Paplašinātā meklēšana

àiznest: a. mē̦slus aiz pakša. Refl. -tiês, ‡

2) hin-, wegeilen:
tis kai ar vēju aizne̦sas (r. уносится) Pas. VIII, 306.

Avots: EH I, 40

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

atnest (vor vokalischer Endung mundartlich mit z gesprochen, z. B. III p. prt. atneze Pas. VII, 139), Refl., ‡

2) sich
(dat.) herbringen, holen: atnesēs pamieluot savu kūmu Pas. III, 293; ‡

3) sich von setbst herbringen, -schaffen:
tai ūdens atnesas! Pas. IX, 82.

Avots: EH I, 157

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

danest (li. danèšti), ‡ Reft. -tiês, sich (dat.) zutragen Auleja.

Avots: EH I, 306

danest [slav. donesti], tr., hinzutragen.

Avots: ME I, 437

‡ diẽne̦ste (sic!) Seyershof, diẽneste Orellen n. FßR. XI, 41, (mit ìe ² ) Kaltenbr., der Dienst.

Avots: EH I, 327

‡ dienestnīca Pas. X, 527, eine Magd.

Avots: EH I, 327

diẽnestnieks, = dienastnieks.

Avots: ME I, 483

diẽne̦sts: jāju kaŗa diene̦stā BW. 31930; dienests meita Pas. X, 119, ein Dienstmadchen.

Avots: EH I, 327

diẽne̦sts, -a, od. -s, = dienasts, der Dienst; diene̦sta- od. diene̦stmeita, das Dienstmädchen. [Nebst estn. tẽnistns aus mnd. dēnest.]

Avots: ME I, 483

ìenest, tr.,

1) hinein -, hereintragen:
tie nuolauza divi zarus, iene̦s Māŗas baznīcā BW. 13250, 19;

2) anfangen zu tragen:
iene̦stuo upe nesa 8884;

3) eintragen:
šis veikals viņam iene̦s daudz naudas. Refl. - tiês, von sich selbst herein -, hineintragen: žagari paši iene̦sas LP. IV, 147.

Avots: ME II, 48

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

iznest [li. išnèšti, aksl. iznesti], tr.,

1) heraus -, hinaustragen, heraus -, hinausbringen:
meitiņas... pašiem alu izne̦sušas BW. 13271;

2) wegtragen, zerstören:
ja ūdens krājums spēj dambi iznest Kaudz. M.;

3) austragen:
es jau tik daudz bē̦rnus izne̦suse. Gew. iznē̦sājusi. Refl. - tiês,

1) sich aufführen, auftreten, sich gebärden, sich gerieren:
daž˙dažādi (5726), gan ar daiļi (15306), ne tik daiļi (9696), neražani izne̦suos BW. 10729. lūk, kâ tā pruot iznesties Poruk. dzīvuo, brauc un izne̦sas kâ kungs Alm.;

2) lange Zeit tragen:
vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies tiks debesīs tâ˙pat kâ es, krustu izne̦sies? Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
iznesies = izne̦susies

Avots: ME I, 775

‡ kēneste Pilda (mit è ² ), Pas. III, 289 (aus Lettg.), ķènests ^2, -s Warkl. n. FBR. XI, 107, Pas. IV, 275 u. a. (aus Lettg.), das Königreich.

Avots: EH I, 699

ļaũnestĩba, die Missetat, Unbill, das Unrecht, die Bosheit Bauske: es ne˙kādu ļaunestību nee̦smu darījis Bauske.

Avots: ME II, 532

lĩdzatne̦sts, mitgebracht: ē̦dušas līdzatne̦stas ciema maizes LP. VII, 863.

Avots: ME II, 479

mānestība: Betrügerei, Gaukelei Segew.: ve̦cie cilvē̦ki ir mānestības darījuši visur Seyershof. katram darbam ir bijusi sava m. (abergläubisches Gebaren?) ebenda.

Avots: EH I, 791

[mānestĩba, der Trug MWM. IV, 903.]

Avots: ME II, 582

‡ mēnestnica, der Mond: teci spuodri, m˙! BW. 6836 var.

