Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'an' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'an' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3803)

aimanas

aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4


aimanas

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13


aimanāt

aĩmanât: auch (mit ài 2 ) KatrE., Kl., (àimanêt 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5


aimanāt

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13


aitgans

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5


aizbangot

‡ àizbanguôt,

1) weg-, fortwogen:
bangas aizbanguoja, jūŗa apklusa;

2) wogend forttreiben:
bangas laivu aizbanguoja nuo krasta.

Avots: EH I, 7, 8


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

‡ àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizdancināt

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdancot

‡ àizdañcuôt, fort-, hintanzen: a. līdz zāles galam.

Avots: EH I, 17


aizdandalot

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdangāt

‡ àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgani

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgrandīt

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25


aizkančīt

‡ àizkànčît 2 , -ĩju Saikava, hin-, weggehen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 29


aizkangot

‡ àizkanguôt, auf Stelzen hin-, weggehen Alswig.

Avots: EH I, 29


aizkankarot

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29


aizkankāt

‡ àizkankât, auf einem schlechten Weg oder mit einem schwachen Pferd hin-, wegfahren Trik.; mit müden Schritten hin-, weggehen Lubn.

Avots: EH I, 29


aizklangāt

àizklangât, schnellweggehen. Tirsen [s. klencêt].

Avots: ME I, 32


aizklanīties

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30



aizlangāt

‡ II àizlañgât C., ungewandt, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35



aizlankšot

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36


aizmanīties

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38



aizsanēt

‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.

Avots: EH I, 47


aizskandināt

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48


aizskanēt

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48


aizskanēties

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50


aizsklandāt

‡ àizsklañdât Dunika, Kal., Rutzau, mit einem Stangenzaun umgehen Dond.: a. dārzu.

Avots: EH I, 48


aizsklandīt

‡ àizsklandît "zumachen" Für. I (unter sklanda).

Avots: EH I, 48



aizsprangāt

‡ àizsprañgât Dunika,

1) a. ve̦zumu, mit einem Knüppel ein Fuder zuschnüren;

2) a. drānas, mit
sprangi (die die Stelle von Knöpfen vertraten) Kleider zumachen (zuknöpfen).

Avots: EH I, 51


aiztrankāt

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztvankt

‡ aîztvan̂kt 2 Dond., schlecht (von der Luft gesagt) werden: nevēdinātā istabā gaiss aiztvancis (= sasmacis).

Avots: EH I, 60



aizvandīt

‡ àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvantarot

‡ àizvantaruôt, taumelnd (wackelnd) und mit Geräusch hin-, weggehen Grünw.

Avots: EH I, 61


aizzvanīt

‡ àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65



ālanda

‡ ãlanda, der Alant: zvejuosim ... ālandas BW. 30941.

Avots: EH I, 193


ālande

‡ ālande, der Alant A.- Bergfried, Hasau, Mesoten, Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 193


ālandes

‡ ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193


aldermanis

al̃dermanis,

1) ein alberner, unruhiger Mensch,

2) Ältermann
Riga.

Avots: ME I, 66


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit al̂ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


ālmanis

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas kā ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


an

an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]

Avots: ME I, 71


Ancis

Añcis (Ancis Wolmar, An̂cis 2 Salis): gaŗais Ancis, der Mittelfinger Oknist.

Avots: EH I, 70


Ancis

Añcis, männlicher Taufname, Hans: Sprw. Ancis aŗ, Ancis sēj, Ancis pats apē̦d. neticu, Anci, vai pie dieva kļūsi, dein Wunsch wird wohl nicht in Erfüllung gehen. Anci, nesaki ui, kamē̦r par gŗāvi Tr., freue dich nicht zu früh.

Avots: ME I, 71


ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


anckapele

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


andogi

anduogi: āmim katrā pusē spārni - añduôgi 2 Kaugurciems.

Avots: EH I, 70


andogi

anduogi, die gröberen und engmaschigeren Teile des Zugnetzes (vads): kuopējā lašu vadā vidus iziet anduoguos un āmā. anduogi ir vada pusgabali Etn. II, 106.

Avots: ME I, 71


andot

‡ anduôt, mundartlich (z. B. in Warkh.; s. auch Le. Gr. 177) für atduôt, zurück-, weg-, abgeben.

Avots: EH I, 70


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71



angarēties

añgarêtiês, -ẽjuôs, mit etw. rühren, stochern: kuo tu angarējies? Wainoden?

Avots: ME I, 71


Anglija

Añglija, England; añglis, Engländer.

Avots: ME I, 71



aniks

‡ aniks Schwaneb., die Gans.

Avots: EH I, 70


anis

‡ anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


ankraine

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70


ankrava

I ànkrava 2 (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70


ankrava

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70


ankravains

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71


ankravas

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70


ankravas

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71


anksāris

añksāris, eine Tiefe im Flusse (Treisin; Burtn.).

Avots: ME I, 71


anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71


ankšu

‡ ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70


ankure

añkure, s. e̦ñkurs.

Avots: ME I, 71


ankuris

‡ añkuris PlKur., der Anker.

Avots: EH I, 70


Ansis

Ansis, Hans; mazais ansītis oder ansiņš, der kleine Finger; gaŗais ansis, der lange Finger NSchwnb.

Avots: ME I, 71


antiķis

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70


antiņš

antiņš, ‡

2) ein Einfaltspinsel
Frauenb. u. a.;

3) der Hase
N.-Schwanb.; wohl identisch mit Antiņš.

Avots: EH I, 70


Antiņš

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


Antons

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


antskābele

‡ antskābele Kroppenhof "das Querholz am vorderen Ende der Deichsel".

Avots: EH I, 70


antvars

antvars, = atvars n. U.

Avots: ME I, 71


apakšan

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73


apalans

‡ apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71


apblandīt

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


apbrancēt

‡ apbran̂cêt 2 (?) MSil. "leicht verwunden (abschürfen)": a. kam ruoku.

Avots: EH I, 74


apdancināt

apdañcinât, tr., betanzen, durchtanzen mit allen: viņš visas meitas apdancināja.

Avots: ME I, 80


apdancis

‡ apdàncis 2 Zvirgzdine, das zum Trocknen ausgebreitete Heu einer guba: četri apdanči vēl palika neapgrìezti.

Avots: EH I, 76


apdancot

apdañcuôt, ‡

2) bedienen
Dond.

Avots: EH I, 76


apdancot

apdañcuôt, intr., vielfach mit dem Zusatze riņķī, rundtanzen: trīs lāgas apdancuojuši riņķī BW. III, 1, 81.

Kļūdu labojums:
lāgas = lāgus

Avots: ME I, 80


apdāvanāt

‡ apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77



apgabana

apgabana, apgabane, zum Trocknen ausgebreitetes Heu, ein zum Trocknen bei der Scheune oder sonst wo auf der Wiesse ausgebreiteter Heuhaufe (gabana) Ober-Kurl., Ost-Livl. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 85


apganīt

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81


apgrandīt

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgrantēt

‡ apgrañtêt, (oberflächuch) mit Kies bestreuen: a. ceļu.

Avots: EH I, 83


apkaišana

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92


apkankarāt

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93


apkankarēties

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkankstināt

‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89


apkantēt

apkañtêt, tr., bekanten, besetzen: svārkus. apkañtējums, der Besatz.

Avots: ME I, 93


aplancīt

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97


aplangāt

‡ aplangât, bescnimpten Bauske.

Avots: EH I, 97


apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100


apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104


apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


appanckāt

‡ appañckât Frauenb., bekleiden (pejorativ): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 104


applandīt

‡ applañdît Wandsen "lose umwerfen": a. sev apkārt se̦gu.

Avots: EH I, 105


apranstīt

‡ apran̂stît 2 Nigr., ringsum einkerben: nebūs galdus a.

Avots: EH I, 108


aprantīt

‡ apran̂tît 2 Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108


apskandināt

‡ apskañdinât ar dziesmām visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113


apsklandēt

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122


apskrandāties

‡ apskrañdâtiês, = ‡ apskarâtiês Bers. u. a.: pa drēbēm, kas bijušas pa˙visam apskrandājušās Pas. IV, 147.

Avots: EH I, 113


apskrandējis

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122


apšļankāt

‡ apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120


aptrankāt

‡ aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul̃lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122


aptvankt

‡ aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123


apvandīt

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134


apzvanīt

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138


āran

āran (li. orañ), draussen, hinaus, Manz., Glück, durch ârā verdrängt. [In den Texten des 16. und 17. Jahrh. auch als Präpos. im Sinne von "aus".]

Avots: ME I, 240


aranas

‡ aranas ein altes, minderwertiges Kleidungsstück Druw. n. RKr. XVII, 70: meitene ganuos drebēja nuo aukstuma, juo vējš ve̦cajām aranām pūta cauri.

Avots: EH I, 129


arīdzan

arīdzan, verstärktes arī, aus arī + gi + an, s. auch EPr. I, 39; e̦sam tad mēs arīdzan akli Joh. 9, 40, bibl.

Avots: ME I, 141


astoņdancis

‡ astuoņdancis (in der Verbind. astuoņdanci kumeleņu) BW. 16025, astuoņdanču kumeliņš RW. piel. 2 25870, 1 "?".

Avots: EH I, 132


atblandīties

‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135


atbrangt

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151


atdancāt

‡ atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 138


atdancināt

‡ atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138


atdancot

atdañcuôt, her-, hintanzen: atdancuo šurp, atd. turp Refl. -tiês, sich satt tanzen: L. nevarēja ar viņu atdancuoties vien Apsk. I, 297.

Avots: ME I, 153


atdzanāt

‡ atdzanât Cibla, Meiran, wiederholt wegtreiben, -scheuchen: a. mušas.

Avots: EH I, 140


atganīt

atganît,

1): abwehren
Segew.;

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141


atganīt

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158


atgrandīt

‡ atgran̂dît 2 Dunika, Kal. OB., Rutzau, = atkasît, abschaben, -kratzen: a. piede̦gumus nuo grāpja dube̦na. Refl. -tiês Dunika, Kal.: granduot katlu, atgrandījusēs arī vāpa, beim Schaben des Kessels ist versehentlich auch das Email abgeschabt worden.

Avots: EH I, 142


atkan

atkan: auch BW. 2617, 4, LP. V, 256, VI, 540, Baltinov n. FBR. XI. 127, Borchow n. FBR. Xlll, 30, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Warkl. n. FBR. XI, 102, Wessen n. FBR. XIII, 91, Fest., Golg., Heidenfeld, Saikava, Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 145


atkan

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164




atkanatiņ

‡ atkanatiņ, Adv., = atkan: vai tu a. atnāci? Kalz. n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 145


atkanēt

atkanêt (refl. -tiês), etw. wiederholen Kalzenau. [Wohl eine Ableitung von atkan.]

Avots: ME I, 164


atkanies

atkanies (unter atkan): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 146



atklanīties

‡ atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.

Avots: EH I, 148



atlāgadīšana

atlāgadīšana, Vergütigung Bkerm. n. U. [Setzt ein Verbum * atlāgadīt voraus.]

Avots: ME I, 172


atlangāt

‡ atlangât Bauske, = atlamât: viņa tai tâ atlangāja, ka tā palika kâ uz mutes sista.

Avots: EH I, 153


atlobans

atluobans,

1) sich leicht loslösend:
atluobana miza = miza, kas viegli atluobās Lauwa;

2) ein Baum, dessen Rinde sich leicht löset
U.

Avots: ME I, 174


atmandoties

‡ atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155


atmanīt

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175


atmantot

‡ atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155


atrantīt

‡ atran̂tît 2 Dunika, Kal., Rutzau, abtrauen: a. uozuolam zaru.

Avots: EH I, 161


atsanēt

atsanêt Trik.: nuo meža atsan klusa sanuoņa, vom Walde her ist ein leises Gesumme hörbar.

Avots: EH I, 163



atskanēt

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192


atskanīgs

atskanîgs, widerhallend: mežs ir tik atskanīgs A. XX, 7.

Avots: ME I, 192


atsklanda

atsklañda, Schleuderstelle auf der Schlittenbahn: braucuot ragus iegāja atsklandā un ve̦zums apkrita Nigr.

Avots: ME I, 192


atsprangāt

‡ atsprañgât Dunika, Rutzau, losschnüren, -schnallen: a. sasprangātao ve̦zumu.

Avots: EH I, 169


atstātans

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss verlassen werden.

Avots: ME I, 197



atvandīt

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178


atzvanīt

‡ atzvanît, läutend, mit Hilfe einer Glocke zurück-, herholen: tiesnesis (sacīkstē) atzvanīja zirgus atpakaļ.

Avots: EH I, 182


augšākan

‡ augšākan, Adv., höher Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 185


augšan

augšan, in alten Schriften für aûgšām, aûgšā BD. 18 4 ; IF. VI, 279.

Avots: ME I, 218


augstmanība

aûgstmanĩba, Vornehmheit, aristokratisches Wesen, Grosstuerei.

Avots: ME I, 217


augstmanīgs

aûgstmanîgs, augstmanisks, vornehm, aristokratisch, grosstuerisch: augstmanīgi uzskati, aristokratische Ansichten B. Vēstn; augstmaniski aizspriedumi B. Vēstn.

Avots: ME I, 217



augstmanis

aûgstmanis, der Vornehme, der Aristokrat, der Grosstuerische: viņš sasauc visus augstmaņus Etn. III, 95.

Avots: ME I, 217


augstskanīgs

aûgstskanîgs, hochtönend, schwülstig: valuoda B. Vēstn.; vārdi Ar.

Avots: ME I, 218


aumanīgs

aumanîgs, albern, sinnlos P. Allunan.

Avots: ME I, 224


aumanis

aumanis: Schimpfname Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 187


aumanis

aumanis, unsinnig, rasend; einer, der albert A. X, 2, 66; aumanis "rasend, aberwitzig" von Adolphi 229 als Adv. angeführt (aus au- + maņa; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Avots: ME I, 224


avans

avans: auch Gr.-Buscla. n. FBR. XII, 64, Ledmannshof n. Latv. Saulc 1924, S. 169.

Avots: EH I, 189


avans

avans Linden, Mag. XIII, 3, 57; BW. 8433; Aus. I, 38, f. ave̦ns, Schafsbock.

Avots: ME I, 232



baiganis

baîganis Bers., der Furchtsame.

Avots: ME I, 250


baigans

baigans, furchtsam Bers., Frauenb.

Avots: ME I, 250


bakans

‡ bakans "Prügel zum Einrammen der Pfählë BielU.

Avots: EH I, 199


balanda

balañda: mit auch AP., Ramkau, Siuxt, mit an̂ 2 auch Iw., balande auch Salisb., (mit an̂ 2 ) Dunika, (mit añ) Grob., Seyershof.

Avots: EH I, 200


balanda

balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253



balgans

bal̃gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl 2 ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200


balgans

bal̃gans, weisslich: balganas lapas. es papriekšu, es papriekšu ar balganu kumeliņu BW. 18295. [Zu balts; zum g: vgl. la fulgor und al. bhárgaḥ "Glanz".]

Avots: ME I, 253


bālgans

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271


balganums

bal̃ganums, das Weissliche, die weissliche Farbe.

Avots: ME I, 253


bālganums

bãlganums, das Blässliche, die blässliche Farbe, das blässliche Aussehen.

Avots: ME I, 271


balskans

bal̃skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]

Avots: ME I, 254


baltans

‡ baltans, weisslich Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 201


baltgans

bal̃tgans, weisslich; baltganums, das Weissliche, die weissliche Farbe. Cf. balgans, balganums.

Avots: ME I, 257


balzganans

‡ balzganans Zvirgzdine n. FBR.X, 28 "?"

Avots: EH I, 203


balzgans

balzgans: anch Kaltenbr. (mit àl 2 ).

Avots: EH I, 203


balzgans

balzgans [li. balzganas] Palzmar, blässlich: balzgana zâle.

Avots: ME I, 260


bālzgans

‡ bā̀lzgans 2 Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208


bančakļi

bančakļi, Frauenrock, lindruoki Konv. 1 294.

Avots: ME I, 261



bančka

‡ ban̂čka 2 Frauenb., = pañčka I, baņa I, eine mit schmutzigem Wasser gefüllte Grube; eine Pfütze auf dem Wege.

Avots: EH I, 204


banckungs

banckungs, tahm. (Dond., Adsirn) für baznîcas kungs, der Pfarrer.

Avots: ME I, 261


banda

I bañda,

1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;

2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.

Avots: EH I, 204


banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


banda

bañda, die Bande: laupītāju, zagļu banda. Entlehnt.

Avots: ME I, 262


bandars

bandars, auch bandaris, banderis Etn., Demin. bandarītis BW. 13595, 5 (aus russ. бондарь),

1) der Böttcher Stockm., Infl.;

2) Epith. der Eiche:
uozuolam, bandaram, visapkārt saule spīd RKr. VII, 499, 1.

Avots: ME I, 262


bandāties

‡ bàndâtiês 2 Kaltenbr., sich mit dem Besäen der Lohnfelder (bandas) betätigen.

Avots: EH I, 204


banddzēris

‡ banddzēris Jans. Līgava I, 163, wer seine bandas 1 zu vertrinken pflegt.

Avots: EH I, 204


banderēt

‡ bànderêt 2 , (figürlich) wie ein Böttcher bearbeiten (?): mans vīrs lāga amatnieks: stīpas drāž, mucas taisa, mani pašu banderē VL. aus Lubn. - Vgl. bandars.

Avots: EH I, 204


bandēt

bandêt, -ēju (Als Lehnwort zu li. bandýti, versuchen), suchen: bites priedi bandē, die Bienen wollen eine Kiefer zu ihrem Eigentum, zu ihrer neuen Siedelstätte gewinnen Biel. H. 190.

Avots: ME I, 262


bandinieks

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262


bandins

bandins, [bandiņš Wid.], das Lachsnetz RKr. II, 55.

Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]

Avots: ME I, 262


bandīt

‡ bandît (li. bandýti), versuchen Preiļi auf der Kur. Nehrung. Ein Lituanismus oder Kuronismus.

Avots: EH I, 204


bandot

‡ banduôt "?"; te varēja gan daudz kuo b. Janš. Bandava II, 424.

Avots: EH I, 204


bandoties

bañduôties, bandêties, -ẽjuôs (li. banduótis "получать прибыль съ посѣва"), für sich arbeiten, durch Nebenverdienst erwerben: nu man vaļas banduoties, baŗuot savu kumeliņu BW. 15267, 1.

Avots: ME I, 262


bands

bañds (unter bañda 1): nom. plur. bandi auch BW. 20476 var.

Avots: EH I, 204


bandžalis

bandžalis, bandžulis, ein Mensch, der sich unordentlich angekleidet, vermummt hat Naud.: leiti, leiti, bandžulīti! BW. 21016. In Ahs. sei bañdžulis ein dicker Mensch von niedrigem Wuchs.

Avots: ME I, 262


bandžas

bañdžas Smilten, Holzgefässe: bandžas taisīt od. sist = kuoku traukus taisīt; raut od. pelnīties ar bandžām. Dieses Wort hätten die "bandžinieki" selbst erdacht.

Avots: ME I, 262


bandžinieks

bandžinieks Smilten, einer, der hölzerne Gefässe verfertigt; vgl. bandžas.

Avots: ME I, 262


bandžolis

bandžuolis Frauenb., Schimpfname für einen bösen, eigensinnigen Menschen.

Avots: EH I, 204


bandžot

‡ bandžuôt, Nahrung, Nebenverdienst zu erlangen suchen Diet.

Avots: EH I, 204


bane

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen;

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204


bane

bane Spr., eine Kappe. [Gebildet auf Grund des entlehnten banīte]

Avots: ME I, 262


banga

I bañga,

1): trīs bandziņas jūriņā BW. 2675, 7;

3): die Schar
(pūlis) Schibbenhof: meitas, puiši iet bañgām vien;

4) die Wolke
Iw. n. FBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204


banga

‡ II bañga Frauenb. "ein Musikorchester": zaļumuos spēlēja skruoderis ar savu bangu. b. mūzikantu Deglavs Vecais pilskungs, Schibbenhof. Zu bañga I 3?

Avots: EH I, 204


banga

‡ III bànga 2 Zvirgzdine, eine grosse Fliege: karstā laikā bangas dižan kuodī luopus.

Avots: EH I, 204


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


bangainis

bangainis (unter bañgains): mituosim kumeliņus! tev bij bēris, man b. BW. 14611, 3.

Avots: EH I, 204


bangains

bañgains, ‡

3) bewölkt
Frauenb.: tāds bangaiņš ir gan, bet lietus nebūs šuodien:

4) gestreift (vom Fell der Katzen gesagt)
Dunika, NB., (von der vadmala) Dunika.

Avots: EH I, 204


bangains

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262


bangalēt

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204


bangāt

bañgât(iês): auch Dunika.

Avots: EH I, 204


bangāt

bañgât, -āju, gew. bañguôt [li. banguôti], intr., wogen: jūŗa nāca bangādama, vēja māte svilpuodama BW. 13415, 1. ūdens banguo, šļāc. kā auka banguojuot ceļas tev sirds Rain. refl. -tiês, wogen, brausen: sācis viss e̦ze̦rs banguoties LP. VII, 1302.

