Paplašinātā meklēšana

‡ abave "apavs" Warkl., Zvirgzdine. Das -b- stammt aus r. óбувь "Fussbekleidung".

Avots: EH I, 1

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56

àizšvelpt, s. àizsvilpt, BW. 15369.

Avots: ME I, 55

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

àizsvem̂ptiês ^2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. ² 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

‡ àizvedinât Spr. u. a., durch Überredung oder durch Lockungen hin-, wegführen (mitzukommen bewegen): a. kuo uz kruogu.

Avots: EH I, 62

àizveģuôt: bites aizveģuojušas, die Bienen haben verkittet (im Herbste) Döbner n. U.

Avots: ME I, 59

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

àizvelˆt: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

àizveņu gadu Zvirgzdine, = àizviņu gadu.

Avots: EH I, 62

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

‡ àizzẽvelêt, ein Zündholz anzünden Kal.

Avots: EH I, 64

‡ àizzvejuôt, fischend hingelangen: a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 65

‡ àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz kā oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à ² ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193

‡ al˜ve AP., eine Art Zimmerblume (Aloe?).

Avots: EH I, 69

alveris: aus mnd. alver "albern, dumm", s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 69

alveris, ein Ausgelassener, Alberner (Treisin).

Avots: ME I, 69

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

‡ apakšveja (nom. s. fem. g.) PlKur. (s. dazu FBR. XII, 177), = apakšẽja.

Avots: EH I, 71

‡ apakšveļa,* die Leibwäsche.

Avots: EH I, 71

‡ apave Warkl., = apavs.

Avots: EH I, 72

apdvèst, ‡

2) beseelen, inspirieren:
a. kuo ar jaunu garu.

Avots: EH I, 79

apdvèst, auch apdvest, tr., umhauchen: augums - jaunības spirgtuma apdve̦sts Vēr. I, 1031. stādiņš, kuo viņi apdveš savām nuopūtām Aps. V, 16.

Avots: ME I, 83

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

apgalˆve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgalˆvene, die Halfter.

Avots: ME I, 86

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

apgalˆvenis (unter apgalˆvene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81

‡ apgvèlst ² Golg., = ‡ apgvelzt.

Avots: EH I, 86

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

‡ apkvel˜lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

apkver̂pt, ‡

2) (mit Flechten oder Moos) bewachsen
(?): jauns kuociņš sūnām apkverpis Dobl.

Avots: EH I, 96

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apķvertiês (gesprochen mit ostle. č aus ķ ) Pas. VIII, 161 (aus Barkava), = apķer̂tiês 1.

Avots: EH I, 96

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

‡ apskave,* die Einfassung, der Rahmen (?): izškīdusi viņas ģīmetnes a. J. Sārts Daugava 1933, S. 977.

Avots: EH I, 113

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

‡ apsveķuôt Golg., = apsviķuôt.

Avots: EH I, 118

aptuve̦ni, Adv., ungefähr, annähernd: aptuve̦ni ap 2000 rubļi Kaw.

Avots: ME I, 132

aptveicêt, (zum Malzbereiten) keimen machen Saikava: a. miežus iesalam.

Avots: EH I, 123

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132

apvecêtiês, abgeschmackt werden Elv.

Avots: ME I, 135

apve̦cuôt, alt werden; apve̦cuojis, baufällig Dr.

Avots: ME I, 135

‡ apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu apkārt purvam.

Avots: EH I, 125

‡ apveidi, der Umfang Sessaw.: kas būtu tāds kâ lielāks apveiduos Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, S. III.

Avots: EH I, 125

‡ apveikt (li. apveĩkti), = ‡ apvãrêt: visi darbi apveikti.

Avots: EH I, 125

apveitêt (unter apviẽdêt), = apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125

‡ apveķêt,

1) ein wenig mit der Hand abprügeln
Bauske;

2) aufessen
Trik.: a. visu sviestu.

Avots: EH I, 125

‡ apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125

‡ apveldzêt Bauske, anfeuchten, letzen; a. lūpas slimniekam.

Avots: EH I, 125

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

‡ apvem̃dinât, vomieren machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 125

apvem̃t: ve̦lns ... apvēma visu tuo kalnu ar uguni un dūmiem Pas. II, 442.

Avots: EH I, 125

apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.

Avots: ME I, 135

‡ apvennêt, umwenden; verändern: tad tālab Jūlīte tagad tāda kâ apve̦nnē̦ta, pa˙visam citāda Janš. Līgava II, 326.

Avots: EH I, 125, 126

‡ apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126

apventêt, tr., (eine Reihe von Objekten) niederschlagen: visus alkšņus ar cirvi apventējis. plūcuoties tas visus pretiniekus apventēja gar zemi T.

Avots: ME I, 135

apvest, ‡

2) viņi apve̦d (ar mē̦sliem) katrs savu riezi Janš. Dzimtene V, 350, ein jeder von ihnen führt auf seinen
riezis das gehörige Quantum (von Dünger) hin.

Avots: EH I, 126

apvest [li. apvèsti], tr., herumführen: apve̦duši zirgu uozuolam apkārt LP. VII, 342.

Avots: ME I, 135

apvezt, tr., umlegen, umbinden: meita apve̦zusi mātes vežu, die Tochter hat sich das Tuch der Mutter umgelegt (Schnickern). [? Vielleicht mit ē zu lesen; vgl. apvēzt.]

Avots: ME I, 135

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138

‡ apzveibt NB., (mit eĩ ) Dunika, Kal., = apdult, aprèibt: staigāja kâ apzveibis.

