Paplašinātā meklēšana

‡ âbuole̦ns ² PlKur., Strasden, Demin. zu âbuols, ein kleiner Apfel.

Avots: EH I, 192

‡ âbuôlte̦ns ² Strasaen, = âbuole̦ns ² .

Avots: EH I, 192

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9

‡ agre̦ns Bers., = agrējs.

Avots: EH I, 4

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22

‡ atse̦kls Pilda, = zùobgalis. Zu aisît(ies).

Avots: EH I, 5

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

‡ àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. ² 559.

Avots: ME I, 22

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

‡ àize̦kls ² Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].

Avots: ME I, 32

àizkle̦puôt: ‡ Refl. -tiês, = iekle̦puôtiês.

Avots: EH I, 31

aizkle̦puôt = àizkãsêt U.

Avots: ME I, 32

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

‡ àizļe̦n̂karêt Lis., taumelnd, wankend, ungelenk hin-, weggehen.

Avots: EH I, 37

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40

‡ àizne̦sât Sessw., wiederholt oder verschiedene Objekte (einzeln) hin-, wegtragen.

Avots: EH I, 40

‡ àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

‡ àizse̦buôtiês, sich verspäten Autz, Gr.-Essern.

Avots: EH I, 47

‡ àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47

àizse̦gluôt, tr., besatteln: trīskārt zirgu aizse̦gluoju BW. 14810.

Avots: ME I, 49

àizse̦gs, auch àizse̦ga, die Decke.

Avots: ME I, 49

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

‡ àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àizte̦kât, hin-, wegtrippeln: nezin kur bē̦rns aizte̦kājis.

Avots: EH I, 57

‡ àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59

akme̦naîns: akmiņains auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 66

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. ² 412.

Avots: ME I, 63

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

ame̦kns, durch Metathesis aus akmens, der Stein Etn. IV, 124.

Avots: ME I, 70

‡ apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78

‡ apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.

Avots: EH I, 75

apde̦ga, apdegšņa, halbabgebrannte und halbgereinigte Rodung Naud.

Avots: ME I, 81

I apde̦ga: "ein längst apgerodeter Wald, der aber nicht aufgepflügt. sondern mit Gras bewachsen ist" Renzen.

Avots: EH I, 77

‡ II apde̦ga "der Bodenraum (bẽniņi), paspãrne 2"Puhren.

Avots: EH I, 77

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. ²

Avots: ME I, 81

‡ II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79

‡ apde̦r̂vuôt ² Dunika, Rutzau, = apdar̂vuôt.

Avots: EH I, 77

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83

apdze̦nât [li. apgenė´ti], tr., Äste vom Baume hauen: apdze̦nāju sila priedi BW. 15507, 1.

Avots: ME I, 84

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79

apdze̦nâtiês, sich belaufen (vom Vieh) Stürzenh.

Avots: ME I, 84

aple̦skât,

1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,

2) um etw. laufen:
ap pļavu C.

Avots: ME I, 101

‡ apgre̦muôt, bekauen: a. kumuosu (bet nenuoēst) Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84

‡ apgre̦m̃zduôt MSil. "= ‡ apgremzdêt 1".

Avots: EH I, 84

‡ apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84

apkārtne̦s, dial. (Loc. Pl.) Dond. für apkārt, umher, ringsum LP. VII, 900.

Avots: ME I, 94

‡ apķe̦puruôtiês, zappelnd sich umwenden: bē̦rns apķe̦puruojies uz mutes Nitau u. a.

Avots: EH I, 96

‡ apkle̦nkât, ungelenk (von Haus zu Haus gehend) durchstréifen: a. visu pagastu Schnehpeln. Vgl. apklencêt.

Avots: EH I, 92

‡ apkle̦puôt behusten: ēdienu nevajaga a. Jürg., Trik.

Avots: EH I, 92

‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94

aple̦duôt, intr., sich mit Eis bedecken: lapas sāka aple̦duot JR. IV. 140.

Avots: ME I, 100

‡ apļe̦kât, um etwas herumlaufen: a. ap istubu Rutzau.

Avots: EH I, 100

aple̦nka, Demin. aplenciņš, ein eingefriedigter Weideplatz (Naud.). Cf. apluoks.

Avots: ME I, 100

aple̦nkãm, aple̦nkus für aplinkām Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 100

‡ aple̦nku(s) Ewers, = aple̦nkām.

Avots: EH I, 98

‡ aple̦nku(s) Ewers, = aple̦nkām.

Avots: EH I, 98

aple̦puôtiês, stolz, verwöhnt, anspruchsvoll werden: šis man vēl aple̦puosies Alm.

Avots: ME I, 101

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101

apme̦r̂guôt, s. apmar̂guot.

Avots: ME I, 106

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦ts,

1) = apmẽ̦rs: četru draudžu apme̦tā

Austriņš Nopūtas vējā 21;

2) eine Art Staubmantel
Renzen;

3) "der Bewurf"
(?) Wessen.

Avots: EH I, 101

‡ apne̦r̃ruôt Siuxt, verhunzen: kāpēc tu ļāvies sevi a.?

