Paplašinātā meklēšana

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizizgãjušais Dunika, = ‡ àizàizpagãjušais.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

àizkušņi, die Ermüdung: tam zirgam ir aizkušņi, dieses Pferd wird leicht müde.

Avots: ME I, 34

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41

‡ àizpagājušnedēļ Linden, in der vorvergangenen Woche.

Avots: EH I, 41

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušņuôt Golg., = àiztusnît.

Avots: EH I, 60

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44

apaûši: apaũši auch AP., apàuši ² Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši ² Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

‡ apàuška ² Prl. n. FBR. vI, 113. = apakša.

Avots: EH I, 72

‡ apàušķîns ² Saikava, = apakšẽjs.

Avots: EH I, 72

apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.

Avots: ME I, 76

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû ² ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

apkušņi, die Disposition zur Ermüdung: šim zirgam apkušņi J. Kaln.

Avots: ME I, 97

‡ appušķet -ķet könnte hier auf -ķuôt zurückgcheui Ruhtern, = appušķuôt.

Avots: EH I, 107

appuškuôt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķuôt, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116

aprušķêt, aprušķinâties, sich beschmutzen Spr.

Avots: ME I, 116

‡ apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.

Avots: EH I, 118

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127

apuš, dial. für apakš BW. 24902. S. apuž.

Avots: ME I, 132

ãpuš: auch (mit à ² ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194

ãpuš, für abpuš, abpus AP., āpuž Vīt. 68, āpušin SF. n. BB. XIV, 144, beiderseits, zu beiden Seiten: ãpuš ceļam. [Auch in Bers., Sawensee u. a.; wohl aus abpuš

Avots: ME I, 239

‡ apušbruñči AP., = apakšbrunči.

Avots: EH I, 124

āpušin (unter ãpuš): àpušiņ ² Fest.

Avots: EH I, 194

apuškā, für apakšā BB. XIV, 118, Setzen n. Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME I, 132

‡ apuškijais AP., = apakšẽj(ai)s.

Avots: EH I, 124

‡ atràušņât ² Lubn., = atrušinât; a. sīpuolus ebenda, die Erde von den Zwiebeln wegscharren.

Avots: EH I, 161

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187

‡ attaûšķêt Saikava, Sessw., attaûšķît Saikava, verprügeln, durchprügeln.

Avots: EH I, 175

àupuš: a. (mit aû ² gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187

‡ aupušas (gen. s.), zu beiden Seiten befindlich: bij trīs braucēji: pirmais vadīja priekšgalā zirgus un divi bija aupušām pie a. (mit aû ² gesprochen) zirgiem AP.

Avots: EH I, 187

aũša, 2): ein ängstlicher, schüchterner Mensch Linden. auša 2 gehört wenigstens teilweise zu aušâtiês.

Avots: EH I, 188

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

aušalîgs, unruhig, unbändig: izpe̦ld saule aušalīga Latv.

Avots: ME I, 230

aũšât, ‡

2) = aũšâtiês 2 (mit âu ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês,

2): kâ nu liels cllvē̦ks tâ var aušaties! Salis.

Avots: EH I, 188

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

aušât, aušêt ist ein terminus technicus für pakšiem vaigu tēst, d. h. die Enden des runden Baubalkens etwas behauen, um die Norken besser abzeichnen zu können U. Nach PS. heisst das Verb aũsuot. [Nach Bielenstein Holzb. 12 zu àuss.]

Avots: ME I, 230

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.

Avots: ME I, 230

‡ aušele A. Brigadere Dievs, daba, darbs 63, verachtl. Uemin. zu àuss, das Ohr.

Avots: EH I, 188

‡ aušeļi "Ausschussmanner" Neuhausen n. BielU.

Avots: EH I, 188

‡ aušelîgs Vīt., = aušalîgs.

Avots: EH I, 188

‡ aušene "?": kas nu tu par mežsargu, tev pat zaķa aušenes nav! (gesagt zu einem Buschwächter, der noch nie einen Hasen geschossen hat) Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH I, 188

aũšêtiês (unter aũšât),

2): auch Vīt.

Avots: EH I, 189

‡ àuši ² Warkl., Adv., "streng, heldenhaft": pret reģiem jis a. stàv Zīdūns, Heft 26.

Avots: EH I, 189

aũšĩba, Albernheit, die Neigung zu dummen Streichen: viņai jau nou mazām dienām prāts bij uz aušībām Alm.

Avots: ME I, 230

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

aũšîgs, albern, ausgelassen, unartig: viss tas iznāca muļķīgi un aušīgi Vēr. II, 573.

Avots: ME I, 230

II aûšîgs: aufmerksam (die Ohren spitzend) Linden: suns palika ļuoti a.

Avots: EH I, 189

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230

auška: BW. 30830 zu ersetzen durch BW. 30830, 4 var.

Avots: EH I, 189

auška, auškâ, auškan BW. 30830, hochle. f. aûgša, aûgšā, augšan.

Avots: ME I, 230

aušķenes: auch Alswig, (mit aû) Kl.- Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušķenes Mar. RKr. XV, 122, Oppek. n. U., auch aušenes, f. av(iet)enes Konv. ² 262. [aušķ- wohl aus * avišķ-; vgl. aviškas.]

Avots: ME I, 230

aušķi, ‡

2) = aûgšā (s. aûgša

4) Gr.- Buschh., Saikava u. a. ,

Avots: EH I, 189

aušķi, hochle. f. aûgsti, z. B. N. - Schwnb., Selb. n. BW. 4398, 7; Sauken, Kaltenbrunn n. BW. 5869.

Avots: ME I, 230

‡ aûšķiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = aûgšene.

Avots: EH I, 189

‡ aušķîgs Ar., Mekons, Lenore un Vilis (Jelgava 1872), S. 11, = aũšîgs I.

Avots: EH I, 189

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

‡ aušķis Ar., Diet., = aũša 2.

Avots: EH I, 189

‡ aûšlẽja ² AP., = aukšlēja.

Avots: EH I, 189

aũšuôņa, ausgelassenes, unbändiges Wesen, ein alberner Mensch Bers.

Avots: ME I, 230

‡ aũšuôt Ramkau, = aušât.

Avots: EH I, 189

aušprâtîgs, albern MWM. VII, 184.

Avots: ME I, 230

‡ àušts ² A.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, = aũksts: man ir a. A.-Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189

aũšulis, ein Alberner, Ausgelassener, Tollender Ar., Dr.

Avots: ME I, 230

‡ bàuškas ² Saikava "klaudzienï: pa istabas augšu iet b. vien.

Avots: EH I, 207

baušķēt für baukšêt Lautb.

Avots: ME I, 268

baũšļuot, die Gebote (baũšļus), den Katechismus hersagen U.

Avots: ME I, 268

bibuška, schlechtes Bier, Plämpe Etn. I, 122, II, 137.

