Paplašinātā meklēšana

‡ akmiņsiêna, eine steinerne Wand: akmiņsienu nams Janš. Pag. pausm. 51.

Avots: EH I, 66

ârsiêna,

1) die äussere Wand, die Aussenwand
Sassm.

Kļūdu labojums:
1) die = die

Avots: ME I, 244

‡ ìekšsiêna, die Innenwand, Zwischenwand.

Avots: EH I, 523

‡ krustsiêna ² Salis, Siuxt, eine Querwand: akmiņus mūrēja klētīm stūŗuos un apakš krustsienām.

Avots: EH I, 661

pãrsiêna, die Zwischenwand: aiz plānās pārsienas sāka stipri gārgt Saul.

Avots: ME III, 175

pasiêna,

1): izlauzījuši pasienas akminus Latv. Av. 1856, № 6. kūtīm pasienas kašņāja laukā Upītis Pirmā nakts 359; ‡

2) der Boden hart an der Wand
Vank.: ķēķī tai gāts kaktā dažam p. caura Erlaa.

Avots: EH XIII, 172

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

pretsiena Stari I, 367, die entgegengesetzte, gegenüberliegende Wand.

Avots: ME III, 389

prìekšsiêna, die Vorderwand.

Avots: ME III, 397

‡ pussiena, eine halbe siêna 2: dabūjis nuo sievas pussienu ... vadmalas Janš. Bandavā II, 352.

Avots: EH II, 334

‡ *sausiena (od. *sausiens?), eine trockene Stelle: guovis sansienā sagrieztas vienuviet Janš. Mežv. ļ. II, 478.

Avots: EH XVI, 461

siêna,

1): nama s. BW. 19482. pie sienas likt, (einen Menschen zum Erschiessen) an die Wand stellen.
kâ caur sienu izrauts - auch Frauenb.;

2): ein Leinwandmass
- auch Auleja, Frauenb., Linden in Kud., Warkl.: senāk aužuot aude̦klu mēŗuoja ar sienām, - vienā sienā - desmit uolekšu Frauenb., Linden in Kurl. par sienu sauc vienu kārtu apkārt šķē̦rkuokiem Linden in Kurl. s. ir vienam istabas sienas gaŗumam līdzīgs diegu vai aude̦kla gabals Warkl.: vēl palika piecas sienas kre̦klu neaustas.

Avots: EH II, 494

siêna (li. síena "Wand"),

1) die Wand:
mājas, istabas siena. kâ caur sienu izvilkts (izrauts), wie durch die Wand gezogen (von einem dürren, elend aussehenden Menschen);

2) siêna ² Ahswikken, Dunika, auch ein Demin. sienīte BW. 6897, eine Einrichtung zum Garnaufscheren
Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; der Umfang des ganzen Scherrahmens Bielenstein Holzb. 396. ein Leinwandmass Dunika, Ahswikken: sienu uzmest, Garn an der Wand aufscheren St. divi vai trīs sienas uzmest, Gewebe in der Länge von 2 od. 3 Wänden aufscheren Bielenstein Holzb. 396. cik sienu apme̦sts? Zaļmuiža n. Latv. SauIe I923, № 12, S. 112. šinī baķī būs savas piecas sienas Dunika. nuoaudu vairāk nekâ desmit sienas . . . audē̦kla Janš. Bandavā II, 190, nuo vienas spuolītes deviņas sienas, nuo vienas sienītes deviņi dvieļi BW. 6897;

3) Seite:
pūrvietai četras sienas Lis. - Vgl. auch siena zīme. Wird allgemein auf siet "binden" bezogen; vgl. z. B. Oštir WuS. IV, 214.

Avots: ME III, 858

siênabuks ² , die Heuschrecke Dond.

Avots: ME III, 858

sìenamàis, s. sìet.

Avots: ME III, 858

siênaûgša ^2: uzrāpies sienaugšā Pas. XIV, 510.

