Paplašinātā meklēšana

‡ àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

‡ àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31

‡ àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34

‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

‡ àizskārst (wo?) "voraussehen; erfassen": nevarēja tuo lietu aizskārst.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

‡ àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

‡ aîzvêrst ² Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.

Avots: EH I, 63

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

‡ apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72

apbãrstît (li. apbarstýti), bestreuen, überschütten: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 76

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,

1) sich besudeln;

2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.

Avots: ME I, 81

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82

‡ apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80

‡ apkar̂st, ein wenig (ringsum) heiss werden (perfektiv): ūdens jau apkarsis.

Avots: EH I, 90

‡ apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91

‡ apķar̂stît, = apķer̂stît: a. maizi Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 96

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96

‡ apmirst (li. apmiršti) Für. I (unter mirst), = àizmirst, vergessen.

Avots: EH I, 102

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]

Avots: ME I, 111

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

apvḕrst,

1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 126

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126

ãrste, ‡

2) die Arztin.

Avots: EH I, 195

ãrste [aus mnd. arste], comm., jetzt meist ãrsts, der Arzt.

Avots: ME I, 244

‡ ãrstene, die Ärztin Pas. VIII, 288.

Avots: EH I, 195

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

‡ II ā`rstêt ² Auleja "tramdīt": guovis viena uotra ārstē (jagen elnander, stossen einander mit den Hörnern).

Avots: EH I, 195

ãrstniecĩba ,* die medizinische Wissenschaft; ãrstniecisks *, medizinisch: ārstnieciski raksti, jautājumi. ãrstnieks, der Arzt, der Kurpfuscher Etn. II, 165.

Avots: ME I, 244

‡ atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134

atcìrst, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) abhauen: a. pirkstu.

Avots: EH I, 137

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

atdur̃stît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: adatu.

Avots: ME I, 154

‡ atdzìrst ² (li. atgir̃sti) Oknist "=izdzirst, zu hören bekommen: es tik nuo ļaudīm atdzirdu, ka tavs brālis miris.

Avots: EH I, 140

atḕrst, ‡

2) = aterzt: suns atêrdis ² zuobus Dunika.

Avots: EH I, 141

atḕrst, tr., auftrennen U. [auch in Wolmar].

Avots: ME I, 157

‡ atkar̂st erkalten Meselau: ūdens atkarsis.

Avots: EH I, 146

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147

atkā`rst Spr., das Kämmen der Wolle beenden [Wandsen].

Avots: ME I, 166

atkùrst ² (I s. prs. atkùrstu ² "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),

1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;

2) (praet. atkùrsu ² ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.

Avots: EH I, 151

atkùrst ² (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169

[atpir̂stiês, zur Genüge furzen: atsapirda kumeliņš, pretim kalnu te̦cē̦dams BW. 34452 var.]

Avots: ME I, 181

‡ atsêrstiês ² Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164

atskãrst: mit âr ² auch Karls., Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 166

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

atšķḕrst, tr., öffnen, sezieren: nuokautu luopu.

Avots: ME I, 201

‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),

1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;

2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.

Avots: EH I, 174

‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174

‡ attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177

‡ atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211

bārstaļa, jem., der alles ausstreut Lub.

Avots: ME I, 274

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

bārstes,

3): 33971 zu ersetzen durch 33971. 2 var, bārstes Drobbusch "= bārkstis".

Avots: EH I, 209

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274

bãrstît: auch Salis.

Avots: EH I, 209

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

[bãrstli Prawingen, Stelp. "allerlei Abfälle, die man den Hühnern als Futter ausstreut"].

Avots: ME I, 274

‡ bā`rsts ² PV., gleichbedeutend mit dem übüchern pabārsts (unter pabari).

Avots: EH I, 209

‡ bẽ̦staki Kl.-Roop "die Reichen".

Avots: EH I, 217

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291

‡ blerst Karls. "?"

Avots: EH I, 228

‡ blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ ² ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231

‡ blur̂stiķis ² Allendorf "ķĩselis".

Avots: EH I, 231

‡ burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354

burstelēt, - ēju, zaubern, hexen, Zauberei treiben Etn. III, 161.

Avots: ME I, 354

burstīšanās, das Hexen, das Zaubern Konv. ² 3461.

Avots: ME I, 354

četrstāvu nams, ein vierstöckiges Haus.

Avots: ME I, 411

četrstīgu kuokle, eine viersaitige Harfe.

Avots: ME I, 411

četrstùrains, viereckig: mājiņa bija četrstūraina Stari I, 323.

Avots: ME I, 411

četrstùris, das Viereck.

Avots: ME I, 411

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cirstains, = cirtains 1: cirstaini mati Seibolt.

Avots: ME I, 387

čirstaklis,

1) Schnepper zum Aderlassen
Mag. XIII, 2, 40;

2) čir̃staklis, die am Kopfende nach oben verlängerten Füsse eines Bettes, die oben durch eine zum Aufhängen von Kleidern dienende Stange verbunden sind Stuhrhof.]

