Paplašinātā meklēšana

‡ àizkànčît ² , -ĩju Saikava, hin-, weggehen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 29

‡ àizkanguôt, auf Stelzen hin-, weggehen Alswig.

Avots: EH I, 29

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

‡ àizkankât, auf einem schlechten Weg oder mit einem schwachen Pferd hin-, wegfahren Trik.; mit müden Schritten hin-, weggehen Lubn.

Avots: EH I, 29

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

‡ akan Dunika, akanāt Druw. n. RKr. XVII, 70, = atkan.

Avots: EH I, 65

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit al̂ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

‡ anikans A.-Schwanb, n. FBR. V, 148, = zuosulē̦ns.

Avots: EH I, 70

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89

apkañtêt, tr., bekanten, besetzen: svārkus. apkañtējums, der Besatz.

Avots: ME I, 93

‡ apskañdinât ar dziesmām visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113

atkan: auch BW. 2617, 4, LP. V, 256, VI, 540, Baltinov n. FBR. XI. 127, Borchow n. FBR. Xlll, 30, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Warkl. n. FBR. XI, 102, Wessen n. FBR. XIII, 91, Fest., Golg., Heidenfeld, Saikava, Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 145

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164

atkanās Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., = atkan.

Avots: EH I, 145

‡ atkanātēs Vīt., Adv., = atkan.

Avots: EH I, 145

‡ atkanatiņ, Adv., = atkan: vai tu a. atnāci? Kalz. n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 145

atkanêt (refl. -tiês), etw. wiederholen Kalzenau. [Wohl eine Ableitung von atkan.]

Avots: ME I, 164

atkanies (unter atkan): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 146

atkañtêt,

1) = atšūt 1: a. galdautam malas Kalz. u. a.;

2) = atcìrst 1: a. dēļa malu Kalz. u. a.

Avots: EH I, 146

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192

atskanîgs, widerhallend: mežs ir tik atskanīgs A. XX, 7.

Avots: ME I, 192

‡ augšākan, Adv., höher Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 185

aûgstskanîgs, hochtönend, schwülstig: valuoda B. Vēstn.; vārdi Ar.

Avots: ME I, 218

‡ bakans "Prügel zum Einrammen der Pfählë BielU.

Avots: EH I, 199

bal̃skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]

Avots: ME I, 254

brũnsarkans, bräunlich rot: brūnsarkana gaisma BW. 32160.

Avots: ME I, 341

‡ bur̃kanis Salis, burkans Golg., bur̃kan̂ts ² (li. burkantas) Iw., Schnehpeln, = bur̃kãns: sīki rutki, burkanīši BW. 2973, 1 var. Zur Form auf -nts vgl. Skardžius Die slav. Lehnw, im Altli. 48.

Avots: EH I, 254

čakans, Epith. des Schwertes im VL.: zuobentiņ, čakaniņ, iesim abi tautiņās BW. 15998. [Wohl identisch mit] čakans L., ein hölzerner Hammer. [Aus p. czakan "Keilhaue" (zur Bed. vgl. sloven. čakàn "Hammer" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 134.)]

Avots: ME I, 401

‡ četrakantīgs Kaltenbr. = četrkantīgs.

Avots: EH I, 289

četrkanšu mieži, vierzeilige Gerste.

Avots: ME I, 411

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrkājains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrkājains versetz werden).

Avots: ME I, 411

daiļskanîgs, wohllautend: daiļskanīga dziesma, valuoda.

Avots: ME I, 431

‡ dikañts Frauenb. "ein ausgelassenes, wildes oder nervöses (tramīgs) Kind".

Avots: EH I, 320

divkañšu [zum entlehnten kañte "Kante"] mieži, zweizeilige Gerste (hordeum distichum).

Avots: ME I, 472

‡ divkañtis Siuxt, die zweizeilige Gerste; vgl. divkañšu mieži.

Avots: EH I, 323

divskanis *, der Diphthong.

Avots: ME I, 473

‡ droñkans Salis, = druñkaîns.

Avots: EH I, 335

‡ dujkañču mieži Dunika, Kal., Rutzau, = divkañšu m.

Avots: EH I, 339

‡ dūkana Ulanowska Łotysze 13, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525

‡ dũkanis AP., dùkanis ² Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û ² ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù ² ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù ² ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù ² ) Linden in Kurl., (dûkans ² ) Salis; dunkelbraun (mit ù ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 346

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans ² Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525

dũkanums, die Farbe des Schweissfuchses.

Avots: ME I, 525

dun̂kans ² Kand., [dùnkans ² Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517

dze̦lte̦nsar̂kans, gelbrot.

Avots: ME I, 542

e̦lkans Manz., = alkans, hungrig.

Avots: ME I, 567

‡ ìekančît, iekančuôt "?": liela, gaŗa dē̦lu māte iekančīja (Var.: iekančuoja, ielīguoja u. a.) istabā BW. 25304.

Avots: EH I, 518

ìekanda Wessen, das Verlangen seinen eigenen Willen durchsetzen; vgl. iekuosties.]

Avots: ME II, 24

‡ ìekandavât,

1) eindressieren, abrichten
Katz. und Lubn, n. Fil, mat. 27, Meselau: ie. zirgu. kuŗš tuo bij agrāk iepīckājis jeb ... iekandavâjis ("?") Austriņš Nopūtas vējā 63;

2) "iekalt cilvē̦ka kājas kuoka klučuos" Lixna.

Avots: EH I, 518

‡ ìekàndavuôt ² Heidenfeld, = ‡ ìekandavât (auch auf Menschen bezogen): viņš jāduod pie cita saimnieka par puisi, lai labi iekandavuo.

Avots: EH I, 518

‡ iekankstêtiês ² Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518

ìekañtêt,

1) einkanten (mit Nähen);

2) anfangen einen Balken zu behauen.

Avots: ME II, 24

‡ ielìkans ² Liepna, = iẽlìks.

Avots: EH I, 527

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski ² Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans ² Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. ² 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52

iẽsalkans, auch [ìesal̂gans Arrasch, Salis, iêsalge̦ns ² Ruj.], iesalgans U., süsslich.

Avots: ME II, 61

iẽsar̂kans, [iêsarkans ² Salis], rötlich, ins Rote spielend: iesarkana saule lēca BW. 18975, 1.

Avots: ME II, 61

ìeskañdinât, tr., erschallen, erklingen lassen: lai cilvē̦ks šuo zvanu ieskandinātu Pūrs III, 115. Refl. -tiês, einen klingenden Ton von sich geben: divas balss dakšiņas ļaujas ieskandināties viena nuo uotras MWM. X, 45.

Avots: ME II, 64

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. -tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

izkañcinâtiês, sich durchschlagen, auskommen: kâ var ar tik maz luopu ē̦damā visu ziemu izkancināties Dond.

Avots: ME I, 747

izkandavât, tr., durchbleuen, peitschen: vai nu zirgu labi izkandavāji Serb.

Avots: ME I, 747

izkankarêt, ‡

3) hinaustreiben
(pejorativ) Auleja: kāļ luopus izkankarējām.

Avots: EH I, 453

izkankarêt,

1) intr., sich wegschleppen:
izkankarējis atkal nuo mājas Serb.;

2) betrügen:
žīds tevi izkankarējis Erlaa.

Avots: ME I, 747

‡ izkankšinât, austrinken, aussaufen Frauenb.: kamē̦r es atnāku, viņi jau izkankšinājuši visu pudeli tukšu.

Avots: EH I, 453

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

izkantêt, tr., durch Betrug an sich locken Gold. n. Wid.

Avots: ME I, 747

‡ izplakanuôt M. 81, flach schlagen (plätten).

Avots: EH I, 472

izskañdinât, tr., ausschellen, ausklingen, tüchtig erschallen, klingen lassen: izskandini sudrabiņu BW. 728. vēsti izskandinājp tālāk Druva II, 295.

