Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'uš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'uš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (817)

abpušām

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

aizaizgājušais

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

aizaizpagājušais

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

aizauši

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

aizizgājušais

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26

aizkušņi

àizkušņi, die Ermüdung: tam zirgam ir aizkušņi, dieses Pferd wird leicht müde.

Avots: ME I, 34

aizlaušķināt

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

aizpagājušgad

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41

aizpušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44

aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45

aizrušināt

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

aiztušāt

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

aiztušīt

‡ àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60

apauši

apaûši: apaũši auch AP., apàuši 2 Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši 2 Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72

apauši

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

apbaušļoties

apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.

Avots: ME I, 76

apgraušļāt

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû 2 ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

apklaušināt

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkušināt

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

apkušņi

apkušņi, die Disposition zur Ermüdung: šim zirgam apkušņi J. Kaln.

Avots: ME I, 97

appuškot

appuškuôt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķot

appušķuôt, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķot

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112

apraušņāt

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

aprušināt

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116

apsuškāt

‡ apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.

Avots: EH I, 118

apsušķēt

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127

apuš

apuš, dial. für apakš BW. 24902. S. apuž.

Avots: ME I, 132

āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194

āpuš

ãpuš, für abpuš, abpus AP., āpuž Vīt. 68, āpušin SF. n. BB. XIV, 144, beiderseits, zu beiden Seiten: ãpuš ceļam. [Auch in Bers., Sawensee u. a.; wohl aus abpuš

Avots: ME I, 239

apuškā

apuškā, für apakšā BB. XIV, 118, Setzen n. Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME I, 132

atraušņāt

‡ atràušņât 2 Lubn., = atrušinât; a. sīpuolus ebenda, die Erde von den Zwiebeln wegscharren.

Avots: EH I, 161

atrušināt

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163

atrušināt

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187

attaušķēt

‡ attaûšķêt Saikava, Sessw., attaûšķît Saikava, verprügeln, durchprügeln.

Avots: EH I, 175

aupuš

àupuš: a. (mit aû 2 gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

aupuš

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225

aupušām

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187

aupušas

‡ aupušas (gen. s.), zu beiden Seiten befindlich: bij trīs braucēji: pirmais vadīja priekšgalā zirgus un divi bija aupušām pie a. (mit aû 2 gesprochen) zirgiem AP.

Avots: EH I, 187

auša

aũša, 2): ein ängstlicher, schüchterner Mensch Linden. auša 2 gehört wenigstens teilweise zu aušâtiês.

Avots: EH I, 188

auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

aušalīgs

aušalîgs, unruhig, unbändig: izpe̦ld saule aušalīga Latv.

Avots: ME I, 230

aušāt

aũšât, ‡

2) = aũšâtiês 2 (mit âu 2 ) Kaltenbr. Refl. -tiês,

2): kâ nu liels cllvē̦ks tâ var aušaties! Salis.

Avots: EH I, 188

aušāt

aušât, aušêt ist ein terminus technicus für pakšiem vaigu tēst, d. h. die Enden des runden Baubalkens etwas behauen, um die Norken besser abzeichnen zu können U. Nach PS. heisst das Verb aũsuot. [Nach Bielenstein Holzb. 12 zu àuss.]

Avots: ME I, 230

aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

aušāties

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

aušāties

aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.

Avots: ME I, 230

aušele

‡ aušele A. Brigadere Dievs, daba, darbs 63, verachtl. Uemin. zu àuss, das Ohr.

Avots: EH I, 188

aušeļi

‡ aušeļi "Ausschussmanner" Neuhausen n. BielU.

Avots: EH I, 188

aušene

‡ aušene "?": kas nu tu par mežsargu, tev pat zaķa aušenes nav! (gesagt zu einem Buschwächter, der noch nie einen Hasen geschossen hat) Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH I, 188

aušēties

aũšêtiês (unter aũšât),

2): auch Vīt.

Avots: EH I, 189

auši

‡ àuši 2 Warkl., Adv., "streng, heldenhaft": pret reģiem jis a. stàv Zīdūns, Heft 26.

Avots: EH I, 189

aušība

aũšĩba, Albernheit, die Neigung zu dummen Streichen: viņai jau nou mazām dienām prāts bij uz aušībām Alm.

Avots: ME I, 230

aušīgs

II aûšîgs: aufmerksam (die Ohren spitzend) Linden: suns palika ļuoti a.

Avots: EH I, 189

aušīgs

aũšîgs, albern, ausgelassen, unartig: viss tas iznāca muļķīgi un aušīgi Vēr. II, 573.

Avots: ME I, 230

aušīgs

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

aušis

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230

auška

auška: BW. 30830 zu ersetzen durch BW. 30830, 4 var.

Avots: EH I, 189

aušķenes

aušķenes: auch Alswig, (mit aû) Kl.- Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušķenes

aušķenes Mar. RKr. XV, 122, Oppek. n. U., auch aušenes, f. av(iet)enes Konv. 2 262. [aušķ- wohl aus * avišķ-; vgl. aviškas.]

Avots: ME I, 230

aušķi

aušķi, ‡

2) = aûgšā (s. aûgša

4) Gr.- Buschh., Saikava u. a. ,

Avots: EH I, 189

aušķi

aušķi, hochle. f. aûgsti, z. B. N. - Schwnb., Selb. n. BW. 4398, 7; Sauken, Kaltenbrunn n. BW. 5869.

Avots: ME I, 230

aušķinieks

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

aušoņa

aũšuôņa, ausgelassenes, unbändiges Wesen, ein alberner Mensch Bers.

Avots: ME I, 230

aušts

‡ àušts 2 A.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, = aũksts: man ir a. A.-Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušulība

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230

aušulīgs

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230

aušulis

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189

aušulis

aũšulis, ein Alberner, Ausgelassener, Tollender Ar., Dr.

Avots: ME I, 230

baušļot

baũšļuot, die Gebote (baũšļus), den Katechismus hersagen U.

Avots: ME I, 268

bibuška

bibuška, schlechtes Bier, Plämpe Etn. I, 122, II, 137.

Avots: ME I, 293

bļauška

‡ bļaûška Kaltenbr., comm., wer sehr laut spricht.

Avots: EH I, 233

bruškuļi

‡ bruškuļi, eine Vorrichtung für den Lachsfang Zarnikau n. Jaunā Nedēļa 1927, N‡ 21, S. 13 (mit Abbild.). Vgl. ‡ brũskulis.

Avots: EH I, 245

bušuruncis

‡ bušuruncis, s. unten unter bužuruncis.

Avots: EH I, 256

čermuška

‡ če̦rmuška Kokn., Setzen, die Eberesche.

Avots: EH I, 288

čuš

čuš! Interj., bezeichnend das Verlöschen des Feuers: uguns ir čuš U., das Feuer ist aus. Auch vom Herausströmen der Luft, z. B. aus einer Blase. iznāca čuš (von einem misslungenen Versuch) Schujen u. a.]

Avots: ME I, 423

čuša

I čuša, der Hintere: duod viņam pa čušu Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 423

čuša

‡ II čuša: tuos (lauciniekus)v... apskauzdami sauc par čušiņām ("?") vai ar par cušiņiem Mekons Septiņi okstoņi 32.

Avots: EH I, 297

čuša

II čuša, jem., der zu fisten pflegt Wid.]

Avots: ME I, 423

čuša

III čuša N. - Bergfried "jem., der čušājas".]

Avots: ME I, 423

čušāt

‡ čušât Frauenb. "sehr Iange und langsam kochen (tr.)".

Avots: EH I, 297

čušāties

čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424

čušēt

‡ čušêt Dond., auslöschen (intr.): uguns sāk č.

Avots: EH I, 297

čušs

I čušs Gramsden, eine still abgehende Blähung (be̦zdals).]

Avots: ME I, 424

čušs

II čušs, ein alter Pelz ohne Oberstoff Arraxt, Königshof.]

Avots: ME I, 424

čušs

III čušs "beigts, pazudis, pa˙galam" Ruj.]

Avots: ME I, 424

divpušu

divpušu, Adv., zweiseitig, nach beiden Seiten: pākste atve̦ras divpušu Balt. V.

Avots: ME I, 473

drabuškas

‡ drabuškas N.-Rosen, = druskas: sīka nauda ar visām drabuškām (Var.: drusciņām) BW. 25638.

Avots: EH I, 328

drušāties

‡ drušâtiês Druw., sich reiben: sivē̦ni drušājas gar cūku.

Avots: EH I, 337

drušķis

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505

drušķis

II drušķis: das Zitat aus BW. ist zu streichen, vgl. ‡ drusķis.

Avots: EH I, 337

drušķis

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

duš

duš: guovis slaucuot mierina: duš! Rothof n. FBR. VIII, 130,

Avots: EH I, 345

duš

duš! Zuruf den Kühen: duš! ē̦dat, manas guosniņas! Matkuln.

Avots: ME I, 522

duša

‡ l duša Dunika, Kal., dušiņa Frauenb., duše Rutzau, beruhigender Zuruf für Kühe beim Melken, der als Benennung einer Kuh aufgefasst wird.

Avots: EH I, 345

duša

duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

dušenieks

‡ dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345

dušī

‡ du˙šî 2 ! Siuxt, beruhigender Zuruf Kühen, die mit den Hörnern stossen.

Avots: EH I, 345

dušināt

dušinât, den Kühen duš! zurufen: tur tu guovis dušināji BW. 21988, 14.

Avots: ME I, 522

dzeņauška

dzeņauška (unter dzeņaukste): auch Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 355

elknuši

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. 2 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567

elkšņuši

èlkšņuši 2 Mar. "kleine, winzige Erlen".]

Avots: ME I, 567

gauša

I gaũša, comm., der (die) Langsame, Saumselige: vai tā tāda gauša būs pie visiem darbiņiem BW. 18488, Fehsen.

Avots: ME I, 613

gauša

II gauša, ‡

2) Unsinn, leeres Geschwätz:
sarunā visādas gaušas Vīt. (ähnlich P. W. Šis ar mani tiesāties? 22).

Avots: EH I, 388

gauša

II gauša, jemand, der etwas lang und breit und langweilig erzählt: kuo tu gauša gaušā Lubahn, Lös.; ein Lästerer Fehsen.

Avots: ME I, 613

gaušāt

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

gaušāt

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613

gaušāties

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

gauši

gauši (unter gaũšs),

1): auch (mit aũ ) AP., Ramkau, (mit àu 2 ) Bērzgale, Heidenfeld, Linden in Kurl., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: darbs iet g. AP. sakņuojas g. Pump. R. I, 199. viņi tâ g. aug Saikava. cūkas tika g. audzē̦tas Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

gaušņa

I gaušņa, ‡

2) "= gaũša I" (nach Mitteilungen von Schülern) N.- Peb.

Avots: EH I, 388

gaušņa

‡ II gàušņa 2 Geistershof "wer der Arbeit ausweicht und immer über schwere Zeiten jammert" (?).

Avots: EH I, 388

gaušņa

gaušņa, in der Verbindung gaušņas māte, Personifikatio des Segens Naud.

Avots: ME I, 613

gaušs

gaũšs [Dond.],

1) langsam:
tu allažiņ tāds gaušs Lautb. Vidv. II, 72;

2) langsam wachsend,
n. U. undicht: "gauši rudzi"- saka par vājiem, lē̦ni auguošiem rudziem Schmarden (nach U.: der Roggen steht undicht). gauši sē̦ta sē̦kla, dünn gesäte Saat St. Häufiger das Adverb gauši [Ost - Livl. n. U.],

1) langsam:
gauši tautas jāja BW. 18452. gauši brauca vedējiņi 16744, 1;

[2) undicht
U. - Zu gauss.]

Avots: ME I, 613

graušļāt

graũšļât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, (freqn. von graûzt), wiederholt nagen: guovis graušļā kaulus Sissegel n. A.III, 252.

Avots: ME I, 640

graušļi

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. 2 3323;

[2) gràšļi 2 Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640

grāvsuška

‡ grāvsuška Daudsewas, der Regenbogen.

Avots: EH I, 401

gušņa

gušņa: Plur. gušņas Frauenb.,

1): auch Grünw., Lubn, Pussen, Salisb., Schönberg, Seyershof, Wolm.; nom. s. gušnis Salis; vai bij gušņas, vai bij nātras BW. 32402, 2. izmin guḍòus..., lai aug tīri kāpuostiņi! 32523 var.

Avots: EH I, 421

gušņa

gušņa, [gusnis "волчецъ" Treiland Mat., S. 214], gew. der Pl., auch gušņi,

1) Acker- od. Saudistel,
auch cūku gušņi genannt Konv. 1 324 (cirsium arvense);

2) carduus crispus Konv. 2 681;

3) ein Kohl von grünem Kraute, der im Frühling gegessen wird.
[Vgl. ušņas, ušņi. Bezzenberger meint BB. XXVII, 178 1 : "die Übersetzung "Gänsedistel" verrät die Herkunft von gušņa. Aber es findet sich jetzt guš,ņa auch in Gegenden wie Wolmer, wo der Gänsename nicht mit g- anlautet (wie in guža), weshalb Bezzenbergers Erklärung nicht sicher ist.]

Avots: ME I, 684

gušņains

gušņaîns, voll mit Disteln: gušņains lauks Ahs.

Avots: ME I, 684

ieaušoties

‡ ìeaũšuôtiês, anfangen zu tollen (von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 502

ieklaušināties

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

iekušņāties

ìekušņâtiês Wenden,] ìekušņuôtiês L., anfangen eine kleine Bewegung zu machen. [ìekušņâtiês od. ìekužņâtiês Schujen "sich mühsam und ungewandt hineinbewegen". Auch = ìekužņâties 1: cūka iekušņājusies se̦rā Nötk.]

Avots: ME II, 33

ierušināt

ìerušinât, ìeružinât, tr., einscharren: raganas vēmekļi ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. nabadziņi tika tuksneša smiltīs ieružināti Dok. A.

Avots: ME II, 59

izgājušgads

‡ izgã[ju]šgads, das vergangene Jahr AP.: i. bij labs gads.

Avots: EH I, 447

izklaušināt

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušināt

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

izklaušņāt

izklaušņât (unter izklaušinât): šaî taî jis izklaušņā Pas. V, 176 (aus Domopol).

Avots: EH I, 456

izkušināt

izkušinât, tr., auflockern, aufbauschen: cisas Sessw.

Avots: ME I, 757

izkušņāt

‡ izkušņât, Perfektivform zu kušņât II: kušņas pabērēm cūkām, lai izkušņā Ramkau.

Avots: EH I, 459

izmušīt

izmušît, ‡

2) = izmurkšît II ‡ 2 Lemb.: lai viņš tumsā tevi ... labi izmušī un izbučuo Janš. Bandavā I, 124; "izmuocît" Lemsal; ‡

3) mühsam herausschleppen
Prl. ‡ Refl. -tiês Saikava, sich abquälen (izmuõcîtiês).

Avots: EH I, 468

izmušīt

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774

izplūskuši

‡ izplūskuši (part. prt. act.) mati Frauenb. "sträubiges, ungekämmtes Haar".

Avots: EH I, 473

izpušķot

izpušķuôt, ‡ Refl. -tiês, sich ausschmücken.

Avots: EH I, 475

izpušķot

izpušķuôt, izpuškuôt, tr., ausschmücken: istabas puķēm. es būtu savas nama durvis ar ruozēm izpuškuojuse BW. 14092, 1. bāliņš māmiņas izpuškuots 16002. par desmit kapeikām var tuo lietu arī izpuškuot A. XX, 126.

Avots: ME I, 786

izraušīt

izraušît, tr., wiederholt ausscharren, auseinanderbringen, ausziehen: kurzemnieki savas meitas sapinuši ziediņuos; šejienes puiši izraušīja, ar suņiem kaudamies BW. 12862.

Avots: ME I, 790

izraušņāt

izraušņât: auch (mit aũ ) Schibbenhof; nuo sniega kupe̦na ... i. karstas spirkstis Mekons Mellā grām. I, 30.

Avots: EH I, 476

izraušņāt

izraušņât, tr. freqn., zu izràust, ausscharren, durchwühlen: krāsni Naud., Konv. 1 238.

Avots: ME I, 790

izrušināt

izrušinât, tr.,

1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;

2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.

Avots: ME I, 793

jaušs

jaušs*, willkürlich (absichtlich nach dem Gegensatz von nejaũšs von Sirmais Etn. III, 148 gebildet): pie kāda priekšme̦ta re̦dzama kaut kāda darbība, jauša vai nejauša.

Avots: ME II, 104

juška

juška, die Ofenklappe, der Schieber. Aus r. вьюшка od. юшка dass.

Avots: ME II, 120

kauša

I kauša: aus nd. kausch "runder od. länglicher Ring an den Segelecken", s. Sehwers Unters. 48.

Avots: EH I, 595

kauša

I kauša, ein metallener Ring, metala (vis˙biežāk) riņķis, kuŗu ieliek virves, āķu vai kāšu acī Konv. 1 [Vgl. kaušķis II.]

Avots: ME II, 179

kauša

II kauša " ein rauflustiges Weib" Stomersee]; in Grawendahl auch von solchen männlichen Personen.

Avots: ME II, 179

kauša

III kaûša 2 od. gaûša 2 " jem., der selbst nicht arbeitet und anderen beim Arbeiten hinderlich ist"(?) Ruhental.

Avots: ME II, 179

kaušelis

kaûšelis,

1): ar kaušeļiem ruokās stāvēja pie mucām un smēla Janš. Mežv. ļ. II, 234.

Avots: EH I, 595

kaušelis

kaûšelis (Demin. von kauss),

1) ein grosser Löffel mit kurzem Stiel zum Wasserschöpfen
C., Bers., Dickeln, Nigr.;

2) ene Schaufel der Fischer, mit welcher man das Wasser aus dem Boot schöpft
Lasd.

Avots: ME II, 179

kauši

‡ kaûši 2 Dond. n. FBR. V, 130 "?".

Avots: EH I, 595

kaušināt

‡ kaušinât, frequ. Zu kaûst 2 , scharren Dond.

Avots: EH I, 595

kaušinīca

‡ kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596

kaušķene

kaušķene N. - Peb. " ein Kochlöffel".]

Avots: ME II, 179

kaušķens

kaũšķe̦ns: ein Teller, eine Schüssel od. ein anderes Gefäss, womit (Trockenes) geschöpft wird Iw.

Avots: EH I, 596

kaušķens

kaũšķe̦ns, eine Lehmschüffel Edwahlen, Anzen, Dond., Wind., RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 179

kaušķins

kaũšķins: ein altes, unbrauchbares Gefäss Dunika; ein kleines Trinkgefäss Frauenb.; = garmetis Dunika.

Avots: EH I, 596

kaušķins

kaũšķins " der Kochlöffel" Alt - Autz.]

Avots: ME II, 179

kaušķis

I kaũšķis,

1) die Schüssel;

[2) die Scherbe
Lautb. - kaušķis: gen. kaušķa vielleicht aus * kaustis: kaušķa; vgl. li. kaustė "род посуды"; kubek z gliny".]

Avots: ME II, 179

kaušķis

II kaušķis: "= "kauša". "ME. II, 179 zu ersetzen durch ""= kauša"".

Avots: EH I, 596

kaušķis

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596

kaušķis

III kaûšķis Lis., ein Keil (ar kuo aizkausta).]

Avots: ME II, 179

kaušļa

kaûšļa, comm., der Raufbold Serb.

Avots: ME II, 179

kaušu

kaušu zâles Doblen "lithospermum arvense".

Avots: EH I, 596

kaušus

kaûšus, zur Verstärkung von kaût: tavu meitu kaušus nuokaus LP. VI, 1027. [tevi jele kaušus (Var.: kautin) kava, mani dzīvu sabadīja BW. 34726.]

Avots: ME II, 179

ķepauši

‡ ķe̦pauši Frauenb. "unnormal grosse Gegenstande (z. B. Kartoffeln)".

Avots: EH I, 696

klauša

‡ klauša,

1) die Botmässigkeit
(?): ja tu ... stāvē̦tu vēl manā klaušā Janš. Mežv. ļ. II, 400;

2) = klàušas Frauenb.

Avots: EH I, 611

klaušas

klàušas: auch (mit aũ ) Salisb., Siuxt, (mit aû 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 611

klaušas

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas 2 Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

klaušenēt

‡ klaũšenêt, zu erschliessen aus ‡ apklaũšenêt und ‡ izklaušenêt.

Avots: EH I, 611

klaušināt

klàušinât: auch (mit aũ ) Dunika, Salis, Salisb.: klaušinājuši ļaudīm Janš. Mežv. ļ. I, 384; ‡

2) horchen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ausis pie sienas licis k.

Avots: EH I, 611, 612

klaušināt

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

klušāt

‡ klušât NB., in Holzschuhen, die Füsse schleppend gehen.

Avots: EH I, 624

klušināt

‡ klušinât, zu erschliessen aus nuoklušinât (unter nùoklusinât).