Avots: ME I, 415

[cirste, = cirta 1: viņam mati cirstēs (in Livl. gehört).]

Avots: ME I, 387

II cir̃ste Doblen "kulstāmā linu sauja".

Avots: EH I, 274

cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.

Avots: ME I, 387

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

[dacìrst Drsth., hauend hinzufügen: dacērt vēl, juo ass vēl nav pilna!]

Avots: ME I, 429

‡ dakā`rst ² Auleja, ganz reif werden: rudzi, mieži jau dakārsuši.

Avots: EH I, 303

[dakā`rst Drsth., (Wolle) tockend hinzufügen: d. vēl drusku vilnas, lai gruozs pilns.]

Avots: ME I, 433

[dē̦rsts (gespr. dārsts) Adsel, = dē̦sts.]

Avots: ME I, 464

dìrst: vielleicht nebst li. deržti, der̃kti "cacare" zur Wurzel dher- in lat. foria "Durchfall" bei Walde Lat. etym. Wrtb. ³

Avots: EH I, 322

dìrst, dìrsu, dìršu, (dìrstu U.) od. dìrsnu PS., dìrsu, scheissen. nevar gatavu dirst, das ist so schnell nicht gemacht U. [nav ne˙kā dirst U., er hat nichts zu essen. Nach Persson BB. XIX, 283 und Fick Wrtb. III ^4, 157 zu ae. tord "Mist, Kot," mhd. zurch "Kot." Anders (zu gr. δρόσος "Tau" u. a.) Fick Wrtb. I ^4, 455, Prellwitz Wrtb ^2. 122, Schrijnen KZ. XLII, 105.]

Avots: ME I, 470

‡ dižskur̃stenis (aus Nordwest-Kurl.), der Mantelschornstein.

Avots: EH I, 324

dur̃steklis C., durstīklis Karls., ein Stechmittel, Harpune Konv. 55: tie durstekļus gan te, gan citā vietā grūda A. XVI, 405. S. auch durteknis.

Kļūdu labojums:
Konv. 55 = Konv. ² 55

Avots: ME I, 519

‡ durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344

durstîgs, stachelig, stechend.

Avots: ME I, 519

dur̃stît, Refl. -tiês,

2): auch Bērzgale, Fest.

Avots: EH I, 344

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

dzìrst ² [Lis,, Warkh., dzir̂st ² Nigr., li. gir̃sti], -stu, -du, vernehmen, hören: lācis, naudas skaņu dzirdis, palika nemierīgs LP. VI, 171. Gew. in Zstz., so namentlich mit iz-. [Zu dzìrdêt.]

Avots: ME I, 555

‡ *džirstît, erschlossen aus sadžitstît.

Avots: EH I, 366

ē̦rst: auch (mit êr ² ) NB., Seyershof.

Avots: EH I, 373

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. ² 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576

ērste, = ārste Etn. III, 92.

Avots: ME I, 576

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607

‡ gaŗstīpu(s), = gaŗšļaũku: likās gaŗstīpu Pas. XI, 323. gaŗstīpus gulējuse Janš. Līgava I, 468 (ähnlich 301). Zu stìept?

Avots: EH I, 386

‡ gaŗstīpu(s), = gaŗšļaũku: likās gaŗstīpu Pas. XI, 323. gaŗstīpus gulējuse Janš. Līgava I, 468 (ähnlich 301). Zu stìept?

Avots: EH I, 386

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

ģerstele, Backbrett Elv. [Aus mnd. gerstel "das Brett, auf welchem das Brot in den Ofen geschoben wird zum Gasseln".]

Avots: ME I, 697

ģērstelêt: aus nd. gersteln, s. Zēvers IMM. 1928 II, 305.

Avots: EH I, 426

ģērstelêt, -ẽju "?": atne̦s man kuoka sviestu, ģē̦rste̦lē̦tu pūra maizi BW. 13250, 36. [Zu mnd. gerstel "Quast, den die Bäcker gebrauchen, um damit die obere Seite des Brotes glatt zu streichen und zu firnissen"?]

Avots: ME I, 698

I gùrste,

1): mit ur̂ ² Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti ² Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes ² ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421

II gur̂ste ² , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684

gurstêtiês U., in Mattigkeit vergehen, verscheiden.

Avots: ME I, 684

ìebãrstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens (hin)eingestreut werden: sukurā iebārstījušies milti.

Avots: EH I, 503

ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. ² 749.

Avots: ME II, 3

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

[ìecirstît, wiederholt od. an mehreren Stellen einhauen, anhauen: gaļu, kuoku Lis.]

Avots: ME II, 7

[ìedirst, hinein -, hereinscheissen.]

Avots: ME II, 9

ìedur̃stît, wiederholt herein -, hineinstecken.

Avots: ME II, 11

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. - tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. ² 743.

Avots: ME II, 25

[II ìekar̂st, reif zu werden anfangen: uogas jau iekarsušas Bauske.]

