Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bul' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bul' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (542)

ābulains

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234



ābule

ābule, = âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191


abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6





abuls

[abuls, Klee BW. 21871, 1, oder abuliņš Wolmar u. a., s. âbuoliņš].

Avots: ME I, 6


ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


ābuls

âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],

1) der Klee;

2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.

Avots: ME I, 234


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt: Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizstebulēt

àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52


ambulta

ambulta,

1) : auch N.-Bergfried.

Avots: EH I, 69


ambulta

ambulta (deutsch dial. ambolt, ambult),

1) der Amboss
Manc., Saticken;

2) hölzerner Riegel
Ekau.

Avots: ME I, 70




atbuldurēt

atbul˜durêt, pollernd öffnen: vai durvis nuo iekšpuses nevar a.? Janš. Bandavā II, 154.

Avots: EH I, 137


atbultēt

atbul˜têt, tr., aufriegeln, den Riegel (bulte) zurückschiebend: durvis, vārtus. Refl. -tiês, sich öffnen, sich zurückschieben (vom Riegel Spr.).

Avots: ME I, 152


atbulu

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III 4, 220.]

Avots: ME I, 152


atšķerbulēt

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201


atstabulēt

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197


babulēt

babulêt od. babilêt Friedrichstadt A. X, 2, 438, intr., babelêt Degl., tr., schwatzen. Wohl entlehnt aus d. babbeln.

Avots: ME I, 246


babulis

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247


babulis

II babulis,

1): "ein Mieter"
Borchow.

Avots: EH I, 197


babulis

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. 2 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247



babulnieks

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197


babulnieks

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197


babuls

babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].

Avots: ME I, 247


baltābuls

baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.

Avots: EH I, 201


bambule

bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.

Avots: EH I, 204


bambulis

II bàmbulis 2 Zvirgzdine "eine Wasserpflanze die im Sommer weiss und gelb blüht" : bambuļus cūkas labi ē̦d.

Avots: EH I, 204



bambuls

II bambuls Ramdam "ein eingewickeltes Kind". Wohl zu bam̃ba.

Avots: EH I, 204


bibulis

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293


bimbulē

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297


bimbulis

bim̃bulis: auch (mit ìm 2 ) Linden.

Avots: EH I, 220


bimbulis

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297


bobulis

bobulis: auch Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 234


bobulis

[bobulis Salis, ein Popanz; wohl mit kurischen o aus bubulis.]

Avots: ME I, 321



brumbuliņš

brum̃buliņš Talsen, ein kleiner, gelblicher Vogel, der sich im Gestrauch aufzuhalten pflegt.

Avots: EH I, 245


bubulains

bubulains, bubuļains Grühl., knotig, zottig, uneben: bubulainu (Var.: pubuļainu) dziju vērpa BW. 6999. lindruoki bubulaini od [bubulaiņi BW. 35096].

Kļūdu labojums:
bubulainu (Var.: pubulainu) = bubuļainu(Var. bubulaiņu,pubuļainu)

Avots: ME I, 343


bubuldancis

bubuldancis, in einem Rätsel zur Bezeichnung der Laus: desmit akli vīri iet pa mežu, uziet vienu bubuldanci un ve̦d uz kaula tiltu kaut Rkr. VII, 1268.

Avots: ME I, 343


bubulēt

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343


bubulīgs

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344


bubulis

I bubulis Smilt. "ein (nicht starker Lärm". [Wohl zu bubinât 1.]

Avots: ME I, 343



bubulis

II bubulis, Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder: klusu, bē̦rni, bubulis nāk! pie vilkiem, pie lāčiem, pie sila bubuļiem BW. 34143. [Vgl. bubis.]

Avots: ME I, 343


bubulis

III bubulis,

2): bubulis, ein rundes Gewölke (?) BielU.; ‡

3) bubuļi, kleine Pünktchen, Unebenheiten auf der Haut
Ahs.: slimniecei ģīmis izsities ar bubuļiem.

Avots: EH I, 248


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


bubulis

IV bubulis Lubn. n. BielU., = babulis II 1, bũd(e)nieks, der Lostreiber.

Avots: EH I, 248


bubulmercis

bubulmercis (wo?) "eine breiartige Speise aus Grütze, Kartoffeln und Fleisch".

Avots: EH I, 248


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


bulā

bulā (loc. s.) "?": (zaldāti) nāca nuo... kazarmas, maršē̦dami savā bulā, un dziedāja Daugava 1928, S. 991.

Avots: EH I, 250



bulans

I bulans (wo?) "eine mit Ohrenklappen versehene Ledermütze".

Avots: EH I, 250


bulans

II bulans (mit hochle. a aus e, ?) Druw., ein abgestumpftes Messer oder Beil; ein stumpfes und sttirrisches Lebewesen.

Avots: EH I, 250


bulants

bulants, ein übermässig grosser, unförmlich, unvernünftig Gegenstand: tāds cirvis kâ bulants; ruokas jau piekūst tuo cilājuot Naud. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 347


bulavs

bulavs, ein Gegenstand (eine lange Holzstange, auf deren ein Ende ein dickeres liolzstück aufgestülpt ist), mit dem man Fische zum Netz hin scheucht Kaltenbr. Aus r. булава "Keule"?

Avots: EH I, 250


bulbe

bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 347


bulbite

bulbite, = bula bite, ein Insekt, das lange Zeit auf einer Stelle summend flattert und dann plötzlich davon fliegt Tals. n. A. IX, 325.

Avots: ME I, 347, 348


bulbulēt

bulbulêt, - ēju, intr., schlagen, schmettern, rufen: bulbuls bulbulē Etn.

Avots: ME I, 348


bulbulis

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348


bulbulis

II bulbulis, die Wachtel [?] Etn.

Avots: ME I, 348


bulderēt

bulderêt (unter buldurêt I): undeutlich sprechen Wessen.

Avots: EH I, 250


bulderiņš

bulderiņš (unter buļdurene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250



buldriķis

bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250



buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348


buldurēt

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348


buldurēt

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348


buldurēt

III buldurêt,

1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;

2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?

3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.

Avots: EH I, 250


buldurīgs

bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251


bulduriņš

bulduriņš (unter bul˜durene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250


bulduris

bul˜duris,

1): ein sehr geschwätziger, schnell sprechender Mensch, ein noch nicht richtig sprechendes Kind
AP.

Avots: EH I, 250


bulduris

bul˜duris,

1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;

2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.

Avots: ME I, 348


buldurjānis

bul˜durjānis,

1): auch Grenzhof;

2): auch AP., Siuxt, (mit ùl und à 2 ) Zvirgzdine;

3) aquilegia vulgaris L. Oknist (mit ùla und à 2 ).

Avots: EH I, 251



buldurmēle

bul˜durmèle, radebrechende Zunge Seibolt.

Avots: ME I, 348



bule

I bule Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bule

II bule, eine Stampfe Fockenhof, Neuenb., ein Gegenstand zum Zerstampfen von Kartoffeln (zum Brei) Ekau.

Avots: EH I, 251


bule

‡ *III bule oder *bulis "?": ar buli nuogriež čaumalas Stuhrhof.

Avots: EH I, 251


bulēksis

bulèksis (mit e zu lesen?) Frauenb., buleksis Ezere "ein altes, stumpfes Messer".

Avots: EH I, 251




bulēns

bulē̦ns, ein Widder, Hammel Saikava; vgl. bul˜lē̦ns.

Avots: EH I, 251


bulents

bulents (??) Grünhof "ein Vagabund".

Avots: EH I, 251


bulināt

I bulinât, blinzen, mit den Augen ein für die Umgebung unverständliches Zeichen geben: kuo tu bulini ar acīm? Dond.

Avots: ME I, 348


bulināt

II bulinât, girren (von der Taube) Sunzel.

Avots: ME I, 348


buline

buline (mit u?) AP. n. A. XI, 166 "= bul˜lis 5".

Avots: EH I, 251


buliņģis

buliņģis, der Knüttel: zvēlu ar buliņģi pa galvu Stomersee, Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 348


bulis

I bulis Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bulis

II bulis Mesoten "= builis, ein Messer mil abgebrachener Spitze".

Avots: EH I, 251


bulīt

bulît, -īju Mesoten "= buitît, mit einembulis II schneiden".

Avots: EH I, 251


bulīte

bulīte, in der Verbind. rīta b. (wo?), = bul˜lītis 4, der Morgenstern.

Avots: EH I, 251


bulītis

bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms 2 .

Avots: EH I, 251


bulka

bul˜ka, bùlka, die Semmel, das Franzbrot; aus булка.

Avots: ME I, 348


bulks

bulks Grünhof, Schwanb., (mit ùl 2 ) Oknist, (mit ul˜) Pankelhof, (mit ulˆ) Adsel "= bulka, veģis".

Avots: EH I, 251


bullans

bùllans 2 (mit hochle. a aus e̦?) Linden, ein 3-6 Monate alter Bulle.

Avots: EH I, 251


bullelis

bullelis Pas. VI, 225, (mit ul˜) Frauenb., ein pejoratives Demin. zu bul˜lis I.

Avots: EH I, 251


bullene

*bullene (geschr. bulene) LKVv., grosse Butterblume.

Avots: ME I, 348


bullēnis

bul˜lēnis Salis, ein halberwachsener Bulle: aizpē̦rnais bullenīt[i]s BW. 15891, 3.

Avots: EH I, 251


bullēns

bul˜lē̦ns: auch Siuxt, (mit ùl 2 ) KatrE., Demin. acc. s. bulleniņu BW. 32762, 1.

Avots: EH I, 251


bullēns

bul˜lē̦ns (Demin. zu bul˜lis), ein kleiner Boll.

Avots: ME I, 348


bullis

bul˜lis,

2); grobe Bezeichnung einer Mannsperson
Kandau;

4): "aklais arkls" Ramkau (ceturtuo reizi vaguoja tupiņus ar bulli).

Avots: EH I, 251


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bullītis

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251


bullītis

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348




bulstāgs

bùlstāgs 2 Warkl., der Stab des Küsters.

Avots: EH I, 251


bulstakot

bulstakuôt Nautrēni, mit einem bulstaks ins Wasser schlagen.

Avots: EH I, 251


bulstaks

bulstaks (mit hochle. a aus e̦?) Nautrēni, ein Stab, dessen éin Ende rundlich verdickt ist.

Avots: EH I, 251



bulstarāgs

bulstarāgs (auch in Pilda), bulstarāks (in hochle. Aussprache!) Warkl. "ein Knüttel zum Schlagen".

Avots: EH I, 251


bulta

bul˜ta,

1): lai tautieša vaŗa b. (der penis)
gaŗām skrēja BW. 34794;

6) vēja b., eine Krankheit der Schweine
Seyershof.

Avots: EH I, 251


bulta

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349


bulte

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;


8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251


bultēkls

bùltè̦kls 2 Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.

Avots: EH I, 251


bultene

bultene, Jaun. R. III, 7

1) wohl = bults puķīte: pret bultām duod guovīm polygala (bults puķīti) RKr. XII, 15;

2) sagittaria sagittifolia L. [Neologismus]

Avots: ME I, 349


bultēt

bul˜têt, - ēju, riegeln, verriegeln: ar bultu bultēšu Tr. IV, 114. Gew. in der Zstz. mit aiz-, nuo. -

Avots: ME I, 349


bultēt

II bùltêt 2 -ēju Auleja,

1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;

2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.

Avots: EH I, 251


bulvaine

buļvaine, das Kartoffelfeld: cūkas ruok buļvainē Lettg.

Avots: ME I, 349


bulvāle

bulvāle, auch bukvāle, ein groser hölzerner Hammar, den man zum Einschlagen von Pfählen und beim Holzspalten benutz.

Avots: ME I, 349


bulvāns

bul˜vãns: s. dazu Sköld Lehnwörterstudien 12 ff.

Avots: EH I, 251


bulvāns

bul˜vāns, ausgestopfter Vogel, um Wild herbeizuziehen; ein Lockvogel Drsth. [Nebst li. bulvonas "идол" aus aruss. бълванъ "Klotz, Pfahl, Götzenbild"; s. Berneker Wrtb. I, 41.]

Avots: ME I, 349


bulveķis

bulveķis, bulverķis, das Boltwerk: izšaudīs pa Je̦lgavas bulveķiem (Var.: bulverķiem) BW. 13017, 8.

Avots: EH I, 251




bulvītis

bul˜vītis AP., ein Widder, Hammel.

Avots: EH I, 252


bulvjoties

bul˜vjuôtiês AP., läufisch sein (von Schafen gesagt).

Avots: EH I, 252


bulžurēt

bul˜žurêt Frauenb. "(sich) reiben, stossen": cūka bulžurēja gar staļļa durvīm.

Avots: EH I, 252


bumbulains

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349


bumbulājs

bumbulājs, ein Kartoffelfeld Bauske, Kr.-Misshof.

Avots: EH I, 252


bumbulēt

bùmbulêt 2 Kalz., Lubn., Riga, bummeln (hierauf beruhend?), sich ohne Arbeit herumtreiben.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.;

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bumbuls

bumbuls (unter bumbulis): der Bauch (in der Kindersprache) Wessen (o-Stamm?).

Avots: EH I, 252


burbula

burbula (unter bur̂bulis I): nuo ūdeņa burbuliņas BW. 29720 var.

Avots: EH I, 254



burbule

bur̂bule Ramkau, caltha palustris.

Avots: EH I, 254


burbulēt

bur̂bulêt, ‡

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ 2 ) Kand.

Avots: EH I, 254


burbulēt

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352


burbulis

I bur̂bulis: auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Saikava.

Avots: EH I, 254


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burbulis

II burbulis, ‡

2) ein fetter Mensch
Diet.

Avots: EH I, 254


burbulis

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352


burbulisks

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352





čabuliņas

čabuliņas, čabas: cūka taisa čabuliņas; jākāpj zīļu uozuolā BW. 2420 (aus Kreuzb.). [ča - in Kreuzb. könnte aus ķe̦- entstanden sein; vgl˙li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME I, 400


cabulis

[cabulis, ein kleines Küchlein AP., Drsth., Schujen, Roop u. a.]

Avots: ME I, 363


cābulis

I cābulis: ein Küchlein C. (mit ã).

Avots: EH I, 261


cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366


cābulis

[II càbulis 2 Kreuzb. "ein Mensch ohne Kraft"; cãbulis Lappier "jem., der mit nichts fertig wird"; vgl. etwa li. kiõblinti "итти неуклюже".]

Avots: ME I, 366


čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400


čabulis

I čabulis: ein unangenehmer Schwätzer Gramsden.

Avots: EH I, 282



čabulis

[III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407


čābulis

I čãbulis Līn., wohl =] čābuls Oberl. n. U., ein [schwaches (Morizberg)] Küchlein. Vgl. cābulis 1.

Avots: ME I, 407


čābulis

[II čãbulis Dond., ein Kind, das schon čãbā.]

Avots: ME I, 407



cabuls

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363




cebules

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367


cerbuls

I ce̦rbuls, Kätzchen (bei Pflanzen) Kronw.

Avots: ME I, 374


cerbuls

[II ce̦rbuls, ein bei einem Spielchen aufgestellter Baum, den die Teilnehmer, mit Stöcken werfend, umzustürzen suchen Waldeg.

Avots: ME I, 374


cibulis

cibulis,

2): auch AP., Saikava.

Avots: EH I, 269


cibulis

[cibulis PS., Grobin], cibulītis,

1) das Hühnchen;

2) Liebkosungswort:
un tu atbrauci, manu cibulīt! In dieser Bed. auch cibuliņš. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379



čiebulis

čiebulis,

1): ein viel piependes Keuchel oder Kind
PV. (mit ìe 2 ).

Avots: EH I, 292


čiebulis

[čiebulis Lub., Fest.,

1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;

2) einer, der feilscht.]

Avots: ME I, 417


cimbulis

cim̃bulis,

1): auch Smilt.; cimbuļi "kleine Grashümpel auf einer Wiese"
Plm.

Avots: EH I, 271


cimbulis

cim̃bulis,

1) eine trockene, harte Erdscholle
PS., N. - Kmph.;

2) eine Wiese, auf der Baumstämme und Wurzeln sind
Ubbenorm. [Wohl von einer Wurzelform cimb - abgeleitet, die eine Erweiterung der Wurzel von kams "Kloss" ist.]

Avots: ME I, 383


čubule

[čubule Illuxt n. Bielenstein Holzb. 346, = čūbele.]

Avots: ME I, 418


čūbule

[čùbule 2 Kreuzb., čūbuls [Oberl. n. U.], = čūbele.

Avots: ME I, 424




cūkābuliņš

cũkâbuliņš, eine Pflanze AP.; brunella vulgaris Ramkau; baltais c., trifolium repens Ramkau.

Avots: EH I, 280


čurbulains

čurbuļains,

1) "uneben, höckerig":
č. kuoks (mit ur̃ ) Frauenb.;

2) porös
Hopfenhof: č. akmens.

Avots: EH I, 296


čurbulis

čur̃bulis Ekau "in Milch oder Wasser gebröckeltes Brot".

Avots: EH I, 296


dābulaine

dābulaine, die Kleereiche: d. tā pļaviņa BW. 28585, 7 var.

Avots: EH I, 311


dābulains

dābulains (unter sābuolains): (geäpfett) auch Linden (mit â).

Avots: EH I, 311


dābulaite

dâbulaite Linden, ein abgemähtes Kleefeld: dābulaiti nuogana. dābulaitē vis˙biezākā ve̦lē̦na.

Avots: EH I, 311


dābulājs

dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).

Avots: EH I, 311


dābuliņš

dâbuliņš (unter dâbuols): auch Gr.-Busehh. n. FBR. XII, 68, Sonnaxt, nom. plur. dābuliņi BW. 3388, 1 var.

Avots: EH I, 311


dābuls

dâbuls (unter dâbuols): auch Gr.-Busehh. n. FBR. XII, 73 PiIda n. PBR. XIII, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Ascheraden, Linden, Sonnaxt, Demin, dābultiņš BW. 32696: še aug zâle, še d. BW. 29370 var. zaļā dābulā 31476.

Avots: EH I, 311


dimbulis

dìmbulis 2 "?": četri zemes dimbulīši FBR. IX, 123 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 320


dirbuliene

dirbuliene "?": dirbuļuo kâ pati d. vīra pē̦dās A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 322


dirbulis

I dirbulis,

2): ein hastiger, bei der Arbeit oberflächlicher Mensch
(mit ir̂ ) Nitau.

Avots: EH I, 322


dirbulis

I dir̃bulis [Schujen, Daiben],

1) einer, der kleinen, gewandten Schrittes geht
Druw.;

2) [dir̃bulis Krem., ein alberner Mensch], ein hastiger Mensch; ein Kind, das schnell spricht
Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME I, 469


dirbulis

II dirbulis: dìrbuļi 2 Golg., das Zittern.

Avots: EH I, 322


dirbulis

[II dir̂bulis Mar., dir̂buļi 2 Angern, das Zittern, dre̦buļi.]

Avots: ME I, 469


dobulains

duobulaîns, duobumains Druva II, 308, gruftig, uneben: duobulains ceļš Spr.

Avots: ME I, 532


dobule

duobule (unter duôbulis): auch (mit ùo 2 ) Kaltenbr.; dažam dùobulītes 2 vaiguos Sonnaxt.

Avots: EH I, 349


dobulis

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349


dobulis

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule 2 Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš 2 Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule 2 = dùobele 2 , dùobulis 2
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532


drābule

drābule: auch Perwelk, (mit ã ) Rutzau, Janš. Nīca 43; eine Art Tischtuch (mit ã ) Dunika.

Avots: EH I, 331


drābule

drābule [li. drobùlė], das Laken Libau n. U., RKr. XVI, 161. [Nebst osorb. draby "allerhand Kleidungsstücke", čech. zdraby "Fetzen" nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.]

Kļūdu labojums:
das Laken = ein leinenes Umschlagetuch der Frauen

Avots: ME I, 494


drabulis

[drabulis (vgl. dre̦bulis),

1) "jem., der zittert"
Lemburg;

2) "ein charakterloser Mensch"
Kr. - Würzau.]

Avots: ME I, 488



drebulēt

dre̦bulêt, -ēju Auleja, zittern, beben: zuobi vien klab, kad sāk d.

Avots: EH I, 332


drebulīgs

dre̦bulîgs, beberig, zum Zittern geneigt: viņš bija uzcītīgs un apdāvināts, bet arī stipri dre̦bulīgs A. XII, 249.

Avots: ME I, 496


drebulis

dre̦bulis,

1): sasalu, net d. paķēre Auleja. d. pajēme (= sāka trīcēt) Kaltenbr. mani krata dre̦buļi Oknist; ‡

2) plur. dre̦buļi Frauenb., = drebeklis 3.

Avots: EH I, 332


drebulis

dre̦bulis (li. drebulỹs), gew. Pl., der Schauder, das Erbeben: vē̦sums uzpūta vieglu dre̦buli Apsk. I, 612. auksti (salti) dre̦buļi iet pār kauliem Vēr. I, 1021. [In Kokn. u. Krem. ist dr. auch jem., der zittert.]

Avots: ME I, 496


drēbulis

[drē̦bulis "Schlackenwetter", drē̦buļi "grosse, feuchte Schneeflocken" Domopol, Zaļmuiža.]

Avots: ME I, 498


dribulis

dribulis: wer niemauden in Ruhe lässt Bartau.

Avots: EH I, 333


dribulis

dribulis, ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat Grob.; vgl. dre̦bulis.

Avots: ME I, 498



dubultcimds

dubultcìmds, ein doppelt gestrickter (gefütterter) Handschuh Linden.

Avots: EH I, 338


dubultdancis

dubultdañcis, eine Art Tanz: tad būs mūsu meitiņām šuovakar dubultdancis BW. 12502.

Avots: ME I, 509



dubulti

dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338



dubultnīca

dubultnīca, eine doppelläufige Flinte Etn. I, 100; III, 91.

Avots: ME I, 509



dubultnieks

dubultnieks,

1) der Doppelgänger*;

2) der Liebhaber, Bräutigam:
tevi ... nee̦smu... aicinājusi par savu dubultnieku Janš. Precību viesulis 22.

Avots: EH I, 338


dubultot

dubultuôt ,* tr., verdoppeln: svaru. līdzskaņus. Refl. -tiês. sich verdoppeln.

Avots: ME I, 509


dubults

dubul˜ts, doppelt; [nebst li. dubultas Lit. Mitt. I, 391] aus nd. dubbelt.

Avots: ME I, 509


durbulis

durbulis, wer seine Zeit unnütz zuvergeuden pflegt (z. B. bei einer Arbeit sich zu lange aufhaltend) Bērzgale.

Avots: EH I, 343




erbulīgs

e̦r̃bulîgs Ruj. "jähzornig".

Avots: EH I, 370


erbulis

e̦r̃bulis Ruj. "ein jähzorniger Mensch". Zu er̃bît(iês)?

Avots: EH I, 370


gabuls

gabuls, = gabals: šūn ... svārciņu deviņiem gabuliem! BWp. 1341, 2 var. zemes gabuliņu BW 28261, l var, nuobrauce gabulu Pas. IV, 251 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 375


ģeibulis

ģèibulis, der Schwindel, Dusel N. -Sessau n. U., AP.

Avots: ME I, 695


ģeibulis

II ģeibulis (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "wer oft zu lachen pflegt" (?).

Avots: EH I, 425


ģībulis

ģìbulis, ‡

4) ein kränkliches, sieches
(vārgs) Lebewesen Linden in Kurl., (mit ì 2 ) Sonnaxt; ģĩbulītis Frauenb. "vārgs bē̦rns";

5) ein träger, fauler Mensch
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 428


ģībulis

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700


ģiebulis

ģiebulis, ģieblis, ein schwächliches Kind, ein schwächlicher, kränklicher, weinerlicher Mensch: ak tu mans mazais ģiebulīti, kad tu izaugsi liels! Bers., Lubn.

Avots: ME I, 701



grabulis

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636


grābulis

grābulis: gràbulis 2 (f. -le) Oknist n. FBR. XV, 176, wer zu stibitzen pflegt.

Avots: EH I, 401


grābulis

grābulis, der nach allem greift wie ein Kind St., [grābuļa Nerft] einer, der lange Finger hat Seew. n. U.

Avots: ME I, 644


grebulains

gre̦bulaîns, uneben : ce̦lms apakšgalā gre̦bulains Konv. 212.

Kļūdu labojums:
"gre̦bulaîns" vietā jābūt - gre̦buļaîns (gre̦bulaîns ist in gre̦buļaîns zu korigierren),

Avots: ME I, 646


grebulis

[gre̦bulis, eine hölzerne Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713 ; vgl. grabêt.]

Avots: ME I, 646



gribulis

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405


gribulis

gribulis,

1) ein Begehrlicher, jem., der etwas will :
[ja ē̦duot izkrīt nuo mutes kumoss, tad gribulis (= badīgs cilvē̦ks nāk Tirsen.] gribulītis mani grib BW. 15127 ; [

2) Begehr, Wunsch
LKVv.].

Avots: ME I, 654


grimbulis

grimbulis,

1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;

2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;

3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]

Avots: ME I, 655


grobulains

gruobulaîns, uneben: gruobulains ce̦lms MWM. VIII, 326.

Avots: ME I, 670


grubulains

grubulains, [grubuļains U.], uneben, holperig, höckerig: āda ir grubulaina bez spīduma Konv. 2 1273; grubulains čakārnis Stari III, 226. uz baznīcu grubulaiņš ceļš BW. 20073 var., [Weinsch.].

Kļūdu labojums:
grubulaina = grubuļaina

Avots: ME I, 664


grubulis

grubulis, eine Unebenheit überhaupt Frauenb., Linden in Kurl.: lai cik uznāk sniegs, - tad jau grubuļus piedzìs Linden.

Avots: EH I, 410


grubulis

grubulis,

1) der Hümpel
LP. V, 51;

2) Frosthöcker;

3) Scherbe; ein unebener, zerbröckelter Stein; [

4) grubuļi St. "zerfallene Stücke einer Mauer". -
zu li. grùbti "holperig werden", grubùs "holperig", grùbas "кочка, бугорог" und vielleicht ir. grobach "runzelig", sowie d. Griebe (mundartlich auch in der Bed. "Kruste eines Ausschlages" ) u. a.; vgl. Uhlenbeck PBrB. XXVI, 301, Būga PФB. LXV, 315, Trautmann Wrtb. 99 f., Fick Wrtb. III 4 , 146].

Avots: ME I, 664



grumbulains

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665


grumbulis

grum̃bulis: pa grumbuļiem uz zvaigznem, per aspera ad astra BielU.

Avots: EH I, 411


grumbulis

grum̃bulis, der Höcker, die Unebenheit: bpaukt pa grumbuļiem Etn. III, 95. Fig.: dzejas grumbuļi Vēr. II, 950. šur un tur atruodas pa grumbulītim Vēr. II, 607.

Avots: ME I, 665


gulbulītis

gulbulītis BW. 2687 var., Deminutivform zu gùlbis. der Schwan.

Avots: EH I, 416


gumbulis

gum̃bulis, ein Auswuchs an Bäumen Ruf.; der Gallapfel Wid. Reimwort zu bumbulis.]

Avots: ME I, 680, 681



iebuldurēt

ìebul˜durêt,

1): vairāk tādu zeņķü kam brāļa dē̦ls pa vasaru iebuldurē šuo tuo Brigadere Daugava 1928, S. 1214; ‡

2) "?": tâ var tādā dē̦kā ie. Daugava 1935, S. 395.

Avots: EH I, 505


iedobulis

[ìeduôbulis C., Kl., eine niedrige, tiefere Stelle.]

Avots: ME II, 12


irbulains

irbulaîns,

3): i. ("ietrunējis") kuoks Sakstagals.

Avots: EH I, 431


irbulains

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains 2
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709



irbulis

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709


irbuls

irbuls (unter ir̃bulis ),

1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;

4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.

Avots: EH I, 431




izbuldurēt

izbul˜durêt, tr., herauspoltern, undeutlich hervorbringen: ar muokām viņš izbuldurēja dažus vārdus pa latviski. Refl. -tiês, sein Wesen treiben, sich satt poltern, sich unbändig gebärden: istabās kungs nu visādi izbuldurējies LP. I, 82.

Avots: ME I, 719


izburbulēt

izburbulêt,

1) = izbur̂buļuôt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aussprudeln");

2) "= izburbêt" (mit ur̂ 2 ) Siuxt: apakš pē̦das tāda izburbulējuse gaļa.

Avots: EH I, 437


izobulēt

izobulêt "izmaisīt un izņemt derīgākuo" Seyershof: i. zupu.

Avots: EH I, 469


izurbulēt

izurbulêt, auslöchern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 492


izurbulēties

izur̂bulêtiês 2 Ahs., vom Gären porös werden. Dazu auch ein aktives Part. prt. izurbulẽjuksi maizi, poröses Brot; izurbulējis siers.

Avots: ME I, 822


karbulis

kàrbulis 2 ein aus Pergeln geflochtener Korb für Kartoffeln Mar. n. RKr. XV, 118, N. - Schwanb. [Wohl entlehnt.]

Avots: ME II, 161



ķibuleļi

ķibuleļi N.-Autz n. BielU. "kleiner, feiner Schmuck, zu Weihnachten an der Stubenoberlage angehängt".

Avots: EH I, 701




knabulis

knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626


knābulis

knābulis,

2): nuocirtīšu (sc.: baluodim) knābulīti (Var.: de̦guntiņu, snābulīti) BW. 2427 var.;

3): Kosename für einen beliebigen kleinen Vogel
(mit à 2 ) Bers., Mar.; ‡

5) Kosename für ein kleines Kind
(mit à 2 ) Bers., Mar.