Avots: EH I, 624

klušķe

klušķe, Bruthenne Bandr. [Wohl aus * klukšķe, zu klukšķêt.]

Avots: ME II, 238

knaušoties

knaušuôtiês: "knaušus dze̦nāt" (mit aũ ) A.-Autz, Kal.

Avots: EH I, 628

knaušoties

knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

knušināt

knušinât, nuscheln, nicht recht arbeiten: nehlen U. [ knausis?]

Avots: ME II, 250

kobušķis

‡ kobušķis (mit o od. uo zu lesen?) Tals., der Frosch.

Avots: EH I, 637

koruškiņi

‡ koruškiņi (Stammform?) Salis, ein Schlittenkorb. Vgl. kuraškas.

Avots: EH I, 639

krauškoks

‡ kraũškuoks Preiļi (Kur. Nehrung), ein Birnbaum. Zu krausis.

Avots: EH I, 644

kraušu

kŗaušu kuoks, der Birnbaum Kur. Nerung n. Mag. XVII, 1, 84. - Zu kraûsis.]

Avots: ME II, 296

krušaks

‡ krušaks Lubn. n. FBR. XVII, 127 "paliela krūzīte".

Avots: EH I, 661

kruši

kruši: ceļš iet k. nuo kalna lejā Adsel. negrìez tā zirga tik k. (plötzlich)! Adsel, N.-Rosen, Pilda; Schnell - auch Baltinow n. FBR. XI, 138, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Bērzgale, Golg., Marienhausen: k. strādāt Zvirgzdine; bald Liepna: vuškai k. būs jē̦ri.

Avots: EH I, 661

kruši

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290

krušņa

I krušņa, ein Schutthaufen (drazu bluķis) Lös. n. Etn. IV, 98; ein Haufen verfaulter Äste Lub. čūska gulēja saritinājusēs iekš lielas krušņas Etn. III, 15. izlasu arī bij ve̦se̦la krušņa Vīt. 31; ein Hümpel LP. V, 51. [Wohl zu kraũt. wozu auch li. krúsnis und krūšà "куча."]

Avots: ME II, 291

krušņa

II krušņa Wid., die Steile, der Absturz, der steile Abhang (?)].

Avots: ME II, 291

krušs

‡ II krušs,

1) steil
Adsel: k. kalns;

2) schnell, eilig fix
Bērzgale, Golg., Schwanb., Stom.: tas tik ir k. cilvē̦ks! savu darbu padara kruši, kruši. Zu kruts.

Avots: EH I, 661

krušs

krušs "die der Sonne ausgesetzte und härtere Seite einer Fichte (egle)" Wessen. Aus poln. krusz "Borkenrindean alten Stämmen"?]

Avots: ME II, 291

kupušs

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320

kuš

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329

kušāki

kušâki, Adv., Komparativ von kuš, langsamer, leiser: esiet kušāki Kand.

Avots: ME II, 329

kušalas

kušalas Druw. "pabires, Spreu mit Körnern, die man den Schweinen zu fressen gibt".]

Avots: ME II, 329

kušām

‡ kušām Heidenfeld n. FBR. IX, 158 "klusām": k. runāt, kuo darīt.

Avots: EH I, 680

kušēt

kušêt, -u, -ēju, kušît, -ĩju, intr., schweigen: kuši, guli, mazais bērniņ! BW. 2068. nu kušiet tak reizi! LA. visi kušēja. ē̦dat gaļu, kušījat BW. 19261.

Avots: ME II, 329

kušināt

I kušinât: meita kušinā[ju]si suņus Pas. X, 254.:

Avots: EH I, 680

kušināt

‡ II kušinât, zu erschliessen aus izkušinât.

Avots: EH I, 680

kušināt

kušinât, tr., zum Schweigen bringen, beruhigen: bẽ̦rnu. sāka kušināt mazuo Baltp. kad bē̦rns raud, māte viņu kušina.

Avots: ME II, 329

kuška

‡ kuška "?" : me̦lnas kuškas gruožas viju BW. 34105 1 var. (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 681

kušķains

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329

kušķis

kušķis, 1): sāls k. (=sauja) ruokā Sonnaxt. pārve̦sti divi kušķīši (mazi ve̦zumiņi) miežu Frauenb.; ‡

4) die Schamhaare
Rutzau. - Zur Etymologie s. allenfalls Scheftelowitz KZ. LVI, 196.

Avots: EH I, 681

kušķis

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

kušķot

‡ kušķuôt, zu erschliessen aus sakušķuôt.

Avots: EH I, 681

kušņa

kušņa (infl.) zāles, echium vulgare Zb. XV, 280. - Vielleicht mit ostle. -u aus uo; in diesem Fall wohl zu li. ką́snis "Bissen", le. kuôst.]

Avots: ME II, 330

kušņas

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

kušņāt

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

kušņāt

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

kušņi

‡ kušņi Adsel "Tauwetter": vējš pūš uz kušņiem.

Avots: EH I, 681

lakauši

lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

ļakauši

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

lampuška

‡ làmpuška 2 PV. "kas lamputā".

Avots: EH I, 718

ļapuška

‡ ļapuška, ein Fladen (?): vienu sieku, (sc.: kriķu) samalusi trīs ļapuškas izce̦puse BW. 8132, 2 (aus Nitau).

Avots: EH I, 768

laušana

laûšana, das Brechen; laûšanâs, das Ringen, der Ringkampf.

Avots: ME II, 430

lauška

‡ laûška Saikava, eine geschwätzige weibliche Person: klus[i] tu, l., turi muti!... ja tī l. nelanšķē̦tu ... Tdz. 40361 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 724

laušķēt

làušķêt 2 : ja tī lauška nelaušķē̦tu ("?") Tdz. 40361. kuo nu laušķi (= mels)? Prl.

Avots: EH I, 724

laušķēt

làušķēt 2 Stomersee "klopfen"; laušķinât, knacken, knistern, poltern, lärmen: nāc ārā, nāc ārā, kas purā laušķināja! BW. 13471. Vgl. laũkšķêt.

Avots: ME II, 430

laušķināt

‡ laûšķinât, zu erschliessen aus ‡ àizlaûšķinât.

Avots: EH I, 724

laušķinēt

‡ laûšķinêt Warkl. "Äste (im Walde) brechend gehen".

Avots: EH I, 724

laušķis

laušķis, der Polterer: melš kâ šis ve̦cais laušķis A. XX, 642; [jem., der viel und unbedacht spricht Saul.].

Avots: ME II, 430

laušus

laûšus, brechend, gestossen: šķirt stiepšus izrunātus gaŗus patskaņus nuo laušus izrunātiem RKr. II, 11. baznīcu laušus uzlauza Konv. 2 3851. Zu laûzt.

Avots: ME II, 430, 431

lepauši

le̦pauši (gespr. lapauši) "eine Pflanze mit grossen Blättern an feuchten Stellen, die als Schweinefutter dient" Marienhausen, Dricē̦ni. - Vgl. auch lapauši.]

Avots: ME II, 452

ļepuška

‡ ļe̦puška Auleja,

1) etwas Weiches und Feuchtes (z. B. ein alter Pilz);

2) ein gewisser leicht faulender Pilz.

Avots: EH I, 771

luša

‡ luša Dond., Wandsen "gauss, lempīgs, neizveicīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 763

lušķi

lušķi: auch Salis (nom. s. lušķis).

Avots: EH I, 763

lušķi

lušķi U., für lustes, Trespe.

Avots: ME II, 516

maisušķis

màisušķis 2 , das Sückchen Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME II, 552

maušuks

maušuks, ein Dummkopf Bers., Lasd. [Beruht wohl auf dem bekannten Judennamen.]

Avots: ME II, 570

maušus

‡ maûšus Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 90, Heidenfeld, Kalz., Lubn., Memelshof, Prl., Saikava, Sessw., Adv., = pe̦l̂dus I.

Avots: EH I, 787

meituška

meituška (unter meîtuka): auch (mit eî ) Baltinow n. FBR: XI; 132, (ein Backfisch) Pilda.

Avots: EH I, 797

mekuškiņa

‡ me̦kuškiņa Lubn. "sakritis plācenis".

Avots: EH I, 797

melluška

me̦lluška, ein schmutziges Frauenzimmer Oppek. n. U.

Avots: ME II, 596

miegauši

‡ miegauši N.-Peb. "Herzklappen": sirdij ir m.

Avots: EH I, 824

miltuška

‡ miltuška, ein Mehlbrei Pilda.

Avots: EH I, 815

muša

muša: auch Auleja, A.-Bergfried, Baldohn, Bersteln, Erlaa, Fehteln, Frauenb., Gold., Gramsden, Heidenfeld, Kaltenbr., Koddiack, Lems., Linden in Kurl., Lipsthusen, Lixna, Mesoten, N.-Salis, Oknist, Pernigel, Pilskalne, PlKur., Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, (neben mūsa) Borchow und Warkl. (zu streichen sind Kegeln und Saikava ME. I1, 673); m. krīt nuo uoša zara BWp. 2744, 1. me̦dus mušas ("?") BW. 1959 var. Demin. mušiņa 33600. dzelzs m. Lis., eine gewisse blaue Fliege; pašu m. Diet., eine Fliege, die sich unter dem Pferdeschweif, dicht am After aufhält; savākt mušiņas (für bites. Bienen) Janš. Bandavā I, 369; mušiņas Frauenb.,

a) schwarze Tüpfel in weissem Pferdehaar;

b) "cimdu raksts ar divām dzijām (katra savā krāsā)". "muska domestica" ME. II, 673, durch "musca domestica" zu ersetzen.

Avots: EH I, 836

muša

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

mušainīte

‡ mušainīte, eine gewisse Pflanze: kāda saujiņa mušainīšu Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 836

mušains

mušains: m. zirgs Diet., ein Fliegenschimmel.

Avots: EH I, 836

mušains

mušaîns, = mũsains: mušains ģīmis A. VIII, 1, 41; mušaini raksti RKr. XVII, 31; mušaini lini, Flachs mit Brandflecken Bl. Zu muša?

Avots: ME II, 673

mušāties

mušâtiês,

1): auch Siuxt; ‡

2) saumselig arbeiten
Frauenb.

Avots: EH I, 836

mušāties

mušâtiês, sich vor Fliegen wehren: karstā laikā zirgi mušājas Sassm.

Avots: ME II, 673

mušele

mušele (unter muša): auch BW. 33600 var.

Avots: EH I, 836

mušeņ

‡ mušeņ Kalupe, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine, mušiņ Warkl., Sprūdžs Asaru liekņa 73, mušît Nautrēni, Pilda, vielleicht, wahrscheinlich. Aus poln. (od. wruss.) moz̃e (das auch in dieser Form Zb. XVIII, 238 vorkommt) umgebildet? Vgl. ‡ mošeņ.

Avots: EH I, 836

mušīt

mušît: auch Grenzhof (Mežamuiža). Zur Bed. vgl. auch izmušît.

Avots: EH I, 836

mušīt

mušît, -ĩju, tr., quälen, würgen, töten: kaķis mušīi peli [PS.], Smilt., Nerft, Gr. - Essern, Trik., Bers., Druw. Subst. mušîšana, das Quälen, Töten; mušîtãjs, der Quäler, Töter: bē̦rnu mušītāja, Kindermörderin Latv. Vgl. mužinât, mužît.

Avots: ME II, 673

mušķēre

mušķêre Vēr. II, 722, mušķêrẽjs, mušu ķêrẽjs, der Fliegenfänger, Fliegenschnäpper A. XXI, 87; Konv. 2 3636.

Avots: ME II, 673

mušķīt

mušķît,

1): "muocīt līdz nāvei" Siuxt; "plêst, niekuodamies pluinīt" Frauenb.: suns mušķī cimdu. Refl. -tiês: puiši ar meitām mušķījas Frauenb.; "niekuoties, velti darbuoties" ebenda: teļš mušķījas gar guovi.

Avots: EH I, 836

mušķīt

mušķît, -ĩju, tr.,

1) unbarmherzig hauen:
zirgu Gold., Wid.;

2) umbringen.
Refl. -tiês, sich reissen U.

Avots: ME II, 673

muškulis

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls bišu. dzijas savē̦lušās muškulā Dunika].

Avots: ME II, 673

muškuļoties

‡ muškuļuôtiês, einen dichten Haufen bildend spielen (von Kindern) Frauenb. (auch: muškuôtiês); sich ballen Schwitten.

Avots: EH I, 836

muškuls

muškuls (unter muškulis): m. bē̦rnu, luopu Frauenb.

Avots: EH I, 836

muškuts

muškuts, für muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

mušļi

I mušļi: ar sluotu izmēsu visus mušļus Janš. Mežv. ļ. I, 178.

Avots: EH I, 836

mušļi

I mušļi N. - Bartau "pīšļi".]

Avots: ME II, 673

mušļi

II mušļi Mesoten "knišļi, ganz kleine Mücken".]

Avots: ME II, 673

mušmēre

mušmère Smilt., Paul., RKr. XI, 82, mušmēris U., mušmira [Dond., Bers., Kl.], Spr., mušmire [Kokn., Nigr., Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Kreuzb., Jürg., mušmiris St.], der Fliegenschwamm, Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. li. musómiris dass.

Avots: ME II, 673

mušmiere

‡ mušmiere Grenzhof (Mežamuiža), = mušmire; ein n. pl. mušmieri BW. 2834.

Avots: EH I, 836

mušmira

mušmira (unter mušmère): auch Fest., Lems.

Avots: EH I, 836

mušmire

mušmire (unter mušmère): auch Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 836

nabušnieks

‡ nabušnieks Saikava, ein Bettler, der an der Kirche um Almosen bittet.

Avots: EH II, 1

neapkusuši

‡ neapkusuši, Adv., unermüdlich Kronw. n. BielU.

Avots: EH II, 9

negauša

negaũša: vienmē̦r steidzās ar valuodu, tiršķināja bez apstājas, kâ n. ("?") Ciema spīg. 88.

Avots: EH II, 12

negauša

negaũša, comm., der Vielfrass, Nimmersatt, der Unmässige; der Geizige [Manz. Lettus], Glūck [Sirach 31, 10; I Tim. 3, 3]; I Kor. 5, 11: ē̦dat, negaušas (negauši 19275, negauši ļaudis 19276,

2)! BW. 19276.

Avots: ME II, 713

nejauši

nejaũši: mit aũ auch Orellen, mit aû 2 auch Seyershof.

Avots: EH II, 13

nejauši

nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]

Avots: ME II, 717

nejaušība

nejaušĩba, das Ungefähr, der Zufall: nejaušība man atklājusi dārguo mantu Rainis. visa pasaules ē̦ka būtu uzlūkuojama par neizpruotamu nejaušību A. XV, 288.

Avots: ME II, 717

nejaušīgi

‡ nejaušīgi, Adv., zufällig: n. velti tu man dāvāta Janš. Pag. pausm. 62.

Avots: EH II, 13

nejaušs

nejaušs, zufällig, ungefäht: kas nejaušs nāk, tuo atkal atdzīvina Rainis.

Avots: ME II, 717

nejaušus

‡ nejaûšus 2, Adv., unvermutet: n. uzskriet zalktim virsū Frauenb.

Avots: EH II, 13

neklauša

neklauša, comm., neklaušulis, f. -le, der (die) Ungehorsame, Ungefügige: pagasta ve̦cākais lielākuos neklaušuļus dažādi spīdzināja LA.

Avots: ME II, 719

noaušot

‡ nùoañšuôt Ramkau, behauen (perfektiv; vgl. aušât): n. baļ,kei galu.

Avots: EH II, 30

nočušet

‡ nùočušet Dond. "verlöschen": ugunskurs jau nuočušejis.

Avots: EH II, 37

nodušēties

nùodušêtiês,

[1) "über Unangenehmes ärgerlich werden"
Autz];

2) "?": viņš smagi nuodušējās Apsk. 1903, 499.

Avots: ME II, 778

noklēmuši

nùoklē̦muši [?] lini, schlecht gewachsener Flachs.

Avots: ME II, 798

nolaušķēt

nùolaušķêt,

[1) "eine Zeitlang laut plappern"
Sessw.;

2) "einen krachenden Laut von sich geben"
Alswig, Vank.]: kaut kas nuolaušķēja zem piedurknes A. XX, 373. [zars aizlūza, ka nuolaušķēja vien; izluocīju pirkstus, ka nuolaušķēja vien Vank. In Mar. (mit àu 2 ) so auch das Reflexiv.]

Avots: ME II, 808

noļupušas

nùoļupušas ausis, herabhangende Ohren Aps., Peb., Smilt., [Neu-Laizen].

Avots: ME II, 815

nomušāties

‡ nuomušâtiês Siuxt, Fliegen wegtreiben (verscheuchen): guovīm aste, ar kuo n.

Avots: EH II, 71

nomušīt

nùomušît: abquälen - auch A.-Ottenhof; umbringen: abus nuomušījuši Pas. IX, 465.

Avots: EH II, 71

nomušīt

nùomušît [Bers., PS.] nùomušķît Ahs., Matkuln, nùomužît U., nùomužinât U., tr., abquälen, umbringen, abtun: meita nuomušījusi savu ārlaulības bē̦rnu Aps., Bers., Smilt., Druw. tuo (dziesmu) man bē̦rni nuomušīja BWp. 1016. tur kāds nuožņaugts vai citādi kâ nuomušīts Vēr. II, 669. zē̦ns ieskrēja pie paša kunga un tuo pa˙galam nuomušķīja JK. V, 119. vakar žīdu nuomužīji BW. 20478.

Avots: ME II, 823

nomušķīt

nùomušķît (unter nùomušît): meita savu bē̦rnu gribēja n. (umbringen) Frauenb.

Avots: EH II, 71

noplaušāties

‡ nùoplaušâtiês Wolm. n. U. (unter plaušāties), durch und durch nass werden.

Avots: EH II, 75

noplušķēt

nùoplušķêt, intr., zerlumpt, zerzaust, zerfetzt werden: vīrs pakasīja savu kâ čigāna zirga aste nuoplušķējušuo bārzdu Vēr. II, 1033.

Avots: ME II, 832

noplušķis

‡ nuôplušķis 2 Dunika, Hasenp., Lieven-Bersen, Sessw., Zabeln, = nùopluskis: n. suns. Für Sessw. wird dazu ein gen. nuopluskuša angegeben, während aus den übrigen Orten nur der nom. s. masc. g. bekannt sei.

Avots: EH II, 77

nopušķīt

‡ nuopušķît Frauenb., abreissen, abpflücken: n. ziedus, lapas, augļus.

Avots: EH II, 78

nopušķot

nùopušķuôt, tr., ausschmücken, schmücken (perfektiv): zirgus, ratus; vārtus. Refl. -tiês, sich ganz schmücken.

Avots: ME II, 835

norušināt

nùorušinât, ‡

2) scharrend absuchen:
vakarā jau stāvēja nuorušinātā laukā ve̦se̦la kaudze kartupeļu Jauns. B. gr. 3 II, 169.

Avots: EH II, 82

norušināt

nùorušinât, tr., abwühlen, abscharren: pe̦lnus nuo uoglēm. Refl. -tiês, sich scharrend beschmutzen, sich abscharren: bē̦rns pa smiltīm nuorušinājies.

Avots: ME II, 841

norušķēties

nùorušķêtiês, nùorušķêt, sich beschmutzen: viņš sēd pe̦lnuos nuorušķējies LP. VI, 680. puisē̦ns izskatās pa˙visam nuorušķējis Dond.

Avots: ME II, 841

norušķis

‡ nuorušķis, schmutzig geworden (?): tādas pašas nuorušķušas kâ tuoreiz sakņu dārzā Janš. Bandavā II, 9.

Avots: EH II, 82

nosušķējis

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862

nosušķēt

‡ nuosušķêt Segew., Zögenhof, besudeln.

Avots: EH II, 93

notaušķēt

‡ nùotaušķêt, = nùotaukšêt 2: viņam nu gan nuotaušķēja ribas Plm. n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH II, 99

notušīt

‡ nùotušît,

1) ersticken (tr.):
kam ... sedzi ... bē̦rnam tik biezu deķi uz mutes? tâ jau tu viņu vari n. Lubn. n. Etn. III, 1;

2) mit Mühe abschlachten
Vank.: tad jūs tuo vepri nuotušījāt gan;

3) mit Mühe aufessen
Vank.: ak tad tu nuotušīji gan visu plāceni! Refl. -tiês, sich abarbeiten Kalz., Saikava, "nuostaipīties" Kalz.: strādnieks mežā līdz pašam vakaram nuotušījās Saikava.

Avots: EH II, 103

notuškāt

‡ nuotuškât "nuoiet" Frauenb.: vai ve̦cmāmiņa varēs kājām n. uz kaimiņiem?

Avots: EH II, 103

paaušāties

paaũšâtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben: lai jaunie paaušājas!

