Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lig' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lig' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (30)
bezligs
bligatas
bligatas sist, ein Spiel (anderswo "kačkus sist" genannt; [beschrieben Etn. II, 70 und RKr. XV, 117]). Gsth., Sessw.
Avots: ME I, 315
Avots: ME I, 315
ieligzdoties
lig
liga
liga,
1): auch Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, Warkl.; "kaite, vaina" Sonnaxt;
2): auch Sonnaxt: dažreiz tāda l. ir, ka cūka ē̦d sivē̦nus nuost Salis. l., sārga ..., kalpam skaista ļaudaveņa BW. 21161; ‡
4) "?": ka tevi l. paje̦mtu! Bērzgale, Pas V, 274. ka juo (= viņu) l. parautu! XIII, 232. adu cimdus pirstiniekus, vilāniešu gaidīdama; l. grūde dricānieti, tam atdevu raudādama BW. 7301, 1. Vgl. auch li. suliegęs vaikas Tiž. III, 334 und žmogų paliegusį LtT III, 460.
Avots: EH I, 740, 741
1): auch Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, Warkl.; "kaite, vaina" Sonnaxt;
2): auch Sonnaxt: dažreiz tāda l. ir, ka cūka ē̦d sivē̦nus nuost Salis. l., sārga ..., kalpam skaista ļaudaveņa BW. 21161; ‡
4) "?": ka tevi l. paje̦mtu! Bērzgale, Pas V, 274. ka juo (= viņu) l. parautu! XIII, 232. adu cimdus pirstiniekus, vilāniešu gaidīdama; l. grūde dricānieti, tam atdevu raudādama BW. 7301, 1. Vgl. auch li. suliegęs vaikas Tiž. III, 334 und žmogų paliegusį LtT III, 460.
Avots: EH I, 740, 741
liga
liga (li. ligà "Krankheit"),
1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;
2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;
[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].
Avots: ME II, 466
1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;
2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;
[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].
Avots: ME II, 466
ligans
ligans
ligâns [Rutzau] (li. ligónis "ein Kranker"), ein Seicher LD.: [kuo līdz vājam liganam ze̦lts un sudrabs Dz. gr. M. G. R.].
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
ligans
ligāns
ligāt
ligatnis
ligāts
ligāts
ligzda
ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
ligzda
I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").
Avots: EH I, 741
Avots: EH I, 741
ligzda
ligzdaine
ligzdenieks
ligzdot
ligzdot
ligzds
ligžināties
pligzda
saligāt
ūdiņliga
vēderliga
velig
velig, velik BW. 19974 (aus Lettg.), = và I 1, Fragepartikel (in direkten und indirekten Fragen): velig (Var.: vai jūs) mani gaidījāt ? BW. 26580, 1. veritēs..., velik skaišķi piederēja 17010, 3 var. gāju kāju mēģinātu, velik kājas galvu nese 19657, 1. Vgl. vel und zum Ausgang arîg.
Avots: ME IV, 530
Avots: ME IV, 530
zeliga
zeliga, ein Streitkolben; Peitsche mit einem eisernen Kolben U.; zelliga "(angeblich) eine Sperrkette" L.
Avots: ME IV, 704
Avots: ME IV, 704
Šķirkļa skaidrojumā (2278)
abejāds
ābols
âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adīt
adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
airis
aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aita
àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
aizadīt
‡ àizadît,
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
aizart
àizar̂t, ‡
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
aizaukot
aizaut
‡ àizàut,
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
aizbekot
‡ àizbe̦kuôt,
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
aizblīst
àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbrauciens
‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizcilāt
‡ àizcilât,
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
aizcilpot
àizcilpuôt,
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
aizcinis
àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizdairīties
‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdancināt
‡ àizdañcinât,
1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;
2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.
Avots: EH I, 17
1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;
2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.
Avots: EH I, 17
aizdibināt
aizdikāt
aizdudzis
àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdūkt
àizdùkt,
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
aizgalēties
àizgalêtiês, ‡
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
aizgumzāt
‡ àizgumzât,
1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;
2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.
Avots: EH I, 26
1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;
2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.
Avots: EH I, 26
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizjozt
àizjuozt,
1) tr., zugürten:
juostu;
2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.
Avots: ME I, 30
1) tr., zugürten:
juostu;
2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.
Avots: ME I, 30
aizjukurēt
aizkamāt
àizkamât,
1) mit Mühe hinschaffen
Spr.
2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].
3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].
Avots: ME I, 30
1) mit Mühe hinschaffen
Spr.
2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].
3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].
Avots: ME I, 30
aizkamstīt
aizkavīgs
aizķepināt
aizklampāt
‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklempt
‡ àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklemst
aizkležāt
aizkļūt
àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkravāt
àizkŗavât, freqn., tr.,
1) wegräumen:
lietas pruojām;
2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.
Avots: ME I, 34
1) wegräumen:
lietas pruojām;
2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.
Avots: ME I, 34
aizkūžņāt
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūžņāties
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizlāpstāt
‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlasīt
aizlempēt
àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizļēpāt
àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizliedzīgs
àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlikt
àizlikt, tr.,
1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;
2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;
2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;
3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);
4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;
5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.
Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.
Avots: ME I, 36, 37
1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;
2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;
2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;
3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);
4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;
5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.
Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.
Avots: ME I, 36, 37
aizlobt
àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizlumīt
aizlumpačot
àizlum̃pačuôt, schwerfällig, plump dahingehen, weggehen, abwatscheln, fortschlendern: Trīne aizlumpačuoja pruojām Lautb.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmatot
aizmest
àizmest, tr.,
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmilzt
aizmudīties
‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizņirbināt
àizņirbinât, ‡
2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.
Avots: EH I, 41
2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.
Avots: EH I, 41
aizpaunāties
‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpeņģerēt
‡ àizpeņ̃ģerêt, mühselig und unschön zuflechten Stenden: a. caurumu tīklā ar diegiem vai auklām.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpērt
àizpḕrt,
1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;
2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.
Avots: ME I, 43
1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;
2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.
Avots: ME I, 43
aizpļaut
àizpļaũt,
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
aizpost
àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūst
àizpùst,
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
aizraut
àizraût, tr.,
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
aizšaut
àizšaũt, tr.,
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
aizsist
àizsist, ‡
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
aizšķīt
àizšķĩt,
2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").
Avots: EH I, 55
2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").
Avots: EH I, 55
aizskriedināt
aizšķūrēt
àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
aizšpidīt
àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizsprādzēt
‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizstibāt
‡ àizstibât, schwerfällig hin-, wegwandern U. (unter stibât ), mit grossen Schritten hin-, weggehen Jürg.
Avots: EH I, 52
Avots: EH I, 52
aizstilpt
aiztecēt
àiztecêt,
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
aiztenterēt
‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aizticināt
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
aiztuntulēt
‡ àiztuntulêt,
1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;
2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.
Avots: EH I, 59
1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;
2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.
Avots: EH I, 59
aizurbt
àizùrbt, tr., anbohren: te̦k asaras kā aizurbtam bē̦rzam pavasarī, von einem weinseligen Menschen Etn. IV, 75.
Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen
Avots: ME I, 58
Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen
Avots: ME I, 58
aizvadāt
‡ àizvadât,
1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;
2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.
Avots: EH I, 60, 61
1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;
2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.
Avots: EH I, 60, 61
aizvampāt
aizvārīt
àizvārît, ‡
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
aizvaukšēties
aizvērt
àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvilkt
àizvìlkt,
1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;
3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡
6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡
3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡
4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.
Avots: EH I, 63
1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;
3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡
6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡
3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡
4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.
Avots: EH I, 63
aizžaut
‡ àizžaût,
1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;
2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.
Avots: EH I, 65
1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;
2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.
Avots: EH I, 65
aizzibēt
‡ àizzibêt,
1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;
2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?
3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).
Avots: EH I, 64
1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;
2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?
3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).
Avots: EH I, 64
akatnieks
‡ akatnieks,
1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;
2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".
Avots: EH I, 65
1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;
2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".
Avots: EH I, 65
akatns
‡ akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".
Avots: EH I, 65
Avots: EH I, 65
aknains
aknaîns, bröckelig, nach der charakteristischen Eigenschaft der Leber: aknains akmens Etn. III, 145.
Avots: ME I, 65
Avots: ME I, 65
akotains
akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.
Avots: ME I, 65
Avots: ME I, 65
akotains
akotājs
akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.
Avots: ME I, 65
Avots: ME I, 65
akots
I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
akutis
ālava
ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,
1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;
2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]
Avots: ME I, 237, 238
1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;
2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]
Avots: ME I, 237, 238
āmars
ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,
1) Hämmerlein;
2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.
Avots: ME I, 238, 239
1) Hämmerlein;
2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.
Avots: ME I, 238, 239
amriļa
‡ am̃riļa Sermus, comm., wer schnell, eilig (mit vollem Munde) isst (von Kindern gesagt).
Avots: EH I, 69
Avots: EH I, 69
amuls
apauga
apbizenēt
apbliezt
‡ apbliêzt,
1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;
2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;
3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.
Avots: EH I, 74
1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;
2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;
3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.
Avots: EH I, 74
apbradāt
‡ apbradât,
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
apdauzīt
apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apduits
apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdūkt
apdūkt, -kstu, -ku und -cu,
1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;
2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.
Avots: ME I, 82, 83
1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;
2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.
Avots: ME I, 82, 83
apdunis
‡ apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apēst
apêst [li. apė´sti], tr.,
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
apgrieziens
apgrìeziens, ‡
2) das einmalige, erfolgte Sichumdrehen, die Wendung:
vienā apgriezienā.
Avots: EH I, 84
2) das einmalige, erfolgte Sichumdrehen, die Wendung:
vienā apgriezienā.
Avots: EH I, 84
apgriezt
apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],
1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,
a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,
b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;
2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;
3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;
4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,
1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;
2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;
3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;
4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.
Avots: ME I, 88
1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,
a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,
b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;
2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;
3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;
4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,
1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;
2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;
3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;
4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.
Avots: ME I, 88
apgrūst
apgrûst, ‡
2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡
3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡
4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡
5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.
Avots: EH I, 84
2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡
3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡
4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡
5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.
Avots: EH I, 84
apgūstīt
‡ apgũstît,
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
apgvelzt
‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apīņi
apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apjoņot
apjukt
I apjukt, ‡
2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.
Avots: EH I, 88
2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.
Avots: EH I, 88
apkāmēt
apķert
apķer̂t, ‡
3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.
Avots: EH I, 96
3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.
Avots: EH I, 96
apķirmēt
apķirmêt, mit einer schimmligen Schicht sich beziehen, ringsum schimmeln: apķirmējis kreims Grünh.
Avots: ME I, 98
Avots: ME I, 98
apkreties
apmaksāt
‡ apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.
Avots: EH I, 100
Avots: EH I, 100
apmastīt
apmilzināt
apmilˆzinât 2, dunkel, nebelig, blöde machen (von Augen): uguns acis apmilzina Dünsb.
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apmilzt
I apmilˆzt 2, intr., dunkel, neblig, trübe werden (von Augen): man acis apmilst asarās (Siuxt).
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apnicīgs
apnicîgs,
1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;
2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.
Avots: ME I, 109
1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;
2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.
Avots: ME I, 109
apnikt
apnikt, überdrüssig, langweilig werden,
1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;
2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;
3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;
4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.
Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31
Avots: ME I, 109, 110
1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;
2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;
3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;
4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.
Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31
Avots: ME I, 109, 110
apreibināt
aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.
Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben
Avots: ME I, 115
Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben
Avots: ME I, 115
apreibt
aprèibt (li. apreĩbti "schwindlig werden"): berauscht (beduselt) werden J. Al.: a. nuo liela prieka, nuo svaiga siena smaržas, nuo alus.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apreibt
aprèibt, intr., schwindlig werden: kā mē̦ms un apreibis es šķitu Rain. galva tikai drusku apreiba LP. VII, 201.
Avots: ME I, 115
Avots: ME I, 115
apriebt
apriêbt, mit dem Dat., eklig, widerwärtig, unleidlich werden: kuo es biju apriebuse tai savai māmiņai BW. 1533. Refl. -tiês, eklig, widerwärtig, unleidlich, übel werden: man viņa pavisam apriebās Apsk. I, 415. man tas zemes darbs tā ir apriebies Vēr. I, 530. kā apriebusies ir pašam sirds A. XX, 882.
Avots: ME I, 116
Avots: ME I, 116
aprikšot
aprikšuôt,
1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);
2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;
3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.
Avots: EH I, 109
1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);
2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;
3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.
Avots: EH I, 109
apsērsnot
apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.
Avots: ME I, 119
Avots: ME I, 119
apskaisties
apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apskatiens
apskatiêns, der einmalige Blick ringsum, die Umschau: nebij ne apskatiens, tad jau bij ap ē̦ku apbraukts Lautb., ehe man sich's versah.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apšķebināt
apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apskurbināt
apskurbt
apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apšļāka
apslampāt
‡ apslam̃pât Kal., schwerfällig (mit schwerer Fussbekleidung) herumgehen (um): a. ap mežu.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apslepkavot
‡ apsle̦pkavuôt, ermorden (viele apsle̦pkavuotu latviešu intelligenci Deglavs Rīga II, 1, 7.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apsprukt
‡ apsprukt, eilig, flüchtend herumlaufen (um) Dunika, Kal. u. a.: nepaspēju a. ap istubas stari, kad suns jau ieķērās man biksēs.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apstāji
apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.
Avots: EH I, 116, 117
Avots: EH I, 116, 117
apstātņi
apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga">liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.
Avots: EH I, 117
Avots: EH I, 117
apstrēbt
apsukāt
‡ apsukât,
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
apšust
apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apsveibis
apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
aptecēt
aptecêt (li. aptekė´ti),
1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;
2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;
3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;
4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;
5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]
Avots: ME I, 130
1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;
2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;
3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;
4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;
5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]
Avots: ME I, 130
aptecināt
aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,
1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;
2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.
Avots: ME I, 130
1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;
2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.
Avots: ME I, 130
aptenterēt
aptvarstīt
‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
apulbt
apùlbt, intr., confus, duselig, verwirrt werden: tāds kā apulbis Lasd. galva man apulba Aps.
Avots: ME I, 132
Avots: ME I, 132
apvecot
apvilnīt
apžeibt
apžèibt PS., betäubt, duselig werden: nav vis piedzēris; apžeibis vien ir PS. dūmuos apžeiba galva; jāatguļas, lai atžeibst Ramkau. apžeibušas acis, verdunkelte, flimmernde Augen U., Sessw., Kremon, Gold., Barb. n. A. X, 1, 528.
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apziņa
apziņa, das Wissen um etw.,
1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;
2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;
3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;
4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.
Avots: ME I, 137
1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;
2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;
3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;
4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.
Avots: ME I, 137
ārisks
ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).
Avots: EH I, 194, 195
Avots: EH I, 194, 195
arnakāja
‡ ar̂nakàja 2 Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.
Avots: EH I, 130
Avots: EH I, 130
ārsala
ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. 2 258.]
Avots: ME I, 244
Avots: ME I, 244
art
ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,
1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;
2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]
Avots: ME I, 141
1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;
2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]
Avots: ME I, 141
ašība
asins
asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),
1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;
2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];
3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;
4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;
5) als Sitz
a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;
b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;
6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.
Avots: ME I, 143, 144
1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;
2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];
3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;
4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;
5) als Sitz
a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;
b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;
6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.
Avots: ME I, 143, 144
asnadzis
ašs
ašs,
1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;
2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡
3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡
4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,
1) die Schärfe;
2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;
3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;
4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;
5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.
Avots: EH I, 132, 133
1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;
2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡
3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡
4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,
1) die Schärfe;
2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;
3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;
4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;
5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.
Avots: EH I, 132, 133
ašs
ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.
Avots: ME I, 147
Avots: ME I, 147
at
at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
atbliezt
atdrāzt
atdrãzt,
1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;
2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;
3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.
Avots: ME I, 154
1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;
2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;
3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.
Avots: ME I, 154
atjozt
atjuôzt [li. atjúosti],
1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;
2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.
Avots: ME I, 163
1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;
2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.
Avots: ME I, 163
atkārt
atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,
1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;
2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.
Avots: ME I, 166
1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;
2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.
Avots: ME I, 166
atkasīt
atkasît, ‡
2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,
1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;
2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;
3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;
4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.
Avots: EH I, 146
2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,
1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;
2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;
3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;
4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.
Avots: EH I, 146
atklumburēt
‡ atklum̃burêt
1) eilig und dabei stolpernd herkommen
Trik.;
2) auf einem schlechten Weg, durch den sich viele Wurzeln ziehen, herfahren
Lemburg.
Avots: EH I, 149
1) eilig und dabei stolpernd herkommen
Trik.;
2) auf einem schlechten Weg, durch den sich viele Wurzeln ziehen, herfahren
Lemburg.
Avots: EH I, 149
atklumzāt
‡ atklum̂zât 2 Dunika, Kal., Rutzau, schwerfällig herkommen, herannahen: ve̦ca māte atklumzāja nuo pirtes.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkrist
atkrist (li. atkrìsti), intr.,
1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;
2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;
3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;
4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;
5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.
Avots: ME I, 168
1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;
2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;
3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;
4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;
5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.
Avots: ME I, 168
atlādēt
atlâdêt, verfluchen, fluchend beseitigen: es e̦smu atlādējis uz tādām kārtīm iet Kav. tas ir atlādams darbs, das ist eine verfluchte, schwere, langweilige Arbeit Grünh.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atlikt
atlikt, ‡
3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡
4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡
5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡
2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.
Avots: EH I, 153, 154
3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡
4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡
5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡
2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.
Avots: EH I, 153, 154
atlipīt
atlobt
atluôbt, intr.,
1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;
2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.
Avots: ME I, 174
1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;
2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.
Avots: ME I, 174
atlumpačot
atmaut
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
ātoties
atpļaut
atpļaũt
1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;
2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,
1) bis zum Überdruss mähen;
2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.
Avots: ME I, 182
1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;
2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,
1) bis zum Überdruss mähen;
2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.
Avots: ME I, 182
atpodzēt
atrast
atrast, Refl. -tiês,
3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡
4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡
5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡
6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.
Avots: EH I, 161
3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡
4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡
5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡
6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.
Avots: EH I, 161
atriebt
atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,
1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;
2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.
Avots: ME I, 186
1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;
2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.
Avots: ME I, 186
ātrums
ãtrums, die Schnelligkeit, Heftigkeit; ātrumā, auch ātrumuos, in der Eile: ātrumuos nezināju, kuo darīt Alm.
Avots: ME I, 245
Avots: ME I, 245
atsēja
atsẽja (li. ãtsėja),
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
atsēsties
atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev māju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.
Avots: ME I, 189
Avots: ME I, 189
atslāpāt
atslāt
atstibot
‡ atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi mājās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.
Avots: EH I, 171
Avots: EH I, 171
atstostīties
‡ atstuôstîtiês,
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
atsviest
atsviêst, tr., weg-, hinwerfen: viņš ar nicināšanu tiem naudu vai sviedin atsvieda Vēr. I, 907. Refl. -tiês,
1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;
2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.
Avots: ME I, 200
1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;
2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.
Avots: ME I, 200
attekāt
attikt
attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
attikties
attiktiês, -ìkas, ikâs, langweilig, überdrüssig werden: attikties kult, desDreschens überdrüssig werden Serb.
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
atvīkšties
‡ atvìkštiês Smilten, umziehend mit seinen Habseligkeiten herfahren: kalpi nevar vien a.
Avots: EH I, 181
Avots: EH I, 181
atzalis
‡ atzalis,
1) eine unreife Beere:
kas tie nu bij par uogām - tie tik bij tadi atzalīši Strasden;
2) Plur. atzaļi, die leichten Körner, die beim Windigen bei der Spreu bleiben
Seyershof: a. ir viegli: kad vētī; vējš ne̦s pruom;
3) Plur. atzaļi, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
1) eine unreife Beere:
kas tie nu bij par uogām - tie tik bij tadi atzalīši Strasden;
2) Plur. atzaļi, die leichten Körner, die beim Windigen bei der Spreu bleiben
Seyershof: a. ir viegli: kad vētī; vējš ne̦s pruom;
3) Plur. atzaļi, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
atzals
atzals (unter atzala), ‡
4) Demin. atzaliņš, eine kleine, unreife Beere
Strasden: vai ta[d] tur bij kāda laba uoga - tik tādi atzaliņi vien bij; ‡
5) Plur. atzali, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
4) Demin. atzaliņš, eine kleine, unreife Beere
Strasden: vai ta[d] tur bij kāda laba uoga - tik tādi atzaliņi vien bij; ‡
5) Plur. atzali, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
augstciltīgs
aûgstcilˆtîgs, von hoher Herkunft, adlig, vornehm: augstciltīga familija A. XIII, I. *
Avots: ME I, 217
Avots: ME I, 217
augstciltnieks
aumešiņ
àumešiņ, Adv., zufällig, unerwartet: man atnāca ciemiņš aumešiņ. es zaķim uzgāju aumešiņ virsū N. - Schwnb. Auch: zu viel [-meš- wohl zu mest; zur Bed. von au- vgl. apr. audāt sien "geschehen" und čech. udati se "sich ereignen".]
Avots: ME I, 225
Avots: ME I, 225
ausēklis
‡ ausēklis "?": nāk kâ ausēklis Muremois (sagt man von jem., den man eilig nahen sieht).
Avots: EH I, 188
Avots: EH I, 188
aut
àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,
1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;
2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;
3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]
Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2
Avots: ME I, 230, 231
1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;
2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;
3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]
Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2
Avots: ME I, 230, 231
āviens
‡ àviêns, das einmalige (vollendete) Bekleiden der Füsse: es tautieti nuolūkuoju vienā kāju āvienā BW. 9335, 12 var.
Avots: EH I, 196
Avots: EH I, 196
avoksnains
avuõksnaîns PS., quellig: avuoksnaina zeme. avuoksnains klajums I Mos. 13, 10; Psalm 84, 7.
Avots: ME I, 232
Avots: ME I, 232
avoksnējs
avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. 1 178, [Austriņš, Māras zeme 119].
Avots: ME I, 232
Avots: ME I, 232
avoksnis
avošains
avotijs
babis
babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.
Avots: EH I, 197
Avots: EH I, 197
bagūzis
bagūzis5 [Bers., Kalz.], ein altes baufälliges Gebäude A. X, 2, 438. [Erinnert an li. bakà "хата, убогiй кров"]. Hierher anscheinend auch bagūzīte Kalz., eine gekrümmte Alte.
Avots: ME I, 249
Avots: ME I, 249
bajārība
‡ bajārĩba, in der Verbind. mutes b., die Grossmäuligkeit, Prahlerei: nezina mē̦ra savai mutes bajarībai Janš. Bandavā II, 232.
Avots: EH I, 199
Avots: EH I, 199
baltspārnis
bangot
buñguôt (unter bañgât), ‡
2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês, ‡
2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.
Avots: EH I, 204, 205
2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês, ‡
2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.
Avots: EH I, 204, 205
barkšis
barkšis (unter bar̃kšķis I), ‡
2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.
Avots: EH I, 205
2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.
Avots: EH I, 205
bauga
bauga,
1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;
2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];
3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;
4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [
5) eine Anhölie
Wid.];
6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]
Avots: ME I, 267
1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;
2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];
3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;
4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [
5) eine Anhölie
Wid.];
6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]
Avots: ME I, 267
bauska
bauska,
1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);
2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;
3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;
4) baũska [Jürgensburg, bàuska 2 Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III 4 , 276)?]