Avots: EH I, 629


knābulis

knābulis,

1) "?": kuo gribi nuo manis, knābuli, tu Poruk V, 130;

[2) knãbulis C., Stenden, Gold., ein kleiner Schnabel:
nūjai tāds knābulis galā Stenden;

3) knābulis, Bezeichnung eines beliebigen Vogels
AP.;

4) die Nase
Hasenp.].

Avots: ME II, 244



knibulis

knibulis,

2): auch N.-Wohlfahrt; cūkas kājas kaulam var būt tādi knibulīši pie taisnā kaula Siuxt.

Avots: EH I, 630


knibulis

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246


knobulis

knobulis, ein harter Knoten ("cieta pumpa") Seyershof: kad lielu me̦zglu sien, tad ir tāds k. Vgl. knubulis.

Avots: EH I, 633


knubulīgs

knubulîgs Gr.- Würzau "?": viņš nav k. Deglavs Rīga II, 1, 106.

Avots: EH I, 633


knubulis

knubulis, etwas Zusammengeballtes, Zusammengeknüpftes U.

Avots: ME II, 250


knubulis

I knubulis: eine Unebenheit im Garn Ruhental, Salis: dziju daudz knubuļu.

Avots: EH I, 633


knubulis

II knubulis "ein Knot": kaz tāds par knubuli Deglavs Rīga II, I, 66.

Avots: EH I, 633


krabulis

krabulis, eine alte, wertlose Sache Seyershof: jāme̦t tas k. (gemeint ist ein zerbrochener Tisch) ārā. tam tādi krabuļi bij ve̦zmā.

Avots: EH I, 640


krābulis

krābulis, = krãbiķis: gribēja ar vēžiem pacienāt un deva ... kurvīti ar šiem krābuļiem Pēt. Av. II, 195.

Avots: EH I, 644


krambulains

krambulaîns "?": krambulaini, bambulaini ... kumeliņi, kâ nebūs krambulaini linu pe̦lu ēdināti Tdz. 44141.

Avots: EH I, 641


krebulēns

kre̦bule̦ns Seyershof, uneben: aitai ir k. kuņķis.

Avots: EH I, 646



krebulis

I kre̦bulis: apskatuot tuo kre̦bulīti (geschmolzenes und ins Wasser gegossenes Blei) Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 2.

Avots: EH I, 646


krebulis

kre̦bulis, verächtliche Bezeichnung von Person und Sachen ["nejē̦ga, netārpis" Dond.], so auch kreble: tik tāds kre̦bulis vakara brālis BW. 21095. šis kre̦bulis tikkuo bij dzimis Dünsb. šī kreble lepnīgi cēlās Dünsb. [Vgl. krē̦˜bulis.]

Avots: ME II, 270


krebulis

II kre̦bulis, eine Unebenheit Seyershof: aitai kuņķis vietum ir glums, vietum tâ kâ kre̦buļi iekšā: "kraupa" Lems.: galvā same̦tušies kre̦buļi. viņam tādi lieli kre̦buļi uz ruokām.

Avots: EH I, 646


krēbulis

[krẽ̦bulis Dond., ein physisch schwacher Mensch. Vgl. kre̦bulis.]

Avots: ME II, 275


krobulis

krobulis, ‡

2) = kreve 1 Seyershof: au guonis izaudzis un k. jau uzmeties virsū.

Avots: EH I, 658


krobulis

krobulis, eine Unebenheit am Baume Dond., (Salis. - Vgl. krube].

Avots: ME II, 285



kubulīgs

II kubulīgs "dick wie ein kubuls (von Menschen)" (?) Anzen.

Avots: EH I, 666



kubuliņš

kubuliņš Lis., kubuliņa svā`rki ebenda, der Sackrock. Deminutiv zu kubuls.

Avots: EH I, 666


kubulis

I kubulis Annenburg, Lub., = kubls 1: nuo brāga kubulīša BW. 21559, 1.

Avots: EH I, 666




kubuls

kubuls (unter kubls),

1): auch Aahof, Adl., Alswig, AP., Bērzgale, Ekengraf, Erlaa, Fehgen, Garssen, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Kur-mene, Lös., Lubn., Mahlup, Memelshof, Meselau, Nogallen, N.- Peb., Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Ruhental, Saikava, Salwen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Weissensen, Zvirgzdine: pie kāpuostu kubuliņa BW. 35519. nuo drabiņu kubuliņa 21559;

2): Demin. kubuleņš Zvirgzdine, eine gewisse Blume mit blauen Blüten.

Avots: EH I, 666


kurbulis

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321



labulis

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398



ņārbule

ņā`rbule 2 : auch (mit ā) Heidenfeld.

Avots: EH II, 112


ņārbule

ņā`rbule 2 Erlaa, [Lasd.], `rbulis C., `rzbulis 2 Sessw., Hirtenschachtel, Wachtelweizen (melampyrum nemorosum); der Hahnenkamm Aps.

Avots: ME II, 897


ņarbuli

ņarbuli, Wachtelweizen Mag. XX, 3, 147.

Avots: ME II, 896


ņarbulis

[ņar̃bulis "jem., der nur mageres (aber nicht fettes) Fleisch zu essen üebt" Alt-Bergfried.]

Avots: ME II, 896



ņārbulis

II ņārbulis Wessen, (mit ā`r 2 ) Saikava, melampyrum nemorosum.

Avots: EH II, 112


negribulis

negribulis Ar.,

1) ein nicht Wollender;

2) die Unlust:
"met tuo negribuli kaktā un nāc līdz!" uzsauc tam, kas uzaicināts aizbildinās ar negribu.

Avots: EH II, 12


ņerbulis

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900


ņērbulis

ņḕ̦rbulis 2 , ein Siechling Ekengraf.

Avots: ME II, 902


ņiebule

[*ņiebule od. *niebule, zu erschliessen aus ostle. ńībuľę "?": viņa staigā kâ *ņiebule; lūpas ierautas uz iekšu Warkl.]

Avots: ME II, 904


ņirbulis

ņirbulis,

1) das Geflimmer:
caur zariem laužas saules gaisma, radī-dama uz pe̦lē̦kajām sienām nuoslē̦pumainu ē̦nu ņirbuli Baltp.;

[2) ņirbulis 2 "ein kränklicher, siecher Mensch"
Warkl.).

Avots: ME II, 903


nobuldurēt

nùobul˜durêt, eine Zeitlang undeutlich sprechen: karsts kartupelis mutē un nevar it ne˙kuo izkliegt, tikai nuobuldurē vien Kaudz. Izjurieši 216.

Avots: EH II, 35


nobultēt

nùobultêt, ‡ Refl. -tiês, die Tür verriegelnd sich einschliessen: nuobultējies vien, cik patīk! gan es tavas bultes izlauzīšu Saikava.

Avots: EH II, 35


nobultēt

nùobultêt, tr., verriegeln: viņa nuobultēja visas durvis un luogus Dīcm.

Avots: ME II, 766


nokrebulēt

nuokre̦bulêt Lems., ganz schorfig (grindig) werden: kājas nuokre̦bulējušas.

Avots: EH II, 55


nosebulis

nuose̦bulis, wer sich verspätet: vēl ir katram nuose̦bulim laiks piedalīties B. Vēstn.

Avots: ME II, 844


nostabulēt

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858


nostebulēt

nuoste̦bulêt Dunika, = nùostabulêt.

Avots: EH II, 91


obulēt

obulêt, zu erschliessen ausizobulêt.

Avots: EH II, 117



pabuldurēt

pabuldurêt, ein wenig poltern, rütteln: pabuldurējuse vārtu klabatu Janš. Mežv. ļ. I, 53.

Avots: EH II, 122


pačābulis

pačābulis, ein Hühnchen im halben Wachstum St., [Bers., N: Peb., Bauske; ein Kind, das eben zu gehen anfängt Bauske].

Avots: ME III, 13


pārskābulis

pãrskâbulis,* Superoxyd Druva 1, 883; Konv. 2 4063.

Avots: ME III, 175


pastabulēt

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106


pēterābuliņš

pẽteŗâbuliņš AP., eine gewisse Wiesenpflanze, die um Johannis blüht.

Avots: EH XIII, 229



pubulis

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. 2 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401



pumbulis

pum̃bulis: "cieta pumpa. pubulis" Salis (pum̃buls); ein Knoten im Garn Seyershof: man savē̦rpusies dzīve ar pumbuļiem.

Avots: EH II, 324


pumbulis

pum̃bulis Ruj., ein Knäuelchen: dzijas palicis pāri mazs pumbulītis N.-Peb.; der Samenknolle(n) der Kartofelstaude Vank.; pùmbulis 2 "ein pušķis am Gürtel" Marienhausen; eine Kinderkrankheit Malta.

Avots: ME III, 409


pusrubulis

pusrubulis BW. 1597, 1, = pusrublis.

Avots: EH II, 334


raibulaiņš

raîbulaiņš 2 Frauenb., raîbule̦ns 2 Seyershof, fein gemustert (sīki raibs): zĩlītēm ir raibule̦nas spalvas Seyershof.

Avots: EH II, 350


raibulis

raibulis: cimdiem tādus ràibuļus (andersfarbige Muster) adīja AP.

Avots: EH II, 350


raibulis

raibulis, etwas Buntes, ein bunter Fleck: viņš... skatījās uz pare̦snuo saimnieci ar raibuļiem apklātuo ģīmi A. v. J. 1902, S. 197.

Avots: ME III, 469


rambule

ram̃bule, eine Kuh Dond.: ej nu, ve̦cā rambule, ganuos! kad tu savu rambuli laidīsi nuo staļļa ārā? Zu li. rambùs "träge"?

Avots: ME III, 476


reibulis

rèibulis: auch (mit èi 2 ) Līvāni, Warkl.: kviešu maize plauktiņā, reibulītis muciņā BW. 34291.

Avots: EH II, 363


reibulis

rèibulis C., Arrasch, reibulis 2 Iw., reĩbulis Līn., Siuxt, reibuls, der Schwindel; das Räuschchen Autz n. U., der Strich Poruk III, 315: reibulis pārņe̦m MWM. gaviļu reibuls mitējies Lautb. Luomi 37, brandvīna reibulis Ārstn. kal. 2, 70. kārumniecība, kas cilvē̦ku pavedina pat līdz negausībai, nesātībai, reibulim Kaln. Uozuolk. māc. 54. reibulim izzūduot galva izlikās pa˙visam tukša un neganti sāpēja A. v, J. 1900, S. 1059.

Avots: ME III, 505


reibulīte

reibulĩte, Beiname einer bunten Kuh: guotiņ mana, reibulīte (Var.: raibaliņa, raibulīte) BW. 16434, 1 (aus Dubena). guotiņas reibulītes (Var.: raibuliņas, raibaliņas) 33102 var. (aus Dubena).

Avots: ME III, 505


rembulains

re̦m̃bulains, uneben, knorrig: r. kuoks N.-Peb.

Avots: ME III, 509


rībulis

rībulis: auch RKr. VII, Rätsel 385,13.

Avots: EH II, 375


rībulis

rībulis, in der Verbindung zemes rībulīši, die Füsse (in der Rätselsprache) Lubn.

Avots: ME III, 535


riebulis

riebulis Ronneb., ein Instrument, womit man eine schmerzende Stelle am Körper massiert. - Zu riebt II.

Avots: ME III, 543


riebulis

II riebulis Tdz. 50171, = riêbẽjs (unter riêbt I).

Avots: EH II, 378


rimbulis

rim̃bulis: auch Orellen, (mit im ) Segew., (etwas Ringförmiges) AP., (der Kreis) Lemb., (eine ringförmige Zeichnung, meist mit breitem Rand) Jürg., Lemb., Lieven-Bersen, Schnehpeln: dūmi kūp rimbuļiem Smilt. kuo tu tādus rimbuļus savilcis uz papīra? Jürg. rim̃buļi uz sienas uzzīmē̦ti Riga. aplaist kādu rimbuli Lemb.; ein Holzreifen als Kinderspielzeug Lemb.

Avots: EH II, 371


rimbulis

rim̃bulis Salis, etwas Ruudes, eine runde Scheibe, der Kreis: meneša vietā bij re̦dzams bāls rimbulis A. v. J. 1891, S. 750. "saules rati" tika... simbolizē̦ti ar apaļu rimbulīti Duomas 111, 283. grāmatu uzvāki izraibināti apāļiem rimbuļiem IV, 450. viņas sēd tur rimbulī IV, 231. Zu rimba.

Avots: ME III, 526


rubulis

I rubulis: auch BW. 1787, 5.

Avots: EH II, 381


rubulis

II rubulis Liepna, Tdz. 51754, 2 (aus Bērzgale), Pas. V, 171 (aus Makašēni), = rubenis.

Avots: EH II, 381



rumbulis

rum̃bulis,

1): saskaldīt bē̦rza rùmbuļus 2 malkai Sonnaxt. viņš apaļš kâ r. (mit um) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383


rumbulis

rum̃bulis Salis,

1) ein rundes Stück Holz, ein runder Klotz
U., Mag. XIII, 2, 45 (rumbuls), Salis;

2) ein wohlbeleibter Mensch
Linden n. U., Mag. XIII, 3, 54 (auch von Pferden), ein fettes Kind Salis, Lems. n. U. Zu rumba I, vgl. auch Leskien Nom. 488 und Persson Beitr. 76.

Avots: ME III, 558


sabuldurēt

sabul˜durêt, tr.,

1) zusammenschwatzen, längere Zeit od. tüchtig schwatzen;

2) sich einpauken:
sabuldurēt zināmas zināšanas Druva II, 498.

Avots: ME III, 599


sabulis

sabulis,

1) "ein schläfriger Mensch"
Jakobshof;

2) ein Hundename
Lettg.

Avots: ME III, 599


sabulītis

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599


sabultēt

sabul˜têt, tr., zuriegeln, verriegeln: durvis:

Avots: ME III, 599


sadubultot

sadubul˜tuôt,* tr., verdoppeln: bij sadubultuojuši aizduotuo kapitālu Duomas II, 325.

Avots: ME III, 615




sarkanbullis

sar̂kanbul˜lis BW. 34458, 1, ein roter Bulle.

Avots: EH XVI, 443


sastabulēt

sastabulêt,

1): "anschwellen (tr.);" ME. III, 745 zu streichen.

Avots: EH XVI, 450


sastabulēt

sastabulêt,

1) anschwellen
(tr.); ģīmis kâ sastabulē̦ts, pausbäckig Segew.;

2) auf der Pfeife blasend zusammenbekommen:
gani pruot sastabulēt luopus kuopā Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch laut weinen:
s. visu vakaru Jürg.

Avots: ME III, 745



šaubulīgs

šaubulīgs, zweifelhaft (?): cik šaubulīga ir teika tā Dünsb. Krista gājiens II, 116.

Avots: EH II, 622


šaubulis

šaubulis U., MWM. IX, 637, Lauth., (mit ) Drosth., Jürg., šaubuls Mag. IV, 2, 141, ein Wankelmütiger; ein Windbeutel: šaubuli līdz šim duomāja U. b. 109, 28.

Avots: ME IV, 5


saurbulēt

sa-urbulêt, zerstochern: s. grāmatu Salis.

Avots: ME III, 774


sebulis

se̦bulis, ein Spätling LKVv., Rutzau, Dr., Wid., ein später Wandersmann Wid.: se̦bulīt[i]s tautu dē̦ls se̦bu nāca vakarā BW. 16204,

Avots: ME III, 810


skābule

skābule, eine sauertöpfische weibliche Person: tās... muižnieču skābules Janš. Mežv. ļ. II, 465.

Avots: EH II, 503


skābulis

skâbulis, ‡

3) "pūtēlis" Kaltenbr.; eine gewisse Speise Kalupe n. Ceļi VIII, 226 (mit Beschreibung).

Avots: EH II, 503


skābulis

skâbulis,*

1) das Oxyd
Ķīmija 20;

2) saurer Wein
Dr.

Avots: ME III, 879


skambulis

skambulis: nuoraudams kādai guovij nuo kakla skambuli Janš. Līgava II, 477.

Avots: EH II, 500


skambulis

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870




skarbulis

skar̃bulis Karls., eine Blechdose. Woh1 (mit sekundärem s- ) zu karba II, kārba I.

Avots: ME III, 874


skarbulis

II skar̂bulis Warkl., der Rausch.

Avots: EH II, 502


skārbulis

I skārbulis: auch (mit ā`r 2 ) Alswig.

Avots: EH II, 504



skārbulis

II skā`rbulis 2 Mar. n. RKr. XV, 135, eine Art Wiesenblume.

Avots: ME III, 880



šķerbulains

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28


šķerbulēt

‡ *šķe̦r̃bulêt, zu erschliessen aus atšķe̦r̃bulêt.

Avots: EH II, 631


šķerbulis

šķe̦r̃bulis Salis, šķe̦rbuls, der Splitter: luoga rūšu šķe̦rbuli čalkslē̦dami nuobira Kaln. Uozuolk. m. 86.

Avots: ME IV, 28



šķībulis

šķībulis, der Schiefe: atstājuši šķībuļus, greizuļus VL. n. SDP. III, 22. padarīju alutiņu šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME IV, 48


šķimbulis

šķimbulis, ein Stück (?): vienu gaļas šķimbuli viņš iebāzis ... mutē Pas. XIV, 303.

Avots: EH II, 636


skorbulis

skor̃buIis Seyershof, ein alles, minderwertiges Blechgefäss. Vgl. skar̃bulis.

Avots: EH II, 505


skrabulene

skrabulene, ein geschwätziges Weib mit einer unangenehmen Stimme Nigr.; "ein unruhiges Weib" Grünh.: ja tu būsi lē̦na, laba, tad uzsegšu villainīti; ja tu kāda skrabulene, tad uzsegšu buļļa ādu BW. 25341, 1.

Avots: ME II, 884


skrabulēties

‡ *skrabulêtiês, zu erschliessen ausuzskrabulêtiês.

Avots: EH II, 506



skrabulis

skrabulis,

1): "grabulis 1"; ein aus der Gurgel einer Gans angefertigter Ring mit einer Erbse drinnen
A.-Ottenhof, Wilsenhof.

Avots: EH II, 506


skrabulis

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885


skrebulēties

skre̦bulêtiês Seyershof "pūlēties piecelties".

Avots: EH II, 508


skribulīgs

skribulîgs cilvē̦ks od. skribuļa cilv., ein Unruhiger.

Avots: ME III, 892


skribulis

skribulis, der Fastenkringel: ēdināja ar cvībakiem un skribuļiem Gruzna Bursaki 8.

Avots: ME III, 892


skribulis

II skribulis, = kribis,skrimbulis: pastalādas vairs nav ne skribuļa mājā Azand. 92. Druckfehler fürskrimbulis?

Avots: EH II, 509


skrimbulas

skrimbulas Lubn., Krümchen, Überbleibsel: guovis apē̦dušas sienu; ne s. nav palikušas.

Avots: EH II, 509


skrimbulis

skrimbulis, = skrimba: "vai tev majā daudz ir ... ābuoliņa?" ... "ne skrimbuļa" Vanagu ligzda 57; skrimbuls A.-Schwanb., ein kleiner Rest.

Avots: EH II, 509


skrubulis

skrubulis,

1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;

2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;

3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.

Avots: ME III, 898


skurbulis

skùrbulis C., Ermes, skur̃bulis Karls., Lin., Wain., skùrbulis 2 Fest., skur̂bulis 2 Bauske, Dunika, Salis, Ruj., Adiamünde, skur̃buls Iw., der Rausch, Dusel, der Schwindel: galvā (sc.: tam bija) skurbulis A. XX, 82. vai tad vēl tev tas skurbulis nav izgājis? Wain. nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89. tuo Lazda savā skurbulī bij aizmirsis Latv.

Avots: ME III, 906


skurbulis

II skur̂bulis 2 Iw. "?": ja kuoks nav gluds, bet ir nuoplūksnājis, tad šīs plūksnas sauc par skurbuļiem. guovij ir uz kuņģa virsū tādi skurbuļi ("nelīdzenumi"); tie jāiebāž karstā ūdenī, - tad tie nuoiet.

Avots: EH II, 516


skvarbulaiņi

skvarbulaiņi, Adv., "?"·: citus gadus (puisis) skaņi pirda, šuogad pirda skvarbulaiņi BW. 35194.

Avots: ME III, 911


snābulis

snābulis, der Schnabel: kur (dzērves) pagrieza snābulīti, tur izknāpa caurumiņu BW. 20232, 5 var. sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, I. nuocirtīšu snãbulīti (Var.: de̦guntiņu; den Schnabel der Taube) BW. piel. 2 2427 var. Zu snābis.

Avots: ME III, 974


šnābulis

šnãbulis Stenden, das Mundstück einer Klarinette.

Avots: ME IV, 88



šņabulītis

šņabulītis, ein Schnäpschen: iesilušu . . . nuo daža ieme̦sta šņabulīša RA.

Avots: ME IV, 90


stabula

*stabula: der ganze Artikel ME. III, 1036 f. ist als auf einem Druckfehler beruhend zu streichen.

Avots: EH II, 567


stabula

*stabula od. *stabats, = stadats: (vedējs) dzied stabulā (?) zirgu pūtinādams Austriņš M. Z. 101. Mit fehlerhaftem -b- für -d-?

Avots: ME III, 1036, 1037


stabulāji

stabulāji, die Stoppein: suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. Wohl zu stabs.

Avots: ME III, 1037


stabule

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567


stabule

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037


stabulēt

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037


stabulnieks

stabulniẽks: auch Elger (Günther Altle. Sprachd., I, 206); tava sieva stabulniece (Var.: stabulnīca) BW. 20931, 2.

Avots: EH II, 567


stabulnieks

stabulniẽks, f. stabulniẽce, stabulnica Prl. n. FBR. VI, 94, stabulnīce, der Pfeifer U., die Pfeiferin: pagādā... laulībām stabulniekus un tauriniekus LP. IV, 125. netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Libek Pūķis 37. stabulnieki stabulēja BW. 987, 2. stabulnīce, bāliņ, tava līgaviņa 30172, 1 var.

Avots: ME III, 1037


stebule

ste̦bule: auch Assiten. Frauenb., Kal., Kaltene, Kaltenbr., Luttr., OB., Schnehpeln, (ste̦bulīte) Pas. X, 72 (aus Kapeņi), 115 (aus Silajāni), (ste̦be̦l) Popen.

Avots: EH II, 575


stebule

ste̦bule (li. stebulė˜ "Radnabe") Lin. FBR. II, 57; Dond. n. FBR. V, 134; Iw, n. FBR. VI, 58; Schlehk n. FBR. VII, 39, Dunika, Wirgen, BW. 27241 var. (aus Zirau); 30365 var. (aus Amt - Goldingen u. Schrunden), = stabule.

Avots: ME III, 1057


stebulēt

ste̦bulêt,

1): auch Kaltenbr., Schnehpeln.

Avots: EH II, 575


stebulēt

ste̦bulêt, -ẽju,

1) = stabulēt Dunika; priežu gali ste̦bulēja (Var.; stabulēja) BW. 27560 (aus Zirau); 30670 var. (aus Wirgen);

2) laut weinen;
bē̦rns sāka ste̦bulēt Dunika.

Avots: ME III, 1057



stembulis

stè̦mbulis 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76 "?"

Avots: EH II, 576


stērbule

stē̦rbule, = stêrbele 2 : (puišam) ruokas gāja plindu plandu gar manām stē̦rbulēm BW. 12616, 3.

Avots: EH II, 577


stobuls

stùobuls 2 Kroppenhof, archangelica; ein hohler, fingerdicker Stengel Lennew. Zu stuobrs.

Avots: ME III, 1111


storbulīgs

stor̂bulīgs 2 Seyershof, jähzornig. Vgl. stùrbulîgs.

Avots: EH II, 584


strebulains

stre̦bulains, hastig, hitzig, schnell, unruhig: s. zirgs Roop, Schujen, Sermus, N. - Wohlfahrt, Odsen; s. cilvē̦ks Sawensee.

Avots: ME IV, 1085






strebulis

stre̦bulis Lubn., Wolmarshof, wer alles hastig macht, ein Hitzkopf. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1085


strēbulis

strēbulis (sic!) "kas strebj, pārsteidzas" in Lettg. n. P. Strods.

Avots: EH II, 587


stribulēt

stribulêt, sich wie ein stribulis 3 betragen.

Avots: ME IV, 1089


stribulīgs

stribulîgs Drosth., das Wesen eines stribulis 3 habend.

Avots: ME IV, 1089


stribulis

stribulis,

3): "kas visu ātri grib sastrēbt kâ putru" (stribuls) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 588


stribulis

stribulis,

1) das Getränk für Kälber
Lubn.;

2) ein Säufer
Golg., Lubn.; einer, der oft trinken will Lub.;

3) ein Windbeutel
Wid., Erlaa, C.

Avots: ME IV, 1089


striebulis

striebulis: striẽbuļi Lems. "gārsas"; striẽbulīši Orellen, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 589


striebulis

striebulis Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, ein hohles Rohr, ein hohler Stengel U.; die Binse (striẽbulis) Salis; Angelica U.; striẽbulis Zögenhof, līča striebulis (striebuls Mag. IV, 2, 99) U., angelica archangelica; gārša[s] striebulis, angelica silvestris U.; Plur. striẽbuļi, Schachtelhalm Angern, Widdrisch: šur tur kādu uodziņu vai striebulīti uzgāja Plūd. Rakstn. I, 110. uz sūnām un striebuļiem izstiepies gulēja vīrs A. XI, 569. Zu striebs.

Avots: ME IV, 1092


strobulis

strobulis Seyershof, ein abgebrochenes od. entzweigebrochenes, trockenes Stück Holz. Vgl. strubiķis.

Avots: EH II, 589


strobulis

struobulis: der hohle Stengel (Schaft) einer gewissen Pflanze Kolberg: nuo struõbuļa taisa aužamās spuoles, un zē̦ni - arī šļircenes; eine gewisse Pflanze mit einem solchen Stengel ebenda.

Avots: EH II, 591


strobulis

struobulis, das Rohr: niedras struobulī Stari II, 917.

Avots: ME IV, 1098


strubulēt

I strubulêt, ‡

2) "uz ātru ruoku šļurpstuot strēbt" Gramsden.

Avots: EH II, 589


strubulēt

I strubulēt, schmarotzen Für. I: tu strubulēdams staigā pa ciemiem Für. I. Zu struba I?

Avots: ME IV, 1093


strubulēt

II strubulêt "ungeschickt und mit einem stumpfen Beit (einen Baum) behauen" Drobbusch.

Avots: ME IV, 1093


strumbulis

strum̃bulis: ruokas ... īsas kâ strumbuļi Aps. J. Raksti I 2 , 126.

Avots: EH II, 589



strumbuls

strùmbuls 2 (unter strum̃bulis): Demin. strumbuliņš BW. 35620 var.

Avots: EH II, 590


stubulāji

stubulāji, stubulmāji Wessen, stubulnāji Illuxt, Gr. - Buschh., Stoppeln (von gemähtem Getreide u. ähnl.): pē̦rnajie rudzu stubulāji dursta ruokas Duomas IlI, 1295. uz stubulnājiem kāju pārdurt Gr. - Buschh. pa ābuoltiņa stubulājiem skrejuot Liev. Brez. un Hav. 83. guovis ir pupas nuokuodušas, stubulnāji vien stāv Illuxt. Das m in stubulmāji vielleicht assimilatorisch für n hinter b doch vgl. auch studzulmi. Zu stubulnāji vgl. stube̦lnāji, aber auch stubulni.

Avots: ME IV, 1099


stubulne

stubulne Auleja, ein Stumpf: ar ruoku stubuļņom Pas. IX, 197 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 592




sturbulīgs

stùrbulîgs: s. (mit ur̃; "kas ātri baidās un skrien" ) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 596


sturbulīgs

stùrbulîgs Wolmahrshof, das Wesen eines sturbulis habend.

Avots: ME III, 1108


sturbulis

stur̀bulis Wolmarshof, Arrasch, ein Hitzkopf, der alles schnell, aber nicht gründlich tut Burtn., Purap. Zu poln. starbać się "wanken" und d. westfäl. storpeln "straucheln" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632)?

Avots: ME III, 1108


sturbulis

II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ 2 ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596


svībulains

svībulaîns: svībule̦ns lakats Seyershof.

Avots: EH II, 619


svībulains

svībulaîns Aahof, Adl., (mit ì 2 ) Adset, Lis., (mit ĩ ) Bauske, Nötk. "gestreift, mit länglichen Flecken, schattiert, braunu": man kazīte svībulaina, netiek balta vilnainīte BW. 25420, 1.

Avots: ME III, 1162





torbulens

tor̃bule̦ns Seyershof, nass und schmutzig (z. B. die Nase).

Avots: EH II, 688


torbulēties

tor̃bulêtiês Seyershof "bieži šņaukāties".

Avots: EH II, 688


trambulis

tram̃bulis Seyershof "caur centrifugu malts piens".

Avots: EH II, 690


tribulēt

tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694


tribulis

tribulis Seyershof, ein gewandter, emsiger Arbeiter.

Avots: EH II, 694


ūbule

ūbule "?" Depkin Vortrab.

Avots: ME IV, 403


ūbulis

ùbulis 2 Sonnaxt "ein viereckiges Stück Zeug, das man in die Gabelung der Hosen hineinfügt, damit sie breiter werden": ieliec šakumā ūbuli!

Avots: EH II, 740


urbulains

urbulains: urbulaiņa maize Blieden.

Avots: EH II, 714


urbulains

urbulains, durchlöchert, porös: urbulaini māla puôdi Konv. 1 462.

Avots: ME IV, 302


urbulēt

ùrbulêt 2 Gr.-Buschhof, langsam, allmählich bohren, durchlöchern (wie der Holzwurm es tut) U.: ar spieķi zemi urbulē̦dams Lautb. Lomi 112.