Avots: EH I, 128

apzvelˆt, ‡ Refl. -tiês, umkippen (intr.), umfallen Dunika a. u.: krē̦sls var a.

Avots: EH I, 128

apzvelˆt, tr., umwälzen.

Avots: ME I, 138

apzvẽrdzeniski sēdēt Dond., rittlings (auf einem Stuhl) und mit dem Gesicht gegen die Rücklehne gekehrt sitzen.

Avots: ME I, 138

‡ artuve Kalz., die Handhabe des Pfluges.

Avots: EH I, 130

‡ atdeve,

1) die Wiedergabe ("возврат")
Wid.;

2) die Hingabe
(wohl ein Neologismus) Veselis Dienas krusts 81.

Avots: EH I, 139

‡ atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

atgalˆve, atgâle Hasenp., die vordere Krümmung der Schlittensohlen n. Konv. ¹ 651.

Avots: ME I, 158

atgalˆvene: auch Serbigal.

Avots: EH I, 141

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158

‡ atģẽvelêtiês Dunika, Kal., = atžirgt, atģèibt 1 und 2. Aus li. atsigeivelėti dass. (in žemaitischer Aussprache).

Avots: EH I, 144

‡ atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144

atļàve ² [oder - in Lisohn - atļāva], die Erlaubnis Bers., Mar., RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 175

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

‡ atster̂velêtiês ² Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

‡ atsveiciêns Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 141, ein Abschiedsgruss.

Avots: EH I, 173

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

‡ atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173

‡ atsveikt Mar. "seinerseits mündlich oder schriftlich bewillkommnen".

Avots: EH I, 173

atsvèlpt, s. atsvilpt.

Avots: ME I, 199

‡ atšvelpt: auch (mit èl ² ) Oknist.

Avots: EH I, 175

atšvelpt, dial. für atsvilpt BW. 250.

Avots: ME I, 203

[atsvel˜tiês Warkl., Spr., Ruj., gleichbed. mit atzvelties.]

Avots: ME I, 199

‡ atsvempt (?) Bauske "(etwas Schweres) herbewegen".

Avots: EH I, 173

‡ atsvešĩba,* die Entfremdung R. Kroders Burinieks v. J. 1934, 5. 267.

Avots: EH I, 173

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199

attvere, die Stütze Infl. n. U.

Avots: ME I, 206

attver̂t (li. atitvérti), ab-, an-, zurückhalten Warkl.: vinš attvēra duris (hielt die sich öffnende Tür an).

Avots: EH I, 177

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

‡ atvedîgs,

1) geschickt, gewandt
Golg.: meita ... tik gudra, tik atvedīga valuoda Pas. VII, 226;

2) atvedīgas guovis "guovis, kas ātri nuotīrās pēc atnešanās" Alschw.

Avots: EH I, 179

‡ atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179

‡ atveice,* die Reaktion, Rückwirkung Wid.

Avots: EH I, 179

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

‡ atveids, das Abbild: daba ir tik skaista, ka pat viņas a. vēl ir skaists Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 179

‡ atveiktiês "?": stāstīšanas brīži nenāca ik˙katru vakaru, bet vienīgi... kad krusttē̦viem prāts atveicās bezrūpīgs un jautrs Kaudz. Atmiņas I, 74.

Avots: EH I, 179

‡ atveķêt,

1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;

2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.

Avots: EH I, 179

atvelˆdinât s. unter velˆdinât I.

Avots: EH I, 179

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

atveldzêt, atvelˆdzinât, auch atvalˆdzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

atvelˆgt, -stu, -gu, intr., inch., feucht, frisch, erquickt werden: atvelga gan asniņi nuo lietus Naud.

Avots: ME I, 208

atvelt, Refl. -tiês (li. atsivélti), ‡

2) a. augšupē̦dus Siuxt, rücklings zu Boden fallen
Pas. II, 15; ‡

3) sterben
(verächtl.) Siuxt.

Avots: EH I, 180

atvelˆt, tr., her-, zurück-, werwälzen: vecene atveļ akment nuo vārtiem LP. IV, 90. Refl. -tiês, her-, weg-, zurückrollen: kas akmeni veļ, uz tuo tas atvelsies Spr. Sal. 26, 27.

Avots: ME I, 208

atvèltes, Pl. Gegengeschenke, Geld, das die Hochzeitsgäste der Braut für ihre Geschenke (vèltes) zusammenwarfen: kad atveltes beidzās, saņēma brūte same̦stuo naudu un aiznesa uz klēti BW. III, I, 37.

Avots: ME I, 208

atveļu, Adv., abwälzend L.

Avots: ME I, 208

atvem̃t, tr., erbrechend ausspeien, von sich geben: pelikāni atspiež knābi pret krūtīm, lai vieglāki varē̦tu atvemt zivis Konv. ² 3133.

Avots: ME I, 208

‡ atvennêtiês, sich brüstend den Mantel aufknöpfen Frauenb.: viņš iet atvennējies (auch von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 180

‡ atveñtêt,

1) a. (kam) pretī, öfters entgegenschlagen
AP.;

2) schlagend losmachen
Erlaa: a. duris ar cirvi.

Avots: EH I, 180

[atve̦rs, offen: atveries un stāvi atve̦ra Manz. Post. II, 213; atve̦ra mute, ein offener Mund Manz. Lettus, cap. IV; atve̦rs būt, offen sein Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 209

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

atveseļuôt tr., wieder gesund machen: es tuo atveseļuotu LP. III, 39. Refl. -tiês, auch atveselêtiês Biel. Spr. I, 408, wieder gesund werden, genesen: viņš pamazām atveseļuojas LP. VII, 973. [stiprini mani, ka es atveselējuos Glück, Psal. 119, 117.]