Avots: ME III, 5

paaušoties

‡ paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119

paklaušenēt

‡ paklaũšenêt Siuxt, sich erkundigen, erfragen: paklaušenēja, kur var dabūt. kas tad nuo svešurienes jē̦rus pirks, - paklaušenēja te˙pat.

Avots: EH II, 142

pakušināt

‡ pakušinât, (ein wenig wiegend und beschwichtigend) beruhigen, zum Schweigen bringen: p. bē̦rnu AP., Dunika. pakušeni šūpulīti, lai neraud! AP.

Avots: EH II, 146

palušķa

‡ palušķa, eine ehemalige Münze: pazinu Jānīti bagātu puisīti, ar visu saujiņu naudiņu meta. palušku meta, ... tā pati pakrita pagaldē BW. 1778, 1 var. pēdēju artavu (pallušķu) nuomaksāsi Bergm. Saņ. spred. māc. 1795, S. 319. Aus r. полушка.

Avots: EH II, 152

pamušīt

pamušît Lemsal, ein wenig kitzeln od. sonst wie scherzweise berühren.]

Avots: ME III, 74

papušķot

papušķuôt,

1): Miķeļa teikumu ne˙viens nepapušķuoja Jauns. Raksti III, 82.

Avots: EH II, 165

papušķot

papušķuôt,

1) ein wenig schmücken:
p. istabu;

2) papušķuot kādu lietu, eine Sache (lügend) besser darstellen, als sie in der Wirklichkeit ist
Golg. Refl. -tiês, sich ein wenig schmücken.]

Avots: ME III, 84

paraušļāt

paraũšļât, durchwühlen, durcheinanderstossen: paraušļā ar kruķi krāsni, lai uogles vienādi izde̦g Ahs.

Avots: ME III, 88

pārklauša

pãrklàuša*, das Überhören, das Examen, die Prüfung: ar pārklaušu gāja labi B. Vēstn.

Avots: ME III, 160

pārklaušināt

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH II, 202

pārrušināt

‡ pãrrušinât Dunika u. a., wiederholt umwühlen: zemi pārrušināja, bet pazudušuo gre̦dze̦nu neatrada.

Avots: EH II, 209

parušināt

parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.

Avots: ME III, 92

patrušāties

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH II, 183

paušķēt

paušķêt (li. páuškėti "knallen"), = paukšêt: tarakani paušķē̦dami nuoveļas zemē Plūd. plīsa pīzda paušķē̦dama BW. 35705.

Avots: ME III, 130

pauškis

‡ pàuškis 2 Prl. n. FBR. V1, 93, = paũkš(ķ)is 1.

Avots: EH II, 185

paušņas

paušņas (anscheinend mit zweisilbigem au), eine Art Disteln: kalnā tam ušņas auga, pakalnē paušniņas BW. 25950, 5; wohl ad hoc nach dem Nebeneinander von kalnā: pakalnē zu ušņas hinzugebildet.

Avots: ME III, 130

pelnrušķis

pè̦lnrušķis od. pe̦lnu rušķis, f. -e, ein Schmutzfink; Aschenbrödel: cūku puisi, pe̦lnu rušķi! BW. 29154. cik le̦pni pe̦lnrušķe brauc! LP. V, 296.

Avots: ME III, 197

peluškas

‡ pe̦luškas AP., = pe̦lušķi.

Avots: EH II, 222

pelušķi

pe̦lušķi,

1): auch Ramkau (hier auch ein sing. pe̦lušķis); ‡

2) achillea millefolium Salis.

Avots: EH II, 222

piemušķīt

‡ piemušķît Frauenb. "pievarēt, piemuocīt": puiši meitu piemušķījuši līdz nevarei.

Avots: EH II, 263

piepušķot

pìepušķuôt: visu savu fantaziju es viņam atkārtuoju, piepušķuodams un uzsvaruodams A. Upītis Sm. lapa 285.

Avots: EH II, 266

piepušķot

pìepušķuôt, piepuškuôt, beschönigen Dr. Subst. piepuškuõjums MWM. IX, 205, die Beschönigung, Ausschmückung.

Avots: ME III, 281

pierušināt

pìerušinât, = pieraust 1: es savu burkānu pierušināju (Var.: pierausu) BW. 35032.

Avots: ME III, 286

plauša

plauša, comm., einer, der sehr nass geworden ist Wolm. n. U.; vgl. plaust I und II.

Avots: ME III, 327

plaušas

plàušas: auch BW. 35542 var., Serbig., (mit àu 2 ) Lasd., Linden in Livl., Sessw., (mit aû 2 ) AP., Hasenp., Kegeln, Lems., Lieven-Bersen, Stenden, Talsen, Windau.

Avots: EH II, 286

plaušas

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas 2 Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši 2 Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši 2 Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

pļaušas

pļaûšas: auch (mit àu 2 ) Wallh. u. a. n. FBR. XVIII, 17, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Oknist, Sonnaxt, (mit au) Tdz. 57891 (aus Līvāni), Daudsewas, Wessen.

Avots: EH II, 306

plaušāt

‡ plàušât 2 Bērzpils "?": kad zirgs ar ienāšiem, tad viņš plaušā.

Avots: EH II, 286

plaušāties

plaušâtiês, durch und durch nass werden Wolm. n. U.; zu plauša.

Avots: ME III, 327

plaušenieki

plaušenieki*, mollusca gastropoda pulmonata Konv. 2 1054.

Avots: ME III, 327

plauši

plauši (unter plàušas): auch Lng., BW. 35542 var., (mit àu 2 ) Liepna, (mit aû 2 ) Frauenb., Iw.; Lungen von Tieren (mit àu 2 ) Meselau, (mit aû 2 ) Schwitten (in Schw. neben plaûšas 2 "Menschenlungen").

Avots: EH II, 286

plaušīgs

plaušîgs, ‡

2) "dūšīgs" (mit àu 2 ) Nīcgale.

Avots: EH II, 286

plaušīgs

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9.

Avots: ME III, 327

plaušiņas

‡ plàušiņas 2 , eine Art Moos, das an trockenen Stellen (namentlich am Rand von Kiefernwäldern) wächst und aufgekocht gegen Husten getrunken wird.

Avots: EH II, 286

plauška

‡ plauška A.-Schwanb., wer alles Gehörte sofort anderen weitererzählt.

Avots: EH II, 286

pļauška

‡ pļàuška 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 "pļāpa".

Avots: EH II, 306

plauškas

‡ plàuškas 2 Lubn., Pilda, Zvirgzdine, die Lungen.

Avots: EH II, 286

pļauškas

‡ pļàuškas 2 Preiļi, Warkl., Welonen, Tdz. 57891, 1 (aus Stirniene), die Lungen.

Avots: EH II, 306

plaušķenīce

‡ plàušķenīce 2 Saikava, euphorbia helioscopia.

Avots: EH II, 286

plaušķēt

plaušķêt, ‡

2) schallen:
duod pļaukas. ka plàušķ 2 vien Saikava.

Avots: EH II, 286

plaušķēt

plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu 2 ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė̕ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

plaušķis

plàušķis 2 , jem., der Unsinn spricht Golg., Saikava, Kreuzb., Heidenfeld.

Avots: ME III, 328

plaušņas

‡ plàušņas 2 Lubn. n. FBR. xvn, 119, die Lungen.

Avots: EH II, 286

plaušņi

plàušņi 2 Schwanb., die Lungen: man tle plaušņi nemīlēja BW. 33414.

Avots: ME III, 328

plaušot

plaušuôt "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9.

Avots: ME III, 328

pļedaušķis

‡ pļȩdaušķis Funkenhof "liels plācenis ar virsū uzlietu krējumu".

Avots: EH II, 307

pluška

‡ I pluška, eine Person mit verwühltem, ein Tier mit zottigem Haar; ein nachlässig gekleideter Mensch P. Alunāns .

Avots: EH II, 303

pluška

‡ II pluška BW. 3402, 18 var. (aus Lubn.), = plukš(ķ)e, plukšķa.

Avots: EH II, 303

plušķains

plušķaîns: izlaidies p. ("?") ... ciemats Delle Negantais nieks 26.

Avots: EH II, 303

plušķains

plušķaîns Dunika, pluškaîns U., zottig: plušķainas ce̦pures Druva I, 1110. me̦lns, plušķains suns LP. VII, 1087. plušķainais mežabrālis Druva I, 230.

Avots: ME III, 359

pluškatainis

pluškataînis, pluškutaînis, ein Zottiger Zerlumpter: kuo tu nāci, pluškataini (Var.: pluskataini. pluskutaini), jaunu meitu pulciņā 9 BW. 20430, 4 var. (aus Neuhausen). ai vilciņ, pluškutaini! 27075 var. (aus Zierau). plušk- wohl kontaminiert aus plušķ- (in plušķis) und plusk (in pluskatainis u. a.).

Avots: ME III, 359

pluškatains

pluškataîns, plus`kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

pluškātājs

pluškâtãjs (?), ein Zottiger, Zerlumpter: pluškāčājs, ķe̦nkarainis mans pirmais brūt gāniņš BW. 15583, 7. In *pluškâtais zu ändem ?

Avots: ME III, 359

plušķe

plušķe od. plušķene (das Femininum zu plušķis 1 2), ein unschönes, zottiges, verkommenes Tier weiblichen Geschlechts: šitā aitiņa jau man tāda plušķene vien ir Schibbenhof.

Avots: ME III, 359

plušķene

I plušķene od. plušķīte, ein kleines, geschwätziges Mädchen Vīt.; vgl. plušķis II.

Avots: ME III, 359

plušķēt

plušķêt (li. pluškẽti Lit. Mitt. I,134) Stari I, 342, -ẽju, plaudem, schwatzen, plappern Wessen. Zu li. pliauškiù "rede Unsinn", poln. pluskać "plätschern" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226; vgl. auch plukšêt.

Avots: ME III, 359

plušķis

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene 2 III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359

plušķis

II plušķis "= plukšķis" U.; gemeint ist wohl plukšķiš I 1; vgl. li. plùškė "Klatschmaul" Lit. Mitt. I, 135.

Avots: ME III, 359

pļušķis

‡ pļušķis "?": "man tȩ̄va ne˙maz nav". - "ej, pļušķīt (Faselhans?), - katram ir tȩ̄vs" Jauns. B. gr. 3 II, 98.

Avots: EH II, 310

poruška

‡ poruška Lems. "uz ragavām uzsienama kamanu virsum līdzīga atzveltne (ȩ̄rtākai sēdēšanai)".

Avots: EH II, 311

puš

puš Seyershof, in der Verbindung pa puš, unangenehm: tas nu bij viņam pa p., kad es sacīju, lai nedze̦nas man virsū.

Avots: EH II, 335

puš

puš- (li. pusiáu-), = pus-, halb, halbwegs (mundartlich in gewissen Zusammensetzungen gebraucht; in Dond., Arrasch, C., Salis, Behnen, Golg. sei nur pus- gebräuchlich, in Ronneb. puš- nur in pušbĩbele, puščũčis, pušmuca, in Nigr. - in pušpũrs).

Avots: ME III, 437

pušā

‡ pušā Salis, = pušu 1: zivs jāgriêž uz muguru p. bē̦rniem me̦tas galva p. (die Kopfhaut schlägt aus, wird wund) nuo aukstuma.

Avots: EH II, 335

pušadata

‡ pušadata, eine Stopfnadel Ramkau.

Avots: EH II, 335

pušainis

‡ pušainis (wo?), = pusainis I, ein Oberhemd.

Avots: EH II, 335

pušains

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

pušains

pušaîns, U., Serbigal, Salis, Mar. n. RKr. XV, 132, zerbrochen, zetrissen, mit Brüchen, Rissen versehen: pušains apģē̦rbs, trauks Salis. kurpnieks, uz pušainiem zābakiem gaidīdams Dz. V.

Avots: ME III, 437

pušām

pušām: puše̦m Rojen n. FBR. XIII, 80.

Avots: EH II, 335

pušām

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

pušaudzis

pušaûdzis: auch ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 335

pušaudzis

pušaûdzis (f. -dze), = pusaûdzis, der Halbwüchsling: lielas meitas kalnā dzied, pušaudzītes lejiņā BW. 276, 1.

Avots: ME III, 437

pušaugu

‡ pušaûgu, = pusaûgu: p. meitē̦ns Jauns. Raksti V, 204.

Avots: EH II, 335

pušausēm

pušausēm, pušausu, Adv., mit halbem Ohre Alksnis-Zundulis: pušausu, pušausēm dzirdēt.

Avots: ME III, 437

pušausu

pušausu gaismiņa, halbwegs angebrochenes Tageslicht Lös. n. Etn. IV, 167; vgl. pusàusā.

Avots: ME III, 437

pušbadā

‡ puš˙badā Nerft n. FBR. XIX, 101, = pusbadā (?).

Avots: EH II, 335

pušbaļļa

‡ pušbaļ̃ļa Grenzhof n. FBR. XII,15 "?".

Avots: EH II, 335

pušbarots

‡ pušbaŗuots, halbgemästet: kad vepris p., nav labi nuobaŗuots, tauki ir, bet prasti Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

pušbībele

pušbĩbele : pušbībelīte Fest. n. FBR. XVII, 84.

Avots: EH II, 335

pušbļode

‡ pušbļùode 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, = pusbļùode 2 (?).

Avots: EH II, 335

pušbrālis

‡ pušbràlis 2 Daudsewas n. FBR. XVII, 150, Kaltenbr., = pusbrãlis.

Avots: EH II, 335

pušcūce

pušcūce (unter pušcũka): auch Lubn. n. FBR. XVII, 122.

Avots: EH II, 335

pušcūcis

pušcūcis (unter pušcũka),

1): auch Spr., (mit ù 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Nerft; ‡

2) "ein halberwachsener Mensch
Vank.

Avots: EH II, 335

puščūcis

‡ puščùcis 2 Atašiene n. Fil. mat. 102, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, Oknist n. FBR. XV, 173, Skaista n. FBR. XV, 40, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, (mit ū) Pilda n. FBR. XIII, 47, = pušcũka.

Avots: EH II, 335

puščūčis

puščũčis (unter pušcũka): auch Frauenb., (mit ù 2 ) Auleja, Demin. verächtl. puščùčē̦ns 2 Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

pušcūka

pušcũka: auch Salis n. FBR. XV, 61, 62, Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH II, 335

puščūka

‡ puščũka Grenzhof n. FBR. XII, 15, (mit ù 2 ) Sonnaxt, = pušcũka.

Avots: EH II, 335

pušdien

‡ pušdìen 2 Zvirgzdine, Adv., um Mittagszeit: p. saule acis dedzina ārā. p. dze̦n guovis uz sē̦tu.

Avots: EH II, 335

pušdiena

pušdiena: auch Weissensee, Plur. pušdienas Kaltenbr. (hier Zeitbestimmung und Mahlzeit), Lixna.

Avots: EH II, 335

pušdiene

‡ pušdìene 2 Lubn. n. FBR. XVII, 122 "?"; Plur. pušdienes (s. ME. III, 437, unter pušdiena): auch Zvirgzdine n. FBR. X, 26 ("?"), Pas. IX, 308 (Mittagsmahlzeit), (mit ìe 2 ) Auleja (als Zeitbestimmung), Oknist n. FBR. XV, 180 (Mittagsmahlzeit), Višķi n. Ceļi IX, 371, 380 ("?").

Avots: EH II, 335

pušdiensvidus

pušdiensvidus, Mittagszelt: pa pušdiensvidu Pas. III, 363 aus Dond.

Avots: ME III, 437

pušduris

‡ pušduris AP., = pusduris ("iekšējās, uz iekšu veŗamās rijas durvis, kas ir īsākas par durvju caurumu un ierīkuotas apgaismuošanas vajadzībām").

Avots: EH II, 336

pušējs

pušẽjs: pušējais puods Siuxt. tā lielā pušējā bļuoda ebenda.

Avots: EH II, 336

pušējs

pušẽjs, zerrissen, zerbrochen, entzwei: tas pušējais kre̦kls Biel. n. U. zēns ar pušēju de̦gunu JK. VI, 1.

Avots: ME III, 437

pušelnīca

‡ pušelnīca AP., Femininform zu pušelniẽks.

Avots: EH II, 336

pušelnieks

pušelniẽks,

1): auch AP.; ‡

2) = pusgraûdniẽks Nerft n. BielU., Warkl.; ‡

3) der Teufel ("als
p. Gottes") Warkl.

Avots: EH II, 336

pušelnieks

pušelniẽks Bielenstein Holzb. 515, Peb., Lis., Kl., Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Mesoten, Lub., Oppek., pušeniẽks Frauenb., Manz., ein Hälftner, der gemeinschaftlich mit einemandern ein Gesinde besitzt oder bewirtschaftet U.: ciemā dzīvuo divi pušelnieki Aps. V, 4. bijis viens bagāts un nabags saimnieks vienās mājās pušenieki LP. V, 185. tautu meita, vai tu mana pušeniece? kur man mieži līdumā, tur tev ruozes maliņā BW. 28251. aiziešu pār ruobežu sievas ņemt, lai nuopūta pušenieces kā dūdiņas pakaļā 9969, 1. pušenieks "der Nachbar" Grünh. n. Etn. IV, 167. Wohl aus *pušḷnieks < *pušlinieks (für puslinieks, s: dies); zur Bildung vgl. pusgraudnieks und zur Kürzung cepelnieks < *cepḷnieks < ceplinieks "ar dzelzi apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo cepļa uguns" Zaļmuiža.

Avots: ME III, 437

pušenieks

pušeniẽks (unter pušelniẽks): auch FBR. XVII, 28 (aus dem J. 1683), ( ein näherer Nachbar") Blieden, (ein Nachbar) Lesten n. FBR. XV, 31: pušenieka sētiņā BW. 15823. kaimene pušeniece 3692, 1; pušenieki "mãjas, kas līdzīgi blakā ir" Frauenb.

Avots: EH II, 336

pušgaisu

‡ pušgaisu, = pus˙gàisā: (kur brālis? -) p. - nepiede̦r ne. dievam, ne ve̦lnam Pas. X, 345 (aus Bers.).

Avots: EH II, 336

pušgalva

pušgalva (unter pušgal̂vis): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15 ("?").

Avots: EH II, 336

pušgalve

‡ pušgal̂ve Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, = pušgal̂vis.

Avots: EH II, 336

pušgalvis

pušgal̂vis: auch (mit al̂ 2 ) Lesten n. FBR. XV, 22, Orellen, Siuxt.

Avots: EH II, 336

pušgalvis

pušgal̂vis Frauenb., pušgalva Sessau, der halbe Kopf (eines geschlachteten Tieres): pārticis saimnieks iedevis līdzi ve̦se̦lu pušgalvi vai priekšpleci De̦glavs Rīga II, 1, 17. Vgl. pusgalvis.

Avots: ME III, 437

pušģēvele

‡ pušģẽvele AP., Ramkau, = pusģẽvele.

Avots: EH II, 336

pušgodīgi

‡ pušguôdīgi 2 Siuxt, = pusgùodîgi: nu taču dze̦n pušguodīgāki: nu iet ar suoļiem, kâ pienākas.

Avots: EH II, 336

puši

puši: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89 ("?"), ‡

2) = pušu 1 Saikava, Sonnaxt: pārcirst p. Sonnaxt. uz diviem gabaliem griêze p. ebenda. pārgrieza vilkam vē̦de̦ru p. Stockm. n. FBR. VIII, 94. lai ... tie rubļi plēšuot skuoteles p. Jauns. RakstI VIII, 338.

Avots: EH II, 336

puši

puši, = pus(ē), halb: rijenieka dvēselīte puši gaisa (in der Mitte der Luft) lidināja BW. 3L609; umgebildet aus pušu.

Avots: ME III, 437

pušimpušu

pušimpušu, Adv., = puspusēm, halbwegs, mittelmässig: mal, māsiņa, pušimpušu! kam tik smalki bīdelē? BW. 22522 var. Aus puš[u] in ("und") pušu.

Avots: ME III, 437

pušins

pušins,

1) pušins Mar. n. RKr. XV, 132, das Loch
Wid.: spaņģam pušins dibinā;

2) = pušaîns: iekšas jau nu tuopuot gan saskrambātas un pušinas Blaum. Pie skala uguns 133.

Avots: ME III, 437

pušīns

‡ pušīns Erlaa, Weissensee, = pušins 2.

Avots: EH II, 336

puška

‡ I puška, = pušķis 1: ābuolaiņi kumeliņi, zīda puškas zemi slauka BW. 18470; 31237.

Avots: EH II, 336

puška

‡ II puška "kastīte, trauciņš" Bērzgale.

Avots: EH II, 336

puškainis

puškainis,

1): ar dižu ruožu puškaini Janš. Līgava I, 15;

3): = eglīte 3 ("appuškuota maza eglīte, kuŗu kāzās panāksnu sievas dancināja un sita uz galda, līdza dziedādamas") Frauenb.; ‡

4) puškaiņi, Fingerhandschuhe, die am Schlupfende mit farbigen Troddeln versehen sind
Kaltenbr.: p. ir vairāk guoda cimdi.