Avots: EH II, 494

siênaûgša ² Salis, sienaugšiene De̦glavs Rīga II, 1, 63, = kũtsaûgša, der Heuboden.

Avots: ME III, 858

sìenavāle,

1) die Heuschwade;

2) eine Art Wolken:
raug, kur sienavāles! būs lietus Karlsruhe.

Avots: ME III, 858

šķḕ̦rssiêna,

1) die Querwand:
šķē̦rssiena šķiŗ vienu istabu nuo uotras Ahs. n. RKr. XVII, 55;

2) das Zwerchfell
V.

Avots: ME IV, 37

star̂psiêna,* die Zwischenwand; galmenieki uzcē̦luši... starpsienu starp karali un... tautu Rainis. cilvē̦ks tuo nuoturēja par pašas dabas uzce̦ltu starpsienu Vēr. II, 935.

Avots: ME III, 1047

vidssiêna, die Innenwand (die die Innenräume voneinander trennt) Oknist.

Avots: ME IV, 579

vidussiêna, die mittlere Wand: pirtī gar vidussienu bija pirts krāsns BW. I, S. 175.

Avots: ME IV, 581

viênsiênas* (gen. s.), einwändig: v. pe̦lduošie doki Konv. ² 629.

Avots: ME IV, 666

virsiena Jürg., = virsāji II 1: virsiena kaudzei sapuvusi.

Avots: ME IV, 612

zemsiêna, der Raum unter einer Wand: ē̦kām pamats jāliek ve̦cā mē nesī, tad akmeņi nelien nuo zemsienas ārā Jakobstadt.

Avots: ME IV, 713

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

‡ àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56

‡ àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61

apãrnis [wohl aus apārdnis], zum Trocknen zusammengeführtes, dichtausgebreitetes Heu AP.: nuomet grābekli siena āpārnī Egl., C. Wurzelverwandt mit ārdît.

Avots: ME I, 76

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83

‡ apèirìenis ² Oknist "ein runder apãrnis": siena piekratīts liels a.

Avots: EH I, 80

‡ apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

‡ apķĩpât Siuxt, (eine Arbeit) verhunzen (?): es tev neduošu siena kaudzi a., tā jāduod labam metējam mest.

Avots: EH I, 96

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apkvêpt, auch apkvêpêt, ringsum räucherig werden, sich mit Russ überziehen: dūmiem apkvē̦pušas sienas; apkvē̦pusi bilde Kaudz. M. 21.

Avots: ME I, 98

[apļepinât, tr., bewerfen: sienas ar māliem Weinsch.]

Avots: ME I, 103

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101

apmel˜nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

‡ appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106

‡ applicêt Warkl., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum glätten (perfektiv): a. smilšu vai siena (s)kaudzi.

Avots: EH I, 105

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

aprèibt (li. apreĩbti "schwindlig werden"): berauscht (beduselt) werden J. Al.: a. nuo liela prieka, nuo svaiga siena smaržas, nuo alus.

Avots: EH I, 108

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.

Avots: ME I, 121

‡ apskrĩpât AP., Salis, bekratzen: a. sienas.

Avots: EH I, 113

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt ² visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât ² (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

apsūpêt: apsũpējušas sienas Katzdangen.

Avots: EH I, 118

‡ apšvīkât, = ‡ apstrĩpât: nerātnis apšvīkājis visas sienas.

Avots: EH I, 120

‡ apsvītrât, = ‡ apstrīpât: a. sienas.

Avots: EH I, 119

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ apvitêt, ringsum weiss tünchen (perfektiv): figūras pie sienas ar kaļķiem apvitē̦tas Pet. Av. I, 224.

Avots: EH I, 126

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

‡ atbir̂zt, = atdrupt: sienai apme̦tums atbirzis.

Avots: EH I, 135

atbùods ² ,

4): "siena%20%C5%A1%C4%B7%C5%ABn%C4%AB%20par%20priek%C5%A1as%20si%C3%AAnu%20t%C4%81l%C4%81k%20uzkrautais%20siens">siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 137

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atcere, die Erinnerung: gan mīļi atcere pie tevis sienas A. XVI, 402.