Avots: ME I, 209

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209

‡ atzvejuôt fischend hergelangen: a. pa upi līdz šejienei.

Avots: EH I, 182

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213

atzvelˆtene: die Rücklehne im Bauernwagen Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 182

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

‡ atzveltine Warkl., = atzvelˆtene.

Avots: EH I, 182

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

ave (unter avs): auch Dunika, Grob., Popen, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 189

âveklis: âve̦kls Borchow n. FBR. XIII, 21, Warkl. (nur von Kindern gesagt), Zaļmuiža ("ķē̦ms").

Avots: EH I, 196

âveklis, âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

ave̦nãjs [C., Segewold], [avenājs Salis, Lemsal], avieksnājs, aviesenājs, der Himbeerstrauch: aviesenājā mirdzēja pa kādai uogai Purap. Bei Bezzenberger Lett. Di. - St. (aus infl. Andrenpo) 168 awikschuoje "Himbeere" [zu lesen in schriftle. Aussprache wohl: * aviekšāja oder * aviekšāji].

Avots: ME I, 232

avene: auch Grob., Strasden, Demin. avenīte BW. 11421, 4.

Avots: EH I, 189

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

I ave̦nragi, Schlangenkraut (Calla palustris L.), auch guoteņlapas, liepenes genannt RKr. II, 68; Konv. ^{1. 2.}

Avots: ME I, 232

II ave̦nragi: aviņradži BW. 7202 var., avanradži ebenda.

Avots: EH I, 189

II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.

Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas

Avots: ME I, 232

ave̦ns,

1): auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, AP., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Demin. acc. s. avenīti BW. 18260 var.; vgl. auch die Gesindenamen Aveni Lvv. II, 62 und Avenini I, 62 (Sunzel); II, 67 (Sonnaxt); aventiņš BW. 16791 zu ersetzen durch aventiņš BW. 4976, 8 var.; ‡

2) Demin. aveniņš, ein Pilz AP.

Avots: EH I, 189

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232

‡ aventiņa U. (unter avs), BW. 16791, Deminutiv zu avs.

Avots: EH I, 190

‡ aveņuks, Demin. zu ave̦ns, ein junger Schafbock Sonnaxt.

Avots: EH I, 190

ãverģẽlĩba, auch ãbarģẽlība, s. ẽverģēlĩba.

Avots: ME I, 245

ãverģẽlis, āvarģelis BW. 13248, 4., auch ãbarģẽlis, ãberģẽlis, s. ẽverģelis.

Avots: ME I, 245

āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]

Avots: ME I, 245

‡ avesene Lems., = avene.

Avots: EH I, 190

aveši "Himbeeren" Stender Gramm. 18.

Avots: EH I, 190

‡ ave̦tē̦na Rutzau n. FBR. VII, 117, Deminutiv zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ avetene Salis, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ badveĩdîgs,* hungerartig: badveidīgu dzīvības vilkšanu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 182.

Avots: EH I, 198

barvedis: f. barvede, eine Kuh, dle sich gewölmlich an der Spitze der Herde befindet AP. - Zu streichen

1) (hinter barvedỹs).

Avots: EH I, 206

barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.

Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8

Avots: ME I, 265

‡ baudžuve, = ‡ baũģuve (?): visa b. duosies uz priekšu Janš. Bandava II, 93. kad visas trīs e̦sam ... kuopā, tad vienā baudžuvē vien ejam 97. pārskatīdams visu baudžuvi Mežv. ļ. II. 355. visa gaŗā b. Līgava I, 314.

Avots: EH I, 206, 207

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267

‡ baũģuve NB., der Haufe, die Menge, dle Schar Gramsden: kuo mēs tur visa b. iesim! NB. Vgl. bauguve.

Avots: EH I, 207

be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.

Avots: ME I, 280

beznâves (spēks), unstreblich, unverwüstlich LP. II, 48.

Avots: ME I, 285

bezveĩda būtnes, gestaltslose Wesen *Vēr. I, 1361. mani liek sakuost bezveidā Rainis.

Avots: ME I, 286

bezveidĩba, die Gestaltlosigkeit, Formlosigkeit * Stari III, 204.

Avots: ME I, 287

bezveĩdis, fem. -de der (die) Gestaltslose, Unförmliche: tas tuomē̦r paliek bezveidis *Rainis.

Avots: ME I, 286

bezzvejas laiks, die Zeit, wo man nicht fischt B. Vēstn.

Avots: ME I, 287

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

I blāve, kleine Erhöhung des Zahnfleisches, Schwellen desselben beim Speichelflusse Ruj. n. U. [Entweder zu la. flāre "blasen" oder - wenn mit sekundärem ā wie in zâle (s. Le. Gr. 60) - nach Persson Beitr. 801 f. zu gr. φλέω "strotze" u. a.]

Avots: ME I, 312

[II blãve "Nebel" Herbergen.]

Avots: ME I, 312

[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320

blāveris, Haarschnur, Hutbinde Manz., Elv.; bei L. dafür bļāveris, bļāvietis, blaues Seidenband. Dazu bļāvs L., zartes Seidenzeug als Flor, Band etc.

Avots: ME I, 312

‡ blèive ² PV.,

1) "eine lange, mit wenig Zutaten gekochte Suppë;

2) "kas bleivējas";

3) "bleivēšanās".

Avots: EH I, 227

bràuktave (unter braukts): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 238

‡ braûkteve ² AP., bràukteve ² Lubn., Saikava, = braukts.

