Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'art' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'art' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (103)

aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizkart

àizkar̂t: Refl. -tiês,

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31


aizskart

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50


apart

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72


apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75


art

ar̂t: ar̃t Lems., Pernigel, Ruhtern, Salis, Sussikas. arums,

2): par arumu arumiem BW. 23568, 5.

Avots: EH I, 130


art

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141


artasāt

àrtasât 2 Kaltenbr., (Eisen) harten.

Avots: EH I, 130


artava

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130


artava

II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130


artuve

artuve Kalz., die Handhabe des Pfluges.

Avots: EH I, 130


atart

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133


atart

atar̂t [li. atárti], tr., umpflügen: rāceņus Tals.

Avots: ME I, 148



daart

[daar̂t Drsth.,

1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);

2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]

Avots: ME I, 427


daudzkartējs

daũdzkārtējs, vielfältig, häufig: daudzkārtēji kar,i bija zemi pa˙visam izpuostījuši.

Avots: ME I, 444


gartenka

gaŗte̦nka U. (unter te̦nka), einer, der lange schwatzt.

Avots: EH I, 386


garteņķis

gaŗteņ̃ķis, ein langweiliger Schwätzer, der mit viel Worten wenig sagt Kronw., Kand.

Avots: ME I, 608



ieart

ìear̂t,

1): (fig.) gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī Jauns. B. gr. 3 II, 191; ‡

3) = ìestràdât C., Smilten: zeme tik cieta, ka nevar ie. (dass man den Pflug gar nicht hineinbekommen kann) Oknist. es iearšu tuo zemi AP. te, liekna malā ..., brangi var ie. Janš. Dzimtene III 2 , 352.

Avots: EH I, 502


ieart

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2



igvartis

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702


izart

izar̂t [li. išárti],

1) auspflügen:
arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju. kapsētā izara divi cilvē̦ku galvas LP. VII, 84;

2) durchackern:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568. kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210;

3) pflügend vernichten, zerstören:
ceļu, ežu;

4) pflügend anstrengen, zu Schanden pflügen:
gan bāliņi pavadīs ar izartu kumeliņu BW. 17530, 4. Refl. -tiês, nach Herzenslust pflügen, bis zur Genüge pflügen: gan vēl izarsimies diezgan.

Avots: ME I, 712, 713


kambartene

kàmbartene 2 N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, Deminutivform zu kam̃baris, die Kammer.

Avots: EH I, 581



kart

kar̃t Salis, Seyershof, = kãrt II.

Avots: EH I, 590


kart

* kar̂t, erhalten nur in aizkar̂t und pieskar̂tiês; [s. auch ķer̂t.]

Avots: ME II, 165





kartavāt

kàrtavât 2 , -āju Auleja, Karten spielen.

Avots: EH I, 590


kartēt

kârtêt 2 Salis, = `rtât 1; auch Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "pflügen").

Avots: EH I, 605


kartica

kartica, katica, ein Korb zum Fischfang Konv. 1 ; die Fischwehr Riga n. U. kartica (katica) - zivju lamatas, lietuotas sevišķi e̦ze̦ruos, sastāv nuo apmē̦ram 9 pē̦du gaŗiem skaliem, kas savienuoti ar egļu saknēm vai tievām kadiķu vicēm Konv. 2 [Wenn die Form mit kart - alterbt ist, wohl zu der unter kar̂kles belegten Wurzelform kert -; vgl. Būga Aist. Stud. 141 und katica.]

Avots: ME II, 165


kartiņi

kàrtiņi: mit ar̃ auch Wainsel n. FBR. XIV, 88, kartiņi Ubbenorm.

Avots: EH I, 590


kartiņi

kàrtiņi Mat., Salisb., Lems., Serb., Ruj., [kar̃tiņi Salis], Kartoffeln, namentl. in der Kindersprache (kārtiņi Konv. 1 ): cūka raka kartinīšus BW. 32583, 5. [Vgl. Niedermann WuS. VIII, 43 u. 55.]

Avots: ME II, 165


kartpelis

kartpelis, kartpulis (beides mit steigender Intonation gesprochen) Sönnaxt, die Kartoffel.

Avots: EH I, 590


karts

karts, die Spielkarte: spēlēja kartus Pas. IV, 204 (aus Nīcgale).

Avots: EH I, 590


kartūns

kar̃tũns: auch PS., kar̂tuns Ruj., Salis, kar̂tuôns 2 Salisb.; vai tev nebija kartūna vamžu? BW. 19688.

Avots: EH I, 590


kartūns

kar̃tũns [Wolm.] od. kartuõns Kand., Kattun. [Dass das r hier schon entlehnt ist, zeigen d. dial. kartûn bei Frischbier I, 340 und kartoun.]

Avots: ME II, 165





kartupelājs

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165




kartupelis

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ 2 Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590


kartupelis

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165


kartupis

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590



kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


kvarts

kvàrts, ein Quart, ein Viertelrubel, 25 Kopeken Etn. IV, 150: par ruozīti kvartu ņēmu BW. 6447.

Avots: ME II, 351


narts

*nar̂ts: seņāk visi statīja nartus; nartu dziļienī nestata - vis pi ņiedru Auleja, ielaide (zaķi) nartā Pas. XI, 360

Avots: EH II, 5


narts

[* nar̂ts (li. nártas "Ecke"), erschlossen aus ostle. nor̂ts Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 165 (mit Abbildung) und 168, eine Art Setznetz; nom. pl. * narti > ostle. norty "więcierz" Kurmin 236. Zu le. nirt, wruss. нерет "więcierz", s. Būga KSn. I, 273.]

Avots: ME II, 693


neaizskarts

[neàizkar̂ts, unberührt, unangetastet.]

Avots: ME II, 706


noart

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra;

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês,

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30


noart

nùoar̂t [li. nuárti], tr., abpflügen, abackern: e̦sam jau labu gabalu nuoaruši āzis pārskrien itin slapjš nuoarts LP. IV, 172. Refl. - tiês, sich abackern, sich abmatten: kad jau bijām nuoarušies, reiz sarunājāmies Latv.

Avots: ME II, 757


noartavāt

nùoàrtavât 2 Kaltenbr., (Eisen) abhärten: n. cirvi.

Avots: EH II, 30


noartne

nuoartne(s), Bibernelle (pimpinella) Mag. IV, 2, 79, RKr. II, 75. Nach U. auch nuoartni.

Avots: ME II, 757


noartnes

nuoartne(s), Bibernelle (pimpinella) Mag. IV, 2, 79, RKr. II, 75. Nach U. auch nuoartni.

Avots: ME II, 757



noskart

nùoskart: ve̦cs, nuoskaris apakšlindraks Janš. Bandavā I, 19. nuoskarušas bikses Gr.-Essern.

Avots: EH II, 85


noskart

nùoskart, [abgelumpt werden Linden n. Mag. XIV, 1, 157]: nuoskaris kâ ubags Wid.

Avots: ME II, 847


paart

paar̂t,

1): īksītis prasīja p. Pas. IX, 162. es paaršu dziedādams Tdz. 52895; ‡

2) = ìear̂t 1: p. mē̦slus pa zemi Dunika; ‡

3) "?": (ein Hund)
ar tuo pašu sparu visām četrām kājām vēl pussuoli paara uz priekšu Upītis Pirmā nakts.

Avots: EH II, 118


paart

paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.

Avots: ME III, 4


paarties

paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.

Avots: ME III, 4


pārart

pãrar̂t, ‡

2) p. puši Saikava, (pflügend) eine Furche ziehend (einen Acker) in zwei Teile teilen:
p. reiz vidā puši;

3) über die Grenze hinüber bepflügen:
tis cilvē̦ks visu savu dzīvi nebija dzīvs ("?"), ka nepārart sava sē̦bra šņuori Pas. X, 449.

Avots: EH XIII, 196


pārkartavāt

pārkartavât Auleja, pārkartât Pas. IV, 149, im Kartenspiel verspielen (tr.). Refl. pārkartavâtiês Auleja, im Kartenspiel viel verlieren.

Avots: EH XIII, 202



pieart

pìear̂t,

1) vollpflügen (z. B. einen Graben)
LSpr. I, 466;

2) pflügend (viel) erwerben:
esi jau gan piearis tās maizes pa kungu tīrumiem! Tirzm. 69;

3) hinzupflügen (pflügend hinzufügen):
p. kādu strēmeli klāt pie e̦suoša lauka Ronneb.;

4) pflügend hinzugelangen:
ap pusdienas laiku viņš man pieara klāt Druw.

Avots: ME III, 237


saart

saart,

1): tīrumus saaŗuot un apsējuot brālis Delle Negantais nieks 187. pavasar zeme slapija saarta Linden in Kurl.;

2): saara ežu Warkl. rugājus vajag s.("uzart") līdz Miķeļiem Iw.; ‡

4) "izpuostīt": le̦dus lielā vējā visus krastus saaŗ Auleja. Refl. -tiês,

2): pflügend müde werden:
ja esi smagi saaries, atņem elpi! Saikava.

Avots: EH II, 395


saart

saar̂t, tr.,

1) fertigpflügen:
Zveņģim zeme saarta A. XX, 231;

2) zerpflügen:
saars tevi (= papuviņu) bāleliņi ar tē̦rauda lemešiem BW. 28127, 1;

3) längere Zeit pflügen:
saara līdz pusdienai ne ēdis, ne dzēris LP. IV, 5. Refl. -tiês,

1) das Pflügen beenden:
mēs jau e̦sam saarušies MSil.;

2) pflügend sich überanstrengen:
kalps tâ saaries, ka negrib ne ēst Arrasch;

3) sich beim Pflügen unversehens verschütten: schütten :
man saarās blakus e̦suošā vaga Salis.

Avots: ME III, 589, 590


saskarties

saskar̂tiês, fälschlich auch saskārties geschr., sich berühren, in Berührung kommen: ekstrēmi saskaras Druva III, 339. lai duomas saskartuos ar ārpasauli MWM. v. J. 1908, S. 17.

Avots: ME III, 732


skart

I skart (li. skarti "zerlumpt werden"), abgelumpt sein Lind. n. U., abgelumpt werden: apšuvumi skarst Janš. Dzimtene 2 69. Zu skara.

Avots: ME III, 874


skart

II skar̂t 2 Karls., LKVv., skaŗu, skāru, tr., auch Refl. skartiês, berühren: ar žuodu skāris rijas jumtu Vēr. II, 924. ar galvu skãra griestus Salis. tikkuo var griestus skar̂t Warkl. viņas lūpas tuo tik skāra Asp. le̦daini skaŗ mani tavi glaudi MWM. IX, 3. neskaŗaties man klāt! VII, 87. nevajaga skarties pie sveša īpašuma B. Vēstn. Für altes *kar̂t > ķer̂t; abstrahiert aus pieskar̂ties mit reflexivem -s-.

Avots: ME III, 874


skartelis

skartelis, ein Rock Büttner n. U. Auf mnd. schart "Kleid (?)" beruhend? Oder umgebildet aus skāteris?

Avots: ME III, 874


smarti

smarti, Adv., mit Appetit U.; vgl. smarda 2 und smardîgi, smērtīgs, smērte. smarts ?·: smarta un gudra valdība Latvis 1924, No 793.

Avots: ME III, 954


tartiņš

tàrtiņš 2 Stockm. "ein kleiner, grauer, an hohen Flussufern hausender Vogel mit schlankem Kopf und Schnabel". Vgl. tārtiņš.

Avots: ME IV, 134


tvarts

tvarts (li. tvártas "Einzäunung"),

1) der Halt, Schutz, die Zuflucht
(mit ar̂) A.-Laitzen, Gr.-Buschh., Saikava, Selsau, Warkl.: viņam tur vairs nav tvarta Saikava. dārzam nav tvarta (= nuo tā zuog ābuolus) ebenda;

2) die Fischwehr
Lubn.;

3) der Verstand
(mit ar̂ ) Mar.: viņš pa˙visam bez tvarta strādā Mar. n. RKr. XV, 141.

Avots: ME IV, 289


uparts

uparts: "ietiepša, stūrgalvis" Lubn. n. Etn. II, 17.

Avots: EH II, 713


uparts

uparts (Adjektiv?) "tielīgs, tiepīgs cilvē̦ks" N.- Sessau n. Alksn.- Zund: Wenn aus *uparn[t]s, zunächst aus li. uparnas "störrig, trotzig".

Avots: ME IV, 300


uzart

uzar̂t,

2): uzaris naudas puodu Pas. XI, 352.

Avots: EH II, 717


uzart

uzar̂t,

1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;

2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,

1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;

2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;

3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.

Avots: ME IV, 315


uzartne

uzar̂tne Kokn., das aufgepflügte Feld: viņa (= grāvrača) skats bija saistīts pie zemes tumšajām vielām, uzartnes ūdeņiem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 315



varte

I varte, eine sumpfige, morastige Stelle, wo das Vieh nicht weiden kann Brandenburg n. Etn. I, 154.

Avots: ME IV, 481


varte

II var̂te 2 Stenden, Watte: manteļam jāieliek vēl drusku vartes Stenden.

Avots: ME IV, 481


vartoļi

vartuoļi (?) "in eigenmächtiger Art" Annenburg (in einer Handschnft von P. Alunāns).

Avots: EH II, 758


vartot

vartuôt P. Alunāns "eigenmächtig benutzen"; ja gribat, es jums duošu, - vartuojati (gebraucht!) mūžiņā! BW. 8539, 11 (aus Grafental, Bauske). Aus li. vartóti dass.?

Avots: EH II, 758


zarta

zarta Spr., zàrte PS., die Sorte; die Rasse Spr.

Avots: ME IV, 691


žarta

žarta "?": 20 slaucamu guovju, nuo lielās žartas (Sorte?) Blaum. Raksti VI 5 (1939), 22.

Avots: EH II, 817


žartavāt

I žàrtavât 2 Saikava, žàrtavuôt 2 Saikava, laut sprechen; žartavât Kaltenbrunn, žartavuôt Spr., Gr. - Buschh., Warkl., scherzen: tirgā ļaudis žartavuo Saikava. jauni puiši ar meitām žartavuo (plēšas). Nebst li. žertavóti "scherzen" aus poln. žartować dass.

Avots: ME IV, 789


žartavāt

II žàrtavât 2 Lubn. "mit klūgas II die Flossbalken zusammenbinden".

Avots: ME IV, 789






žartot

žàrtuôt 2 Gr. - Buschh., spassen, scherzen Spr., Wid., Lubn. n. Etn. II, 97, Bers., Gr. - Buschh., Sessw., Wessen; lachen Sessw.; viel sprechen Sessw.: sirmgalvis... žartuoja, smējās Poruk V, 109. nežartuo ar mums! Kra. Vīt. 39. kuo nu niekus žartuo! stāsti labāk nuopietni! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 103. neņem par ļaunu! es jau tik žartuoju Wessen. Refl. -tiês, scherzweise auslachen Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 789


žarts

žàrts 2 : netaisiet žartus! Jauns. Raksti VIII, 347.

Avots: EH II, 817


žarts

žàrts 2 Gr. - Buschh., Plur. žarti Ar., Wid., der Spass, Scherz Spr., Kaltenbrunn: sāka tielēties par žartu... abas puses tālāk Kaudz. Vecpiebalga 43. Nebst li. žartas oder žer̃tas "Scherz" aus poln. žart dass.

Avots: ME IV, 789

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91


kambariņš

kam̃bartiņš, ein kleines Kämmerchen, Beinhau: zvanīšana beidzās, kad zārks bij apstājies pie kambartiņa Latv.

Avots: ME II, 149

Šķirkļa skaidrojumā (4943)

ā

ã, Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234


abadui

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5


ābals

âbals 2 Staldzene, die Kartoffel.

Avots: EH I, 191


abars

abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".

Avots: EH I, 1


abejādi

abejâdi C., abẽjâdi PS., auf beiderlei Art; abējādi slikti, so oder so ist es schlecht.

Avots: ME I, 5


ābeļdārzs

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7


acīte

acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


aču

aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).

Avots: EH I, 3


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaks

ãdaks, Dond. [kann aus * ā(r)duoks entstanden sein], ein eingeseifter wollener Lappen zum waschen, [aus mnd. hârdôk "Haartuch"?].

Avots: ME I, 236


adātāja

adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3


agraiņa

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11


agraine

agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4


agraudzis

agraûdzis 2 , gew. Plur. agraûdži 2 , frühreife Kartoffeln Iw.

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


aicerot

àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13


aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12


ailis

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit );

3) auch Ahswikken (mit ).

Avots: EH I, 4


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10



aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20



aizdārze

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdicelēt

I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18


aizdipāt

àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusis

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22



aizelpies

àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25



aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizgārda

aîzgârda 2 O. - Bartau, Rutzau.

Avots: EH I, 24


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24



aizgraut

àizgŗaût: Refl. -tiês,

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26



aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizīdināt

àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22


aizīdzis

àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27


aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29


aizkavāt

àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29


aizķēpis

àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35



aizknist

àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32


aizkraupēt

àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32


aizkūlāt

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35



aizkurls

àizkur̃ls, harthörig Remten; aizkurls ir tas, kam ausis aizkritušas Mesoten.