Avots: EH II, 336

puškainis

puškainis,

1) ein Blumenkranz
Manz., Für., Elv., Glück, U.: kuomām iedama puškaini pinu, lai mana pādīte kâ puķe auga BW. 1325. linu puškaiņiem būs uz viņu galvām būt Glück Ezech. 44, 18. laidieta mums puškaiņus ne̦sāt nuo ruozēm! Manz. Post. II, 21. tam suola ... kungs Jēzus duot . . . puškaini un kruoni Post. I, 44;

2) Beiname des Peter
im VL.: ai Jānīti ziedainīti, Pēterīti puškalnīti! Jānīt[i]s ziedus izkaisīja, Pēterītis salasīja BW. 33029;

3) ein Musikinstrument
Konv. 2 133. Zur. Bed. 3 vgl. puškaitis.

Avots: ME III, 437

pušķainis

‡ pušķainis, = puškainis 1: kūmās iedama pušķaini (Var.: nuo ruozēm kruoni) pinu BW. 1325 var.

Avots: EH II, 336

puškains

puškaîns, mit Fransen besetzt St., Bergm. n. U.: puškaini cimdi Bielenstein Holzb. 439. puškaina mice Saul. 1, 100, puškains uozuoliņš BW. 12257 var.

Avots: ME III, 438

puškaitis

puškaitis, eine Hochzeitsklapper (in Form eines Blumen- od. Bänderstrausses Bielenstein Holzb. 735 f. mit Abbild.): puškaitis nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem Plutte 60.

Avots: ME III, 438

puškala

‡ puškala Liepna, Name einer Kuh, die ein Haarbüschel zwischen den Hörnern hat AP.

Avots: EH II, 336

puškalpis

puškalpis: ein Sommerknecht - auch (mit àl 2 ) Linden in Kurl.; ehemals ein verheirateter Knecht, der für Wohnung, Verpflegung und fürs Nutzrecht eines geringen Stückes Land je 2 Wochen für den Bauer arbeitete, während jede dritte Woche zu seiner Verfügung stand (mit àl 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 336

puškalpis

puškalpis Alm., puškalps, ein Sommerknecht LP. VII, 791: turējuši trīs pilnus vīrus un vienu puškalpu JK. Vgl. puskalps.

Avots: ME III, 438

puškārtenis

‡ puškārtenis, = puskā̀rtenis 2 : kad darbs paliek iedarīts, tad saka, ka nu palika p. Ramkau.

Avots: EH II, 336

puškārteņus

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā̀rtenis.

Avots: ME III, 438

puškārtin

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā̀r 2 ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336

puškārtiņ

‡ puškā̀rtiņ 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Adv., um die Mitte (angefasst): sagrābe meitu p. in aiznese Oknist. p. nest kārti nuo meža Warkl.

Avots: EH II, 336

pušķe

‡ pušķe, = pušķis 2: pie sienām, kas pa˙visam bez pušķēm Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 166.

Avots: EH II, 336

pušķēt

‡ pušķêt Frauenb., = puškuôt.

Avots: EH II, 336

puškieloks

puškielùoks, der mit Fransen verzierte Rand der villaine: (kundziņš) puškieluoku nepavilka ne vēl manu augumiņu BW. 17975.

Avots: ME III, 438

pušķis

pušķis, pušks Nigr., ein Demin. pašķiņš BW. piel. 2 4611,

1) ein Blumenstrauss, Bänderstrauss
Bergm. n. U., ein Büschel überhaupt, eine Troddel (der Plur. anch in der Bed.: Fransen): viņš nuopirka mirtu pušķīti Vēr. I, 826. meitas man cimdus ada, trejus pušķus pušķuodamas BW. 11132, 2. ņemiet vienu pušķi! Glück II Mos. 12, 22. tiem sev pušķus darīt būs viņu drēbju staruos IV Mos. 15, 38. - zābaku pušķis, die Stiefelquaste Dr.;

2) der Schmuck überhaupt:
kalpuones... darbuojas ar istabas puškuošanu; ... pie puškiem piede̦r arī rāceņi, kuruos sasprauž ruogas, piekabina tuos . . . pie griestiem Janš. Dzimtene V, 213. Zu pusks.

Avots: ME III, 438

pušķīt

‡ pušķît, zu erschliessen aus ‡ nuopušķît.

Avots: EH II, 336

pušklaips

‡ pušklaîps 2 Orellen n. FBR. XI, 46, ein halber Laib (Brot).

Avots: EH II, 336

puškot

puškuôt,

1): auch Ermes ("izdaiļuot", neben pušķuôt "mit
pušķi schmücken"), Salis, Seyershof, Siuxt.

Avots: EH II, 336

puškot

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. 2 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438

pušķot

pušķuôt (unter puškuôt): ar skaļām frazēm pušķuotu runu Janš. Dzimtene I, 466.

Avots: EH II, 336

puškreklis

puškreklis,

1) der aus Leinwand angefertigte obere Teil des Frauenhemdes
Alksnis-Zundulis; "=puskreklis" Schibbenhof;

2) puškreklītis, ein kurzes Hemd als Bluse
Schibbenhof.

Avots: ME III, 438

pušks

pušks: auch Perkunen n. FBR. XVIII, 127 (erschlossen aus dem Demin. puškins), Dunika, Kal., Kaltenbr., OB., Rutzau, Siuxt.

Avots: EH II, 336

puškurā

‡ puškurā Linden in Kurl., Ramkau, Stom., = puskurā 1: krāsns ir p. uzraudzīt krāsni, līdz nuokurēsies pāri p. Janš. Mežv. ļ. I, 212 f.

Avots: EH II, 336

puškurē

puškurē: auch Lubn. n. FBR. XVII, 122, Heidenfeld, Oknist.

Avots: EH II, 336

puškurē

puškurē, = puskurā, zur Hälfte gebrannt: būs bē̦rniem badu mirt, Rīgā rudzi spīģerī, sē̦tā ceplis puškurē BW. 2904.

Avots: ME III, 438

pušlīdz

pušlīdz: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, (mit ĩ) AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 336

pušlīdza

‡ pušlīdza, = pušlīdz: jī pazataisēja par taidu meitu p., ka ni šmuka bija, ni nešmuka Pas. IV, 314 (aus Welonen).

Avots: EH II, 336

pušlīdzīgi

‡ pušlīdzīgi, = pušlīdz ("alsohin") Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 336

pušmanis

‡ pušmanis, ein Schimpfname Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH II, 337

pušmāsa

pušmāsa (unter pušmāse): pušmàsa 2 Sonnaxt.

Avots: EH II, 337

pušmāse

pušmāse: auch (mit ã) Ramkau, (mit à 2 ) Fest. n. FBR. XVII, 84, Sonnaxt.

Avots: EH II, 337

pušmuca

pušmuca: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Frauenb. n. Fil. mat. 79, Grenzhof n. FBR. XII, 15, Lesten n. FBR. XV, 22, Puhren n. FBR. XIV, 47, Salis n. FBR. XV, 61, Heidenfeld, Nigr., Sonnaxt.

Avots: EH II, 337

pušmuca

pušmuca PS., Prl., pušmuce Gr.-Buschhof, pušmuc̄. Ugalen, pušmucis Lis. n. RKr. XVII, 94, = pusmuca, eine halbe Tonne; eine kleine Tonne: siļku ve̦se̦la pušmuca Duomas II, 1038. saldu alu izbrūvēju divas mazas pušmucītes BW. 9423, 7. brūzis bijis pilns ar pušmucām LP. VI, 599.

Avots: ME III, 438

pušmuce

pušmuce (unter pušmuca): auch AP., Dunika, Frauenb., Heidenfeld, Kal., Linden in Kurl., OB., Ramkau, Rutzau, Siuxt.

Avots: EH II, 337

pušmučele

‡ pušmučele Siuxt, Deminutivform zu pušmuce.

Avots: EH II, 337

pušmucis

pušmucis (unter pušmuca): auch Atašiene n. Fil. mat. 102.

Avots: EH II, 337

pušmutes

pušmutes runāt "wenig sprechen" Alksnis-Zundulis; vgl. pusmute.

Avots: ME III, 438

pušņājs

‡ pušņājs, spreuhaltig Bērzgale, Nautreni: pušņāja maize. Wohl gleichbed. damit ist pušņa maize Tdz. 40866.

Avots: EH II, 337

pušnakts

pušnakts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kalupe n. FBR. XVIII, 36, Lubn. n. FBR. XVII, 122, Nerft n. FBR. XIX, 101, Sonnaxt, Weissensee, plur. t. pušnaktis Pas. XI, 66, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, Višķi n. Ceļi IX, 371, 380, Auleja: ap pušnaktīm (singulär!) Pas. XI, 164. nuo pušnakšu da dienai Kaltenbr.

Avots: EH II, 337

pušnakts

pušnakts, -s (li. pusiáunaktis), = pusnakts, die Mitternacht Pas. II, 135 (aus Rositten), III, 43 (aus Kapiņi).

Avots: ME III, 438

pušnātans

‡ pušnâtans Auleja, =pušnātns ("kam linu me̦ti, vilnas audi"): p. audeklis.

Avots: EH II, 337

pušnātinis

pušnâtinis: auch Kaltenbr. ("aude̦kls, kam me̦ti linu, bet audi vilnas").

Avots: EH II, 337

pušnātns

pušnātns: pušnâtnas 2 sagšas sedzēs uz ganiem AP.

Avots: EH II, 337

pušnīca

‡ pušnīca, spreuhaltiges Brot Bērzgale, Nautrēni.

Avots: EH II, 337

pušnieks

pušniẽks: auch BW. 21059, Pas. IX, 498; XI, 344, Lng.

Avots: EH II, 337

pušnis

‡ pušnis "peles midzenis", Seyershof: kad peles rudenī taisa blāķī vai rudzu statiņā augšā pušņus, tad ir dārgi rudzi; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 36.

Avots: EH II, 337

pušoties

pušuôtiês, zur Hälfte teilen: pilna vīra sieva biju, pilnu dzēru biķerīti; ja kas kāda puselniece, lai uz pusi pušuojas! BW. 19774.

Avots: ME III, 439

pušotra

‡ pušuôtra 2 (Akzentstelle?) Kl.-Roop und Orellen n. FBR. XV, 150, = pus˙ùotra.

Avots: EH II, 337

pušpaladzeņš

‡ pušpaladzeņš Auleja, pušpaladzis Nerft, eine Art leinenes Schultertuch.

Avots: EH II, 337

pušpelava

‡ pušpe̦lava AP., = puspe̦lava: p. kliedz uz lietu.

Avots: EH II, 337

pušpelēks

‡ pušpe̦lē̦ks Tdz. 45359, = puspe̦lê̦ks.

Avots: EH II, 337

pušplēsts

pušplê̦sts, zerrissen, zur Hälfte gerissen; ne pušplē̦sta vārda od. vārdiņa, kein Wort, kein Sterbenswörtchen, keine Silbe: tā neuzdruošinājas ne pušplē̦sta vārdiņa sacīt Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 328. jaunkundze neapjautājas ne ar pušplē̦stu vārdiņu pēc aizceļuojuošā kunga Krišs Laksts 49.

Avots: ME III, 439

pušpliks

‡ pušpliks Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, Nerft n. FBR. XIX, 101, Auleja, = puspliks.

Avots: EH II, 337

pušpods

pušpuõds, = puspuõds, ein halbes Liespfund: jāsavērpj pušpuods linu LP. VI, 994.

Avots: ME III, 439

pušprātis

‡ puš˙pràtis 2 Kalupe n. FBR. XVIII, 36 "?".

Avots: EH II, 337

pušprāts

‡ pušpràts 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70 "?".

Avots: EH II, 337

pušpūravieta

‡ pušpũraviêta 2 Behnen n. FBR. XVI, 143, Lesten n. FBR. XV, 22, eine halbe Lofstelle.

Avots: EH II, 337

pušpūre

pūšpũre (unter pušpũrs): auch Kal., Rutzau: pušpũres kule (ķipis) Siuxt (neben dem nom. s. pušpũris).

Avots: EH II, 337

pušpūrs

pušpũrs: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Grenzhof n. FBR. XII, 15, Lesten n. FBR. XV, 22, Orellen n. FBR. XI, 46, Puhren n. FBR. XIV, 47, Roop n. FBR. XV, 150, Frauenb., Nigr., (mit ù 2 ) Lubn. n. FBR. XVII, 122.

Avots: EH II, 337

pušpūrs

pušpũrs Nigr., Ugalen, pušpũre Dunika, pušpūre O.-Bartau n. Latv. Saule 1926, № 39, S. 427, Neu-Platohn, = puspũrs: vai sēšu pūriņu, vai pušpūrīti (Var.: pušpũriņu RKr. XVI, 224)7 BW. 28326. dē̦lu māte alu dara...; trīs dīķu ūdeņa, pušpũra (Var.: pušpūre) miltu 23459. pa pūriņam vai pušpūrei iemērīs Janš. Dzimtene 2 II, 17. pārdeva... pa pūriem, puspūriem... ebenda. rudenī varē̦tu iekaisīt kādu pušpūri rudzu Janš. Bārenīte 20.

Avots: ME III, 439

pušpušām

pušpušām, Adv., = puspusēm, mittelmässig: smalki malu, bīdelēju, tik˙pat mani niecināja; labāk malu puspušām, lai patiesi niecināja BW. piel. 2 8111.

Avots: ME III, 439

pušpušans

‡ pušpušans "pa pusei sasmalcināts" Salis: kad ar mašīnu kuļ zirņus, tad ir pušpušani graudi.

Avots: EH II, 337

pušpušums

‡ pušpušums Seyershof "maļuot uz pusēm pāršķe̦lta labība, kuo lietuo luopu baŗuošanai".

Avots: EH II, 337

pušs

‡ pušs, = pušaîns: kur nu ar pušu kāju var tāl[u] paiet! Kand. kur tad pušā traukā var kuo ieliet! ebenda. reņģes pušiem vē̦de̦riem Kaugurciems.

Avots: EH II, 337

puššķila

‡ puššķila Dunika "pārskaldīta kluća puse": nuo viena kluča iznāk divas puššķilas.

Avots: EH II, 337

pušslims

‡ pušslims Blieden n. FBR. XVI, 99, halb krank.

Avots: EH II, 337

pušstops

‡ pušstuops Weissensee, (pušštùopis 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193, = pusstuõps.

Avots: EH II, 337

pušu

pušu, ‡

3) zur Hälfte, auf die Hälfte:
viņi vakaruos savus cisu maisus izstiepa, rītuos atkal pārlieca p., nuovietuoja vienu uz uotra ... Jauns. J. un v. 16.

Avots: EH II, 337

pušu

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

pušū

‡ pušû Liepna, = pušu 1.

Avots: EH II, 337

pušulis

‡ pušulis Libau "kuopā sasietas bārkstis".

Avots: EH II, 337

pušums

pušums,

1): auch ("caurums") Kaugurciems, (die Wunde)
AP., Dunika, Orellen; ‡

2) die Hälfte
Lng.

Avots: EH II, 337

pušums

pušums, der Bruch, der Riss; die Wunde Wolm., Dond., Ahs., Salis: pušumi miesās Konv. 2 993. pušumu pārsiet LP. V, 211. pie pušumu vātīm, kas ceļas nuo ieciršanas un iegriešanas, asinis mēģina apturēt ar aukstu ūdeni Etn. IV, 22.

Avots: ME III, 439

pušvakars

pušvakars: nuo puš˙vakara Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 337

pušvakars

pušvakars Spr., = pusvakars, der halbe Abend, der frühe Abend: pušvakara saulītē BW. 4976, 10. es redzēju, kaimiņuos pušvakara pirti kūra 1085. pats visu pušvakara pa mājām dzīvuoja Duomas I, 128.

Avots: ME III, 439

pušvelti

‡ puš˙vèlti 2 , in der Verbind. par p. Nerft n. FBR. XIX, 96, = pus˙vèlti.

Avots: EH II, 337

pušvid

‡ pušvid, pušvideņ, Adv. und Präp., in der Mitte ("tâ, ka, atrazdamies kam vidū, sadala tuo divās līdzīgās daļās"): veldines taišņi p. (scil.: galdautā). vienu dẽli p. ustabas (scil.: grīdā) bij salauzis (wo?). dvēselīte pušvid gaisā lidinē Tdz. 59253, 13.

Avots: EH II, 337

pušvidiņ

‡ pušvidiņ Pilda n. FBR. XIII, 47, 54, = ‡ pušvid: puisis pajēme meitu p.

Avots: EH II, 338

pušvids

‡ pušvids, auch plur. t. pušvidi, die Mitte (die Taillenstelle) des menschlichen Körpers Bērzgale.

Avots: EH II, 338

pušvir

‡ pušvir Kalupe n. FBR. XVIII, 36 "?".

Avots: EH II, 338

pušvirā

I pušvirā, pušviru Kl., N.-Schwanb., pušvir[u]s Malta u. a., halb offen, halb geöffnet: durvis pušvirā Zaravič. klēti lai atstājuot pušvirā LP. VI, 77. Vgl. pusvirā.

Avots: ME III, 439

pušvirā

II pušvirā, halbgar: kāpuosti pušvirā Zaravič.

Avots: ME III, 439

pušviru

pušviru (unter pušvirā I): actiņas stāv p. Linden in Kurl.

Avots: EH II, 338

pušvirus

‡ pušvirus Erlaa n. FBR. XI, 21, = pušvirā I (?).

Avots: EH II, 338

pušvists

pušvists: auch ("?") Strods Par. vōrdn. 143; pušvistis Warkl. "nevīžīgs cilvē̦ks; nevīžīgs apģē̦rbā cilvē̦ks": iet kâ p. bez satura. kuo ar pusvisti var runāt!

Avots: EH II, 338

pušvists

pušvists "ein Blödsinniger" Domopol.

Avots: ME III, 439

rakušiņa

‡ rakušiņa BW. 29156, 10 var., = rakuliņa.

Avots: EH II, 353

rauša

rauša,

1): auch (Fladen, Kuchen)
Lng.

Avots: EH II, 359

rauša

rauša,

1) s. rausis;

2) ein (geiziger) Sparender:
mantas raũša Roop, Ronneb., Freudenberg.

Avots: ME III, 489

raušcepis

raũšcepis Wid., Ar., der Fladenbäcker.

Avots: ME III, 489

raušīt

‡ raušît, zu erschliessen aus izraušît.

Avots: EH II, 359

rauška

‡ ràuška 2 Warkl. n. FBR. XI, 107, ein gefrässiges Pferd.

Avots: EH II, 359

raušķēt

‡ raûšķêt 2 , -ēju Salis, mit einem raûšķis 2 1 abschneiden: r. krūmus.

Avots: EH II, 359

raušķis

‡ raûšķis 2 Salis,

1) ein Strauchmesser (etwa von der Länge eines Bleistifts, an einen Holzstiel gebunden, zum Ausschneiden von Gesträuch);

2) die Sichel.

Avots: EH II, 359

raušļāt

raũšļât Bauske, Ahs., (mit àu 2 ) Gr.-Buschhof, Heidenfeld, -ãju, tr., freqn. zu ràust, schüren: ar kruķi raušļā uogles krāsnī Ahs.

Avots: ME III, 489

raušņāt

raũšņât, Refl. -tiês: kuo tu ràušņājies pa manām grāmatām! Renzen.

Avots: EH II, 359

raušņāt

raũšņât Jürg., Arrasch, Siuxt, (mit àu 2 ) Sessw., tr., wiederholt scharren Schibbenhof: nu jau laiks krāsni raušņāt. Refl. -tiês, wiederholt scharren (intr.) MSil.

Avots: ME III, 489

raušus

raûšus, raûšis, Adv., zur Verstärkung von raût: puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421. ieraudzījuse re̦tuo ciemīti, raušus ierāva tuo istabā LA. nuorāvušas raušus visām galvas LP. V, 45. maukdama zirgam sakas zemē un raušis izraudama tuo nuo arkla laukā MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 489, 490

rūgušinis

‡ rûgušinis Auleja, = rûgušpiẽns.

Avots: EH II, 387

rūgušpiens

rûgušpiẽns KL, Prl., Wolm. u. a. (oft fälschlich einzeln geschrieben: rūgušs piens), gegorene Milch, Sauermilch: rūgušpienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. krējums nuostājas virsū, rūgušpiens apakšā ebenda.

Avots: ME III, 568

rumpauši

rum̃pauši: auch (mit ùm 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383

rumpauši

rum̃pauši Nigr., .U., RKr. II, 72, Konv. 1 874, Tauerkaln n. Mag. XIII, 40, Ronneb., Karls., rumpuči U., Konv. 2 3820, Faltenmorcheln (helvella L.). Nach Sehwers Die d. Lehnw. im Le. 463 aus *ruoņpauši, vgl, ruoņu pauti U. "grosse Morcheln"; näher liegt es, an rūņu pauči zu denken.