Avots: EH I, 238

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu ² ) Meiran, (mit aũ ) Dunika, (mit aû ² ) Grob., NB., OB., bràuktive ² Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335

‡ brĩvenieks Kal., = brĩvnieks 2: šādi tādi brīvenieki.

Avots: EH I, 243

brĩvestība: (Freiheit) auch Saikava (mit ì ² ).

Avots: EH I, 243

brĩvestība, die Freiheit, Erlaubnis: kaut man būtu brīvestība nuo tiem kar̀a virsniekiem Ar. 1948. [brīvestības me̦klē̦dama BW. 35281.] brīvestības grāmata, der Freibrief U.

Avots: ME I, 335

‡ brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243

brĩvzvejnieks, einer, der ohne Erlaubnis, heimlich fischt R. A.

Avots: ME I, 336

brũtvedis: taure? zu ersetzen durch taure? BW. 76393 var. - brūtvede BW. 20505. 1.

Avots: EH I, 247

brūtvedis, - vede, der Brautführer, die - in: brūtvedi, brūtvedi, kur tava taure?

Avots: ME I, 342

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342

[brūvenis, das Gebräu Wid.]

Avots: ME I, 342

‡ bulveķis, bulverķis, das Boltwerk: izšaudīs pa Je̦lgavas bulveķiem (Var.: bulverķiem) BW. 13017, 8.

Avots: EH I, 251

bùrve: divas bur[v]es, divas zagles BW. 12774.

Avots: EH I, 255

bùrve, burvene, auch burvaine, burvekle LP. V, 1, die Zauberin, die Hexe: daži sauc arī burves, burvenes par raganām Etn. III, 21. burveņu zâle, circaea Karls.

Avots: ME I, 355

‡ bur[v]eklene Kangurciems, = bùrve.

Avots: EH I, 255

burveklis,

1): ein Zaubermittel, womit man andere an sich fesselt
Janš. Bandavā I, 121.

Avots: EH I, 255

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis ² Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. ¹ kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

‡ bur[v]e̦kls Saikava, = burveklis 1.

Avots: EH I, 255

[burves U., = buŗas.]

Avots: ME I, 355

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355

bùrvestība: auch (mit ùr ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 255

bũve, der Bau; [aus mnd. būw(e) dass.].

Avots: ME I, 360

‡ čaûkstuve ² Ahs., = čauksture 1.

Avots: EH I, 286

[cedveres U., der Zitwersame; aus mnd. seduer dass.]

Avots: ME I, 367

‡ ceļavedis (li. keliavedỹs) Stabur. b. 40, = ceļvedis.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I ² , 363.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

ceļvedis: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

ceļvedis, auch ceļavads BW. 26542 var., der Führer, Wegweiser: kāds ceļvedis tu vari būt? tautas attīstības ceļveži. daiļākās ceļvedes - laima un turība A. XX, 335.

Avots: ME I, 372

ce̦ptuve, auch ce̦ptuva, die Bäckerei: maizes ce̦ptuve *J. Allunan.

Avots: ME I, 373

cērve: linu saujas aptīdamas ap cērvi Janš. Mežv. ļ. II, 95. Falls cēre älter ist als cērve (wie Büga Liet. k. žod. CXI annimmt), ist cērve daraus vielleicht unter dem Einfluss von dzērvīte und dzērve 3 entstanden.

Avots: EH I, 268

cērve Wain., cẽre, auch cẽris, [cel,ra Lng.], der Wocken, Rocken am Spinnrade A. XI, 83; [vgl. dzẽrve 3].

Avots: ME I, 378

[čer̂veļains,

1) uneben, runzelig
N. - Bergfried, Lub., Fest.: č. ābuols (von einem unreif gepflückten Apfel, der nachher runzelig geworden ist) C.;

2) zusammengekrollt:
č. dzija Lis.]

Avots: ME I, 410

‡ cer̂vele ² Seyershof,

1) "zähes Holz (hauptsächl. Birkenholz)";

2) Schimpfname für eine schwer zu bandigende Kuh:
ak tu c˙! ne˙kur nevar vārēt! Vgl. etwa ķe̦rvaîns.

Avots: EH I, 267

čer̂vele ² [N. - Bergfried], die Falte: viņš sar,auca pieri vienās červelês Druva III, 593.

Avots: ME I, 410

II červele (unter červelis): Zusammengekrolltes Druw.; čer̂vele Warkl., eine ungewöhnlich, unnatürlich (allzu dick, knäuelformig, uneben) gewachsene Wurzel (gewöhnlich vom Gemüse).

Avots: EH I, 289

cer̂vele̦ns ² Seyershof, zäh, maserig (vom Holz): bē̦rza re̦sgaļi ir cervele̦ni.

Avots: EH I, 267

červelêt, Refl. -tiês: auch Druw.

Avots: EH I, 289

červelêt, -ēju, tr., kräuseln (auch vom windbewegten Wasser Karls.), verwickeln, in Unordnung bringen: dzijas. Refl. -tiês, sich kräuseln, sich verwickeln: lapas červelējas.

Avots: ME I, 410

červelis: Zusammengekrolltes Prl. (mit èr ² ), Brucken; čer̂velis Lubn., die Morchel.

Avots: EH I, 289

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410

[I čeverêt "schlecht flechten od. flicken" Fest.]

Avots: ME I, 411

II čeverêt "?": (mē̦mais) vēl šâ un tâ čeverē Plūd. LR. III, 50; [čeverêt "sinnlos schwatzen" Peb., Lös., Mar., Schujen].

Avots: ME I, 411

[čeveris Lös., Lub., Fest. "ein geschwätziger Mensch".]

Avots: ME I, 411

[II čeveris, jem., der eine Arbeit schlecht ausführt Lub., Fest.]