Avots: ME IV, 302


urbulis

ur̃bulis, ‡

2) ein kleines Loch, eine Pore
Blieden: maizē ir urbulīši.

Avots: EH II, 714


urbulis

ur̃bulis Salisb., (mit ùr 2 ) Adsel, (mit ur̂ 2 ) Nigr., ur̃buls Bauske, N.-Wohlfahrt, PS., Wolmarshof, ein Pfriemen, Griffel (urbulis) U., Stricknadel (urbulis) Bielenstein Holzb. 439, ein Griffel oder Stöckchen, mit dem man beim Lesenlernen die Buchstaben zeigt PS., (urbulis) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Aahof, (ur̂bulis) Arrasch, Segew., ein Pflockchen: spiež ruokā iesmu (urbuli) Apskats 1903, S. 685; "?": ar žurbuli tev, urbuli! Lautb. Vidv. II, 49.

Avots: ME IV, 302


uzbuldurēt

uzbul˜durêt, (hin)auftaumeln: uzbuldurēt kalnā.

Avots: ME IV, 319


uzskrabulēties

uzskrabulêtiês Seyershof "uzrāpties, uzķe̦puruoties".

Avots: EH II, 733


uzstabulēt

uzstabulêt, auf einer stabule aufspielen Janš. Līgava I, 73: kādu (mūziku) tur tagad vilki paši sev uzstabulē Janš. Mežv. ļ. II, 498.

Avots: ME IV, 383



vabulaķis

vabulaķis (?), ein hölzerner Kochlöffei Laud. n. Bielenstein Holzb. 279.

Avots: ME IV, 428


vabule

vabule,

1): Demin. vabuliņa BW. 27903 var. (aus Bers. und Lubn.);

2): auch Liepna, Ramkau.

Avots: EH II, 746


vabule

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. 2 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428


vabulis

vabulis (unter vabule),

1): ūdeņa vabulīt[i]s BW. 15948, 3, 4 var.; 15949; 15950, 7.

Avots: EH II, 746


vabulnieks

vabulnieks, ein armer Lostreiber, von seiner Hände Arbeit Existierender Bers.; in Erlaa: vabuļnieks. Dissimiliert aus babulnieks II 1.

Avots: ME IV, 428


vabulnieks

II vabulnieks (?) Wessen "wer sich mit Käfern beschäftigt" (?).

Avots: EH II, 746



vambulis

II vam̃bulis Wainsel, ein Knüttel zum Schlagen.

Avots: ME IV, 467


vējbulta

vẽjbul˜ta Seyershof, = vẽja bulta (unter vẽjš 2).

Avots: EH II, 774


vērbule

vē̦rbule "ein kleiner Kübel" (?) Korwenhof.

Avots: ME IV, 560



viebuli

viebuli (?), Einbeerkraut, Wolfsbeere (paris quadrifolia) Fischer 221.

Avots: ME IV, 652


viebulis

viebulis Vit., einer, der das Gesicht verzieht.

Avots: ME IV, 652


virbulis

I vir̂bulis 2 : vīrbuļus drāza BW. 20973 (aus Bunthof).

Avots: EH II, 787


virbulis

I vir̂bulis 2 (erschlossen aus tahm. viêrbe̦ls) Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 41; Rothof n. FBR. VIII, 120, ein Griffel, ein Stöckchen (mit ir̂) Salis, Selg., Stenden, Wandsen; ein Stöckchen, mit dem die Lesenlernenden auf die Buchstaben gewiesen werden U.; ("= virbiņš") Mag. IV, 2, 156; ein Stöckchen, mit dem der Flachs an den Spinnrocken gesteckt wird U., (virbuls) Windau n. Latv. Saule 1925, S. 378; eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347; eine Stricknadel Bielenstein Holzb. 439; ein Stöpsel Kurl. n. U.: vara virbuliņš Br. 191. citi tur virbulus, dūlenes tēsa Dünsb. Par. 113.

Avots: ME IV, 603


virbulis

II virbulis, der Wirbelwind Oppek. n. U. Kann zur gleichen Wurzel wie virbulis I gehören.

Avots: ME IV, 603


virbuls

I virbuls (unter vir̂bulis 2 I): skali vien, virbuliņi ... pūriņā Ceļi III, 123 (aus Turlau). ar vir̂bulu 2 (= puļķi) piesprauž kuodeļu OB.

Avots: EH II, 787


virbuls

II virbuls Lng. "Schlecht, das nicht viel taugt": virbuli vien bij tie zirgi "es waren nur schlechte Pferde". Vielleicht kein Adj., sondern identisch mit virbuls I.

Avots: EH II, 787



vizbule

vizbule Anzen, anemone nemorosa.

Avots: EH II, 791


vizbuliņa

vizbuliņa, Beiname des Schafes im VL.: buč, aitiņ vizbuliņ! BW. 29074, I.

Avots: ME IV, 630


vizbulis

I vizbulis: māte mani auklē̦dama ieme̦tuse vizbuļuos; puisi mani tâ mīlēja kâ dze̦lte̦nu vizbulīti BW. 1190, 6. vizbuleņu vaiņuceņu 6209, 2 (ebenda der gen. pl. vizbuļu).

Avots: EH II, 791


vizbulis

I vizbulis, Plur. vizbuļi U., RKr. 11, 66, das Windröschen (anemone L.); baltais vizbulis, Busch-Windröschen (anemone nemorosa L.) Mag. IV, 2, 54; RKr. Il, 66; aristolochia clematitis L. Birsman; baltie vizbuļi, Osterluzei Dr.; dze̦ltānais vizbulis, die Osteoblume (anemone ranunculoides L.) RKr. II, 66; vizbuļi Behnen, N.-Bergfried, Zoden od. lielais vizbulis Mag. IV, 2, 53, Trollblume (trollius europaeus L.); zilais vizbulis RKr. II, 66, Birsman od. vizbulīte Ramkau, das Leberblümchen (anemone hepatica L.); vizbuļi U., vizbuli Mag. IV, 2, 82, die Einbeere, Wolfsbeere (paris quadrifolia): zaļa vizbulīte pašā dārza maliņā BW. piel. 2 14492 1 . Vielleicht umgebildet (nach vizulis II u. a.) aus "vizbalis (vgl. *vizbalīte).

Avots: ME IV, 630


vizbulis

II vizbulis, die Locke (?): augat, mani gari mati, vizbuļuos (Var.: vizuļuos) grìezdamies BW. 5498.

Avots: ME IV, 630




zabulēt

zabulêt, -ẽju, auslachen, verspotten Salis; (Gottes Wort) lästern Adiamünde: tā e̦suot Karlīnu pa muižu zabulējuse MWM. XI, 2.

Avots: ME IV, 678


žabuls

žabuls (wo?) "viegls cilvē̦ks".

Avots: EH II, 816


zaļābuls

zaļâbuls (?), grüner Klee: guovis ganu zaļābula lauciņā (für zaļa ābula?) lauciņā BW. 32435.

Avots: ME IV, 686


žarbulīte

žarbulĩte (mit ār zu lesen?)"?": tu mana mazā žarbulīte, nerātnā! Kaija Iedzimtais grēks 211.

Avots: ME IV, 789


žārbulīte

žārbulĩte, eine kleine Wiesenblume mit gelblichen Blüten Setzen.

Avots: ME IV, 797


zeibulēt

zeibulêt od. zeibulît PV., = zeibelêt 1.

Avots: EH II, 803


žeibulis

žeibulis,

1) der Rausch
Ekau, Grünw.: tam tāds mazs žeĩbulis Ekau, Grünw. viņam liels žeibulis galvā Rundel. pārnāca ar lielu žeibuli mājās ders.;

2) žèibulis Jürg., Nötk., (mit èi 2 ) Lubn., ein Schwindelanfall;

3) "kas mē̦dz žeirēties" Ruj. (mit );

4) žèibulis Nötk. "ein Berauschter;
stribulis."

Avots: ME IV, 801


žeibulis

žeîbulis (?) Ramelshof "ein Garnviolchen".

Avots: ME IV, 801


zemābuls

zemâbuls 2 Wainsel, die Kartoffel ("Erdapfel").

Avots: EH II, 804


žerbulis

že̦rbulis Laud., Plur. že̦rbuļi Wid., Laud., Wandsen, (mit è̦r 2 )2 Prl., (mit e̦r̂ ) Meiran, (mit e̦r̂ 2 ) Bauske, = še̦r̂muļi: že̦rbuļi iet pa kauliem Bauske. Vgl. auch še̦r̃buļi und še̦rpuļi.

Avots: ME IV, 804


žibulēt

žibulêt Jaun. Ziņas 1938, № 178, auf eine gewisse Art und Weise fischen.

Avots: EH II, 819


žimbulis

žim̃bulis Jürg., ein leichter Rausch.

Avots: ME IV, 810


zirbulis

zir̃bulis AP., = zvir̃bulis, der Sperling.

Avots: EH II, 808


žirbulis

I žir̃bulis AP., žìrbulis 2 KatrE., Lös., = žvir̃bulis, der Sperling Bers.: tâ sabira sveši ļaudis kâ žirbuļi kaņipēs BW. 13730, 14. kapsē̦tas žirbuļi (Var.: zvirbuļi) 27515, 3 var.

Avots: ME IV, 811


žirbulis

II žìrbulis 2 Geistershof, Meselau, der Rausch. Zu žirbt III 2.

Avots: ME IV, 811


žubuliņa

žubuliņa od. žubuliņš "?": tu žubuliņ, tu lietu uzskati nuo jaukās puses Berl. Māt. 76.

Avots: ME IV, 828


žurbulis

I žurbulis, ein langes, gespaltenes Holzscheit L. (žurbuls), U.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Klee, Getreide usw. gebraucht Serbigal n. U., Adsel, (mit ùr ) Plm., Trik., (mit ùr 2 ) Golg., Sinolen; Plur. žurbuļi AP., Zaunholz V., schmale Holzscheite, Stangen, woraus Zäune angefertigt werden, Tannenreiser zum Zäuneflechten (mit ùr ) Drosth.: gubā sakrautiem žurbuļiem A. XXI, 346. uz žurbuļiem liek blāķa kuokus (kārtis) Golg. žurbuļu (žurbulu L., Luvl. n. St.) sē̦ta RKr. XVI, 6; Plutte 82, Arrasch, Smilt., ein Zaun von liegenden Holzscheiten Serben n. U.

Avots: ME IV, 832


žurbulis

II žurbulis,

1) ein schwächlicheŗ kränklicher Mensch
Seew. n. U.;

2) ein beständig besoffener Mensch
Rinseln n. Etn. I, 122. Zu žurbt.

Avots: ME IV, 832, 833


zveibulis

zveibulis,

1) wer schwingt, schwenkt
Vīt.: zē̦ns zveibulis, zveibina uguns skalu Vīt.;

2) der Pendel
Wid.

Avots: ME IV, 768




zvimbulis

II zvim̃bulis Salisb. "etwas Auf- oder Angehängtes".

Avots: EH II, 815


žvimbulis

žvim̃bulis,

1): mit ìm 2 Borchow;

2) "ein besoffener Mensch"
(?) Selb. (mit im).

Avots: EH II, 824


žvimbulis

žvim̃bulis Nötk. der Rausch vom Alkoholgenuss Sessw.

Avots: ME IV, 845


zvirbulene

zvirbulene MWM. VII, 237; RSk. I, 28, ein Sperlingsweibchen.

Avots: ME IV, 776


zvirbulēns

zvirbulē̦ns (unter zvir̃bulis): ein Spatzenjunges (mit ir̃) Siuxt, Tdz. 56677.

Avots: EH II, 815



zvirbulis

zvir̃bulis: Demin. zvirbulītis BW. 2649. "niedŗu" ME. IV, 777 zu verbessern in "niedŗu".

Avots: EH II, 815


zvirbulis

zvir̃bulis, zvir̃buls Ruj., Demin. verächtl. zvirbulē̦ns BW. 7274, 1 var., der Haussperling, Hausdieb, Felddieb, Gerstendieb (passer domesticus L.) RKr. VIII, 90 (unbek. in A. - Laitzen, Golg., Mahlup, Schwanb., Sessw.): Sprw. balts zvirbulis re̦ti atruodams JK. II, 97; Br. sak. v. 1555. zvirbulis gudrāks par bezdelīgu Frauenb. kuo zvirbulis pa gadu, tuo zirgs uz reizi JK. II, 167. sīkie zvirbuļi BW. 27515. zvirbul[i]s līda paspārnē 12648. paspārnēs, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. - kārkla zvirbulis Konv. 2 2319, eine Art Sperling, der etwas dicker ist, als die gewöhnlichen Sperlinge Siuxt; lauku zv. Konv 2. 2319, der Feldsperling (passer montanus L. Natur. XXXVII, 64; fringilla montana); mājas (māju Natur. XVII, 65) zv. Konv. 2 2319, der Haussperling (passer domesticus L.); meža zv., ein kleiner, grauer Vogel mit gelbem Streifen um den Hals und auf der Brust Sassm.; niedŗu zv., der Rohrsperling Sassm.: niedru zvirbulis uzturas upes niedrās un kārkluos; sūdu (sūņu) zv.; die Goldammer (emberiza citrinella). Zu li. žvìrblis "Sperling". Le. zvirbulis für zvirblis vielleicht nach cīrulis, svāpulis u. a., wenn nicht mit dem Suffix, das z. B. auch in poln. wro`bel (gen. wro`bla) "Sperling" vorliegt. Vielleicht kontaminiert aus einem mit virb- (zu r. воробей "Sperling" usw.) und einem mit z- resp. li. ž- (vgl. le. zvĩgurs, zvipuris, žīgurs) anlautenden Wort.

Avots: ME IV, 776, 777


žvirbulis

žvir̃bulis: auch Ramkau, (mit ìr 2 ) Meselau.

Avots: EH II, 824


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259

Šķirkļa skaidrojumā (803)

ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234


ābolains

âbuõlaîns, [bulains">âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, bulti%C5%86%C5%A1">âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


aizmaurāt

I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizstabuļot

àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


Antiņš

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


Antons

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


apdenāt

II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdroksts

apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].

Avots: ME I, 82


apgribēt

apgribêt, tr., seinen Willen auf viele richten, dieses und jenes wollen: es gribuli negribēju, kam tas visas apgribēja BW. 15128.

Avots: ME I, 88


aplaist

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne);

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.);

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97


aplīciene

aplìciene 2 ,

1) = aplīcine Pilda, Zvirgzdine;

2) die äussere Waudung eines Gefässes
Zvirgzdine: kubulam (glāzei) a. netīra.

Avots: EH I, 99


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


applekšēt

applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105



apziedēt

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138


apžurbt

apžurbt, -stu, -bu, sich betrinken: apžurbis, betrunken Mag. XIII, 2, 48. Lund.; cf. žurbulis.

Avots: ME I, 139


āre

ã˙re, ãre˙če, ãre˙če vei Bers., A.-Peb. (aus ã redz(i) še), sieh, Ausruf der Heinweisung: ā˙re kur tē̦vs nāk, sieh, da haben wir nun die Folgen deines Treibens: āre˙če! pusrubulītis ruokā JR. IV, 85.

Kļūdu labojums:
Treibens: = Treibens.

Avots: ME I, 242


ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195


ārisks

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242


atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês,

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies;

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138


atgāzt

atgâzt, tr.,

1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;

2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;

3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;

3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]

Avots: ME I, 159


atgrūst

atgrûst (li. atgrústi), tr.,

1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;

[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.

Avots: ME I, 160


atkarpains

atkar̂pains, mit Widerhaken versehen: atkarpaina bulta A. XV, 26, Smilt.

Avots: ME I, 165


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173



atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atskriet

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167


atsmiet

atsmiêt, lachend erwidern: "kur gan labākus ārstus ņemsi ...?" atsmēja Cukans Ezeriņš Leijerk. II, 52 (ähnlich: II, 23). Refl. -tiês,

2): "stabule... var labi nuoderēt", atsmejas Mika Janš. Mežv. ļ. II, 420.

Avots: EH I, 168


atspuks

atspuks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, = atspaîds: ābulnīcai palikt atspukus.

Avots: EH I, 170


atspurkšķēt

atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170


aupušam

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187



baldurēt

baldurêt, -ēju, intr., lärmen: kas aiz durvīm baldurē BW. 3461; cf. bul˜durêt. [Wohl aus mnd. balderen "einen lauten, harten Schall verursachen".]

Avots: ME I, 253


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


baltābols

bal˜tâbuols, weisser Klee: pāri gāju baltābuolu, sarknuo me̦klē̦dama Ltd. 2355. baltābuola kalniņā BW. 21720, 2; baltābula (Var.: baltābuoļa) rasiņā 32455, 6.

Avots: ME I, 256



balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


Bārbeles

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273


baublis

baũblis "bulis">bubulis" PlKur. Wohl zu li. baublỹs "Brüller; Rohrdommel", wenn nicht daraus entlehnt.

Avots: EH I, 206


baule

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III 4 , 276.]

Avots: ME I, 267


bebrs

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].

Avots: ME I, 276


bēgt

bêgt, ‡

2) = kūsât 1: putra bē̦g pa grãpja malu pāri Kal., Rutzau;

3) segeln
Kur. Nehrung; valtes bē̦g ("brauc") PlKur. Hierher nath J. Bloch Bull. XXXI, 62 auch hindi und beng. bhāg- "fliehen".

Avots: EH I, 216


bēgums

bê̦gums,

1) die Flucht:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizbulīšu birumiņu BW. 13481;

2) die Ebbe *:
bē̦gums un paisums, Ebbe und Flut; pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp.

Avots: ME I, 289


belzēt

belzêt L., wiederholt schlagen, anklopfen: puisis belzē uz ambultu Mag. IV, 3, 115.

Avots: ME I, 278


biedēt

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305


bildēt

bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),

1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [

2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]

Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um

Avots: ME I, 295


bilināt

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]

Avots: ME I, 296


bimba

[III bimba Kreuzb., Schwaneb. "ein dicker, ungelenker, fauler Mensch"; wohl zu bimbulis.]

Avots: ME I, 296


bimbaži

bimbaži, Kartoffeln Selg. n. Etn. III, 130. [Zu bimbulis.].

Avots: ME I, 296


bir

bir, Interj. zur Bezeichnung des beim Streuen, Schütten, Fallen entstehenden Lautes šis izbeŗ skrubulīšus zemē - bir, bir, bir LP. IV, 159.

Avots: ME I, 297


blakšēt

blakšêt: bullis le̦c pa kūti, ka blakš vien Seyershof. skaļi appirdās, ka blakšēja vien Anekd. IV, 259.

Avots: EH I, 225


blauderjānis

blauderjānis, Baldrfan: ... kuru puķi pirmuo raut ... rauj pa˙priektu blauderjāni (Var.: buldurjāni)! BW. 32393,2.

Avots: EH I, 226


blieķis

I bliẽķis,

1): meklē tādu blieķa dārzu, kur deviņas saules spīd BW. 34043. uz blieķu dārzu pie ve̦lē̦tājām 33561,1 (ähnlich: 33555);

2) "kaudze drēbjü AP.: audēji izvilka ve̦se̦lus blieķus audekla bule̦nāt. kad ir pulka aude̦kla kuopā, tad tas ir aude̦kla b. kad liels ve̦lē̦kls, tad saka, ka liels drēbju b.

Avots: EH I, 231


bļurbēt

bļurbêt (li. bliurbėti "bul%C4%93t">burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ 2 ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auchatbļur̂bêt 2 .

Avots: EH I, 234










bradināt

II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236


brāga

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327


braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325


brauļāt

[brauļât, mit der Hand über das Gesicht streichen Wid.; auch = braucīt, abstreifen. zu bràukt und bulg. brúľъ "streife ab"(Früchte vom Baum).]

Avots: ME I, 326, 327


brukt

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339


bruku

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339


bruņot

bruņuôt, bewaffnen: jāj bruņuoti bāleliņi. Refl. - tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: ar ze̦lta bultām bruņuojas rīts Vēr. II,

Avots: ME I, 340



buba

buba,

1) ein Fremder (Kinderwort)
Sessau n. U. (vgl. bubis und bubulis);

2) die Laus in der Kindersprache
Stockm. n. Etn. III, 130.

Avots: ME I, 343


bubināt

II bubinât, uneben spinnen (= bubulêt): es pakulas bubināju BW. 7120.

Avots: ME I, 343


bubis

bubis, der Popanz (Schreckwort für unartige Kinder): bubis nāk! kuoka klabis klabināja, zemes bubis bubināja (Rätsel: die Handmühle). Cf. bubulis 2 [und buba, sowie li. bùbis "Bettler" nach Bezzenberger GGA. 1885, S. 936].

Avots: ME I, 343


bubuļains

bubuļaîns (unter bubulains): bē̦rnam bubuļaina piere Ahs.

Avots: EH I, 248


bubuļot

bubuļuôt B. Vēstn., schrecken. Zu bubulis II.

Avots: EH I, 248


buburīte

buburīte, das Kügelschen M. [Wohl zu bubulis 3.]

Avots: ME I, 344



budulēt

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345


budulis

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345


budulis

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345


budzis

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. 1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 3 budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345


builis

II builis (?), = bul">bul˜lis 1: vērsi, vērsi, buili, buili (Var.: bulli)! BW. 20375 var. (aus Altona). ui aus u durch Epenthese?

Avots: EH I, 249






buļļuks

buļ˜ļuks (unter bul˜lis): auch AP., Kal., (> buļuks) Gr.-Buschh., Kaltenbr.

Avots: EH I, 252


buļvas

bùļvas 2 [Kolup (auch bùļvi 2 ), Warkland, buļves Welonen], Kartoffeln Oberl. n. U. [Nebst li. bul´va, bul aus poln. bulwa, s. Niedermann WuS. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 349


bumbuļuks

bùmbuļuks 2 Sonnaxt, ein kleiner bumbulis.

Avots: EH I, 252


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


bundulis

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bulis">bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253


bunduls

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`dulis 8; ‡

12) = bulis">bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253


bunga

buñga,

1): bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. kur jūsu bundziņas, kur stabulītes? 24155, 2; ‡

9) svara b., Gewicht an der Wanduhr
(wo?); ‡

10) ein Waschbleuel
(mit ) Orellen; ‡

11) sviêsta bùnga 2 Kalz., Meiran, = bunduls ‡ 11; ‡

12) sē̦klu bundziņa, der Fruchtknoten.

Avots: EH I, 253


burbekls

I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254





burgzdalāt

burgzdalât Fest., burgzdelêt Wid., = burgzdalas mest, burbulêt.

Avots: ME I, 353


burnīt

bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255


burt

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês,

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255


burtnieks

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355


burvīgs

bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.

Avots: ME I, 355


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


buža

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357


būzis

būzis,

1): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Lemsal, Salisb., Wainsel;

4) "bullis">bullis" Grünh. n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 258


cabe

cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.

Avots: EH I, 259


cabītis

cabītis, [auch cabulītis], Liebkosungswort zur Bezeichnung kleiner Kinder.

Avots: ME I, 363


čablis

[čablis, ein schwaches Küchlein Erlaa; vgl. čabulis.]

Avots: ME I, 400


cabls

cabls, die Treppe [? vielleicht: Stelze]: cūka cablus [Var.: trepes] taisa, jākāpj zīļu uozuolā BW. p. 2420 [aus Lubn.; cabls dürfte die hochle. Form für *ce̦bls sein, vgl. etwa li. keblỹs "ходуля" und ce̦bules].

Avots: ME I, 363


cabuļi

cabuļi, cabļi, s. ce̦bules.

Avots: ME I, 363


čāburītis

čāburītis, der Hahn: čīburīti, čāburīti, kuo tu vedi ve̦zumā BW. 2479. [Vgl. bulis 1.]

Avots: ME I, 407


čaibus

čaibus (?), der Eber (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 282


čākarains

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408


čākstēt

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408


čamdēt

čam̃dêt (unter čam̃dît),

4) rasen, sich hin und her werfen
(aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 284


caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261


caurums

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261


celenes

II celenes, Zichorie (?) (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 263


celis

celis: ceļuos nuometās BW. 15062. līdz ceļiem dubļus bridu 16101. sē̦tmalīšus celīšiem nuoluodāju BWp. 1241, 1. ūdens celī, das Wasser reicht bis zu den Knien Heidenfeld. Meillet stellt es Bull. XXVII, 55 zu cilˆts, slav. čeljadь "Geschlecht", gr. τέλος "Schar" u. a.

Avots: EH I, 263


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


čenkslis

čenkslis "die Sehne des Bizepses" (aus einem handschriftlichen Vokabular).

Avots: EH I, 288


cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378


čibīte

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412


cibu

cibu, auch cību BW. 2470,5, Interj.,

1) = cib: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477;

2) beim Einschläfern eines Kindes:
cibu, cibu lāča bē̦rns! BW. 2108;

3) beim Kinderspiel, beim Zusammenschlagen der Füsse des Kindes:
cibu, cabu, kājiņas, ciemā te̦kuot Etn. III, 12.

Avots: ME I, 379


čibuļi

[čibuļi Bers., Zweibeln (im Jargon; aus r. oder p. cybula.]

Avots: ME I, 412




ciesnīgs

ciesnîgs, abgehärtet (In einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 278


ciga

ciga (s. auch unter cigiņš),

2) auch Demin. cidziņa, Kosename für ein Füllen od. Pferd
(in einem handschriftl. Vokabular);

3) cigiņa, das Schwein
(in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 269


cilāt

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu;

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270


cilātnis

cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270


cilināt

cilinât

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Frauenb.: augsti ruokas cilināju FBR. IX, 112;

2): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 84; ‡

3) feierlich stimmen
(in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês,

3) sich aufrichten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 270



cimburis

[cìmburis, AP. "ein Hümpel, eine kleine Erhöhung auf einer vom Vieh ausgetretenen Stelle"; vgl. cim̃bulis.]

Avots: ME I, 383


cimpulis

cimpulis Lems. n. U., = cimbulis 1.

Avots: ME I, 383


cimulis

[cimulis, bei U. unter cimbulis "Ackerscholle" und anscheinend gleichbedeutend damlt.]

Avots: ME I, 384


cingulis

I ciñgulis, eine Trockene Ackerscholle Salisb. n. U., [Wolm. - v Wohl nebst cim̃bulis zu kams un in diesem Fall mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384


cirīte

cirīte "Lanzette (botan.)" in einem handschriftl. Vokabular. Zu cirvis.

Avots: EH I, 273


čirkstēt

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414


čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. 2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392


cīsties

cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 276


čola

[I čola Salis, = bul˜lis 5.]

Avots: ME I, 417


čubināt

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417


dābolains

dābuolaîns, bulains">dābulains BW. 28585, 7, = ābuolains: man atjāja nuo tālienes dābuolainu kumeliņu BW. 10260, 1. dābuolaina tā pļaviņa Ltd. 1523.

Avots: ME I, 446



dābols

dâbuols, buls">dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446


daikts

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle");

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302


daka

daka "ein kapitelfester Gegenstand" (aus einem handschriftl. Vokabular): šis zirgs ir uz kājām tik stiprs kâ d.

Avots: EH I, 303



dāļa

dāļa rīkle, ein Schreihals (Schimpfname) in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311


damāka

damaška "eine grosse gestrickte od. gewirkte Gurte" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 305


dampis

dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306


damzis

damzis: ein in der Nacht herumpolternder Mensch "fast überall in Livl. gebrauchlich" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306


dandals

dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306


danska

danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 307


dāvināt

I dāvinât: mit â auch Sonnaxt, (mit â 2 ) Frauenb., Strasden,

2): pirmdienas rītu brūte dāvina visas malas Frauenb.; ‡

4) ausbieten
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313


debess

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450


dedzelība

dedzelība, die Hitze (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313


delamais

de̦lamais,

2): auch Siuxt, Sonnaxt; dē̦lama sē̦rga, Phthisis
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 314



deldēt

dèldêt: Praes. -u in einem handschriftl. Vokabular; ruokas brāžā, deldē (reibt ab) Auleja. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt".

Avots: EH I, 314


deldzīgs

deldzîgs Bers., zu tribulieren, lamentieren pflegend: d. bē̦rns.

Avots: EH I, 314


delgt

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454


dēlītis

dēlīts, ein Mutterkalb (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318


delkt

[delkt, -cu, -cu, tribulieren, turbieren Mag. XIV, 1, 154.]

Avots: ME I, 454


depucis

de̦pucis (aus einem handschriftl. Vokabular), = depsis 2.

Avots: EH I, 316


derdzīgs

derdzîgs, widerlich, ekelhaft (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 316


desa

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317


dēt

I dēt, prs. deju PlKur.;

5): auch Lubn. n. BielU., (mit è 2 ) Auleja, Kaltenbr., Skaista, Warkl., (mit ê) Sonnaxt;

6): kas lika viņam tik daudz d. "wer hiess es so viel Brust zu geben"
(aus einem handschriftl. Vokabular);

9) "?": bitīt[e] me̦dus dējējiņa BW. 7578 var. Refl. -tiês,

1): auch (mit ẽ) Seyershof, Siuxt.

Avots: EH I, 319


dēvāt

dē̦vât "rühmend, marktschreierisch anbieten" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 319


deviens

deviens: tas bij brangs d. (starker Regenguss; aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318


dīcinieks

dĩcinieks, dīcenieks BW. 31646, Stelp.,

1) ein Arbeiter, der der Gutsverwaltung zur freien Disposition gestellt wird, der den ausserordentlichen Gehorch leistet:
dīciniekuos iet, zu derartiger Arbeit gehen St., Gr. - Buschh., Mag. XIII, 3, 51;

2) Epitheton des Sperlings:
zvirbulis, dīcenieks Kronw. [Zu dīks.]