Avots: ME III, 559

ruša

I ruša Wid.,

1) ruša Grawendahl, ru˙šiņa Bielenstein Holzb., die Aschengrube am Backofen
L., St., die Schürstelle, Herdgrube: visi pe̦lni nuo rušas pazuduši LP. VI, 121. palika rušiņa nerušināta BW. 18848, tu mīzi rušiņā 35193, man salst pie dzīves aukstās rušas Plūd. rušā dvingainā pēc jūtu plēnēm tvarsti MWM. VII, 56;

2) ruša, verächtliche Bezeichnung für eine Person: nāc tu, ruša (Var.: ruža, rusma, rumba), istabā! BW. 18869 var. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

ruša

II ruša Wid., das Fischen im Spätherbste Salis n. U.

Avots: ME III, 564

rušainīte

rušainĩte Bw. 29156, 12 var., rušulīte 29156, 9 var., rušulîņa 29156, I1 var., Beiname des Schweins Im VL. Zu rušinât.

Avots: ME III, 564

rušāt

rušât, im Spätherbst fischen Salis n. U.

Avots: ME III, 564

rušāties

‡ rušâtiês Frauenb., mit dem Rüssel wühlen: cūkas rušājas pa zemi.

Avots: EH II, 386

rušināt

rušinât,

1): r. krāsni Ramkau, Sonnaxt. zirņus iebeŗ puodiņā un rušina Ramkau.

Avots: EH II, 386

rušināt

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

rušīt

rušît,

2) "vinnēt" A-Schwanb.: citi sivē̦ni sāka mazākuo r.

Avots: EH II, 386

rušīt

rušît, -u, -ĩju, die Erde mit den Händen auseinanderwerfen, wie man es im Herbst bei der Kartoffelaufnahme tut Mar, n. RKr. XV, 133. Wohl zum vorigen.

Avots: ME III, 565

ruška

ruška U., comm., rušķe Dr., Karls., comm., rušķis (f. -ķe), der Schürer des Feuers U., Mag. XX, 3, 219; ein Schmutzfink; ein Aschenbrödel (pe̦lnu r.): sēdies, rušķi, rausies, ruš,ki! BW. 18870, 1. Indriķīt[i]s pe̦lnu ruška 15174. cūku puisi, pe̦lnu rušķi! 29154. cūku gans, pe̦lnu ruška 21873. cūku gani, pe̦lnu ruškas, pa pe̦lniem viļājās 29355. dē̦lu māte, pe̦lnu rušķe, ceplī guļ dienas vidu 25273, 2. - papīru rušķis Aap., ein Schreiber, Skribent. Zu ràust.

Avots: ME III, 565

rušķēt

rušķêt ,

1) eine schmutzige Arbeit tun
Allend. n. U.;

2) im Ofen umrūhren
Lems, n. U.

Avots: ME III, 565

rušķi

‡ rušķi Frauenb., = rustes (unter ruste 1).

Avots: EH II, 386

rušķis

rušķis: ein Schmutzfink Frauenb., Orellen, Seyershof.

Avots: EH II, 386

rušķot

rušķuôt , knurren, brummen Kawall n. Ü. Etwa zu li. ruzgus "mürrisch", rūzgėti "murren, brausen", mhd. rūschen "brausen, la*rmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 351)?

Avots: ME III, 565

rušmanīša

rušmanīša "?": es bij[u] darba rušmanīša BW. 10443 var.

Avots: ME III, 565

rušu

rušu, in der Verbindung mit trušu "?": tu, alksnīti, trušu rušu [?], nuo tev[is] lūku nedabūšu BW. 10810, 1.

Avots: ME III, 565

saaušāt

saaũšât, tr., intr., zusammenklatschen, -schwatzen: ciema aušas saaušāj[u]šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 590

sabaušļoties

sabaušļuôtiês ar visādām lupatām, sich mit allerlei behängen, vermummen Hug. n. U.

Avots: ME III, 592

saklaušināt

saklaušinât Wid., tr., intr., durch Nachfragen, Erkundigungen erfahren, zu hören bekommen: ar lielām pūlēm saimnieks saklaušinaja puisi (...erfuhr, wo ein Knecht zu haben ist) Ahs. nuosūtīju uz pilsētiņu saklaušināt nesade̦rē̦tu strādnieku A. XXI, 2. saklaušinājuse, ka meita ellē pie ve̦lna LP. V, 378. ne˙kur nevarējis saklaušināt, kur galdautu atrast VI, 474. sieva saklaušinājuse, ka vīrs ne˙pavisam kruogā nebijis VII, 35. saklaušināt par viņām nuo dienestniekiem Konv.2 586. rakstītājs aprādījumu dibina... uz saklaušinājumiem ebenda 391.

Avots: ME III, 649

samušīt

samušît: tuo vajaga labi s. (scherzweise) Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: EH II, 432

samušīt

samušît, tr., zu Tode quälen: laupītāji ceļinieku bija samušījuši, ka tikai vairs dzīvs bija Druw.

Avots: ME III, 691

sapuškot

sapuškuôt (unter sapušķuôt): s. zirgus Dunika. sapuškāvu ("?") duobi Auleja. ‡ Refl. -tiês Dunika, sich schmücken, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH II, 439

saraušņāt

saraušņât, tr., zusammenschüren: graudus, pe̦lnus Preekuln (Kurl.)

Avots: ME III, 713

sarušināt

sarušinât,

1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.

Avots: EH II, 444

sarušināt

sarušinât,

1) auch saružinât Dond., tr., verwühlen, durcheinanderstreuen Spr.: sarušinātas smiltis Stari II, 946;

2) zusammenscharren:
s. zemi ap rāceņu lakstiem Dunika.

Avots: ME III, 724

sataušķēt

‡ sataušķêt Plm. n. RKr. XVII, 83, fein zerstampfen: s. piestā kaņepes.

Avots: EH II, 456

šaušalains

šaušalains, = šausmains, schauerlich Brasche: cīniņš šaušalains JIgRKr. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). šaušalaiņas scēnas SDB. VIII, 12. par kādiem šaušalainiem gadījumiem Kaudz. Izjurieši 23.

Kļūdu labojums:
SDB. = SDP.

Avots: ME IV, 8

šaušalas

šaũšalas: š. me̦tas; š. man pāriet (mich schaudert) Lng.

Avots: EH II, 623

šaušalas

šaũšalas Bauske, Bershof, Dunika, Iw., Mgr., Siuxt, (mit àu) C., PS., Arrasch, Ermes, Jürg., Schujen, Wolmarshof, (mit àu 2 ) Kl., Golg., Lis., Lubn., Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Gr. - Buschhof, (mit aû 2 ) Kandau, Ruj., Salis, Widdrisch, Bl., der Schauder, das Grauen, Entsetzen: šaušalas nāca skatuoties Mērn. laiki 27. nuo šaušalām man mati stāvus slējās Wid. Auch singularisch: viņu (= siltu jūtu) vietā stājas gaŗa šaušala (Kältegefühl) MWM. X, 215. Nebst li. šiaušalas dass. (Miežinis) zu šausmas.

Avots: ME IV, 8, 9

šaušalība

šaušalĩba, Entsetzlichkeit; kaŗa šaušalības B. V., Kriegsgreuel.

Avots: ME IV, 9

šaušalīgs

šaušalîgs Fest., grauenhaft, entsetzlich: š. truoksnis LP. III, 105, Pūrs I, 115. re̦dz šaušalīgu sapni Vēr. I, 1305. šaušalīgas pasakas II, 415, ar šiem šaušalīgajiem iespaidiem MWM. VIII, 380. kuoki šaušalīgi šņāc LP. VII, 493.

Avots: ME IV, 9

šauška

šauška: wer fortwährend zu schiessen liebt; wer sich in fremde Angelegenheiten einmischt; wer in seinem Betragen unbeständig, flatterhaft ist PV.

Avots: EH II, 623

saušņa

‡ saušņa Kurmene, sàušņe 2 Auleja, der Passhanf.

Avots: EH II, 462

saušņājs

‡ saušņājs Bērzgale, = sàusnējs 1: s. kartupelis.

Avots: EH II, 462

sērmauška

sḕ̦rmauška 2 (unter sḕ̦rmauksis 2 ): auch Druw.

Avots: EH II, 482

skriušķēt

skriu(k)šķêt, -u, -ẽju, intr., knistern, knirschen: visās malās skriukškēja un braukšķēja. simtiern zuobu tika laisti darbā RA. baltmaize lē̦nām skriušķēja uz zuobiem LA. Vgl. kriukšķêt.

Avots: ME III, 895

skušķis

skušķis, = kušķis, eine Handvoll, ein Büschel: salmu skušķis Wessen, Warkl., Gr.Buschhof, Meiran.

Avots: ME III, 907

šmušķīte

šmušķīte Purap. Kkt. 45, eine Art Vogel.

Avots: ME IV, 87

šnaušala

šnaušala "das Deesen" St. (nach L.).

Avots: ME IV, 88

snauška

snauška,

1): auch (mit àu 2 ) Auleja, Kalupe, Oknist, Zvirgzdine, BW. 1474: taidi snauškas sabraukuši Tdz. 43849; dem. snauškene Tdz. 57563 und snauškeņa Tdz. 59573 (ąus Lettg.); ‡

2) "kaķa pēdiņas (eine Pflanze)",
Auleja (in dieser Bed. öfter das Dem. snàuškeņas 2 )

Avots: EH II, 542

snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974

spraušķi

‡ spraûšķi (drēbju) Zemzare Lejasc. 114 "?".

Avots: EH II, 557

sudaušķi

‡ sudaũšķi Frauenb. "kleine Kinder" (scherzweise).

Avots: EH II, 599

sunuška

sunuška, eine kleine Hündin Oppek. n. U.

Avots: ME III, 1123

šuš

šuš! ein Zuruf, mit dem man Ferkel treibt St.

Avots: ME IV, 107

šušerne

‡ šušèrne 2 Kaltenbr., die Malzdarre.

Avots: EH II, 658

suška

I suška: auch Nötk., Orellen.

Avots: EH II, 605

suška

‡ II suška PV., ein Langschläfer.

Avots: EH II, 605

šuška

I šuška, ‡

2) ein schmutziges Kind
Allend., Wrangelshof; ein schmutziges Lebewesen Blumenhof, Wohlfahrt.

Avots: EH II, 658

šuška

I šuška, šušķis St., was unansehnlich, mager, klein ist Kurl. n. U. ("in Livl. unbekannt"). Aus suška, sušķis.

Avots: ME IV, 107

suškāties

suškâtiês Ronneb., Smilt., Trik. "smērēties".

Avots: ME III, 1127

sušķene

‡ sušķene, ein minderwertiges Mädchen: kuo tu tādu mazu sušķenīti, un vēl manu māsiņu, jūsini? Janš. Dzimtene V, 420.

Avots: EH II, 605

sušķēt

‡ sušķêt,

1) "nuovārtīt" Allend. n. FBR. XIX, 78;

2) "(schlechten Tabak mit einer Pfeife) rauchen"
Bers. Zur Bed. vgl. auch apsušķêt und nùosušķējis.

Avots: EH II, 605

sušķīgs

‡ sušķīgs Seyershof, sich beschmutzt habend, schmutzig: s. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 605

sušķis

I sušķis,

1): auch Allend., Lems., Salis, Seyershof; "skrandains cilvē̦ks" Grenzh. n. FBR. XII, 24;

2): "augumā īsi un slikti izgatavuoti lini" Frauenb.; pļavas malā labi auguši sušķi ("?"), par kuŗu sē̦klām ... ne tik daudz priecājās kâ par viņu pe̦lavām Jürgens 20; "Beinen:" ME. III, 1127 zu ersetzen durch "Beinen;" ; tāda meitenes sušķe Janš. Dzimtene V, 306. prātīgāks e̦smu par visiem tiem sušķiem ("Laffen")
Fausts (1936) 76, kuo jūs, sušķi, lielāties? BW. 20849, 1.

Avots: EH II, 605

sušķis

‡ II sušķis PV., ein Langschläfer.

Avots: EH II, 605

sušķis

sušķis (li. sùskis "Krätze, Grind; ein Räudiger, Krätziger" bei Jaunis Pon. gov. II, 29 und Jušk. LD., No 9, 7 ),

1) jem., der sich unreinlich hält
U., Wolm.;

2) etwas Geringeres, Minderwertiges:
sušķi ābuoli A. 1892, II, 257. sušķa vilna Naud., Schafswolle vom Bauch und von den Beinen: tu, mazā sušķe! (zu einem kleinen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā I, 179;

3) ein harziges und hartes Stück Kieferholz
Dunika. Nebst av. huška- "trocken, dürr" zu sàuss, vgl. W. Schulze Lat. Eigennamen 2091.

Avots: ME III, 1127

šušla

‡ II šušla Meiran "ein Weinerlicher."

Avots: EH II, 658

šušla

‡ III šušla Hofzumberge, comm., "paklīdis, nuoplīsis cilvē̦ks".

Avots: EH II, 658

šušla

šušla, = šusla: brūns šķidrums, tīri kâ atdziru zāļu tēja vai cita kāda šušla Seifert Chrest. III, 3, 45.

Avots: ME IV, 107

tauškāt

‡ tauškât, = taušķêt 1: circeņu vāciņš tauškājams BW. 19280, 3.

Avots: EH II, 669

taušķēt

taušķêt,

1): auch (mit aû) Lauternsee. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280. 1. Zur Bed. vgl. auch ‡ attaûšķêt.

Avots: EH II, 669

taušķēt

taušķêt,

1) s. taukšêt;

2) (viel und mit grossen Bissen) essen:
t. pīrāgus. zirņus Saikava (mit aû);

3) ohne Aufhören schwatzen
Ar. Vgl. tauzêt.

Avots: ME IV, 140

taušķis

‡ II taûšķis Stom., = taukšis I.

Avots: EH II, 669

taušķīt

‡ taûšķît, zu erschliessen aus attaûšķît (unter ‡ attaûšķêt).

Avots: EH II, 669

tikuši

tikuši: ‡ c) beständig: t. sēdēt pie galda Sonnaxt.

Avots: EH II, 681

tirmauš

tir̃maũš Wolm., gekürzt aus tīrumā uš! Zuruf an Schweine, die damit auf einen Acker getrieben werden.

Avots: ME IV, 196

tpruš

tpruš! tprušā! tprušiņ! Etn. III, 11, Interjektion, Zuruf für Kühe: tpruš, telīte, laidarā! BW. 14268, 1. tprušā, guov[i]s, laiderī! 14517 var.

Avots: ME IV, 216

tprušiņa

‡ tprušiņa Gr.-Buschh., eine Kuh (kosend).

Avots: EH II, 689

tprušināt

tprušinât Wessen, tprusinât, Pferden od. Kühen (Wessen) tpru(š)! zurufen: zirgus tprušināju (Var.: tprusināja) BW. 21988, 14 var.

Avots: ME IV, 216

traušāties

traušâtiês Etn. III, 148 "sich fürchten". Anscheinend zu r. трусъ "Feigling", osorb. truchły "ängstlich" u. a.; vgl. auch traušs 2.

Avots: ME IV, 227

traušināties

tràušinâtiês 2 Bers., sich geschäftig bewegen: cielaviņa trausinājās ligzdiņā Veselis Tīrumu ļaudis. Wohl zu traustiês.

Avots: ME IV, 227

traušļi

traušļi (li. traušliai "asiukai" Miežinis) St., Mag. IV, 2, 68, Flusskannenkraut (equisetum). Zu trausls.

Avots: ME IV, 227

traušs

traušs, ‡

3) locker (?):
zeme tik sausa un trauša, ka ... barības augļi ... neizduodas Pēt. Av. III, 204.

Avots: EH II, 692

traušs

traušs (li. traušus "trapus" Miežinis),

1) traûšs 2 Amboten, Dond., Dunika, Erwalen, Funkenhof, Gramsden, Iw., Kalleten, Līn., Neuhausen, Nikrazen, Pampeln, Preekuln, Rutzau, Schrunden, Stenden, Wain., traušs U., = trausls: traušs kâ tē̦rauds Amboten, Nikrazen. tev, alksnīti, trauša miza BW. 21706, tas ir ļuoti traušs, man bail, ka viņš nesalūst Wain. (fig.) tavs spē̦ks nuo tā ļaunuma traušs ir? Dünsb. Par. 79. celt traušas (hinfällige) hipotezes A. v. J. 1896, S. 74;

2) scheu (von Pferden)
U.: traušs zirgs Etn. III, 148.

Avots: ME IV, 227

truš

truš! Interjektion, Zuruf an ein Kaninchen od. Eichhörnchen U.

Avots: ME IV, 249

truša

truša, die Sau Grünh.

Avots: ME IV, 249

trušāties

trušâtiês, unruhig (mit Armen und Beinen um sich werfend) schlafen (von Kindem gesagt) Laud., Odensee, Stockm. Zu traust(iês)?

Avots: ME IV, 249

Trušiens

‡ Trušiens Plw. I, 54, Name eines Waldes.

Avots: EH II, 699

trušināties

trušinâtiês, = trušîtiês: es gribēju ... aizmigt, bet nevarēju. arī Aija ilgāk trušinājās nekā citiem vakariem Jauns. III, 89.

Avots: ME IV, 249

trušīties

trušîtiês, nicht einschlafen könnend, sich hin und her wenden Festen.

Avots: ME IV, 249

trušls

trušls Ahs., trušļs, = trusls: trušls tē̦rauds ātri lũst Ahs. tev, alksnīti, trušļa (Var.: trusla, trausa u. a.) miza BW. 21706, 1 var.

Avots: ME IV, 249

trušļuks

‡ trušļuks Sonnaxt "neliels truslis" (II ?).

Avots: EH II, 699

trušņāties

‡ trušņâtiês "?": viņi gulēja un dzirdēja, ka puisē̦ns sāk t. (= trušāties ?) Jauns. J. un v. 340.

Avots: EH II, 699

tumušļāties

tumušļâtiês, zögern, trödetn, langsam arbeiten: cik tu ilgi tumušļāsies, ka neiesi da darba! Zvirgzdine. nevajag[a] tumušļāties, vajag[a] drīži darīt ebenda.

Avots: ME IV, 264

tumušļis

tumušļis "einer, der sich langsam bewegt und langsam arbeitet" Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 264

tuš

tuš! Interjektion, Zuruf für Kühe Wain.

Avots: ME IV, 274

tuša

‡ tuša Frauenb., ein saumseliges, ungewandtes, tölpelhaftes Lebewesen.

Avots: EH II, 706

tušāt

‡ tušât Frauenb., saumselig, ungewandt gehen (von alten Menschen).

Avots: EH II, 706

tušāties

tušâtiês, -ãjuôs,

1) unruhig schlafen
Laud., Odensee: bē̦rns tušājas;

2) langsam, ohne Erfolg etwas tun
Kav.; trddeoln Meiran, Pampeln; zögern Fehsen : kuo tu te tik ilgi tušājies! Pampeln;

3) keuchend, mühsam arbeiten
Nötk.

Avots: ME IV, 274

tušīt

tušît, -ĩju,

1) keuchen
(auch in Smilten), stöhnen Vīt.: bē̦rns tušī uz raudām Vīt.;

2) (keuchend
Vīt.) Schweres ziehen, schleppen Lubn. n. Etn. III, 1. tragen Mar. u. RKr. XV, 141; eine schwere Arbeit verrichten Laud.: kuo tu tur nu tušī viens pats tik smagu maisa! Lubn. n. Etn. III, 1. viņš tušī akmiņus Mar. n. RKr. XV, 141;

3) quälen
Laud.; ersttcken (tr.) Lubn. n. Etn. III, 1; "drücken (von Schmerzen)" Infl.: kâ nu kaķītis nevārgs, ka suns pastāvīgi viņu tušī! Laud. Refl. -tiês, (bei schwerer Arbeit) keuchen Lubn.; schwer arbeiten, sich abquälen Laud., Saikava; sich ungern, zögernd an die Arbeit machen Lubn.: tâ viņi tur tušījās kādu stundi Saikava. In der Bed. "ersticken" wohlaus r. туши́ть "löschen".

Avots: ME IV, 274

tuška

tuška "?": ak tu tuška tautu meita! BW. 34440.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tuška (= adjektīva tušks nom. s. fem. gal.).

Avots: ME IV, 274

tuškāt

‡ tuškât, zu erschliessen aus ‡ nuotuškât.

Avots: EH II, 706

tušķis

I tušķis,

1): "salmu vai zāļu sauja; bē̦rnu knupis" Seyershof.

Avots: EH II, 706

tušķis

I tušķis,

1) = kušķis, ein Büschel, ein Wisch Alswig, Rentzen, Ruj., Salis: sìena, salmu, lupatu tušķis; der Zulp U.;

2) "ein unsauberer Mensch, dem nichts vonstatten geht"
Serben; ein Trildler Salis. Zur Bed. 1 vgl. tūšķis I 2 und li. tuškas "соска, рожекъ (bei Miežinis); Lutschbeutelchen der Kinder" (bei Geitler Lit. Stud. 118).

