Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3182)

abars

abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".

Avots: EH I, 1



agrs

agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].

Avots: ME I, 12


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizārstēt

àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbārstīt

àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22




aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizērst

àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22


aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31


aizkarsēt

àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29


aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29


aizkarst

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31


aizkārst

àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30


aizkārstīt

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31


aizķerstīt

àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34


aizkurs

àizkurs,

2) : auch Lubn., Peb., Ramkau, Warkl.

Avots: EH I, 33


aizkurs

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkurstīt

àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33


aizmirsība

àizmìrsĩba, Vergessamkeit: aizmirsībai jau nav ar kuo līdzēt VII. 62.

Avots: ME I, 41



aizmirsīgs

àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.

Avots: ME I, 41


aizmirsināt

àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39


aizmirst

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirstība

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41


aizmirstīgs

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41


aizpērslot

àizpē̦rsluôt,

1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;

2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.

Avots: EH I, 42


aizsērst

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49


aizskārst

àizskārst (wo?) "voraussehen; erfassen": nevarēja tuo lietu aizskārst.

Avots: EH I, 48



aizšķērst

àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55


aizšķirstīt

àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55


aizsmirst

àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50



aiztversme

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57


aizvārst

àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62


aizvārstīt

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62


aizvārstīt

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59


aizvērst

aîzvêrst 2 Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.

Avots: EH I, 63


aizvirst

àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63


alcers

alcers, Butterteller Etn. III, 129 (aus Nurmhusen). [in Wandsen und Erwahlen dafür al˜ste̦rs, in Nurmhusen auch - al˜sars. Aus mnd. halster "halber Scheffel"?].

Avots: ME I, 66


alstars

al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68


āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193


āmars

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239


āmurs

ãmurs (unter ãmars): gen. pl. āmuriņu BW. 32086.

Avots: EH I, 193



antvars

antvars, = atvars n. U.

Avots: ME I, 71



apars

apars,

3) : auch in Golg.;

6) ein flacher Teich
Zaļm.

Avots: EH I, 71


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apārstēt

apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72


apbārstīt

apbãrstît (li. apbarstýti), bestreuen, überschütten: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 76


apbirst

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77


apcirst

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês,

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties;

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79



apdars

apdars (li. ãpdaras), Kleidung (Kurisch Haff n. Mag. XVIII, 142.)

Avots: ME I, 80



apdirst

apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,

1) sich besudeln;

2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.

Avots: ME I, 81


apdurstīt

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei;

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apērst

apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80


apkarsēt

apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90


apkarst

apkar̂st, ein wenig (ringsum) heiss werden (perfektiv): ūdens jau apkarsis.

Avots: EH I, 90


apkārst

apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91



apkārstīt

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91


apkārstīt

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94


apķerstīt

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98


apkurst

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96


apmērs

apmẽ̦rs, ‡

2) die Anprobe (eines neuen Anzugs)
Bewern: iet uz apmēru.

Avots: EH I, 102


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apmirst

apmirst (li. apmiršti) Für. I (unter mirst), = àizmirst, vergessen.

Avots: EH I, 102


apnērst

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109


appārslot

appā`rsluôt, gleichbedeutend mit appḕ̦rsluôt.

Avots: ME I, 110


appērsēt

appērsêt U. (unter pērsêt), bereifen.

Avots: EH I, 104


appērslot

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111


appērsnes

appērsnes, Mehltaupilz Konv. 1 102, s. apsar̂mes.

Avots: ME I, 111


appirsties

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]

Avots: ME I, 111


apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119


apskārst

apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113


apsmirst

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124



aptvars

aptvars,

1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.

Avots: EH I, 123


aptvars

aptvars, der Umriss, die Contour, der Umfang: e̦smu jau uzmetis gle̦znas aptvaru MWM. IX, 11. molekulu dzīvā spē̦ka summa līdzīguos aptvaruos dažādām gāzēm vienāda Konv. 2 1736. Auch: Umfassung.

Avots: ME I, 132


aptvarstīt

aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123


apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132


apvārsme

apvā`rsme 2,

1) der halbkreisförmige äussere Haufen, der beim Getreideworfeln entsteht
Lub.;

2) der Horizont:
pie apvārsmes uguņa blāzmas Dünsb.

Avots: ME I, 134


apvārsnis

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134


apvārsnis

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134


apvārstīt

apvãrstît

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125


apvārstīt

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134


apvērst

apvḕrst,

1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvirst

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126



ārlaidars

ârlaĩdars, Hürde für das Vieh auf dem Felde Kand., Ahs.; vgl. lauklaidars.

Avots: ME I, 243


ārs

ârs: auch Laitzen, Orellen, Siuxt,

1) (s. âra

1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;

3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.

Avots: EH I, 195


ārs

ârs,

1) = âra: āruos māsa uzaugusi, aizve̦d purva maliņā BW. 22347;

2) der Geck
(Naud.); s. âra.

Avots: ME I, 244


ārsala

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. 2 258.]

Avots: ME I, 244



ārsēja

[ârsēja Bers., Kaltz., Matk., ein Saatfeld ausserhalb des eigentlichen und gewohnten Ackerlandes. auzas iesē̦tas ārsējām Kalz., der Hafer ist ausser der Reihe gesät worden, d. h. nicht in der Reihenfolge, nach der man sonst auf einem Acker die verchiedenen Getreidearten auf einander folgen lässt.]

Avots: ME I, 244


ārsēš

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244


ārsiena

ârsiêna,

1) die äussere Wand, die Aussenwand
Sassm.

Kļūdu labojums:
1) die = die

Avots: ME I, 244


ārspus

ârspus, = ârpus: a, pagasta ni˙maz neprecējās Linden.

Avots: EH I, 195


ārspuse

ârspuse Wainsel n. FBR. XIV, 87, Oknist, Salis, Pas. II, 939, = ârpuse.

Avots: EH I, 195


ārste

ãrste, ‡

2) die Arztin.

Avots: EH I, 195


ārste

ãrste [aus mnd. arste], comm., jetzt meist ãrsts, der Arzt.

Avots: ME I, 244


ārstene

ãrstene, die Ärztin Pas. VIII, 288.

Avots: EH I, 195


ārstēt

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244


ārstēt

II ā`rstêt 2 Auleja "tramdīt": guovis viena uotra ārstē (jagen elnander, stossen einander mit den Hörnern).

Avots: EH I, 195


ārstniecība

ãrstniecĩba ,* die medizinische Wissenschaft; ãrstniecisks *, medizinisch: ārstnieciski raksti, jautājumi. ãrstnieks, der Arzt, der Kurpfuscher Etn. II, 165.

Avots: ME I, 244


asrs

asrs (unter ass): auch Dunika.

Avots: EH I, 131


astrs

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146


astrs

I astrs,

2): auch astŗi Dunika.

Avots: EH I, 132


astrs

II astrs (gesprochen astras, II. ãštras, slav. ostrъ) PIKur., = ass, scharf.

Avots: EH I, 132


atbars

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150


atbārstīt

atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134


atcirst

atcìrst, Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) abhauen: a. pirkstu.

Avots: EH I, 137


atcirst

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153


atdars

atdars (li. ãtdaras), offen PlKur.

Avots: EH I, 138


atdurstīt

atdur̃stît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: adatu.

Avots: ME I, 154


atdzirst

atdzìrst 2 (li. atgir̃sti) Oknist "=izdzirst, zu hören bekommen: es tik nuo ļaudīm atdzirdu, ka tavs brālis miris.

Avots: EH I, 140



atērst

atḕrst, tr., auftrennen U. [auch in Wolmar].

Avots: ME I, 157


atkāmurs

* atkãmurs, Widerhaken an der Angel Adam.; [aus Dondangen; gesprochen: atkãmars; aus * atkārums?].

Avots: ME I, 166


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkarsēt

atkar̂sêt od. atkar̂sinât Spr., tr., erwärmen.

Avots: ME I, 165


atkarst

atkar̂st erkalten Meselau: ūdens atkarsis.

Avots: EH I, 146


atkārst

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147


atkārst

atkā`rst Spr., das Kämmen der Wolle beenden [Wandsen].

Avots: ME I, 166


atkurst

atkùrst 2 (I s. prs. atkùrstu 2 "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),

1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;

2) (praet. atkùrsu 2 ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.

Avots: EH I, 151


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


ators

atuors: auch BW. 32886, 1, Janš. Līgava I, 333, Prl. n. FBR. VI, 84, Heidenfeld (mit uô), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69 (mit ùo 2 ), A. Laitzen, Geistershof, Grosdohn, Kalz., Kussen, Laubern, Laud., Lös., Lubn., Neugut, Ogershof, Saikava, Wallhof und Višķi n. FBR. XII, 127; vgl. den Waldnamen Atuoriņi Lvv. II, 64 (Saucken).

Avots: EH I, 177


ators

atuors, dial. für atvars, eine Tiefe in der Krümmung des Flusses (Aps., Bers., Erlaa, Saussen, Sessw., Lasd., Tirs., Kokenh. A. X, I, 629).

Avots: ME I, 206


atpirsties

[atpir̂stiês, zur Genüge furzen: atsapirda kumeliņš, pretim kalnu te̦cē̦dams BW. 34452 var.]

Avots: ME I, 181


ātrs

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196


ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245


ātrsirdība

ãtrsir̂dĩba, Heftigkeit, aufbrausendes Wesen Līb.

Avots: ME I, 245


ātrsirdīgs

ãtrsir̂dîgs, heftig, aufbrausend: cik tas ātrsirdīgs Niedra; Etn. IV, 99.

Avots: ME I, 245


atsērsnu

* atsē̦rsnu > hochle. atsārsnu (Aahof) bē̦rni zaķam, die ersten, im März [le. sē̦rsnu mēnesis] geworfenen Hasenjungen.

Avots: ME I, 189


atsērsņu

atsērsņu meita, die Brautschwester auf einer Hochzeit L. [Wohl zu sḕrst.] In Aahof sei atsērsnu meita eine Tochter, die einem kinderlosen Ehepaar etwa nach einer zehnjärigen kinderlosen Ehe geboren wird.

Avots: ME I, 189


atsērsties

atsêrstiês 2 Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164


atskārst

atskãrst: mit âr 2 auch Karls., Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 166


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķērst

atšķḕrst, tr., öffnen, sezieren: nuokautu luopu.

Avots: ME I, 201


atšķirstīt

atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),

1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;

2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.

Avots: EH I, 174


atšķurstīt

atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174


atspars

atspars (li. ãtsparas),

1) der Rück stoss:
nuo lēcienu atspara laiviņa bij atbīdīta Pump. R. II, 142; Gegenstoss, Gegendruck: duod atsparu ve̦zmam (kas taisās gāzties)! Ermes;

2) "die Widerstandskraft"
Vīt.

Avots: EH I, 168


atstars

atstars, der Viderschein: dienas atstari bāli riet man pie kājām Brig.

Avots: ME I, 197


atsvars

atsvars, 1): ein Stein am Ende des Brunnenschwengels Lettihn, Selsau, Warkl.; ‡

2) ein abgewogenes Quantum
(r. развѣс);

3) ein Gewichtstück ("svaru bumbä) Selsau u. a.

Avots: EH I, 173


atsvars

atsvars (li. ãtsvaras), das Gegengewicht, Gleichgewicht L., St.

Avots: ME I, 199


atturs

atturs, Rückhalt, Reserve: mūsu likteni bez attura tai uzticēt * Rain.

Avots: ME I, 206


attvarstīties

attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177


atvars

I atvars: dziļā upes atvarā BW. 32886, 1 var. (fig.) kādas dziesmes bij tai Mildai nu vai viss pasaules a˙! AP.

Avots: EH I, 178


atvars

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvars

III atvars (li. ãtvaras), osfen ev.

Avots: EH I, 178


atvārsne

atvārsne, Demin. -īte, ein weisser Streifen am blauen Himmel N. - Schwnb.

Avots: ME I, 208


atvārst

atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179


atvers

[atve̦rs, offen: atveries un stāvi atve̦ra Manz. Post. II, 213; atve̦ra mute, ein offener Mund Manz. Lettus, cap. IV; atve̦rs būt, offen sein Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 209


atvērst

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180


atvērst

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209


atvirst

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181


atvirst

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211


atžagars

atžagars "?": Pustēvine ir tik˙pat kâ a., visur viņai ķeŗas un duŗas Janš. Dzimtene III 2 , 188, kadeģa atžagars Līgava II, 140.

Avots: EH I, 183


atzars

atzars (li. ãtžaras "rupjš, ass"),

1): staipekņu augs ar savam saknēm un atzariem J. Veselis Daugava 1934, S. 3. rieti, saulīt, ... ze̦lta zariem zaruodama! pamet munam mūžeņam ... vienu atzarīti! BW. 18135, 8.

Avots: EH I, 182


atzars

atzars, atzaris, atzare,

1) der Nebenzweig;

2) Widerhaken:
šķēpa asmenim pierīkuot atzares Antr. II, 14;

3) übertr., der Sprössling:
A. bija saimnieku cilts atzaris Aps. II, 20. [atzars nuo viņas ce̦lma celsies Glück, Dan. 11, 7.]

Avots: ME I, 212


aukurs

aukurs, das Holz zum Heizen der Riege, der Korndarre Ar. [-kurs zu kur̃t "heizen". au- vielleicht über * auj- zu einem dissimil. aus * jauja entstanden * auja: li. jáuja "овинъ, рига, гумно", r. овинъ "Getreidedarre, Riege", ai. yáva-ḥ "Getreide", gr. ζειαί "Spelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 455 u. Boisacq Dict. 307.]

Avots: ME I, 223


auskars

àuskars (li. aũskaras), gew. Pl. àuskari, auch auškari A. XI, 148, Ohrgehänge (zu àuss und kārt).

Avots: ME I, 227


austrs

* austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]

Avots: ME I, 229


autrs

autrs ist ein Druckfehler für jautrs.

Avots: EH I, 189


autrs

autrs [Tirsen]"?": mežs ir tik aurs, tik atskanīgs Niedra A. XX, 7. [Scheint mit jàutrs ungefähr gleichbedeutend und verwandt zu sein: vgl. und av. III p. sing. api-aotāt̰ "begreife".]

Avots: ME I, 231


āžarsgs

âžarags, das Bockshorn: āzaraga pūtēji Janš. Bandavā II, 24.

Avots: EH I, 196


azbars

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.;

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191


azbars

azbars Ķemp., [Kārsava, Zb. XVI, 208], BW. 8177, f. àizbars 3.

Avots: ME I, 233


āzvars

āzbars (unter àizbars 4),

2) ãzbars PlKur., ein Grützkorn;
ãzbari PlKur., = putraimi.

Avots: EH I, 196


bādrs

bâdrs Kaltenbr., furchtbar, unheimlich: ustuba palika smagi bādra (d. h. leer, still, nachdem die Einwohner ausgezogen waren); dazu ein Adv. bâdrai Kaltenbr.: paliek ļuoti b. Zu bādêt.

Avots: EH I, 208



bagatiers

bagatiers, ein wohlhabender, reicher Mann; auch ein armer Mensch, der aber reich zu sein vorgibt Grünh.; auch bagateris: kas par bagateri, ka nu tā plātās Lasd.; dafür bagadiers A. XIX, 328. [ bagatieris AP., ein Riese. ] S. bagāturs und bagatirs.

Avots: ME I, 249


bagatirs

bagatirs, der Reiche Vornehme (nebst li. bagotyrus auss russ. богатырь): kad es jāju par laukiem, sauc man lielu bagatiru BW. 2990.

Kļūdu labojums:
suac man = sak[a] man[i]
2990 = 29900

Avots: ME I, 249


bagāturs

bagâturs: auch Pas. IX, 509, bagaturis Warkl. S. dazu auch P. Schmidt FBR. VII, 8. bagāturi ... 3858 zu ersetzen durch bagaturi... 3858, 1.

Avots: EH I, 198


bagāturs

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249


bajārs

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252


bajārs

I bajãrs: bajârs 2 Dunika, Grob., OB., bajārīt[i]s BW. 25133, 1 (aus Setzen), dat. s. bajārim 5424, 4 var., Demin. gen. s. bajārīša 13291. - bajāra kumuosi, grosse Schneeflocken NB.: bajāra kumuosiem vien krīt. Ein mit dem Demin. bajāriņš anscheinend gleichbedeutendes bajardiš findet sich BW. 22209 var. (-iš kann hier auf -iņš zurückgehen). Zu bajârs s. auch P. Schmidt FBR. VII, 7 f.

Avots: EH I, 199



bambars

bambars, eine Pflanze (?): čūčukiem Klintainiete ies uz tīreļa malām un plēsīs bambarus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 29.

Avots: EH I, 204


bandars

bandars, auch bandaris, banderis Etn., Demin. bandarītis BW. 13595, 5 (aus russ. бондарь),

1) der Böttcher Stockm., Infl.;

2) Epith. der Eiche:
uozuolam, bandaram, visapkārt saule spīd RKr. VII, 499, 1.

Avots: ME I, 262


bars

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


barsonis

barsuonis Palzmar, ein grosser, dicker Holzhammer der Zimmerleute zum Anschlagen der Balken.

Avots: ME I, 265


bārstaļa

bārstaļa, jem., der alles ausstreut Lub.

Avots: ME I, 274


bārstelēt

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209



bārstes

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274



bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


bārstli

[bãrstli Prawingen, Stelp. "allerlei Abfälle, die man den Hühnern als Futter ausstreut"].

Avots: ME I, 274


bārsts

bā`rsts 2 PV., gleichbedeutend mit dem übüchern pabārsts (unter pabari).

Avots: EH I, 209


baugurs

baũgurs: auch AP. (hier daneben ein Demin. baũgurītis).

Avots: EH I, 207


baugurs

baũgurs (russ. бугóръ "Hügel"),die Anhöhe, der Hügel PS., C., Etn. III, 169. [Nebst bugurains "höckerig" u. a. oder aber zu ai. bhugná-ḥ "gebogen" u. a. oder aber zu got. biugan "biegen" u. a. bei Walde Wrtb.

2 322, Fick Wrtb. III 4 , 273, Feist Wrtb. 2 71 und Boisacq Dict. 1022 f.]

Avots: ME I, 267



bēbars

bẽ̦bars, bẽberis,

1) die Zotte;

2) der Träger der Zotte, der Zottige:
ai āzīti, bēberīti BW. 29095. [Vgl. bemberis 4 - 6.]

Avots: ME I, 287


bebrs

be̦brs,

1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;

2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.

Avots: EH I, 211


bebrs

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].

Avots: ME I, 276


beizars

beizars, ein grosser Stock zum Peitschen der Pferde Selb., Erlaa.

Avots: ME I, 278


bekurs

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278


bembers

be̦mbe̦rs Dond., ein Hasen- oder Schafmistkügelchen.

Avots: EH I, 212


bendrs

be̦ñdrs: auch in Kabillen n. Büttner und Sackenhausen n. BielU.

Avots: EH I, 212


bendrs

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279


bērs

bē̦rs (li. bė´ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. 2 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291


bērslītis

bẽslītis Ceļi III, 124, etwas Nichtiges, Schwachliches (niecīgs, nevarīgs).

Avots: EH I, 217


bērstakli

bẽ̦staki Kl.-Roop "die Reichen".

Avots: EH I, 217


bērstalājs

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291



bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281


biedrs

bìedrs: auch (mit ìe 2 ) Sessw., (mit 2 ) Dunika, Stenden, bìedris auch C., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Bērzgale, Kaltenbr., Mahlup, N.-Laitzen, (mit 2 ) Lemb., Salisb., Siuxt: Milda atnāks pabūt biedram Annelei A. Brigadere Skarbos vējos 185. dieviņš manim biedrim (Var.: biedriem, man biedris, manu biedru) nāca BW. 33697, 4 var. neņem manu mūža biedri! 27389 var. spēļu biedra BW. piel. 2 3033, 2.

Avots: EH I, 224


biedrs

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306


birsnis

bir̃snis, etwas Bröckeliges: biezpiens palicis tāds birsnis (gen. s. -šņa) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 298


bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233


bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320



blorstiķis

blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ 2 ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231



bodrs

buodrs (?) "?": aiziet ve̦cā . . bodra un taisna ar savu gaŗuo buozi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 205.

Avots: EH I, 258


bogars

bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]

Avots: ME I, 321


briežārs

briežārs "?": es apstiepu zīda diegu ap briežāra [?] tīrumiņu BW. 13389,5 (aus Setzen).

Avots: EH I, 244


brīvezers

brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243


bugurs

I bugurs: ar buguru zvejuo tik lučus, plekstes Kaugurciems.

Avots: EH I, 249


bugurs

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. 2 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345


bugurs

II bugurs od. bugura, die Butte Bielenstein Holzb. 651; [zu buguris].

Avots: ME I, 345



bukurs

bukurs [vielleicht: *bukuris], der Purzelbaum: kad šmaukšu gar ausi, bukurus vien apmetīsi Etn. IV, 121 [aus Lubn.]. skrien meitiņas bukuriem BW. 13914,1 [aus Lubn.].