Avots: ME II, 25

[ìekā`rst, trockend (Wolle) hineintun: iek. vilnu kārstuvī C.]

Avots: ME II, 27

‡ ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519

[iekurstīt L., tr., einheizen.]

Avots: ME II, 32

[ìepir̂st, hineinfurzen: kuo māte (pūrā) iepirduse, tuo meita izpirduse BW. 35325.]

Avots: ME II, 51

ìesḕrst, als Gast hereinkommen, hineingehen: nuo kurienes ne stars tai sirdī neiesērsa MWM. VIII, 84.

Avots: ME II, 63

ìesir̂st, - stu, - du, auch refl. - tiês, zornig, böse werden: upīte iesirdusi čaluo MWM. VIII, 289. vīrs neiesirdās JR. VII, 73.

Avots: ME II, 63

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63

ìešķḕrst, die Eingeweide herauszunehmen beginnen Spr.

Avots: ME II, 76

[ìešķirstît, wiederhllt blättern: iešķirstīta grāmata.]

Avots: ME II, 77

ìesũrstêtiês, plötzlich anfangen zu schmerzen Karls., [Salis].

Avots: ME II, 75

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

[ìetvar̂stît Lis., für sich (fangend) erlangen, nach etw. haschen: kungu ķē̦rāji Ķemeŗuos ietvarsta īrniekus.]

Avots: ME II, 84

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

ìevērstiês, bemerken, wahrnehmen: ieveries, sveša māte, kur nāk mani bāleliņi BW. 18983.

Avots: ME II, 88

ìevḕrsties, - šuôs, - suôs, sich einfinden, sich einschleichen: nezāles labībā viegli ievēršas Kand.

Avots: ME II, 88

[ievērstīties L. "sich eindrehen."]

Avots: ME II, 88

ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,

1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st ² (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;

2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;

[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]

Avots: ME II, 89

irstiês, prt. -suôs, -ĩjuôs, sich ärgern, zürnen (bes. in der Zstz. mit sa-): vai tad tu nu atkal irsies kâ dusmu pūce Naud. [Zu li. aršýtis "zornwütig toben"?]

Avots: ME I, 710

[ir̃stinât Ruj., auftrennen (eine Naht).]

Avots: ME I, 710

ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.

Avots: ME I, 710

izãrstêt, tr., vollig heilen, wiederherstellen: ve̦se̦ls lē̦ti izārstēt, paēdis lē̦ti paēdināt.

Avots: ME I, 714

izbārstas (li. ìšbarstos. "розсыпь"), etw. Angestreutes.

Avots: ME I, 715

‡ izbārstelêt Wolm. u. a., wiederholt ein wenig ausstreuen.

Avots: EH I, 433

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715

izcìrst, ‡

3) i. sìenu AP., = uzcìrst 6 sìenu: jau divreiz (sìenu) izcirtām, bet vēl būs reiz jācē̦rt; ‡

4) i. gaisā, (aus etwas) emporschleudern:
laiva tapa tīri stāvus izcirsta gaisā Janš. Tie, kas uz ūdens 14. Refl. -tiês, ‡

4) i. cauri, sich durchhauen:
i. biezajam... me˛am cauri Pas. IV, 410; ‡

5) unwillkürlich ausgehauen werden:
dažā vietā izcē̦rtas ruobi Jürg., Kaltenbr.

Avots: EH I, 438

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722

izdìrst, Refl. -tiês. auch Anekd. IV, 335

Avots: EH I, 442

[izdìrst, tr., kackend (aus dem Magen) entfernen. Refl. - tiês, zur Genüge kacken.]

Avots: ME I, 728

[izdur̃stît (li. išdùrstyti), wiederholt ausstechen. Refl. - tiês, zur Genüge ausstechen.]

Avots: ME I, 729

izdzìrst: izdzirst, ka mēs tur e̦sam Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sonnaxt u. a. ‡ Refl. -tiês, vernehmbar, bekannt werden Auleja: ar laiku izdzirsies, kas tiê dega.

Avots: EH I, 445

izdzìrst, s. izdzirdēt.

Avots: ME I, 732

izḕrst, tr., auftrennen, austrennen: šuvekli AP., SAlisb., Adsel, [Wolm.].

Avots: ME I, 735

izkar̂st, ‡ Refl. -tiês; sich gehörig erhitzen: visi šuodien e̦suot tâ izkarsušies (bei heissem Wetter) Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 876.

Avots: EH I, 453

izkar̂st, gehörig heiss werden: zeme labi izkarsusi.

Avots: ME I, 748

izkãrst PS., [izkā`rst ² Erlaa], = izkãst, ausseihen: pienu.

Avots: ME I, 750

izkā`rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750

I izkā`rst, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455

‡ III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

‡ izķar̂stît; viederholt herausgreifen, -haschen Dunika. Refl. -tiês nach Herzenslust (zur Genüge) haschen, (aus)greifen.