Avots: ME I, 262



bangins

bangins, ein kleiner Zuber Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 262


bangot

buñguôt (unter bañgât),

2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês,

2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204, 205


bangots

bañguots, stürmisch: jūŗa Pump.

Avots: ME I, 263


bangulis

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263


banīte

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263


banka

bañka,

2): (fig.) duot bankas virsū, schelten, prügeln (nur auf Erwachsene bezogen)
AP.

Avots: EH I, 205


banka

bañka (entlehnt),

1) die Bank (= Geldbank);

2) ein Schröpfkopf
(cf. Schröpfbank ), gew. radziņš genannt Konv. 1 132.

Avots: ME I, 263


bankoks

bankuoks Spr., = pankuoks. Pfannkuchen.

Avots: ME I, 263


bankš

bankš, ein onomatopoethisches Wort zur Bezeichnung des dumpfen Geräusches beim Fall eines schweren Genstandes: nuokrīt ābuols dārzā - bankš Austriņ.

Avots: ME I, 263


bankšēt

bankšêt Burtn., [Wid.], bañkšēt Druw., intr.,

1) hohl tönen:
tukša muca bankš Trik.;

2) murmeln, plappern
Bers., C.

Avots: ME I, 263


bankšķēt

bankšķêt (unter bankšêt): aucn Grünw.

Avots: EH I, 205


bankšķināt

bañkšķināt, einen Gegenstand schlagend (z. B. einen trockenen Balken behauend) ein dumpfes, dröhnendes, weithin hörbares Geräusch machen C., Bers., Lub., Aps., Druw.

Avots: ME I, 263


bankšķis

ban̂kšķis, ‡

2) ein hohler Ton
(heuer alsbunkšķis) Grünw.

Avots: EH I, 205


bankšķis

bañkšķis, ein bellender Hund; ein Schwätzer Burtn., Lubahn; bañkšķis, ein aufdringlicher Mensch Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 263



bankste

bañkste Hasenp., sonst banksti, Kreuzbänder, die das Sparrwerk zusammenhalten Biel. H. 27; Sparrengebinde, Türbände L.

Avots: ME I, 263


banšojs

bañšuojs, gew. banšuots, mit Bändern geschmückt: visa muiža kumeļā, banšuotā ce̦purē BW. 14442. banšuojas villainītes 3741.

Avots: ME I, 263


banstaklis

bañstaklis,

1): auch Iw. (bañstâklis 2 ).

Avots: EH I, 205


banstaklis

bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],

1) das Zwickeisen der Böttcher;

2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]

Avots: ME I, 263


bantaiņi

‡ bàntaiņi 2 Saikava, ein fangsgestreifter Weiberrock.

Avots: EH I, 205


bantains

bañtaîns, ‡

2) gestreift
(mit àn 2 ) Saikava: b. aude̦kls.

Avots: EH I, 205


bantains

bañtaîns, mit Bandern versehen: bantainas aubes.

Kļūdu labojums:
Bandern = Bändern

Avots: ME I, 263


bantauris

bañtauris Sassm. ( "in der Kindersprache"), ein Bandwurm

Avots: ME I, 263


bante

bañte (entlehnt), das Band; līdz bikšu bantei, bis zum Hosenbund, eine beliebte Massbezeicznung: brist ūdenī līdz bikšu bantei. ve̦lns iesita muļķi līdz b. bantei zemē LP. VI, 583. bantes, Bindebalken, die die Sparren zusammenhalten Biel. H. 27.

Avots: ME I, 263



baraniņa

‡ baraniņa, baranķīte, Beiname des Schafes im VI..: buč, aičiņa, baraniņa (Var.: baranķīte)! BW. 27678. Beruht auf r. барáн "Hammel".

Avots: EH I, 205


Bārbanas

Bãrbanas diena Dond., der 4. Dezember; die Bãrbana sei die Schutzpatronin der Schafe gewesen.

Avots: ME I, 273


bargans

‡ bargans, ein Hundename Segew.

Avots: EH I, 205


barotans

baruotans, = baruôts, gemästet, gefüttert [richtiger vielleicht: gefüttert werden müssend, Futter verlangend]: baruotana laiva te̦k, baruotans kumeliņš: baruo laivu priedes sveķi, auzas labu kumeliņu BW. 29623.

Avots: ME I, 265


bazanc

bazanc Dond., aus und f. baznīca BW. 13250, 35.

Avots: ME I, 269


begans

‡ begans (mit e!) Gr.-Buschh., = be̦guonis 1, eine lange, dicke klūga.

Avots: EH I, 211


bērzane

‡ bē̦rzane (unter bē̦rzaine): a für zuerwartendes ai in dieser Form (von der man nicht weiss, wo sie aufgeschrieben ist) braucht nicht unbedingt fehlerhaft zu sein, da z. B. um Lemsal suffixales ai durch a ersetzt ist, und J. Alunans IMM. 1933 II, 228 denkt an ā.

Avots: EH I, 217



bezmantietis

‡ bezmañtietis*, wer kein Vermögen hat Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 76.

Avots: EH I, 214


bezmantīgs

bezmañtîgs, kein Vermögen habend, unbemittelt: skaudīgi ņurd nabagais un bezmantīgais Stari II, 211.

Avots: ME I, 284


bezmantnieku

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214


biezman

‡ bìezman 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 32, in Fülle, vollauf.

Avots: EH I, 224


bigans

‡ bigans Lubn., ein verfaulter Baum.

Avots: EH I, 218


bijanos

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294


bizmaniņa

bizmaniņa, ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Punkten (= margrietiņa): bizmaniņa, bizmaniņa, kuŗu pusi mani vesi? BW. 34084. [Vgl. bizmarīte.]

Avots: ME I, 302


bizmanis

bizmanis, der Zopfmann, der Reaktionär, gew. Pl. bizmaņi, Zopfmänner, Repräsentanten der Zopfperiode, spöttische Bezeichnung der baltischen Deutschen, die ihre Privilegien fochten; das Wort wird von d. Pet. Av. zuerst gebraucht: lai vairuojas... Daugavas sargi,... kas bizmaņus nuosuoda bargi Aus. I, 4.

Avots: ME I, 302


blāgans

blāgans, einer, der nicht gegessen hat und kraftlos, schwach ist Wessen.]

Avots: ME I, 311


blancīt

‡ blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.

1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ 2 );

2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,

1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;

2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.

Avots: EH I, 225


blanda

blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda 2 Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]

Avots: ME I, 309


blande

‡ blànde 2 Warkl., eine Kuh die sich von der Herde abzusondern pflegt: blandes atkan nav.

Avots: EH I, 226




blandīties

blàndîtiês,

1): mit àn auch AP., mit 2 auch Salis, Strasden.

Avots: EH I, 226


blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309


blandoņa

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309


blandonība

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309


blangžēt

‡ blàngžêt AP., -u, -ēju, leeres Zeug schwatzen: viņa jau blangž tīru tukšu.

Avots: EH I, 226


blanka

blànka: mit Salisb, u. a.

Avots: EH I, 226


blanka

blànka [C., PS.], die Planke, dickes, grosses Brett Erlaa, N. - Schwanb.: biezas uozuola blankas. [Nach U. bedeute es in Allendorf eine dicke Zaunstange. Aus mnd. blanke "Planke, Bohle", woher auch estn. plank]

Avots: ME I, 309


blankainis

‡ blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226



blankāns

‡ blànkāns N.-Peb. "ein träges Pferd".

Avots: EH I, 226


blanks

blanks, blanka, das Maal am Leibe L., U.; s. blankums. [Aus mnd. blank. "glänzend weiss"?]

Avots: ME I, 309


blankšēt

blan̂kšêt (unter blan̂kšķêt): auch Golg., Wizenhof: kuo nu blankši niekus!

Avots: EH I, 226


blankšīgs

‡ blànkšîgs C., geschwatzig: b. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 226


blankšis

‡ II blankšis,

1) ein Schwatzer
A. XI, 81;

2) ein dumpfer Schall
ebenda.

Avots: EH I, 226


blankšis

blankšis U., ein abgespaltenes Stück Holz, besonders Nutzholz.

Avots: ME I, 309


blankšīt

‡ blankšît, -īju, schwatzen Kokn. n. A. XI, 81.

Avots: EH I, 226



blankšķēt

blan̂kšķêt, blan̂kšêt, -u, -ēju, intr., schwatzen, klaffen, bellen: suns blankš C., Lub.

Avots: ME I, 309


blankšķīgs

‡ blankšķîgs "grossmaulig; unpassend; nicht scharfsinnig" Druw.: blankšķīgiem juokiem Kaudz. Izjurieši 42.

Avots: EH I, 226


blankšķis

blan̂kšķis: (ein Schwatzer) auch Saikava.

Avots: EH I, 226


blankšķis

blan̂kšķis C., ein Schwätzer, ein stets bellender Hund.

Avots: ME I, 309


blankstīt

I blankstît, -u, -īju, undeutlich sehen Dond. [Iterativform zu blenkt.]

Kļūdu labojums:
klētei = klētē

Avots: ME I, 309


blankstīt

II blan̂kstît 2 , Refl. -tiês,

1): viņš nevīžuo strādāt, blankstās apkārt Dond.

Avots: EH I, 226


blankstīt

II blan̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju, abschreiten, auf die Seite gehen Elv. Refl. -tiês, sich herumtreiben [Amboten], trödeln, faulenzen: tu ar šaudīklu blanksties pa mežu Janš. klētei vien blankstījās BW. 21205. [blañkstīties Edw., sich verbergen. [Zu poln. bła,kać, klr. блукáти, čech. dial. bloukati "umherschweifen" Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 309


blanksts

blanksts, eine Narrenposse Kawall n. U. [Zu blankstît 2; vgl. aksl. ble̦dъ "Possen" neben blǫditi "irren".]

Avots: ME I, 309


blankte

blankte, die Flasche Grünh.; vgl. blante.

Avots: ME I, 309



blankums

blankums, der Fleck: pierē sarkani blankumi LP. VII, 257.

Avots: ME I, 309


blanstīties

blanstîtiês: auch (mit an̂ 2 ) Frauenb.: kur tu blansties, ka nenāc pie darba?

Avots: EH I, 226


blanstīties

blanstîtiês Lub., Erlaa [echt le. bluostīties], trödeln, faulenzen.

Avots: ME I, 309



blansts

blansts Lub. [echt le. bluosts], ein Trödler, Faulenzer. [Wohl zu blandîties.]

Avots: ME I, 309


blante

blan̂te 2 , die Flasche Alm., Gr. - Sess.

Avots: ME I, 309


blantēt

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309


blanzgas

blanzgas: (Schinn) auch Saikava (mit àu 2 ).

Avots: EH I, 226


bluzganas

bluzganas (li. blùzgana, Schinn), schelferartige, kleine Teilchen, Bohrmehl: nuo urbšanas saradušās kuoka bluzganas aizde̦gas Antr. II, 78.

Avots: ME I, 318


blūžgans

‡ blùžgans 2 Lubn. (mit ostle. ū aus uo?) "gegorene Milch". Vgl.blūžģins.

Avots: EH I, 232


bogans

‡ buõgans AP. "ein Geldbeutel"; bùogans 2 Selsau "ein Taschenportefeuille".

Avots: EH I, 258



brakmanis

brakmanis (unter brãkmanis),

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. 2 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236


brākmanis

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327



brāmanis

brāmanis L. ein"schallöhrignr", empfindlicher Mensch.

Avots: ME I, 328


brammanība

bram̃manība: kruogu brammanībai Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 237


brammanība

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323


brammanīgs

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323


brammanis

bram̃manis,

1): pašu nuovadā div[i] brammaņi dalījās BW. 10422. dižmaņa, brammaņa meita 24198;

2) = brakmanis, der Tadler: meitu brammanim (Var.: brākmaņam, brāķerim) BW. 21318, I.

Avots: EH I, 237


brammanis

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323


brancēt

‡ bran̂cêt 2 , zu erschliessen ausapbran̂cêt 2 .

Avots: EH I, 237


brančuki

‡ brañčuki Frauenb. "die Kleider, der Rock": tev māte uzies (uzduos) pa(r) brančukiem (so droht man, efn kleines Kind zu verprügeln) Frauenb.

Avots: EH I, 237



brandaviens

brandaviens (unter brañdvĩns): nedzer daudzi brandaviena! BW. 12666 var. saldanu brandavienu 26305, 3.

Avots: EH I, 237


brandaviņš

brañdaviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19564; 19893, (mit àn 2 ) Fest.: brandaviņa brālis, ein Säufer Fest.

Avots: EH I, 237


brandavīns

brañdavĩns (unter brañdvĩns): auch BW. 20036; (brandavins) 19495.

Avots: EH I, 237


brandavs

brandavs (unter brañdvĩns): auch (mit añ) Dunika.

Avots: EH I, 237


brandeviens

brandeviens (unter brañdvĩns): auch BW. 11559, 5.

Avots: EH I, 237


brandeviņš

brañdeviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19881 var.; 19937 var.

Avots: EH I, 237


brandevīns

brañdevĩns (unter brañdvĩns): auch 19937 var., (brandevins) 10200, 2.

Avots: EH I, 237


brandienis

‡ brandienis Stroas Par. vōrdn. 60, (mit. àn 2 ) Oknist, Demin, acc. s. brandieniņu BW. 28491, 1 var., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237










brandviņš

brañdviņš (unter brañdvĩns): auch Salis, (mit àn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 237



brandvīns

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323


brandži

brandži: frische, mit den Schoten gekochte Bohnen (mit an̂ 2 ) Dunika, Gramsden, NB., OB., Rutzau. Beruht auf li. brandis dass.

Avots: EH I, 237


brandži

brandži, frische, mit allen Schoten gekochte Erbsen [od. Bohnen ] N. - Bartau, Grob.,Hasenpot n. Etn. I, 57, III, 66. [Vgl. etwa brankà "das Quellen der ins Wasser gelegten Körner".]

Avots: ME I, 323


branga

brañga,

2): auch (mit àn 2 ) Heidenfeld.

Avots: EH I, 237


branga

brañga, gew. Pl.,

1) krumme Hölzer, die als Gerippe das Boot od. Schiff zusammenhalten, die Wrangen, Kniehölzer
[Salis; s. Bielenstein Holzb. 608. Nebst brangà aus mnd. wrange];

2) = braķis 2 Lasd.;

[3) brañgas Nigr., eine Tragbahre;
zu bringât?].

Avots: ME I, 323


brangiņš

‡ bran̂giņš 2 Sassm., Deminutivform zu brangs, vortrefflich: kas tev par brangiņu dēliņu!

Avots: EH I, 237


brangot

I brañguôt, tr., gew. sabrañguot, die Kniehölzer (brangas) aufrichten.

Avots: ME I, 324


brangot

II branguôt, gew. refl. - tiês, intr., prunken, sich schmücken, prächtig (brangs) ausehen: lejas branguo jaukā vasarā St. mūra milzis branguojas Adam. branguo pamazām ar jau pļavas ar puķēm Plūd., Rakstn. I, 58. šuodien branguoja viņš ar svētdienas kamzuoli Mag. II, 3,70.

Avots: ME I, 324


brangs

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ 2 ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi 2 (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi 2 uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi 2 (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi 2 (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi 2 (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237


brangs

brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp. mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


brangulis

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237


brangulis

brangulis, der Prächtige, Korpulente Purap.

Avots: ME I, 324


brangums

brangums: kas nuo meitas brangumiņa (Var.: daiļumiņa) . . ? BW. 6657 var. vai pušu plīst aiz brànguma 2 KatrE. n. FBR. XIV, 129.

Avots: EH I, 237


brangums

brangums brangùmas "das Teuersein"], die Herrlichkeit, Pracht, Trefflichkeit, Korpulenz: daba parādās mums savā bragumā.

Avots: ME I, 324


braniņi

braniņi "jūras plīsumi" L. A. n. U.; [bei U. kann ein n auch nn bedeuten; vielleicht also aus einem nd. branning "Brandung"].

Avots: ME I, 324


brankti

brankti, fest anliegend, gedrang: brankti uzsprausts, eng anliegend, gedrang: anstecken Mag. II, 3, 116, U. [Nach Wid. auch Adj. brankts, eng, glatt, fest anliegend. - Als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. wohl zu got. anapraggan "bedrängen", mnd. prange "Einengung" prangen "drucken" mhd. pfrengen "einzwängen", aschwed. prang "enge Gasse" u. a., vgl. Persson Beitr. 870 2, Siebs KZ. XXXVII, 300 f., v. Grienberger Wiener SB. CXLII, № VIII, S. 23, Feist Wrtb. 2 32; oder zu an. branga "Klemme"?].

Avots: ME I, 324


brankūzis

brankũzis: vai tie mūsu brankuzīši ... nuode̦guši? BW. 19866.

Avots: EH I, 237


brankūzis

brankũzis, die Branntweinsbrennerei: viņš smird kâ brankūzis. [Aus einem nd. *brankhūs; vgl. Brankhaus bei Hupel 31.]

Kļūdu labojums:
Branntweinsbrennerei =

Avots: ME I, 324



branzēt

‡ brañzêt Siuxt "?": kad luops uzpūsts un nav tam caurejas, tad saka, ka luopu branzē nuost. branzē (stīvē) ruoku, kad pūžņi nuo pampuma nedabū izvilkties.

Avots: EH I, 237


brašmanība

brašmanība, die Heldenhaftigkeit, Herzhaftigkeit, Tüchtigkeit, Bravour: tā ir brašmanība, kuo kurš katrs vē̦las Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 324


brasmanis

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324


brašmanis

brašmanis: "ein Einsichtsvoller" Bartau.

Avots: EH I, 238


brašmanis

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324



bricants

‡ bricañts NB., ein unruhiges Kind.

Avots: EH I, 241


britans

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333


brūdigans

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246



brūnganraibs

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246


brūngans

brũngans, bräunlich: brūnganas sūnas, siekalas.

Avots: ME I, 341


brūnsarkans

brũnsarkans, bräunlich rot: brūnsarkana gaisma BW. 32160.

Avots: ME I, 341


brūzāšanās

brũzâšanâs Stuhrhof "ein grosses Gewühl, Gedränge".]

Avots: ME I, 342


bruzgans

bruzgans, rotbraun: bruzgani lini Dond.

Avots: ME I, 340


brūzgans

brũzgans: aucn (mit ù 2 ) Prl. n. FBR. VI, 80.

Avots: EH I, 247


brūzgans

brũzgans, bräunlich, rostbraun C., Ruj., Wandsen, Salis, Lis., Bers.]

Avots: ME I, 342


bubuldancis

bubuldancis, in einem Rätsel zur Bezeichnung der Laus: desmit akli vīri iet pa mežu, uziet vienu bubuldanci un ve̦d uz kaula tiltu kaut Rkr. VII, 1268.

Avots: ME I, 343


bulans

‡ I bulans (wo?) "eine mit Ohrenklappen versehene Ledermütze".

Avots: EH I, 250


bulans

‡ II bulans (mit hochle. a aus e, ?) Druw., ein abgestumpftes Messer oder Beil; ein stumpfes und sttirrisches Lebewesen.

Avots: EH I, 250


bulants

bulants, ein übermässig grosser, unförmlich, unvernünftig Gegenstand: tāds cirvis kâ bulants; ruokas jau piekūst tuo cilājuot Naud. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 347


bullans

‡ bùllans 2 (mit hochle. a aus e̦?) Linden, ein 3-6 Monate alter Bulle.

Avots: EH I, 251


būmanis

(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257


būmanis

(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360


burkanis

‡ bur̃kanis Salis, burkans Golg., bur̃kan̂ts 2 (li. burkantas) Iw., Schnehpeln, = bur̃kãns: sīki rutki, burkanīši BW. 2973, 1 var. Zur Form auf -nts vgl. Skardžius Die slav. Lehnw, im Altli. 48.

Avots: EH I, 254


burmanis

burmanis, der Gaukler, Taschenspieler; zu bur̃t.

Avots: ME I, 354



burzans

burzans: 5. auch A. IX, 166.

Avots: EH I, 255


burzans

burzans, grob, roh Grob., Hasenp. n. Etn. III, 66, 130.

Avots: ME I, 355


būšana

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas māju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359


būvmanis

(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257


būvmanis

(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360


cacans

‡ cacans "?": milzīgi vēži, visi kâ cacani vien! Janš. Mežv. ļ. II, 239 (ähnüch Līgava II, 141).

Avots: EH I, 259


čagans

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282


čagans

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. 2 58

Avots: ME I, 400


čagans

II čagans: auch Fest., Ramkau, Saikava, Stom., Vank.

Avots: EH I, 282


čagans

II čagans, flink, hurtig, munter Dond., Erlaa, [Praulen, AP., Schujen, Fehteln, gewandt Lösern]: čagana strādniece Blaum. viņš e̦suot diezgan čagans AP. viņa gāja vēl diezgan čagani MWM. VII, 161

Avots: ME I, 400


čagans

III čagans Oppek. n. U., [čagāns Bers.], = čakārnis, Baumwurzel; [čagani"mežā izsvaidīti sprunguļi" Ekau; vgl. čaga 2].

Avots: ME I, 400


čagans

IV čagans Gramsden "ein bewegbares Dach auf vier Pfosten zum Schutze von Heu".]