Avots: EH I, 103

‡ appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106

apse̦buôtiês, sich verspäten.

Avots: ME I, 118

apse̦dluôt, apse̦gluôt, besatteln: zirgu.

Avots: ME I, 118

apse̦ga (unter apse̦gs): alles, womit man sich bedecken kann (eine Deche, ein Pelz usw.) Warkl.

Avots: EH I, 111

apse̦gs (auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, AP.): gen. s. apsedziņa BW. 12413, 2 var.; 12638, 1. pusnātna apsedziņi 5169. ar tuo linu apsedziņu (kann auch zu apse̦ga gehören!) 29132, 1 var.

Avots: EH I, 111

apse̦gs, apse̦ga, Demin. apsedziņš, apsedziņa, die Bedeckung, die Decke: deķi man apse̦gā oder apse̦gam BW. 13275, 33642, die Decken dienen mir zur Bedeckung. Sprw.: kāda apse̦ga, tādu jāse̦dzas. galvas apse̦gs, Kopfbedeckung.

Kļūdu labojums:
13275, = 13276;

Avots: ME I, 118

apse̦r̂muôt, für apsar̂muôt PS.

Avots: ME I, 118

apse̦ruôt, den First eines Strohdaches mit einer Schicht von Schäbe und Lehm (gegen Regen) bedecken; auch apsiruôt.

Avots: ME I, 118

‡ apsle̦pkavuôt, ermorden (viele apsle̦pkavuotu latviešu intelligenci Deglavs Rīga II, 1, 7.

Avots: EH I, 114

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

‡ aptre̦knuôt "fett machen" Für. I (unter tre̦knuot).

Avots: EH I, 122

‡ aptre̦ñkât, = ‡ aptrañkât 1.

Avots: EH I, 122

aptuve̦ni, Adv., ungefähr, annähernd: aptuve̦ni ap 2000 rubļi Kaw.

Avots: ME I, 132

apve̦cuôt, alt werden; apve̦cuojis, baufällig Dr.

Avots: ME I, 135

‡ apže̦ba, das Fahrgeleise (gramba) Memelshof.

Avots: EH I, 129

‡ apže̦bu(s) Bauske, Schibbenhof, apže̦bus Alt-Autz, Mesoten, = apžē̦rbām 2.

Avots: EH I, 129

‡ apže̦bu(s) Bauske, Schibbenhof, apže̦bus Alt-Autz, Mesoten, = apžē̦rbām 2.

Avots: EH I, 129

‡ apže̦guôtiês, aufschlucken (lat. singultīre) Lemsal: deva (= sita) tâ, ka ap˙že̦guojās vien.

Avots: EH I, 129

apže̦rgus (unter apžẽ̦rgām),

1): sievietes jddamas sēdēja tâ~paf kâ vīrieši zirgā apže̦rgus Janš. Mežv. ļ. II, 131.

Avots: EH I, 129

ārde̦ns, geläufig, gewandt: valuodas risinājās arvienu ārde̦nāki Zeltm.

Avots: ME I, 241

ārde̦ts, ‡

2) locker
(mit ā`r ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 33.

Avots: EH I, 194

‡ âre̦n ² Rothof n. FBR. VIII, 129, Sūhrs n. FBR. VII, 52 Adv., = āran.

Avots: EH I, 194

‡ âre̦nā oder âreskā (?) purene Lubn., eine Art Pflanze, âre̦na pļava Sessw. "= āriska (sausa) pļ."

Avots: EH I, 194

âre̦s Dond., tahm. Lok. Pl. für ârā, heraus, hinaus: tapt āre̦s nuo purva LP. VII, 245, 945.

Avots: ME I, 242

‡ ase̦npuķe Popen, hypericum quadrangulum.

Avots: EH I, 130

ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]

Avots: ME I, 143

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ atdze̦nât Siuxt u. a., wiederholt wegtreiben, -scheuchen: atdze̦nādama mušas Pas. IV, 90.

Avots: EH I, 140

‡ atde̦sât (vulgär) Trik., herkommen.

Avots: EH I, 139

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154

‡ *atde̦viêm (oder *atdevjiem?) Selsau n. FBR. IX, 158, Adv. (dat. oder instr. plur.), = atduôšām (unter atduôša), als Gegengabe.

Avots: EH I, 139

‡ ate̦lpa, eine kurze (kleine) Erholung (atpūta) Fossenberg.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt: man tâ sap krūtis, ka grūti a. Dond.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

‡ ate̦lsa (wo ?) = ‡ ate̦lpa.

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês: auch Wolmarshof (mit e̦l˜).

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

‡ atgle̦znuôt,* nachmalen, in einem Gemälde reproduzieren: a. šuo ... skatu Deglavs Rīga II, 1, 11.

Avots: EH I, 142

atgre̦muôt, wiederkäuen: tāds auniņš, kas atgre̦muo ze̦lta naudu LP. IV, 90, solch ein Widder, der Geld zurückwürgt, Geld speit. atgre̦muoj(u)ši izgrūdīs (vilki tevi) ceļa maliņā BW. 20708; auch uneigentl., wiederholen: atgr. cita mācības.