Avots: EH I, 460

izķḕrkt, einen quarrenden Laut ausstossen, ein unangenehmes Geschrei hervorbringen: viņš izķē̦rc arī citiem putniem pakaļ, ahmt nach Konv. ² 1996. Refl. - tiês, zur Genüge schreien: nu izķērcies arī labi Serb.

Avots: ME I, 759

‡ izķer̂stît ² Seyershof, = ‡ izķar̂stît.

Avots: EH I, 460

‡ izkur̃stît Dunika, heizend verbrauchen: i. visus žagarus.

Avots: EH I, 459

‡ izmirst Setzen,

1) der Vergessenheit anheimgeben;

2) "total aus dem Gedächtnis entschwinden"
(?).

Avots: EH I, 466

[iznārstuôtiês, laichen Wid.]

Avots: ME I, 775

iznḕrst, ‡ Refl. -tiês, laichen (perfektiv): lieluos asarus ni˙kas nere̦dz; kur jie iznēršas Auleja.

Avots: EH I, 468

iznḕrst (li. išner̃šti), intr., aufhören zu laichen: ledenes jau iznē̦rsušas Austr.

Avots: ME I, 776

‡ izpā`rstît N.-Peb. "zerstreuen": bē̦rni izpārstījuši spalus.

Avots: EH I, 470

[izpir̂st, ausfurzen: kuo tā māte iepirduse, tuo tā meita izpirduse BW. 35325. Refl. -tiês, zur Genüge furzen.]

Avots: ME I, 780

‡ izsḕrst, Ermes, Trik., Wolm., (eine Reihe von Personen)als Gastbesuchen: i. visus radus.

Avots: EH I, 479

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796

izšķḕrst,

2): tik˙pat daudz... dē̦ls izšķērdis Pas. X, 389 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 485

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811

‡ izšķirstinât, auseinandersprefzen: pirkstus drausmīgi izšķirstināja Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 485

izšķir̃stît (li. išskìrtyti), wiederholt aussondern, auseinanderbiegen, durchblättern: izšķirstīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129. tē̦vs izšķirstīja rakstus MWM. VIII, 6.

Avots: ME I, 811

izšķùrstît ² [Kl.], Mar., = izšķirstīt: izšķurstīju bē̦rzu birzi pa vienam bērziņam BW. 27136 var. [izšķ. visu grāmutu Kl.]

Avots: ME I, 812

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808

‡ iztirst, = izknãbât, wie ein Vogel aushacken Für. I.

Avots: EH I, 490

[iztvar̂stît,

1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;

2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;

3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]

Avots: ME I, 822

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

izver̂st: putra izverda pār puoda malu AP., N.- Peb.

Avots: EH I, 495

izver̂st, - ve̦rdu, - verdu, intr., hervorquellen, herausstürzen: dūmi mutuļiem izverda nuo skursteņa Bers., [Salis, Nötk.].

Avots: ME I, 827

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

‡ II izvêrst ² (praet. -du) Ruj., hinaus-, herausfliessen machen.

Avots: EH I, 495

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. ² 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830

I izvìrst,

1): izvirtis tāds gaŗš gaŗš Heidenfeld. (viņiem) par jaunekļiem izvirstuot Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 14;

2): cilvēks ... izvirst luopā Janš. Mežv. ļ. II, 314; ‡

3) herausfallen:
skutuls meitai izvirta nuo ruoku Dunika, Rutzau; "birt" PlKur.

Avots: EH I, 496

‡ II izvir̂st ² Ruj., Pracs. -ve̦rd, Praet. -virda "iztecêt".

Avots: EH I, 496

‡ kamèrst ² Sonnaxt, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

‡ kamḕrst ² Sonnaxt, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

I kar̂st,

1): drē̦gna labība karst Oknist n. FBR. XV, 194; ‡

3) schmerzen:
zuobi karst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Zahn").

Avots: EH I, 589

I kar̂st, - stu, - su, intr.,

1) heiss werden, heiss sein, von der Hitze rot werden:
viņas acīs lūkuojuoties, puisim karsa sirds JR. IV, 75. lai nebītuos, vai līst, vai salst, vai karst Rainis;

2) fig., warm werden, entbrennen, sich sehnen:
tik krūtis karst siltajai saulei līdz Poruk. tuomē̦r pēc nebijušā karst viņa sirds Vēr. I, 297. [Nebst kar̂sts, kar̂sêt, ce̦ri (s. dies) zu li. kárštas "heiss", ker̃štas "Zorn", kiršti "zornig werden", ahd. harsta "Röstpfanne", gaharstit "geröstet" u. a., s. Pictet KZ. IV, 359, Leskien Abl. 332, Walde Wrtb. ² 129 f. unter carbo, Zupitza Germ. Gutt. 114, Petersson KZ. XLVII, 278 f.]

Avots: ME II, 164

II karst: "Zb. XVIII, 430" ME. II, 164 zu streichen (weil mit ā zu lesen!).