Avots: ME I, 476


dīde

dīde (?) "ein liederliches Frauenzimmer (z. B. plika d.)" aus einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 325


dienasviducis

dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327


dievredzis

dìevredzis, ‡

2) ein grosser Betbruder, der wirklich fromm erscheint
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 328


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dīgāt

II dīgât, -āju,

1) bewegen
U.;

[2) auseinanderschlagen
Wid.]. Refl. -tiês, sich bewegen, sich unruhig gebärden: jaunais zirgs pie sē̦tas dĩgājas [Loddiger], (= dīžājas) Adsel. [dĩgâtiês Daiben "langsam in einem Holzschlitten fahren"; Wohl zu bulg. дигам und serb. di"gnēm "habe".]

Avots: ME I, 477


dīkt

II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326



dirbuļot

dirbuļuot,

1) kleinen, gewandten Schrittes gehen
Druw.;

2) hastig sein, schnell sprechen:
kuo tu tur dirbuļuo kâ dirbuls? Setzen n. Etn. II, 129;

[3) (mit ir̂) "in Aufregung zittern"
Domopol].

Avots: ME I, 469, 470


dirsināt

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84;

2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli;

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322


dižīgs

dižîgs, eingebildet, aufgeblasen, hochnasig Nigr.: dižîgs cilvē̦ks; dižīgi teikt. bullis... atkāpās lē̦ni un dižīgi Dz. V.

Avots: ME I, 475


dobele

dùobele 2 , eine (natürlich entstandene Mahlup) Höhlung, Gruft N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine kleine Grube Auleja:. uz ceļa var būt nuo braukšanas izdauzītas duobeles Mahlup. vista cāļus pirināja ... duobelē (Var.: duobulī) BW. 25789 var.

Avots: EH I, 349


dobuļains

duôbuļaîns Ramkau, = bula%C3%AEns">duobulaîns: d. (mit uô) ceļš; ein unebener, gruftiger Weg Kalz. n. Fil. mat. 26. d. (mit uô) tīrums; ein Feld, dessen Mitte niedriger gelegen ist, als die Ränder ebenda. duobuļaina... istabiņa BW. 25789.

Avots: EH I, 349


drabiņas

drabiņas (unter drabenes): d. kubulā BW. 20837. kas... drabiņas ēdīs? 19318, 2.

Avots: EH I, 328


dracīt

dracît, -cu, -īju, schelten: skuoluotājs dracīja skuolas bē̦rnus Mar. n. RKr. XV, 112. [Zur Bed. vgl. klruss. "дрочи́ти" "ärgern".] Refl. -tiês, -kuôs, -cuôs Laud., Bers., Fest., -ījuos, sich unbändig gebärden, tollen, toben N. - Schwnb., Selb., Kokn.: neduomā skuolā tâ dracīties kâ mājās Lasd., Bers. n. A. XI, 630. [Auch: "sich necken, scherzen" Wessen. - Vgl. poln. droczyć się "sich necken", bulg. dročъ "vergnüge mich, zeche".]

Avots: ME I, 488


draska

draska,

1) ein unruhiger Knabe; ein gewaltiger Arbeiter
Freiziņ;

2) ein Lump
U., Fetzen: drasku draskām iet U., zerlumpt einhergehen; lec ar visām draskām! BW. 24196, 1, [auch in Salisb. u. Kolzen];

3) "?": nu būs draska Kav. Zu li. dreskiù "reisse", [draska "дранка, дранина",
bulg. дрáскам "kratze", norw. trask "Abfall", trase "Lappen, Lumpen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 220 und Fick Wrtb. III 4, 170 f.]

Avots: ME I, 490



drēbe

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497




dropstala

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507


drudzis

drudzis: d. krata BW. 8973; 12915, 9; 13166. pe̦rdamais d.; "eine unbedeutende Krankheit, welche als Grund zur Faulheit benutzt wird (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 335


drūgties

drūgtiês "= trūkties, erschrecken (intr.); nachlassen" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 337


dūda

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas 2 Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524



dūgot

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt 2 Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524


dūka

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525


dūkot

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.

Avots: ME I, 526


dūks

I dūks: viņa tāda dūka paliekas Grenzhof n. FBR. RII, 23. dūka galva in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 346


dūkšķis

dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347


dūkt

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347


dukurēt

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340


dulburēt

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldur%C4%93t">buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512


dulburis

dulburis, [in Trik. dul˜burs],

1) = bulduris">bulduris, ein Stotterer, Polterer, Radebrecher: tas mazais, tas nu gan tāds dulburis Alm.;

2) dulburs, ein zerstreuter Mensch
Salisb. n. U.; ein Tolpatsch; [dulburis, ein Dummkopf Nerft. dul˜buris Ruj., = kas dulburē 3.]

Avots: ME I, 512, 513



dūlēt

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù 2 ) Saikava;

3): dùlē 2 caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs 2 visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù 2 ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347


dulis

II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340


dūmakains

dũmakaîns, dũmakājs, [dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains 2 angegeben.]

Avots: ME I, 527


dumeķis

dumeķis, = ("richtiger für") dumiķis (in einem handschriftl. Vokabular): d. gāja pie sava zirga Pas. VII, 20.

Avots: EH I, 342


dunduriņš

dunduriņš, ein Kraut: ... kuŗu zâli pirmuo raušu. - rauj pa˙priekšu dunduriņu (Var.: dundurjāni, bulderiņu u. a.)! BW.32393 var.

Avots: EH I, 342


dundurjānis

duñdurjãnis,

1) ein Schimpfwort Allend. n. U.;

2) ein Kraut:
rauj pa˙priekšu dundurjāni (Var.: buldurjāni) BW. 32393, 8.

Avots: ME I, 516


dupuris

dupuris, ‡

7) eine Wasserotter
Stender Deutsch-lett. Wrtb. 754; Fischotter Fischer 52;

8) dupurs "sakuperējis vīriņš" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 343


durteniski

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520


dusulis

I dusulis,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 107, Kaltenbr., Pilda;

2): Husten, wenn er gelöst ist Bixten
(in einem handschriftl. Vokabular): tē̦vu d. muoka cauru ziemu;

3): auch Zvirgzdine ("wer fortwährend hustet"),
Pilda, Warkl.: viņš jau tāds d. vien ir Golg.

Avots: EH I, 345



dvanums

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351


dzedrs

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352


dzemdēt

dzèmdêt: (fig.) tas dzemdē (erzeugt) daudz slimības in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 354


dzenis

V dzenis "der Holzhacker" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 355


dzira

I dziŗa [Nigr., li. girià], dzire (li. gìrė). der Wald: dziŗā dze̦ltas lasījās BW. 7142. vējiņš luoka dziriņā tavu namu, istabiņu BW. 11979. [Zu apr. garian "Baum", bulg. горá "Berg, Wald"., sloven. góra "Bergwald", av. gairi-š "Berg" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 404, Walde Wrtb. 2 825 unter veru, Boisacq Dict. 115 unter βαρύες, Berneker Wrtb. I, 328 f., Pedersen KZ. XXXVI, 319, Osthoff Parerga 48. Trautamnn Wrtb. 78.]

Avots: ME I, 555, 556


dzirdoklis

II dzirduoklis (s. unter dzirdeklis I): das Innere des Ohrs (in. einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 359


dzirulība

dzirulība in einem handschriftl. Vokabular, die Saufsucht.

Avots: EH I, 360


dziruļot

dziruļuot in einem handschriftl. Vokabular, saufen; zechen.

Avots: EH I, 360


dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2):

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu?

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362


elvene

elvene, die Seitenstange einer Schaukel (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 369


ērcis

II ẽrcis BW. 6621, Dond. (auch ērķis), Edw., Alschw. n. KZ. XLIV, 61, ērcietis BW. 15686,1,21306, 30628 var., ērčejiņas BW. 30628,1, ē̦rcpšas BW. 30628,2, der Wacholder: ērču krūms BW. 35515. [Der Verbreitung nach anscheinend kurisch. Vgl. etwa ērkšķis, gr. ἄρχευϑος "Wachholder" und čech. rokyta, bulg. rakita "Weide"; s. Trautman Wrtb. 71.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 15686, 1, 21306,

Avots: ME I, 574


eža

eža,

1): auch Brucken, Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Sonnaxt;

2): platā (Var.: lielā) rudzu (Var.: lauku) e. BW. 23450. e. vien ruobežā 8399. kunga ežas staigājuot 31484 var.; ‡

3) Grenze Ev. (Acta II); man ar tevim ne˙kādas ežas nav jāve̦d; ich habe mit dir keine Streitigkeiten
Baar in seinem Exemplar von U. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 39.

Avots: EH I, 371


ezers

e̦ze̦rs: auch Autz, C., Dunika, Mesoten, OB., Platohn, BW. 6461, 1; 30601 u. a., Demin. ezertiņš BWp. 366, 1 var. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 38.

Avots: EH I, 371


gāda

gãda (li. godà "Sorge"),

1): die Fürsorge, Vorsorge Gottes
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 388


gādeklis

gādeklis, Ziel, Pflicht, Beruf Diet.; Plur. gādekļi, Sorgen, Besorgnis (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 389


gaidabas

gaidabas, sehnsüchtiges Erwarten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 376


gars

gars,

1): gen. s. gar[u]s BW. 20527, 2; Plur. gari, feuchter Qualm
(in einem handschriftl. Vokabular);

3): gara nevar atgūt Warkl.;

5): liels g., Hochmut, Übermut
BielU.;

8): nešķìsta 2 g. Sonnaxt, ein Schimpfname;
ve̦lna g., ein Schimpfname AP.: ve̦lna g., ej nuô nuo kājām!

9): garu laiks, Gespensterzeit (um Mitternacht)
Wessen; ‡

11) "?" : jis ir redzējis daudzi gara er hat viel Not gelitten, hat viel Pech gehabt
Kaltenbr. In der letzten Bed, auf r. горе "Kummer, Unglück" beruhend?

Avots: EH I, 384


gasts

gasts, gašķis Mar. u. a., fem. gašķa, der Gast: zvirbulis kāzas sataisīja un daudz gastu saprasīja BW. 2547. ej pa ceļu, ciema gašķa BW. 6932. Wohl aus r. гость, гостья entlehnt.

Avots: ME I, 608


gauma

gauma (unter gaũme): dieva vārdi iet gaumā; Gottes Wort (Predigt) geht zum Herzen Erlaa n. BielU. man tāda ērmīga g., mir ist nicht wohl (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 387


ģīves

ģīves "?": rijā kuokles, namā ģīves [= ģīga I?] maltuvē stabulītes BW. V, № 1187, 2.

Avots: ME I, 701


glezns

gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),

1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;

2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]

Avots: ME I, 626


goba

II guôba (li. guobà, acc. gúobą) PS., C., [Lis., Arrasch, Kr., Kl., Bolwen, guôba 2 Nigr., Dond., Selg., Ruj., Wandsen], guõba [li. gúoba] Kand., [Dunika], guôbe Kastran, Sunzel,

1) die Ulme, Rüster (ulmus campestris)
Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80, Kand., Grob.;

2) Hainbuche, Hornbaum (carpinus betulus)
Konv. 2 ;

3) der Pl. guobas, Ulmenrinde
U. [Zu poln. dial. gab "Ulme" und wohl auch bulg. габър, sloven gâbǝr, čech. habr. "Hainbche", s. Būga KSn. I, 82.]

Avots: ME I, 688


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gorīt

guôrît, Refl. -tiês: mit 2 Siuxt, mit ùo AP,

3): auch (mit ) Linden in Kurl.;

5) die Schultern hin und her ziehen; sich schubben
(in einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 424


gosniņa

gùosniņa, verächtlich guosnele, Demin. von gùovs, die junge Kuh: ja saimnieks pirmais jaudājis klēpi nuolikt, tad guovīm būs bullīši, ja saimniece pirmā, tad guosniņas Etn. II, 120.

Avots: ME I, 692


govainis

guovainis,

1) eine Art Kartotfeln (vorzugsweise für Kühe und Schweine)
AP. (mit ùo);

2) "purvs, kur luopus gana" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 424


grābsts

grābsts Fest., grâbsts Trik., Bers., Kreuzb., Warkh., grãbsts Ruj., Salis "grābulis tāds, kas grābstās".]

Avots: ME I, 643


gramba

gram̃ba,

1): auch AP., Ramkau, (mit àm 2 ) Fest., Saikava; ‡

2) die Runzel, Falte
(mit àm 2 ) Liepna: g. pierē;

3) "Narbe am Mutterhals"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 398


grandži

grañdži,

1): auch OB.;

2) "zusammengekratzte Gegenstände, Feglis"
Bartau (aus einem handschrütl. Vokabular).

Avots: EH I, 398




greizulis

grèizulis der Schiefe : man atstājuši šķībuļus, greizuļus SDP. III, 22. padarīju alutiņu, šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME I, 648


grēmes

grēmens: auch Stender Gramm. 48; g. māc in einem handschriftl. Vokabular; g. rīkli dedzina Dünsb. Trīs romant, gadīj. 87. Plur. grēmeņi; Sodbrennen Bauske, Mitau.

Avots: EH I, 405


gremšļi

gremšļi, das Wiedergekäule (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 403




griezt

grìezt: auch Ramkau, mit 2 auch Frauenb., Siuxt, mit iẽ auch Dunika, OB., Orellen, Satisb., Zabeln,

1): sviestu kūla bļuodā, grieza (man rührte)
ar karuoti Frauenb. sirdi griež, (mir) wird übel (in einem handschriftl. Vokabular). kam naudas, tās var g. (ändern) BielU.;

3): auch Līvāni;

5): auch (mit iẽ ) Dunika, OB.; atvarā ūdens riņķī griež RKr. XVII, 145. Refl. -tiês,

1): (sirds) griežas uz vemšanu, (mir) wird übel zum Brechen
(in einem handschriftl. Vokabular);

b): labība vien griezēs, es gab fruchtbare Felder, üppiges Getreide
Sonnaxt;

4): g. ar meitinēm Kaltenbr. jā (= viņa) sieva sāka ar citiem g. (kokettieren, Umgang pflegen)
ebenda. namā, kur griežas, wo es umgeht, spukt (wo?).

Avots: EH I, 409


grīļot

grìļuôt, ‡

2) schauketn
(tr.): g. bē̦rnu šūplī in einem handschriftl. Vokabular. Refl. -tiês: mit ĩ auch AP., Dunika, Salisb., grīļatiês Salis n. FBR. XV, 57.

Avots: EH I, 406


griļoties

griļuôtiês: auch Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 405


grīzeklis

grĩzeklis,

1): auch Frauenb., Iw.;

3): auch Frauenb, (mit ī ) Rothof;

5) eine Schnarre
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 407


grīztave

‡. grīztave, ein Scheuerwisch (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 407


groba

groba, [grobļi Wandsen], eine Unebenheit auf dem Fahrwege Dond. [Mit kurischem o aus u: vgl. grubulis.]

Avots: ME I, 664



grubucis

[grubucis St. "ein (von Frost od. Hütze) verhärterer Hümpel, der vom Fahren entstanden." zu grubulis.]

Avots: ME I, 664



grumba

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664


grums

grums,

1) Ungestüm, Gewalt:
ūdens te̦k nuo trūbas ar grumu Usingen;

2) = bulis">grumbulis: šī sāka skaitīt tē̦vareizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā, kâ pa grumiem JK. III, 72. [Vgl. grumba. Oder grums 2 aus r. грумъ "Scholle"?]

Avots: ME I, 665



guba

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415


gubt

gubt, [gùbu Nieder-Bartau od.] gubstu [Ruj., Bers., Kreuzb.], St., U., gubu, einsinken, sich senken, sich niederbücken, zusammenfallen: gubts de̦guns U. b. 110, 33 siena kaudze sāk jau gubt (kleiner werden) Dond.] Von einem prs. gūbstu: gūbsti nu virsū! AP. [wohl: falle nun her (über jem.)! - Nebst gubināt, guba, gubāt, gūbruot, gūbāt u. a. zu li. gubúotis "sich verflechten" bulas "Knäuel", dvìgubas "zweifach", gaũbtis "sich krümmen", apr. gen. s. fem. g. dwigubbus "zwiefacher", aksl. gъno,ti "biegen", prěgybati "beugen", r. губа "Busen; Bucht" und vielleicht ae. géap "gekrümmt", d. schweiz. guppel "Höcker" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 136 f., Persson Beitr. 105 u. 835 2 , Berneker Wrtb. I, 366 f., Trautmann Wrtb. 100 f., van Helten PBrB. XXX, 218].

Avots: ME I, 674


ģuģināt

ģuģinât,

1) "leicht, lose umwickeln"
Bartau; vgl. auchapguģinât;

2) "mit klein Kindern sprechen od. sie stillen
Bartau (in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês sich dicht ankleiden Dunika, Gramsden, Kal. NB.

Avots: EH I, 428


guģot

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133);

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416


gulbīši

gulbīši, Kartoffeln um Windau. Wohl dissimilatorisch aus bulbīši.]

Avots: ME I, 676


guldināt

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676


gumdīt

gumdît (unter gum̃dinât ),

1): auch Gr.-Buschhof (kas tevi gùmda 2 tâ darīt?), Kurmene ("hetzen");


2) "sev vien kuo raut" (aus einem handschr. Vokabular): redz, kâ Bē̦rtulis gumda linus, duomādams, ka mēs nere̦dzam.

Avots: EH I, 419


gums

gums,

1) Bolle, Knolle:
sakņu gumi jeb bumbuļi Konv. 1 136; 838; bumbulis jeb gums, Knolle Konv. 2 437. zirnim līdzīgs stāds ar lieliem gumiem pie saknes Edwahlen;

2) blätterlose Knospe:
bezlapu pumpuru sauc par gumu Konv. 2 3331. [Zu gumt.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 681


iebavietis

ìebavietis, [ein Häusler Druw., Heidenfeld]: kukuļa neizcepa iebaviešu bērniņiem BW. 26089 var. iebavieša meitiņām 19623. [kad zvirbulis ieiet strazda būrī, tad viņš ir iebavietis Vītiņi]. Vgl. iebūvietis.

Avots: ME II, 3


iebilst

ìebilˆst, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504




ieburt

ìebur̃t, hinein -, hereinzaubern: it kâ kad šis bubulis viņu ieburtu viducī Poruk III, 245.

Avots: ME II, 5


iedilt

ìedilt,

2): anfangen zu verschleissen:
iedilis "etwas eingerieben oder ausgeschlissen" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 509


ieduldurēt

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5


ieiet

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot;

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs;

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516


ieķēpāt

ìeķẽ̦pât, etwas Unternommenes verpfuschen: kad ieliek abuliņu un tad uznāk lietus, tad jāsaka: ieķē̦pāja vien, ne˙kā nedabūja padarīt Orellen. Refl. -tiês, = ìeķẽ̦pât (?): ieķē̦pājas kâ pa niekiem, - nez kad nu galā tiks! Orellen.

Avots: EH I, 525


iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


ielīksne

ielīksne Sessw., eine sumpfige Stelle: tur tāda ie., ka zirgam jāmūk (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 527


iešaut

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76


iespurkties

[II ìespurktiês,

1) hinein - od. hereinfliegen:
zvirbulis iespurcas istabā Serben, Wenden;

2) beim Auffliegen schwirrende Töne (mit den Flügeln) hervorbringen
Wessen.]

Avots: ME II, 72


iesvilpot

ìesvil˜puôt, [iesvilpēt L.], intr., hineinpfeifen, pfeifend hineinfliegen: luogā iesvilpuoja me̦lna bulta Stari II, 500.

Avots: ME II, 75


ietrenkt

ìetrènkt, tr., ein -, hineinjagen, einhineintreiben: bultu lācim ausu starpā.

Avots: ME II, 83


iežmaugt

ìežmaugt, einschnüren, einengen Tirs.: šiem stabiņiem iežmaugts viducis A. XXI, 442. Dubulti atruodas iežmaugtā šaurumā starp Lielupi un jūŗu Konv. 2 712. Refl. - tiês, sich einschnüren, einengen: šūniņa sāk vidū iežmaugties; šī iežmauga tuop dziļāka Māc. p. dz. 5.

Avots: ME II, 93


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


ilgt

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430


īliņš

ĩliņš,

1): auch Ruhtern; der Wirbelwind
Salis: ī. griezdams iet kâ bulta, reizēm gaisā, reizēm zemē, iet uz priekšu kâ skrūve; tas ir tas gubu jaucējs, jumtu plēsējs un kuoku lauzējs.

Avots: EH I, 500


irbals

irbals, ein (hölzener) Pflock: sudraba irbali A. Brig. [aizspraud ar irbalu Manz. G. III. tārps irbalā uzdurts Manz. Post. Vgl. irbul(i)s].

Avots: ME I, 708



irbs

îrbs 2 [Autz, Pl.], die Stricknadel Samiten, Kand., Kroppenh., Golg., Linden; [ir̃bs Salis, ein dünner Stab Bielenstein Holzb. 662. Reimwort zu virbs; nebst irbulis nach Bezzenberger BB. XXVII, 150 zu gr. ἄρβηλος "rundes Schustermesser"(?)].

Avots: ME I, 709


īss

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837


īstnieks

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838


īzapene

īzapene, eine Blume (hyssopus officinalis?): īzapenes, buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: EH I, 502


izbļurbis

izbļurbis (Part. praet. act. von izbļurbt?) "eine solche Stelle od. ein Sumpf, wo es Blasen wirft, wenn man sich nähert" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 435


izčibināt

II izčibinât, ‡

2) "verwöhnen; verhätscheln"
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 439


izdevi

izde̦vi Livl. (aus einem handschr. Vokabul.), = izdeves 1 und 2: es biju vakar izde̦vuos.

Avots: EH I, 441


izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731


izdulcējis

izdulcējis kuoks Smilten, Zvirgzdine und in einem handschr. Vokabul. "ein hohler Baum". Zu li. dùlkės "Staub"?

Avots: EH I, 443


izģinst

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451


izgrabināt

izgrabinât, tr.,

1) auscharren, herausnehmen:
viņš izgrabinājis kaļķīti LP. VII, 451. viņš izgrabinājis pēdējās biezpiena drusks Vēr. II, 525. [izgrabināt visu apcirkni Arrasch;

2) = izdrebināt: izgrabināt kaulus Dunika.] Refl. - tiês,

1) vergebens, zur Genüge krabbeln:
aiz aizbultē̦tām durvīm kāds izgrabinājās Druva II, 454;

[2) zur Genüge Unsinn schwatzen:
nu gan izgrabinājās, cik vien patika Dodn.].

Avots: ME I, 738, 739


izgropēt

izgruopêt: izgruõpêt Frauenb.; auslöchern (izduobēt, izurbulēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 450


izkantēt

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu;

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular);

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.;

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten;

6) = izkaût 2 Mar.;

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453


izkveldēt

izkveldêt, austrocknen (tr. (?); "scheint dem adstringere zu entsprechen"): zâles, kas muti izkveldē (bei Skorbut) Lesten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 460



izlodāt

izluõdât, tr., intr.,

1) durchkriechen, sich durchdrängen:
izluodājis bē̦rzu birzi BW. 10337. viņš visas pagultes izluodājis;

2) aushöhlen, Gänge machen (wie z. B. der Maulwurf):
kad vabulītes izluodājušas zemi... Etn. II, 72. jaunekļi izluodāja pa visām bedrēm Dok. A. Refl. - tiês, zur Genüge kriechen, schlendern: caurām dienām pa mežu izluodājies Egl.

Avots: ME I, 766, 767


izmaknīt

izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465


izmaukt

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769


izmurdzēt

izmurdzêt Warkl., schlaflos verbringen (?): i. visu nakti. Refl. -tiês (aus einem handschr. Vokabular), = izmur̂dêtiês.

Avots: EH I, 467


iznikt

iznikt,

1) verschwinden
Bērzgale: meita uz vietas iznika Pas. II, 72 (ähnlich. IV, 82; X, 115);

2) = iznĩkt 1 Oknist: šuoziem iznika daudz ābulnīcu Kaltenbr.;

3) "= panikt" (?) VL. n. Celm.

Avots: EH I, 469


izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787


izšaudīt

izšaũdît, tr., freqn. zu izšaũt, wiederholt aus-, abschiessen, verfeuern: izšaudi savas bultas Psalm 144, 6. neizšaudi visus putnus, visas skruotis. Vgl. li. iššáudyti.

Avots: ME I, 809


izšaut

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810


izsitināt

izsitinât, ‡ Refl. -tiês, (bei wenig Schnee mit dem Schlitten) sich durchschlagen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 479


izspēlēt

izspẽlêt,

2): auch Ramkau; ‡

3) verspielen (beim Kartenspiel):
izspēlējis visu māju Seyershof; ‡

4) spielend hervorbringen:
pataisīja stabuli; kura izspēlēja ... tuos pašus vārdus Pas. X, 69.

Avots: EH I, 482


iztaukšēt

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815


iztaukšķēt

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815


iztikt

iztikt,

2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266;

5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês,

2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18;

3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.

Avots: EH I, 489


iztilināt

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818


iztirāt

iztiŗât, ausfragen, ausforschen Lautb., Stenden; (einen Dieb) zwangsweise untersuchen: vajag viņu i.; kas zin, voi pie viņa neatradīs (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 490


izurbaļāt

izur̃baļât Frauenb., =bul%C3%AAt">izurbulêt. Refl. -tiês Ahs., (beim Garen) poräs werden: labi izrūguse maize (zeme) ir izurbaļājusēs.

Avots: EH I, 492


izvāgāt

izvāgât, = izvagāt (?): i. sẽjumu, tīrumu (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 494


izveldēt

izveldêt, entschlüpfen, sich befreien (z. B. von einer Arbeit) Frauenb. Refl. -tiês,

1) =izveldêt Frauenb.: gribu i. nuo smagā darba; "sich retten" (in einem handschriftl. Vokabular);

2) glücken, gelingen
(mit elˆ 2 ) Frauenb.: citam izveldējies, ka viņš izmucis.

Avots: EH I, 494


izvilināt

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828


izvilot

izviluôt (mit -ll- zu lesen?) "izplūkt" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 496


jandalēt

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96


jāstīties

jâstîtiês, - uôs, ĩjuôs, freqn. von jât, reiten, lärmen, grassieren, tollen: iet vien ap meitām kâ bullis jāstīdamies Nötk.

Avots: ME II, 107


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


jezga

je̦zga,

1): "ķe̦za, eine heikle, verwirrte Sache (oder Geschichte) aus einem handschr. Vokabular; Verwirrung, Wirrwarr, Chaos Segew.: labi, ka nebūsi klāt pie šās je̦zgas (ķe̦zas) Saikava. trijatā ar kārtīm iznāk vēl lielāka j. (Wirrwarr) Seyershof. tāda j., ka bail Sermus. viss tur gāja je̦zgu je̦zgām ebenda;

2): jāpiere̦dz, kâ tā krievu j. aiziet Austriņš Nopūtas vējā 128. je̦zga zeķu, suņu, bē̦rnu AP.

Avots: EH I, 563


jo

juõ,

2)

a): gaŗa juõ gaŗa Dunika. juõ agri Perkunen;

b): tās lapas, kas aizpē̦rn, juo aizpē̦rn un juo juo aizpē̦rn (d. h. vor 4 Jahren)
nuobira Janš. Mežv. ļ. 1, 59. ne citu vasar, ne arī aizcitu vai juo aizcitu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 113;

d): lai nu juo, wenn auch
(aus einem handschr. Vokabular);

4): juo˙diên 2 (mit jedem Tag)
palieku nespēcīgāks Stenden. substan- ME. II, 124a, Zeile 22 v. u. durch "kompara-" zu ersetzen.

Avots: EH I, 570


joma

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis:

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570


jūkt

jûkt [Kr., Erlaa], - stu, - ku (li. jùnkti), intr., sich gewöhnen Bers.: nuolādē̦ts truoksnis! jā, pie viņa vajaga jūkt Rainis. [Zu jaucêt, jaûks (s. dies), wo jau - aus eu - entstanden sein kann, und woher jūkt sein j - bezogen haben mag. Das y - der von Meillet Bull. XXIII, 76 f. herangezogenen sogdischen Formen ist vielleicht sekundär.]

Avots: ME II, 122


juņģis

juņ̃ģis,

1) =junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567


jūra

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. 2 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122


just

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. 2 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120


kabe

kabe,

1): "bulis%20I">grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572



kacēt

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130


kairs

I kairs ,*

1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;

2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.

Avots: ME II, 134


kaltēt

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145



kankarot

kankaruôt, ‡

2) viņš kankaruo visu nakti, er ist die ganze Nacht unruhig, verdriesslich und stört andere
(in einem handschritl. Vokabular). - Zur Bed. vgl, auchàizkankaruôt.

Avots: EH I, 584


karcenēt

kar̂cenêt,

1): auch Lubn.; aitas cē̦rpuot karcenē Erlaa. dažs, kad nepacietīgs, karcenē ebenda; ‡

2) = kar̂cinât l Kalz.; Lubn., Meiran, Saikava: kaķis kāju vien karcenē (streckt wiederholt aus und zieht wieder zurück), ar peli kūvē̦dams Saikava. zvirbul[i]s guļ paspārnē, abas kājas karcenē Tdz. 42210; ‡

3) "hängen"
Kreuzb. ‡ Refl. -tiês Kalz., = kar̂cinât 3: nekarcenējies, strādā mierīgi!

Avots: EH I, 588


kārstīties

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties?