Avots: ME I, 293

‡ bļaûška Kaltenbr., comm., wer sehr laut spricht.

Avots: EH I, 233

‡ braušķêt, -u, -ẽju, = braũkšķêt: kauli braušķ Warkl.

Avots: EH I, 238

‡ braušķinât Warkl. "?"

Avots: EH I, 238

‡ bruškuļi, eine Vorrichtung für den Lachsfang Zarnikau n. Jaunā Nedēļa 1927, N‡ 21, S. 13 (mit Abbild.). Vgl. ‡ brũskulis.

Avots: EH I, 245

‡ bušuruncis, s. unten unter bužuruncis.

Avots: EH I, 256

‡ če̦rmuška Kokn., Setzen, die Eberesche.

Avots: EH I, 288

[čuš! Interj., bezeichnend das Verlöschen des Feuers: uguns ir čuš U., das Feuer ist aus. Auch vom Herausströmen der Luft, z. B. aus einer Blase. iznāca čuš (von einem misslungenen Versuch) Schujen u. a.]

Avots: ME I, 423

I čuša, der Hintere: duod viņam pa čušu Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 423

‡ II čuša: tuos (lauciniekus)v... apskauzdami sauc par čušiņām ("?") vai ar par cušiņiem Mekons Septiņi okstoņi 32.

Avots: EH I, 297

[II čuša, jem., der zu fisten pflegt Wid.]

Avots: ME I, 423

[III čuša N. - Bergfried "jem., der čušājas".]

Avots: ME I, 423

‡ čušât Frauenb. "sehr Iange und langsam kochen (tr.)".

Avots: EH I, 297

[čušât, fisten Wid.]

Avots: ME I, 424

[čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424

‡ čušêt Dond., auslöschen (intr.): uguns sāk č.

Avots: EH I, 297

čušinât ausī, ins Ohr zischen.

Avots: ME I, 424

čušnaks Kand., die Schlange.

Avots: ME I, 424

‡ čušņaks Frauenb., = čušnaks.

Avots: EH I, 297

čušņâtiês, -ājuos Grünh., = čusnīties.

Avots: ME I, 424

[I čušs Gramsden, eine still abgehende Blähung (be̦zdals).]

Avots: ME I, 424

[II čušs, ein alter Pelz ohne Oberstoff Arraxt, Königshof.]

Avots: ME I, 424

[III čušs "beigts, pazudis, pa˙galam" Ruj.]

Avots: ME I, 424

divpušu, Adv., zweiseitig, nach beiden Seiten: pākste atve̦ras divpušu Balt. V.

Avots: ME I, 473

‡ drabuškas N.-Rosen, = druskas: sīka nauda ar visām drabuškām (Var.: drusciņām) BW. 25638.

Avots: EH I, 328

‡ drušâtiês Druw., sich reiben: sivē̦ni drušājas gar cūku.

Avots: EH I, 337

‡ drušķele Dunika, = drusciņa: d. miltu.

Avots: EH I, 337

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505

II drušķis: das Zitat aus BW. ist zu streichen, vgl. ‡ drusķis.

Avots: EH I, 337

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

duš: guovis slaucuot mierina: duš! Rothof n. FBR. VIII, 130,

Avots: EH I, 345

duš! Zuruf den Kühen: duš! ē̦dat, manas guosniņas! Matkuln.

Avots: ME I, 522

‡ l duša Dunika, Kal., dušiņa Frauenb., duše Rutzau, beruhigender Zuruf für Kühe beim Melken, der als Benennung einer Kuh aufgefasst wird.

Avots: EH I, 345

[duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

‡ II duša "tieksme būt stiprākam" (=dũša?) Seyershof: kam tas riņķītis augstāk pierē, tam luopam e̦suot stiprāka d.

Avots: EH I, 345

‡ dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345

‡ du˙šî ² ! Siuxt, beruhigender Zuruf Kühen, die mit den Hörnern stossen.

Avots: EH I, 345

‡ dušîgs Ramkau, = dũšîgs.

Avots: EH I, 345

dušinât, den Kühen duš! zurufen: tur tu guovis dušināji BW. 21988, 14.

Avots: ME I, 522

dzeņauška (unter dzeņaukste): auch Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 355

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. ² 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567

[èlkšņuši ² Mar. "kleine, winzige Erlen".]

Avots: ME I, 567

I gauša, ‡

2) = kaûša ² III (s. d.).

Avots: EH I, 388

I gaũša, comm., der (die) Langsame, Saumselige: vai tā tāda gauša būs pie visiem darbiņiem BW. 18488, Fehsen.

Avots: ME I, 613

II gauša, ‡

2) Unsinn, leeres Geschwätz:
sarunā visādas gaušas Vīt. (ähnlich P. W. Šis ar mani tiesāties? 22).

Avots: EH I, 388

II gauša, jemand, der etwas lang und breit und langweilig erzählt: kuo tu gauša gaušā Lubahn, Lös.; ein Lästerer Fehsen.

Avots: ME I, 613

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

gauši (unter gaũšs),

1): auch (mit aũ ) AP., Ramkau, (mit àu ² ) Bērzgale, Heidenfeld, Linden in Kurl., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: darbs iet g. AP. sakņuojas g. Pump. R. I, 199. viņi tâ g. aug Saikava. cūkas tika g. audzē̦tas Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

gaušņa, in der Verbindung gaušņas māte, Personifikatio des Segens Naud.

Avots: ME I, 613

I gaušņa, ‡

2) "= gaũša I" (nach Mitteilungen von Schülern) N.- Peb.

Avots: EH I, 388

‡ II gàušņa ² Geistershof "wer der Arbeit ausweicht und immer über schwere Zeiten jammert" (?).

Avots: EH I, 388

gaũšs [Dond.],

1) langsam:
tu allažiņ tāds gaušs Lautb. Vidv. II, 72;

2) langsam wachsend,
n. U. undicht: "gauši rudzi"- saka par vājiem, lē̦ni auguošiem rudziem Schmarden (nach U.: der Roggen steht undicht). gauši sē̦ta sē̦kla, dünn gesäte Saat St. Häufiger das Adverb gauši [Ost - Livl. n. U.],

1) langsam:
gauši tautas jāja BW. 18452. gauši brauca vedējiņi 16744, 1;

[2) undicht
U. - Zu gauss.]

Avots: ME I, 613

[gaušulis, der saumselige Wid.]

Avots: ME I, 613

graũšļât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, (freqn. von graûzt), wiederholt nagen: guovis graušļā kaulus Sissegel n. A.III, 252.

Avots: ME I, 640

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. ² 3323;

[2) gràšļi ² Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640

‡ grāvsuška Daudsewas, der Regenbogen.

Avots: EH I, 401

grušļi U., = grūslis 3.