Avots: ME I, 34


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlipt

II àizlipt Dunika, Kal., O. - Bartau, anzünden: a. lampu.

Avots: EH I, 36


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmirkšt

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirstīgs

àizmìrstîgs, vergessam JK. II, 89; an das Part. aizmirstams angeschlossen.

Avots: ME I, 41


aizmizāt

àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39


aizote

aizuõte,

1) (mit aĩz- ) auch in Nieder-Bartau.

Avots: EH I, 60


aizpīlis

àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42


aizpilt

àizpilt, eiternd anschwellen (mit ) Dunika, (mit 2 ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizputis

àizputis (Part˙praet˙act.), zugeschwollen Rutzau: aizputušas acis. Zu li. pùsti "schwellen".

Avots: EH I, 44


aizraudzīt

àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas;

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi;

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46


aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47


aizrocnieks

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizsaldināt

àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47


aizsāpis

àizsâpis (Part. von einem aizsāpt): aizsāpis viens zuobs, ein Zahn hat zu schmerzen angefangen Grünh.

Avots: ME I, 49


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizskraukstēties

àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48


aizsleji

àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49


aizšņakstēties

àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56


aizspriedība

àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.

Avots: EH I, 51


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizstatīt

àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztrūdināt

àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu mākuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63


aka

II aka, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 73, 80, Sluxt u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65


akal

akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65


akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


āksts

āksts, ‡

3) "fix"
(Adj.?) Bartau.

Avots: EH I, 193


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


ālava

II àlava 2 Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193


ālēt

[II ālêt bedeute in Stelpenh., Festen u. a. "(etwas Hartes) hauen": ālēja tik ilgi, kamēr cirvi atālēja.]

Avots: ME I, 238


alksenes

alˆksenes 2 Dond, n. FBR. V, 132, eine Art Pilze.

Avots: EH I, 67


alksnene

alksnene, alksnĩte, alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. 2 1689.

Avots: ME I, 68


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


allēt

al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68


allis

aļļis, ein Pfahl im Sumpfe. N. - Bartau.

Avots: ME I, 69


alve

al˜ve AP., eine Art Zimmerblume (Aloe?).

Avots: EH I, 69


āmuls

II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193


amuzītis

amuzītis "ein etwas einfältiger (prātā paviegls) oder unartiger Mensch" Frauenb.

Avots: EH I, 69


andot

anduôt, mundartlich (z. B. in Warkh.; s. auch Le. Gr. 177) für atduôt, zurück-, weg-, abgeben.

Avots: EH I, 70


apakšdrānas

apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70


apakšgaroza

apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70


apakšlindraks

apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71



apaļrausis

apaļrausis Dond., eine Art Kuchen.

Avots: EH I, 71


apar

apar, apār, apart, dial. aus apkārt, um, herum: apār mani runājuot BW. 8461; apar mani ļaudis rēja 8326; apar griezu velēniņu 11116 E. Pr. 36.

Avots: ME I, 75


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72


apaurēt

apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72


apbērnoties

apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.

Avots: ME I, 77


apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77


apbriedis

apbriêdis, f. -usi, Part. Prät. von apbriêst: ceļš apbriedis, der Weg ist betrocknet, zeme apbriedusi, der Boden ist betrocknet, so dass man ihn beackern kann Kurl.

Avots: ME I, 78


apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74


apčaukstēt

apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76


apcepināt

apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75


apceroties

apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.

Avots: EH I, 75


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apdārzis

II apdārzis (part. prt. act.), ringsum einen apdā`rzs 2 bekommen habend: mēness dzeltenīgi apdārzis Austriņš Nopūtas vējā 115.

Avots: EH I, 77


apdeģis

apdeģis, der Abgebrannte N.-Bartau.

Avots: ME I, 81


apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"),

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


apgaldēt

apgalˆdêt Golg., eine harte Kruste bekommen: zeme apgaldējusi.

Avots: EH I, 80


apgaudot

apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģeibt

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89


apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apglezēt

apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82


apgrabāt

apgrabât (li. apgrabóti "дѣлать коекак") "apzagt": a. kartupeļu kaudzi Trik.

Avots: EH I, 83



apikaļ

apikaļ Popen, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86


apiļ

apiļ Ugalen n. FBR. VII. 29, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkalpot

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkārtot

apkā`rtuôt,

1) =apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķēriens

apķêriens, Geistesgegenwart, Scharfsinn: bet nabagam netrūkst apķēriena LP. I, 148.

Avots: ME I, 98


apknidis

apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92



apkratīt

apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93


apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96


apkreties

apkreties (part. praet. act.) Mesoten, zornig, unwillig, erzürnt ("apskaities").

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96


apkukt

apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94


aplauzt

aplaûzt,

1) auch: leichthin (nicht ganz, bis zur Hälite) abbrechen zerbrechen
(tr.): aplauz kartupelus (gekochte Kartoffeln), ieduod cūkai ēst! Frauenb; ‡

2) = apdarît 3: a. darbus Celm.

Avots: EH I, 97


apliekamais

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


aplūkot

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


aplutis

aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmārtot

apmārtuôt (zu mārte) RKr. XVI, 177 und 190 (aus Rutzau), das Haar der Neuvermählten am Hochzeitstag nach Frauenart ordnen und ihr den Kopfputz der Frauen aufsetzen.

Avots: ME I, 105


apmesli

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmets

apme̦ts,

1) = apmẽ̦rs: četru draudžu apme̦tā

Austriņš Nopūtas vējā 21;

2) eine Art Staubmantel
Renzen;

3) "der Bewurf"
(?) Wessen.

Avots: EH I, 101


apmisis

apmisis (part. prt. act.): viņš apmisis Für. I (unter misēt) "er hat sich verredet".

Avots: EH I, 102


apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108



apnika

apnika, der Überdruss: citiem par sluogu un apniku būt; nuodarbuoties līdz apnikai Apsk. I, 459; bez apnikas art MWM. III, 691; strādāt apniku nikām PS.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apogs

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo 2 ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit ), 19, 46, (mit ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo 2 ) 172.

Avots: EH I, 124


apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110


appluskāt

appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106


appundurējis

appundurējis (part. prt. act.) Segewold, klein und dickbäuchig.

Avots: EH I, 107


appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112


aprasināt

apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107


aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115


apraušņāt

apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108


apraust

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108


aprāvas

aprāvas (in Nieder - Bartau), die Beendigung der Kartoffelernte: apraut.

Avots: ME I, 115


apredzēt

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115


aprietināt

apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).

Avots: EH I, 110


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apsene

apsene,

1) Espengehege
BW. 13768, 3;

2) eine Art Pilze (Boletus rufus).

Avots: ME I, 118


apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119


apskaris

apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apšķīst

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119


apskrandējis

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122


apskretis

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122


apšķupelēt

apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119


apslaukt

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123


apšļukt

apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120


apspaidīt

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124


apsprāgt

apsprâgt,

1): bārda viņam tik apsprāgusi Für. I, St. "der Bart ist ihm kaum hervorgekommen".

Avots: EH I, 116



apsveibis

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128


aptaucis

aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121


aptauzēt

aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121


aptrūdināt

aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122


aptrult

aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.

Avots: ME I, 131


aptumis

aptumis (part. prt. act.),

1) dick und schleimig geworden
Erlaa: ēdiens a.;

2) = ‡ aptaucis Bauske: a. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 123


apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132


apvaga

[apvaga Warkl., Sauken, die zusammengekehrten Schollen von zwei benachbarten Furchen.]

Avots: ME I, 133


apvārtīt

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134


apvarzāt

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134


apvēkšties

apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126


apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127


apzāļot

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137


apzināt

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


aramine

aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., =aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130



ārdbīlis

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241


ārdēt

ãrdêt: nd. harden "harten" belegt Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 194



arīg

arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),

1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;

2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.

Avots: ME I, 141



ārķis

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243


ārsēja

[ârsēja Bers., Kaltz., Matk., ein Saatfeld ausserhalb des eigentlichen und gewohnten Ackerlandes. auzas iesē̦tas ārsējām Kalz., der Hafer ist ausser der Reihe gesät worden, d. h. nicht in der Reihenfolge, nach der man sonst auf einem Acker die verchiedenen Getreidearten auf einander folgen lässt.]

Avots: ME I, 244


ārtava

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244


arulis

arulis, eine Kartoffetart Ramkau: aruļi ir sarkani, apali; tiem tāda kâ suņa smaka ē̦duot.

Avots: EH I, 130


ārzdags

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195


asaka

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142


ašņadziris

ašņadziris, Schimpfname für einen hartherzigen Menschen, einen Ausbeuter Warkl. n. FBR. XI, 107, 120.

Avots: EH I, 132


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145




astuņi

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146


asvēdere

asvêdere, eine Strömlingsart, eig. die Scharfbauchige: ass + vê̦de̦rs.

Avots: ME I, 146


atad

atad (aus ar + tad), Fragepartikel: atad negribēsi ēst Manz.

Avots: ME I, 148


atara

atara: "Furchen um ein Kartoffelfeld" Prl.; "Querturchen an den Furchenenden" AP., Ramkau.

Avots: EH I, 133


atara

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148


ataudi

ataûdi (li. ataudaĩ),

1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];

2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;

3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.

Avots: ME I, 148


atauklēties

ataũklêtiês, bis zum Überdruss ein Kind warten, wiegen.

Avots: ME I, 149


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbāzenes

atbâzenes, atbâžas, atbâžu cũkas, ein Kartenspiel, bei welchem die Spieler die ausgespielte Karte entweder mit einer grösseren stechen oder mit einer kleineren zurückschieben (atbâzt) können.

Avots: ME I, 150


atbradāt

atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136


atcerēt

atcerêt, gew. refl. -tiês, sich erinnern, gedenken mit dem Acc. und Gen.: kad tu augsi diža meita, tad es tevi atcerēšu BW. 1824. māmiņu atce̦ruos 13254 viņš atce̦r Jāņa svē̦tku MWM. VIII, 483. Mit abhäng. Part. od. ka: atce̦ruos aizmirsuse sešu mīšu audekliņu BW. 7327, 1.

Avots: ME I, 153


atcilāt

atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137


atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês,

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies;

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138



atdieņi

atdieņi, atdiêviņi 2 Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]

Avots: ME I, 154


atdot

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês,

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atēst

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157


atgaidīties

atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141


atģiest

atģiest zuobus Stomersee, die Zähne fletschen; dazu das Part. Prät. atģiedis Kalz.

Avots: ME I, 161


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atkaklis

atkaklis, ein Unartiger, Ungehorsamer Dunika: puišelis liels a.

Avots: EH I, 145


atkakls

atkakls, unartig Etn. II, 33, Rutzau (li. atkãklas, trotzig).

Avots: ME I, 163


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkan

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164


atkārt

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166


atkārtas

atkārtas ecêt - auch Warkl.: zeme aparta, atkārtas nee̦cētas.

Avots: EH I, 147


atkārtot

atkā`rtuôt [li. atkartóti und atsikartúoti], tr., wiederholen * G. All.: apciemuojumu; sarunu LP. VII, 379, uzde̦vumu. Refl. -tiês, sich wiederholen: tas atkārtuojas trīs reizes BW. III, 1, 54; atkātruojums, die Wiederholung.

Avots: ME I, 166


atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165



atķerība

atķerĩba Ewers, leichte Auffassungsgabe, Scharfsinnigkeit, Geistesgegenwart.

Avots: EH I, 152


atklāt

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167


atklūgāt

atklūgât

1) ungelenk herkommen
Prl. (in Lemburg auch von derartigem Fahren);

2) beim Korbflechten die vertikalen
klūgas (Ruten) oben zurückbiegen und ihre zurückgebogenen Spitzen hinter die horizontalen klūgas stecken Trik.

Avots: EH I, 149


atkramšāt

atkram̃šât Seyershof, etwas Schweres herbringen, -schleppen: man bij visi kartiņi pa kaklu jāatkramšā mājā.

Avots: EH I, 149


atkumis

atkumis (unter atkumu; part. praet. act.) "zurückgebogen": ar atkumušu izkapti nevar pļaut Warkl.

Avots: EH I, 151


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlasas

atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.

Avots: ME I, 172


atļurbis

‡ *atļurbis (part˙prt˙act.) Erlaa, Frauenb.: atļurbusi ce̦pure "=atļurbene 1".

Avots: EH I, 155


atļūt

atļūt (wovon das part. prt. act. atļuvis) Warkl., sich seitwärts zurückbiegen: tai atļuva ausis.

Avots: EH I, 155


atmaigt

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175


atmērkt

atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmietēt

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. 2 488 f].

Avots: ME I, 179


atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177


atmurkšķēt

atmur̂kšķêt 2 Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157


atnest

atnest (vor vokalischer Endung mundartlich mit z gesprochen, z. B. III p. prt. atneze Pas. VII, 139), Refl.,

2) sich
(dat.) herbringen, holen: atnesēs pamieluot savu kūmu Pas. III, 293;

3) sich von setbst herbringen, -schaffen:
tai ūdens atnesas! Pas. IX, 82.

Avots: EH I, 157


ātraudzis

ãtraûdzis: (von Kartoffeln gesagt) auch AP., (Plur. ātraadži) Dobl. n. BielU., Mahlup, Strasden. .

Avots: EH I, 195


ātraudzis

ãtraûdzis, f. -dze, auch ãtraûdzẽjs, f. -ja, der (die) Schnellwüchsige, Aufschössling; beliebtes Beiwort des Hanfs: kaņepīte, ātraudzīte BW. 2848, 2; ãtraûdži PS., ātraudžu kartupeļi od. rāceņi, frühreife Kartoffeln.

Avots: ME I, 244


atriezies

[atriezies Jauns., Part. praet. act., mit zurückgeworfenem, gehobenem Haupt.]

Avots: ME I, 186


atrušināt

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163


atsēt

atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]

Avots: ME I, 189, 190


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atsitināt

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķirīgs

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, kā vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202




atšļudzis

atšļudzis (part. prt. act.), stark aufgetaut Samiten: a. ceļš, laiks (Wetter).

Avots: EH I, 174


atspēlēt

atspẽlêt, spielend zurückgewinnen: a. paspē̦lē̦tuo naudu. Refl. -tiês, das Verspielte (beim Kartenspiel) zurückgewinnen: spē̦lē̦tājs gribēja a.

Avots: EH I, 169


atspert

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195


atstātans

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197


atsvētīt

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200


atšvītroties

atšvītruôtiês, sfreifenartig erglänzen, widerscheinen: sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem atšvītruojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20.

Avots: EH I, 175


attrumpot

attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177



atturēt

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206


atvaga

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206


atvagāt

atvagât kartupeļus "Furchen ziehen zwischen den Kartoffelstauden" Warkl.

Avots: EH I, 178


atvārtīt

atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), =atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179


atzailis

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212


atžurknīt

atžur̂knît 2 Dunika, Kal.,

1) mit einem stumpfen Messer ab-, wegschneiden:
ar tādu nazi nuo gaļas gabala ne˙kuo nevar a.;

2) a. nazi, ein Messer (z. B. auf etwas zu Hartes schneidend) stumpf machen.

Avots: EH I, 183


au

a˙u! (zweisilbig), auch a˙vu, Interjektion,

1) des Unwillens, der Abweisung, der Überraschung:
tad šitāds ķē̦ms duomā visu izjaukt, a.(v)u! A. XVIII, 406. bet a˙u! LP. V, 4. a˙u, tev jau naudas kā ve̦lnam pe̦lavu;

2) der nicht erfüllten Erwartung, sehr häufig in Verbingung mit dem Vokativ dieviņ: bet a˙vu dieviņ, kas tuo deva Etn. IV, 105; I, 102; A. XIII, 529. bet a˙vu brāl, kā pēcāk klājās! Līb.

Avots: ME I, 214


aubise

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214


auglis

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216


augonis

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186


augošs

aûguõšs, aûguots C., Part. Präs. von aûgt,

1) wachsend, im Wachsen begriffen:
kad auguošs (auguots), tad zaļš kā zāle; kad pieaudzis, tad sarkans kā asinis (Rätsel). auguošs od. auguots mēnesis, wachsender, zunehmender Mond: auzas jāsēj auguošā mēnesī Etn. II, 78. visu auguošu dienu, rītu, den ganzen Tag, Morgen; ebenso: viņš bija auguošu gadu vājš Druw.; cauru, auguošu nedēļu, ziemu Etn. II, 88; [viņš mita pie tā cauru, auguošu mēnesi Glück I Mos. 29, 14];

2) Wachstum fördernd, fruchtbar, wo etw. wachsen kann:
aug liepiņas, aug meitiņas auguošā vietiņā Lt d. 89; Ar. 700.