Avots: EH I, 807

nest, ‡

2) gebären:
Dūmaļa katru mēnesi ne̦susi teļus Pas. XI, 258; nevarēja nuoskārst, vai šai nesīs (ob sie schwanger ist) Saikava; ‡

3) fig., "ertragen"
Strasden: es nee̦smu ne̦susi nuo sava vīra pa vienu gadu tik daudz, cik mana māsa ir ne̦susi nuo sava vīra pa desmit gadiem; ‡

4) vorwärts stürzen
(intr.): zirgs ne̦s pa lauku (von einem scheu gewordenen Pferd) Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): n. ("tiekties") uz lielām lietām Kand. jis smagi iz (= uz) liela nesēs ("centās būt le̦pns ^) Kaltenbr. jau tad viņš nesās uz skuolu Kand.; 3): (puisis) prata pieklājīgi n. Janš. Apsk. 1903, S. 297; ‡

6) für sich tragen, mit sich tragen:
uozula vainakus nesās vidā (= iekšā) Kaltenbr.; n. ar bē̦rniem uz baznīcu Pas. III, 292, die Kinder zur Kirche tragen; ‡

7) = atnestiês: slaucu guovi, kamē̦r vēi nebij ne̦susēs Siuxt; ‡

8) sich eilig begeben: kur nu tu nesīsies? paliec te˙pat! Saikava, Sonnaxt. nesies pruojām nuo munām acīm! Pas. IV, 342 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 20

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. ² 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734

ne̦sta: auch Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215), Pas. XIV, 410, Smilt. n. FBR. XVI, 160: vē̦rsē̦ns ... bija apēdis ne̦stu ar visu deķi Pas. XII, 126 (aus Blome).

Avots: EH II, 20

ne̦sta Ruj., [PS., Serbigal, Walk], für nasta; [ein Decke voll mit Stroh od. Heu Salisb.]für ne̦stava: ar ne̦stām salmus nesa Wolm.

Avots: ME II, 734

ne̦stavas: auch BW. 18703, Blieden n. FBR. XVI, 99, AP., (Schulterjoch) Frauenb., (Trage, Sänfte) Seyershof, (eine Trage zum Steintragen) Ramkau; ein Sing. ne̦stava BW. 18260 var.

Avots: EH II, 20

ne̦stavas, ne̦stuves, [ne̦stuvas U., Bielenstein Holzb. 325], die Trage, Tracht, das Schulterjoch der Wasserträger, die Sänfte [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 325]: zvans krita nuo ne̦stavām zemē LP. VII, 1028. saimnieks gājis ar ne̦stavām uz upi V, 82. meita tika ar visām ne̦stuvēm un spaiņiem mēnesī Lautb. bēŗu ne̦stavas, die Totenbahre Kaudz. Sehr selten der Sing.: tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu ne̦stavu muļķītim uz kamiešiem LP. VI, 61.

Avots: ME II, 734

[nesteidzĩba, nicht eiliges, ruhiges Wesen: lēnīgā nesteidzības garā Jaunie mērn. laiki I, 90.]

Avots: ME II, 734

nestèidzîgs, nicht eilig Mag. IV, 2, 130.

Avots: ME II, 734

[nestiñgrs, nicht stramm.]

Avots: ME II, 734

nestiprs, kraftlos, schwach: nestiprs vīrs, cietuoksnis.

Avots: ME II, 734

nestiprums, die Kraftlosigkeit, Schwäche: nestipruma zâles LP. II, 52; [Pas. II, 108].

Avots: ME II, 734

ne̦stūklas [Bauske], ne̦stuklas Kav., Pav., = ne̦stules.

Avots: ME II, 734

‡ ne̦stūkles, = ne̦stules: smagi krīt piesme̦ltie spaiņi, nuograb n. Delle Negantais nieks 212.

Avots: EH II, 20

ne̦stules: auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH II, 20

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

nestuñda, die Unglücksstunde, eine böse Stunde: nestundā es izgāju līgaviņas lūkuoties BW. 13877. ak tētiņ, tavu nestundu! MWM. VII, 478.

Avots: ME II, 734

‡ nestunde Lasd. u. a. n. FBR. IX, 160, Auleja, Linden in Kurl., Oknist, = nestuñda.

Avots: EH II, 20

ne̦stuves (unter ne̦stavas): auch Lesten n. FBR. XV, 23.

Avots: EH II, 20

ne̦stuves, s. nestavas.

Avots: ME II, 734

nùokne̦stuôtiês, aufstöhnen: Piesis sāpīgi nuokne̦kstuojās Alm.