Avots: ME I, 268
1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);
2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;
3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;
4) baũska [Jürgensburg, bàuska 2 Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III 4 , 276)?]
Avots: ME I, 268
bauslinieks
bedekls
bēdulis
bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.
Avots: ME I, 289
Avots: ME I, 289
begu
belzt
belzt,
1): einen derben Schlag versetzen
Warkl. (mit èl 2 );
3): ungewandt zu gehen versuchen (von den ersten Schritten eines Kindes)
Stom.; eilig gehen Bers.; ‡
4) mühsam, ungewandt arbeiten
Warkl.
Avots: EH I, 212
1): einen derben Schlag versetzen
Warkl. (mit èl 2 );
3): ungewandt zu gehen versuchen (von den ersten Schritten eines Kindes)
Stom.; eilig gehen Bers.; ‡
4) mühsam, ungewandt arbeiten
Warkl.
Avots: EH I, 212
bemberains
bemberis
bemberis, be̦mburis,
1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];
2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];
3) Tannenzapfen
L.;
4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;
6) ein zerlumpter Mensch;
7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;
8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;
9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]
Avots: ME I, 279
1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];
2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];
3) Tannenzapfen
L.;
4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;
6) ein zerlumpter Mensch;
7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;
8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;
9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]
Avots: ME I, 279
ben
I ben,
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
berlas
berziens
ber̂ziens,
1) das einmalige Reiben;
2) = ķēpa, Brot (oder Quark) in süsse Milch gebrockt
Smilt., Bers.; in Palzmar dafür ber̂ziņš.
Avots: ME I, 280
1) das einmalige Reiben;
2) = ķēpa, Brot (oder Quark) in süsse Milch gebrockt
Smilt., Bers.; in Palzmar dafür ber̂ziņš.
Avots: ME I, 280
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bezdelis
bezdelis (unter bezde),
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
bībis
bĩbis (li. bỹbis "penis"),
1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;
2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;
3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;
4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);
5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].
Avots: ME I, 303
1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;
2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;
3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;
4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);
5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].
Avots: ME I, 303
biedēt
biêdêt: mit iê Dond. ‡ Subst. biêdẽjums, das einmalige, vollendete Schrecken, Scheuchen: nei bijuos biedējuma BW. 18027, 1. par kumeļa biedējumu 11357.
Avots: EH I, 223
Avots: EH I, 223
biedrīgs
biksains
biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,
1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;
2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;
3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.
Avots: ME I, 295
1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;
2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;
3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.
Avots: ME I, 295
birsnis
bir̃snis, etwas Bröckeliges: biezpiens palicis tāds birsnis (gen. s. -šņa) Mar. RKr. XV, 107.
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birzīgs
birzîgs, locker, bröckelig (zu bir̂zt): birzīgi zuobi, lockere Zähne (Hom. 141); birzīgs biezpiens Latw.
Avots: ME I, 299
Avots: ME I, 299
birzūknis
‡ bir̂zûknis KatrE., trockener, bröckeliger Quark, Käse: tāds b. i[r] uz naža nestāv. siers reizēm b. ira, nav sīksts.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
bīstaklis
bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
bizenīgs
blankšķīgs
‡ blankšķîgs "grossmaulig; unpassend; nicht scharfsinnig" Druw.: blankšķīgiem juokiem Kaudz. Izjurieši 42.
Avots: EH I, 226
Avots: EH I, 226
blējiens
‡ blêjiêns, einmaliges, voļlendetes Blöcken, Meckern: uz katru (sc.: aitas) blējienu . . . atbildēja ar pretblējienu Janš. Dzimtene V, 15.
Avots: EH I, 229
Avots: EH I, 229
blieziens
blieziens, der Schlag Naud.;
2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;
3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;
4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;
5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.
Avots: ME I, 317
2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;
3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;
4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;
5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.
Avots: ME I, 317
blikatas
bļikatas
bļikatas
blīžģējiens
blìžģējiens 2 Saikava, ein einmaliger, plätschernder Lärm: liels b. bij, kad iesviede akmeni ūdenī.
Avots: EH I, 231
Avots: EH I, 231
blūžģienis
‡ blùžģienis 2 Warkl., ein einmaliges starkes Geräusch (z. B. beim Steinwurf ins Wasser): akmins upē iekrita ar lielu blūžģieni.
Avots: EH I, 232
Avots: EH I, 232
brauciens
bràuciêns,
1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;
2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;
3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.
Avots: ME I, 325
1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;
2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;
3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.
Avots: ME I, 325
brāziens
brâziens [Kr.], der Knall, das Gepolter, das einmalige Brausen, der Stoss, Hieb, starker Schlag, strenger Verweis, Rüge: liels brāziens nuorībēja AP. dē̦ls dabūja nuo tē̦va krietnu brāzienu. negaisa, vē̦tras brāziens, der Windstoss.
Avots: ME I, 329
Avots: ME I, 329
brāzt
brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,
1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];
2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;
3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]
Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var
Avots: ME I, 329
1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];
2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;
3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]
Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var
Avots: ME I, 329
brēkt
brèkt, - cu,
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
bridiens
bridiêns,
1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];
2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.
Avots: ME I, 331
1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];
2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.
Avots: ME I, 331
brīvdarbi
brīvprātība
brĩvpràtība,
1) die Freiwilligkeit
2) die Freisinnigkeit, der Freisinn:
Valdemārs nuo brīvprātības principiem ne suoli nav atkāpies *.
Avots: ME I, 336
1) die Freiwilligkeit
2) die Freisinnigkeit, der Freisinn:
Valdemārs nuo brīvprātības principiem ne suoli nav atkāpies *.
Avots: ME I, 336
brīvprātīgs
brĩvpràtîgs,
1) freiwillig:
brīvprātīgi, aiz iekšējas dziņas kuo darīt Rainis; brīvprātīgie ugunsdzēsēji;
2) freisinnig, liberal:
brīvprātīgā partija *.
Avots: ME I, 336
1) freiwillig:
brīvprātīgi, aiz iekšējas dziņas kuo darīt Rainis; brīvprātīgie ugunsdzēsēji;
2) freisinnig, liberal:
brīvprātīgā partija *.
Avots: ME I, 336
brūcene
brūnkaklis
budzelēties
‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.
Avots: EH I, 249
Avots: EH I, 249
buklis
‡ buklis, ein ganz stumpfes, wackliges Beil oder Messer Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Salgaln. Zu *bukt.
Avots: EH I, 249
Avots: EH I, 249
buknica
buks
buks! auch buku! bũks! Interj. zur Bezeichnung des Tones, der mit einem Schlage od˙mit eiliger Flucht verbunden ist riju kuļu buku (buka) buks! sasit spārnus buks, buks, buks! RKr. VII, 104. čuks, buks - uozola zarā 809.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht
Avots: ME I, 346
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht
Avots: ME I, 346
bula
bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]
Avots: ME I, 347
Avots: ME I, 347
bulte
bul˜te (unter bul˜ta),
1): vara b. BW. 35477, 1;
2): auch Salisb.; ‡
7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡
8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡
9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.
Avots: EH I, 251
1): vara b. BW. 35477, 1;
2): auch Salisb.; ‡
7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡
8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡
9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.
Avots: EH I, 251
bumbaiņš
bumbulains
bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]
Avots: ME I, 349
Avots: ME I, 349
burbata
čādīt
čàdît 2, -u, -īju, etwas eilig machen, unordentlich zusammenwerfen: čādi tik sienu šķūnī Mar. n. RKr. XV, 110.
Avots: ME I, 407
Avots: ME I, 407
čagums
IV čagums, ein gabeliger Ast, die Gabelstelle der Äste: perēklis atruodas pašā čagumā Stockm. n. Etn. I, 6; [vgl. čaga 2.]
Avots: ME I, 401
Avots: ME I, 401
čampa
I čam̃pa: ein Schwedälliger - auch PV.; wer schwerfältig geht (mit àm 2 ) Warkl; eine Frau, die langsam zu arbeiten pflegt (mit àm
2) Kaltenbr.
Avots: EH I, 284
2) Kaltenbr.
Avots: EH I, 284
čampa
I čam̃pa (vgl. čamma
1), comm., der, die Ungeschickte, Schwerfällige
Salisb. n. U.: visi ļaudis mani sauca: čampa, ciema ze̦ltainīte BW. 11197.
Kļūdu labojums:
11197 = 9159
Avots: ME I, 403
1), comm., der, die Ungeschickte, Schwerfällige
Salisb. n. U.: visi ļaudis mani sauca: čampa, ciema ze̦ltainīte BW. 11197.
Kļūdu labojums:
11197 = 9159
Avots: ME I, 403
čamparkāja
čam̃parkãja, ein schwerfälliger, plumper Fuss od. der Besitzer eines solchen Fusses BW. 19389.
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
čampāt
II čam̃pât, -āju, schwerfällig gehen Lems. n. U., [Wandsen]: vilciņš tāds čampātājs, tas ir luopu kuopējiņš BW. 2686, 13. [Refl. čàmpâtiês 2 Selb., trödeln, zögern.]
Kļūdu labojums:
kuopējiņš BW. 2686,13 = kavējiņš BW. 2686,14
Avots: ME I, 403
Kļūdu labojums:
kuopējiņš BW. 2686,13 = kavējiņš BW. 2686,14
Avots: ME I, 403
čampatāt
‡ čampatât, -ãju, auch refl. -tiês, schwerfällig, ungeschickt gehen, laufen, arbeiten PV.
Avots: EH I, 284
Avots: EH I, 284
čankarēties
čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.
Avots: ME I, 403, 404
Avots: ME I, 403, 404
čankars
čankurains
čāpains
čapāns
čapāns
čārbīgs
čavarains
čeberkājis
čeberkãjis, f. -je"?": ve̦ca māte, čeberkāje BW. 14837 (aus dem Infl.); [mit ostle. č aus ķ? - In Trik. u. a. sei čeberkājis ein Bänkchen, als dessen Füsse die Äste od. Wurzeln desselben Baumes dienen; in Daiben ein Bänkchen mit wackeligen Füssen].
Avots: ME I, 409
Avots: ME I, 409
cēliens
cêliẽns,
1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;
2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;
3) das Aufwecken
Spr.;
4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;
5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);
[6) die Garbenreihe
U.].
Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.
Avots: ME I, 377
1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;
2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;
3) das Aufwecken
Spr.;
4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;
5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);
[6) die Garbenreihe
U.].
Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.
Avots: ME I, 377
celis
celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]
Avots: ME I, 368
Avots: ME I, 368
cellot
čempuroties
čenkurains
čepesls
cērtains
cē̦rtains, ‡
2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.
Avots: EH I, 268
2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.
Avots: EH I, 268
červeļains
[čer̂veļains,
1) uneben, runzelig
N. - Bergfried, Lub., Fest.: č. ābuols (von einem unreif gepflückten Apfel, der nachher runzelig geworden ist) C.;
2) zusammengekrollt:
č. dzija Lis.]
Avots: ME I, 410
1) uneben, runzelig
N. - Bergfried, Lub., Fest.: č. ābuols (von einem unreif gepflückten Apfel, der nachher runzelig geworden ist) C.;
2) zusammengekrollt:
č. dzija Lis.]
Avots: ME I, 410
četrkanšu
četrreizējs
čeverītis
čibināt
ciemats
cìemats,
1) das Gesinde:
sē̦tas viss sakuopuojums duod jēgumu"ciemats" Sil.; ciemata terē̦tāja BW. 11819;
[2) eine (ehemalige) Gesindestelle
U., Wolm.];
3) das Dorf, ein Komplex von Bauernhöfen
AP.; [ciemāts Nigr., Bers.].
Avots: ME I, 393
1) das Gesinde:
sē̦tas viss sakuopuojums duod jēgumu"ciemats" Sil.; ciemata terē̦tāja BW. 11819;
[2) eine (ehemalige) Gesindestelle
U., Wolm.];
3) das Dorf, ein Komplex von Bauernhöfen
AP.; [ciemāts Nigr., Bers.].
Avots: ME I, 393
ciems
cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
cietgalvīgs
ciêtgalˆvîgs,
1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;
2) eigensinnig;
3) hartmäulig (von Pferden)
U.
Avots: ME I, 396
1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;
2) eigensinnig;
3) hartmäulig (von Pferden)
U.
Avots: ME I, 396
cikoniņš
čīkot
čīkstiens
čĩkstiens, das einmalige Knarren: laikam viņš maldījies čīkstienu dzirduot Etn. II, 89.
Avots: ME I, 416
Avots: ME I, 416
cīlavas
cīlavas, eine Vorrichtung zum Tragen von Heu, bestehend aus 2 langen Stangen, die durch Querhölzer verbunden sind Freisiņ; [ "eine schwache, wackelige Tür, Pforte od. Tragbahre" Burtn.; vgl. cilavas].
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
cilpāniski
čimurains
činkurains
čìnkurains 2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.
Avots: ME I, 413
Avots: ME I, 413
cipers
‡ cipers "?": nee̦suot ne˙kāds c., sie soll keine Reize, nichts Wohlgefälliges haben BielU.
Avots: EH I, 272
Avots: EH I, 272
čīpstēt
cirpiens
‡ cìrpiens, das einmalige (vollendete) Scheren; das Resultat (die abgeschorene Wolle) der einmaligen Schur: trīs cirpieni, - tad varēja nuoaust kleitus (ein Kleid) Frauenb.
Avots: EH I, 273
Avots: EH I, 273
cirpt
I cìrpt: praes. cìrpju 2 Mahlup. ‡ Refl. -tiês, sich das Haar scheren lassen Bolwen, Ludsen. ‡ Subst. cìrpums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Scherens; das Resultat der Schur: šī vilna ir nuo rudens cirpuma Frauenb.
Avots: EH I, 273
Avots: EH I, 273
cirtāt
‡ cir̃tât Salisb., -ãju, locken, kräuseln: matus. Refl. -tiês, sich locken, kräuseln Salisb.: mati cirtājas; sich krollen, krollig werden (vom Garn) Trik.: dzija cirtājas.
Avots: EH I, 274
Avots: EH I, 274
cirtiens
cìrtiens,
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
citkārtējs
citkā`rtējs, vormalig, ehemalig, früher: citkārtēja tē̦va laime nu manā ruociņā BW. 3767.
Avots: ME I, 389
Avots: ME I, 389
citreizējs
cokars
cuokars, cuokara Elv., L. "Dralligkeit des Garns, was zusammen gelaufen"; [in Treiden cuõkurs "etwa Zusammengezogenes"; vgl. čenksteres].
Avots: ME I, 399
Avots: ME I, 399
čoksterēties
čomāties
cone
čopties
čožīgs
čučala
‡ čučala, "eine schlafrige oder ungeschlekte Person" PV.; eine unschöne, unsaubere und saumselige Person Sonnaxt.
Avots: EH I, 294
Avots: EH I, 294
čukurains
čukurains, buschicht, gipflig; čukurains raksts, schlechte, unleserliche Schrift Brig.
Avots: ME I, 419
Avots: ME I, 419
čūlēties
‡ čūlêtiês Wessen "sich saumselig und ungewandt vorbereiten". Mit ostle. č aus ķ (vgl. ķūlêtiês 2)?
Avots: EH I, 298
Avots: EH I, 298
čulgains
čul˜gains, čul˜kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.
Avots: ME I, 419
Avots: ME I, 419
čumala
I čumala, der Saumselige, Zauderer, Trödler, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann.
Avots: ME I, 419
Avots: ME I, 419
čumeklis
čumeklis,
1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;
2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.
Avots: ME I, 420
1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;
2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.
Avots: ME I, 420
čumpis
čumulēt
čumurains
čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.
Avots: ME I, 420
Avots: ME I, 420
čunča
II čunča, der Vermummte, Eingehüllte: čunča tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. [Nach Siliņ sei č. ein Saumseliger.]
Avots: ME I, 420
Avots: ME I, 420
čunčulēt
[čunčulêt,
1) = čunčelêt St.;
2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties 2, langsam fahren.]
Avots: ME I, 420, 421
1) = čunčelêt St.;
2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties 2, langsam fahren.]
Avots: ME I, 420, 421
čunčure
I čunčure, [eine Saumselige Ekau]: šitī čuru čunčurīte (Var.: čenčerīte) mūsu darba nedarīs BW. 22650 [aus Sessw. Vgl. čunčulêt 2. - Anderswo sei č. eine allzu kompakt gekleidete Person].
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
čunčurs
I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
čūrināt
čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]
Avots: ME I, 425
Avots: ME I, 425
čūrināt
I čūrinât: (die Lippen) missbilligend ausstrecken auch A.-Autz, Lieven - Bersen, Pankelhof, Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich vorstrecken (?): lūpiņas čūrinājās Deglavs Rīga II 1, 348.
Avots: EH I, 299
Avots: EH I, 299
čusna
čusnīties
čusnîtiês, -uos od. -ījuos, -ījuos, intr., trödeln, zögern, saumselig sein, lange und ungewandt eine Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 423
Avots: ME I, 423
čužināt
I čužinât, flüstern Nurmhusen, W. - Livl. n. U.; [ einwiegen A. - Schwanb. Refl. -tiês, trödeln, zögern, saumselig sein [vgl. čubinâties]: tik tāda čužiņa dižā vedēja; tur vien čužinās gar savu priekšu BW. 16331, 1. kuo tā māte vēl pa ķēķi čužinājas Duomas IV, 236. čužinies labi ilgi, kamē̦r visas durvis izlauztas LP. I, 141.
Avots: ME I, 424
Avots: ME I, 424
daba
daba,
1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;
2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]
Avots: ME I, 427
1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;
2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]
Avots: ME I, 427
dabāt
dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]
Avots: ME I, 428
Avots: ME I, 428
dādas
‡ dàdas 2 Gr.-Buschh. "Unebenheiten (?), eine hümpelige Stelle": brauc kâ pa dādām. (fig.) nū iet kâ pa dādām, es geht nicht mehr ordnungsgemäss her.
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
daēst
daêst, ‡
2) überdrüssig, langweilig werden
(r. (на)доѣдáть): kulšana gan daēde Kaltenbr. kāzas (nom. pl.) daē̦d Auleja.
Avots: EH I, 301
2) überdrüssig, langweilig werden
(r. (на)доѣдáть): kulšana gan daēde Kaltenbr. kāzas (nom. pl.) daē̦d Auleja.
Avots: EH I, 301
daiki
daiņa
daĩņa [Autz], das Volkslied, das Lied: es nenāku ar skaņu daiņu Asp. Zu li. [dainė˜ od.] dainà [acc. s. dàiną od. daĩną] "Vokslied; [Melodie" Jušk. 704; vgl. auch dainužėlė Niemi Nr. 1187 ( "Jammerlied"? ). Weitere Beziehungen sind unsicher. Am ehesten wohl nach Sommer Balt. 35 zu le. daiņuôt "kreischen, lustig sein" und li. dejà "Weheklage" (Wurzelbed. etwa: laut sein, schreien ); dagegen nach Solmsen PBrB. XXVII, 363 unter Voraussetzung einer älteren Bed. "Tanzlied" zu le. diet "tanzen" (s. dies) und anderen Formen, die auf eine Wurzelbed. "eilige Bewegung" hinweisen (ähnlich, zu diet, auch nach Prellwitz Wrtb. 2 116, Boisacq Dict. 189, Leskien Abl. 271, Trautmann Wrtb. 50, Wiedemann Prät. 30, Būga KZ. LI, 116, und auch Sommer l. c. bezieht auch diet), aber eine ältere Bed. "Tanzlied" scheint nicht nachweisbar zu sein. Noch anders Oliphant, s. Indog. Jahrb. I, 61 (zu ai. dhēnā, av. daēnā), W. Meyer KZ. XXVIII, 173 (zu rum. doină "Volkslied"; dakisch?), v. Patrubány IF. XXXII, 327 und de Saussure Mémoire 38].
Avots: ME I, 432
Avots: ME I, 432
dairas
I daĩras, daires,
1) unheimliches Gefühl, unbehagliches Grauen, Angstgefühl
Lub.: reizām viņai uznāca savādas dairas Janš. man bailes nav, bet tik daires Etn. III, 18. [Der Anklang an la. dīrus "grausig" ist wohl nur zufällig, denn. le. dairas ist wohl eine Ableitung von le. dairīties 1.]
Avots: ME I, 432
1) unheimliches Gefühl, unbehagliches Grauen, Angstgefühl
Lub.: reizām viņai uznāca savādas dairas Janš. man bailes nav, bet tik daires Etn. III, 18. [Der Anklang an la. dīrus "grausig" ist wohl nur zufällig, denn. le. dairas ist wohl eine Ableitung von le. dairīties 1.]
Avots: ME I, 432
dairīties
I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,
1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês 2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;
2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî 2 N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;
3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;
4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.
Avots: ME I, 432, 433
1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês 2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;
2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî 2 N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;
3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;
4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.
Avots: ME I, 432, 433
daļa
daļa,
2): pie audumu izstrādāšanas ir daļa (beteiligt)
... fabriku darbs Kaudz. Vecpiebalga 37.
Avots: EH I, 305
2): pie audumu izstrādāšanas ir daļa (beteiligt)
... fabriku darbs Kaudz. Vecpiebalga 37.
Avots: EH I, 305
daļģis
daļ˜ģis, daļģe [entlehnt aus dem Li.],
1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);
2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.
Avots: ME I, 436
1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);
2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.
Avots: ME I, 436
dandariski
darīt
darît, -u, -īju (li. darýti),
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
dēdeklis
‡ II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
dējala
dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,
1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;
2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]
Avots: ME I, 461
1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;
2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]
Avots: ME I, 461
Dēkla
Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
delgavot
[dè̦lgavuot 2 Fest., langweilig sprechen; Langweile haben; sich in die Länge ziehen.]
Avots: ME I, 453
Avots: ME I, 453
delverēt
del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]
Avots: ME I, 454
Avots: ME I, 454
delverība
‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.
Avots: EH I, 315
Avots: EH I, 315
derībnieks
derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,
1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;
2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;
3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;
4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;
5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;
6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;
7) der Wettende
Adsel.
Kļūdu labojums:
divati=divatā
Avots: ME I, 457, 458
1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;
2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;
3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;
4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;
5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;
6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;
7) der Wettende
Adsel.
Kļūdu labojums:
divati=divatā
Avots: ME I, 457, 458
deselīgs
deviņi
deviņi, auch devīņi [in N. - Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.]
Avots: ME I, 460
Avots: ME I, 460
deviņkārt
deviņkā`rt od. deviņreĩz, neunfach, neunmal. Adj. deviņkārtējs, deviņreĩzējs, neunfach, neunmalig.
Avots: ME I, 460
Avots: ME I, 460
diena
dìena, der Tag;
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
dievādi
dievaugstais
dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].
Avots: ME I, 484
Avots: ME I, 484
dievaugsts
dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].
Avots: ME I, 484
Avots: ME I, 484
dievdiena
dievkārtīgs
‡ dievkārtîgs Segew., gottgefällig; dievkārtīgi dalīt ebenda, recht und billig teilen.
Avots: EH I, 328
Avots: EH I, 328
dievots
I dievuots,
1) = dievuojs: es dievuota malējiņa BW. 8062, 2 var. dievuotam puyisīšam 23009 var.;
[2) "vergöttert"(?)
Bixten; vgl. apr. deiwūts "selig"].
Avots: ME I, 487
1) = dievuojs: es dievuota malējiņa BW. 8062, 2 var. dievuotam puyisīšam 23009 var.;
[2) "vergöttert"(?)
Bixten; vgl. apr. deiwūts "selig"].
Avots: ME I, 487
dievots
dievs
dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
diķis
‡ diķis U., eine ehemalige preussische Scheidemünze (Dütchen): dižais d. līku malu, tā bij mana kūmu nauda BW. 1602. diķītis, vērdiņš nabaga nauda 1795, 2. trīs diķi makā 34175.