Avots: ME I, 347



bumburs

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


burska

[burska Wessen, der Tumult in einer Menschenmenge; vgl. burza.]

Avots: ME I, 354


burska

II bùrska Trik. "ein Holzstück zum Schlagen".

Avots: EH I, 255


burste

burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255


bursteklis

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354


burstelēt

burstelēt, - ēju, zaubern, hexen, Zauberei treiben Etn. III, 161.

Avots: ME I, 354



būvmeistars

bũ[v]meĩstars,

1) der Baumeister;

2) der Spiessbock
( cerambyx heros. Bockkäfer) Dond. Beruht auf mnd. būmester.

Avots: EH I, 257


čaburs

čaburs, ein dichter Strauch, die Babelung eines Baumes, der Ast: [kārklu čaburā iekāru izkaptis. eglīte ar 6 čaburiem; vgl. ķe̦buris dass. und čeburs.]

Avots: ME I, 400


čāburs

[čãburs Ruj., ein ungeschickter, plumer Mensch.]

Avots: ME I, 407




cākars

II cãkars Salis, das Sacharin.

Avots: EH I, 261


čakars

I čakars (unter čakãrns),

1): BW. 9809, 1 var.;

4) "?": ŗūk kâ ezis čakarā Juris Brasa 423.

Avots: EH I, 283


čākars

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale;

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287



čaksturs

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402



čamars

čamars, der obere Teil des Kopfes: tu dabūsi par čamaru Dond.

Avots: ME I, 402


čampars

[čam̃pars, die verflochtenen Äste eines Baumes Waldeg.]

Avots: ME I, 403


čamurs

čamurs, die Traube, der Büschel: zem smagiem čamuriem līdz zemei lagzdas liecās MWM. VIII, 9; zīļu čamuri VIII, 82. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 403


candars

candars, ein plumper, dicker Spazierstock, zumal wie ihn die Bettler führen Mag. XIII, 3, 58.

Avots: ME I, 363


čandars

čandars, (als Schimpfwort) ein Plumper Freiziņ. [Vgl. candars.]

Avots: ME I, 403


čangurs

čañgurs (mit hochle. a aus e, ?) Ramkau, = če̦murs: uogu, ziedu č. - Vgl. če̦ñgurs.

Avots: EH I, 285


čankars

[čankars, ein Trödler, ein Saumseliger Wid.]

Avots: ME I, 404


čankurs

čànkurs,

1): auch (mit àn 2 ) Druw., Linden: sīpuoli aug čankuruos Linden.

Avots: EH I, 285


čankurs

čànkurs,

1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];

2) eine Staude
L.;

[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;

4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].

Avots: ME I, 404


čaprs

čaprs, schlecht, elend: čapri zirgi Kursiten n. U. [aus Mag. IV, 2, 165].

Avots: ME I, 404


čars

čars, der Wurzelknorren, die Baumwurzel Nerft. [Ostle. aus ķe̦rs > li. kẽras]; vgl. le. ce̦rs.

Avots: ME I, 405


čaudrs

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405


čauksters

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406


čaukstrs

čaukstrs, porös, mürbe Ar.: č. le̦dus.

Avots: EH I, 286


čaukurs

čaukurs, ein leichtsinniger, alberner Mensch.

Avots: ME I, 406


caurmērs

caũrmẽ̦rs, der Durchmesser, der Durchschnitt: uozuols bij caurmē̦rā trī pē̦du re̦sns; ziema ir caurmē̦rā tikai kādus pāris gradus aukstāka RKr. XI, 59.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


caursāpju

caũrsâpju zāle, Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus L.) RKr. II, 69.

Avots: ME I, 366



caursmilkšu

caũrsmilˆkšu 2 zeme, der Sandton, sandiger Lehmboden Dond.

Avots: ME I, 366


caurspīdība

caũrspîdība, * die Durchsichtigkeit: ūdens c. MWM. IX, 46.

Avots: ME I, 366


caurspīdōgs

caũrspîdîgs, * durchsichtig: vaigi un ruokas bija balti, gluži caurspīdīgi MWM. XI, 185.

Avots: ME I, 366


čavars

čavars: auch Mahtup, N.-Laitzen.

Avots: EH I, 286


čavurs

čavars, ein Bündel von Wurzeln kleinerer Pflanzen, ein Blütenbüschel Mar. n. RKr. XV, 110. [Vielleicht mit ostle. ča- aus ķe̦-.]

Avots: ME I, 407


cēbars

cē̦bars, ein nichtiger ("niecīgs") oder langsamer Mensch od. ein solches Tier Siuxt n. Fil. mat. 67. mazs zirdziņš, kâ tāds cē̦bariņš.

Avots: EH I, 267


cebrs

[ce̦brs Rosenbeck "ein Waldtier"(?).]

Avots: ME I, 367


cebrs

II ce̦brs, ein kleiner Strauch Luttringen.

Avots: EH I, 262



čeburs

[če̦burs Morizberg, ein sehr ästiger Baum od. ein sehr dichter Strauch.]

Avots: ME I, 409


cedrs

cè̦drs 2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376


cēdrs

cè̦drs 2 ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt;

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums 2 Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267


čeigrs

čeigrs: kad ē̦d ieviņu uogas, tad mute tik čèigra 2 ("?") kâ ar sveķiem Linden.

Avots: EH I, 288


čeigrs

čeigrs, rauh, hart, barsch, unfreundlich: čeigrs ūdens Stelp., čeigra vilna, čeigri lini. viņš prasīja čeigrā balsī. viņam visas meitas līp klāt, un raug šī tāda čeigra, ne˙kā Etn.

Avots: ME I, 409


ceimurs

I ceimurs, Renntiermoos, Renntierflechte RKr. II, 69, Konv. 1 281; [Zu li. kimonai "weisses Moos" und čech. čmáni "Unkraut"].

Avots: ME I, 367, 368


ceimurs

[II ceimurs Druw. "ein eisernes Gerät".]

Avots: ME I, 368


ceimurs

III ceimurs ("mit èi") AP. "ein schwer zugänglicher Ort" (?),

Avots: EH I, 262


ceimurs

IV ceimurs ("mit èi") AP. "verworrenes Garn" (?).

Avots: EH I, 262



cemurs

ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].

Avots: ME I, 372



čemurs

če̦murs: auch Wainsel n. FBR. XIV. 86, (uogu č.) AP., (uogu vai ziedu č.) Salis: mauriņš auga če̦murā BW. 34462, 3.

Avots: EH I, 288


čemurs

če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. 2 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409


cencers

I cencers L., eine alte Stubbe (L. bemerkt selbst dazu:"soll soviel sein als sencers" [zu se̦ns u. ce̦rs, was phonetisch möglich ist]).

Avots: ME I, 372


cencers

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372


čengurs

[če̦ñgurs AP., C. "ein Büschel"; vgl. če̦nkurs.]

Avots: ME I, 409


čenkars

če̦nkars Bartau "ein dürrer Ast, eine Wurzel, schlechter Kohl usw."

Avots: EH I, 288


cenkurs

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372


čenkurs

če̦ñkurs: auch AP., Smilt, (mit è̦ 2 ) Muremois, N.-Wohlfahrt: ziedu č. AP.

Avots: EH I, 288


čenkurs

če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs 2 Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]

Avots: ME I, 410


centrs

ce̦ñtrs 2 ,

1): auch Strasden; ‡

3) "?": ce̦ntri (mutig, herzhaft?)
atbildē̦dams Pas. III, 193 (aus Siuxt); ‡

4) "strebsam, eifrig".

Avots: EH I, 265


centrs

ce̦n̂trs 2,

1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].

Avots: ME I, 373


cers

I ce̦rs Smilt., Serb., Ruj., Salisb. n. U., = ce̦ls 1.

Avots: ME I, 375


cers

II ce̦rs,

1): auch AP., Fest., Kand., Orellen, Salis; ein niedriger Busch
Seyershof: jāņuogu c. AP. dārzā bij tikai viens c. susteriņu Kand.;

2): Schilf
Kalnazeem; ‡

6) ce̦ri, die eisernen Zinken der Flachshechel
Saikava. Zur Etymologie s. auch A. Vaillant Slavia IX, 492.

Avots: EH I, 267


cers

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375



čers

če̦rs, če̦ra zeme, mit Grand gemischter Sandboden Kawall n. U. [Vgl. čarba.]

Avots: ME I, 410




četrstīgu

četrstīgu kuokle, eine viersaitige Harfe.

Avots: ME I, 411


četrstūrains

četrstùrains, viereckig: mājiņa bija četrstūraina Stari I, 323.

Avots: ME I, 411



ciekurs

ciẽkurs: auch Dobl., Gold., Salisb., (mit ìe 2 ) Wessen: priežu ciekuriem BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 276


ciekurs

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393


čiekurs

čiẽkurs: auch Strasden, (> čiẽkars) Rojen n. FBR. XIII, 73, čiẽkurs Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 293



ciekursnis

ciekursnis, = ciẽkurs: sarāvušies kâ ciekursnīši Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 798.

Avots: EH I, 276




cigurs

cigurs, ein kleines Lamm N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618.

Avots: EH I, 269


cīkars

[cĩkars "bunt (von Hühnern)": c. gailis, cīkara vista Sarnaten.]

Avots: ME I, 390


cimburs

cim̃burs, [der Hümpel C.]; eine trockene, harte Ackerscholle Peb.

Avots: ME I, 383


čimurs

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413


čingars

čin̂gars 2 Lemsal "ein Stück zähen Fleisches nebst dem Gelenk".

Avots: EH I, 290


čingurs

čiñgurs AP., ein Hümpel: par purva činguriņu BW. 9808, 6 var.

Avots: EH I, 290


činkurs

čìnkurs 2 ,

1): ein mit Gras bewachsener Hümpel
Heidenfeld, Sonnaxt: čakārņi, čirskuri BW. 1513.

Avots: EH I, 291


činkurs

čìnkurs 2 [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413


cīpars

cĩpars, cipars, auch cipurs, die Ziffer. Entlehnt.

Avots: ME I, 391


čipars

čipars, ein Hampelmann: čipari (Var.: ķipari) dancuoja raibām biksēm BW. I, S. 905, Nr. 2188 [aus Blieden].

Avots: ME I, 414


cipers

cipers "?": nee̦suot ne˙kāds c., sie soll keine Reize, nichts Wohlgefälliges haben BielU.

Avots: EH I, 272


cirsens

cirsens, die Hornisse U. [Vgl. cirksnis 3.]

Avots: ME I, 387


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cirsis

[I cir̂sis, eine Art Heuschrecke Borchow, Warkl.]

Avots: ME I, 387


cirsis

[II cir̂sis, eine Art kleiner Vögel Warkhof.]

Avots: ME I, 387


cirsis

III cirsis Wessen, die Kirsche.

Avots: EH I, 273


cirslis

I cirslis "der Ziemer, die Hode" Wessen.]

Avots: ME I, 387


cirslis

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr 2 ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis 2 ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirslis

II cirslis, s. cirksnis 2 und 5.]

Avots: ME I, 387


cirslis

III cirslis (unter cir̂ksnis 2 V): (Plur. ciršļi) auch PV., (mit ìr 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 274


cirslis

IV cirslis PV. "ein von Wuchs kleiner, leicht aufbrausender, rauflustiger Mensch".

Avots: EH I, 274


cirsma

cirsma,* cirsme*, die Schlagfläche (in der Forstwirtschaft): pirkdami... mežuos cirsmes gabalus Janš. Nīca 31.

Avots: EH I, 274



cirsnis

cirsnis, s. cirksnis 1 und 2.

Avots: ME I, 387


cirsnis

I cirsnis (unter cirksnis 1),

1): auch (mit ìr 2 ) Kokn. - 1 und 2 durch I und II zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387



čirstaklis

čirstaklis,

1) Schnepper zum Aderlassen
Mag. XIII, 2, 40;

2) čir̃staklis, die am Kopfende nach oben verlängerten Füsse eines Bettes, die oben durch eine zum Aufhängen von Kleidern dienende Stange verbunden sind Stuhrhof.]

Avots: ME I, 415


cirste

[cirste, = cirta 1: viņam mati cirstēs (in Livl. gehört).]

Avots: ME I, 387



cirstīt

cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.

Avots: ME I, 387


cokars

cuokars, cuokara Elv., L. "Dralligkeit des Garns, was zusammen gelaufen"; [in Treiden cuõkurs "etwa Zusammengezogenes"; vgl. čenksteres].

Avots: ME I, 399


čokars

čuõkars,

1): auch Frauenb., Grünh.; čuokarā ir visas lapas, kas savīst Grünh.

Avots: EH I, 299


čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426


čokurs

[čuokurs Lems., Salis n. U., ein Tannenzapfen; s. auch čuokars.]

Avots: ME I, 426



čubars

čubars "?": labu rutku stādīju, čubars (Var.: ķē̦buris) izauga BW. 21423, 1 var. [aus Alschwangen].

Avots: ME I, 417


cucurs

cucurs: der Hintere eines Kindes AP.

Avots: EH I, 279


cucurs

cucurs [Morizberg, AP., Drosth., cucere Smilt., Ronneb., cucūzis Posendorf], cūcaurums. [cuc - aus suc - (zu sakums "Lücke")?].

Avots: ME I, 397


cukurs

cukurs,

1): ar cukuru apkaisītu BW. 19334; ‡

2) Demin. cukuriņš, das Saccharin
Strasden; ‡

3) acu c., weisser Vitriol
Diet.

Avots: EH I, 279


cukurs

cukurs, [cukars Wid.], der Zucker.

Avots: ME I, 397



čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čukurs

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295


čumurs

čumurs,

1): ziedi lieliem čumuriem AP., Frauenb, smuku ruozi stādīju, čumuriņš izauga BW. 21423.

Avots: EH I, 295


čumurs

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420


čunčurs

I čunčurs: guļuot cilvē̦ks dažreiz sačunčurējas čùnčurā 2 Erlaa.

Avots: EH I, 295


čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421


čunčurs

[II čuñčurs, eine zu kurze Peitsche Samiten.]

Avots: ME I, 421



čunčurs

IV čùnčurs 2 Lubn., ein mit Gras bewachsener, kleiner Hümpel. Zu čunčurs I?

Avots: EH I, 295


čungurs

čungurs, ‡

2) eine Beerentraube
(mit uñ) Salis;

3) "= čuõkars 1" Grünh.

Avots: EH I, 295


čungurs

čungurs, der Knäuel, Klumpen: sarauties čungurā Tr. III, 22; gew. čunkurs.

Avots: ME I, 421


čunkurs

čunkurs,

1): salīkusi čunkurā Pas. VIII, 415. kāja sarauta čunkurā Segew.;

3) "me̦zgls, kurā savienuojas vairāku kaulu gali"
(mit ) Seyershof.

Avots: EH I, 296


čunkurs

čunkurs,

1) = čuokurs: dzijas vilka čuñkurā [Līn.] BW. 942. viņš sarāvies čunkurā A. XIII, 2, 134;

2) = čukurs, der Dachfirst
Mag. XX, 3, 219.

Avots: ME I, 421


čupurs

[I čupurs, der Buckel; nest bē̦rnu čupurā (auf dem Rücken) Ruj.]

Avots: ME I, 422


čupurs

[II čupurs Bers., = čupra.]

Avots: ME I, 422


dacirst

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava;

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.;

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301


dacirst

[dacìrst Drsth., hauend hinzufügen: dacērt vēl, juo ass vēl nav pilna!]

Avots: ME I, 429


dāders

dāders,

1) der Brummbär
Lös.;

2) die Bremse
Schujen.

Avots: ME I, 446


dakārst

dakā`rst 2 Auleja, ganz reif werden: rudzi, mieži jau dakārsuši.

Avots: EH I, 303


dakārst

[dakā`rst Drsth., (Wolle) tockend hinzufügen: d. vēl drusku vilnas, lai gruozs pilns.]

Avots: ME I, 433


dandars

dandars, ein eckiger, plumper Mensch.

Avots: ME I, 437


dankars

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438


dankars

II dankars, = dunkurs Krem.

Avots: ME I, 438


dārs

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448


dārs

I dãrs,

3): dãrs Strasden.

Avots: EH I, 312



dārs

III dãrs (li. dõras "gut, tüchtig") NB.,

1) schön (vom Wetter):
kâ tās mākuoņas pliederē! nebūs dārais;

2) (bei der Arbeit) geschickt, stark:
saimniekam d. puisis: visi darbi veicas.

Avots: EH I, 312


daugvirsis

‡ *dàugvìrsis 2 , in der Verbind. uz dàugvirša 2 , auf dem Dünaufer Kaltenbr.: uz daugvirša atbuoda atne̦s labumu.

Avots: EH I, 310


deidars

I deidars, eine Pflanze mit verkrüppeltem Stengel Salisb.

Avots: ME I, 453


deidars

[II deidars Planhof "ein Lümmel, der wackelnd geht"]

Avots: ME I, 453


dērsts

[dē̦rsts (gespr. dārsts) Adsel, = dē̦sts.]

Avots: ME I, 464


dievvērsiņš

dìevvḕrsiņš, dìeva vḕrsiņš, der Holzbock (ein Insekt) U.

Avots: ME I, 487



dildars

dildars, ein leichtsinniger, wankelmütiger Mensch, ein ausgelassener Knabe Katzd.

Avots: ME I, 467


dirsa

[I dir̂sa (Intonation erschlossen aus der Schreibung dyrsa) Kurmin 5, panicum silvestre; an der lit. Grenze in der Bed. "Trespe". Zu li. dìrsė "Trespe".]

Avots: ME I, 470


dirsa

II dirsa: (kumeļš) dirsu meta gaisā BW. 12826. tu tāds saimniekam dirsā līdējs (= iztapuoņa) Salisb. dirsu atsist, für eine gewisse Zeit entsagen Mar. n. RKr. XV, 112: guovs piena vaira neduod; atsit nu dirsu!

Avots: EH I, 322


dirsa

II dir̃sa, der Hintere: ar pliku dirsu staigāt, unbekleidet umhergehen. tam vēl dirsa auksta, er schläft noch. dabūsi pa dirsu, es wird Prügel setzen. Pūt dirsā - lec gaisā.

Avots: ME I, 470


dirsali

[dìrsali 2, Menschenexkremente Mar. n. RKr. XV, 112.]

Avots: ME I, 470


dirsējs

dìrsẽjs, der Kacker: sūds māca dirsēju.

Avots: ME I, 470


dirselēt

dirselêt PV. "wie ein dirselis arbeiten oder sprechen".

Avots: EH I, 322


dirselis

dìrselis 2,

1) = dir̃ša Bers.;

[2) "ātras dabas cilvē̦ks" Mar. n. RKr. XV, 112].

Avots: ME I, 470



dirseļot

dìrseļuôt 2 Saikava, im Zorn hin und her eilen.

Avots: EH I, 322


dirsiens

dir̂siens 2 ,

1) zeitlich begrenzte cacatio, auch das Resultat derselben, das Exkrement:
ciema ēdiens, krūmu d. Salis;

2) ein Hitzkopf
Dond., (gesproch.: dir̂sans 2 ), Salisb.

Avots: EH I, 322


dirsināt

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84;

2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli;

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322


dirsināt

dir̃sinât, fakt., abhalten: dirsinât bē̦rnu, ein Kind abhalten. Vgl. auch padirsināt.

Avots: ME I, 470


dirsinīca

dìrsinîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, der Afterdarm.

Avots: EH I, 322


dirsknābis

dir̃sknãbis, ein Schimpfwort Kand. (etwa: Arschlecker).

Avots: ME I, 470


dirslāpis

dirslāpis Saikava "kas dibe̦nu lāpa".

Avots: EH I, 322


dirslēgs

[dir̃slẽ̦gs Trik., PS. (ein Schimpfwort)"?"].

Avots: ME I, 470



dirslis

[dirslis Kab., = der Hintere: pa dirsli.]

Avots: ME I, 470


dirsnamais

dìrsnamais, das Entleerungsloch eines Kanals; der Kanal selbst (U.).

Avots: ME I, 470




dirsplēsis

dir̃splêsis, gemeiner Stichling, Stachelfisch (Gasterosteus aculeatus) RKr. VIII, 106.

Avots: ME I, 470


dirst

dìrst: vielleicht nebst li. deržti, der̃kti "cacare" zur Wurzel dher- in lat. foria "Durchfall" bei Walde Lat. etym. Wrtb. 3

Avots: EH I, 322


dirst

dìrst, dìrsu, dìršu, (dìrstu U.) od. dìrsnu PS., dìrsu, scheissen. nevar gatavu dirst, das ist so schnell nicht gemacht U. [nav ne˙kā dirst U., er hat nichts zu essen. Nach Persson BB. XIX, 283 und Fick Wrtb. III 4, 157 zu ae. tord "Mist, Kot," mhd. zurch "Kot." Anders (zu gr. δρόσος "Tau" u. a.) Fick Wrtb. I 4, 455, Prellwitz Wrtb 2. 122, Schrijnen KZ. XLII, 105.]