Avots: EH I, 589

II karst od. kārst, - stu, - su (li. káršti, - štu, - šau "созрѣвать, старѣть"), intr., altern, reif werden: ļaudis drīz aug, drīz kārst U. uogas karst Bers., Zb. XVIII, 430. [Zu ai. kṛš`á-ḥ "abgemagert, schwächlich", kṛš`yati "magert ab", an. horr "Magerkeit", čech. krsati "abnehmen (intr.)" zakrslý strom "verkrümmerter Baum" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 670.]

Avots: ME II, 164

I kā`rst, ‡

4) reinigend schrapen
Salis: ar ve̦cu kārstavu kārš zirgus; ‡

5) "hecheln, verhunzen, losziehen über jem."
BielU. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) tocken (kämmeln) lassen Kaltenbr.: šī vilna labi kāršas.

Avots: EH I, 603

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. ² 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III ⁴ . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198

II kā`rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.

Avots: EH I, 603

II kā`rst ² - stu, - u, [reif werden Kreuzb., Warkl.]; s. karst II.

Avots: ME II, 198, 199

III kãrst: auch Doblen, Wainsel, (mit à ² ) Linden in Kuri.

Avots: EH I, 604

[III kãrst Salis, Ruj., Mesoten, = kãst.]

Avots: ME II, 199

‡ *IV kārst, zu erschliessen aus ‡ àizkārst.

Avots: EH I, 604

karstaknis, [=kārstāklis]: guovi uzšķē̦rduši, pie kam atraduši, ka tâ sauktais karstaknis (grāmatiņas) bijis pa·visam satrunējis Tēv.

Avots: ME II, 164

kar̂stans: auch (mit an) AP.: vēl vajaga labi kure̦nāt: vēl ūdens k. vie[n] ir.

Avots: EH I, 589

[kar̂stans, ein wenig heiss Alswig. - Das zweite a kann hier aus e, entstanden sein.]

Avots: ME II, 164

‡ kā`rstar̂pe ² Auleja, = ‡ kãjstar̂pe.

Avots: EH I, 604

kar̂stasinîgs ,* heissblütig Stari I, 316.

Avots: ME II, 164

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [kā`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], kā`rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben kā`rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199

‡ kârstaviņas ² Seyershof, in einer Maschine gekämmelte Wolle.

Avots: EH I, 604

‡ kā`rstavītis ² Linden in Kurl., = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

‡ kârstavĩtis ² AP., = kā`rstava.

Avots: EH I, 604

kãrstavs: auch Wainsel n. FBR. XIV, 85.

Avots: EH I, 604

‡ kârstavs ² Salis, eine Rolle gekämmelter Wolle: nuo viena ielikuma iztaisa divi kārstaviņi.

Avots: EH I, 604

kãrstavs [Salis], kãrstuvis Ekau, [kārstava U.], ein Stück Zeug zum Durchseihen von Milch und anderer Flüssigkeit Linden. Vgl. kãrst 3.

Avots: ME II, 199

kar̂stdabis, ein sanguinischer Mengsch: karstdabis ātri saskaišas Ahs.

Avots: ME II, 164

‡ kā`rstê̦gs ² KatrE., der Magen (?) eines Pferdes: zirgam vē̦de̦rā e̦suot k., acains kâ grāmatnieks.

Avots: EH I, 604

kãrstekļi, Spinngewebe N. - Schwanb., [kãrstêkļi Trik., kārstekņi Bers.] Zu kãrstīt.

Avots: ME II, 199

[kā`rsteklis ² Lis., Warkl., ein aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME II, 199

‡ II kārsteklis, "ein ganz nachlässig gemachter Zaun" (?): tāds k. nav ne˙kāds aiz žuogs tādiem nezvē̦riem PV.

Avots: EH I, 604

kārstekņi (unter kãrstekļi): auch Lubn.

Avots: EH I, 604

kārstekņi, Spinngewebe Caunītis. [Wohl zu kãrt.]

Avots: ME II, 199

kārsteknis N. - Peb., Barbern, = kārstava (auch zum Hecheln von Flachs gebraucht).

Avots: ME II, 199

‡ karsteņa Kr. Rositten n. Ulanowska Łotysze 14, der Typhus.

Avots: EH I, 589

[kârsteve ² Wandsen, Dond., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 199

‡ II kãrsteve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kā`rstevis ² : auch Gr.-Buschh., n. FBR. XII, 72, Sonnaxt.

Avots: EH I, 604

[kā`rstevis <sup>2</sup> Kreuzb., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 199

kar̂stgalˆvis, der Hitzkopf: ieduomīgais karstgalvis A. XII, 201. karstgalvis paliek ātri dusmīgs Ahs.

Avots: ME II, 164

kar̂stgriba,

1) die Begierde, Gier;

2) der Hitzkopf
Bers., Ar., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 164

‡ kar̂stgribîgs M. 3, gierig.

Avots: EH I, 589

[karstĩba, die Heftigkeit, Hitze, Gier Wid.]

Avots: ME II, 164

kar̂stîgs ² [Ruj., hitzig: k. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 164

‡ kārstiklis A.-Schwanb., = kā`rsteklis ² .