Avots: ME I, 153

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

‡ atgrūstelêt, wiederholt (oder mehrere leichte Objekte) ab-, zurück-, herstossen: a. krē̦slus nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ atgŗût ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, seitwärts niederstürzen (intr.): sakŗautie kuoki atgŗuva nuo sienas ar lielu truoksni.

Avots: EH I, 143

atjàukt, tr., auseinandnrnehmen od. werfen: [siena gubu S., Kalz.], sē̦tu Spr.

Avots: ME I, 162

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168

atkrẽ̦sluôtiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln, sich zeigen: uz sienas atkrē̦sluojās kāda kuoka ē̦na Vēr. II, 643.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 168

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

‡ atle̦ku, Adv., abstehend, losgelöst Bērzgale: papīrs nav pielipis pie sienas, bet stāv atle̦ku.

Avots: EH I, 153

atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. ¹ 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.

Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. ¹ 184 = Konv. ² 184

Avots: ME I, 174

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

‡ atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruokā (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēmās uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188

atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.

Avots: ME I, 200

‡ atšķuobît, wiederholt neigend her-, wegschieben Bers.: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 174

‡ atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz kādam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

‡ attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176

‡ attrĩcinâtiês Stenden, = ‡ attricinâtiês 2: ratiem skrūve var a. vaļā; sienas apme̦tums var a.

Avots: EH I, 177

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

‡ II atviļât C., her-, wegwälzen: a. akmeni nua sienas.

Avots: EH I, 181

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

aûgšenieks, ‡

2) "lūciņš rijā virs durīm, sienas%20pus%C3%AF">uz kambaŗa sienas pusï Mahlup: a. ir mazs luodziņš, iegriêzts vienā baļķī. augšenieku laiž vaļā tad, kad ir liela suta; ‡

3) "wer oder was oben ist"
Vīt.

Avots: EH I, 185

badaîns,

1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;

2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.

Avots: ME I, 247

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

bal˜têt, -ēju, bal˜tinât (li. báltinti), baltuôt, tr., weissen, weiss machen: istabu, griestus, sienas. bajāriņš savas meitas ar sudrabu baltināja BW. 2857. kas tuo baltu baltināja BW. 4500. sienas baltinājums, das Ausweissen der Wand.

Avots: ME I, 257

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

bèigt, -dzu, -dzu (li. beĩgti), tr., endigen, vollbringen, aufhören, mit Akk. und abhäng. Inf.: viņš beidz pat˙laban savu darbu. beidz jel reiz savus pātarus, höre auf mit deiner Litanei. kur tās puķītes galu beidz? Vēr. I, 1903. kungs nevar beigt dusmuoties, nuobrīnīties. Refl. -tiês,

1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;

2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. fīnis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 ¹ und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. ² 294].

Avots: ME I, 277

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

II braģis,

1): auch Dunika, Grob., Iw., Linden; ein Heuhaufen mit einem Dach
Gramsden: uz siena braģiem Janš. Mežv. ļ. II, 375; ‡

2) Demin. braģītis, ein Regenschirm:
brangs b. ar . . . kaula turekli Janš. Bandavā I. 284.

Avots: EH I, 236

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

‡ II bûksnis Kalz., (mit û ² ) Bauske "= žûksnis": iznesa būksni avīžu Daugava 1928, S. 18. "nuo salmiem vai lupatām savīstīts aizbāžamais; siena%20kl%C4%93pis">savĩstīts salmu vai siena klēpis" Grünwald.

Avots: EH I, 257

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ II čuks AP., PV., = ‡ čuka 1: ar kuoka čuku čukā putru pudelē iekšā AP. siena gabanai pašaun divus čukus (lapu vietā), ka var vest ar zirgu PV.