Avots: ME I, 411

[III čeveris Kalzenau "ein gutes Stückchen Stoff".]

Avots: ME I, 411

čēveris (geschr. mit čè-)"?": svainīt manu, čēverīt! BW. 30673 var. [aus Lubn.].

Avots: ME I, 411

čeverītis: znuotiņ, manu čeverīči! BW. 26024 var.

Avots: EH I, 289

[čeverītis U., ein kleiner, krüppliger Mann.]

Avots: ME I, 411

‡ cielave BW. 2593, 1 var., = ciẽlava.

Avots: EH I, 277

‡ ciẽlavele Dunika, = ciẽlava (das in Dunika unbekannt sei).

Avots: EH I, 277

cielavene, Mauseohr (myosotis L.) RKr. II, 74; [Vergissmeinnicht. cielavenes, stellaria media Wid.].

Avots: ME I, 393

‡ cìlvecene ² Mar. n. RKr. XVII, 136, ein Mensch von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 271

‡ cìrptuve, der Ort, wo die Schafschur stattfindet Warkl. Vgl. li. kirptùvės "Schafschur".

Avots: EH I, 273

cirvene, eine Wasserpflanze (alisma) RKr. III, 69, Konv. ² 2320.

Avots: ME I, 388

‡ II cìrvene ² Bolwen, Golg., N.-Schwanb. "ein abgenutztes, stumpf gewordenes Beil".

Avots: EH I, 274

cvel˜ve,

1) der Mut
Grühn.;

2) der Stutzer, der Held
Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

cvel˜vîgs, energisch, hurtig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

dabravecis, ein tüchtiger, vernünftiger Mensch. [Zu daba, dabļš.]

Avots: ME I, 428

darbvedis, der Geschäftstührer.

Avots: ME I, 439

[dar̂veksis ² Stenden, Pergelholz.]

Avots: ME I, 442

[dar̂veksnis,

1) ein eben mit Teer bestrichener Gegenstand
Neuermühlen;

2) s. darvakslis.]

Avots: ME I, 442

dar̂vene, ‡

2) eine Blume
Linden: darvenēm kāts brūns, ziedi sarkani.

Avots: EH I, 309

dar̂vene, die Teertonne: Jāņus ielīguodami, darvenes dedzinādami Pūrs I, 110.

Avots: ME I, 442

‡ darvesis (?), Pergelholz Dickeln n. BielU.

Avots: EH I, 309

‡ dàve̦kls ² Bērzgale, ein Schreihals. Zu ‡ dāvîtiês 1.

Avots: EH I, 313

[davelˆt Drsth.,

1) hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinwälzen.
Refl. -tiês,

1) sich hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) sich hinwälzen.]

Avots: ME I, 445

davest (li. davèsti): III prt. davede Ev. ‡

Avots: EH I, 310

davest [slav. dovesti],

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinführen:
davest līdz ceļam PS.;

[2)] hinzuführen].

Avots: ME I, 445

[dazveltiês Drsth., wuchtig niederstürzen (intr.).]

Avots: ME I, 445

‡ dederve Gramsden, dedervine (li. dedervinė˜) Dunika, Kal., Rutzau, = dedere II.

Avots: EH I, 313

‡ de̦gtuve (li. degtùvė "Brennerei") Strods Par. vōrdn. 67 "?"

Avots: EH I, 314

deive, das Geschenk, die Gabe: laimes deives. brūtes deives jau iedevis, kur tad nu precība vairs izputēs? Naud.

Avots: ME I, 453

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

‡ dèivelis ² , ein heftiger, hitziger Mensch od. ein solches Tier KatrE.: tā deiveļa vair nevar valdīt, d. - kur šim nu jāskrien! "kas deivelē" Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 26: tāds kâ d˙!

Avots: EH I, 314

[dējave Herbergen, ein Nest, bes. ein Hühnernest.]

Avots: ME I, 461

dèlve ² : auch Oknist; "liela de̦lna" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: kas viņam par delvēm! tāds var gan strādāt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 315

dèlve ² [Kreuzb.], die Pfote od. Tatze eines Bären: lāča d. Lettg. lācīšam, brālīšam, pieci nagi delvītē BW. 30480.

Avots: ME I, 454

‡ dèlver̂dze ² Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

‡ delverdže (mit ostle. dž aus ģ?) Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]

Avots: ME I, 454

‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315

delverîgs: auch (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

delverîgs, der sich unruhig, anstössig beträgt Laud.

Avots: ME I, 454

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

‡ dḕrdevis ² Lubn. "ein Querholz am obern Ende des Stieles einer Schaufel oder Mistgabel".

Avots: EH I, 319

[der̂velêt Warkh. "schwatzen".]

Avots: ME I, 458

I der̂velêt,

1): schnell und undeutlich sprechen
("mit èr" ) AP.; ‡

2) "grābstīties, ķerstīties" (mit èr ² ) Kalz.

Avots: EH I, 316

‡ II der̂velêt Nötk. "sich ohne Arbeit herumtreiben; müssig sein".

Avots: EH I, 316

der̃velis [N. - Peb.], ein zänkischer Mensch; [der̂velis, ein ausgelassener, ungezogener Junge Kreuzb., ein geschwätziger Mensch Warkh.].

Avots: ME I, 458

[dève ² Kr., Benennung.]

Avots: ME I, 465

devele, die neunte Saatwoche Hofzumberge: mieži un lini develē sē̦ti labi izduoduoties.

Avots: ME I, 459

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

dìeve (li. dievė˜), die Göttin.

Avots: ME I, 484

dìeveklis, [dìevêklis C.], der Götze: viņu dievekļi ir sudrabs un ze̦lts Psalm. 115, 4.