Avots: EH I, 604

kar̂stin, zur Verstärkung von kar̂sts und kar̂st I: karstin karsta vēlēšanās Vēr. II, 1251. galva tam karstin karsa Poruk.

Avots: ME II, 164

‡ karstinât, erhitzen Diet.

Avots: EH I, 589

‡ I kar̂stine Pilda, Warkl., das Fieber.

Avots: EH I, 589

kar̂stinis, das Fieber Warkl., [Wessen, Memelshof], Aknīste. [Vgl. li. kar̃štinis "лихорадочный", kar̃štinė "Nervenfieber".]

Avots: ME II, 164

[kar̂stins Bers., ein wenig heiss.]

Avots: ME II, 164

[karstît (Druckfehler?) U., = ķarstît (sonst nur ķarstît belegt). Refl. kar̂stîtiês Wolmarshof, Trik., Bers., wiederholt nach etwas greifen. - Zu kãrstît II, aizkar̂t, ķer̂t.]

Avots: ME II, 164

I kãrstît,

1): suns mēli kā`rsta ² Gr.-Buschh.;

3): čūska . . . galvu vien karsta pēc ē̦rglē̦niem (langt mit dem Kopfe nach . . .)
Pas. II, 109. Refl. -tiês: auch Segew. (vom Haar); herniederrieseln; sich irgendwohin oder über etwas neigen Segew.

Avots: EH I, 604

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199

II kãrrstît: auch Frauenb.

Avots: EH I, 604

[II kãrstît Durben, nehmen, greifen nach: kuox tu kārsti visādus niekus? Zu karstît.]

Avots: ME II, 199

ķar̂stît: auch Kaltenbr., Nikrazen, Oknist, Saikava, Schnehpeln, Stenden: putrā ķiļķinus ķarstām Oknat.

Avots: EH I, 691

ķar̂stît Nigr., [Dunika], Dond., Ahs., Spr., Lautb., Kand., -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķer̂t, wiederholt haschen, greifen: puiši ķarsta meitas. Refl. -tiês, haschen, greifen, ausgreifen Ahs.: neķarsties gar svešu mantu Nigr. nu nāksi tik tu man klāt, ķarstīsies tu ap mani, tad es tev nagus atsitīšu RA. lūdzamas, kūmiņas, neķarstāties, lai mūsu pādīte neķarstās BW. 1557. [Mit ķ- statt k- wohl nach ķer̂t ; vgl. auch ķer̂stît.]

Avots: ME II, 356

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604

kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]

Avots: ME II, 199

‡ kar̂stmanis, ein Hitzkopf Diet.

Avots: EH I, 590

‡ karstuone Lettg., Fieber.

Avots: EH I, 590

kar̂stuonis A. XVI, 500, Bers., = karsuonis, das Fieber. [Nach Für. I - "hitzkrank": šuo gadu daudz gulēja karstuoņi, dies Jahr haben sehr viele an der Hitze gelegen.]

Avots: ME II, 165

‡ kar̂stprātîgs M. 518, reizbar.

Avots: EH I, 590

kar̂stputra: vīrs, kas ir neticīgs un k. Dünsb. Vilis. un M. 6.

Avots: EH I, 590

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164

kar̂sts,

2): bija pats karstākais darba laiks Janš. Dzimtene II ² , 46.

Avots: EH I, 590

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

kā`rsts: auch Kaltenbr. (auch zum Getreidetrocknen), KatrE., Nautrēni, Nötk., (auch zum Kleetrocknen) Oknist. "kā`rsls" ME. II, 199 b durch "kā`rsls 1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 604

kā`rsts AP., Bers. [N. - Peb., Kl.], Selb., linkārsts <sup>2</sup> Lub., = kā`rsls.

Avots: ME II, 199

‡ ķarsts (mit hochle, a aus e, ?) PV. "kas karstās".

Avots: EH I, 691

‡ ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

kar̂stums,

1): vasaras karstumiņu BW. 31303; Plur. karstumi, das Fieber
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Dunika, Frauenb., Libau: viņai bij lieli k. Frauenb.

Avots: EH I, 590

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

‡ karstūne "eine hitzige Krankheit" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 590

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â ² ) Frauenb., plur. kârstuves ² Dunika.

Avots: EH I, 604

‡ II kãrstuve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā`r ² und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604

II kãrstuvis (unter kãrstavs): auch (mit ā`r ) N.-WohIIahrt.

Avots: EH I, 604

‡ ķe̦r̂stakla Smilt.,

1) wer nach allem zu haschen pflegt;

2) eine nicht ganz zuverlässige weibliche Person:
tās citas tik tādas ķe̦rstaklas Seibolt Mājas naids 15.

Avots: EH I, 697

‡ ķe̦rstala PV. "grābsts; kas ķe̦rstās ar meitām".

Avots: EH I, 697

‡ ķe̦r̂stalêt PV., dann und wann zu ergreifen (fangen) suchen.