Avots: ME II, 800

nùonest,

2): atskrēja baltais gulbis un nuonese juo Pas. IV, 542; ‡

3) abtragen (Kleider)
Seyershof: pa laukiem nuone̦stu virsjaku valkā mājā; ‡

4) überschwemmend mit Schlamm od. Schutt bedecken:
tās pļavas tiek plūduos nuone̦stas Heidenfeld. ar našu nuone̦stas pļavas AP. Refl. -tiês, ‡

2) für sich wegtragen
Auleja: saknīšu piekašas i[r] nuone̦sas; ‡

3) sich abtragen
Seyershof: šis lakats jau ir nuonesies.

Avots: EH II, 72

nùonest [li. nunèšti], tr.,

1) herab -, heruntretragen:
nuones maisus nuo augšas!

2) weg -, hintragen:
palīdz nuonest naudu līdz kruogam LP. VII, 148. [Refl. - tiês, bis zur Erschöpfung tragen: e̦smu par˙lieku nuonesies maisu(s) Salis.]

Avots: ME II, 824

panest, Refl. -tiês,

1): man smags ne̦samais; še, panesies tu ar kādu gabalu! Saikava. dievs man deve lielu bē̦rnu, nevarēju pasanest Tdz. 48564;

2): panesies nuost man nuo kājām! (packe dich schnell fort!)
Saikava. ‡ Subst. panesējs, wer erträgt: vai es viena panesēja visu ļaužu valuodiņu? BW. 9014 var.

Avots: EH II, 160

panest [li. panèšti, slav. ponesti], tr.,

1) eine Strecke, eine Zeitlang tragen:
viņš panesa bē̦rnu labu gabalu;

2) ertragen, aushalten:
grūti ir panest truoksni Kaudz.;

3) tragen, ertragen, aushalten können - sehr hāufig nach
varēt: vai tu vīru panesīsi? BW. 30977. upīte nesa, nepanesa 13373. es nevaru panest ļaužu valuodiņas 8289. [Refl. -tiês,

1) eine Weile (zu seinem Vergnügen) tragen:
duod man ar panesties!

2) sich fortschleppen:
pārēdies luops nevar panesties aiz smaguma Warkl.]

Avots: ME III, 77

pãrnest, ‡

2) vertragen:
ruokas darba nepārne̦s, augums ļaužu valuodeņas Tz. 54820. kam jāpārne̦s caurrauja vējš Pēt. Av. IV, 102.

Avots: EH XIII, 207

pãrnest, tr., hinübertragen, überbringen: bē̦rnu pār upi. pārnes manai māmulītei simtu labu vakariņu! BW. 13646, 1. Refl. -tiês, tragend sich überanstrengen: Anna bij pārne̦susēs un apsaldējusēs Duomas II, 1321.

Avots: ME III, 168

pā`rnest [li. parnèšti], nach Hause tragen, bringen: vakarā pārnesis maļamuo atkal mājā LP. IV, 36.

Avots: ME III, 169

pìenest,

1) zutragen; herbei-, herantragen:
pienest ziņas;

2) volltragen; hineintragend anfüllen:
ve̦lns stiepa, ka stiepa, kamē̦r maisu pienesa pilnu LP. VII, 489.

Avots: ME III, 276

pil˜nestĩba,

1): viņiem ne˙kāda p. (= pārticība) nav Frauenb. zirgam jāduod ēst, lai viņam ir p. (pilns vē̦de̦rs) ebenda;

2): auch Lng.

Avots: EH XIII, 232

pil˜nestĩba,

1) die Fülle:
kaimiņš dzīvuo pārticībā un pillestībā Ahs.;

2) die Vollkommenheit.

Avots: ME III, 215

‡ pilnestīgs, vollkommen (?): ē̦kas pilnestīgãkais apdarinājums Tēvijas Sargs 1938, № 14 S. 1.

Avots: EH XIII, 232

sanest, Refl. -tiês, ‡

2) tragend sich überanstrengen:
malkas sanesies Lis. sanesies smaguos gruozus, tagad slims Strasden.

Avots: EH XVI, 433

sanest, tr., zusammentragen (namentl. auch von überschwemmendem Wasser gebraucht) U.: sanest daudz malkas. sanest (ar kājām) smiltis, dubļus istabā. paši abi strādā pa klēti, savas pūles sane̦sdami Kaudz. M. 18. Refl. -tiês, "принестись" Spr.

Avots: ME II, 692

uznest, Refl. -tiês,

3): auch Frauenb.; ‡

5) ļauties u., sich hinauftragen lassen:
nav vairs ne mūžam ļāvies še augšām u. Dünsb. Vecie grieķi I, 172.