Avots: ME I, 484

I dievelis, der Götze LP. VII, 834.

Avots: ME I, 484

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484

‡ dìevere AP., eine gewisse Verwandte; in Sessw. bedeute es die Frau des Bruders.

Avots: EH I, 328

dieverene, des Mannes Bruders Tochter (weil des Mannes Bruder dieveris genannt wird) Adolphi, L.

Avots: ME I, 484

dieve̦rē̦ns, des Mannes Bruders Sohn Adolphi.

Avots: ME I, 484

diẽveris,

1): auch AP., Ramkau (mit ìe ), Wessen n. FBR. XIII, 83, Auleja, KatrE., Lubn., Warkl. (mit ìe ² ), A.-Schwanb., Kand.; Demin. dieveriņš BW. 25428, dievertiņš 23715; I, 484 ist BW. 23705, 2 durch BW. 23715, 2 zu ersetzen; ‡

2) diẽveris "se̦najās kāzās brūtgāna brālis" Frauenb.

Avots: EH I, 328

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris ² Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484

dìrvenis ² : dieser nom. s. zum löc. s. dirvenī scheint falsch (statt dirveņa) erschlossen zu sein; wenigstens in Pilda hat man n. FBR. XIII, 40 einen loc. s. dirvenī neben einem nom. s. dirveņa XIII, 62.

Avots: EH I, 322

[dìrvenis ² (infl.), = dirva: loc. s. vizbalīšu dirvenī BW. I, S. 878, Nr. 1190, 2.]

Avots: ME I, 470

dir̂ve̦ns (unter dirvāns): auch Bērzgale.

Avots: EH I, 323

diveči: diveči auch Salis, divēči Plm.

Avots: EH I, 323

diveči [Salisb., Allendorf], Kokn., Setzen, divēci [wohl als divēči zu lesen] Adsel, [diveiči Kolberg], divieči Druw., also dial. in Livl. für divati, zu zweien. Bei K. Kalniņ auch: atgadījumi mūs daudzreiz saveda divečus Uoz. 58.

Avots: ME I, 471

divej, = divai: divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu, neve̦lē̦tu BW. 20630, 5. iet art, bet divej bikšu kājā Vēr. II, 902.

Avots: ME I, 471

divejs, divejš: nu sākas īste̦nās kāzas, divejš uz reizi. viņš paņēmis divejš dienu maizi līdz LP. VI, 656. divejš minūšu iztrūkst nuo sešiem, zwei Minuten vor sechs Blieden. [Vgl. dazu Le. Gr.§ 316.]

Avots: ME I, 471

‡ dīvele "kas negants uz dauzīšanuos" Zaravič.

Avots: EH I, 326

dĩvelêt: wiederholt teissen (tr., mit ì ² ) Līvāni; schütteln, schaukeln Salis; bewegen; sich abarbeiten lassen AP.; viel beschäftigen (arbeiten lassen), viel benutzen (mit ì ² ) Sonnaxt (d. zirgu, nazi); abplagen Warkl. Refl. -tiês: auch AP.

Avots: EH I, 326

‡ dĩvelis Jürg., ein unruhiger Mensch PV.

Avots: EH I, 326

‡ dìvelnieks ² PV. "= ‡ dĩvelis".

Avots: EH I, 326

‡ dīves (auch Sing. ?), Verwunderung: nuo bailēm un dīvēm ... aizmirsis muti aiz-taisīt Mekons Barons M. 1870, S. 15.

Avots: EH I, 326

divveidība ,* Dimorphismus Vēr. II, 1054.

Avots: ME I, 473

divveidîgs ,* dimorph.

Avots: ME I, 473

divveru durvis Straume, = divviru.

Avots: ME I, 473

‡ dižvedējene, = vedējmāte (?): vaiņaga nuoņemšanu izdarīja d. Janš. Nīca 38:

Avots: EH I, 325

dižvedējs,

1): auch BW. 24194.

Avots: EH I, 325

dižvedējs, auch dižvedis RKr. XVI, 98,

1) der Brautführer:
uz baznīcu braucuot, brauca dižvedējs pa+priekšu BW. III, 1, 84;

2) der Mann, der das Kind zur Taufe führt
BW. I, S. 193.

Avots: ME I, 476

[dràve ² Warkh., Domopol], drāvējiens, die Rüge, Drohung Bers. n. A. XI, 630.

Avots: ME I, 494

dravenieks (unter dravnieks): bišu d. BW. 30427, 1.

Avots: EH I, 331

dreve [li. drẽvė], ein Baum, in welchem ein Bienenstock ist PK. n. U.; vgl. drava.

Avots: ME I, 497

‡ II dreve Warkl. "eine alte, dicke Borke; apšu puns".

Avots: EH I, 333

[drẽvelis Salis, = driẽvelis.]

Avots: ME I, 498

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

drĩve, das zum Kalfatern gebrauchte Werg U.; eine zu kalfaternde Ritze Spr.

Avots: ME I, 501

I drĩvelêt [Salis], -ēju, durchschütteln (beim Ringen und Brasseln) W. - Livl. n. U.

Avots: ME I, 501

[II drìvelêt ^2, = rīvelêt.]

Avots: ME I, 501

[drĩvelis Drsth. "ein unruhiges Kind"; vgl. drievelis.]

Avots: ME I, 501

druve (unter druva): Demin. gen. s. druvītes BW., 12201 var.

Avots: EH I, 337

druvenieks Lasd., druvesnieks Laud., druvasnieks Bers., MWM. XI, 57 (V. Egl.), der Feldarbeiter.