Avots: ME I, 221


augs

aûgs, das Gewächs, die Pflanze. augu valsts, das Pflanzenreich Kronw.; stiebru augi, Getreidearten, Cerealien; pākšu augi, Hülsenfrüchte Luopk. III, 65; sakņu od. kapājami augi, Hackfrüchte III, 58; augu kārta od. se̦ka, Fruchtfolge.

Avots: ME I, 216, 217


augstdzimis

aûgstdzimis (part. praet. act.), hochgeboren, vornehm: tā bija augstdzimusi pe̦rsuoniņa Janš. Dzimtene V, 382.

Avots: EH I, 184


augstnesis

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217


augstprātība

aûgstpràtĩba, Hochmut, Hoffart: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā Kaudz. M.

Avots: ME I, 217



augtuve

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220


auklēt

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222


auklis

auklis (bei U. mit 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aumešiņ

àumešiņ, Adv., zufällig, unerwartet: man atnāca ciemiņš aumešiņ. es zaķim uzgāju aumešiņ virsū N. - Schwnb. Auch: zu viel [-meš- wohl zu mest; zur Bed. von au- vgl. apr. audāt sien "geschehen" und čech. udati se "sich ereignen".]

Avots: ME I, 225


aumoņi

àumùoņi 2 Auleja, eine Art halbbewusster Zustand (während des Schlafes, der Krankheit): kai aumuoņiem, - pats nezin, kuo dara.

Avots: EH I, 187


aunene

àunene, eine Pilzart PS., wohl = àunagalva, Sparoosia crispa Peņģ.

Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)

Avots: ME I, 225


auns

àuns,

1): balts auniņš BW. 30703, 13 var. raguotu aunu 19194; ‡

4) Demin. auniņš, eine Art Blasinstrument:
nuo Jurģu tirgus pārve̦stuos auniņus, pīlītes un citus pūšamuos Janš. Dzimtene V, 312.

Avots: EH I, 187


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


aupēties

aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225


aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230


aušīgs

aũšîgs, albern, ausgelassen, unartig: viss tas iznāca muļķīgi un aušīgi Vēr. II, 573.

Avots: ME I, 230


austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229


austine

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229


aušulība

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230


auza

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189


aužams

aûžams Dond. BW. 1478, Schlehk-Stenden, Popen, das Gewebe; st. aûdums, im Anschluss an das Part. Präs. aûžams. [aužamais L., Flechtwerk von Stricken, so die Fischer gebrauchen].

Kļūdu labojums:
aužams = aûžams 2
1478 = 1478 var.
das Gewebe = die vollendete Tätigkeit des Webens; das Gewebe

Avots: ME I, 231


auzene

àuzene,

1) Schwiegel (Festuca);
aitu auzene (F. ovina L.); pļavu auzene, Festuca pratensis; sarkanā a. (F. rubra); niedŗu auzene (F. arundinacea) RKr. III, 71; Konv. 1 653;

2) in Sessau eine Pilzart mit weisser Oberfläche.

Kļūdu labojums:
RKr. III, 71 = RKr. II71

Avots: ME I, 231


avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233


az

az, Präp. für àiz in Amboten, Wensau, Pilten, Hasau, Grösen, Wibigen, N. - Bartau, Kruhten, Kalleten, Nigr., Tadaiken, Turlau, Suhrs, Popen, Dond. In den meisten der genannten Gegenden lautet das entsprechende Präfix âz- 2 ; az-

als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].

Avots: ME I, 233


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


āzdogs

āzduogs, Haartuch Kand., Samiten. [Zugrunde liegt mnd. hārdōk, wobei das le. Wort wohl eine Nebenform * hārs-dōk voraussetzt.]

Avots: ME I, 245


āzenis

āzenis Kurisch Haff n. RKr. XI, 102, N. - Bartau (āzene L.), Südostwind [li. ožìnis dass.].

Avots: ME I, 245


āžerīgs

āžerîgs, unartig, unruhig, ausgelassen (von Kindern gesagt) Blieden, Frauenb. (mit ā), Pankelhof; geckenhaft; geziert Rigascher Strand.

Avots: EH I, 196


āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu;

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196


āzkols

âzkuõls 2, dial. für àizkur̃ls, harthörig Lautb. (Zabeln).

Avots: ME I, 246



āzoties

âzuoties, Unsinn machen, unartig sein; cf. âzêties.

Avots: ME I, 246


ba

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246


bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270


babis

babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.

Avots: EH I, 197


bāc

bāc! Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fatlen eines Gegenstandes ins Wasser entsteht Bartau.

Avots: EH I, 208


badmira

badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 248


badveidīgs

badveĩdîgs,* hungerartig: badveidīgu dzīvības vilkšanu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 182.

Avots: EH I, 198


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


baisīgs

baĩsîgs, ‡

2) bösartig, grimmig:
baîsîgs 2 vērsis Dunika.

Avots: EH I, 199


bāka

III bãka Drosth., Ramkau, ein mit Stroh, Mist und Erde überdeckter Kartoffel- od. Gemüsehaufen auf dem Felde.

Avots: EH I, 208


bakaine

bakaine Kaltenbr., ein Huhn, das zu beiden Seiten des Kopfes bartähnliche Federbüschel (baki) hat.

Avots: EH I, 199


baks

II baks Kaltenbr., der Backenbart, auch ein bartähnliches Pederbüschel am Hühnerkopf. Nebst oder durch li. bakaĩ "Backenbart" aus dem Deutschen.

Avots: EH I, 200


baks

III baks, in der Verbindung sila baki, eine Art Pilze Oknist.

Avots: EH I, 200


baktaļa

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253


baldurēt

baldurêt, -ēju, intr., lärmen: kas aiz durvīm baldurē BW. 3461; cf. bul˜durêt. [Wohl aus mnd. balderen "einen lauten, harten Schall verursachen".]

Avots: ME I, 253


balgalvis

bal˜galˆvis: bal˜galˆve 2 Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200


balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254


bāliņš

bãliņš kūlīšu,

1) eine Mandel Garben
Mag. IV, 2, 109: rudzus sacelt bāliņuos N. -Bartau, Talsen, Tadaiken;

2) die Garbe
Preekuln, Wrigen.

Avots: ME I, 271


baloda

baluoda: eine Art Unkraut (mit ) Heidenfeld; māju b. Saikava, chenopodium album L.

Avots: EH I, 203


balot

baluôt [li. baluoti "blass werden" Niemi 1100],

1) tr., = balinât, bleichen:
dzīpariņus BW. 7121. liec, māmiņa, pūriņā nebaluotus linu kre̦klus 16541;

2) intr., bleichen, falb werden:
jau lapas baluoja MWM. III, 755. Refl. -ties, 1) gehörig bleichen, der bleichenden Wirkung der Sonne ausgesetzt sein: balti lini baluojās ezeriņa maliņā BW. 6852;

2) sich weiss, rein machen od. derartig werden:
Jāņa nakti ze̦lta rasa, tad aitiņas baluojās BW. 32455, 3.

Avots: ME I, 260


balsnējs

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255


baltacis

balˆtacis,

1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;

2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.

Avots: ME I, 256


baltactiņa

bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201


baltenis

II baltenis "eine Art Netz (iemeklis)" Mitau.

Avots: EH I, 202


baltija

bal˜tija, der Name einer weissen Kuh in N. - Bartau n. Janš.

Avots: ME I, 257


baltiņš

bal˜tiņš:

1): auch AP., Ramkau, Segew. (neben baltinis) Wessen;

2) eine Art Fisch (kleiner als die Rotaugen)
Segew.;

3) bàlteņš 2 Auleja. Adj., Deminutivform zu bal˜ts, weiss.

Avots: EH I, 202


baltrocis

bal˜trùocis, -ce, weisse Hände habend, ein arbeitscheuer Mensch, ein zartes Mädchen, Weib.

Avots: ME I, 258


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltvīkale

baltvīkale "eine Art Manteltuch (?)" Rolhof n. Latv. Saute 1929, S. 805.

Avots: EH I, 203


bāmāzis

bāmāzis, ein dummer Mensch Bartau.

Avots: EH I, 208


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


bambuļi

bam̃buļi, Kartoffeln. [Zu bam̃ba>]

Avots: ME I, 261


bane

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen;

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204


bānis

I bãnis: ein Zugvögelschwarm BielU.; bānī "(die Leute) haufenweise zusammen" Bartau. pāri skrēja bišu b. BW. 2796, 2. lietus ar bāņiem (schauerweise) nāk aus einem alten Manuskript. es labu bāni (eine gute Weile) gaidīju Für. I.

Avots: EH I, 209


bānis

III bānis, ein über die Massen angekleideter Mensch Bartau.

Avots: EH I, 209


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bardzīgs

bar̂dzīgs, streng, hart (als inhärierende Eigenschaft).

Avots: ME I, 263


bargaliņa

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. 2 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263


bargotīgs

[bar̂guotîgs Ronneb., grossartig gewachsen: barguotīga labība.]

Avots: ME I, 264


bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274


bārt

bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).

Avots: EH I, 209


bārzde

[bârzde 2 Hr. bei U., die roten Lippen am Schnabel des Hahns. Wohl zu bā`rzda "Bart"

Avots: ME I, 275


bastene

bastene, ein Kopftuch (wohl aus Bast, Baumbast) N. -Bartau: bet tur nerādīsies vis ar kādu prūsenīti galvā - zīdenes un bastenes jāsien B. Vēstn. [Wohl aus * batistene, von d. Batist.]

Avots: ME I, 266


baukšēt

baũkšêt (unter baũkšķêt),

1): auch Salis: kas tur baukš uz bērniņiem? dunduri sāk b. luopiem aparti;

2) leise (bei sich murmelnd) schelten
Seyershof. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 195.

Avots: EH I, 207


bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276


be

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210


be

III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].

Avots: ME I, 276


bẽ̦, Interj., Nachahmung [des Blökkens der Schafe U. od.] der Ziegeestimme. bẽ̦ rufend necken unartige inder die Juden, in dem sie dieselben wegen ihrer langen Bärte mit Ziegen vergleichen. nepruot ne od. nezin ne bī (bū), ne bẽ̦, er versteht, weiss absolut gar nichts. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069. nu bē̦! da stehen die Ochsen vor dei Berge!

Avots: ME I, 287


bebrs

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].

Avots: ME I, 276


bēdāt

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288


bedre

bedre (zu best),

1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;

2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;

3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;

4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;

5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [

6) bada bedre Trik., Nacken];

7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.

Avots: ME I, 276, 277



bēgt

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи 4 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289


beidzam

bèidzam, Part. pass. von bèigt, in manchen Gegenden adverb. gebraucht statt bèidzuot: beidzam viņš bija ar mieru, schliesslich war er damit zufrieden. Cf. beidzuot.

Avots: ME I, 277


beidzamais

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277


beidzot

bèidzuõt, Part. act. von bēigt, als Adv. gebraucht, endlich, schliesslich: samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70.

Avots: ME I, 277


beigts

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


benausis

benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.

Avots: EH I, 212


bendrs

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279


benkāts

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279


bērnaukle

bḕ̦rnaũkle, -klis, auch bē̦rnu, bē̦rna aukle, die Kinderwärterin; das Kind (ein Mädchen oder ein Knabe), welches ein kleines Kind trägt, wartet.

Avots: ME I, 290


bērniņš

bḕrniņš, Demin. von bē̦rns,

1) das Kindchen;

2) das Kindel (Kindelbildung als Kartoffelkrankheit)
RKr. III, 1287;

3) mazais bērniņš, der kleine Finger
Etn. II, 188.

Kļūdu labojums:
1287 = 128

Avots: ME I, 290


bērnmāte

bḕrnmãte, auch bē̦rna od. -nu māte, eine Mutter, die ein Kind wartet; [auch von einer Sau mit Ferkeln U.].

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērzane

bē̦rzane (unter bē̦rzaine): a für zuerwartendes ai in dieser Form (von der man nicht weiss, wo sie aufgeschrieben ist) braucht nicht unbedingt fehlerhaft zu sein, da z. B. um Lemsal suffixales ai durch a ersetzt ist, und J. Alunans IMM. 1933 II, 228 denkt an ā.

Avots: EH I, 217


berzenis

berzenis, eine Art Speise (Mehl wird in Wasser oder Milch eingemengt und abgekocht) Allendorf.

Avots: EH I, 213


bērzpodiņš

bẽ̦ržpuôdiņš 2 (sic!) Pussen, eine Art Pilz.

Avots: EH I, 217


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bes

bes, dial für bez, z. B. in Siuxt, N. -Bartau E. Pr. I, 61.

Avots: ME I, 280


besele

besele, ein Schaufel, mit der man Kartoffeln gräbt Kleinb. [Aus mnd. beseler "eine Art langer, spitzer Messer"?]

Avots: ME I, 280


bēst

bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]

Avots: ME I, 292


bezacu

bezacu adatas Pas. V, 359, Nadeln, die kein Ohr haben. b. rāciņi Dunika, Kal., Kartoffeln, die keine Keimgrübchen haben.

Avots: EH I, 213



bezdarbis

bezdar̂bis (li. bedar̃bis),

1) der Arbeitslose, Müssiggänger
Aps.;

2) ein Ungezogener, ein Unartiger
(= nedar̂bis): ak tu bezdarbi, kas tevi savaldîs! Mar. RKr. XV. 107.

Avots: ME I, 282


bezde

bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.

Avots: EH I, 214


bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282


bezgodīgs

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284


bezmēns

be̦zmē̦ns, be̦zmē̦rs, be̦zme̦rs Kand., auch ve̦zmē̦ns Etn. III, 138, U., auch be̦zbē̦ns, die Schnellwage, der Besemer. [be̦zmē̦ns nebst li. bezmė˜nas wohl aus r. безмѣнъ; be̦zmē̦rs dagegen wohl zunächst aus mnd. bes(e)mer "eine Art Wage"; vgl. Berneker Wrtb. I, 53 f.]

Avots: ME I, 284, 285


bezsētas

bezsẽ̦tas dārzs, ein Garten ohne Zaun, ein zaunloser G. MWM. VIII, 564.

Avots: ME I, 286


bezspārņains

bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


bibuks

bibuks, schlechte Karte: kuo nu ar tiem pirts bibukiem iesāks, sagt man beim Kartenspiel Etn. II, 32.

Avots: ME I, 293


biezausis

bìezausis,

1) ein Harthüriger
Ahs., einer, der sich exwas mehreremal sagen lässt;

2) eine Schlafmütze
Zb. XVIII, 386.

Avots: ME I, 306


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


biga

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293


bigucis

I bigucis, Kartoffelbrei Meiran.

Avots: EH I, 218


biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294


biguzis

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218


biķis

biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219


biksenes

biksenes, eine Art Deminut. zu bikses: puisi nuoplīsušām biksenēm N.-Laitzen n. FBR. VIII, 21.

Avots: EH I, 218


bimbals

bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,

1) die Bremse;

2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;

3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]

Avots: ME I, 296


bimbaži

bimbaži, Kartoffeln Selg. n. Etn. III, 130. [Zu bimbulis.].

Avots: ME I, 296


bimbulē

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297


bimbulis

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297


birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298


bīstams

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


bitka

bitka,

1) das Mahlheur, Unglück:
es tevi labā bitkā iedzīšu Lubahn n. Etn. I, 59; tagad tu esi bitkā Adsel;

2) das Bet (beim Kartenspiel):
vakar iegriezām ārstam krietnu puļķi: mizierī septiņas bitkas Seibolt. Wohl das russ. убытокъ (A. X. 2, 536);

3) = birga, der Dunst [?].

Avots: ME I, 302


bitki

bitki, Unarten, Unsinn, dumme Streiche Dunika: netaisi bitkus!

Avots: EH I, 222


bīvoties

bīvuotes (für vībuotnes), Beifuss artemisia vulgaris) Mag. IV, 2, 89.

Avots: ME I, 305


blāgs

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à 2 ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à 2 ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226


blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blakais

blakais, blakējais A. XIV, 2, 72, nebenan befindlich, benachbart: viņa iegāja Klāras istabā, kad šī blakajā pat˙laban sēdēja pie klavierēm * Kaln. Uoz. 61.

Avots: ME I, 308


blaks

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308


blāveris

blāveris, Haarschnur, Hutbinde Manz., Elv.; bei L. dafür bļāveris, bļāvietis, blaues Seidenband. Dazu bļāvs L., zartes Seidenzeug als Flor, Band etc.

Avots: ME I, 312


blāvs

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312


blikata

blikata,

1) "ein Stöckchen, das bei einem Spiel geschlagen wird"
Warkl. blikatas (blikates Sessw.) sist, ein Spiel Bērzgale, Warkl. blikatas ... ir laba lieta, un būtu . . . slikti, ja šuodien ne simta nevarē̦tu izsist Ezeriņš Leijerk. 272. (fig.) zeme ar debesi sāk blikatas smadzenēs sist II, 245. tu tik staiga apkart un sit blikatas! (zu einem, der sich ohne Arbeit herumtreibt, gesagt) Warkl.;

2) comm., verächtl. Bezeichnung für einen, der sich ohne Arbeit herumtreibt
Warkl.