Avots: EH II, 729

uznest (li. užnèšti, ksl. vъznesti "hinauftragen"), auftragen, hinauftragen: uznest maisus uz bēniņiem. meitenīte te̦kā šuo tuo galdā uzne̦sdama Aps. V, 13 (ähnlich: A. Brigader Daugava I, 4). Refl. -tiês,

1) hinaufeilen:
viņš kâ vējš uznesās kalnā Salis;

2) tas man netīšām uznesies augšā, das habe ich versehentlich hinaufgebracht;

3) sich betragen, sich aufführen:
viņš pruot labi uznesties;

4) "auf seine Kleidung Sorgfalt verwenden"
Segew.

Avots: ME IV, 362

viñnestĩba, viñne̦sts, der Gewinn, das Gewinnst: mana vinnestība, ich habe gewonnen U. lielais vinne̦sts, das grosse Los. Aus mnd. winst "Gewinn" umgebildet.

Avots: ME IV, 600

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apvadât, Refl. -tiês, ‡

2) = nesti%C3%AAs">atnestiês Rutzau: guovs apvadājusies.

Avots: EH I, 124

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atbrĩvêt, erlauben, frei machen: mežkungs man atbrīvēja tuos zarus nuo meža nest mājā A. XX, 266. viņš it viegli varēja atbrīvēt divus zirgus MWM. VII, 441.

Avots: ME I, 151

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

‡ atvadât, wiederholt fahrend herführen: a. mantas. Refl. -tiês,

1) (von einem entfernten Ort) herziehen, herübersiedeln
Siuxt: nu e̦suot atvadājies uz šuo pusi;

2) = nesti%C3%AAs">atnestiês Kal., Rutzau: guovs atvadājusēs.

Avots: EH I, 177

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

âveklis, âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245

‡ badeklîgs, reich an badekļi 4: nest tuo visām ciekuržainām . . . vai citādi badeklīgām vietām pāri Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

‡ bir̂zûknis KatrE., trockener, bröckeliger Quark, Käse: tāds b. i[r] uz naža nestāv. siers reizēm b. ira, nav sīksts.

Avots: EH I, 221

‡ II bizuns Zvirgzdine "einer, der sich ohne Arbeit umhertreibt, andere dabei zur Arbeit antreibend": nasājas kai b. aplīk, ni˙kā nestrādā.

Avots: EH I, 222

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

‡ blesinâtiês, heimlich faulenzen ("nestr%C4%81d%C4%81t">saimniekam nere̦dzuot nestrādāt") Nötk.

Avots: EH I, 228

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

II čāgât: auch PV.; langsam mähen Spr.; "pavirši maisīt, rakņāt" (mit à ² ) Sonnaxt: kad viņš tur čāgāja pa salmu kaudzi, šī nevar sagaiâīt. čāgāja, čāgāja kâ vārna, ni˙maz nuo visas sirds nestrādāja. ‡ Refl. -tiês, kraftlos und oberflächlich arbeiten PV.: viņš tik čāgājas, - tur ne darīts, ne nedarīts.

Avots: EH I, 287

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

‡ čakstens Spr., ein Vogel, der sein Nest in Steinhauten zu bauen pflegt.

Avots: EH I, 283

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

‡ capatā nest, auf dem Rücken (Huckepack) tragen AP., Ruj.

Avots: EH I, 260

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

čigrigās nest, auf dem Rücken tragen: tēt, nes mani čigrigās Dond.

Avots: ME I, 412

‡ čikrigās Dond., = kukaragâs: č. nest. č ņemt.

Avots: EH I, 290

cilde̦ns: viņa ir pilnīgi cildena ("?") nest saimnieces vārdu un varu Janš. Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 270

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

‡ cùkklè̦vs ² Warkl. n. FBR. XI, 108, Gr.Buschh. n. FBR. XII, 75, Pilda, der Schweinestall: tai būs iet cūkklē̦vā (Var.: cūkkūtī) BW. 24666 var.

Avots: EH I, 281

‡ cũkstal˜lis, der Schweinestall: es pielēcu cūkstallim BW. 33455.

Avots: EH I, 281

[I čupurs, der Buckel; nest bē̦rnu čupurā (auf dem Rücken) Ruj.]