Avots: ME IV, 274

tušķis

II tušķis Kokn., die Geschwulst. Aus *tukšķis?

Avots: ME IV, 274

tušķis

‡ III tušķis,

1) "kas kuo tukšu runā" PV.;

2) ein Habenichts
Wessen.

Avots: EH II, 706

tuškīt

tuškît Prl. n. FBR. VI, 108, -ĩju, Bers., Kl., Saikava, = tukšît.

Avots: ME IV, 274

tušķīt

‡ tušķît Fest. n. FBR. xvn, 90 "?".

Avots: EH II, 706

tušķīties

tušķîtiês Bers. "stöhnend und ächzend sich auf etwas Unangenehmes vorbereiten",

Avots: ME IV, 274

tuškoties

tuškuôtiês, langsam und ungeschickt arbeiten, trödeln Salis.

Avots: ME IV, 274

tušks

tušks: auch Fest., Saikava, Sonnaxt; nuo tuška var izme̦luot Selb. Subst. tuškumi: auch Kaltenbr., Sonnaxt.

Avots: EH II, 706

tušks

tušks hochle. (z. B. in Bers., Meselau, Odsen u. a,), = tukšs: brauca... tuškiem ratiem BW. 13645, 1 (aus Selb.). tušks (Var.: tukšs) pūrs 16746, 1 vat. (aus Kreuzb.). seši tuški kamaniņ[i] 16361 (aus Setzen). tušku kuli cilādama 30487. tuški, puis, tavi duomi 6413 (aus Kreuzb.). kad tu tuškis paliktu! kâ es nuo tevis satrūkuos! Vīt. Subst. tuškumi Wessen, = tukšumi 2.

Avots: ME IV, 274

tušņa

tušņa: ein unbeholfener, saumseliger Mensch Alswig. tīrs t., - ir paiet nevar Mar.

Avots: EH II, 706

tušņa

tušņa Bers., C., Golg., Schwanb. "kas tušņā".

Avots: ME IV, 274

tušņāt

tušņât: auch Alswig, PV. Refl. -tiês: bei einer mühsamen Arbeit schwer atmen Korwenhof; mühsam und erfolglos etwas tun Alswig; "tusdams pužīties uz iešanu" PV.; saumselig sicb zurechtmachen (z. B. sich ankleiden) Frauenb.

Avots: EH II, 706

tušņāt

tušņât, -ãju, s. tusnât 1. Refl. -tiês, schwer atmend arbeiten Mar., Nötk.; lässig arbeiten Aahof, AP., Bē̦rzmuiža, Fehgen, Geistershof, Mitau, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., Stom., Welonen; sich langsam bewegen N.-Peb.; trödeln Bornsmünde, Gr.-Sessau, Meiran, Sessw., Vīt.: labi nuobaruota cūka tušņājas pa migu N.-Peb. kuo tur tik ilgi tušņājies? Vīt.

Avots: ME IV, 274

tušņāties

tušņâtiês,

1) "wiederholt hocken"
Bauske ;

2) s. unter tušņât.

Avots: ME IV, 274

tušņot

tušņuôt,

1) s. tusnât 1;

2) lässig arbeiten
Allend. n. U.

Avots: ME IV, 274

uš

uš! Interjektion, mit der man Schweine vertreibt U., Dond., Dunika, Linden, Salis, Serbigal, Stelp.: uš! gulēt, me̦lnā cūka! Br. 23. uš jele laukā" rāmā cūka! BW. 22859. uš, cūciņ, pacelies! 24844. uš, augšā tu, veprīt! 13085. uš, kur iesi, me̦lnais vepri! 29139, 4. uš! uš! kad tevi ve̦lns parautu! LP. V, 78.

Avots: ME IV, 310

uša

uša,

1): auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 716

uša

uša,

1) das Schwein (in der Kindersprache)
Stelp.: katru rītu ... sūt līdz ar savām ušām Vīt. 62;

2) comm., ein unsauberer Mensch:
tāds netīrīgs cilvē̦ks ir tīrais uša Stelp.

Avots: ME IV, 310

ušināt

ušinât, (mit uš- Rufen) Schweine vertreihen U.

Avots: ME IV, 310

uška

I uška: auch Aahof.

Avots: EH II, 716

uška

II uška Memelshof, = usna: mārnakas, uškas, pērkuoņus un visu niknu zâli vienā kušķī sasies Manz. Post. II, 408.

Avots: ME IV, 310

uška

III uška Wid. "utka".

Avots: ME IV, 310

uška

IV uška: auch Adl., AP., Golg., Kalz., PV., Serben, (uškas) Ramkau.

Avots: EH II, 716

uška

‡ V uška Geistershof, N.-Schwanb., PV., Tirsen, = uša 2.

Avots: EH II, 716

uškuris

uškuris Bauske, Sessau, uškurs Grünwald, užkurs, = uzkuris: puiši, kuŗš nuo jums grib nākt pie manis užkuruos? Vesehs Tīr. ļaudis. Aus li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"

Avots: ME IV, 310

uškurniece

‡ uškurniece, eine, die sich etnen uškuris nehmen will: bija kuo iebilst ... pat par pašu uškurnieci Jauns. Augšz. 22.

Avots: EH II, 716

ušņa(s)

ušņa(s): auch Grenzhof (Mežamuiža), Lemb., Selg.

Avots: EH II, 716

ušne

‡ ušne Auleja, = usne.

Avots: EH II, 716

ušņojs

‡ ušņuojs FBR. XIV, 73, voller Disteln (usnes, ušņas).

Avots: EH II, 716

ušņots

‡ ušņuôts AP., = ušņaîns.

Avots: EH II, 716

ušu

ušu! Interjektion: ušu, ušu, vedējiņi, nedrīkstēja plānā iet BW. 24199 (ahnlich: 16343; 19149,).

Avots: ME IV, 310

ušuks

‡ ušuks A.-Schwanb., Demin. zu uša 1.

Avots: EH II, 716

uzklaušināt

uzklaušinât, ‡

2) horchen:
ausis pie sienas griezt uzklaušinājuot Stender Deutsch-lett. Wrtb, (unter "Ohr").

Avots: EH II, 725

uzklaušināt

uzklaušinât Golg., hinhörend, aufmerkend, Erkundigungen einziehend zu wissen bekommen, auffinden: viņš pilsē̦tās uzklaušināja izveicīgus cilvē̦kus Stāsts Krieviņ 33. uzklaušini un uzmeklē tu kur tādu gudru sievu! Janš. Mežv. ļ. I, 329.

Avots: ME IV, 341, 342

uzkušņāties

uzkušņâtiês (auch mit -žņ- ) Schujen, sich mühsam und ungelenk hinaufbewegen: u. uz ve̦zuma.

Avots: ME IV, 347

uzraušņāt

uzraũšņât,

1): auch (mit àu 2 ) Aahof, Golg., Meselau, Tirsen.

Avots: EH II, 731

uzraušņāt

uzraũšņât Kav.,

1) wiederholt schüren, scharren auf, über:
u. kāļiem zemi AP.;

2) = uzrak(ņ)ât: uzraũšitāt krāsnī uogles Base, Schibbenhof. uzraũšņāt (= aprušināt) stādus Dunika, Ruhental, Sessau.

Avots: ME IV, 372

uzrušināt

uzrušinât, = uzrakņât 1 und 2: cūkas dārzu uzrušinājušas. uzrušinât (auflockern) zemi; u. (wühlend auffinden) ve̦cu naudu. zemes uzrušinâšana Konv. 1600.

Avots: ME IV, 374

uztušīt

uztušît Kalzenau, Lubn., hinaufschleppen.

Avots: ME IV, 394

uztušņot

uztušņuôt, = uztusnât 1: re̦snais krievs piecēlās un uztušņuoja pa trepēm augšā Laicēns Emigrants 67.

Avots: ME IV, 394

vaušķēt

vaušķêt,

1): auch (mit àu 2 ) Golg., (3. p. prs. vàušķì 2 ) Nerft.

Avots: EH II, 760

viduškais

viduškais, = viduskais: viduškā māsa Pas. III, 118 (aus Kapiņi). dat. s. viduškājam V1I, 249.

Avots: ME IV, 581

viduškijs

viduškijs, = vidišķs: es nebiju tik bagāta . . ., viduškiju ļaužu bē̦rns viduškiju ruotu nesu BW. 5629.

Avots: ME IV, 581

vienpušņicas

vienpušņicas RKr. II, 67, türkischer Hafer (avena orientalis Schl.).

Avots: ME IV, 663

vuška

I vuška: auch Atašiene, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, Skaista, Višķi; Demin. vušķiņa BW. 23678, 2 var. (aus Lubn.).

Avots: EH II, 799

vuška

I vuška Oberl. n. St, und U., Aahof, A.-Annenhof, Alswig, Asūne, Baltinov, Borchow, Dagda, Dweeten, Ilsen, Jaunušāni, Kalnemois, Kaunata, Kolup, Kortenhof, Korwenhof, Krąslava, Lassen, Lettihn, Liewenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Nerft, N.-Rosen, Oppek., Pilda, Preili, Schlossberg, Schwanb., Seltingshof, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, Mag. IV, 2, 156 (aus Dubena und Kaltenbrunn), = avs, àita, das Schaf: gans, kuŗš... kai vilks plēš... vuškiņas Latgalits 1922, I, 3 3. balta vuška BW. 30703, 12. vuškas vēkš 29176 1. vušku gane 29574, 1. Etwa aus *a˙vuž-ka (zur Bildung vgl. li. avùžė, le. Annuža u. a. Le. Gr. § 194 a und r. овечка ?) Vgl. auch vuc und vuce̦ns.

Avots: ME IV, 677

vuška

II vuška N.-Peb., Smilt., = uts, die Laus. Aus r. вóшка "Läuschen"?

Avots: ME IV, 677

vuškene

‡ vuškene Liepna, ein gewisser Pilz (mit brauner Oberfläche und grüner Unterseite).

Avots: EH II, 799

vuškenieks

‡ vuškenieks Višķi, ein gewisser Pilz.

Avots: EH II, 799

vušķine

vušķine Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Pilda, eine Art Pilz (Kuhpilz, boletus bovinus L.?).

Avots: ME IV, 677

zemuška

ze̦muška: auch Kaltenbr.; lien gar ze̦mušku Višķi n. Ceļi IX, 394. saiminieks sēja ar lāci rāceņus: saiminiekam ze̦muškas, lāčam virsūnes Višķi. ze̦muškā Kalupe, Višķi, Tdz. 58094 (aus Nirza).

Avots: EH II, 805

zemuška

ze̦muška, = apakša: palīda ze̦m šķirsta ze̦muškas Zb. XVIII, 374. vilki pastatīja ze̦muškā (unter den Baum) tuo vilku... Pas. I, 298 (aus Eglūna).

Avots: ME IV, 713

zilauši

zilauši, Feldrittersporn LKVv.

Avots: ME IV, 718

zušaukla

zušaukla Lubn., zušauklis L., St., U., zuš(a)auklis Bielenstein Holzb. 510, ein Riemen aus Aalhaut, der den Stiel des Dreschflegels mit dem Klöppel verbindet.

Avots: ME IV, 752

zušupīte

zušupīte BW. 35741, ein aalreicher Bach.

Avots: ME IV, 752

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

paziņot

paziņušt, ‡

2) benachrichtigen, Nachricht gebend einladen:
paziņuo kaimiņus uz sapulci! PV.

Avots: EH II, 192

Šķirkļa skaidrojumā (7185)

abejpus

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kuŗi ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

acmete

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

āda

âda,

1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.

Avots: EH I, 192

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. grǫn "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdziŗas genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė̃ Jušk.].

Avots: ME I, 12

agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11

agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

aicerot

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aiņāties

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gaŗajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kuŗām tas izaudzis, gan tādas, kuŗas tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

aizausīt

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

aizbāzīt

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

aizberzt

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9

aizbiedināt

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

aizblāvot

‡ àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10

aizblīvēt

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

aizbļuršķēties

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

aizbradāt

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aizbrauciens

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

aizbriest

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

aizbruzdināt

‡ àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12

aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

aizbučot

‡ àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai mātei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12

aizbuldurēt

‡ àizbul̃durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12

aizbultēt

àizbul̃têt: Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12

aizbumbāt

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20

aizburt

‡ àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13

aizčalot

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15

aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

aizcelt

àizcel̂t, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

aizčerkstēt

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

aizčuknīt

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

aizdakalēties

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

aizdancināt

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

aizdangāt

‡ àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17

aizdaņģināt

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17

aizdārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

aizdeldēt

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18

aizdīdīt

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

aizdilt

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

aizdimdēt

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18

aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

aizdīrāt

‡ àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19

aizdīžāt

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

aizdzeltēt

‡ àizdzel̂têt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

aizdzenāt

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzeŗuot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

aizdzīdināt

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

aizgainīt

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

aizgaist

‡ àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23

aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

aizgāzt

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

aizgrandīt

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

aizgriezt

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgrīzēt

‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25

aizgrust

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

aizgrūt

àizgr,ût, verschüttet werden: aka aizgŗuvusi. ūdeņi ir aizgŗuvuši Jes. 16, 6.

Avots: ME I, 28

aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26

aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

aizjārēt

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

aizjukt

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

aizkājot

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

aizkampstīt

‡ àizkampstît, (mehreres oder wiederholt) aufgreifen: a. nuokritušās linu šķiedras.

Avots: EH I, 28

aizkarpīt

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

aizkarst

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31

aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

aizklaigāt

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30

aizklampāt

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

aizklešķēt

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

aizkliņķēt

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

aizklīst

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32

aizknābāt

‡ àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32

aizknist

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32

aizkraupēt

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

aizkrepēt

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

aizkrept

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

aizkrēst

‡ àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33

aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

aizkūkot

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

aizkūlāt

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35

aizkulties

àizkul̃tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34

aizkurls

àizkur̃ls, harthörig Remten; aizkurls ir tas, kam ausis aizkritušas Mesoten.

Avots: ME I, 34

aizkurst

àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34

aizkurtēt

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33

aizkvēpt

àizkvêpt, beräuchert werden: visas malas aizkvē̦pušas.

Avots: ME I, 35

aizlaidelēt

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

aizlaizīt

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36

aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

aizlipt

àizlipt, zukleben: viņu acis aizlipušas Jes. 44,18; dazu faktiv àizlipinât, verkleben: vē̦stuli ar laku.

Avots: ME I, 37

aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38

aizložāt

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

aizložņāt

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

aizļurkāt

‡ aîzļur̂kât 2 Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37

aizlūzt

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

aizmaknīt

àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

aizmatot

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

aizmaurāt

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

aizmidzēt

‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39

aizmiglot

àizmigluôt: sich gleichsam mit Nebel beziehen: aizmigluojušām acīm Austriņš Vērpetē 17.

Avots: EH I, 39

aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen.

Avots: ME I, 40

aizmilzt

àizmil̂zt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

aizmirt

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

aizmīt

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

aizņaudēt

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

aiznīkt

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

aizoņ

‡ àizùoņ 2 Kaltenbr., Adv., abseits, abgelegen: jis dzīvuo aizuoņ. aizgājuši aizuoņ. dara blēņas.

Avots: EH I, 60

aizpagājis

àizpagãjis, vorhergegangen: rija jau aizpagājušuo rudeni aizgāja ar uguni A. XIII, 2, 223.

Kļūdu labojums:
vorhergegangen = vorhergangen, vorvorig

Avots: ME I, 43

aizpampt

àizpàmpt, intr., verschwellen: acis aizpampušas.

Avots: ME I, 43

aizpeķēt

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

aizpērslot

‡ àizpē̦rsluôt,

1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;

2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.

Avots: EH I, 42

aizpilt

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l̃ ) Dunika, (mit l̂ 2 ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

aizplosīties

‡ àizpluosîtiês Trik., tollend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizpluosījušies.

Avots: EH I, 43

aizplukt

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

aizpluskāt

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

aizplūst

àizplûst,

1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;

2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.

Avots: ME I, 44

aizpuļķot

àizpuļ̃ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

aizpūļot

àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.

Avots: ME I, 45

aizpult

àizpult, hinter oder vor etwas hinfallen: redzējām cilvē̦kus šurp un turp ceļa malā aizpulušus Manc. Post. II, 37.]

Avots: ME I, 45

aizputināt

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

aizputis

‡ àizputis (Part˙praet˙act.), zugeschwollen Rutzau: aizputušas acis. Zu li. pùsti "schwellen".

Avots: EH I, 44

aizpūžņot

àizpũžņuôt, sich mit Eiter bedecken: aizpũžņuojušas acis.

Avots: ME I, 45

aizraibināt

‡ àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.

Avots: EH I, 44

aizrakt

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

aizrasoties

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46

aizraust

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

aizrecēt

‡ àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.

Avots: EH I, 45

aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47

aizrietināt

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

aizsalt

àizsal̂t, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

aizsārtis

àizsārtis, gerötet: vaigi tam aizsārtuši Akur.

Avots: ME I, 49

aizsaule

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

aizsegt

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

aizsist

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49

aizskapstēt

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

aizšķeterēties

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

aizsklenst

‡ àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:

Avots: EH I, 48

aizskraidelēt

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

aizskurbt

‡ àizskurbt, ein wenig bedüselt (berauscht) werden: līguotājiem aizskurbušas galvas.

Avots: EH I, 48

aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50

aizšļokāt

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

aizšļūkāt

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

aizsnigt

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51

aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

aizspirāt

‡ àizspirât, mit spiras I 1 unsauber machen Rutzau: avis aizspirājušas duris (duru priekšu).

Avots: EH I, 50

aizsprāgt

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

aizsprēgāt

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

aizspriest

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52

aizstādināt

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52

aizstaipīt

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

aizstīpāt

‡ àizstĩpât,

1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;

2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).

Avots: EH I, 53

aizstirāt

‡ I àizstirât (?) Bauske "hin-, weggehen": kur nu aitas atkal aizstirājušas?

Avots: EH I, 52

aizstumt

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

aizsūbēt

àizsùbêt 2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.

Avots: ME I, 53

aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

aizsvaidīt

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

aizsvilināt

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

aizsvīst

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

aiztekalēt

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

aiztēkāt

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

aiztīklot

àiztìkluôt: zirnekļi visus kaktus aiztīkluojuši Oknist.

Avots: EH I, 58

aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

aiztilāt

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

aiztirpt

‡ àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58

aiztošāt

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60

aiztrankāt

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58

aiztrenkāt

‡ àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59

aiztricināt

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

aiztrust

‡ àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59

aiztusnis

‡ àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60

aiztusnīt

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57

aizurdīt

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen
Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

aizvaļāt

‡ àizvaļât C., hin-, wegrollen (tr.): cūkas aizvaļājušas spaini.

Avots: EH I, 61

aizvalcīt

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

aizvārīt

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

aizvārtīt

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61

aizvaskot

àizvaskuôt, mit Wachs beziehen, bedecken: bites šūnas aizvaskuojušas.

Avots: ME I, 58

aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

aizvēdināt

àizvẽdinât, wedelnd verscheuchen, z. B. mušas.

Avots: ME I, 59

aizveģot

àizveģuôt: bites aizveģuojušas, die Bienen haben verkittet (im Herbste) Döbner n. U.

Avots: ME I, 59

aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

aizviesties

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

aizvirpināt

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

aizvirst

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

aizvīst

‡ àizvīst, zu welken anfangen Wandsen: puķes aizvītušas.

Avots: EH I, 64

aizžēlot

‡ àizžȩ̃luôt,

1) in Schutz nehmen
Segewold;

2) kuo nu mirušuo vairs aizžē̦luosi? was soll man sich noch um einen Toten grämen (da es doch nicht hilft)?

Avots: EH I, 65

aizzelt

àizzel̂t, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I 2 , 158.

Avots: EH I, 64

aizzelt

àizzel̂t, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.

Avots: ME I, 61

aizziedēt

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65

aizžilbt

‡ àizžilbt, (vom Glanz) geblendet werden: aizžilbušas acis.

Avots: EH I, 65

aizzilēt

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

aizžvakstēties

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė̃ oder aketė̃ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

akacis

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65

akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė̃, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast, vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

aknains

aknaîns: aknains rūgušpiens, feste Sauermilch, von der sich noch keine Molken absondern Ramkau.

Avots: EH I, 66

akts

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65

alesis

‡ alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl. ‡ alass.

Avots: EH I, 67

āliķis

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

alkata

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit al̂ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit al̂ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit al̂ 2 ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl 2 ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit al̂ ) Warkh.

Avots: EH I, 67

āļoties

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês 2 Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

amplīgs

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69

anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

antiķis

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah. In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apadas

‡ apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70

apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apalot

‡ III apaluôt, aushöhien Fest.: kurmji apaluojuši visus pamatus dzīvuoklim.

