Paplašinātā meklēšana

abstar̂pējs, beiderseitig. *

Avots: ME I, 6

‡ atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171

atstârpinâtiês ² Ruj., s. attārpinâtiês.

Avots: ME I, 197

duõmstar̂pĩba ,* die Meinungsverschiedenheit.

Avots: ME I, 534

‡ êdienstarpa Stenden, die Zwischenzeit zwischen zwei Mahlzeiten.

Avots: EH I, 371

‡ gurnstarpa, = gùrnstar̂pe: duoze gurnstarpā BW. 34777 var.

Avots: EH I, 421

gùrnstar̂pe ² , die Stelle zwischen den Hüften Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 684

ìestar̂pinât, einschalten, einklammern Allunan.

Avots: ME II, 72

kãjstar̂pa (unter kājstar̂pis): auch BW. 34777.

Avots: EH I, 599

‡ kãjstar̂pe AP., Dunika, BW. 34481, 1, Anekd. IV, 8, = kãjstar̂pis.

Avots: EH I, 599

kãjstar̂pis: auch Saikava, BW. 34805 - 8; zaķis izskrēja medniekam pa kājstarpi Saikava.

Avots: EH I, 599

kãjstar̂pis, kãjstar̂pa, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen: grūtām sievām nebūs kāpt pāri par sluotu, juo caur tuo tiekuot bē̦rnam gauži plats kājstarpis BW. I, S. 175. suņi kājstarpā iespiestām astēm Stari II, 100.

Avots: ME II, 189

kalˆnstar̂pa, ein zwischen Bergen liegender Ort.

Avots: ME II, 144

‡ kā`rstar̂pe ² Auleja, = ‡ kãjstar̂pe.

Avots: EH I, 604

laĩkstar̂pa, laĩku star̂pa, der Zeitabschnit: lielās laikstarpās bij aizmirsušās briesmas MWM. VIII, 9. dievs sacīja: lai tuop spīdekļi, kas nuošķiŗ dienu nuo nakts, un kas duod zīmes un laiku starpas un dienas un gadus I Mos. 1, 14. Was zwischen Neumond und Vollmond geschehen ist, ist geschehen laiku starpā Mag. XX, 3, 57.

Avots: ME II, 407

mẽnešstar̂pa, mẽnešu star̂pa, mẽnešziêdi, die Menstruation: mēnešu starpas nuostājas, kad dzer, sarkanuo lauka dievkuociņu tēju Etn. I, 110. baltuo nātr,u nuovarījumu lietuo pret baltajiem mēnešziediem Etn. I, 83.

Avots: ME II, 617

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene ² I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene ² I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107

pastar̂pe (unter pastar̂pa),

1): pa le̦gzdu pastarpēm Siuxt;

2): velti izmēģinājusēs Driķīša runā dabūt pastarpi, kur ieplest arī savu muti Brigadere Dievs, daba, darbs 131.

Avots: EH XIII, 176

‡ pìrkststar̂pa, die Stelle zwischen zwei Fingern.

Avots: EH XIII, 236

‡ pir̂ststar̂pe ² AP., = ‡ pìrkststar̂pa.

Avots: EH XIII, 239

sastar̂pinât, nicht gleich hoch aufschichten: nesastarpini ķirpas! Saikava.

Avots: ME III, 745

savstar̂pẽjs,* savstar̂pîgs* U., gegenseitig: savstarpējs sakars A. XI, 474. savstarpīgā sadzīvē Ar. savstarpēja sadursme MWM. VIII, 594.

Avots: ME III, 793

savstar̂pĩba*

1) die Gegenseitigkeit
Wid.;

2) die Meinungsverschiedenheit, Zwistigkeit:
mazas savstarpības, kas bijušas jums... ar dažiem zemniekiem Kaudz. M. 213.

Avots: ME III, 793

savstarpîgs, s. savstarpẽjs.

Avots: ME III, 793

sẽ̦tstar̂pa, sẽ̦(t)star̂pis Smilt., Renzen, PS., der Raum zwischen 2 Zäunen: iejāj[u] ciema sē̦tstarpā BW. 13250, 10.

Avots: ME III, 834

sẽ̦tstar̂pis (unter sẽ̦tstaipa): "uolnīca 1" Orellen, Seyershof; die Viehtrift Segew. iejāj[u] ciema sē̦tstarpī BW. 13250, 18.

Avots: EH II, 484

šķir̃bstar̂pa, eine Spalte: vilks ne šķirbstarpā mieru tiem ļautu Lapsa - Kūm. 191.