Avots: EH I, 229


bliņčuki

bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229


blinst

[II blinst, -stu, -du "sieden" (intr.): vai kartupeļi jau blinst? Ramdam.]

Avots: ME I, 315


blitne

blitne, eine Art Angel mit einem daran befestigten metallenen Fischchen, mit der man im Winter Barsche fischt Lubn. Vgl. blitka.

Avots: EH I, 230


bližģēt

bližģêt, ‡

2) flattern (wie die Bander im Winde)
Bartau.

Avots: EH I, 230


blizma

blizma "eine Art Weidë MSil.

Avots: EH I, 230


bļuga

bļuga, die Masse, Menge [?]: šuodien pēc lietus būs sēņu kâ bļugu. saķērām tik daudz zivju kā bļugas Grob. n. Etn. IV, 17; ["eine halfaule Frucht" Wid.; rāceņi vienā bļugā od. (Wandsen) bļogā, die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine Masse; vgl. sabļudzis

Avots: ME I, 321


bļugās

bļugâs (loc. pl.) Schnehpeln: kartupeļi b., die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine breiige Masse.

Avots: EH I, 234


bļugt

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234


bļugt

[bļugt, - ùgu, - ugu Nigr., weich, schleimig werden und sich auflösen von Pilzen und Kartoffeln).]

Avots: ME I, 321


blundurēt

bluñdurêt, blunderêt, -ēju, intr.,

1) umherstreichen, sich umhertreiben;
auch bļundurêt C.], kauderwelschen, unverständlich sprechen - in einem fremdartigen Jargon, wie einer, der eine Sprache nicht beherrscht, oder wie ein Betrunkener A. XI, 82.

Avots: ME I, 318


blusa

blusa: dat. s. blusei BVd. 2724, 1 var. (aus Gargeln), nom. plur. blusi 33500 (aus Riddelsdorf); blusa kuoda BW. 20736. utes, blusas mani rēja 8996; ‡

2) galvas b., eine Art Kopfschmerzen, die durch den Genuss von Rauschbeeren
(blusenes) geheilt werden (auch in der Verbind. blusas galvā) Orellen.

Avots: EH I, 231


bluzganas

bluzganas (li. blùzgana, Schinn), schelferartige, kleine Teilchen, Bohrmehl: nuo urbšanas saradušās kuoka bluzganas aizde̦gas Antr. II, 78.

Avots: ME I, 318


blūžgas

blùžgas 2 , eine Art Geräusch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 79; ein klatschendes Gerävsch Saikava: b. vien gāja, kâ suoli sper (mit durchnasstem Schuhwerk).

Avots: EH I, 232


bocītis

bocītis, Kartoffelbrei Lems.

Avots: EH I, 235


bokstīt

II buõkstît,

2): "nicht ans Licht treten dürfen"
Bartau, (mit uo) Bērzgale; gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258


bole

IV bùole 2 Lubn., eine bösartige Kuh, der man vor die Hörner ein Brettchen anbinden muss.

Avots: EH I, 258


borkšēt

bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235


borrāt

II bor̃rât Seyershof, -ãju, reiben, kratzen: es jau borrāju kartiņus: tev daudz vai[r] nebūs jāmizuo.

Avots: EH I, 235


brada

III brada, der Bart: mērc ... iesaliņu, iemēre manu bradas tiesu! grib mutīte, grib kanniņa, grib bradiņa savas tiesas BW. 33277.

Avots: EH I, 236


bradži

bradži, frische, mit allen Schoten gekochte Erbsen [od. Bohnen ] N. - Bartau, Grob.,Hasenpot n. Etn. I, 57, III, 66. [Vgl. etwa brankà "das Quellen der ins Wasser gelegten Körner".]

Avots: ME I, 323


braģis

II braģis Alschw., Edw., Nieder - Bartau, = braga.

Avots: ME I, 322



brakšenes

brakšenes, eine Beeren - Art, die spät reift U. (Zu braškė "fragaria collina".) [Diese Zusammenstullung wäre richtig, wenn beide Namen dieselbe Pflanze Bezeichnen; braškė wohl zu braškėti, denn die Früchte der fragaria collina knachen beim Abpflücken und Zerdrücken, woher auch ihr le. Name spradzene.]

Avots: ME I, 323


brandvīns

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323


brasma

brasma,

1) die Natur, der Charakter
(daba) Etn. II, 177;

2) ein hartherziger Mensch
Naud.;

[3) ein Kuhname
Erwahlen.]

Avots: ME I, 324


brašmanis

brašmanis: "ein Einsichtsvoller" Bartau.

Avots: EH I, 238



braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326


bresene

bresene, eine Art Fisch Latv. Av. 1855, № 21.

Avots: EH I, 240


brice

I brice: auch Ekau, Gr.-Würzau; dabūja brices nuo tevim Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82. pagaidi, gan tev uznāks b. (eine unerwartete Strafe)! A. Leitans.

Avots: EH I, 241


briežāt

briežât, mit einem eisernen Stift od. Nagel schrapen Bartau.

Avots: EH I, 244


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brīvprātīgs

brĩvpràtîgs,

1) freiwillig:
brīvprātīgi, aiz iekšējas dziņas kuo darīt Rainis; brīvprātīgie ugunsdzēsēji;

2) freisinnig, liberal:
brīvprātīgā partija *.

Avots: ME I, 336


brīžam

brìžam (dat. s.), brīžiem od. (N.- Bartau) brīžis (instr. pl.), brīžum(i)s A. - Schwarden, zuweilen, bisweilen, zu Zeiten: brīžam skrien ātri, brīžam lē̦ni (Rätsel). Zu brìdis.

Avots: ME I, 336


brizdāt

brizdât, - āju, tr., rasieren N. - Bartau n. LP. VI, 29 (eig. wohl: mit grossem Geräusch den Bart abkranzen; vgl. brizdât, brizdu brazdu [und auch li. brìzinti "тереть" РФВ. LXV, 312]).

Avots: ME I, 333


broliski

brùoliski runāt, nach Art der Oberländer uo für ā sprechen U.

Avots: ME I, 343


brucēt

brucêt, ‡

2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 244


brudzināt

brudzinât, leise klopfen Etn. III, [161 aus N. - Bartau].

Avots: ME I, 338


brukšis

brukšis "wohl Streichholz = bruceklis" Mag. II, 3, 115. [Anderwärts sei brukšis eine Art Messer zum Schärfen der Sense.]

Avots: ME I, 339


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245


brūnis

I brũnis,

1): auch Siuxt; ‡

2) Demin. brùnītis 2 Saikava, eine Kartoffelart.

Avots: EH I, 246


bruzda

bruzda,

1): unverhofftes Tadeln od. Strafe
Bartau; Schelte, Prügel NB.; ‡

2) Lärm, "truokšņains nuotikums" Dunika, Kal.: kas tur priekšnamā par bruzdu? Zur Bed.2 vgl. li. bruzdà "bruzma"

Avots: EH I, 245


bruzenes

bruzenes [Bers., Fehteln], bruziles N. - Bartau, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 340


bubēlis

bubēlis, der Popanz, Schreckwort für unartige Kinder Grünh.

Avots: ME I, 343


bubis

bubis, der Popanz (Schreckwort für unartige Kinder): bubis nāk! kuoka klabis klabināja, zemes bubis bubināja (Rätsel: die Handmühle). Cf. bubulis 2 [und buba, sowie li. bùbis "Bettler" nach Bezzenberger GGA. 1885, S. 936].

Avots: ME I, 343


bubuļbārda

bubuļbārda,

1) zortier Bart;

2) jem., der einen zottigen Bart hat:
ve̦cais tē̦vs, bubuļbārda BW. 2202.

Avots: ME I, 344


bubulīgs

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


bubulmercis

bubulmercis (wo?) "eine breiartige Speise aus Grütze, Kartoffeln und Fleisch".

Avots: EH I, 248


bubure

bubure, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]

Avots: ME I, 343


bucene

I bucene,

3): auch Alschw., Dond., Iw., Kurmalen, Rawen;

4) ein sehr hartes Sumpfgras
Frauenb.

Avots: EH I, 248


buciski

buciski, bockartig, nach Art eines Bockes: buciņš iebļaujas pa buciski Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344


bučs

bučs Kaltenbr., eine Art Netz zum Fischen und zum Fangen von Rebhühnern: ieliku upē buču. Vgl. bucis II und li. bùčias "Fischreuse".

Avots: EH I, 248, 249


būda

II būda "Art, Natur": man neir tāda būda (ein falsch gedeuteter gen. s.?) Für. I. Zu li. bũdas "Wesen, Charakter".

Avots: EH I, 257


būka

II bũka [Lutringen, Nigr.], blaue Pflaume Tuckum, [Hasenp.], Zwetschge, kuoks ar ķiršiem un plūmēm līdzīgiem augļiem Gold., N. - Bartau n. Etn. II, 50. vilku būka, Hagebutte (rosa canina) Mag. IV, 2,50, RKr. III, 72, gew. vilku drīcekle.

Avots: ME I, 357, 358


bukkūla

bukkūla Gold. "hartes Sumpfgras"; vgl. buku bārzda und briežu (oder vilku) kūta.

Avots: EH I, 249


buks

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347


bukumbārda

bukumbârda 2 Iw., ein aus Binsen geflochtenes, bartähnliches Kinderspielzeug, das sich Kinder am Kinn befestigen, um andere zu schrecken.

Avots: EH I, 250


buļbājs

bùļbājs 2 Auleja, (mit ul,ˆ) Zvirgzdine, der beblatterte Stengel einer Kartoffelpflanze.

Avots: EH I, 252


bulbe

bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 347


buldurēt

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348


bule

II bule, eine Stampfe Fockenhof, Neuenb., ein Gegenstand zum Zerstampfen von Kartoffeln (zum Brei) Ekau.

Avots: EH I, 251


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bullītis

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348


bulvaine

buļvaine, das Kartoffelfeld: cūkas ruok buļvainē Lettg.

Avots: ME I, 349


buļvas

bùļvas 2 [Kolup (auch bùļvi 2 ), Warkland, buļves Welonen], Kartoffeln Oberl. n. U. [Nebst li. bul´va, bulvė aus poln. bulwa, s. Niedermann WuS. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 349


buļvis

bùļvis 2 Kaltenbr., Sussei, Demin. bùļvè̦ks 2 Kaltenbr., die Kartoffel: sausi buļvi Pas. III, 288 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 252


bumbaļa

[bum̃baļa PS., die Samenknolle der Kartoffenpfanze; zu bum̃ba.]

Kļūdu labojums:
Kartoffenpfanze = Kartoffenplfanze

Avots: ME I, 349


bumbērnīce

bum̃bērnīce,

1) der Birnbaum
Spr.;

2) der Obstgarten Saucken
n. U.

Avots: ME I, 349


bumbēži

bum̃bẽži,

1) Kartoffeln, vielleicht Knollen überhaupt
Kronw. n. U.;

2) Birner
Wolmar, Roop n. U. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 82.]

Avots: ME I, 349


bumbulājs

bumbulājs, ein Kartoffelfeld Bauske, Kr.-Misshof.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.;

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


buņu

buņu bārda, struppiger (?) Bart: ve̦ca vīra buņu bārda N. - Bartau A. XVI, 611.

Avots: ME I, 352


burnasts

bùrnasts 2 Saikava "ein Mantel mit rundem Kragen und mit Taschen". Dürfte zunächst auf r. бурнус "eine Art Mantel" beruhen.

Avots: EH I, 255


burzīt

bur̂zît,

1): auch AP., Warkl., (mit ur̂ 2 ) Salisb., Strasden; ‡

2) reinweichen (Wäsche)"
Bartau; ‡

3) (Teig in Wasser) einrühren
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich knüllen
Jürg. u. a.: šī drēbe viegli burzās;

2) sich drängen (durch eine Menge)
Saikava, Warkl.: b. pa burzu.

Avots: EH I, 256


būšana

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas māju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


būzīgs

[bũzîgs C. u. a., erbost, schlecht gelaunt]: meitiņa būzīgi pretuojās"labai partijai" U. b. 110, 51.

Avots: ME I, 360


buzs

buzs Salis "Kümmeltee mit süsser Milch" Aus r. буза "Art Getränk" ?

Avots: EH I, 256


cablains

cablains ["behaart, befiedert"]: (kumeliņš) cabalainām kājiņām BW. 33302 var. [šai vistai cablainas kājas Naud.; in Gr. - Würzau spreche man dafür ķe̦blains; vgl. ce̦blains.]

Avots: ME I, 363


cāčis

cãčis NB., die Kartoffel (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 261


čāčis

čāčis,

1): auch Grob., in Frauenb. mit â; ein nicht rechtzeitig begreifender Mensch
(mit â 2 ) NB.: ve̦cs č. Janš. Līgava I, 29;

3) die Kartoffel
(in der Kindersprache) NB. (mit ā).

Avots: EH I, 287


čakaris

čakaris,

1) wer wühlt, stochert (und sich dabei hin und wieder etwas aneignet
C.) Bē̦rzgale, Fest., Golg.;

2) ein unartiges Kind
Lubn.

Avots: EH I, 282, 283


čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401


čakstene

čakstene, eine Gartenblume mit trockener, knisternder Blüte Salisb.

Avots: EH I, 283


čakstināt

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402


čaksturs

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402


čalīt

čalît,

1): auch Dunika, Kal.; ‡

2) = čaluôt Bartau: smiedamās un čalīdamas Janš. Līgava II, 155.

Avots: EH I, 284


čalmene

čalmene, eine Stange zur Befestigung des Strohs auf dem Dache N. - Bartau n. Etn. II, 1.

Avots: ME I, 402


čāpa

[IV čàpa, Kartoffelbrei Ilsen; vielleicht mit ostle. čā- aus ķē̦-.]

Avots: ME I, 408


čapakls

čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).

Avots: EH I, 285


capatas

capatas "?": ģērbjaties zemē, me̦tat capatas (cipatas) pa luogu laukā! RKr. XVI, 119 (aus Rutzau); [wohl = sapatas N. - Bartau, alte Kleider, Lumpen. In Morizberg seien capatas - Pantoffeln, in Jürgensburg - abgetragene Fussbekleidung, in Grünh. - Brotbrocken. Vgl. auch capu].

Avots: ME I, 363


car

car, mundartlich für caũr; s. Le. Gr. §

Avots: ME I, 364


časkas

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis;

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.;

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285


cau

cau, mundartl. für caũr, durch: c. ērkšu sētu Pas. IX, 325.

Avots: EH I, 260


čaudrs

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405


čaukala

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405



čaulains

čàulains,

1) mit Hülsen, Schalen, mit einer Kruste versehen;

2) hartnäckig, eigensinnig.

Avots: ME I, 406


čaumala

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406


cauri

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365


čaviņš

čaviņš "eine Bettstelle, die für einen einquartierten Soldaten in der Gesindestube aufgeschlagen war" BielU.

Avots: EH I, 287


cēberiņš

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene 2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376


cebriņš

cebriņš: " eine Art Strauch (sausēdītis) mit weisser Rinde und roten Beeren" A.-Rahden.

Avots: EH I, 262


cedrs

cè̦drs 2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376


cēdrs

cè̦drs 2 ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt;

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums 2 Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267


cēdru

cē̦dru juosta BW. 10799 var., eine besondere Art von Gürteln; im VL. aus dem Oberland dafür auch [wohl mit hochle. ā aus ē̦] cādru BW. 7875 var., cadra 1112 und 13195 var. (hier in den Var. dafür: dzebru, cebru) und cādres juosta; vgl. noch cādra [wohl gleichfalls mit hochle. ā aus ē̦] "Band".

Avots: ME I, 376


čēgāns

II čè̦gāns 2 Warkl., eine Art Mistgabel.

Avots: EH I, 289


čeigrs

čeigrs, rauh, hart, barsch, unfreundlich: čeigrs ūdens Stelp., čeigra vilna, čeigri lini. viņš prasīja čeigrā balsī. viņam visas meitas līp klāt, un raug šī tāda čeigra, ne˙kā Etn.

Avots: ME I, 409


ceika

ceika "zehn parallele, mit einer Querlinie durchkreuzte Linien, um beim Kartenspiel das Gewonnene zu löschen" Wessen.

Avots: EH I, 262


čekains

če̦kains, traubenartig, voller Trauben Preip. 36.

Avots: ME I, 409


čekls

če̦kls, = čakls: kam če̦kla staigāji pie bāleliņa N. - Bartau.

Avots: ME I, 409


cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377


cels

*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]

Avots: ME I, 369


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


čemainīte

če̦mainîte Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 70. eine Art Blume.

Avots: EH I, 288


cencers

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372


čenkars

če̦nkars Bartau "ein dürrer Ast, eine Wurzel, schlechter Kohl usw."