Avots: EH I, 71

apaloties

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74

apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

āpaš

àpaš 2 Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194

apaugt

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

apaut

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apbalēt

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

apbaurot

‡ apbauruôt Lemburg: guovis ve̦cuo ce̦lmu pa˙visam apbauruojušas, die Kühe haben brüllend die Erde um den alten Baumstumpf ganz ausgescharrt.

Avots: EH I, 73

apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77

apbeigties

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apbērēt

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77

apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

apberzt

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73

apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76

apbiedrēties

apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].

Avots: ME I, 77

apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apblēņoties

apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.

Avots: ME I, 77

apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apbruģēt

‡ apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen
Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74

apbrukt

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

apbruņot

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78

apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apčaukstēt

‡ apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

apcelt

apcel̂t,

1) beschwatzen, gängeln
Segewold;

4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.

Avots: EH I, 75

apcelt

apcel̂t [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcerīgs

apcerîgs, zum Nachsinnen geneigt, nachdenkend: apcerīgais prāts tuo it dižani izpuškuojis RKr. IX, 10.

Avots: ME I, 79

apceroties

‡ apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.

Avots: EH I, 75

apciesties

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80

apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apčirkstēt

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apčurēt

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80

apdancot

apdañcuôt, intr., vielfach mit dem Zusatze riņķī, rundtanzen: trīs lāgas apdancuojuši riņķī BW. III, 1, 81.

Kļūdu labojums:
lāgas = lāgus

Avots: ME I, 80

apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

apdēstīt

apdēstît (li. apdė̕styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

apdīgt

apdîgt, intr., rings herum keimen, bewachsen: viņam lūpas tikkuo apdīgušas, er ist kaum aus dem Ei gekrochen Dr.

Avots: ME I, 81

apdrauzāt

‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78

apdrāztīt

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdriksēt

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

apdrupt

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82

apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apdunēt

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apdžaugt

apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsidžiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.

Avots: ME I, 85

apdzeltēt

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

apēdināt

‡ apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80

apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

apgailēties

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

apgānīt

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87

apgarot

apgaruôt ‡

2) sich mit Dampf, Dunst beziehen:
siênas apgaruojušas ar garaiņiem Warkl.

Avots: EH I, 81

apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86

apglezēt

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apglitēt

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgodēt

‡ apgùodêt 2 Gr.-Buschh., = apgùodît: apguodējuši miruoni. kâ jau pienākas. gājuši atkan ustabā Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 86

apgrabināt

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

apgramžāt

‡ apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83

apgrandīt

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83

apgraulēt

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

apgraut

‡ apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85

apgrauzīt

‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83

apgrauzt

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87

apgremzdēt

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apgreznot

‡ apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84

apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apgrozīt

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apgrust

apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88

apgruzdēt

‡ apgruzdêt (li. apgruzdė̕ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84

apgulēt

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apgulšņāt

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė̕ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apjādīt

‡ apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjāt

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apjautāties

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apkaime

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92

apkaitēt

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

apkaldināt

‡ apkal̃dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

apkalot

‡ apkaluôt, = ‡ apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89

apkalst

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkalt

apkal̃t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89

apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93

apkapāt

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

apkāpuļāt

‡ apkãpuļât Stenden, = ‡ apkāpelêt: puikas visus jumtus apkāpuļājuši.

Avots: EH I, 90

apkārnīt

‡ I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91

apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkārpīt

‡ apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas 2 Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā̀r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91

apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

apkasīt

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

apkaust

‡ apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90

apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

apķēpt

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apķērnēt

apķẽrnêt, tr., beschmutzen, besudeln: mušas visu apķērnējušas.

Avots: ME I, 98

apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apķezēt

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98

apķibt

apķibt, ‡

2) = aplipt OB., Rutzau: zābaki apķibuši. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķipt

‡ apķipt, Praes. -ķîpstu 2 , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96

apklapstēt

apklapstêt"?": apklapstējušās rūtes A. XXI, 205.

Avots: ME I, 95

apklāt

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95

apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apknabināt

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

apknist

‡ I apknist, zu keimen anfangen: mieži apknituši (sākuši dīgt iesalam) Jürg.

Avots: EH I, 93

apkņudēt

‡ apkņudêt, ringsum (vom Schmutz) zu jucken anfangen: ilgi nee̦sam pirtī bijuši; āda pa˙visam apkņudējusi Siuxt.

Avots: EH I, 93

apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apkramstīt

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apkravāt

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

apkražāties

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkrepēt

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

apkrept

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96

apkrupt

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas kājas, ruokas.

Avots: ME I, 96

apkukt

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

apkūļāt

apkũļât, freqn. von apkul̃t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

apkult

apkul̃t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apkurtēt

‡ apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95

apkūsāt

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

apkust

apkust,

1) von allen Seiten auftauen, schmelzen;

2) ganz matt, müde werden, ermüden:
apkusuši kumeliņi BW. 14149.

Avots: ME I, 96, 97

apkūvēt

‡ apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95

apkvēpt

apkvêpt, auch apkvêpêt, ringsum räucherig werden, sich mit Russ überziehen: dūmiem apkvē̦pušas sienas; apkvē̦pusi bilde Kaudz. M. 21.

Avots: ME I, 98

apkverpt

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

aplādēt

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

aplaist

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaistīt

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

aplāpis

aplâpis, -uša, verschimmelt, bemoost, glitscherig: kuoks, ce̦lms Bers.]

Avots: ME I, 100

aplasēt

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplāsot

‡ aplāsuôt,

1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;

2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.

Avots: EH I, 98

aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplauzīt

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

aplēpēt

aplēpêt [zu li. aplė̃pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

aplēpt

‡ aplēpt, erschlaffen: lapas nuo karstuma aplē̦pušas Warkl.

Avots: EH I, 98

aplēzēt

‡ aplẽzêt Frauenb. "auffinden, einkreisen": puišeļi mūsu zirņus jau aplēzējuši; šķiņ nuost Frauenb. a. mežā vilku ebenda.

Avots: EH I, 98

apliekšēt

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

aplieve

‡ aplieve*, der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

aplīgt

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

aplobt

apluôbt,

2): apluobuši malu malas Pas. II, 398.

Avots: EH I, 100

aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103

aplupināt

‡ aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99

aplutis

‡ aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99

aplūzāt

‡ I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99

apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmaldīties

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105

apmelnēt

apmel̃nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmelnot

‡ apme̦l̃nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

apmigt

‡ apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102

apmilst

‡ I apmil̂st 2 , -stu, -su MSil., = apmil̂zt 2 I: apmilsušas acis.

Avots: EH I, 102

apmirdināt

‡ apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102

apmirkt

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apmisēt

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

apmizēt

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri; ‡

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103

apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar māņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103

apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apnērst

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

apnižģināt

apnižģinât,

1) bepatschen, betätscheln:
māte raušus apnižģinājuse BW. VI, 897. bē̦rns mutē apnižģinājis maizi.

Avots: ME I, 110

apoži

apuoži, für apauši in Naukschen.]

Avots: ME I, 133

appamparāties

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

appampt

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: kājas appampušas.

Avots: ME I, 110

appekstēt

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

apperpēt

‡ apperpêt,

1) Borke (auf Wunden) ansetzen
U. (unter perpêt);

2) schlecht gedeiheu (von Pflanzen)
Mesoten: apperpējušas priedītes.

Avots: EH I, 104

apperpt

apper̂pt 2 Annenburg, Ekau, Grünw., nicht gut wachsen: sivē̦ni, kas labi neaug, ir "appe̦rpuši".

Avots: EH I, 104

appērslot

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111

appērt

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

appikāt

‡ appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105

appļaut

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

applekšēt

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

applēvēt

applêvêt, sich mit dünnem Häutchen, mit Flockasche (plêve) bedecken: virums applēvējis Kursiten. applēvējušas uogles A. XV, 4.

Avots: ME I, 111

applīst

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111

applukt

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

applukt

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, kājas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111

applūst

applûst [li. apiplústi], intr., überschwemmt werden: pļavas, lauki applūduši; applūduši ģīmja panti, verschwommene Gesichtszüge MWM. VIII, 651.

Avots: ME I, 112

apposāt

‡ appuôsât 2 Siuxt, sich ringsum mit Eiter bedecken: acis appuosājušas.

Avots: EH I, 107

appost

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113

appostīt

‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107

apprātot

‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106

apprecināt

apprecinât, fact., verheiraten: ve̦cāki gribējuši dē̦lu apprecinât BW. III, 1, 38.

Avots: ME I, 112

appucēt

‡ appucêt Dunika u. a., = appušķuôt. Refl. -tiês Dunika u. a., sieh ausputzen, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH I, 106

appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112

aprakt

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115

apraudāt

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113

apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apravēt

apravêt [li. apravė̕ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

aprecēt

‡ aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108

aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

aprežģīt

‡ aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu kāju.

Avots: EH I, 108

apridāt

‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,

1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;

2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.

Avots: EH I, 109

apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

apriet

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

aprīt

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

aprubināt

‡ II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110

aprūgt

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

aprukt

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

aprunāt

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

aprūsēt

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

apsākt

apsâkt,

1):

kuo tai tagad apsākt? Janš. Atpūta № 380, S. 4. darbu apsāk, bet nepabeidz NB.;

2): tâ mēs esim apsākuši (= pasākuši) Gramsden n. FBR. IX, 110.

Avots: EH I, 111

apsalt

apsal̂t [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

apsarkt

apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.

Avots: ME I, 117

apsārtināt

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

apsārtis

apsā̀rtis: saules pusē ābuoli jau tādi apsārtuši Jürg.

Avots: EH I, 111

apsārtis

apsā̀rtis, -uša, rötlich geworden: mežs bija drusku apsārtis Latv., Bers. (zu sā̀rts).

Avots: ME I, 118

apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apšaust

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apsebēt

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

apšekšēt

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekšķēt

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

apsekt

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

apšervēt

‡ apšervêt Lennew., sich mit einer Schmutzschicht bedecken: ruokas apšervējušas netīrumiem.

Avots: EH I, 119

apsēst

apsêst (li. apsė̕sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsīkstēt

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsilt

apsil̃t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

apsirkt

‡ apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112

apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

apsirt

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskapstēt

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskarāties

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

apskaris

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķīst

apšķîst, intr., umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apskrandāties

‡ apskrañdâtiês, = ‡ apskarâtiês Bers. u. a.: pa drēbēm, kas bijušas pa˙visam apskrandājušās Pas. IV, 147.

Avots: EH I, 113

apskrandējis

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122

apskretis

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122

apskriet

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

apskurbelēties

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

apskurināt

‡ apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114

apskuris

apskuris (= li. apskùre̦s), zerfetzt: apskuruši svārki Bersohn.]

Avots: ME I, 122

apskūris

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122

apskust

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

apšļukt

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsmiet

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

apsnigot

‡ apsniguôt,

1) "mit Schnee bedecken"
Spr.;

2) = apsnigt: jumti apsniguojuši Schwanb.

Avots: EH I, 115

apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apspert

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apspirāt

‡ apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.

Avots: EH I, 116

apsprēgāt

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

apspulgāt

‡ apspulgât Bērzgale, Warkl., unversehens (von grellem Licht) geblendet werden: man acis apspulgājušas.

Avots: EH I, 116

apspurgt

apspùrgt 2 Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125

apss

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

apstāvi

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

apstipt

‡ apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas kājas.

Avots: EH I, 117

apstulbt

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apsūbēt

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

apšūdināt

‡ apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120

apsūdzēt

apsũdzêt, tr., anklagen, verklagen: brāļi mani kungam apsūdzējuši LP. I, 88. apsũdzê̦tãjs, der Ankläger; apsûdzê̦tais, der Verklagte.

Avots: ME I, 127

apsūpēt

apsūpêt: apsũpējušas sienas Katzdangen.

Avots: EH I, 118

apsusēt

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127

apšūstīt

‡ apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120

apsveibis

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128

apsveicināt

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apsvēpis

apsvêpis, -uša, beräuchert in Ronneburg, Salis, Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 128

apsvilt

apsvil̃t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

aptapināties

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I 2 , 475.

Avots: EH I, 121

aptecēt

aptecêt (li. aptekė̕ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptilāt

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

aptiņāt

‡ aptiņât, mehrfach umwinden (umwickeln) C.: zirnekļi aptiņājuši saviem tīkliem visus kuokus.

Avots: EH I, 122

aptirpt

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

aptraipīt

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131

aptrakt

aptrakt, toll werden: viņi tiešām aptrakuši MWM. IX, 637. Gold.

Avots: ME I, 131

aptrūdēt

aptrûdêt: aptrūdējušu miruoni Janš. Mežv. ļ. I, 58.

Avots: EH I, 122

aptrukt

‡ aptrukt, = aplûzt: nagi aptrukuši Grünwald. mati aptrukuši Bers.

Avots: EH I, 122

aptrūkt

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

aptrult

aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.

Avots: ME I, 131

aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptūkt

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123

aptupēt

‡ aptupêt (li. aptupė̕ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptūskis

aptūskis, -uša, angeschwollen: ģīmis, angeschwollenes Gesicht MWM. VIII, 375.

Avots: ME I, 132

aptvankt

‡ aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123

aptvīkt

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123

apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

apulēt

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

apurdīt

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133

apvainot

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apvainot

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133

apvalnis

apval̃nis, der Wall, auch apvaļ̃ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

apvārāt

‡ apvâŗât 2 Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

apvārsnis

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvēkšties

‡ apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126

apvelēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

apvelt

apvel̂t [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvērtēt

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

apvērtiens

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

apvest

apvest [li. apvèsti], tr., herumführen: apve̦duši zirgu uozuolam apkārt LP. VII, 342.

Avots: ME I, 135

apviesties

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

apvilgt

apvil̂gt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

apvilkt

apvìlkt (li. apvil̃kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apvirde

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde 2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136

apvirt

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apvīst

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvīst

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136

apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127

apvizēt

apvizêt: kuoki apvizējuši (ar le̦dus vizu) Ar.

Avots: EH I, 126

apzagt

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

apzaidīt

‡ apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.

Avots: EH I, 127

apzāļot

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137

apžaustīt

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

apžeibt

apžèibt PS., betäubt, duselig werden: nav vis piedzēris; apžeibis vien ir PS. dūmuos apžeiba galva; jāatguļas, lai atžeibst Ramkau. apžeibušas acis, verdunkelte, flimmernde Augen U., Sessw., Kremon, Gold., Barb. n. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 138

apzibēt

apzibêt, auch apzibt PS., intr., anfangen zu flimmern: acis apzib; apzibējušas, nach PS. auch apzibušas acis (cf. apžibêt); n. Mag. IV, 2, 107 auch tr.: sniegs acis apzib, der Schnee blendet.

Avots: ME I, 137

apžibēt

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139

apzilbēt

apzilbêt, geblendet werden: saulē acis apzilbējušas Tals., Stenden; cf. apžilbt.

Avots: ME I, 137

apzilbt

‡ apzilbt Adl., Selsau (mit ìl 2 ), Wessen, durch einen grellen Schein für eine kurze Zeit geblendet werden: acis apzilbušas Trik.

Avots: EH I, 127

apzilēt

‡ apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127

apzilis

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

apziņa

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

apzināt

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127

apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

apzobe

‡ apzùobe 2 ,

1) in Auleja, Gr.Buschh., Saikava, = apzùobis;

2) eine unbepflanzt gebliebene Saatfurche
Saikava: nu atkan iztaisījušas vienu apzuobi: viena vaga aiz tevis nav apdēstīta.

Avots: EH I, 128

apžulgt

apžul̂gt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139

apžurgt

‡ apžur̃gt Frauenb., erkranken (von den Augen): tam acis apžurgušas (plakstiņi sarkani).

Avots: EH I, 129

apžūt

apžût [li. apdžiúti], intr., betrocknen: ceļi jau apžuvuši.

Avots: ME I, 139

ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ārdavs

I ā̀rdavs 2 SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241

ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

ārīties

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

ārlaulība

ârlaũlĩba, die Kebs-, Unehe: ārlaulības od. ārlaulībā dzimuši bē̦rni, uneheliche Kinder.

Avots: ME I, 243

ārpusība

‡ ârpusĩba*, die Aussenwelt (?): miesas jušanas spẽ̦ki dvēselei ārpusību priekšā stādina Pet. Av. III, 276.

Avots: EH I, 195

ārzeme

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

asmītnieks

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

astainis

‡ astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131

aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149

ataust

ataust [li. atáušti "wieder kalt werden"], sich erholen, laben: sirds ataust Elv., St.

Avots: ME I, 149

atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atbaidīt

atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,

1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;

2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.

Avots: ME I, 150

atbalsīties

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atberzēt

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atbraucīt

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbrāzties

‡ atbrāztiês, stürmisch her-, zurückeilen: atbrāzies kâ vē̦tra. Madaļa un... Elza pašas bija atbrāzušās Janš. Precību viesulis 42.

Avots: EH I, 136

atbruka

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atbrukt

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atbučot

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atbūtne

atbûtne, die Abwesenheit: tavā atbūtnē pie mums ieradušies viesi Kaln.

Avots: ME I, 152

atcelāt

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

atceļot

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atcept

atcept (li. atkèpti), intr.,

1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;

2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.

Avots: ME I, 152

atcilt

‡ atcil̂t 2 (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,

1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;

2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.

Avots: EH I, 137

atcīnīt

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137

atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atdairīt

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153

atdegt

atdegt, intr., herunter-, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: P. sa meta atde̦gušā ugunī jaunus žagarus Laps.

Avots: ME I, 154

atdenāt

‡ atdze̦nât Siuxt u. a., wiederholt wegtreiben, -scheuchen: atdze̦nādama mušas Pas. IV, 90.

Avots: EH I, 140

atdīdīt

‡ atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139

atdot

atduôt (li. atdúoti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdrašķīties

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atdrupt

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atdzanāt

‡ atdzanât Cibla, Meiran, wiederholt wegtreiben, -scheuchen: a. mušas.

Avots: EH I, 140

atdzert

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

atdzirdīt

atdzir̂dît [(li. atgìrdyti), tr.,

1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;

2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.

Avots: ME I, 156

atdzist

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa kādu veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pirmā lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156

atdzīvināt

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

atgādāt

atgãdât,

1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;

2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.

Avots: ME I, 158

atgaidīties

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

atgailēt

‡ atgailêt, erlöschen (intr.), erkalten Warkl.: uogles atgailējušas. Refl. -tiês,

1) von neuem zu glimmen (glühen) anfangen
Warkl.: uogles var atkal a. Bērzgale, C., KatrE., Laud., Prl., Sessw., (mit aĩ) Kegeln, (mit aî 2 ) Segew.;

2) = ‡ atgailêt Jürg.

Avots: EH I, 141

atgaiņāt

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157

atgalēties

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgalis

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

atgaloties

‡ atgaluôtiês, zur Genüge tollen Wolm.: vai nebūsit reiz atgaluojušies?

Avots: EH I, 141

atganīt

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atganīt

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

atgāze

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. 2 3605.

Avots: ME I, 158

atģilbināt

atģil̃binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atglaust

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atgozēt

‡ atguozêt, zur Genüge sonnen: vai nu reiz nebūsi sev sānus atguozējis? Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge sonnen
Bauske: nevar a. vien;

2) die Flügel ausstreckend sich hinlegen (im Sonnenschein)
Lemburg: vistas ir saulē atguozējušās.

Avots: EH I, 144

atgrābt

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

atgult

atgùlt [li. atgul̃ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

atgumt

‡ atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143

atiet

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atirt

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atjautīgs

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162

atjēgt

atjẽgt [li. atjė̃gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal̃ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal̃ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkalt

atkal̃t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

atkāpt

atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atkārt

atkãrt (li. atkárti), ‡

2) herabhängen
(intr.): atkarušas lūpas BW. 20291. Refl. -tiês, ‡

3) herkommen, hergelangen (verächtlich):
pa kādiem ceļiem tu atkāries šurp? Warkl.

Avots: EH I, 147

atkārt

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166

atkašāt

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

atkasīt

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

atkaust

‡ atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147

atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165

atkavāt

‡ atkavât, (heimlich) aufbewahren, beiseite legen Dunika, Kal.: vienu pušpūri rāceņu biju atkavājis īpaši.

Avots: EH I, 147

atklabēt

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

atklausīt

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

atkleberēt

atkleberêt, Refl. -tiês,

1): ratu sēdeklim atkleberējušās (nuo tricināšanas) skrūves Jürg.; ‡

2) in einem klappernden Wagen herfahren
Stenden.

Avots: EH I, 148

atkleberēt

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atknakstīties

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

atknopēt

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

atkodējs

atkuôdẽjs, fem. -ja, eine Person, die enthext, durch Zaubermittel den Zauber löst (atbūrējs): kad bijuši burvji, tad bijuši arī atkuodēji LP. VI, 23.