Avots: ME I, 666

gušņa: Plur. gušņas Frauenb.,

1): auch Grünw., Lubn, Pussen, Salisb., Schönberg, Seyershof, Wolm.; nom. s. gušnis Salis; vai bij gušņas, vai bij nātras BW. 32402, 2. izmin guḍòus..., lai aug tīri kāpuostiņi! 32523 var.

Avots: EH I, 421

gušņa, [gusnis "волчецъ" Treiland Mat., S. 214], gew. der Pl., auch gušņi,

1) Acker- od. Saudistel,
auch cūku gušņi genannt Konv. ¹ 324 (cirsium arvense);

2) carduus crispus Konv. ² 681;

3) ein Kohl von grünem Kraute, der im Frühling gegessen wird.
[Vgl. ušņas, ušņi. Bezzenberger meint BB. XXVII, 178 ¹ : "die Übersetzung "Gänsedistel" verrät die Herkunft von gušņa. Aber es findet sich jetzt guš,ņa auch in Gegenden wie Wolmer, wo der Gänsename nicht mit g- anlautet (wie in guža), weshalb Bezzenbergers Erklärung nicht sicher ist.]

Avots: ME I, 684

gušņaîns, voll mit Disteln: gušņains lauks Ahs.

Avots: ME I, 684

‡ ìeaũšuôtiês, anfangen zu tollen (von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 502

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

[ìekušņâtiês Wenden,] ìekušņuôtiês L., anfangen eine kleine Bewegung zu machen. [ìekušņâtiês od. ìekužņâtiês Schujen "sich mühsam und ungewandt hineinbewegen". Auch = ìekužņâties 1: cūka iekušņājusies se̦rā Nötk.]

Avots: ME II, 33

[ìerušinât, ìeružinât, tr., einscharren: raganas vēmekļi ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. nabadziņi tika tuksneša smiltīs ieružināti Dok. A.

Avots: ME II, 59

[izaũšâtiês, zur Genüge albern.]

Avots: ME I, 713

‡ izgã[ju]šgads, das vergangene Jahr AP.: i. bij labs gads.

Avots: EH I, 447

‡ izklaušenêt N.- Autz n. BielU., = izklaušinât.

Avots: EH I, 456

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

izklaušņât (unter izklaušinât): šaî taî jis izklaušņā Pas. V, 176 (aus Domopol).

Avots: EH I, 456

izkušinât, tr., auflockern, aufbauschen: cisas Sessw.

Avots: ME I, 757

‡ izkušņât, Perfektivform zu kušņât II: kušņas pabērēm cūkām, lai izkušņā Ramkau.

Avots: EH I, 459

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

izmušît, ‡

2) = izmurkšît II ‡ 2 Lemb.: lai viņš tumsā tevi ... labi izmušī un izbučuo Janš. Bandavā I, 124; "izmuocît" Lemsal; ‡

3) mühsam herausschleppen
Prl. ‡ Refl. -tiês Saikava, sich abquälen (izmuõcîtiês).

Avots: EH I, 468

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774

‡ izplūskuši (part. prt. act.) mati Frauenb. "sträubiges, ungekämmtes Haar".

Avots: EH I, 473

‡ izpušķêt Frauenb., = izpušķuôt. Refl. -tiês Frauenb., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 475

izpušķuôt, ‡ Refl. -tiês, sich ausschmücken.

Avots: EH I, 475

izpušķuôt, izpuškuôt, tr., ausschmücken: istabas puķēm. es būtu savas nama durvis ar ruozēm izpuškuojuse BW. 14092, 1. bāliņš māmiņas izpuškuots 16002. par desmit kapeikām var tuo lietu arī izpuškuot A. XX, 126.

Avots: ME I, 786

izraušît, tr., wiederholt ausscharren, auseinanderbringen, ausziehen: kurzemnieki savas meitas sapinuši ziediņuos; šejienes puiši izraušīja, ar suņiem kaudamies BW. 12862.

Avots: ME I, 790

izraũšļât Ahs., = izraušņât.

Avots: ME I, 790

izraušņât: auch (mit aũ ) Schibbenhof; nuo sniega kupe̦na ... i. karstas spirkstis Mekons Mellā grām. I, 30.

Avots: EH I, 476

izraušņât, tr. freqn., zu izràust, ausscharren, durchwühlen: krāsni Naud., Konv. ¹ 238.

Avots: ME I, 790

izrušinât, tr.,

1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;

2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.

Avots: ME I, 793

jaušs ,* willkürlich (absichtlich nach dem Gegensatz von nejaũšs von Sirmais Etn. III, 148 gebildet): pie kāda priekšme̦ta re̦dzama kaut kāda darbība, jauša vai nejauša.

Avots: ME II, 104

juška, die Ofenklappe, der Schieber. Aus r. вьюшка od. юшка dass.

Avots: ME II, 120

I kauša: aus nd. kausch "runder od. länglicher Ring an den Segelecken", s. Sehwers Unters. 48.

Avots: EH I, 595

I kauša, ein metallener Ring, metala (vis˙biežāk) riņķis, kuŗu ieliek virves, āķu vai kāšu acī Konv. ¹ [Vgl. kaušķis II.]

Avots: ME II, 179

[II kauša " ein rauflustiges Weib" Stomersee]; in Grawendahl auch von solchen männlichen Personen.

Avots: ME II, 179

[III kaûša ² od. gaûša ² " jem., der selbst nicht arbeitet und anderen beim Arbeiten hinderlich ist"(?) Ruhental.

Avots: ME II, 179

kaûšelis,

1): pirts kaũšelis Dunika, = garmetis.

Avots: EH I, 595

kaûšelis,

1): ar kaušeļiem ruokās stāvēja pie mucām un smēla Janš. Mežv. ļ. II, 234.

Avots: EH I, 595

kaûšelis (Demin. von kauss),

1) ein grosser Löffel mit kurzem Stiel zum Wasserschöpfen
C., Bers., Dickeln, Nigr.;

2) ene Schaufel der Fischer, mit welcher man das Wasser aus dem Boot schöpft
Lasd.

Avots: ME II, 179

kaušenis [?] U., = kauss.

Avots: ME II, 179

‡ kaûši ² Dond. n. FBR. V, 130 "?".

Avots: EH I, 595

‡ kaušinât, frequ. Zu kaûst ² , scharren Dond.

Avots: EH I, 595

‡ kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596

[kaušķene N. - Peb. " ein Kochlöffel".]

Avots: ME II, 179

kaũšķe̦ns: ein Teller, eine Schüssel od. ein anderes Gefäss, womit (Trockenes) geschöpft wird Iw.

Avots: EH I, 596

kaũšķe̦ns, eine Lehmschüffel Edwahlen, Anzen, Dond., Wind., RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 179

kaũšķins: ein altes, unbrauchbares Gefäss Dunika; ein kleines Trinkgefäss Frauenb.; = garmetis Dunika.