Avots: ME I, 422

dàiki ² [infl.], daikas U., [ freiwillige Zugaben in natura, z. B. beim Pferdetausch infl.]; Gaben, Geschenke: daikiem nest, zum Geschenke bringen. [daik- "Gabe" wohl aus dājik-, zu apr. (acc. s.) dāian "Gabe"; zur Wurzelform dā- vgl. dāļât).

Avots: ME I, 430, 431

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

[dējave Herbergen, ein Nest, bes. ein Hühnernest.]

Avots: ME I, 461

dēklis L., U.,

1) ein Hühnernest
[zu dēt];

2) s. dẽ̦kla.

Avots: ME I, 462

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458

dĩkã [PS., li. dykõ "даром"] stāvēt, müssig stehen: ja mēs abi sāktum kauties, tad nestāvi dīkā, bet palīdzi man LP. VII, 484. dīkā dzirnu neatstāju BW. 22529, 3. Vgl. dīks. [In Pebalg bedeute dīkā iekrist etwa - "einen Misserfolg haben": nezin, vai viņam izduosies; vai tik viņš neiekritīs dīkā (?).]

Avots: ME I, 478

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

I dràuzs ^2,

1) der erste Flaum, den die jungen Vögel im Nest lassen
Mar. n. RKr. XV, 112;

2) der Schelfer
Mar. n. RKr. XV, 112, [Domopol, Marienhausen; eine Spaltung (der Haut): guovis apme̦tušās ar drauzu N. - Schwanb. - Vgl. drauza].

Avots: ME I, 493

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

drĩzi, drĩz, Adv.,

1) geschwind, schnell, bald:
drīz te̦kuošs kumeliņš Ltd. 1151. ai guodīgi jājējiņi, kam drīzāki nesteidzat BW. 13646, 21. skrien drīzāki N. - Schwanb. drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. piel. 136, 4. drīz - drīz, bald - bald: drīz dziedāju, drīz raudāju BW. 127. mākuonis savilcies drīz ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176; VI, 368.

Kļūdu labojums:
127 = 124

Avots: ME I, 501

[III dunkuris,

1) ein Hornissennest
Walk n. U.;

2) ein Stück Zucker od. Salz
Ruj. n. U.;

3) cukura dunkurs L., ein Hut Zucker.]

Avots: ME I, 517

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518

dvans. [dvana (li. dvana Miež.) Erlaa], dvanums Bers., Dunst, Dampf: panest tādu gaisu, tādu dvanumu Aps. J. Pie pag. tiesas 9. Reimwort zu tvans. Vgl. dvinga und av. dva,nman- "Wolke", dunman- "Nebel", ai. àdhvanīt "erlosch"; s. Persson Beitr. 580 f. und 744 ¹ und Zubatý AfslPh. XVI, 392].

Kļūdu labojums:
tiesas 9 = tiesas 8

Avots: ME I, 536

gabalnieks,

2): saimnieki ... nestellējuot siena gabalnieka Drustu pag. tiesas spriedumi № 30.

Avots: EH I, 375

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gāžuôtiês, faulenzen: ne˙maz nestrādā kâ cilvē̦ks, bet tikai gāžuojas. Wohl zu gâzt.

Avots: ME I, 620

* ģinst od. ģint, prt. ģindu od. n. Dressel ģinu, zu Grunde gehen, ein Bettler werden, verderben, verschmachten U.: es ar ģinstuošuo skaudību nestaigāšu Weish. Salom. 6, 25. lai viņa ģinst, šī ļaunā zeme Rainis. galva reiba tai un izturība ģinda MWM. VIII, 93. [ lai ģinst šīs pasaules ē̦ka Vecā dz. gr. L. D. Vgl. zu diesem Verbum Изв. XV, 2, 212 ² .]

Avots: ME I, 699

glaude̦ns, ‡

3) "?": glaũde̦nas ("pašauras, miglainas, pavājas") acis Lemsa1, Wainsel. meitai glaũde̦na pakaļa: nestāv brunči augšā ebenda.

Avots: EH I, 391

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

‡ gùle ² (so gesprochen!) Lettg. "nestrādāšana, plītēšana" (aus r. гулянье ).

Avots: EH I, 422

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677

gulstruops, ein liegenvder Bienestock, im gegensatz zu stāvstruops Konv. ¹ 245.

Avots: ME I, 678

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

‡ ģuņģis, der Junge, Knecht (?): pat es nest nejaudāju; nava ģuņģu (Var.: juņģu) nesējiņu BW. 32139, 1.