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604


karstūne

karstūne "eine hitzige Krankheit" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 590


kasīklis

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = bulis">irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168


kauls

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.;

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916;

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594


kaunēt

kàunêt: auch (mit àu 2 ) Oknist; viņa bar un kaunē ķēves Pas. VIII, 274. māte Annu rāja un kaunēja Daugava 1933, S. 324. kaunēt cilvē̦ku pret ļaudīm ir grē̦ks Zvirgzdine. Refl. -tiês: zirgs, kas sieviešu nekaunas (das nicht pariert, wenn eine Frau lenkt) Lennew. n. BielU. acis kaunas (die Augen scheuen das Licht) Linden in Kurl. sniegs vēl ne˙maz nekaunas, es will im Frühjahr der Schnee noch nicht schmelzen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 594


kauss

I kaûss 2 Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595


ķebēt

ķebêt U., = ķeģêt. [Vgl. ķebis I, ce̦bules und li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME II, 358


ķibināt

ķibinât,

1): "kabināt" Iw. Refl. -tiês,

2): man netīk gar tuo ķ. ("darbuoties, rūpēties") Grünh.;

3) kriechen, klettern
Rutzau: ķ. pa kārti augšā.Subst. kibinâtājs "Störenfried" (aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 701



ķimpulis

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = bulis">pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382


klāsts

klâsts [li. klõtas "постилка на пол", klostaĩ "вѣтви, которыми покрывают мочимый лен "], klâste, gew. d. Pl.,

1) Unterlagen von Strauch für Heuschober, Getreidehaufen
Lasd., [Dond. (klâsts 2 ), Rutzau]: dievs duod man tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja ve̦ci ļaudis: ve̦cu rudzu maizi ēst, jaunai klāstu palaisīt BW. 3089. zvirbulīši žē̦li raud, redzēja kaudzi aizve̦dam; neraud, zvirbulīši, vēl palika kaudzes klāsti [BW. 28836];

2) Unterlagen bei Auf - und Abfahrten zwischen Prähmen (Fähren) und Flussufern
U.;

3) Hölzer, Knüppel am Boden der Seihbalje
[Bielenstein Holzb. 298]. Um den milnis (in der Seihbalje) herum, oder richtiger neben ihm, müssen Hölzer, Stöcke od. Knüppel (klāsta kuoki) liegen, weoche auf der Seite, mit welcher sie auf dem Boden anliegt, Kerben haben müssen, durch welche das Bier dem Zapfloch zufliessen muss Biel. [Zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 218


klebiķis

klebiķis,

1) eine Türklinke
Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, AP., PV.: klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultē̦tām durvīm Kaudz. Izjurieši 54. durvīs, kur k. iedrebējās Erss Muižnieki 89;

2) ein abgenutztes, klapperndes Taschenmesser
PV.

Avots: EH I, 613


klipt

klipt, klìpu, klipu, intr., verkommen. [Vgl. auch saklipt. Wohl zu li. klìpti "опускаться", kleĩpti "schief treten", klaipýti "искривлять", klỹpti "пошатнуться"; der Anklang von bulg. klipav "hinfällig, schwach" (wozu Berneker Wrtb. I, 520) ist vielleicht nur zufällig.]

Avots: ME II, 229, 230


kņadzēt

kņadzêt, ‡

2) keifend schwatzen
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635


knipis

knipis,

1): ar tik mazu bultīti nestāv (lohnt es sich nicht)
bultēt: katrs ar knipi izlauzīs Saikava.

Avots: EH I, 631


knobis

knobis,

1) = bulis">knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633


knobīties

I knuôbîtiês 2 Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit 2 ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635


knodelēt

knuodelêt (in einem handschriftl. Vokabular), beissen (von Flöhen).

Avots: EH I, 635


knost

knuost, ‡

3) "nach Leibeskraften arbeiten"
(??) Laidsen.Refl. -tiês,

1) "sich maustern"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; suņi knuošas Kr. Modohn;

2) "puosties, ceļā taisīties" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635


knublis

knublis, etwas Zusammengebogenes, Zusammengeschrumpftes: nuo lieliem darbiem esi pa˙visam sameties knublī Grünh. [nebst knubināt, knubt und knubulis wohl zu kņubt und vielleicht auch (s. v. Grien- berger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 57) aschwed. niupa "kneifen", isl. hnupla "stehlen", ae. á-hnéopan "abpflücken".]

Avots: ME II, 250


krācējs

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs 2 , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265


kraiklītis

kŗauklītis, ein Schnaps (scherzweise) Spiess (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 665


kraķis

I kraķis: auch (in beiden Bedeutungen) Frauenb., Oknist, Sessw.; ak tu muļķi, ve̦cais kraķi (Var.: puisi) BW.13128 var. tik tāds kraķītis (Var.: kre̦bulis) vakara brālis 21095.

Avots: EH I, 640


krampes

krampes nauda, das Geld, das bei Hochzeiten für die Braut gesammeit wird (in einem handschrifti. Vokabular).

Avots: EH I, 641


krancains

krañcaîns, krañcê̦ts ene Streifen ("Kranz") um den Hals habend, mit gestreiftem Halse (gew. vom Hunde): krancains suns rej kubulā (Rätsel: der Prediger) RKr. VII, 658, 659. tad izbira kuceniņi krancainiem kakliņiem BW. 20545, 5 me̦lns kâ velns, krancē̦ts kakls, par nedēļu reiz laktā RKr. VII, 654.

Avots: ME II, 259


krāsnsmata

krāsnsmata "die Stelle, wo früher ein Gesinde gewesen ist" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 646



krausēt

kràusêt,

1): auch Frauenb.; Siuxt (mit 2 ); ‡

2) mit einem Knüppel schlagen
(mit 2 ) Frauenb.; ‡

3) rasch schlucken
(aus Fehteln? in einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 644


krēba

krē̦ba od. krē̦bs, ein schwacher Arbeiter Dond.: meitas mani krē̦bu sauca BW. 11308. Vgl. kre̦bulis.

Avots: ME II, 275


krekšķis

krekšķis (unter krekstis),

3) "der Unwohlseiende, der Unpasse, der mit seiner Gesundheit heruntergekommen"
Spiess (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 648


kremt

kremt (??) "kauen, zerbeissen" (aus einem handschriftl. Vokabular); "krimst" (mit èm ) N.- Peb.: kuo tu krem ("tirdi, spīdzini") viņu? Saikava. Refl. -tiês (mit èm 2 ) Saikava, mäkeln, Vorwürfe machen: kuo tu te kremies ap viņu?

Avots: EH I, 649


kreve

kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275


kriķi

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653


krist

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês,

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655



krūkle

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. 2 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis 2 Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291


krustdiena

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661


kubelnieks

kubelnieks,

1) "?": pūra vedējs, k., brauca kāzinieku rindā beidzamais A. Erss Muižnieki 118;

2) kubelnieks Anzen, aus dem gleichbedeutenden
kublinieks oder kubulnieks.

Avots: EH I, 665


kubls

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297


kubuļāks

kubuļāks Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, Demin. zu kubuls.

Avots: EH I, 666


kubuļuks

kubuļuks Sonnaxt, Demin. zu kubuls.

Avots: EH I, 666


kuce

kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,

a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;

b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]

Avots: ME II, 298


kudēt

kudêt [Nigr., Luttr., Lautb., Zirau), = kutêt: man ne˙maz nekud Ahs., [Wain. - Dies kud- neben kut- (in le. kutêt dass.) und gud- (in ae. cytelian dass., bulg. gъdel "Kitzel", alb. gudułis "kitzle", kur. *gudint(i) "kitzeln", woraus liv. gødīnt dass)].

Avots: ME II, 298



kulcināt

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kulˆcināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kulˆcinât od. kulˆcenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul˜cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kulˆcinât 2 Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305


kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335


kult

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309


kūpumi

kûpumi 2 Orellen, Staub: abuliņa k.

Avots: EH I, 684


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


ķurbināt

ķurbinât, intr., quarren: ķurbulis ķurbina Naud.

Avots: ME II, 392


kurkt

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt 2 Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322


kuza

I kuza,

1) der Kropf
[Lems.]: stārķim kuza tukša kâ stabule Grünh. baluodīti, kas tavā kuziņā (Var.: guziņā BW. 2426. kuzu kuzām,

a) haufenweise
Smilt., [Trik.];

b) über Kopf und Hals:
viņš kuzu kuzām iziet laukā. šis kuzu kuzām steidzās cauri dārzam Seib. šis tēviņš visiem pa˙priekšu kuzu kuzām pie ratiem klāt Etn.;

[2) = kurza

4, "saspiedums" Wessen. - Nebst kuzma und kuzums vohl zu av. kava- "Hocker",
s. Persson Beitr. 114 2 und Būga РФВ. LXXI, 51].

Avots: ME II, 330, 331


kuzma

kuzma,

1) der Kropf
L.: (cīrulītim) pilna kuzma (Var.: guza, kugzma, guzma) bambulīšu BW. 2054, 2. kuzma, kuŗa piepildīta ar me̦du A. XI, 58;

2) der Höcker, Buckel:
jauna meita, nemet kuzmu mugurā BW. 4050. kuzmu kuzmām, nach vorn gebückt gehen Lub. [Zu kuza

I.]

Avots: ME II, 331



labunīte

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398


lāma

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, 6 und 44, 1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene 2 I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb 2 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438


lāms

[I lāms U. (bulg. lam "Grube"), = lãma.]

Avots: ME II, 438


lasīt

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721


lauzt

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432


lecene

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443


ļekans

ļe̦kans,

1): auch Mežamuiža (Grenzhof). Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 185 gehört ļ. 2 zu li. lekmenė und bulg., serb. lokva "Pfütze".

Avots: EH I, 770


lekt

lekt: auch AP., Gramsden, Iw., Ladenhof, Linden in Kurl., Nabben, Roop, Seyershof, Siuxt; "pukstêt" Salis. Refl. -tiês: guovis mazam bullītim nejaujas mugurā l. Siuxt; "rasties" Frauenb.: peles ne˙maz tâ nele̦cas (kaķis ne vienmē̦r atruod peli).

Avots: EH I, 732


lellot

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449


ļepens

I ļe̦pe̦ns,

1) schwach, nicht stramm
[Grünh., Brucken, Roop, Nurmhusen, Sessw., Mar., N.-Schwanb., Stomersee (gespr. ļapans)]: ļe̦pe̦nas kājas;

[2) klebrig:
ļe̦pe̦ns sniegs Jürg., ļe̦pe̦na zeme MSil.;

3) "dre̦bulīgi mīksts" (nur vom Fleisch):
ļ. taukums Lennew. Zu lept?]

Avots: ME II, 537, 538


lepstere

lepstere, eine Pfeife (zum Blasen) - nuo kuoka mizas bez spunda taisīta stabule, kuŗai pūšamais gals šķībi nuogriezts Hasenp. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 453


liblaba

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465


liedzējs

liêdzẽjs,

1): maiz[es] liedzējiņ[a] BW. 23339;

2): "ietaise atslē̦gas iekšpusē, aiz kuŗas bulta aizme̦tas" Lös., Lub., Meselau.

Avots: EH I, 752




lielmanīgs

liẽlmanîgs, vornehm, wichtig, junkerhaft: Švauksts sāka savā lielmanīgā buldurēšanā liegties Kaudz. M. viņu pašu lielmanīgi ieveda istabā A. XI, 106.

Avots: ME II, 500


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487


lingāt

I liñgât, -âju, linguôt, Denominativ von linga, tr., schleudern: skrien kâ bultiņa, kuo linguo stuopa Seif. II, 144. lingā cepures gaisā Duburs.

Avots: ME II, 472


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


loma

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526


lulināt

lulinât, ‡

3) spielen
(auf einer stabule): uz stābules l. kādu dziesmu (aus einem Manuskript).

Avots: EH I, 761


lulis

lulis: "lulīši" ME. II, 512 ist wohl ein Lesefehler für gleichbedeutendes bul(l)īši und daher zu streiehen.

Avots: EH I, 761


ļuļļināt

I ļuļļinât Lös. n. Etn. IV. 130, [lullen, schlecht spielen?]: tu jau ļuļļini vien; ne˙maz nemāki stabulēt.

Avots: ME II, 542



magaričas

magaričas, der Vertragstrunk, Vertragsschmaus, Belohnungstrunk: rubulītis ieslīdēja ķešā un kur vēl kuplas magaričas LP. VII, 621. par meitu skapju iecelšanu cēlēji prasa magaričas Etn, III, S. - Nebst li. magarỹčios aus r. магарыч.

Avots: ME II, 547


maile

I maĩle (auch PS., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, màile 2 Lis., Neu-Laitzen, maîle 2 Gr.-Rönnen, Usmaiten, Lemburg], màila 2 [Alswig], der Rebs (cotegonus albula) L., St., Mag. III, 161, Smilt., Sassm.; der Weissfisch (alburnus lucidus) Wenden; (maza se̦klūdeņa zivtiņa, pirksta gaŗumā un gan˙drīz apaļa Dond.; mailīte St., der Löffelfisch, Gründling, maĩlīte Līn., ein kleiner Fisch]: rau, kur līdaka mailīti keŗ! Treum. ja mailīte varē̦tu, tad līdaku aprītu RA. [Zu li. máila od. maĩlius "kleine Fische", slav. mělъkъ "klein, fein", s. Būga PФB. LXXII, 191 und Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 550


māja

mãja,

1): auch Orellen, Ramkau, Salis;

2): lielā m. Orellen, das Herrenhaus (eines Gutsbesitzers);
iet uz mājām - auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), Ekau, Ellei, Erwalen, Hasau, Kr.-Würzau, Matkuln, Pāviluosta, Schmarden, Setzen, Stirniene, Wirginalen, uz māju - auch Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Linden in Livl., Marzen, Marzenhof, Meselau, Plm.; visa m. (das ganze Gesinde) nāks pie dieva galda BielU.;

3): mājas Lös., die Schamlippen.
Mikkola IMM. 1930 II, 442 lässt le. mãja aus den finnischen Sprachen entlehnt sein, ohne jedoch die Länge des wurzelhaften ā in le. mãja zu etklären. S. auch Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 52 ff. Vgl. auch: diripuerunt maias, id est habitacula, ubi cibi et pabula servabantur Script. rer. pruss. II, 112 (v. J. 1377).

Avots: EH I, 789


maks

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554


mantinieks

mañtiniẽks,

2): liels m., ein grosser Prahler mit seinem Gut
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 782


mārksla

I mãrksla Kurs., die Speckfalte, das Doppelkinn Katzd.: pakaklē ietaisījusies itin laba mārksla - tik˙pat kâ tre̦knam bullē̦nam Apsk. v. J. 1903, S. 346. [Wohl nebst mārksna

II (mit mārks- aus mārsk- zu serb. mrska "Runzel",
poln. marsk "Falte", r. морщить "runzeln".]

Avots: ME II, 584


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


matuļi

matuļi, Beifuss (aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 785


maukt

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. 2 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. 2 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569


maurāt

I maũŗât (unter maũruôt),

1): auch Frauenb., NB.;

2) weinen
Dunika: bē̦rns mauŗā;

3) (mit den Hörnern) stossen
Dunika, Kal., OB.: bullis mauŗā kadiģa krūmu.

Avots: EH I, 787


maut

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I 4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570


melni

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799


meņģēt

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602


mērens

mẽ̦re̦ns: varēja ... zvanīšanu dzirdēt gluži skaidri, kad bij vien ar cik m. laiks Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 800. bulli ar˙vien turēja mājās: viens lielāks, viens mē̦re̦nāks (kleiner); kad lieluo izdeva, tad mazais tā vietā Iw.; "recht" Stender Deutsch-lett. Wrtb.: svārki neir mē̦re̦ni, das Kleid steht nicht recht.

Avots: EH I, 808


mētāt

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622


micinieks

micinieks "?": vai, vai tu svāčīt, tavu taidu micinieku! iz pabula izastāja (= uzstājās), Rīgas pili ieraudzīja Tdz. 47532.

Avots: EH I, 811


miegreģe

mìegreģe SDP. I, 90, Somnambule.

Avots: ME II, 651


migt

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625


minēt

minêt, ‡

3) erwähnen, sagen:
es kupčam minēju, lai apskata bulli AP. Refl. -tiês;

1): minuos ("nevaru atminēt"), kuo deva Frauenb. minuos, ka nee̦su dzirdējuse (ich kann, mich nicht recht erinnern, aber es scheint mir, dass ich es nicht gehört habe)
ebenda; "sich erinnern" Salis: es tik minuos, ka mans tē̦vs turēja kāzas.

Avots: EH I, 815


miniķis

I miniķis "?": mini, mini, miniķi, turi, turi, turiķi! un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel) RKr. VII, 924. - saki, se̦buli, kas tev vārdā? dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME II, 630


moze

muõze Edw., muõza, muõzis Paul., muozs Selsau, das Mus; miltu muoze, Mehldickgrütze Kand., Dond.; bulīšu muoze, Kartoffeldickgrütze Ed. [Aus mnd. môs "breiartige Speise".]

Avots: ME II, 684


mukls

[I mukls (la.) caliginosus, nebulosus, nubilus, (le.) miglains, apmācies": m. laiks Elger Dict. 216 und 296; vgl. mūknêt.]

Avots: ME II, 663


murdināt

murdinât,

1): "duļķuot" (mit ùr 2 ) Līksna. Zu li. mùrdyti stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 206 auch bulg. mrъdam "bewege" und poln. mardać "wedeln".

Avots: EH I, 832


nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686


nagaža

nagaža,

1) eine mit Klauen, Nägeln versehene Person, eine Klauenträgerin
Neik.: sveķu cabuls guovi ve̦d daiet nagaža, nuonagažuo RKr. VII, 1178 (Rätsel: die Bürste, die Laus und der mit dem Nagel versehene Daumen). nuo sūnu cisām skuju pilnuo galvu ceļ meža nagaža Bārda;

2) der Trödler (die -in), eine Person, die alles oberflächlich betreibt, langsam arbeitet, langsam isst, ein Juxmacher (eine -in):
kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. dē̦lu māte, negažiņa sēd manā pastellē BW. 225596;

3) der Jux, Tand, etwas Wertloses:
iešļāca viņam zirņu atliekas ar visām nagažām ģīmī Janš. kas tādas nagažas divi reiz dziedās? BW. 20749;

[4) nagažas"?": šis nu dabūja labas nagažas (= Prügel?)
Planhof.]

Avots: ME II, 686


naids

naîds: necel naidus...! BW. 26319 var. - Iľjinskij, s. Idg. Jahrb. XIX, 260, stellt hierher auch bulg. nědenъ "verachtet".

Avots: EH II, 3


naktspamakts

naktspamakts (? Stammform?) "der Alp" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 4


naktspamaša

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. 2 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691


nārags

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs 2 Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs 2 Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701


nārzbuļi

nā`rzbuļi Peb., Lub., Sessw., für ņarbuli.

Avots: ME II, 701


necerams

nece̦rams, unerwartet, unverhofft: bullis gaidījies kâ nuo paša dieva, kâ sacīt nece̦rams JU.

Avots: ME II, 709


necilvēcība

necìlvẽcĩba ,* die Unmenschlichkeit: es bēdzu, lai glābtu bulgārus nuo turku necilvē̦ks, labu ļaužu pulciņā? BW. 27796, 5.

Avots: ME II, 710


negals

negals,

1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];

2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;

3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]

Avots: ME II, 712


nērbuļi

nḕ̦rbuļi 2: das Stichwort ME. II, 742 zu verbessern in "nē̦rbuļi"; "RKr. II, 74" zu streichen; "Vgl. nārbule" zu ersetzen durch "Vgl. nā`rbulis".

Avots: EH II, 23


nērbuļi

nḕrbuļi, 2 Wachtelweizen (melam-pyrum) RKr. II, 74, Birzm.: vis˙apkārt ņirbēja nē̦rbuļi un platas papardes Dz. Vēstn. - Vgl. nārbule.

Avots: ME II, 742


ņērbuļi

ņḕ̦rbuļi 2 (so zu lesen!): auch RKr. II, 74; sg. ņḕ̦rbulis 2 Sonnaxt, eine gewisse Pflanze mit blauen und gelben Blüten.

Avots: EH II, 114



niedrājs

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola 2 Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. 2 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749


nīkonis

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.;

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26


ņirbēt

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902



nobarot

nùobaŗuôt, ‡

2) mästend verbrauchen:
rudenī lapas jau nuobaŗuotas. Refl. -tiẽs,

2) mästend verbraucht werden:
nezinu, vai pietiks barības: siens ir jau krietni nuobaŗuojies un ābuliņš nāk uz beigām AP.

Avots: EH II, 31


nobrākšķēt

nùobrākšķêt: tāda vēja bulte pārpūte pāri, ka visi meži nuobrākšķēja Saikava. Refl. -tiês: egle, kad lūza, nuobrākšķējās vien un nuokrita Saikava.

Avots: EH II, 34




nočurēt

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771


nodeglis

nuodeglis,

1) = nuode̦gulis 1: izurbulē̦ts un aizspundē̦ts kuoks tiek likts ugunī; lai tur svilina; pēc kļūst šis n. jeb svilis nuo uguns nuost ņē̦mts Lange Latv. ārste 72; "Löschbrand" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) = nuode̦gulis 2 Grünh. n. Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 38


nodžinkstēt

nùodžinkstêt, intr., erklingen, erklirren: zuobins nuodžinkstēja gaisā Latv. vējš vien nuodžinkstēja gar ausīm Brig. [rubulis nuokrita, ka nuodžikstēja vien Dond.]

Avots: ME II, 782


nogādāt

nùogãdât, ‡

2) = ìegādât 2: n. kubulu Kaltenbr. nuogâdet 2 jaunus nažus Strasden; ‡

3) = nùoduõmât 1: nuogādāvu, ka nuobraukuši da sē̦tai Auleja. ‡ Refl. -tiês Kaltenbr., sich anschaffen.

Avots: EH II, 45


nogaloties

nùogaluôtiês, ‡

2) sich scherzweise eine Weile balgen
Fraueub.: tu - liels cilvē̦ks - pus˙dienas nuogaluojies ar bē̦rniem;

3) = nùogalêtiês 2: guovis netaptu gŗūtas, tāpēc ka bullis par daudz nuogaluotuos No govju lopiem (1810), S. 9.

Avots: EH II, 45


noklinkstēt

nùoklinkstêt, = nùoklinkšêt, nùoklikšķêt (?): durvju bulta nuoklinkstēja kâ nāves îzkapts spalgi Daugava 1934, S. 592. durvis asi nuoklinkst A. Brigadere Dievs, daba, darbs 286.

Avots: EH II, 54



nokrējumot

nùokrèjumuôt: auch Wessen; n. visus kubuliņus PV.

Avots: EH II, 56


noliekt

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. 3 II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63


nomaurāt

nuomaũŗât Dunika, brüllen und zugleich mit den Hörnern zerstossend ebnen (vom Stier): bullis nuomauŗāja puopi.

Avots: EH II, 67


nomaut

III nùomaut, Refl. -tiês: tu kâ bullis nuômausies Tdz. 42724.

Avots: EH II, 67


nomelnēt

nùomel˜nêt: ābuliņš nuomelnējis AP.

Avots: EH II, 67


nomīļot

[nùomĩļuôt, eine Zeitlang liebkosen: es savu līgaviņu pie kubula nuomīļuoju BW. 34422 var.]

Avots: ME II, 821


nonasāt

nùonasât,

1): vaiņuceņu ar guodeņu n. Tdz, 39395; ‡

2) wiederholt (od. éin Objekt nach dem andern) wegtragen:
meitas nuonasāja putni: ve̦cākuo nuonese vanags, viduskuo nuonese krauklis un jaunākuo - rubulis Pas. VII, 338. plika pļava: visi lini vēja nuonasāti Auleja.

Avots: EH II, 71


nopērt

nùopḕrt [li. nuper̃ti], tr.,

1) abprügeln, abwichsen, abwalken, durchprügeln:
nerātnus bē̦rnus;

2) zur Genüge mit dem Badequast schlagen:
vai bij māte mani mazu liepu sluotu nuopē̦ruse? BW. 9013. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Badequast schlagen, sich im Schwitzbade abbaden:
Sprw. ar vienu sluotu visi nevar nuopērties;

2) sich besudeln:
bērni ar ūdeni un smiltīm bij nuopē̦rušies kâ zvirbulē̦ni Niedra.

Avots: ME II, 828


nopicināt

[I nùopicinât ["nùotirinât" Dickeln]: raida niknas bultas uz guovīm, kas kājas vien nuopicina Zociāldēmokrats˙l

Avots: ME II, 828


noplidinēties

nùoplidinêtiês, hinftattern: zvirbulis tikkuo nuosaplidinēja līdz krūmiem Pas. IV, 518 (aus Dricēni).

Avots: EH II, 76


noriebt

III nuoriebt (?) Selg. n. Etn. IV, 161 "stabuli nuomaukt; serdi izgriezt".

Avots: EH II, 81


noskatīt

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85


noslauka

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851


notēmēt

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874


novainot

nùovaĩnuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vergehen: "bet es kuo e̦smu nuoziedzies?" - "... nav man vaļas še izmeklēt, kuo nuovainuojies tu° Krilova fābulas 3 23.

Avots: EH II, 104


novervēt

nùovervêt, behexen (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 106



pabalgans

pabalgans, weisslich: pate (=tele) me̦lna kâ vabule, pabalganu ļipas galu Tdz. 50573.

Avots: EH II, 119


padirsināt

padir̃sinât, ‡

3) unnütz warten lassen
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH II, 127


padūgt

padūgt, [= paspēt Nerft: bērinieki padūga ("aiz gaŗa laika iesāka") spēlēt kārtis Wessen]; gewöhnlich mit ne- zusammengesetzt: nepadūga (vermochte nicht) vēl kuo vaicāt DL, viss puosts un nelaime vēl nepadūga tuo atpestīt nuo grē̦ka jūga Rainis, Linden n. U. [Zu poln. dužy "stark", bulg. nedúgav "schwach" (wozu Berneker Wrtb. I, 218)?]

Avots: ME III, 20


pagaist

pagàist [li. pagaĩšti "verenden"], intr., verschwinden, verloren gehen [Römershof]: man pazuda (Var.: pagaisa) raibuliņa miglainā rītiņā BW. 5037.

Avots: ME III, 26


pagriezt

[pagriêzt (li. pagriežti),

1) schneiden (nach Verben des Könnens):
ar neasu nazi nevar pagriezt;

2) ein wenig schneiden
(perfektiv): p. urbulim galu tievāku. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schneiden:
duod puikam nazi drusku pagriezties!

2) unabsichtlich geschnitten werden
(perfektiv): caurums pagriezās drusku lielāks Lis.]

Avots: ME III, 31


paipala

paîpala, [auch PS., C., Blieden, Lis., Warkl., Schujen, paîpala 2 Tr., paîpala 2 Bl., Glück II Mos. 16; IV Mos. 11, 31; Psalm 105, 40; Weish. Salom. 16, 2], paipule Seifert Chrest. II, 169, die Wachtel; fig., ein junges Mädchen: ciema paipalām vai acis izspledīsies Jurī buoluoties Purap. [Reduplizierte Bildung (vgl. Meillet Bull. XXVII, 136); zu li. píepala, apr. penpalo, r. пéрепелъ dass., s. Trautmann Wrtb. 204.]

Avots: ME III, 34


paķāblītis

[paķāblītis "das jüngste und kleinste Küchlein einer Henne" Wessen; wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čābulis I und pačābuls.]

Avots: ME III, 53


pakaļnieks

pakaļniẽks,

1) der Hintere, Letzte;
priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. III, 187;

2) der Nachfolger, Nachkomme, Epigone Punien:
viņa pakaļnieki nespēja duot pastāvību tādam ziepju burbulim;

3) der Untergebene, Dienstbote, Knecht Mag. IV, 2, 132, U.;


4) der (die) Verstorbene, Selige:
mana pakaļniece, meine selige Frau Oppek. n. U., Mag. V, 1, 223. [In der Bed. 4 wohl ans r. покойникъ dass. umgebildet.]

Avots: ME III, 40


pakust

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146


palegzde

palegzde Wilzen "zilā vizbulīte": zaļajās palegzdēs Brigadere Dievs, daba, darbs 289. tur zied palegzdītes 39.

Avots: EH II, 150


pamaukt

pamaukt,

1) aufstecken:
sasies tev ruokas, kājas, pamauks mieta galiņā BW. piel. 2 31861;

[2) abstreifend anfertigen:
p. stabuli, svilpi N.-Peb., Lis.]

Avots: ME III, 67


pāpis

pāpis,

1): "auguoniņš, apaudzis pušumiņš; (kuoka) bumbulis"; die weibliche Brust (Zitze)
Lems. (mit â 2 ).

Avots: EH XIII, 195


papūst

papùst [li. papũsti], tr., intr., ein wenig blasen: stabuli. ja papūš, tūliņ viss gadās, kuo vien vēlies LP. IV, 124. Refl. -tiês, behaglich eine Zeitlang blasen: mātes nuopirk saviem bē̦rniem māla pīlzti, ar kuo papūsties R. Sk. I, 26.

Avots: ME III, 84


papuve

papuve, papuva [li. papuva Miež.], in N.-Schwanb. der Pl, papuvas, [papuvis Manz. Lettus], papūde, der Brachacker: pē̦rn bij zâle papuvē BW. 17769, 3. papuvītes sazē̦lušas baltajā dābulā 28175,3. papuvina nuoziedēja zilajiem ziediņiem 28127. Zu pũt.

Avots: ME III, 84


par

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86


pārāki

pãrāki, Komparativform, zu, zu sehr, zu lange u. s. w. Frauenb.: p. karsts. p. audzināts ābuls.

Avots: EH XIII, 196


pārgraizīt

pãrgraîzît 2 Frauenb., achtlos zerschneiden: p. sēnes. ar izkapti p. salmus (un duot zirgiem ar ābulu).

Avots: EH XIII, 200


pārķert

pãrķer̂t, ‡

2) "pārjemt" Dunika: diegs tik gaŗš, ka pati nevaru tuo vidū p. (tâ gadās, kad tuo grib salikt dubulti);

3) aufgreifen
Meselau: viņi viens nuo uotra pārķēra malkas škilas.