Avots: ME I, 470


dirsu

dir̃su dir̃sum(i)s Salisb., sehr schnell.

Avots: EH I, 322




dižāmars

dižãmars Pas. II, 240, der grosse Hammer.

Avots: EH I, 324


dižbajārs

dižbajārs, ein sehr vornehmer Herr, der Reiche BW. 31251.

Avots: ME I, 474


dižezers

diže̦ze̦rs, ein grosser See: diže̦zera raudavīte BW. 11746, 1.

Avots: EH I, 324


dižskurstenis

dižskur̃stenis (aus Nordwest-Kurl.), der Mantelschornstein.

Avots: EH I, 324


dižvīrs

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476


dižvirsa

dižvirsa, ein Gerstenbrei, den man auf die "dižrauši" streicht.

Avots: ME I, 476


dobrs

duobrs

1): duobrā balsī... duobrā skaņa Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 349


dobrs

[duobrs,

1) = duobjš 1 Bers.: duôbra 2 (Nieder-Kurl.) valuodiņa BW. 5340 ;

2) niedrig gelegen
Kreuzb.]

Avots: ME I, 532



domubiedrs

duõmubìedrs ,* der Gesinnungsgenosse, Gleichgesinnte.

Avots: ME I, 534


dubrs

[dubrs (aus * dubris?) Mahlup "dūkstains meža ceļš pa me̦lnzemi".]

Avots: ME I, 509


duburs

I duburs: Kretschmer stelit Glotta XXII, 216 zu li. duburỹs usw. Auch δύβρις (illyrisch?), = ϑάλασσα.

Avots: EH I, 338


duburs

[I duburs,

1) eine ziemlich tiefe und breite Stelle im Fluss
Neu-Bergfried;

2) eine Baumhöhle
Mar.;

3) "jumta šķuores galā maza pajume zem ce̦kula" Mar.; zu dubt und li. duburas.]

Avots: ME I, 509



duburs

[II duburs Kokn. "(kuoka) žuburs"; vgl. dumbur(i)s; duburs Bolwen oder duburis Welonen, ein Stock, der aus einem Bäumchen mit beibehaltenem Wurzelende hergestellt ist.]

Avots: ME I, 509


dudurs

dudurs A.-Schwanb. "ein hüttenähnliches Sfübchen".

Avots: EH I, 339


dūjanbērs

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525



dukurs

I dukurs,

1): auch AP., Neugul;

2): auch Stockm ;

3): ein Maischholz in der ķērne Kaltenbr.;

4) "?": mazas mājiņas bij kâ dukuriņi AP.

Avots: EH I, 340


dukurs

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512


dukurs

II dukurs, Schlinge, Fallstrick: dukurs ir putnu cilpas, kuŗas taisa nuo diegiem Etn. I, 6; vgl. duklas.].

Avots: ME I, 512


dukurs

III dukurs, [dukuris Karls.], dukuriņš, der Iltis Salisb., Ruj., RKr. XII, 16, [Wolm. - Nebst estn tuhkur aus aruss. дъхорь. Hierher vielleicht auch dukurs Karls. "ein munterer Knabe".]

Avots: ME I, 512


dūkurs

dũkurs PS., Nötkensh., = dukurs 2.

Avots: ME I, 526


dulibers

dulibẽ̦rs BW. 9574, dulinbẽ̦rs [mit -in- "und" ] 20065, 30101 var., dulimbẽ̦rs 33642 var., [Nigr.], dulunbẽ̦rs [mit -un- "und" ] 30101 var., dulumbẽ̦rs 17039, dunkelbraun: d. kumeliņš. - auch substantiviert: duli(n)bēris und dulunbēris BW. 30101 var.

Avots: ME I, 513





dumbrs

I dum̃brs,

2): dumbra zeme - auch Schujen; Torferde
Golg.; "dunkel; gut gewachsen" Weissensee: dum̃bra labība.

Avots: EH I, 341


dumbrs

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514


dumbrs

II dum̃brs: aiz... dumbru (Var.: dūņu) purva BW. 16121, 1; dum̃brs Salis, eine Bodenart (Torterde?): d. - tāda viegla zeme, vieglāka kâ smilts zeme, tāda me̦lna.

Avots: EH I, 341


dumbrs

II dum̃brs, dum̃bris Lautenbach, dumbras U., ein Sumpf, ein Moor: meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām LP. V, 258. lai kāds dumbrs, kad tik slapjš IV, 216. Fig.: dvēsele paceļas nuo ikdienības dumbra MWM. X, 108.

Avots: ME I, 514


dumpurs

dumpurs U., = dunkuris II 1.

Avots: ME I, 515


dundars

dùndars 2 Sonnaxt (neben dùndurs 2 gebraucht), die Bremse.

Avots: EH I, 342


dundurs

duñdurs: auch Salisb., (mit ùn 2 ) Kaltenbr.,

1): ka juo d. nuone̦stu (Ausruf des Entzückens, der Freude),
kai Edgaram labi bija dzīvāt Pas. V, 171 (aus Makašeni);

2): die Hummel
Grenzhof.

Avots: EH I, 342


dundurs

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516


dūņezers

dūņe̦ze̦rs, ein schlammiger See BW. 29420.

Avots: ME I, 529


dunkurs

dunkurs (unter dunkuris II),

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ 2 ) Salis.

Avots: EH I, 343


dunkurs

[duñkurs C., ein Stück Knappkäse.]

Avots: ME I, 517


duprs

duprs: dick, kräftig, untersetzt Morizberg.

Avots: EH I, 343


duprs

[I duprs Mar. "grob ": dupra drēbe (= maisu drēbe, rupjš pakulu audums).]

Avots: ME I, 518


duprs

II duprs "? ": iejūdz man, bāleliņ, re̦snu, dupru kumeliņu! BW. 16161, 1 var. dupruo žuburaku Duomas III, 326. [Wohl zur Wurzel von dupuris.]

Avots: ME I, 518


duprs

[III duprs Bers. "augsts, apdrupis ce̦lms ".]

Avots: ME I, 518


duprs

[IV duprs Naud. "lebhaft. beweglich ": d. bē̦rns.]

Avots: ME I, 518


dursaklis

dursaklis, ‡

2) dursaklis, durseklis, ein Drillbohrer
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Bohr).

Avots: EH I, 344




durslis

[durslis Stomersee, die Bremse.]

Avots: ME I, 519


dursnes

dùrsnes 2 Auleja, stechender Schmerz: d. skrien pa dzīslas.

Avots: EH I, 344


dursnis

dùrsnis 2 ,

1) = dur̃steklis: jis uz lauka ar dursni durstelē usnes Warkl.;

2) stechender Schmerz, Seitenstiche
Warkl.: man d. duŗ krūtīs;

3) eine Art Stechfliege
(auch dzelža muša genannt) A.- Schwanb.

Avots: EH I, 344


dursteklis

dur̃steklis C., durstīklis Karls., ein Stechmittel, Harpune Konv. 55: tie durstekļus gan te, gan citā vietā grūda A. XVI, 405. S. auch durteknis.

Kļūdu labojums:
Konv. 55 = Konv. 2 55

Avots: ME I, 519


durstelēt

durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344



durstīt

dur̃stît, Refl. -tiês,

2): auch Bērzgale, Fest.

Avots: EH I, 344


durstīt

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520


dvars

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536


dzedrs

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352


dzedrs

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539


dzedrs

[II dze̦drs "lang und schlank": dz. kuoks N. - Peb.]

Avots: ME I, 539



dzeltrs

dze̦ltrs (Druckfehler für dze̦strs?) kühl: viņu apņēma dze̦ltrie viļņi A.

Avots: ME I, 543


dzersis

dzèrsis,

1): krūzi ar skābu dzersi L. Av. 1863, № 9.

Avots: EH I, 356


dzersis

dzèrsis PS.,

1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;

2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.

Avots: ME I, 546


dzersle

dzer̂sle 2 NB., ein Wasserkrug, den man zur Heumahd mitzunehmen pflegt.

Avots: EH I, 356


dzestrs

dze̦strs,

1): auch Salis n. FBR. XV, 64, AP.; putra ir dze̦stra (neben dzē̦strs laiks!) Bērzgale; ‡

2) grob, rauh ("rupjš"; von Flaehs, Hede, seltener- von harter Wolle) Siuxt: kad tādi dze̦stri lini; tad tik smalku. dziju nevar izvērpt.

Avots: EH I, 356


dzestrs

dze̦strs, kühl: dze̦strā kapā likties. dze̦strs vakars, vējš. dze̦stri sveicu tautas dē̦lu BW. 21070. dze̦stras zemes dibe̦nā BW. 27551.

Avots: ME I, 547


dzēstrs

dzè̦strs 2 : auch Bērzgale, Mar., Saikava, Warkl.: dz. laiks (neben dze̦stra putra) Bērzgale.

Avots: EH I, 357


dzēstrs

dzè̦strs 2 Lös., [Laud.], = dze̦strs.

Avots: ME I, 549


dzēstrs

dzē̦strs, [dzēstre, Reiher Für.], der Storch LD.; RKr. VIII, 97; [wohl zu dzēse],

Avots: ME I, 549



dzidrs

dzidrs [Salis, Drsth., Sissegal. Selg., Kosenhof], klar, hell: dzidrs avuots, ūdens; dzidra debess; dzidras acis, bāliņi aizvadīs dzidri bē̦riem kumeļiem, kas tā par pili tik dzidrā ze̦ltā LP. VI, 831. asminam dzidra skaņa VI, 957. [dzidrs (klar und frisch) gaiss Grawendahl; "durchsichtig" Jürg.] Zu dziedrs I,

Avots: ME I, 549


dzīdrs

dzĩdrs: vgl. dazu die Vermutung Būgas Liet. kalbos žod., S. CXXII.

Avots: EH I, 361


dzīdrs

dzĩdrs,

1) azurblau:
dzīdra debess, dzīdrs gaiss Ahs.;

2) hell, klar:
baltais uzvalks bija dzīdrs kâ diena Asp. [dz. gaiss. ūdens Nigr.; dz. (silberhell, wohlklingend) balss Nigr.;

3) "?" sārti dzidrs ābuoliņš (der Klee)
BW. 23027 var. (aus Dond.) Zu dzidrs.]

Avots: ME I, 556


džidrs

[džidrs gaiss Warkh., = dzidrs g.; dž. kann in Warkh. aus ģ entstanden sein, vgl. ģiedrs U.]

Avots: ME I, 564


dziedrs

I dziedrs, azurblau RKr. II, 55, [Kreuzb.; dzìedrs 2 (klar, frisch, etwas kühl) gaiss Bers., Warkh.; dz - a (wohlklingend) valuoda Bers. - Nebst dzidrs, dzīdrs und li. giẽdras, gaidrùs, "heiter , wolkenfrei" zu gaìss, gàišs, apr. gaydis "Weizen", gaylis "weiss"; vgl. Trautmann Wrtb. 75].

Avots: ME I, 562


dziedrs

II dziedrs, steng: [sīvu, dziedru (Var.: dze̦dru) tē̦vs ar māti BW. 21651, 2. Zu li. gailas "heftig", gailùs "jähzornig, scharf" (u. a. bei Trautmann Wrtb. 75)?].

Avots: ME I, 562


dziedrs

III dziedrs,

1): auch (mit iẽ ) Iw., Schnehpeln, (mit ) Blieden.

Avots: EH I, 364


dziedrs

III dziedrs,

1) [dziẽdrs Nigr., Līn., Wandsen], der Querbalken:
aizbāza zarus kūtī aiz dziedriem LP. VII, 592;

2) das hervorragende Ende eines Sparrens od. Querbalkens
U.;

3) dziedra Edw., der Teil der Harke, in dem die Zinken sitzen
Gold. n. Etn. I, 105. [Da dies Wort nur auf kurischem Gebiet vorzukommen scheint, so kann das ie hier wohl nur auf ei (und nicht en) zurückgehen; zu dzeire und (vgl. sija) dzija?]

Avots: ME I, 562



dziļezers

dziļe̦ze̦rs, dziļe̦zars, ein tiefer See: dz`erve kliedza dziļe̦zera maliņā BW. 2658 izariet dziļe̦ze̦ru! BW. V, S. 689. Nr. 31710.

Avots: ME I, 550


dzintars

dziñtars,

1): auch Puhren n. FBR. XIV, 46, dziñtãrs auch Orellen n. FBR. XI, 39.

Avots: EH I, 359


dzintars

dziñtars, dzintārs Kurisch-Haff, [dzinteris BW. 13282. 5 var.],

1) der Bernstein:
viz māršas pūriņš dzintariem vien BW. 13282;

2) skudru dzintars "satecējis me̦lns muskultiņš skudru pūznī" JK. VI, 48. [Kurisch für echtle. dzītars.]

Avots: ME I, 552


dzinters

dziñte̦rs Iw. n. FBR. VI, 48, = dziñtars 1: pūriņš dzinte̦rã viz BW. 13282, 7.

Avots: EH I, 359


dzīpars

dzîpars,

1): auch (mit î) Nautrēni, Warkl., (mit î 2 ) Frauenb., dzîpars 2 Salis, dzìparis 2 Zvirgzdine, gen. plur. dzīpaŗu BW. 16836, 2 var., Plur. dzîpāri 2 Siuxt, Demin. gen. s. dzīperiņa BW. 7257, 4 (aus Saussen), nom. plur. dzīperiņi 16859, 5 var. (aus Lös.).

Avots: EH I, 361


dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557



dzīpurs

dzîpurs (unter dzîpars): auch (mit î ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, (mit î 2 ) AP., Ramkau, gen, plur. dzīpurīšu BW. 24801: vilna ... laba dzīpuram BW. 21414 var. dze̦ltana dzîpureņa Wessen n. FBR. XIII, 96.

Avots: EH I, 361


dzirst

dzìrst 2 [Lis,, Warkh., dzir̂st 2 Nigr., li. gir̃sti], -stu, -du, vernehmen, hören: lācis, naudas skaņu dzirdis, palika nemierīgs LP. VI, 171. Gew. in Zstz., so namentlich mit iz-. [Zu dzìrdêt.]

Avots: ME I, 555


džirstīt

‡ *džirstît, erschlossen aus sadžitstît.

Avots: EH I, 366


dzītars

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362



dzīvsvars

dzîvsvars, das Gewicht eines lebenden Tieres.

Avots: EH I, 363


džodzers

džuodzers, ein linkischer, ungewandter Mensch: tik pat kâ džuodzers: ne˙maz nešķiŗas tavi darbi Selb.

Avots: ME I, 565



ēmurs

ẽ̦murs: auch Lenzenhof, Orellen, Roop, Salis, Seyershof, Wainsel, Wolmar: kalēj[a] ē̦. BW. 2141.

Avots: EH I, 372


ēmurs

ẽ̦murs U., [Ronneb., Smilt.], = āmurs, der Hammer.

Avots: ME I, 574


enkurs

I e̦ñkurs: met e̦nkuri Daugavā! BW. 30749.

Avots: EH I, 369


enkurs

II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. 2 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369



ērdrs

[ḕ̦rdrs Trik., = è̦drs 1.]

Avots: ME I, 575



ersināt

ersinât, ‡ Refl. -tiês "?": suņi ersinājās Dünsb. Pridis un Trūte S. 65.

Avots: EH I, 370


ērsināt

‡ *II ērsinât, erschlossen aus nùoērsinât II.

Avots: EH I, 373


erska

e̦rska, ein zänkischer, erboster Mensch PV.; ein leicht zürnendes Mädchen Geistershof.

Avots: EH I, 370


erskas

I e̦rskas: auch Brucken (mit e̦-); sastrādāju ve̦lē̦nu smalkās e̦rskās Stelp.

Avots: EH I, 370


ērskas

[ḕ̦rskas 2 Bers. "Fetzen"; vgl. e̦rskas].

Avots: ME I, 576




ērskīzis

ḕrskīzis 2 Bērzgale, ein Stachelbeerstrauch; -s- dissimiliert aus -š- in den Kasus mit -īž-?

Avots: EH I, 373



erslaka

II è̦rslaka Sermus "?": tâds kâ e̦. (von einem allzu hastigen Menschen). Nebst è̦rslaks I aus mnd. ars-lock? Zur Bed. vgl. le. dirselis 2.

Avots: EH I, 370


ērslakas

ē̦rslakas,

1): auch Schwitten;

2) Überbleibsel, dürftige Reste
(mit ẽ̦ ) Lemb.

Avots: EH I, 373




erslaks

II e̦rslaks Grenzhof n. FBR. XII, 12 "ein alter, untauglicher Lappen".

Avots: EH I, 370


ērst

ē̦rst: auch (mit êr 2 ) NB., Seyershof.

Avots: EH I, 373


ērst

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. 2 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576




ezars

e̦zars (unter e̦ze̦rs): auch AP., Rutzau; "Teich, Mühlenteich" BielU.

Avots: EH I, 370


ezers

e̦ze̦rs: auch Autz, C., Dunika, Mesoten, OB., Platohn, BW. 6461, 1; 30601 u. a., Demin. ezertiņš BWp. 366, 1 var. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 38.

Avots: EH I, 371



gāgars

gāgars, die Gans, auch das Kalkuhn U.: gāgars ste̦n un vaid Apsk. 194. [Vgl. r. гагáра "Taucher".]

Avots: ME I, 616


gaišbērs

gàišbẽ̦rs, hellbraun (von Pferden): g. zirgs Dunika.

Avots: EH I, 378




gaiters

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589


galvvirsis

galˆvvìrsis 2 : auch Oknist n. FBR. XV, 166, Sonttaxt.

Avots: EH I, 381


galvvirsis

galˆvvìrsis [li. galvãviršis], der obere Teil des Kopfes, der Schädel: pliks galvvirsis MWM. VII, 736. nuoglaudīts galvvirsis VIII, 126.

Avots: ME I, 598


gāmars

gāmars, = gãma: rij kâ g., bet labumā neiet Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 389


gāmurs

gãmurs: auch (mit à 2 ) Wessen n. FBR. XIII, 84, Sonnaxt.

Avots: EH I, 389


gāmurs

gãmurs [C., Jürg.],

1) der Kehlhof:
dažiem cilvē̦kiemmm stāv ģamurs izspiedies uz āru Lasd.;

2) die Luftröhre
Mag. IV, 2, 116;

3) der Kropf
Bers. n. A. XII, 868. - Zu li. gomurỹs "Gaumen", [an. gómr "Zahnfleisch", ae. góma, ahd. guomo "Gaumen"; s. W. Schulze KZ. XXVII, 429, Trautmann Wrtb. 77].

Avots: ME I, 617


gandrs

I gañdrs: auch Gramsden n. FBR. IX, 97, Preiļi (Kur. Nehr.); parkšķina g. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 12.

Avots: EH I, 382


gandrs

I gañdrs [Tr., Rutzau, Līn., Nigr., Kaleten, gan̂dris 2 Gr. - Essern], der Storch Nigr. [Anscheinend nur an der litauischen Grenze bekannt und daher wohl aus li. gañdras entlehnt, das seinerseits nebst apr. gandams wohl aus dem Germanischen stammt, s. Niedermann Festgabe A. Kaegi 72 ff. und Charpentier KZ. XL, 433.]

Avots: ME I, 599


gandrs

II gandrs "?": gandrs sniegs čarkst Etn. I, 34.

Avots: ME I, 599


gargars

gaŗgaŗš, sehr lang: gaŗgaŗuos vedienus šķetināt A. XX, 253.

Avots: ME I, 606


gars

gars,

1): gen. s. gar[u]s BW. 20527, 2; Plur. gari, feuchter Qualm
(in einem handschriftl. Vokabular);

3): gara nevar atgūt Warkl.;

5): liels g., Hochmut, Übermut
BielU.;

8): nešķìsta 2 g. Sonnaxt, ein Schimpfname;
ve̦lna g., ein Schimpfname AP.: ve̦lna g., ej nuô nuo kājām!

9): garu laiks, Gespensterzeit (um Mitternacht)
Wessen; ‡

11) "?" : jis ir redzējis daudzi gara er hat viel Not gelitten, hat viel Pech gehabt
Kaltenbr. In der letzten Bed, auf r. горе "Kummer, Unglück" beruhend?

Avots: EH I, 384


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


gārsa

gãrsa: auch (mit âr 2 ) Weinsch., (mit ā`r 2 ) Warkl. n. Fil. mat. 175, Kaltenbr., Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 390


gārsa

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa 2 Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse 2 [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se 2 Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619


gārsa

[gā`rsa 2 (?) Kreuzb. "ein junger, dichter Wald"; vgl. gārša II.]

Avots: ME I, 619



garsalmi

gaŗsal˜mi, Langstroh Sassm.: iede̦gas līdzīgi gaŗsalmu kūlim Kronw.

Avots: ME I, 607


gārse

gārse (unter gãrsa): auch Brucken.