Avots: EH I, 320
Avots: EH I, 320
ditkus
‡ ditkus Brucken "eine ehemalige Silbermünze mit eingebogenem Rand". Entlehnt nebst li. dìtka "eine Dreikopekenmünze" und le. diķis aus d. Dütchen.
Avots: EH I, 323
Avots: EH I, 323
divdalība
divdalīgs
divkanšu
divkañšu [zum entlehnten kañte "Kante"] mieži, zweizeilige Gerste (hordeum distichum).
Avots: ME I, 472
Avots: ME I, 472
divkantis
divkārtējs
divkā`rtējs, divkā`rtîgs, divkā`rtains, zweimalig, zwiefach, doppelt: divkārtējas kāzas, eine Doppelhochzeit; divkārtējs spē̦ks. atraitņam smaga ruoka, divkārtīgi gredzeniņi BW. 9509.
Avots: ME I, 473
Avots: ME I, 473
divreizējs
divrindu
divriñdu ,* zwei-, doppelzeilig: divrindu burtnīcas; laukums ar divrindu kolonām MWM. IX, 75.
Avots: ME I, 473
Avots: ME I, 473
divviru
dižciltīgs
dižcilˆtîgs ,* vornehmer Herkunft, adlig, patrizisch, edel: dižciltīgais tē̦vs Balt. V.
Avots: ME I, 474
Avots: ME I, 474
dižciltis
dižcilˆtis ,* dižcilˆtnieks *, der Vornehme, Adlige, Patrizier A. VII, 127: visi lugas darbinieki ir dižciltnieki.
Avots: ME I, 474
Avots: ME I, 474
dižkungs
dižkùngs (f. -kùndze), der Edelherr, der Adlige, der Erbherr: Dundagas dižkungs, dižkundze MWM. VIII, 84.
Avots: ME I, 475
Avots: ME I, 475
dobots
drabans
[drabans (gespr.: drobons), bröckelig: drabana maize Kārsava. Subst. drabana, die Krume: maizes drabana Bolwen.]
Avots: ME I, 488
Avots: ME I, 488
draipste
draišķis
dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.
Avots: ME I, 489
Avots: ME I, 489
draišķoties
‡ draĩšķuôtiês, ausgelassen (mutwillig) sein: viņa nedraišķuojās vairs Veselis Daugava 1928, S. 423.
Avots: EH I, 329
Avots: EH I, 329
drasīgs
drasīgs, [mutwillig, ausgelassen Nauditen]: drasīgās lavīnas skrien.,. pa priekšu P. Blau Druva II, 399.
Avots: ME I, 490
Avots: ME I, 490
draudzīgs
dràudzîgs [li. draugìngas "gesellig], freundschaftlich, freundlich: draudzīgi izturēties pret savu kaimiņu.
Avots: ME I, 491
Avots: ME I, 491
drāza
dràza 2 [Bers.], ein Gewühl eiliger Leute: kur miera punkts šajā neapturamā tieksmē un drāzā? Zalktis v. J. 1908, Nr. 3, S. 67.
Avots: ME I, 494
Avots: ME I, 494
drāzt
drāzt: auch (mit ã ) AP., Iw., (mit à 2 ) Oknist;
1): auch (mit ã) Dunika, OB., Salisb.;
2): auch (mit â 2 ) Salisb.;
3): auch (mit ã) Siuxt;
5): auch (mit â 2 ) Salis, Salisb., Seyershof; eilig (übermütig) fahren
(mit ã ) Orellen. Refl. -tiês,
2): schnell fahren
(mit ã ) Orellen; ‡
3) "lange schnitzeln"
(mit ã ) Orellen.
Avots: EH I, 331
1): auch (mit ã) Dunika, OB., Salisb.;
2): auch (mit â 2 ) Salisb.;
3): auch (mit ã) Siuxt;
5): auch (mit â 2 ) Salis, Salisb., Seyershof; eilig (übermütig) fahren
(mit ã ) Orellen. Refl. -tiês,
2): schnell fahren
(mit ã ) Orellen; ‡
3) "lange schnitzeln"
(mit ã ) Orellen.
Avots: EH I, 331
drāztīgs
drãztîgs,
[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];
2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].
Avots: ME I, 495
[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];
2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].
Avots: ME I, 495
drepens
dribināt
dribinât, ‡ Refl. -tiês, eilig, aber ohne Erfolg sich, mit etwas beschäftigen Dunika: meita dribinājās pa ķeķi.
Avots: EH I, 333
Avots: EH I, 333
drīksnains
drìksnaîns, driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.
Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)
Avots: ME I, 500
Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)
Avots: ME I, 500
dropans
drudzīgs
[II drudzîgs Oppek., = draudzīgs. gesellig: tas drudzīgs cilvē̦ks, drudzējas (befreundet sich) ar visiem. Mit u für au wohl unter dem Einfluss von r. другъ "Freund".]
Avots: ME I, 503
Avots: ME I, 503
drupains
drupans
drupēt
[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]
Avots: ME I, 504
Avots: ME I, 504
drupuļains
duburs
dūciens
ducīgs
ducîgs, dick, untersetzt, breitschultrig Stelp.: ļuoti ducīgu vīru Stari I, 339. ducīgs augumā Stari II, 585. [Vgl. ducka 1 und li. duksas "beleibt. völlig".]
Avots: ME I, 510
Avots: ME I, 510
dučīt
ducka
I ducka,
1); comm., ein dicker, untersetzter schwerfälliger Mensch od, ein solches Tier
AP.; ‡
2) der Hintere
AP.: ka nedabū pa ducku!
Avots: EH I, 339
1); comm., ein dicker, untersetzter schwerfälliger Mensch od, ein solches Tier
AP.; ‡
2) der Hintere
AP.: ka nedabū pa ducku!
Avots: EH I, 339
duga
I duga,
1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡
5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.
Avots: EH I, 339
1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡
5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.
Avots: EH I, 339
duins
duins: vakars bija dùins 2 ("dunkel") Saikava. d. ("trübe, nebelig") laiks ebenda. Wohl aus *duje̦ns oder *dujans, vgl. dujans ‡ 2 und dujs.
Avots: EH I, 339
Avots: EH I, 339
dūknsējs
dùksnējs,
1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.
Avots: EH I, 346
1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.
Avots: EH I, 346
dūmagains
dumakains
dumaksnājs
dumbras
dūmonaiņš
dūmuonaiņš, [dūmuoņains Mar.], räucherig, nebelig: kālab gaisi šuovakar dūmuonaiņi [Var.: dūmakaiņi], mākuonaiņi BW. 33794. 1.
Avots: ME I, 528
Avots: ME I, 528
duniens
durstīgs
durvis
dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]
Avots: ME I, 520, 521
Avots: ME I, 520, 521
dusaimi
dusaîmi: auch A.-Schwanb. n. FBR. V, 152; N.- Rosen n. FBR. VIII, 28, Baltinow n. FBR. XI, 132; altes, muffelig gewordenes Mehl A.-Laitzen.
Avots: EH I, 344
Avots: EH I, 344
duzēt
I duzêt Spiess n. U., verschimmeln, alt werden: miltiem duzējuma smaka, das Mehl hat einen muffligen Geruch Spiess n. U. Vgl. dusêt II.
Avots: ME I, 522
Avots: ME I, 522
duzins
dvālekts
dvalstīties
[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts 2 Bers. "kas dvalstās".]
Avots: ME I, 536
Avots: ME I, 536
dveiļi
dveiļi, die zweizeilige Gerste Plutte 96, RKr. II, 72. [Vgl. etwa li. dvailaĩ "ein Paar (Pferde)"; sieht aus wie eine Zusammensetzung der Zweizahl mit eila "Reihe".]
Avots: ME I, 537
Avots: ME I, 537
dvelzt
‡ dvelzt, -žu, zu, schwer atmen; keuchen A.-Laitzen (mit èl 2 ); keuchen; husten Erlaa (mit elˆ): [de̦lamās ligas pazīmes:] smaga dvašas vilkšana, : brīžiem dvelšana Mekons Zelta m. gr˙s 220.
Avots: EH I, 351
Avots: EH I, 351
dvēsele
dvẽsele,
1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;
2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;
3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;
4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;
5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.
Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes
Avots: ME I, 537
1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;
2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;
3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;
4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;
5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.
Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes
Avots: ME I, 537
dvīgt
dzedrs
I dze̦drs,
1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;
2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡
4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.
Avots: EH I, 352
1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;
2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡
4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.
Avots: EH I, 352
dzelains
dzelains
dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],
Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?
Avots: ME I, 540
Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?
Avots: ME I, 540
dzelkaņains
dzeltonains
dzelzinis
‡ dzelˆzinis 2 Dunika, dzelzinis nazis Pilda n. FBR. XIII, 51, ein Messer mit eisernem Stiel; ein einfaches, billiges Messer überhaupt Dunika: tavs nazis tāds dz. vien ir.
Avots: EH I, 354
Avots: EH I, 354
dzenolains
dze̦nuolaîns, stachlig, mit Stacheln versehen, beissend: dze̦nuolainas stīgas Vēr. II, 1396. dze̦nuolaina bardzība Stari III, 230.
Avots: ME I, 545
Avots: ME I, 545
dzēriens
dzêriens,
1) der einmalige Akt des Trinkens:
mucu dzēra dzērienā, klaipu ēda ēdienā Etn. IV, 152;
2) das Getränk:
ēdieni un dzērieni. [Acc. s. dzēreni Glück Koloss. 2, 16 u. a.]
Avots: ME I, 548
1) der einmalige Akt des Trinkens:
mucu dzēra dzērienā, klaipu ēda ēdienā Etn. IV, 152;
2) das Getränk:
ēdieni un dzērieni. [Acc. s. dzēreni Glück Koloss. 2, 16 u. a.]
Avots: ME I, 548
dzīmis
dzīmis, eine grosse, unzählige Menge, grosser Haufe Mag. IV, 2. 114. Dond.: dzīmis ļaužu, knišļu Mag. II, 3, 118. dzīmu dzīmiem tie pa gaisu liduojas apkārt Dünsb.
Avots: ME I, 556
Avots: ME I, 556
dziniens
‡ dziniens, ein einmaliges, zeitlich begrenztes Treiben (?): tie tevi dzìs pa dziniena galam BW. 34139.
Avots: EH I, 358
Avots: EH I, 358
dzinums
dzinums,
1): auch Frauenb.; ‡
2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Treibens, Jagens:
kumeliņa dzinumiņu BW. 19046. es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu 33643, 3.
Avots: EH I, 359
1): auch Frauenb.; ‡
2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Treibens, Jagens:
kumeliņa dzinumiņu BW. 19046. es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu 33643, 3.
Avots: EH I, 359
ēdiens
elks
I è̦lks, der Götze, der Abgott; e̦lka dievs, ein Abgott U., Vēr. II, 980; e̦lka kalns, Götzenberg, heiliger Berg zu heidnischem Gottesdienst U. [Die Bed. "Götze" wohl aus e̦lka kalns u. e̦lka dievs entnommen, s. Bezzenberger BB. XXIII, 297 und v. Grienberger AfslPh. XVIII, 16; zu li. elkas, al˜kas "(heiliger) Hain", got. alhs "Tempel" und vielleicht auch zu ae. eagian "schützen", gr. # "Wehr., Kraft" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 128, Feist Wrtb. 2 27, Karsten Germ. - finn. lehnwortstud. 52 f., Thumb. KZ. XXXVI, 188 f., Kikkola BB. XXII, 241, Trautmann Wrtb. 6., Zubatý O alliteraci 18 2, Güntert der ar. Weltkön. 262 f.]
Avots: ME I, 567
Avots: ME I, 567
engt
‡ en̂gt 2 , e̦n̂dzu 2 , en̂dzu 2 NB., suchend durchstöbern ("gāzt visas malas apkārt"). Etwa als ein Kuronismus zu li. èngti "mühsam und schwerfällig tun; bedrängen, quälen"?
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
ēršķains
ēršķot
ēverģēlīgs
gadens
gadība
I gadība, die Zufälligkeit, Begebenheit L., Bergm.: lai griežamies rībuošā gadību ritumā Rainis.
Avots: ME I, 581
Avots: ME I, 581
gadīgs
gadîgs,
1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;
2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]
Avots: ME I, 581
1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;
2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]
Avots: ME I, 581
gādziens
gaidījiens
‡ gaidĩjiêns, das einmalige, vollendete Warten: ilgi sē̦du, guoda gaidu ...; labs guodiņa g. VL. aus Bers.
Avots: EH I, 376
Avots: EH I, 376
gāiens
gāniêns, einmaliges Schimpfen, die Schmährede: dabūšu vare̦nu gānienu Janš. Bandavā I, 320.
Avots: EH I, 389
Avots: EH I, 389
gaigala
[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala 2 Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals 2 [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,
1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;
2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;
3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]
Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204
Avots: ME I, 583, 584
1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;
2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;
3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]
Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204
Avots: ME I, 583, 584
gailēt
gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,
1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;
2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]
Avots: ME I, 584
1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;
2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]
Avots: ME I, 584
gailine
gaisība
*gaisība od. *gaisībe, = gaisĩba, Licht, Helligkeit: gen. s. gaisybes Ev. v. J. 1587, S. 1.]
Avots: ME I, 586
Avots: ME I, 586
gaišība
gàišĩba, das Licht, die Helligkeit: ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M.
Avots: ME I, 588
Avots: ME I, 588
gaiss
I gàiss,
1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,
a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",
b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!
4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).
Avots: EH I, 378
1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,
a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",
b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!
4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).
Avots: EH I, 378
gaišums
gàišums,
1) die Helle, Helligkeit, das Licht:
pilns mēneša gaišums izplatījās pār mazuo dārziņu Asp.;
2) die Sehkraft, das Augenlicht:
jau sāk zust acu gaišums JR. IV, 87.
Avots: ME I, 588
1) die Helle, Helligkeit, das Licht:
pilns mēneša gaišums izplatījās pār mazuo dārziņu Asp.;
2) die Sehkraft, das Augenlicht:
jau sāk zust acu gaišums JR. IV, 87.
Avots: ME I, 588
gājiens
gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.
Avots: ME I, 616
Avots: ME I, 616
gaļa
gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
gaļots
gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. 2 860.
Avots: ME I, 598
Avots: ME I, 598
gals
gals (li. gãlas "Ende"),
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
galva
galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.
4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,
5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;
9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;
10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;
11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).
Avots: EH I, 381
4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,
5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;
9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;
10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;
11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).
Avots: EH I, 381
galvārška
galvene
galˆvene,
1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;
2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;
3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].
Avots: ME I, 597
1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;
2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;
3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].
Avots: ME I, 597
ganījiens
ganījiêns, die (einmalige) Hütung BW. 23903. izšķiŗ divus ganījienus, rīta un vakara Bers.
Avots: ME I, 600
Avots: ME I, 600
gānīt
gànît: auch (mit â 2 ) Dunika, Strasden, (mit ã) Frauenb.,
1): mit à Ramkau, mit â 2 Siuxt. Refl. -tiês, ‡
3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā 2 ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.
Avots: EH I, 389
1): mit à Ramkau, mit â 2 Siuxt. Refl. -tiês, ‡
3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā 2 ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.
Avots: EH I, 389
gārdzēt
gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,
1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;
2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."
Avots: ME I, 618
1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;
2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."
Avots: ME I, 618
garkāta
gaŗkâta [Bielenstein Holzb. 495] od. gaŗkâtes izkapts MWM. VIII, 595 od. gaŗkâte [Fest.], die langstielige Sense, tārpus izskaust, kad ņe̦muot gaŗkāta izkapti un ar tuo rīkuojuoties kâ pie pļaušanas Etn. II, 74. miežus un auzas pļaujuot ar gaŗkāti Etn. III, 72.
Avots: ME I, 606
Avots: ME I, 606
garkātains
garkāte
gaŗkâte (unter gaŗkâta ...): auch Kaltenbr., Linden in. Kurl., Sonnaxt, Wessen, (mit â 2 ) AP:, Ramkau, Siuxt; gaŗkâtes 2 sluota Siuxt, ein langstieliger Besen.
Avots: EH I, 385
Avots: EH I, 385
garkaulība
garkaulis
gaŗkaũlis,
[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]
2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.
Avots: ME I, 606
[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]
2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.
Avots: ME I, 606
garknābis
gaŗknãbis, der Langschnäbelige Konv. 2 1384. gaŗknābja gaura od. gaŗknãbe, langschnäbliger Sägetaucher Natur. XXXVII, 246; Konv. 2 2319.
Avots: ME I, 606
Avots: ME I, 606
gārkstiens
garlaicīgs
garlaka
garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. 2 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.
Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa
Avots: ME I, 603
Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa
Avots: ME I, 603
garmetis
garmetis, garmete, garmetnis LP. VII, 528, der Dampfwerfer (garu mest), ein kurzstieliges Gefäss, mit dem das Wasser aus die heissen Steine des Badstubenofenes gegossen wird: nuo pirts aizejuot, uz lāvas jāatstāj garmete RKr. VI, 73; Biel. H. 114 [und 335].
Kļūdu labojums:
garmetnis = *garmetnis oder *garmetne
Avots: ME I, 603
Kļūdu labojums:
garmetnis = *garmetnis oder *garmetne
Avots: ME I, 603
garmētru ogas
gars
gars (li. gãras "Dampf"),
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
garš
gaŗš,
1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;
e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡
f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;
2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).
Avots: EH I, 386
1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;
e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡
f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;
2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).
Avots: EH I, 386
garš
gaŗš,
1) räumlich,
a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;
b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;
c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;
d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;
e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;
2) zeitlich,
a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;
b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;
c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;
[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].
Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.
Avots: ME I, 607, 608
1) räumlich,
a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;
b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;
c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;
d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;
e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;
2) zeitlich,
a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;
b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;
c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;
[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].
Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.
Avots: ME I, 607, 608
garspārnis
gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.
Avots: ME I, 607
Avots: ME I, 607
garsprāklis
garstilbains
garstilbis
gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.
Avots: ME I, 607
Avots: ME I, 607
garteņķis
gaŗteņ̃ķis, ein langweiliger Schwätzer, der mit viel Worten wenig sagt Kronw., Kand.
Avots: ME I, 608
Avots: ME I, 608
garvillene
gaudenis
gaũdenis [Ruj.], der Gebrechliche, Krüppelige, Krüppel: bē̦rni tai abi gaudeņi Aps. gaudeņu nams B. Vēstn. [gaũdenis, ein physisch od. seelisch Leidender Bauske].
Avots: ME I, 610
Avots: ME I, 610
gaudens
gaũde̦ns [Līn., Salis, Ruj., AP., gàude̦ns Serbig., C.],
1) gebrechlich, krüppelig:
gaude̦ns cilvē̦ks. nuo mājas es aizeju ve̦cs, gaude̦ns, ar ubaga nespē̦ku. nabadziņš gaude̦ns LP. I, 138;
2) schwach, kläglich (von der Stimme):
viņš iekliedzās gaude̦nā balsī. Pēteris gaude̦ni atkārtuoja A. XI, 98. [gaude̦nu... dziesmu Glück II Sam. 1. Wohl zu gaust I; vgl. ahd. kūme "gebrechlich" neben kūmen "jammern".]
Avots: ME I, 610
1) gebrechlich, krüppelig:
gaude̦ns cilvē̦ks. nuo mājas es aizeju ve̦cs, gaude̦ns, ar ubaga nespē̦ku. nabadziņš gaude̦ns LP. I, 138;
2) schwach, kläglich (von der Stimme):
viņš iekliedzās gaude̦nā balsī. Pēteris gaude̦ni atkārtuoja A. XI, 98. [gaude̦nu... dziesmu Glück II Sam. 1. Wohl zu gaust I; vgl. ahd. kūme "gebrechlich" neben kūmen "jammern".]
Avots: ME I, 610
gaudiens
gaudiêns, Verbalabstraktum von gaut, das einmalige Geheul, die einmalige Wehklage: suņu gaudiens A. XII, 948. viņa raud tik klusi, ka katrs gaudiens nāk tik lē̦ni Līg.
Avots: ME I, 610
Avots: ME I, 610
gauša
I gaũša, comm., der (die) Langsame, Saumselige: vai tā tāda gauša būs pie visiem darbiņiem BW. 18488, Fehsen.
Avots: ME I, 613
Avots: ME I, 613
gauša
II gauša, jemand, der etwas lang und breit und langweilig erzählt: kuo tu gauša gaušā Lubahn, Lös.; ein Lästerer Fehsen.
Avots: ME I, 613
Avots: ME I, 613
gausarausis
gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.
Avots: ME I, 612
Avots: ME I, 612
gaušāt
gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.
Avots: ME I, 613
Avots: ME I, 613
gausdiena
gaũsdiena, comm., masc. gausdienis, fem. gausdiena RKr. XVI, 187, ein langsamer, saumseliger Mensch: nāk kâ gausdiena Naud. lied jel, gausdiena, nuo meža dibina BW. 18056. kur strādā, tur ilgi kâ gausdiena paliek Druw.
Avots: ME I, 612
Avots: ME I, 612
gauss
gaũss: auch (mit aũ ) Dunika, (mit àu 2 ) Warkl.,
1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;
2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;
3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.
Avots: EH I, 387, 388
1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;
2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;
3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.
Avots: EH I, 387, 388
gaušulis
gaviliens
gāzains
gāzelīgs
gāzt
gâzt,
4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡
5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡
6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês, ‡
4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.
Avots: EH I, 390
4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡
5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡
6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês, ‡
4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.
Avots: EH I, 390
ģeida
ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.
Avots: ME I, 695
Avots: ME I, 695
ģergzde
ģērpsteles
ģērpsteles,
1) die Fäden am Garn, welche sich freiwillig zusammendrehen
Kronw.
2) zerlumpter, abgenutzter unterer Saum der Kleider
Sissegal. [Vgl. ģerpste.]
Avots: ME I, 698
1) die Fäden am Garn, welche sich freiwillig zusammendrehen
Kronw.
2) zerlumpter, abgenutzter unterer Saum der Kleider
Sissegal. [Vgl. ģerpste.]
Avots: ME I, 698
ģerzgdēt
ģibt
ģibt, -bstu, -bu, einsinken, sich senken, sich bücken St., U.: zeme ģibst, ieģibst B. Vēstn. Bei L. das Partizipium ģibis, buckelig. [Wenn echt le., wohl dissimilatorisch aus * gvibt; vgl. li. gvaibėti "падать в изнеможенiи".]
Avots: ME I, 698
Avots: ME I, 698
ģībt
ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,
1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;
2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;
3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]
Avots: ME I, 700
1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;
2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;
3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]
Avots: ME I, 700
ģilt
ģirtene
glābt
glâbt: besprechend heilen, kurieren Frauenb., heilen (tr.) Iw.: g. limējumu. Refl. -tiês,
2): tikkuo g., sich mühselig ernähren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "mühselig").
Avots: EH I, 392
2): tikkuo g., sich mühselig ernähren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "mühselig").
Avots: EH I, 392
glauda
glaudums
glaudums, ‡
2) das einmalige (vollendete) Streicheln, Glätten:
gluda man galviņa ar māmiņas glaudumiņu BW. 16910, 1.
Avots: EH I, 391
2) das einmalige (vollendete) Streicheln, Glätten:
gluda man galviņa ar māmiņas glaudumiņu BW. 16910, 1.
Avots: EH I, 391
glāzene
glãzene, [glãzine Dunika], die Blaubeere (vaccinium uliginosum) RKr. II, 80, [Wolm.]; die Schwarzbeere Salisb.