Avots: EH I, 596

[kaũšķins " der Kochlöffel" Alt - Autz.]

Avots: ME II, 179

I kaũšķis,

1) die Schüssel;

[2) die Scherbe
Lautb. - kaušķis: gen. kaušķa vielleicht aus * kaustis: kaušķa; vgl. li. kaustė "род посуды"; kubek z gliny".]

Avots: ME II, 179

II kaušķis: "= "kauša". "ME. II, 179 zu ersetzen durch ""= kauša"".

Avots: EH I, 596

II kaušķis (in Uozuolnieki), =" kauša".

Avots: ME II, 179

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596

[III kaûšķis Lis., ein Keil (ar kuo aizkausta).]

Avots: ME II, 179

kaûšļa, comm., der Raufbold Serb.

Avots: ME II, 179

‡ kaûšs Warkl., = vìrluõps.

Avots: EH I, 596

‡ kaušu zâles Doblen "lithospermum arvense".

Avots: EH I, 596

‡ kaušuks Warkl., = vìrluõps.

Avots: EH I, 596

kaûšus, zur Verstärkung von kaût: tavu meitu kaušus nuokaus LP. VI, 1027. [tevi jele kaušus (Var.: kautin) kava, mani dzīvu sabadīja BW. 34726.]

Avots: ME II, 179

‡ ķe̦pauši Frauenb. "unnormal grosse Gegenstande (z. B. Kartoffeln)".

Avots: EH I, 696

‡ klauša,

1) die Botmässigkeit
(?): ja tu ... stāvē̦tu vēl manā klaušā Janš. Mežv. ļ. II, 400;

2) = klàušas Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas: auch (mit aũ ) Salisb., Siuxt, (mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas ² Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

‡ *klaũšenêt, zu erschliessen aus ‡ apklaũšenêt und ‡ izklaušenêt.

Avots: EH I, 611

klàušinât: auch (mit aũ ) Dunika, Salis, Salisb.: klaušinājuši ļaudīm Janš. Mežv. ļ. I, 384; ‡

2) horchen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ausis pie sienas licis k.

Avots: EH I, 611, 612

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

‡ klàušinêt ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist, = klàušinât.

Avots: EH I, 612

klaušinieks: auch Pas. XIV, 96.

Avots: EH I, 612

klaušiniẽks, klaušeniẽks, der Fronbauer: zemniekus pārvērst par klaušeniekiem Apsk.

Avots: ME II, 217

‡ klušât NB., in Holzschuhen, die Füsse schleppend gehen.

Avots: EH I, 624

‡ *klušinât, zu erschliessen aus nuoklušinât (unter nùoklusinât).

Avots: EH I, 624

klušķe, Bruthenne Bandr. [Wohl aus * klukšķe, zu klukšķêt.]

Avots: ME II, 238

knaušuôtiês: "knaušus dze̦nāt" (mit aũ ) A.-Autz, Kal.

Avots: EH I, 628

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

‡ kobušķis (mit o od. uo zu lesen?) Tals., der Frosch.

Avots: EH I, 637

‡ koruškiņi (Stammform?) Salis, ein Schlittenkorb. Vgl. kuraškas.

Avots: EH I, 639

‡ kraũškuoks Preiļi (Kur. Nehrung), ein Birnbaum. Zu krausis.

Avots: EH I, 644

[kŗaušu kuoks, der Birnbaum Kur. Nerung n. Mag. XVII, 1, 84. - Zu kraûsis.]

Avots: ME II, 296

‡ krušaks Lubn. n. FBR. XVII, 127 "paliela krūzīte".

Avots: EH I, 661

kruši: ceļš iet k. nuo kalna lejā Adsel. negrìez tā zirga tik k. (plötzlich)! Adsel, N.-Rosen, Pilda; Schnell - auch Baltinow n. FBR. XI, 138, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Bērzgale, Golg., Marienhausen: k. strādāt Zvirgzdine; bald Liepna: vuškai k. būs jē̦ri.

Avots: EH I, 661

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290

I krušņa, ein Schutthaufen (drazu bluķis) Lös. n. Etn. IV, 98; ein Haufen verfaulter Äste Lub. čūska gulēja saritinājusēs iekš lielas krušņas Etn. III, 15. izlasu arī bij ve̦se̦la krušņa Vīt. 31; ein Hümpel LP. V, 51. [Wohl zu kraũt. wozu auch li. krúsnis und krūšà "куча."]

Avots: ME II, 291

[II krušņa Wid., die Steile, der Absturz, der steile Abhang (?)].

Avots: ME II, 291

[krušs "die der Sonne ausgesetzte und härtere Seite einer Fichte (egle)" Wessen. Aus poln. krusz "Borkenrindean alten Stämmen"?]

Avots: ME II, 291

‡ II krušs,

1) steil
Adsel: k. kalns;

2) schnell, eilig fix
Bērzgale, Golg., Schwanb., Stom.: tas tik ir k. cilvē̦ks! savu darbu padara kruši, kruši. Zu kruts.

Avots: EH I, 661

[kukušņi (aus Ostlivl.), = kukužņi.]

Avots: ME II, 303

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329

kušâki, Adv., Komparativ von kuš, langsamer, leiser: esiet kušāki Kand.

Avots: ME II, 329

[kušalas Druw. "pabires, Spreu mit Körnern, die man den Schweinen zu fressen gibt".]

Avots: ME II, 329

‡ kušām Heidenfeld n. FBR. IX, 158 "klusām": k. runāt, kuo darīt.

Avots: EH I, 680

‡ kušât AP., = kušinât I.

Avots: EH I, 680

kušêt, -u, -ēju, kušît, -ĩju, intr., schweigen: kuši, guli, mazais bērniņ! BW. 2068. nu kušiet tak reizi! LA. visi kušēja. ē̦dat gaļu, kušījat BW. 19261.

Avots: ME II, 329

kušiņãm, still Kaul.

Avots: ME II, 329

kušinât, tr., zum Schweigen bringen, beruhigen: bẽ̦rnu. sāka kušināt mazuo Baltp. kad bē̦rns raud, māte viņu kušina.

Avots: ME II, 329

I kušinât: meita kušinā[ju]si suņus Pas. X, 254.:

Avots: EH I, 680

‡ *II kušinât, zu erschliessen aus izkušinât.

Avots: EH I, 680

‡ kušiņš Ahs., = košiņš.

Avots: EH I, 680

‡ kuška "?" : me̦lnas kuškas gruožas viju BW. 34105 1 var. (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 681

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329

kušķis, 1): sāls k. (=sauja) ruokā Sonnaxt. pārve̦sti divi kušķīši (mazi ve̦zumiņi) miežu Frauenb.; ‡

4) die Schamhaare
Rutzau. - Zur Etymologie s. allenfalls Scheftelowitz KZ. LVI, 196.