Avots: EH XIII, 204


pārkūleņš

pãrkùleņš,

1) kopfüber
AP.: meitans nāce p. nuo ve̦zuma zemē:

2) p. šũt AP., Ramkau, überwendilch nähen:
cits deķi vidā sašuva ar dubultu vìli, bet cits šuva p. AP.

Avots: EH XIII, 204


pārkult

pãrkul˜t, tr.,

1) überdreschen, nocheinmal dreschen:
labību;

2) nocheinmal schlagen, bultern:
pārkults sviests Konv. 2 4079. Refl. -tiês, mühsam hinübergeraten: nespējuot slieksnim pārkulties LP. VI, I01.

Avots: ME III, 162


pārskalināt

pãrskalinât Salis, = pãrskaluôt 3 (?): p. (scil.: kubuliņus) jau vari, - kādu šļaksti ūdens uzmest Vanagu ligzda 130. dabūjam mugurā pārskalinātu kre̦klu 132.

Avots: EH XIII, 210


pārveikt

pãrvèikt, tr., überwinden, bewältigen: pirmā cilts pārveica bulgārus MWM. VI, 868. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plüd.

Avots: ME III, 187


pasākt

pasâkt: pasākts maizes kukulis Dunika. Subst. pasâkums: viena pūta stabuli. augstu skaņu viņa vilka vienā pasākumā Jauns. Raksti VI, 270.

Avots: EH XIII, 170


paseijā

paseijā "hinter dem Rücken" [?] Mag. XX, 3, 207: ej, bāliņ, tu pa priekšu, es tavā paseijā [anderswo: ēniņā]; es tavā paseijā kâ uozuola krēsliņā BW. 13707. ["meitas nav vairs mātes paseijā (= patvē̦rumā, in der Obhut)" Ruhental. - Die oben angeführte Bedeutung dürfte aus dem Kontezt erschlossen sein. Wenn es etwa "im Schatten" bedeutet (zur Bed. vgl. le. pavēnis, paē̦na, ẽ̦na), so gehört es zu bulg. osoje "schattige Stelle", r. sijat, got. skeinan "glänzen", gr. οχιά "Schatten", σχοιός "schattig", and. scimo "Schatten", scîmo "Glanz" ai. chāyā "Glanz, Schatten", npers. sāya "Schatten, Schutz" u. a. bei Trautmann Wrtb. 304 und Fick Vrgl. Wrtb. III 4 , 462 und wohl auch zu le. seja "Gesichtsbildung, Gesicht" (zur Bed. vgl. z. B, got. wlits "Angesicht": and. wliti "Glanz, Aussehen"). Wenn aber wirklich von der Bed. "hinter dem Rücken" auszugehen wäre, so müsste man es wohl zu le. papasu stelien.]

Avots: ME III, 96



pastarpa

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107


paucka

paũcka AP., die Samenknospe ("nuogatavuojusies ābuoliņa galviņa vai kaņepe, kuŗai sē̦klas nebirst laukā"): nuosẽjis visu kalnu ar pauckām, un izaudzis tāds ābuliņš, ka prieks redzēt.

Avots: EH XIII, 184


pavērt

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


peiza

IV peiza (in einem handschr. Vokabular),

1) die böse Kunst, schwarze Kunst;

2) comm., ein Schwarzkünstler.

Avots: EH XIII, 218


peizinieks

peizinieks (in einem handschr. Vokabular), = peizaIV 2.

Avots: EH XIII, 219


pele

I pele: Demin. pe̦lē̦ns - auch AP., Sonnaxt, Wolm., Daugava 1936, S. 144,

1): peles naudu izvilkušas BW. 1783; 2): Demin. pelītes, eine Pferde- und Viehkrankheit
Oknist: teļi savaid ar pelītēm (= vīvelēm) Auleja;

3): apzarnī ir peles. tās ir tāda gaļa taukuos; kad kausē, tad paliek ķimslas Frauenb.; pele - liesumam līdzīgs apaļš klucītis zarnu taukuos Seyershof; cūku, aitu un vāju guovju taukuos ir tâ kâ trumiņi iekšā; tās ir miega peles Siuxt; "auch eine Maus in der Hand od. im Fleisch"
Lng.; Demin. pelīte "die Niere" (in einem handschriftl. Vokabular);

4): "borago" ME. III, 196 zu verbessern in "borrago";

6) miega p., verächtliche Bezeichnung für eine schläfrige Person:
līgaviņa, m. p. (Var.: miega cūka, miegulīte) BW. piel.2 26882, 2.

Avots: EH XIII, 220


pengulis

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200



pezere

pezere,

1) "?": velcies, pezere, par duru slieksni! BW. 18850, 3;

2) "?": pezere (das männliche Glied?)
ruokā BW. 19357, 1; vgl. etwa li. bulpėzerus "Ochsenziemer", ostpreuss. peserik bei Bezzenberger Lit. Forsch. 154.

Avots: ME III, 204


pidelēt

pidelêt,

1): auch Salis Sermus (verächtlich);

2): pidelēju ("?"), stabulēju, tē̦va zirgus ganīdams BW. 30189 var.; aus nd. fiddeln "auf der Fiedel spielen; ... musizieren, besonders, wenn die Musik schlecht ist", s. Sehwers Unters. 88;

3): sich umhertreiben
Grünw.

Avots: EH XIII, 230


pieklēte

pìeklẽte Arrasch, *pieklẽtis od. piẽklẽts, -s Bauske, Drosth., der Anbau zu einer klẽts: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151. kur Jānīti guldīsim? pieklētī, pavēnī BW. 32958. viņš tikkuo bij ievēlis rulli pieklētē Ezeriņš Leijerkaste I, 278.

Avots: ME III, 257


pielampačot

pìelampačuôt, volltrampeln, volltreten: nepielampačuo istabul Mar., Stuhrhof.

Avots: ME III, 265


piere

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284


piesis

piêsis, der Sporn,

1) gew. der Pl. piêši, die Sporen:
piešiem dūru kumeliņu, kad tas stalti netecēja BW. 13984. dūru piešus kumeļam 11482. kaulu pieši, Sporen des Hahnes U. - piešuos būt, sich in den Haaren liegen: nu bijuši Šļupsta Juris ar Cimbulu abi vai piešuos Upīte Medn. laiki;

2) piesis "kāju pakalpusē pēdējais aug stumiņš virspus naga, kas apaudzis pagariem sariem" Nigr.;

3) piesīši, Rittersporn
Dr.; dārza piesīši Dr. od. gaiļa piesīši Ekau, Gartenkresse. piesis für *pietis nach dem Plur. pieši; zu piets (s˙dies) und li. pentìnas "Sporn".

Avots: ME III, 289


pieturēt

pìeturêt,

1) anhalten
(tr. und intr.): pieturēt (zirgus) pie kruoga. ve̦zums pietur pagalmā Aps. II, 5. pieturamā vieta, die Stelle, wo man anhält, die Haltestelle; die Pause: lai pieturamā vieta taptu juo dzirdama un stipra,... atlaiž dubulttrochaja gala zilbi RKr. IX, 105;

2) für sich, bei sich behalten, beibehalten, besitzen:
pūķis ne̦s tam, kas viņu pietur, naudu, labību LP. VI, 1, 51. pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) anhalten;

2) (längere Zeit) anhalten, dauern, gleich bleiben:
kad tik nu laiks pieturē̦tuos, wenn nur das Wetter anhielte! Kav.

Avots: ME III, 306


pīpe

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233


plaisks

*plaisks L. (geschrieben: plaisķis), ein Sumpf, eine Quebbe. Zu bulg. оплѣскан "beschmutzt"?

Avots: ME III, 315


plandu

plandu, in der Verbindung plindu plandu, Interj., "?" : ruokas gāja plindu plandu gar manām stē̦rbulēm BW. 12616, 3.

Avots: ME III, 319


plēšāt

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341


plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348


plindu

pliñdu, in der Verbindung pliñdu plañdu Bauske, Interjektion : ruokas gāja plindu plandu gar manām stē̦rbulēm BW. 12616, 3.

Avots: ME III, 346


plīst

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349



plūšu

plūšu kuoks, Flieder, Hollunder (sambucus nigra) Mag. IV, 2, 38; Zwerghollunder (sambucus ebulus) U.

Avots: ME III, 363


posms

puõsms,

1): riķu žuoga p. Frauenb. sētiņas taisa puôsmiem 2 AP. ābuliņu saliek zārdiņuos pa puosmiem ebenda; kad pupas stāda pirmuodien, tad zieds nākuot pirmajā puõsmā Ramkau;

2): "30 šķieta zuobu platums" Dunika; "30 pāŗu dzijas aude̦kla me̦tuos" Schnehpeln; kad me̦t aude̦klu, tad puõsmus pārsien; vienā puosmā ir 60 dziju Frauenb.;

3): puõsmi raujas pušu vērpjuot, kad lini ir mitri un satrūdējuši Seyershof.

Avots: EH II, 347


priecināt

priêcinât Spr., tr., freuen, erfreuen; trösten U.: ak tu skuķis, tautu meita, kam tu mani priecināji? pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033. es ar savu dziedāšanu raudulīti priecināju 194 var. mani ze̦lta gredzeniņi tavu sirdi priecināja Biel. 1609. viss, kas dzimtij par prieku vai bē̦dām, penātus priecināja un skumdināja Pūrs I, 107. pūķiene, ieraudzījuse čūsku nuosistu, priecināja bē̦rnus LP. VI, 521. "tad būsi vīrs par sevi", viņš priecināja Žibuli Aps. III, 15.

Avots: ME III, 391


priedulājs

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392


priekšpulka

prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.

Avots: ME III, 397


pubuļains

pubuļaîns,

1) bulains">pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, buluojs">pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, bulu%C3%B4ts">pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. 2 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401


pūdījiens

pũdījiens "pūdējums, mē̦sluojums" AP.: kad ābuliņu sēj zem rudziem, tad viņš lielāks izaug. rudziem pūdītā zeme un viss tas p. paliek ābuliņā.

Avots: EH II, 341


puise

puise "?": grimbulis - cirķeļa puisei līdzīgs daikts, ar kuo zem le̦dus uzmeklē tīkla kārtis Etn. II, 108; für puse?

Avots: ME III, 403


puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406


pukšēt

pukšêt (unter pukšķêt),

1): pukš in vaid, stöhnt und wimmert
(in einem handschriftl. Vokabular); halblaut seinen Ärger (seine Unzufriedenheit) äussern Kaltenbr., Wessen: pukš vien; runāt vairs ne˙maz nerunā Lems. viņi likās saķilduojušies un sadrūvējušies ... kundze pukšēja, savilkusies kâ ezis A. Upītis Sm. lapa 262.

Avots: EH II, 322



pumduls

pumduls Rojen n. FBR. XIII, 73 "bumbulis, auguons". Aus pumbulis?

Avots: EH II, 324


pumpa

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324


purene

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416



pūst

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (mit û 2 ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û 2 ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


pūtele

pūtele,

1): pùteles 2 piemetēs Zvirgzdine. piebērēs pūteles pa muti ebenda. bē̦rnam sāk sisties mazas pùtelītes 2 Sonnaxt; ‡

3) "?": ve̦cais Babulis ... drīz vien nuomira ar nāves pūteli Jauns. Augšz. 50.

Avots: EH II, 344


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


raibaļa

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa 2 Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa 2 Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467


raibināt

I ràibinât C., PS., bunt machen: guotiņ, mana raibulīte, kas tev[i] raibu raibināja (Var.: izraibuoja, nuoraibuoja, saraibuoja, izrakstīja u. a.)? BW. 29167, 2 var. karuogus raibināt Aus. I, 3.

Avots: ME III, 468


raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469




rāva

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs 2 Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs 2 ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene 2 II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499


reiboklis

reibuoklis Renzen, = rèibulis, rèibuônis 1: man uznāca tāds r., ka gribēju vai zemē nuokrist.

Avots: EH II, 363




repis

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene 2 I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512


repsis

I repsis Konv. 2 3667, kleine Muräne, Reps (coregonus albula L.) RKr. VIII, 103; Natur. XXXVII, 29. Aus liv. repš dass.; vgl. rẽpsis.

Avots: ME III, 513


rešņi

rešņi: r. dziedāt Kaltenbr. vabule rūc r. Linden in Kurl.

Avots: EH II, 367


ribuļ rabuļiem

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522


ribuļu rabuļiem

ribuļ[u] rabuļiem, Adv., "?": kâ likušas pa galvu putnam, tâ arī nācis ribul[u] rabuļiem zemē LP. V, 122; in Ziepelhof bedeute es: kreuz und quer.

Avots: ME III, 522


riebaļa

riebaļa, riebuļa, eine Person, die andern zuwider tut, schadet, im Wege ist: tīri slauku brāļ[a] istabu,... mārša liela riebaļiņā (Var.: māršas lielas riebuliņas), skaidiņām piekaisīja BW. 23390, 1. ej nu, mana riebaļiņa! manus skalus dedzināju, sev pūriņu darīdama 17588.

Avots: ME III, 542


rieža

rieža (unter riezis): auch Siuxt n. BielU., Grob.; "aŗamas zemes gabals" Wessen; bula rieža 2 Linden in Kurl. "apmē̦ram 5 suoļus plats ābuoliņa gabals, kuo pļauj viens cilvē̦ks": riežām pļauj, kad ābuoliņš ir liels. pļavas riežu (acc. s.) Jürgens 27.

Avots: EH II, 380


rimba

rimba, eine runde Scheibe Lems. n. U. Nach Būga KSn. I. 8S und 264 (ähnlich schon Zubaty AfsIPh. XVI, 410) zu li. rėmbėti "Narben bekommen", rim̃bas "Peitschenschnur" und slav. rǫbiti "hauen"; vgl. le. rùobs, rumbulis und rumba 1.

Avots: ME III, 526


rimmulis

rim̃mulis: ganībā tikai vienā rimmulī laba zāle Seyershof. viens rimmulītis būdā ir sauss, kur cūkai uzgulties ebenda; etwas Ringförmiges Ruj. Vgl. auch rim̃bulis.

Avots: EH II, 371


roze

I ruõze,

1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. l 849; Konv. 2 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. 2 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. 2 1733; le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. 2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. 2 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";

2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.

Avots: ME III, 586


rubatene

rubatene, eine Pflanze: rubatenes (Var.: rupatenes), buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390.

Avots: ME III, 552


rublis

rublis, bulis">rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552


rudzaite

rudzaite Gr.-Buschh., Sonnaxt, Oknist, rudzaita U., Selb., ein Feld, wo Roggen gestanden hat: pē̦rn bij lauki rudzaite, šuogadiņu papuvē BW. 22304 var. suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. lai... rudzaitē pārskrienuot pār vagu krustuojumu LP. VII, 70. - Vgl. rugaine.

Avots: ME III, 555


rumba

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba 2 KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558


runka

I rùnka 2 ,

1): auch Fehsen, Fest., Saikava; das Zitat ME. III, 562 aus RKr. VII, 675 ist zu streichen (vgl. sarunkât II);

2) "pumbulis, savē̦lusies pika (z. B. eine dickere Stelle in ungleich gesponnenem Garn)"
(mit un̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 385




sabirzt

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593


sabučot

sabučuôt: brūver[i]s savu ļaudaveņu pie kubula sabučāja Tdz. 56162, 1 var. (aus Lettg.).

Avots: EH II, 398


sačalot

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604


sadrubēts

sadrubê̦ts "(nach dem Tode eines Verwandten) von heftigem Schreck erfasst" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH XVI, 404


sadukāt

sadukât: iesalu kubulā s. (mentēt), Malz im Küfen durcharbeiten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "durcharbeiten").

Avots: EH XVI, 404


sadūņot

sadùņuôt, tr., (mit Schlamm) trüben: pīles sadūņuo ūdeni Dond. nuo stipri sadūņuotā ūdens Plūd. LR. III, 293. Refl. -tiês, sich (mit Schlamm) trüben: ūdens sadūņuojies. lai buljons ātri vien sadūņuotuos A. v. J. 1898, S. 71.

Avots: ME III, 619


sagaidīt

sagaidît, tr., (mit Erfolg) erwarten: vārna gaida silta laika, tautas mani uzaugam; vārna siltu sagaidīja, tautas mani nesagaida BW. 10910 var. gaida, gaida, nesagaida 13156. stāvē̦dama sastāvēju, gaidīdama sagaidīju 25946. es nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt 9568. es tautiņas gaidīdama sagaidīju bāleliņu 14140. sēdi, gaidi, baltgalvīte, kādu kungu sagaidīsi! 15259, 1. laba guoda sagaidīja nievātāja mātes meita 15401, 1. gadu gadiem gaidi un nesagaidi Kaudz. M. 12. še tuos sagaidīja brūtgāna tē̦vs . . . un nelaida panāksniekus sē̦tā BW. III, 1, 44. gani laiž luopus vakarā uz mājām, saimniece un māju meita tuos sagaida BW. IV, S. I29. sagaidīt beigu gan nevarēšu Kaudz. M. 7. tievs un gaŗš, ka ne gala sagaidīt A. XX, 209. Refl. -tiês, einander erwarten: mežasargs apstājies . . . tai vietā, kur nuorunāts ar Cimbulu sagaidīties Upīte Medn. laiki. nuoliktā dienā pie . . . kruoga sagaidīsimies un nuo turienes brauksim kuopā RA.

Avots: ME III, 623, 624


sagult

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. buls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411


sainis

sàinis PS., Jürg., Ermes, Arrasch, saînis 2 Ruj., saĩnis Wohlfahrt, C., Widdrisch, Dond., Wandsen, Selg., Siuxt, Behnen, Salis, sàinis 2 Golg., Heidenfeld, etwas Zusammengebundenes; ein Bündel, Packen: gultas drēbju sainis A. XVII, 385. aizne̦s saini ar cisām BW. III, 3, 863. kareivji ne̦s kādus saiņus Asp. Vaideluote 6. sēdēt uz linu saiņa Etn. I, 103. uzsien ādu saini mugurā LP. V, 342. paņe̦m savu maizes saini IV, 156. viņš zaga tiem nuo maizes saiņiem gaļu laukā VII, 264. pagales satinusi sainī V, 59. sadreijājis nuo kauliem pilnu saini skrubulīšu IV, 158. viens mantas sainis aizmirsies ve̦lna dzīvuoklī VI, 549. Fricis pēdējuo saini uz ve̦zuma uzmetis A. v. J. 1897, S. 455. vedējs nuokārtuoja saiņus ratu priekšā R. Sk: II, 237.

Avots: ME II, 636


sākas

sâkas: nuo sākām meldija kâ stabule tam skan Virza Kar. Nameitis (1939), S. 78.

Avots: EH XVI, 469


salēkt

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671


samaldīt

III samaldît: zur Etymologie s. auch Benveniste Bull. XXXIII, 134.

Avots: EH XVI, 428


samaut

III samaut, tr.,

1) brüllend, blökend erreichen, erlangen:
trīs gadi mauruoja saimnieka bullis, līdz tas samāva ciemiņu guovi BW. 22854;

2) schamlos zusammenlügen:
samāva atkal ve̦se̦lu pulku me̦lu Neu - Salis. Refl. -tiês, einander zubrülIen (von Kühen): samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME II, 681


samazgas

samazgas Mar. n. RKr. XVII, 137, Ahs., Wolm., Salis, Spülwasser, Spülicht saskaluotas samazdziņas BW. 22013. man krējums, man sviestiņš, citiem tikai samazdziņas 28944. izzadzēru samazdziņu pa visām baļviņām 26403, 1 var. es neduošu sav[u] māsiņu par kubula samazgām 19475. ķēve atkūlusies pie samazgu baļvas un nuodzē̦rusies LP. VI, 477. pie manām piena samazgām neķeraties! Etn. II, 102. Sprw.: tas jau laikam ar samazgām kristīts! RKr. VI, 706. kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūka nedze̦rtu, sagt man von einem Schwätzer Etn. II, 14.

Avots: ME II, 681


samigt

samigt, intr.,

1) einschlafen:
pagāja..: laiks, kamē̦r visus bē̦rnus, kuri nupat bij samiguši, varēja dabūt pie atmaņas Kaudz. M. 107. ... pār samigušuo ābulu lauku, pār rudzu druvu, kura klusi snauž Baltpurviņš;

2) hineinsinken:
kājas samidza dūņās Ruhental.

Avots: ME II, 685


samizot

samizuôt,

2): auch Orellen, Peb., Siuxt; Schläge versetzen:
samizuo dūšīgi tam bullē̦nam! Seyershof; ‡

3) aufessen:
varēsi vienu pati s., uotru - pārnest bē̦rniem Janš. Dzimtene III, 138.

Avots: EH XVI, 431


sapals

sapals (li. šãpalas "Döbel", ai. š̍aphara-ḥ "cyprinus sophore") Karls., sapalis Jummardehn, Dünakarpfen, Alant(sbleyer) (leuciscus idus L.) L., St.; Bergm. n. U.; RKr. VIII, 104; leuciscus cephaleus L. Natur. XXXVII, 38; squalius dobula Wenden; baltais sapals, der Eisfisch (leuciscus grislagine L.) Natur. XXXVII, 39; squalius leuciscus Wenden: Sprw. apaļš kâ sapals Kav. Ve̦ntā līdakas un sapalus sazvejuojuši Janš. Dzimtene 2 II, 235. viņš aizsprāgs kâ sapals pruojām I, 45. Zur Etym. vgl. Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380 und Niedermann Berl. phil. Wochenschr. XXIII, 1305.

Avots: ME II, 696


saprasīt

saprasît, tr., zusammenbitten (einladen): zvirbul[i]s kāzas sataisīja un daudz gastu saprasīja BW. 2547. es vakar savus viesus gana mīļi saprasīju (Var.: aicināju) 26120 var. saprasīja (salūdza) visus pavalstniekus Pas. III, 386 (aus Bikava).

Avots: ME II, 706


sarmenīte

sarmenĩte, ein Kraut od. eine Blume: pavaicāju Jānīšam, kādu plūkt Jāņu zâli. paš[u] pirmuo buldurjāni, sarmenīti jau uotruo BW. piel. 2 32393.

Avots: ME III, 722


sašaust

sašàust, freqn. sašaustît L., tr., geisseln (perfektiv): jātnieks bij švītras mugurā sašautis LP. VI, 685. miesa tapa asiņaina sašausta Asp. mana sirds ir upuru bultām sašaustīta Stati I, I 15.

Avots: ME III, 754


saskābēt

saskâbêt, ‡

2) = saskâbinât 1: (alus) nuo tā kubula, kuo mūsu brūveris ... saskābēja A. Upītis Pirmā nakts 151; ‡

3) = saskâbt 2 Seyershof: pēc kāda laika viņam prāts saskābē.

Avots: EH XVI, 447



šaudīt

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6


šaut

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta 2 (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10


sažaut

III sažaût, sažaût, zusammengiessen, viel hineingiessen: s. kubulā ūdeni Saikava, Kl.

Avots: ME III, 799


ščavas

ščavas Neueub., = šķavas; (mit semgallischem šč aus sti̯?) zu li. ščiaudmi "niese", woneben čiáudmi dass. (wozu Melilet Buli. de la Soc. de ling. XXV, 175).

Avots: ME IV, 13


sēmāt

sè̦mât 2 Warkl. n. Ceļi VIII, 278, sē̦ms (sirms) werden; sich mit leiddem Schaum bedecken: alus kubuls sē̦ma. Vgl. auch den ganzen Artikel "sàmuôšanä ebenda 277 f.

Avots: EH II, 481


sesks

se̦sks,

1): auch Grob., Seyershof, se̦skus BW. 2640, 3, Demin. seskiņš BW. 2323 var., AP., dat. s. sesciņam BW. 2330; "Störz" ME. III, 820 zu verbessem in "Nerz";

2): verächtl. Bezeichnung für ein kleines Kind
Dunika: se̦ski, vai beigsat truokšņuot!

5) "ein Teil der
gaņil˜ka" AP.: s. ir nuo vērša diņķa; s. ir uzmaukts uz bultes; s. ir tas, kas tuo atspuoli dze̦n. Zur Etymologie vgl. auch Mikkola IMM. 1930 II, 444.

Avots: EH XVI, 478


sētens

sē̦te̦ns "?": dē̦lu māte, pre̦cē̦dama, suolīj[a] škietu, suolīj[a] nītes: kad aizgāju, kad prasīju, sē̦te̦ns (gen. s.?) puosmu parādīja BW. 23226, 3. man iedeva jaunā mārša zilu, me̦l[n]u gabuliņu; mežā nest - grē̦ku bailes, uz sē̦te̦na suņi rēja 25391.

Avots: ME III, 834


sienmala

siênmala Saikava, Dond., Widdrisch, U., siênmale Memelshof, Kl., Arrasch, Jürg., Wandsen, Gr.-Buschhof, siênmalis U., Salis, Lis., siênmālis, siêmalis Zögenhof, Ruj., Golg., U., siêmãlis C., Ronneb., Smilt., Trik., Wolm., Würzau, siêmālis U., siêmelis Mar. n. RKr. XVII, 133, die Gegend an der Wand, die Wandfläche U.: sienmaļus kāzu istabā gluži aizklāja papīŗiem, bildēm BW. III, 1, 92. dzirneklīši nuoauduši gar visām sienmalēm BW. 12937. bullis piespieda vilku ar ragiem pie sienmaļa LP. VI, 246. sienmaļi jau sāk krakšķēt, cik ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89 (aus Selg.).

Avots: ME III, 859


siers

II siers (?) od. siera (?) kubuls, ein Stellbottich Ranzen n. Mag. IV, 2, 143.

Avots: ME III, 860


sīpols

sĩpuols Serbigal, AP., Salis, Līn., Wolm., sĩpuôls 2 Iw., sìpuôls 2 Prl., sīpuôlis Kl., sìpuolis 2 Lös., sĩpuls Ruj., sìpuls 2 Nerft, Preili, Adsel-Schwarzhof, Kl.-Laitzen, sîpuls N.-Rosen, sīpuls Mag. XIII, 40,

1) die Küchenzwiebel (allium cepa L.)
RKr. II, 66; Etn. III, 7; jūŗas sīpuoli, bullus scillae Ārstn. kal. II, 59; kapu sīpuols "= saules ābuols" Gr.-Buschhof; kartupeļu od. krievu od. ziemas sīpuols, die Kartoffelzwiebel (allium ascalonium) Peņģ. Sakņu dārzs 51; lāča sīpuols, allium ursinum L. Druva III, 734, Erwalen; mazais sīpuols, allium ascalonicum Mag. IV, 2, 39; pļavu sīpuols, die Zeitlose (colchicum autumnale L.) Peņģ.; zemes sīpuoliņš Mag. IV, 2, 48, sempervivum tectorum; zemes sīpuoļi, Hauslauch U. - Plur. sīpuoli, Lauch Alswig;

2) sīpuols, die Uhr Lubn.
Zunächst wohl aus mnd. cipolle.

Avots: ME III, 855



sirmēt

sìrmêt 2 Bērzgale, grau werden (r. сѣдѣть); alus arī var s. kubulā ebenda. Refl. -tiês Seyershof, grau werden: saulīte sir̃mējas mākuoņiem.

Avots: EH II, 488


šivene

šivene "?": (apinītis) kuokā kāpa uolu dēt, šivenē (Var.: kubulā) izperēt BW. 19543, 1 var.

Avots: ME IV, 19


skabrs

skabrs Etn. III, 3, Adv. skabri,

1) splitterig; scharf
U. (eig. u. fig.): skabras acis, ein scharfes Gesicht U. skabri ar sievu dzīvuot, unfreundlich mit seinem Weibe leben U.; skabrs (= skarbs) cilvē̦ks Golg.;

2) empfindlich
L., U.; widerhaarig U.;

3) hurtig, eifrig, aufgeweckt
U., flink L., schlau, spitzfindig St., Dr.: skabrs puisis, ein Knabe von guten Gaben U.;

4) grell
V., schrill: skabri sauca Ld. 10822. skabri zīle dzied BW. 31933, 23;

5) skabrs alus, scharfes Bier
Adsel. Subst. skabrums, die Schärfe, Rauhheit, Widerhaarigkeit U. Identlsch entweder mit li. skabrùs "schnell" (bei Būga KSn. I, 281), oder (wenn mit ide. a) mit la. scaber "rauh, krätzig". Nebst skabarga, skabene, skabît, li. skabùs "scharf", skabė´ti "hauen; schneiden", skabiù "schabe" (bei Būga l. c.), bulg. скоба "Schabeisen", ai. ava-skabhnāti "bricht ab" (s. Scheftelowitz IF. XLVI, 249), got. skaban "schaben" (resp. wenn mit ide. b - got. gaskapjan "schaffen") u. a. - wenn mit altem a - zu lat. scabere "schaben", le. skâbs (vgl. auch r. dial. скáба "Spliltter"), oder aber - wenn mit altem o zu li. skebérda "Splitter", r. (wenn mit altem e!) щебло "Span" (nach Būga PФB. LXXV, 149), lat. scobis "Schababfall", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 563, Reichelt KZ. XLVI, 338 f.; vgl. auch Solmsen Beitr. I, 212.

Avots: ME III, 863


skāpināt

skâpinât Lis., Golg., PS. C., Adleenen, (mit â 2 ) Wandsen, Widdrisch, Salis, Ruj.: skāpināt zirgu atpakaļ, machen, dass ein Pferd in denselben Fussstapfen zurücktritt Lis. skāpināju bulli uz meža malu Dz. V. Refl. -tiês, Meiran, = skâptiês.