Avots: ME I, 624
Avots: ME I, 624
gļēmot
gļē̦muôt, gļè̦mât 2 Schwanb.,
1) langsam, ohne Appetit essen:
kuo nu gļē̦muo kâ pussprādzis? Naud. tu jau gļē̦muo kâ veca guovs, von einem, der lange und langsam isst Setzen, Adsel, Bers. A. XIII, 251; Etn. I, 137; III, 177;
2) saumselig sein, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
A. XIII, 251; Etn. IV, 147: kuo tu te gļē̦muo? strādā jel ašāki! Spr. Refl. - tiês, oberflächlich arbeiten; gļē̦muojuoties, pavirši nuosteidzuot, darbs re̦ti kad būs svētīgs Vīt. 56.
Avots: ME I, 632
1) langsam, ohne Appetit essen:
kuo nu gļē̦muo kâ pussprādzis? Naud. tu jau gļē̦muo kâ veca guovs, von einem, der lange und langsam isst Setzen, Adsel, Bers. A. XIII, 251; Etn. I, 137; III, 177;
2) saumselig sein, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
A. XIII, 251; Etn. IV, 147: kuo tu te gļē̦muo? strādā jel ašāki! Spr. Refl. - tiês, oberflächlich arbeiten; gļē̦muojuoties, pavirši nuosteidzuot, darbs re̦ti kad būs svētīgs Vīt. 56.
Avots: ME I, 632
glets
glodaini
glunda
glunda,
1): "wer allen gefällig sein will"
Erlaa;
2): "ein fauler, spitzbübischer Mensch"
(mit ùn 2 ) Erlaa.
Avots: EH I, 395
1): "wer allen gefällig sein will"
Erlaa;
2): "ein fauler, spitzbübischer Mensch"
(mit ùn 2 ) Erlaa.
Avots: EH I, 395
gnīda
gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,
1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.
2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;
3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]
Avots: ME I, 633, 634
1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.
2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;
3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]
Avots: ME I, 633, 634
grabiens
‡ grabiens Wainsel n. FBR: XIV, 88 (hier daneben ein nom. plur. -ņi), einmaliges Rasseln, Rascheln, Klappern: labs suns dzird mazākuo grabienu Seyershof.
Avots: EH I, 397
Avots: EH I, 397
graizs
gramstu gramstos
grauslis
I grauslis: etwas Scharfes, das hinters Hemd oder ins Auge geraten ist Schwanb.; bröckliges Heu Bērzgale.
Avots: EH I, 399
Avots: EH I, 399
grausts
grausts,
1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];
2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;
3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;
4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts 2 Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.
Avots: ME I, 639, 640
1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];
2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;
3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;
4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts 2 Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.
Avots: ME I, 639, 640
graut
gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),
1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;
2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;
3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;
4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];
5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;
6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,
1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;
2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;
3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]
Avots: ME I, 672, 673
1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;
2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;
3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;
4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];
5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;
6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,
1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;
2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;
3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]
Avots: ME I, 672, 673
grāzties
grâztiês, -žuos, -zuos, sich schwerfällig hinsetzen Mar. n. Rkr. XV, 114. zu li. grõzdinti "переставлять со стуком"?
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
gremt
II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]
Avots: ME I, 648
Avots: ME I, 648
grieziens
grìeziêns,
1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;
2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;
3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.
Avots: ME I, 661
1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;
2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;
3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.
Avots: ME I, 661
grieziens
griêziẽns,
1) der einmalige Schnitt:
ar vienu griezienu nuogriezt kuociņu,
2) wieviel der Mäher mit einem Schwunge der langstieligen Sense abmäht:
cik ar gaŗkāti uz reiz nuopļauj ar vienu griezienu C.
Avots: ME I, 661
1) der einmalige Schnitt:
ar vienu griezienu nuogriezt kuociņu,
2) wieviel der Mäher mit einem Schwunge der langstieligen Sense abmäht:
cik ar gaŗkāti uz reiz nuopļauj ar vienu griezienu C.
Avots: ME I, 661
griezt
grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,
1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;
2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;
3) breuhen:
linus Mar.;
4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];
5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,
1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht
a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;
b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;
2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;
3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;
4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];
5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]
Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691
Avots: ME I, 662, 663
1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;
2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;
3) breuhen:
linus Mar.;
4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];
5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,
1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht
a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;
b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;
2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;
3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;
4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];
5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]
Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691
Avots: ME I, 662, 663
grīlīgs
grīns
III grīns, hinfällig, schwach, kränklich Kronw., (="ne dzīvultājs, ne mirējs Peb.) : [vgl. grīnis II].
Avots: ME I, 657
Avots: ME I, 657
grīzns
grîzns 2 , ‡
2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.
Avots: EH I, 407
2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.
Avots: EH I, 407
grubulis
grubulis,
1) der Hümpel
LP. V, 51;
2) Frosthöcker;
3) Scherbe; ein unebener, zerbröckelter Stein; [
4) grubuļi St. "zerfallene Stücke einer Mauer". -
zu li. grùbti "holperig werden", grubùs "holperig", grùbas "кочка, бугорог" und vielleicht ir. grobach "runzelig", sowie d. Griebe (mundartlich auch in der Bed. "Kruste eines Ausschlages" ) u. a.; vgl. Uhlenbeck PBrB. XXVI, 301, Būga PФB. LXV, 315, Trautmann Wrtb. 99 f., Fick Wrtb. III 4 , 146].
Avots: ME I, 664
1) der Hümpel
LP. V, 51;
2) Frosthöcker;
3) Scherbe; ein unebener, zerbröckelter Stein; [
4) grubuļi St. "zerfallene Stücke einer Mauer". -
zu li. grùbti "holperig werden", grubùs "holperig", grùbas "кочка, бугорог" und vielleicht ir. grobach "runzelig", sowie d. Griebe (mundartlich auch in der Bed. "Kruste eines Ausschlages" ) u. a.; vgl. Uhlenbeck PBrB. XXVI, 301, Būga PФB. LXV, 315, Trautmann Wrtb. 99 f., Fick Wrtb. III 4 , 146].
Avots: ME I, 664
grumbains
grumbot
grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.
Avots: ME I, 665
Avots: ME I, 665
grūst
grûst,
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
grūst
grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,
1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;
2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]
3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];
4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]
Avots: ME I, 668
1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;
2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]
3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];
4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]
Avots: ME I, 668
grūtnējs
grūts
grũts, gŗũts,
1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,
a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;
b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;
2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;
3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas
a) schwere, trübselige Tage;
b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;
4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;
5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].
Avots: ME I, 669, 670
1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,
a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;
b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;
2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;
3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas
a) schwere, trübselige Tage;
b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;
4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;
5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].
Avots: ME I, 669, 670
gruvesis
gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,
1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;
2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;
3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;
4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.
Avots: ME I, 666
1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;
2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;
3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;
4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.
Avots: ME I, 666
gruviens
‡ gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.
Avots: EH I, 415
Avots: EH I, 415
gruzdums
gruzdums, gruzdējums, das Schwelen: gruzdējuma dūmuos turēt bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. gruzduma smaka, brenzliger Geruch. gruzdumi, Grieben: gruzdumi - dradži, kuo dabū cūku taukus kausējuot Etn. I, 44, [Ronneb., Smilt., Lis.].
Avots: ME I, 666
Avots: ME I, 666
guba
guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],
1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,
a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;
b) = kaudze Ligat;
c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;
2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.
Avots: ME I, 673
1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,
a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;
b) = kaudze Ligat;
c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;
2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.
Avots: ME I, 673
gūbāt
gũbât, -ãju, gūbuôt,
1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;
2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]
Avots: ME I, 685
1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;
2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]
Avots: ME I, 685
gūgurēties
‡ gūgurêtiês,
1) "luokņâties, sich wiederholt (namentlich im Halbdunkel) bücken" Kurmene;
2) "ungeschickt gehen; saumselig arbeiten"
PV.
Avots: EH I, 422
1) "luokņâties, sich wiederholt (namentlich im Halbdunkel) bücken" Kurmene;
2) "ungeschickt gehen; saumselig arbeiten"
PV.
Avots: EH I, 422
gulku gulkām
‡ gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.
Avots: EH I, 417
Avots: EH I, 417
gūmala
gũmala, ein plumper, saumseliger Mensch Dond. Wohl zu li. gūmúoti "итти, переваливаться с ноги на ногу".]
Avots: ME I, 686
Avots: ME I, 686
gumbāt
I gum̃bât, -ãju, schwerfällig, mit schweren Schritten gehen: meita gumbbā kâ laču māte pa sē̦tu N. -Bartau. es redzēju divi lāči mežmalā gumbājam BW. 9849; 16269. es šķitu lapsīti gumbājam 25561. kur ellē dē̦lu māte? nere̦dz vairs gumbājam 23512, 1 (Var.: gubuojas).
Avots: ME I, 680
Avots: ME I, 680
gumbīt
gum̃bît, [runzelig, faltig machen: es gumbu priekšautu Serben, Roop.] viņa atteica, lūpas gum̂bīdama 2 Nigr., [Wandsen].
Avots: ME I, 680
Avots: ME I, 680
gumza
gùmza C., gum̃za PS., gum̂za 2 Grünh.,
1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;
2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,
a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;
b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;
c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;
d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]
3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]
Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 681
1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;
2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,
a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;
b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;
c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;
d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]
3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]
Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 681
gumzāt
gum̃zât, [gum̂zât 2 Dond.], -ãju, gumzêt, -ẽju,
1) verknillen:
drēbes;
2) verschlingen:
ēdienu Wolm.; [
3) gum̃zât Nigr., schwerfällig gehen.
] Refl. -tiês,
1) etwas ungeschickt verrichten
Ps.; faulenzen: tu tik zini gumzāties Alm.;
2) sich in der Ferne bewegen [?]:
redzējis, ka kaut kas gumzējuoties uz ceļa LP. VII, 1134;
3) gumzāties, wulstig werden
Etn. IV, 33.
Avots: ME I, 681, 682
1) verknillen:
drēbes;
2) verschlingen:
ēdienu Wolm.; [
3) gum̃zât Nigr., schwerfällig gehen.
] Refl. -tiês,
1) etwas ungeschickt verrichten
Ps.; faulenzen: tu tik zini gumzāties Alm.;
2) sich in der Ferne bewegen [?]:
redzējis, ka kaut kas gumzējuoties uz ceļa LP. VII, 1134;
3) gumzāties, wulstig werden
Etn. IV, 33.
Avots: ME I, 681, 682
gūra
gūrāt
gûŗât 2 Refl. -tiês, ‡
2) saumselig und zögernd sich mit etwas beschäftigen
(mit ũ ) NB.
Avots: EH I, 422
2) saumselig und zögernd sich mit etwas beschäftigen
(mit ũ ) NB.
Avots: EH I, 422
gūroties
gūstīt
gũstît,
1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.
Avots: EH I, 422
1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.
Avots: EH I, 422
gūstīt
gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,
1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;
2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.
Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1
Avots: ME I, 686, 687
1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;
2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.
Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1
Avots: ME I, 686, 687
ieauzot
iečampāt
[ìečampât, schwerfällig, ungeschickt hineingehen: čampa iečampāj[u]se (valguos) BW. 11197, 4.]
Avots: ME II, 7
Avots: ME II, 7
iečāpāt
ìečāpât, langsam, kriechend od. schwerfällig hineingehen, hereinkommen: abi iečāpāja istabā A. XI, 99.
Avots: ME II, 7
Avots: ME II, 7
iečurkstēties
‡ ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.
Avots: EH I, 507
Avots: EH I, 507
iedipāt
iegaiņāt
[ìegaiņât,
1) (viele oder wiederholt) hineintreiben:
ieg. luopus laidarā Ruj.;
2) hin und her jagend oder anderswie behelligend in Bewegung und Aufruhr bringen:
gans iegaiņāja luopus Nigr. iegaiņāt bites WAndsen.]
Avots: ME II, 15
1) (viele oder wiederholt) hineintreiben:
ieg. luopus laidarā Ruj.;
2) hin und her jagend oder anderswie behelligend in Bewegung und Aufruhr bringen:
gans iegaiņāja luopus Nigr. iegaiņāt bites WAndsen.]
Avots: ME II, 15
ieguliens
‡ ieguliens, ein einmaliges Sichhinlegen PV.: ar vienu iegulienu ir nepakustējies viņš gul bez samaņas.
Avots: EH I, 515
Avots: EH I, 515
iegultne
iegumzāt
iegumzāt
ìegumzît, tr.,
[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;
2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;
3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;
4) einwickeln
Ruj.;
5) stibitzen;
6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;
7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].
Avots: ME II, 20
[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;
2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;
3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;
4) einwickeln
Ruj.;
5) stibitzen;
6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;
7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].
Avots: ME II, 20
iegūroties
I ìegūruôtiês,
1) trödeln, sich langsam zu etwas vorbereiten:
kamē̦r tas iegūruosies, tikmē̦r jau cits būtu gabalā Wend.;
2) "?": tad ta tu nevari iegūruoties, es tevi jau trīs reizes saucu Grob.; [ìegũruôt(iês) Jürg., schwerfällig und mühsam hineingehen od. hereinkommen].
Avots: ME II, 21
1) trödeln, sich langsam zu etwas vorbereiten:
kamē̦r tas iegūruosies, tikmē̦r jau cits būtu gabalā Wend.;
2) "?": tad ta tu nevari iegūruoties, es tevi jau trīs reizes saucu Grob.; [ìegũruôt(iês) Jürg., schwerfällig und mühsam hineingehen od. hereinkommen].
Avots: ME II, 21
iekampstīt
[ìekampstît, eilig erhaschend einiges zu sich nehmen: tikai iekampstīt (vienu un uotru kumuosu) vien dabūju Nigr.]
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekampt
ìekàmpt,
2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,
1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;
2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;
3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;
4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;
5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;
6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;
7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.
Avots: EH I, 518
2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,
1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;
2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;
3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;
4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;
5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;
6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;
7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.
Avots: EH I, 518
ieklambāt
‡ I ieklambât plump hereinkommen Kurl. n. U. (unter klambāt), schwerfällig, mit grossen Schritten und schwerem Schuhwerk (Holzpantoffeln) hineingehen Ermes, Golg., Lettihn, Līvāni, Meselau, N.-Peb., PrL, Selsau, Sessw-., Wessen, (mit am̃ ) Gramsden, (mit aliz) Saussen: ie. istabā ar dubļainiem zābakiem Saussen. ieklambājis ar visām tupelēm N.-Peb.; plump herein-,hineinfahren Golg.: žīds ieklambāja pagalmā.
Avots: EH I, 519
Avots: EH I, 519
iekļaustīt
iekļaut
ieklempt
‡ I ìeklèmpt Smilt., (mit èm 2 ) Bers., Fest., eilig essend zu sich nehmen AP., Lis., Mahlup, NB., Sessw., Warkl., ("nur von Tieren") Rodenpois: ieklemp putru un ātrāk ej darbā! Līvāni, Warkl.; eilig (aus)trinken Zvirgzdine.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
iekluinīt
‡ ìekluinît, eilig (eine flüssige Speise) essend zu sich nehmen Meselau: cik tad nu ieēdu, - tik drusku iekluinīju tā šķidruma. cūka ātri iekluinīja.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
ieklumburēt
‡ ìeklumburêt, mühsam (plump, ungewandt Kalz., mit ùm 2 ) hineingehen (mit um̃ ) Frauenb.; schwerfällig, taumelnd (wackelnd) hineingehen, -fahren Ar.: iereibušais ieklumburēja mājā.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
ieklumpēties
ìeklumpêtiês ["mühsam und schwerfällig sich hineinsetzen od. - wälzen": vecene krizdama, klupdama ieklumpējās gan ragavās Plm.] ieklumpēties kaklā Alm. Balt. Vēstn. 1901, No 85.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
ieklumzāt
iekripšināt
‡ ìekripšinât, knabbernd (nagend) eilig zu sich nehmen Frauenb.: ieduod aitām kuo ie˙!
Avots: EH I, 522
Avots: EH I, 522
iekuprēt
ìekuprêt, bucklig hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekuprēja istabā BW. 23316, 5.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
ielāčot
ielampāt
ielamzāt
ìelamzât, intr., plump, schwerfällig hineingehen, hereinkommen: dē̦lu māte ielamzāja ar savām karašām BW. 23509, 3.
Avots: ME II, 36
Avots: ME II, 36
ieleksēt
‡ ìeleksêt, eilig (oder "nevīžīgi") essend zu sich nehmen Lubn., Saikava: ie. putru.
Avots: EH I, 526
Avots: EH I, 526
ielepsīt
ìelepsît (unter ìelepsêt),
1): hörbar (schmatzend), eilig, mit gutem Appetit zu sich nehmen (vorzugsweise von Hunden und Schweinen gesagt)
AP., Lös.; ‡
2) verprügeln
Mahlup: gribēju tevi ie.; ‡
3) "viegli ieiet" NB.: Jānis jautri ielepsīja kruogā.
Avots: EH I, 527
1): hörbar (schmatzend), eilig, mit gutem Appetit zu sich nehmen (vorzugsweise von Hunden und Schweinen gesagt)
AP., Lös.; ‡
2) verprügeln
Mahlup: gribēju tevi ie.; ‡
3) "viegli ieiet" NB.: Jānis jautri ielepsīja kruogā.
Avots: EH I, 527
ielingāt
‡ ìelingât,
1) = ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;
2) = ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil˜puôt 2 Jürg.
Avots: EH I, 527
1) = ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;
2) = ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil˜puôt 2 Jürg.
Avots: EH I, 527
ielingot
ìelinguôt,
1): auch AP., Kegeln, Lemb., Zarnikau; ie. ar akmeni pa galvu Autz;
2): auch Siuxt; eilig hineingehen resp. hereinkommen
AP.;
3): auch Lettg.
Avots: EH I, 527
1): auch AP., Kegeln, Lemb., Zarnikau; ie. ar akmeni pa galvu Autz;
2): auch Siuxt; eilig hineingehen resp. hereinkommen
AP.;
3): auch Lettg.
Avots: EH I, 527
ielumzāt
[ìelum̃zât, schwerfällig und ungewand hineingehen: (vilks) nesteigdamies ielumzājis mežā Janš. Dzimt. 2 II, 47.]
Avots: ME II, 40
Avots: ME II, 40
iemidziens
‡ ìemidziens, das einmalige Eingeschlafensein: učīt (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7. pēc ... laimīga iemidziena Cieba uzmuodās Līgava I, 412.
Avots: EH I, 530
Avots: EH I, 530
ienaidīgs
ienaids
iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.
Avots: ME II, 47
Avots: ME II, 47
ierepēt
iesteigt
ìestèigt, eilig etwas tun, einholen: ve̦lni līdz azaidam iesteiguši pusi ar savām izkaptīm, kuo dieva strādnieki lielījušies ar saviem kaltiem pastrādājuši LP. VII, 1176. aizkavē̦tais darbs e̦suot iesteidzams dienvidū LP. V, 340. Refl. - tiês, hineineilen: bet par tuo laiku iesteidzas pils augšistabā LP. V, 276.
Avots: ME II, 73
Avots: ME II, 73
iesvampāt
iet
iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
ietapt
[ietapt, gefällig sein: kaut mēs varē̦tum dievam ietapt ("Gott nach Willen leben") Für. I unter tapt.]
Avots: ME II, 81
Avots: ME II, 81
ietraukt
ìetraukt,
1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;
[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;
3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;
4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,
1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;
[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].
Avots: ME II, 83
1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;
[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;
3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;
4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,
1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;
[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].
Avots: ME II, 83
ietrausties
ìetràustiês,
[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu 2 ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;
2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]
Avots: ME II, 83
[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu 2 ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;
2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]
Avots: ME II, 83
ietrusnīties
ietusnīt
[ìetusnît, keuchend (etwas Schweres) herein -, hineintragen: maisu Lis., Jürg. Refl. - tiês, keuchend und schwerfällig hereinkommen od. hineingehen od. hineinsteigen Warkl.]
Avots: ME II, 84
Avots: ME II, 84
ievadāt
ìevadât, tr., freqn. zu ievest,
1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;
2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.
Avots: ME II, 85
1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;
2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.
Avots: ME II, 85
ievensties
[ìeveñstiês, schwerfällig, halb kriechend hineingelangen: tâ piedzēries, ka nevarēja ne ratuos ievensties Stenden.]
Avots: ME II, 87
Avots: ME II, 87
iezvelt
ìezvelˆt, tr., hinein -, hereinwälzen; fig., einen Hieb versetzen: Matīss iezvēlis vienu zvēlienu lācenei pa muguru A. XX, 144. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwälzen, schwerfällig wohin geraten, hinein -, hereinpurzeln: ratuos.
Avots: ME II, 92
Avots: ME II, 92
ikreizējs
‡ ikreĩzẽjs, jeweilig: sasniegtu savas ikreizējās iegribas mērķus Janš. Līgava I, 505.
Avots: EH I, 429
Avots: EH I, 429
īlens
ĩle̦ns, ĩlē̦ns Līn., [Serbigal], ĩlins Smilt., [Trik., Ronneb., ìlenis 2 Kl.], Demin. auch ĩlentiņš, die Ahle, der Pfriem: Sprw.: ej nu, sasildi ar īle̦nu e̦ze̦ru, von etw. Unmöglichem. lien kâ īle̦ns, von etw. Saumseligen, Faulen. sasildis kâ īle̦ns. pievilcies kâ īle̦ns, er ist besoffen wie eine Spritze. Zu li. ýla [und ylo dass. Mit ahd. āla und ai. ārā dass. wird man diese beltischen Wörter am ehesten wohl durch die Annahme verbinden können, dass die Letten und Litauer ihre Bezechnung der Ahle aus dem Altpreussischen bezogen haben, ylo aber aus einem got. * ēla zu einer Zeit bezogen ist, als got. ē einem ī schon sehr ähnlich oder - wie im Krimgotischen - schon vollständig mit ī zusammengefallen war. Diese Annahme setzt voraus, dass nach Abzug der Hauptmasse der Goten nach dem Süden ein Rest von ihnen noch in der Nachbarschaft der alten PReussen nach geblieben war. Etwas anders darüber Vasmer und Būga, s. Būga KSn. I, 256 f.]
Avots: ME I, 836
Avots: ME I, 836
iļģi
iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]
Avots: ME I, 707
Avots: ME I, 707
ilgonis
il˜guonis, fem. -ne, il˜guoņa, comm., ein Saumseliger, Trödler: nelaiķa ve̦ctē̦vs mūs nuosauca par ilguoņiem Zabeln, Linden.
Avots: ME I, 706
Avots: ME I, 706
īnītis
ìnītis 2 [Druw., der kleine Finger; (înītis 2 Nigr.) auch als Schimpfname für einen Winzigen]: lauksaimniekuos var būt kuŗš katrs īnītis Karls. [Der Anklang an gr. ῖνις "Sohn, Tochter" (wozu Walde Glotta XIII, 127 ff.) ist wohl nur zufällig.]
Avots: ME I, 836
Avots: ME I, 836
īsi
îsi (unter îss),
1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡
2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡
3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;
4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!
Avots: EH I, 501
1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡
2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡
3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;
4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!
Avots: EH I, 501
īskāte
îskâte, [īskāts Bielenstein Hozb. 496], die kurzstielige Sense Mitau. Auch vienruoce.
Avots: ME I, 837
Avots: ME I, 837
īsvilnas
it
it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.
Avots: EH I, 432
Avots: EH I, 432
izadīt
izadît,
2): izadīju (= nuoadīju) zeķu pāri Warkl. viņa izārda, kuo es izadu Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
2) beim Stricken sich zufällig ergeben:
zeķes ļipai gar tuo stūri būs papēdis izadījies Linden in Kurl.