Avots: ME I, 797

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

jaûkskanîgs *, wohlklingend, euphonisch, melodisch: jaukskanīga valuoda; jaukskanīgie panti A. XI, 633.

Avots: ME II, 98

kākans, ein grosser, plumper und schwacher Mensch oder ein solches Tier: iet kâ kākans Lub.

Avots: ME II, 189

kanaļa, die Canaille: ak tu kanaļa!

Avots: ME II, 153

kanapis: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII, 109.

Avots: EH I, 583

kanapis [?], Halseisen Elv. Unb. Vgl. kampis.

Avots: ME II, 153

kanaraugs, der Rossartz Wid. - Scheint aus r. коновалъ dass. umgebildet zu sein.]

Avots: ME II, 153

‡ kanavãle: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII; 109.

Avots: EH I, 583

kanavãle [C.], kanuvàle Lasd., kaņavāle Kaul., ein Stock, Schlägel C.: še kanavālīte, pamali tabaku LP. VII, 907. kanuvāle - liela kuoka vāle, ar kuŗu malku skalduot sit pa cirvja pietu Lasd.

Avots: ME II, 153

‡ II kañce Frauenb., eine Peitsche. Vgl. kañčuka.

Avots: EH I, 583

kance, s. kancis.

Avots: ME II, 153

kañcele, kañcelis Mag. XIII, 2, 51, die Kanzel: jaunuo pāri pār kanceli sviest, aufrufen.

Avots: ME II, 153

I kañcelêt, - ẽju, laut sprechen: kuo tu nu kancelē par velti? Adsel n. A. XVI, 377 [zu kañcele].

Avots: ME II, 153

II kancelêt, = kandzelêt.

Avots: ME II, 153

kañcelniẽks *, der Kanzelredner Latv.

Avots: ME II, 153

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153

‡ kañcêtiês Frauenb., - ējuos = kac(er)êtiês: es kancējuos pēc sieta, bet nevaru sasniegt.

Avots: EH I, 583

kanciens, Prügel, s. kancêt.

Avots: ME II, 154

‡ kančiklīte BW. 21778 var., = kañčuka.

Avots: EH I, 583

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦̃rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. -tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. hā "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. ² 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154

kàncis,

1): ein derbes Stück (Brot od. Käse)
- auch Oknist, Prl., Warkl. (mit àn ² ); das abgeschnittene Endchen eines Brotlaibes auch (mit àn ² ) Zvirgzdine; bišu šūnas ar me̦du sauc par me̦da kan̂ci ² Ramkau; ‡

3) "?" : ielieciet kādu labu smilšu kanci, kas it sauss, ... spannī Pēt. Av. IV, 141; ‡

4) "= riezis" BielU.

Avots: EH I, 583

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis ² , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis ² , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154

‡ kančît, zu erschliessen aus ‡ àizkànčît ² und ‡ ìekančît.

Avots: EH I, 583

kañckâtiês: kuo nu bija vērtes k., tik˙pat taisnību nedabūs Lems.

Avots: EH I, 583

kañckâtiês, prozessieren Burtn.

Avots: ME II, 154

‡ kančuôt, zu erschliessen aus iekančuôt (unter ‡ iekančît).

Avots: EH I, 583

kañčuka: Dem˙in. acc. s. kančučiņu BW. 27031, 5. Li. kañčius kann auch auf poln. kańcz beruhen, s. Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH I, 583

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154

kañčuklis (unter kañčuka): trīsžuburu kančuklīti BW. 21828, 1.

Avots: EH I, 583

I kañdava: eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle - auch Smilt.; brauc kâ pa kandavu (von unebenem, schlechtem Wege gesagt) A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 86. tur kruvešu un ce̦lmu tik daudz kâ jau tādā kandavā ebenda. man nu iet tâ kâ pa kandavu, tik nelabi ebenda; piekandavāt kandavas, diejenigen Stellen (Grabenränder; Hümpel) mit der Sense abmähen, wo man mit einer Mähmaschine nicht mähen kann Peb. Vgl. auch die ON. Kandava Lvv. I, 100 (ein Bauernhof, in einer sumpfigen Gegend) und Kandavas (eine Wiese) 48. Vgl. dazu Talsu novads I, 163.

Avots: EH I, 583, 584

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154

II kandava "eine grosse magere Kuh" N. - Peb., AP., Wizenhof: katru pavasari viņam guovis kâ kandavas. kas tādas kandavas var piebaruot?]

Avots: ME II, 154

kañdavât [AP.], ãju, tr.,

1) peitschen, prügeln (namentlich Pferde):
kuo nu tu zirgu tik daudz kandavā? Bers., Serb. n. A. XVI, 377;

[2) kàndavāt ² "polternd bei einer Arbeit (etwas) schlagen, ohne jedoch dabei ernstlich zu arbeiten" Bers.]

Avots: ME II, 154

kañdavniẽks, der Pferdeschinder: veikla kandavnieka ruokās gan jau viņš pārvē̦rstuos atkal par gluži derīgu luopiņu Essenberg.

Avots: ME II, 154

‡ II kàndavuôt ^2,

1) zu erschliessen aus ‡ ìekàndavuôt ² ;

2) (Vieh) kurieren
Lasd. u. a.

Avots: EH I, 584

kañdavuôt, handeln: viņš kandavuo pa tirgiem ar zirgiem Druw.

Avots: ME II, 154

kàndavs ² fem. kàndava ² Bers. "jem., der kandavā 2"; s. auch kandava I.]

Avots: ME II, 154

‡ kandze, ein abgenutzter Besen A.-Laitzen.

Avots: EH I, 584

kañdzelêt, - ẽju, tr.,

1) Pferde peitschen, misshandeln
C., Wend., Bers., Allend., Salisb.;

2) stechen:
nu šuodien mušas luopus kandzelē C. [Vgl. kancelēt II.]

Avots: ME II, 154

kane, s. kāne.

Avots: ME II, 154

kanẽjs: kalnejiem (mit ej aus ēj od. ij) labi - pavasar ūdins neaizlej Zvirgzdine.

Avots: EH I, 578

‡ kanele NB., fein gespaltetes Fichten- oder Kiefernholz, das man in Säcken in die Stadt zum Verkauf fährt; die (abgespaltete) Hälfte eines Holzklotzes.

Avots: EH I, 584

kaneris, [ein Kaninchen;] ein Hase [Mar.]

Avots: ME II, 154

‡ kanēris, eine Schindmähre N.- Peb. n. Latv. Saule S. 1043.

Avots: EH I, 584

kañgars, gew. Pl., ein Hügelzug Sunzel, Popen: viņš gāja pa eistaigātu purva kangaru LP. VII, 426. Aus liv. kāṅgaŕ "Hügel"; [s. Thomsen Beröringer 257].

Avots: ME II, 154

I kañgas: auch Iw. n. FBR. VI, 49, Schlehk n. FBR. VII, 36, BW. 33388.

Avots: EH I, 584

I kañgas, das Webergestell, der Webstuhl Windau, Hasenp., N. - Bartau, [Alschw., Lasd. Aus liv. kāṅgas "Gewebe"; s. Thomsen Beröringer 257.]

Avots: ME II, 154

II kangas, die Extremitäten: viņš jau kangas atmetis [Bers.], Tirs.; [kàngas ² Alswig "Stelzen". - Aus kang "Stange"?]

Avots: ME II, 154

‡ kanguôt, zu erschliessen aus ‡ àizkauguôt.

Avots: EH I, 584

kanî: auch Behnen n. FBR. XVI, 149, k. es liešu? Schnickern n. Diet.

Avots: EH I, 584

kanî, Lok. von kas, worin Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 154

kaniķis: aija, aija, kaniķīt! BW. 2045.