Avots: EH I, 428

I gũsts [Gr. -Sess.], das Nest: strazdi ietaisīja gūstu JK. II, 138. putniņš izkritis nuo gūsta Etn. Zu li. gūštà "Nest", [gū,žti "согрѣвать под крыльями" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 343 und Solmsen Beitr. I, 220].

Avots: ME I, 687

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("nest">ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

‡ iedêklis,

1) ein untergelegtes Nestei
Lettihn, Ramkau, Schwitten, Sessw., (mit iẽ -) Trik.;

2) wer durch Empfehlung oder Verordnung einen Posten erlangt hat
Behnen;

3) "ein Brutnest für Hühner"
Ludsen.

Avots: EH I, 508

‡ ìeligzduôtiês M. 34, ein Nest bauen und sich niederlassen.

Avots: EH I, 527

[ìelum̃zât, schwerfällig und ungewand hineingehen: (vilks) nesteigdamies ielumzājis mežā Janš. Dzimt. ² II, 47.]

Avots: ME II, 40

ìesâkums, der Anfang: iesākumā dievs radīja debesi un zemi I Mos. 1, 1. iesākumā ne̦s ūdeni ar sietu, pēc ne ar spanni nevīžuo atnest. nuo iesākuma gala, von Anbeginn: tāda viņa tiesību apruobežuošana nuo iesākuma gala Ādamam bij grūti ne̦sama Aps. vienā iesākumā od. ar vienu iesākumu, unaufhörlich, immerfort: gailis dziedāja vienā iesākumā N. - Bartau. kas šāda stāda sē̦klas ar vienu iesākumu apē̦d LP. VII, 672.

Avots: ME II, 62

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

‡ izvaļâks, Komparativform, freier, müssiger Bērzgale: kad būs i. laiks, padarīšu. - Adv. izvaļâk,

a) freier, ungezwungener
Bērzgale: palaid i. bizē matus!

b) "langsamer"
Domopol: nesteidzies! strādā i˙!

e) viņam svē̦tkuos bija i, savu darbu padarīt, während der Feiertage hatte er mehr freie Zeit ...
Bers., PV.

Avots: EH I, 493

jaûnpiẽns, Beestmilch. jaunpiena guovs, frischmilchende Kuh Etn. II, 25, 137. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11.

Avots: ME II, 101

juciņi, juceņi, Mischmasch, ausgedroschenes, verwühltes Stroh Spr.: tiklīdz nāca vairāk juciņu, viņš nestrādāja ar klēpjiem, bet ņēma sakumus Jauns. gubas apklāj ar juciņiem un pārliek pārkarus A. XI, 249. [Zu jukt.]

Avots: ME II, 115

‡ juņ̃ģis,

1) = ‡ junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567

kabadze, ein altes, hageres Frauenzimer, eine magere, schlechte Kuh od. ein solches Schaf: kas tādu kabadzi pirks: kauli un āda vien ir Mar. [Zu bādze? Zum ka - vgl. r. кóворот "Genick" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 532, sowie cibirkste. Oder aber (im suffixalen Teil eventuell durch nabadze beeinflusst) nest kablis 3 zu kaba?]

Avots: ME II, 129

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kamiêsis: auch (mit iê ² ) Siuxt, (mit ie ) Jumpraweeten n. Diet., gen. s. kamiesiņa BW. 19536: uz kamieša nest Siuxt n. BielU. svārki uz vienu kamiesi BW. 20505.

Avots: EH I, 582

kapturis (unter kakturis ),

1): auch Warkl. n. FBR. X1, 109, Lixna, Pilda, Skaista, kapturs Domopol; ‡

2) = uzkàudze Zvirgzdine: kam tu taidu lielu kapturi pieliki? nevar panest bļuodu.

Avots: EH I, 587

karuõgs, C., PS., karuôgs ² Kand.,

1) die Fahne, das Panier:
karuogu nest, nuolaist, vīcināt, raibināt, rakstīt;

2) das Fähnlein, die Kompagnie, Schar:
trīs karuogi puišu gāja BW. 25128, 4. trīs karuogi meitu gāja 275. ne˙vienā karuogā (Var.: pulciņā) nebij manas līgaviņas 279. [Aus ar. хоругвь "Kriegfahne".]