Avots: ME I, 400


čagans

‡ V čagans, ungeschlacht Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ungeschlacht").

Avots: EH I, 282


čāgans

I čāgans: ein Unbeholfener Vank.

Avots: EH I, 287



čāgans

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407


čāgans

čāgans, ein ungeschickter Mäher LKVv. [čāgāns Lös., ein kraftloser Mensch.]

Avots: ME I, 407


čaganums

čaganums,

1) die Lockerheit;

2) Hurtigkeit.
(Zu čagans 1 u. 2.)

Avots: ME I, 400


čakans

čakans, Epith. des Schwertes im VL.: zuobentiņ, čakaniņ, iesim abi tautiņās BW. 15998. [Wohl identisch mit] čakans L., ein hölzerner Hammer. [Aus p. czakan "Keilhaue" (zur Bed. vgl. sloven. čakàn "Hammer" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 134.)]

Avots: ME I, 401


calanka

‡ calànka 2 Warkl. n. FBR. XI, 122, Fianden, Mahlup, Pilda, Zvirgzdine, = atspuõle. Aus r. челнок dass.?

Avots: EH I, 260


čančināt

‡ čančinât, das gröbste Kaff (Stroh) beim Windigen im gröbslen Sieb vom Korn scheiden BielU.

Avots: EH I, 284


čančis

‡ čančis, ein Kornsieb mit grossen Löchern zum Scheiden des strohigen Kaffs vom Korn Appricken n. BielU.

Avots: EH I, 284


candars

candars, ein plumper, dicker Spazierstock, zumal wie ihn die Bettler führen Mag. XIII, 3, 58.

Avots: ME I, 363


čandars

čandars, (als Schimpfwort) ein Plumper Freiziņ. [Vgl. candars.]

Avots: ME I, 403



čangaļi

‡ čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285


čangalis

‡ čañgalis AP. u. a., Schimpfname für einen Letten aus Latgale.

Avots: EH I, 285



čangāt

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285



čangurs

‡ čañgurs (mit hochle. a aus e, ?) Ramkau, = če̦murs: uogu, ziedu č. - Vgl. če̦ñgurs.

Avots: EH I, 285


čanīgs

čanîgs: aufgeweckt, aufmerksam Dond.

Avots: EH I, 285


čanīgs

čanîgs, hurtig, schnell: satrūkās puisē̦ns un uzlēca čanīgi Adam. tas ir čanīgs cilvē̦ks pie darba Ahs.

Avots: ME I, 403


čanka

‡ čanka, das Weberschiffchen Druw.

Avots: EH I, 285


čankarēties

čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.

Avots: ME I, 403, 404


čankars

čankars, ein Trödler, ein Saumseliger Wid.]

Avots: ME I, 404


čankas

čankas, der Zank, das Geschwätz Naud. n. Etn. I, 90; [aus d. Zank?].

Avots: ME I, 404


čankāt

‡ čànkât 2 Sonnaxt, -ãju, scheuchen, treiben: suņuks čankā vistas.

Avots: EH I, 285


čankāties

čankâtiês, -ājuos, viele Tücher um den Kopf binden Druw.

Avots: ME I, 404



čankstēt

čankstêt, wie ein kleines Kind weinen.

Avots: ME I, 404


čankurains

čankurains, büschelförmig, büschelig U.

Avots: ME I, 404


čankurs

čànkurs,

1): auch (mit àn 2 ) Druw., Linden: sīpuoli aug čankuruos Linden.

Avots: EH I, 285


čankurs

čànkurs,

1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];

2) eine Staude
L.;

[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;

4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].

Avots: ME I, 404


čapana

‡ čapana oder *čapans, = čupa (?): čūskas salien ... ve̦cā žagaru čapanā Pas. IX, 79 (aus Preiļi).

Avots: EH I, 285


capans

‡ I capans "Schlange" Lettg.

Avots: EH I, 260


capans

‡ II capans A.-Schwanb., Ekengraf, Serbigal, capāns Gramsden "ein ungeschickter, plumper Mensch, ein Lümmel".

Avots: EH I, 260


capans

‡ III capans "ein grosses, feistes Lebewesen" Adl., Selsau, Stomersee.

Avots: EH I, 260


čapans

čapans, etwas Schweres, Ungeschicktes: viņš piedzēris kâ čapans nuokrita zemē Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 404


čāpstans

‡ čâpstans Golg., einer, der čâpstina.

Avots: EH I, 287



čaugana

čaũgana, čaugiņš Dond., ein Kohlkopf mit losen Blättern Nigr.

Avots: ME I, 405


čaugans

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana 2 labība Warkl.

Avots: EH I, 286


čaugans

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķeŗas, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405



čaugrans

čaugrans Wessen, trocken; leicht um zurühren; weich (wie Wolle)]: čaugrana kāpuostu galviņa Dond.; [čàugrans 2, locker zuzammengelegt Kalzenau].

Avots: ME I, 405


čaurans

‡ čaûrans Auleja, locker, porös: čaurana maize.

Avots: EH I, 286


caurdancis

caũrdañcis, ein Tanz (auch caurluožu) BW. I, S. 194, Hasau n. RKr. XVI, 230.

Avots: ME I, 364, 365


čavans

‡ čavans Segew., das Wurzelende.

Avots: EH I, 286


cepans

‡ ce̦pans oder *ce̦pe̦ns (gesproch.: capans),

1) "der mehr angebrannte Teil eines gebackenen Schnittkohls"
Baltinow;

2) "nuoguris, gļē̦vs" Marienhausen.

Avots: EH I, 265


cerbans

ce̦rbans, ein Mensch mit wild verworrenem Haare Seew. n. U.

Avots: ME I, 374




četrkantains

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrkājains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrkājains versetz werden).

Avots: ME I, 411


ciešana

cìešana, das Leiden, Leid: man būs iespējams tavas ciešanas atviegluot. cìešanâs, die Enthaltung, die Selbstverleugnung Spr.

Avots: ME I, 395


cietan

‡ ciêtan Linden, (mit 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 79, ciête̦n 2 Rojen n. FBR. XIII, 80, = ciêti 3: aiztaisa duris cietan Linden.

Avots: EH I, 278


cietans

‡ ciêtans 2 Salis, etwas hart, zäh: sirds gaļa ir tāda cietana, tāda liẽsa.

Avots: EH I, 278


čiganēties

‡ čiganêtiês Strasden, sich von jem. etwas erbitten.

Avots: EH I, 290


čiganīca

‡ čiganîca Baltinow n. FBR. XI, 125, die Zigeunerin.

Avots: EH I, 290



čigans

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290


cildans

cildans: auch Bērzgale (c. vīrs).

Avots: EH I, 270


cildans

cil̂dans Domopol, rühmenswert: c. tē̦va dē̦ls.]

Avots: ME I, 381



ciršana

cìršana, das Hauen; viņam ve̦das malkas ciršana.

Avots: ME I, 387



cogans

‡ cogans, ein unverträglicher Mensch Dond. n. FBR. V, 127.

Avots: EH I, 279


cogans

cõgans: lielīgs kâ c. Rojen n. FBR. XIII, 69; ein böser, unverträglicher Mensch Dond.: kas ar tādu cōganu var kuopā sadzīvuot!

Avots: EH I, 279


cogans

cõgans, ein eingebildeter Mensch, ein Dickkopf, der sich einbildet, klug zu sein und einen guten Rat nicht annimmt: tas jau tāds cõgans, ne˙maz vairs negrib klausīt Dond.

Avots: ME I, 397


cūkgans

cũkgans: grūt nabaga cūkganam BW. 29116, 2 var. kaimiņu cūkganēm 22448, 8 var.

Avots: EH I, 280


cūkgans

cũkgans, auch cũkganis (fem. - gane), der Sauhirt: ar tuo savu le̦pnumiņu mūžam tē̦va cūkganiņš.

Avots: ME I, 398



dablandīties

dablàndîtiês Drsth, umherschweifend

1) sich gesellen (zu jem.),

2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]

Avots: ME I, 428


dadzanāt

‡ dadzanât "?": d. vagas Pilda.

Avots: EH I, 301


daganīt

‡ daganît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt hüten, weiden Kaltenbr.: d, da vakaram.

Avots: EH I, 302


daiļskanīgs

daiļskanîgs, wohllautend: daiļskanīga dziesma, valuoda.

Avots: ME I, 431


damanīt

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305


danākt

danãkt,

1): danāc nu man palīgā! Friedrichshof bei Ronneb. danāk rudens Sonnaxt;

2): auch Auleja.

Avots: EH I, 306


danākt

danãkt [Drsth., PS.],

1) intr., her-, herbeikommen:
danāk divi dieva dē̦li. danāk tas pats vīrs LP. VII, 130;

[2) einholen:
kur danācāt vaiņuceņu Mag. XIV, 2, 173 (li. danokti "einholen")].

Kļūdu labojums:
VII, 130 = VII, 30

Avots: ME I, 436


danca

‡ dànca 2 Gr.-Buschh., das Tanzen: tur būs liela d.

Avots: EH I, 306


dancāt

dañcât (unter dañcuôt): auch Schrunden n. FBR. XIII, 105, Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 108, Dunika, Iw., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 306


danceniski

dañceniski, dañciski, hüpfend, springend, tänzelnd: viņa danceniski vien gāja. mērnieki sagāja danciski vien klētī Kaudz. M.

Avots: ME I, 436


dancināt

dañcinât,

1) fact., tanzen lassen:
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu dancināja;

2) mit jem. tanzen:
vai redzi, jau uotrreiz tas dancina tuo pašu Alm.;

3) = dancuôt: Jānīt[i]s danci dancināja BW. 32865.

Avots: ME I, 436


dancis

I dañcis: skudru d., ein volkstümlicher Tanz Diet. danču bē̦rni "ziemassvē̦tku ķe̦katnieki" Frauenb.; danču bē̦rnuos braukt, zu einer Gesellschaft, [einem] Fest fahren Diet.

Avots: EH I, 306


dancis

I dañcis, der Tanz; danci vest, griezt, ritināt BW. 32865, 3, den Reigen führen, tanzen: jauni puiši, bāleliņi, nuoriņā danci ve̦d BW. 13153. apaļais od. cimdu dancis, die Polonäse; kamuoliņu dancis RKr. XVI, 232; krustu dancis BW., S. 181, muižnieku, nabagu od. zuobeņu dancis; divpadsmitdancis, piecu puišu dancis Etn. IV, 80. stiepjamais d., tīteŗu d. RKr. XVI, 230. [Nebst estn. tańts aus mnd. danz.]

Kļūdu labojums:
krustu dancis BW.,S.181 = krusta dancis BW.I,S.181

Avots: ME I, 436


dancis

II dancis, das Johannisfeuer [?].

Avots: ME I, 436


dancis

III dancis Essern n. U., Druwa I, 909, ein Krummholz; eine Radfelge Bielenstein Holzb. 545 2 (aus Popen). Als Kuronismus eine Nebenform zu dandzis. Vgl. auch dankuoties. dank- vielleicht durch Kontamination von dang- und lank- (in luocīt, lùoks u. a.).]

Avots: ME I, 436, 437


danciski

dañciski (unter dañceniski): ērzeļi ... d. vien skrējuši Pas. VII, 217. meitanam kājas d. vien iet AP.

Avots: EH I, 306




dancītis

dañcītis [Salis, dañcis Neuermühlen], derjenige Teil des Spinnrades, welcher das Trittbrett mit der Achse des Treibrades verbindet Laud.

Avots: ME I, 437


dancka

‡ I dañcka Lemb., Smilt., eine Pfütze. Vgl. den Wiesennamen Dancka Lvv. II, 29 (Grünw.) und danska.

Avots: EH I, 306


dancka

‡ II dàncka 2 Kalz. n. Fil. mat. 26, comm., wer viel tanzt, tollt (vorzugsweise von Kindern gesagt).

Avots: EH I, 306


dancka

‡ III dancka, eine gewisse Blume A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 306


dančka

dànčka 2 Pfütze: auch (mit ) Trik.

Avots: EH I, 306


dančka

dànčka 2 [Kl., eine Pfütze. Auch in übertragener Bed., etwa] widrige Unannehmlichkeit: tâ viens uotru tai dančkā ve̦lk iekšā Blaum.

Avots: ME I, 437


dancot

dañcuôt: viegla dancuošana BW. 24055. ša vakara dancuojums 24033. dancu dancuotāja 24075, 1.

Avots: EH I, 306


dancot

dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.

Avots: ME I, 437


danda

danda, eine Zigeunerpeitsche: čigāna danda ruokās bija BW. 18546.

Avots: ME I, 437


dandala

dañdala,

1): eine lange. ziemlich dicke, glatte Gerte
Kegeln und Waidau n. Lalv. Saule 1927, S. 616;

3) ein unartiges, unruhiges Kind (von erwachsenen Menschen nur selten gebraucht), auch ein solches Tier
Siuxt.

Avots: EH I, 306


dandala

dañdala, n. U. auch dandara, eine Zigeunerpeitsche Kand. [In Trik. sage man: iet kâ dañdala ("?") kuzu kuzām.]

Avots: ME I, 437


dandalāties

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306


dandalāties

I dandalâties Nigr., mit einer Peitsche fuchteln.]

Avots: ME I, 437


dandalāties

II dandalâties, -ājuos, über Grüfte mühsam fahren U.

Avots: ME I, 437


dandalāties

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306


dandalēties

‡ dañdalêtiês, beim Pferdetauscn streifen Wandsen; beim Pferdekauf lärmen Stenden.

Avots: EH I, 306


dandalot

dandaluôt: zur Bed. vgl. auchàizdandaluôt.

Avots: EH I, 306


dandalot

dandaluôt, mit der Zigeunerpeitsche schlagen: čigāns savu čigānieti ar dandalu dandaluoja BW. 33532, 2.

Avots: ME I, 437


dandals

‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306


dandara

dandara, die Peitsche U.]

Kļūdu labojums:
die Peitsche U. = s. dañdala

Avots: ME I, 437


dandariski

dandariski,

1): d. nuokūleņuoja pa... kāptuvēm zemē Janš. Līgava I, 510;

2) "?": d. vien luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 306


dandariski

dandariski, eilig, über Hals und Kopf Wid.].

Avots: ME I, 437


dandars

dandars, ein eckiger, plumper Mensch.

Avots: ME I, 437


dandas

dandas "?": tā lieta vēl uz dandām U., die Sache ist noch in der Schwebe [Ruj.].

Avots: ME I, 437


dandele

‡ dañdele Kabillen, die Zigeunerpeitsche.

Avots: EH I, 306



dandiski

dandiski "?": iet dandiski vien (vom Fahren auf holperigem Wege) U. [d. iet, taumelnd oder hüpfend gehen Bers., Lauternsee.]

Avots: ME I, 437


dandzis

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. dǫga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437



danest

danest (li. danèšti),Reft. -tiês, sich (dat.) zutragen Auleja.

Avots: EH I, 306


danest

danest [slav. donesti], tr., hinzutragen.

Avots: ME I, 437


danga

I danga,

1): auch (mit ) Ramkau, (mit àn 2 ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn 2 ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306


danga

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas 2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga 2, auch dan̂gs 2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III 4, 200 hierher auch an. dǫkk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437


danga

II danga, ein Gefäss für Grütze, putras trauks, kam abuos galuos dibe̦ns Hasenp. n. Etn. IV, 49. [Kurisch.]

Avots: ME I, 437


danga

III danga: auch (eine kotige Pfütze) N.-Peb.

Avots: EH I, 306


danga

III danga, eine kotige Pfütze; weiches, morastiges Land Kokn.; Meerschlamm U. - [Vgl. li. danga jūrū, "Meerwoge" nach Fortunatov BB. III, 65. Nach Zupitza Germ. Gutt. 89 zu schwed. dank "morastiger Boden", isl. dökk "Pfütze", norw. dunken "feucht, moderig", engl. dank, ahd. tunkal "dunkel". Nach Fick Wrtb. III 4, 201 gehören diese germ. Wörter zu ir. deim "dunkel" u. a., sodass le. -ng- hier aus -mg- entstanden, und dies Wort echt le. sein kann.]

Avots: ME I, 437


danga

IV danga: gaŗa danga od. gaŗas dangas vējš, Südwestwind N. - Bartau n. U.; [in Edw. heisse der Südwesten mīzeņu (zu mīzinât) danga (" Ecke?")].

Avots: ME I, 437


danga

V dànga 2, der Knüppel Mar. n. RKr. XV, 111. [Wohl als ein Lehnwort aus dem Li. oder Kurischen zu an. dengja "schlagen, klopfen", ahd. tangal "Hammer" u. a.]

Avots: ME I, 437


danga

‡ VI dañga Dond., eine freie (waldlose) Flache; eine solche Wiese; die Stubenmitte.

Avots: EH I, 307


danga

‡ VII danga, eine lange Reihe Gramsden.

Avots: EH I, 307


dangains

dañgains [C.], grüftig: dangains ceļš LA.

Avots: ME I, 437


dangāt

dañgât,

1): die Erde so lange treten, bis Kot entsteht
AP., (mit àn 2 ) Erlaa; Grüfte (auf dem Wege) ausfahren Ramkau: dangāja ceļu laukā. Refl. -tiês,

2) "slapjā vietā mīdīties" (mit àn 2 ) Erlaa: kur iesāk luops, kur laiž pa vienu vietu, tur viņš dangājas.

Avots: EH I, 307


dangāt

dañgât, -āju [wohl zu danga V],

1) tr., treten, stampfen:
zirgs dangāja kājām zemi. Besond. in der Zstz. mit iz- und sa-;

2) dàngât 2, lärmend schlagen:
dangā ar dangu pa galdu! Mar. n. RKr. XV, 111. Refl. dàngâtiês 2, mit Lärm über eine unebene Stelle fahren: kur tad tu dangāsies: vai visā pasaulē var dzirdēt Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 437, 438


dangot

‡ danguôt "?": kad nuorimst negaisa banguojums, ... acīs vēl spuokuo tumšs danguojums, kuo velna vecmāte vāra Austriņš Aizsaulē 36.

Avots: EH I, 307


dangra

dangra, [nach Wid.: "luopu iemīta pē̦da"], die Gruft: tur tikai dangras vien Lös. Etn. IV, 18. Vgl. danga 1.

Avots: ME I, 438


dangs

dan̂gs 2 : mit - Grobin, Rutzau.

Avots: EH I, 307


dangs

dan̂gs 2, die Radfelge Kalleten, Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau. Zu dandzis.

Avots: ME I, 438


danīla

‡ danìla 2 (> ostle. dańèila) Nautrēni, comm., ein Kind od. ein Hanstier, das unablassig um die ErfülIung eines Wunsches bittet resp. weint (čīkst): grauž kaî d.. cikam dzert dabā. Ebenda ein gleichbed. nadīla. Etwa aus r. надоѣдливый "überdrüssig" umgebildet?

Avots: EH I, 307


danka

‡ dañka Iw, n. FBR. VI, 49. = danga I 4, die Ecke.

Avots: EH I, 307


dankarēt

dañkarêt, -ēju, -ēju, buttern: sviestu dankarē ķērnē Ahs.

Avots: ME I, 438


dankars

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438


dankars

II dankars, = dunkurs Krem.

Avots: ME I, 438


dankāties

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307


dankoties

dankuôtiês, die Kur machen, sich beliebt zu machen suchen: divi jauni tē̦va dē̦li pret manim dankuojās [Var.: luocījās] BW. 15029, 1 [aus Blieden. Wohl (urspr.: sich beugen) zu dancis III; vgl. de̦nkuôtiês].

Avots: ME I, 438


danska

danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 307


danska

danska, Morast n. L. [Aus dangska? So auch Petersson Etymol. Miszellen 38. Reimwort zu panska.]

Avots: ME I, 438


dantals

dantals, grosser, armdicker Knüttel zür Verteidigung U. [Aus *dangtals? Vgl. danga V.]

Avots: ME I, 438



darans

‡ darans (?) "?": darau{a] meita kājas aun, daran (=darina) savu vainadziņa (wo?)

Avots: EH I, 307


darīšana

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308


darīšana

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kuŗu citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440


davana

davana Baltinov (li. dial. davanà), = dāvana.]

Avots: ME I, 445


dāvana

dâvana: (mit â ) auch Sonnaxt, (mit â 2 ) Strasden, acc. s. Demin. dāveniņu BW. 6925 var. (aus Wolm.); raže̦nas dāvanas BW. piel. 2 25224 1 , dieva duotu dāvaniņu BW. 3758 var.

Avots: EH I, 313


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Māŗas dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


dāvanāt

dāvanât [li. dovanóti], tr., beschenken [Lng., Glück]: neduomājat, svešas tautas, ka mēs visus dāvanāsim RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 449


dāvanlasis

dāvanlasis, jem., der milde Gaben, Geschenke sammelt: mūku dāvanlasis MWM. VII, 657.

Avots: ME I, 449



dāvans

‡ dāvans Und. Ps. (geschr.: dawans) 10, Ev. u. a. (bei Specht KZ. LX, 256), = dâvana. Vgl.dāvins unddavans.

Avots: EH I, 313


devants

devants Dond., für devītais, der neunte.