Avots: EH I, 390


garskare

gaŗskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers) BW. 28245,4 var.

Avots: ME I, 607


garsnuķis

gaŗsnuķis, klēts gaŗsnuķis, calandra granaria Konv. 2 2682.

Avots: ME I, 607


garspārnis

gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.

Avots: ME I, 607



garsprāklis

gaŗsprāklis, ein langflügeliges Insekt, welches über dem Waser gefangen wird Erlaa.

Avots: ME I, 607


garstilbains

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607


garstilbis

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607




garstulmains

gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386




gaurs

gaurs, locker: gaura zeme ir viegla smilts zeme, kas viegli laiž ūdeni cauri Bers., Lub., Smilt.

Avots: ME I, 612


gaurs

II gaũrs (unter gauris I): auch Iw.

Avots: EH I, 387


ģendrs

ģe̦ndrs, munter, fix: ģe̦ndrs puika Kabillen.

Avots: ME I, 696


ģerstele

ģerstele, Backbrett Elv. [Aus mnd. gerstel "das Brett, auf welchem das Brot in den Ofen geschoben wird zum Gasseln".]

Avots: ME I, 697


ģērstelēt

ģērstelêt: aus nd. gersteln, s. Zēvers IMM. 1928 II, 305.

Avots: EH I, 426


ģērstelēt

ģērstelêt, -ẽju "?": atne̦s man kuoka sviestu, ģē̦rste̦lē̦tu pūra maizi BW. 13250, 36. [Zu mnd. gerstel "Quast, den die Bäcker gebrauchen, um damit die obere Seite des Brotes glatt zu streichen und zu firnissen"?]

Avots: ME I, 698


ģestrs

ģe̦strs, straff, rauh: ģe̦stra vilna, drēbe; ģe̦stri mati, lini Dond., Schmarden. Vgl. je̦strs.

Avots: ME I, 697


ģidrs

ģidrs, aufgeweckt, fix Mar.

Avots: ME I, 698


ģīdrs

ģīdrs Sauken, Dond., für dzīdrs heiter, klar: ģīdrs gaiss Dond. n. A. XIII, 81. [In Sauken könnte ģīdrs auch die ostle. Aussprache von ģiedrs sein.]

Avots: ME I, 700


ģiedrs

ģìedrs 2 : auch Kaltenbr., (mit ie ) Bauske, Lixna.

Avots: EH I, 428


ģiedrs

ģìedrs 2 [Nerft, Wessen], heiter (vom Himmel): kad gaisma svīda, bij gaisi ģiedri Plūd. LR. IV, 6. - Aus li. giẽdras entlehnt; vgl. das echt le. dziedrs.

Avots: ME I, 701


ģīpars

ģīpars, für dzīpars Autz n. U.

Avots: ME I, 700


ģirsa

ģìrsa 2 Auleja, (mit ir̂ ) Skaista, die Trespe Bērzgale, Makašēni. Aus li. gìrsa dass.

Avots: EH I, 427


goitars

goĩtars Seyershof, ein unschöner Mensch von hohem Wuchs.

Avots: EH I, 397


gudrs

gudrs: nach H. Pedersen Archiv Orientálni V, 178 f. zu heth. kutruš "Zeuge".

Avots: EH I, 416


gudrs

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675


gunkurs

gunkurs,

1): auch Oknist, PIlda.

Avots: EH I, 420


gunkurs

gunkurs, gunskurs, im Hochle. für ugunskurs

1) der Feuerherd, die Feuerungsstelle:
gani, guni nekuriet pieguļnieku gunkurā! BW. 29555; 12880;

2) ausgemauerte Feuerungsstelle in den Ecken wenigstens der Hofesriegen, von wo das Licht zum Dreschen kommt
Oppek. n. Mag. XIII, 27.

Avots: ME I, 682


guņkurs

‡ *guņkuris, = gunkurs: Demin. guņkurītis BW. 30085 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 420



gurste

I gùrste,

1): mit ur̂ 2 Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti 2 Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes 2 ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421


gurste

II gur̂ste 2 , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684


gurstēties

gurstêtiês U., in Mattigkeit vergehen, verscheiden.

Avots: ME I, 684


gūters

gūters [wohl aus * gūteris], einer, der seine arbeit hastig tut und schnell enden will: gūstās kâ gûters Tirs.

Avots: ME I, 687


idrs

idrs, mürbe RKr. II, 56; s. auch idra. [Zu idra.

Avots: ME I, 702


idrs

I idrs, ‡

2) undicht:
idra drāna (wo?).

Avots: EH I, 429


idrs

II idrs (unter idra ): auch Warkl.; Plur.

Avots: EH I, 429


īdrs

īdrs, = îgns (?): īdrā prātā Janš. Līgava I, 109. Adv. īdri = îgni (?): ī. nuospļaudamies Janš. Atpūta № 371, S. 6. Zu īdêt(iês)

Avots: EH I, 499


iebārstīt

ìebãrstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens (hin)eingestreut werden: sukurā iebārstījušies milti.

Avots: EH I, 503


iebārstīt

ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. 2 749.

Avots: ME II, 3


iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies;

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos;

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506


iecirst

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7


iecirstīt

[ìecirstît, wiederholt od. an mehreren Stellen einhauen, anhauen: gaļu, kuoku Lis.]

Avots: ME II, 7


iedars

[ìedars 2 Mar. "Malztag zum Bierbrauen"; iêdars 2 Stenden, iẽdars Rönnen, = iedaris II.]

Avots: ME II, 8


iedirst

[ìedirst, hinein -, hereinscheissen.]

Avots: ME II, 9


iedurstīt

ìedur̃stît, wiederholt herein -, hineinstecken.

Avots: ME II, 11


ieersināt

ìeer̃sinât: auch (mit er̂ 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 512



iekars

I ìekars 2: Auch Cibla, Pilda.

Avots: EH I, 518


iekars

I ìekars 2 Raipol, Kārsava u. a., der Ring.

Avots: ME II, 25


iekars

II iekars, von der Garnwinde herabgenommenes Garn [Heidenfeld], Lasd. n. A. XI, 83; ["nuo vairākām šķipsnām sastāvuoša dzija" Geisterhof.].

Avots: ME II, 25


iekars

[III iekars, Hineingehängtes: ieliku ūdenī tik tādu tinas iekaru, un spals iekšā gan Fest.]

Avots: ME II, 25


iekarsēt

ìekar̂sêt, erhitzen, in Hitze bringen: viņu ar bre̦ndvīnu labi iekarsējuši, sie haben ihn gut mit Branntwein eingeheizt U. Refl. - tiês, sich ereifern: abas pretenieku puses ar˙vien juo vairāk iekarsējas BW. III, 1, 45.

Avots: ME II, 25



iekarsināt

ìekar̂sinât: kur kādam ... sirdī gruzdēja dusmas, tur viņš tās vēl vairāk iekarsināja Dünsb. Vecie grieķi I, 90.

Avots: EH I, 518


iekarsināt

ìekar̂sinât, anreizen, errengen: citi... ķēniņu vēl vairāk iekarsināja Glück II Makk. 14, 11.

Avots: ME II, 25


iekarst

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. - tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. 2 743.

Avots: ME II, 25


iekarst

[II ìekar̂st, reif zu werden anfangen: uogas jau iekarsušas Bauske.]

Avots: ME II, 25


iekārst

[ìekā`rst, trockend (Wolle) hineintun: iek. vilnu kārstuvī C.]

Avots: ME II, 27


iekārstināt

ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519


iekurs

iẽkurs: auch AP., Frauenb., iêkurs 2 Salis n. FBR. XV, 64, iẽkuri auch Ramkau, Seyershof, N.-Wohlfahrt: skali bij galvanais uguns iekurs Linden in Kurl. nevar iekurt bez iekuriņiem Ramkau.

Avots: EH I, 524


iekurs

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32



iepirst

[ìepir̂st, hineinfurzen: kuo māte (pūrā) iepirduse, tuo meita izpirduse BW. 35325.]

Avots: ME II, 51


iesērst

ìesḕrst, als Gast hereinkommen, hineingehen: nuo kurienes ne stars tai sirdī neiesērsa MWM. VIII, 84.

Avots: ME II, 63


iesirst

ìesir̂st, - stu, - du, auch refl. - tiês, zornig, böse werden: upīte iesirdusi čaluo MWM. VIII, 289. vīrs neiesirdās JR. VII, 73.

Avots: ME II, 63


iesirsties

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63


ieskārs

[* ieskārs (erschlossen aus ostle. īskuors) "Pergel, die man von einem ausgeheizten Backofen anzündet, wenn man das Brot zum Backen in den Ofen hineinschiebt" (?) Makašāni.]

Avots: ME II, 65


iešķērsām

iẽšķḕ̦rsãm, iẽšķḕ̦rsu, Adv., etwas quer liegend, schräge: straume virzās iešķē̦rsām MWM. VIII, 785. kurzemnieks ieraudzīja laiviņu pe̦ldam iešķē̦rsām uz augšu Stari I, 45.

Avots: ME II, 76


iešķērss

iẽšķḕ̦rss, ein wenig schräge: iešķē̦rsa, taisna strīpa A. XXI, 81.

Avots: ME II, 76


iešķērst

ìešķḕrst, die Eingeweide herauszunehmen beginnen Spr.

Avots: ME II, 76


iešķirstīt

[ìešķirstît, wiederhllt blättern: iešķirstīta grāmata.]

Avots: ME II, 77


iesūrs

iẽsũrs, [iêsũrs 2 Salis], etwas bitter Spr.

Avots: ME II, 75


iesūrstēties

ìesũrstêtiês, plötzlich anfangen zu schmerzen Karls., [Salis].

Avots: ME II, 75


iesvārstīties

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75


ietvarstīt

[ìetvar̂stît Lis., für sich (fangend) erlangen, nach etw. haschen: kungu ķē̦rāji Ķemeŗuos ietvarsta īrniekus.]

Avots: ME II, 84


ievakars

iẽvakars, der Vorabend: sestdienā, svē̦tku ievakarā A. XIV, 90.

Avots: ME II, 86


ievārstīt

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87


ievērsties

ìevērstiês, bemerken, wahrnehmen: ieveries, sveša māte, kur nāk mani bāleliņi BW. 18983.

Avots: ME II, 88


ievērsties

ìevḕrsties, - šuôs, - suôs, sich einfinden, sich einschleichen: nezāles labībā viegli ievēršas Kand.

Avots: ME II, 88



ievirst

ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,

1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;

2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;

[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]

Avots: ME II, 89


ikkatrs

ik˙katrs: jeder von einer bestimmten Anzahl BielU.

Avots: EH I, 429


ikkatrs

ik˙katrs, jeder, substantivisch und adjektivisch: ik˙katram od. ik˙katram cilvē̦kam savs krusts.

Avots: ME I, 704


irsināt

[irsinât Kronw. n. U. (S. 66), necken, zörgen. Vgl. ērsināt und irzināt.

Avots: ME I, 710


irsis

ir̂sis 2 , die Hornisse Doblen n. BielU. Dissimiliert aus sìrsis?

Avots: EH I, 431


irskoties

irskuôtiês, sich lustig machen: viņi sāka par mani irskuoties A. XVII, 709.

Avots: ME I, 710


irsties

irstiês, prt. -suôs, -ĩjuôs, sich ärgern, zürnen (bes. in der Zstz. mit sa-): vai tad tu nu atkal irsies kâ dusmu pūce Naud. [Zu li. aršýtis "zornwütig toben"?]

Avots: ME I, 710


irstināt

[ir̃stinât Ruj., auftrennen (eine Naht).]

Avots: ME I, 710


irstīties

ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.

Avots: ME I, 710


izārstēt

izãrstêt, tr., vollig heilen, wiederherstellen: ve̦se̦ls lē̦ti izārstēt, paēdis lē̦ti paēdināt.

Avots: ME I, 714


izbārstas

izbārstas (li. ìšbarstos. "розсыпь"), etw. Angestreutes.

Avots: ME I, 715


izbārstelēt

izbārstelêt Wolm. u. a., wiederholt ein wenig ausstreuen.

Avots: EH I, 433


izbārstīt

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715


izcirst

izcìrst, ‡

3) i. sìenu AP., = uzcìrst 6 sìenu: jau divreiz (sìenu) izcirtām, bet vēl būs reiz jācē̦rt;

4) i. gaisā, (aus etwas) emporschleudern:
laiva tapa tīri stāvus izcirsta gaisā Janš. Tie, kas uz ūdens 14. Refl. -tiês,

4) i. cauri, sich durchhauen:
i. biezajam... me˛am cauri Pas. IV, 410; ‡

5) unwillkürlich ausgehauen werden:
dažā vietā izcē̦rtas ruobi Jürg., Kaltenbr.

Avots: EH I, 438


izcirst

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722


izdildirsis

izdildirsis,

1) ein magerer, abgezehrter Mensch
Mitau, Paddern, Wain.: ej, izdildirsi, ej, kuo nu lielies? Naud.;

2) "jem., der oft furzt"
Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 727



izdirst

izdìrst, Refl. -tiês. auch Anekd. IV, 335

Avots: EH I, 442


izdirst

[izdìrst, tr., kackend (aus dem Magen) entfernen. Refl. - tiês, zur Genüge kacken.]

Avots: ME I, 728


izdurstīt

[izdur̃stît (li. išdùrstyti), wiederholt ausstechen. Refl. - tiês, zur Genüge ausstechen.]

Avots: ME I, 729


izdzirst

izdzìrst: izdzirst, ka mēs tur e̦sam Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sonnaxt u. a. Refl. -tiês, vernehmbar, bekannt werden Auleja: ar laiku izdzirsies, kas tiê dega.

Avots: EH I, 445



izērst

izḕrst, tr., auftrennen, austrennen: šuvekli AP., SAlisb., Adsel, [Wolm.].

Avots: ME I, 735


izgārsēties

izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448


izgudrs

izgudrs, anschlägig, überklug, altklug: kuo nu ar tuo runāt, tas jau izgudrs Hasenp.

Avots: ME I, 741


izkarsēt

izkar̂sêt, tr., durch und durch heiss werden lassen, durchglühen: ģipsi vajaga pa˙priekšu labi izkarsēt Konv. 2 1048. Refl. - tiês, sich gründlich erwärmen, durchglühen lassen: pirtī labi izkarsējāmies.

Kļūdu labojums:
1048 = 1049

Avots: ME I, 748


izkarsis

izkarsis, ‡

2) stark ausgehungert
(mit ar̂ 2 ) Heniņ: puisis ļuoti i. pēc dzēriena (pēc sieviešiem) Frauenb.

Avots: EH I, 453


izkarsis

izkarsis, verpicht: netaisnā ceļā tas vīrs savu mūžu nav piesavinājies naudu, lai cik izkarsis uz viņu krizdams A. XI, 154. ja nu tik dikti izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās LP. VI, 280.

Avots: ME I, 748


izkārsis

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750


izkarst

izkar̂st, ‡ Refl. -tiês; sich gehörig erhitzen: visi šuodien e̦suot tâ izkarsušies (bei heissem Wetter) Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 876.

Avots: EH I, 453


izkarst

izkar̂st, gehörig heiss werden: zeme labi izkarsusi.

Avots: ME I, 748


izkārst

izkā`rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750



izkārst

I izkā`rst, Refl. -tiês,

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455


izkārst

III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455


izkārstīt

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750


izķarstīt

izķar̂stît; viederholt herausgreifen, -haschen Dunika. Refl. -tiês nach Herzenslust (zur Genüge) haschen, (aus)greifen.

Avots: EH I, 460


izķērst

izķḕrkt, einen quarrenden Laut ausstossen, ein unangenehmes Geschrei hervorbringen: viņš izķē̦rc arī citiem putniem pakaļ, ahmt nach Konv. 2 1996. Refl. - tiês, zur Genüge schreien: nu izķērcies arī labi Serb.

Avots: ME I, 759



izkurstīt

izkur̃stît Dunika, heizend verbrauchen: i. visus žagarus.

Avots: EH I, 459


izmirst

izmirst Setzen,

1) der Vergessenheit anheimgeben;

2) "total aus dem Gedächtnis entschwinden"
(?).

Avots: EH I, 466



iznērst

iznḕrst, ‡ Refl. -tiês, laichen (perfektiv): lieluos asarus ni˙kas nere̦dz; kur jie iznēršas Auleja.

Avots: EH I, 468


iznērst

iznḕrst (li. išner̃šti), intr., aufhören zu laichen: ledenes jau iznē̦rsušas Austr.

Avots: ME I, 776


izpārstīt

izpā`rstît N.-Peb. "zerstreuen": bē̦rni izpārstījuši spalus.

Avots: EH I, 470


izpirst

[izpir̂st, ausfurzen: kuo tā māte iepirduse, tuo tā meita izpirduse BW. 35325. Refl. -tiês, zur Genüge furzen.]

Avots: ME I, 780


izpurslāt

izpurslât, (durch die Nase eine Flüssigkeit) ausprusten Bers.

Avots: EH I, 475


izsērst

izsḕrst, Ermes, Trik., Wolm., (eine Reihe von Personen)als Gastbesuchen: i. visus radus.

Avots: EH I, 479


izsērsties

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796


izšķērsīt

[izšķērsît, störend durchqueren; durchkreuzen: viņš tam visus nuoduomus izšķērsīja Lis. ka tik citi tev tà neizšķersī vien! Lis.]

Avots: ME I, 811


izšķērsot

izšķē̦rsuôt, durchqueren: izšķē̦rsuojis ... jūras Rīts 1936, vom 28. April.

Avots: EH I, 485


izšķērst

izšķḕrst,

2): tik˙pat daudz... dē̦ls izšķērdis Pas. X, 389 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 485


izšķērst

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811


izšķirstināt

izšķirstinât, auseinandersprefzen: pirkstus drausmīgi izšķirstināja Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 485


izšķirstīt

izšķir̃stît (li. išskìrtyti), wiederholt aussondern, auseinanderbiegen, durchblättern: izšķirstīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129. tē̦vs izšķirstīja rakstus MWM. VIII, 6.

Avots: ME I, 811


izšķurstīt

izšķùrstît 2 [Kl.], Mar., = izšķirstīt: izšķurstīju bē̦rzu birzi pa vienam bērziņam BW. 27136 var. [izšķ. visu grāmutu Kl.]

Avots: ME I, 812


izsvārstīt

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808



iztvarstīt

[iztvar̂stît,

1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;

2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;

3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]

Avots: ME I, 822


izvārstīt

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826


izverst

izver̂st: putra izverda pār puoda malu AP., N.- Peb.

Avots: EH I, 495


izvērst

izver̂st, - ve̦rdu, - verdu, intr., hervorquellen, herausstürzen: dūmi mutuļiem izverda nuo skursteņa Bers., [Salis, Nötk.].

Avots: ME I, 827


izvērst

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828


izvērst

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa;

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma;

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês,

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen");

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. 3 II, 169.

Avots: EH I, 495


izvērst

II izvêrst 2 (praet. -du) Ruj., hinaus-, herausfliessen machen.

Avots: EH I, 495


izvirst

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830


izvirst

I izvìrst,

1): izvirtis tāds gaŗš gaŗš Heidenfeld. (viņiem) par jaunekļiem izvirstuot Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 14;

2): cilvēks ... izvirst luopā Janš. Mežv. ļ. II, 314; ‡

3) herausfallen:
skutuls meitai izvirta nuo ruoku Dunika, Rutzau; "birt" PlKur.

Avots: EH I, 496


izvirst

II izvir̂st 2 Ruj., Pracs. -ve̦rd, Praet. -virda "iztecêt".

Avots: EH I, 496


jārs

jārs U., das Grassieren, der Spektakel.

Avots: ME II, 107


jātrs

[jàtrs 2 , ātrs: jātri zirgi BW. 18006, 1 aus Warkland.]

Avots: ME II, 107


jaustrs

jàustrs, jaûstrs 2 Kand., empfindsam, wachsam, aufmerksam: tie gaidīja jaustrā gaidīšanā Kaln. Uo. tev būs jaust un visiem jaustriem būt Lautb. uzklausies pie tam ar jaustrām ausīm Lautb. jaustrs miegs, leiser Schlaf.

Avots: ME II, 104


jautrs

jàutrs, [jaûtrs Serbigal] (li. jautrùs "wachsam, empfindlich"),

1) munter, frohsinnig, frölich, frisch:
saulīte bij tik jautra un pa ielām gāja jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1306. jautra dziesma, jautras kāzas LP. IV, 28. viegli viņa smaida, tērzē, juokuo, jautri smaida R. Sk. II, 172;

2) wachsam:
pie durvīm ierējās jautri suņi;

3) leise (vom Schlafe):
grib pūriņš jautra (Var.: jaustra) miega BW. 25224. manu jautru miegu 6692. Zu jàust I.

Avots: ME II, 104


jemurs

[je̦murs U. "ein Tölpel, der die Finger kleben lässt."]