Avots: ME IV, 43

star̂p, Präpos., mit dem Acc. - Instr., n. Bielenstein u. U. - auch mit dem Gen., zwischen, unter; starp visām meitiņām bārenīti es pazinu BW. 4530, 3. meitas starp citām lietām stāsta, ka... LP. IV, 99. lai... dievs... jums vienādu prātu duod starp vien˙uotru (untereinander) Glück Römer 15, 5. vāverīte... bē̦rnus audzināja starp priedītes, starp eglītes BW. 2337. viņš sēdēja starp tē̦va un mātes U. (ähnlich Bielenstein LSpr. II, 322; gew.; starp tē̦vu un māti). starp divi gadiem L., innerhalb 2 Jahren, vgl. Le. Gr. § 572.

Avots: ME III, 1046

star̂pa,

1): pa starpiņu staigādams BW. 28779. starpas vējš P. Alunāns, Nordostwind.
ve̦zumā sadarījām četras starpas (= gabalus nuo viena žepēŗa līdz uotram) Saikava;

2): kaŗuotes taisīja, kad kāda s. bij (in Mussestunden)
Frauenb. mēnešu starpas Frauenb., = mẽnešstarpas.

Avots: EH II, 571

star̂pa, star̂ps ² Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046

star̂pā, Lok. s. von star̂pa,

1) mit vorgesetztem Genitiv, in der Mitte, zwischen;
viņš sēdēja tē̦va un mātes starpā U., zwischen Vater und Mutter. kas kait man nedzīvuot div[i] bājāru starpiņā (Var.; vidiņā)? BW. 31214. savā starpā, untereinander;

2) als Praepos., zwischen, unter;
starpā... kungiem LChr. 121.

Avots: ME III, 1046

‡ starpains, Lücken, Ritzen, Löcher habend: starpaini zuobi Heidenfeld, Linden in Livl. starpaina siena C., Dobl, Jürg., Lems., Lubn., Salis, Ziepelhof.

Avots: EH II, 571

starpan, Illativform von star̂pa,

1) starpān Rehehusen n. Mag. XX, 2, 38, Adv.;

2) Präpos., zwischen, unter:
starpan mums Katech. v. J. 1586. starpan tiem, kam tas darbs bij jādara Glück II Mos. 36, 8.

Avots: ME III, 1046

starpaûdi,* Zwischengewebe; piena āderes starpaudi Preip, 56. piena pūslĩši, kuri nuo ārienes apklāti ar... starpaudu... plēvīti D. Iev. piens.

Kļūdu labojums:
Iev. piens. = Ien. piens.

Avots: ME III, 1046

star̂pbrìdis,* die Zwischenzeit, die Pause; latviešu grāmatniecībai pēc neilga, klusāka starpbrīža atkal palaimējies Vēr. I, 1265.

Avots: ME III, 1046

star̂pcêliêns,* der Zwischenakt, die Pause; dejas starpcēliens Vēr. II, 567.

Avots: ME III, 1046

‡ starpe (?), = star̂pa 1: buldurītes pa starpēm (od. zu lesen: pastarpēm?) BW. 32366 (aus Siuxt).

Avots: EH II, 571

starpeklis* "der Vermittler": dabas jaukums ir cilvē̦kam starpeklis starp sevi un tīri dievišķīguo Lautb, Luomi 79.

Avots: ME III, 1046

starpene, der Damm (Körperteil) Dr.

Avots: ME III, 1046

star̂peniẽks: lai laulības dzīvē neruodas kāds s., kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, S. 82.

Avots: EH II, 571

star̂peniẽks, s. staipniẽks.

Avots: ME III, 1046

starpenis,

1) der Zwischenraum
Wid.;

2) Plur. starpeņi, die Zwischenwinde zwischen den Hauptwinden auf der Windrose
N. - Bartau n. U.

Avots: ME III, 1046

star̂pgadī˜jums,* der Zwischenfall; viss nuorisinājas mierīgi un bez starpgadījumiem Apsk.

Avots: ME III, 1046

star̂pgrìesti,

1): s. ir ievietuoti starp sijām Ramkau.

Avots: EH II, 571

star̂pgrìesti,*

1) Einschubdecke, Zwischendecke;

2) "?": starpgriesti - liela lāva gulēšanai CTR. XIV, 21.

Avots: ME III, 1047

star̂pĩba,

2): ne˙kas nevar būt zināms par viņas starpību ar Matīsu Janš. Līgava I, 372.

Avots: EH II, 571

star̂pĩba,

1) der Unterschied
Manz. Lettus, U.; starpību darījis starp mums un tiem Glück Apostelg. 15, 9. vēl mums kāda starpība Mag. IV, 2, I48, wir sind in der Sache noch nicht einig. duomu starpība, die Meinungsverschiedenheit Bauske;

2) der Zwist, die Uneinigkeit
U.;

3) intime Beziehungen;
lai... mēlnesīgie neizmanītu viņu starpību un neizdaudzinātu viņu draudzību Janš. Paipala 25.