Avots: ME I, 459



deviņdancis

deviņdañcis, der Neuntanz, Epitheton des Rosses: ein Ross, das neun Tänze tanzt BW. 1690: man nuojūdza meža sargs deviņdanci kumeliņu BW. 30536.

Avots: ME I, 460


dibans

dibans (unter dibe̦ns): Demin. verächtl. dibanelis Sonnaxt.

Avots: EH I, 319




diezgan

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487


digans

‡ digans Baltinow n. FBR. XI, 138 "der Gänserich".

Avots: EH I, 319


dikants

‡ dikañts Frauenb. "ein ausgelassenes, wildes oder nervöses (tramīgs) Kind".

Avots: EH I, 320


dimantiņš

‡ dimantiņš, Timotheegras Heidenfeld: uoļas zemē d. neaug; dimantiņam vajag pliena, māla, smagas zemes.

Avots: EH I, 320


dimantnieks

‡ dimantnieks Pas. VI, 419, ein diamantenes Pferd.

Avots: EH I, 320



dirvans

‡ dirvans (gespr.: dyrvonc) tīrums Bērzgale "ein Acker mit vielen Rasenstücken, der daher schwer zu eggen ist".

Avots: EH I, 322


divkanšu

divkañšu [zum entlehnten kañte "Kante"] mieži, zweizeilige Gerste (hordeum distichum).

Avots: ME I, 472


divkantis

‡ divkañtis Siuxt, die zweizeilige Gerste; vgl. divkañšu mieži.

Avots: EH I, 323



dižan

dižan (unter dižans): d. gudra Pas. X, 239 (aus Lixna), Pilda.

Avots: EH I, 324



dižanība

dižanĩba, diženĩba, Ansehnlichkeit, Herrlichkeit, Erhabenheit: viņš le̦puojas ar dē̦la diženību Balt. V.; duomu diženība Pūrs I, 46.

Avots: ME I, 474


dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474


diždancis

‡ diždañcis Dunika, die Quadrille.

Avots: EH I, 324


dižgans

‡ dižgans, der grosse (ältere) Hirt, Oberhirt Janš. Bandavā I, 377, II, 339.

Avots: EH I, 324


dižmane

‡ dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324


dižmanība

dižmanĩba, vornehmes, nobles, aristokratisches Wesen: viņš sirgst ar pārspīlē̦tu dižmanību.

Avots: ME I, 475


dižmanīgs

dižmanîgs, -manisks, vornehm, nobel, aristokratisch: dižmanīgi uzskati B. Vēstn. dižmanīga kundze Vēr. II, 820, A. XVI, 724.

Avots: ME I, 475


dižmanis

dižmanis: dižmaņa, brammaņa meita BW. 24198.

Avots: EH I, 324


dižmanis

dižmanis, der Aristokrat, der Vornehme: zemnieku dižmaņi Janš.; dial. dižmanīša, die Frau eines dižmanis MWM. II, 398.

Avots: ME I, 475


dobans

‡ duobans IMM. v. J. 1932 I, 20 "Baumhöhle"; vgl. duobe̦ns.

Avots: EH I, 349


došana

duošana, das Geben: nu, kad neteic, duošana nav, so wird nicht gegeben LP. I, 126. duod, māmiņa, nu duodama, nu pašā duošanā, nun ist gerade die rechte Zeit, sie zu geben, zu verheiraten BW. 7732. visas malas pielijušas, un vēl duod vienā duošanā virsū Janš.

Avots: ME I, 535


drabanča

‡ drabanča Frauenb. "eine schlechte, ohne Zutaten gekochte Brotsuppe".

Avots: EH I, 328


drabans

drabans (gespr.: drobons), bröckelig: drabana maize Kārsava. Subst. drabana, die Krume: maizes drabana Bolwen.]

Avots: ME I, 488



dranckas

drañckas [Salis, Wandsen], die Fezzen: izve̦lk zīmi, saplēš smalkās dranckās Vīt. sasist drancku dranckās, in Scherben schlagen Plm.

Avots: ME I, 489


dranckāt

‡ drànckât 2 , zerreissen, zerfetzen Kalz., zerreissen, zerschlagen, zertrümmern PV.: d. drēbes, papīru, traukus.

Avots: EH I, 329


dranga

dranga,

2): Plur. dràngas 2 Kaltenbr., Oknist, Pilskalne, ein Lastwagen ohne Seitenbretter.

Avots: EH I, 329


dranga

dranga,

1) ein Querholz an der einen Seite einer Doppeltür;

2) ein Wagen
Infl. [Aus poln. drąg "Stange, Langbaum, Wagenbaum" oder eher aus li. dranga (bei Leskien Nom. 208)?]

Avots: ME I, 489


dranis

dranis: da mnd. drane, wie Sehwers Zeitschr. f. slav. Phil. VI, 333 bemerkt, wegen and. drân wahrscheinlich langes a hat, kann es nicht das Original von le. dranis sein; wohl aber könnte le. tran(i)s im Anlaut durchs deutsche dr- beeinflusst sein.

Avots: EH I, 329


dranis

dranis, [drans Bers.], = tranis, trans, die Drohne. [Eher wohl entlehnt aus mnd. drane (oder im Anlaut dadurch beeinfluss) als damit verwandt.]

Avots: ME I, 489


dranks

‡ drañks Gramsden "sē̦ks"; braukt ... dranku ("?") vest BW. 21104, S. Vgl. draņ̃ķis 3.

Avots: EH I, 329


dranska

I dranska, ein dicker, ungeschickter Mensch Bergm. n. U.

Avots: ME I, 489


dranska

II dranska, ‡

3) Spunt
(gre̦mzda) Dubena.

Avots: EH I, 329


dranska

II dranska Druw.,

1) ein Fetzen;

2) ein in Fetzen gekleidetes Weib:
kur tu tâ kâ dranska staigā vienās dranskās?]

Avots: ME I, 489


dranskāt

‡ drànskât 2 , zerfetzen, (Kleider) tragend abnutzen (nùoval̃kât) Bērzgale, Saikava.

Avots: EH I, 329


drapana

‡ II drapana (li. drãpana "Kleidung") Brueken "drāna".

Avots: EH I, 330


drapanas

drapanas "?": ve̦cais tē̦vs rikām laiž, ve̦cā māte drapanām RKr. VII, 72; [in Nauditen seien drapanas Quarkstückchen in süsser Milch; anderswo sei drapana eine Krume.]

Avots: ME I, 490


drapans

drapans: drapana maize Mahlup (hier kann das zweite a aus e, entstanden sein).

Avots: EH I, 330


drapans

drapans od. drapains Nieder-Kurl., = drupans.]

Avots: ME I, 490



dravantnīca

dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493


dreimanis

dreĩmanis, der Drechlser: [es riteņu dreimanītis BW. 27399. - Nebst estn. treiman entlehnt].

Avots: ME I, 497


drigants

drigants,

1) der Hengst, ein Beschäler;

2) ein ausgelassener, unruhiger, unbändiger Knabe
Lasd., [Wolm.], ein unbändiger Mensch Kand. [Nebst oder durch li. drigañtas od. drigõntas aus poln. drygant "Hengst", s. Būga KSn. I, 128.]

Avots: ME I, 498



dripans

‡ II dripans Dond. "ein flinker Junge": Kaža tāds d.; viņš ātri nuoskries (līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 334




dropana

druõpana Jürgensb., eine Brotkrume.]

Avots: ME I, 507


dropans

druõpans Jürg., bröckelig.]

Avots: ME I, 507


drungans

drungans: auch (mit uñ) Gramsden.

Avots: EH I, 336


drungans

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504



drupana

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336


drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504




drupans

drupans: vušku tauki ir drupani (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Mahlup.

Avots: EH I, 336


drupans

drupans [Warkh.], AP., drupe̦ns, [drupins Kl., Kreuzb.], bröckelig, mürbe: drupana zeme Purap.; drupans siers A. XX. 119; drupana maize C., AP., Aps., Smilt.

Avots: ME I, 504


dubultdancis

dubultdañcis, eine Art Tanz: tad būs mūsu meitiņām šuovakar dubultdancis BW. 12502.

Avots: ME I, 509


dūcmanis

dùcmanis, ein Brummbär: ne˙kādam dūcmanim, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523


dūdmanis

dũdmanis, der Dudelsackpfeifer, der Spieler auf der dūda: dūduoj[a] pieci dūdmanīši.

Avots: ME I, 524



dūgmanis

dūgmanis, ein Brummbär, Polterer: ne˙kādam dūgmaņam, asariņu dzērējam BW. 10220 var.

Avots: ME I, 524


dujans

dujans, ‡

2) ein Mensch mit dunkler Gesichtsfarbe
Wessen.

Avots: EH I, 339


dujans

dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].

Avots: ME I, 511




dūkanbērs

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525


dūkanis

‡ dũkanis AP., dùkanis 2 Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346


dūkans

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û 2 ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù 2 ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (dûkans 2 ) Salis; dunkelbraun (mit ù 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 346


dūkans

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans 2 Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525


dūkanums

dũkanums, die Farbe des Schweissfuchses.

Avots: ME I, 525


dumans

‡ dumans, brünett, dunkel (von der menschlichen Haut) Sonnaxt: dumanāks cilvē̦ks ve̦cāks izskatās.

Avots: EH I, 341


dumburans

‡ dum̃burans Salis "dumbrājs": kur dumburanāka zeme, tur vairāk pieve̦lk salnu.

Avots: EH I, 341


duncans

dun̂cans 2, der Hintere (d. Gesäss) Dond.

Avots: ME I, 515


dungans

dungans [wohl Adjektiv],

1) ein Schweissfuchs
Mag. IV, 2, 11;

2) voll mit Rauch od. Dunst (von der Luft gesagt)
Krem. [Wohl aus * dumgans; zu dums.]

Avots: ME I, 517


dunkans

dun̂kans 2 Kand., [dùnkans 2 Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517


dūrgalans

‡ dûrgalans 2 kre̦kls Pernigel, ein Mäunerhemd ohne Manschetten.

Avots: EH I, 348


durtaniski

‡ dùrtaniski 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344


durtanusku

‡ dùrtanusku 2 Lasd. u. a. n: FBR. IX, 158 "?".

Avots: EH I, 344


dusmanis

dusmanis, ein Zorniger, Böser BW. 20910 var.

Avots: ME I, 521


dvans

dvans: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 135, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Oknist n. FBR. XV, 193, Odsen, Saikava.

Avots: EH I, 351


dvans

dvans. [dvana (li. dvana Miež.) Erlaa], dvanums Bers., Dunst, Dampf: panest tādu gaisu, tādu dvanumu Aps. J. Pie pag. tiesas 9. Reimwort zu tvans. Vgl. dvinga und av. dva,nman- "Wolke", dunman- "Nebel", ai. àdhvanīt "erlosch"; s. Persson Beitr. 580 f. und 744 1 und Zubatý AfslPh. XVI, 392].

Kļūdu labojums:
tiesas 9 = tiesas 8

Avots: ME I, 536


dvanums

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351


dzanāt

dzanât: auch Dond. n. FBR. VI, 68, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, 84, Oknist n. FBR. XV, 93, Auleja, Kaltenbr., Lubn., Saikava, Warkl.Refl. -tiês,

1) einander treiben, jagen
Auleja;

2) wiederholt fahren (mit einem Boot):
zvejnieki vis dzanājās ar laivu nuo vienas puses uz uotru pusi Pas. X, 415 (Welonen);

3) nachjagen
(intr.): atkan sāc dz. pēc jā, kab nuogūtu Pas. VIII, 216.

Avots: EH I, 352


dzanāt

dzanât Zb. XVIII, 348. Kraslaw u. a. (mit dz- statt g- nach dze̦nu). = dze̦nât.]

Avots: ME I, 538


džandala

džandala U., džañdžala [Zabeln], Ahs., BW. 21034, Lautb. Luomi 189, die Zigeunerpeitsche.

Avots: ME I, 563



džandžaliski

džandžaliski "?": kumeliņi, lai ir klibi, visi te̦k džandžaliski BW. 30235.

Avots: ME I, 563



dzanīt

dzanît, -u, -īju, bekappen: dzani eglei zarus Mar. n. RKr. XV, 113; [mit dz- statt g- nach dzenêt].

Avots: ME I, 538


dzelgans

dze̦l̂gans 2 : auch Frauenb., Lems., (mit e̦l̂ ) PS.

Avots: EH I, 353


dzelgans

dze̦l̂gans 2 Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541


dzēlgans

‡ dzẽ̦lgans Trik.; gelblich: pa dzē̦l gani smilšainiem krastiem Cīrulītis 1935, N‡ 23.

Avots: EH I, 356



dzeltanans

‡ dze̦l̂tanans 2 Salis n. FBR. XV, 63, gelblich.

Avots: EH I, 353


dzeltane

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦l̂taine (mit e̦l̂ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 1 , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353



dzeltans

dze̦l̂tans: auch Wessen n. FBR. XIII, 96, Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Warkl.; dze̦l̂tans 2 (mit a aus ā?) Kl.-Roop n. FBR. XV, 148.

Avots: EH I, 353



dzeltengans

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦l̂tāngans PS.],

Avots: ME I, 542




dzeršana

dzer̂šana, das Trinken, Saufen: lai dievs pasarga mūs nuo liekas ēšanas un dzeršanas. nu tik dzeršana, jetzt gilt es zu trinken. pašā lielā ēšanā un dzeršana pārnāk kruodznieks mājās JK. V, 109.

Avots: ME I, 546


dziedāšana

dziêdâšana, das Singen: dziedāšana viņam ne˙maz neveicas.

Avots: ME I, 561


dziļans

‡ dziļans AP., Bērzgale, Mahlup, Schwanb., = padziļš: kuražas bij dziļanākas kâ ragavas AP.

Avots: EH I, 358


dzimtbūšana

dzìmtbûšana. die Leibeigenschaft: dzimtbūšanas laiki.

Avots: ME I, 550


dzinants

‡ dzinants (wo?) "der am Nagel angewachsene Hautstreifen".

Avots: EH I, 358


dzirdēšana

dzìrdêšana, das Hören: tā man pirmā dzirdēšana. das höre ich zum ersten Mal.

Avots: ME I, 552



dzīšana

dzìšana, das Treiben: putnu dzīšana. eine alte Sitte RKr. XIII, 99.

Avots: ME I, 558


dzīšanās

dzìšanâs, das Streben: dz. pēc izglītības, guoda, mantas; dafür jetzt auch dziņa.

Avots: ME I, 558


dzīvošana

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560



ēdmanis

ē̦dmanis: zivtiņas mazas par ē̦dmani makšķerim spraudīs Dünsb. Od. 150.

Avots: EH I, 371



elkans

e̦lkans Manz., = alkans, hungrig.

Avots: ME I, 567


elzans

elzans, elzens, elziens, ein kleines Bändchen an Kragen und Ärmeln eines Hemdes zum Zubinden, anstelle von Knöpfen Alt - Rahden. elzans, n. Mag. XIII, 3,62 eine ganz kleine Litze bei einem Hemde od. einer Jacke.

Avots: ME I, 569


epans

‡ e̦pans oder *e̦pe̦ns (gespr.: apans) Golg., ein etwas dummer Mensch.

Avots: EH I, 369


ērmanītis

‡ ē̦rmanītis (eigentlich Demin: von Ērmanis, Hermann) Oknist, der Schlaf: ē̦. spiežas virsū. Vgl. miega Kažus oder Mačus unter mìegs.

Avots: EH I, 373


ērtans

ē̦rtans,

1) gerämig:
ē̦rtana istaba nātre nezālēs;

[2) "irdans, locker"
Bers.].

Avots: ME I, 576


gabana

gabana: auch Wessen n. FBR. XIII, 84, Oknist n. FBR. XV, 174, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Sinolen, Warkl.

Avots: EH I, 375


gabana

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580




gabane

gabane, die Garxe Biel. R. 190. [Zu gabana.]

Avots: ME I, 580


gabanlapas

gabanlapas, Äste od. junge Bäumchen, die unter die Heuhaufen gelegt werden, damit diese an einen bestimmten Ort zusammengeführt werden können Spr.

Avots: ME I, 580


gabans

‡ gabans,

1) "?": g. tē̦vs, gare̦na māte, glaude̦ni bē̦rni (Rätsel: das Brot)
Latv. Saule 1928, S. 723 (aus Kegeln);

2) "sehr fett und dick"
Stom.;

3) "ein sehr fettes und dickes Wesen (von Gänsen und Schweinen)"
Stom.

Avots: EH I, 375



gabanvieta

gabanvìeta, die Stelle des Heuhaufens Spr.

Avots: ME I, 581


gāgans

I gãgans [Nigr.], ein Reise; ein langer Strick AP., Dond., U.: kuo tu tāds krupja gailītis duomā iesākt ar lieluo gāgana zuosi? Apsk. I, 66. [Vgl. li. gogas "Riese" AfslPh. XIII, 314 (aus Akielewicz).]

Avots: ME I, 616


gāgans

II gãgans [Buaske, gàgāns 2 Hirschenhof], Gänserich; [gãgāns "Hahn" Telssen; Gans (auch der Stroch od. Truthahn) Wenden, Schujen; vgl. li. gogonas "Gänserich"]. Hierher wohl auch (ein Rätsel): gāgans uz vienas kājas RKr. VII, 472. [gãgānu PS., C., Trik. od.] gãganu [in Kalnemois, Nigr., Golg. und Selg. mit kurzem a in der zweiten Silbe] kaŗš "grosser Lärm, Gezänk" LP. V, 202. [Vgl. r. гагáнить "schnattern".]

Avots: ME I, 616


gāgans

III gãgans (aus gãgu gans?) "ein Gänsehirt" Siuxt.]

Avots: ME I, 616


gaidīšana

gaidîšana, das Warten: labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. es nu arī gaidu tuo dienu ar lielu gaidīšanu A. XX, 721. nu vairs gaidīšana nav, jetzt wird nicht mehr gewartet.

Avots: ME I, 583


gaišzaļgans

gàišzaļgans, gàišzaļš od. gàiši zaļgans, gàiši zaļš, hellgrün: gaišzaļi asni Vēr. II, 940.

Avots: ME I, 588


gaišzilgans

g`išzilgans, gàišzils od. gàiši zilgans, gàiši zils, hellblau * gaišzilganas uoliņas Konv. 2 2083; gaišzila lente Brig.

Avots: ME I, 588


galanusku

‡ galanusku, Adv., "?": (gabanas kŗaujuot) vajag sacirst klēpi un uzlikt g. Heidenfeld.

Avots: EH I, 379


galvans

‡ galvans Pas. XI, 151, = gal̂ve̦ns: atskrēja pats galvanais ve̦lns Pas. IV, 47 (aus Višķi; ähnlich IX, 118).

Avots: EH I, 381


gamants

‡ gamants, -s, Līksna "der Verstand" (?).

Avots: EH I, 382


gan

gan,

1): g. man maizes Zvirgzdine. g. tev strādāt ebenda;

2): tik jau g., wohl wahrscheinlich.

Avots: EH I, 382


gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzeŗ, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599


gana

gana,

1): auch AP., Fest., Kal., OB., Ramkau, Rutzau: g. būs; kad dievu lūgs Ramkau.

Avots: EH I, 382


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė̕ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


ganab

ganab, durch die Partikel b(a) verstärktes gana, genug: ganab, ganab šim vakaram BW. 47; 15545, 4; 24388.

Avots: ME I, 599



ganceļš

ganceļš, Viehweg Kaudz. M., LP. VII, 469.

Avots: ME I, 599


ganda

ganda, ein Totengewölbe unter der Kirche Wagner n. U.

Avots: ME I, 599


ganda

ganda (?), die Verdorbenheit Wid.]

Avots: ME I, 599


gandarījums

gandarījums*, Genugtuung: cietušam duot gandarījumu Vēr. I, 1261.

Avots: ME I, 599


gandarīt

gandarît, - u, - ĩju (li. gandarýti), ein nach dem deutschen genugtun (satisfacere) gebildetes Verb, schon in den Undeutschen Psalmen 63 vorkommend, genugtun: viņš nevarēja sev gandarīt Vēr. I, 370.

Avots: ME I, 599


gandāt

I gandât [?] "saraut lielu daudzumu" Freiziņ [veilleicht als *gaudât zu lesen, vgl. gaudīt].

Avots: ME I, 599



gandēt

I gañdêt: auch (mit àn 2 ) Sonnaxt. Refl. -tiês: kad rudzi bij rijā kaltē̦ti, tad viņi negàndējās AP. ja viens niers gàndējas 2 , luops, nevar dzīvuot (mit àn 2 ) Sonnaxt. - Zur Bed. vgl. auch izgandêt.

Avots: EH I, 382


gandēt

‡ II gandêt, erschlossen aus uzgandêt.

Avots: EH I, 382


gandēt

gañdêt, [gàndêt 2 Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599


gandināt

I gañdinât, schrecken (die I, 599 gegebene Bed. "quälen" ist zu streichen!) NB., Rutzau: g. meitas. Aus li. gañdinti.

Avots: EH I, 382


gandināt

‡ II gàndinât 2 Meselau, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen: g. riekstus.