Avots: EH I, 294

čupata, [eine Flocke Spiess n. U.], ein Weniges, ein klein wenig: mums siena vairs nav ne čupatas Kand. In Angermünde čupats, ein Stäubchen.

Avots: ME I, 421

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

‡ daderêt, bei einer Verabredung (Vertragsschliessung) zudingen Kaltenbr.: daderēja siena vai ve̦zumu, vai divi.

Avots: EH I, 301

dagrìezt, tr., hinkehren, hinlenken: pie durvīm es dagriezu (kamanas) Ltd. 1788. [dagrieza (kehrte zu) man muguru Drsth. Refl. -tiês, sich hin wenden zu: dasagrieze siena kaudzi Sprogis 206.]

Avots: ME I, 430

[dakãrt Drsth., anhängen: d. svārkus pie sienas. Refl. -tiês, sich anhängen.]

Avots: ME I, 433

[dasliegt Kaunata, daslìet Drsth., anleh nen: d. kuoku pie sienas.]

Avots: ME I, 442

I derža,

7): auch Saikava; "sienamie%20valdzi%C5%86i">salmu palaga sasienamie valdziņi Lubn.; ‡

8) "ratu šķē̦rskuoks" Kalz.

Avots: EH I, 316

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

I dirbņa, feiner Regen: kas nu sienam vainas; mazs dirbņa uzdirbinājis Naud.

Avots: ME I, 469

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

‡ dze̦nakls Salis, die unteren Stangen des Gerüstes beim Heuschober ("siena%20kaudzes">kuoki zem siena kaudzes; kaudzes vieta").

Avots: EH I, 355

dzìeznât ^2, bereifen (von einem Raum): pagrabam sienas dzieznā Mar. n. RKr. XV, 113.

Avots: ME I, 563

gabalnieks,

2): saimnieki ... nestellējuot siena gabalnieka Drustu pag. tiesas spriedumi № 30.

Avots: EH I, 375

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda ² Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds ² Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631

gluži,

2): g. (gludi, tīri) siena kast Warkl.

Avots: EH I, 395

gnĩdlaiža, eine kleine Bremse, gew. spindele genannt: nuo tā laika visi zirgi siena laikā ar spindzēm (gnīdlaižām) kaudamies klanās Etn. III, 64.

Avots: ME I, 634

grâbeklis: acc. s. grābekliņu BW. 17864 var.; 21298, 3 var.,

1): siena grābeklītis BW. 28722. rijas grābeklīti 21298, 1 var.;

2): vēja g. auch Warkl.

Avots: EH I, 400

gram̃šķis,

3): gramšķi, Zusammengefegtes, Zusammengescharrtes
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; gram̂šķis Warkl., ein wenig, ein kleines Stück: nav siena ni gramšķa; ‡

4) "einer, der (mit Absicht) umhergreift, -tappt"
Prl.; gluži kâ gram̂šķis ("?"): nepabeidzis vienu, jau sāk uotru Saikava.

Avots: EH I, 398

gram̃šķis,

1) der Fasler, Schwätzer
[Neuermühlen]: gramšķim nav ne˙kā laba kuo runāt; viņš jau tikai gramstās šur un tur Ulp.;

[2) gramšķis Stenden, jem., der verschiedene Kleinigkeiten zu entweden pflegt;]

3) der Plur. gramšķi, Zusammengerafftes, zusammengeraffte Sachen
Lasd. n. A. XIII, 252; "Abfälle" Schwanb. [siena gramšķis (in Lub. gramšķi) Aps.]

Avots: ME I, 637

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673

gubana, = guba: siena gubanas MWM. VII, 106. [Wohl kontaminiert aus guba und gabana.]