Avots: ME III, 1047

*starpinât, zu erschliessen aus iestar̂pinât.

Avots: ME III, 1047

star̂piniẽks: dzīti starpinieku un tirdzinieku ... apkampienuos Jauns. J. un v. 335. Frīdis bij netiešs s. A. Upītis Sm. lapa 147.

Avots: EH II, 571

star̂piniẽks, s. star̂pniẽks.

Avots: ME III, 1047

starpiņš,

1) = vaba; meitas skaita žuogā starpiņus (vabiņas) LP. V, 34;

2) "stirpas pēdējā (kādreiz mazāka) starpa (puosms)" Druw. (mit ar̂ ). Wohl zu star̂pa.

Avots: ME III, 1047

star̂pjuosla,* die Zwischenzone; abi lielie e̦ze̦ri... savas starpjuoslas ūdeņus savstarpīgi izdalījušies Kaudz. Ve̦cpiebalga 8.

Avots: ME III, 1047

star̂pkā`rta,* die Zwischenschicht; gaisa starpkārta Konv. ² 805.

Avots: ME III, 1047

star̂pdaĩkme̦ts,* starplaĩks* B. Vēstn., die Zwischenzeit, die Übergangszeit; nu˙pat pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186. starplaikme̦tā starp viduslaikiem un jauniem laikiem U. b. 118, 21.

Avots: ME III, 1047

star̂plùoceklis,* das Zwischenglied, das verbindende Glied; apzīmējums... starpluoceklim starp... pērtiķiem un starp cilvē̦kiem MWM. X, 718.

Avots: ME III, 1047

star̂pmal˜tĩte,* die Zwischenmahlzeit Dr.

Avots: ME III, 1047

‡ star̂pme̦ts, die Zwischenzeit: vējš pūta arvienu skaudrāki, aiz˙vien īsākiem starpme̦tiem A. Upītis Kailā dzīvība 237.

Avots: EH II, 571

star̂pmũris,* die Mittelmauer Dr.

Avots: ME III, 1047

star̂pniecĩba,* die Vermittelung.

Avots: ME III, 1047

star̂pnieks Elv., L., Karls., Dr., starpenieks Fürecker, Prl. n. FBR. VI, 82, starpinieks Fürecker, U., ein Unterhändler, Mittelsmann U., Zwischenhändler L., der Vermittler; ein dazwischen Eintretender U.; mani dē̦li bārās laukā, un tur nebij starpinieka, tad viens uotru nuokava II Sam. 14, 6. Vgl. li. tárpininkas "der Mittler".

Avots: ME III, 1047

star̂puõdere,* das Zwischenfutter B. Vēstn.

Avots: ME III, 1047

star̂ps ² (unter star̂pa): auch Ruj.

Avots: EH II, 571

star̂psaišķis,* Bindegewebe; piena pūslīši... nuo ārienes apklāti ar... starpsaišķu plēvīti D. Iev. piens.

Avots: ME III, 1047

star̂psējums,* die Zwischensaat; kuopā sastādīti zirņi lē̦ti sazied, un ja nav starpsējumu, ne˙kas krietns neizaug Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME III, 1047

star̂psiêna,* die Zwischenwand; galmenieki uzcē̦luši... starpsienu starp karali un... tautu Rainis. cilvē̦ks tuo nuoturēja par pašas dabas uzce̦ltu starpsienu Vēr. II, 935.

Avots: ME III, 1047

star̂pspēle,* das Zwischenspiel, Divertissement Konv. ² 974; 1348, Dr.

Avots: ME III, 1047

star̂pstuñda,* die Zwischenstunde, die Pause zwischen zwei Schulstunden; pa starpstundām jāmācās A. XXI, 18.

Avots: ME III, 1047

star̂ptàutisks,* international; starptautiska izstāde MWM. XI, 310.

Avots: ME III, 1047

star̂ptìrdzniecĩba,* der Zwischenhandel V., Konv. 1541.

Avots: ME III, 1047

starpums,

1) der Zwischenraum
Mag. IV, 2, 148, ("wird kaum gehört") U.; akminu starpumā stāvēt Glück II Mos. 33, 22;

2) die Zwischenzeit
L.;

3) der Unterschied
Manz. Lettus.

Avots: ME III, 1047

tuostar̂p, unterdessen Dr.

Avots: ME IV, 286

‡ upstarpa M. 240, ein Gebiet zwischen Flüssen.

Avots: EH II, 714

zùobstar̂pa, die Zahnlücke: zuobstarpā vardes kāja karājās BW. 20348, 2 var.

Avots: ME IV, 758

‡ žuogstarpa, eine Zaunlücke: izbāž ... purnu pa žuogstarpu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 39.