Avots: EH I, 288


cepināt

cepinât,

1): c. gaļu- auch Salisb. (neben cept maizi, kartiņus);

2): auch Salisb.; saule cepina acis ārā Zvirgzdine. Refl. -tiês,

2) c. saulē, sich von der Sonne bräunen lassen.

Avots: EH I, 266


cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373


cepure

ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;

2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;

3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.;

4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡

5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡

6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 266



cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


cerība

cerība, die Hoffnung: cerība aust, ataust; cerību luoluot, zaudēt; vilties savās cerībās. dē̦ls bijis pašās cerībās, der Sohn war zu erwarten, zu erhoffen LP. VI, 1001, cerība neatstāj kaunā.

Avots: ME I, 375


cēris

I cẽris, der Wocken am Spinnrad N. - Bartau, Kurisch - Haff n. Bezz.; [cēris Spinnstock Mag. XVII, 1, 92.] S. cērve.

Avots: ME I, 377


cerot

II ce̦ruôt (li. kerúoti), staudenartig wachsen, sich bestauden (wie der Roggen), mehrere Schösslinge treiben, sich ausbreiten, gedeihen U.: krūmi aug ātri, labi ce̦ruot Latv.

Avots: ME I, 376


cers

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375


četracis

četracis,

1) der Vieräugige:
četraču suņi LP. VII, 567;

2) die Vier (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 410


ciemīte

ciemīte, die Nachbarin; die Wirtin eines benachbarten Gesindes; ein weiblicher Gast.

Avots: ME I, 393


ciemmājas

cìemmãjas, das benachbarte Gesinde Heniņ: mūsu mājās kūp dūmi, ciemmājās vāra putru.

Avots: ME I, 393


ciemmeita

cìemmeita od. cìema, ciemu (BW. 11072) meita, das Dorfmädchen, ein Mädchen aus einem benachbarten Gesinde oder Dorfe: pašas nāca ciemmeitiņas BW. 12115.

Avots: ME I, 393, 394


ciempuisis

cìempuĩsis od. cìema, cìemu puisis, ein junger Mann aus einem benachbarten Gesinde od. Dorfe, ein Junge als Gast: te jāja ciempuiši līgavu lūkuot BW. 12387. es saviem ciempuišiem mūžam laba nevēlēju VL.

Avots: ME I, 394


čiepšāt

čiepšât "piepen (wie Keuchel)" Bartau.

Avots: EH I, 293


ciesa

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395


ciesēja

[cìesēja 2 Nerft, ein hartes Gras.]

Avots: ME I, 395


cieši

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278


ciesnējs

I ciesnējs,

1) hart:
ciesnēja zāle AP. viņš gribēs ņemt vienu nuo ciesnējām zivīm A. XII, 274;

2) hartherzig, geizig
L. [Wohl zu ciêts.]

Avots: ME I, 395


ciesnējs

II ciesnējs,

1) ein Ort, wo hartes Gras wächst
Salis n. U.;

2) ciesnēji, harte Pilze, Hunderiezchen
U.

Avots: ME I, 395


ciešs

ciêšs, dial. für ciêts, hart, gew. in übertr. Bedeutung: streng; so besond. das Adv. cieši, ciekši N. - Peb., in Mar. ciešuc, streng, sehr: viņš tuo cieši nuoliedzis LP. VII, 354. reiz cieši saslima kāda vecene Etn. II, 170. Dial. für ļuoti, sehr: cieši bargs, sehr streng BW. 12154, cieši labi, daudz, skaists, sehr gut, viel, schön; cieši laiž, er fährt sehr schnell Buschh.

Avots: ME I, 395


ciesva

ciesva, für ciesa, hartes Gras, Oppek. n.U. (so, mit s, ist vermutlich statt Ulmanns ciezva zu lesen).

Avots: ME I, 395


cietans

ciêtans 2 Salis, etwas hart, zäh: sirds gaļa ir tāda cietana, tāda liẽsa.

Avots: EH I, 278


cietēt

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396


cietgalvīgs

ciêtgalˆvîgs,

1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;

2) eigensinnig;

3) hartmäulig (von Pferden)
U.

Avots: ME I, 396


cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396


cietīgs

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396


cietināt

ciêtinât [li. kietinti], tr.,

1) hart, fest machen;

2) gefangennehmen:
cietinājuši un gūstījuši Upīte, Medn. laiki, 206. Refl. - tiês, sich fest, hart machen, sich abhängen. Gew. in Zstz. mit ap -, nuo -.

Avots: ME I, 396


cietiņš

ciêtiņš, Demin. von ciets, dient

1) zur Milderung des Ausdrucks: ziemlich hart;

2) zur Steigerung:
zeme cieta, cietiņa; kad jel lietus uzlītu Etn. II, 129.

Avots: ME I, 396


cietnējs

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396




cietsirdis

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397


cietums

ciêtums [li. kietùmas],

1) das Harte, die Härte:
man tas pasaules labums, tev tas miruoņa cietums Tr. IV, 561;

2) das Gefängnis:
cietumā likt, ielikt, ins Gefängnis sperren; cietumā sēdēt, im Gefängnis sitzen.

Avots: ME I, 397


čigāniski

čigãniski Orellen, nach Zigeunerart: č (in ein Dreieck gefaltet) lakatu siet.

Avots: EH I, 290


cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380


čikaliņa

[čikaliņa Serbigal, eine unzarte Benennung von Mädchen und Frauen.]

Avots: ME I, 412


cikkārt

cikkā`rt [BW. 22018 var.], = ciekkart, wie oft.

Avots: ME I, 380


cīkstas

cīkstas, wilder Portulak L.; "Burzelkraut (?)" LD.; eine Art Pilze, = cīkstenes U.

Avots: ME I, 390


cīkstenes

cīkstenes, eine Art Pilze U., [Grobin].

Avots: ME I, 390


cilas

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270


cilas

cilas, grosse Erdklumpen, wie sie beim Aufpflügen des Brachfeldes auf dem Felde zu sehen sind; cilas art, das Brachfeld aufpflügen: ar āzīti cilas ara BW. 25872; cilas ecēt, das aufgepflügte Brachfeld eggen: kad pirmuo reizi ecē uzartu zemi, tad ecē cilas; (zu celt).

Avots: ME I, 381


cilāt

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381


cildīt

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270


cilpāniski

cil˜pāniski, cil˜piski,

1) schlingenartig:
cilpāniski apsviest kaklam auklu. ap stabu cilpiski apmest gruožu. kažuoku cilpiski šūt, den Pelz mit Schleifen besetzen;

2) häkelig, weitläufig
L., St.

Avots: ME I, 382


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


cimbara

cimbara "?": Mure tik tāda c. un tumšu seju, - nav vīriešiem pievilcīga Janš. Dzimtene V, 83. Erinnert an li. kimbara, eine Art Pflanze.

Avots: EH I, 271


cimbulis

cim̃bulis,

1) eine trockene, harte Erdscholle
PS., N. - Kmph.;

2) eine Wiese, auf der Baumstämme und Wurzeln sind
Ubbenorm. [Wohl von einer Wurzelform cimb - abgeleitet, die eine Erweiterung der Wurzel von kams "Kloss" ist.]

Avots: ME I, 383


cimburs

cim̃burs, [der Hümpel C.]; eine trockene, harte Ackerscholle Peb.

Avots: ME I, 383


činkstēt

činkstêt

1): buteles plīstuot činkst Wessen;

2): auch Bartau, NB.;

3): auch Druw., (mit iñ) Seyershof ("žē̦luoties"), (mit in̂ ) Nötk.: kuo činksti? Pas. X, 1-15.Refl. -tiês (mit ) Dunika, = činkstêt 2.

Avots: EH I, 291


cīrēt

cīrêt, - ēju, etw. ins Auge fassen, sehen, lauern: tas jau uz meitām vien cīrē Ruhtern, Ulpisch, Peb., [Ruj.]. [kuo nu vēl cīrē? was wartest du noch? Ruj. n. U.] Refl. - tiês, aufeinander ein Absehen haben Peb. n. U.

Avots: ME I, 391


čirkstas

čìrkstas 2 Auleja, das Geräusch beim Braten von Fleisch oder beim Nagen eines harten Gegenstandes.

Avots: EH I, 291


čirkstuns

čir̂kstuns Zvirgzdine, ein gewisses Gartenunkraut.

Avots: EH I, 291


cirmains

cirmains Stender Deutsch-lett. Wrtb., wurmicht Mahlup, N.-Peb., Sessw.: c. rieksts, burkāns, kartupelis.

Avots: EH I, 273


cirmitains

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386


cirmuļi

[cìrmuļi,

1) Maden in Kartoffeln
PS., Domopol;

2) die noch nicht verdeckte Bienenbrut
Wandsen (mit ir̂ 2 ).]

Avots: ME I, 386


cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387


cirsis

[I cir̂sis, eine Art Heuschrecke Borchow, Warkl.]

Avots: ME I, 387


cirsis

[II cir̂sis, eine Art kleiner Vögel Warkhof.]

Avots: ME I, 387


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


cirtiens

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388


cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388


ciska

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 2 ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389


citāds

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389


cīte

cìte [Drsth., cîte 2 Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.

Avots: ME I, 392


cūcene

cũcene,

1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;

2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;

3): auch Orellen, Salis; ‡

5) nuphar luteum Pussen (mit ũ);

6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.

Avots: EH I, 280


cūcene

cũcene,

1) ein junges Schwein, die Sau;

2) ein Pilz (lactarius trivialis)
RKr. II, 65;

3) die Brombeere:
cūceņu tinekļi Sudr. E.;

4) ein Mädchen, dem die Pflege der Schweine obliegt
N. - Bartau.

Avots: ME I, 397


čūčuks

čūčuks R. Ērglis, Pel. bar. vectēvi 29, eine Art Deminutiv zu čūčis.

Avots: EH I, 298


čuinis

[čuînis 2 Daiben "ein Mensch, der eine fremde Mundart spricht".]

Avots: ME I, 418


cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


cūkmicis

cùkmicis 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, ein Gartenunkraut.

Avots: EH I, 281


cūkpupa

cũkpupa, auch dārza pupa, Gartenbohne (vicia faba) MWM. VII, 796.

Avots: ME I, 399


cūksari

[cūksari U., ein hartes Gras.]

Avots: ME I, 399


cūkutis

cūkutis BW. 35077 var., eine Art Läuse (?).

Avots: EH I, 281


čūlāt

čùlât,

1): auch (mit û 2 ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û 2 );

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û 2 );

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298


čulmaki

čul˜maki Frauenb. "alte, ganz hart gewordene Stiefel".

Avots: EH I, 295


čumuls

čumuls,

1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;

2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.

Avots: ME I, 420


čumurains

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420


čunčināt

II čunčinât: auch Grenzhof, Sessau; (ein kleines Kind) auf den Handen bewegen und beruhigen Bartau, Dond.; (ein Kind) in Windeln wickeln Dond.; warm kleiden Mitau. Refl. -tiês: auch (mit un̂ 2 ) Mitau.

Avots: EH I, 295


čupa

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421


čura

VI čura: auch Golg. (hier werden alle Schwalbenarten so genannt), Stom., Tirsen.

Avots: EH I, 296


čūrāt

III čūrât Bartau "melken".

Avots: EH I, 299


čurisku

čurisku Stender Gramm. 2 148 "vorwarts, aufs Gesicht".

Avots: EH I, 296


čurkste

II čurkste: auch (mit ur̃ ) Usmaiten, Wolmarshof, (mit ur̂ 2 ) Siuxt; die Uferschwalbe Üxküll, PV., Sessw., (mit ur̃) Salis, (mit ur̂ 2 ) Siuxt; eine Art Schwalben (mit ur̃) AP.

Avots: EH I, 297


daba

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427


dabīgs

dabîgs, gutgeartet, guten Charakter habend: dabīgs cilvē̦ks [U.].

Avots: ME I, 428


dabīte

dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300


dabūt

dabût, part. prt. dabuvuši Evang. 1753, S. 14,

1): dabūja āža un galdauta Pas. VIII, 99. dabūjis taida deķa 150. Refl. -tiês,

1): te̦lē̦ns bij ticis vaļā nu dabūjies zīst AP.

Avots: EH I, 301


dadadzis

dadadzis, dadazis BW. 14611, 6, auch dadaza, Ackermennig (agrimonia eupatoria). [Wohl mit Reduplikation zu dadzis (" Kelchröhre... mit... Stacheln. Fruchtkelche... klettenartig sich anhängend"); dieselbe Pflanze heisst auch dadzīši; zum z für dz s. Le. Gr.§ 89 b.]

Kļūdu labojums:
Ackermennig = Odermennig

Avots: ME I, 429


dagaidīt

dagaidît, erwarten (perfektiv) Kaltenbr.: dagaidīja gaismas Pas. IV, 508 (aus Welonen). dagaidījis ... rīta IX, 456. nevar d. laba laika Kaltenbr.

Avots: EH I, 302


daiga

II daîga, eine Fliegenart Erlaa. [Wohl zu daidzît; vgl. li. daigýti "stechen".]

Avots: ME I, 430


daiks

daîks 2 [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431


daikts

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle");

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


dakalēties

dakalêtiês, ‡

2) "unartig sein" (von Kindern)
Siuxt: kuo tu te dakalējies vie˙nādi? Siuxt;

3) "?": jūs visi pa klēti dakalējaties Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 303


dakšastis

[dakšastis,

1) ein aufdringlicher Mensch
Schujen;

2) "eine Art Käfer"
Widdrisch.]

Avots: ME I, 434


daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436


dalba

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba 2 Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III 4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434


dāldernīca

dā`ldernîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, eine gewisse Gartenblume.

Avots: EH I, 311


damelīgs

damelîgs, unartig, albern unruhig, beweglich (von Kindern) Frauenb., Windau.

Avots: EH I, 305


damest

damest, tr., hinzuwerfen, hinzutun: damest vēl kādas šķilas malkas (aber: piemest bedri ar smiltīm) PS. [Refl. -tiês Drsth., sich (unerwartet und schnell) hinzutun, hinzugesellen].

Avots: ME I, 436


dampīgs

dàmpīgs 2 Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306


dāņa

dãņa [N. - Bartau], auch dānis Salis, Etn. II, 1 [aus Lenzenhof], die Gabe, das Geschenk ( in Katzd. die Abgabe, das Deputat): dāņas nesīšu es nuo draudziņa A. XI, 186. juo re̦ti cilvē̦ks te pēc rudens dāņas tiecās MWM. VIII, 9. [dàņa "Belohnung (für eine Arbeit) in Naturalien" Kosenhof. - Nebst li. donìs (acc. dõnį) "Abgabe" wohl eher entlehnt aus slav. danь "Abgabe", als damit verwandt, es sei denn, dass das ā (statt uo) in dāņa aus Formen wie dālavas, dāsns u. a. entnommen ist.]

Avots: ME I, 447


dandala

dañdala,

1): eine lange. ziemlich dicke, glatte Gerte
Kegeln und Waidau n. Lalv. Saule 1927, S. 616;

3) ein unartiges, unruhiges Kind (von erwachsenen Menschen nur selten gebraucht), auch ein solches Tier
Siuxt.

Avots: EH I, 306


dandalāties

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306


danga

IV danga: gar,a danga od. gar,as dangas vējš, Südwestwind N. - Bartau n. U.; [in Edw. heisse der Südwesten mīzeņu (zu mīzinât) danga (" Ecke?")].

Avots: ME I, 437


dangs

dan̂gs 2, die Radfelge Kalleten, Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau. Zu dandzis.

Avots: ME I, 438


darāmais

darāmais, darimais Doblen n. U., Part. pass. praes. von darīt,

1) das Gemachte, das zu Machende:
tagad ve̦lns dara savu darāmuo LP. VII, 37;

2) das Strickzeug.

Avots: ME I, 438


dāri

dãri (Stammform ?) Salis, eine Art Sieb in einem bettförmigen hölzernen Rahmen zum Durchsieben des in der Tenne gedroschenen Getreides.

Avots: EH I, 312


darināt

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darīšana

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārum

dārum, in der Verbind. dārum trīs, eine Redensart, die ausdrückea soll dass der Sprechende sich aus einer Sache nichts macht Golg.: man par tuo d. trīs!

Avots: EH I, 312


darvot

dar̂vuôt, tr., teeren: ar darvu darvuo virves. Part. darvuôts, geteert: darvuota virve.

Avots: ME I, 442


dārzājs

dā`rzājs SDP. I, 12,

1) die Gartenfrucht, das Gemüse:
nuosaluši dažādi dārzāji kâ: pupas, zirņi, gurķi;

2) im Pl., die im Garten wachsenden Beerensträucher
Mesoten.

Avots: ME I, 448


darželis

dar̃želis Siuxt, Demin. zu dàrzs, ein kleiner Garten.

Avots: EH I, 309


dārzkopība

dā`rzkùopĩba, der Gartenbau, die Gartenpflege: nuodarbuoties ar dārzkuopību.

Avots: ME I, 448


dārzmala

dā`rzmala, `rzmale, `rzmalis 2 Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312



dārzs

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


dārzsaknes

dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312


dārzzeme

dā`rzzeme, das Gartenland, der Gartenboden.