Avots: ME I, 673

gubt, [gùbu Nieder-Bartau od.] gubstu [Ruj., Bers., Kreuzb.], St., U., gubu, einsinken, sich senken, sich niederbücken, zusammenfallen: gubts de̦guns U. b. 110, 33 siena kaudze sāk jau gubt (kleiner werden) Dond.] Von einem prs. gūbstu: gūbsti nu virsū! AP. [wohl: falle nun her (über jem.)! - Nebst gubināt, guba, gubāt, gūbruot, gūbāt u. a. zu li. gubúotis "sich verflechten" gùbulas "Knäuel", dvìgubas "zweifach", gaũbtis "sich krümmen", apr. gen. s. fem. g. dwigubbus "zwiefacher", aksl. gъno,ti "biegen", prěgybati "beugen", r. губа "Busen; Bucht" und vielleicht ae. géap "gekrümmt", d. schweiz. guppel "Höcker" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 136 f., Persson Beitr. 105 u. 835 ² , Berneker Wrtb. I, 366 f., Trautmann Wrtb. 100 f., van Helten PBrB. XXX, 218].

Avots: ME I, 674

guļvieta, guļuvieta, Schlafstätte: guļuvieta = vīšķis gružainu, puiekļainu siena saslauku Vēr. I, 1033.

Avots: ME I, 680

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za ² Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. ² 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za ² ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. ² 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. ² 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681

guzma,

1): nuo siena ve̦zuma nuovēlās liela g. Frauenb.

Avots: EH I, 421

‡ gvàltnieks ² Kaltenbr. "kam atskaituot citas klaušas, senāk bijis jāiet Kaldabruņas muižā siena ievākšanas darbuos".

Avots: EH I, 425

[ìedrupt,

1) sich abzubröckeln anfangen:
upes krasts iedrupis; siena iedrupusi;

2) einstürzen
(intr.): kartupeļu bedre iedrupusi Salis.]

Avots: ME II, 11

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

I ìejukt, sich zwischen etwas verlieren: man iejuka ce̦pure salmuos, sienā Wend., Lasd., N. - Bergfried. viņš iejuka siena blāķī Kaudz. M. 24.

Avots: ME II, 23

[iekāre̦ns, nach innen od. vorne gekrümmt od. gebogen: iekāre̦na siena M. Aron.]

Avots: ME II, 26

ìekārnît,

1) einscharren
U.;

2) anfangen auseinander zu breiten Adsel:
tikkuo siena gubu iekārnīja, te lietus klāt Wend.;

3) viel (ein)essen:
bet tad ta nu brangi iekārnīju Bers.

Avots: ME II, 26

ìekļautiês,

1) sich (hin)einschmiegen:
iekļauties krāsns vis˙siltākajā kaktiņā Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 595. iekļaujas sirdī Plūd. Llv. II, 137;

2) einsinken:
siena iekļāvusies Lasd.

Avots: ME II, 28

‡ II ìekuoklêt,

1) plumpen, nachlässigen Schrittes herein-, hineingehen
Golg., N.·Schwanb., Selsau, Sessw.;

2) "langsam herein-, hineinfahren
(tr.)" Dricēni: siena ve̦zumu iekuoklēja sē̦tā.

Avots: EH I, 524

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522

ìekŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) für sich hineinlegen, -laden:
žīds bija sev iekrāvies pilnu ve̦zumu siena Dunika;

2) unversehens hineingeladen werden:
šai ve̦zumā iekrāvies par daudz;

3) sich einlassen:
es ar tādiem neiekŗaujuos Frauenb.

Avots: EH I, 523

‡ ìekruôstît, ein wenig herein-, hineinkramen, -laden Kalz. n. Pil. mat. 27, Bers.: viņš jau iekruostījis drusku siena savā šķūnī.

Avots: EH I, 523

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

[ìešķiêst,

1) hineinsprengen, - spritzen
(trans.): dubļus acīs Arrasch, Bauske;

2) auseinanderzuwerfen beginnen:
iešķiesta siena guba Wolm.;

3) "einschneiden (?)":
viņš iešķieda drēbē Warkl.]

Avots: ME II, 77

ìesprudzinâtiês, stecken bleiben: siena ve̦zms iesprudzinājies šķūņa durīs Dond.

Avots: ME II, 71

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izbalsinât,

1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;

2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.