Avots: ME I, 505

‡ druvenietis, = laũcinieks 1a: meženieši, druvenieši - visi meitas audzināj[a] Janš. Pag. pausm: 48.

Avots: EH I, 337

[dūve L., die zahme Taube; aus mnd. dūve.]

Avots: ME I, 530

duvejādi, dial. für divejâdi, z. B. in Alschw.

Avots: ME I, 522

dveiļi, die zweizeilige Gerste Plutte 96, RKr. II, 72. [Vgl. etwa li. dvailaĩ "ein Paar (Pferde)"; sieht aus wie eine Zusammensetzung der Zweizahl mit eila "Reihe".]

Avots: ME I, 537

dveiliski: "auf zweien" (?) Gr.-Sessau; dveĩliski adīt cimdus A.-Rahden, "= ar divām dzijām adīt".

Avots: EH I, 351

dveiliski, zu zweien P. Allunan.

Avots: ME I, 537

‡ dveji (li. dvejì); = divēji: viņam d. svārki Saikava; abi d. Schwanb., = abi divi, beide. Auf dveji ist wohl auch ostle. dvaji dass. RKr. XVII; 120 (aus Mar.) zurückzuftihren.

Avots: EH I, 351

‡ dvelzt, -žu, zu, schwer atmen; keuchen A.-Laitzen (mit èl ² ); keuchen; husten Erlaa (mit elˆ): [de̦lamās ligas pazīmes:] smaga dvašas vilkšana, : brīžiem dvelšana Mekons Zelta m. gr˙s 220.

Avots: EH I, 351

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

dveša, einer, der viel hustet Fest.

Avots: ME I, 537

[dvešât L., = dvašât.]

Avots: ME I, 537

dvese, schweres Atmen Spr., [Kreuzb.]: viņš ir ar dvesi.

Avots: ME I, 537

‡ dveselêt, -ẽju, hüsteln PV.

Avots: EH I, 351

dveselis [vgl. li. dvèsèlis "хвориш"]. = duselis. ein engbrüstiger, asthmatischer Mensch Nerft. [Domopol. Kārsava.]

Avots: ME I, 537

dvesêt [li. dvesė´ti "atmen"], -ēju,

1) husten
[Telssen], Fest.;

2) keuchen:
(cūka) iesāk stipri dvesēt SDP. III, 56.

Avots: ME I, 537

[dvesîgs, kühl Kalnazeem: "kad vakarā pēc saules nuoiešanas saceļas migla, tad ir dvesīgs laiks".]

Avots: ME I, 537

‡ dvesinêt, -ẽju; schnell atmen, keuchen Bērzgale, Warkl.; häufig schwach hüsteln. Nautrēni: tis vairs nedzīvās: dvesinē vien

Avots: EH I, 351

‡ dvesiņš Bērzgale, wer keucht.

Avots: EH I, 351

[dvesis Bers., = dvese: viņam dvesis.]

Avots: ME I, 537

dve̦sma, dvē̦sma, der Hauch: es duotuos bezdibe̦nam pāri, kur jūtu dievišķīguo dze̦smu un nemirstīguo dve̦smu JR. IV, 39. nuo tās valstības nāk tāda le̦daina dvē̦sma Vēr. I, 1355.

Avots: ME I, 537

dvest, s. dvēst.

Avots: ME I, 537

dzèiveri ² : dzàivarani ² N.-Laitzen.

Avots: EH I, 353

dzèiveri ^2. Porsch Mar.; [mit ostle. aì aus ei wohl auch] dzaivariņi Etn. II, 55 aus Oppek. [auch -ar- kann hier auf -er- zurückehen] und dzaivari dass, [Alt- und NeuSchwaneb.] und L. Laicēns Duomas III, 344. [Doch spreche man dzaivar(āj)i neben dzeivari auch hie und da im Bauskeschen Kreis. - Reimwort zu vaivariņi. vaiveri dass.]

Avots: ME I, 540

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ ² ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. ² 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

‡ II dzḕrve ² Welonen, der Regenbogen.

Avots: EH I, 357

dzer̂velce Riebiņi, dzervēdere Lettg., der Regenbogen.

Avots: ME I, 547

dzẽrvenāji: dzẽ̦rve̦nājs AP., Ramkau.

Avots: EH I, 357

dzẽrvenāji, der Moos-, Kransbeerenstrauch: virs sūnekļa stīguo dzērvenāji KonV, ² 2321.

Avots: ME I, 548

dzẽrvene,

1) die Moos-, Kransbeere (vaccinium oxycoccus):
jau sarkana dzērvenīte, līgaviņa nezināma BW. 11408. tik˙pat kâ vilkam dzērveņu uoga, sagt man von einem, der etwas schnell aufisst Etn. II, 110;

2) ein Spiel
BW. V, 211.

Avots: ME I, 548

dziêve [Tr.] BW. 31275 var., Leben (dzîve).

Avots: ME I, 563

dzievenieks, ein Fem. darba dzievaniece [das - a - ist hier wohl ein Flickvokal] BW. 22598, der Arbeiter: tâ sakruopļuoja, ka tagad vairs ne dzievenieks, ne gulē̦tājs Preekuln.

Avots: ME I, 563

dzimsēvele [entlehnt] "ein Simshobel" U.

Avots: ME I, 550

dzim̂tuve ² (li. ģimtùvė): auch Grainsden; Perkunen.

Avots: EH I, 358

dzim̂tuve ² [N. - Bartau. Kalleten], der Geburtsort: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Janš.

Avots: ME I, 551

‡ dzirve̦ns (mit -ē-?) Pilda n. FBR. XIII, 47 "ar zâli apaugusi neuzarta vieta": Vgl. dirvāns.