Avots: EH I, 584

kaniķis, das Kaninchen. Entlehnt [nebst kanýnkis.]

Avots: ME II, 154

kaniks [kãnikas "ларь; шкафчик для посуды"], = tīne Pilkaln.

Avots: ME II, 154

‡ kanĩns Ramkau, der Kamin.

Avots: EH I, 584

I kanka,

1): "= kancis" ME. II, 154 zu ersetzen durch "= kancis"; ‡

2) ein weicher, schliefiger Klumpen
(mit an̂ ² ) Seyershof: zeme vēl pa˙visam slapja, kankās vien stāv uz tīruma. maize tâ kâ k., nav lāgus izce̦pusi.

Avots: EH I, 584

I kanka, = kancis Lasd. [Neugebildet zu kancis (vgl. etwa Jancis neben Janka)? Oder aus kanik "grosses Stück Brot"?]

Avots: ME II, 154

II kañka, die Zigeunerpeitsche A. - Rahden n. A. XVI, 377.

Avots: ME II, 154

II kanka, ein Schnaps Treiden: Pēter, iemet vienu kanku Blaum.

Avots: ME II, 154

IV kañka Wolmarshof, = tūļa.]

Avots: ME II, 154

kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

‡ kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

I kankale Smilt., Lub., Fest., = ķibele, ärgernis, Unglück.

Avots: ME II, 155

II kànkale ² Warkl.,

1) "eine an der Haut des Viehs (namentlich im Frühling) haften gebliebene Mistschicht";

2) von einem aufdringlichen Menschen, den man nicht los werden kann:
staigā pakaļ kâ kankale.]

Avots: ME II, 155

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties ² Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155

kankāli, [kan̂kāļi ² Bauske (hier scherzweise gebraucht), Kartoffeln Gold. [Ilentisch mit kankólai "Hoden"? Vgl. kankalis I.]

Avots: ME II, 155

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

I kañkālis: ein trockener, harter Erdklumpen (mit â ² ) Frauenb., (mit ã ) NB. Vgl. li. kankólas "Kloss".

Avots: EH I, 584

I kañkālis Zeezern, Hasenpot, Tadaiken, Odsen, kànkālis Ronneb., = kankalis I: tai laukā lieli kankāļi; nevar ne+maz saecēt Grobin.]

Avots: ME II, 156

II kañkālis "ein Unkraut im Roggen mit hellroten Bläten, das sich um die Roggenhalme windet" Neuenb. - Als ein Kuronismus zu kankals, slav. kǫkoľь "Kornrade".]

Avots: ME II, 156

‡ II kañkals Dunika, = kañkalis I.

Avots: EH I, 584

kañkals [Dunika] (kañkalas), eine kleine Glocke für Kühe Rutzau. [Als ein Kuronismus zu kaļuôt (s. dies) und r. кóлоколъ "Glocke" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 547.]

Avots: ME II, 155

kankans, ein schlechtes Pferd: tagad nu e̦suot tāds kankans, kuŗu nuotaksējuši uz 10 rubļiem A. XXI, 354. [Vgl. kankāns.]

Avots: ME II, 155

kankāns,

[1) kañkāns "etwas Grosses, Schweres, Weiches":
sivē̦ns kâ kankāns Nötk.;]

2) kànkāns [Serben, Ramelshof,
kañkāns Trik.], ein magerer, grosser, hinkender Mensch; [kañkāns C.], ein grosses, mageres Pferd [in Fest.: [zirgs kâ kankāns; kur nu tam spē̦ks būs! AP.; " ein hagerer, gebückter und in Lumpen gehüllter Mensch; auch ein Knabe, der in unachtsam zerfetzten Kleidern herumgeht " Bers. Vgl. kankans und kankāt].

Avots: ME II, 156

kankaraînis, der Zerlumpte BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankaraîns: mit àn Wolmarshof, kànkaŗaîns ² Oknist:

Avots: EH I, 584

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

‡ kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

‡ kankarâts, = kankaraîns: suņi suņi kankarāti; ... suņiem tric kankarīši Tdz. 37188.

Avots: EH I, 584

kànkarbiksis, kànkardañcis Vīt. 80, ein Zerlumpter: kuo tu nāci, kankarbiksi (Var.: kankandanci, kankaraini, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ ² ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ ² ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584

kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

kànkaris,

1): auch (mit àn ² ) Oknist, (mit an̂ ² ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi ² Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155

‡ kankarkalns "?" (Eigenname?): pārbraukuši kankarkalnu BW. 33448 var.

Avots: EH I, 584

‡ kankarlaka, comm., verächtl. Bezeichnung für eine Person: šādi tādi kankarlakas BW. 12644, 1.

Avots: EH I, 584

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

kànkarniẽks,

1) der Lumpensammler, Lumpenhändler;

2) ein Zerlumpter.

Avots: ME II, 155

kankaruôt, ‡

2) viņš kankaruo visu nakti, er ist die ganze Nacht unruhig, verdriesslich und stört andere
(in einem handschritl. Vokabular). - Zur Bed. vgl, auch ‡ àizkankaruôt.

Avots: EH I, 584

kankaruôt, intr., klägich sprechen Degl. MWM. 1896, 467.

Avots: ME II, 155

kankaruôts, = kànkarains BW. 31888.

Avots: ME II, 155

‡ kankarpuolis BW. 34804, eine uneigentliche Benennung für den penis.

Avots: EH I, 584

I kànkars: auch N.-Wohlfahrt, (mit an̂ ² ) Orellen n. FBR. XI; 40, Seyershof,

1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars ² Grenzhof;

2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.

Avots: EH I, 584

I kànkars C., [kan̂kars ² Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

II kankars St., = kankalis I.]

Avots: ME II, 155

‡ kan̂kas ² Dunika, Fetzen, Lumpen: ar visādām kankām apkāries.

Avots: EH I, 584

kankât, mit grossen, müden Schritten gehen, traben Lub., Fest.; [in Warkl. werde dafür kamkât gebraucht].

Avots: ME II, 156

kànkâtiês, ‡

2) prozessieren
(mit añ ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 584

kànkâtiês Planhof, kañkâtiês Wolmarshof, ohne guten Erflog (nešķirmīgi) arbeiten, sich beschäftigen. - Zu kanka IV.]

Avots: ME II, 156

‡ kañki "uz cepļa (žūšanai) likti ve̦se̦li ķiegeļi" Erwalen.

Avots: EH I, 584

kañkuôļi, unebener BOden Würzau. [Wohl zu kankalis I.]

Avots: ME II, 156

kankša "ein Schwätzen" AP.]

Avots: ME II, 156

‡ I kankšinât, kankšķinât, schreien (vom Raben): kuo tie kraukļi kankšināja (Var.: kankšķināja)? BW. 13063 var.

Avots: EH I, 584

‡ II kankšinât, zu erschliessen aus ‡ izkankšināt.

Avots: EH I, 584

kañksis, ‡

2) nesienu vai kuldas kàsis, uz kuŗa pakaŗ puôdu Nauksch.

Avots: EH I, 584

kañksis Karls., Ruj., = ķensis 2.]

Avots: ME II, 156

kan̂kšķêt,

1): kad tetera mātīte sāk k., tad bē̦rni visi pazūd Frauenb.

Avots: EH I, 584

kan̂kšķêt, - u, - ẽju,

1) = kankstēt;

2) unablässig und grundlos kläffen Bers.]

Avots: ME II, 156

kan̂kšķis Bers., das nomen agentis zu kankšķēt.]

Avots: ME II, 156

‡ kànkste ² Kalnemois, comm., ein Siechling.

Avots: EH I, 584

I kankstêt, ‡

2) prs. -u, prt. -ēju, = kankšķêt 2 (mit an̂ ) Bers. - Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekan̂kstêtiês ² .

Avots: EH I, 584

‡ II kañkstêt Ubbenorm, siechend dahin-leben: tas vairs ilgi nekankstēs.