Avots: EH II, 823

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. ² 50.

Avots: ME I, 18

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

àisît ^2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês ² Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere ²⁾ Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

‡ apmẽ̦tas AP., Ramkau, das Achterkorn ("sīkie graudi, kas, labību mē̦tājuot, starp%20pe%CC%A6lav%C4%81m%20un%20rupjajiem%20graudiem">sabirst starp pe̦lavām un rupjajiem graudiem").

Avots: EH I, 102

‡ apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

‡ attrãpîtiês,

1) = atgadîtiês 1 Dunika, Jumpraweeten, Kal., Rutzau: tanī dienā man attrāpījās būt sudmalās;

2) = atgadîtiês 2 U. (unter trāpīt): arī starp gudriem kādreiz muļķis attrāpās Siuxt.

Avots: EH I, 176

atvẽrtne,

1): eine Öffnung überhaupt:
pa durvju atvērtni (durch den offenen Türspalt) iespruktu istabā A. Brigadere Skarbos vējos 187. kuŗu (= ratu) atvērtnē redzēja starp kurvjiem un maisiem vairākas... galvas Daugava 1928, S. 824.

Avots: EH I, 180

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

bička, auch bičus Naud., ein Tanz Ramelshof: ve̦cie lēca bičku un krusta danci... starp uolām tik veikli, ka kāja ne˙kur nepiedūrās BW. I, 181. [Aus russ. бычёк, ein russischer Nationaltanz.]

Avots: ME I, 293

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,

1) die Bremse;

2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;

3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]

Avots: ME I, 296

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

I braģis, ‡

4) "starp%20laivas%20t%C4%93vi%C5%86u%20un%20st%C4%ABp%C3%BC">izliekts kuoka zars starp laivas tēviņu un stīpü Salis.

Avots: EH I, 236

‡ burkulis Segew.,

1) das Gedränge
(auch in Lemburg, mit ur̃), die Schar; le̦dus burkuļi, Gewühl des Treibeises; bur̃kulis (aus Livl.) "truoksnis, starp%C4%81">nemiers ļaužu starpā (kadā sapulcē);

2) Regenschauer.

Avots: EH I, 254

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

caũrbira, caũrbiris,

1) das Durchgesiebte;

2) der Nimmersatt, jem., der immert isst,
auch caurbiru maiss;

3) der Verschwender, jem., der alles verliert od. verschwendet
Etn. III, 46;

4) ein durchgefallener Wahlkandidat;

5) caurbiras miegs, leiser Schlaf
Kleinberg;

6) starpbrīžuos radušās caurbiras (atlikas) apstrādā āpaši Konv. ² 709.

Avots: ME I, 364

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, starp%20izliektajiem%20z%C4%81%C4%A3a%20zuobiem">kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

‡ *ce̦rpa od. *ce̦rps, = cẽ̦rpa II 1: lai pameta ābuoliņu (Klee) jele ce̦rpu starpiņā BW. 28603 (aus Rokaischen).

Avots: EH I, 266

ciekāds, wie mancher Lng.: ciekāds mūsu starpā ir Manz. Post. I, 373.

Avots: ME I, 393

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 ² ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. ² 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456

dùobt [Schujen, duôbt ² Bauske], -bju, -bu,

[1) aushöhlen, schrapen
Daiben (li. dúobti)] ;

2) vertieft werden
[?] L. Refl. -tiês, sich vertiefen: plaisa duobjas cē̦luona un cē̦luma starpā Pūrs III, 90.

Avots: ME I, 532

dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.

Avots: ME I, 489

‡ drīzna Segew., = drīze̦na (?) : re̦dz augstākās kārtās vēl citas tumšas drīznas (die strahlenartigen, leichtflockigen Wolkenbildungen in den obersten Regionen) Kasparsons Starp zvaigznēm. gaiss iet drīznām (vom Flackern des Nordlichts) Segew.

Avots: EH I, 335

[II duriņš od. duriņa Stenden, ein Fischernetz "ar trim kuokiem un starp tiem nuostieptu tīkla gabalu; duriņu lietuo se̦kluos ūdeņuos, kur divi zvejnieki stumj tuo ar vidējuo kuoku gardibe̦nu ".]

Avots: ME I, 519

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. ² 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

II ģinta, ģinte, [in Warkh. und] bei Rainis auch ģints, -s,

1) die Familie Elv. ar puķēm nuo augstāi ģintēm MWM. VII, 246;

2) die Sippschaft, Verwandtschaft, Anhang:
[viņam liela ģinta U., er hat grossen Anhang.] ģintes [ģintinieki Warkh.] - radinieki vai citi, kuŗiem kaut kas kuopā riede̦r, p. bites Buschh. [man ar kaimiņu bites ir ģintīm Warkh., mein Nachbar besitzt mit mir gemeinschaftlich Bienen.] ģintu sastāda visas tās ģimenes, kuŗas savā starpā rada Plūd. viņu (namu) sarga jauna darba ģints Rainis. Zu ģente.