Avots: EH I, 360

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

dzive (unter dzivas): auch Assiten, Dunika, Grob., Schnehpeln.

Avots: EH I, 360

I dzìve: auch (mit î ² ) Bahten, Gramsden, Wirgen.

Avots: EH I, 362

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzîvelība, die Zählebigkeit MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 559

dzîvelnieks, ‡

3) der Einwohner
N.- Peb.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

dzîvenieks ² : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

[dzîvenieks ² Nigr., der Arbeiter.]

Avots: ME I, 559

dzīvenis Bers., = grūdenis, zīdenis.

Avots: ME I, 559

‡ ek˙vèi ² ! Bers., Golg., Heidenfeld, Kl., Schwanb., Sessw., ek˙veîn! Lubn., Saikava, schau, sieh! Aus ek˙vei.

Avots: EH I, 367

elve Wessen "velve, Gewölbe". Wohl aus velve dissimiliert.

Avots: EH I, 369

elvede: atsānes nuo slaikām eglīšu elvedēm; kuo... bija mežmalē izrāvis nuo zemes ar visām saknēm Janš. Mežv. ļ. I, 179; die Seitenstange einer Schaukel Salwen.

Avots: EH I, 369

elvede, ein junger, armdicker Tannenbaum, dessen dünnes Ende, in kleine klūga verwandelt, zum Befestigen der Flösser am Ufer dient Berent n. U., Neu - Bergfried, Alt - Rahden. [Vgl. elvete, li. elvỹtos "die birkenen Seitenstangen einer Schaukel", alvỹtė "Weidenrute", elvėvė (und dazu Būga žod. 70) "Schaukelstange, apr. aloade "Haspe", s. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Löwentahl Die sav. Farbenzeichnungen 20, Petersson Balt. - slav. Wortstud. 4.]

Avots: ME I, 569

‡ elvene, die Seitenstange einer Schaukel (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 369

elvete, eine Gerte, Rute zum Prügeln Kokn.; eine Hirtengerte Etn. II, 49.

Avots: ME I, 569

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

‡ e˙ve AP., sieh! schau!

Avots: EH I, 370

‡ ẽvelbeņ̃ķis; die Hobelbank.

Avots: EH I, 374

ẽvele: ar ēveli ēvelēja BW: 9511 var. ēvelītes skaidiņām 23617, 3 var.

Avots: EH I, 374

ẽvele, n. U. auch ẽvelis [li. [ė´velis], der Hoben. ẽ̦ve̦lê̦tājs, jem., der hobelt.

Avots: ME I, 578

ēverģēlība U., ēverjēlība L., der Mutwille, der Übermut, die Ungezogenheit. Nach MWM. X, 647 ēverģēlība, der Aberglaube.

Avots: ME I, 578

ēvergēlîgs, ēverjēlība L., mutwillig, ungezogen, übermütig U.

Avots: ME I, 578

ēverģēlis U., Etn. 1894, 4, ẽvarģēlis PS., ēverjēlis L., ein Übermütiger, Ungezogener, jem., der verkehrt tut und spricht. [Wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 578

‡ gàisave AP., eine alberne, leichtfertige Weibsperson.

Avots: EH I, 377

galvenãji: galˆvenāji Heidepfeld, galˆve̦nāji Meselau.

Avots: EH I, 381

galvenãji, Blaubeerensträucher Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 597

galˆvene,

1): auch Oppek. n. BielU.;

3): auch Heidenfeld, Lös., Sessw.

Avots: EH I, 381

galˆvene,

1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;

2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;

3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].

Avots: ME I, 597

galvenīce,

1) der Wipfel
U., BW. 13250, 53;

2) eine grosse Wintermütze
Bers. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 597

galˆveniẽks,

1): der Hauptmann
Ev.; dat. pl. galveniekims LLD. II, 23 ₃₁ ; ‡

4) der Analphabet
Ruj.

Avots: EH I, 381

galˆveniẽks, galˆviniẽks (li. galviniñkas "Bürge"), galvnieks,

1) das Haupt, Oberhaupt, der Vorgesetzte, der Anführer:
še ir viņu tē̦vu namu galvinieki II Mos. 6, 14. tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci BW. III, 1, 20. tu galvnieks mums, mēs luocekļi GL.;

2) Bürge, Kavent, Geissel:
kad parādnieks nespēj maksāt, tad jāmaksā galvniekiem;

3) (lokal) der Gipfel, Wipfel
Sessw. (= galuotne): rāva viena, rāva uotra, nenuorāva galvnieka BW. 13250, 12.

Avots: ME I, 597

galve̦ns, ‡

2) tüchtig ("krietns, dūšīgs") Gramsden (mit alˆ ² ): iekš bībelstāstiem es biju dikti g.

Avots: EH I, 381

galˆve̦ns,* hauptsächlich, wichtig: galve̦nā lieta, die Hauptsache; galve̦nais nuolūks, der Hauptzweck; galve̦nie ieme̦sli, die hauptsächlichen Ursachen.

Avots: ME I, 597

‡ gàrvèlce ² Skaista, garvelce Gaigalava, Memelshof, Merdzine, Nirza, Rundāni, Silajāņi, Stirniene, Viļāni, der Regenbogen.

Avots: EH I, 385

gatuve (unter gatva),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob.

Avots: EH I, 387

gatve (unter gatva);

1): auch Siuxt.

Avots: EH I, 387

‡ gaveĩnis AP., = gavẽnis.

Avots: EH I, 388

gavelêt: auch Lös.

Avots: EH I, 388