Avots: EH I, 681

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

‡ *kušķuôt, zu erschliessen aus sakušķuôt.

Avots: EH I, 681

[kušņa (infl.) zāles, echium vulgare Zb. XV, 280. - Vielleicht mit ostle. -u aus uo; in diesem Fall wohl zu li. ką́snis "Bissen", le. kuôst.]

Avots: ME II, 330

‡ kušņājs Nautrēni, = pe̦lavaîns.

Avots: EH I, 681

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

II kušņât: auch AP., N.-Peb.

Avots: EH I, 681

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

‡ kušņi Adsel "Tauwetter": vējš pūš uz kušņiem.

Avots: EH I, 681

[ķutuši Naukschen, = ķutuži, ķutes.]

Avots: ME II, 392

‡ laĩkušņa N.-Peb., = laiksne.

Avots: EH I, 713

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

‡ làmpuška ² PV. "kas lamputā".

Avots: EH I, 718

‡ ļapuška, ein Fladen (?): vienu sieku, (sc.: kriķu) samalusi trīs ļapuškas izce̦puse BW. 8132, 2 (aus Nitau).

Avots: EH I, 768

laûšana, das Brechen; laûšanâs, das Ringen, der Ringkampf.

Avots: ME II, 430

‡ laûška Saikava, eine geschwätzige weibliche Person: klus[i] tu, l., turi muti!... ja tī l. nelanšķē̦tu ... Tdz. 40361 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 724

làušķêt ² : ja tī lauška nelaušķē̦tu ("?") Tdz. 40361. kuo nu laušķi (= mels)? Prl.

Avots: EH I, 724

làušķēt ² Stomersee "klopfen"; laušķinât, knacken, knistern, poltern, lärmen: nāc ārā, nāc ārā, kas purā laušķināja! BW. 13471. Vgl. laũkšķêt.

Avots: ME II, 430

‡ *laûšķinât, zu erschliessen aus ‡ àizlaûšķinât.

Avots: EH I, 724

‡ laûšķinêt Warkl. "Äste (im Walde) brechend gehen".

Avots: EH I, 724

laušķis, der Polterer: melš kâ šis ve̦cais laušķis A. XX, 642; [jem., der viel und unbedacht spricht Saul.].

Avots: ME II, 430

ļaũšu, ļaũšus, erlaubend, erlaubter Weise.

Avots: ME II, 533

laûšus, brechend, gestossen: šķirt stiepšus izrunātus gaŗus patskaņus nuo laušus izrunātiem RKr. II, 11. baznīcu laušus uzlauza Konv. ² 3851. Zu laûzt.

Avots: ME II, 430, 431

[* le̦pauši (gespr. lapauši) "eine Pflanze mit grossen Blättern an feuchten Stellen, die als Schweinefutter dient" Marienhausen, Dricē̦ni. - Vgl. auch lapauši.]

Avots: ME II, 452

‡ ļe̦puška Auleja,

1) etwas Weiches und Feuchtes (z. B. ein alter Pilz);

2) ein gewisser leicht faulender Pilz.

Avots: EH I, 771

‡ luša Dond., Wandsen "gauss, lempīgs, neizveicīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 763

‡ lušķains Ramkau, = lustaîns.

Avots: EH I, 763

‡ ļuškas Kaltenbr., = juška(s).

Avots: EH I, 775

lušķi: auch Salis (nom. s. lušķis).

Avots: EH I, 763

lušķi U., für lustes, Trespe.

Avots: ME II, 516

màisušķis ² , das Sückchen Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME II, 552

‡ màseņuška ² Eversmuiža n. FBR. VI, 38 "= māsīca".

Avots: EH I, 793

maušuks, ein Dummkopf Bers., Lasd. [Beruht wohl auf dem bekannten Judennamen.]

Avots: ME II, 570

‡ maûšus Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 90, Heidenfeld, Kalz., Lubn., Memelshof, Prl., Saikava, Sessw., Adv., = pe̦lˆdus I.

Avots: EH I, 787

meituška (unter meîtuka): auch (mit eî ) Baltinow n. FBR: XI; 132, (ein Backfisch) Pilda.

Avots: EH I, 797

me̦kuška Wessen "meķis".

Avots: EH I, 797

‡ me̦kuškiņa Lubn. "sakritis plācenis".

Avots: EH I, 797

me̦lluška, ein schmutziges Frauenzimmer Oppek. n. U.

Avots: ME II, 596

‡ miegauši N.-Peb. "Herzklappen": sirdij ir m.

Avots: EH I, 824

‡ miltuška, ein Mehlbrei Pilda.

Avots: EH I, 815

muša: auch Auleja, A.-Bergfried, Baldohn, Bersteln, Erlaa, Fehteln, Frauenb., Gold., Gramsden, Heidenfeld, Kaltenbr., Koddiack, Lems., Linden in Kurl., Lipsthusen, Lixna, Mesoten, N.-Salis, Oknist, Pernigel, Pilskalne, PlKur., Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, (neben mūsa) Borchow und Warkl. (zu streichen sind Kegeln und Saikava ME. I1, 673); m. krīt nuo uoša zara BWp. 2744, 1. me̦dus mušas ("?") BW. 1959 var. Demin. mušiņa 33600. dzelzs m. Lis., eine gewisse blaue Fliege; pašu m. Diet., eine Fliege, die sich unter dem Pferdeschweif, dicht am After aufhält; savākt mušiņas (für bites. Bienen) Janš. Bandavā I, 369; mušiņas Frauenb.,

a) schwarze Tüpfel in weissem Pferdehaar;

b) "cimdu raksts ar divām dzijām (katra savā krāsā)". "muska domestica" ME. II, 673, durch "musca domestica" zu ersetzen.

Avots: EH I, 836

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

‡ mušainīte, eine gewisse Pflanze: kāda saujiņa mušainīšu Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 836

mušains: m. zirgs Diet., ein Fliegenschimmel.

Avots: EH I, 836

mušaîns, = mũsains: mušains ģīmis A. VIII, 1, 41; mušaini raksti RKr. XVII, 31; mušaini lini, Flachs mit Brandflecken Bl. Zu muša?

Avots: ME II, 673

mušâtiês,

1): auch Siuxt; ‡

2) saumselig arbeiten
Frauenb.

Avots: EH I, 836

mušâtiês, sich vor Fliegen wehren: karstā laikā zirgi mušājas Sassm.

Avots: ME II, 673

‡ muše̦kli Bērzgale "netīrumi".

Avots: EH I, 836

mušele (unter muša): auch BW. 33600 var.