Avots: ME I, 159

atkãre̦ns,

1) steil
L.: atkāre̦ns kalns Aps., Lub. (zu atkārt);

2) herabhangend, klaffend:
nuo... atkāre̦nās kabatas U. b. 113, 63.

Avots: ME I, 166

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦parâtiês Frauenb., Siuxt, = atķe̦puruôtiês: Andžus neizcieta vis tuo vē̦de̦ra guļu, atķe̦parājās gan! Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

‡ atķe̦puŗuôtiês Dunika. = atķe̦puruôtiês 1.

Avots: EH I, 152

‡ atķe̦r̃râtiês Siuxt, = ‡ atķe̦l˜lâtiês.

Avots: EH I, 152

‡ atkle̦ñkât Schnehpeln, hinkend herkommen.

Avots: EH I, 148

atkle̦puôt, intr., aushusten, hustend auswerfen. Refl. -tiês, sich ausräuspern: viņš atkle̦puojās, lai dabūtu balsij cik necik skaidrību Aps.

Avots: ME I, 167

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

‡ atkre̦pas, der Schleim, Auswurf (beim Husten) Dond.: kādas biezas a˙! tas nav uz labu.

Avots: EH I, 150

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

‡ atle̦ku, Adv., abstehend, losgelöst Bērzgale: papīrs nav pielipis pie sienas, bet stāv atle̦ku.

Avots: EH I, 153

‡ atļe̦pât, atļe̦puôt, ungewandt herkommen Siuxt: māte gaidīja, lai mazais pie viņas atļe̦pā.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rât Dond., = atļubt: čūkai ausis atļe̦rājušas.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rgât Dond., = ‡ atļe̦rât.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rgâtiês, = ‡ atmẽdîtiês: "le, ļe, le!" Jete atļe̦rgājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 17,

Avots: EH I, 154

atļe̦skât, intr., herbeischlendern: viņš atļe̦skāja nuo tīruma C.

Avots: ME I, 172

‡ atlupe̦ns Ar., = atluobans: a. rācenis, atlupe̦na miza.

Avots: EH I, 154

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

atme̦rgi "?": deviņi atme̦rgi (Var.: atmiegi) nuo sola suolā BW. 16753.

Avots: ME I, 176

atme̦sls, was weggeworfen wird, der Auswurf, das Verworfenste, Schund, das Verachtete: dzē̦rājiem, šiem plikiem pasaules atme̦sleim St.

Avots: ME I, 176

‡ atme̦taîns, = ‡ atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

‡ atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177

atme̦zgluôt, auch atmežģīt, atmežģinât tr., lösen, entwirren: me̦zglu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 177

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180

‡ atne̦sât, wiederholt herbringen Dunika: a. utis (nuo citām mājām).

Avots: EH I, 157

‡ atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159

atše̦bus, dv., mit zwischen den Beinen zurückgewandten Händen: šuo zāli vajaguot atše̦bus raut, t. i. ruokas caur kājām izbāžuot Etn. III, 53; atše̦bus sist, rückwärts schlagen Grünh.

Avots: ME I, 200

atsê̦de̦ns, auch atsêdiês ūdens, aufgestautes Wasser Aps.

Avots: ME I, 189

atse̦dluot, atse̦gluot, tr., ab-, entsatteln: zirgu.

Avots: ME I, 189

*atse̦dzē̦ns: auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Domopol, Kaltenbr. ("der Widerhaken an einer Eisenstange, die in die Wand getrieben wird").

Avots: EH I, 164

[* atse̦dzē̦ns, zu erschliessen aus infl. atsadzāns "Widerhaken am Angelhaken". Wohl zu segt

Avots: ME I, 189

‡ atse̦kas, die Folgen: paģiru a. Veselis Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 164

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

‡ attape̦ns Strasden, = attapĩba: man a[r]˙vien bi[ja] tas attape̦ns, kuo atsacīt; es nepalik[u] ne˙kad klus[u].

Avots: EH I, 175

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

atte̦ka, s. attaka.

Avots: ME I, 204

‡ atte̦kât, (wiederholt) eilig hertrippeln: bē̦rns atte̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

‡ attre̦ñkât Jürg. u. a., = ‡ attrañkât.

Avots: EH I, 176

[atve̦rs, offen: atveries un stāvi atve̦ra Manz. Post. II, 213; atve̦ra mute, ein offener Mund Manz. Lettus, cap. IV; atve̦rs būt, offen sein Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 209

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

atže̦bus, rücklings, hinterwärts: es viņam iesitu atže̦bus Kursiten.

Avots: ME I, 213

atze̦laîns, s. atzalaîns.

Avots: ME I, 212

‡ atže̦rbus braukt, halbspur fahren BielU.

Avots: EH I, 183

aûde̦kls: auch Ramkau, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 183

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215

aûgšdze̦lzi, der Oberkiefer, die obere Kinnlade Warkl.: augšdze̦lzuos priekšā nav zuobu.

Avots: EH I, 185

aûgstce̦pure, die hohe Mütze: augstce̦pures tē̦va dē̦lu BW. 12123.

Avots: ME I, 217

‡ aûgstde̦gunĩba* Deglavs Rīga II, 1, 152, die Hochnasigkeit.