Avots: ME I, 699

glezniẽcĩba ,* die Malerei: glezniecĩba latviešu starpā jau sāk attīstīties.

Avots: ME I, 626

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636

I griba, [gribe U.], Wille : dē̦ls apprecējies pret ve̦cāku gribu. konflikts starp dažādām garīgām gribām Stari II, 701.

Avots: ME I, 653

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. ¹ 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

gulkùoki, [guļkuoki U.],

1) Hölzer, die von einem Pfosten zum andern horizontal gelegt werden:
gulkuoki - žuoga kuoki, kuo ieliek starp diviem stabiem Gold. n. Etn. I, 121;

2) schräg liegende Bienenstöcke
K.

Avots: ME I, 678

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. ² 749.

Avots: ME II, 3

ìebâzt, ein -, herein -, hineinstecken, - stopfen: stūrī galvas iebāzušas BW. 7812. nebij tādas starpas, kur man savu balsi iebāzt Duomas II, 1038. REfl. - tiês, für sich etwas einstecken: viens burvis uotram prasījis tabakas iebāzties LP. VII, 673. lapsiņa iebāzās mana ce̦pta kukulīša BW. 26350.

Avots: ME II, 3

‡ ìedrīvêt, kalfaternd hineinstopfen: siju starpā ieklātuo un iedrīvē̦tuo sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 510

ìeglaust, hineinschmiegen: suns gulēja ieglaudis purnu starp priekškājām MWM. X, 12. Refl. - tiês, sich hineinschmeicheln, hineinschmiegen: balss... viņa sirdī bij silti ieglaudusēs MWM. VIII, 326.

Avots: ME II, 17

ìekasît, hinein -, herein -, einscharren. Refl. - tiês,

1) sich einscharren;

2) iekasīties pērienā Grünh., [Nigr., durch eigene Schuld Prügel bekommen;

3) sich einfinden:
nuo kurienes tad šis iekasījies mūmu starpā Ruj.].

Avots: ME II, 25

ìeklât: siênās siju starpā ieklātuo ... sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 519

ìekšrija, die Korndarre, das Darrhaus: starp nuojumu un piedarbu atruodas iekšrija, kur zāvē labību Etn. III, 103.

Avots: ME II, 32

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

ielaîdne, eine Art Angel: dažādas makšķeres, tuo starpā tâ sauktās ielaidnes jeb palaidnes Plutte; zu laîst.

Avots: ME II, 35

ìelenieki ,* die Strassenjungen, die Strassenjugend, der Pöbel: sliktie elementi ielenieku starpā B. Vēstn.

Avots: ME II, 38

ìelīņuôt: Jānis starp dzē̦rājiem ielīņuoja ("ielīda") kruogā NB.

Avots: EH I, 527

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìemiêgt, tr., hineindrücken: suns iemiedzis asti grunu od. kāj u starpā, galvu priekškāju starpā Bers. viņu pieslēdza pie mūŗa un kājas iemiedza siekstās JK. G. bija iemiedzis savu monoklu acī A. XII, 344.

Avots: ME II, 46

ìemigluôt,

1 "?": kaut kas svešāds iemigluoja viņu starpā Alm.;

[2) zu nebeln (fein und dicht regnen) anfangen:
sāka it kâ līt, bet ne˙kas neiznāca, tikai iemigluoja Oppek., Stom. migla pirmdien iemigluoja, nu migluos augu nedēļu Fest. Refl. - tiês, sich in Nebel hüllen: pļavas jau ir iemigluojušās Oppek.].

Avots: ME II, 45

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ìeriest,

1) tr., aufziehen:
aude̦klu ierieš stāvuos A. XI, 84;

[2) zuschiessen (von der Milsch im Euter):
tesmenis ierietis Ruj.] Refl. - tiês,

1) ansetzen:
puķu kāpuostiem galviņas tikkuo ieriesušās Peņģ.;

2) "?" tas tikai smalkam diegam līdzi starp pērlēm mē̦mi ieriešas Plūd. LR. III, 307;

[3) zuschiessen:
tesmenis ierieties Lis.;

4) sich einwickeln:
tārps ierieties lapā Warkl.;

5) sich einwurzeln, sich einfinden:
nezāles ieriesušās (= ieviesušās) dārzā Trik., Warkh., Bauske. dzītiņa ieriesusies adīklā Bauske].

Avots: ME II, 58

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.