Avots: ME I, 715

izbiras Kastran, Hofzumberge, etwas Ausgestreutes, Abgefallenes viņa laukā izbiras neciešu LP. V, 308. šur tur sitās zvirbuļu bari ap siena izbirām A. XVI, 700. saimniece izvārīja izbiru putru. [siena izbiras Fest.]

Avots: ME I, 716

izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis ² [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].

Avots: ME I, 719

izčam̃dît, ‡ Refl. -tiês Dunika, eine Zeitlang süchend tasten: i. meklējuot pa visu siena ve̦zumu.

Avots: EH I, 439

izdevîgs,

1) erbieg, günstig:
šuogad izdevīga labība, vasara Etn. I, 61. šuodien izdevīgs siena laiks. izdevīgs brīdis, ein günstiger Augenblick, eine günstige Gelegenheit, dafür neuerdings auch izdevība allein;

2) erspriesslich, erfolgreich, geschickt:
izdevīga man gaitiņa BW. 17317.

Avots: ME I, 727

izẽpẽt, zerstören, izkašņāt, izjaukt: vistas izēpējušas burkānu duobi. vējš izēpējis siena gubu Drsth. [Zu ērpêt I?]

Avots: ME I, 735

izgâzît, wiederholt wackeln machen, zum Umsturz bringen: izgāzītas sētiņas Blaum. Refl. - tiês, auseinanderfallen: izgāzījušās sienas Druwa I, 164.

Avots: ME I, 737

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izgnutêt, sich ausbiegen, verschieben: ve̦cajai ē̦kai visas sienas izgnutējušas Dodn. [Wohl zu li. gniùsti "гнести".]

Avots: ME I, 738

I izgrauduôt, ausreinigen: griestus, sienas Druw.; ["izbirdināt" Lasd. n. A. XIII, 252].

Avots: ME I, 739

‡ izgrem̂zt Smilten, = izgraûzt 1: i. siênu. Refl. -tiês Smilten, (mit em̂ ² ) Schibbenhof, nagend (aus einem Verschluss) heraus-, hinausgelangsn; se̦sks var i. nuo slazda, sivē̦ns - nuo aizgalda, pele - cauri sienai.

Avots: EH I, 449

[izgumt, sich auswärts ausbiegen: kuoks izgumis; siena izgumusi N. - Peb., Borchow.]

Avots: ME I, 742

‡ izķē̦gât, auswühlen (?): viņš izķē̦gāja visu biezputru Wessen, visu bļuodu C., N.-Peb., visu siena gubu ebenda.

Avots: EH I, 461

izkļaûtiês [Kr.] sich verrenken Neik.; sich ausbeugen: [siena nuo ve̦cuma izkļâvusies uz āru Nötk., Bers.: sich über etw. strecken Oppek.; sich durch eine Menge drängen Erlaa: es pa tumsu izkļāvuos ārā Serb. n. A. XIV, 314.

Avots: ME I, 753

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

‡ izļeminât Frauenb., = izleminât: krituse nuo siena ve̦zuma un izļeminājuse ruoku Janš. Bandavā II, 109 (ähnlich Precību vies. 24).

Avots: EH I, 464

izlipinât (li. išlipìnti), auskleben: sludinājumus; avīzes pie sienas.

Avots: ME I, 764

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

izmĩzinât, ‡

2) "saveikt pēc saviem ieskatiem; līdz patikai nuostrādināt" Wessen: beidzuot dabūjis brāli pie siena pļaujas, tuo tad arī labi izmīzināja.

Avots: EH I, 467

‡ izņukt "sich schlaff öffnen" Zarnikau: mute viņam izņuka un paspīdēja zuobi; izjukt (?): siena ve̦zms izņucis Wandsen. plācenis izņucis Jürg. klaips izņucis ("?") Schwitten.

Avots: EH I, 469

izpiñdzelêt, tr., auspinseln: sienas.