Avots: EH I, 382




gandrīz

gan˙drīz, gan˙drīž Bauske, Linden in Livl., beinahe, fast: viņš mani gan˙drīz tik+pat iegāza nelaimē. tē̦vs gan˙drīz tik˙pat liels kâ dē̦ls. [zu gan und drīz "bald"; vgl. d. dial. bald "beinahe" und li. gan - greit Liet. kalbos sint. I, 13.]

Avots: ME I, 599


gandrs

I gañdrs: auch Gramsden n. FBR. IX, 97, Preiļi (Kur. Nehr.); parkšķina g. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 12.

Avots: EH I, 382


gandrs

I gañdrs [Tr., Rutzau, Līn., Nigr., Kaleten, gan̂dris 2 Gr. - Essern], der Storch Nigr. [Anscheinend nur an der litauischen Grenze bekannt und daher wohl aus li. gañdras entlehnt, das seinerseits nebst apr. gandams wohl aus dem Germanischen stammt, s. Niedermann Festgabe A. Kaegi 72 ff. und Charpentier KZ. XL, 433.]

Avots: ME I, 599


gandrs

II gandrs "?": gandrs sniegs čarkst Etn. I, 34.

Avots: ME I, 599



gane

gane [li. ganė], fem. von gans, die Hirtin: cūku, guovu gane. man labāka cūku gane nekâ tava līgaviņa BW. 21257. dzilna mana guovu gane 2667. gane ganīja aitas LP. VI, 786.

Avots: ME I, 599


ganekla

‡ gane̦kla, = ganekles 1: pa manām gane̦klām (Var.: ganībām) BW. 29506 var. meža ganekliņa 29039.

Avots: EH I, 382


ganekle

‡ ganekle, = ganeklis 3: ve̦cā māte ganus vada ar sudabra ganeklīti; ka[d] nuomira ve̦cā māte, man palika ganeklīte BW. 28873.

Avots: EH I, 382


ganekles

ganekles,

1) die Weide,
ganības;

2) die Herde
bei Glück Matth. 26,31, Luk. 12, 32.]

Avots: ME I, 599


ganeklis

ganeklis,

1) die Herde:
vīrs ganekli aizdze̦n mājā LP. VI, 585;

2) die Trift, die Weide
(gew. Pl.): ve̦lns aizgāja uz ganekļiem VII, 872. uz zālainiem ganekļiem ķēvi redzējām Dünsb.;

3) BW. 28873, die Hirttenrute:
ņemšu gana ganeklīti BW. 20238. sīku griežu ganeklīti sīkā lagzda krūmiņā BW. 29046.

Kļūdu labojums:
ve̦lns = vilks
die Hirtenrute = ganeklīte BW. 28873

Avots: ME I, 599



ganelis

ganelis (unter gans): auch Janš. Mežv. ļ. II, 306.

Avots: EH I, 382


ganene

ganene, lokal für gane, die Hirtin: gani un ganenes... gāja pa mājām Etn. II, 178.

Avots: ME I, 599, 600


ganenīca

ganenīca, die Hirtenrute AP.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī Vīt. 79.

Avots: ME I, 600


ganēns

‡ ganē̦ns Warkl., Deminutivform, zu gans, der Hirt.

Avots: EH I, 382


ganga

I ganga, [gañga Weissenstein], ein unsinniger Schwätzer Peb. n. U. Dafür gàņga 2 nebst der Ableitung gàņgât 2, unnützes Zeug sprechen in Mar. n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 600


ganga

II ganga, ein Floss Adsel n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 600


gangastis

gañgastis, ein Unersättlicher, ein Nimmersatt: nevar vien paêst, kâ gangastis Trik.]

Avots: ME I, 600



ganība

ganĩba,

1): häufiger als plur. tantum gebraucht;

2): auch Saikava, Seyershof: liela g. aitu, vistu, vārnu Saikava.

Avots: EH I, 382


ganība

ganĩba [li. ganýba],

1) die Weide,
oft im Pl.: māte mani ganuos raida, es ganību nezināju Ltd. 4358. pusdienas laikā ganībā uzkūra lielu uguni Etn. II, 78. mauruodama svešu ļaužu ganībā BW. 28966. gani, tautu meita, pa manām ganībām BW. 5888;

2) die Herde, die Schar:
20 ganības aitiešu tika te šuodien gaŗām sadzītas Kaudz. M. viņš satiek lielu vilku ganību LP. V, 190. uz mūsu ganībām ve̦se̦la ganība luopu Spr.

Avots: ME I, 600


ganiene

‡ ganiene,

1) = gane Pas. IX, 230, Warkl.;

2) die Weide
Warkl.

Avots: EH I, 382



ganīgs

‡ ganîgs "kas labi gana" PV.: g. suns.

Avots: EH I, 382


ganījiens

ganījiêns, die (einmalige) Hütung BW. 23903. izšķiŗ divus ganījienus, rīta un vakara Bers.

Avots: ME I, 600


ganījums

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600



ganiķis

ganiķis, ein Hirt (ein kleiner, ein nichtssagender Hirt) Ober - Bartau, AP., MWM. X, 88.

Avots: ME I, 600


ganīkla

ganīkla,

1): izlūdzuot kalpa te̦lē̦nam ganīklu Janš. Līgava II, 93;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 382


ganīkla

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600


ganīkle

ganīkle (unter ganīkla),

1); auch Dunika, Grob., Rutzau, ganikle Iw., loc. s. ganiklē BW. 16515, 2 (asus Angermünde), instr. pl. ganiklēm 29542 (aus Alschw.).

Avots: EH I, 382


ganīklis

ganīklis (unter ganīkla): auch Blieden;

2): auch Wessen.

Avots: EH I, 382



ganīt

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382


ganīt

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600


ganka

ganka,

2): gànkiņa 2 Saikava, die ausserhalb des Hauses zur Eingangstür führenden Stufen.

Avots: EH I, 382


ganka

ganka,

1) ein Totengewölbe in der Kirche
U.;

2) "ieeja dzīvuojamā ē̦kā caur kādu piebūvi, kuŗa nuode̦r saimniecības vajadzībām" Grosdohn.; [aus Gang].

Avots: ME I, 600


gankstīties

gankstîtiês: sich aus Langerweite im Bett hin und her wälzen (mit an̂ 2 ) Libau.

Avots: EH I, 382


gankstīties

gankstîtiês, - uos, - ījuos "auf einer Bank liegend, Kopf und Füsse herabhängen lassen, wie Kinder zu tun pflegen Hasenpot.]

Avots: ME I, 600


ganmeita

ganmeîta od. gana meita, das Hirtenmädchen.

Avots: ME I, 600



gans

gans;

1): cūku g. BW. 29083; kazu g. 29114, guovu g. 29351: ciema gani 747, 1: ganuos vadīdami 6652 var. man gani (die Hütung)
iekrīt pa Jāņiem AP.; ‡

2) Plur. gani, die Herde
Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 79; ‡

3) "līgavas pūra vedējs" Kaltenbr.; ‡

4) aitu g., die Wachtel
Warkl.

Avots: EH I, 382


gans

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600


gantēties

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383


gantīgs

‡ gantîgs "?": nuoskatīdamās gantīgai skuķei pakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 198. ņemiet viņu gantīgi tē̦vuot! 348. gantīgas jātnieces II, 145. g. saimnieks 239 (ähnlich Līgava I, 68). gantīgi runāties Līgava II, 132.

Avots: EH I, 383


gants

I gants: aus r. гонм.

Avots: EH I, 383


gants

I gants, das Holz, woraus man lange Dachschindeln anfertigt Mar.

Avots: ME I, 600


gants

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87).Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383


gants

II gants (?), arig, gesittet, nett Ronneb.: negantniece, esi ganta (wohl ersonnen) Duomas IV, 1. In Telsen dagegen sei gants identisch mit negants: manta ir neganta od. ganta.]

Avots: ME I, 600


ganums

‡ ganums, die Hütung Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 383





garans

garans, länglich Lennewarden, BW. 12344, [Ronneb., Smilt.].

Avots: ME I, 601


gaudans

‡ gaudans Warkl. "sērīgs, drūms страшный; gaũdans Dond. n. FBR. V, 131, Pussen, = gaũde̦ns.

Avots: EH I, 387


ģelzans

‡ ģe̦lzans Linden in Kurl., die Sehneide eines Messers.

Avots: EH I, 426


ģērmanis

ģẽ̦rmanis, der Gerber: bij āda jāve̦d ģē̦rmaņa nagā BW. 6931.

Avots: ME I, 698



glabāšana

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621


glābšana

glâbšana, das Retten, die Rettung: par tavu glābšanu, kungs dievs, tevi teicam mēs GL.

Avots: ME I, 623


glantains

‡ glañtains Salis, glänzend: glantaini, ze̦ltaini mati Janš. Atpūta № 373, S. 6. Beruht auf einem entlehnten glante (so in Meiran) oder *glants "Glanz", wo das deutsche -z als -ts aufgefasst ist.

Avots: EH I, 391


glezans

‡ gle̦zans Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, klebrig, schliefig: gle̦zana maize, gle̦zani kartupeļi.

Avots: EH I, 393


glodans

‡ glùodans 2 "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395


glupans

‡ glupans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein wenig dumm (?).

Avots: EH I, 395


govgans

gùovgans: auch BW. 29346; 29353; Demin. acc. s. guovganīti BW. 29356, 4.

Avots: EH I, 424


govgans

gùovgans (fem. gùovgane), der Kuhhirt: viņa izpildīja pa˙priekšu cūkganes, vē̦lāk guovganes vietu A. XVI, 587.

Avots: ME I, 692


grabans

grabans "?": čakaniņ, grabaniņ! iesim abi panākšņuos! es ieš[u] ēsti..., tu galdiņu grabināt BW. 15998,5 var.

Avots: ME I, 634



gradzans

gradzans (unter gradze̦ns): auch AP., Dond.; Demin. grādznis Rothof n. FBR. VIII, 115.

Avots: EH I, 397


granči

grañči, die Reste, die beim Fettschmelzen nachblieben Biel. n. U., Dond. [Vgl. grenči.]

Avots: ME I, 637


grandeklis

‡ gràndeklis AP., gràndīklis ebenda, eine Vorrichtung zum Flachsreinigen: linus agrāk mala ar grandekļiem. grandekļam abjuos galuos bij kluoķi; linu sauju lelika iekšā, aiz kluoķiem vilka uz vienu un uotru pusi, un tâ linus tīrīja.

Avots: EH I, 398


grandīt

grañdît: mit àn auch Ramkau,

1): ar štiem vaģiem tâ grànda, ka ne˙kur nevar pabraukt AP.;

3): "zusammenkratzen"
Bartau; ‡

4) spielen (eine Violine)
Kal. (mit an̂ 2 ). Refl. -tiês,

1): sieva grandījās ("?") ap savām pekelēm Azand. 18.

Avots: EH I, 398


grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638


grandži

grañdži,

1): auch OB.;

2) "zusammengekratzte Gegenstände, Feglis"
Bartau (aus einem handschrütl. Vokabular).

Avots: EH I, 398


grandži

grañdži Nigr., gran̂dži 2 Rutzau, = grañči.]

Avots: ME I, 638



grante

grante: gewöhnl. mit aņ̃ auch mit an̂ 2 Wainsel n. FBR. XIV, 78; tuo upīti, kur re̦dz granti dibe̦nā BW. 11093 var.

Avots: EH I, 398


grante

grante, grañts, - s, der Grand, Kies: granti vest. Entlehnt nebst li. grantas aus d. Grand.

Avots: ME I, 638



grantēt

grañtêt, - ẽju, mit Kies beschütten: gr. ceļu. grantē̦ts ceļš, Kiesweg.

Avots: ME I, 638



grantijs

‡ grantijs, grandhaltig Saussen n. FBR. XIV, 71: g. lauks ir neauglīgs.

Avots: EH I, 398


grants

‡ grañts, -a Dunika, Gramsden, Grob., Kal., OB., (mit àn 2 ) Kaltenbr., = grante. Vgl. li. grantas dass.

Avots: EH I, 398



grantsbedriens

‡ grantsbedriens, ein ort, wo mehrere Grandgruben sind: zemi ņemt nuo ve̦cā grantsbedriena Janš. Dzimtene I 2 , 352.

Avots: EH I, 398


greimanis

I greimanis [?] U., Sodbrennen : gr. dedzina.

Avots: ME I, 647


greimanis

II greĩmanis "jem., der Gegenstände (z. B. Löffel) aus Holz anfertigt ; kuoka lietu grebējs" Nötk. ; vgl. dreimanis.]

Avots: ME I, 647


gribēšana

gribêšana, das Wollen : kumeliņa vainu saku, mana paša gribēšana BW. 13992. [tā ir tava paša gribēšana U., du hast es selber gewollt.]

Avots: ME I, 653


grievanka

grievanka (unter grievalgs),

1): auch Bērzgale, (mit ìe 2 ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Nautrēni; ein Riemen am Pferdegeschirr
(mit ìe 2 ) Skaista;

2) ein Schimpfname
(mit ìe 2 ) Lubn.

Avots: EH I, 408


grīslans

‡ grîslans 2 Popen, Pussen, Riedgras.

Avots: EH I, 407


grūbans

‡ grûbans 2 Salis, faltig, faltenreich: grūbani brunči.

Avots: EH I, 411


gubana

gubana: sìena g. auch Pas. VIII, 938 (aus Eglūna).

Avots: EH I, 415


gubana

gubana, = guba: siena gubanas MWM. VII, 106. [Wohl kontaminiert aus guba und gabana.]

Avots: ME I, 673


guibans

‡ guĩbans Salis, schwach, matt.

Avots: EH I, 416


iebalgans

iẽbal̃gans, weisslich: iebalganas uzacis Konv. 2 2148. iebalganas zuobu smadzenes.

Avots: ME II, 2


iebālgans

iebãlgans, [iêbãls 2 Dunika], weisslich: miežu iebālgani asni U. b. 61, 32.

Avots: ME II, 3



iebandoties

I ìebañduôtiês,

1) ein
bañdinieks werden Sonnaxt;

2) wohlhabend werden
Oberkurl. (Sonnaxt u. a.), "ietaisīt labas strādības meža zemē" Wenden: A. mājās dzīvuodams brangi iebanduojies Grob. tur gan slikti iebanduosies, das Amt wird dir wenig abwerfen Mag. V, 1, 182.

Avots: ME II, 2


iebandoties

II ìebañduôtiês, in schlechte Gesellschaft geraten Wend.

Avots: ME II, 2


iebangot

ìeubaguôt, tr., erbetteln: pārtiku, labvēlību; mīlestību Vēr. II, 110.

Avots: ME II, 85


iebangoties

ìebañguôtiês, unruhig werden (vom Gewässer), anfangen zu wogen: jau dzirdu suoļus... kâ iebanguojās krūts Latv.

Avots: ME II, 2


ieblandīties

ìeblàndîtiês, sich herein-, hineinverirren, umherstreifend herein-, hineingeraten.

Avots: ME II, 4


iebrungans

‡ iêbrungans 2 Ahs., etwas bräunlich: pusvadmalai iebrungana krāsa.

Avots: EH I, 505


iedancāt

‡ ìedañcât Dunika, =iedejuôt 1 und 2: ie. jaunuo istubu, grīdu, zābakus. Refl. -tiês, tanzend in Schwung kommen: viņi abi tâ iedancājušies, ka grūti tiem nākas apstāties Dunika.

Avots: EH I, 507, 508


iedancināt

‡ ìedañcinât, tanzend hineingeraten lassen: ie. gravī Sonnaxt.

Avots: EH I, 508






iegandēties

ìegandêtiês, zu verderben (intr.) od. schlecht zu werden anfangen: maize, labība var iegandēties Bers., Kreuzb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 15


ieganīt

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513


ieganīt

ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. -tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15


iegansts

iegansts: "ieņe̦mts naids" Laidsen; "Hindernis, Störung" Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH I, 513


iegansts

iẽgan̂sts 2 (Nigr., iêgansts 2 Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15


iegarans

iẽgaŗans (unter iẽgare̦ns): ìegaŗans AP.

Avots: EH I, 513


iegrandīt

ìegrandît: auch AP., Serben (mit àn ), Ramkau; hineinstürzen (tr.): stāvi (laivā) mierīgi! citādi tu mūs iegrandīsi upe N.-Peb. ie. spaini akā Golg., (mit ) Smilten. karpānu gruozu ie. maisā AP. puika iegrañdījis spaini tukšā kublā PS.

Avots: EH I, 514


iegrandīt

ìegrandît, mit Geräusch hineinschütten.]

Avots: ME II, 18


iekančīt

‡ ìekančît, iekančuôt "?": liela, gaŗa dē̦lu māte iekančīja (Var.: iekančuoja, ielīguoja u. a.) istabā BW. 25304.

Avots: EH I, 518


iekanda

ìekanda Wessen, das Verlangen seinen eigenen Willen durchsetzen; vgl. iekuosties.]

Avots: ME II, 24


iekandavāt

‡ ìekandavât,

1) eindressieren, abrichten
Katz. und Lubn, n. Fil, mat. 27, Meselau: ie. zirgu. kuŗš tuo bij agrāk iepīckājis jeb ... iekandavâjis ("?") Austriņš Nopūtas vējā 63;

2) "iekalt cilvē̦ka kājas kuoka klučuos" Lixna.

Avots: EH I, 518


iekandavot

‡ ìekàndavuôt 2 Heidenfeld, =ìekandavât (auch auf Menschen bezogen): viņš jāduod pie cita saimnieka par puisi, lai labi iekandavuo.

Avots: EH I, 518


iekankstēties

‡ iekankstêtiês 2 Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518


iekantēt

ìekañtêt,

1) einkanten (mit Nähen);

2) anfangen einen Balken zu behauen.

Avots: ME II, 24


iekrankāt

‡ ìekrànkât 2 Warkl. "herein-, hineinlaufen": iekrankājis sē̦tā.

Avots: EH I, 522


iekšan

iekšan,

als Adverb u. Präp., in, drinnen:
tas, kas iekšan ir, atbildē̦dams būtu sacījis Luk. 11, 7. mūsu tē̦vs iekšan (exkan) debes Kat. v. J. 1586. In Schlehk iêkše̦n 2 . Dafür jetzt iekšā, iekš.

Avots: ME II, 31


ielaidans

ìelaidans 2 Warkh. (gespr.: ìl`aidons), nicht steil, allmählich sich senkend: krasts.]

Avots: ME II, 35


ielangāt

I ìelangât,

1): auch (mit ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526


ielangāt

I ìelangât,

1) Spitzname geben, schimpfen
Lasd., Biel.;

2) (schlecht) läuten:
muižas ļaudis ielangāja pusdienā Wend.

Avots: ME II, 36



ielangāt

‡ III ìelangât Lixna "iestikluot" (?). Auf li. lángas "Fenster" beruhend; vgl.ìeluôguôt.

Avots: EH I, 526


ielangot

I ìelanguôt: auch Adl., AP:, Golg., N.Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 526



ielangot

‡ III ìelanguôt "?": paša svara ielanguots (für ielinguots?) . . . krīt sniega kams Fr. Adamovičs Rudens ziedi 139.

Avots: EH I, 526


ielangot

ìelanguôt, plump, schwankend hineingehen, hereinkommen: viņš ielanguoja sē̦tā Bers., Wend.

Avots: ME II, 36



iemančīt

ìemančît, hinein-, hereinwatscheln: liela, gaŗa dē̦lu māte iemančīja istabā BW. 25304.

Avots: ME II, 42


iemangalēt

‡ ìemàngalêt 2,

1) einrühren, hineinmischen
Kalz.;

2) "iezvejuot (kuo) nuo bļuodas" Kalz.;

3) =iemañguôt Lubn.

Avots: EH I, 529


iemangot

‡ ìemañguôt, bettelnd (bittend) erlangen: viņš nuolēma sviestu ie. nuo ! Ķe̦rstas Janš. Bandavā II, 80.

Avots: EH I, 529


iemanīt

ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. -tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43


iemantinieks

‡ iemantinieks, der Erbe (?): vienu nuo ... bē̦rniem ... par savu iemantinieku iecelt Mīlichs 1803, S. 73.

Avots: EH I, 529


iemantot

ìemañtuôt, tr.,

1) ererben:
iemantuojama tiesa Jos. 1, 6;

2) erwerben, erlangen:
vainaks bija dārgs, un ne katra brūte tuo spēa iemantuot BW. III, 1, 27. kuo tu tuo ienmantuosi?

Avots: ME II, 43


ienākšana

ìenãkšana,

1) das Hereinkommen;

2) die Einnahme:
ienākšana bija maza A. XII, 359.

Avots: ME II, 47


iepangot

ìepanguôt, einen Schlag versetzen Riga.

Avots: ME II, 50


ieplakaniski

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski 2 Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51


ieplakans

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans 2 Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. 2 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52


ierandans

ierandans (gestpr.: irondocn) Warkh.], ierandins Spr., lau. [Vgl. re̦mde̦ns.]

Avots: ME II, 55


ierindans

ìerindans Trik., ein wenig lau; vgl. re̦mde̦ns und ierandans.]

Avots: ME II, 58


ierūdans

ìerùdans 2 (erschlossen aus ostle. ìreudrnc Warkh.), = ieruds: ierūdanas lapas.]