Avots: EH I, 184

‡ aûgstde̦gunîgs, hochnasig: augstde̦gunīgi pacēlis snīpi Deglavs Rīga II, 1, 159.

Avots: EH I, 184

aũkste̦ns, kühl: aũkste̦ns laiks. Mat. Paul.

Avots: ME I, 222

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186

‡ aũļe̦kiem Ahs., aũļe̦ku ebenda, aule̦kām.

Avots: EH I, 187

‡ aule̦kis, Adv., = aule̦kām: skriešu a. vien Janš. Bandava Il, 93. laiduši a. Mežv. ļ. I, 93.

Avots: EH I, 186

auļe̦kuôt, intr., galoppieren: patruļa auļe̦kuoja B. Vēstn.

Avots: ME I, 224

aule̦kus (unter aule̦kãm): auch (mit aũ ) Grobin.

Avots: EH I, 187

aunde̦guns (Spr., Lubb-Essern), Botrychium matricariae.

Avots: ME I, 225

‡ ause̦kls (personifiziert) Pas. V, 999, = aũseklis.

Avots: EH I, 188

ave̦nãjs [C., Segewold], [avenājs Salis, Lemsal], avieksnājs, aviesenājs, der Himbeerstrauch: aviesenājā mirdzēja pa kādai uogai Purap. Bei Bezzenberger Lett. Di. - St. (aus infl. Andrenpo) 168 awikschuoje "Himbeere" [zu lesen in schriftle. Aussprache wohl: * aviekšāja oder * aviekšāji].

Avots: ME I, 232

I ave̦nragi, Schlangenkraut (Calla palustris L.), auch guoteņlapas, liepenes genannt RKr. II, 68; Konv. ^{1. 2.}

Avots: ME I, 232

II ave̦nragi: aviņradži BW. 7202 var., avanradži ebenda.

Avots: EH I, 189

II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.

Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas

Avots: ME I, 232

ave̦ns,

1): auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, AP., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Demin. acc. s. avenīti BW. 18260 var.; vgl. auch die Gesindenamen Aveni Lvv. II, 62 und Avenini I, 62 (Sunzel); II, 67 (Sonnaxt); aventiņš BW. 16791 zu ersetzen durch aventiņš BW. 4976, 8 var.; ‡

2) Demin. aveniņš, ein Pilz AP.

Avots: EH I, 189

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232

‡ ave̦tē̦na Rutzau n. FBR. VII, 117, Deminutiv zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ aviẽkste̦nãjs ² AP., Ramkau, = ave̦nãjs.

Avots: EH I, 190

azkre̦kls Popen, Ugahlen, der Busen; cf. àizkre̦kls.

Avots: ME I, 233

badadze̦guze, der Wiedehopf.

Avots: ME I, 247

‡ bãlde̦gunis, ein Blicher (eig.: wer eine bleiche Nase hat ) A. Brigadere Daugava 1928, S. 446.

Avots: EH I, 208

‡ bāle̦ns, = bālis: smilga auga atmatā, es savuos bāle̦nuos BW. 17700, 2.

Avots: EH I, 208

bal˜se̦ns C., dial. bal˜sans, weisslich: mati. tumsā parādās balsans gaišums R. Sk. II, 84 (Rain.)

Avots: ME I, 254

bal˜te̦muols, = bal˜tamuols BW. 28595.

Avots: ME I, 257

‡ barabe̦ka Ramkau, der Steinpilz.

Avots: EH I, 205

‡ bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem māmuliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209

‡ bârkste̦ns ² (mit e, aus ai?) Seyershof, = bā`rkstaîns 1: b. dvielis, lakats.

Avots: EH I, 209

be̦rnarags, [bē̦r̂naragi ² Bauske], (n. U. auch bērnarags und bē̦rnu raks im Anschluss an bērns, das Kind), der Verdingungstag, gew. mīkūņas, de̦ramdienas genannt. [ Aus li. bernu, (od.) berno rãkas.]

Avots: ME I, 280

baũze̦na kalns, ein unfruchtbarer Hügel Kand. [Wohl zu baũze 6.]

Avots: ME I, 268

be̦b(a)rains St., U., zottig; vgl. bē̦barains.

Avots: ME I, 276

‡ be̦be̦rkârkls ² (wohl mit e̦r aus rº) Ahs., Dunika, = be̦bra kā`rkls, solanum dulcamara.

Avots: EH I, 210

be̦b(a)rains St., U., zottig; vgl. bē̦barains.

Avots: ME I, 276

be̦bre̦nāji [AP., Lös., Feht.], Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. III, 73.

Avots: ME I, 276

‡ be̦bre̦nājs Ramkau, = ‡ be̦be̦rkârkls ² . Vgl. be̦bre̦nāji.

Avots: EH I, 210

be̦brs,

1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;

2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.

Avots: EH I, 211

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. ² 287 u. a.].

Avots: ME I, 276

be̦de̦kls "ein Mensch, der saumselig arbeitet" Domopol.