Avots: EH I, 584

kankstinât, *kankstinẽt, zu erschliessen aus ‡ apkankstinât, ‡ apkankstinêt.

Avots: EH I, 584

kankurs (unter kànkars I),

1): kankuri Bērzgale, Kalupe, Lubn.

Avots: EH I, 584

kañna: Demin. kannīte BW. 12133,13 var., kañnele Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 584

kañna, die Kanne: cik tu kannu izdzēris, cik vīru sakavis? saldais alus krūziņā, ne uozuola kanniņā BW. 10600. zara kanna, die Pfeifkanne: zara kanna villainīšu BW. 11559. alus kannas ar cauru zara pīpi sauc par zara kannām Plutte 91. Das Demin. kañniņa, die Zelle: tad bite kanniņas aizšuj Konv. ² kanniņa ar kanniņu aorganiski kuopuojas JR. IV, 162. [Nebst kann] aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 156

kañnaraũdzis, kañnaraũģis, ein Wahrsager, der aus der Bierkanne wahrsagt.

Avots: ME II, 156

kañnenieks, der Bleigiesser Wid.]

Avots: ME II, 156

‡ kannija (?), = kañna: tuo kanniju (Var.: kanniņu) kūmi dzēra BW. 1650, 1 vat.

Avots: EH I, 585

kañniņa (unter kañna ), ‡

2) eine gewisse Blume ("= bitene") Salis.

Avots: EH I, 585

kanšķene, eine Lehmschüssel mit steilen Rändern Alschw. [Wohl in kaušķene zu ändern; vgl. kaušķe̦ns.]

Avots: ME II, 156

kanta, ein Flachenmass (= 10 - 15 Lofstellen): Puopē vairāki saimnieki sadalījuši savu zemi 10 - 15 pūrvietu lieluos gabaluos jeb " kantās " Duomas II, 1312. [Zu kante?]

Avots: ME II, 156

‡ kañtaine Schlehk n. FBR. VII, 45 "?"

Avots: EH I, 585

‡ kañtainis, der Kantige, Beiname des Buchweizens im VL.: driķīšam, kantaiņam BW. 27943.

Avots: EH I, 585

kañtaîns, kantig.

Avots: ME II, 156

‡ kàntāts ² Auleja, = ‡ kañtê̦ts.

Avots: EH I, 585

kantavàle, der Bleuel Serb. n. A. XVI, 378, der Schlegel, mit dem man auf das Stemmeisen schlägt Wid., der Waschbleuel.

Avots: ME II, 156

kañte: gen. plur. kantu BW. 12133, 1.

Avots: EH I, 585

kañte, [kants, - s U. und bei Glück Ezech. 45, 2], die Kante, der Rand: audīšu baltas villainītes pe̦lē̦kām kantītēm (Var.: kantiņām) BW. 29064. kanti nuoturēt, sein Recht, seine Position behaupten (vgl. "einem die Kante halten, für ihn eintreten" Frschb.): mēs citi vēl nuoturam kanti Schnb. [Nebst li. kánta od. kántis (gen. s. kánties) und kańt] aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 156

kantenieks, der Inhaber einer kanta.

Avots: ME II, 156

‡ kanteniski,

1) = kañtiski 1: (grāmata) bij zâlītē k. iekritusi un stāvēja Jauns. B. gr˙s II, 189;

2) kopfüber (?):
svied viņu k. laukā! Deglavs Rīga II, 1, 240.

Avots: EH I, 585

kañtêt, ‡

4) k. citiem līdz, mithalten mit den anderen (z. B. bei der Arbeit, beim Gehen)
Dunika; ‡

5) "besiegen"
Kal.: ne˙viens nevar mani k. ‡ Refl. -tiês, in der Verbind. k. (kam) klāt, sich (an jem.) heranmachen, sich anschmeicheln. Zur Bed. vgl. auch izkantêt oben S. 453.

Avots: EH I, 585

kañtêt, - ẽju, tr.,

1) bezimmern, behauen:
baļķus L., Ruj., Kmph., Smilt., Mar., Grob.;

2) bekanten (nähend), gew.
iekantēt;

3) prügeln:
muguru Ruj., Smilt.

Avots: ME II, 156

‡ kañtê̦ts Ramkau, = kañtaîns: k. lakats. kantē̦ta kaste.

Avots: EH I, 585

kañtîgs: aus nd. kantig "stark, munter, kräftig", s. Sehwers Unters. 47.

Avots: EH I, 585

kañtîgs, tüchtig, kräftig: ve̦cāks vīriet(i)s jau vienmē̦r kantīgāks MWM. VIII, 566. kantīgs vīrs A. XII, 675. kantīgs zirgs U.

Avots: ME II, 156

kañtiski,

1) kantig, auf der Kante liegend:
ja piespiež viena spārna galu plakaniski pie galda, tad uotrs gals stāv kantiski uz augšu D.;

[2) gewürfelt U.]

Avots: ME II, 156

kants; -s, (unter kañte ): auch (kànts ² ) Oknist n. FBR. XV, 178, gen. s. kantis BW. 33853, 1 var. (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 585

kañtuļi Kartoffeln Wolm. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 91.]

Avots: ME II, 156

kanuvāle, s. kanavāle.

Avots: ME II, 156

ķiekans, spröde, zerbrechlich: ķiekani ķiļķe̦ni. nemšu kādu kuoku, sasitīšu tevi ķiekanu [?] Naud.

Avots: ME II, 390

‡ kol̃kans Salis, der Truthahn. Beruht auf balt.- d. Kalkuth?

Avots: EH I, 638

‡ koskans Salis, hart geworden, vertrocknet, vor Schmutz und Schweiss steif geworden.

Avots: EH I, 639

krèjumkañna, die Sahnekanne.

Avots: ME II, 275

krikškans [wohl mit hochle. ška aus šķe̦] Druw., krikšins Mar., jemand, der das Lachen zu unterdrücken sucht Druw. n. Etn. II, 33, Palzm. [Vgl. krikstêt 2.]

Avots: ME II, 278

laiskanica Selg. n. Etn. IV, 129, = laiksne (s. dies).

Avots: ME II, 411

I lakans, ‡

2) "?": kai lakani arājeņi Tdz. 41154.

Avots: EH I, 716

‡ II lakans Ruhental "?": viņš nāk l. (geschmeidig?) mājā nuo pirts.

Avots: EH I, 716

lakans Mar., [Malup], = lagriẽta.

Avots: ME II, 415

‡ ļakans (mit -ān- zu lesen?) "?": kai ļakani arājeņi Tdz. 406I2.

Avots: EH I, 768

ļànkans, schlaff; ļankans cilvē̦ks C.; s. ļe̦nkans.

Avots: ME II, 530

‡ ļe̦ckans Salis, weich und glatt: ļe̦ckana maize, (izvārīta) be̦ka.

Avots: EH I, 769

‡ ļe̦kanâtiês PV. "schlaff herunterhangen": vistām skrienuot vai ejuot ļe̦kanājus lielās sekstes.

Avots: EH I, 770

lè̦kans ² ,

1): auch Meselau. - "lētiņa" ME. II, 456 durch "lētina" zu ersetzen.

Avots: EH I, 736

lè̦kans ^2,

1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;

[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]

Avots: ME II, 456

ļe̦kans,

1): auch Mežamuiža (Grenzhof). Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 185 gehört ļ. 2 zu li. lekmenė und bulg., serb. lokva "Pfütze".

Avots: EH I, 770

ļe̦kans,

1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;

2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]

Avots: ME II, 534

ļè̦nkans: auch (mit e̦n̂ ² ) AP., Dunika, Iw.