Avots: EH I, 432
2): izadīju (= nuoadīju) zeķu pāri Warkl. viņa izārda, kuo es izadu Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
2) beim Stricken sich zufällig ergeben:
zeķes ļipai gar tuo stūri būs papēdis izadījies Linden in Kurl.
Avots: EH I, 432
izārstēt
izãrstêt, tr., vollig heilen, wiederherstellen: ve̦se̦ls lē̦ti izārstēt, paēdis lē̦ti paēdināt.
Avots: ME I, 714
Avots: ME I, 714
izbakstīt
izbakstît, tr.,
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
izbrāzt
[izbrâzt 2 Puj., durchschimpfen; izbrâzt cauri C. od. izbrâztiês cauri Arrasch, sich eilig und gewaltsam durchdrängen.]
Avots: ME I, 718
Avots: ME I, 718
izbrīvēt
izbrĩvêt, ‡
2) Erlaubnis wozu erwirken
Segew.: es jau izbrīvēju ratiņu (habe die Erlaubnis erlangt, das Spinnrad zu benutzen); kad vajadzēs, tad varēs ņemt Seyershof; (mit einem acc. des Ortes) das Recht der zeitweiligen Beschlagnahme (Benutzung) einer Stätte erwirken Segew.
Avots: EH I, 436
2) Erlaubnis wozu erwirken
Segew.: es jau izbrīvēju ratiņu (habe die Erlaubnis erlangt, das Spinnrad zu benutzen); kad vajadzēs, tad varēs ņemt Seyershof; (mit einem acc. des Ortes) das Recht der zeitweiligen Beschlagnahme (Benutzung) einer Stätte erwirken Segew.
Avots: EH I, 436
izčakarēt
izčakarêt, tr.,
1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;
2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;
3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;
4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.
Avots: ME I, 722
1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;
2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;
3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;
4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.
Avots: ME I, 722
izčumināt
izčuminât: tārpi izčuminājuši (izē̦duši) kûtes 2 Frauenb. Refl. -tiês ebenda, sich saumselig (zu einer Arbeit) ausrüsten.
Avots: EH I, 440
Avots: EH I, 440
izdabīgs
izdabîgs, L., gefällig, dienstfertig: viņš ir laipnīgs pret mums, izdabīgs A. XII, 571.
Avots: ME I, 724
Avots: ME I, 724
izdidiņus
izdirbināt
‡ izdirbinât,
1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;
2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;
3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;
4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;
5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".
Avots: EH I, 442
1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;
2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;
3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;
4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;
5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".
Avots: EH I, 442
izdīžāt
izdzīt
II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.
Avots: ME I, 733
Avots: ME I, 733
izgaita
izgājiens
‡ izgãjiêns, der (einmalige) Gang: kumeļš savā vakara izgājienā meklēja ūdeni Ezeriņš Leijerk. I, 115.
Avots: EH I, 447
Avots: EH I, 447
izgrumbāt
izgrum̃bât, izgrum̃buôt, izgrum̃buļuôt, tr., uneben, runzelig machen: izgrumbāts ceļš. izgrumbāta seja Vēr. II, 241.
Avots: ME I, 740
Avots: ME I, 740
izgumbāt
izgumzāt
izgumzât, ‡
2) schwerfällig hinausgehen:
izgumzāt ("lē̦nām un luokuoties iziet") nuo me˛a Warkl. Refl. -tiês, ‡
2) = izšķuôbîtiês: kad puķes rindā nuodē̦sta, tad dažreiz izgùmzājas 2 uz vienu pusi, uz uotru Erlaa.
Avots: EH I, 450
2) schwerfällig hinausgehen:
izgumzāt ("lē̦nām un luokuoties iziet") nuo me˛a Warkl. Refl. -tiês, ‡
2) = izšķuôbîtiês: kad puķes rindā nuodē̦sta, tad dažreiz izgùmzājas 2 uz vienu pusi, uz uotru Erlaa.
Avots: EH I, 450
izgūtnēm
izgũtnẽm, schnell, eiligst, gelegentlich: šuo darbu izdarīju izgūtnēm = ar nevaļu, steigdamies, citiem darbiem pa starpām Bers. n. A. XIV, 2, 314.
Avots: ME I, 742
Avots: ME I, 742
izklāpšus
izkužņāties
‡ izkužņâtiês,
1) sich langsam erheben
Warkh.: i. nuo gultas;
2) langsam, mühsam heraus-, hinauskriechen, -kommen
Jürg.: i. nuo sìena, istabas Jürg. bē̦rns izkužņājies nuo drēbēm Mar.;
3) "sich fertig machen"
(?) NB.: tu nevari i. vien pie darba; sich zu einer Arbeit oder Reise saumselig vorbereiten Gramsden.
Avots: EH I, 459
1) sich langsam erheben
Warkh.: i. nuo gultas;
2) langsam, mühsam heraus-, hinauskriechen, -kommen
Jürg.: i. nuo sìena, istabas Jürg. bē̦rns izkužņājies nuo drēbēm Mar.;
3) "sich fertig machen"
(?) NB.: tu nevari i. vien pie darba; sich zu einer Arbeit oder Reise saumselig vorbereiten Gramsden.
Avots: EH I, 459
izlīkumot
izmirējs
izmirẽjs, der Tote, Selige Lubn., Etn. III, 1: kāds mans izmirējs Jānītis bij! kāds labs bē̦rns Etn. 1890, 280.
Avots: ME I, 772
Avots: ME I, 772
izmurdzināt
‡ izmurdzinât Trik., (im Schlaf) irgendwie behelligend (störend) aufwecken: i. bē̦rnu nuo miega.
Avots: EH I, 467
Avots: EH I, 467
iznāciens
‡ iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.
Avots: EH I, 468
Avots: EH I, 468
iznīcība
iznĩcĩba, die vergänglichkeit, Hinfälligkeit: rudens vēji balsi baigu iznīcības dziesmu pauž Treum.: tâ miesas iznīcībai mēs līdza nemirsim JR. IV, 28.
Avots: ME I, 776
Avots: ME I, 776
izpaticīgs
izpatikt
izpatikt, nach jemands Gefallen handeln, entgegenkommen, gefällig sein: daudzi gribēja man izpatikt Rainis; publikas garšai B. Vēstn.
Avots: ME I, 778
Avots: ME I, 778
izpluncīties
izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.
Avots: ME I, 783, 784
Avots: ME I, 783, 784
izpraulēt
izpraûlêt: izpraulē̦ts, im Innern faul (hohl) geworden: izpraulē̦tuos kuokus kaldāmās Janš. Mežv. ļ. Il, 466. ‡ Subst. izpraûlējums, eine Höhlung im Holz, die sich durch Ausfaulen gebildet hat: kuoka ... izpraulējumā ... savijis sev ligzdiņu Janš. Dzimtene V, 423.
Avots: EH I, 474
Avots: EH I, 474
izpuģot
izpurpināt
‡ I izpurpinât Kalz, n. Fil. mat. 27, unzufrieden (unwillig) aussprechen: vui būsi izpurpinājis visu? hast du alles, womit du unzufrieden bist (was dich ärgert) ausgesprochen?
Avots: EH I, 475
Avots: EH I, 475
izraust
izràust: i. ceļu U. (unter raust) "verstümte Stellen ausschaufeln": ‡ Refl. -tiês, (Hindernisse überwindend, kriechend oder kletternd) mühsam, schwerfällig heraus-, hinausgelangen: izrausās nuo droškas Veselis Saules kaps. 84. i. nuo bedres, nuo gultas.
Avots: EH I, 476
Avots: EH I, 476
izsāpt
izšķobīt
izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.
Avots: ME I, 812
Avots: ME I, 812
izsteigt
izstèigt, rasch erledigen: vai tad visus darbus var vienā reizē izsteigt? saimniece nevar izsteigt laikā pusdienu izvārīt Sassm. Refl. - tiês, hinaus -, herauseilen, sich eilig auf den Weg machen: mātei nebij viegli izsteigties nuo mājas Aps.
Avots: ME I, 805
Avots: ME I, 805
izstiepiens
izšūnot
izšũnuôt,
1) intr., locker, zellig, poröse, schwammig werden:
vasaras rutki ātri tuop nederīgi lietuošanai, - izšūnuo Konv. 2 3520;
2) locker, poröse, schwammig machen:
saule le̦du izšūnuojusi. ceļš izšūnuots U. Refl. - tiês, locker, pröse, schwammig werden: izšūnuojies kuoks.
Avots: ME I, 814
1) intr., locker, zellig, poröse, schwammig werden:
vasaras rutki ātri tuop nederīgi lietuošanai, - izšūnuo Konv. 2 3520;
2) locker, poröse, schwammig machen:
saule le̦du izšūnuojusi. ceļš izšūnuots U. Refl. - tiês, locker, pröse, schwammig werden: izšūnuojies kuoks.
Avots: ME I, 814
izsvempties
‡ izsvemptiês, mühevoll, schwerfällig aussteigen, sich heraushelfen Frauenb., Ihlen: saimniece izsvem̂pās 2 nuo ragavām Blieden, Gramsden. sivē̦ns izsvem̂pjas 2 nuo grāvja Schibbenhof.
Avots: EH I, 484
Avots: EH I, 484
iztapība
iztapĩba, Dienstfertigkeit, Gefälligkeit, die Art, sich nach dem Sinne anderer zu richten: nuo iztapības tur nav ne miņas Apsk.
Avots: ME I, 814
Avots: ME I, 814
iztapīgs
iztapîgs, dienstfertig, gefällig, zuvorkommend, sich nach den Wünschen anderer richtend: Anna atbildēja tādā iztapīgā balsī Saul. ve̦cākā iztapīgi atbildēja Niedra. nuo sulaiņa iztapīgā seja varēja nuomanīt A. XX, 802.
Avots: ME I, 814
Avots: ME I, 814
iztapniece
iztapoņa
iztapuoņa Grünh., iztapšņa, comm., der Dienstfertige, Gefällige, Kriecher, der es einem immer recht zu machen bestrebt ist: viņš tam liels iztapuoņa Degl. tu saimnieka iztapuoņa MWM. X, 891. tu tāds saimnieku iztapšņa.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
izticība
izticīgs
izvaļa
‡ izvaļa,
1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;
2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.
Avots: EH I, 493
1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;
2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.
Avots: EH I, 493
izvempties
izvem̂ptiês 2 , auch izvem̃stiês, schwerfällig herauskriechen: ve̦ctē̦vs nevar lē̦ti izvempties nuo rāceņu bedres Ahs.
Avots: ME I, 827
Avots: ME I, 827
izvīterot
izvīteruôt "?": ilgas izvīteruo iz cilve̦ka dvēseles Stari II, 797; ["hinausfliegen": putnu bē̦rni izvīteruoja nuo ligzdas Schlehk; "hinausstaumeln, - wackeln (vom unsichern Gang Betrunkener und kleiner Kinder)" Nötk.]
Avots: ME I, 831
Avots: ME I, 831
jādeklis
[jâdeklis C., Jürg., Lis., Warkh., Druw.], jâdêklis Smilt.], Trik., Arrasch., jâdēklis Serb.,
1) ein ausgelassener, mutwilliger Mensch, Herumtreiber:
iet vien kâ jādeklis Nötkh.;
2) Zielscheibe des Spottes, des Tadels:
kāds atkal uzņēmis manu bē̦rnu par jādekli A. - Rahden;
3) der Ort, wo geritten wird:
aizvest bē̦ruo uz jādekli ieluocīt kājas Gaw. n. A. X, 1, 407;
[4) jâdeklis 2 Ruj., Steckenpferd].
Avots: ME II, 105
1) ein ausgelassener, mutwilliger Mensch, Herumtreiber:
iet vien kâ jādeklis Nötkh.;
2) Zielscheibe des Spottes, des Tadels:
kāds atkal uzņēmis manu bē̦rnu par jādekli A. - Rahden;
3) der Ort, wo geritten wird:
aizvest bē̦ruo uz jādekli ieluocīt kājas Gaw. n. A. X, 1, 407;
[4) jâdeklis 2 Ruj., Steckenpferd].
Avots: ME II, 105
jājiens
jâjiens, der (einmalige) Ritt: tuo jājienu! zeme vien nuodimdēja LP. IV, 90. būs gan vare̦ns jājiens V, 39. bijis priecīgs, ka jājiens izdevies VI, 203.
Avots: ME II, 106
Avots: ME II, 106
jeb
jeb,
1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;
2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;
3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.
4)
a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,
b) wenn doch, dass doch,
c) wenn auch:
a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;
b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;
c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]
Avots: ME II, 108
1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;
2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;
3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.
4)
a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,
b) wenn doch, dass doch,
c) wenn auch:
a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;
b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;
c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]
Avots: ME II, 108
jēmekls
joks
juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I 4 , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. 2 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]
Avots: ME II, 126
Avots: ME II, 126
jozt
juôzt, - žu, - zu (- du Dond.),
1) gürten:
kam, bāliņ, juostu juozi, kam nejuozi zuobentiņu BW. 13722. trīskārt Laima juostu juoda (st. juoza) apkārt manu augumiņu BW. 1221;
2) hauen, schlagen:
juoz tam nelietim par ādu Ahs.;
3) intr., sich eilig begeben;
kur tad tik ātri juozi? un juozis uz mājām pēc cirvja LP. IV, 66;
[4) fallen
Lettg. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich gürten:
viņš juožas zuobe̦nu ap gurniem; sich anstrengen Hr. [Das z hier (wie in li. dial. juozė´ti "juoséti" und juozmuõ "juosmuõ") für altes s (St. schreibt noch juosu, juosīšu, aber auch juožu!), vgl. li. júosiu "umgürte", aksl. pojasъ "Gürtel", gr. ζωστός, av. yāsta - "gegürtet" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 108 f., Zubatý BB. XVIII, 249, Boisaq Dict. 312, Berneker Wrtb. I, 449.]
Avots: ME II, 128
1) gürten:
kam, bāliņ, juostu juozi, kam nejuozi zuobentiņu BW. 13722. trīskārt Laima juostu juoda (st. juoza) apkārt manu augumiņu BW. 1221;
2) hauen, schlagen:
juoz tam nelietim par ādu Ahs.;
3) intr., sich eilig begeben;
kur tad tik ātri juozi? un juozis uz mājām pēc cirvja LP. IV, 66;
[4) fallen
Lettg. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich gürten:
viņš juožas zuobe̦nu ap gurniem; sich anstrengen Hr. [Das z hier (wie in li. dial. juozė´ti "juoséti" und juozmuõ "juosmuõ") für altes s (St. schreibt noch juosu, juosīšu, aber auch juožu!), vgl. li. júosiu "umgürte", aksl. pojasъ "Gürtel", gr. ζωστός, av. yāsta - "gegürtet" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 108 f., Zubatý BB. XVIII, 249, Boisaq Dict. 312, Berneker Wrtb. I, 449.]
Avots: ME II, 128
jožus
juožus, jem., der auf eine drollige und lächerliche Weise (z. B. zu hoch oder zu niedrig) den Gurt um den Pelz gebunden hat: tad nu ir juožus! Mag. XIII, 3, 54.
Avots: ME II, 128
Avots: ME II, 128
jūdziens
jûdziens,
1) das einmalige Angespannthaben;
2) die in einem Anspann geleistete Arbeit od. zurūckgelegte Strecke Weges.
Avots: ME II, 121
1) das einmalige Angespannthaben;
2) die in einem Anspann geleistete Arbeit od. zurūckgelegte Strecke Weges.
Avots: ME II, 121
jukuris
I jukuris,
1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;
2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.
Avots: ME II, 117
1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;
2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.
Avots: ME II, 117
junkurs
juñkurs,
1) der Junker, der Jungherr, der junge Adlige:
staigā kâ junkurs Nötk.;
2) der Gutsverwalter, Amtmann:
eita, junkuriņi, nuopirciet elles katlu BW. 31411;
3) der Junker (Militär);
junkuru skuola, die Junkerschule;
4) meža junkurs, Unterförster;
5) meitu junkurs, Mädchenjäger
A. - Rahden;
6) junkuriņi, Regenwürmer, zum Angeln gebraucht:
junkuri jeb kuoka grauži - balti tārpi ar sarkanu galvu, kas dzīvuo aiz priežu mizām Etn. II, 82. [Nebst estn. junkur aus mnd. junker.]
Avots: ME II, 119
1) der Junker, der Jungherr, der junge Adlige:
staigā kâ junkurs Nötk.;
2) der Gutsverwalter, Amtmann:
eita, junkuriņi, nuopirciet elles katlu BW. 31411;
3) der Junker (Militär);
junkuru skuola, die Junkerschule;
4) meža junkurs, Unterförster;
5) meitu junkurs, Mädchenjäger
A. - Rahden;
6) junkuriņi, Regenwürmer, zum Angeln gebraucht:
junkuri jeb kuoka grauži - balti tārpi ar sarkanu galvu, kas dzīvuo aiz priežu mizām Etn. II, 82. [Nebst estn. junkur aus mnd. junker.]
Avots: ME II, 119
kābelēties
kābelêtiês, ‡
2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.; ‡
3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.
Avots: EH I, 598
2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.; ‡
3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.
Avots: EH I, 598
kabūzis
kabũzis, kabuzis Mar.,
1) ein Anbau, eine Scheune, ein Ablageraum -
pieliekamas te̦lpas, ne būvē̦tas, bet kaut kâ saslietas Mar., Etn. I, 154 [um Libau];
2) ein altes, baufälliges Gebäude
Lasd., Bers., A. - Rahden, Naud.: kuo tur tādā kabūzī iet dzīvuot?
3) der Abtritt
Jummardehn n. A. XV, 2, 236. [Aus mnd. kabus(e) "kleines, niedriges Gebäude, Verschlag."]
Avots: ME II, 130
1) ein Anbau, eine Scheune, ein Ablageraum -
pieliekamas te̦lpas, ne būvē̦tas, bet kaut kâ saslietas Mar., Etn. I, 154 [um Libau];
2) ein altes, baufälliges Gebäude
Lasd., Bers., A. - Rahden, Naud.: kuo tur tādā kabūzī iet dzīvuot?
3) der Abtritt
Jummardehn n. A. XV, 2, 236. [Aus mnd. kabus(e) "kleines, niedriges Gebäude, Verschlag."]
Avots: ME II, 130
kādreizējs
kāja
kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
kājienē
kãjienē (unter kãjiens
1): k. e̦smu jau gan (ich kann schon gehen)
Janš. Ligava I, 468. kad raganas ir k. (sind auf den Beinen) Mežv. ļ. II, 309.
Avots: EH I, 599
1): k. e̦smu jau gan (ich kann schon gehen)
Janš. Ligava I, 468. kad raganas ir k. (sind auf den Beinen) Mežv. ļ. II, 309.
Avots: EH I, 599
kājnieks
kãjniẽks (unter kãjiniẽks),
1): kājnieku taks, ein Fusspfad
Frauenb.; ‡
5) "wer sich ohne eigenes Fischergerät am Fischen beteiligt"
Kaugurciems.
Avots: EH I, 599
1): kājnieku taks, ein Fusspfad
Frauenb.; ‡
5) "wer sich ohne eigenes Fischergerät am Fischen beteiligt"
Kaugurciems.
Avots: EH I, 599
kaliens
kaliẽns, der einmalige Schmiedeakt: tas paspēja tuo ar vienu pašu vilcienu, kuo šis neskaitāmiem kalieniem LP. VII, 1169.
Avots: ME II, 142
Avots: ME II, 142
kalšana
kalvains
‡ kal˜vaîns, hügelig Dunika, Wandsen; mit kleinen Baumgruppen bestanden Stenden: sausās, kalvainās pļavās Janš. Bandavā II, 72.
Avots: EH I, 580
Avots: EH I, 580
kalvenes
kāmerēties
kãmerêtiês, - ẽjuos, kramen, wühlen, schnüffeln: meita kāmerējas ligi pa savu skapi Dond. [Aus * krāmerēties?]
Avots: ME II, 191
Avots: ME II, 191
kams
I kams (комъ "Klumpen"),
1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;
2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]
Avots: ME II, 152
1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;
2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]
Avots: ME II, 152
kāpiens
kãpiẽns,
1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;
2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;
3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.
Avots: ME II, 193
1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;
2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;
3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.
Avots: ME II, 193
kārot
‡ II kāruôt,
1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;
2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.
Avots: EH I, 605
1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;
2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.
Avots: EH I, 605
karsējiens
‡ kar̂sējiens, Prügel, Schläge (eig.: die einmalige, vollendete Tätigkeit des Erhitzens) Lös.: Pēteris dabūja nuo tē̦va karsējienu.
Avots: EH I, 589
Avots: EH I, 589
kārsiens
karšķi
kārstīties
kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]
Avots: ME II, 199
Avots: ME II, 199
kāsiens
kātaine
kātenīca
katrreizējs
kāts
kâts: mit à 2 Bers.;
1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;
2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;
3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis"; ‡
4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".
Avots: EH I, 606
1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;
2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;
3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis"; ‡
4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".
Avots: EH I, 606
kauls
kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
kaunelīgs
kaunelîgs: auch Dobl., Korwenhof, Lös., ("nevajadzīgi kaunīgs") Smilt., ("von Kindern gesagt") Ellei, Salgale, Sess., ("pejorativ") Blieden, Ligutten.
Avots: EH I, 594
Avots: EH I, 594
kaupe
kaurs
kavāt
I kavât,
1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;
2): k. bērnu Dunika; ‡
3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.
Avots: EH I, 596
1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;
2): k. bērnu Dunika; ‡
3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.
Avots: EH I, 596
kavēt
kavêt, - ẽju, tr.,
1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;
2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,
1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;
2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;
3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;
4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]
Avots: ME II, 181, 182
1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;
2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,
1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;
2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;
3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;
4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]
Avots: ME II, 181, 182
ķeblaks
ķe̦blaks,
1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;
[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].
Avots: ME II, 358
1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;
[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].
Avots: ME II, 358
ķeburains
ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].
Avots: ME II, 358, 359
Avots: ME II, 358, 359
ķeburis
ķe̦buris, ķē̦buris,
1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;
2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;
3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;
4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]
Avots: ME II, 359
1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;
2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;
3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;
4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]
Avots: ME II, 359
ķeburkāja
ķēgot
ķēkuri
ķē̦kuri, knolliges, schlechtes Gewächs: labus rutkus stādīju, ķē̦kuri izauga BW. 21423, 2.
Avots: ME II, 373
Avots: ME II, 373
ķēniņš
ķẽniņš,
1): schon
Elger (Günther Altle. Šprachd. I, 106); franču ķ. BW. 32191. es ķēniņa kaŗa vīrs 31919 var. trīs ķèneņi 2 Auleja, Heiligdreikönige (der 6. Januar); ‡
2) ein Schweineaufkäufer
(mit è 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75.
Avots: EH I, 699
1): schon
Elger (Günther Altle. Šprachd. I, 106); franču ķ. BW. 32191. es ķēniņa kaŗa vīrs 31919 var. trīs ķèneņi 2 Auleja, Heiligdreikönige (der 6. Januar); ‡
2) ein Schweineaufkäufer
(mit è 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75.
Avots: EH I, 699
ķenkarains
ķe̦n̂karaîns 2,
1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;
2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina
(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu
32933.
Avots: ME II, 365
1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;
2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina
(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu
32933.
Avots: ME II, 365
ķepasts
ķepurīgs
ķērnāt
I kẽ̦rnât,
1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡
2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡
3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus; ‡
4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,
1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡
2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.; ‡
3) stibitzen
Iw.