Avots: ME II, 110


jēmurs

jē̦murs, ein kleiner Knirps Serb. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114


jērs

jẽ̦rs: Demin. verächtl. jẽrelis Siuxt; balts jēriņš BW. 30703 var. spruogaini jē̦ri BW. piel.2 1318, 1 var. arī tāda jē̦ra dūša izskatās "sieht aus wie ein Schafskopf" BielU.

Avots: EH I, 565


jērs

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. 2 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114


jestrs

je̦strs: auch Salis n. FBR. XV, 59 und 64;

1): je̦stra (cieta) vilna Kand. je̦stra (mitra, vē̦sa) istaba Kaugurciems;

2): auch Salisb.;

3) "?": savādas je̦stri skalas (= skaļas?) skaņas Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH I, 563


jestrs

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110



jostrs

juostrs [vielleicht mit o statt uo], aufmerksam: juostrs braucējs, kas ne˙kad neiebrauc gŗāvī Gaw. n. A. XV, 1, 495; [vgl. jostrs].

Avots: ME II, 128


judrs

judrs, vermodert, weich, porös Anzen: judrā praulā labi uguni iešķilt.

Avots: EH I, 566


jukrs

jukrs, die Kreuzung Anzen: viņi satikās ceļu jukrā.

Avots: EH I, 566


jumbrs

jumbrs [?] Döbner n. U., für sumbrs. [Wohl in sumbrs zu ändern.]

Avots: ME II, 117



junkars

junkars Janš. Mežv. ļ. I, 39, Demin; junkarīt[i]s BW. 2251 var.,

1) der Junker

2) der Regenwurm
Salisb. (mit ).

Avots: EH I, 567


junkurs

juñkurs: Demin. junkurīt[i]s BW. 2251 var., gen. plur. junkurīšu 5348, 2 var.

Avots: EH I, 567


junkurs

juñkurs,

1) der Junker, der Jungherr, der junge Adlige:
staigā kâ junkurs Nötk.;

2) der Gutsverwalter, Amtmann:
eita, junkuriņi, nuopirciet elles katlu BW. 31411;

3) der Junker (Militär);
junkuru skuola, die Junkerschule;

4) meža junkurs, Unterförster;

5) meitu junkurs, Mädchenjäger
A. - Rahden;

6) junkuriņi, Regenwürmer, zum Angeln gebraucht:
junkuri jeb kuoka grauži - balti tārpi ar sarkanu galvu, kas dzīvuo aiz priežu mizām Etn. II, 82. [Nebst estn. junkur aus mnd. junker.]

Avots: ME II, 119


jūrs

‡ *jūrs, -s, = jūŗa: gen. s. tās jūris Günther Altle. Sprachd. I, 3 (aus Elger), jūris 236. loc. s. jūrī (könnte auch zum nom. jūris gehören) 26 und 209, acc. s. jūri (zum. nom. jūris?), kate̦rs 80. Vgl. dazu Specht KZ. LX, 258 f.

Avots: EH I, 569


jūrskola

jũrskuõla, die Navigationsschule.

Avots: ME II, 122


jūrspus

jũrspus Salis, Präp., seewärts von: j. Avuotkaln[u] ir attaks.

Avots: EH I, 569


kābars

kãbars NB. "ein alter Mensch": lai nu dzievā jaunie, - kuo mēs, ve̦ci kābari!

Avots: EH I, 598


kabrs

kabrs (gespr.: kabrys) Nautrēni, mutig, tapfer. Dissimiliert aus *krabrs aus r. храбр.

Avots: EH I, 572


kadars

kadars Wessen, ein Werwolf.

Avots: EH I, 573


kāgars

kãgars, in der Verbind. ut[u] k. Lems., ein Verlauster.

Avots: EH I, 598


kaikars

kaikars (unter kaîkaris 2 ),

2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;

4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars 2 (ist sehr mager)
NB.; ‡

6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars 2 ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.

Avots: EH I, 574


kairs

I kairs,* ‡ Subst. kairums Deglavs Rīga II 1, 503, der Reiz: viņai trūkst jaunības svaiguma un kairuma Burtnieks 1934, S. 325.

Avots: EH I, 574


kairs

I kairs ,*

1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;

2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.

Avots: ME II, 134


kairs

II kàirs 2: auch Bērzgale; mit "aî" Kalupe, Warkl.; par kairuo ausi Pas. VI, 388 (aus Welonen).

Avots: EH I, 574


kairs

II kàirs 2 [Warkl.(li. kaĩras)], link BW. 15467, 9: [nuo visām partijām, labā un kairā spārna L. W. 1921, No 45, 2. kairuo kāju kratīdama BW. V, S. 456, No 718, 3 (inflänt.). - Aus * krair(a)s; vgl. ķeiris, kreilis, kreiss.]

Avots: ME II, 134


kakars

kakars,

1) der Fetzen
Bērzgale, Liepna, Mahlup, Nautrēni, Warkl.;

2) der Lappen
Liepna, Pilda;

3) verächtl. Bezeichnung für eine Person:
panāksni, kakari, lasitēs kuopā! Tdz. 44639. Vgl. kakari ME. II, 136.

Avots: EH I, 576


kākars

kākars,

1): kàkari 2 Oknist, Bänder und dergleichen am Kleid;

2): jam ar kākaru pirsts apsiets Pas. VI, 425.

Avots: EH I, 600


kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190


kamars

kamars,

1) der Schnüffler:
viņš ir gan tīrais kamars, t. i. kas visur bāž savu de̦gunu iekšā Bers., [Lis.;

2) "ein Dieb"
Planhof.]

Avots: ME II, 148


kamars

II kamars (unter kamara 2): auch Trik.

Avots: EH I, 581



kambars

kam̃bars (unter kam̃baris): ej... kambarā! BW. 14658. males kambariņā 6710.

Avots: EH I, 581







kāmurs

kâmurs Bers., die Wamme, die herabhängende Haut unter dem Halse des Rindviehs. [Vgl. atkāmurs.]

Avots: ME II, 191


kangars

kañgars, gew. Pl., ein Hügelzug Sunzel, Popen: viņš gāja pa eistaigātu purva kangaru LP. VII, 426. Aus liv. kāṅgaŕ "Hügel"; [s. Thomsen Beröringer 257].

Avots: ME II, 154


kaņģīzers

kaņģīzers "?": kur tam e̦suot prāts bijis, ka devis savu zirgu tādam kaņģīzeram Saul.

Avots: EH I, 585


kankars

I kànkars: auch N.-Wohlfahrt, (mit an̂ 2 ) Orellen n. FBR. XI; 40, Seyershof,

1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars 2 Grenzhof;

2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.

Avots: EH I, 584


kankars

I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155


kankars

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584


kankars

[II kankars St., = kankalis I.]

Avots: ME II, 155


kankurs

kankurs (unter kànkars I),

1): kankuri Bērzgale, Kalupe, Lubn.

Avots: EH I, 584


kapars

kapars: neduod ... par kapara gabaliņu! BW. 13684. kapara gredzentiņu 22916.

Avots: EH I, 586


kapars

kapars, kapurs, das Kupfer. [Zunächst aus dem Germanischen; vgl. as. und aschwed. kopar, mnd. kopper resp. (Akten und Rezesse der livl. Ständetage III, 953) kapper].

Avots: ME II, 157


kāpars

kâpars: = kâpurs 2 Frauenb. (mit ã ); Siuxt (mit â 2 ): (guosniņai) k. mugurā BW. 28971; = kâpurs 3 Frauenb. (mit ã ).

Avots: EH I, 601



kāpurs

kâpurs,

2): auch (mit â 2 ) AP., Salis; = ‡ kāpuris 1 Kreuzb., Sessw., Wilzen, (mit â ) Aahof, Kalncempji, Meselau, Oknist, Saikava, Serbigal, (mit â 2 ) Peb., Salis, Zögenhof: kāpuri mugurā BW. 2018? (ähnlich: 21222). pieaug ciņu tik˙pat kâ kâpuru Heidenfeld.

Avots: EH I, 602


kāpurs

kâpurs [Wolm., PS., Jürg., Kr.], kãpurs Kand., [Lautb., Wandsen, Gr. - Essern, Salis],

1) die Larve, Raupe:
kāpuri, dažādu tauriņu pēcnācēji, nuodara augļu un sakņu dārzuos daudz puosta Konv. 2

2) die Larve der Viehbremse
Kand., Konv. 2 720;

3) unzeitiges weisses Beinlein im Wachs
Elv., L., St. Vgl. kâpe, kâpars.

Avots: ME II, 194


karavīrs

kaŗavĩrs: auch BW. 3397; 3409, 2.

Avots: EH I, 590


karavīrs

kaŗavĩrs, der Kriegsmann, Krieger.

Avots: ME II, 165


kārs

[I kãrs, die Rippe des Bootes Nogallen. Der Singular zu kãri.]

Avots: ME II, 198


kārs

II kãrs, lüstern, gierig: Sprw. liels un gaŗš, slinks un kārs. kāram tur netiek griezts, kur viņš ar pirkstu rāda. vai, vai, Lībiņa, tavu kāru sirdi! BW. 19179. uz kārā zuoba od. uz kāruo zuobu, zur Befriedigung der Lüsternheit: še, še, krauklīt, kumuoss uz kāruo zuobu LP. Mit uz od. dem Infin., selten mit pēc od. dem blossen Gen. konstruiert: kārs uz gaļu LP. I, 184; kārs uz naudu A. XI, 154. gan bij ļuoti kārs dabūt zināt Dīcm. I, 17. jaunība ir mīlestības kāra A. XII, 19. Zu la. cārus "lieb, wert", [got. hōrs "Hurer"], air. caraim "liebe" [und letzten Endes auch zu kãmêt "hungern" (s. dies); vgl. Walde Wrtb. 2 136 u. a.].

Avots: ME II, 198


karsa

kar̂sa [Bers.], die Hitze Spr.

Avots: ME II, 163


karsējiens

kar̂sējiens, Prügel, Schläge (eig.: die einmalige, vollendete Tätigkeit des Erhitzens) Lös.: Pēteris dabūja nuo tē̦va karsējienu.

Avots: EH I, 589



karsēklis

kar̂sêklis,

1) aufgewärmtes Bier mit Milch
Kl.;

[2) aufgekochte Beestmilch
Kreuzb., Warkl.]

Avots: ME II, 163


karseknis

I karseknis,

1): auch (mit ar̃ und e ) AP., Lös.; "ein Brei aus Mehl und Eiern"
(mit e ) Domopol; eine gewisse Speise (mit ar̂ und e ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73;

2) karseknis, Fieber
Lettg.

Avots: EH I, 589


karseknis

II karseknis, ein eigengewebter leinener Sommerrock Lubn. n. Etn. III, 1.

Avots: ME II, 163


karsēknis

kar̂sēknis,

2): auch Schujen; Rührei
Saikava.

Avots: EH I, 589


kārseknis

[kā`rseknis 2 Lettin, ein Löffel mit Löchern oder ein Sieb zum Seihen.]

Avots: ME II, 198


kārseknis

II kā`rseknis 2 (?) Lubn. "ein Haufen ausgebleichten Flachses".

Avots: EH I, 603


karselis

karselis, [eine Entzündung Wid.]: liesas karseklis, Milzkrankheit Mag. IV, 2, 125. Zu karsts.

Avots: ME II, 163


karsenis

karsenis, ein Seefisch, eine Strömlingsart U. [Zu li. karšis "Brachsen"?]

Avots: ME II, 163




karsēt

kar̂sêt: zur Bed. vgl. auchàizkar̂sêt 2.

Avots: EH I, 589


karsēt

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163


kārsēt

kãrsêt PS., Grünw., für kãsêt, husten.

Avots: ME II, 198


karsiens

kar̂siens,

1) das Schwitzen bei der Arbeit im heissen Sommer:
tas tik bij karsiens! Bers. [sìenu grābjuot bija liels karsiens Drosth., Salis];

2) = karseklis I A. XVI, 476;

3) Prügeln
[Lis., Bers., Ruj.]: tu arī gribi karsiena Degl. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 164


kārsiens

II kārsiens Wessen, ein einmaliges Tocken.

Avots: EH I, 603


karsīgs

karsîgs,

1): karsīga nagu sāpe Pēt. Av. II, īp. pielik. 11.

Avots: EH I, 589


karsīgs

karsîgs,

1) "?": sataisīsim cilvē̦kam karsīgu [= erhitzend?]
dzērienu (= brandvīnu) St.;

[2) schwül, heiss (vom Wetter); hitzig (von Menschen)
Mar., Nötk.].

Avots: ME II, 164


karsin

kar̂sin,

1) zur Verstärkung von kar̂st: karsin karst, sehr heiss werden;

2) statt des Inf. kar̂st nach sākt: man gan pakausis diezgan biezs, bet sāka karsin Kaudz. M., C., Aps.

Avots: ME II, 163


karsināt

I kar̂sinât,

2): hinter Dünsb: ME. II, 163 "Odis. 18" einzufügen.

Avots: EH I, 589


karsināt

I kar̂sinât,

1) heiss machen, wärmen, brennen:
viens stāv augsti, spīd un karsina Liev.;

2) necken, reizen
Lasd.: tā karsina sirdis Dünsb. Vgl. li. karšinti "zum Zorn reizen". Zu kar̂st "heiss werden".

Avots: ME II, 163


karsināt

II karsinât, kārsinât [li. káršinti "ожидать созрѣванiя (зерна)",

1) alt werden, lassen, altern machen:
es ziedēju kâ puķīte, viņš mūžiņu karsināja BW. 14974 (Lubn.). labāk viena sasatinu savā linu palagā, ne mūžiņu karsināju ar barguo tē̦va dē̦lu 10132 (Kreuzb.). Māŗa manu mūžu kārsināja 333 (Gold.); [reifen lassen: jūs miežus ilgi kārsinājat Warkl.];

2) mūžu k., einen Menschen od. sich bis an sein Lebensalter erhalten
U., [Ahswikken, Wain., Gramsden]: lustīgs mani audzināja, vēlīgs mūžu kārsināja BW. 21854, 2 (Grobin, Alschw.). Zu karst resp. kārst "alter, reif werden".

Avots: ME II, 163, 164



kārsināt

I kārsinât,

1): k. (reif werden lassen)
labību Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 603


kārsināt

II kārsinât, hungern lassen Wessen: guovi tik ilgi kārsināja, ka tīri pārkritusi.

Avots: EH I, 603


kārsināt

‡ *III kārsinât, zu erschliessen aus sakā`rsinât I.

Avots: EH I, 603


kārsis

I kārsis,

1): saucat mani puoda kārša (Var.: kāsi) BW. 21040, 2 var.;

2) kārši, Türangel
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Angel").

Avots: EH I, 603


kārsis

I kārsis Naud., [kā`rsis Trik.], kàsis, der Haken: daļģe kārsī, die Sense ist in spitzem Winkel an den Stiel gebunden Grünh. Vgl. kàsis.

Avots: ME II, 198


kārsis

[II kā`rsis N. - Peb. "ein Gerberinstrument, mit dem man Schaffelle weich macht."]

Avots: ME II, 198


kārsīties

[kârsīties 2 Ruj., uneinig sein. ] Subst. kārsīšanâs, [ein kleiner Zusammenstoss, Streit Wid.]: tā tik bij tāda kārsīšanās, es war nur eine kleine Erhitzung (eine Prügelei) Hofzumberge n. U. [Wohl zu kā`rst.]

Avots: ME II, 198


kārslis

kārslis, kārsteklis, einer, der sich andern aufdrängt N. - Schwanb. Zu kā`rsties.

Avots: ME II, 198


kārslis

II kārslis Kaudzītes Matīsa Dziesmiņas 1872, S. 49 "Halbinsel"; vgl. kārsis 2.

Avots: EH I, 603


kārsls

kā`rsls,

1) ein Gestell, wo Leinsaat zum Trocknen aufgesteckt wird
C.;

2) das Vorgebirge
Wid.; Dr. [Zu kãrt?]

Avots: ME II, 198


karsnējs

kar̂snẽjs, recht warm, schwül: karsnējs laiks, schwüles Wetter Peb.

Avots: ME II, 164


kārsneņa

kā`rsneņa 2 Pilda, Deminutivform zu kãrts II, die Stange.

Avots: EH I, 603


karsone

karsuone (mit -he, <* -ņa zu lesen?) Lettg., die Hitze.

Avots: EH I, 590


karsonis

karsuonis. (untex kar̂suõns): auch Bers.; kad galvas k. gaovij, tad ausis karstas Frauenb.

Avots: EH I, 590


karsons

kar̂suõns: bē̦˜rnam piesities galvas k. AP.

Avots: EH I, 590


karsons

kar̂suõns L., C., karsuonis, hitziges Fieber: ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 165


karsot

karsuôt "?": iekšā sirds gan trūka un karsuoja Dünsb. Vecie grieķi II, 192.

Avots: EH I, 590


kārsprāklis

kãrsprãklis,

1) der Geile
Gr. - Sessau;

2) ein Leckermaul
C., Burtn. [Zu kãrs + sprãkle.]

Avots: ME II, 198


karst

I kar̂st,

1): drē̦gna labība karst Oknist n. FBR. XV, 194; ‡

3) schmerzen:
zuobi karst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Zahn").

Avots: EH I, 589


karst

I kar̂st, - stu, - su, intr.,

1) heiss werden, heiss sein, von der Hitze rot werden:
viņas acīs lūkuojuoties, puisim karsa sirds JR. IV, 75. lai nebītuos, vai līst, vai salst, vai karst Rainis;

2) fig., warm werden, entbrennen, sich sehnen:
tik krūtis karst siltajai saulei līdz Poruk. tuomē̦r pēc nebijušā karst viņa sirds Vēr. I, 297. [Nebst kar̂sts, kar̂sêt, ce̦ri (s. dies) zu li. kárštas "heiss", ker̃štas "Zorn", kiršti "zornig werden", ahd. harsta "Röstpfanne", gaharstit "geröstet" u. a., s. Pictet KZ. IV, 359, Leskien Abl. 332, Walde Wrtb. 2 129 f. unter carbo, Zupitza Germ. Gutt. 114, Petersson KZ. XLVII, 278 f.]

Avots: ME II, 164


karst

II karst: "Zb. XVIII, 430" ME. II, 164 zu streichen (weil mit ā zu lesen!).

Avots: EH I, 589


karst

II karst od. kārst, - stu, - su (li. káršti, - štu, - šau "созрѣвать, старѣть"), intr., altern, reif werden: ļaudis drīz aug, drīz kārst U. uogas karst Bers., Zb. XVIII, 430. [Zu ai. kṛš`á-ḥ "abgemagert, schwächlich", kṛš`yati "magert ab", an. horr "Magerkeit", čech. krsati "abnehmen (intr.)" zakrslý strom "verkrümmerter Baum" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 670.]

Avots: ME II, 164


kārst

I kā`rst, ‡

4) reinigend schrapen
Salis: ar ve̦cu kārstavu kārš zirgus;

5) "hecheln, verhunzen, losziehen über jem."
BielU. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) tocken (kämmeln) lassen Kaltenbr.: šī vilna labi kāršas.

Avots: EH I, 603


kārst

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. 2 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III 4 . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198


kārst

II kā`rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.

Avots: EH I, 603


kārst

II kā`rst 2 - stu, - u, [reif werden Kreuzb., Warkl.]; s. karst II.

Avots: ME II, 198, 199


kārst

III kãrst: auch Doblen, Wainsel, (mit à 2 ) Linden in Kuri.

Avots: EH I, 604



kārst

‡ *IV kārst, zu erschliessen ausàizkārst.

Avots: EH I, 604


karstaknis

karstaknis, [=kārstāklis]: guovi uzšķē̦rduši, pie kam atraduši, ka tâ sauktais karstaknis (grāmatiņas) bijis pa·visam satrunējis Tēv.

Avots: ME II, 164


karstans

kar̂stans: auch (mit an) AP.: vēl vajaga labi kure̦nāt: vēl ūdens k. vie[n] ir.

Avots: EH I, 589


karstans

[kar̂stans, ein wenig heiss Alswig. - Das zweite a kann hier aus e, entstanden sein.]

Avots: ME II, 164




kārstava

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], `rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben `rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199


kārstaviņas

kârstaviņas 2 Seyershof, in einer Maschine gekämmelte Wolle.

Avots: EH I, 604




kārstavs

kãrstavs: auch Wainsel n. FBR. XIV, 85.

Avots: EH I, 604


kārstavs

kârstavs 2 Salis, eine Rolle gekämmelter Wolle: nuo viena ielikuma iztaisa divi kārstaviņi.

Avots: EH I, 604


kārstavs

kãrstavs [Salis], kãrstuvis Ekau, [kārstava U.], ein Stück Zeug zum Durchseihen von Milch und anderer Flüssigkeit Linden. Vgl. kãrst 3.

Avots: ME II, 199


karstdabis

kar̂stdabis, ein sanguinischer Mengsch: karstdabis ātri saskaišas Ahs.

