VII, 1166.

Avots: ME II, 95

jada, [jads Ngallen], jade, ein ganzer Satz von Netzen, wie sie im Meere aufgestellt werden Kawall: zvejnieki izvilka savu jadu (tīklu rindu) karklw. Vgl. je̦da [und Bielenstein Holzb. 654.]

Avots: ME II, 95

jadals, s. je̦de̦ls.

Avots: ME II, 95

jagalêtiês Serb., Bers., jagalîtiês, tollen, sich albern gebärden. [Aus etn. jagalema "sich streuten?"

Avots: ME II, 95

jaikstiņa,

1) [jàiksts, - s (Schwungstange einer Wiege") Kreuzb., jàiksta Arrasch], eine dünne Stange; ["eine der Länge nach entzwei- geschnittene Rute" (ar jaikstiņām pārsien bē̦rza sluotas); "ein Pergel oder ein Stäbchen" Setzen, Sonnaxt;

2) "ein langes, dünnes Frauenzimmer
Nerft. [Wolh mit vorgesetztem j -, vgl. îksts "Rute". Das ai kan in Nerft auch auf altes ei zurückgehen; vgl. eikste od. eikstiņa Brucken "eine dünne Stange".]

Avots: ME II, 95

jaire Nerft, = aĩre; Plur. jaires, die Schaukel [Kreuzb.], N. - Schwanb., Liwenh., Jauns. In dieser Bed. auch jairas: es neiešu jairiņās (Var.: jairītēs) ne ar vienu šūpuoties BW. 32252, 1. [nekar jairu jūrmalī! BW. 32258, 1 aus Kreuzb.]

Avots: ME II, 95

jairis "mūrītis" Stom.

Avots: ME II, 95

jâjams, Part., Praes. von jât; jājams zirgs, das Reitpferd: se̦dluo cieti, bāleliņ, man jājamu kumeliņu Ltd. 978; zur Verstärkung von jāt: jāj, bāliņ, jājamuo, reite, Brüderchen, immerfort.

Avots: ME II, 106

jaka, [jaks A. - Schwanb.], die Jacke. Nebst. estn. jake] aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 95

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. - tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95

jakarêt, - ẽju, tr., durcheinanderwühlen, vermischen, in Unordnung bringen: jakari, kuo tu te jakarē? Mar. te vakarā atnāks kaimiņš, liels burvis, staigās pa aluku gar izve̦stām mē̦slu gubiņām jakarē̦dams LP. VII, 484. Refl. - tiês, sich wild lärmend herumjagen, jachern, jachterrn Golg. Wolm. aus d. jachern entlehnt.

Avots: ME II, 95

jakaris, ein Wühler, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Mar., Bers., Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jakaru jakariem iet, skret, mit unsicheren Schritten gehen, laufen: jakaru jakariem atskrēja bē̦rns pie manis, t. i. tāds bē̦rns, kuŗš vēl pa krietnam nepruot iet kājām A. - Rahden n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jakts, - s, jakte,

1) die Jagd:
iet uz jakti (genuin lett. uz medībām);

2) das Tollen, Rasen:
kas tur par jakti? [Nebst estn. jaht aus mnd. jacht.]

Avots: ME II, 95

[jal Dond.], jala Setzen n. BW. 7697, jale Sackenhausen n. BW. 13670, = jel(e): [lai man vaļa pie māmiņas jale šādu vasariņu BW. 6723 var. aus Hasenp.]

Avots: ME II, 95

jam, ihm, ostle. dat. sing. von jis.

Avots: ME II, 95

I jama,

1) die Gruft
[Serben: iebridu tādā jamā, ka vairs ne laukā tikt Nötk.;

2) ausgefahrenes Geleise
Etn. I, 59. [Wohl aus r. яма "Grube".]

Avots: ME II, 95

II jama [Arrasch; jam̃ma Nigr., Drosth.], das Essen (in der Kindersprache) A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

III jama,

1) [Dreck, mit Schlamm und Wasser vermischt: pie kūts durvīm tāda jama, ka nevar ne izbrist Nötk.];

2) liela jama "eine grosse Menge, Masse (auf etwas Weiches bezogen)"
Bers. n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jamaîns, gruftig, uneben: ceļš tik jamains, ka tâ˙pat tukšā braucuot lauž vai kaklu nuost Etn. I, 59, Bers.