Avots: EH I, 836

‡ mušeņ Kalupe, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine, mušiņ Warkl., Sprūdžs Asaru liekņa 73, mušît Nautrēni, Pilda, vielleicht, wahrscheinlich. Aus poln. (od. wruss.) moz̃e (das auch in dieser Form Zb. XVIII, 238 vorkommt) umgebildet? Vgl. ‡ mošeņ.

Avots: EH I, 836

mušinât, s. musinât.

Avots: ME II, 673

mušît: auch Grenzhof (Mežamuiža). Zur Bed. vgl. auch izmušît.

Avots: EH I, 836

mušît, -ĩju, tr., quälen, würgen, töten: kaķis mušīi peli [PS.], Smilt., Nerft, Gr. - Essern, Trik., Bers., Druw. Subst. mušîšana, das Quälen, Töten; mušîtãjs, der Quäler, Töter: bē̦rnu mušītāja, Kindermörderin Latv. Vgl. mužinât, mužît.

Avots: ME II, 673

mušķêre Vēr. II, 722, mušķêrẽjs, mušu ķêrẽjs, der Fliegenfänger, Fliegenschnäpper A. XXI, 87; Konv. ² 3636.

Avots: ME II, 673

‡ mušķēris Pēt. Av. III, 276, = mušķêre.

Avots: EH I, 836

mušķît,

1): "muocīt līdz nāvei" Siuxt; "plêst, niekuodamies pluinīt" Frauenb.: suns mušķī cimdu. Refl. -tiês: puiši ar meitām mušķījas Frauenb.; "niekuoties, velti darbuoties" ebenda: teļš mušķījas gar guovi.

Avots: EH I, 836

mušķît, -ĩju, tr.,

1) unbarmherzig hauen:
zirgu Gold., Wid.;

2) umbringen.
Refl. -tiês, sich reissen U.

Avots: ME II, 673

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

‡ muškuļuôtiês, einen dichten Haufen bildend spielen (von Kindern) Frauenb. (auch: muškuôtiês); sich ballen Schwitten.

Avots: EH I, 836

muškuls (unter muškulis): m. bē̦rnu, luopu Frauenb.

Avots: EH I, 836

I mušļi: ar sluotu izmēsu visus mušļus Janš. Mežv. ļ. I, 178.

Avots: EH I, 836

[I mušļi N. - Bartau "pīšļi".]

Avots: ME II, 673

[II mušļi Mesoten "knišļi, ganz kleine Mücken".]

Avots: ME II, 673

‡ mušmere Kaltenbr., Oknist, = mušmère.

Avots: EH I, 836

mušmère Smilt., Paul., RKr. XI, 82, mušmēris U., mušmira [Dond., Bers., Kl.], Spr., mušmire [Kokn., Nigr., Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Kreuzb., Jürg., mušmiris St.], der Fliegenschwamm, Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. li. musómiris dass.

Avots: ME II, 673

‡ mušmiere Grenzhof (Mežamuiža), = mušmire; ein n. pl. mušmieri BW. 2834.

Avots: EH I, 836

mušmira (unter mušmère): auch Fest., Lems.

Avots: EH I, 836

mušmire (unter mušmère): auch Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 836

‡ mušmĩre Siuxt, = mušmire.

Avots: EH I, 836

‡ mušuôtiês Stelph., = mušâtiês 1.

Avots: EH I, 836

‡ nabušnieks Saikava, ein Bettler, der an der Kirche um Almosen bittet.

Avots: EH II, 1

‡ neapkusuši, Adv., unermüdlich Kronw. n. BielU.

Avots: EH II, 9

negaũša: vienmē̦r steidzās ar valuodu, tiršķināja bez apstājas, kâ n. ("?") Ciema spīg. 88.

Avots: EH II, 12

negaũša, comm., der Vielfrass, Nimmersatt, der Unmässige; der Geizige [Manz. Lettus], Glūck [Sirach 31, 10; I Tim. 3, 3]; I Kor. 5, 11: ē̦dat, negaušas (negauši 19275, negauši ļaudis 19276,

2)! BW. 19276.

Avots: ME II, 713

nejauša, ein Einfaltspinsel.

Avots: ME II, 717

nejaũši: mit aũ auch Orellen, mit aû ² auch Seyershof.

Avots: EH II, 13

nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]

Avots: ME II, 717

nejaušĩba, das Ungefähr, der Zufall: nejaušība man atklājusi dārguo mantu Rainis. visa pasaules ē̦ka būtu uzlūkuojama par neizpruotamu nejaušību A. XV, 288.

Avots: ME II, 717

‡ nejaušīgi, Adv., zufällig: n. velti tu man dāvāta Janš. Pag. pausm. 62.

Avots: EH II, 13

nejaušs, zufällig, ungefäht: kas nejaušs nāk, tuo atkal atdzīvina Rainis.

Avots: ME II, 717

‡ nejaûšus ^2, Adv., unvermutet: n. uzskriet zalktim virsū Frauenb.

Avots: EH II, 13

neklauša, comm., neklaušulis, f. -le, der (die) Ungehorsame, Ungefügige: pagasta ve̦cākais lielākuos neklaušuļus dažādi spīdzināja LA.

Avots: ME II, 719

‡ nùoañšuôt Ramkau, behauen (perfektiv; vgl. aušât): n. baļ,kei galu.

Avots: EH II, 30

‡ nùočušet Dond. "verlöschen": ugunskurs jau nuočušejis.

Avots: EH II, 37

nùodušêtiês,

[1) "über Unangenehmes ärgerlich werden"
Autz];

2) "?": viņš smagi nuodušējās Apsk. 1903, 499.

Avots: ME II, 778

[nùoklaũšinât Dunika, verhören: n. zagli.]

Avots: ME II, 797

[nùoklē̦muši [?] lini, schlecht gewachsener Flachs.

Avots: ME II, 798

nùoļampušas ausis, herabhängende Ohren U.

Avots: ME II, 814

nùolaušķêt,

[1) "eine Zeitlang laut plappern"
Sessw.;

2) "einen krachenden Laut von sich geben"
Alswig, Vank.]: kaut kas nuolaušķēja zem piedurknes A. XX, 373. [zars aizlūza, ka nuolaušķēja vien; izluocīju pirkstus, ka nuolaušķēja vien Vank. In Mar. (mit àu ² ) so auch das Reflexiv.]

Avots: ME II, 808

nùoļupušas ausis, herabhangende Ohren Aps., Peb., Smilt., [Neu-Laizen].

Avots: ME II, 815

‡ nuomušâtiês Siuxt, Fliegen wegtreiben (verscheuchen): guovīm aste, ar kuo n.

Avots: EH II, 71

nùomušît: abquälen - auch A.-Ottenhof; umbringen: abus nuomušījuši Pas. IX, 465.