Avots: ME I, 449


dasist

dasist Drsth., tr., anschlagen. Refl. -tiês, sich (unerwartet) gesellen zu...]

Avots: ME I, 442


dasts

dasts, eine hölzerne Stange mit hakenartigem Ende zum Heben von Strohbündeln Warkl. n. FBR. XI, 107: ar dastu ceļ salmu kūļus uz rijas, kūts; vienu galu aizbāž aiz kūļa saišķa Warkl. Vgl. dasti.

Avots: EH I, 309


dasviest

[dasviêst Drsth., zuwerfen. Refl. -tiês, schnell und unerwartet hinzueilen.]

Avots: ME I, 442


dātali

dãtali [li. dotalas], Geschenke: šie, dabūjuši dātalus, sameta naudu N. - Bartau RKr. XVI, 214. [Vgl. dāsns.]

Kļūdu labojums:
dātali [li. dotalas], Geschenke = dātals [li. dotalas]. Geschenk

Avots: ME I, 449



dauzīgs

daũzîgs, zum Schlagen geneigt, unruhig, unartig L., St., Etn. III, 162.

Avots: ME I, 445


dažāds

dažâds, verschieden, verschiedenartig, mannigfaltig: e̦sam piedzīvuojuši dažādus laikus, redzējuši dažādus cilvē̦kus un dažādas zemes.

Avots: ME I, 445, 446


dažējāds

dažẽjâds, verschiedenartig: dažējādas preces, mantas.

Avots: ME I, 446


debīt

debît, mundartl. (z. B. in Heidenfeld) für dabût.

Avots: EH I, 313


dedeklis

dẽdeklis, eine aus Spänen verfertigte Vorrichtung zum Stopfen von Würsten Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau. [Zu dēt de̦sas.]

Avots: ME I, 461


dedere

II dedere, dederene, Ekzem, Hautausschlage, Flechte Nigr. Zu li. dedervinė˜ "Flechte, Hautausschlag", [bret. dervoed "Flechtenübel", ai. dardraḥ "Art Hautauschlag", dardūh, od. dadruh, "Aussatz", ae. teter "Flechte" u. a., s. Walde Wrtb. 2 229, Trautmann Wrtb. 47].

Avots: ME I, 450


dēdināt

II dēdinât, den Waldbienenstock aushöhlen: citu dienu artu gāju, citu uozuolu dēdināt BW. 19609. ai, uozuol, līdzini zarus, ja gribēji dēdināms 14849.

Avots: ME I, 461


degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452


deidot

deiduôt, vergeblich auf etwas warten Etn. I, 154.

Avots: ME I, 453


dējots

dējuots Daugmale, = dêjîgs (li. dėjìngas): ...tad izpe̦rē̦tie cāļi būs ļuoti dējuoti. Umbildung des part. prs. act. von dêt (vgl. vāruots)?

Avots: EH I, 318


Dēkla

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462


della

de̦l˜la Orellen n. PBR. XI, 41, WainseI n. FBR. XIV, 86, Salis, (mit è̦l 2 ) Golg., Mar., Schwanb., mundartl. für de̦lna, die flache Hand: uz de̦llas nesu BW. 13186, 8 var.

Avots: EH I, 314


delvērde

[I delvērde A. - Schwanb. "ein unartiges, 15 - 18 Jahre altes Mädchen".]

Avots: ME I, 454


delverēt

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl 2 ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl 2 ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl 2 ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315


delveris

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 315


demēt

[III demêt Orgishof "warten"(?).]

Avots: ME I, 454


dēna

dēna [?], das Naturell, die Eigenart Nerft. [Vielleicht als dēņa zu lesen; s. dies. Zu dêt "legen"? (vgl. gr. ϑέσις ai. dhāma "Satzung, Ordnung").]

Avots: ME I, 463, 464


dencis

deñcis [Ruj.], ein Knabe von 13 od. 14 Jahren. dencis ir zē̦ns, kas,gana gadus beidzis, sāk pie lauka darbiem iet Ruj., Krem.; ein kleiner, derber Junge U.; [dèncis 2 Laud., ein unartiger Junge. - Wohl zu de̦nkts.]

Avots: ME I, 454, 455


denēt

denêt,

1) faulen, modern
Warkl.: kuoks sācis d.;

2) wartend vor Langerweüe vergehen
N.-Peb.: kuo tu te deni? Vgl. dēnêt und trenêt.

Avots: EH I, 315


dēnēt

dẽnêt [Nigr., Neuenb., Trik., dènêt 2 Bers., Domopol, (= dēdēt), quienen, hinsiechen, verkommen: [kuo tu dēni (wartest ohne jede Aussicht auf Erfolg)? tev jau ne˙kas neiznāks Neuenb.] dēnēji, ubaguoji un plijies MWM. IX, 624. [Vgl. auch apdēnēt Spr., ringsum faulen. Vielleicht aus * dērnēt und in diesem Fall etwa zu ndl. tornen "sich auftrennen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 185.]

Avots: ME I, 464


denkastes

de̦nkastes paduot Pas. II, 181 (aus Bartau) "untertänigst grüssen".

Avots: EH I, 315


denkts

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455


depis

depis,

1) die Kröte
[Nieder-Bartau]: es atradu tuo Kārlīti grāvī depi dīrājuot BW. 20777, 2;

2) ein fetter, plumper Junge, Tölpel:
tautu dē̦ls zemes depis BW. 10771, 9.

Avots: ME I, 455


derams

[de̦rams (Part. zu derêt), reif: uogas jau de̦ramas, var sākt ēst Dond.]

Avots: ME I, 456


derens

de̦re̦ns, [nützlich]: tās nav tev de̦re̦nas N. - Bartau.

Avots: ME I, 456


derglis

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457


derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458


desa

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317


desmitnieks

desmitnieks,

1) eine vom Gemeindeältesten und von den Vorstehern der Gemeinde gewählte Amtsperson;

2) eine von je 10 Knechten gewählte mit Stimmrecht versehene Vertrauensperson;

3) der Anführer von 10 Soldaten;

4) die Zehn in der Karte;

5) der Zehnrubelschein;

6) der Zehner:
atskaituot un saskaituot desmitnieki jāraksta zem desmitniekiem.

Avots: ME I, 459


dēstīt

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464


dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465


dēt

II dêt, dêju, saugen L., [Trik., Salisb.]: kumeļš dēj ķēvi Wolm.; [mazs bē̦rns dēj pupu Alt-Ottenhof]. [Nebst dê̦ls, dêle, dīle, atdiene, li. pirmdėlė˜ kárvė "eine Kuh, die zum ersten Mal gekalbt hat" zu slav. děti "Kinder", aksl. доити "säugen", ai. dháyati "saugt" (Part. dhītá-ḥ "gesogen"), dhēnā "Milchkuh", ádhāt "sog", gr. ϑήσατο "sog", la. fēmina "Frau", ir. dīnim "sauge", ahd. tāan, got. daddjan "säugen", arm. diem "sauge" u. a., [vgl. Trautmann Wrtb. 51, Berneker Wrtb. I, 196 und 205, Walde Wrtb. 2 280 unter fēlō u. a.].

Avots: ME I, 465


deviņace

deviņace, Neunauge Biel. I, 457 [li. devynãkė], deviņacis, die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460


deviņi

deviņi, auch devīņi [in N. - Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.]

Avots: ME I, 460


deviņnieks

deviņnieks, [deviņš Wid.], die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460


devītnieks

devîtnieks,

1) die Neun in der Karte;

[2) in Domopol = devintelis].

Avots: ME I, 460


dicele

dicele, ducele, gew. Pl., ein zweirädriger Wagen Grob., Hasenpot, N. - Bartau, Sackenh., Katzd., Kalleten: lai jūdz zirgu dicelē Janš. [Über di- und du- s. Le. Gr. 358; -cele zu apr. kelan, slav. kolo, an. huel "Rad", gr. πόλος "Achse" u. a., z. B. bei Walde Wrtb. 2 177 f. unter colō.]

Avots: ME I, 466


dīcinieks

dĩcinieks, dīcenieks BW. 31646, Stelp.,

1) ein Arbeiter, der der Gutsverwaltung zur freien Disposition gestellt wird, der den ausserordentlichen Gehorch leistet:
dīciniekuos iet, zu derartiger Arbeit gehen St., Gr. - Buschh., Mag. XIII, 3, 51;

2) Epitheton des Sperlings:
zvirbulis, dīcenieks Kronw. [Zu dīks.]

Avots: ME I, 476


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


diendārzs

dìendā`rzs: auch (mit ìe 2 und ā` 2 ) Zvirgzdine; ein Viehgaden, der ein Jahr als solcher, das andere Jahr als Gemüsegarten benutzt wird (mit 2 und â 2 ) Salis.

Avots: EH I, 327


diernēt

diernêt (aus Mundarten mit ier aus ir?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 263, = dir̃nêt.

Avots: EH I, 327


dieviņš

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485


dievkociņš

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


diezins

[dìezins 2 Mar. "jem., der häufig die Redensart die(v)s zin (Gott weiss) gebraucht".]

Avots: ME I, 487


dikts

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466


dilbt

[III dìlbt 2, -stu, -bu Oppek. "warten".]

Avots: ME I, 467


dindārzs

dindārzs, mundartlich aus diendārzs gekürzt.

Avots: ME I, 469


dinkšķēt

diñkšķêt, diñkstêt Sassm., -u, -ēju:

1) dröhnen:
mašīna iet, ka dinkst vien Sassm.; [ausis dinkst Mar.];

2) ungeduldig warten
[dinkšêt Wid.]: pateica, ka mazuo vedīs līdzi uz ciemu, nu dinkš vien Blieden n. Etn. I, 122.

Avots: ME I, 469


dinksma

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. 1

Avots: ME I, 469


dirnēt

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470


dirsināt

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84;

2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli;

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322


divacis

divacis, die Zwei im Kartenspiel; f. divace, die Zweiäugige: divacīte saka uz vienacīti LP. VI, 816.

Avots: ME I, 470


divdabis

divdabis ,*

1) die Amphibie
Vēr. I, 766;

2) das Partizip.

Avots: ME I, 471


divej

divej, = divai: divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu, neve̦lē̦tu BW. 20630, 5. iet art, bet divej bikšu kājā Vēr. II, 902.

Avots: ME I, 471


dižrausis

dižrausis, eine Art Kuchen Dond., Sassm.

Avots: ME I, 475


dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531


dobēt

duôbêt 2, -ēju, höhlen L.,

1) Furchen für Kartoffeln ziehen
Tals., Sassm., [Wandsen ;

2) hohl werden
Nigr.].

Avots: ME I, 531


dodams

duôdams, Part. praes. von duot,

1) eine Rute, ein Stock, womit man schlagen kann:
Ješka raudzījās pēc kāda duodamā Kriš. Lak. 23 ;

2) in Dond. für de̦vums, die Gabe:
dieviņš ar guodu grib par maizītes duodamiņu BW. 1478.

Kļūdu labojums:
1) eine Rute = 1)duôdamais, eine Rute

Avots: ME I, 532


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


dopiņš

dopiņš Suhrs n. FBR. VII, 35, Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 328


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


drābule

drābule: auch Perwelk, (mit ã ) Rutzau, Janš. Nīca 43; eine Art Tischtuch (mit ã ) Dunika.

Avots: EH I, 331


draiskīgs

draîskīgs 2 (sic!) AP., (mit ài 2 ) Erlaa, unartig, ausgelassen: d. bē̦rns.

Avots: EH I, 329


draisks

draisks, albern, ausgelassen: draiskie zē̦ni Poruks III, 242. draiski bē̦rni, ausgelassene, unartige Kinder Druw. Substantivisch und daher im Gen. appositionalis: draiska zē̦ns A. XX, 34.

Avots: ME I, 489


draislis

dràislis 2 Bers ein unartiges Kind Drosth., Laud.

Avots: ME I, 489


drakāt

drakât, ausgelassen (unartig) sein Warkl. Vgl. auch drakâties undapdrakât.

Avots: EH I, 329


drākāt

II drākât Warkl. "ausgelassen (unartig) sein".

Avots: EH I, 331


drāmais

drāmais,

1) ein Knabe, der sich artig und still anstellt
Druw.; [drãms Drsth. ="rãms";

2) "palaidnis" Wessen].

Avots: ME I, 494


drapslīgs

drapslîgs, ausgelassen, unartig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 490


drapslis

drapslis, ein Ausgelassener, Unartiger Gr. - Sess.

Avots: ME I, 490


drapslīties

[drapslîtiês, ausgelassen, unartig sein Gr. - Sess., Tirs.]

Avots: ME I, 490


drapstīt

drapstît, fein schneien [Für.], Bergm. n. U. [Etymologisch wohl mit b zu schreiben: vgl. li. drabstaũ und drebiù "werfe (fortgesetzt) Breiartiges (hin und her), dass es spritzt"; über weitere Beziehungen s. Berneker Wrtb. I, 225.]

Avots: ME I, 490


drāslis

dràslis 2, ein unbändiger Mensch, ein unartiges Kind: drāsli, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 112. [Wohl zu drãzt(iês).]

Avots: ME I, 494


dravatnīca

[dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493


drāzīgs

drãzîgs: unartig (ausgelassen) AP.; unruhig PV.

Avots: EH I, 331


drāzns

drāzns AP., unartig (ausgelassen).

Avots: EH I, 331


drāztaļa

drãztaļa, ein unartiger, unbändiger Mensch [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495


drāztīgs

drãztîgs,

[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];

2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].

Avots: ME I, 495


drāztīt

drāztît, -u, -īju, freqn., wiederholt ein wenig schaben, schnitzeln: viņš paņēma citu kuoku un drāztīja atkal MWM. VIII, 17. Refl. -tiês, unartig, unruhig sein [Fest.], Lös. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 495


drebelēt

drebelêt, Refl. -tiês: beben, zittern (ein wenig), bebem - zu ersetzen durch "draiskāties, unartig sein" PV.

Avots: EH I, 332


drebene

drebene,

1) Gallert, eine Art Sülz
Etn. I, 42, 57;

2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.

Avots: ME I, 496


drebēt

drebêt (li. drebė´ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496


dreijāt

dreĩjât, -āju, tr.,

1) drechseln:
dreijātājs dreijā;

2) fein, zierlich machen;
Part. dreijāts, zierlich, fein: uozuols auga ceļmalā dreijātām lapiņām; tâ gribēja tautu meita dreijāt savu augumiņu BW. 6033. [Nebst estn. treiima aus mnd. dreien.]

Kļūdu labojums:
augumiņu = vainadziņu

Avots: ME I, 496


dreilis

dreilis,

[1) Treidler
Wid.];

2) ein ausgelassener Mensch, ein unartiges Kind:
šuo dreili ne˙maz nevar savaldīt Mar.

Avots: ME I, 497


dribulis

dribulis: wer niemauden in Ruhe lässt Bartau.

Avots: EH I, 333


drigalts

drigalts, auch drigalta, ein unartiger, unruhiger, unbändiger Knabe Krem.; ein Händelsüchtiger, ein Raufbold (= drigants) Mag. XIII, 3, 54: kâ tam Rīgas drigaltam BW. 20260, 1. [Vielleicht kontaminiert aus drigants und r. дрыгàлка "рѣзвая дѣвушка"

Kļūdu labojums:
3, 54; = 3,54; ein Hengst (?):

Avots: ME I, 498


drīlis

drìlis 2, ein unartiges Kind: drīli, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 501


driska

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500


drīzene

drìzene 2 (unter drĩzenis 2): plur. drìzeņes 2 Lubn., frühreifende Kartoffein.

Avots: EH I, 335


drīzenis

drĩzenis,

2): plur. drìzeņi 2 Lubn., frühreifende Kartoffeln.

Avots: EH I, 335


drīzna

drīzna Segew., = drīze̦na (?) : re̦dz augstākās kārtās vēl citas tumšas drīznas (die strahlenartigen, leichtflockigen Wolkenbildungen in den obersten Regionen) Kasparsons Starp zvaigznēm. gaiss iet drīznām (vom Flackern des Nordlichts) Segew.

Avots: EH I, 335


drīzuļi

I drĩzuļi, frühreife Früchte, Frühfrüchte, namentl. Kartoffeln Festen, Schwanb.

Avots: ME I, 501


drudzi

drudzi. geflügelte Motten L., St., LA. n. U. [Zu li. drugỹs "Fiebervogel; eine Schmetterlingsart"; wohl identisch mit drudzis "Fieber", s. Prellwitz Wrtb. 2 176 unter ἠπίαλος der an alb. èϑεzε "Lichtmotte" neben eϑe "Fieber" erinnert.]