Avots: ME I, 169

atkorāt

‡ atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkorgāt

‡ atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkost

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atkrākt

‡ atkŗâkt 2 Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkraukāt

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkult

‡ atkul̃t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atkulties

atkul̃tiês,

1) bis zum Überdruss dreschen: vai tu jau tik drīz atkūlies, ka spriguli kari vadzī? Serb.;

2) sich herschlerren, sich einfinden:
kā tas te atkūlies? welcher Wind hat ihn hierher verschlagen? LP. VII, 1033. vilks atkūlās pie suņa LP. VI, 255;

3) körperlich wieder gedeihen, zunehmen, sich erholen, wieder zu Käften kommen (nur von Tieren):
guovtiņas jau tagad labi atkūlušās Serb.

Avots: ME I, 168

atkumis

atkumis (unter atkumu; part. praet. act.) "zurückgebogen": ar atkumušu izkapti nevar pļaut Warkl.

Avots: EH I, 151

atkūpēt

‡ atkûpêt, hergelangen (vom Rauch, Qualm): dūmi atkūpējuši līdz mums.

Avots: EH I, 151

atkupināt

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169

atkusa

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atlādēt

atlâdêt: durch Fluchen wegschaffen: paši viens uotru atladējuši pie deviņiem juodiem uz visu mūžu Janš. Līgava I, 58.

Avots: EH I, 153

atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba, skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlaistīt

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

atlaizīt

‡ atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 153

atlauzt

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atlēkt

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlēkt

atlèkt (li. atlė̃kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atliet

atliêt, ‡

2) zurückgiessen
Siuxt u. a.; ‡

3) zur Genüge begiessen
Siuxt: bietes tâ izkaltušas, ka nevar vairs ne˙maz atliet.

Avots: EH I, 154

atlikums

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

atlingot

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173

atlingot

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173

atlipināt

atlipinât, loslösen: salipušās lapas. Fact. von atlipt, intr., sich loslösen, loskleben.

Avots: ME I, 173

atlīt

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

atļubt

atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175

atlukt

atlukt, sich schlaff zurückbiegen, herunterhangen: ausis atlukušas Salis, Salisburg. In Wandsen, Nerft, Bers. dafür atļukt.]

Avots: ME I, 174

atlupt

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atļuru

‡ atļuru Frauenb., Adv., herabhangend, zurückgebogen: sunim ausis nuokārušās pa˙visam a.

Avots: EH I, 155

atlustēties

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atļuvis

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175

atlūza

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

atmalt

atmal̃t [li. atmálti], intr., tr., zu Ende mahlen, mit dem Mahlen fertig werden: puiši, meitas, labību maldami, nevarējuši atmalt vien LP. VII, 729. Refl. -tiês, bis zum Überdruss mahlen.

Avots: ME I, 175

atmandoties

‡ atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155

atmats

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106. Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmiņa

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atmirgot

‡ atmirguôt, widerspiegeln: mēnesnīcas pieplūdušais dīķis atmirguoja viņu abu ē̦nas A. Brigadere Daugava 1928, S. 565.

Avots: EH I, 156

atmirt

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

atmīt

atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atmizot

atmizuôt, atmizêt,

1) tr., abrinden, abschälen;

2) zuobi atmizējuši, die Zähne sind stumpf geworden.

Avots: ME I, 178

atmukt

atmukt, intr.,

1) herfdiehen:
viņi atmuka šurp;

2) abfallen, nicht halten:
tie atmuka kā viltīgs stuops Ps. 78, 57; [

3) sich zurückstülpen:
Instr. S. atmukušu pakaklīti (vom männlichen Glied gesagt) BW. 35614].

Avots: ME I, 179

atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atpirkt

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158

atpīt

atpît [li. atpìnti], tr.,

1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.

Avots: ME I, 182

atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atpļāpāt

‡ atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159

atplukt

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159

atpumpāt

atpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) auf-, losknöpfen: bikses atpumpājušas Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 160

atpurpēt

‡ atpur̂pêt, ganz morsch werden Bērzgale: ce̦lmi jau ir atpurpējuši.

Avots: EH I, 160

atpūt

‡ atpũt, abfaulen: nagi tai nav atpuvuši Janš. Līgava Il, 273.

Avots: EH I, 160

atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atrakt

atrakt (li. atràkti), auf-, abgraben: raudzījuši pagrabu atrakt LP. VII, 341.

Avots: ME I, 184

atrast

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atraut

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atreibināt

atrèibinât, nüchtern machen: piedzē̦rušu. Refl. -tiês, nüchtern werden.

Avots: ME I, 185

atreibuļoties

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atriebt

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atrīt

atrĩt, ‡ Refl. -tiês,

1) zurückwürgen
(intr.) Siuxt: guovs atrijas; kad sagre̦muojusi, nuorij;

2) sich sattschlingen:
būs jau me̦dus atrijušies Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH I, 162

atrotīt

atruõtît, atruotinât, tr.,

1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;

2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. kā satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.

Avots: ME I, 187

atrūsēt

‡ atrùsêt, verrostet abfallen (sich loslösen): mucai stīpas atrūsējušas.

Avots: EH I, 163

atsāne

atsãne: auch Grob.: vai jaunas eglītes nav pārvē̦rtušās par ratu atsānēm Janš. Dzimtene I, 73 (ähnlich Mežv. ļ. II, 96).

Avots: EH I, 164

atsargāt

atsar̂gât, tr., behütend, schützend verjagen, fernhalten: iznāk viena ze̦ltainīte, atsargā sīvus suņus BW. 13250, 46. raganas nuo ganibām varējuši labi atsargāt Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich hüten, sich schützen: nuo brandvīna dzeršanas pavisam jāatsargās Etn. II, 180. nuo raganām varuot atsargāties LP. VII, 593.

Avots: ME I, 188

atsarkt

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atšaut

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsēja

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173

atsirkt

atsirkt "?": nu jau uozuoli atsirkuši (Altenwoga), die Knospen der Eichen haben sich schon geöffnet.

Avots: ME I, 190

atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskaidrot

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

atskaitīt

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskaits

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atšķelt

atšķel̂t (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

atšķilt

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atskriet

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atskurbināt

atskur̃binât, wieder nüchtern machen, von einem Rausch befreien: piedzē̦rušu. Refl. -tiês = atskur̃bt, wieder nüchtern werden, den Rausch verlieren: atskurbis viņš vairs nevar atminēties Latv.

Avots: ME I, 193

atskust

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193

atslapt

‡ atslapt, stark durchnässt werden: kājas pa˙visam atslapušas Kal.

Avots: EH I, 167

atslaukt

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

atsmeldze

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atsmirdēt

‡ atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168

atsprengt

‡ atspreñgt,

1) losdrücken
Dunika: iesprūdušās dures nevar a.;

2) = atstutêt Kal.: a. dures, lai vējš neizlauž.

Avots: EH I, 170

atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atspuroties

atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.

Avots: ME I, 196

atstiept

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

atstingt

atstiñgt [li. atstìngti], intr., inch., sich von Erstarrung, Starrheit befreien: sastingušie gabali atstingst Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 198

atsulot

atsuluôt, eine Flüssigkeit absondern: atsuluojušuo de̦gunu Duomas I, 679.

Avots: ME I, 199

atšūpāt

‡ atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175

atsutināt

atsutinât (li. aišùtinti), ‡

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172

atsvešināt

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199

atsvēte

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

atsvētīt

atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200

attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

attirpināt

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205

attirpt

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

aturķēt

‡ aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177

atvadības

‡ atvadĩbas das Abschiednehmen, der Abschiedsschmaus: dzē̦ruši uz pašām atvadībām Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 177

atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvākt

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

atvalkāt

‡ atval̃kât, wiederholt oder viele Gegenstände herschleppen Lubn.: bē̦rni atvalkājuši suoliņus līdz istabas vidum.

Avots: EH I, 178

atvandīt

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

atvāršas

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atveidot

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

atveldzēt

atveldzêt, atvel̂dzinât, auch atval̂dzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvērst

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209

atvēza

atvē̦za, atvẽziêns, das Ausholen zum Schlagen: ņem lielāku atvē̦zu Lösern Etn. III, 146. neviens atvēziens neiet pazušanā JR. IV, 83.

Avots: ME I, 210

atvēžot

atvêžuôt, intr.,

1) krebsend hinkommen:
nuo dzelmes sākuot mēs tagad līdz jums e̦sam atvēžuojuši;

2) langsam wie ein Krebs
(vêzis) herkommen, herschlendern: tu atvēžuot vien nevari LP. VII, 133. [Vgl. li. vėžlióti, unbeholfen mit schleppenden Füssen gehen.]

Avots: ME I, 210

atvicināt

‡ atvicinât einen Gegenstand schwenkend dadurch jem. wegscheuchen: a. mušas nuo me̦dus Saikava.

Avots: EH I, 180

atviebt

atviêbt, tr., aufwerfen: lūpu [Weinschenken, Neuermühlen]. Refl. -tiês: cirvja zuobi atviebušies, die Schärfe des Beiles hat sich zurück, zur Seite gebogen.

Avots: ME I, 211

atviept

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

atvija

‡ atvija "?": viņa ... visu, kuo ... dzirdējuse, pruot... izpuškuot un tad laiž tālāk ar visādām uzvijām un atvijām Janš. Mežv. ļ. I, 263. stāstīja tās ar uzviju un atviju Līgava I, 461.

Avots: EH I, 180

atvilgt

atvil̂gt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atvirst

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181

atvīst

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

atvīstīt

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181

atžeibināt

atžeibinât, tr., erfrischen: iziet laukā acu atžeibināt (N. - Schwnb.) A. XII, 656; zum Bewusstsein bringen: piedzē̦rušuo. Refl. -tiês, zu sich kommen, sich erholen: drīz tas atžeibinājās nuo belziena A. XVIII, 245; nuo reibuoņa Wid.

Avots: ME I, 213

atzelt

atzel̂t (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

atziedēt

‡ atziêdêt C., ab-, verblühen: rudzi jau atziedējuši.

Avots: EH I, 182

atzilgt

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

atzīlis

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

atzilt

atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

atžirbināt

atžir̃binât: sākām piedzē̦rušuo žirbināt un atžirbinājām tīri žirgtu Vīt.

Avots: EH I, 183

atžļūgt

‡ atžļûgt 2 Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

audze

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

audzin

aûdzin, dial. aûdzen BW. 9372 (Absenau, Stockmannshof, Bers.), audzan (Sessw.), zur Verstärkung von aûgt dienend: audzin augu es, māmiņa BW. 9372. viņu sirdis bij kā audzin saaugušas Kaudz. M.

Avots: ME I, 216

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšene

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219

augši

aûgši, dial.,

1) für augsti, hoch: tu, saulīte, augši (Var.: augsti, augstu, augšu) teci BW. 32189. gana aûgši kļavu lapa BW. 17442;

2) für aûgšā: vakaruos, kad ilgāki palikuši augši Festen n. LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

augšķis

‡ augšķis, ein hoher, vornehmer Gast: mežsargu apmeklējuši atkal kādi augšķi Janš. Dzimtene 2 III, 252; IV, 104.

Avots: EH I, 185

augšpēdu

aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

augstlēcīte

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeō u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

augtene

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

augums

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186

augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

auka

aũka: ceļas a. (Var.: vējš, vē̦tra) BW. 2799, 2 var. (ähnlich: 4886, 14); putnu aukas, Herbststürme (Ende August und Anfang September, wenn die Zugvögel fortziehen) Lis.: putnu aukas jau pārgājušas (auch fig. von vergangenem Zorn gesagt).

Avots: EH I, 186

auka

aũka, [bei Glück öfters auks: Psalm 55, 9; Jes. 4, 6; 21, 1 28, 2; 29, 6; Hos. 8, 7], der Sturmwind: auka sacē̦lusēs. rudens jeb, kā arī sauc, briežu aukas jau sen iztrakuojušās Druva I, 44. Übertr.: aukas viņa sirdī trakuoja A. XVII, 390. [Zu le. ūkšuot "Jauchzen", li. ùžūksmis "ein gegen Wind und Wetter geschützter Ort", išaukti "išrėkti" Dirva-Žinynas 1903, № 8, S. 174, ũkas "Uhu; Rohrdommel", apr. aukis "Greif" (?), sloven. ûk "Jauchzen", serb. üka (wenn nicht aus hüka, das daneben noch vorkommt) "Geschrei" (zur Bed. vgl. le. kaũka "Sturmwind": kàukt "heulen, brausen") und weiterhin vielleicht zu got. auhjōn "lärmen" (s. dazu Feist Wrtb. 2 48), ir. uch "Seufzen" u. a., s. Leskien Abl. 314 und Nom. 231, Bezzenberg BB XVI, 120 und XXI, 304 1 , Būga РФВ. LXXV, 151.]

Avots: ME I, 221

aukla

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė̃ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. 2 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222

auksts

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. ōcht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223

aulekis

‡ aule̦kis, Adv., = aule̦kām: skriešu a. vien Janš. Bandava Il, 93. laiduši a. Mežv. ļ. I, 93.

Avots: EH I, 186

auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

ausīt

aũsît (li. áušyti), auch aũsêt, aũse̦nât AP., mit dem Kochdöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen, damit der Kessel nicht überkoche: paausi putru A. X, 2, 66; Burtn., C., PS. [Zu aũksts.]

Avots: ME I, 227

ausīties

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

auskars

àuskars (li. aũskaras), gew. Pl. àuskari, auch auškari A. XI, 148, Ohrgehänge (zu àuss und kārt).

Avots: ME I, 227

auss

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. ausō, ir. au, ō, lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

austra

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

austriņš

àustriņš [li. auštrìnis "Nordostwind"], der Ostwind: austriņa vējš viņu aizrauj Hiob. 27, 21; Manz.; Etn. II, 74. [nuo austriņa nuode̦gušas vārpas I Mos. 38, 13.] saule kuokles skandināja, austriņā [oder. Demin. zu austra?] sē̦dē̦dama BW. 33924, im Osten [?].

Avots: ME I, 229

austrs

austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]

Avots: ME I, 229

aut

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

auteļi

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231

auza

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

avene

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

aviškas

aviškas (aus * avišķes od. * avišķas) Nerft, Himbeeren; vgl. aušķenes.]

Avots: ME I, 232

avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

āzēt

âzêt, - ēju Smilt., tr., geisseln, durchhecheln: daudzas nuo šinīs gabaluos āzē̦tām muļķībām mainījušas savu seju Vēr. II, 867. Refl. - tiês, streiten, zan ken: kuo tu te ar visiem āzējies? Serb. Von âzis.

Avots: ME I, 245

āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246

bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270

badīt

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kuŗš vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

badmira

badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 248

bagoties

baguôties Dr., Possen treiben, sich lächerlich gebärden, Gaukel treiben: piedzē̦rušie visādi baguojas. burvis ap slimo luopu baguojās; [auch: betteln Lös.]; etwa auf Grund von slav. богъ "Gott" entstanden?]

Avots: ME I, 249

bags

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

baideklis

baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

baigs

II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]

Avots: ME I, 250

bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

baktaļa

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

balanda

balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253

bālēns

bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

bāliņš

I bãliņš,

1): auzas, kad labi paaugušas, sien un ceļ bāliņuos Grob. linu bāliņā ir apmē̦ram 10-12 saujas ebenda. vējš bāliņu izārdījis ebenda. rudzu bāliņš (= statiņš) Funkenhof, Perkuhnen.

Avots: EH I, 208

ballēt

‡ I bal̃lêt, = ballêtiês: viņš ar citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvē̦tkiem visu nakti Seibolt.

Avots: EH I, 200

balsēties

bal̃sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal̃sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

balstiņas

bal̃stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

baltkažoks

‡ bal̃tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.

Avots: EH I, 202

baltpiens

bal̃tpiens, auch bal̃tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

balts

bal̃ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202

bamba

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ 2 ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203

banda

I bañda,

1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;

2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.

Avots: EH I, 204

banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

baras

baras, die Abgabe, der Tribut, die Kornschüttung: visi baras (Var.: berus) nuode̦vuši RKr. VII, 866. Nach U. bara, atbara, Zugabe auf geliehenes Getreide. [Zu bērt.]

Avots: ME I, 263

bārda

bā̀rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā̀rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

bārksts

bā̀rksts,

1): bā̀rksts 2 , -s Fest., Sonnaxt, Warkl., bârksts 2 , -s Ramkau, bârkste 2 Iw., Seyershof: kalnā kāpu puškuoties, lejā bārkšķu mazgāties BW. 25885, 12 var.; šķē̦ru atliekas, kas paliek pari aude̦klu nuobeidzuot aust, sauc par bārkstēm Seyershof. nuo audakla bārkstēm pin šuoteļu piniņas ebenda; ‡

7) atslē̦gas bârkste 2 Dunika, Kal., OB. "= a. austiņä.

Avots: EH I, 209

bārksts

bā̀rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

baroklis

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265

barot

baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. 2 271 F. und Feist Wrtb. 2 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

basikņi

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206

bāslis

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

bauda

bauda, der Genuss: tai priekšpusdienas miegs bij visu saldā bauda MWM. VIII, 86. nuoguruši nuo sājas baudas Vēr. I, 663. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis JR. V, 102. baudu kāre, Genussucht. St. gibt als seine Neubildung an (zu baudīt).

Avots: ME I, 266

baudīt

bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206

bauslis

baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),

1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;

2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;

3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]

Avots: ME I, 268

bažīties

bažîtiês, -ĩjuôs, bažuôtiês, zweifeln [mit dieser Bed. bāžīties Lng.], bekümmert, besorgt sein: nuokāp un ej ar tiem nebažīdamies Apost. 10, 20. bagātie bažījās, kuo tie ēda nabadziņi BW. 31166. lai viņš mūsu dēļ ne˙maz nebažījas Vēr. II, 1079. meitas bažījušās:"kā mēs izkļūsim laukā LP. VI, 531. tu velti bažuojies Stari II, 93. [In Werssen bedeute bažīties: sich beklagen; nach U. auch: Ärgerlich sein; um Hilfe bitten; vgl. baža 2.]

Avots: ME I, 270

be

II be (li. bè), wohl, doch [?]: puisis be saslima. zirgs be pakrita Gramsden. mēs be tad sukājām raušus MWM. VI, 766.

Avots: ME I, 276

bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė̃da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bēdulis

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

beigt

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

beigts

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

benkāts

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279

beri

be̦ri [AP., Laud., Lös.], beŗi L. ST., beres, bẽrĩba, die Kornabgabe, Magazinschüttung, Tribut: visi rudeņuos be̦rus de̦vuši. [Zu bẽrt.]

Avots: ME I, 280

bērt

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

berzt

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. 2 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bet

bet (li. bèt). Konj.,

1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;

2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]

Avots: ME I, 281

bezbēdīgs

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

bezdievnieks

bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.

Avots: EH I, 214

bezsaules

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

bezvārdība

bezvā̀rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

bieds

bieds, das Scheusal, Vogelscheuche: es izmirušuo mūžu aklais bieds Virza. [Neologismus?]

Avots: ME I, 306

biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

biklība

biklība, die Furchtsamkeit, Ängstlichkeit, Schüchternheit: ne˙sen brīvību atdabūjušuo zemnieku pēcnācējiem iepuotē̦ta biklība Apsk. I, 154.

Avots: ME I, 294

biksenes

‡ biksenes, eine Art Deminut. zu bikses: puisi nuoplīsušām biksenēm N.-Laitzen n. FBR. VIII, 21.

Avots: EH I, 218

bikstīt

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]

Avots: ME I, 295

bil

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]

Avots: ME I, 295

bire

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

birēt

birêt, herabfallen, rieseln: kur ganiņi ganījuši, tur ziediņi birējuši BW.29528, 1.

Avots: ME I, 297

birka

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298

birums

birums,

1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;

2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;

3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.

Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās

Avots: ME I, 298, 299

birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bīza

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

blākš

‡ blākš! Pas. III, 67, = ‡ blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227

blaku blakām

blaku blakām (unter blakām): čigāni mainījuši arī b. b. (ohne eine Zugabe?) Janš. Bandava I, 390.

Avots: EH I, 225

blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

bļauka

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaukt

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bļaurīgs

II bļaũrîgs: b. kliedziens A. Brigadere Daugava I, 1088. bļaurīga piedzeršanās ar truokšņiem un kaušanuos Kaudz. Atmiņas I, 24.

Avots: EH I, 233

bļaurums

bļaurums [li. bjaurùmas], das Fürchterliche, Schreckliche: kur nu kaušanās bļaurums tik daudz lauzis kareivjus JR. IV, 107.

Avots: ME I, 320

bļaut

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

Šķirkļa labojumos (1)

izspridzināt

izspridzinât, tr.,

1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;

2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;

3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;

4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;

5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.

Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa

Avots: ME I, 803