Avots: EH I, 770

ļè̦nkans [Ronneb., C., ļe̦nkans ² Preekuln, ļe̦nkans Behnen, Dond.], = ļe̦ngans: pastarītis palaiž pavadu itin ļe̦nkanu LP. V, 238. ve̦lns pa˙visam ļe̦nkans palicis V, 134, C. (Zu lìekt?]

Avots: ME II, 536

‡ ļe̦pakans Salis, weich und schlüpfrig (glatt): izvārīta be̦ka ir le̦pakana.

Avots: EH I, 771

le̦skans BW. 14935, s. lē̦kans.

Avots: ME II, 453

lĩdzskanis *, lĩdzskaņa *, der Mitlaut, Mitlauter, Konsonant.

Avots: ME II, 482

liekans (li. liẽkanas), übrig geblieben: liekani daikti, übrig gebliebene Dinge, Reliquien.

Avots: ME II, 494

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475

‡ luokane "?": guli, luokanīte, deviņiem līkumiem! tev piede̦r pur[v]i, meži Tdz. 49813.

Avots: EH I, 766

lùokanĩba, die Biegsamkeit, Gelenkigkeit, Geschmeidigkeit, Schmiegsamkeit, Fügsamkeit: luocekļu, valuodas luokanība.

Avots: ME II, 524

lùokans: l. (mit uô ² ) puika Orellen. "1)" ME. II, 524 zu tilgen!

Avots: EH I, 766

lùokans,

1) biegsam, geschmeidig, schmiegsam, gelenkig, behende:
sasēja sluotu nuo luokaniem bē̦rzu zariem LP. VI, 836. luokana valuoda, luokans augums. lācis prasa, vai vecis nevaruot šim pirkstus arī luokanus padarīt LP. VI, 265. kur, bāliņ, tu dabūji tik luokanu kumeliņu? BW. 29657, 4. luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435.

Avots: ME II, 524, 525

lùokanums, das Biegsame, Gelenkige, Schmiegsame, die Biegsamkeit, Gelenkigkeit, Schmiegsamkeit: pie tā darba mans luokanums palika Blaum.

Avots: ME II, 525

‡ ļukanâtiês PV. (aus AP. und Lub.) "= ļukâtiês": ar pienu baruotas cūkas gaļa nav stingra, bet ļukanājas.

Avots: EH I, 773

‡ ļukans AP., N.-Peb PV., wackelig, lose: cirvim ļ. kāts; biegsam, gelenkig (wo?).

Avots: EH I, 773

‡ ļun̂kanât PV., frei bewegen, biegen. Refl. -tiês PV., sich frei bewegen: pārlauztā vistas kāja vairs neļunkanājās: laikam saaugs.

Avots: EH I, 774

lùnkanĩba, die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Geschmeidigkeit, Gelenkigkeit: kājas atdabū agrākuo lunkanību. gara lunkanība Vēr. II, 617.

Avots: ME II, 514

lùnkankãjis, f. -je, eine Person mit getenkigen Beinen BW. 14517, 11, [Janš. Dzimtene ² II, 24].

Avots: ME II, 514

‡ lunkanruocis Celm., ein Dieb.

Avots: EH I, 762

lùnkans: auch (mit un̂ ² ) AP., Frauenb., Ramkau Siuxt.

Avots: EH I, 762

lùnkans [auch PS., Wohlf., Serbigal, Trik., Drosth., Jürg., Wolm., lun̂kans ² Lautb., Nigr., Dunika, Selg., Gr.-Essern, Līn., Dond., luñkans N.-Peb., Salis, Ruj.], lunkaîns Konv. ² 3932, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig, behend: [lun̂kana ² rīkste, luñkans cilvē̦ks Alt-Salis; lunkana mēle Lautb., Selg.] bet šis, lunkans kâ zaķis, izskrej pa durvīm LP. IV, 118. lai es augu tik lunkana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711. meitenes lunkainā daba Pump. tev vare̦n lunkana mēle. ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brī-numi LP. III, 91. Vgl. luncinât.

Avots: ME II, 514

ļun̂kans (Lis., ļun̂kans ² Bauske], schlaff, ungeschickt: valgs pa˙visam ļunkans (Dond.]. ļunkani karāties C., Nerft; ļunkani luocekļi A. XXI, 759. (ruoka nuo sitiena palika ļurnkana ² Stenden.]

Avots: ME II, 543

‡ ļur̂kans Erlaa, Fest., schlaff, weich: ļurkanas drēbēs, dūņas.

Avots: EH I, 775

‡ makaniņš, "maziņš, sīks bē̦rns" Frauenb.

Avots: EH I, 779

‡ maka˙nĩt Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt: nuosmeķējis m: nuo piena krūzes Pas. X, 204 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 779

maka˙nĩtiņš, sehr winzig, klein Irl.: ve̦se̦li septiņi (bērniņi) - mazini, maka˙nītiņi Vēr. II, 1306. cepu, cepu kukulīšus, citus lielus, citus mazus: kas lielāks, tam lielāks, kas mazāks, tam mazāks, bē̦rnam maka˙nītiņš Blieden n. Etn. III, 12. [Dies mak- eine Nebenform von mag- (in mač)? ]

Avots: ME II, 554

makans, ‡

3) "palaidnis" Saikava.

Avots: EH I, 779

makans, s. makāns.

Avots: ME II, 554

‡ makantiņ Segew., makan˙tĩn Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt.

Avots: EH I, 779

‡ me̦dkañniņa Salis, eine gewisse Wiesenblume (mit braunrotem Stengel, braunroten Kelchblättern und hellroten Blütenblättetn; blüht im Frühjahr).

Avots: EH I, 795

mil̃kans (?) "feucht": pa rasu ejuot kājas tuop milkanas Valgāle. Wenn zuverlässig, vielleicht zu got. milhma "Wolke".]

Avots: ME II, 626

‡ mur̂škani Lubn., Morcheln.

Avots: EH I, 835

nesaskanîgs, disharmonisch: nesaskanīgs ļaužu kuoris B. Vēstn.

Avots: ME II, 731

nùokañcinât [li. nukankìnti "abquälen], tr., verzögern: tu man nuokancini ar savu pļāpāšanu tik laiku Sassn. n. RKr. XVII, 41. saimnieks mani pus˙vasaru nuokancināja kamē̦r dabūju pastalas Dond.

Avots: ME II, 794

nùokankarêtiês (unter nùokankaruôtiês): bē̦rni nuokan̂karējušies ² līdz pēdīgam Seyershof.

Avots: EH II, 51

nùokankaruôtiês "налохмотиться, нахламоститься" Wid.; nùokankarēties, zerfetzt, abgelumpt werden Nötk.]

Avots: ME II, 794

‡ nùokañtêt,

1) abkanten, behauen:
n. ar cirvi kuokam vienu pusi gludu AP. u. a.;

2) ringend niederwerfen
Dunika: n. uotru gar zemi.

Avots: EH II, 51

nùoskañdinât, tr.,

1) absingen, erschallen lassen:
dziesma, kuŗu nuoskandināja kāds gailis MWM. VII, 329;

2) abtönen:
kas oriģinālā skan pasmagi, Fürekers nuozvana un nuoskandina Druva I, 1330. Subst. nùoskandinãjums, die Abtönung: romance, daiļa idējā un nuoskandinājumā A. IV, 445.

Avots: ME II, 847

nùoskanêt, intr., erklingen, erschallen, nachhallen, hinschallen: nuo kumeļa nuole̦cuot, visi pieši nuoskanēja BW. 32917. kungs aizgāja, ka zābaki nuoskanēja vien Dok. A. viņas balss nuoskanēja kâ sudraba zvanīši Kaudz. dziesma nuoskan tāļu pļavās MWM. IX, 501. nuoskan zeme atjājuot BW. 32970, 2. Refl. -tiês, stark erschallen, erklingen: zuobens nuokritis uz kulu, ka nuoskanējies vien LP. VII, 526. tur viņš tuo nuosviež, ka nuoskanas vien AU.