Avots: ME II, 165

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

kaviêns, kâviêns,

1) ein Stich, Hieb:
tas tik bija viens kāviens: sivē̦ns pa˙galam;

2) Prügel, Schläge:
tev tik vajadzīgs kaviens. ja nestāsies mierā, dabūsi tādu kavienu kâ lietu A. XVII, 285;

3) der Stich beim Kartenspiel;
tas tik bija kaviens! Serb., Bers. Zu kaût.

Avots: ME II, 182

ķikaraguôs nest, = kukaragās n.

Avots: ME II, 379

ķiķerês nest: auch Auleja, (ķiķērês) Pilda.

Avots: EH I, 702

ķiķerês [Infl. n. U.], ķiķeriguôs nest, auf dem Rücken tragen Purap.

Avots: ME II, 380

klānis (li. klõnis "Niederung"): rudzi klàņiem ² izsutuši Kaltenbr. lieli klāņi zemes nestrādāti ebenda. atradu klàni ² uogu Sonnaxt. miglas klãņi ("blāķi") Behnen.

Avots: EH I, 612

klape, klapa L., St., U., die Klappkanne, eine Kanne mit einem Deckel: naktī liekas atnesties alus klapi Manz. viņas galvas galā bija viena karaša uz uoglēm ce̦pta un viena klape ar ūdeni I Kön. 19, 6. [Aus d. klappe " Kanne".]

Avots: ME II, 214

klâtbûtne ,* die Anwesenheit, Gegenwart: visas trīs (aitas) aiznest nuo ganiem dienā daudz cilvē̦ku klātbūtnē LP. VII, 869.

Avots: ME II, 219

[klēpiski nest, mit beiden Armen tragen: sienu Wid.]

Avots: ME II, 224

klimstêt,

1) : suns klimst visu vakaru Frauenb. meža zuosis visu rītu dzird klimstam (schreien;
der Inf. dazu könnte auch klimst oder klimt lauten) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 85;

2): wiederholt bitten
Golg.;

8): auch Laidsen; visu dienu klimstē̦dams pa pilsē̦tu Jauns. Neskaties saulē 184, viņš klim̂st ² (angeblich zum Inf. klimt) nuo vienas vietas uz uotru Schujen. kāpēc jūs apkārt klimstat (oder zu klimst resp. klimt?)? Kādas izlasītas gar. dziesmas v. J. 1742, S. 10; "ciemuos nākt" (?) Seyershof: kad nu tu klimstēsi ² atkal?

4): kuo klimsti un nestrādā? NB.; müssig und schlaftrunken sitzen
(mit im̃ ) Grarnsden. Zur Etymologie von klimstêt 3 s. auch Scheftelowitz KZ. LLV, 226.

Avots: EH I, 617

knipis,

1): ar tik mazu bultīti nestāv (lohnt es sich nicht)
bultēt: katrs ar knipi izlauzīs Saikava.

Avots: EH I, 631

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

‡ knuzinât, beissen, stechen (von Insekten) Orellen: mušas, uodi knuzina. Zur Bed. vgl. auch ‡ izknuzinât. Refl. -tiês (s. ME. II, 250), ‡

2), sich ohne. Arbeit umhertreiben, trödeln
Seyershof: viņš knuzinājas visu dienu, nestrādā ne˙kā.

Avots: EH I, 634

kuõre, kuõra C., kuõris,

1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore ² Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;

2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;

3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 347, 348

[II korgât Dond., = korkât: man tik daudz jākorgā, ka nevaru ne˙maz panest. Dazu nuokorgāties, sich abarbeiten.]

Avots: ME II, 254

krèimuôt, die Sahne abnehmen, schmänden Wolm.: ragana, nevarēdama panest puiša kreimuošanu JK. V,147; krèimuôts, mit Sahne bestrichen, reich an Sahne: tev kreimuota ce̦purīte BW. 20512, 1.

Avots: ME II, 271

krists: auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 67, Auleja, Daudzese, Kaitenbr., Liepna, Lubn., N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (> kriss) Eversmuiža n. FBR. VI, 32,

1): kristiem kalta krievu pils ... caur kristiem saule lēca BW. 31775 var. krista nesējam Tdz. 49656. kristiņa neme̦tusi BW. 8005;

3): nezin, nuo kā man taids k. gadījās Warkl. e̦su ar savu kristu mierā ebenda;

6): kristeņš Kaltenbr. "tītavu veids";

9): krists Auleja, Sonnaxt, kristi N.- Rosen n. FBR. VIII, 28; ‡

11) kristi, Holzkreuze von auf der Kante liegenden Bohlen (Planken), die unter Waschkübel gelegi werden
Infl. n. BielU.; ‡

12) kristeņš, eine Art Quirl mit kreuzförmigem Ende zum Butterkernen
Auleja; ‡

13) die Taufe:
pie krista bē̦rnu nest Gramsden n. FBR. IX, 96.