Avots: EH I, 700
1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡
2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡
3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus; ‡
4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,
1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡
2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.; ‡
3) stibitzen
Iw.
Avots: EH I, 700
ķerra
ķerzāt
ķe̦rzât, Refl. -tiês. ‡
2) "im Lehm wühlen"
(mit e̦r̃ ) Bauske; ‡
3) saumselig arbeiten, zögern
(mit e̦r̃ ) AP.
Avots: EH I, 697
2) "im Lehm wühlen"
(mit e̦r̃ ) Bauske; ‡
3) saumselig arbeiten, zögern
(mit e̦r̃ ) AP.
Avots: EH I, 697
ķestīt
ķete
ķete,
1) die linke Hand
[Wessen], Subbat;
2) ein langstieliger Hammer
Spr. Vgl. auch ķe̦ta.
Avots: ME II, 371
1) die linke Hand
[Wessen], Subbat;
2) ein langstieliger Hammer
Spr. Vgl. auch ķe̦ta.
Avots: ME II, 371
ķibināt
ķibinât,
1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;
2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;
3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,
[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];
2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]
Avots: ME II, 378
1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;
2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;
3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,
[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];
2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]
Avots: ME II, 378
ķiķis
ķiķis,
1) ein Tabakskauer
St., U.;
2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;
3) s. ķika;
[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].
Avots: ME II, 380
1) ein Tabakskauer
St., U.;
2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;
3) s. ķika;
[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].
Avots: ME II, 380
ķilkāt
ķinkurains
ķirķis
I ķirķis,
1): ķirķīt[i]s (Var.: circen[i]s) veda līgaviņu pār plāniņu aizkrāsnē BW. 2740, 1;
3): ein weisser, im Meeressande hausender Wurm
(mit ir̃ ) Kaugurciems, NB.;
4): ein junges, schwaches Lebewesen
OB. Nach Schwers Unters. 67 aus nd. kirken "Larven von zweiflügeligen und anderen Insekten, wenn sie fusslos und klein sind".
Avots: EH I, 704
1): ķirķīt[i]s (Var.: circen[i]s) veda līgaviņu pār plāniņu aizkrāsnē BW. 2740, 1;
3): ein weisser, im Meeressande hausender Wurm
(mit ir̃ ) Kaugurciems, NB.;
4): ein junges, schwaches Lebewesen
OB. Nach Schwers Unters. 67 aus nd. kirken "Larven von zweiflügeligen und anderen Insekten, wenn sie fusslos und klein sind".
Avots: EH I, 704
klaķēt
klakšis
klakšķiens
klamācis
klamburēt
klam̃burêt: beim Gehen sich vor dem Fallen hüten Seyershof. Refl. -tiês: wackelig (lose) sein Salis.
Avots: EH I, 609
Avots: EH I, 609
klampāns
‡ klam̂pãns 2 NB., ein grosses, schwerfälliges Lebewesen: ar citādiem vīriem, nekâ jūs tie klampāni ("?") e̦sat Kaudz. Izjurieši 175.
Avots: EH I, 609
Avots: EH I, 609
klampāt
klam̃pât, [klàmpât 2 Warkl.] od. klampuôt (li. klampóti od. klampúoti " fortgesetzt gehen"), schwerfällig gehen: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku; tâ klampuoja dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9, Smilt. [Vgl. klambât, klempt II und li. klim̃pti " mit Füssen einsinken."]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamsts
[klàmsts, Trik., N.-Peb., Jem., der schwerfällig und ungewandt geht. Vgl. klemst II.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamzāt
II klam̃zât: auch AP., (mit àm 2 ) Saikava. Refl. -tiês: "schwerfällig gehen" Schwitten.
Avots: EH I, 610
Avots: EH I, 610
klamzāt
II klam̃zât [Arrasch, klàmzât 2 Warkl.], schwerfällig gehen Druw. Refl. - tiês" ?": brīvi spē̦tu klamzāties un ruokas izstaipīt Rainis Tāļ. atsk. 48. [Vgl. klemzêt I.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamzēt
‡ III klàmzât 2 Mar., eilig und mit grossen Bissen essen, schlingen Alswig, Schwanb.
Avots: EH I, 610
Avots: EH I, 610
klanīca
klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.
Avots: ME II, 213
Avots: ME II, 213
klāpšeniski
‡ klãpšeniski(s) Frauenb., Adv., sehr eilig, beinahe laufend und dabei auch stolpernd.
Avots: EH I, 612
Avots: EH I, 612
klāpšeniskis
‡ klãpšeniski(s) Frauenb., Adv., sehr eilig, beinahe laufend und dabei auch stolpernd.
Avots: EH I, 612
Avots: EH I, 612
kļāpt
kļautenes
kleins
kleĩns [Kand., klèins 2 Kl., klèins N. - Peb., kleîns 2 Nigr., Bauske],
1) schief, schief -, säbelbeinig
[kleĩns Stenden]: kleinas kājas, schiefe Beine Lind., Allendorf. tev nuosita kleinas kājas BW. 29156, 12. citam bija kleinas [einwärts gewandte Kl., auswärts gebogene N. - Peb., krumme Bauske, x - förmige Nigr.] kājas [BW. 965; 13088; 21250], citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 239;
[2) schwach
Spiess n. U.;
3) enge (?)
L. - In der Bed. 2 vielleicht zu li. klíenas "тонкiй", le. kliens 2 u. 3 und (nach Zupitza Germ. Gutt. 118) zu ae. hlœ "mager"; in der Bed. 1 dagegen zunächst wohl zu li. kleinióti "ходить шатаясь" kleĩvas "schiefbeinig" (kleivkājis), kleĩpti "schief treten", kleišiúoti "fortgesetzt mit einwärts gebogenen Füssen nach Möglichkeit eilig laufen", klìšas "schiefbeinig" (nach Būga РФВ LXVI, 222; vgl. auch li. kluins.]
Avots: ME II, 220
1) schief, schief -, säbelbeinig
[kleĩns Stenden]: kleinas kājas, schiefe Beine Lind., Allendorf. tev nuosita kleinas kājas BW. 29156, 12. citam bija kleinas [einwärts gewandte Kl., auswärts gebogene N. - Peb., krumme Bauske, x - förmige Nigr.] kājas [BW. 965; 13088; 21250], citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 239;
[2) schwach
Spiess n. U.;
3) enge (?)
L. - In der Bed. 2 vielleicht zu li. klíenas "тонкiй", le. kliens 2 u. 3 und (nach Zupitza Germ. Gutt. 118) zu ae. hlœ
Avots: ME II, 220
klekšis
‡ klekšis Rutzau, ein altes, abgenutztes Taschenmesser mit wackeliger Klinge. Vielleicht mit kur. e aus i, vgl. klikšķis 1.
Avots: EH I, 614
Avots: EH I, 614
kleksterēt
klendere
klenderēt
klēpjiem
‡ klēpjiem (instr. pl.) iet "mit grossen Schritten, sich in die Höhe streckend und die Kniee nach vorn beugend gehen" Druw.; "eilig, mit grossen Schritten, sich hin und her drehend und mit den Armen fuchtelnd gehen" (mit è 2 ) Sonnaxt; zirdziņš savādiem klēp[j]iem ("?") lēca uz leju Kaudz. Izjurieši 77.
Avots: EH I, 616
Avots: EH I, 616
kleša
klešāt
klibiķis
klibiķis,
1) der Drücker der Türklinke, auf den man drückt, um die Klinke zu heben
Gold., Wid. [li. klibikis dass.]; ein Klopfer an der Tür
2) ein nietloses, wackeliges Messer
Kand., St.;
3) ein Lahmer:
klibiķi, klibiķi, še tava nauda LP. VI, 257;
4) jem., der den Mantel nach dem Winde hängt, der nicht gesinnungstüchtig ist.
Zu klibs.
Avots: ME II, 225
1) der Drücker der Türklinke, auf den man drückt, um die Klinke zu heben
Gold., Wid. [li. klibikis dass.]; ein Klopfer an der Tür
2) ein nietloses, wackeliges Messer
Kand., St.;
3) ein Lahmer:
klibiķi, klibiķi, še tava nauda LP. VI, 257;
4) jem., der den Mantel nach dem Winde hängt, der nicht gesinnungstüchtig ist.
Zu klibs.
Avots: ME II, 225
klibināt
klibinât (li. klìbinti "etwas wackeln od. wackelig machen"), fakt. zu klibt, wackeln, klappern machen: kas tur klibina pie durvju kliņķa Ahs.
Avots: ME II, 225
Avots: ME II, 225
klibis
klibis (li. klìbis "ein wackeliges Messer"), f. klibe, klibkãjis, f. klibkãje [li. klibkõjis, - jė "хромоножка"], der (die) Lahme, Lahmfuss A. XVII, 901; mana klibīte, meine lahme Stute Blaum.
Avots: ME II, 225
Avots: ME II, 225
klidzenis
klidzens
klidzēt
klidzêt, - dzu, - dzẽju, intr.,
1) wackeln, klappern:
naža ģelzis sāk jau klidzēt Naud. dzirnus rūc, milna klidz Olai;
2) schreien (vom Habicht)
Lös. So auch das Refl. - tiês: aiz kalniņa klidzējās divi pe̦lē̦ki vanadziņi Etn. IV, 66. [Zur Bed. 1 vgl. li. kligždė´ti "хлябать, шататься", zur Bed. 2 -li. (su)klìgti, "aufschreien"; dieses weitrhin am ehesten zu le. klìegt, während neben li. kligždė´ti ein gleichbedeutendes li. klegždė´ti da ist (vgl. auch li. suklėgti "aufschreien").]
Avots: ME II, 226
1) wackeln, klappern:
naža ģelzis sāk jau klidzēt Naud. dzirnus rūc, milna klidz Olai;
2) schreien (vom Habicht)
Lös. So auch das Refl. - tiês: aiz kalniņa klidzējās divi pe̦lē̦ki vanadziņi Etn. IV, 66. [Zur Bed. 1 vgl. li. kligždė´ti "хлябать, шататься", zur Bed. 2 -li. (su)klìgti, "aufschreien"; dieses weitrhin am ehesten zu le. klìegt, während neben li. kligždė´ti ein gleichbedeutendes li. klegždė´ti da ist (vgl. auch li. suklėgti "aufschreien").]
Avots: ME II, 226
klidzis
klidzis, ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert (klidz) Naud., Samiten.
Avots: ME II, 226
Avots: ME II, 226
klikšķis
klikšķis,
1) ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert
Gold., Wid.;
2) eine Jagdklapper:
truoksnis līdzinājies medinieku zaķu tramdīšanai ar klikšķiem un klaburiem LP. III, 103.
Avots: ME II, 227
1) ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert
Gold., Wid.;
2) eine Jagdklapper:
truoksnis līdzinājies medinieku zaķu tramdīšanai ar klikšķiem un klaburiem LP. III, 103.
Avots: ME II, 227
klimaša
klimaša U., [klimaža], Verlegenheit, Verwickelung, unangenehmer Handel: klimašā krist U.; [klimaža "ein Unglück, das Menschen, Vieh und Pferden begegnet und woran böse Menschen Schuld haben sollen" Wellig Beitr. 172; "eine Krankheit": kuo tu vaidi? vai tev kāda klimaža? Trik. Vgl. klimza II].
Avots: ME II, 227
Avots: ME II, 227
klince
klince,
1) ein Hopfensack
L., Schubsack LD.;
[2) ein ungeschickter, dicker Mensch
Wellig Beitr. 57. Vgl. klancis 3 und klence I.]
Avots: ME II, 228
1) ein Hopfensack
L., Schubsack LD.;
[2) ein ungeschickter, dicker Mensch
Wellig Beitr. 57. Vgl. klancis 3 und klence I.]
Avots: ME II, 228
klincis
I kliñcis,
1) der Hinkende, Lahme
C., Lasd.;
2) ein lahmes, wackeliges Messer
Bergm.;
3) ein Herumtreiber
Laud.; [vgl. klencêt I].
Avots: ME II, 228
1) der Hinkende, Lahme
C., Lasd.;
2) ein lahmes, wackeliges Messer
Bergm.;
3) ein Herumtreiber
Laud.; [vgl. klencêt I].
Avots: ME II, 228
klipt
klubežot
kļūdīt
kļũdît, - u, - ĩju,
1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;
[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;
3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,
1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;
2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;
3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.
Avots: ME II, 240
1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;
[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;
3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,
1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;
2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;
3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.
Avots: ME II, 240
klūdzenis
klùdzenis 2 ein Stück Holz, der Klotz auf dem Schlitten, auf den beitm Balkenführen das dicke Ende des Balkens gesetzt wird Lös. klūdzeņu klūdzeņiem mest pruojām, eiligst davonlaufen Etn. I, 55. [Semasioloģish vgl. kūlenis: kūleņu kūleņiem.]
Avots: ME II, 238
Avots: ME II, 238
kludzerēties
‡ kludzerêtiês,
1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;
2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;
3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.
Avots: EH I, 621
1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;
2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;
3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.
Avots: EH I, 621
kluiņāt
kluiņât: schwerfällig, die Füsse schleppend gehen Laidsen, (mit uî 2 ) Schnehpeln; "auf einem schlechten Weg im Dunkel gehen; lempīgi iet" Alschw., Basi.
Avots: EH I, 622
Avots: EH I, 622
klumpēt
klumpēties
klumzāt
kluncēt
I kluñcêt: aus nd. kluntsen "plump und im Gehen schwerfällig treten", s. Sehwers Unters. 52.
Avots: EH I, 623
Avots: EH I, 623
klunkstiens
klun̂kstiẽns, klunkšķiẽns, das einmalige Schluckern einer Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume.
Avots: ME II, 236
Avots: ME II, 236
klunkurēt
‡ klunkurêt, -ēju,
1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn 2 ), Schujen (mit un̂ 2 ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn 2 ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;
2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;
3) = klùncināt 2 Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.
Avots: EH I, 623
1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn 2 ), Schujen (mit un̂ 2 ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn 2 ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;
2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;
3) = klùncināt 2 Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.
Avots: EH I, 623
kņābiens
knabināt
I knabinât,
1): auch Gr.-Buschh., Prl., Sissegal, (anhaken)
NB., (mit Mühe anhängen) N.-Bergfried; ‡
2) (eilig, oberflächlich
Luttr.) anspannen (ein Pferd) Frauenb.
Avots: EH I, 626
1): auch Gr.-Buschh., Prl., Sissegal, (anhaken)
NB., (mit Mühe anhängen) N.-Bergfried; ‡
2) (eilig, oberflächlich
Luttr.) anspannen (ein Pferd) Frauenb.
Avots: EH I, 626
knakstiens
‡ knakstiens, ein einmaliges Knakken: ... tikreiz rīklē tai kas ieknākstējās, tuos knakstienus Annele sāka skaitīt Brigadere Skarbos vējos 188.
Avots: EH I, 627
Avots: EH I, 627
knašība
knašĩba, die Schnelligkeit, Hurtigkeit, Raschheit: vanags ir knašības un veiklības simbuols.
Avots: ME II, 243
Avots: ME II, 243
kniķains
knūbāties
knurbāties
knusīties
‡ knusîtiês, saumselig, ungewandt etwas tun Dond.: tiem (= ve̦ciem puišiem) ir vaļas k. Tdz. 42681 (aus Liepna). Vgl., auch knusinâtiês.
Avots: EH I, 634
Avots: EH I, 634
kobrs
koklēt
koks
kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],
1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];
2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;
3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;
4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]
Avots: ME II, 342, 343
1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];
2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;
3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;
4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]
Avots: ME II, 342, 343
kolderēt
kolderêt, - ẽju,
1) intr., auf einem steinigen, wurzeligen Wege fahren
Dünsb.;
[2) kol˜derēt Wandsen, mischen, rühren. -
Vgl. kuldurêt].
Avots: ME II, 254
1) intr., auf einem steinigen, wurzeligen Wege fahren
Dünsb.;
[2) kol˜derēt Wandsen, mischen, rühren. -
Vgl. kuldurêt].
Avots: ME II, 254
ķosīt
ķost
ķuôst 2, -šu, -su, intr., eiligst gehen, eilen: viņš ķuosa pruojām, ka smiltis vien paputēja Gold., Wid., Katzd., Wain., Grob., Etn. IV, 97; [aus Pilten mit k- angegeben].
Avots: ME II, 393
Avots: ME II, 393
kramsīt
kramsît, mit den Zähnen zerteilen, bröckeln [Bers.], Spr. [Nebst li. kramsnóti "fortgesetzt ein wenig Hartes, Bröckeliges kauen" wohl zur Wurzel von krìmst.]
Avots: ME II, 258
Avots: ME II, 258
krankšķis
krapu
krapu, in Verbindung mit krapu, zur Bezeichnung des Raschelns, des Geräusches, das beim Gehen mit hartsohligem Schuhwerk entsteht: grab kažuoki kripu krapu BW. 15627, 7. kripu krapu man kurpītes sarkaniem dibiniem 21613. - Auch zur Bezeichnung des Hämmerns des Spechtes: dzenīt[i]s gāja kripu krapu BW. 27966, 5.
Avots: ME II, 260
Avots: ME II, 260
krāviens
kreims
krèims: auch Smilt. n. FBR. XVI, 161, Ligat, Wolm., (mit èi 2 ) Oknist n. FBR. XV, 170, (mit eî 2 ) A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Behnen n. FBR. XVI, 140, Lesten n. FBR. XV, 20, Roop. n. FBR. XV, 148, Dunika, Frauenb., Iw., Kal., OB., Ruhtern, Salisb., Seyershof, Siuxt, (mit eĩ ) Blieden n. FBR. XVI, 161: saldu. kreìmu BW. 33494,' 4. (bajāra meitas) kreimiņā uzaugušas. 22244. kreima ruoka Spiess "der beim Kartenspiei dem andern sehr gute Karten gegeben hat".
Avots: EH I, 647
Avots: EH I, 647
krembles
krembles, ein Pilz: krembles-sēnes, dažas dze̦lte̦nas, dažas baltas, nuo virsus glumas Etn. II, 50. Nebst li. kremblỹs "eine essbare Pilzenart" [wohl mit eingeschobenem b zu le. kremeles. Sollte das b aber zur Wurzel gehdren, dann wohl (nach Fick Wrtb. III4, 103) zu ae. gehrumpen "runzelig", ahd. hrimfan "krümmen" u. a.].
Avots: ME II, 272
Avots: ME II, 272
krepele
‡ II krepele, ein krüppeliger Baum ("caurumains, līks un greizs kuoks") Seyershof: tas nav nekāds kuoks, - tas tāds (sic!) k. ir.
Avots: EH I, 649
Avots: EH I, 649
kreve
kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],
1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];
2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];
3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;
4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]
Avots: ME II, 274, 275
1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];
2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];
3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;
4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]
Avots: ME II, 274, 275
kriči
krikšķiens
krikšķiens, ein einmaliges Knacken; kad krikšķiens atskan mugurā, tad kakls ir uzce̦lts Etn. IV, 51.
Avots: ME II, 278
Avots: ME II, 278
krimslains
kriskapts
‡ kriskapts, -s, diejenige Stuhenecke, wo die Heiligenbilder hängen Zvirgzdine; eine "Stubenecke" Plida. Dissimiliert aus *kris(t)kakls.
Avots: EH I, 655
Avots: EH I, 655
krist
krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,
1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;
2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;
3) krist uz,
a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;
b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]
4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;
5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;
6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;
7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,
1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;
2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)
Avots: ME II, 280, 281
1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;
2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;
3) krist uz,
a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;
b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]
4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;
5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;
6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;
7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,
1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;
2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)
Avots: ME II, 280, 281
kristaine
‡ kristaine, der Himmelfahrtstag Lubn.; Heiligdreikönige ("zvaigžņu dienä) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.
Avots: EH I, 655
Avots: EH I, 655
krītams
krītams
krìtams, Part. Praes. von krist; krītamais od. krītamā kaite, liga, vaina, die Fallsucht (Epilepsis): kam krītamais, tam jānē̦sā uz pirksta uzmaukts gre̦dze̦ns Etn. IV, 115. viņi saka, ka visi cilvē̦ki e̦suot krītami, dass alle Menschen sündhaft seien, fallen konnen Kaudz. M., Smilt., Lub., Tirs.
Avots: ME II, 283
Avots: ME II, 283
kritiens
kritiêns, ein einmaliges Fallen: dun duobji kritieni Rainis; der Wasserfall: ūdenim tur ap septiņi pē̦di liels kritiens (rumba) LP. VII, 645.
Avots: ME II, 282
Avots: ME II, 282
krīža
krĩža "ein stolzer, eingebildeter (auch ein träger?) Mensch" Wahnen: atsē̦dusies tā kâ krīža. - Vielleicht eigentlich ein Heiligenbitd; vgl. krīži, Heiligenbilder Brasche und Janš. Dzimtene2 II, 259 (aus li. krỹžius "Krenz".)]
Avots: ME II, 283
Avots: ME II, 283
kroplains
kroplīgs
kropls
kruôpls, [krùopls 2 Kl.], krüppelig, krüppelhaft: kruopls cilvē̦ks, kruopla kāja, ruoka.
Avots: ME II, 295
Avots: ME II, 295
kruķis
kruķis, die Krücke, die Ofengabel: vai tu man meitu duosi, vai ar kruķi (Var.: skruķi) pavadīsi BW. 13955, 1. Sprw.: ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams sagt man von einem Saumseligen; elles od. ve̦lna kruķis, ein Hollenbrand. Das Demin. kruķītis,
a) der obere Griff der Sense für die linke Hand
Grünh.;
b) die hornformigen Enden der Haspel, auf welche das Garn gewunden wird
Grünh.;
c) ein krückenformiger, zum Zaubern verwandter Teil eines Froschgerippes
(vgl. kāsītis). - [Nebst li. krùkis "Krücke" aus mnd. krucke.]
Avots: ME II, 286
a) der obere Griff der Sense für die linke Hand
Grünh.;
b) die hornformigen Enden der Haspel, auf welche das Garn gewunden wird
Grünh.;
c) ein krückenformiger, zum Zaubern verwandter Teil eines Froschgerippes
(vgl. kāsītis). - [Nebst li. krùkis "Krücke" aus mnd. krucke.]
Avots: ME II, 286
kruķīt
krumpainis
krum̃paînis, ein Runzeliger, Faltiger, ein Faltenrock: tuoreiz labi ja nuo pusbaķa vienus pašus krumpaiņus izšuva Aps.
Avots: ME II, 286
Avots: ME II, 286
krumpains
krum̃paîns, faltig, runzelig: man vairs nebij jāvalkā garie krumpainie svārki Vēr. I, 1457; krumpaini vaigi C., PS.
Avots: ME II, 286
Avots: ME II, 286
krumpāt
krum̃pât, ‡
2) runzelig werden
Für. krum̃pêt: nach Schwers Unters. 59 aus nd. krumpen "zusammenziehen, einschrumpfen lassen".
Avots: EH I, 659
2) runzelig werden
Für. krum̃pêt: nach Schwers Unters. 59 aus nd. krumpen "zusammenziehen, einschrumpfen lassen".
Avots: EH I, 659
krumpāt
krumslains
krumslaîns, krumšļains,
1) knorpelig
Smilt., U.;
2) hügelig, uneben:
krumšļains apgabals Erlaa.
Avots: ME II, 287
1) knorpelig
Smilt., U.;
2) hügelig, uneben:
krumšļains apgabals Erlaa.
Avots: ME II, 287
krunkainis
krunķains
[kruñķains Jürg.], runzelig, faltig: krunkaini vaigi, svārki; krunkaina piere, ce̦pure.