Avots: ME II, 164


kārstēgs

kā`rstê̦gs 2 KatrE., der Magen (?) eines Pferdes: zirgam vē̦de̦rā e̦suot k., acains kâ grāmatnieks.

Avots: EH I, 604


kārstekļi

kãrstekļi, Spinngewebe N. - Schwanb., [kãrstêkļi Trik., kārstekņi Bers.] Zu kãrstīt.

Avots: ME II, 199


kārsteklis

[kā`rsteklis 2 Lis., Warkl., ein aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME II, 199


kārsteklis

II kārsteklis, "ein ganz nachlässig gemachter Zaun" (?): tāds k. nav ne˙kāds aiz žuogs tādiem nezvē̦riem PV.

Avots: EH I, 604


kārstekņi

kārstekņi (unter kãrstekļi): auch Lubn.

Avots: EH I, 604


kārstekņi

kārstekņi, Spinngewebe Caunītis. [Wohl zu kãrt.]

Avots: ME II, 199


kārsteknis

kārsteknis N. - Peb., Barbern, = kārstava (auch zum Hecheln von Flachs gebraucht).

Avots: ME II, 199


karsteņa

karsteņa Kr. Rositten n. Ulanowska Łotysze 14, der Typhus.

Avots: EH I, 589




kārstevis

kā`rstevis 2 : auch Gr.-Buschh., n. FBR. XII, 72, Sonnaxt.

Avots: EH I, 604



karstgalvis

kar̂stgalˆvis, der Hitzkopf: ieduomīgais karstgalvis A. XII, 201. karstgalvis paliek ātri dusmīgs Ahs.

Avots: ME II, 164


karstgriba

kar̂stgriba,

1) die Begierde, Gier;

2) der Hitzkopf
Bers., Ar., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 164



karstība

[karstĩba, die Heftigkeit, Hitze, Gier Wid.]

Avots: ME II, 164


karstīgs

kar̂stîgs 2 [Ruj., hitzig: k. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 164



karstin

kar̂stin, zur Verstärkung von kar̂sts und kar̂st I: karstin karsta vēlēšanās Vēr. II, 1251. galva tam karstin karsa Poruk.

Avots: ME II, 164



karstine

I kar̂stine Pilda, Warkl., das Fieber.

Avots: EH I, 589


karstinis

kar̂stinis, das Fieber Warkl., [Wessen, Memelshof], Aknīste. [Vgl. li. kar̃štinis "лихорадочный", kar̃štinė "Nervenfieber".]

Avots: ME II, 164


karstins

[kar̂stins Bers., ein wenig heiss.]

Avots: ME II, 164


karstīt

[karstît (Druckfehler?) U., = ķarstît (sonst nur ķarstît belegt). Refl. kar̂stîtiês Wolmarshof, Trik., Bers., wiederholt nach etwas greifen. - Zu kãrstît II, aizkar̂t, ķer̂t.]

Avots: ME II, 164


kārstīt

I kãrstît,

1): suns mēli kā`rsta 2 Gr.-Buschh.;

3): čūska . . . galvu vien karsta pēc ē̦rglē̦niem (langt mit dem Kopfe nach . . .)
Pas. II, 109. Refl. -tiês: auch Segew. (vom Haar); herniederrieseln; sich irgendwohin oder über etwas neigen Segew.

Avots: EH I, 604


kārstīt

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199



kārstīt

[II kãrstît Durben, nehmen, greifen nach: kuox tu kārsti visādus niekus? Zu karstît.]

Avots: ME II, 199


ķarstīt

ķar̂stît: auch Kaltenbr., Nikrazen, Oknist, Saikava, Schnehpeln, Stenden: putrā ķiļķinus ķarstām Oknat.

Avots: EH I, 691


ķarstīt

ķar̂stît Nigr., [Dunika], Dond., Ahs., Spr., Lautb., Kand., -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķer̂t, wiederholt haschen, greifen: puiši ķarsta meitas. Refl. -tiês, haschen, greifen, ausgreifen Ahs.: neķarsties gar svešu mantu Nigr. nu nāksi tik tu man klāt, ķarstīsies tu ap mani, tad es tev nagus atsitīšu RA. lūdzamas, kūmiņas, neķarstāties, lai mūsu pādīte neķarstās BW. 1557. [Mit ķ- statt k- wohl nach ķer̂t ; vgl. auch ķer̂stît.]

Avots: ME II, 356


kārstīties

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties?

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604


kārstīties

kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]

Avots: ME II, 199




karstonis

kar̂stuonis A. XVI, 500, Bers., = karsuonis, das Fieber. [Nach Für. I - "hitzkrank": šuo gadu daudz gulēja karstuoņi, dies Jahr haben sehr viele an der Hitze gelegen.]

Avots: ME II, 165



karstputra

kar̂stputra: vīrs, kas ir neticīgs un k. Dünsb. Vilis. un M. 6.

Avots: EH I, 590


karstputra

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164


karsts

kar̂sts,

2): bija pats karstākais darba laiks Janš. Dzimtene II 2 , 46.

Avots: EH I, 590


karsts

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164


kārsts

kā`rsts: auch Kaltenbr. (auch zum Getreidetrocknen), KatrE., Nautrēni, Nötk., (auch zum Kleetrocknen) Oknist. "`rsls" ME. II, 199 b durch "kā`rsls 1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 604


kārsts

kā`rsts AP., Bers. [N. - Peb., Kl.], Selb., linkārsts 2 Lub., = kā`rsls.

Avots: ME II, 199


ķarsts

ķarsts (mit hochle, a aus e, ?) PV. "kas karstās".

Avots: EH I, 691


ķarstula

ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691


karstulis

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164


kārstulis

kârstulis 2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604



kārstulis

kârstulis 2 Hofzumberge, gew. Pl., = `rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199




karstums

kar̂stums,

1): vasaras karstumiņu BW. 31303; Plur. karstumi, das Fieber
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Dunika, Frauenb., Libau: viņai bij lieli k. Frauenb.

Avots: EH I, 590


karstums

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165


karstūne

karstūne "eine hitzige Krankheit" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 590



kārstuve

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â 2 ) Frauenb., plur. kârstuves 2 Dunika.

Avots: EH I, 604




kārstuvis

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā`r 2 und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604


kārstuvis

II kãrstuvis (unter kãrstavs): auch (mit ā`r ) N.-WohIIahrt.

Avots: EH I, 604


karsulis

‡ *karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.

Avots: EH I, 590


karsums

kar̂sums Fianden, das Fieber.

Avots: EH I, 590


kaspars

[kaspars, die Kastanie Wid.]

Avots: ME II, 169


kastrs

kastrs Liepna, ein im Roggen wachsendes Unkraut (=kasteris?).

Avots: EH I, 592


kastrs

[kasts, in spaņņu kasts U., ein Bötchergeräte zum Aushobeln der Fassdauben auf der inneren Seite. - Zu kast.]

Avots: ME II, 170


katars

[katars (li. kataràs) od. kate̦rs, = katrs; s. Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 171


katrs

katrs,

2): pārnāks ... vai nu puišelis bez zirga; vai zirgs bez puišeļa, vai arī nek. Janš. Mežv. ļ. I, 319; 3): katrās pirmās trejās naktīs Pas. III, 41. k. viens; ein jeder Behnen
n. FBR. XVI, :149;

4): k. viņu patur, tam jāmaksā Gr.-Essern (aus d. J. 1820) n. Dz. V. 1912, № 260.

Avots: EH I, 593


katrs

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172


kauburs

kauburs, der Hügel Spr. [Zu li. kauburỹs (acc. kaũburį), kaũbras od. kaubrė˜ "бугор", as. hōp, ae. héap "Haufe" u. a.; neben Kaub - ein synonymes kaup -.]

Avots: ME II, 172


kaugurs

[kaũgurs Salis, kàugurs 2 Kreuzb., = paugurs, der Gipfel eines Hügels. Zu kaudze.]

Avots: ME II, 173


kaurs

kaurs, ein Brachfeld oder eine hümpelige Trift Ruhental.

Avots: ME II, 177


kautrs

kaûtrs, [kàutrs 2 Warkl.], furchtsam, schüchtern, blöde Etn. IV, 49: viņš jau tāds kautrs ar˙vienu, svešu cilvē̦ku ierauguot sakautrējas A. XV, 285.

Avots: ME II, 180


kazers

kazers, ein hölzerner Doppelhaken zum Aufhängen von Kleidern Lennewarden n. U.; [kaze̦rs Stelph. "āķis, kur piestiprina virvi, pārcienuot siena ve̦zumu ar buomi".]

Avots: ME II, 183


kazurs

kazurs, ein Schalk; ein Spitzbube, ein Ausgelassener Gotg.: tas puik liels k. tas ir liels k., tam nevar ticēt. Aus r. кóзырь "хват, бойкiй человѣк"?

Avots: EH I, 597


ķeburs

ke̦burs,

1): "žuburains priekšme̦ts"
Ermes, Salis, Zögenhof; "neliels žuburains kuoks"; ein Ast Lems., Serbig.;

2) ein ungeschickter Mensch
Lems., Serbig.;

3) etwas Verwickeltes (z. B. ein komplizierter Mechanismus)
Salis (ķe̦burs).

Avots: EH I, 692


ķeburs

ķe̦burs Posendorf, eine gabelförmig ausgewachsene Pflanze ; in Bauske = ķe̦buris 1.]

Avots: ME II, 359


ķeijzars

ķeijzars, ein Stock mit einem Ast an Heu- und Getreidewagen zum Anbinden von Stricken Annenburg.

Avots: ME II, 360


ķeimars

[ķeĩmars Mitau, zwei zusammengewachsene Beeren. Aus li. keĩmaris "орѣх двойчатка".]

Avots: ME II, 360



ķeimurs

[ķèimurs AP., einer der ķeimuruo ; ein Ungeschickter Laud., N. - Peb., Sessw., Sinolen, N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 360


ķeirs

ķeĩrs: ķèirā 2 ruoka Zvirgzdine. kažuoka ķeirā puse ebenda.

Avots: EH I, 693


ķeirs

ķeĩrs, link: ķeirā ruoka (gew. ķeire). pie pirmās krustceles nuogriezies pa labuo, pie uotrās pa ķeiruo Illuxt. Vgl. ķeire I.

Avots: ME II, 360


ķeizars

ķeĩzars: ķ. galda kaŗa vīra BW. 1897 var.

Avots: EH I, 693


ķeizars

ķeĩzars, der Kaiser ; ["der Schornsteinfeger" Libau] ; ķeĩzar(i)ene, die Kaiserin.

Avots: ME II, 360


ķekars

ķe̦kars: man zied ruozes ķe̦karā (Var.: ķe̦karuos) BW. 52, 1.

Avots: EH I, 693


ķekars

ķe̦kars, ungew. ķe̦kara Vēr. I, 1500, die Traube im weitesten Sinne des Wortes: vīna ķe̦kars, die Weintraube ; jāņuogu ķ., riekstu ķ. [Wohl als ein Lituanismus zu le. ce̦kulis (s. dies).]

Avots: ME II, 361


ķekurs

ķekurs "?": labus rutkus stādīju, ķe̦kuri (Var.: ķē̦buŗi) izauga BW. 21423, 2.

Avots: EH I, 694


ķembers

ķem̃bers, gew. Demin. ķemberiņš, Cambric, ein Leinengewebe: kādu mici māsai liks: vai būs zīda, vai ķembera BW. 24656.

Avots: ME II, 363


ķemburs

ķè̦mburs,

1) [ķe̦mburis Naukschen, ein Quirl
(mieturis) ; ķe̦m̃buris Ruj., etwas unregelmässig und eckig Geformtes ; ķe̦m̃burs Nötk., ein krummgewachsener und ästiger Baum] ; die Gabelung eines Baumes ; der vom Baume abstehende Ast Smilt. ; ein Baumstumpf mit neuen Sprösslingen Würzau ; [2) ķè̦m̃burs 2 Mar. "ein kleines, ungewandtes Kind";

3) ķe̦m̃burs, ein träges Lebewesen
Wenden, N. - Schwanb. ; ķe̦mburis "wer unordentlich arbeitet" Grawendahl ;

4) ķe̦m̃burs Salis, etwas Verworrenes, z. B. Garn].

Avots: ME II, 363



ķemurs

[II ķe̦murs,

1) die Traube
N. - Peb.;

2) die Waben von Hummeln
Ruj. Aus li. kẽmuras "Traube", vgl. das echt le. ce̦murs.]

Avots: ME II, 364


ķēmurs

ķē̦murs,

1) [Substantiv?] klein von Wuchs
Serb. n. A. XV, 1, 495; [ķẽ̦murs Ruj. (als Substantiv!) "etwas Kleines und Rundes";

2) ķẽ̦murs "ein beim Arbeiten
od. Reden ungewandter Mensch" Sessau;

3) "= ķē̦ms" Treiden].

Avots: ME II, 374


ķenkars

ķe̦n̂kars 2 ,

1): uogu ķ. Orellen;

2): auch (mit e̦n̂ 2) Rutzau;

5) "schlecht gewachsenes Gemüse"
(mit e̦n ) OB.

Avots: EH I, 695


ķenkars

ķe̦n̂kars 2, ķe̦nkurs, ķe̦nkara BW. 16345,

1) = ķe̦kars Kand., Dond. (hier ķe̦ñkars);

2) ķe̦nkari, die Lumpen;

3) der Zottige, Struppige, Zerlumpte:
astuoņi ķe̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273. kam tu nāci, ķe̦nkariņ, (Var.: ķe̦nkuriņ, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430, 3, 4 var.;

[4) ķè̦nkars 2 Bers., etwas Herabhangendes. -
Vgl. ce̦ñkurs].

Avots: ME II, 365



ķenors

ķe̦nuôrs, ķe̦nurs Smilt., eine Dolde, ein Strauss von Blüten Mag. IV, 2, 12.

Avots: ME II, 366


ķentrs

ķe̦ntrs, geschickt, prächtig: ķe̦ntrs zē̦ns Pe̦nkule.

Avots: ME II, 366




ķērsa

ķē̦rsa, Schaumkraut (cardamine) RKr. II, 69: ķē̦rsas ē̦d pret sirdskaitēm Etn. I, 28; smirduoša k., lepidium ruderale Konv. 1; ūdens ķ., nasturtium amphibium. [Nebst estn. ker̀s "Kresse", li. kersė "Karitzkenkraut" und le. ķēr(k) sis aus mnd. kerse "Kresse".]

Avots: ME II, 376


ķērsēt

ķērsêt: auch Lieven-Bersen; (die Samenkapseln des Flachses) abhauen (mit ) Siuxt.

Avots: EH I, 700


ķērsēt

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376


ķērsis

I ķērsis, cardamine pratensis, sisymbrium nasturtium. S. ķē̦rsa, ķērkši.

Avots: ME II, 376


ķērsis

II ķērsis,

1) die Hechel
Naud.; s. ķērksis

3; [2) ķêrsis 2 Ruj., = ķeksis, der Haken].

Avots: ME II, 376



ķerstakla

ķe̦r̂stakla Smilt.,

1) wer nach allem zu haschen pflegt;

2) eine nicht ganz zuverlässige weibliche Person:
tās citas tik tādas ķe̦rstaklas Seibolt Mājas naids 15.

Avots: EH I, 697


ķerstala

ķe̦rstala PV. "grābsts; kas ķe̦rstās ar meitām".

Avots: EH I, 697


ķerstalēt

ķe̦r̂stalêt PV., dann und wann zu ergreifen (fangen) suchen.

Avots: EH I, 697


ķerstelēties

ķe̦rstelêtiês Bērzgale, wiederholt um sich greifen: ķ. sev ap ausīm.

Avots: EH I, 697


ķerstīgs

ķe̦r̂stîgs, haschend, zugreifend: ne̦rvōzi ķerstīga viņa ģērbās AU. ķe̦rstīgu, steigā neveiklu ruoku viņa atrāva durvis AU.

Avots: ME II, 369


ķerstikla

ķerstikla Latv. Av. n. Diet. "ein Zwinger, Verliess".

Avots: EH I, 697


ķērstiņa

ķērstiņa,

1) eine Hexe:
kūtīs gājušas raganas burt vis˙vairāk pa naktīm; iedamas tās sacījušas: "dievs palīdz, guosniņas! vai gaidāt ķērstiņas?" LP. VII, 534;

2) ein Beiname des Eichörnchens:
vāverīt, ķerstiņa MWM. I, 125.

Avots: ME II, 376, 377


ķerstīt

ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ 2 ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ 2 ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.

Avots: EH I, 697


ķerstīt

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369


ķerstlaka

ķe̦rstlaka - anscheinend tehlerhaft fürķe̦r̂stakla (s. dies) und daher ME. II, 369 zu streichen!

Avots: EH I, 697


ķerstlaka

ķe̦rstlaka [?], Windbeutel, eine unzuverlässige Person: zinu, ka tik uz tevi vari palaisties ; tās citas tik tādas ķe̦rstlakas Seibolt.

Avots: ME II, 369



ķetrs

ķe̦trs, scharf, ätzend (von einer Flüssigkeit): uozuoli mizu nuovārījums ir ķe̦trs. ievu uogas mutē liekas ķe̦tras.]

Avots: ME II, 372


ķikars

ķikars, ‡

2) ķikari Siuxt, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: EH I, 701


ķikars

ķikars, ein Stückchen, ein kleiner Klumpen: tā ir skuopa saimniece: uz maizes uzlikuse tikai ķikaru sviesta Blieden n. Etn. II, 49.

Avots: ME II, 379



ķikurs

ķikurs,

1) die Larve, namentlich die Mückenlarve:
dažādu kukaiņu ķikuri [Bers.]; [vgl. krikūži];

2) der Pl. ķikuri, Überbleibsel von geschmolzenem Fett:
ķikuriem pietiek špuolus, sāli un ē̦d pie kartupeļiem Siuxt, Samiten, [Schlampen, Prawingen.]

Avots: ME II, 379



ķipars

ķipars,

1): ķ. dancuo raibām biksām BW. 2180;

2): ciema ķipariņi te̦k gaŗām smilkstē̦dami BW. 29542. - In der Bed. 2 aus nd. kiffer "ein stets bellendes Hündchen",
s. Schwers Unfers. 66.

Avots: EH I, 703


ķipars

ķipars,

1) ein winziger Hampelmann, Gaukler:
dancuo kâ ķipars. ķipars dancuo ribām biksēm. izskatās tuomē̦r vairāk pēc ķipara nekâ pēc prātīga cilvē̦ka Janš.;

2) ein Kläffer, Beiname des Hundes:
ai sunīt, ķiparīt, nerej mani kalpa vīru BW. 31042. Nach PS. stammt ķipars aus estn. kipar "Schiffer", dieses wieder aus d. Schiffer; vgl. ķipurnieki. [Das kann allenfalls von ķipars 1 gelten.]

Avots: ME II,


ķipurs

ķipurs BW. 2152, = ķipars: [tu esi tāds mazs ķipurs (zu einem kleinen Kinde) Leijerk. I, 270].

Avots: ME II, 383


ķirsenbiers

ķisenbiẽrs Kand., [ķisenbĩrs Salis, ķisinbĩris Wolm.], der Kissenbezug. [Aus nd. kissenbüre bei Hupel 13.]

Avots: ME II, 386



ķirsis

ķirsis: mit ir Wolm., mit ir̂ 2 AP., Salis, mit ir̃ AP.

Avots: EH I, 704


ķirsis

ķirsis, die Gartenkirsche (prunus cerasus); ķiršu kuoks, der Kirschbaum; krūmu ķirsis Striesenholz (lonicera) Konv. 1; ūdens ķirši, cochlearia officinalis Stend. [Nebst estn. kiŕs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 385


ķirspēle

ķirspẽle, das Kirchspiel. Echt le. - dràudze.

Avots: ME II, 385



ķirstuvis

ķir̃stuvis, ein Aderlasseisen Grunh., Gr. - Sessau. Aus li. kirstùvas dass.

Avots: ME II, 385


ķitrs

ķitrs LD., L., Mag. IV, 2, 121, karg; nach U. gleichbed. mit ķītrs [?]; [in Kreuzb. sei es gleichbed. mit mudrs].

Avots: ME II, 386


ķītrs

I ķĩtrs,

1): "206" ME. II, 389 durch "206,13" zu ersetzen;

3): auch Für.

Avots: EH I, 706


ķītrs

I ķĩtrs,

1) schlecht, faul:
ja būs laba dzīvuošana, pa vienam salasīšu; ja būs ķītra dzīvuošana, kur kaisītas, tur paliks BW. 206. būt[u] es ķītri dzievājuse (Var.: dzie̦dri, slinki) 17621. tev, māmiņa, jauns znuotiņš, man ir ķītra dzīvuošana 22090, 7. svainīšam ķītri suņi, brāļam ķītra līgaviņa Ltd. 2418;

2) rein, reinlich:
trauki bija ķītri nuomazgāti Oppek. n. U., Adsel, Sessw.; tu dabūsi ķītri (gründlich) pa acīm Schwanb.;

3) = ķītrs, karg n. U.