Avots: ME III, 879


skarbalains

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873


skaudrs

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu 2 ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs 2 cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876


šķelvināt

šķelˆvinât Mar., (mit èl 2 ) Schwanb., šķelvinêt Wessen, Pilda, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schütteln Bērzpils, Sessw.: nešķelvini pienu pa spaņģi: izliesi! Mar. n. RKr. XV, 139. ūdeni šķelvinādami (kratīdami) Kīmija 12. Refl. -tiês, (beim Schütteln) hin und her spülen (von einer Flüssigkeit in einem Gefäss): kubuliņus, kuŗuos... šķelvinājās... dzēriens Veselis Trīs laimes. bļuodā ne̦suot šķīsta putra šķelvinājas Wessen.

Avots: ME IV, 27


šķirenis

šķirenis,

1) ein Garngebinde
Seppkul, eine Garnfitze Sussikas;

2) "?": apenīt[i]s... kuokā kāpa olu dēt, šķirenī [?] (Var.: šivenē, kubulā, namiņā) izperēt BW. 19543, 1 var. In der Bed. 2 wohl fehlerhaft für šķivenis.

Avots: ME IV, 43


šķivenis

šķivenis "?": apenītis... kuokā kāpa uolu dēt..., škivenī (Var.: kubulā) izperēja BW. p. 765, 3. Anscheinend aus nd. küwen (in Grimms Wrtb. unter Kübel) "Kübel".

Avots: ME IV, 47


skrabis

II skrabis Lems., ein stumpfes Werkzeug zum Abschaben; = bulis">skrabulis 2: nuokašāt ar kādu skrabi ve̦cuo krāsu nuo sienām.

Avots: EH II, 506


skreblis

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890


skriemenes

skriemenes, skriemes,

1) das sich bei beweglichen Dingen abläuft
L.; der Abgang, das Abgenutzte U.;

2) die Unkosten
Elv. (skriemes), L.;

3) "=skriemelis" Sessw. n. U.; (skriemenes) "vertibulum, verticulum" Elger Dict. 145.

Avots: ME III, 896, 897


skudrums

skudrums "?": bultu skudrums (Schärfe?) Plūd.

Avots: ME III, 902


šļankāt

šļañkât Gramsden, Iw., Līn., Papendorf, Roop, Serben, Sermus, Smilten, Stenden, Wahnen, šļànkât Jürg., (mit àn 2 ) Adsel, Fest., -ãju, (eine Flüssigkeit) schütteln Meselau, Wid., (mit "an̂") Nötk.; (das Gefäss bewegend Wasser) eingiessen (mit añ) PS.; (beim Tragen einer Flüssigkeit über den Rand des Gefässes) übergiessen (mit añ) Dunika, Wain.; mit wenig Wasser spülen (mit àn 2 ) Fest.: ūdeni mucā vajaga labi šļankāt uz vienu un uotru galu, kamē̦r visus netīrumus izšļankā Fest. nes uzmanīgāk un nešļankā ūdent ārā! Dunika; "skaluoties, atsisties": ūdens šļànkā 2 gar krastu Adsel. Refl. -tiês, durch Schütteln in Bewegung geraten (mit àn) Jürg.; sich (über den Rand des Gefässes) ergiessen (mit añ) Dunika, Libau, Wain.; bullern V.: alus mucā šļankājas Jürg. Kanklis ūdeņa sadzeras tik daudz, ka šķidrums vē̦de̦rā šļankājas Vidiņš. kâ tu nes: tev jau šļañkājas (Stenden) viss ārā! Wain. Auf d. schlanken resp. schlankern beruhend?

Avots: ME IV, 64


slēdzeklis

slêdzeklis 2 Karls., der Schlüssel (zum Schliessen eines Schlosses, zum Regulieren von etwas): Marija . . . aizvēra . . . durvis, aizbultē̦dama un aizšaudama tās septiņiem slēdzekļiem Veselis Daugava I, 429. pagrieza slēdzekli, kas iebīdīja jaunuo patruonu stuobrā 432.

Avots: ME III, 927


slēgtuve

slê̦gtuve, das Schloss (zum Schliessen): iebāza... atslē̦gu slē̦gtuvē Janš. Dzimtene 2 I, 53. atslē̦ga slē̦gtuvē nuokrinkšķē̦dama apgriezās Bandavā I, 39. bultes un slē̦gtuves čīkst MWM. XI, 245.

Avots: ME III, 928


slipsnis

slipsnis, ein Wenig, so viel man mit den Fingern fassen kann: vilnas slipsnis Br. 450. zvirbulis paķeŗ slipsni lūku Brīvzemnieks. Etwa (wenn mit ps aus bs ) zu slibinât? Oder vielmehr dissimilatorisch aus *snipsnis (zu snipšķis; zur Form vgl. šķipsnis)?

Avots: ME III, 933


slūtāģis

slûtāģis 2 (unter slūtāķis 1): auch (mit ũ und ã ) Siuxt ("bulte" kas slēdzuot aizšaujas cieti").

Avots: EH II, 529


smags

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531


smaukt

smaukt, ‡

2) = màukt 2 (mit 2 ) Schwitten: stabuli s. Vgl. auch nuosmaukt I undizsmauktiês.

Avots: EH II, 534


šmīkstēt

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì 2 ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst 2 vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85


smirdains

smirdains (?), stinkend (?): smirdainas krē̦palas (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 538


šmurks

šmurks! Interjektion: šmurks! pūķis aizskrējis uz Rīgu LP. VI, 84. zvirbuli uz˙reiz šmurks! nuo kaņepēm pruom Vīt.

Avots: ME IV, 87



šņāka

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à 2) Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à 2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à 2) Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene 2 I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93


snāpis

snāpis U., = knābis, knãpis; "de̦guns" Freiziņ; snāpes muiža, die Nase im Rätsel Saikava. Mit ā (vgl. snaps) aus knãpis? Nebst snaps zu ahd. snabul "Schnabel" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 520).

Avots: ME III, 974


snerbuļi

II sne̦r̃buļi Karls. "?" : "heruntergekommene Ferkel, die nichts fressen wollen" (mit "e̦r") Ruhental, Memelshof; "am Fleisch hangende Sehnen" Grünwald; "Grieben" (mit e̦r̃ ) Ruhental; vgl. ņe̦rbulis.

Avots: ME III, 976


sniegt

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt 2 Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979


soma

suõma PS., Dond., Drosth., Ermes, Wolm., Jürg., Arrasch, Schujen, Bl., suôma Kr., Lis., Saikava, Prl., Gr. - Buschhof, (mit 2 Bauske,

1) suoms Glück, der Ranzen, Bettelsack, Balg, Schlauch
U.: ceļa suoma (Notk. mit uô) A. XXI, 701, mednieku suoma VPr. II, 841. medību suomas A. XX, 858. viņa izvilka tuo galvu nuo sava suoma Glück Judith 13, 15. kuo tu duomā savā suomā (worüber sinnst du nach)? Etn. IV, 41. gluma suoma, die Schlange Br. 411;

2) ein Musikinstrument:
ar kuoklēm un suomām un stabulēm Lapsa - Kūm. 284; bei Elv., Manz. und Glück suomas stabule, der Dudelsack;

3) suomas luops, die Ziege:
jūdz zemē suomas luopu! BW. 20791; 25872, 5;

4) eine dicke, klotzige Person
U.: velcies, suoma, istabā! Etn. IV, 152. Doch wohl aus aruss. сумà "Beutel, Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1138


soms

II suoms U., Adsel, der Balg (und zwar in Adsel und nach Bielenstein Holzb. 579 1 727: ein - ohne ihn entzweizuschneiden abgestreifter Balg); suoma (U., Bielenstein Holzb. 727, Glück I Chron. 26, 1; II Chron. 5. 12 u. a.) oder suomu (Vēr. I, 655) stabule, ein Dudelsack U.; vgl. suoma.

Avots: ME III, 1139


spaga

I spaga (in einem handschriftl. Vokabular), = speģis.

Avots: EH II, 544


spēks

spè̦ks,

1): tev, dieviņ, s., varīte BW. 6933. lāča spē̦ku 29868. kur, māsiņ, tavs spēciņš? 1247. kad biju spē̦kā, varēju visu padarīt Seyershof. pašā spē̦kā biju gan Heidenfeld. sajēma lielu spē̦ku (wurde sehr stark)
Pas. IX, 321. linus vij jaunā, kaņepējus - ve̦cā mēnēsī, - tūlīt cits s. (Dauerhaftigkeit, Ausdauer) Linden in Kurl. kad ābuls laikā nuopļauts, tad ir labības s. ("vērtība") Frauenb.; "Wohlhabenheit" Diet.

Avots: EH II, 549


spēlmanis

spẽ̦lmanis, Spielmann, Musikant: spēlē, spē̦lmani, pūt stabulīti! BW. 24178. dziedāj[a] mana līgaviņa, dancuoj[a] mans kumeliņš; man pašam lieli prieki, ka man divi spē̦lmanīši 564, 4 var. lielam kāršu spē̦lmaņam 9384 var. Aus mnd. spelman.

Avots: ME III, 993


spiedze

II spiedze,

1) eine hölzerne Pfeife
(mit ìe 2 ) Römershof: stabules ar spiedzēm Konv. 2 714, dūdām kakla galā iestiprina 2-4 spiedzes (Pfeifen?) K. W. 395;

2) = spiegšana I: kas te par spiêdzi 2 ? Bauske.

Avots: ME III, 1005


spiega

spiega,

1): "stabules pūšamais gals" Erlaa, Linden in Livl.;

2) comm., wer mit unnatürlich hoher (schriller) Stimme singt
Meselau, Stom.; ein weinerliches Kind Druw., Geistershof, Grawendahl, Selsau, Stom.

Avots: EH II, 554


spiga

VI spiga: "stabules pūšamais gals, pie kuŗa atruodas skanuošā mēlīte" Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 550


spiga

VI spiga, eine kleine stabule Kl.; zu spiga I? Oder zu spiga IV?

Avots: ME III, 994


spilkši

spilˆkši Warkl., Adv., schrill: juo tās bungas duobji rūca, spilkši spiedza stabulīte Konv. 2 474. Kann anstatt mit k auch mit g geschrieben werden; vgl. spilgti unter spilgts und spilgši.

Avots: ME III, 995



sprūdīt

sprudît,

1): nu sprūda atkan ... savas stabules ar raudāšanu Pas. IX, 105; s. (mit û ) vaļā auch Heidenfeld; sprūdī vaļā de̦be̦su akas A. Brigadere Skarbos vējos 47. s. uotru nuo nelaimes Bērzgale. nesprūdiet viņu vaļā! P. W. Šis ar mani tiesāties? 10. sprûdĩja (= laida) pie salmu guni klāt Liepna. Refl. -tiês,

2) "?": studentam vārdi sprūdījās kâ nikns bišu spiets Atpūta, № 634, S. 6. nuo visiem stūŗiem ... sprūdījās (drangen?)
ārā mazbē̦rni № 642, S. 4.

Avots: EH II, 562


sprudzināt

sprudzinât "?": zvirbulis, dīcenieks, sprudzinādams skraida nuo viena iauka uz uotra Seifert Chrest. III, 144. Refl. -tiês, sich (durch etwas) drängen, zwängen: zuoss sprudzinājas caur sē̦tu labība Dond.; sich aus einer Klemme (sprugas) zu befreien suchen Dond., Siuxt.

Avots: ME III, 1023


spurgt

I spur̂gt 2 Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu 2 Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr 2 ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu 2 Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr 2 ) Warkl., prt. spur̂dzu 2 Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr 2 ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza 2 tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene 2 I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032


spurgulēties

spur̃gulêtiês Seyershof "burbulējuot dzert": teļš spurgulējas; laikam nav izslāpis.

Avots: EH II, 564


spurkš

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032


stabs

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036



stagars

stagars,

1) s. stāgaris;

2) "?" : stav kâ stagars Wolmarshof, Ruj. In der Bed. 2 wohl zu li. stãgaras "dürrer, langer Pflanzenstengel", stegerỹs "dürrer Krautstengel", bulg. stožer oder stežer "Tennenpfahl", ae. staca "Stange", an. stiaki "Pfosten" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285, Walde Vrgl. Wrtb. II, 622.

Avots: ME III, 1038


starpe

starpe (?), = star̂pa 1: buldurītes pa starpēm (od. zu lesen: pastarpēm?) BW. 32366 (aus Siuxt).

Avots: EH II, 571


stirkšēt

stirkšêt, -u, -ẽju,

1) stir̃kšêt Salis, stirkšêt Schwanb., Fest., stir̃kšķêt Widdrisch, Siuxt, C., Ekau, Grünwald, Selg., Wain., stirkšķêt Memelshof, stir̃kstêt (auch mit -gst- geschr.) Arrasch, Neugut, Rönnen, Neuhausen, Dond., Wandsen, stir̂kstêt 2 Stenden, lautnachahmendes Verbum, zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen von Stoff (od. Leder) entsteht:
viņš plēš drēbi; ka stirkst vien Rönnen. ve̦lns nuoplēsa ādas, ka stirkstēja vien LP. VII, 203. drēbe plīstuot stirkš(ķ);

2) stir̂kšķêt MSil., U., stirkšēt U., klirren:
luogi stirkš U. sāk stirkšēt rūtis MMW. VIII, 366. glāzu stirkšķēšana, Aneinanderklingen der Gläser U. zuobins un pieši stirkš Celm.;

3) "= tirkšķēt" Nigr. (stirkstêt), zur Bezeichnung anderer Laute: sniegs stirkstēja (= gurkstēja

1) Hofzumberge. pulkstenis stir̃kš, ratiņš griežuoties stir̂kš Nötk, durvis stirkšķ JK. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). visi lē̦kāja apkārt, ka... krāsns stirkšķēja Duomas I, 420. tautiešam vara bulte garēm skrēja stirkš(ķ)ēdama BW. 35477, 4. sāka rakstīt, ka stirkšēja vien A. v. J. 1896, S. 752. kniedes vien stirkš Duomas II; 1024. pļatē, ka stirkst Stenden;

4) stirkstêt, viel sprechen
Kl. - Roop; stirkšķêt, sehr schnell und undeutlich sprechen;

5) "?": nuosien, lai stir̂kšķ (bindet sehr fest zu)
Siuxt.

Avots: ME IV, 1073


stobris

stuobris (unter stùobrs),

1): eine gewisse Pflanze mit weissen Blüten
(mit ùo 2 ) Zvirgzdine; zirgu stuobris Spr., der Sauerampfer; nuogriêze tuo stuobri, kas auga timā vietā; nuo stuobŗa ... pataisīja ste̦buli Pas. X, 69;

2): fig. vom penis (stuôbris 2 ) Frauenb.

Avots: EH II, 598


stobrs

stùobrs Jürg., Arrasch, stùobrs 2 Kl., Lös., stuôbrs 2 Salis, Līn., Iw., stuobrs U., stùobris Serbigal, AP., C., Neuenb., stùobris 2 Preili, Nerft,

1) stuôbris 2 Bershof, der Halm, das Rohr U.: katrs asniņš stuobru ceļ Plūd. Llv. II, 330. rudzi jau mitas (?) stuobrā, der Roggen ist im Schusse Ruj. n. U. niedru stuobris Glück Ezechiel 29, 6. pie ūdens stuobriem Jesaias 36, 2. taures taisa nuo purva stuobriem B. Vēstn. - stùobris 2 Cibla, der Lauch. - suņu stuobrs, Schierling V., conium maculatum Mag. IV, 2, 35, (s. stuobri) Hundspetersilie, ein Unkraut, das hoch wächst, mit weissen Blüten Für. I;

2) der Flintenlauf
U.: Vītuols... uzrāva... stuobru ("?") un ietrenca... bultu lācim;

3) geringschätzige Bezeichnungfür einen alten Mann
Freiziņ. Seit Leskien Abl. 347 (und schon bei U.) mit li. stambras "Stengel" identifiziert, aber dagegen sprechen le. stambans. stembis und stimbe̦ns (s. diese), Sicherer gehört also le. stuobrs wohl zu li. stuobras Tiž. I, 402, Liet. pas. III, 106, (mit "o" geschr.) Bezzenberger BGLS. 326 "Baumstumpf, Säule", stuobrỹs Būga KSn. I, 163, stùobas. XVII, 1, 16 und mhd. stüefe "fest, stark", ae. stépan "stützen" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 624), sowie serb. stabar (wenn = aksl. *stabrъ) "Stamm".

Avots: ME III, 1110, 1111



striebs

strìebs Wolm., Jürg., striêbs 2 Ruj., U., Plur. striêbi 2 Ruj., Salisb., striebi W. - Livl., Peb. n. U., = stiebri, Binse(n). Wohl nebst striebulis und strùobs zu apr. strambo "Stoppel", mnd. strump, ostpreuss. strempel "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 440 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 632 f.

Avots: ME IV, 1092


strīzdeklis

strīzdeklis Bw. 21056 var., strīzdeķis JK. II, strīzdiķis Konv. 1 780, = trīdeksnis, eine Art bei Hochzeiten gebrauchtes Musikinstrument: strīzdiķi strubulķi, eim[a] abi kāzās! man bij ēst, man bij dzert, tev galdiņu rībināt BW. 15998, 4.

Avots: ME IV, 1092


strumpe

I strumpe,

1): eine Röhre
Heidenfeld; ein Strumpfschaft ohne Sohle (als Wadenwärmer; mit um̃ ) Seyershof; kannas s. (Tülle) Selb.; klupt pie strumpes (gemeint ist die s. einer Teekanne ) Jauns. Sliņķu virsnieks 58;

2): auch (mit ùm 2 ) Kaltenbr.; "bule">stabule" Heidenfeld; eine Flöte aus Ellernrinde; ein Blasinstrument Bērzgale; "taure" Lixna.

Avots: EH II, 590


strumpēt

I strumpêt, -ẽju,

1) Waldhorn blasen
U., trompeten U., Spr., Wessen, (mit -ùm- 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 132, Golg., Sessw., Fest., KL, Saikava, Warkl.; erklingen (von der strumpe I 2): tava sieva stabulniece, āžam ragu nuolauzusi, iet pa silu strumpē̦dama (Var.: taurē̦dnma) BW. 20931 (ähnlich: 23424, 3 var.; 29320 var.; 306 (10 var.). dziediet, brāļi, strumpējiet! 15979, 2. klausies,... kur strumpēja (Var.: skanēja) vara strumpe 30130 var.; aus mnd. trumpen "auf der trumpe splelen";

2) strum̃pêt C., Rundel, weinen:
bē̦rns strumpē:

3) spritzen
Allunan n. U.;

4) strum`pêt Jürg., strùmpêt 2 Mar. n. RKr. XVII 132, Golg., Selsau, Prl., Saikava, Gr. - Buschh., viel und hörbar trinken; saufen (vom Vieh)
U.: nu tikai strumpējiet! ieliešu vēl Jauns. III, 42.

Avots: ME IV, 1094


stubelnāji

stube̦lnāji, Stoppeln LKVv., ein Stoppelfeld Wid.; vielleicht nebst stubulnāji aus *stubḷnāji < stublināji.

Avots: ME IV, 1099


stumbans

stumbans (unter stumbe̦ns),

3) der Stengel einer Kleepflanze:
kad liels dābuls, tod stùmbani 2 lieli, re̦sni; luopi tuos negrib ēst Linden in Kurl.

Avots: EH II, 595


stumt

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt 2 Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt 2 Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. 2 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106



sukt

I sukt: stabulīti s. - auch NB.

Avots: EH II, 601


sukt

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118


šuldurēt

šùldurêt 2 Lis. n. FBR. I, 32, -ẽju, etwas falsch, oberflächlich, übereilt machen, hin und her bewegen : kāpēc tu lasīdams nevelc urbuli kārtīgi pa rindiņu, bet šuldurē kâ šuldurs nuo vienas puses uz uotru? Druw. n. RKr. XVII, 82. Aus d. scholdern "mit Würfeln spielen; herum flankieren"?

Avots: ME IV, 106


susens

suse̦ns: iekšpusē ābuliņš (der Klee) ir tīri susans ("pasauss") AP.

Avots: EH II, 604


susuris

II susuris Bershof, die graue (Gr. - Jungfernhof n. U.; in Lennew. n. U. susurs) oder die schwarze (Kokn. n. U.) Spitzmaus. susuriņš Grünwald, Ekau, Grünh., Annenburg, = cirslītis. Nebst susers zu bulg. sъsar oder sъsel "Ratte", čech. sysel "Erdzeisel" (und ksl. sysati "zischen", bulg. sъskam "zische")? Oder - wenn le. susur- älter ist als suser-, und su- Reduplikation ist - zu gr. ύ'ραξ "Spitzmaus", lat. susurrus "das Zischen", d. surren u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 527 f.)?

Avots: ME III, 1127


svarība

svarĩba:* Stabule nuosēdās cienīgā svarībā Aps. J. Raksti I2, 174. pe̦rsuona, kam tiek dāvāta atzinība un s. Tēvijas Sargs 1938, № 13, S. 1.

Avots: EH II, 612



švīkstēt

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì 2) Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118


svilināt

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158


svilpene

I svilpene,

1) = svilpe: nuo vītuola zara maucamas svilpenes Vēr. II, 1291, guovju meita iet pa ceļu svilpuodama; izde̦vuse me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti (Var.: stabulīti) BW. 29319, 1 var.;

2) angelica
Karls.

Avots: ME III, 1158


svīpelēta

svìpe̦lē̦ta 2 pele Odensee "eine braune Feldmaus mit einem schwarzen Streifen über dem Rücken". Vgl. svîpe̦lē̦ta pele und svĩbulē̦ts.

Avots: ME III, 1163



svirpstēt

svir̂pstêt 2 Bauske, -u, ẽju, ein Schallverbum: svārpsts urbjuot svirpstēja Bauske. svirpstēt zvirbulis vairs nesvirpst Duomas IV, 240.

Avots: ME III, 1162


tapāt

I tapât (r. тóпать "trampeln, mit den Füssen stampfen"), schreiten (mit kleinen Schritten) Lubn., AP., Meiran: kur jūs abi tapāsiet (Var.: čabāsiet, čapāsiet, čāpāsiet u. a.)? BW. 2470, 5 var. Nebst tapinât II und (?) li. tapuoti "treten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 186, der es anscheinend aus d. tappen entlehnt sein lässt) zu sloven. topot "Getrampel", bulg. tepja "stampfe"; vgl. tapa III.

Avots: ME IV, 130


tapināt

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131


tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153


tekāt

te̦kât,

1): auch Siuxt; kad te̦kāju šīs pašas te̦kas Vindedze 166. blusas te̦kā Sonnaxt; ‡

2) fliessen
Orellen: bē̦rnam te̦kā palases Refl. -tiês,

1): auch Iw., Siuxt; ‡

2) einander nachlaufen:
divi ... sarkani babulīši ... te̦kājās viens uotru A. Upītis Kailā dzīvība 137.

Avots: EH II, 674



tilināt

III tilinât: puišelis tilina savu (alkšņa mizas) ste̦buli Frauenb.

Avots: EH II, 681


tilināt

VI tilinât svilpi Wandsen, ein Erlen- od. Weidenstöckchen solange klopfen, bis die Rinde abgezogen und zu einer stabule verwendet werden kann Wandsen. In Dond. spreche man während des Klopfens: til, til, kuociņ, atlec, kuociņ! vilkam kauliņš, man tā ādiņ[a]. Zu tilinât I 1?

Avots: EH II, 681


tinaža

tinaža PV. "kas ar daudz drēbēm tinas un pubulējas".

Avots: EH II, 683


tīt

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î 2 ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206


tītava

tîtava, ‡

2) "kas ar daudz drēbēm tinas un pubulējas" PV.

Avots: EH II, 687


tītiņš

II tĩtiņš: "par zvirbuli daudz mazāks, pe̦lgans putniņš" (mit î 2 ) Siuxt.

Avots: EH II, 687


torpulens

tor̂pule̦ns 2 Seyershof, =tor̃bule̦ns.

Avots: EH II, 689


tribelēt

tribelêt Seyershof, kontrollieren, beaufsichtigen, scheltend belehren. Auf d. tribulieren beruhend? Vgl.tribulêt.

Avots: EH II, 694


triept

I trìept (li. triepti "beschmieren"), -pju, -pu,

1) trìept Arrasch, Jürg., (mit iẽ) Bauske, (mit ìe 2 ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Grawendahl, Gr.-Buschh., KL, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., (mit 2 ) AP., Kurs., Pe̦nkule, Segew., Siuxt, (be)schmieren, (be)streichen, träufeln
L., U.: krāsas, mālus, sviestu N.-Kurland. raudzīja nāvīgu zāli, ar kuo varē̦tu triept viņš bultas Odisēja I, 19. žurnālists pār[i]s se̦klu rindu trieps Latv. kuo tā vēl man netrieps vaigā! Alm.; triêpt "schreiben" Sussei;

2) "?": tē̦vam naudas kâ ve̦lnam pe̦lu, - triep tik vaļā! Alm. Kaislību varā 41. Refl. -tiês "?": sudrabs līdz kalngaliem triepjas Austr. Vgl. treipt und Walde Vrgl. Wrtb. I, 754.

Avots: ME IV, 244


trijtrijāds

trijtrijâds, verstärktes trijâds, dreifach, dreierlei: trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīšu snābulīši BW. 25191, 1.

Avots: ME IV, 235


tvert

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291


ūbelains

ūbelaîns,

1) kolumbinfarbig
L., Bergm. u. U., (mit ù 2 ) Kr.; (ein wenig glänzend) blaugrau Vīt. (mit ù 2 ), Grünw.; (blaugrau und weiss Kr.-Würzau bulaîns 2 ]) gesprenkelt Ruhental (vom Gefieder der Vögel gesagt): ūbelaina vista Ruhental. ūbelainuo angļu dogu U. b. 110, 52;

2) "ar bārdiņu abās pusēs" Odsen, Saikava; ùbelaina ("ar pūkainām spalvām, piem. ap kājām") vista Odensee.

Avots: ME IV, 403


ūdens

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns 2 Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins 2 Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û 2) Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš 2 (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405


ūka

I ũka Iw., Līn., ùka 2 Prl.,

1) Bauske, Dond., Drosth., Grobin, Kalleten, PS., Salis, Schibbenhof, Wandsen (mit ũ), ùka 2 Golg., Saikava, Sessw., ûka Fehgen, Geistershof, N.-Peb., N.Schwanb., Sessw., das Zäpfchen (im Halse)
L., St., U., Oppek. n. Latv. Saule 1927, S. 618, Pērse; der Kehldeckel Dr.; ũka Grünw. "rīkles gals" Lennew., Preekuln; "der Adamsapfel" Altenwoga: ūka ir šķība, kad kakls nuolauzts Etn. II, 148. bāž . . . pirkstu rīklē, lai nuostatītu ūku ebenda. kungs smejas ūku rīdams LP. I, 155. velci (rauche), ka vai ūka lai izkrīt! MWM. dažs nuo visas ūkas (aus voller Kehle) pūš ... stabuli MWM. VI, 486. ūka nuokritusi Grünw., von Atembeschwerden, Heiserkeit gesagt. ūku (uz)celt Balss, ein angebliches Kurieren von Atembeschwerden oder Heiserkeit, indem der Kopf (des Kindes) am Haarschopf rückwärts gezerrt wird (Mahlup) oder die Finger in die Kehle gesteckt werden (Grünw.);

2) "mugurkaula gals" Kurl.: bē̦rns uz tūplīti krizdams nuositis diršai ūku JK. VI, 51. Nebst li. ũkas dass. aus mnd. hûk "Zäpfchen im Halse".

Avots: ME IV, 406, 407


ulbiķis

II ulbiķis, die Kartoffet Domopol, (n. Latv. Saule 1923, S.112) Zaļmuiža. Dissimiliert über *vulbiķis aus *bulbiķis (vgl. bulbe, buļve)?

Avots: ME IV, 297


uldurs

uldurs "bulduris" Wid.

Avots: ME IV, 297



urdzēt

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr 2 ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ 2 ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304


urkstēt

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306


ursiķis

ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis 2 I.

Avots: EH II, 715


ūsa

ūsa, gew. der Plur. ũsas Arrasch, Bauske, Bl., Iw., Lin., Pankelhof, Salis, Salisb., Sessau, Siuxt, ûsas 2 Jürg., ûsas Kaugershof, PS., ùsas 2 Golg., KatrE., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, ûsas 2 Gold., Demin. ūstiņas Selsau, (mit ũ) Wain., (mit ù 2 ) Alswig, Kerstenbehm, Kortenhof, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Stom., Tirsen, der Schnurrbart U., Memelshof: lielūsis... izraustījis sev gan˙drīz visu ūsu LP. VI, 524. nu bijis Šļupstim ar Cimbulu... vējš ūsās (von grossem Schreck gesagt) Upīte Medn. laiki. Nebst li. ūsaĩ "Schnurrbart", estn. ūz und le. usas dass. aus r. усы.

Avots: ME IV, 409


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzdūdot

uzdũduôt, (auf einem Blasinstrument) aufblasen: gans uzdūduoja (ar stabuli) vēl reiz Bauske.

Avots: ME IV, 327


uzgribēt

uzgribêt, verlangen, begehren (perfektiv) Spr.: tu jau pats tuo uzgribēji Ar. gribul[i]s mani(s) uzgribēja BW. 15127, 5 var. māte uzgribēja, lai meita appre̦c nemīlamuo Jāni. gribēja gan šâ, gan tâ, bet beigās uzgribēja, ka tam tâ un ne citādi jābūt Fest. iet pirmais uzgribējis Marčs Valdis Stabur. b. 388. māte nuorāj bē̦rnu par tādu uzgribēšanu Blaum. Pie skala ug. 229. Refl. -tiês, ein Verlangen fassen, begehren (perfektiv; gew. unpersönl. gebraucht): man uzgribējās ēst.