Avots: EH II, 71

nùomušît [Bers., PS.] nùomušķît Ahs., Matkuln, nùomužît U., nùomužinât U., tr., abquälen, umbringen, abtun: meita nuomušījusi savu ārlaulības bē̦rnu Aps., Bers., Smilt., Druw. tuo (dziesmu) man bē̦rni nuomušīja BWp. 1016. tur kāds nuožņaugts vai citādi kâ nuomušīts Vēr. II, 669. zē̦ns ieskrēja pie paša kunga un tuo pa˙galam nuomušķīja JK. V, 119. vakar žīdu nuomužīji BW. 20478.

Avots: ME II, 823

nùomušķît (unter nùomušît): meita savu bē̦rnu gribēja n. (umbringen) Frauenb.

Avots: EH II, 71

‡ nùoplaušâtiês Wolm. n. U. (unter plaušāties), durch und durch nass werden.

Avots: EH II, 75

nùoplušķêt, intr., zerlumpt, zerzaust, zerfetzt werden: vīrs pakasīja savu kâ čigāna zirga aste nuoplušķējušuo bārzdu Vēr. II, 1033.

Avots: ME II, 832

‡ nuôplušķis ² Dunika, Hasenp., Lieven-Bersen, Sessw., Zabeln, = nùopluskis: n. suns. Für Sessw. wird dazu ein gen. nuopluskuša angegeben, während aus den übrigen Orten nur der nom. s. masc. g. bekannt sei.

Avots: EH II, 77

‡ nuopušķêt Ruhtern, = nùopušķuôt.

Avots: EH II, 78

‡ nuopušķît Frauenb., abreissen, abpflücken: n. ziedus, lapas, augļus.

Avots: EH II, 78

‡ nuopuškuôt(iês) Dunika, Rutzau u. a., = nùopušķuôt(iês).

Avots: EH II, 78

nùopušķuôt, tr., ausschmücken, schmücken (perfektiv): zirgus, ratus; vārtus. Refl. -tiês, sich ganz schmücken.

Avots: ME II, 835

‡ nuopuškuôt(iês) Dunika, Rutzau u. a., = nùopušķuôt(iês).

Avots: EH II, 78

nùorušinât, ‡

2) scharrend absuchen:
vakarā jau stāvēja nuorušinātā laukā ve̦se̦la kaudze kartupeļu Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH II, 82

nùorušinât, tr., abwühlen, abscharren: pe̦lnus nuo uoglēm. Refl. -tiês, sich scharrend beschmutzen, sich abscharren: bē̦rns pa smiltīm nuorušinājies.

Avots: ME II, 841

nùorušķêtiês, nùorušķêt, sich beschmutzen: viņš sēd pe̦lnuos nuorušķējies LP. VI, 680. puisē̦ns izskatās pa˙visam nuorušķējis Dond.

Avots: ME II, 841

‡ nuorušķis, schmutzig geworden (?): tādas pašas nuorušķušas kâ tuoreiz sakņu dārzā Janš. Bandavā II, 9.

Avots: EH II, 82

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862

‡ nuosušķêt Segew., Zögenhof, besudeln.

Avots: EH II, 93

‡ nùotaušķêt, = nùotaukšêt 2: viņam nu gan nuotaušķēja ribas Plm. n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH II, 99

‡ nùotušît,

1) ersticken (tr.):
kam ... sedzi ... bē̦rnam tik biezu deķi uz mutes? tâ jau tu viņu vari n. Lubn. n. Etn. III, 1;

2) mit Mühe abschlachten
Vank.: tad jūs tuo vepri nuotušījāt gan;

3) mit Mühe aufessen
Vank.: ak tad tu nuotušīji gan visu plāceni! Refl. -tiês, sich abarbeiten Kalz., Saikava, "nuostaipīties" Kalz.: strādnieks mežā līdz pašam vakaram nuotušījās Saikava.

Avots: EH II, 103

‡ nuotuškât "nuoiet" Frauenb.: vai ve̦cmāmiņa varēs kājām n. uz kaimiņiem?

Avots: EH II, 103

paaũšâtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben: lai jaunie paaušājas!

Avots: ME III, 5

‡ paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119

‡ paklaũšenêt Siuxt, sich erkundigen, erfragen: paklaušenēja, kur var dabūt. kas tad nuo svešurienes jē̦rus pirks, - paklaušenēja te˙pat.

Avots: EH II, 142

‡ pakušinât, (ein wenig wiegend und beschwichtigend) beruhigen, zum Schweigen bringen: p. bē̦rnu AP., Dunika. pakušeni šūpulīti, lai neraud! AP.

Avots: EH II, 146

‡ *palušķa, eine ehemalige Münze: pazinu Jānīti bagātu puisīti, ar visu saujiņu naudiņu meta. palušku meta, ... tā pati pakrita pagaldē BW. 1778, 1 var. pēdēju artavu (pallušķu) nuomaksāsi Bergm. Saņ. spred. māc. 1795, S. 319. Aus r. полушка.

Avots: EH II, 152

[pamušît Lemsal, ein wenig kitzeln od. sonst wie scherzweise berühren.]

Avots: ME III, 74

papušķuôt,

1): Miķeļa teikumu ne˙viens nepapušķuoja Jauns. Raksti III, 82.

Avots: EH XIII, 165

[papušķuôt,

1) ein wenig schmücken:
p. istabu;

2) papušķuot kādu lietu, eine Sache (lügend) besser darstellen, als sie in der Wirklichkeit ist
Golg. Refl. -tiês, sich ein wenig schmücken.]

Avots: ME III, 84

paraũšļât, durchwühlen, durcheinanderstossen: paraušļā ar kruķi krāsni, lai uogles vienādi izde̦g Ahs.

Avots: ME III, 88

pãrklàuša,* das Überhören, das Examen, die Prüfung: ar pārklaušu gāja labi B. Vēstn.

Avots: ME III, 160

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH XIII, 202

‡ pãrrušinât Dunika u. a., wiederholt umwühlen: zemi pārrušināja, bet pazudušuo gre̦dze̦nu neatrada.

Avots: EH XIII, 209

parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.

Avots: ME III, 92

pašpaļaũšanâs,* pašpaļãvĩba*, das Selbstvertrauen.

Avots: ME III, 116

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH XIII, 183

paušķêt (li. páuškėti "knallen"), = paukšêt: tarakani paušķē̦dami nuoveļas zemē Plūd. plīsa pīzda paušķē̦dama BW. 35705.

Avots: ME III, 130

‡ pàuškis ² Prl. n. FBR. V1, 93, = paũkš(ķ)is 1.

Avots: EH XIII, 185

paušņas (anscheinend mit zweisilbigem au), eine Art Disteln: kalnā tam ušņas auga, pakalnē paušniņas BW. 25950, 5; wohl ad hoc nach dem Nebeneinander von kalnā: pakalnē zu ušņas hinzugebildet.

Avots: ME III, 130

pè̦lnrušķis: pe̦lnarušķis BW. 2917 var., f. pe̦lnuruška BW. 29356, 7 var. (aus Ober-Kurl.).