Avots: ME II, 67

ìespaiduôt ,* tr., beeinflussen: apkārtējās labas iespaiduots Stari II, 610. Refl. - tiês, sich beeinflussen: savstarpēja iepaiduošanās, Wechselwirkung Konv. ² 1668.

Avots: ME II, 69

ìespiêst, tr.,

1) eindrücken, hineindrücken, hineinpressen:
zaglis iespiedis rūti un atvēris luogu. viņš tam iespieda saujā naudu suns bailīgi iespiedis asti kāju starpā;

2) iespiest (oft mit dem Zusatz rakstuos), drucken;

3) aufdrängen:
man jau viņu neiespiestu ņemt. Refl. - tiês, sich eindrücken, sich hineindrücken, sich hineinpressen, Eingang finden: saule ar saviem stariem iespiežas istabā. Kristus mācības iespiežas mūsu sirdīs. kapitāls iespiežas tautsaimniecībā MWM. VII, 127. es nevē̦luos iespiesties jūsu nuoslēpumuos A. X, 622. viņš sēdēja iespiedies ratu stūrī.

Avots: ME II, 70

ìesprauktiês, sich hineindrängen, eindringen: viņš visur iespraucas Stari II, 117. viņas me̦lnās acis gribēja tās dvēselē iespraukties A. XVII, 387. lai ne˙viens neduomā starpā iespraukties Vīt. 45.

Avots: ME II, 70, 71

ìespriêst,

1) hineindrücken
Spr.;

2) stemmen, stützen:
galvu ruokās iespriest St. paē̦duse, iesprieduse ruokas sānuos JK. V, 57;

3) zusprechen, zumessen:
duod kalpuonēm iespriestu tiesu Spr. Sal. 31, 15. Refl. - tiês,

1) sich hineindrängen, einklemmen, irgendwo stecken bleiben:
vērsis bļauj, sētiņas starpā iepsriedies RKr. VII, 1267. palīgam nuo dusmām vārds iepsriedās kaklā Vēr. II, 27;

2) die Hand in die Seite stemmen, eine trotzige, herausforderne Stellung einnehmen:
viņš stāv ie˙spriedies.

Avots: ME II, 71

ìestrĩdêtiês, ins Streiten geraten: viņi iestrīdējušies nevar vairs savā starpā saprasties.

Avots: ME II, 74

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetrènkt, tr., ein -, hineinjagen, einhineintreiben: bultu lācim ausu starpā.

Avots: ME II, 83

ìevē̦ruojams, Part. pass. von ievē̦ruot, beachtenswert, merkwürdig, bedeutend: mūsu pilsē̦tā daudz kas ievē̦ruojams. starp mūsu ievē̦ruojamākiem dziesminiekiem minams Auseklis.

Avots: ME II, 88

ìevìetuôt, * tr., placieren, hineinstellen: lāci ievietuojuši rijā LP. VII, 267; zirgu nuojumā, grāmatas plauktā. Refl. - tiês, Platz nehmen: spirts ievietuojas ūdens daļiņu starpā Pūrs III, 62.

Avots: ME II, 90

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

ìezìmêt, ìezìmuôt,

1) bezeichnen, kennzeichnen:
bijuši neaiztiekami, iezīmē̦ti akmeņi Etn. IV, 63. [vīru... dieva skaidri iezīmuotuo Glück Apost. 2, 22.] tu labi iezīmē̦ts MWM. VIII, 806. gadu virkne bija gan iezīmējusi viņas sejā dažu grumbu Saul. II, 30. lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi (Zeichnen) Konv. ² 1893;

2) erkennen:
acu dēļ iezīmuoju arī viņu pašu starp visiem cilvē̦kiem Zalkt.

Avots: ME II, 92

ìezmaugt, ein -, hineinzwängen, einklemmen: starp kastītes vākiem bij papiross iezmaugts Blaum.

Avots: ME II, 92

ìežmaugt, einschnüren, einengen Tirs.: šiem stabiņiem iežmaugts viducis A. XXI, 442. Dubulti atruodas iežmaugtā šaurumā starp Lielupi un jūŗu Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich einschnüren, einengen: šūniņa sāk vidū iežmaugties; šī iežmauga tuop dziļāka Māc. p. dz. 5.

Avots: ME II, 93

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

ĩverêtiês, - ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]

Avots: ME I, 838

izčùlât, stark eitern: izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431.

Avots: ME I, 724

izgũtnẽm, schnell, eiligst, gelegentlich: šuo darbu izdarīju izgūtnēm = ar nevaļu, steigdamies, citiem darbiem pa starpām Bers. n. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

izkaišu, izkaišus, nicht zusammenhängend, verstreut: izkaišus pluostuošana. vējš izkaišu pluostus bieži vien izdze̦nā pa visu upi. zaldātus ievietuo izkaišus iedzīvuotāju starpā B. Vēstn.