Avots: ME II, 847

‡ nũskans Salis, = tũļîgs.

Avots: EH II, 29

pakañcinât, ein wenig reizen od. ärgern: p. suni Wandsen.]

Avots: ME III, 40

‡ II pakans, der Backenbart ("spalvas vai bārda uz vaigiem vai pakaklē vistām vai cilvē̦kiem") Linden in Kurl.: ze̦m snābļa pakaniņi. Aus d. Backen?

Avots: EH II, 140

pakans, ein Hundename (aus d. Packan): sunīt, manu pakaniņ! BW. 17623.

Avots: ME III, 40

palkans "?": viss (die Rede ist von Getränken) tāds palkans (fade?) De̦glavs Rīga II, 2, 1057.]

Avots: ME III, 62

‡ paluokans, etwas biegsam, geschmeidig Warkl.

Avots: EH II, 153

palunkans, ziemlich lunkans: p. spieķis; palunkana mēle Bauske.]

Avots: ME III, 63

pankaniņš "?": nu, nu, manu mazuo pankaniņu! JU.

Avots: ME III, 78

paplakans, etwas platt: paplakanu vēderiņu BW. 35251, 2 var.]

Avots: ME III, 82

pãrskañdinât, tr., dichtend um-, übersetzen: Dünsbe̦rgs "Reinecke Fuchs" pārskandinājis daktiluos Plūd.

Avots: ME III, 175

‡ pā̀rskanêt, schallend heimkehren: pārskan, pārgrab pamātes meita Pas. V, 428.

Avots: EH II, 210

pasar̂kans, rötlich: bija man balta mute, pasarkāni vaigu gali BW. 9394; pasarkani matu gali 9831. pasarkana saule lēca 22136.

Avots: ME III, 94

paskanāji (unter paskaņi): auch Seyershof (auch im Sing.).

Avots: EH II, 172

paskañdinât,

1) intr., anklingeln:
tas paskandināja ar zīmuli pret glāzi Līg.;

2) tr., ein wenig erschallen lassen, klingeln:
tik paskandini iemauktus! LP. IV, 60.

Avots: ME III, 100

‡ paskandinêt Warkl., = paskañdinât.

Avots: EH II, 172

‡ paskanējs Linden in Kurl., Salis, die männliche Hanfstaude: dažreiz puse paskanēju, puse - kaņepju.

Avots: EH II, 172

paskanes (unter paskaņi): auch Grob., Iw. (auch im Sing.).

Avots: EH II, 172

paskanêt L., erklingen: paskanēja nauda.]

Avots: ME III, 100

patskanis*, patskaņa*, der Selbstlaut, Vokal.

Avots: ME III, 125

pavalkans, etwas feucht U.

Avots: ME III, 132

peipkanna: n. Sehwers Unters. 87 aus balt.- d. Pfeifkanne "eine grosse Bierkanne mit einer Röhre zum Eingiessen".

Avots: EH II, 218

peipkanna, eine Giesskanne Wid.; peipkane, ein Grützspann Irm. n. U.

Avots: ME III, 192

pe̦lē̦kans: auch AP., N.-Laitzen: plaušu zâlītes ir tādas pe̦lē̦kanas kâ akmens AP.

Avots: EH II, 221

pe̦lē̦kans, graulich Widdrisch, Warkl.

Avots: ME III, 196

pe̦lkans,

1) (mit "e̦l") "locker":
p. (?) sniegs Serben, Sermus, Selsau;

2) "?": kâ pe̦lkani, tumši spuoki MWM. VI, 899;

3) "pliekans": pe̦lkana dūša Ekau, Grümv.

Avots: ME III, 197

‡ piekañdavât Peb. "(einer Mähmaschine nicht gut zugängliche Stellen) abmähen": p. kandavas.

Avots: EH II, 253

pìekàndavuôt ² , ‡

3) (einen beschädigten Wagen od. Schlitten) zurechtmachen
("pielāpīt") Lös.; ‡

4) (Waren od. Käufer) herbeischaffen
Grawendahl.

Avots: EH II, 253

pìekàndavuôt ²

1) (ungeschickt) anschmieden, anschlagen, annageln
Bers.; piekandavuojums (Refrain ?) dziesmai Druva II, 854;

2) =piekaut 2: piekandavuojis kâ čigāns sievu gluži zilu Bers.

Avots: ME III, 255

‡ pìekañtêt,

1) (die in Betracht kommende Seite) glatt behauen
AP.: p. sijas virsas lielākam tiltam;

2) lockend sich (dat.) verschaffen
Talsen: p. sev smukuo puisi. Refl. -tiês, sich dranmachen.

Avots: EH II, 253

‡ pìesar̂kanums, schwache Röte: mati atsita nelielu piesarkanumu A. Upītis Ģertr. 216.

Avots: EH II, 269

pìeskañdinât,

1) (ein Glas an das andere beim Trinken) anschlagen, klingen lassen:
kungi pieskandina glāzes Vēr. II, 1407. gribēju ar viņu pieskandināt (aufs Wohl trinken) Stari I, 152. rakstvedis pieskandināja ar glāzi pie pudeles A. XXI, 205;

2) den Refrain singen:
viena luocīja dziesmas sīki, uotra reši, citas pieskandināja Konv. ² 2256. - Subst. pieskañdinãjums, der Refrain: pieskandinājums "līguo" Konv. ² 2256. strofas beigās... lietuo arī pazīstamuos baznīcas dziesmu pieskandinājumus Plūd. Llv. II, 61.

Avots: ME III, 290

pìeskanêt, anklingen, dazupassen: īsumā atstāstītā teika pieskan pie germāņu teikas RKr. XII, 50. beigas lāgā nepieskan Stari II, 987.

Avots: ME III, 290

‡ pieskanîgs, zu etwas stimmend (passend): padarīja tās (acc.) apkārtnei pieskanīgas Virza Straumēni ³ 22.

Avots: EH II, 271

pijkanna: Demin. pijkanniņa BW. 12133, 11 var., pijkannīte ebenda, pikenīte [?] 12133, 3 (aus Zirsten).

Avots: EH II, 230

pijkanna (richtiger: pīkanna), eine hölzerne Kanne mit einem ausgehöhlten Ast an Stelle der Pfeife Tirs. n. RKr. XVII, 72: galds bij piekŗauts pilns ar ... alus pijkannām (kuoka spaņņiem ar cauru zaru) BW. IIī, 1, S. 46. Wohl aus pīpkanna.

Avots: ME III, 212

‡ pīkana Saikava, ein ehemaliges Biergefäss (etwa ein Liter enthaltend). Vgl. pìkanna ² .

Avots: EH II, 240

‡ pìkane ² Saikava, = pìpene I: dze̦ltānā p., baltā p.

Avots: EH II, 240

pikanna ² Lis., = pīpkanna.

Avots: ME III, 230

pil̃nskanĩba*, das Volltönendsein: valuodas pilnskanība Druva I, 1052.

Avots: ME III, 216

pil̃nskanîgs*, volltönend: pilnskanīga balss A. XX, 242.

Avots: ME III, 216

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

plaîskans, flüssig, dünn: plaiskana putra Veismaņi.

Avots: ME III, 315

‡ plakanans Salis n. FBR. XV, 63, = iẽplakans.

Avots: EH II, 282

plakanis: ein flacher Stein Bērzgale; plakanītis AP. "mazāks par spaini" (gruozs?).

Avots: EH II, 282

plakanis, eine platte Kartoffel od. Gemüsewurzel Gr.-Buschhof; ein platter, geflochtener Korb.

Avots: ME III, 316

‡ plãkaniski Salis n. FBR, XV, 71, Orellen, plãkȩniski Seyershof, Adv., = plakaniski: laiva grìežas p. ("ar sāniem pret viļņiem"), un vilnis spiež malā Salis. es divreiz p. ("?") iešāvu mērķī Seyershof.