Avots: ME II, 59


ierūsans

iẽrùsans, iẽrūsains, ins Rostfarbene spielend: ierūsanas peles MWM. VII, 793. kājas (irbei) balti pe̦lē̦kas jeb ierūsainas Konv. 2 1356.

Avots: ME II, 59



iesalkans

iẽsalkans, auch [ìesal̂gans Arrasch, Salis, iêsalge̦ns 2 Ruj.], iesalgans U., süsslich.

Avots: ME II, 61


iešana

iešana,

1) das Gehen:
vakars bij pienācis un saule uz iešanu Kaudz. M. viņa saģērbās kâ uz iešanu MWM. XI, 185. viņš knapāks iešanā; iet vienā iešanā, ohne Aufhören gehen;

2) in Lettgallen n. U. für gaita; iešanās iet, Frohndienste leisten.

Avots: ME II, 76


iesanēties

ìesanêtiês, einen summenden Laut von sich geben: šur tur iesanas pa mušai.

Avots: ME II, 61


iesarkans

iẽsar̂kans, [iêsarkans 2 Salis], rötlich, ins Rote spielend: iesarkana saule lēca BW. 18975, 1.

Avots: ME II, 61


ieskandināt

ìeskañdinât, tr., erschallen, erklingen lassen: lai cilvē̦ks šuo zvanu ieskandinātu Pūrs III, 115. Refl. -tiês, einen klingenden Ton von sich geben: divas balss dakšiņas ļaujas ieskandināties viena nuo uotras MWM. X, 45.

Avots: ME II, 64


ieskanēt

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. -tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64


iešķībaniski

iẽšķībaniski, Adv., ein wenig schief, schräge: iešķībaniski viņai pretim A. XII, 653.

Avots: ME II, 77


iešļankāt

ìešļankât, herein-, hineinspritzen Wid.]

Avots: ME II, 77


iesprantēt

ìespran̂têt 2 Dond.,

1) mühsam und gewaltsam hineinstecken:
visu labību iesprantējām šķūnī; ne˙kas nepalika ārā. man kājas kâ iesprantē̦tas; zābaki tik šauri;

2) in eine schwierige Lage bringen.
Refl. -tiês,

1) mühsam und gewaltsam hineindringen;

2) in eine schwierige Lage kommen.]

Avots: ME II, 70



ievelgans

iẽve̦l̂gans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87


iezaļgans

iezaļgans, grünlich: iezaļganas acis, iezaļgani svārki.

Avots: ME II, 90


iezilgans

iẽzilgans [Dunika], etwas blau, bläulich: iezilganas acis.

Avots: ME II, 91


iezvanīt

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92


īgans

īgans, = ķīpa 2 Rutzau.

Avots: ME I, 834


ilgana

ilgana, ‡

2) il̃gan Pussen "eine kleine Waidpflanze mit blauen Blüten".

Avots: EH I, 429


ilgana

ilgana, der Bitterling (rhodeus amarus): ilganas, līņi un dažas citas (zivis) MWM. V, 562.

Avots: ME I, 705


izblancīties

‡ izblancîtiês, sich (aus einem Gefäss) hinausschütteln (von einer Flüssigkeit gesagt) Orellen: nebrauc tik ātri, ka putra neizblancās ārā!

Avots: EH I, 434


izblandīties

izblàndîtiês, viel umherstreifen, sich umhertreiben: ve̦lns pa naktīm bij izblandījies kur nekur LP. VII, 479.

Avots: ME I, 717


izbrangot

izbranguôt, tr., ausschmücken: gaspaža ar dārgumiem izbranguota St. Refl. -tiês, sich schmücken, prunken Liev.

Avots: ME I, 718


izčančēt

izčančêt,

1) gedroschenes Getreide noch durchschütteln, um die Körner herauszeholen
Biel. n. U.;

2) izčànčêt 2 Bers., verwühlen, in Unordnung bringen:
matus. sivē̦ni izčančējuši labību.

Avots: ME I, 722


izčankarēt

izčankarêt, tr., verschachern, verkeilen, verschleudern: labākās drēbes izčankarējis Degl.

Avots: ME I, 722


izdancāt

‡ izdañcât Dunika,

1) = izdañcuôt 1 und 2;

2) kas var vēl tâ i. kâ es? wer sonst kann so gut tanzen wie ich?
Refl. -tiês, = izdañcuôtiês.

Avots: EH I, 441


izdancināt

izdañcinât,

2): i. nuo mājām, aus einem Gesinde vertreiben
BielU.; ‡

3) i. zirgu, ein Pferd herumlaufen (-springen) lassen
(aus einem handschr. Vokab.).

Avots: EH I, 441


izdancināt

izdañcinât, tr.,

1) betanzen:
brālīti, ved māsu dancuot! izdancinājis duod tautu ruokās! BW.;

2) hinausstänzeln:
māsiņas pa vārtiem izdancināju BW. 21714.

Avots: ME I, 725


izdancot

izdañcôt, zu Ende tanzen: izdancuojuši apaļuo danci, iesāka nabaga danci;

2) durchtanzen:
viņš izdancuojis zābakus caurus. Refl. - tiês, sich austanzen: es izdancuojuos kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44.

Avots: ME I, 725


izdandalāties

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441


izdangāt

izdañgât, tr., austrampeln, austreten, ausfahren: luopi izdangājuši pļavu, ganības, ceļu Nötk., Druw., Laud., [Adsel].

Avots: ME I, 725


izdankoties

izdankuotiês, vergeblich zu berenden suchen [?]: izdankuojuos kâ nekâ gar viņu, bet kâ nenāca, tâ nenāca man līdz Naud.

Avots: ME I, 725


izdzanāt

‡ izdzanât,

1) = izdze̦nât I Warkl.: izdzanā laupītājus Pas. VIII, 95. izdzanātu skumi (= skumjas) IX, 203;

2) eine langere Zeit hindurch wiederholt jagen (treiben)
Kaltenbr.: divi vasaras tevi izdzanāja pa ganiem.

Avots: EH I, 444


izgandēt

izgandêt, ‡

3) tr., verderben, zugrunde richten:
vējš kāpuostus izgandējis (hat die Kohlpflanzen geschwächt) Ascheraden n. BielU.

Avots: EH I, 447


izgandēt

izgandêt, intr.,

1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;

2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.

Avots: ME I, 736


izganīt

izganît,

1): saimnieki jāja pieguļā zirgus d., kad izbraukti bij Iw. Refl. -tiês,

2) sich aufmästen, dick werden
Auleja: izganījās (mit ostle. iz- für uz-?) kaî vepris.

Avots: EH I, 447


izganīt

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736


izgrandīt

izgrandît,

1): auch (mit an̂ 2 ) Dunika. Refl. -tiês,

2) i. cauri, (bei einer Prüfung) durchfallen
Adsel.

Avots: EH I, 449


izgrandīt

izgrandît [li. išgrándyti "ausschaben"],

1) rein schaben:
piede̦gušu katlu ar nazi izgrandīt Grobin n. Etn. IV, 18;

[2) = izgrambât: ceļš izgrandīts Lis.] Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schüteln:
gan izgrandījuos, bet uzmuodināt nevarēju Fest.

Avots: ME I, 739


izgrantēt

izgrantêt, tr., mit Grand bedecken, bestreuen: ceļus.

Avots: ME I, 739



izkancināties

izkañcinâtiês, sich durchschlagen, auskommen: kâ var ar tik maz luopu ē̦damā visu ziemu izkancināties Dond.

Avots: ME I, 747


izkandavāt

izkandavât, tr., durchbleuen, peitschen: vai nu zirgu labi izkandavāji Serb.

Avots: ME I, 747


izkankarēt

izkankarêt, ‡

3) hinaustreiben
(pejorativ) Auleja: kāļ luopus izkankarējām.

Avots: EH I, 453


izkankarēt

izkankarêt,

1) intr., sich wegschleppen:
izkankarējis atkal nuo mājas Serb.;

2) betrügen:
žīds tevi izkankarējis Erlaa.

Avots: ME I, 747


izkankšināt

‡ izkankšinât, austrinken, aussaufen Frauenb.: kamē̦r es atnāku, viņi jau izkankšinājuši visu pudeli tukšu.

Avots: EH I, 453


izkantēt

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu;

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular);

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.;

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten;

6) = izkaût 2 Mar.;

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453


izkantēt

izkantêt, tr., durch Betrug an sich locken Gold. n. Wid.

Avots: ME I, 747



izklandzināt

izklañdzinât: tu izklandzini pa mājām, ka tu esi mani izpļāvis Siuxt. niekus i. pa visu pagastu Frauenb.

Avots: EH I, 455


izklandzināt

izklañdzinât, ausposaunen: nevajaga visu, kuo zina, tāļāk izklandzināt Ahs.

Avots: ME I, 751


izklanīties

izklanîtiês, ‡

2) zur Genüge Bücklinge machen:
ze̦mu izklanījies Janš. Līgava II, 237. lūkuoja ļuoti smalki i. Kaudz. Izjurieši 298.

Avots: EH I, 455


izklanīties

izklanîtiês, vor vielen der Reihe nach sich verbeugen: kas nu visiem var izklanīties? Lis.]

Avots: ME I, 751


izklankšēties

‡ izklankšêtiês Segew., eine Zeitlang in den Wind reden, schelten.

Avots: EH I, 455


izklanstīties

izklañstîtiês, - uos, - ījuos, sich zur Genüge, zum Überdruss herumtreiben: puisis visu dienu pa ciemu izklanstījies Ahs.

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 751


izkrankāt

‡ izkrankât Warkl., aushungern, heiss hungrig werden: trīs dienas luopeņi nav ē̦duši, tāpêc jau visā izkrankājuši.

Avots: EH I, 458


izlancīt

‡ izlancît,

1) "auslichten, ausnehmen"
Perkunen (mit an̂ 2 ), Für. I: i. murdus, zivis; izêst, izlakt" PV. (neben "izlancêt"): suns tuo izlanca (prs.) vienā rāvienā; "negausīgi izēst, izrīt" Stenden: viņš var izlan̂cēt 2 visu bļuodu;

2) "ātri izstaigāt" PV.: i. kādu gabalu. Refl. -tiês, = izlùocîtiês 2: izlancīšuos pa malu celiem un mežiem ka ne˙kādi ķē̦rāji mani nedabūs vairs ruokā Janš. Līgava II, 9. i. (ausweichen) nuo darba Gramsden (mit an̂ 2 ), Mesoten. NB.

Avots: EH I, 462




izlangāt

I izlañgât, tr., durchschimpfen: tik tu tuo zini, kâ uotru izlangāt un izķēzīt Naud., Bers., [Nigr.].

Avots: ME I, 762


izlangāt

II izlañgât, durchstreifen: krūmus C.

Avots: ME I, 762



izmanīgs

izmanîgs (li. išmanìgas), gewandt, geschickt: par izmanīguo zagli LP. VI, 346.

Avots: ME I, 768


izmanīt

izmanît, Refl. -tiês,

2) sich auskennen:
man jau pašai jāizmanās un jāre̦dz, kuo laiks maksā Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 465


izmanīt

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768



izmantot

izmañtuôt *, tr., ausbeuten, ausnutzen, exploitieren: cilvē̦ks klūp uz zemes bagātībām, izmantuo viņas, cik varē̦dams MWM. III, 362. katrs steidzas brīdi izmantuot Līg. Subst. izmantuôšana, die Ausbeutung; izmañtuôtãjs, wer ausbeutet.

Avots: ME I, 768


iznešanās

iznešanâs, das Auftreten, die Aufführung: Grabovskis bij ar tādu iznešanuos, nuo kuŗas varēja nuoprast, ka viņš ir paradis ne vis klausīt, bet pavēlēt Kaudz. M.; stalta, le̦pna, viegla, veikla iznešanās.

Kļūdu labojums:
Grabovskis bij ar = un ar

Avots: ME I, 776



izplakanot

‡ izplakanuôt M. 81, flach schlagen (plätten).

Avots: EH I, 472


izplanckāties

izplañckâtiês, izplañčâtiês,

1) herausplantschen, sich heraushelfen:
nuo ūdens Mitau;

2) im Wasser nach herzenslust plantschen, herumwirkschaften:
bē̦rni nu labi izplančājušies pa ūdeni.

Avots: ME I, 781


izplandīt

izplandît, tr., ausbreiten: svārkus A. VIII, 360. Refl. - tiês, sich gehörig breit machen, stolzieren: meitas puišu priekšā tirgū vare̦ni izplandījās.

Avots: ME I, 781



izraganēt

izraganêt, durch Zauberei ausfindig machen: i., kur jā nauda varē̦tu atrasties Pas. XII, 329.

Avots: EH I, 475


izrantīt

izran̂tît 2 Nigr., Wandsen (li. išrantýti), mehrfach auskreben: izr. kuoku; izr. (uneben schneiden) maizi.]

Avots: ME I, 789


izskandināt

izskañdinât, tr., ausschellen, ausklingen, tüchtig erschallen, klingen lassen: izskandini sudrabiņu BW. 728. vēsti izskandinājp tālāk Druva II, 295.

Avots: ME I, 797


izskanēt

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798


izšļanderēties

‡ izšļañderêtiês C., vershnüttet, verspritzt werden: ūdens izsļanderējās.

Avots: EH I, 486


izšļankāt

‡ izšļankât, =izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486



izspanderēt

‡ l izspanderêt Meiran, hinausdrängen, -stossen: i. kuo pa durīm. Refl. -tiês C., Ermes, Lennew., Meselau, anschwellen: guovij tesmens izspanderējies.

Avots: EH I, 481


izspangāt

‡ izspangât Bērzgale, scheltend heraus-, hinaustreihen: i. kuo nuo ustabas.

Avots: EH I, 481


izspangāties

‡ izspangâtiês Golg., anschwellen: čulga izpangājusies lielu kâ ābuols.

Avots: EH I, 481


izspangot

‡ I izspanguôt AP., straff ausspannen, -dehnen: i. aude̦klu balināšanai, piesienuot gadus pie mietiņiem.

Avots: EH I, 481


izspangot

‡ II izspanguôt: gaļa izspanguota Kokn., das Fleisch (eines geschlachteten Tiers) ist (durch Eitern) ausgehöhlt. Refl. -tiês, Bläschen (an der Haut) bilden Behnen (mit ), PV.: āda izspanguojas.

Avots: EH I, 481, 482


iztrankāt

‡ iztrankât, = iztre̦ñkât: iztrankāti zirgi ... skrēja pa tīrumu Pas. IV, 369. iztrankā vuškas Evang. 1753, S. 40.

Avots: EH I, 490


izvaimanāt

izvaimanât, wehklagend hervorbringen, sprechen: Krišs dre̦bē̦dams izvaimanāja Dok. A.

Avots: ME I, 824


izvančāt

‡ izvañčât Frauenb. "herausziehen, -reissen, -heben".

Avots: EH I, 493


izvanckāt

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig;

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.;

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493


izvanckāt

izvanckât, jem. durchschimpfen, im Wortkampf besiegen: es, kâ ņēmu, tâ izvanckāju viņu, ka ir vārda nebij viņam kuo atteikt Bers., Laud.

Avots: ME I, 825



izvandīt

izvañdît, ‡ Refl. -tiês "izmaisīties" Dunika: pa kādis peklis tik es neizvandījuos, kamē̦r atnācu te!

Avots: EH I, 493


izvandīt

izvañdît, tr., auswühlen, durcheinanderwerfen: istabiņa izvandīta un izjaukta AU. dzīvuokli vandīt izvandījām MWM. VI, 273.

Avots: ME I, 825


izvangalēt

izvañgalêt: izvangalē̦tas, viegli miltiem apve̦ltas mīklas pladas Brigadere Dievs, daba, darbs 137.

Avots: EH I, 493



izvangāt

‡ izvangât AP. (mit ), PV., = izvañdît: nuo biezputras nav ne˙kuo ēdis, bet izvangājis uz visām bļuodas malām.

Avots: EH I, 493


izvankšēt

‡ izvan̂kšêt(iês) Kalz., Lubn. "muļķīgi izrunāt(ies), izpļāpāt(ies)".

Avots: EH I, 493


izvankšēties

‡ izvan̂kšêt(iês) Kalz., Lubn. "muļķīgi izrunāt(ies), izpļāpāt(ies)".

Avots: EH I, 493


izvanskāt

‡ izvanskât,

1) = izvanckât2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494




izvantēt

‡ izvañtêt Wolmarshof, hinausjagen; -treiben: truokšņuotājs jāizvantē nuo istabas ebenda. i. luopus nuo meta Wilsenhof.

Avots: EH I, 494


izzvanīt

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498


izzvanīt

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832


jancīgs

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96


jancināt

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât 2 Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96


Jancis

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96


jandags

jandags, ein Trinkgefäss, 1\4 Stof Oppek. [Auf wruss. яндóвка "Becher" beruhend?]

Avots: ME II, 96


jandalēt

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. -tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96


jandaliņš

jañdaliņš [Gr. - Essern, jañdāliņš Wolm., Drosth., N. - Peb., Trik., Bers., Kl., je̦ndaliņš U.], jandalis [Nigr.], Konv. 2

1) ein lettischer Tanz:
jandāliņš gājis vaļām LP. IV, 222;

2) [jañdals Wolm., Jürg., AP., Treiden, Behnen], Streit, Zank, Lärm
[Salis]: sacelsies liels jandaliņš Vēr. II, 1316. [Aus den finnischen Sprache? vgl. jañdalêt und estn. jandlema oder jändlema "keifen, streifen."]

Avots: ME II, 96


Janis

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96


jāšana

jâšana [li. jósiana], das Reiten; jâšanâs, das Wettreiten: iesim uz jāšanuos od. jāties, wollen wir um die Wette reiten.

Avots: ME II, 107


jaukskanīgs

jaûkskanîgs *, wohlklingend, euphonisch, melodisch: jaukskanīga valuoda; jaukskanīgie panti A. XI, 633.

Avots: ME II, 98



jokmanis

juõkmanis, ein Possenreisser, Firlefanz: viņš liels juokmanis.

Avots: ME II, 126


kabans

‡ kabans Seyershof, eine Schindmähre: vēl ar tiem pašiem kabaniem jākaujas, kame̦r izaugs jauns zirgs.

Avots: EH I, 572


kacanājs

‡ kacanājs Mahlup, ein abgeerntetes Kohlfeld: kad kāpuosti nuoņe̦mti, tad uz kacanāja laiž vuškas, lai nuokre̦mt kacanus.

Avots: EH I, 572


kāgans

kãgans,

1): auch (mit à 2 ) Mar.; eine schnatternde Gans
Valgale;

3) "ein Sonderling, der mit aufgerichtelem Kopf einhergeht";


4) ein Schimpfname
("nebēdīgs, viltīgs cilvē̦ks", mit āg ) Dobl.

Avots: EH I, 598


kāgans

kãgans,

1) [kàgans 2 Lis.], = gāgans II; kāganu kaŗš [Dond.], = gāganu k. Kand.;

2) ein Grosser, plumper Mensch
Etn. II, 97.

Avots: ME II, 186


kailans

‡. kaîlans 2 Salis "it kâ kails": viena puse audeklim tāda kâ kailana.

Avots: EH I, 574


kākans

kākans, ein grosser, plumper und schwacher Mensch oder ein solches Tier: iet kâ kākans Lub.

Avots: ME II, 189


kākardancis

kākardancis: "20430" ME. II, 190 zu ersetzen durch "20430, 1 var.".

Avots: EH I, 600


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (14)

bluzgains

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232


izblakšķēt

‡ izblankšķêt Kalz., (mit àn 2 ), Saikava, izblànkšêt 2 Kalz., ausplaudern, ausschwatzen: tad tik klausies, kuo visu viņa neizblankšķ! Refl. -tiês Kalz., zur Genüge schwatzen.

Avots: EH I, 434


kakstēt

kan̂kstêt, unabläsig bitten oder gewisse Worte od. Laute aufdringlich wiederholen: kuo nu kanksti? Bers.]

Avots: ME II, 156


kraukt

‡ II krankt (li. kraũkti), -cu Bērzgale, = krèkt 2 1: vārnas krauc.

Avots: EH I, 643


laidene

‡ laidane, = laidene I: Jānītī dzirdījuos, Pēterī rādījuos, laidanē palaižuos pa labiem ļautiņiem BW. 9423, 6.

Avots: EH I, 711


ļunkāns

ļun̂kans,

1): auch (schlaff)
AP. (mit un̂ 2 );

2) biegsam, gelenkig
(wo?).

Avots: EH I, 774


nepasesība

nepanesĩba, die Unduldsamkeit, Intoleranz: uzskatus, kas nesaskanēja ar šiem, vajāja ar naidīgu nepanesību Druwa I, 512.

Avots: ME II, 726


nopamparāt

‡ nuopantpaŗât Frauenb. "(sehr dickes und unebenes Garn) zusammenspinnen".Refl. -tiês ebenda (mit am̃ ), sich dicht ankleiden.

Avots: EH II, 73


šalkains

šalkanas LP. VII., 899, Memelshof, šalkanas (für šalkuoņas?) Etn. II, 124, = šalka(s) II; šalkanas aus *šalkalas (mit dem Suffix von šaušalas)?

Avots: ME IV, 2, 3


sapaņģot

‡ sapanģuôt "?": par maz e̦suot vēl putras strē̦buši, lai sapaņģuotu (= savaņģuotu?) ... Bē̦rtuli R. Ērglis Pel. bar. vect. 118.