Avots: ME II, 287
Avots: ME II, 287
krunkots
kruñkuôts, kŗuñkuôts Kand., kruñkuotains, runzelig, faltig, faltenreich: zābaki krunkuotiem stulmiem Stari III, 221. krunkuotaiņi zābaciņi BW. 5650.
Avots: ME II, 287
Avots: ME II, 287
krušs
‡ II krušs,
1) steil
Adsel: k. kalns;
2) schnell, eilig fix
Bērzgale, Golg., Schwanb., Stom.: tas tik ir k. cilvē̦ks! savu darbu padara kruši, kruši. Zu kruts.
Avots: EH I, 661
1) steil
Adsel: k. kalns;
2) schnell, eilig fix
Bērzgale, Golg., Schwanb., Stom.: tas tik ir k. cilvē̦ks! savu darbu padara kruši, kruši. Zu kruts.
Avots: EH I, 661
krusts
krusts,
1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;
2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;
3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;
4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;
5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;
6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;
7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;
8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;
9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;
10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]
Avots: ME II, 289, 290
1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;
2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;
3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;
4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;
5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;
6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;
7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;
8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;
9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;
10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]
Avots: ME II, 289, 290
krūtains
krùtaîns,
1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;
2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;
3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.
Avots: ME II, 292
1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;
2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;
3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.
Avots: ME II, 292
kudināt
kudurāties
kūkņāties
kūkņâtiês, -ãjuôs, sich bemühen aufzustehen: pāršautais suns laizīja savas asinis ; viņš kūkņājās uzcelties, bet nevarēja B. Vēstn. ; [kũkņâtiês N. - Peb. "saumselig sein, trödeln".] Zu kukņâtiês.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kukša
kukša,
1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;
2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.
Avots: ME II, 302
1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;
2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.
Avots: ME II, 302
kuksēt
kukucis
kūkucis
kūkucis, der Bucklige, Gekrümmte: kūkucis krūmā, plikpauris debesīs Tr. III, 375 (Rätsel: Schatten und Mond). kūkucis (Var.: kūkuma) tē̦vs (der buckelige Vater), gar,aste māte Tr. III, 668. Zu kukt.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kūkumains
kùkumaîns, buckelig, höckerig: kūkumaiņie kamēļi Kaudz. M ; kūkumains sulainis Druva II, 62.
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kukuržņains
kūla
kulcināt
I kulcinât, ‡
5) wacklig machen (wo?); ‡
6) mit dem Lenkseil antreiben;
‡
7) "?": lē̦nā gaitā kulcinādams savu zirgu Azand. 242.
Avots: EH I, 670
5) wacklig machen (wo?); ‡
6) mit dem Lenkseil antreiben;
‡
7) "?": lē̦nā gaitā kulcinādams savu zirgu Azand. 242.
Avots: EH I, 670
kuldurīgs
‡ kuldurîgs,
1) "?": pa nelīdze̦najiem, kuldurīgajiem mežu ceļiem Janš. Mežv, ļ. II, 352; zu kul˜durêt;
2) "taumelnd"
Anzen;
3) "wackelig; los; klappernd"
Alschw., Iw.;
4) "unartig, unbändig, zügellos, ausgelassen"
Anuenburg, Meselau, N.-Peb.
Avots: EH I, 670
1) "?": pa nelīdze̦najiem, kuldurīgajiem mežu ceļiem Janš. Mežv, ļ. II, 352; zu kul˜durêt;
2) "taumelnd"
Anzen;
3) "wackelig; los; klappernd"
Alschw., Iw.;
4) "unartig, unbändig, zügellos, ausgelassen"
Anuenburg, Meselau, N.-Peb.
Avots: EH I, 670
kuļīgs
ķuļķēt
kumburains
kumburaîns [Ruj., Bers., Warkl.], voller Auswüchse, knollig, knorrig, vietgeknorrt: tāds kumburains kuoks nede̦r lietas kuokam Laud.
Avots: ME II, 310
Avots: ME II, 310
kumpacis
kumpacis,
1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. l 690;
2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.
Avots: ME II, 312
1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. l 690;
2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.
Avots: ME II, 312
kumpains
kumpe
kumpe,
1) die Krumme, Bucklige, Höckerige:
gan tu, kumpe, taisna tapsi BW. 23316;
2) ein Stück:
griez gaļu, griez maizi, duod kumpi ruokā Wind.; kumpīte maizes MWM. X, 484;
3) ein Bienenstock, im Walde zum Einfangen der Bienen
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 312
1) die Krumme, Bucklige, Höckerige:
gan tu, kumpe, taisna tapsi BW. 23316;
2) ein Stück:
griez gaļu, griez maizi, duod kumpi ruokā Wind.; kumpīte maizes MWM. X, 484;
3) ein Bienenstock, im Walde zum Einfangen der Bienen
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 312
kumpiķis
kumpis
I kumpis [li. kum̃pis "ein geräucherter Schweineschinken"], Demin. verächtlich kumpelis,
1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;
2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;
3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;
4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;
[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].
Avots: ME II, 312
1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;
2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;
3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;
4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;
[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].
Avots: ME II, 312
ķumpis
ķumpis, ‡
2) der Buckel, Höcker
(mit um̃ ) Seyershof, (mit um̂ 2 ) Lems.; ‡
3) ein Buckeliger
(mit um̂ 2 ) Lems.
Avots: EH I, 708
2) der Buckel, Höcker
(mit um̃ ) Seyershof, (mit um̂ 2 ) Lems.; ‡
3) ein Buckeliger
(mit um̂ 2 ) Lems.
Avots: EH I, 708
kumprains
kumps
kum̂ps 2 [auch Dond., Wandsen, Dunika,Gr.-Essern] (li. kum̃pas, [ai. kumpa-ḥ "tahm an der Hand"]), Kand., Ahs., verwachsen, krumm, bucklig, höckerig: līka, kumpa dē̦lu māte BW. 23316, [ähnlich BW. 21213, l.] viena pati kumpa ķēve 7474. citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 233. [Weitere Belege bei Būga Liet. k. žod. CXIII.]
Avots: ME II, 312
Avots: ME II, 312
kumt
[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]
Avots: ME II, 313
Avots: ME II, 313
kundzene
kundzēšs
‡ kùndzèšs 2 "kungs" Prl. n. FBR. IX, 138; ein ehrbarer Herr (neuerdings häufig auch pejorativ von den ehemaligen Gutsherren) Pilda; "jaunskungs" Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Warkl.; der noch kleine Sohn eines kùngs Pas. IX, 265; "?" Borchow n. FBR. XIII, 27.
Avots: EH I, 675
Avots: EH I, 675
kundzināt
‡ kundzinât, jem. respektvoll kungs resp. kundze nennen: tevi (zu einer Frau gesagt) kundzinam vairāk nekā viņu Janš. Ligava II, 371. nekundzināts un nedaudzināls 391.
Avots: EH I, 675
Avots: EH I, 675
kungs
kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]
Avots: ME II, 314, 315
Avots: ME II, 314, 315
kungulains
kunkičains
kupls
kupls (li. kuplus "dicht"),
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
kuprainis
kuprains
kupraîns,
1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;
2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.
Avots: ME II, 319
1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;
2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.
Avots: ME II, 319
kupre
‡ kupre,
1) der Buckel
Dunika, Kal., OB.: k. uz muguras;
2) fem. zu kupris, die Bucklige:
k. dē̦lu māte BW. 23316, 5 var.
Avots: EH I, 677
1) der Buckel
Dunika, Kal., OB.: k. uz muguras;
2) fem. zu kupris, die Bucklige:
k. dē̦lu māte BW. 23316, 5 var.
Avots: EH I, 677
kupris
kupris (li. kuprỹs), der Bucklige [Kl.]; das Demin. kuprītis, ein buckliger, kleiner Mensch, ein Zwerg: beidzuot ies kuprītis LP. V, 42. bišu kuprītis, phora incrassata Latv.
Avots: ME II, 319
Avots: ME II, 319
kuprs
kuprs,
1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;
[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].
Avots: ME II, 319
1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;
[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].
Avots: ME II, 319
kupurs
kupurs, der Höcker, Buckel in einem Rätsel: kupuru māte (eine bucklige Mutter), gaŗastes tē̦vs, bē̦rni kâ līni (Brottrog, Brotschaufel, Brot). Zu kupt.
Avots: ME II, 320
Avots: ME II, 320
kurciens
kūriens
kurmucis
I kurmucis, ein lebendiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte od. Krankheit zusammengezogenes Wesen ; vgl. kurmulis
II.
Avots: ME II, 324
II.
Avots: ME II, 324
kurmulis
II kurmulis, ein legenbiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte oder Krankheit zusammengezogenes Wesen Lös. n. Etn. IV, 99 ; "ein unbrauchbarer Mensch von kleinem Wuchse" Erlaa: [kuo tu velcies kâ kur̃mulis? Jürg. - Wohl zu kur̃mis
II].
Avots: ME II, 324
II].
Avots: ME II, 324
kurreizējs
ķurzains
kutelība
kutelīgs
kutls
kutulis
kužāt
kuziķis
kužnot
kažnuôt, intr., sich regen, bewegen (vorzugsweise von Erektionen membri virilis). Refl. -tiês, sich schwerfällig bewegen Oppek. n. U.
Avots: ME II, 332
Avots: ME II, 332
kužoties
kverklis
kver̃klis Dond.,
1) ein Knips
[kverklis Stelp.] ; ein Schreihals, ein ekliger Knabe Grob. n. Etn. IV, 99: kverkļi, kad jūs mājās tiekat, muti tikai savaldāt Janš. ;
2) ein mageres Ferkel:
visi sivē̦ni tādi tre̦kni, bet viens tāds kverklis Dond. [kver̃klis (fem. -le) Bauske, ein sieches, schwaches und schmutziges Kind od. Ferkel.]
Avots: ME II, 352, 353
1) ein Knips
[kverklis Stelp.] ; ein Schreihals, ein ekliger Knabe Grob. n. Etn. IV, 99: kverkļi, kad jūs mājās tiekat, muti tikai savaldāt Janš. ;
2) ein mageres Ferkel:
visi sivē̦ni tādi tre̦kni, bet viens tāds kverklis Dond. [kver̃klis (fem. -le) Bauske, ein sieches, schwaches und schmutziges Kind od. Ferkel.]
Avots: ME II, 352, 353
kvieciens
kviekt
kvìekt [li. kviekti "in Angst kreischen" Lit. Mitt. I, 51 u. 52], kvìecu intr., quieken, schreien: sivē̦ni, cūkas kviec Etn. II, 51. zirgs kviec, kad spārdās ar citiem Etn. II, 51. Subst. kvìecẽjs, der Quikende, Schreiende ; kvìeciêns, das einmalige Quieken, Schreien ; kvìekšana, Quieken, Schreien. [Zu kvīkt (s. dies).]
Avots: ME II, 356
Avots: ME II, 356
labpatīkams
labprāt
labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
labprātība
labpràtĩba, der gute Wille, die Bereitwilligkeit: Ieva pēc labprātības atmeta vīram kādas kapeikas Aps. lai viņa mazās labprātības neatraiduot Kaudz. M.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
labprātīgs
labpràtîgs,
1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;
2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.
Avots: ME II, 396
1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;
2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.
Avots: ME II, 396
labprāts
‡ *II labpràts, in der Verbindung nùo labprāta "freiwillig" : dē̦li visi nuo labpràta apņēmās duoties tē̦vzemes sarguos Pas. V, 51 (ähnlich auch Ermes, Salis, Zögenhof).
Avots: EH I, 710
Avots: EH I, 710
labs
labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
lādzīgs
lãdzîgs,
1) tauglich, brauchbar:
ja būtu kurmetiņ lādzīgāks ceļš Vīt.;
2) rechtschaffen; gutmütig, gefällig:
lādzīgs vīrs Ronneb.
Avots: ME II, 436
1) tauglich, brauchbar:
ja būtu kurmetiņ lādzīgāks ceļš Vīt.;
2) rechtschaffen; gutmütig, gefällig:
lādzīgs vīrs Ronneb.
Avots: ME II, 436
lagača
[lagača Janš. Dzimtene IV, 168], lagaža [Preekuln], lāgaži, das Lager, Bett: Kristiņš taisa lagažiņu nuo ve̦cām dēlītēm BW. 24858. vilki gaud lagažuos (Var.: [aus Oppekaln]: lāgāžuos [?]) 30029, 1, 3. [istabas kaktā uz lagačām tumsā gulē̦dams Janš. Dzimtene V / VI, 128. - Zu slav. ležati "liegen", serb. lôg "Liegen", russ. лóгово "Lager eines wilden Tieres", gr. λέχος "Bett", λόχος "Hinterhalt; Kindbett", la. lectus "Bett", ir. lige "Bett", got. ligan "liegen" u. a., vgl. Būga РФВ. LXXI, 60 und Berneker Wrtb. I, 704 f.]
Avots: ME II, 399
Avots: ME II, 399
ļagans
ļagans, weich, schlaff, mollig C.: viena ruoka ļagani karājās pār nešļavu malu zemē Laiviņš. Vgl. ļe̦gans.
Avots: ME II, 530
Avots: ME II, 530
laidiens
laîdiẽns, ‡
2) "kuo vienreiz atlaiž (nuo aude̦kla) aužuot" Kalz. n. Fil. mat. 28: palicis vairs tik kāds l.; tad būšu nuoauduse; ‡
3) ein einmaliges Lassen:
kalējs iedzina stipru mietu un piesēja vērsi garā laidienā, lai šis var diezgan izlakstīties Ciema spīg.201.
Avots: EH I, 712
2) "kuo vienreiz atlaiž (nuo aude̦kla) aužuot" Kalz. n. Fil. mat. 28: palicis vairs tik kāds l.; tad būšu nuoauduse; ‡
3) ein einmaliges Lassen:
kalējs iedzina stipru mietu un piesēja vērsi garā laidienā, lai šis var diezgan izlakstīties Ciema spīg.201.
Avots: EH I, 712
laidiens
laîdiẽns, die einmalige Fahrt, der Lauf, Sprung, der Wurf: tas tik bij laidens! das war mal eine schnelle Fahrt, ein schneller Lauf, ein weiter Wurf. runcis lieluos laidienuos stiepa pār sē̦tu Aps. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam, es wird dir alles herrlich von statten gehen LP. VII, 758. Zu laîst.
Avots: ME II, 403, 404
Avots: ME II, 403, 404
laimība
laipnība
laĩpnĩba, die Leutseligkeit, Freundlichkeit, Liebenswürdigkeit, Langmut: bardzība krusa, laipnība rasa.
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
laipnīca
laĩnîgs, (durch und durch) leutselig, freundlich: satikās ļuoti laipnīgu vīru LP. VI, 848.
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
laipns
laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
laipnums
laĩpnums, die Leutseligkeit, Freundlichkeit, Liebenswürdigkeit, Langmut: vājums nebij iespējis laupīt īsta laipnuma Kaudz. M.
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
laizīt
[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]
Avots: ME II, 414, 415
Avots: ME II, 414, 415
ļamāks
ļamāks,
1) ein fauler und ungeschickter Mensch
Grawendahl;
[2) "ein dickes, schwer-fälliges Pferd"
Peb., Bers. - Vgl. lamāka].
Avots: ME II, 530
1) ein fauler und ungeschickter Mensch
Grawendahl;
[2) "ein dickes, schwer-fälliges Pferd"
Peb., Bers. - Vgl. lamāka].
Avots: ME II, 530
lambārsts
lam̃bārts, lam̃bãts C., lamburts Lub., lam̃puõsts Peb.,
1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;
2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;
3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]
Avots: ME II, 417, 418
1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;
2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;
3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]
Avots: ME II, 417, 418
ļambu
ļambu ļambãm, limbur ļamburiem, schwerfällig, plump, schlotternd, schlenkernd: kāgans -liels, lempīgs cilvē̦ks, kas iet ļambu ļambām Etn. II, 97. žīdelis limbur ļamburiem aizstūrē pa ve̦zuma starpām Purap.
Avots: ME II, 530
Avots: ME II, 530
lampa
III làmpa 2 [Warkl.], ein schwerfälliger, plumper Mansch, ein Plumpsack: redzēju vilka lampu par tīrumu lampājuot BW. 23269. [Vielleicht zu mhd. lampen "welk niederhängen".)
Avots: ME II, 418
Avots: ME II, 418
lampačot
[lam̃pačuôt, in grossen Stiefeln schleppend gehen Grünh., Roop, Laud.; mit schmutzigen Füssen gehen Stuhrhof; mit Stiefeln in Kote waten Ruhental; làmpačuôt 2 Sessw. N. - Schwanb., = lāčuot I: (lapsa) lampačuokuot (von einer schwerfälligen Bewegung Loddiger, N. - Peb.) nu pati laukā Pas. I, 328, Mar.; hüpfend laufen Gold.]
Avots: ME II, 418
Avots: ME II, 418
lampāt
lam̃pât,
1): tüchtig prügeln
Erlaa; in kleine Teile zerspalten (mit àm 2 ) Saikava;
2): gierig essen
AP., Eriaa;
3): auch AP., Ermes, Jürg.; schwerfällig gehen; langsam laufen
(mit àm 2 ) Auleja; "nevīžīgi iet" (mit àm 2 ) Saikava; schwerfällig, unbeholfen gehen Wessen; auf den Weg nicht achtend, andern auf die Fersen tretend gehen (mit am̂ 2 ) N.-Bartau; ‡
4) "nevīžīgi kuo darīt" (mit am̃ ) AP. - Zur Bed. vgl. auch izlam̃pât.
Avots: EH I, 718
1): tüchtig prügeln
Erlaa; in kleine Teile zerspalten (mit àm 2 ) Saikava;
2): gierig essen
AP., Eriaa;
3): auch AP., Ermes, Jürg.; schwerfällig gehen; langsam laufen
(mit àm 2 ) Auleja; "nevīžīgi iet" (mit àm 2 ) Saikava; schwerfällig, unbeholfen gehen Wessen; auf den Weg nicht achtend, andern auf die Fersen tretend gehen (mit am̂ 2 ) N.-Bartau; ‡
4) "nevīžīgi kuo darīt" (mit am̃ ) AP. - Zur Bed. vgl. auch izlam̃pât.
Avots: EH I, 718
lampāt
lam̃pât, - ãju, lampuôt,
1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;
2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;
3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. 2 409).]
Avots: ME II, 418, 419
1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;
2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;
3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. 2 409).]
Avots: ME II, 418, 419
lampatu
lampatu,
1) in Verbindung mit limpatu, Interj., den langsamen, scwerfälligen Gang in der Kindersprache bezeichnend:
bē̦rnu auklē̦dama, māte saņe̦m bē̦rna kājiņas un, vienu pie uotras piesizdama, saka: čabu, čabu kājiņas ciemiņā, limpatu lampatu (Var.: lampata, lampata) sētiņā BW. 2214;
2) lampatu lampatām, Interj.: te miedza vēl kāds nuovē̦luojies zaķītis lampatu lampatām pa dziļuo sniegu Seiblot.
Avots: ME II, 418
1) in Verbindung mit limpatu, Interj., den langsamen, scwerfälligen Gang in der Kindersprache bezeichnend:
bē̦rnu auklē̦dama, māte saņe̦m bē̦rna kājiņas un, vienu pie uotras piesizdama, saka: čabu, čabu kājiņas ciemiņā, limpatu lampatu (Var.: lampata, lampata) sētiņā BW. 2214;
2) lampatu lampatām, Interj.: te miedza vēl kāds nuovē̦luojies zaķītis lampatu lampatām pa dziļuo sniegu Seiblot.
Avots: ME II, 418
lamza
lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza 2 "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lancene
lañcene,
1) weiches, schönes Gras, das auf weichen, schönen Wiesen
(lañkas) wächst Hasenp.;
2) die langstielige Sense, die zum Mähen der
lancene 1 gebraucht wird Hasenp., Preekuln.
Avots: ME II, 419
1) weiches, schönes Gras, das auf weichen, schönen Wiesen
(lañkas) wächst Hasenp.;
2) die langstielige Sense, die zum Mähen der
lancene 1 gebraucht wird Hasenp., Preekuln.
Avots: ME II, 419
langāt
langot
lankars
‡ lan̂kars 2 Orellen, ein Fetzen. aiziet resp. aizbraukt lan̂karu 2 lan̂kariem 2 ebenda, eilig, behängt mit verschiedenen Gegenständen (die dabei herabhangen können) weggehen resp. in einem Wagen, in den Verschiedenes unordentlich zusammengeworfen ist (däs beim Fahren klappert), wegfahren.
Avots: EH I, 719
Avots: EH I, 719
lankausis
lankausis, einer, der schlaff herabhängende Ohren hat St., [Wellig 67]: ej puisīt, lankausīti BW. 10569, 1. Vgl. ļe̦nkàusis.
Avots: ME II, 421
Avots: ME II, 421
lapa
lapa, Demin. verächtl. lapele,
1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung
a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,
b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;
2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;
3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];
4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]
Avots: ME II, 421
1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung
a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,
b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;
2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;
3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];
4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]
Avots: ME II, 421
lāpačot
lāsica
[lāsica, [="zebiekste Biržgalis, Welonen u. a.], foetorius vulgaris [Schneewiesel?]: lāsica apmē̦ram žurkas lielumā, tumši pe̦ele̦ks, lāsains zvēriņš, bē̦rnus perina vis˙vairāk kuokā - ligzdā, bet dažreiz arī uz zemes Oberkurl. lāsica žurkai līdzīgs kustuonītis Oppek.; [In Nerft sei làsica 2 der Dachs. - Aus r. лáсица "Schneewiesel".]
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
lasmenis
lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]
Avots: ME II, 424
Avots: ME II, 424
lāsmot
lāsmuôt, intr., schillern, funkeln Druw.: glāzēs vīns lāsmuo Stari II, 639. Refl. - tiês, funkeln, glänzen: viņa valgās acīs lāsmuojas kâ brūni me̦lni pilieni Stari I, 368. [Subst. lāsmuõjums, der Schimmer, Glanz; das einmalige Aufleuchten: ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsēta 100].
Avots: ME II, 442
Avots: ME II, 442
Latgale
Latgale,* Lettgallen. Mit dem Namen Latgale (vgl. aruss. Лотыгола) wird neuerdigs das ehemalige "Polnisch-Livland" benannt.
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
ļaunīgs
ļaũnîgs, boshaft, heimtückisch, unwillig, ärgerlich: kādēļ šuodien tik ļaunīgs? Neik. viņš ļaunīgi glūn un smīn. bedre, kuŗa tik ļaunīgi lūkuojās Druva I, 1221. tas lasītu savādu, kāres pilnu, ļaunīgu izteiksmi viņa mazajās glūņas acīs Druva II, 57.
Avots: ME II, 532
Avots: ME II, 532
ļaunprātība
ļaunprātīgs
ļaunprātīgs
lauzs
laûzs, ‡
2) ein Lebewesen mit plumpen, schwerfälligen Bewegungen
Domopol, Nautrēni: tis l. atkan puķu puôdus apgāze.
Avots: EH I, 725
2) ein Lebewesen mit plumpen, schwerfälligen Bewegungen
Domopol, Nautrēni: tis l. atkan puķu puôdus apgāze.
Avots: EH I, 725
laža
II laža, der Fehler, die Gebrechlichkeit der menschlichen Natur L., Gebrechen: [tam jau ir laža gultā mīzt Trik.] daudzām ļaunām ligām, miesas lažām Rainis. šī pārgalvība nenāca vis nuo sliktas lažas, bet nuo neapduomības DL. viņam ir tā laža allaž "zināms" sacīt L. [Nach Prellwitz Wrtb. 2 267 (mit ž aus dj) zu ngr. λἀϑος "Fehler (?); eher wohl zu mnd. lak "Fehler, Mangel, Gebrechen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4, 356).]