Avots: ME IV, 333, 334


uzmundrināt

uzmundrinât,

1) aufmuntern, (zu etw.) antreiben: vagāris uzmundrina strādniekus, lai neslinkuo Ahs. atmiņas viņu... uzmundrināja D. Goŗkijs 50. buljuons uzmundrina kuņģi Konv. 2 471;

2) aufheitern
LKVv.

Avots: ME IV, 361


uzņemt

uzņem̂t,

1): lejā laidu vaiņadziņu, lai uzņēma tas puisītis, kas ... Tdz. 38988;

2): kâ uzņēmis maizīti (die Oblate),
tâ sašļucis Pas. X, 165;

5): kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē Aps. Raksti I2, 87. uzņēma lielas būves Jauns. Raksti IV, 145; ‡

12) aufnehmen (den Fussboden) Grenzhof (Mežmuiža):
u. istabas;

13) "?": pūcīte uzņēma zvirbuli dancuot BW. 2546 var. Refl. -tiês,

4) unversehens aufgenommen werden:
man uzņēmēs uz dakšām netīrs ābuoliņš Saikava. Subst. uzņēmējs,

2) der Vorsänger; wer ein Lied früher als andere zu singen beginnt
Frauenb.

Avots: EH II, 729


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363


uzpūst

uzpùst,

4): uzpūta vaŗa tauri BW. 29219. ja tu uzpūtīsi (stabules) rupjuo galu Pas. VIII, 266. Refl. -tiês,

4) (nicht lange) blasen:
juoņiem vējš uzpūšas Seyershof; ‡

5) von sich selbst aufblasen (anfachen):
man uguns pats uzpūties plītē Seyershof.

Avots: EH II, 731


uzrādīt

uzrãdît (li. užródyti "hinaufweisen"),

1) aufweisen, vorweisen, vorzeigen
LKVv.: u. pasi. varēja uzrādīt visuos aruoduos Bjernsona r. I, 12 (ähnlich Etn. III, 17). uzrādīja, kâ viņš uz tuo skatās J. R. V, 155. var tikai uzrādīt pārkāpumu Konv. 2 1159;

2) spezifizieren
Brasche; aufzeigen, bestimmen, andeuten: nuogājuši pie uzrādītās vietas LP. VII, 1121. tā cilts, kuo... kungs uzrādīs Jos. 7, 14. mazāks, nekâ vidējie skaitļi tabulā uzrāda Mazvērs. Lopkopība 3, 100;

3) bezeugen, beweisen
Spr. Refl. -tiês, sich oder einander angeben, vorweisen: zaglis pats uzrādījies policijai. zagļi cits citu uzrādās. Subst. uzrãdîšana, das Aufweisen: dibinātu ieme̦slu uzrādīšana R. Sk. II. 164. uzrãdîtãjs, wer aufzeigt: bez uzrādītāja tās gŗūti atrast Melnalksnis Mazsal. 22.

Avots: ME IV, 372


uzskrabināt

uzskrabinât Dunika, mit einem skrabulis 1 einen rasselnden Ton erzeugen: māte bē̦rnam uzskrabināja ar skrabulīti.

Avots: ME IV, 378


uzurkstēt

uzurkstêt,

1) bullernd hinaufgelangen:
strautiņš tur atkal uzurkstēja virs zemes Schwanb.;

2) kurze Zeit knurten
(?): vē̦de̦rs var uzurkstēt.

Avots: ME IV, 395


vabaļa

vabaļa "?": vibaļa, vabaļa gaisā pautus dēj RKr. VII, 65; s. auch unter vabule 2.

Avots: ME IV, 428



vabals

vabals (unter vabule): auch Kal.

Avots: EH II, 746




vabolis

vabuolis (unter vabule),

1): ūdens vabuolīt[i]s BW. 29847 var. (cīrulim) pilna kuzma vabuoliņu 2504, 3 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 746


vāboļot

vàbaļuôt 2 Nerft "ohne Lust (etwas) tun". Zu li. bulioti "eine zähe Speise mit zahnlosem Munde kauen"?

Avots: ME IV, 490


vagulis

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432


valgs

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl 2 ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl 2 ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā 2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl 2 ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs 2 ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454


vālodze

vāluôdze Wolmarshof, (mit à 2 ) Erlaa, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, vãluôdze 2 Līn., vàlûdze 2 (li. vólungė) Kaltenbrunn, Oknist, Sehren, Zvirgzdine, vālūdze Römershof, BW. I, S. 904 und 924, der Pirol, Pfingstvogel, die Gold-, Kirschdrossel, der Bierhold, Bülau (oriolus galbula L.) Für. 1, U., Spr., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 116: vāluodze vēkš, vīvaļuo, svelpj Etn. II, 51. viču, vaču vāluodzīte ar meitām istabā BW. 2345, 1. - Vāczemes vāluodze, der Papagei Elv. Nebst valuodze. mhd. witewal, kleinr. ivoła, poln. wywilga "Pirol" zu valuoda und (s. Būga Aist. Stud. 139) poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123 und IF. XXXIII, 126.

Avots: ME IV, 498


vambale

vambale,

1) vam̃bâle 2 (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols 2 Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467


vējš

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = bulta">vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554


vēkšēt

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê 2 ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê 2 ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê 2 ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è 2 ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è 2 ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê 2 ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê 2 ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555


vēls

I vê̦ls: ātrais (= agrīnais) vai vē̦lais ābuls Behnen. Adv. vê̦lâk(i), später, nachher: vē̦lāki viena brāļa bē̦rni precējušies ar uotriem Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH II, 776


vērgale

vē̦rgale,

1) eine Vierteltonne
L., U.;

2) das hervorragende Ende eines Streckbalkens
Kurl. n. U. In der Bed. 2 als vẽ̦rbaļķa gals aufzufassen? In der Bed. 1 dissimiliert aus *vē̦rbale (vgl. vē̦rbule)?

Avots: ME IV, 561


vērpele

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr 2 ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "buli%C5%86%C5%A1">kubuliņš" (mit ḕr 2 ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564


vērputa

vḕ̦rputa C., = vē̦rpata 2, vērpete 2: (bullim) vē̦rputa . . . ze̦mu pierē. tie e̦suot labi luopi, kam ze̦mu vē̦rputa Upīte Medn. laiki; ve̦rpũte PlKur. "vē̦rpata ".

Avots: ME IV, 565


vērstava

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r 2 ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave 2 Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs 2 Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ 2 ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r 2 ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r 2 ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ 2 ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve 2 Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566


vērtens

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene 2 I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568




vesels

ve̦se̦ls (slav. veselъ "froh") Glück, Dond., Frauenb., Lemsal, Pankelhof, Rutzau, Schujen, ve̦sals Glück, U., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Ogershof, Peb., PS., Saikava, Segewold, Sehren, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zvirgzdine,

1) gesund:
ve̦se̦ls kâ rutks Br. sak. v. 1049; Etn. IV, 77; LP. II, 55; VII, 328, Grünh., Salis. ve̦se̦ls kâ ābuols. ve̦se̦la kâ biete Kaudz. M. 61. ve̦se̦lu padarīt LP. III, 38. dziedē tās sāpes ve̦se̦las Br. 129. ņemi ve̦se̦ls! LP. II, 9; V, 104. valkā ve̦se̦ls! Gļiebava. sargā ve̦se̦ls! LP. VI, 666. lai ņe̦m ve̦se̦ls šuo mantu Etn. I, 115. ēdi viņus ve̦se̦ls! LP. VI, 362. sveiks, ve̦se̦ls! (Begrüssung) Br. 72. dzīvuo ve̦se̦ls! lebe wohl! U. ve̦se̦li! lebt wohl! adieu! U. (Antwort) paši ve̦se̦li! lebt ihr auch wohl! U. ve̦se̦li mūs apraudzījuši! St., lebt wohl, nachdem ihr uns besucht habt! ve̦se̦li ē̦duši! gesegnete Mahlzeit! U. ve̦sals! sagt man zu einem, der schnuckt Etn. I, 113. - viņš ir ve̦se̦ls, ihm ist wohl (er ist gestorben) Biel. n. U.;

2) ganz, heil, unversehrt
U.: ve̦se̦ls kâ pauts Etn. IV, 77; LP. IV, 42, Grünh. ve̦se̦ls kâ dzimis Br. 206. ve̦se̦ls kâ pimbers Etn. I, 98. ve̦se̦la āda, eine heile Haut U. ve̦sals mēnesis (vgl. li. vesulỹs oder veselinis "September" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197), dei September Etn. IV, 100. dzīve ir viens kuopējs ve̦se̦ls (ein ungeteiltes Ganzes) Domas II, 1285;

3) ganz, voll:
ve̦se̦ls rubulis, ein ganzer Rubel U. ve̦se̦la pudele alus, eine ganze (volle) Flasche Bier. ve̦salu jūdzi iet Frauenb. ve̦se̦ls gads ebenda. ve̦se̦lu augu nakti A. v. J. 1896, S. 733. māsām, kuru bij mājās ve̦se̦las divas (ganze zwei) Purap. Subst. ve̦se̦lums, das Gesundsein U.: tur ne˙kāda ve̦se̦luma nav, da ist nichts vOn Gesundheit U. Wohl zu ide. *u̯esu-s "gut" (zur Bed. vgl. d. wohl), got. wizōn "schwelgen", ai. vástō "vor dem Fressen" mir. feis "Essen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 307 f.; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 267).

Avots: ME IV, 543, 544


vienmuka

viênmuka (gen. s.), vienmuku N.Sessau n. U., was überall einerlei Dicke hat U.: misas un miesta vienmuka kubuliņus Veselis Trīs laimes.

Avots: ME IV, 661


vietēt

I vietêt, -ẽju, welken lassen, (langsam) trocknen (tr.) U., (mit iẽ ) Bauske, C., PS., Sermus, Trik., Wolmarshof, (mit ìe 2 ) Erlaa, Golg., Kr., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; (im Feuer, in heissem Wasser od. heisser Asche) erhitzen (um biegsam zu machen) Frauenb., Nikrazen (mit iẽ): saule... spīdēja. nuopļautās spailes vietē̦dama un žāvē̦dama Janš. Bandavā II, 71, vietējat ābuliņu! BW. 28630. gar zemīti saule te̦k baltābuolu vietē̦dama 28687. pin, bitīte, smilgu krē̦slu saulītzs vietē̦dama! 30385, 3 var. cērtiet, brāļi, uoša kārtis, vietējiet (Var.: vītējiet) saulītē! 32305 var. trīs pagales apses malkas uz ārdiem vietējamas (Var.: sutināmas) 25961 var. zari nuolīkuši dzīpariņus vietējuot (Var.: kaltējuot, žāvējuot) 7121 var. gaļu vasarai ceplī vietē Mērdzine, Zvirgzdine. iesalu liku ceplī vietēt ebenda. nav kur drēbju vietēt ebenda. dūmuos žāvē̦tas (vietē̦tas) de̦sas Kat. kalend. 1901, S. 120. vietē pirtes sluotiņu Plūd. Llv. lI, 364. slieces, lùokus vietē, kad liec Nikrazen. Refl.-tiês,

1) sich wärmen, sich erhitzen (z. B. am warmen Ofen, in der Badstube, in der Sonne)
Frauenb.;

2) "baduoties" Zvirgzdine. Zu vīst.

Avots: ME IV, 673, 674


vijmale

vijmale, der Raum hart am (aus Strauchwerk geflochtenen) Zaun: vijmalē es sēdēju Jauns. Baltā gr. I, 58. ne nātriņas vijmalē (Var.: sē̦tmalē) BW. 9147 var. suņa s . . . . vijmalī (Var.: žuogmalē) 8183 var. atradu buldurjāņus sava tē̦va vijmalē VL. aus Memelshof und Nerft. tre̦knā vijmale (das Gras am Zaun) jānuopļauj Memelshof.

Avots: ME IV, 583


vīliča

vīliča (unter vīlicis): v. ar bultām Virza Raksti I, 18.

Avots: EH II, 793


vilks

I vìlks,

1): vilciņš ... asti vien kustināja BW. 26620. neej vis tu labāk! kuo tur nu tu vilkuos ("daudz, lielu") padarīsi! kuo nu šī vilkuos teiktu, kad es nedarītu, - it ne˙kā! AP.;

2): bišu v. auch Dond.; gaļas v. Frauenb., Schimpfname für ein Kind, das nur Fleisch zu essen liebt;

3): vilka âbulnîca Nerft, rhamnus cathartica; vilka de̦sa "badīgs cilvē̦ks" A.-Schwanb.; vilka kàuls 2 Oknist, comarum palustre; vilku vāles A. Upītis Laikmetu griežos I, 69, = vilka vālītes (?). "zube̦ni" ME. IV, 589 zu verbessem in "zuobe̦ni". Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXVI, 26.

Avots: EH II, 783


vimba

IV vimba,

1) = akas vinda Kl. ( mit im 2): vējiņš vimbu vēcināja VL. aus Golg.;

2) "?" eku skaišķi vimba dzied ar vībuli kalniņā VL. aus Lubn.

Avots: ME IV, 598


virināt

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605


virzt

virzt: wenden Lng.; virzdami ... bultas virsū viņa dzīvībai Zal. līg. 56 f. Refl. -tiês: "sich kehren, wenden" Lng. Vgl. li. atviržt "отпустить" Daukša Kal. 59, 7.

Avots: EH II, 789


vistene

II vistene,

1) die Rauschbeere (empetrum nigrum
L.) U., Mag. IV, 2, 66; RKr. II, 70; Konv. 2 393, Autz, Dond., Gramsden, Kl.-Irben, Mar., Neuhausen, Rutzau, Schnehpeln, Sīkrags, Usmaiten, Wandsen; vistenes, rubus areticus Wid.; eine Beerenart Gramsden: cik daudz... brūkleņu un visteņu mātaru Janš. Dzimtene V, 219;

2) ein hellgelber essbarer Pilz
A.-Autz, Amboten, Behnen, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünh., Pankelhof, Schrunden, Schwarden, Ukri, Wolgund;

3) "weisse Anemone
(vizbulis)" Nötk. Doch wuhl zu vista.

Avots: ME IV, 626


vīt

II vît 2 Dunika, Frauenb., Līn., viju, bewältigen: vai tu varēsi viņu vīt7 Dunika. es duomāju tuo gabalu līdz pusdienai vīt Frauenb. Wohl zur Wurzel uei- 3 bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 228 ff.; die Bed. von ie. vīt dürfte zuerst in der Zusammensetzung mit einem Präfix entstanden sein, vgl. z. B. aksl. povinǫti "unterwerfen", vazvitzje "Gewinn", bulg. navijam "siege".

Avots: ME IV, 645


vītēt

vītêt, -ẽju,

1) vĩtêt AP., Arrasch, BL, C., Dond., Jürg., Nötk., Ramkau, (mit ì 2 ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Ogershof, Oknist, Selsau, welken lassen, langsam trocknen lassen
U., Spr., Bers., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Meiran, Ronneb., Serben, Sessw., Wessen; trocknen, dörren (z. B. Äpfel, Fleisch) Marienhausen, Šķilbē̦ni (mit ì 2 ); "sutināt" Grünwald (mit ĩ ), Sessw., Vīt.; "tveicēt" Borchow: vītēt... vainadziņu BW. 5823; 6127. brāleliņi vītē zaļu dābuliņu 28612. saul[e] ābuolu vītē̦dama 28657, 1. cē̦rtat... uoša kārtis, vītējiet saulītē! 32304; 32305, 1. tie vītē puķes Poruk V, 99. stādus vītēja Konv. 2 2682; vītē̦ti mežābuoli A. XXI, 598: nuopļautuo zâli vītē Austriņš, Festen. uznešu uz klētsaugšu vītēt kumelītes Ramkau. egļu vai kārklu klūga labi jāvītē, tad var sagrìezt gre̦dze̦nā Vīt.;

2) prügeln:
vītēt muguru Rundel;

3) welken (ganz ungewöhnlich!):
zāle vītēja (in einem Vers!) MWM. VIII, 549. Refl. -tiês, trocknen (intr.) Spr.; "tveicēties" (mit ĩ ) AP.; in starkem Dampf tüchtig schwitzen (mit ì 2 ) Ogershof: pirtī vītēties Grünwald (mit ĩ ), Ogershof. vītē̦damies viņu... flōrā Austriņš Pušeln. un suseln. 27. Zu vĩst,

Avots: ME IV, 647


vizbalīte

*vizbalīte od. *vizbalītis, = bulis">vizbulis I: vizbalīšu (Var.: vizbulīšu) dirveņā BWp. 1190, 1 var. Zu ahd. wisa "Wiese" (wozu Binga KSn. I, 301 apr. wissene "Porsch" u. a. stellt) und li. (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 98) bala "Anemone"?

Avots: ME IV, 630


vizbals

‡ *vizbals (od. *vizbala?) "?": baŗā mani ... vizbalu ziediņiem! ka[d] ziedēs vizbulītes, tad es paša baŗāšuos Tdz. 36885.

Avots: EH II, 791


vizbols

‡ *vizbuols (od. *vizbuola?) und vizbuolis, = vizbulis I (?): vizbuolu vaiņuceņu (ace. s.) Tdz. 38680. nezied vizbuolīši 37535.

Avots: EH II, 791


zalgot

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684


žaunas

žaũnas (li. žiáunos "Backenknocken, Kiefer"),

1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;

2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.

Avots: ME IV, 791


žaut

II žaut, Praes. žaunu, Praet. žāvu,

1) schlagen
(mit ) Adl., AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., (mit 2 ) Bauske, einen starken Schlag versetzen Spr. (unbek. in Dunika, Selg., Wolm.): es tev žaušu pa žaunām Drosth. ja mutes neturēsi, tad žaušu Bauske, Drosth. es tev ka[d] žaušu par kaklu, tad aizskriesi krista ne˙metis Warkh., Warkl.;

2) "durchstechen"
(mit ) Warkh., Warkl.;

3) giessen
(mit ) Adl., AP., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Sessw.: žaun kubulā ūdeni! Saikava. žaun nu viņam (ūdeni) virsū! C., Golg. žaun nu rīklē! Sessw.;

4) giessen, stark regnen
(mit ) Kl., Meiran, Saikava: lietus žaun Kl. šuorīt nelija, bet nu˙pat sāks žaut kâ negudrs Saikava;

5) "grūst, gāzt" (mit ) Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw.: kur viņš žaun tik daudz naudas? Gr. - Buschh.; zerschlagen Celm. Wenigstens in den. Bedd. 3 - 4 vermutlich zu ai. juhōti "giesst ins Feuer", hōman-, av. zaoϑrā "Opferguss", arm. joyl "gegossen", gr. χέω "giesse", lat. fundere, got. giutan "giessen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 563 ff.). Zu den Bedd. 1 und 5 vgl. die Bedd. von gâzt und liêt.

Avots: ME IV, 793


žautris

II žautris,

1) žautris C., Golg., žautris Plm., žaûtrs Warkl. n. FBR. XI, 122, C., Kr., Lubn., Mahlup, Mar., N. - Laitzen, Ramelshof, Sessw., žautrs Kurl. und Oppek. n. U., Adl., žaûtris Nötk., eine Stange, darauf etwas getrocknet, darauf Fleisch geräuchert wird
U.;

2) žautrs N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618 "kuoks, bul%C4%81">kuo iesprauž alus kubulā". Wenigstens in der Bed. 1 zu žaut I; vgl. auch šautris I 2 und zur Bed. 2 - šautrs I.

Avots: ME IV, 794



zeija

zeija,

1) ein Küfen beim Bierbrauen, daraus das Bier läuft
St. (zeije); ein Gefäss zum Blerbrauen Bielenstein Holzb. 297 (mit Abbfld.), (zeijas baļla) 303, Spr., (mit ) Siuxt, (mit èĩ ) Selburg, (zeja) Oknist: se̦sks dara alutiņu; piecas mucas stipra alus, zeija krāca krācamā BW. 2324. kubuls rūga, zeija te̦k BW. 19612;

2) eine schwache, dünne Suppe mit wenig Zukost
Naud. In der Bed. 1 aus d. Seihe (im Grimmschen Wrtb, unter Seihe z. B. hoppen-seige, wein-seyhe );in der Bed. 2 aus mnd. sei(g) "beim Bierbrauen übriggebliebene Malztreber"?

Avots: ME IV, 703


žeiris

I žeiris, Demin. žeĩrīties Karls.,

1) = zeiris, ein beim Bierbrauen benutzter Bottich Bers., Dricēni, Kalz., Lös., Makašēni, Meiran, N. - Peb., Stirniene, Vīt., Warkl., (mit ) AP., C., Horstenhof, Jürg., Nötk., Palzmaŗ PS., Ramelshof, Ronneb. - Neuhof, (mit èi 2 ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Adl., Alswig, Domopol, Geistershof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., (žeiris) Selsau: ieber iesalu žeirī! Lubn. es ar savu līgaviņu zem žeirīša (Var.: kubula) bučuojuos BW. 19481 iesals žeirē, alus te̦k ārā RKr. VII, 59. žeiris pa ciešu, maz te̦k; pataisi nu žeiri lielāku, ātrāk nuotecēs! N. - Peb. kubuls rūga, žeiris (Var.: žeirs) te̦k BW. 34661 var. palīdz, dievs,... alus brūveŗam: kubulam augsti rūgt, žeirim (Var.: žeiram, zeijai) lē̦ni nuotecēt 19769, 1. plika plaka, karašiņa, čura, čura, žeirīti! 15891, 3;

2) ein Säufer
AP., Wid., Vīt.;

3) ein weinerlicher Mensch
Wid., Neugut;

4) ein Kind, das ins Bett nässt
Vīt.;

5) eineŗ der unvorsichtig"mit Wasser (od. einer anderen Flüssigkeit) umgeht, hier und da ausgiesst
usw. Druw.

Avots: ME IV, 802


zem

zem,

1): ābuliņu sēj ze̦m rudziem un ze̦m auzām AP. ze̦m Je̦lgavas Kaltenbr., in der Umgegend von Mitau;

2): ze̦m svē̦tku Kaltenbr. ze̦m kaŗa ebenda. jau zem svē̦tkiem A.-Ottenhof. ze̦m gaismu Zvirgzdine n. FBR. X, 33.

Avots: EH II, 804


žerbuļi

žè̦rbuļi 2,

1) s. že̦rbulis;

2) ästige Holzstangen zum Stützen von Erbsen
Tirsen, Kroppenhof.

Avots: ME IV, 804


zibenis

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716


zibīgs

zibîgs,

1) funkelnd
Nötk.: zibīgiem spīduļiem Austriņš Daugava I, 978. alkohola kāre padarīja viņu acis zibīgas Seibolt Dots pret dotu;

2) sich schnell hin und her bewegend, hitzig, feurig, schnell:
zibīgas (kas šaudās) acis Trik. zibīgs puika AP., C., Salis; z. zirgs AP. bulta..., tik zibīgi es skreju Sapnis vas. naktī 44;

3) "?"sīkas, zibīgas adatiņas Upītis Sieviete 283.

Avots: ME IV, 717


žibuļi

žibuļi,

1) "?": aiz tiem (= luogiem) bija manāmi aizslē̦pti uguns žibuļi Plūd. LR. III, 272;

2) "skanīgas krelles" Lubn.; glänzende, kleine Gegenstände Stenden; funkelnde Stickereien auf Kleidern Stenden;

3) eine Blume mit blauen Blüten
A. - Laitzen, N. - Peb.; Demin. žibulīši Konv. 2 2323, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. II, 71; Konv. 2 3609. Zur Bed. 3 vgl. li. žyboklė "Augentrost" Kurschat (in Klammern!), Lit. Mitt. I, 21.

Avots: ME IV, 809


zieds

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds 2 Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda 2 negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi 2 Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810


ziema

zìema (li. žiemà, apr. semo, slav. zima "Winter"), der Winter: Sprw. ziema prasa, kuo vasarā darījis Br. s. v. p. 119. viens lūdz ziemas, viens vasaras, trešais saka: tāda man ziema, tāda vasara RKr. VII, 904 (Rätsel). se̦kla ziema BielU., ein schneearmer Winter. dziļa ziema Kaudz. M. 10, ein schneereicher Winter: gaŗš ceļš, dziļa ziema BW. 25629. ziema salta 19386. mīksta ziema, ein nicht sehr kalter Winter: ja Miķeļa dienā silts lietus līst, tad būs mīksta ziema Etn. IV, 102. ziema iet nuost Kav., es wird Frühling. kuo tas par ziemu ē̦d? (eine Redensart beim Kartenspiel) Etn. I, 83. ziemas ceļš, die Winterbahn L., St., U.; ziemas cieši, s. zìemcìete; ziemas mēnesis, der Januar U.; ziemas svē̦tki, s. zìemsvè̦tki; ziemas vējš, der Nordwind U.; ziemas cietējs, s. zìemcìetẽjs. Zu ai. himā, gr. χεῖμα alb. dimεn, arm. jmer̀n, av. zaēn- "der Winter", ai. hēman "im Winter", lat. hībernus "winterlich", dän. dial. gimmerlam "einjähriges Lamm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 546 ff., Specht KZ. LIII, 307 f., Meillet Bull. XXVII, 125 f.

Avots: ME IV, 742


ziemmitis

zìemmitis: mit 2 Dunika (hier auch mit iẽ), Grob., Iw.; z. ("visu ziemu izbaŗuots") bullē̦ns Frauenb.

Avots: EH II, 811


žīguris

žĩguris Karls., ein Vogel Kalnmuiža; žĩguris Nötk., žĩgurs Nötk., Palzmar, Serbigal, (mit ì 2 ) A. - Laitzen, Alswig, Baltinow, Schwanb., Kr., Mahlup, Mar., N. - Rosen, = bulis">zvir̃bulis, der Sperling Lems., Oppek. und Serben n. U., Aahof, Smilten, žīgurs Marienhausen; žīgurs Oberl. n. U., der Storch: žīgurs lien paspārnē BW. 12933, 1. tâ sabēga sveši ļaudis kâ žīguri (Var.: žvīguri, zvirbuļi) paspārnē 19043 var. viens žīgurs zemē nekrītuot bez dieva kunga ziņas Dietz. Vgl. zigurs.

Avots: ME IV, 813


zīle

II zīle,

1): mit ì N.-Peb., mit ĩ Dobl., Morizberg, Ramkau, mit ì 2 Oknist, mit î 2 Breslau, Iw., Orellen, Stenden, Wirginalen; Demin. zīliņa BW. 14212, 5 var. kâ zīlīte uozuolā 14212;

2): zīļu krê̦slā Janš. Paipala 4;

3): me̦lna z. kaķa acs ... duobumā A. Upītis Pirmā nakts 6;

4): zìlīte 2 Linden in Kurl. "burbulis". Zum ī in li. gylė s. Specht KZ. LXVI, 56 and 224.

Avots: EH II, 809


zināt

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723


zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727


zlaukts

I zlaukts (li. žlaũktas "однодонная красная кадь с дырою во днѣ" bei Būga PФB. LXVI, 254) Lubn. n. BielU., Oberkurl., Infl., Bolwen, Saikava, Wessen, Zaļmuiža, (mit àu 2 ) Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Warkl., Zvirgzdine, zlauts Lubn., Etn. II, 81, ein trogartiger Seihbottich: ar zlauktu alus bija labāks nekâ ar kubulu Gr. - Buschh.; "= slaukts" Warkh. (mit àu 2 ), Wessen. Wohl nebst pazlau(k)ts zur Wurzel von zlaugzna (s. Būga l. c. und Tiž. I, 396, sowie LM. IV, 434); zur Nebenform zlauts vgl. brau[k]tuve u. a. Le. Gr. 174.

Avots: ME IV, 746


žvankstēt

žvankstêt,

1) dumpf schallen, tönen
Lemsal (mit an̂ 2 ): puikas svaida akmeņus, ka žvañkst vien Bauske. aizkrīt bultas žvankstē̦damas Vēr. II, 540. žvankstē̦damas sasitās... vaŗa bārkstis Domas I, 56. gaiss žvinkst un žvankst Pas. VI, 280. pannas žvankst krītuot uz ķieģeļiem Bers.;

2) Unsinn, dummes Zeug sprechen, faseln, schwatzen
Bers., Kl. - Salwen, Frauenb., Lubn., Mitau, (mit ) Bauske, A. - Ottenhof, Ruj., Rutzau, N. - Salis, (mit an̂ ) Adl., AP., C., Erlaa, Gr. - Buschhof, Heidenfeld, Kalz., A. - Laitzen, Meiran, Oknist, Prl., Saikava, Selsau, Sessau, Sessw., Sonnaxt, (mit an` 2 ) Lemsal, Schnehpeln, viel, schnell und unaufhörlich sprechen Bixten (mit ), viel schelten Stockm. ("mit àn 2 "), N. - Bartau (mit an̂ 2 ), unaufhörlich (bis zum Überdruss Bers.), mit singender Stimme sprechen Vīt., sich wiederholend sprechen Nötk. (mit an̂ ); (grundlos) bellen Bers., Sessau (suns žvan̂kstēja visu nakti C., Saikava); "widersprechen" Trik. - Vgl. zvankstêt und švankstêt.

Avots: ME IV, 842


žvarkstenis

žvar̃kstenis Jürg., ein lärmendes Spielzeug (grabulis

1): kaķis ar mazu... žvarksteni astes galā, kuŗu tur ruotādamies piesējuši bē̦rni Latv.

Avots: ME IV, 842


žvīgurs

I žvīgurs U., A. - Laitzen, Ramkau, Stom., Tirsen, (mit ĩ ) C., Gotthardsberg, Nötk., Serben, Smilten, Wesselshof, ("selten") Plm., (mit ì 2 ) Adl., Golg., = zvīgurs, žīgurs, bulis">zvirbulis, der Sperling: kâ žvīguri kaņupēs BW. 14215 (ähnlich 19043 var.). žvīgurs, nebēdnis, čirkst Tirzm.

Avots: ME IV, 847