Avots: ME I, 780

[izpist (išpìsti), efutuere: es izpisu jaunu meitu BW. 35198, 2. Refl. -tiês, zur genüge den Geschlechtsakt vollziehen: nebij vaļas siena pļaut, ne ar lāga izpisties BW. 35347, 1.]

Avots: ME I, 780

‡ izpor̃zât Lemb. "sabuojât": lietus izporzāja siena kasīšanu.

Avots: EH I, 474

izpuķêt (unter izpuķuôt ): visa siena izpuķē̦ta Ramkau, die ganze Wand ist mit Blumen bemalt.

Avots: EH I, 475

izpurzât: vējš izprirzājis ² siena gubu Bers.

Avots: EH I, 475

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

izsìet, tr.,

1) bindend verbrauchen:
es jau visas dzijas e̦smu izsējis;

2) bindend vernichten:
sieni, sieni, ka vari izsiet (dzirgzdi) LP. VII, 1254;

3) izsiet (perfektiv zu siet) sierus, Käse machen, indem man die Milch in ein Tuch bindet:
izkuļat sviestu un izsienat sierus Poruk. Refl. - tiês, zur Genüge [oder erfolglos] binden: meitas visu dienu izsējušās rudzus. [viņš izmuokās, izsienas, bet... atstāj pastalu tādu pat, kâ tã bijusi Latvija No 926.]

Avots: ME I, 797

izsist, ‡

2) aus-, aufklopfen, klopfend auflockern:
salmu ieliņa jāizsit ("jāizpurtnä) ar ruokām Seyershof. i. siena vāleņas Auleja; ‡

3) im Schlagen übertreffen
("uzvarēt sišanā") Kaltenbr.: gailis izsit kurķinu; ‡

4) pēc raksta bij jāizsit, kad mazgāja kre̦klus Frauenb., beim Wäschewaschen musste man (mit. dem Bleuel) im Takt schlagen können;
‡

5) šī drēbe izsit vairāk pēc sarkanas ... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85, die Farbe dieses Stoffes hat eher einen Stich ins Rote.
Refl. -tiês, ‡

4) izsitās par zemi; stürzte
(intr.) nieder Pas. IV, 507 (aus Viļāni); ‡

5) i. nuo spē̦ka, (bei sehwerer Arbeit) die Kraft verlieren, kraftlos werden
Auleja.

Avots: EH I, 479

izsist, tr., aus -, herausschlagen: acis, zuobus. jūriņa nesa, nepanesa, izsit vilnis maliņā BW. 13373. luodes izsit ādā caurumus A. XX, 114. izsist ratus ar aude̦klu, sienas ar skaliem. puiši pa ziemas vakariem savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vē̦lāk izsituot striķuos, woraus man Sricke macht Etn. III, 75. Refl. - tiês;

1) Ausschlag, Bläschen bekommen:
man mute, mēle izsitusies, ka ne˙maz nevaru ēst;

2) zur Genüge schlagen:
izsitušies, kamē̦r beigās nuosituši čūsku;

3) sich burchschlagen, durchhelfen
Ar.

Kļūdu labojums:
Sricke = Stricke

Avots: ME I, 797

izšķiebt, tr., schief machen: viņš izšķiebis lūpu, er macht ein schiefes Maul. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen: sienas drusku izšķiebušās Kand., Siuxt. Subst. izšķiebums, schiefe Lage, Ausbeugung: jaunajā klētī jau ieradušies izšķiebumi.

Avots: ME I, 812

‡ izšķirbât Bērzgale, mit Ritzen, Spalten versehen (perfektiv): zuosis izšķirbāja sienas (die Gänse pickten aus den Wandspalten das zum Kalfatern gebrauchte Moos heraus).

Avots: EH I, 485

izspaîdît, tr., freqn. zu izspiêst ausdrücken: viņa asinis būs izspaidīt pie altāŗa sienas III Mos. 1, 15. mēs kungus un kundzes izspaidīsim kâ slapjas lupatas Niedra.