Avots: ME II, 95

jamât, [jam̃mât Nigr.], - ãju, jamuôt, mit vollem Munde essen (von Kindern) A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jam̃basts,

1) der Wirrwarr, Lärm, ausgelassene Fröhlichkeit, das Geschrei, Tollen
AP.: kamē̦r lielcilvē̦ki pa lauku kuopās, bē̦rni iekšā sacē̦luši tādu jambastu, ka bailes klausīties Nötk. tur bija jambasts: sievas kliedza, bē̦rni raudāja, vīri matuos Serb. sākās jambasts vaļā Stari III, 12;

2) Kummer, Unannehmlichkeit
Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jamuôt, s. jamāt und iejamuot.

Avots: ME II, 95

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât ² Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96

jandags, ein Trinkgefäss, 1\4 Stof Oppek. [Auf wruss. яндóвка "Becher" beruhend?]

Avots: ME II, 96

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96

jañdaliņš [Gr. - Essern, jañdāliņš Wolm., Drosth., N. - Peb., Trik., Bers., Kl., je̦ndaliņš U.], jandalis [Nigr.], Konv. ²

1) ein lettischer Tanz:
jandāliņš gājis vaļām LP. IV, 222;

2) [jañdals Wolm., Jürg., AP., Treiden, Behnen], Streit, Zank, Lärm
[Salis]: sacelsies liels jandaliņš Vēr. II, 1316. [Aus den finnischen Sprache? vgl. jañdalêt und estn. jandlema oder jändlema "keifen, streifen."]

Avots: ME II, 96

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96

jara [Drosth.], Lärm, Spektakel: tur bija liela jara. jaru jarām, lärmend, tobend Bers., Erlaa. peles un žurkas taisīja tādu jaru, ka ausis bij jābāž cieti Latv. Vgl. jārs und jora.

Avots: ME II, 96

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107

[jauba (wohl = jau . ba) "?": jauba šķietas savās ruokās mani turuots (aus einem Gesangbuch des 18. Jahrh.)]

Avots: ME II, 97

jaûbrãlĩtis RKr. XVI, 88 (au n. - Bartau), = jaunbrālītis.

Avots: ME II, 97

jàucẽjs, der Wühler, Zerstörer: ūdens jaucējs LP. IV, 157; pē̦du jaucēja II, 67; vērsītis žuogu jaucējiņš BW. 12780.

Avots: ME II, 97

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

jaûcêklis,

1) die Lockspeise, der Köder
Bers., Lös., Sonn.; par jaucēkli sauc katru līdzekli, ar kuŗu cilvē̦ki kustuoņus pie sevis pieradina; p. p. zaķim izliek ābuoliņu par jaucēkli J. Kaln. Plm.;

2) Lockvogel
L. Zu jaûcêt "gewöhnen".

Avots: ME II, 97

jaûcêt [Kr., Lis., Warkh., Druw., Kl.], - ẽju,

1) tr., gewöhnen:
bē̦rns pie dieva vārda Manz. tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucē̦ts Rainis. kuo tu bē̦rnus jaucē pie (auch uz) nedarbiem Bers., Sonn.;

[2) jaucēt, locken:
dievs grib ar tuo mums jaucēt, ka mums ticēt būs LLD. II, 13 ₂₃ .] Refl. - tiês sich gewöhnen: tam būs jaucēties apduomīgus vārdus runāt Manz. Sir. 39, 3. Vgl. jaûks.

Avots: ME II, 97

jaûcĩba,

1) [Ringen n. U.] Anmut, Schönheit;

[2) die Freude
Und. Psalmen 31.]

Avots: ME II, 97

jàuciêns, das Gemisch: puiši, knaši nu raugāt jaucienu (= jaukumu) Hug.

Avots: ME II, 97

jaûcîgs, schön, anmutig: briesmīgi jaucīgi, bet vis˙jaucīgāki izskatās žagata un ve̦lns R. Sk. II, 227.

Avots: ME II, 97

jaũda,

1) Vermögen, physische Kraft:
gājēji ē̦duši nuo šīm mantām cik jaudas LP. VII, 558. [jaudas vīrs U., ein Mann, der etwas vermag];

2) das Denkvermögen:
viņš skaitīja mācītāja vārdus bez jaudas Vēr. I, 826. vai tas šausies vienam jaudā (= prātā) Alm.;

3) der Einfall, Gedanke:
pirmā jauda viņam bij uz vietas griezties atpakaļ Asp.;

4) jaudām - jaudām, teils - teils, zuweilen - zuweilen:
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbeiles viņam slien matus stāvu Seibolt. [In der Bed. 1 wohl aus liv. joud "Kraft, Vermögen", s. Thomsen Beröringer 254; zur Bed. 4 vgl. finn. juoto "Musse" joutaa "Zeit haben". Dagegen zur Bed. 2 und 3 vgl. jaust (prt. jautu und jaudu) "wahrnehmen".]