Avots: ME I, 746

‡ izkaplêt,

1) = izkapļuôt Ramkau: līdumā sakņu starpas izkaplē ar kapli;

2) harkend ausscharren (auffinden)
Dunika: zemi kaplē̦dams, izkaplēju ve̦cu naudu.

Avots: EH I, 453

[izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769

izmaĩņa, der Austausch: starp Anglijas un Krievijas valdībām nuotiekuot rakstu izmaiņa B. Vēstn. izcēlās dzīva duomu izmaiņa par tuo A. XIII, 250.

Avots: ME I, 768

izmaĩnît (li. išmainýti), tr., austauschen, auswechseln: zirgu, naudu; auch vārdus: nav ne˙viena, ar kuŗu varē̦tu izmainīt vārdus MWM. VIII, 862. Refl. - tiês, abwechsen, sich verteilen: gāze starp asinīm un e̦lpuojamuo gaisu var svabadi izmainīties Konv. ² 832.

Kļūdu labojums:
gāze = gāzes

Avots: ME I, 768

izpalĩdzêt, intr., aushelfen, behilflich sein: te vārna izpalīdzēja JK. V, 116. Refl. - tiês, sich behelfen, Rat, Ausgang finden: bet tādā atgadījumā varuot izpadīdzēties Etn. IV, 174. Subst. izpalĩdzẽjums, die erwiesene Hilfe; izpalĩdzēšanâs, die Selbsthilfe, gegenseitige Hilfe, Unterstützung: savstarpējas izpalĩdzēšanās paradumu Vēr. II, 559; izpalĩdzêtãjs, der Helfer, Helfershelfer: viņš bija izpalīdzē̦tājs visās tiesu lietās A. XII, 723.

Avots: ME I, 777

izplatĩjums, izplãtĩjums, die Ausdehnung, der Raum, die Feste: dievs sacij'a: lai tuop izplatījums ūdeņu starpā I Mos. 1, 6. dievs sēja gružus debess izplatījumā LP. VII, 1193.

Avots: ME I, 781

izplatît, izplãtît Kand., aus -, verbreiten: viņš tikai izplātīja muti un ne+vienu vārdu neuraņja. lai dievs izplata (vairuo) Javetu I Mos. 9, 27. ejat un izplātāt tuo starp ļaudīm Rainis. bē̦rzi ar zariem tuo saldu smaršu izplata Rainis. iekšā liela galda lampa izplata stipru gaismu Vēr. II, 211. Refl. - tiês,

1) sich verbreiten:
ve̦lns negribuot ļaut kristīgai ticībai izplatīties LP. VII, 374. jaunā ziņa kâ zibens izplātījās Adam.;

2) izplãtîtiês, sich gehörig breit, wichtig machen:
viņš visādi izplātījās JU. Subst. izplatîtãjs, izplãtîtãjs, der Verbreiter: valuodu izpl.

Avots: ME I, 781

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izšķirĩba, der Unterschied: kārtas izšķirība, ka- ve̦cu laiku bize, nuogriežama Lautb. starp mums ir liela izšķirība A. XV, 328.

Avots: ME I, 811

izšķirîgs, izšķīrîgs,

1) erfolgreich:
izšķīrīgs man darbiņš BW. 17317;

2) unterscheidbar, unterschiedlich:
savā starpā izšķirīgas skaņas Antrop. II, 110, [Nigr.].

Kļūdu labojums:
man = mans

Avots: ME I, 811

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,

1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;

2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,

1) sich hindurchdrängen
Spr.;

2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.

Avots: ME I, 803, 804

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807

izvẽle ,* die Auswahl, Wahl: brīvība parādās tikai izvēlē starp labu un ļaunu MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 827

izvel˜vêt, tr., mit einem Gewölbe versehen: pagrabu. Subst. izvel˜vẽjums, das Gewölbe: skaņu plūdumi viļņuo starp augstajiem izvelvējumiem Vēr. II, 57.

Avots: ME I, 827

izviduôt, tr., vermitteln, versöhnen: mācītājs mācēja izviduot Mag. IX, 2. [cits sarīdījis, - tev jāizviduo Lis.] pārejw nuo dīgļlapām līdz īste̦nām lapām nuotiek pamazām; viņas savienuo ve̦se̦la rinda izviduotāju - starpformu Aug. 8.

Avots: ME I, 828

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jul˜ga, [julˆga ² Bauske], eine Menge, Masse: liela julga bē̦rnu sagājuši Gr. - Sess. viņi sabrukuši julgu julgām aizas priekšā Rainis. [In Gr. - Sessau sei julga "liels pulks savā starpā pazīstamu, draudzīgu cilvē̦ku."]