Avots: ME I, 801

izstutêt, tr., mit Stützen versehen: pagrabu izstutē, lai neiekrīt griesti un sienas Dond. A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

‡ iztept (li. ištèpti ) Dunika, Izvalts, Kapiņi, Rutzau, Višķi, ausschmieren, bestreichen: i. visus traukus. Refl. -tiês Višķi, sich beschmieren: pie baltas sienas drēbes var i.

Avots: EH I, 489

‡ izticen PV., Adv., zur Genüge: mums šuogad siena ir i.

Avots: EH I, 489

izturêt,

2): ve̦cāki tevi iztur un lutina tik ļuoti Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 273; ‡

6) eine Zeitlang (ein Haustier) halten; = izmitinât: vienu gadu mēs izturējam zirgu, bet tad pārdevām Seyershof. kai siena bij pē̦rn, piecas vuškas izturējām Auleja. muļķis nevavarēja jā (= vērša) i. Pas. XII, 346. Refl. -tiês,

1): es svaigi izturuos Pas. XI, 330; ‡

2) "den Verlockungen widerstehen, in alte Fehler nicht verfallen, sich konservieren"
P. Alūnāns.

Avots: EH I, 491

I izvitêt, tr., ausweissen: istabas, sienas.

Avots: ME I, 830

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94

II jãvals [Dunika], die Schar, die Menge Kalleten: [liels jāvals siena Dunika.]

Avots: ME II, 107, 108

je̦gums, die Menge, Masse: tur liels je̦gums siena Bers., Smilt.; viss sabūvē̦ts je̦gumā Treiden.

Avots: ME II, 109

‡ jūklîgs,

1) verworren, chaotisch:
nuo diktas, jūklīgas runas Kaudz. Jaunie mērn, laiki III, 187;

2) leicht auseinandergehend
(mit û ² ) Schibbenhof: j. siena ve̦zums.

Avots: EH I, 569

jũrmala (li. júrmala ): gāju jūrmaleņās siena kastu BW. 28594, 1.

Avots: EH I, 569

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kam̃maris, = kambaris Manz. Spr. Sal. 7, 27: taisāt man siena vietu malējiņa kammarī BW. 703; 7990.

Avots: ME II, 151

kam̃pšķis, eine Handvoll (cik ar ruoku var saņemt Gold.): meita ieme̦t guovei, zirgam kampšķi siena Kand., Sassm.

Avots: ME II, 152

[II kapele U. "jeder kleine Haufen" (siena k., smilšu k.). Wenn wirklich mit a (und nicht ā, vgl. kāpele) zu lesen, nebst kapuole zu slav. kopá "Haufen" (bei Berneker Wrtb. I, 562.]

Avots: ME II, 158

‡ karenêt, = karnât II 2: uz sienas karenē lāča kažuki Pas. XII, 88.

Avots: EH I, 588

kar̂siens,

1) das Schwitzen bei der Arbeit im heissen Sommer:
tas tik bij karsiens! Bers. [sìenu grābjuot bija liels karsiens Drosth., Salis];

2) = karseklis I A. XVI, 476;

3) Prügeln
[Lis., Bers., Ruj.]: tu arī gribi karsiena Degl. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 164

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

II kašelis, auch kašele, ein netzartiger Sack, z. B. zum Aufbewahren von Heu auf der Reise U. kašelis - nuo auklām tīkla veidā pīts maisveidīgs siena iebāžamais, kuo sienu paņemt uz ceļu līdz Ober - Kurl., Infl., In Livl. dafür ķīpa. piekusušam zirģelim viņš nuosvieda priekšā siena kašeles Kat. kal. 109. kašel(i)s, lederne Tasche, Betteltasche St. [Nebst li. kašẽlė "Kober, карман"] aus r. кошéль "Heukorb, Brotsack". [Wohl auf Grund des deminutivisch aussehenden kašele ein kaša L., St., U. "ķeša" entstanden.]

Avots: ME II, 170