Avots: ME II, 389


ķītrs

[II ķĩtrs, gewandt Durben. Wohl durch li. kỹtras "schlau" aus slav. хуtrъ dass.]

Avots: ME II, 389


klambars

I klam̃bars, eine Klammer: auch (mit àm 2 ) Setzen.

Avots: EH I, 609

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (12)

apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119


de

II deidars: deĩdars Seyershof, ein grosser und ungelenker Mensch od. ein solches Tier: zirgs nav ne˙kāds lāgs: tāds d. ir.

Avots: EH I, 314


dirdelīgs

dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322


dzēsis

dzērsis 2 (mit kuron. êr 2 < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III 2 , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis 2 (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis 2 Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356


gurte

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684




šķērbeņķis

šķḕ̦rsbeņķis Antrop. II, 74, eine Quetbank, Ruderbank.

Avots: ME IV, 36



stristes

stirstes Essern n. BielU., Zaunstangen.

Avots: EH II, 581



višķeris

višķers, ein Fischmeister Kawall n. U. Aus mnd. vischer "Fischer".

Avots: ME IV, 628

Šķirkļa skaidrojumā (25942)

a

III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.

Avots: EH I, 1


aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5


ab

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5


abaji

‡ *abaji, = abeji 2: abaju divu brāļu manta Bers.

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abejāds

abejâds C., abẽjâds PS., beiderlei: es sēju abējādus miežus, divkanšu un seškanšu, ich säte beiderlei Gerste, die zwei- und sechszeilige.

Avots: ME I, 5


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ābīderis

II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191




āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpušām

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6


abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


abra

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6


abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrākasis

abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abruķis

abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1



abuks

abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙kāds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2


ābule

ābule, = âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. rskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


āče

ã˙če, ãče˙ku, auch a˙če (wohl aus ā te še), Interj. der Hinweisung, des Erstaunens: āče, kas tad te? LP. VII, 150. [Eher wohl aus ā r(e)dz še!]

Avots: ME I, 235


acejas

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


aces

aces, die Wiege (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 2



ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


ačgārnis

ačgãrnis, ‡

3) ein Linkhand
Bers.

Avots: EH I, 3


ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. rs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3


actens

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


adieņi

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


ādkasis

âdkasis (āda + kasīt) das Falzeisen Brsch.

Avots: ME I, 236


ādmenīša

âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192


ādskalis

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192



adzi

a˙dzi? rst du? s. a.

Avots: ME I, 11


āgaris

[āgaris Werssen, ein Unersättlicher.]

Avots: ME I, 237


aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


agraine

agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11



agrinītiņ

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11


agrot

agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4


ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4


ai

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aibakstīt

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. 2 50.

Avots: ME I, 18


aicerot

àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13


aidu

aidu, Interj., heisa! rs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12


aijas

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12


aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13



ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aiņiebt

àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


airināt

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês,

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine;

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitene

aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5


aitieši

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14


aitiņas

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14



aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizākstīties

àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7


aizārdīt

àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizaudi

[àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizāzēt

àizâzêt, foppend verscheuchen, wegbekommen: a. kuo pruojām.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18


aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbaukšēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaukšķēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaurot

àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
rsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): rsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbāžamais

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tāsrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbēgalēt

àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9


aizbeigt

àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8


aizbere

àizbere (aizbẽrt), Zugabe zur Speise, weniger gebräuchlich als aizdars L., St., U.

Avots: ME I, 19


aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizberzēt

àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9


aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10


aizbiedēt

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbīties

àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10


aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizbļaustīt

àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizblauzties

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10


aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11


aizboda

[aizbuoda (Bersohn), tiefe Stelle im Fluss].

Avots: ME I, 20


aizbokāt

àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13


aizbraucināties

àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11


aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11


aizbrazdāt

àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrukt

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20


aizbuknīt

àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12


aizbūkšēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12



aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčauvēt

àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15


aizcelt

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizcerāt

àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13


aizcere

aizcere Bers. "= pacere, eine tiefe Stelle im Fluss".

Avots: EH I, 13


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizciekāt

àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21


aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcilpāties

àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcipstēties

àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14



aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirpt

àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14


aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21


aizčokurēt

àizčuokurêt jumtu Duom. II, 3, das Dach am First ausbessern.

Avots: ME I, 21


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16



aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21


aizdaga

aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17


aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, rs">àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara, auch rs">àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21


aizdarināt

àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdaudzīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22


aizdegune

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18


aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22


aizderglīt

I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdilbt

àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdilt

àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdošas

àizduôšas, Vorschuss, Darlehen. Spr., Tirs.

Avots: ME I, 24


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrimt

àizdrimt, -drimstu, -drimu, einschlummern Bers.

Avots: EH I, 19


aizdrīvēt

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23


aizducēt

àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdukāt

àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20


aizdukņīt

àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20


aizdukurēt

àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23


aizdvašot

àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdzinīgs

àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aizecēt

àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22



aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizēvelēt

àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26


aizgādīgs

àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.

Avots: ME I, 26



aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, rsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26


aizgaist

àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizgaldīt

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25


aizgaldnīca

àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23


aizgaldnieks

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25


aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29


aizglabāt

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglāzāt

àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24


aizglīst

àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24



aizgoļa

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29


aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29


aizgouznītis

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29


aizgozne

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26


aizgozne

àizguozne, der Raum hinter dem Ofen: aizguozne - aizkrāsnē, kur guozīties Bers.

Avots: ME I, 29


aizgrābīgs

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28


aizgrauzdēt

àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25



aizgravis

aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25


aizgrēda

àizgrè̦da, der Platz hinter dem Holzstapel AP. ej, pastāvies aizgrē̦dā Tirs.

Avots: ME I, 27


aizgremdēt

àizgrèmdêt,

1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;

2) "запрудить,заложить" Spr.

Avots: EH I, 25


aizgremot

àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25


aizgrieznis

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27


aizgrodot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizgrozīt

àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25


aizgrožot

àizgrùožuôt, das Lenkseil, die Leine anlegen: ze̦lta gruožus aizgruožuojurs II, 60.

Avots: ME I, 28


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūt

àizgr,ût, verschüttet werden: aka aizgr,uvusi. ūdeņi ir aizgr,uvuši Jes. 16, 6.

Avots: ME I, 28


aizguldināt

àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26


aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizguņģis

àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļaujrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizgūtnība

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteiferrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28


aizīdzis

àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;


5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês,

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29


aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend;

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar!

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27


aizjaukt

àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27


aizjausme

aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27


aizjautāties

àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27


aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjūra

àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.

Avots: EH I, 28


aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30


aizkaisīt

àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28


aizkaķēt

I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalpot

àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizkamīt

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28


aizkančīt

àizkànčît 2 , -ĩju Saikava, hin-, weggehen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 29


aizkarāties

àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29


aizkarpe

àizkar̂pe [in Bersohn],

1) der Grund, der Vorwand;

2) aizkārpe = atkārpe JK., Stenden.

Avots: ME I, 31


aizkarpīt

àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29


aizkāršas

àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30


aizkāršot

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31


aizkart

àizkar̂t: Refl. -tiês,

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: rs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkārt

àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.

Avots: ME I, 31


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkārtņot

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31


aizkārts

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31



aizkasīt

àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29


aizkāst

àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.

Avots: EH I, 30


aizkaust

aîzkaûst 2 , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29


aizkaustīt

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31


aizkautrēties

àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29


aizkavāt

àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķēdēt

àizķẽdêt, mit einer Kette verschliessen Trik.: a. duris.

Avots: EH I, 35


aizķendelēt

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35


aizķēpāt

àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35


aizķepēt

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34




aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35


aizķēpis

àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35


aizķērnāt

àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35


aizķert

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķezēt

àizķezêt: auch Golg., (III p. prs. aizķez ) Grünwald.

Avots: EH I, 34


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizķezināt

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35


aizklaigāt

àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30


aizklamburot

àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30


aizklangāt

àizklangât, schnellweggehen. Tirsen [s. klencêt].

Avots: ME I, 32


aizklaudzināt

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32


aizklausināt

àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30


aizklaust

àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizklēgāt

àizklē̦˜gât, schnatternd sich entfernen Rutzau: gūžu bars aizklē̦gāja pa pļavu pruom.

Avots: EH I, 31


aizkleinot

àizkleinuôt, = àizklejuôt Bers., "ungewandt" (AP.) oder säbelbeinig (Lemburg, mit ) hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31


aizklejot

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32


aizklempt

àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31



aizklīdināt

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumusrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32


aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri;

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31


aizkliegt

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32


aizklimstēt

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32



aizkloģināt

àizkluõģinât Pernigel, mit einem kluoģis 1 (eine Tür) verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 32


aizklubašot

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32


aizklupt

àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32


aizknubināt

àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês,

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33


aizkrāsne

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkrāstīt

àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.

Avots: EH I, 33


aizkrāt

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33


aizkratīt

àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizkraustīt

àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32


aizkraut

àizkŗaũt, tr.,

1) häufend versperren:
puķēm aizkŗauts luodziņš A. XX, 622;

2) hinter etwas legen, häufen:
malku aizkrāsnī.

Avots: ME I, 34


aizkravāt

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34


aizkrekle

àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33


aizkrekls

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkristīt

àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33


aizkritne

àizkritne, Versenkung auf der Bühne, die Falltür: ve̦lni nuokāpj pa aizkritni R. Sk. II, 81.

Avots: ME I, 33


aizkrūņoties

àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 35


aizkrustīt

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotnirs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34


aizkuidīt

àizkuidît, wegschaffen, mühsam entfernen: rs nuodievuojies spuokus aizkuidīt LP. V, 61.

Avots: ME I, 34


aizkūlāt

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35



aizķurpt

àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35


aizlaicīt

àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
rs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36



aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36


aizlauzīt

àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36


aizlecināt

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlejots

àizlejuôts êdiens Ramkau, eine Speise, die man mit reichlicher Zutat versehen hat.

Avots: EH I, 36


aizlēkšot

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36


aizlēkt

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36


aizļēpāt

àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.

Avots: EH I, 37


aizlīdzēt

àizlĩdzêt, tr., borgen, leihen, vorschiessen: aizlīdz man ar pāris rubļiem Seg., AP., JK.

Avots: ME I, 37


aizliebt

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37


aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
rsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37


aizliegt

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2

Avots: ME I, 37


aizliekt

àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37


aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlīkt

I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.

Avots: EH I, 37


aizlipsāt

àizlipsât Bers., Vötk., hin-, wegfliehen".

Avots: EH I, 36


aizlīt

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37


aizlitot

àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.

Avots: EH I, 36


aizlūgt

àizlùgt, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizlùgt 2 : aizlūdzies par mani ar! Jürg.;

2) a. uz citu vietu, um Versetzung an einen andern Ort bitten.

Avots: EH I, 37


aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, rsprecher.

Avots: ME I, 38


aizlūgums

àizlùgums, rsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38


aizlumpāt

àizlumpât "langsam hin-, weglaufen" Warkl.: taksis (ein Dachshand) aizlumpājis uz viņu sē̦tu; ungewandt hin-, weggehen (mit ùm 2 Golg.; wackelnd, schwankend hin-, weggehen Gr. - Roop, Tirsen.

Avots: EH I, 37


aizļunkāt

àizļunkât Bers., (mit ùn 2 ) Erlaa, hin-, weglaufen: zaķis aizļunkāja.

Avots: EH I, 37


aizlūzt

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38


aizmainīt

àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmākt

àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38


aizmānīt

àizmãnît, ‡ Refl. -tiês, unter einem ersonnenen Vorwand weggelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 38


aizmargot

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38


aizmārša

àizmā`rša PS., nach L. auch rsis">aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39



aizmāršīga

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39


aizmastīt

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38


aizmataļāt

àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38


aizmats

àizmats,

1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;

2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;

3) der Anfang eines Gewebes
Bers.

Avots: EH I, 38


aizmauroties

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: rsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38


aizmauts

aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38


aizmeldēt

àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38


aizmelzt

àizmelˆzt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39


aizmergžt

àizmergžt (prs. und prt. -žu) acis Festen "die Augen zudrücken (schliessen)".

Avots: EH I, 38


aizmerzgt

àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmētāt

àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39


aizmetināt

àizmetinât, ‡

3) zuschweissen (schweissend verschliessen):
a. caurumu dzelzs plāksnē.

Avots: EH I, 39


aizmezglot

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40


aizmežs

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40


aizmidrīt

àizmidrît Bers., Fehsen, Festen, Stockm., (mit kleinen Schritten) schnell hin -, weglaufen.

Avots: EH I, 39


aizmiegt

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40


aizmigt

àizmigt,

1) : III p. prs. aizmiegst Pas. II, 133 f.; VI, 425. ‡ Refl. -tiês, einschlafen
Auermünde u. a.

Avots: EH I, 39


aizmilzt

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40


aizmilzt

II àizmilˆzt Bers., Drosth., Warkl., eilig, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 39


aizmilzums

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirt

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers;

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39


aizmirt

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41


aizmirzt

àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39


aizmudīt

àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40


aizmudīties

àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40


aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41


aizmuģīt

àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.

Avots: EH I, 40


aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41


aizmūķēt

àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40


aizmukt

àizmukt, entwischen, wegfliehen, weggehen: uotrsrs LP. V, 77. e̦ze̦rs aizmucis LP. VII, 1289. bites aizmūk uz mežu LP. VII, 368.

Avots: ME I, 41


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizmuļļāt

àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40


aizmurkšēties

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42



aiznaglot

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznesāt

àizne̦sât Sessw., wiederholt oder verschiedene Objekte (einzeln) hin-, wegtragen.

Avots: EH I, 40


aiznīkt

àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41


aizņirbināt

àizņirbinât, ‡

2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.

Avots: EH I, 41


aiznirt

àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41


aizņurcīt

àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizogot

àizuôguôt, Beeren lesend hin-, weggeraten: a. tālu pruojām Bers. u. a.

Avots: EH I, 60


aizokstēt

àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizote

àizuõte,

1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;

2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;

3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.

Avots: ME I, 58


aizpaijāt

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43


aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43


aizpampt

àizpàmpt, intr., verschwellen: acis aizpampušas.

Avots: ME I, 43


aizpasēt

àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41


aizpeķēt

àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41


aizpelnīt

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41


aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43


aizpelt

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43


aizpickāt

àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42


aizpildīt

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44


aizpīlis

àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42


aizpīt

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;


3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42


aizplaisāt

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplaukt

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizplēsties

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44


aizplīst

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplīvurot

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44


aizplūdīt

àizplūdît Spr., überschwemmen, -fluten.

Avots: EH I, 43


aizplukt

àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43



aizplūst

àizplûst,

1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;

2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.

Avots: ME I, 44


aizpostīt

àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44


aizprapēt

àizprapêt, tr., verpfropfen, mit einem Pfropfen verschliessen LP. VII, 587.

Avots: ME I, 44


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizpraulot

àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43



aizpuļķēties

àizpuļ˜ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45



aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizputināt

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45


aizraidīt

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45


aizrakāt

àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44


aizrakstīt

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45


aizrakt

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45



aizraut

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstamrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrecēt

àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.

Avots: EH I, 45


aizredzība

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nekādas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirksturs III, 67.

Avots: ME I, 46


aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46


aizrīdināt

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47


aizrīdīt

àizrĩdît, sich verschlucken machen Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 46


aizriebt

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47


aizriekt

àizriekt, zum erstenmal aufpflügen Meiran: a. riekumu.

Avots: EH I, 46


aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas;

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi;

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46


aizriet

àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.

Avots: EH I, 46


aizrindot

àizriñduôt,

1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;

2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.

Avots: EH I, 45


aizrīt

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47


aizrūcināt

àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46


aizrūgt

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47


aizrūķēt

àizrùķêt 2 Golg., sorgfältig zumachen (zuschliessen): a. šķirstu, durvis.

Avots: EH I, 46


aizrūķēt

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48


aizrūkt

àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizruna

àizruna, àizruņa, rsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, rsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizsacīt

àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizsaldēt

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48


aizsarkt

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48


aizšaudīt

àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55


aizšaut

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizseboties

àizse̦buôtiês, sich verspäten Autz, Gr.-Essern.

Avots: EH I, 47


aizsedlot

àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47


aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49


aizsērīt

àizsērît Spr., (ein Flussbett) mit Kehricht verschütten (r. засорить).

Avots: EH I, 47


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizsist

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizšķēršļot

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55


aizšķiest

àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55


aizšķindēt

àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizšķirt

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55


aizšķirt

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55


aizšķīst

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55


aizšķīt

àizšķĩt,

2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").

Avots: EH I, 55


aizskleist

àizskleĩst,

1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;

2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.

Avots: EH I, 48


aizskraukstēties

àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48


aizskruķēt

àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48


aizšķūrēt

àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām kājām vairs nespēj iet, diez kā varēs aizšķūrēt Ramkau.

Avots: ME I, 55


aizšķūtēt

àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizslaistīt

àizslàistît, tr., aufrichtend versperren: vārti... ar ecēšu aizslaistīti BW. 25834.

Avots: ME I, 50


aizšļākt

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56


aizslānīt

àizslànît, schichtend (häufend) versperren: a. duris ar se̦ru.

Avots: EH I, 49


aizslāpēt

àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49


aizslapstīties

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslāt

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50


aizslēgs

àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.

Avots: ME I, 50


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizslempties

àizslèmptiês 2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50


aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50


aizslīcināt

àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49


aizslidināt

àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49


aizsliet

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51


aizslīgt

àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49


aizslodzīt

àizsluôdzît, tr., versperren: trīs bē̦rnus aizsluodzījusi istabā JU.

Avots: ME I, 51


aizslogs

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51


aizšļokāt

àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizsmacēt

àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmakums

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2

Avots: ME I, 51


aizsmeldzēties

àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50


aizsmelt

àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50


aizsmiet

àizsmiêt, tr., verscherzen: Pompejs šuodien aizsmej savu laimi Rain.

Avots: ME I, 51


aizsmigt

àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51


aizšņakstēties

àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56


aizsniekt

àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50


aizsnigt

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51


aizšņirkstēties

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55


aizsolīt

àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.

Avots: EH I, 54


aizspaidīt

àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspļaut

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops;

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52


aizsprakstēt

àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.

Avots: ME I, 52


aizspraust

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren;

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizspridzināt

àizspridzinât,

1) hin-, wegplatzen machen, hin-, wegsprengen:
visi akmeņi aizspridzināti pruojām;

2) sprengend versperren:
a. ceļu.

Avots: EH I, 51


aizspriest

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52


aizsprostot

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52


aizsprostot

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52


aizsprotot

àizspruôstuôt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) verstopfen: caur(ul)e aizspruostuojusies.

Avots: EH I, 51



aizsprūdot

àizsprûduôt, ‡

2) versperren:
kareivju rindas aizsprūduoja ielu pārejas A. Brigader Daugava I, 1227.

Avots: EH I, 51


aizsprūst

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52


aizspundēt

àizspuñdêt, tr., verspunden: vērpeli, mucu. Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens nuote̦ka aizspundējās Konv. 2 656.

Avots: ME I, 52


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizīburs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizstāvnieks

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53


aizstebļīt

àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) =àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52


aizsteigt

àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstieņot

àizstiẽņuôt, mit einer Eisenstange verschliessen: aizstieņuo stalli Austr.

Avots: ME I, 53


aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53


aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53


aizstīpāt

àizstĩpât,

1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;

2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).

Avots: EH I, 53


aizstirāt

II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53


aizstridzināt

àizstridzinât, versehentlich einstechen (hinter etwas hineinfahren, -dringen machen) Sassm.: a. sev sknabaru pirkstā (aiz naga).

Avots: EH I, 53


aizstuknīt

àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53


aizstūris

àizstūris, der Raum hinter der Ecke: nuo aizstūŗa parādījās flintes stuobrs Plūd. LR. IV, 231.

Avots: ME I, 53


aizsūbēt

àizsùbêt 2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.

Avots: ME I, 53


aizsukt

àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53


aizsūnot

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53


aizšūpot

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55


aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53


aizsvilināt

àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54



aiztapot

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barībasrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56


aizteikt

àiztèikt,

1) a. labu vārdu par uotru, rsprache für jem. einlegen;

2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 57


aiztenterēt

àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57


aiztepēt

àiztepêt, verkitten, verschmieren Wandsen: a. luogu.

Avots: EH I, 57


aiztept

àiztept, verschmieren, zuschmieren Dunika, Rutzau: a. caurumu ar māliem.

Avots: EH I, 57


aiztērēt

àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58



aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztīklot

àiztìkluôt, wie mit einem Netze bedecken, verschleiern: ar zvaigžņu mirdzu acis aiztīkluoja Rain.

Avots: ME I, 57


aiztikt

àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.

Avots: EH I, 58


aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57


aiztraipīt

àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58


aiztramdīt

àiztram̃dît, tr., verscheuchen, verjagen: kam manas kaziņas aiztramdīji BW. 2401, 1.