Avots: ME I, 502


drumska

drumska, drùmsks 2 Mar. n. RKr. XV, 112. drumška, drum̃sla, drùmsla 2 [li. drumslas Miež. "мут"] Mar., drum̃psla Wain., drùmstala C., drum̃stala Smilt., gew. Pl., Brocken, Krümchen, Fetzen, Stücke, allerlei Abfälle: kartupeļu drumsla. viņi neduod ne˙kādas drumslas nuo savas bagātības Vēr. II, 865. stikls saplīsa drumslu drumslās A. XX. 50. dē̦lu atrada drumskās nuospe̦rtu LP. V. 59. slimuo bē̦rnu de̦r mazgāt sienu drumšku ūdenī Etn. IV, 117 [aus dem hochle. Alswig]. krustu drumstalas Vēr. II, 29. rītā atraduši pirtī tikai kaulu drumstaliņas LP. VII, 863. [drums- entweder kontaminiert aus drams- (in dramsla) und drus- (in druska) oder (nach Prellwitz Wrtb. 2 187) zur Wurzel von druska, drupt, drubažas u. a.]

Avots: ME I, 503, 504


drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504


drupsteles

drupsteles, Abgangsel von Gartengewächs (= nuokašas) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 336


drupt

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III 4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505


druva

druva: das Feld Grob., Iw., Pussen: rudzu (miežu, auzu) d. BW. 32554 `var. linu d. 4123; ein hoher, mit hartem Gras bewachsener Ort Mahlup.

Avots: EH I, 337


druvājs

druvājs, abgemähtes Getreidefeld N.-Peb.; plur. druvāji "jaunā labība" Sessw.: druvāji jau sazēluši: gani e̦suot ganī[ju]ši ... jaunajuos druvajuos Gatartas pag: tiesas protokolā 22/IX 1827.

Avots: EH I, 337


družiņš

družiņš,

1) ein kleiner Mensch
Krem.;

2) der Pl.
družiņi, eine Menge kleiner Gewächse, namentl. Kartoffeln Kokn. n. Etn. II, 17; kurzer Flachs Krem.

Avots: ME I, 506


družīns

družīns eine Art von Bluse mit einem Gürtel Nigr.

Avots: ME I, 506


dubultdancis

dubultdañcis, eine Art Tanz: tad būs mūsu meitiņām šuovakar dubultdancis BW. 12502.

Avots: ME I, 509


ducamais

dùcamais, der Hintere (Part. pass. von dùkt).

Avots: ME I, 523


ducele

ducele [Neuenburg], n. V. auch ducelis, ein zweirädriger Wagen N. - Bartau u. a. [-cele zu apr. kelan. aksl. коло). an. huel "Rad" u. a., s. Walde Wrtb. 2 177 f˙unter colō. Berneker Wrtb. I, 549, Trautmann Wrtb. 125.]

Avots: ME I, 509


dūcis

I dùcis 2 Bers. (zu dùkt), der Brummbart, Polterer (= dūcenis 2).

Avots: ME I, 523


dūcis

V dũcis, Demin. (verächtl.) dũčelis, ein dolchartiges Messer, das nicht zugeschlagen werden kann: labu nazi izvīluši, dūčelīti iede̦vuši BW. 2215 var. Zu duncis.

Avots: ME I, 523


dūcis

VII dũcis Lems., Wainsel, eine Art Blutkuchen.

Avots: EH I, 345


dūcīt

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345


duidubenis

duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511


dujacis

dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339


dūkņa

[dùkna 2 Bers. "eine Art Wasservögel".]

Avots: ME I, 525


dūkt

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347


dukums

dukums, eine Art Krebsnetze.

Avots: ME I, 512


dukurēt

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340


dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512


dukuris

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512


dukuris

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340


dukurītis

dukurītis, dukuriņš, Beiname der Kartoffel im VL.: rācenītis dukurītis (Var.: dupurītis; rācentiņš dukuriņš) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 340


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dumbrs

II dum̃brs: aiz... dumbru (Var.: dūņu) purva BW. 16121, 1; dum̃brs Salis, eine Bodenart (Torterde?): d. - tāda viegla zeme, vieglāka kâ smilts zeme, tāda me̦lna.

Avots: EH I, 341


dūmene

[dũmene, eine Art Kuhpilz mit dunkler Oberfläche Ronneb., Smilt.]

Avots: ME I, 527


duncis

I duñcis [Ruj., Salis, Schujen, Nigr., Selgerben, dun̂cis 2 Dond.], = dūcis, ein dolchartiges Messer, Demin. (verächtl.) dunčelis Kand., Erlaa, Lub.: saimnieks trin dunci, gribē̦dams cūkas kaut. dunču mēle, eine giftige Zunge Tr. 66.

Avots: ME I, 515


duncis

II duncis, eine Schar kleiner Vögel N. - Bartau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 515


dundega

duñde̦ga (wo?), ein Seefisch (eine Flunderart).

Avots: EH I, 342


dūnis

[dũnis Ronneb. "eine Art Vogel"(?).]

Avots: ME I, 528


dunkurēt

duñkurêt: mit un̂ 2 Lems., Salis; "jede Suppe od. Grütze mit einem Löffel umrühren" Bartau; (Kartoffeln zu Brei) stampfen (mit ) Dunika: d. biezputru.

Avots: EH I, 343


dunkuris

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517


duperes

duperes L., dupenes Karls., eine Art Vogelschlingen.

Avots: ME I, 518


dupināt

[dupinât, (Krebse) aus Uferhöhlen heraustreiben N. - Bartau.]

Avots: ME I, 518


dupuriņš

dupuriņš, Epitheton der Kartoffel im VL.: rācenītis d. BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 343


dupuris

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518


dūraini

dùraini [mit r aus Selg., Nigr., Wandsen] cimdi, dùrainieki, dūrainīši, Fausthandschuhe BW. 7296; [dafür dûrānes 2 N. - Bartau.]

Avots: ME I, 529


dūreniski

dūreniski, nach der Art der Leute von Duhren (Gemeinde in Kurl.): d. es dziedāju BW. I, S. 824. Nr. 345 1.

Avots: ME I, 529


durnēt

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344


dursnis

dùrsnis 2 ,

1) = dur̃steklis: jis uz lauka ar dursni durstelē usnes Warkl.;

2) stechender Schmerz, Seitenstiche
Warkl.: man d. duŗ krūtīs;

3) eine Art Stechfliege
(auch dzelža muša genannt) A.- Schwanb.

Avots: EH I, 344


durtene

dur̃tene,

1): auch Kabillen;

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344


durteniskis

atur̃teniskis, Adv.,

1) = durteniski; kopfüber Siuxt: jākrīt d: uz kakla iekšā;

2) d. griêzt rācēni; einer Kartoffel zuerst das Ende abschneiden und dann quer in runden Scheiben weiterschneiden
Siuxt.

Avots: EH I, 344


dūze

dũze, dūzis,

1) [dūzene Lös.] Ass od. Daus in der Karte;

2) dũzis, ein brauchbarer, routinierter Mensch, ein Daus:
iet uzpūties kâ tāds dūzis Purap. D. 212. 36. [Nebst estn. tūz aus mnd. dūs.]

Avots: ME I, 530, 531


dūžot

[II dūžuot Bers. "Karten spielen": vai tu pruoti dūžuot? Zu dūze 1.]

Avots: ME I, 531


dvars

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536


dze

[dze infl., eine Partikel, die der Form und Bedeutung nach dem slav. že entspricht: kai dze (= r. какъ же). es dze biju (r. же od. вѣдь былъ) "ich war ja". [Weiterhin zu gr. γε resp. ai. ha, gha, Vgl. auch le. -dz Le. Gr.§ 587.]

Avots: ME I, 539


dzēdēt

dzèdêt AP., hart, altbacken werden: maize sāk jau dz.

Avots: EH I, 356


dzedrs

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352


dzedrs

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539



dzelzenīca

dzelzenīca,

1) niedriges, hartes Gras, das auf feuchten Wiesen wachst
Fest.;

2) eine Egge mit eisernen Zapfen
AP.

Avots: EH I, 354


dzelzs

dzèlzs,

1): dzelzs, -s (masc.) Perkunen, dzèlzis AP., (mit èl 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit elˆ 2 ) Dunika, Kal., OB., dze̦lzs AP., Grob., (mit e̦lˆ 2 ) Dond. n. FBR. V, 192, PlKur.: vindes tapa ir nuo dzelža AP. iesit dze̦lza tapu ebenda. dzelža cepli Pas. VIII, 389. dze̦lza sē̦ta, vara varti BW. 3714. dzelža pūru kaldināju 16824, 5. suka... ar dzelzīša suseklīti! 14130 var.;

2): dze̦lzi nuoskanēja BW. 16824, 5 var. - dzè̦lzu zâle PS., Riedgras;
dzelža lapa Dunika, eine Pflanze.

Avots: EH I, 354


dzelzszāle

dzèlzszâle, eine harte, scharfe Grasart, die hauptsächlich auf Weiden wächst Salisb., Rietgras [Wolm.],

Avots: ME I, 544


dzenamais

dze̦namais, Part. praes. pass. von dzīt,

1) etw., womit man treibt, ein Stock, eine Peitsche
u. a.; dze̦namais nazis. Rasiermesser. dze̦namās zâles, abführende Arzenei Mag. IV, 2. 140;

2) wer getrieben werden muss;

3) zur Hervorhebung des ununterbrochenen Treibens:
kungi dzina dze̦namuo BW. 18411.

Avots: ME I, 544


dzenis

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545


dzersis

dzèrsis PS.,

1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;

2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.

Avots: ME I, 546


dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547


dzēsis

dzērsis 2 (mit kuron. êr 2 < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III 2 , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis 2 (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis 2 Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356


dzestrs

dze̦strs,

1): auch Salis n. FBR. XV, 64, AP.; putra ir dze̦stra (neben dzē̦strs laiks!) Bērzgale; ‡

2) grob, rauh ("rupjš"; von Flaehs, Hede, seltener- von harter Wolle) Siuxt: kad tādi dze̦stri lini; tad tik smalku. dziju nevar izvērpt.

Avots: EH I, 356


dzidaine

dzidaine, in der Verbind. dz. pagale, ein spitzer, spiessartiger Holzscheifi Warkl.

Avots: EH I, 357


dzīdināt

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu?

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361


dzīdināt

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556


dzieds

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562


dzievāt

dziêvât 2 [Nigr. ("leben, arbeiten"), tahm. n. U.], BW. 206; 12285; 27581,1, = dzievuot BW. 8910 dzīvât: pē̦rkuons dzievā N. - Bartau.

Kļūdu labojums:
8910; 12285; 27581, 1 = 12285; 27581, 1, dzievuot BW. 8910

Avots: ME I, 563


dzilna

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550


dzimta

dzim̂ta 2 [Nigr.],

1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie:
nuo augstas dzimtas I Kor. 1. 26. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi LP. VII, 894;

2) die Gattung, Genus,
im Gegensatz zu suga Art, Spezies A. XII, 316: caunu dzimta KonV, 2 2673.

Avots: ME I, 550


dzimtuve

dzim̂tuve 2 [N. - Bartau. Kalleten], der Geburtsort: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Janš.

Avots: ME I, 551


dzintarīgs

dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359


dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557


dzira

II dzira,

1) a): auch (dzira) AP., N.-Peb., Ramkau, Sermus;

b): eine Art Dännbier
Warkl.; ein Getränk (r. квас ) Lubn. N. BielU.; dz. - bālgans, paskābs dzēriens, kuo pagatavuo uzlejuot vārītu ūdeni uz iesala atliekām pēc alus darīšanas un ļaujuot ieskābt Kaltenbr. - kruoga dzira, ein Säufėr: kas tuo dē̦lu nezināja? kruoga dz. (Var.: žūpa), mieļu tapa BW. 23464, 1.

Avots: EH I, 359


dzirdēt

dzìrdêt (li. girdė´ti), dzirdu. dial. auch dziržu, -ēju, hören: daudz kuo dzirdēt, maz kuo runāt od. dzirdi daudz, runā maz. kas man jādzird? was muss ich hören? viņš neliekas ne dzirdis od. dzirduot, er lässt es sich nicht merken. ve̦cie nuo tam ne dzirdēt, die Alten wollen davon nichts hören LP. III, 68. Mit abhängigem Part. od. ka: viņš dzird zâli augam. Refl. -tiês. sich hören lassen: šalkā dzirdas gaudas Apsk. I, 305. [Auswärtige Beziehungen unsicher; vgl. Fick Wrtb. I 4. 418 und BB. XVIII, 142, Leskien Abl. 327, Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza KZ. XXXVII, 388, Buck AJPh. XXXVI, 11 f., Walde Wrtb. 2 334 unter garriō. Trautmann Apr. Spr. 337.]

Avots: ME I, 552


dzirklis

I dzir̃klis: auch (mit ir ) Bartau.

Avots: EH I, 359


dzirkstele

dzìrkstele: Demin. dzirkstalīte BW. 7149, 1 var.; 21728 var.,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Wolmarshof, (mit ir̂ 2 ) Orellen, (mit ìr 2 ) Aahof, Saikava;

3) Demin. dzirkstelīte, eine Blume
AP. (hier eine Zimmerblume mit kleinen, roten Blüten und auch eine gewisse Gartenblume), Saikava.

Avots: EH I, 359



dzisamais

dzisamais, was zum Löschen dient, ein Löschwisch; ein Trunk, der den Durst löscht L., U.; ["gaŗš kuoka kauss, ar kuo putru vāruoties maisa, lai neiet pāri par malām" Bers.; eigentlich mit -ā- zu lesen als ein Partizip zu dzisît (vgl. li. gersýti) "dzisinât"].

Avots: ME I, 556


dzivas

[dzivas Kalleten. dzives BW. 35152, 2 var., = dzijas]; acc. s. dzivi BW. 731, [8402, 3, 4 var., nom. s. dzive FBR. II, 57. N. - Bartau. Wandsen. Dond., dzivs, -s Bers.]

Avots: ME I, 556


dzīve

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559


dzīvi

[dzīvi od. dzīves L. "Lebensart": cituos dzīvuos iet, eine andere Lebensart anfangen. kuŗuos dzīvuos ir tas nu gājis, wo ist er jetzt wohnhaft L. Sonst unbekannt.]

Avots: ME I, 559


dzīvoklis

dzîvuoklis, Demin. dzīvuoklītis, n. BW. 3717 in Ober-Bartau f. dzīvuoklīte, die Wohnung, der Wohnort: strādnieku dzīvuokļi mazi; dzīvuokli meklēt, izīrēt.

Avots: ME I, 560


dzīvošana

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


dzīvs

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363


džummas

džummas, eine Art Reigen, der zur Weihnachtszeit aufgeführt wurde und wobei die Teilnehmenden "džum, džum, džum" sangen Grünh.: džummās iet.

Avots: EH I, 366


e

II e, für edz, = re, für redz, Ausrufepartikel, siehe! e kur! siehe, da ist es U. e, kâ nu mani piezuobuo Vēr. 1904, 392.

Avots: ME I, 565


ēdoksnis

ē̦duoksnis (unter ē̦duokslis): ê̦duokšņa rīkle Sonnaxt, die Speiseröhre (?). Plur: ê̦duokšņi,

3) Überbleibsel vom Pferdefutter (Heu, Stroh)
Frauenb., Siuxt; ‡

4) = ē̦dūkšņi 2 Sonnaxt; ‡

5) eine Art Krankheit:
kad kam caurie zuobi, tad tur ir tādi ē̦. iekšā Frauenb., ‡

6) gebrochener Flachs, der noch voller Schäben ist
Frauenb.

Avots: EH I, 372


edz

edz, für redz, Ausrufepartikel, siehe! edz kur [eckur Warkh.] meita kâ liepiņa BW. 5400. In der Verbindung edz še! sieh her: tuo rēķinu ve̦d edz še škrīveŗa kungs Niedra A. VII, 98.

Avots: ME I, 565


eidene

eidene, die Witwe Nieder - Bartau n. Etn. I, 105: kur mēs ve̦cās eidenes liksim? BW. 20893. [Etwa dissimilatorisch für *einene, Alleinstehende? Vgl. dan. enke "Witwe": enk "allein".]

Avots: ME I, 566


ēka

ẽ̦ka,

1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;

2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.

Avots: EH I, 372


elknuši

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. 2 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567


elksnene

elksnene,

2) eine Art Pilz
AP., Linden in Kurl., Lubn., Sonnaxt (mit èl 2 ), lactarius subdulcis Ramkau (mit elˆ 2 ).

Avots: EH I, 368


elzene

elzene, ‡

2) eine Art Öse
Pēt. Av. IV, 4.

Avots: EH I, 369


emperlītis

emperlītis; eine Art Vogel: e. sarkankrūtis BW. 2686, 4. Aus d. Emmerling?