Avots: EH II, 434


sausējs

sansējs,

1) lonicera xylosteum U.;

2) ein magerer Mensch
U.

Avots: ME III, 775


snātene

snātane, = snãte(ne): ar pakulu snãtanīti (Var.: snātenīti) BW. 17079, 1 (aus Smilten). ne snātanes balinãtas BW. V, S. 692, № 2360, 1.

Avots: ME III, 975


ugunskalns

uganskal̂ns, der Vulkan MWM. VI, 620.

Avots: ME IV, 295


ugunspuķe

uganspuķe, Hahnenfuss (ranunculus) L., U.; lychnis viscaria L. RKr. III, 71.

Avots: ME IV, 295

Šķirkļa skaidrojumā (39873)

a

a, Ausruf der Freude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


ā

ã, Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234


aba

aba, ‡

4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abādi

abâdi: auch Anzen.

Avots: EH I, 1


abaji

‡ abaji, = abeji 2: abaju divu brāļu manta Bers.

Avots: EH I, 1



abejāds

abejâds C., abẽjâds PS., beiderlei: es sēju abējādus miežus, divkanšu un seškanšu, ich säte beiderlei Gerste, die zwei- und sechszeilige.

Avots: ME I, 5


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābeļdārzs

âbeļdā̀rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


abeļkoks

‡ abeļkuoks (mit a !), der Apfelbaum Anzen.

Avots: EH I, 1


ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ābīderis

‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191


abigals

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5


ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ?),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1


ābolainis

‡ âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235



abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6


abpusīgs

‡ abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1


abra

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6


abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abruķis

‡ abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1


abrurags

abrurags, die Handhabe am Backtroge.

Avots: ME I, 6


abu do

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6


abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6


ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


acābolis

‡ acâbuôlis 2 Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acainis

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7


acāt

‡ acât Pitda, (die Hand) küssen.

Avots: EH I, 2


ače

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


acejas

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7


aceknis

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


acekts

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7


ačele

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3


acēt

‡ acêt Pilda n. FBR. XIII, 41, Andrepno (li. akė̕ti), = ecêt, eggen.

Avots: EH I, 2



ačgārnis

ačgãrnis, ‡

3) ein Linkhand
Bers.

Avots: EH I, 3


ačgārnis

ačgãrnis,

1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;

2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.

Avots: ME I, 10


acība

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7


ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3


ačikups

ačikups, ačkups oder ačkops, ein Tanz RKr. XI, 79, XVI, 230.

Avots: ME I, 10


aciski

aciski lūkuot, jemanden verächtlich ansehen (B.).

Avots: ME I, 7


ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acmete

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


acot

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3


actenis

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9


actens

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaiņi

âdaiņi Spr., Lederhandschuhe.

Avots: ME I, 236


ādaks

ãdaks, Dond. [kann aus * ā(r)duoks entstanden sein], ein eingeseifter wollener Lappen zum waschen, [aus mnd. hârdôk "Haartuch"?].

Avots: ME I, 236


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adatots

adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11


ādbrauķis

‡ âdbraũķis, der Gerber Janš. Bandavā I, 10.

Avots: EH I, 192


ādeņīca

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192


adīklis

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11


adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


adiņi

adiņi Nerft, Mar. [Wandsen u. a.]; s. atdieńi.

Avots: ME I, 11


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. grǫn "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


ādogs

‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


adums

‡ adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3


ādums

ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].

Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen

Avots: ME I, 236


ādzele

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237


ādzens

ādzens Elv., lang, schlank, gerade [?].

Avots: ME I, 237


aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdziŗas genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė̃ Jušk.].

Avots: ME I, 12


agle

‡ agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


agņi

‡ agņi, Adv., "feurig": ta nū gan agņi raunaties! Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 4


agns

agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai.agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".

Avots: EH I, 4


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11


agriena

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4


agrs

agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].

Avots: ME I, 12


agrums

agrums, die Frühe: pašā rīta agrumā, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aibūbēt

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13


aica

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12


aiča

‡ aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12


aidēt

‡ aîdêt 2 Rutzau, (mit ) Dunika (li. aidė̕ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4


aija

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12


aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4


aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12


aikāties

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13


aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41


aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airēt

aĩrêt, Refl. -tiês,

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5



airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. aiŗus drāzt Ar. 1797; mesties aiŗuos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


airkāji

aĩrkãji, Steganopedes. Konv. 2 3131.

Avots: ME I, 14


aisa

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14


aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês,

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine;

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


ait

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gaŗause, langohrig; gaŗaste, gaŗastene, gaŗastu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizadīt

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizaizgājušais

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6


aizaizpagājušais

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6


aizaizpērn

‡ àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6


aizallēt

‡ àizal̃lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizārdīt

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizaudi

àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaudzināt

‡ àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gaŗajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kuŗām tas izaudzis, gan tādas, kuŗas tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizauklēt

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6



aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizauši

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben:
nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizaut

‡ àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbālēt

‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8


aizbalināt

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7


aizbalzīt

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7


aizbarot

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbārstīt

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbārt

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8


aizbaukšēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaukšķēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbēdāt

‡ àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9


aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19


aizbeigt

‡ àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8


aizbekot

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbelzt

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19


aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizberzēt

‡ àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9


aizberzt

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9


aizbezdēt

‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbidināt

‡ àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9


aizbīdināt

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9


aizbildēt

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9



aizbildināt

àizbil̂dinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbil̂dinâtãjs, der Fürsprecher; àizbil̂dinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbildnība

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9


aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizbilst

àizbil̂st, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19


aizbirināt

‡ àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9


aizbirzīt

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizblādēties

‡ aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10


aizblāst

‡ aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?

Avots: EH I, 10


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizblāvēt

‡ I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10


aizblēdīt

‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēt

‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10


aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

‡ àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblodīt

‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11


aizblozīties

‡ àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11


aizblunkšķēties

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblūšķēties

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbojāt

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13


aizbokāt

‡ àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13


aizbozties

‡ àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 13


aizbrākšēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrakšēties

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrauciens

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11


aizbraukalēt

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbraukšēt

‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11


aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11



aizbrazdinēt

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11


aizbrēcināt

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizbridināt

‡ àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12


aizbriest

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12


aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrucināt

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbrūzgāties

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12


aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20


aizbudīt

‡ àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizbūdzīt

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13


aizbuinīt

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12


aizbūkšķināt

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13


aizbuldurēt

‡ àizbul̃durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbumbāt

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

‡ àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12



aizburbēt

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbuļot

‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12


aizbūve

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13


aizčabāt

‡ àizčabât, langsam, unsicher fort-, hingehen.

Avots: EH I, 14


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčākstēt

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčakstēties

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizčakstināt

‡ àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15


aizcapāt

‡ àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13


aizčāpot

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21


aizčapstināties

‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizčaukstināt

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15


aizcelt

àizcel̂t, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kaŗa spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizcept

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizcibāt

‡ àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13


aizčibēt

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15


aizčibināt

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizciekāt

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizciemoties

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14


aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21


aizčiept

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčiept

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčiknīties

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15


aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcīkstēties

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14


aizčikstēties

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčīkstēties

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20


aizcilāt

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcilpāties

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcīnīties

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21


aizcipāt

‡ àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14


aizčīpstēties

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizcipt

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21


aizčirkstēt

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21


aizčirpstēties

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizcirpt

‡ àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizcīsties

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizcits

‡ àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14


aizčivināt

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16


aizčubināt

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčūdīt

‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, =àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16


aizčudīties

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčukstēt

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčūkstēt

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17


aizčulgot

‡ àizčulguôt, anfangen zu siepen: aizčulguojusi vâts Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16


aizčurāt

‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizčurkstēt

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčurkstināt

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17


aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21


aizdaga

‡ aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

‡ I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17


aizdakterēt

‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizdalīt

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdarināt

‡ àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kuŗam piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22


aizdedzināt

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22


aizdegt

àizdegt, ‡

3) in Brand geraten:
ustaba aizde̦ga Pas. IX, 444.

Avots: EH I, 18


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gaŗu skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22


aizdeidzēt

‡ àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18


aizdejot

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22


aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22


aizdemties

‡ àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.

Avots: EH I, 18


aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18


aizderglīt

‡ II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdēstīt

‡ àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18


aizdīdīt

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19


aizdīdzēt

‡ àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19


aizdiedzēt

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19


aizdiekt

‡ àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19


aizdiet

‡ àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23


aizdīkt

‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdilbāt

‡ àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdilbt

‡ àizdil̂bt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdilt

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdēt

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

‡ àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdīrāt

‡ àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19


aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdobīt

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdoms

‡ àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gaŗām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrebēt

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23


aizdriksnāt

‡ àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19


aizdripināt

‡ àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19


aizdrupināt

‡ àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20


aizdrūzmēties

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20


aizducēt

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

‡ aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizducinēt

‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20


aizdudinēt

‡ àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20


aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdukurēt

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20


aizdūlēt

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdūmināt

‡ àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdunēt

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizdunēt

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdungāt

‡ àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20


aizdurstīt

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizdzelt

àizdzel̂t, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24


aizdzeltēt

‡ àizdzel̂têt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21


aizdzert

‡ àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizdzinīgs

‡ àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdžinkstēt

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis.

Avots: EH I, 22


aizdzirdēt

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22


aizdzirkstelēt

‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22


aizdzirkstēties

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22


aizdzirkstīties

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24


aizdzist

‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīvot

àizdzîvuôt: Refl. -tiês,

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22


aizecēt

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22


aizeja

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25


aizelsāt

‡ àize̦l̃sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizelsīgs

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizērģelēt

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizērst

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizēvelēt

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgaitne

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizgalds

àizgal̂ds,

1) aizgal̂ds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgal̂da AP., Ramkau, Wolm., àizgal̂da 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgal̂da 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgal̂de AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gaŗe̦ns pļavas gabals aiz meža stūŗa vai ar zemes strēmeli atdalīts gaŗe̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26


aizgārgties

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26


aizgārkties

‡ àizgārktiês, anfangen zu schnarchen, zu röcheln Spr.

Avots: EH I, 24


aizgarot

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26



aizgaudēties

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23


aizgausties

‡ àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgavēties

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23


aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26


aizgāzt

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizģist

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.

Avots: ME I, 29


aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizglābt

‡ àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24


aizglumēt

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24


aizglumt

‡ àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24


aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27


aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf ō zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29


aizgrabēt

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgrabēties

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27


aizgrabināt

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrābsma

‡ àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25


aizgrābstīt

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27


aizgramzt

II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).

Avots: EH I, 24


aizgraudot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizgraust

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27


aizgrauzdēt

‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt, tr., annagen: ābuolu.

Avots: ME I, 27


aizgrebt

‡ àizgrebt, anfangen auszuhöhlen, auszuschrapen: aizgre̦bta kaŗuote.

Avots: EH I, 25


aizgremot

‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25


aizgremt

‡ àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgremzt

‡ àizgremzt, anfangen zu nagen: aizgre̦mzts kuoks Bauske. Refl. -tiês, zornig werden, zu zürnen anfangen Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27


aizgrieznis

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27


aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27


aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27


aizgrīzēt

‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25


aizgrožot

àizgrùožuôt, das Lenkseil, die Leine anlegen: ze̦lta gruožus aizgruožuoju Pūrs II, 60.

Avots: ME I, 28


aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27


aizgrust

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgruzdēt

‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25


aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28


aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";


6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizgult

àizgul̃t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizgumzāt

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtnība

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28


aizīdēties

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27


aiziere

‡ àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizietene

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30


aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29


aizizgājušais

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26


aizjādināt

‡ àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27


aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend;

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar!

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27


aizjaukt

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27


aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27


aizjimt

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27


aizjoste

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene 2 III, 37.

Avots: EH I, 28


aizjozt

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30


aizjūgums

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30


aizjukt

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjumt

‡ àizjùmt,

1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;

2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;

3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).

Avots: EH I, 27


aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkabināt

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30


aizkacēt

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30


aizkaimiņš

‡ àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28


aizkaldināt

‡ àizkal̃dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalināt

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28


aizkalpot

‡ àizkal̃puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28


aizkamāt

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28


aizkamāt

àizkamât,

1) mit Mühe hinschaffen
Spr.

2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].

3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].

Avots: ME I, 30


aizkāmējis

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31


aizkamīt

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28


aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29


aizkapāt

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30


aizkāpe

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene 2 III, 248.

Avots: EH I, 30


aizkapināt

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29


aizkaplēt

àizkaplêt Trik., mit der Hacke hackend hingelangen: a. līdz dārza malai.

Avots: EH I, 29


aizkara

àizkara, Einbucht, kleine Landzunge Spr.

Avots: ME I, 30


aizkaramais

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkarāties

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29


aizkarināt

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29


aizkarpe

àizkar̂pe [in Bersohn],

1) der Grund, der Vorwand;

2) aizkārpe = atkārpe JK., Stenden.

Avots: ME I, 31


aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31


aizkāršot

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31


aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t: Refl. -tiês,

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t, -kaŗu, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkārt

àizkãrt, ‡

2) a. zirgu. in aller Eile (unordentlich) ein Pferd anspannen
Siuxt: aizkar vien˙alga kuŗu zirgu!

3) hinhängen.

Avots: EH I, 30


aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31


aizkārtne

àizkãrtne,

1) : auch Ramkau (eine dem Weg quer vorgelegte Stange);

3) : auch AP.

Avots: EH I, 30


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkārtņot

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31


aizkārts

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31


aizkārums

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32


aizkāsēt

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32


aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29


aizkaukties

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad dusmās sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31


aizkausēt

àizkàusêt, tr., ermüden: tas mani pavisam aizkausēja.

Avots: ME I, 31


aizkaut

àizkaût: ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hingelangen Spr.: ar lielu grūtu a. līdz pilsē̦tai.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizkavīgs

‡ àizkavîgs, langsam, saumselig Spr.

Avots: EH I, 29


aizķemmēt

‡ àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34


aizķēpāt

‡ àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35


aizķepēt

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34


aizķepuroties

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34


aizķerība

‡ àizķerĩba* Kronv., die Anzüglichkeit.

Avots: EH I, 34



aizķērkties

àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen

Avots: ME I, 35


aizķērnāt

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35


aizķert

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķest

‡ àizķest, hin-, wegeilen Janš.: pate aizķe̦suse Silarājuos Janš. Bandavā II, I34.

Avots: EH I, 34


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizķibināt

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden;

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35


aizķibināt

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35


aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35


aizķiņķīt

‡ àizķiņķît Jauns., anspannen, àizjûgt.

Avots: EH I, 35


aizķirināt

‡ àizķirinât, lose anhängen oder vorhängen Stenden.

Avots: EH I, 35


aizklabēt

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30


aizklabēt

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32


aizkladzināt

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30


aizklaigāt

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30


aizklājs

àizklājs, Vorhang: durvju aizklājs. viņš slēpjas aiz me̦ldru zaļajiem aizklājiem Apsk. I, 5.

Avots: ME I, 32


aizklampāt

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30


aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32


aizklaudzēt

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32


aizklaudzināt

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32


aizklausīt

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30


aizklausīt

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32


aizklaust

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizkleināt

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31


aizkleinot

‡ àizkleinuôt, = àizklejuôt Bers., "ungewandt" (AP.) oder säbelbeinig (Lemburg, mit ) hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31


aizklemst

‡ àizklèmst 2 Meiran, schwerfällig hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31


aizklēpot

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32


aizklēte

‡ àizklẽte, der Raum hinter einer klẽts: iznāca dārzā nuo aizklētes (r. из-за клѣти ) Janš. Bandavā II, 173.

Avots: EH I, 31


aizklēžot

‡ àizklẽžuôt, sich langsam hin-, fortbewegen.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32



aizklstīt

‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.

Avots: EH I, 33


aizklūgot

àizklũguôt, -ât, mit einem aus Birken oder Weidenzweigen gedrehten Bande (klūga) befestigen: vārtus Grünh., K.

Kļūdu labojums:
Birken = Birken-

Avots: ME I, 33


aizklukstēties

àizklukstêtiês: "anfangen zu gackern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31


aizklukstēties

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32


aizklunkšēties

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32


aizklurgot

‡ àizklurguôt, plump, ungewandt hin-, weggehen Kalz. n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 32


aizkļūt

àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.

Avots: ME I, 33


aizknābt

àizknàbt kam gaŗām, an etwas vorbeipicken, pickend nicht treffen, verfehlen Lemsal (in Stenden so auch von einem Fehlschuss): vista aizknāba graudam gaŗām.

Avots: EH I, 32


aizknaibīt

‡ àizknaîbît,

1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;

2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.

Avots: EH I, 32


aizknaukšķēties

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33


aizknibināt

‡ àizknibinât,

1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;

2) = àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32


aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33


aizknist

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32


aizkoklēt

‡ àizkuoklêt "weggehen, -ziehen" Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 34


aizkosāt

‡ àizkuosât "sich absondernd hin-, weggehen" Lubn., Meiran: guovs aizkuosāja uz labību,

Avots: EH I, 34


aizkost

àizkuôst,

2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡

4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.

Avots: EH I, 34


aizkost

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35


aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês,

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33


aizkrāsne

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkrāt

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33


aizkratīt

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizkraupēt

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32


aizkrebināt

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33


aizkriet

àizkriet, tr., die Sahne (krējumu) von der Milch zu schöpfen anfangen. Mitau.

Avots: ME I, 33


aizkrimst

àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.

Avots: ME I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkrubināt

‡ àizkrubinât, annagen Trik.: a. kukuli.

Avots: EH I, 33


aizkrustīt

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34


aizkūdīt

‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.

Avots: EH I, 34


aizkukot

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34


aizkūkot

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34


aizkūlējs

àizkũlẽjs, bezeichnete während des Frohndienstes den, welcher den nachts dreschenden Arbeiter ablöste (an seine Stelle trat) L.

Avots: ME I, 35


aizkūlēt

‡ àizkūlêt Spr., sich langsam hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 34


aizkult

‡ àizkul̃t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês,

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33


aizkulties

àizkul̃tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34


aizkūņāties

‡ aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).

Avots: EH I, 34


aizkunkstēties

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34


aizkūņoties

àizkùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 35


aizkūpēt

àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.

Avots: ME I, 35


aizkūpināt

àizkûpinât, tr., anrauchen: kalējs vienu cigāru iesprauda mutē un aizkūpināja Dok. A.; kaļķīti A. XX, 508.

Avots: ME I, 35


aizkūpis

àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.

Avots: EH I, 34


aizkurēties

‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33


aizkurināt

àizkurinât, tr., anheizen anzünden: krāsni, pirti, pīpi; auch aizkurt.

Avots: ME I, 34


aizkuris

‡ àizkuris 2 Zvirgzdine, ein trockner Span (zum Anheizen gebraucht).

Avots: EH I, 33


aizkurkšķēties

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34


aizkurkt

àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.

Avots: ME I, 34


aizķurpt

‡ àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35


aizkurs

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34


aizkurst

àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkurstīt

‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33


aizkurt

àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, =àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.

Avots: EH I, 33


aizkurtēt

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33


aizkust

àizkust, ‡

2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.

Avots: EH I, 33


aizkvēpināt

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34


aizlabināt

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35


aizlabot

‡ àizlabuôt, = àizlãpît, zuflickend ausbessern KatrE., Lubn., Meiran: a. jumtu.

Avots: EH I, 35


aizlaidelēt

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35


aizlaidināt

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35


aizlaipot

‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;


5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas;

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês,

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlaižamais

àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.

Avots: ME I, 36


aizlāktīt

‡ àizlāktît, anzünden: tuos (skalus)... aizlāktīja Azand. 29.

Avots: EH I, 36


aizlampāt

‡ àizlàmpât 2 Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, ungewandt, plump hin-, weggehen: nevar vien a.

Avots: EH I, 35


aizlāpstāt

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36


aizlasēt

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35


aizlasīt

‡ àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36


aizlaupīt

‡ àizlàupît, teilweise abschälen (: kàli ); auszuhülsen anfangen (: zirņus ).

Avots: EH I, 36


aizlauzīt

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36


aizlauzt

àizlaûzt, tr.,

1) anbrechen, im Gegensatz zum vollständigen Abbrechen
(nuolauzt): aizl. zarus;

2) unterbrechen:
dze̦guze aizlauž saucienu un jau tālā mežā tik izme̦t uotru pusi - kū! Plūd. LP. IV, 148.

Avots: ME I, 36


aizlecināt

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlejots

‡ àizlejuôts êdiens Ramkau, eine Speise, die man mit reichlicher Zutat versehen hat.

Avots: EH I, 36


aizļekāt

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38


aizlēkt

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36


aizļenkarēt

‡ àizļe̦n̂karêt Lis., taumelnd, wankend, ungelenk hin-, weggehen.

Avots: EH I, 37


aizlenkt

‡ àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36


aizļēpāt

àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.

Avots: EH I, 37


aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36


aizlīdzēt

àizlĩdzêt, tr., borgen, leihen, vorschiessen: aizlīdz man ar pāris rubļiem Seg., AP., JK.