Avots: EH I, 697

‡ ķe̦rstelêtiês Bērzgale, wiederholt um sich greifen: ķ. sev ap ausīm.

Avots: EH I, 697

ķe̦r̂stîgs, haschend, zugreifend: ne̦rvōzi ķerstīga viņa ģērbās AU. ķe̦rstīgu, steigā neveiklu ruoku viņa atrāva durvis AU.

Avots: ME II, 369

‡ ķerstikla Latv. Av. n. Diet. "ein Zwinger, Verliess".

Avots: EH I, 697

ķērstiņa,

1) eine Hexe:
kūtīs gājušas raganas burt vis˙vairāk pa naktīm; iedamas tās sacījušas: "dievs palīdz, guosniņas! vai gaidāt ķērstiņas?" LP. VII, 534;

2) ein Beiname des Eichörnchens:
vāverīt, ķerstiņa MWM. I, 125.

Avots: ME II, 376, 377

ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ ² ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ ² ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.

Avots: EH I, 697

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

ķe̦rstlaka - anscheinend tehlerhaft für ‡ ķe̦r̂stakla (s. dies) und daher ME. II, 369 zu streichen!

Avots: EH I, 697

ķe̦rstlaka [?], Windbeutel, eine unzuverlässige Person: zinu, ka tik uz tevi vari palaisties ; tās citas tik tādas ķe̦rstlakas Seibolt.

Avots: ME II, 369

‡ ķe̦r̂sts PV., = ‡ ke̦rstala.

Avots: EH I, 697

‡ ķìrstakls ² (mit a aus e, ?) Linden in Kurl., = ķir̃stuvis. Aus li. kirstẽklis.

Avots: EH I, 704

ķir̃stuvis, ein Aderlasseisen Grunh., Gr. - Sessau. Aus li. kirstùvas dass.

Avots: ME II, 385

kùrst, -stu, -tu, intr., aufhören, sich, beruhigen: vai tu kurtīsi, vai nekurtīsi? AP., Aps., Lub. [Vgl. auch atkurst und izkurst.]

Avots: ME II, 326

‡ *II kurst, zu erschliessen aus atkùrst ² ‡ 3 (so zu lesen oben S. 151 statt."2)").

Avots: EH I, 679

‡ III kurst Alschw., Wandsen "=kur̃têt": kartupeļi sāk k.

Avots: EH I, 679

*IV kurst, zu erschliessen aus àizkurst.

Avots: EH I, 679

kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,

1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;

2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.

Avots: ME II, 326

‡ kur̂sts ² Salis, ein Wäldchen (meža pudurītis): meža kurstiņš. Wohl aus estn. kurst "Bündel".

Avots: EH I, 679

‡ *kvērst, zu erschliessen aus nùokvērsis.

Avots: EH I, 690

lam̃bārts, lam̃bãts C., lamburts Lub., lam̃puõsts Peb.,

1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;

2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;

3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]

Avots: ME II, 417, 418

linkārsts, s. ME. II, 199 unter kā`rsts.

Avots: EH I, 743

luõpãrstniẽcĩba,* die Veterinärkunde.

Avots: ME II, 527

luõpãrsts, der Veterinärarzt.

Avots: ME II, 527

ļorstaks, ein schmutziger, zerlumpter Vlensch Adsel; [ļorstaks"kaut kas šķidrs, nenuoteikts" (von Kieidern od. Menschen) Neu-Laitzen. Mit hochle, o resp. a aus a resp. e̦?]

Avots: ME II, 541

‡ mārstît "?": Mārcis atturīgi mārstīja ruokas Sārts. Daugava 1934, S. 800. Vgl. marstîtiês.

Avots: EH I, 793

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564

mar̂sts [Bers., Fest.] "kas marstās 1"Etn IV, 145; [ "kas niekuojas, nedarbojas nuopietni" Meselau.]

Avots: ME II, 564

mìrst, ‡ Refl. -tiês, = àizmirstiês: viss mìrstas ² ; ni·kā nepieminu Zvirgzdine. mirstas man; kaida diena ebenda. tâ kâ mir̂stas ² kas nedarīts Ramkau, es scheint (mir), als ob ich etwas zu tun vergessen habe.

Avots: EH I, 818

mìrst PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., mir̂st ² Dond., Dunika (li. mir̃šti), mir̃st Baar n. Bl., Salis, Lautb., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], -stu, -su, tr., vergessen: tuo mirsdams neaizmirsīšu Smilt., Lub., Bers. Gew. nur in der Zstz. mit àiz- und pìe- s. àizmirst.

Avots: ME II, 634

mir̃stams: mirstami cilvē̦ki Lng.