Avots: EH XIII, 221

pè̦lnrušķis od. pe̦lnu rušķis, f. -e, ein Schmutzfink; Aschenbrödel: cūku puisi, pe̦lnu rušķi! BW. 29154. cik le̦pni pe̦lnrušķe brauc! LP. V, 296.

Avots: ME III, 197

‡ pe̦luškas AP., = pe̦lušķi.

Avots: EH XIII, 222

pe̦lušķi,

1): auch Ramkau (hier auch ein sing. pe̦lušķis); ‡

2) achillea millefolium Salis.

Avots: EH XIII, 222

pe̦lušķi Līn., pelušķi Salis, peluškas Sassm., vicia sativa dura Konv. ² 3137. pe̦luvas Bw. 29949, 1, = pe̦lavas.

Avots: ME III, 198

pìepušķuôt, piepuškuôt, beschönigen Dr. Subst. piepuškuõjums MWM. IX, 205, die Beschönigung, Ausschmückung.

Avots: ME III, 281

pìerušinât, = pieraust 1: es savu burkānu pierušināju (Var.: pierausu) BW. 35032.

Avots: ME III, 286

plauša, comm., einer, der sehr nass geworden ist Wolm. n. U.; vgl. plaust I und II.

Avots: ME III, 327

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

plaûšas Nerft, pļàušas ² Sussei, Warkl., die hungen; vgl. plàušas.

Avots: ME III, 366

plaušâtiês, durch und durch nass werden Wolm. n. U.; zu plauša.

Avots: ME III, 327

plaušenieki,* mollusca gastropoda pulmonata Konv. ² 1054.

Avots: ME III, 327

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9. plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu ² ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė´ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

plàušķis ² , jem., der Unsinn spricht Golg., Saikava, Kreuzb., Heidenfeld.

Avots: ME III, 328

plàušņi ² Schwanb., die Lungen: man tle plaušņi nemīlēja BW. 33414.

Avots: ME III, 328

plaušuôt "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9.

Avots: ME III, 328

pluškaîns, s. plušķaîns.

Avots: ME III, 359

plušķaîns Dunika, pluškaîns U., zottig: plušķainas ce̦pures Druva I, 1110. me̦lns, plušķains suns LP. VII, 1087. plušķainais mežabrālis Druva I, 230.

Avots: ME III, 359

pluškât U., = plušķêt.

Avots: ME III, 359

pluškataînis, pluškutaînis, ein Zottiger Zerlumpter: kuo tu nāci, pluškataini (Var.: pluskataini. pluskutaini), jaunu meitu pulciņā 9 BW. 20430, 4 var. (aus Neuhausen). ai vilciņ, pluškutaini! 27075 var. (aus Zierau). plušk- wohl kontaminiert aus plušķ- (in plušķis) und plusk (in pluskatainis u. a.).

Avots: ME III, 359

pluškataîns, plus`kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

pluškâtãjs (?), ein Zottiger, Zerlumpter: pluškāčājs, ķe̦nkarainis mans pirmais brūt gāniņš BW. 15583, 7. In *pluškâtais zu ändem ?

Avots: ME III, 359

plušķe od. plušķene (das Femininum zu plušķis 1 2), ein unschönes, zottiges, verkommenes Tier weiblichen Geschlechts: šitā aitiņa jau man tāda plušķene vien ir Schibbenhof.

Avots: ME III, 359

I plušķene od. plušķīte, ein kleines, geschwätziges Mädchen Vīt.; vgl. plušķis II.

Avots: ME III, 359

II plušķene (?), Hollunder.

Avots: ME III, 359

plušķêt (li. pluškẽti Lit. Mitt. I,134) Stari I, 342, -ẽju, plaudem, schwatzen, plappern Wessen. Zu li. pliauškiù "rede Unsinn", poln. pluskać "plätschern" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226; vgl. auch plukšêt.

Avots: ME III, 359

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene ² III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359

II plušķis "= plukšķis" U.; gemeint ist wohl plukšķiš I 1; vgl. li. plùškė "Klatschmaul" Lit. Mitt. I, 135.

Avots: ME III, 359

pluškutainis, pluškutaîns, s. pluškatainis, pluškataîns.

Avots: ME III, 359

puš Seyershof, in der Verbindung pa puš, unangenehm: tas nu bij viņam pa p., kad es sacīju, lai nedze̦nas man virsū.

Avots: EH II, 335

puš- (li. pusiáu-), = pus-, halb, halbwegs (mundartlich in gewissen Zusammensetzungen gebraucht; in Dond., Arrasch, C., Salis, Behnen, Golg. sei nur pus- gebräuchlich, in Ronneb. puš- nur in pušbĩbele, puščũčis, pušmuca, in Nigr. - in pušpũrs).

Avots: ME III, 437

‡ pušā Salis, = pušu 1: zivs jāgriêž uz muguru p. bē̦rniem me̦tas galva p. (die Kopfhaut schlägt aus, wird wund) nuo aukstuma.

Avots: EH II, 335

‡ pušadata, eine Stopfnadel Ramkau.

Avots: EH II, 335

‡ pušainis (wo?), = pusainis I, ein Oberhemd.

Avots: EH II, 335

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

pušaîns, U., Serbigal, Salis, Mar. n. RKr. XV, 132, zerbrochen, zetrissen, mit Brüchen, Rissen versehen: pušains apģē̦rbs, trauks Salis. kurpnieks, uz pušainiem zābakiem gaidīdams Dz. V.

Avots: ME III, 437

pušām: puše̦m Rojen n. FBR. XIII, 80.

Avots: EH II, 335

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

pušaûdzis: auch ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 335

pušaûdzis (f. -dze), = pusaûdzis, der Halbwüchsling: lielas meitas kalnā dzied, pušaudzītes lejiņā BW. 276, 1.

Avots: ME III, 437

‡ pušaûgu, = pusaûgu: p. meitē̦ns Jauns. Raksti V, 204.

Avots: EH II, 335

pušausēm, pušausu, Adv., mit halbem Ohre Alksnis-Zundulis: pušausu, pušausēm dzirdēt.

Avots: ME III, 437

pušausu gaismiņa, halbwegs angebrochenes Tageslicht Lös. n. Etn. IV, 167; vgl. pusàusā.

Avots: ME III, 437

‡ puš˙badā Nerft n. FBR. XIX, 101, = pusbadā (?).

Avots: EH II, 335

‡ pušbaļ˜ļa Grenzhof n. FBR. XII,15 "?".

Avots: EH II, 335

‡ pušbaŗuots, halbgemästet: kad vepris p., nav labi nuobaŗuots, tauki ir, bet prasti Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

pušbĩbele : pušbībelīte Fest. n. FBR. XVII, 84.

Avots: EH II, 335