Avots: ME I, 37


aizliecināt

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizliedināt

‡ àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37


aizliegt

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2

Avots: ME I, 37


aizliekt

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37


aizlienēt

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37


aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlingot

‡ I àizlinguôt, hin-, wegschleudern (auch ohne eine Schleuder) Ar.: ce̦puri aizlinguodams gabalu pruojām Janš. Dzimtene III, 226.

Avots: EH I, 36



aizļinkāt

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38


aizlipināt

‡ II àizlipinât, anzünden Dunika.

Avots: EH I, 36


aizlipīt

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37


aizlipt

‡ II àizlipt Dunika, Kal., O. - Bartau, anzünden: a. lampu.

Avots: EH I, 36


aizlūgt

àizlùgt, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizlùgt 2 : aizlūdzies par mani ar! Jürg.;

2) a. uz citu vietu, um Versetzung an einen andern Ort bitten.

Avots: EH I, 37


aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38


aizlūgums

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch ana">àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38


aizlumpāt

‡ àizlumpât "langsam hin-, weglaufen" Warkl.: taksis (ein Dachshand) aizlumpājis uz viņu sē̦tu; ungewandt hin-, weggehen (mit ùm 2 Golg.; wackelnd, schwankend hin-, weggehen Gr. - Roop, Tirsen.

Avots: EH I, 37


aizluncināt

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


aizlundēt

‡ aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37


aizlunkāt

‡ àizlunkât Warkl. "langsam hin-, wegfahren".

Avots: EH I, 37


aizlupināt

‡ àizlupinât, zu schälen anfangen (und dann das Schälen unterbrechen): a. rāceni Trik.

Avots: EH I, 37


aizlūzt

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38


aizmācīties

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38


aizmainīt

‡ àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38


aizmaisīt

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38


aizmakšķerēt

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmānīt

àizmãnît, ‡ Refl. -tiês, unter einem ersonnenen Vorwand weggelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 38


aizmargojums

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38


aizmargot

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38


aizmasināt

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38


aizmastīt

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38


aizmatot

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38


aizmats

‡ àizmats,

1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;

2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;

3) der Anfang eines Gewebes
Bers.

Avots: EH I, 38


aizmaukt

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38


aizmaurāt

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38


aizmauroties

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38


aizmauts

aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38


aizmedīt

‡ àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38


aizmeijot

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39


aizmeimerot

àizmeĩmeruôt, -uruôt, wegtrollen, wankend weggehen: viņš aizmeimeruoja uz klēti.

Avots: ME I, 39


aizmeldēt

‡ àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38



aizmelzt

àizmel̂zt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39


aizmērdēt

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40


aizmerzgt

‡ àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmeteklis

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmetiens

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40


aizmetināt

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40


aizmīcīt

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39


aizmidzēt

‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39


aizmiet

àizmiet, (ein Pferd) anbinden. Ruhental.

Avots: ME I, 41


aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen.

Avots: ME I, 40


aizmīlēt

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41


aizmilzt

I àizmil̂zt,

1) : auch Sassm.; ‡

4) aizmilzis jautājums Gulbja Latv. konv. vārdn. S. 149, eine Frage, die (seit langem) noch immer unentschieden bleibt.

Avots: EH I, 39


aizmilzt

àizmil̂zt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40


aizmilzums

àizmil̂zums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40


aizmīņāt

‡ àizmĩņât, = ‡ àizmĩdît. Refl. -tiês, mühsam oder langsam hin- und hertretend hin-, weggelangen Dunika: vecītis ilgi miņājās, kamē̦r aizmīņājās līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 40


aizminēt

àizminêt, tr., gedenken, anrufen: papriekš dievu aizminēju BW. 18912, gew. pieminêt.

Avots: ME I, 40


aizmirst

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirstība

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41


aizmirstīgs

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41


aizmirzt

‡ àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39


aizmīt

àizmît, im Tauschhandel weggeben Trik.: a. zirgu.

Avots: EH I, 40


aizmitināt

‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39


aizmizāt

‡ àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39


aizmizot

‡ àizmizuôt,

1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar kārti aizmizuot (lai kalst);

2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.

Avots: EH I, 39


aizmocīt

àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz mājām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.

Avots: ME I, 42


aizmudēt

‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40


aizmudināt

‡ àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40


aizmudīties

‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40


aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42


aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41


aizmuģīt

‡ àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.

Avots: EH I, 40


aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41



aizmuldēt

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizmuldināt

‡ àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40


aizmurīt

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41


aizmūties

‡ àizmũtiês C., mühsam hin-, weggelangen.

Avots: EH I, 40


aiznagot

‡ àiznaguôt, hin-, weggehen Planhot.

Avots: EH I, 40


aizņaudēt

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43



aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aiznīdēt

‡ àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.

Avots: EH I, 41


aizņiebt

‡ àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41



aiznikt

‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41


aiznīkt

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41


aiznirt

‡ àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41


aizņurdēties

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43


aizņurīt

‡ àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizodere

àizuõdere,

1) ein kleiner Raum, der von der grossen Gesindestube durch eine dünne Wand oder durch einen Vorhang aus Leinwand abgeteilt ist
Nigr.;

2) die Kaffkammer
(Windau); gew. pe̦lūde.

Avots: ME I, 58


aizokstēt

‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizorēt

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58


aizost

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58


aizpagājis

àizpagãjis, vorhergegangen: rija jau aizpagājušuo rudeni aizgāja ar uguni A. XIII, 2, 223.

Kļūdu labojums:
vorhergegangen = vorhergangen, vorvorig

Avots: ME I, 43


aizpagājušgad

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41



aizpaisīt

‡ àizpaisît, (den Flachs) zu brechen (resp. schwingen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) KatrE.: aizpaisīti lini.

Avots: EH I, 41


aizpakšis

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41


aizpaļāt

àizpaļât: aizpaļāta meita Sessw., ein Mädchen, das man zu verleumden begonnen hat;

2) verleumdend, bekrittelnd entfernen (wegbekommen)
Trik.: a. kuo nuo šejienes.

Avots: EH I, 41


aizpaust

‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41


aizpeķēt

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41


aizpelēt

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43


aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43


aizpeņķerēt

‡ àizpeņķerêt Lemsal, =àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42


aizpenterēt

‡ àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41


aizperēt

àizperêt, tr., etw. bebrüten, anbrüten: aizpe̦rē̦tas uolas.

Avots: ME I, 43


aizperināt

‡ àizperinât, anbrüten: aizperinātas uolas.

Avots: EH I, 42


aizpērn

àizpẽ̦rn, im vorigen Jahre: aizpē̦rn bij branga raža.

Kļūdu labojums:
vorigen = vorvorigen

Avots: ME I, 43


aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42


aizpērt

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43


aizpīkstēties

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44


aizpilēt

‡ àizpilêt, hinter etwas tröpfeln (intr.): man lietus aizpilēja aiz kakla.

Avots: EH I, 42


aizpilt

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit ) Dunika, (mit 2 ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizpiņķerēt

‡ àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 42



aizpīpot

àizpĩpuôt und àizpĩpêt, tr., anrauchen: pīpi Vēr. I, 1247; cigāru.

Avots: ME I, 44


aizpirkt

‡ àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī māja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42


aizpīt

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;


3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42


aizplaisāt

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplaukt

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizplekšēt

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42


aizplēst

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44


aizplīst

‡ àizplîst, ‡

2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?

Avots: EH I, 43


aizplīst

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplūkāt

‡ àizplũkât linu gabalu Bauske, hier und da eine Handvoll aus einem Flachsfeld ausraufen.

Avots: EH I, 43


aizplukt

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43


aizplūkt

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43


aizpluskāt

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43


aizposāt

‡ II àizpuosât, langsam hin-, weggehen Kalz. n. Fil. mat. 25: tur jau viņš aizpuosā pa ceļu. Vgl. àizpuost.

Avots: EH I, 44


aizposāt

àizpuosât, zu eitern anfangen, sich mit Eiter füllen: acis aizpuosā Siuxt, Behnen.

Avots: ME I, 45


aizpostīt

‡ àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44


aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēja, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizprātot

‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizprātoties

‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizpraulēt

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43


aizpraulot

‡ àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): Jānis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizpriecināt

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43



aizpuinīt

‡ àizpuinît, stossend hin-, wegbekommen Bauske: a. kuo uz ganiem.

Avots: EH I, 44


aizpuķot

‡ àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.

Avots: EH I, 44


aizpukstēties

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45


aizpūlēt

‡ àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz māju.

Avots: EH I, 44


aizpulgot

‡ àižpul̃guôt, zu schmähen anfangen Bauske: tam jau vārds aizpulguots.

Avots: EH I, 44


aizpuļķot

àizpuļ̃ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpūļot

àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.

Avots: ME I, 45


aizpult

àizpult, hinter oder vor etwas hinfallen: redzējām cilvē̦kus šurp un turp ceļa malā aizpulušus Manc. Post. II, 37.]

Avots: ME I, 45


aizpumpāt

àizpum̃pât, zuknöpfen. Dondangen.

Avots: ME I, 45


aizpuost

àizpùost, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizpùost Wid.;

2) sich anständig angekleidet habend hin-, weggehen:
a. uz ciemu.

Avots: EH I, 44


aizpurvs

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45


aizpuse

àizpuse, die hintere Seite, die Rückseite: līdz galvas aizpusei B. Vēstn.; vēja aizpusē, an einem vor dem Winde geschützten Orte Mitau.

Avots: ME I, 45


aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizpūt

‡ àizpũt, anfaulen, faul werden: aizpuvis kuoks, ābuols. daudz kas aizpuvis pie mums Deglavs Rīga II, 1, 381.

Avots: EH I, 44


aizputēt

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45


aizpūtināt

‡ àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44


aizputne

àizputne, der Raum zwischen der von dem nach unten in die Breite gehenden Schornstein gebildeten Küche und der Aussenwand des Hauses. Ablegekammer neben der Küche Konv.; 33 cf. āzpute.

Kļūdu labojums:
Konv. = Konv. 1. 33

Avots: ME I, 45


aizputot

‡ àizputuôt,

1) gährend zu schäumen anfangen
Golg.: alus jau aizputuojis;

2) schäumend hin-, wegströmen:
ūdens putuodams aizputuoja pa slūžām lejup.

Avots: EH I, 44


aizrakstīt

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45


aizraudzēt

‡ II àizraûdzêt, mit Rauch anfüllen Kaltenbr.: a. visu pagalmu ar dūmiem.

Avots: EH I, 45


aizraudzīt

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45


aizraust

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46


aizraut

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizravēt

‡ àizravêt,

1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;

2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.

Avots: EH I, 45


aizredzēt

‡ àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana māte Gr.-Buschhof,

Avots: EH I, 45


aizredzība

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nekādas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirkstu Pūrs III, 67.

Avots: ME I, 46


aizrēķināt

‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45


aizrepēt

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizrībēt

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47


aizrībināt

àizrìbinât, trans., geräuschvoll hinrollen: aizrībini tuo mucu uz dīķi! Ruhental.

Avots: ME I, 47


aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46


aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47


aizrīdināt

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47


aizriebt

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47


aizriekt

àizriekt, zum erstenmal aufpflügen Meiran: a. riekumu.

Avots: EH I, 46


aizrietēt

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47


aizrieties

àizriêtiês, anschlagen, vom Gebell des Hundes: kaut kur aizrējās suns A. XIV, 2, 82.

Avots: ME I, 47


aizrietināt

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47


aizrindot

‡ àizriñduôt,

1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;

2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.

Avots: EH I, 45


aizrīt

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47


aizritināt

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46


aizrobeze

aizruobeze LKVv., jenseits der Grenze befindliches Land].

Avots: ME I, 48


aizrobs

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48


aizrocnieks

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48


aizrosīties

‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46


aizrozīties

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47


aizrubināties

‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46


aizrūdināt

‡ àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46


aizrūgt

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47


aizrūķēt

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48


aizrūkt

‡ àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizrūsēt

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48


aizrušināt

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46


aizsacīt

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48


aizsaldēt

àizsal̂dêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48


aizsalkt

àizsal̂kt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48


aizšalkties

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54


aizsalt

àizsal̂t, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48


aizsāpēt

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49


aizsāpis

àizsâpis (Part. von einem aizsāpt): aizsāpis viens zuobs, ein Zahn hat zu schmerzen angefangen Grünh.

Avots: ME I, 49


aizsardzība

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48


aizsargāt

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48


aizsargs

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48


aizsausēt

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizšāvekls

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55


aizsēdēties

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47


aizsedlot

‡ àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47


aizsēklis

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49


aizsēkties

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49


aizseperēt

‡ àizseperêt, hin-, weggehen (von Kindern, die eben zu gehen anfangen) Saikava.

Avots: EH I, 47


aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49


aizsērkties

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49


aizsērt

àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.

Avots: ME I, 49


aizsiens

‡ àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


aizsīkt

‡ àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.

Avots: EH I, 47


aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49


aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizsist

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49


aizsitināt

‡ àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47


aizšķaidīt

‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.

Avots: EH I, 55


aizskaldīt

‡ àizskal̂dît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48


aizskalot

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50


aizskape

‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48


aizskart

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizšķelt

àizšķel̂t, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54


aizšķērēt

‡ àizšķẽrêt, (Garn) aufzuscheren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C. u. a.: a. aude̦klu līdz pusei un tad pamest.

Avots: EH I, 55


aizšķēršļot

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55


aizšķērst

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55


aizšķeterēties

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54


aizšķetināt

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55


aizšķiest

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55


aizšķilt

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55


aizšķilt

àizšķil̃t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55


aizšķindēt

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizšķirstīt

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55


aizšķirt

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55


aizšķirt

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55


aizšķīst

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55


aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55


aizskrabināties

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48


aizskraukstēties

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48


aizskriet

àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.

Avots: EH I, 48


aizskriet

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50


aizskrubināt

‡ àizskrubinât Meselau, ein wenig annagen: aizskrubināts kauls.

Avots: EH I, 48


aizskubināt

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48


aizskūpstīt

àizskûpstît, wegküssen: bē̦das Jan. tu aizskūpsti viņa miegu Vēr. II, 262.

Avots: ME I, 50


aizskūt

‡ àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48


aizšķūtēt

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55


aizšļākt

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56


aizšļampāt

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56


aizslapēt

‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.

Avots: EH I, 49


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslāt

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50


aizslavēt

‡ àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49


aizsleberēt

‡ àizsleberêt, langsam, kraftlos hin-, weggehen Druw.: cik tālu nu tâ aizsleberēsi?

Avots: EH I, 49


aizslēgs

àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.

Avots: ME I, 50


aizsleji

‡ àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49


aizslīdēt

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51


aizslidināt

‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49


aizsliet

àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.

Avots: EH I, 49


aizslimot

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49


aizslimt

àizslìmt, intr., krank werden: aizslimst mana ļaudaviņa BW. 27207.

Avots: ME I, 50


aizšlogāt

‡ àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.

Avots: EH I, 56


aizšļokāt

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizšļūcināties

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56


aizšļukāt

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56


aizšļūkt

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, =àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56


aizšļūtēt

‡ II àizšļũtêt, langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām, tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmakums

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2

Avots: ME I, 51


aizsmaršot

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51


aizšmaukt

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55



aizsmeldzēties

‡ àizsmel̂dzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmel̂gtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50


aizsmigt

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50


aizsmilkstēties

‡ I àizsmil̃kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50


aizsmirdēt

‡ àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa;

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;


4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50


aizsmirst

‡ àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50


aizšņākt

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55


aizsniegt

àizsniêgt, erlangen: a. uzvāru BielU.

Avots: EH I, 50


aizsniekt

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50


aizšņirkstēties

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55


aizšņukstēties

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56


aizsolīt

‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.

Avots: EH I, 54


aizspārdīt

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50


aizspēlēt

‡ àizspẽlêt, spielend hingelangen: a. līdz zināmai vietai.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspīdināt

‡ àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50


aizspieds

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspillēt

‡ àizspil̃lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50


aizspītēt

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50


aizspļaudīt

‡ àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51


aizspļaut

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51


aizspradzīt

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops;

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51


aizspraukt

‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren;

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizsprengt

‡ àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 51


aizspriedīgs

àizspriêdîgs, vorurteilsvoll: mana tē̦vmāsa bija senāk ļuoti aizspriedīga Lautb.

Avots: ME I, 52


aizspringt

‡ àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),

Avots: EH I, 51


aizspurgt

‡ àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizsrudzināties

‡ àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51


aizstabulēt

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizstabuļot

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52


aizstādināt

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52


aizstādīt

‡ àizstādît,

1) vor oder hinter etwas pflanzen:
a. kuokus luogiem priekšā oder aiz ē̦kas;

2) a. puķes tālāk pruojām nuo durīm, die Blumen weiter weg von der Tür verpflanzen.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstatīt

‡ àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizstebīt

‡ àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52


aizstebļīt

‡ àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) =àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52


aizstenēt

‡ àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52


aizstibāt

‡ àizstibât, schwerfällig hin-, wegwandern U. (unter stibât ), mit grossen Schritten hin-, weggehen Jürg.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstīdīt

‡ àizstîdît, weg-, forthetzen Golg., Schwanb., Selsau: a. čigānus ar suņiem.

Avots: EH I, 53


aizstieņot

àizstiẽņuôt, mit einer Eisenstange verschliessen: aizstieņuo stalli Austr.

Avots: ME I, 53


aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53


aizstīvēt

‡ àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.

Avots: EH I, 53


aizstostīties

‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53


aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53



aizstrīķēt

‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizstrīpot

‡ àizstrĩpuôt, anstreichen, ein Zeichen einkerben Golg.: aizstrīpuo (aizvelc zīmi) tai vietā!

Avots: EH I, 53


aizstrostīt

‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 53


aizstrutot

‡ àizstrutuôt, sich mit Eiter anfüllen Jürg.: vâts aizstrutuojusi.

Avots: EH I, 53


aizstuknīt

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizstūrēt

‡ àizstũrêt,

1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;

2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.

Avots: EH I, 53


aizsūdzēties

‡ àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54


aizsukāt

‡ àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53


aizsūkāt

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54


aizsūkstēties

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54


aizsukt

‡ àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53


aizsulot

‡ àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?

Avots: EH I, 54


aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizšūt

àizšũt, tr., zunähen: caurumiņu. bites kanniņas aizšuj Konv. 2 381.

Avots: ME I, 55


aizsutināt

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54


aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53


aizsvaidelēt

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54


aizsvampāt

‡ àizsvampât, schwerfällig durch Kot hin-, weggehen Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 54



aizsvētīt

‡ àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54


aizsviest

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54


aizsviest

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54


aizsvilināt

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

Šķirkļa labojumos (11)

aizairēt

àizairêt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17


aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


apstatīt

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125


ausums

àusums, die Morgenröte: migla gaisā skaidruojas, pirmais ausums svīdis MWM. III, 331.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss àusums. - Zu streichen ist der ganze Artikel àusums

Avots: ME I, 230


brikns

brikns, widerwärtig Wessen, Warkhof; brikns zirgs Kreuzb., ein Pferd, das ausschlägt, sich heftig sperrt. Wohl eine Umbidung (unter dem Einfluss von nikns) entweder von *bri[t]ks (vgl. dial. ruks aus rutks) aus wruss. бридкiй "гадкiй", oder von brigns > *bridns = li. brìdnas "гадкiй" (zum entlehnten brìdytis "имѣть отвращенiе", vgl. wruss. бридзицьца dass.).]

Kļūdu labojums:
brikns zirgs = brikns zirgs [nach J.Allunan auf dem gleichbed. r. #]

Avots: ME I, 332


draņķiens

draņķiens, = draņķis: es būtu tādu pasmē̦luse savā cūku draņķienā BW. 21260, 5.

Kļūdu labojums:
= draņķis = ein Ort, wo sich Mistjauche ansammelt

Avots: ME I, 490


džagus

džagus, žagus, das Schnucken, Schluchzen BW. 34094.

Kļūdu labojums:
artikulam džagus tā jāskan (der Artikel džagus muss folgendermassen lauten): džagi BW. 34094, džagus, das Schnucken, der Schlucken.

Avots: ME I, 563


ģic

ģic! Interj., mit der mau Ziegen und Katzen vertreibt. Vgl. ķic, šķic.

Kļūdu labojums:
mau = man

Avots: ME I, 698


izgrūst

izgrûst [li. išgrústi], tr.,

1) hinausstossen, ausstossen:
nuo istabas. tvaika svilpe izgrūda sakrbāku spiedzienu A.;

2) verschleudern:
par ne˙kuo izgrūst simtu rubļu Purap.;

3) izgr. cauri, durchbohren:
izgrūda zuobenu caur miesām LP. IV, 27;

4) einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen
"nē̦"viņš izgrūda Apsk. [Refl. - tiês, zur Genüge stossen.]

Kļūdu labojums:
kurz antworten = einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen

Avots: ME I, 740


izkūpēt

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758


krāse

krāse "Stachel" LD.: nuo tiem asiem dūrieniem, nuo tās ērkšķu krāses nāk pa matu galiņiem karstas asnis lāses Fürecker. Sonst unbek.]

Kļūdu labojums:
"Stachel" LD. = , ein Kranz (s. Augstkalns FBR. XI, 51)
krāsei jāpievieno krāses (krāses gehört zu krāse)

Avots: ME II, 267