Avots: EH II, 287

plakanisks: cūka gul plakaniski Frauenb. salikt buteles plakaniski Strasden.

Avots: EH II, 282

plakanisks, = plakans, platt, flach: plakanisks instrūments Konv. ² 1166. plakaniskā virzienā ib. 811. - Adv. plakaniski, platt, flach, auf der platten, flachen Seite Fest.: dzirnu akmens sauli saspiež plakaniski bezveidīgā klaipā Rainis. kauss nuokritis... plakaniski LP. V, 409. es viņam ar sakumiem plakaniski drusku gribēju iesist Blaum. kasti liek plakaniski ratuos Ahs.

Avots: ME III, 316

plakanĩte, die Platt-, Filzlaus (pediculus pubis).

Avots: ME III, 316

‡ plakankãjis, ein Plattfüssiger: ai, lācīti, plakankāji! BW. 2283, 1 var.

Avots: EH II, 282

plakankãjĩtis: der ganze Artikel ME. III, 316 ist zu streichen.

Avots: EH II, 282

plakankãjĩtis BW. 2273, f. -ĩte, der (die) Plattfüssige.

Avots: ME III, 316

plakannadzis*, hyrax syriacus Wid.

Avots: ME III, 316

plakanuôt*: "plakani saspiest" M. 581.

Avots: EH II, 282

plakanuôt*, tr., plätten Dr.

Avots: ME III, 316

plakanpautis BW. 34693, jem. mit platten Hoden.

Avots: ME III, 316

I plakans: tam puodam gluži p. (= līdzȩns) dibȩns Druw. p. (= sȩkls, lȩzns) piena spainis ebenda.

Avots: EH II, 282

I plakans (li. plãkanas, in plãkanos rópės Leskien Nom. 384), platt; flach (von Tellern und Schüsseln); plakanie (ābuoli) eine Art Sommeräpfel Salisb. plakanā pē̦da, eine Fusskrankheit Plattfuss (pesvalgus) Konv. 1527. plakans puisis, ein verheirateter Knecht Biel. n. U. (vgl. apaļš puisis). - Subst. plakanums,

1) das Plattsein, die Plattheit;

2) die Fläche
U.

Avots: ME III, 316

II plakans: auch Kerklingen.

Avots: EH II, 282

II plakans (für *plakanis?), eine Art Milcheimer (vgl. placĩtis); zu plakans I?

Avots: ME III, 316

plākans: auch (mit ã) Kegeln, Salis, plãkȩns Seyershof; plãkana zupa - auch Warwen. p. cilvȩ̄ks, ein magerer ("eher platt, als rund aussehender") Mensch Kegeln, Warwen. plãkana dūša Warwen, = pliekana d.

Avots: EH II, 287

plākans U., (mit ã) Wrangelshof, Ruj., plākanums, = plakans, plakanums. plãkana zupa "eine Suppe, zu der wenig Milch hinzugegossen ist" Wrangelshof.

Avots: ME III, 329

plakanžaũņi, eine Art von Meerbewohnern ("viņu vāki nav vienagabala, bet sastāv nuo 2 pusēm").

Avots: ME III, 316

plakanzir̃ņi*, die Platterbse, lathyrus Konv. ¹ 660;

Avots: ME III, 316

plaskanas (li. plãskanos "Schinn" ) Dunika, = paskaņi; vgl˙li. plaskãnės dass. und Büga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 320

plaskans (unter plaskaîns): auch Auleja, Bērzgale, Kārsava, Mērdzine, Salis, Warkh., Warkl.

Avots: EH II, 283

plãskans (unter plāskaîns): jāsaspiežuot akmins p. Pas. XII, 312 (aus Mehrhof).

Avots: EH II, 288

pļe̦kans, ein Kuhfladen Wid., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļe̦kans Mar. viņš izspļāva šļieku pļe̦kanu Mar. n. RKr. XV, 132.

Avots: ME III, 368

pliekans,

1): "sehr ruhig
(rāms)" Adiamünde: šuodien jūŗa pliẽkana kâ spuogulis;

2): pliekana dūša - auch Adiamünde (mit iẽ), AP. (mit iê ² ). (fig.) pliekanas bij viņu runas, un mērķis ikvienam sīka, savtīga laime A. Grīns Dvēseļu putenis II, 91; 3): auch Strasden ("ohne Geschmack, ohne Salz");
tas alus tāds pavājš, - saldȩns un p. (mit ie) Talsen.

Avots: EH II, 299

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana ² Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans ² Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

pļiẽkans Ahs., Bixten, = pliekans, schwach, matt: pļiekana. dūša Ahs., Katzd., Frauenb. saldumus ē̦duot dažreiz paliek pļiekana sirds Ahs. pļiẽkana (= pliekana

3) zupa Bixten.

Avots: ME III, 371

pliẽskans Gr.-Sessau, = pliekans, flau: plieskana dūša.

Avots: ME III, 352

plikanis, ein kleiner und platter Fisch. Vgl. pliksnis II.

Avots: ME III, 343

plikans, ‡

2) = papliks: diezgan plikana ganība AP.

Avots: EH II, 295

plikans, = pliekans: plikana dūša Warkl. plikana (mit ungenügender Zutat) putra Arrasch.

Avots: ME III, 343

I plukans "?": plukans ar četrām kājām (Rätsel) RKr. VII, 372.

Avots: ME III, 355

II plukans, leicht die Farbe verlierend: plukana drēbe Vank.

Avots: ME III, 355

puĩškans (unter puišķē̦ns): auch (pùiškans ² ) Saikava.

Avots: EH II, 321

‡ pul̃kans Salis, mit pul̃kas II versehen: pulkanas trepes.

Avots: EH II, 323

pùrškans ² , etwas Knarrendes (z. B. ein Spielzeug) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 420

‡ pusplakans Burtnieks 1934, S. 876, halbplatt.

Avots: EH II, 333

rakanda, ein kleiner Korb Perkunen, iz sluoksnēm pīts mazs gruoziņš, lietuots uolu uzglabāšanai vai zirgiem miltus beŗuot Grob. n. Etn. III, 66: iebērām arī rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 181 f. Aus li. rakañdas "Gefäss".

Avots: ME III, 472

‡ rakanis PS., = rakaris.

Avots: EH II, 352

rikancis "= duon(iņ)a I" (scherzweise) Bauske; vgl. auch Etn. IV, 169.

Avots: ME III, 524

‡ rikañts Siuxt, ein (grosses) Stück Brot.

Avots: EH II, 371

rùkans ^2, schwarz- und dunkelgelb gestreift Warkl,, Kreuzb.: rūkana drēbe, cūka.

Avots: ME III, 569

ruskans , s. rūsgans.

Avots: ME III, 563

rùskans Wolm., = rūsgans.

Avots: ME III, 573

‡ II sakañcêt (?) Wandsen, = sakacêt.

Avots: EH II, 415

sakañcêt "aufessen": s. ve̦se̦lu gabalu maizes Bauske.

Avots: ME III, 644

‡ sakaņ̃ģerêt Salis "sabārt, bargi saraustīt": s. zirgu.

Avots: EH II, 415

sakankaļâtiês, sich verheiraten: viņš ir jau sakankaļājies, er ist schon verheiratet Mag. XIII, 2. 53.

Avots: ME III, 645

sakankalêt, ‡

2) = sakankarêt, mühsam von andern zusammenbekommen
Lis. ‡ Refl. -tiês Lis., sich (mit einem schlechten Menschen) zusammentun.

Avots: EH II, 415

sakankalêt, verwickeln, verkuppeln.

Avots: ME III, 644

sakankarâtiês, (geschlechtlich) verkehren: tie jau būs sakankarājušies! Dond.