Avots: ME II, 97

jaudārzs [aus * jauj - dārzs, s. jauja], ein Hof um die Riege (pagalms ap riju) RKr. XI, 71 (aus dem Inflänt.)

Avots: ME II, 97

jaũdât, - ãju,

1) vermögen, können:
visi strādāja, cik jaudāja Etn. III, 15;

[2) verstehen, wissen:
viņš nejaudāja, kâ tai pateikties Janš. DZimt. ² 24.] Refl. - tiês, sich anstrengen L., Kronw.

Avots: ME II, 97

jaudît, tr., bewegen: kur es tādu lielu ēveli lai lieku, tuo jau es nevaru jaudīt Naud. Zu li. jùdinti "bewegen", [judėti "sich bebend bewegen", jùsti "in Bewegung geraten", judimas "Zank", jáudinti "Leidenschaft erwecken", poln. judzič "reizen, hetzen", ai. ud - yōdhati "wallt auf", la. jubēre "befehlen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 396 und Trautmann Wrtb. 109.]

Avots: ME II, 97

jaudnieks, einer, der die Kraft wozu hat U.

Avots: ME II, 97

jaûdzumiņš, [ein Neuling, ein Anfänger]: tu tādās lietās esi vēl par jaunu, tīrais jaudzumiņš! Vīt. [Wozu zu jaûnzemis, das als Gesindename an vielen Orten "jaûdzums" ausgesprochen wird.]

Avots: ME II, 97

jaũja [Preekuln] (li. jáuja), die Riege: apkūlēm miežus, rudzus, aiztaisām jaujas durvis RKr. XVII, 36 (aus Nieder -Bartau). [Zu li. javaĩ "Getreide". aruss. евинъ "Getreidedarre", ai. yava-ḥ gr. ζειαί "Spelt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 107.]

Avots: ME II, 97

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98

jàukle, jàuklis, = jauktne.

Avots: ME II, 98

jaûkuôtiês ² , schön werden (vom Wetter): pēc ilgāka lietus laiks sāk jaukuoties Ahs.

Avots: ME II, 99

jaûks (li. jaukùs "zahm; angenehm"),

1) zahm:
jauks luops, ein frommes Tier Kurisch - Haff;

2) heiter
(nach Manz. Lettus freudig, fröhlich von Angesicht), schön: jauks gaiss, laiks;

3) schön, anmutig (von Wahrnehmung aller Sinne):
jauka paija, istaba, skaņa, smarša. viņš jauki raksta, dzied. tas jauki uož. jauka bija uzskatīt, vēl jaukāka valuodiņa BW. 17658;

4) sittlich schön:
jauks bē̦rns,

a) ein hübsches Kind seinem Äusseren nach,

b) ein artiges Kind.
tas nu nav vis jauki nuo saimnieka LP. IV, 169. sadzīvuojām dažu gadu pa guodu, pa jauku, in Ehren und Eintracht. tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. [Nebst jaûcêt und jūkstu, li. jùnkstu "gewöhne mich" (s. dazu Le. Gr. 583 ² ) zu li. jaukìnti "gewöhnen", apr. iaukint "üben", slav. učíti "lehren", привыкнуть "sich gewöhnen", got. biūhts "gewohnt", ai. ucyati "ist gewohnt", ōkaḥ "Behagen", arm. usanim "gewöhne mich, lerne" u. a., s. Hübschmann Arm. Gr. 484, Boisaq Dict. 234, Persson KZ. XLVIII, 127, Trautmann Wrtb. 335.]

Avots: ME II, 98

jaûkskaņa ,* jaûkskanĩba *, der Wohllaut, Euphonie: valuoda pilna jaukskaņas Vēr. II, 733. mazkrievu valuoda ar savu maigumu un patīkamuo jaukskanību atgādina se̦nuo grieķu valuodu Vēr. I, 1240.

Avots: ME II, 98

jaûkskanîgs ,* wohlklingend, euphonisch, melodisch: jaukskanīga valuoda; jaukskanīgie panti A. XI, 633.