Avots: EH I, 656

kruôšķis,

1): kruošķi "muošķi, pesteļi" Lubn.; kruôšķi Meselau "pesteļuošana";

2): kruôškis Saikava "kas labi nestrādā": tas nav ne˙kāds strādnieks, tas ir tikai tāds k.; ‡

3) kruošķi "nieki, blēņas" Druw.; ‡

4) = pestelis (mit uô ) Meselau; ‡

5) einer, der sich zu zieren pflegt
(mit uô ) Golg.

Avots: EH I, 664

kukaragâs AP., Bers., Lub., kukaraguôs Saul., Druw., kukurê Smilt., kukurês, kukarês, kukargâ Serb., kukarigâs Lös., kukurlādê C., kukarzê, kukarzês N.-Schwanb., kukuruôs nest, auf dem Rücken tragen - cilvē̦ku, sevišķi bē̦rnu tâ nest, ka ne̦samais apņe̦m ruokām nesēja kaklu un nesējs saņe̦m ne̦samā kājas. viņa mani ņēma kukarēs Jauns. Duomas II, 288. [Teilweise liegt hier wohl russischer Einfluss vor, vgl. r. носить кого на закýкоркахъ; кýкорачъ "на четверенькахъ".]

Avots: ME II, 301

kukaža,

1): (comm.) ein vor Alter gekrümmter Mensch
AP.;

2): auch AP., N.-Peb., Schwitten; kukažā nest, dass. Zögenhof.

Avots: EH I, 668

kukaža,

1) ein vor Alter gekrümmtes Frauenzimmer
Lös. n. Etn. IV, 98: kukažiņa ciemā gāja, līkažiņa pavadīja BW. 2155; 27264;

2) kukažās nest, auf dem Rücken tragen
Sessw. Vgl. kugaža. Zu kukt.

Avots: ME II, 301

kukučâs nest Golg., = kukuragās n. Zu kukt.

Avots: ME II, 302

kukurê, nest">kukurês nest N.-Schwan., = kukaragās n.

Avots: ME II, 303

kukurēs (unter kukurê) nest: auch Oknist n. FBR. XV, 194.

Avots: EH I, 669

[kukurgās Kl.), kukurigām Spr., kukurigâs Selb. nest">nest = kukaragās n.

Avots: ME II, 303

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

kukurzās Laud., kukurzês Aps., N.-Schwanb., kukuržâs Golg. nest">nest, = kukaragās n.

Avots: ME II, 303

kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].

Avots: ME II, 306

kumbračâs nest">nest, = kukaragās n.

Avots: ME II, 310

‡ II kum̃mis, in der Verbindung bišu k. Seyershof, ein Hummelnest: uzgāju pļavā bišu kummi.

Avots: EH I, 674

kunkurpreci [od. kuñkurprecē Bauske] nest, huckepack (auf dem Rücken) tragen Gold. n. Etn. IV, 98; Selg. n. Etn. IV, 164.

Avots: ME II, 316

kupačās nest, jem. auf dem Rücken tragen Grünwald. [Wohl zur Wurzel von kuprs.]

Avots: ME II, 317

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kupaprecê paņemt, nest, = kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

kùrmuols, Waldbienennest, meža bišu šūnu kuopa Salisb. Zu kurmulis

I.

Avots: ME II, 324

lãgs,

1): tagad mums l. iet Warkl.;

2): jam nav ir runas lāgas Kaltenbr. tur ne˙kas l. nav Ramkau: l. kuoks, laiks Salis. l. cilvē̦ks Dunika. nestāv lāgi (Var.: labi, jauki); ne ražaini BW. 24707, 2. nela lieta, nela l. ("?") nicin[a] manu augumiņu BW. 8720, 2.

Avots: EH I, 727

laĩskuôt, faulenzen: uotrs nestrādās, laiskuos, dzers JR. VII, 20. tie laiskuojuši uz nebē̦du Etn. IV, 156. Refl. - tiês, sich der Faulheit hingeben: zemkuopji nelaiskuojas Purap.

Avots: ME II, 411