Avots: ME III, 645

sakankarêt, zusammenbetteln, zusammensuchen: nez kur sakankarējis tik daudz maizes un drēbju! Serben.

Avots: ME III, 645

‡ sakañtêt AP., (eine Reihe von Balken) abkanten (?): sakantēs tuos kuokus, un tad varēs tālāk strādāt.

Avots: EH II, 415

salkanĩba Wid., die Süsslichkeit (auch fig.): tas tik viss e̦suot tāda jūtelība, salkanība Apsk. v. J. 1903, S. 416. šī se̦klā pašpieticība dzīves salkanībā Vēr. I, 1229.

Avots: ME III, 674

salkanîgs, süsslich Wid.

Avots: ME III, 674

I sal̂kans: mit al̃ ("?") Gr.-Roop n. FBR. XV, 145.

Avots: EH II, 426

‡ II sal̂kans ² Frauenb. "ein wenig salzig" (?): kad sēnes ir vēl salkanas, tad tās ir gārdas.

Avots: EH II, 426

salkans C., süsssäuerlich U.; süsslich, etwas süss (auch fig.); sentimental: salkana maize W. -Livl. n. U. paduod sāli, - vēl drusku salkana A. XI, 480. salkanas jūtas Asp, ganu dzeja izvērtās ar˙vienu salkanāka Konv. ² 467. vis˙salkanākuo ziņģu krājumu MWM. VIII, 41. Zu salds.

Avots: ME III, 674

saplakanuôt: auch M. 531.

Avots: EH II, 436

saplakanuôt, tr., ganz flach machen Dr.

Avots: ME III, 701

sar̂kanacis,

1) ein Rotäugiger:
atjāj tautu sarkanacis (Var.: rudacītis) BW. 14406 var.;

2) leuciscus rutilus Konv. l 182.

Avots: ME III, 719

sar̂kanâda, ‡

2) eine rote Haut, ein rotes Fell:
ietērpies sarkanādas ziemas puskažuokā Veselis Netic. Toma mīlest. 119.

Avots: EH II, 443

sar̂kanâda, Rothaut Antrop. II, 103: indiāņu sarkanādas A. XX, 893. Amerikas sarkanāda MWM. VI, 134.

Avots: ME III, 719

sar̂kanâdaîns, rothäutig: sarkanādainie indiānieši Apsk. v. J. 1905, S. 20.

Avots: ME III, 720

‡ sarkanains, = sarkanans: viņa (= māla) pērve ir sarkanaiņa Pēt. Av. III, 222.

Avots: EH II, 443

‡ sar̂kanans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, (mit -ans) Salis, rötlich.

Avots: EH II, 443

sar̂kanastis, eine Art Schmetterling (dasychira pudibunda L.); sar̂kanastiņš ² , das Garten - Rotschwänzchen (lusciola phoenicurus L.) Sassm.

Avots: ME III, 719

‡ sar̂kanbãls, bleich und zugleich gerötet (?): sarkanbāli vaigu gali, asarām nuoraudāti Tdz. 56602.

Avots: EH II, 443

sar̂kanbalts, rotweiss; rosa: ābele zied sarkanbaltiem ziediem Ahs. balti bija ievas ziedi, sarkanbalti ābelītes; balta bija mātes meita, sarkanbalta sērdienīte BW. 4509. šuogad ruozes baltas zied, citu gadu sarkanbaltas 14162. sarkanbaltiem vaidziņiem 33567 var. sarkanbalta līgaviņa 18287, 2. mans bālītis sarkanbalts 21231 var.

Avots: ME III, 720

sar̂kanbā̀rdaîns, sar̂kanbā̀rzdains R. Sk. 11, 175, rotbärtig.

Avots: ME III, 720

sar̂kanbā̀rdis, sar̂kanbā̀rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME III, 720

sarkanbiksis: auch BW. 2520, 4 var., Tdz. 43276.

Avots: EH II, 443

sarkanbiksis MWM. VI, 565, Demin. verächtl. sarkanbikšelis LP. VII, 60, wer rote Hosen an hat.

Avots: ME III, 720

‡ sarkanbrunce Tdz. 43277, eine mit rotem Rock.

Avots: EH II, 443

‡ sar̂kanbrũns, rotbraun: sarkanbrūna saule lēca Tdz. 54980.

Avots: EH II, 443

‡ sar̂kanbul̃lis BW. 34458, 1, ein roter Bulle.

Avots: EH II, 443

‡ sar̂kandũcis BW. 35454, ein rotes Messer.

Avots: EH II, 443

sar̂kandze̦lte̦ns Māc. p. dz. 103, sarkandze̦ltāns U., gelbrot, orangefarben.

Avots: ME III, 720

sarkane,

1): sarkanīte BW. 7138; ‡

2) eine rote Kuh
(mit ar̂) Auleja, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 443

sarkane, Wiesensalbei Dr.; Plur. sarkanes, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) Für. I, N. - Autz n. U., RKr. II, 75; Konv. ² 1897; A. XI, 12, Dr.; Kleberkraut (galium aparine) U.: sarkanu krāsuoja ar sarkanēm A. XI, 12. vaiņagu nuo gaiļa piešiem, nātrām, sarkanītēm Hamlet 93.

Avots: ME III, 720

sar̂kanẽjs: auch (mit ar̂ ² ) Orellen, ("mit roten Wangen") Seyershof.

Avots: EH II, 443

sar̂kanẽjs, rötlich: balti sarkanējs kâ ābuoliņš Asp. saule uzle̦cuot sarkanēji RKr. VII, 998. - Plur. sarkanēji, die rötlichen Wolken bei Sonnenuntergang: krē̦sla metās un spuožie sarkanēji nuodzisa Saul. nuodziest vakara sarkanēji Druva III, 6.

Avots: ME III, 720

sar̂kanes: auch Lettg. n. Brīvā Zeme 1936, S. 271.

Avots: EH II, 443

sar̂kanes, die langen Wolken am Horizont, die sich bei Sonnenuntergang rötlich färben: sarkanes de̦g Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 720

‡ sar̂kangal̂vis,

1) ein Rotköpfiger
BW. 34804;

2) "be̦kai līdzīga sēne ar sārtu virsādu" Dunika.

Avots: EH II, 443

sar̂kangal̂vĩte, ‡

3) eine Art Pilz
(anderswo apšu be̦ka genannt) Mesoten.

Avots: EH II, 443

sar̂kangal̂vĩte,

1) Rotkäppchen
R. Sk. 1, 138;

2) eine Schnapsflasche mit rot versiegeltem
Kopf: dzēra viņš..., ka tikai pietika pie miezīša vai sarkangalvītes Auseklis. pie... alus mučeles un "sarkangalvītes" Apsk. v. J. 1903, S. 500.

Avots: ME III, 720

sar̂kanguļa ² Iw., die Ruhr Wolmarshof, N. - Peb., Sessau, Schibbenhof; eine Krankheit der Schweine Ermes, Ruj., Sessau.

Avots: ME III, 720

sarkanguzĩte Livl. n. Heniņ, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.).

Avots: ME III, 720

sar̂kanîgs, rötlich: sarkanīga rē̦ta MWM. X, 543. sarkanīgiem matiem Vēr. II, 1051; Stari l, 294.

Avots: ME III, 720

sarkanis: auch (mit ar̂ ² ) AP., (mit ar̃) Kaltenbr., Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt, Wessen. - Plur. sarkaņi: auch (mit ar̂) Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 443

sarkanis Stērste Gr. 14, ein hellbraunes Pferd (Fuchs) Wid.: es bērīti apkaustīju, sarkanīša nekaustīju, lai tecēja sarkanītis pa bērīša pēdiņām BW. 29702. - Plur. sarkaņi, rote Wolken Schwanb.; rīta sārkaņi, Morgenröte Für. I (unter rīts).

Avots: ME III, 720