Avots: ME II, 117

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kalˆnup, kalnupus, bergauf: aug kuoki, starp kuŗiem kalnup iet celiņš Lautb. pagriezi acis uz lielceļu kalnup Sudr. E. kalnupus teciņiem, lejupus apstājas Tr. III, 1129.

Avots: ME II, 144

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties ² Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155

[kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

‡ karniņš (mit ar für ār?), = kā`rniņš: sarkans karniņu jumts Janš. Dzimtene III2, 122. karniņu starpas aizķēpē ar kaļķiem Bandavā II, 241.

Avots: EH I, 589

kazãks, kazaks,

1) der Kosak;

2) der Gerichtsdiener, Gerichtsbote
[Salis]: Vidzemē un arī Kurzemē dažuos apgabaluos tikdaudz kâ pagasta apziņuotājs jeb pastnieks Konv. ¹

3) der Kosakentanz:
dancuot kazāku RKr. XVI, 246;

4) eine Blume:
pa starpām zied dze̦lte̦nā kreņģelīte un sarkanais kazaks Janš. [Nebst li. kazõkas und estn. kazak aus r. казакъ.]

Avots: ME II, 183

‡ ķirzîtiês, = ķirzâtiês (?): kuo jūs ... iesit savā starpā urzāties un ķ.? iztiksit tâ˙pat ar labu Janš. Bandavā I, 318.

Avots: EH I, 705

ķĩve, kĩvis, das Keifen, der Streit, Zank, Hader: ar tautieti ķīvē tapu BW. 24983, 1. drīz vien sanāksim ķīvī Lautb. [pašu starpā grasījās izcelties nepatīkams ķīvis Janš. Dzimtene ² 377.] Aus mnd. kîf.

Avots: ME II, 389

klaĩga,

1) das Geschrei
Mar.: jau ceļas nežēlīga klaiga Rainis. skan caur tumsu medinieku klaiga Vēr. II, 238. Häufiger der Pl.: slimnieču klaigas, das Jammern der Kranken; aizbēgt nuo visa truokšņa un prieku klaigāt, Jubelgeschrei A. XII, 819. tiem zē̦ni klaigas starpā jauc MWM. VII, 401;

2) der Schreihals
Mar. n. RKr. XV, 118: kuo tu tâ klaigā kâ klaiga Dond.

Avots: ME II, 209

‡ klaņuôtiês,

1) = klanîtiês: laucinieki Starpiņam klaņuojās Deglavs Rīga II 1, 252;

2) sich aufwärts und abwärts bewegen
Siuxt: kad zirgam se̦gli cieši nuosprādzē̦ti, tad viņam vē̦de̦rs vairs tâ neklaņuojas.

Avots: EH I, 610

klàpât ² , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218

kuokaļa, = kuokalis: kuokaļas, mārnakas un citu slimu sē̦klu starp kviešiem vē̦le̦tu bārstīt Manz. Post. I, 195.

Avots: ME II, 342

kuõpturĩba ,* das Zusammenhalten, die Einigkeit: kuopturības un savienības gars starp skuoluotājiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 347

krepeči,

1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];

2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;

3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]

Avots: ME II, 273

krẽ̦sluôtiês, auch krẽ̦sluôt Plūd., krẽšļuôt, krẽšļuôtiês, dämmern, sich undeutlich zeigen: kalni miglā krē̦sluojās. luktuŗi bālgani krēšļuoja miglā AU. ap zuodu krēšluojas bārdiņa Saul. luoguos krēšļuojas rīts Akur. mūŗi krēšļuojās starp kuokiem MWM.XI, 55. aiz trejiem kalniem zili krēšļuo me̦žs.

Avots: ME II, 276

kretinât, ‡

2) "?": puosmus jeb stabu starpas kretināja (= kratināja? "lika" Nikrazen) pilnas līdz augšai Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 650

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

krùpene ² : luopam priekšas kāju starpā da vē̦darām ir k. Ramkau (mit û ² ). zirgs platu krùpeni ² Linden in Kurl. krūpenes kauls ebenda.

Avots: EH I, 662

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

[kulcinêtiês, Purzelbäume schlagen: grūši ir kulcinēties starp debesi un zemi Latg. Vōrds.]

Avots: ME II, 305

kùleņ̃ģis,

1) = kùlenis Burtn. ;

2) jem., der einen Purzelbaum schlägt: kas tas bij par kūleņģi, kas paegļu starpā slē̦pdamies vēlās uz tuo pusi?
Kaln. Uo. 114.

Avots: ME II, 334

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis ² Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

‡ kul˜šķis Ramkau, ein Bestandteil einer hölzernen Egge: kulšķus pagatavuo nuo egl˜es galuotnes; starp tiem ar gre̦dze̦nu iestiprina egļa galdus.

Avots: EH I, 672