Avots: EH I, 211

be̦dns Lubn., Meiran, = biedns ² : be̦dnas smilktis, be̦dni kauli. Beruht auf r. бѣдный "arm"; zur Bed. vgl. li. grýnas "arm; bloss; lauter".

Avots: EH I, 211

‡ bedre̦ns Seyershof, = bedraîns: b. kartupelis.

Avots: EH I, 211

be̦duklains (zu best), grüftig: b. arumi Kaln. Uo. 44.

Avots: ME I, 277

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

be̦guonis, be̦gune Bielenstein Holzb. 625,

1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. ² 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [

2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].

Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. ¹ 209

Avots: ME I, 277

be̦guons (unter be̦guonis 1): eine fichtene klūga zur Verbindung eines Flosses mit einem Balken am Ufer Warkl.

Avots: EH I, 211

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

be̦ka, Demin. beciņa, auch becĩte BW. 2842,

1) der Kuhpilz (Agaricus cinnamonus):
nesēdi, krustmāte, kā be̦ka birzē BW. 1416. [Auch ciêtā be̦ka genannt, zum Unterschied von den nahe verwandten àuna be̦ka und uôzuolbe̦ka oder uôzuolene)];

2) eine alte Mütze;

3) be̦kas uz ple̦ciem, scherzhaft für Epauletten.
Cf. pe̦ka.

Kļūdu labojums:
1416 = 1486

Avots: ME I, 278

‡ be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd') mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns: b. dzis Biel. R. 135; nach Bielenstein bedeute es: meckern; stämmig (in der letzten Bedeutung werde es auch von Menschen gebraucht). Cf. bakans.

Avots: ME I, 278

‡ be̦kât Linden, Lubn., = be̦kuôt.

Avots: EH I, 212

be̦kuôt, Pilze lesen: ne˙viens neies be̦kuot, kur be̦ku nav. ej tu be̦kuot (gehe zum Kuckuck) ar visu savu policiju A. XXI,

Avots: ME I, 278

be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.

Kļūdu labojums:
negulat = neguļat

Avots: ME I, 278

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

[be̦lute, das Wasserloch, die Pfütze Wid. Anscheinend zu bala 2.]

Avots: ME I, 278

‡ be̦mbe̦rs Dond., ein Hasen- oder Schafmistkügelchen.

Avots: EH I, 212

be̦mburis (unter bemberis),

1): ein kurzstämmiger Baum
Segew.;

9): ein kurzbeiniger Fettwanst
Segew.

Avots: EH I, 212

be̦ñdrs: auch in Kabillen n. Büttner und Sackenhausen n. BielU.

Avots: EH I, 212

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279

‡ be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279

‡ be̦ravika AP., = baravīka.

Avots: EH I, 213

‡ be̦rabe̦ka BW. piel. ² 24310, 1, = baravīka.

Avots: EH I, 213

‡ bê̦re̦ns ² Seyershof, Kinder habend.

Avots: EH I, 216

be̦r̂gs: auch (mit e̦r̂ ² ) Erkul n. FBR. XIV, 59, Lemsal n. FBR. IV, 86. Wainsel n. FBR. XIV, 84; be̦rgi rudzi Grafental, gut gewachsener Roggen. ‡ Subst. be̦rgums ² Ladenhof n. FBR. XI, 69, = bar̂gums.

Avots: EH I, 213

be̦r̂gs dial. für bar̂gs, z. B. in Salisb. BW. 12318, [21651 var.]

Avots: ME I, 280

be̦ri [AP., Laud., Lös.], beŗi L. ST., beres, bẽrĩba, die Kornabgabe, Magazinschüttung, Tribut: visi rudeņuos be̦rus de̦vuši. [Zu bẽrt.]

Avots: ME I, 280

bē̦rme̦ta L. (für bḕ̦rnme̦ta), eine Kindesmörderin (Scheltwort).

Avots: ME I, 290

be̦rnarags: kad bērni prasa, kuo dara bè̦rnaraga ² dienā, tiem atbild: bērniem ragus sit pierē Linden.

Avots: EH I, 213

‡ be̦rnragi Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169, = be̦rnarags.

Avots: EH I, 213

be̦rulīte, Epith. des Schafes (wohl zu bẽrt) etwa - Spenderin [?]: avitiņa, be̦rulīte, līdzi pūru pieluocīt BW. 7573.

Avots: ME I, 280

‡ be̦r̂za laiks Druw., = beržu laiks.

Avots: EH I, 213

be̦rza,

1): Laichstelle für Lachsforellen
Segew., für Barsche Thomsdorf.

Avots: EH I, 213

[be̦r̂za Stelpenh., Roop,

1) Laichstelle:
trinas kā zivs uz be̦rzas;

2) eine abgeriebene Stelle an zwei Bäumen, die sich bei windigen Wetter aneinander reiben.]

Avots: ME I, 280

be̦rzts: auch (mit e̦r̂) Druw.

Avots: EH I, 213

be̦rzts, der Laich: iet uz be̦rzte, laichen Salis.

Avots: ME I, 280

be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.

Avots: ME I, 280

be̦r̂zumi PS., in Milch gebröckeltes Brot.