Avots: ME II, 98

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

[jaukt U., ^{= jaucēt,} gewöhnen.]

Avots: ME II, 98

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jàuktne, jàutņa, ein Gemisch, etwas Gemischtes, Verwirrtes, das fünfte Rad: jauktnes suga (vom Vieh) Bers. n. A. XV, 1, 408. jaucas kâ jauktņa pa vidu Naud.

Avots: ME II, 98

jaukturis, der Quirl Adsel; [gebildet nach mieturis].

Avots: ME II, 98

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

jaûkulas Buschh., = jê̦(l)kulas. [Wohl aus * jalkulas (vgl. gaûgalis aus galvgalis und Le. Gr. 146) > * jālkulas (s. Le. Gr. 98) mit ostle. ā aus ē̦.]

Avots: ME II, 98, 99

jàukums, die Mischung, das Gemisch: Miķeļa vakarā saimnieks iet pa māju apkārt ar šķīvi, uz kuŗa knipluoki, sāls, krūkļu lapas, pe̦lni, un kaisa nuo šī jàukuma pie katra sliekšņa Tr. IV, 644. Zu jàukt.

Avots: ME II, 99

jaûkums, die Schönheit, Anmut, Lieblichkeit: tur daudz dabas jaukumu. patu jaukumu nevarēju kamanās sē̦dē̦dams BW. 564.

Avots: ME II, 99

jaûkvijîgs, geschmeidig, biegsam: jaukvijīga valuoda A. XI, 740.

Avots: ME II, 99

jaûmãsa N. - Bartau, = jaûnmāsa.

Avots: ME II, 99

jàumiem ² Bers., stossweise, heftig: ar mē̦sliem aizbāztām rūtēm, kur vējš jaumiem pa istabu skraida P. A. [Vielleicht aus * jaujumiem; zu jaujš.]

Avots: ME II, 99

jauna, die Braut: ej, māsiņ, mana jaunaliņa BW. 14949, 3.

Avots: ME II, 99

jaûnarums, ein eben gepflügtes Feld Konv. ² 645.

Avots: ME II, 99

[jaunata (slav. junota) Trasun 11, die Jugend.]

Avots: ME II, 99

jaûnatne [Druw., Bauske], jaûnâtne PS., jaunetne Spr.,

1) die Jugendzeit, die Jugend:
nuo jaunatnes, von Jugend auf ai dieviņ, nuosavīlu (= nuovīluos) jaunetnē;

2) die Jugend, junge Leute:
[jaunatne ir gruozīga Diez.] ģimnazijas jaunatne Vēr. I, 1238.

Avots: ME II, 99

jaûnatradums ,* die Erfindung, Entdeckung.

Avots: ME II, 99

jaûnatrasts, neuentdeckt: jaunatrastie x - stari MWM. VI, 392.

Avots: ME II, 99

jaûnatvasinâts ,* neugebildet: tagad lietuojam jaunatvasinātus vārdus RKr. VIII, 18.

Avots: ME II, 99

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. ² 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

jaûnaûdzis, Neugewachsenes, Nachwuchs Ar.

Avots: ME II, 99

jaunaugslis,

1) [ein junger Trieb Wid.]; ein junger Laffe
L.

Avots: ME II, 99

jaûnava, Demin. auch jaunavīte BW. 887; 8068,

1) die Jurgfrau:
viņa bija jau izaugusi par staltu jaunava;

2) die Neuvermählte, die junge Frau
Lettg.;

3) die Schwiegertochter:
es būšu tava jaunaviņa, tava dē̦la līgaviņa BW. 1939. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte 887;

4) Jugfrau (Sternbild).

Avots: ME II, 99

jaûņava ² Dond., [Wandsen], Grob., [jaûņave ² Dunika, jaûņeve ² Lautb.], = jaûnava 3.

Avots: ME II, 103

jaûnavĩba ,* Jungferschaft.

Avots: ME II, 99

jaûnavîgs ,* jungfräulich: viņās (grāmatās) kaut kas šķīsts, jaunavīgs Druva I, 900. jaunavīga kautrība Seibolt.

Avots: ME II, 99

jaûnbḕ̦rns, der Konfirmand: svētdien iesvētīs jaunbē̦rnus Sassm.

Avots: ME II, 99

jaûnbrãlĩtis, der junge Bruder: mēs deviņi jaunbrālīši BW. 13646, 27.