Avots: EH I, 818

mir̃stams, [mìrstams C.], Part. praes. von mir̃t, sterblich: visi cilvē̦ki mirstami. Zur Verstärkung von mirt: mirstiet, ļaudis, mirstamuo! BW. 27657. mirstamas cisas od. mirstama gulta, das Sterbebett; mirstama diena, der Sterbe-, Todestag; mirstamas drēbes, das Sterbekleid; mirstams kre̦kls, das Sterbe-, Totenhemd; mirstams palags, das Leichentuch (eig. das Sterbelaken); mirstamais laiks, die Sterbezeit, die Todes-, Sterbestunde; mirstamais un dzīvības ūdens, das Wasser des Todes und des Lebens. pienāca mirstamais brīdis LP. VII, 133. lūdzies, lai atvē̦l mirstamuos pātarus (Sterbegebet) nuoskaitīt V, 267.

Avots: ME II, 634

mir̃stĩba ,* die Sterblichkeit: uz laukiem ievē̦ruojami liela bē̦rnu mirstība.

Avots: ME II, 634

mir̃stîgs, [mìrstîgs C.], sterblich: visi cilvē̦ki mirstīgi.

Avots: ME II, 634

nâcìrste, nāciris, ņâcìrksne Lub., [nācirksna Bers.], die Kupfershlange RKr. VIII, 101; LP. V, 83. Vgl. nâvcirksne.

Avots: ME II, 698

nārsta (unter nā`rsts ): medņa n. Dobl. n. BielU., Ort der Auerhahnbalz.

Avots: EH II, 8

‡ narste (mit ā zu lesen?) Baltinow "sluoku liduojums pavasaras naktī".

Avots: EH II, 5

nārstekļi, die Stäbe, Spricken im Sprickenzaun Adsel. Anderswo dafür: riķi zediņi; [zu nar̂stît 1?].

Avots: ME II, 701

‡ nârstêt ² Salis, = nā`rstît.

Avots: EH II, 8

nā`rstîgs, geil, frech St., Etn. III, 178.

Avots: ME II, 701

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693

nā`rstît, nārstuôt, oft refl. nā`rstîtiês, nā`rstuôtiês, intr., freqn., laichen, sich begatten: e̦ze̦ra malās zivis nārstuojas Latv. ja februāŗa mēnesī zaķi nārstuojas, tad marta mēnesī brauks ar ragavām Etn. II, 25.

Avots: ME II, 701

ņar̂stît, s. nar̂stît.

Avots: ME II, 896

nārstuôt (unter nā`rstît ), refl. -tiês: pavasarī zivis, čūskas, stirnas nãrstuojas ² Grob.

Avots: EH II, 8

nā`rsts: zivju n. Pilda, Zvirgzdine. zivīm ir nârsti ² Seyershof. reņģes divreiz gadā laiž nārstus Kaugurciems (hier auch ein gen. s. nãr[s]ts: nãr[s]ts laikā reņģe tāda tre̦knāka).

Avots: EH II, 8

nā`rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701

neàizmìrstams, unvergesslich: mūsu neaizmirstamais mācītājs miris.

Avots: ME II, 706

neàizmìrstele: auch AP.

Avots: EH II, 9

neàizmìrstele, neàizmìrstule, Vergissmeinnicht (myosotis palustris).

Avots: ME II, 706

nekar̂sts, nichts heiss: vietnieks nekarsta piena neliktu pie lūpām Blaum.

Avots: ME II, 717

nemir̃stîgs, unsterblich: dvēsele nemirstīga; iegūt nemirstīgu slavu. ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību un sīkstu, nemirstīgu tautību Aus.

Avots: ME II, 723

nḕrst: auch (mit ḕr ² ) Gr: Buschh. n. FBR. XII, 83, Oknist n. FBR. XV, 194, Lubn. n. FBR. XVII 137, Auleja, Kaltenbr., Wessen, (mit êr ² ) Dond., Erwalen.

Avots: EH II, 23

[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst ² Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.

Avots: ME II, 742

‡ nḕ̦rsts ² Oknist, = nā`rsts.

Avots: EH II, 23

nùobãrstît: auzas aizvest uz augsta kalna un n. Pas. VII, 14.

Avots: EH II, 31

nùobārstît (li. nubarstýti "hinabstreuen"], tr., hinabstreuen; wiederholt gründlich bestreuen, ausstreuen: gaļu ar sāli; dārzā celiņus ar smiltīm. Relf. - tiês, sich ausschütten, bestreut werden: baltās smiltis nuobārstās par sarkanuo jaciņu A. XX, 164.

Avots: ME II, 760

nùocìrst [li. nukir̃sti], tr.,

1) abhauen, abhacken, fällen:
kuoku, zarus, spārnus; galvu nuocirst, enthaupten. zuobe̦ns kaklu nenuocirstu BW. 15345;

2) niederhauen, töten:
viņš paņēmis zuobe̦nu, sievu uz pē̦dām nuocirtis LP. VII, 526. Refl. - tiês, von sich selbst abhauen, abhacken: kaut šinī birzē ce̦lmi nuocirstuos! Subst. nùocìršana, das Abhauen, Abhacken; nùocirtums, das Abgehauene, ēglis... pielicis pirkstu pie nuocirtuma un pataisījis atkal ve̦se̦lu LP. IV, 11.

Avots: ME II, 768