Avots: ME I, 280

be̦starags Konv. ¹ , der Lostreiber; anderwo dafür bumburnieks.

Avots: ME I, 281

be̦strs: "brašs, krietns" Pūņi, Sassm. (be̦stri puiši, rudzi), "brašs, spirgts" Neu-Salis (b. puisis), "mundrs, spēcīgs, plecīgs, liels" Lemsal (b. tēviņš, be̦stra līdaka).

Avots: EH I, 213

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281

be̦zbẽ̦ns PS., AP., für be̦zmē̦ns.

Avots: ME I, 282

‡ be̦zda Dunika, = bezde 2.

Avots: EH I, 213

be̦zdakli Linden, s. bezdeklis.

Avots: ME I, 282

be̦zdals,

1): loc. s. be̦zdalā BW. 34803, 1; ‡ 2 = dirselis 2 Dond.: tāds kâ b.: ne˙maz labi nepadarīji! ‡

3) ein winziges Quanlum
AP.: te jau tāds b. vien bij.

Avots: EH I, 213

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282

be̦zdaunieks, der Taugenichts, ein Schimpfwort Taurekaln n. Mag. XIII, 3, 55, Buschh. N. U., Kreuzb. Wohl zu bezdêt.

Avots: ME I, 282

‡ bezde̦gunis, fem. -ne, jem., dem die Nase amputiert ist.

Avots: EH I, 214

‡ be̦zde̦lē̦ns Saikava, = bezdelîdzē̦ns.

Avots: EH I, 214

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

be̦zmē̦ns: auch Kaltenbr., Oknist. Zur Etymotogie s. auch Karsten Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 97 und Räsänen ebenda 274.

Avots: EH I, 215

be̦zmē̦ns, be̦zmē̦rs, be̦zme̦rs Kand., auch ve̦zmē̦ns Etn. III, 138, U., auch be̦zbē̦ns, die Schnellwage, der Besemer. [be̦zmē̦ns nebst li. bezmė˜nas wohl aus r. безмѣнъ; be̦zmē̦rs dagegen wohl zunächst aus mnd. bes(e)mer "eine Art Wage"; vgl. Berneker Wrtb. I, 53 f.]

Avots: ME I, 284, 285

‡ be̦zmins Warkl., = be̦zmē̦ns.

Avots: EH I, 215

‡ be̦zvḕ̦ns ² Auleja, = be̦zbẽ̦ns.

Avots: EH I, 215

‡ be̦zvins Warkl., = be̦zbẽ̦ns.

Avots: EH I, 215

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê ² ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

bìeze̦ns, dicht: bieze̦nais jeb blīznais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 306

[* bimbe̦ss (gespr. bìmbass ² ), ein träger, ungelenker Mensch Domopol; vgl. bimba 3.]

Avots: ME I, 296

[bir̂ze̦ns C., Lis., Bers., Salisb.], birzans Plm.; [birze̦na maize C.]

Avots: ME I, 299

‡ ble̦dāns oder ble̦dē̦ns Sessw. (gesprochen: bladāns) "ein feister, schwerer Mensch".

Avots: EH I, 227

bļe̦cka, ein schmutziges, unordentliches Frauenzimmer.

Avots: ME I, 320

‡ bļe̦gaža "?": maize kā b. Planhof, von klebrigem, wässerigem Brot gesagt.

Avots: EH I, 233

bļe̦ka, frischer Kuhmist.

Avots: ME I, 321

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

‡ bļe̦m̃ba AP., = bļe̦m̃ma.

Avots: EH I, 233

‡ bļe̦m̃bât AP., = bļe̦m̃mât.

Avots: EH I, 233

bļe̦m̃ma, Fasler: viņš ir liels bļe̦mma! Smilt., Wolm. (auch ļe̦m̃ma).

Avots: ME I, 321

‡ bļe̦m̃mas NB., = ‡ bļam̃mas: vai neturēsi muti? dabūsi pa bļe̦mmām!

Avots: EH I, 233

[bļe̦m̃mât, faseln Trikaten].

Avots: ME I, 321

bļe̦ra, ein Plapperer: bļe̦rai nevar muti vien aizbāzt Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 321

[ble̦ska LKVv., ein schmutziges, unordentliches Weib.]

Avots: ME I, 314

‡ bliẽke̦ns Seyershof, fest, nicht locker: lejasgals tīrumam b., tāpēc ka pavasarī ilgi stāv ūdens virsū.

Avots: EH I, 231

bluse̦nāji, blusenes, blusiņas Mar. n. RKr. XV, 108,

1) Flohknöterich (polygonum persicaria),
auch sūrenes genannt;

2) Schattenblume (majanthenum bifolium),
auch žagatiņa genannt;

3) Rauschbeere (empetrum nigrum),
auch vistenes genannt Konv. ² ;

4) festuca elatior Etn. IV, 118.

Avots: ME I, 318

‡ bol˜de̦rt (tahmisch) Dond. n. FBR. V 126, (tahmisch) bol˜drit Ugalen n. FBR. VII, 16 "= bul˜durêt".

Avots: EH I, 235

‡ bom̃bure̦ns Seyershof, = bum̃buraîns: bombure̦na zeme. kuls istabā ir tik b., ka nevar ne˙maz staigāt.