Avots: EH I, 369


ērce

ẽrce,

1) kuhmilbe, Buschlaus, Holzbock, Zecke
U., Wolm., Nigr.: viņš ieēdās kâ ērce dūšā;

2) (bei U. ļauna ērce), eine Person, die andere schroff abweist, keine Annäherung gestattet.
kâ tīrā ērce pret visiem pielūdzējiem MWM. VII, 809;

3) der Harm
L. [Zu li. érkė "Schaflaus, Holzbock", woneben alb. erģis "kleine Laus", arm. orǰil "Lausei"; vgl. Bartholomae Stud. II, 24, Brückner KZ. XLV, 108 1, Pedersen KZ. XXXVI, 99 u. 329, Walde Wrtb. 2 652 unter ricinus, Persson Beitr. 279 u. 840 1, Petersson KZ. XLVII, 263 f.]

Kļūdu labojums:
viel Herzeleid anrichtet = andere schrofft abweist, keine Annäherungen gestattet

Avots: ME I, 574


ērcēt

ērcêt, ‡

2) schlagen
Lubn.; ‡

3) "kaitināt" (mit ẽ-) Segew. Refl. -tiês, ‡

3) "niķuoties; trotzig, hartnäckig sein" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 372



ērpēt

I ẽrpêt, harfen, das Mehl vom Korn [od. den Sand von den Kartoffeln ] sondern [Selg., Wandsen. Zu ẽrpe].

Avots: ME I, 576


ēst

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;


6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das;

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374


ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577


ēstuve

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578


ēža

[ēža, das Gartenbeet Manz. Lett. (Wallh.); wenn zuverlässig, mit dem ē von r. dial. ѣзъ (s. unter eža), vgl. auch li. ežė˜ "Gartenbeet".]

Avots: ME I, 578



g

[- g, Fragepartikel: jaug ve̦rd "kocht es schon?" Manzel Phraseol. lett. XI. Weitere Belege und Etymologisches s. Le. Gr. § 587.]

Avots: ME I, 578


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gācinieks

gàcinieks 2 [Domopol], Lettg., eine Art Hosengurt mit Schnur. [In Baltinov Kārsava, Dricēni u. a. bedeute es ein geflochtenes Band der Arbeitsschürze. - Auf r. гáчи od. poln. gacie "Unterhosen" beruhend].

Avots: ME I, 615


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gaiba

gaĩba [N. - Bartau], die Törin, die in den Tag hineinredet U.: celies, gūba! gaiba nāk Biel. R. 347; RKr. VII, 368. [Zu li. geĩbti "издыхать, падать (от слабости)", geibùs "schwächlich, plump", norw. keiv "schief, gedreht; linkische Person" u. a., s. Leskien Abl. 273, Zupitza Germ. Gutt. 173, Trautmann KZ. XLII, 372, Persson Beitr. 837, Būga KSn. I, 250.]

Avots: ME I, 582


gaida

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582


gaidabas

gaidabas, sehnsüchtiges Erwarten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 376


gaidāms

gaidāms, Part. Praes von gaidīt,

1) was zu erwarten ist, bevorstehend:
izglābt nuo gaidāmās nāves. guovs vēl gaidāma, die Kuh hat noch nicht geworfen;

2) gaidāma istaba, die Zukünftige, die Braut:
nu nāk tava gaidāmā BW. 18481.

Avots: ME I, 582, 583


gaideniski

gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376


gaidi

gaidi Ar. "das Warten": tiem bij lieli g. Ruhental.

Avots: EH I, 376


gaidības

gaĩbĩbas [N. - Bartau, gàidĩbas C.],

1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;

2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
besprach = verabredete

Avots: ME I, 583


gaidīgs

gaidîgs, erwartungsvoll (?): tur jau stāvēja ... priekšnieces ... ar ... gaidīglem ģīmjiem Dünsb. Trīs romant. gad., S. 107.

Avots: EH I, 376


gaidījiens

gaidĩjiêns, das einmalige, vollendete Warten: ilgi sē̦du, guoda gaidu ...; labs guodiņa g. VL. aus Bers.

Avots: EH I, 376


gaidījums

gaidĩjums, die Erwartung, das vollendete Warten: vienam būšu, ne visiem par tuo lielu gaidījumu (Var.: gaidīšanu) BW. 1946.

Avots: ME I, 583


gaidin

gaidin, zur Verstärkung von gaidīt: viņš tevis gaidin gaida, er erwartet dich sehnsüchtig.

Avots: ME I, 583


gaidīšana

gaidîšana, das Warten: labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. es nu arī gaidu tuo dienu ar lielu gaidīšanu A. XX, 721. nu vairs gaidīšana nav, jetzt wird nicht mehr gewartet.

Avots: ME I, 583


gaidīt

gàidît: auch Ramkau, mit auch Schrunden n. FBR. XIII, 100, Roop n. FBR. XV; 144, Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb.; Zabeln. Refl. -tiês,

2): für sich erwarten:
nuo tā ne˙kā nebij kuo g. Heidenfeld; ‡

4) unwillkürlich erwartet werden:
viņas nevarējušas ilgi iemigt; tāds kâ nelabs vien gaidījies (r. ожидалось) Pas. III, 84.

Avots: EH I, 376


gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583


gaidītājs

gaidîtãjs, jem., der wartet: tautiņās gaidītāju diezgan lielu, diezgan mazu BW. 16538. gaidītāji hiessen auch Personen, die schon längere Zeit den Gottesdienst der Herrnhuter besucht hatten und in den engern Verband der Brüdergemeinde aufgenommen zu werden wünschten Konv. 2 415.

Avots: ME I, 583


gaidums

gaidums, = gaidĩjums; das Resultat des Wariens, das Erwartete. gaidi, bāleliņ! nu nāks tavs gaidumiņš BW. 18481, 2 var.

Avots: EH I, 376


gaigala

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala 2 Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals 2 [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584


gaiņāt

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât 2 [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586


gaisine

[gàisine 2 Warkl. "eine Pflanzenart".]

Avots: ME I, 586


gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587


gaisteklis

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587


gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


gaitnieks

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589


gaizs

gàizs 2 (li. gaižùs "ranzig, bitter") Lubn., Meiran, Warkl., unangenehm bitter (zwischen sars und rūgts): gaizi kartupeļi. Nebst li. gìžti "sauer werden (von der Milch)" zu westosset. änγezun "gären", alb. ģizε "gelabte Milch", arm. kcu "bitter, ranzig" u. a., s. Lidén KZ. LXI, 1 ff. - Die Schreibung gaîzs FBR. XIII; 163 beruht auf einer falschen Angabe.

Avots: EH I, 379


gājums

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389


galdainis

galˆdainis,

1) ein im Karromuster gewebtes Handtuch
AP.: galdaiņus auž ar astuņām nītēm; tas dvielis iznāk tādiem galdiņiem;

2) Plur. galdaiņi, ein dreifarbiges Strickmuster für Handschuhe
Fest.; galˆdaiņi Saikava, galˆdainīši AP.; gestrickte Handschuhe mit Karroniuster;

3) Plur. galˆdaiņi, ein Wagen mit hölzerner Achse
PV.; "eine Art Wagen" AP.; ein Wagen mit Seitenbrettern Saikava.

Avots: EH I, 379


galdains

galˆdaîns, karriert, gewürfelt, dambrettartig: galdaina snātene Etn. IV, 108. galdains dvielis, palags, aude̦kls Aps., Golg. galdaini iedziļinājumi Konv. 2 1658. pe̦lē̦kbaltuo, galdaiņuo sedzeni Druva II, 668.

Avots: ME I, 589


galdēt

[galˆdêt, hart, trocken werden Mar., Spr. Zu dzeldēt III.]

Avots: ME I, 589


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


galējs

galẽjs, am Ende befinllich, der äusserste: kas tur rīb, kas tur klaudz galējā kambarī BW. 16355. pašā galējā kaktā A. XI, 626. izmetiet tuo galējā tumsībā Matth. 22, 13. galējs nespē̦ks MWM. X, 121. galējā kreisā partija, die äusserste Linke MWM. IX, 929.

Avots: ME I, 591


gali

gali, Pl. von gals,

1) = ašķu gali, das Achterkorn
N. - Bartau;

2) Überbleibsel von der Kette, von dem Aufzuge:
paņe̦m (dziju) galus un piesien vardes pie ķeselēm. dzīparu gali, gefärbtes wollenes Garns uz krustceļiem meta sarkanus dzīparu galus BW. III, 1, 53.

Kļūdu labojums:
gefärbtes wollenes Garns = Stückchen gefärbten wollenen Garns

Avots: ME I, 591


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595



galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


galvaine

galˆvaine sakta, eine Art Fibel ("mit einem Kopf") Kaltenbr.

Avots: EH I, 381


galvainis

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597


galvains

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


ganab

ganab, durch die Partikel b(a) verstärktes gana, genug: ganab, ganab šim vakaram BW. 47; 15545, 4; 24388.

Avots: ME I, 599


ganiķis

ganiķis, ein Hirt (ein kleiner, ein nichtssagender Hirt) Ober - Bartau, AP., MWM. X, 88.

Avots: ME I, 600


gants

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87).Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


gārds

I gãrds Nigr., N. - Bartau, gārda Lasd., Grob., gar̂da 2 Dunika, ein Verschlag fürs Mastvieh, namentlich für Schweine. Zu li. gar̃das "Hürde, отгородка", [urslav. * gardъ "Stadt, Garten", alb. garϑ-δi "Necke, Zaun" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 7 f.].

Avots: ME I, 618


gargāle

gaŗgâle (tahmisch für gaŗgalˆve), ein Vogel Konv. 2 2319. mazā gaŗgāle, der Rotkehltaucher (colymbus septentrionalis); lielā gaŗgāle, der Eistaucher (colymbus glacialis); jūŗas gaŗgāle, der Polartaucher (colymbus arcticus) Siliņ.

Avots: ME I, 606


garkaklis

gaŗkaklis, fem. - kle,

1) der (die) Langhalsige;

2) Epitheton der Flasche:
butelīte, gaŗkaklīte BW. 19693;

3) gaŗkaklis, der Polartaucher, Seehahntaucher
RKr. VIII, 99; n. Natur. XXXVII, 230 Spiessente (anas acuta).

Avots: ME I, 606


garķis

II garķis,

1) weisser Storch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97 [kontaminiert aus garnis und starķis?];

2) Polartaucher, Seehahntaucher
RKr. VIII, 99.

Avots: ME I, 603


gārkstoņa

gârkstuoņa 2 [Telssen], eine Art Geräusch: kauja nuobeigusēs.. lielā gārkstuoņā Druva I, 494. [gārkstuoņa Neugut "eine gackernde Henne, die sich ein Ei zu legen anschickt; gā`rkstuoņa "trīcuošs, dre̦buošs truoksnis slimās krūtīs" Serben, Hirschenhof, gãrkstuôņa (Annenburg) "truoksnis kaklā" Schujen: viņš nevar skaidri parunāt, viņam kaklā gārkstuoņa. Auch ein Mensch, der oft gārkst: tas ir tīrais gārkstuoņa Hirschenhof.]

Avots: ME I, 618


garlaka

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. 2 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603


garlis

garlis, ein kleiner Abgrund Nieder - Bartau. [Zu dzer̂t und wruss. жерело "Öffnung, Schlund"?]

Avots: ME I, 603


garmēles

gaŗmèles, Bastschuhe, bei deren Anfertigung man das Ende des Baststreifens an der Schuhspitze zungenartig frei hangen lässt Nerft.

Avots: EH I, 386


gaspaža

gaspaža,

1) die Frau, die Herrin (veraltet):
tad turēs visas gaspažas savus kungus guodā;

2) die Dame in der Karte:
kārava, pīķa gaspaža. Aus госпожà.

Avots: ME I, 608


ģaubt

I ģaûbt 2 [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês 2 Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694


gauris

[III gauris L. "Duckente", gaũris "der Taucher" Irmlau; eine Vogelart im Burtneeksee; vgl. gaura II.]

Avots: ME I, 611


gavilēt

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. 2 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614


gažamais

gâžamais, Part. pass. praes. von gāzt, der Stock, Prügel: ņemi labu gāžamuo un sāci saknes velēt LP. VII, 489.

Avots: ME I, 620


gāzts

gâzts (part. praet. pass. zu gâzt); mit schräger Wandung Iw.: vienu galu galdiņiem taisa šaurāku, uotru. platāku, lai spannis iznāktu g.

Avots: EH I, 391


ģelumbe

ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".

Avots: ME I, 695


ģeņģis

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696


ģerbumi

[ģe̦rbumi U. "ein gerödetes Waldstück". Wohl aus einer Mundart, wo tautosyllabisches er immer mit kurzem e erscheint, für schriftle. ģē̦rbumi; s. ģē̦rbums 2.]

Avots: ME I, 696


ģerkste

II ģer̂kste [Kr.], das Gekroll, Gekräusel: zu hart und fest gesponnenes und gewundenes Garn Ar., U. Vgl. dzerkstele

Avots: ME I, 697


ģerzgdele

ģergzdele, zu fest und hart gesponnenes Garn Nerft. Vgl. das echt le. dzergzde.

Avots: ME I, 696


ģibt

ģibt, -bstu, -bu, einsinken, sich senken, sich bücken St., U.: zeme ģibst, ieģibst B. Vēstn. Bei L. das Partizipium ģibis, buckelig. [Wenn echt le., wohl dissimilatorisch aus * gvibt; vgl. li. gvaibėti "падать в изнеможенiи".]

Avots: ME I, 698


ģiedīgs

ģiedîgs, artig U. [Wohl zu ģieda I.]

Avots: ME I, 701


ģiģēles

ģiģèles 2 Zvirgzdine, eine Art Pflanzen ("zâles"): pavasarī cūkas labprāt ē̦d ģ.

Avots: EH I, 427


ģilbināt

ģilbinât Bartau, zum Leben oder zur Genesung verhelfen. Vgl. li. gil˜bti "genesen".

Avots: EH I, 427


ģiltene

ģiltine (unter ģiltene ),

1): auch Atašiene;

2):, eine hagere Frauensperson (als Schimpfname)
Atašiene n. Fil. mat. 104,

5) ein schlechter
(nelabs) Mensch (mit ilˆ ) NB.;

6) "Unglück"
Bartau.

Avots: EH I, 427


ģirdulis

ģirdulis: ein Kind oder Tierjunges, das nicht gesäugt, sondem getränkt wird Bartau, (mit ir̃ ) Frauenb. Vgl. li. girdùklis. dass.

Avots: EH I, 427


glabāt

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621


glābjams

glâbjams, Part. praes. pass. von glâbt,

1) was zu retten ist:
tas nav vairs glābjams;

2) womit zu retten ist:
tie mani stiprie glābjami vārdi Tr. IV, 507.

Avots: ME I, 623


glamstīties

glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,

1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;

2) faulenzen
Lub.;

3) sich necken
Fehsen;

4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].

Avots: ME I, 621



glaudīt

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622


gleijāt

[gleĩjât,

1) ausgleichen
(fig.) N. - Bartau;

2) "härten",
rūdīt."]

Avots: ME I, 624

Šķirkļa labojumos (15)

acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9


aliņš

aliņš, Dem. von alus,

1) das Bierchen;

2) der Hopfen:
es aliņu malt iedama, bitīt nesu ruociņā RKr. V, 1221.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) aliņš

Avots: ME I, 67


apgudri

* apgudri, recht klug, erschlossen aus BW. 15545, 4: ganab gudri tie dabūti, wohl zu lesen; gan apgudri Endzelin Pr. I, 212.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) * apgudri

Avots: ME I, 89


ausums

àusums, die Morgenröte: migla gaisā skaidruojas, pirmais ausums svīdis MWM. III, 331.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss àusums. - Zu streichen ist der ganze Artikel àusums

Avots: ME I, 230


auteļi

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231


barguliņa

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: māte mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264


bļāveklis

[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320


bļāvināt

bļâvinât, fact. zu bļaut, schreien machen, zum Schreien veranlassen: bē̦rnu LP. VII, 161. tu manu bē̦rnu per un bļāvini JK. VI, 34.

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāvināt ist einzufügen): bļāvietis, bļāvs, s. blāveris

Avots: ME I, 320


brūklenājs

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341


brūkšu

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341


cerēklis

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374


džagus

džagus, žagus, das Schnucken, Schluchzen BW. 34094.

Kļūdu labojums:
artikulam džagus tā jāskan (der Artikel džagus muss folgendermassen lauten): džagi BW. 34094, džagus, das Schnucken, der Schlucken.

Avots: ME I, 563


dzildināt

dzildinât, tr.,

1) aufhalten, die Zeit hinziehen
Karls.;

2) cūkas tiek tâ dzildinātas. die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten
Salisb. n. U.



Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) dzildinât 2, un tai vietā jāliek ( zu ersetzen durch einen sebständigen Artikel): dzildzinât, hinhalten (?): cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb. n. U.

Avots: ME I, 549


izgribis

izgribis, f. - be, ein Nimmersatt, der immer von Heisshunger gequält wird: nav brīv ēst pie skapja; bē̦rns tad izgribis vien būs JK. VI, 9.

Kļūdu labojums:
ein Nimmersatt = ein Nimmersatt (oder vielmehr als ein part. prt. act. = izgribējies?)

Avots: ME I, 740


izlampāt

izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.

Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)

Avots: ME I, 762