Avots: ME II, 99

jaûnbũve ,* der Neubau.

Avots: ME II, 99

jaûnceļams, neu zu errichten, zu gründen, zu bauen: jaunceļama pilsē̦ta Konv. ² 1983. jaunceļamā mūrī jāiemūrējuot cilvē̦ks LP. VII, 373.

Avots: ME II, 99

jaûnce̦lˆts, neuerrichtet, neuerbaut: jaunce̦lta ē̦ka.

Avots: ME II, 99

jaûndibināms, od. jaûndibinãjams, neu zu stiften, zu gründen: jaundibinājamas biedrības Ar.

Avots: ME II, 99

jaûndibinâts, neugegründet, neugestiftet: jaundibināts teātris Vēr. II, 877.

Avots: ME II, 99

jaûneklîgs, jugendlich, das Wesen der Jugend habend: māte palikuse tāda pat jauneklīga kâ ar˙vienu Druva II, 460.

Avots: ME II, 100

jaûneklis [Warkh., Nigr., Bauske, Dunika, jaûnêklis Kl., Trik., Arrasch, Jürg., Druw., N. - Peb., Bers., PS.], fem. - kle,

1) der Jüngling, das junge Mädchen:
skuolas jaunekļiem un jauneklēm;

[2) jaûneklis, fem. jaûnekle Bauske, Warkhof, ein junges Schaf].
Vgl. li. jaunìklis "Jüngling".

Avots: ME II, 99

[jaûneklisks ,* jugendlich, der Jugend eigentümlich: jaunekliska sajūsmināšanās.]

Avots: ME II, 99, 100

jaûnêtiês, - ẽjuos, jaûnîtiês, jaûnuôtiês, jung tun: tautietis jauns jaunējās (Var.: jaunuojās) BW. 15657; jaunījās 10771.

Avots: ME II, 100

[jauneve Zb. XV, 225, die junge Ehefrau. ] Demin. jaunevĩte, Schwiegertochter Kabillen n. BW. 23445.

Avots: ME II, 100

[jaungads LKVv., das Neujahr.]

Avots: ME II, 100

jaûnĩba (li. jaunỹbė), die Jugend: tâ tecēja mans mūžiņš nuo jaunības (Var.: jaunuma) ve̦cumā BW. 17287.

Avots: ME II, 100

jaûnìece̦lˆts, eben erwählt, neuerwählt: jauniece̦ltais ķēniņš LP. V, 307.

Avots: ME II, 100

jaûnìegũts, neuerworben: viņi tuomē̦r nepaliek savā jauniegūtajā gara pasaulē Vēr. I, 1180.

Avots: ME II, 100

jaũnìemituôts, neueingetauscht: viņš paņēma savu jauniemituotuo vijuoli LP. VII, 622.

Avots: ME II, 100

jaûnìenãcẽjs, einer, der eben zu andern hereingekommen ist.

Avots: ME II, 100

jauniene, die Jugend, Jugendzeit: nuo jaunienes (Var.: jaunības) palustuoju BW. 168.

Avots: ME II, 100

jaûnìesâcẽjs, der Anfänger MWM. VI, 199, Stari II, 364.

Avots: ME II, 100

jaûniẽte,

1) die Neuvermählte, die junge Frau
Manz.; jauniêtis, der Neuvermählte, der junge Mann; d. Plur. jaûniẽši, die Neuvermählten, das junge Paar Bers., Adsel, Gav., Letg.: brūtes kruonis jānuoceļ jaunam vīram, lai jauniešiem allaž labi sakrīt Etn. II, 23; A. XV, 1, 408;

2) jaunietis, ein Jugendlicher
U., der Jüngling Lautb. L. 27; ein Neuling L. Dazu ein Fem. jaunietene von U. angeführt.

Avots: ME II, 100

jaunieva, = jaunuvīte, Schwiegertochter 11653, [23369 var.]

Avots: ME II, 100

jaûnieve̦dums ,* die Neuerung A. XVI, 1128.

Avots: ME II, 100

jaûniķis (li. jaunìkis), der Bräutigam: nācu jauniķus lūkuot BW. 13029. In Nigr. jaũniķis, ein Neuvermählter [so auch Zb. XV, 225], jauniķe (li. jaunìkė), die Neuvermählte.

Avots: ME II, 100

jaûninãjums, die Neuerrung, Neubildung A. XII, 155.