Avots: EH I, 235

‡ borbe̦ka Salis, Sussikas, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235

‡ bre̦gus "?": skābs kâ b., von etwas sehr Sauerem gesagt Salisb.

Avots: EH I, 240

bre̦ks, entbehrlich, nichtswürdig St.: alkšņu lapas . . . par bre̦kām turētas Lange Latv. Ārste 72.

Avots: EH I, 240

bre̦ks [aus braks 2.], auch brē̦ks, unnüzt, untauglich; brē̦ku lietiņas, unbedeutende Kleinigkeiten.

Avots: ME I, 330

‡ bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240

‡ bre̦m̃žuks (?) Frauenb.,

1) der Boll, Stier;

2) Schimpfname für einen dicken, ungeschickten Menschen.

Avots: EH I, 240

‡ bre̦ndaviņš, = brañdvĩns: tec kruogu bre̦ndaviņa! BW. 20087 var.

Avots: EH I, 240

bre̦ndavīns, bre̦nadvīna piedzē̦rušu 19799, 1 var. sūrais bre̦ndavins 26278.

Avots: EH I, 240

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

‡ bre̦ñdiņš Lems. n. FBR. IV, 86, Salis, bre̦ñdins Seyershof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

‡ bre̦ñduvĩns Wolmarshof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

‡ bre̦ñgiņš Wainsel n. FBR. XIV, 88 "?"

Avots: EH I, 240

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n ² , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240

bre̦ñgs [Salisb. u. a., bre̦n̂gs Nerft], bre̦ngums, s. brañgs, brañgums.

Avots: ME I, 330

bre̦ñkũzis Mag. IV, 2, 111, A. XII, 206, [PS., auch bre̦ñgūzis C., Ruj., brañgūzis Salis], = brankūzis.

Avots: ME I, 330

‡ bre̦sla (> hochle. brasla) Zaļmuiža bre̦sls Wainsel n. FBR. XIV, 84, = brasls I 1.

Avots: EH I, 240

‡ brìede̦kls ² Domopol, Pilda, brìedakls ² Zvirgzdine, ein Schwätter, Lügner.

Avots: EH I, 243

‡ briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243

briêde̦ns Janš., sich ausdehnend, anschwellend, aufgehend: briede̦na mīkla maize; briede̦ni ķiļķe̦ni (zu briest).

Avots: ME I, 336

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244

[bruce̦kls Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 338

brùkle̦nājs: auch (mit û ² ) Ramkau, brûklenājs ² Grenzhof n. FBR. XII, 12, Salis.

Avots: EH I, 246

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

‡ bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246

buce̦ns, ein Widder: auch AP.; Demin. buceniņš als Kosename N.-Peb.

Avots: EH I, 248

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344

‡ bude̦lē̦ns BW. 33539, 1 var., Demin. zu budēlis I.

Avots: EH I, 249

‡ bùnde̦ga ² Fest., = bundaga.

Avots: EH I, 252

‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254

‡ II burbe̦kls Bērzgale, = ‡ burba.

Avots: EH I, 254

‡ bur[v]e̦kls Saikava, = burveklis 1.

Avots: EH I, 255

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355

‡ buzule̦ns Seyershof, = spurains 1: b. suns.

Avots: EH I, 256

‡ čakarne̦ns Seyershof, uneben ("grumbuļains").

Avots: EH I, 283

‡ čakste̦lē̦ns Pilda, = čakstē̦ns.

Avots: EH I, 283

‡ čaube̦ns, leicht zerbrechlich Kronw.

Avots: EH I, 285

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406

caure̦n, caure̦s, dial. für cauri: caur tautām caure̦n jāju BW. 10980, LP. VII, 867.

Avots: ME I, 365

caũrme̦duots, honigdurchtränkt: caurde̦duotu alutiņu BW. 26280.

Avots: ME I, 365

‡ caũrte̦ka,* Wasserdurchlass, Abflussrohr.

Avots: EH I, 261

[ce̦blains Ruhental u. a., = cablains: ce̦blaina vista.]

Avots: ME I, 367

[ce̦bluots Stuhrhof "mit einem Schopf versehen": ce̦bluotas zuosis.]

Avots: ME I, 367

[ce̦bls, dichtes Haar: kaujuoties iekrist ce̦blā Neu - Bergfried.]

Avots: ME I, 367

[*ce̦bls, s. cabls.]

Avots: ME I, 367

‡ ce̦bri, = puduris 1 Frauenb.: rudzi jau ce̦bruos me̦tas.

Avots: EH I, 262

[ce̦brs Rosenbeck "ein Waldtier"(?).]

Avots: ME I, 367

‡ II ce̦brs, ein kleiner Strauch Luttringen.

Avots: EH I, 262

‡ če̦brs Frauenb. "če̦murs; krūmājs".

Avots: EH I, 288

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367

[če̦burkājis, ein zum Aufziehen des Gewebes nötiges Instrument Sehren, Druw.]

Avots: ME I, 409

[če̦burs Morizberg, ein sehr ästiger Baum od. ein sehr dichter Strauch.]