Avots: ME II, 434
Avots: ME II, 434
lēcins
lēcins, [(bereit) willig Bers.]: es pa˙priekšu tautu dē̦lu par trīs gadi saderēju; nu lēcina (Var.: lē̦kana, le̦skana, lētina, lē̦ta, gatava) gājējiņa, nula teiču māmiņai BW. 15442, 1; 14935.
Avots: ME II, 455
Avots: ME II, 455
ļecku ļeckām
ļe̦cku ļe̦ckām, eilig (?): ļ. ļ. aizskrien Pas, XIV, 543. Vgl. ļe̦ku ļe̦kām unter le̦ka I 1.
Avots: EH I, 770
Avots: EH I, 770
ļedāks
ļe̦dāks, ļe̦dē̦ks,
1) ein liederlicher, unordentlicher, plumper Mensch, der Plumpsack;
jauns cilvē̦ks, bet tāds ļe̦dāks [Fockenhof], iet guorīdamies kâ pīle Naud., Nerft, ļe̦dē̦ks tāds! Degl., N.-Sessau n. U.;
[2) ļe̦daks Nerft n. U. "vollig entkräftet"
(Adjektiv?). - Wohl durch li. ledẽkas "von schiechter Beschaffenheit" auf poln. ladaco "ein Taugenichts" zurückgehend, s. Brückner Litu-slav. Stud. 102 u. 176].
Avots: ME II, 534
1) ein liederlicher, unordentlicher, plumper Mensch, der Plumpsack;
jauns cilvē̦ks, bet tāds ļe̦dāks [Fockenhof], iet guorīdamies kâ pīle Naud., Nerft, ļe̦dē̦ks tāds! Degl., N.-Sessau n. U.;
[2) ļe̦daks Nerft n. U. "vollig entkräftet"
(Adjektiv?). - Wohl durch li. ledẽkas "von schiechter Beschaffenheit" auf poln. ladaco "ein Taugenichts" zurückgehend, s. Brückner Litu-slav. Stud. 102 u. 176].
Avots: ME II, 534
ļegans
ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,
1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;
2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]
Avots: ME II, 534
1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;
2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]
Avots: ME II, 534
leģēns
leka
I le̦ka,
1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];
2) der Fuss eines Strumpfes;
[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].
Avots: ME II, 448
1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];
2) der Fuss eines Strumpfes;
[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].
Avots: ME II, 448
ļekadu
lēkains
lēkans
lè̦kans 2,
1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;
[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]
Avots: ME II, 456
1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;
[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]
Avots: ME II, 456
lencinēt
lenčot
[lenčuôt,
1) anschirren, das Geschirr
(lences) anlegen: puisis gribēja jaunuo zirgu lenčuot, bet zirgs neļāvās Jürg.;
2) (einen Strick) zusammenringeln,
ruotinât Stenden;
3) leñčuôt "fischen"
Ternushof;
4) leñčuôt "langsam gehen"
Wandsen, "schwerfällig laufen" Salis.]
Avots: ME II, 451
1) anschirren, das Geschirr
(lences) anlegen: puisis gribēja jaunuo zirgu lenčuot, bet zirgs neļāvās Jürg.;
2) (einen Strick) zusammenringeln,
ruotinât Stenden;
3) leñčuôt "fischen"
Ternushof;
4) leñčuôt "langsam gehen"
Wandsen, "schwerfällig laufen" Salis.]
Avots: ME II, 451
ļēpa
II ļê̦pa [li. ľė´pa "schlaffer, schwerfälliger Mensch"], comm., ein Mensch, der ungeschickt, langsam geht Mar. n. RKr. XV, 125. Vgl. lê̦ps [und li. ľė˜pti "schlaff werden" bei Büga KZ. LI, 120].
Avots: ME II, 539
Avots: ME II, 539
ļepatāt
ļeperis
[II ļeperis Mar., etwas Loses od. Wackliges (nazis, kam asmens kļuvis svabads; pūršauta zaķa kāja, pārlauzta suņa kāja u. c.); in Kārsava von einem angeschossenen, noch zappelnden Vogel.]
Avots: ME II, 538
Avots: ME II, 538
lepot
le̦puôt, intr.,
1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;
2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,
1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?
2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.
Avots: ME II, 453
1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;
2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,
1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?
2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.
Avots: ME II, 453
ļerens
lēsens
[* lē̦se̦ns,
1) lē̦se̦na zeme "sarkana, ļuoti irde̦na purva zeme ar kuoku atliekām" Alt-Rahden; in Wirginalen sei lê̦se̦na 2 zeme ein Boden, wo sich langwurzeliges Unkraut eingenistet hat
(?);
2) (gespr. lāsans) lässig, träge
(nuolaidīgs, nevīžīgs) Mar. (nur von einer Person als bekannt angegeben, während andere aus Mar. es nicht kennen).]
Avots: ME II, 462
1) lē̦se̦na zeme "sarkana, ļuoti irde̦na purva zeme ar kuoku atliekām" Alt-Rahden; in Wirginalen sei lê̦se̦na 2 zeme ein Boden, wo sich langwurzeliges Unkraut eingenistet hat
(?);
2) (gespr. lāsans) lässig, träge
(nuolaidīgs, nevīžīgs) Mar. (nur von einer Person als bekannt angegeben, während andere aus Mar. es nicht kennen).]
Avots: ME II, 462
lēši
lētība
lētība
lētināt
lẽtinât, leicht, billig machen, wähnen, nennen, geringschätzen: pūriņš lē̦ti lētināms, ne tik lẽ̦ti pieluokāms VL.
Avots: ME II, 462
Avots: ME II, 462
lētnaudītis
lēts
lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),
1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];
2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;
3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];
4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 1]
Avots: ME II, 463
1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];
2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;
3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];
4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 1]
Avots: ME II, 463
lētums
lẽ̦tums [li. lėtùmas], die Leichtigkeit, Billigkeit: es mātei viena meita, lē̦tumā (Var.: pavaļā) uzauguse BW. 3309. eim [u] kalnā, eim [u] lejā, lē̦tumiņu me̦klē̦dama 6907. nu iet (krīt) puiši lē̦tumā 988.
Avots: ME II, 463
Avots: ME II, 463
liciens
liciêns, ‡
2) ein einmaliges Gelegt- od. Gelassenhaben; Gelegtes:
viens l. (was man einmal gelegt hat) Bixten, C., Ermes, Kegeln, Lubn., N.-Peb., Zögenhof. viens labības l. ārduos (labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā) Seyershof.
Avots: EH I, 740
2) ein einmaliges Gelegt- od. Gelassenhaben; Gelegtes:
viens l. (was man einmal gelegt hat) Bixten, C., Ermes, Kegeln, Lubn., N.-Peb., Zögenhof. viens labības l. ārduos (labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā) Seyershof.
Avots: EH I, 740
līdains
līdz
lĩdz
1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡
d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;
2): mit î 2 Schrunden n. FBR. XIII, 104;
d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;
e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".
Avots: EH I, 746
1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡
d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;
2): mit î 2 Schrunden n. FBR. XIII, 104;
d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;
e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".
Avots: EH I, 746
līdzdalība
lĩdzdalĩba ,* die Teilnahme, Beteiligung: līdzdalību un līdzjūtību sajust pret citiem; sieviešu līdzdalība draudzes dzīvē Vēr. II, 1443.
Avots: ME II, 479
Avots: ME II, 479
līdzīgs
lĩdzîgs, ‡
4) rechtwinkelig angebracht (befestigt):
izkapts ir līdzīga, kad tā piestiprinata pie kāta taisnā leņkī Grob. ‡ Adv. līdzīgi,
1) rechtwinkelig angebracht:
vis˙labāk, kad l.: ni atkaru, ni uzkum Heidenfeld;
2) gerade, genau:
l. astuotajā verstē Behnen n. FBR. XVI, 149;
3) entlang, parallel:
te nevar pārlekt par gŗāvi; te jāiet l. Frauenb.;
4) nahe:
tur iet ceļš l. gaŗā(m) Frauenb.
Avots: EH I, 747
4) rechtwinkelig angebracht (befestigt):
izkapts ir līdzīga, kad tā piestiprinata pie kāta taisnā leņkī Grob. ‡ Adv. līdzīgi,
1) rechtwinkelig angebracht:
vis˙labāk, kad l.: ni atkaru, ni uzkum Heidenfeld;
2) gerade, genau:
l. astuotajā verstē Behnen n. FBR. XVI, 149;
3) entlang, parallel:
te nevar pārlekt par gŗāvi; te jāiet l. Frauenb.;
4) nahe:
tur iet ceļš l. gaŗā(m) Frauenb.
Avots: EH I, 747
līdzsānu
līdzstūrīgs
liedzīgs
liêdzîgs: eine Gefälligkeit verweigernd Gr.-Buschh., sich weigernd, leugnend C.: nebija liedzīga padarīt vai kaut kuŗu darbu Azand. 195. liedzīga jau nee̦smu, lai mani dē̦li ar ... mācītuos 180.
Avots: EH I, 752
Avots: EH I, 752
liedzīgs
liêdzîgs, nich willig U.; verweigernd, negrirend: ne˙maz nee̦smu liedzīgs, ich habe nichts dagegen Lub., LP. VI, 305.
Avots: ME II, 493
Avots: ME II, 493
lieglaimība
lieglaimīgs
lieglaĩmîgs, glückselig, wonnevoll: dzīves lieglaimīgākais acumirklis Plūd. smaršas izplūst lieglaimīgā gaidā A. XX, 661.
Avots: ME II, 493
Avots: ME II, 493
liegt
liêgt, liêdzu,
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
liekišķi
lìekišķi, Adv., überflüssig, überzählig: vajadzēšuot liekišķi samaksāt Saul. Gew. dafür lieki.
Avots: ME II, 495
Avots: ME II, 495
liekna
liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),
1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];
2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;
3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;
4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];
5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]
Avots: ME II, 495
1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];
2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;
3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;
4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];
5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]
Avots: ME II, 495
lieknējs
lieks
I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
liekšus
lìekšus, lìekšu, liekš, darüber hinaus, extra: bez kārtējā ēdiena viņš dabuon liekšus ēst C. par agru sāk maziņajiem liekšu piešķirt vēl citu barību A. XIII, 33. zināms, par tuo liekš aizmaksā Baltp. Von Müller auch ein Adjektiv liekšs gebildet, überzählig, privat: liekšiem jeb privātiem darbiem apkŗauts.
Avots: ME II, 496
Avots: ME II, 496
liekulis
lìekulis,
1) der Heucher;
zu liktiês;
2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.
Avots: ME II, 497
1) der Heucher;
zu liktiês;
2) ein Überflüssiger, Überzähliger
Biel. n. U.; zu lieks.
Avots: ME II, 497
lielīgs
liẽlîgs, prahlerisch, grosstuerisch, grossmäulig: ve̦cais, juo ticis siltāks, juo palicis lielīgāks JU. brauca lielīgi pa lieluo ielu Adam.
Avots: ME II, 499
Avots: ME II, 499
lielkauls
liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]
Avots: ME II, 499
Avots: ME II, 499
lielkundze
lielkundzene
‡ liẽlkundzene Janš. Līgava I, 342, ein adliges Fräulein; Demin. lielkundzenīte ebenda 249.
Avots: EH I, 755
Avots: EH I, 755
lielkungs
liẽlkùngs, liẽlskungs, [liẽckùngs PS.] (gen. s. liel(a)kunga),
1) (früher) der Herzog in Kurland;
2) ein jeder Adlige;
3) in Livland ehemals auch bürgerliche, vornehme
Menschen.
Avots: ME II, 500
1) (früher) der Herzog in Kurland;
2) ein jeder Adlige;
3) in Livland ehemals auch bürgerliche, vornehme
Menschen.
Avots: ME II, 500
lielmutība
liẽlmutĩba, die Grossmäuligkeit, Grossprecherei: es mierīgs sēžuot palikuos, uz lielmutībām klausījuos MWM. III, 252.
Avots: ME II, 500
Avots: ME II, 500
lielmutīgs
‡ liẽlmutîgs, grossmäulig; lielmutīgi juoki K. Egle; geschwätzig AP.: lielmutīgi runātāji Kaudz. Izjurieši 20.
Avots: EH I, 755
Avots: EH I, 755
ļiga
liģeris
liģeris,
1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];
2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;
3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.
Avots: ME II, 467
1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];
2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;
3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.
Avots: ME II, 467
līgo
lĩguõ C., lĩgõ PS., auch lĩgã! Mat., der Jubelruf in den Johannisliedern, wohl der Inperativ von lĩguot: sit, Jānīti, vaŗa bungas, līguo, līguo! [Vgl. dazu die Literatur bei Doebner Mag. XX, 4, 75 ff., sowie ligo, ligo! (als Ausruf) bērniņš! in Elgers Cantiones S. 23 und li. lingo! Niemi 71, bitutė, lingo! (öfters) Лит. нар. пѣсни И. А. Юшкевича (СП. 1867) № 10 und auch Потебня РФВ. VII, 226 und Wolter AfslPh. VII, 629 ff.]
Avots: ME II, 484
Avots: ME II, 484
līgot
lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
līkaža
lìkaža [C., PS., N. - Peb., Warkh. ], die Krumme, die Bucklige: kūkaža gāja ciemiņā, līkažiņa (līkašiņa BWp. 2155, ein Druckfehler) pavadīja. līka, līka vīra māte kâ ve̦cā līkažiņa BW. 23316, 10. līkuožiņa [? ] BWp. 2727, dial. für līkažiņa. lîkaža 2 [Lautb. ], Beiname der Schlange. [lîkaža 2 Schwitten "eine, die es allen recht machen will."]
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
līkmuguris
lìkmuguris, der Bucklige, einen krummen Rücken Habende: dē̦lu māte, līkmugure BW. 23615.
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
līknadzītis
lìknadzĩtis, der Krummkrallige, Krummfingrige: vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis pruojām! LP. II, 44. saimniece līknadzīte BW. 8182.
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
liksta
liksta, der Unfall, das Unglück, das Unheil, die Gehafr: tu dzīvību neesi saudzējusi mūsu ļaužu likstu dēļ Jud. 13, 20. kâ nu izpestīties nuo likstas? Etn. II, 77. [mums ir maize ar dzīvības likstu jāatve̦d Glück Jerem. 5, 7. - Zu liga ?]
Avots: ME II, 467
Avots: ME II, 467
likt
likt,
1): "atstāt" Skaista;
2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;
3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,
a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;
b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;
5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;
7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;
8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡
10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡
11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,
2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;
3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;
7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;
b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡
8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡
9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).
Avots: EH I, 741, 742
1): "atstāt" Skaista;
2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;
3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,
a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;
b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;
5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;
7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;
8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡
10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡
11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,
2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;
3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;
7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;
b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡
8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡
9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).
Avots: EH I, 741, 742
ļindens
ļin̂de̦ns 2 [Lautb.], quabbelig, moorig, schwankend: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb., [Bers.].
Avots: ME II, 540
Avots: ME II, 540
lingu
lipīt
lipît, - ĩju,
1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];
2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.
Avots: ME II, 474
1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];
2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.
Avots: ME II, 474
lipns
lipsnīgs
lipsnîgs, für laipnîgs, lipnîgs, freundlich, holdselig, hold: sniedza ruoku un runāja lipsnīgiem vārdiem Dünsb. [Vgl. li. lipšnùs "klebrig, anhänglich; liebenswürdig".]
Avots: ME II, 474
Avots: ME II, 474
lītains
liverēt
liveris
liveris,
1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);
2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.
Avots: ME II, 476
1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);
2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.
Avots: ME II, 476
lobiens
lobt
luôbt,
2): auch Auleja, Frauenb., Oknist, Saikava; in Auleja auch von anderen eilig verrichteten Tätigkeiten (schnellem Arbeiten, Essen u. a.);
4): auch Bērzgale, Kaltenbr., Sonnaxt, Wessen. Refl. -tiês,
2): auch Kaltenbr., Lixna, Oknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit ùo 2 ) Bērzgale, Līvāni: grib sagūt tās pīles, bet jam neluobjas Pas. XII, 165. vai man luobsies tie IX, 412. Zu luôbt 3 vgl. Fraenkel KZ. LXIII, 105.
Avots: EH I, 765
2): auch Auleja, Frauenb., Oknist, Saikava; in Auleja auch von anderen eilig verrichteten Tätigkeiten (schnellem Arbeiten, Essen u. a.);
4): auch Bērzgale, Kaltenbr., Sonnaxt, Wessen. Refl. -tiês,
2): auch Kaltenbr., Lixna, Oknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit ùo 2 ) Bērzgale, Līvāni: grib sagūt tās pīles, bet jam neluobjas Pas. XII, 165. vai man luobsies tie IX, 412. Zu luôbt 3 vgl. Fraenkel KZ. LXIII, 105.
Avots: EH I, 765
lobt
luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,
1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;
2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];
3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;
[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen;
2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];
3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]
Avots: ME II, 521, 522
1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;
2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];
3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;
[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen;
2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];
3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]
Avots: ME II, 521, 522
ločains
lùočaîns, sich schlängelnd, schlängelig: ceļš tapa luočaināks Eldgast. luočaina upīte Duomas III, 86.
Avots: ME II, 523
Avots: ME II, 523
ļodzīgs
ļuôdzîgs, wackelig, lax, schlaff C., Spr.: viņa gājiens lempīgs un ļuodzīgs Janš., (Bauske]. kājas kļūst ļe̦nganas un ļuodzīgas Janš.
Avots: ME II, 546
Avots: ME II, 546
ļogans
ļuôgans [auch Drosth., Trik., Lis.], wackelig, schwankend, watschelnd, schlaff, lose, lax: ļuogans cilvē̦ks A. XXI, 618; ļuogana gaita Stari II, 323; ļuogani suoļi Druva I, 206, gājiens tik ļuogans kâ pussprāgušam suņam Liev. ruokas ļuogani karājas Sudr. E., Etn. IV, 130. [sēdi ratuos ļuogani! tad kratīšanu viegli panest Fest.]
Avots: ME II, 546
Avots: ME II, 546
losk
losms
lotaga
luõtaga,
1) die Rute
Stockm. n. Etn. II, 129; [(gesprochen mit ostle. ū aus uo) "etwas zum Schlagen (ein Strick, eine Peitsche)" Neu-Laitzen; eine Rute zum Schlagen Dricē̦ni, Biržgalis);
2) der Angelstiel
Kalnzeem;
3) ein gewandter Mensch:
zē̦ns izvijas kâ luotaga Dond.;
[4) ein Buckliger
Wid.].
Avots: ME II, 528, 529
1) die Rute
Stockm. n. Etn. II, 129; [(gesprochen mit ostle. ū aus uo) "etwas zum Schlagen (ein Strick, eine Peitsche)" Neu-Laitzen; eine Rute zum Schlagen Dricē̦ni, Biržgalis);
2) der Angelstiel
Kalnzeem;
3) ein gewandter Mensch:
zē̦ns izvijas kâ luotaga Dond.;
[4) ein Buckliger
Wid.].
Avots: ME II, 528, 529
lubstaga
lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]
Avots: ME II, 509
Avots: ME II, 509
ļuburīgs
lūdzams
lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,
1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;
2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;
3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.
Avots: ME II, 517
1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;
2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;
3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.
Avots: ME II, 517
ļukans
lūks
ļuksīt
I ļuksît, -ĩju, ungern, widerwillig gehen Stelph.: kur jau muižas cūkas skrien, tur māju ķirlas pakaļ ļuksī Jauns.; [ļuksît od. ļukšât "laufen" Warkl.]
Avots: ME II, 542
Avots: ME II, 542
ļumans
ļumans,
1) mollig, wohlbeleibt
Trik.; ["kas ļum" N.-Peb., Lis.: ļumana cūka; auch als Subst.: iet kâ ļumans Lis.;
2) "?": guovis, kam ļumana (mit hochle. a aus e̦?) gaļa, nav tauku devējas Zaravič;
3) ļumans (mit hochle. a aus e̦?)"staigns, kas līguojas" (Adj.) Bers.].
Avots: ME II, 542
1) mollig, wohlbeleibt
Trik.; ["kas ļum" N.-Peb., Lis.: ļumana cūka; auch als Subst.: iet kâ ļumans Lis.;
2) "?": guovis, kam ļumana (mit hochle. a aus e̦?) gaļa, nav tauku devējas Zaravič;
3) ļumans (mit hochle. a aus e̦?)"staigns, kas līguojas" (Adj.) Bers.].
Avots: ME II, 542
ļumāns
ļumdens
ļum̂de̦ns 2 [auch Wandsen], sich schaukelnd, quabbelig, wackelnd vor Fett, geleeartig sich bewegend: ļumde̦na e̦ze̦ra mala Kand., [Selg.].
Avots: ME II, 543
Avots: ME II, 543
ļumdināt
ļumenis
ļumenis, der Mollige, Wohlbeleibte, Weichling: viņš ļumenis, kas ļumenis Mat., Mar., Burtn.
Avots: ME II, 543
Avots: ME II, 543
ļumens
ļumīgs
ļumîgs, schaukelnd, wackelnd (vor Fett), quabbelig, schwappelig [Fest.]: ļumīgas miesas. paspert ar kāju jūsu ļumīgai dzīvei A. XX, 947.
Avots: ME II, 543
Avots: ME II, 543
lumīt
lunka
luñka,
1): auch Windau n. BielU.; eine mit Balken od. irgendwie anders eingezäunte Stelle im Fluss od. See, wohin man Flösse hineintreibt
(mit uñ ) NB.; in ON auch Plvv. I, 285 und 293; ‡
3) "ein wackeliger Gegenstand, auch ein solches Körperglied"
(?) Seyershof: ruoka tāda luñka 2 (Adjektiv?); ne˙maz nav dzīvības iekšā.
Avots: EH I, 762
1): auch Windau n. BielU.; eine mit Balken od. irgendwie anders eingezäunte Stelle im Fluss od. See, wohin man Flösse hineintreibt
(mit uñ ) NB.; in ON auch Plvv. I, 285 und 293; ‡
3) "ein wackeliger Gegenstand, auch ein solches Körperglied"
(?) Seyershof: ruoka tāda luñka 2 (Adjektiv?); ne˙maz nav dzīvības iekšā.
Avots: EH I, 762
lunkāt
lupīt
ļurcīgs
ļurkāt
I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,
1) etwas Weiches reiben
Freis.;
[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);
3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];
4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)
Avots: ME II, 544
1) etwas Weiches reiben
Freis.;
[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);
3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];
4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)
Avots: ME II, 544
lustuki
Šķirkļa labojumos (2)
glumeklis
glumeklis ,* schleimige Substanz, Schleim ar šķidriem glumekļiem Konv. 2 355.
Kļūdu labojums:
schleimige Substanz, Schleim = eine ölige, fettige Substanz, um etwas glatt zu machen
Avots: ME I, 629
Kļūdu labojums:
schleimige Substanz, Schleim = eine ölige, fettige Substanz, um etwas glatt zu machen
Avots: ME I, 629
grūtspārne
grũtspā`rne, die Schwerflosse Neik. n. U.; ein beliebtes Beiwort der rauduvīte: rauduvīte, grūtspārnīte, sajauc dūņu e̦ze̦rā BW. 7542, 1; 23850.
Kļūdu labojums:
Schwerflosse = Schwerflügelige
Avots: ME I, 670
Kļūdu labojums:
Schwerflosse = Schwerflügelige
Avots: ME I, 670