Avots: ME II, 100

jaûninât (li. jàuninti), tr.,

1) erneuern, verjüngen:
uotreiz manu augumiņu tu par jaunu jaunināji BW. 22168, 2. es tuo savu vainadziņu jaunu vien jaunināju 5877. valuodu jaunināt viele Neubildungen in der Sprache gebrauchen;

2) für jung ansehen, ausposauen:
kuo tu mani tâ jaunini? Refl. - tiês,

1) sich erneuern, sich verjüngen, jung tun
R. Sk. II, 135;

2) sich für jung ausgeben:
tautietis jauninās (Var.: jaunījās) BW. 10771.

Avots: ME II, 100

jaûniņš, ein beliebtes Demin. von jauns,

1) sehr jung, jugendlich:
viņš jau vēl jauniņš A. XI, 105;

2) sehr unerfahren:
tu šinī darbā pa˙visam jauniņš.

Avots: ME II, 100

jaûnĩte,

1) die Schwiegertochter
Konv.; ¹

2) die Neuvermählte
Oppek.: es dzeršu uz jaunītes laimi Straume;

3) die junge Mutter, Stiefmutter:
jaunīte, tâ viņi saukāja pamāti Latv.

Avots: ME II, 100

jaûnitene, die Jugend: nuo jaunitenes Nurmhusen.

Avots: ME II, 100

jaûnîtiês, s. jaunēties.

Avots: ME II, 100

[jaûnive Warkh., = jaunuve.]

Avots: ME II, 100

jaûnjaũns, sehr jung: jaunjauna meitene A. XXI, 580.

Avots: ME II, 100

jaûnkul˜ts, frisch gedroschen: izlicis uz galda jaunkultu maizi LP. VI, 131.

Avots: ME II, 100

jaûnkùndze ,* das Fräulein: es meitiņa, jaunkundzīte, ne nuo krē̦sla neceļuos BW. 10555.

Avots: ME II, 100

jaûnkùngs, der Jungherr: tur bija ieradušies jaunkungi un jaunkundzes. jaunskungs Jēcis, verspottende Bezeichnung eines Menschen. Gew. jaûnskùngs, Gen. jaûnkùnga: jaunskungs Jēci, kam tu brēci!

Avots: ME II, 100

jaûndaĩcîgs, jaûnlaĩka, jaûnlaĩku, modern, neuzeitig: jaunlaicīga ve̦de̦kla A. XII, 785; jaunlaika rakstniecība JR. VII, 182.

Avots: ME II, 100

jaunlatviẽtĩba ,* das Jungelettentum: vis˙gaišāk tā laika jaunlatvietības garu raksturuo Krōnvalda Atis Konv. ² 2231.

Avots: ME II, 101

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. ²

Avots: ME II, 100, 101

jaûnļaùdis, Pl., die junge Leute, die Jugend (Jünglinge und Jungfrauen): tagadējie jaunļaudis nepruot citādi runāt kâ vien nievādami Aus.

Avots: ME II, 101

jaûnlaũlâts, neuvermählt: nuo altāŗa līdz kruogam jaunlaulātie nāca labās ruokās de̦vušies, kâ tās laulājuot saliktas BW. III, 1, 50.

Avots: ME II, 101

jaûnliẽlmãte, die junge Herrin, Edelfrau im Gegensatz zu ve̦clielmāte A. XX, 506.

Avots: ME II, 101

jaûnluõpi, das junge Vieh, z. B. teļi Luopk. III, 73.

Avots: ME II, 101

jaûnmãsa, die jüngere Schwester: kur dzied manas jaunmāsiņas BW. 493, 5.

Avots: ME II, 101

jaûnmãte, die Stiefmutter, eig. die neue Mutter Bers. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 101

jaûnmeîta, ein junges Mädchen: jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja BW. 20168.

Avots: ME II, 101

jaûnmežs, ein junger Waldanwuchs: jaunmežā aug daudz uogu Kand., Sasm.

Avots: ME II, 101

jaûnmìeži, heurige, frische Gerste: jaunmiežu biezputra LP. VII, 831.

Avots: ME II, 101

jaûnnedẽļa [li. jauna nedėlia Lit. Mitt. I, 79], die nächste Woche: nuorunājuši par kāzām tâ kâ uz jaunnedēļu LP. IV, 39. Als Adv. vielfach verkürzt jaunnedēļ: jaunnedēļ satiksimies mežā V, 136.

Avots: ME II, 101

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103