Avots: ME I, 409

[cē̦ce̦las "sollen Klumpen heissen" L.]

Avots: ME I, 376

ce̦ci, ce̦cas, alte Lumpen LD.

Avots: ME I, 367

‡ II ce̦ci "= ce̦cumi" (?) Plm.

Avots: EH I, 262

ce̦cumi: auch L., Burtn., Kegeln, Salisb., Seyershof, Smilten, Trik.

Avots: EH I, 262

ce̦cumi Wend., [Wolmar], ce̦kumi, für se̦cumi, se̦kumi.

Avots: ME I, 367

[ce̦dri,] cedriņš, [Heidekraut]: daži cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš. [Zu gr. χέδρος "Wachholder"?]

Avots: ME I, 367

če̦ga: tikt tev pie če̦gas klāt Janš. Mežv. ļ. II, 238.

Avots: EH I, 288

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

‡ če̦gât NB. "sich anschicken, den Geschlechtslrieb zu befriedigen (von Hähnen und Gänserichen)".

Avots: EH I, 288

če̦gaunis, ‡

2) "die Stelle zwischen den Hörnern einer Kuh"
Frauenb.

Avots: EH I, 288

[če̦gaunis, der Rücken, der Höcker: sunim vajaga saduot pa če̦gauni Stuhrh.]

Avots: ME I, 409

‡ če̦gna, = če̦ga, der Schopf (?): nuoķeŗ šim pie če̦gnas Pas. VIII, 91.

Avots: EH I, 288

ce̦guone, ‡

2) der Schopf
Pankelhof.

Avots: EH I, 262

ce̦guone, der untere Teil einer Kleestaude mit den Wurzeln Altenburg.

Avots: ME I, 367

če̦guone, ‡

2) "der obere Teil des Kopfes"
Frauenb.

Avots: EH I, 288

če̦guone, ein Kohlkopf od. etwas einem Kohlkopf Ähnliches Katzd. Hierher wohl auch kniplauku če̦gaunis JK. VI, 29 [Vgl. I čaga 2.]

Kļūdu labojums:
kniplauku = knipluoka

Avots: ME I, 409

‡ če̦guonis Frauenb. "= če̦guone ‡ 2".

Avots: EH I, 288

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367

če̦gums,

1) "das Ende des Firsfes an einem Strohdach"
AP.;

2) (s. unter če̦ga): das Haar in der Mitte des Kopfes
N.-Peb.: tev č. nav kārtībā; ‡

3) "die Stelle, wo der Hals (Nacken) aufhört und das Rückgrat beginnt
AP.: pirtī saka peŗuoties: "uzper nu man vēl pa če̦gumul"

Avots: EH I, 288

[če̦gums Serbigal, = čugums, čigums.]

Avots: ME I, 409

ce̦guna, der Schopf, Zopf: ņemt aiz ce̦gunas, klupt ce̦gunās Grünh. ce̦guns Elv., ein Pferdezopf; [vgl. ce̦kūna].

Avots: ME I, 367

‡ ce̦gūna "wirres Haar" Auermünde.

Avots: EH I, 262

‡ če̦guns, in der Verbindung se̦dlu č. Dünsberg, der Sattelknopt.

Avots: EH I, 288

I če̦ka: brūklenēm šuogad lielas če̦kas Dond.

Avots: EH I, 288

I če̦ka,

1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].

Avots: ME I, 409

II če̦ka, eine Kuh, die am Donnerstag geboren ist Pinkenhof; [vgl. ce̦kula].

Avots: ME I, 409

če̦kains, traubenartig, voller Trauben Preip. 36.

Avots: ME I, 409

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦kata Ruhtern, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 262

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288

če̦kls, = čakls: kam če̦kla staigāji pie bāleliņa N. - Bartau.

Avots: ME I, 409

‡ ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês: auch ("streiten") N.-Schwanb., ("sich raufen") Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês, [streiten, Händel haben Doblen]: vai nu prāts ve̦cākajam ce̦kuoties pretī Alm.; [tollen, ausgelassen sein Lindenhof; ringen Gramsden; sich raufen Morizberg: gaiļi ce̦kuojas Roop, Arrasch].

Avots: ME I, 368

ce̦kula: (= ce̦taļa) auch Seyershof.

Avots: EH I, 262

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

ce̦kums, = se̦kums.

Avots: ME I, 368

ce̦kūna, der Schopf, dichtes Haar: tam biezi mati kâ ce̦kūna Naud.; vgl. ce̦guna.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263

ce̦laine, ein Gurt: ar krāšņām ce̦lainēm sajuozušies Austriņ M. z. 10. Vgl. calene.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦laks "?": māk ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368

‡ cele̦ns [sic!] Seyershof, langs gestreift (vom Gewebe): kad cele̦nu audaklu auž, tad vajaga četras paminas.

Avots: EH I, 263

ce̦li, schmückender Saum an der sagša [?],"ceļi ir izruotājumi gar sagšas malu uz pušķu vīzi, sagriezti nuo diviem pīniņiem": sēsi ce̦li sagšas griezt BW. 6673.

Avots: ME I, 368

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369