Avots: ME I, 57


aiztrankāt

àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztraucēt

àiztraucêt Spr. u. a., schreckend oder störend verscheuchen: a. zagļus.

Avots: EH I, 58


aiztraukt

àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59


aiztreipt

àiztreĩpt, zuschmieren, verschmieren Rutzau: a. kam acis. a. ar māliem mūra plaisu.

Avots: EH I, 59


aiztrenkāt

àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59


aiztricināt

àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59


aiztriekt

àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59


aiztriept

àiztriept, zuschmieren, verschmieren (mit iẽ ) Dunika, Kal.: a. acis, caurumu.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aizttacināt

àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58


aiztuļķēt

àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59


aiztulkot

àiztul˜kuôt lĩdz, übersétzen (perfektiv) bis: a. romānu līdz pusei.

Avots: EH I, 59


aiztumēt

àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpurs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aiztusnis

àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizugune

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58


aizumpt

aîzum̂pt 2, sich mit Sand u. a. füllen, sich verstopfen: mucai caurums pa˙visam azumpis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: EH I, 60


aizumpt

aizum̂pt 2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58


aizurdīt

àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60


aizušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal.Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44


aizvadāt

àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61


aizvadžot

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58


aizvairīt

àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61


aizvājēt

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61


aizvākt

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478;

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês.

2) sich hinschleppen
(wo?);

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvalcīt

II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61


aizvandīt

àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvara

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58


aizvārzt

àizvārzt àuklas pastalai Bers., Lubn., Sessw. "in eine pastala die Schnüre einziehen".

Avots: EH I, 62



aizvāzt

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62


aizvāzt

àizvâzt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: trauku aizvāžrs III, 65; šķirsts (der Sarg) tiek aizvāzts Müller. spundi Stari I, 355. Bers., Laud.

Avots: ME I, 59


aizvēdināt

àizvẽdinât, wedelnd verscheuchen, z. B. mušas.

Avots: ME I, 59


aizvelēt

àizvelˆt: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62


aizvēlināt

àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62


aizvērt

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizvieta

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61


aizvīkstīt

àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64


aizvildīt

àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizviņā

àizviņā ce̦turtdienā BielU., am vorvorigen Donnerstag.

Avots: EH I, 63


aizviņdie

àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".

Avots: EH I, 63


aizvitēt

àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61


aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61


aizžēlot

àizž,~luôt,

1) in Schutz nehmen
Segewold;

2) kuo nu mirušuo vairs aizžē̦luosi? was soll man sich noch um einen Toten grämen (da es doch nicht hilft)?

Avots: EH I, 65


aizzemdēt

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64


aizzemdēt

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61


aizzeņķēt

àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.

Avots: EH I, 64


aizziepēt

àizziẽpêt, mit Seife verschmieren: a. kam acis.

Avots: EH I, 65


aizžmauga

àizžmauga in Saussen und Drostenhof oder aizzmauga in Bersohn, Verschnürung, engere Stelle].

Avots: ME I, 61


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


aizžņaugt

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizzust

àizzust, hinter etwas verschwinden: meža gabali stiepās, cits aiz cita aizzuzdami Stari II, 530.

Avots: ME I, 61


aizzvaidīt

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65


aizzvaidīt

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


ājas

ãjas un bẽjas, das Abc in der Kindersprache RKr. II, 54.

Avots: ME I, 237


aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


āķains

ãķaîns, mit Haken versehen; pfiffig A. XXI, 43.

Avots: ME I, 237


akatains

akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.

Avots: ME I, 62


aķīgs

aķîgs: auch BW. 16030 var. (aus Bers.).

Avots: EH I, 67


aķīls

aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.

Avots: EH I, 67


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


aklacis

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62


akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmenains

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņurs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akmitiņš

‡ *akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66


akotains

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. 2 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237


ala

II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67


alags

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66


ālata

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237


āleņģis

ãleņ̃ģis (unter āliņ̃ģis): auch Kaugurciems, Nölk., Seyershof, (àleņgis 2 ) Golg.

Avots: EH I, 193


aleni

aleni (wohl = alē̦ni), "eine Gattung Wölfe, die in Höhlen hausen sollen (?), Allunan"U. [Wohl =] alas vilki, wie von Jägern in Behrshof Füchse, Dachse und überhaupt alle Höhlentiere genannt werden.

Avots: ME I, 66


aletes

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66



algādzība

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67


algādzis

àlgãdzis: pazinu algadža darbu BW. 6920. nuovērpu (sc.: ē̦rkulīti) ar algadžiem 7012; algâdzis 2 Salisb., Siuxt, ein auf Wochen od. Monate verdungener Arbeiter. algādzēs iet Aps. J., auf Lohn ausgehen (von weiblichen Personen).

Avots: EH I, 67


āliņģis

ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),

1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;

2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]

Avots: ME I, 238


alkacīgs

al˜kacîgs, neidisch, gehässig, widerhaarig, händelsüchtig: cilvē̦ks Liewen-Behrsen.

Avots: ME I, 67


alkata

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67


alkate

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67


alksna

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


allēt

al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68


alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnisrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alogs

aluôgs, der Quell (Erlaa); Wassergruft, in Saussen BB. XIV, 146; [vgl. aluots dass. und zum g - vērags U. "Wasserstrudel"].

Avots: ME I, 69


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


alsariņš

alsariņš Erwalen, eine kleine Lehmschüssel. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68


alseris

al˜seris Frauenb., ein gläsernes, mit einem Deckel versehenes Buttergefäss.

Avots: EH I, 68


alstaris

al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68



alumis

alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68


alus

alus: Demin. àlteņš 2 auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


alusviris

‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68


alva

alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69


alveris

alveris: aus mnd. alver "albern, dumm", s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 69


alvēties

alvêtiês, albern, Dummheiten machen (Treisin), [Bersohn].

Avots: ME I, 69


am

am! am! [li. am̃ "хвать"],

1) Interj., Nachahmung des Hundegebelles;

2) lautnachahmen- des Wort für"essen"in der Kindersprache:
am! am! garda putra Ar.

Avots: ME I, 69


amads

‡ *amads (in der Verbind, amada vīrs) Elger Dict. 42 und 484, = amats.

Avots: EH I, 69


āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238


amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


āmeklis

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239


amis

II amis, ein hölzernes, nach oben zu sich verjüngendes, geschlossenes Gefäss mit einem Spund, etwa in der Grösse eines Eimers, worin Getränke bzw. flüssige Speisen aufs Feld oder auf einen weiteren Weg mitgenommen wurden Siuxt n. Fil. mat. 66. Zur Etymologie s. FBR. XIII, 156.

Avots: EH I, 69


amīt

amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


amma

amma (amba, e̦mba),

1) = e̦mma,

2) das Essen in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70


ammāt

ammât, essen, in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


amplis

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69


āmrija

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239


āmrijīgs

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien kā āmrija Serb.

Avots: ME I, 239



anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


ā ne

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234


ankure

añkure, s. e̦ñkurs.

Avots: ME I, 71


antiķis

añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.;

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apakļāk

apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70


apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšējs

apakšẽjs, der untere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73


apakšmala

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73



apakšroka

apakšrùoka: die Worte "tev apakšruoka, man virsruoka" werden gesagt, nachdem es sich erwiesen hat, wer das obere Ende eines Stockes zu fassen bekommt und dadurch im folgenden Spiel Vorhand hat. J. Al.

Avots: EH I, 71


apakšroka

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73



apakšvējā

apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71


apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74


apaļniski

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pamāte apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74



apaloties

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apar

apar: auch Salisb. n. BielU., Seyershof.

Avots: EH I, 71


apāra

apāra (ap + âra), ein weiches Stück Boden in Feldern und Wiesen, wo hohes Gras wächst Etn. III, 129 [Dafür apara in Ronneburg und Bersohn].

Avots: ME I, 76


apārds

apā`rds, zum Trocknen zusammengeführtet, dicht ausgebreiteter Heuhaufen Bers.: siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M. šuodien mums 30 gabanu uz apārda Kaul.; zu ārdît.

Avots: ME I, 76


aparvot

aparvuôt (mit hochle. a aus e, ?) Spr. "verspotten".

Avots: EH I, 72


ā pas

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234


apauga

apauga (li. apauga "Fleisch"),

1) = ataûdze 1 Warkl.; ein junger Wald auf ehemaligem Ackerland; ein Wäldchen zwischen Äckern N.-Peb.; "eine mit Bäumen oder Gesträuch bewachsene Stelle" Bers.;

2) eine verletzte und nachher verwachsene Stelle an einem Baum
Warkl.

Avots: EH I, 72


apauglināt

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. 1

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2

Avots: ME I, 75


apbāzīt

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbēdāt

apbè̦dât (unter apbèdinât),

2) vorsorgen
(apgādāt) Für. I.

Avots: EH I, 73


apbēdināt

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77


apbedīt

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76


apbēdzināt

apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77


apbimbāties

apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74


apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77


apbirzēt

apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74


apbirzt

apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74


apbīties

apbîtiês, ‡

2) ein wenig erschrecken
(intr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 74


apbokāt

apbuõkât, (Gerste) überdreschen, um die Hülsen und Hacheln zu entfernen Erlaa u. a.

Avots: EH I, 75


apbradāt

apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74


apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78


apbruģēt

apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74


apbrukt

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75


apbūbēt

apbũbêt: apbūbējumus (baltas puvuma pārsliņas) nuoņe̦m un ieme̦t cūkām Siuxt. ‡ Refl. -tiês (in einer alten Handschrift), = apbũbêt: piens apbūbējies.

Avots: EH I, 75


apburbēt

apburbêt Warkl. "= apmirkt": kalniņš vis˙apkārt apburbējis, tâ ka nevar tikt virsū.

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t, ‡

3) = uzbur̃t I: ragana ir šuo slimību apbūruse Pas. VIII, 386. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) verzaubern: ve̦lns apbursies par . .. princi Pas. V, 306.

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78



apcelt

apcelˆt,

1) beschwatzen, gängeln
Segewold;

4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.

Avots: EH I, 75


apcere

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apcienāt

apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76


apciest

apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcirknis

apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirpt

apcir̃pt, -pstu, -pu Gr.-Sessau, erstarren, gefrieren: dubļi, ūdens (nuo aukstuma) sāk a.

Avots: EH I, 75


apcirtīgs

apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
rsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apčurāt

apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76


apdairēties

apdàirêtiês 2 Kaltenbr., (nach etwas suchend) umhersehen, Umschau halten: jis apdairējās, bet neatrada.

Avots: EH I, 76


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdārzs

apdā`rzs, apdārzis Str.,

1) der Kreis:
ap Lienu bij apstājies ve̦se̦ls apdārzs sievišķu Kaudz. M. lūk, es re̦dzu tavu seju tumšu matu apdārzā, sieh, ich sehe dein Antlitz in der Umwallung des dunklen Haars Kaudz.;

2) der Hof um den Mond:
ap mēnesi ir liels apdārzs Etn. III, 145; s. EPr. 29.

Avots: ME I, 81


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apdegums

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. 2

Avots: ME I, 81


apdiegt

II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77


apdobens

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomībasrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apdomīgs

apduõmîgs, mit Überlegung zu einem Entschluss kommend, bedachtsam, vernünftig, vorsichtig: apduomīgs cilvē̦ks; apduomīgi iet, mit Bedacht, vorsichtig gehen (vielfach von kleinen, im Gehen noch unsicheren Kindern). lē̦ni, apduomīgi apģērbās Asp.

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrāztīt

apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78


apdriksnāt

apdrīksnât, tr., unterstreichen: vārdu.

Avots: ME I, 82


apdroksts

apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].

Avots: ME I, 82


apdrošināt

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês,

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdrucēt

apducêt Spr., ringsum (vom Donner u. ä.) erschallen ("огремѣть").

Avots: EH I, 78



apducināt

apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78


apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdudzis

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdūmot

apdũmuôt: a. gaļu skurstenī Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdunēt

I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78


apdurt

apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79


apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82


apduzt

apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79


apdzaldīt

apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.

Avots: EH I, 79


apdzelt

apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84


apdzira

apdzira, der Vorsatz, die Absicht: ka mēs nuo labu un svētīgu apdziru nenuovēršamies Kleinschmidt 51: dzirties.

Avots: ME I, 84


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdzirdīt

apdzirdît, ‡

2) sich betrinken lassen, betrunken machen
Bers. u. a.: a. kuo ar alu.

Avots: EH I, 79



apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apeirine

apeirine Wessen "apars 3; der Umkreis (окружность)".

Avots: EH I, 80


apekle

apekle: auch Sonnaxt, Stomersee.

Avots: EH I, 80


apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80


apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apeža

apeža, der Ort rings um den Rein. Bers.

Avots: ME I, 85


apgābties

apgãbtiês (li. apsigóbti "sich umnehmen") Dunika, habgierig und übermässig sich versorgen (mit): a. ar visādām mantām. Vgl. li. gobė´tis "habsüchtig sein".

Avots: EH I, 81


apgāda

apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. kāzu apgāds bij bagāts JU.

Avots: ME I, 86


apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86


apgādātājs

apgãdâtãjs, der Versorger; grāmatu apg., der Verleger, Verlagsbuchhändler.

Avots: ME I, 87


apgādība

apgãdĩba, die Versorgung, Verpflegung.

Avots: ME I, 87


apgādīgs

apgãdîgs, vorsorglich: apgādīga dieva gudrība.

Avots: ME I, 87


apgādnieks

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgaita

apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80


apgaitot

apgaituôt, (zwangsweise) umhergehend besichtigen: a. savu apgabalu Bers.

Avots: EH I, 80


apgāle

apgāle, Glatteis Schwanb˙n. BielU., Bers., Wid.

Avots: EH I, 81


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgals

I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81


apgalvene

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81


apgarīties

apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].

Avots: ME I, 86


apgausināt

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86


apgaut

apgaut: auch (mit ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "pievilties" Līksna.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt (li. apgóžti),

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87



apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglēbt

apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82


apglemēt

apglemêt (li. apglem<|ti), glatt, schleimig werden Bers., KatrE.: ūdenī apglemējis kuoks; vom Schlamm zugedeckt werden Spr.

Avots: EH I, 82


apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87


apglitēt

apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82


apglotēt

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82


apgodināt

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89


apgramstīt

apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83


apgramžāt

apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

I apgràulêt 2 Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83


apgraut

apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrēcināt

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88



apgrēkoties

apgrè̦kuôtiês, sich versündigen: cilvē̦ks var maldīties un apgrē̦kuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 88


apgremdēt

apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84


apgrieziens

apgrìeziens, ein Strick, mit welchem man die Femerstange an die Stütze auf der Schlittensohle (mietne) befestigt Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 88


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgrimdināt

apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mārkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84


apgrimt

apgrimt, versinken: un tai pašā brīdī apgrimuse ķēniņa pils LP. VII, 205.

Avots: ME I, 88


apgrobeņi

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89


apgrozīt

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84


apgruzdēt

apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84


apgubt

*abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85


apgudri

* apgudri, recht klug, erschlossen aus BW. 15545, 4: ganab gudri tie dabūti, wohl zu lesen; gan apgudri Endzelin Pr. I, 212.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) * apgudri

Avots: ME I, 89


apgudrīt

apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85


apguldzīt

apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgultiņa

apgultiņa ûdens, stehendes Wasser, besonders im Felde Oger, Gold. A. X, 1, 308: apgùlt.

Avots: ME I, 89


apgumzāt

apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm 2 ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86


apgūt

apgũt, tr., bewältigen, Meister werden: pat vienā vienIgā aruodā viņu apgūt gŗūtirs III, 99. Refl. -tiês, sich besinnen, auf etw. kommen: nu tad vēl apguvās mani balti bāleliņi BW. 18365.

Avots: ME I, 89


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apilis

apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86


apīlis

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apirda

apirda [in Saussen apìrda 2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. 1 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90


apirgāt

apirgât (mit nichtgedehniem ir ) Nitau, ein wenig auslachen, verlachen, verspotten.

Avots: EH I, 86


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjaucēt

apjaûcêt, tr., gewöhnen: bē̦rnu ar ūdeni Bers.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiemrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjēgt

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91



apjozt

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. rs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92


apjucība

apjucība, Verlegenheit, Verstimmung W.

Avots: ME I, 91



apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92


apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92


apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88


apjumzt

‡ *apjumzt od. *apiumst . = apjuôzt 1 " (?): apjumžu (prs.) juostu Domopol.

Avots: EH I, 88


apjust

apjust, = atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88


apkaime

apkaĩme: mūsu apkàimē 2 zagļu nav Warkl.; die in der Umgegend (Nachbarschaft) wohnhaften Leute (mit ài 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 88


apkaime

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92


apkakāt

apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkalot

apkaluôt, =apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89


apkalpot

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuosrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93


apkankarāt

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93


apkapāt

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90


apkapļa

apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90


apkarpīt

apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārtīns

apkā`rtîns, = apkàrtẽjs 1: apkārtīnās (die fn der Umgegend, Nachbarschaft wohnenden) mātes Heidenfeld.

Avots: EH I, 91


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: rs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkasas

apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90


apkašāt

apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90


apkāsēt

apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkašņāt

apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90


apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apkaust

apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90


apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90


apkāzoties

apkàzuôtiês: auch Bers., Segewold u. a.

Avots: EH I, 91


apķekšot

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķērkt

apķērkt, tr., verschreien: apķē̦rkta asprātība Latv.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98


apklabināt

apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91


apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95


apklemsēt

apklèmsêt 2 KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92


apklepsīt

apklepsît Lemburg, auffressen, verschlingen.

Avots: EH I, 92


apklesēt

apklesêt, (mit Geräusch, schmatzend KatrE.) auffressen, verschlingen C., Golg., Mahlup: cūka apklesējusi ēdienu.

Avots: EH I, 92


apkluit

apklùit 2 , -kluju Festen, verschlingen.

Avots: EH I, 92

Šķirkļa labojumos (13)

aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


apģērbt

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89


apsidrabot

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119


atviesoties

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211


četrkantains

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrkājains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrkājains versetz werden).

Avots: ME I, 411


dārgums

dā`rgums,

1) die Teuerung:
nu iet meitas dārgumā;

2) das Kleinod, die Kostbarkeit,
namentlich so d. Pl. dārgumi, die Kleinodien: tē̦vs redzējis kungu ar tik daudz dārgumiem LP. VI, 315. tīri saules dārgumi ir salijuši viņas dārzuos Vēr. II, 261.

Kļūdu labojums:
die Teuerung = die Teuerung; das Teuersein, der Wert, der Preis

Avots: ME I, 448


dome

duõme ,*

1) die Stadtverordnung:
pilsē̦tas d. ;

2) die russische Duma, das russische Parlament.

Kļūdu labojums:
Stadtverordnung = Stadtverordneten(versammlung)

Avots: ME I, 533


dumpuris

dum̃puris, [dùmpuris 2 Domopol], ein Mensch von nicht hohem Wuchs RKr. XVI, 230. dumpurīši (Var.: dumburīši) arājiņi BW. 9763. zemes dumpurīši RKr. VII, 385, 10.

Kļūdu labojums:
nicht hohem = kleinem
zemes dumpurīši = zemes dumpurīši (zu dumpurs?)

Avots: ME I, 515


dzildināt

dzildinât, tr.,

1) aufhalten, die Zeit hinziehen
Karls.;

2) cūkas tiek tâ dzildinātas. die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten
Salisb. n. U.



Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) dzildinât 2, un tai vietā jāliek ( zu ersetzen durch einen sebständigen Artikel): dzildzinât, hinhalten (?): cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb. n. U.

Avots: ME I, 549


glotnieks

gluôtnieks ,* die Molluske Konv. 2 570.

Kļūdu labojums:
"gluôtnieks*" vietā jāliek ("gluôtnieks*" zu ersetzen durch) gļuotnieks*

Avots: ME I, 632


iecienīt

ìecìenît, ‡

2) sich angewöhnen
(?): dzīves dabiskā iekārta un iecienīta tiņgība Mežv. ļ. II, 386.

Kļūdu labojums:
Mežv. Jālabo par (zu versetzen in ) Janš. Mežv.

Avots: EH I, 507


izsēkties

izsèktiês, längere Zeit schreien viņš izsēcās nuo visas krūts MWM. IX, 186.

Kļūdu labojums:
längere Zeit schreien = einen keuchenden Laut hervorstossen

Avots: ME I, 796


iztekāt

izte̦kât, freqn. zu iztecēt,

1) durchlaufen:.
malu malas. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš.;

2) sich loswickeln
izte̦kāja kamuoliņš BW. 7229. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: pa visu dienu e̦sam diezgan izte̦kājušies.

Kļūdu labojums:
sich loswickeln... kamuoliņš = nach verschiedenen Richtungen hinwegrollen... kamuolīši

Avots: ME I, 816