Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'nie' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'nie' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2688)

acainieks

‡ acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2

adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

adatnieks

adatniẽks, f. -niẽce (li. adatniñkas), Nadler, Nadelverfertiger oder - händler.

Avots: ME I, 11

ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

ādenieks

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192

aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

aitnieks

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz
Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5

aitnieks

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

aizdzirnieks

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

aizgaldnieks

àizgal̂dniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo baŗuojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27

aizjūrnieks

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

aizkniebt

‡ àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32

aizkniepēt

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33

aizknietēt

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

aizmugurnieks

‡ àizmugurniẽks*, wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

aizrocnieks

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48

aizsardznieks

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

aizsniegt

àizsniêgt, erlangen: a. uzvāru BielU.

Avots: EH I, 50

aizsniegt

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51

aizsniekt

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50

aizstāvnieks

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

aizupnieks

àizupniẽks: auch BW. 6507, 1; 9344.

Avots: EH I, 60

aizžēlnieks

‡ àizžẽlniẽks, ein Beschützer Segewold.

Avots: EH I, 65

akatnieks

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

akotnieks

‡ II akuotnieks, ein Akkordarbeiter Salis.

Avots: EH I, 67

akotnieks

akuõtniẽks, der Pfifficus, Klügling: viņš blēdis, liels akuotnieks. - U. und Etn. II, 113 dafür akutnieks.

Avots: ME I, 65

aldzinieks

àldziniẽks [li. algininkas], der Lohndiener.

Avots: ME I, 66

alinieks

aliniẽks, -iẽce, der Höhlenbewohner, die -in Ar.

Avots: ME I, 67

alksniens

àlksniens: auch Grob. (mit al̂ 2 ), Janš. Līgava II, 174.

Avots: EH I, 68

alksniens

àlksniens, Erlenwald, Erlengebüsch BW. 19488, 2; 19877, 11.

Avots: ME I, 68

amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

amatnieks

amatniẽks: auch BW.10101; 21908,2 u˙a., f. amatniece BW. 12583; 12774 u. a. In Frauenb. sei amatnieks nur ein solcher Handwerker, der Holz bearbeitet, z. B. ein Tischler.

Avots: EH I, 69

amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apciemnieki

apcìemnieki, an liegende Bauernhöfe L.

Avots: ME I, 80

apgādniecība

apgãdniecĩba, grāmatu apg., Bücherverlag Vēr. II, 1279.

Avots: ME I, 87

apgādnieks

apgãdniẽks, ‡

2) der Verleger:
grāmatu a.

Avots: EH I, 81

apgādnieks

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87

apkniebt

‡ apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam apkārt Golg.

Avots: EH I, 93

apkniedēt

‡ apkniẽdêt ringsum vernieten: a. mucu.

Avots: EH I, 93

apknietēt

‡ apkniẽtêt Wandsen, aufessen, ver schlingen: a. visu maizi.

Avots: EH I, 93

aplamnieks

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97

aplamnieks

aplamnieks, -iece, der Tor, der Unsinnige: tu esi aplamnieks LP. V, 40.

Avots: ME I, 99

aplatnieki

aplatnieki, Eingepfarrte Sessw. n. L. (cf. li. ãplatas, Distrikt Leskien Nom. 177).

Avots: ME I, 100

apniecināt

‡ apniẽcinât Bauske, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu.

Avots: EH I, 103

apniekot

‡ apniẽkuôt,

1) zwecklos vernichten, unnötig beschädigen
Siuxt: nevar jau ļaut mežu a.;

2) verleumden:
nesāciet viņu ve̦cuma galā a˙! Janš. Bandavā I, 81.

Avots: EH I, 103, 104

apnievāt

‡ apnievât, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu, ēdienu.

Avots: EH I, 104

apniezēt

‡ apniẽzêt Ahs., zu jucken anfangen: man visa miesa apniezējusi. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu jucken anfangen Bauske: man apniezējās mugura.

Avots: EH I, 104

apsaimniekot

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

apsardznieks

‡ apsar̂dzniẽks*, ein Soldat der Leibwache (r. опричник): apsardznieku bars Fr. Adamovičs Rudens ziedi 237.

Avots: EH I, 111

apsniegt

apsniêgt, tr.,

1) umherreichen:
Prātnieks apsniedz cigārus visiem Kaudz. M.;

2) umfassen:
gaŗi, gaŗi gruoži apsniedz visu pasauli, tik savu galvu nevar apsniegt (Rätsel).

Avots: ME I, 124

apžēlnieks

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

arājnieki

‡ arājnieki, Bezeichnung der Strandbewohner für ihre nachstgeiegenen (vom Strande mehr entfernten) Nachbarn Neuland Mani Jaunības laiki.

Avots: EH I, 129

ārenieks

ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.

Avots: ME I, 242

arklinieks

ar̂klinieks, Häkner, Inhaber eines Hakens Landes.

Avots: ME I, 141

ārmuižnieks

ârmuĩžnieks, einer, der nicht auf dem Gute lebt BW. 14425.

Avots: ME I, 243

ārnovadnieks

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243

arodnieks

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

ārrīdzenieks

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ārrīdznieks

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ārrobežnieks

ârrùobežnieks, der ausserhalb der Grenze (ruobeža) Lebende, der Auswärtige.

Avots: ME I, 244

ārstniecība

ãrstniecĩba *, die medizinische Wissenschaft; ãrstniecisks *, medizinisch: ārstnieciski raksti, jautājumi. ãrstnieks, der Arzt, der Kurpfuscher Etn. II, 165.

Avots: ME I, 244

ārzemnieks

ârzemnieks,

1) ein abgelegen angesiedelter Bauerwirt
U.;

2) der Ausländer.

Avots: ME I, 244

asmītnieks

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

astotnieks

astuotnieks,

1) = astuoņnieks,

2) Achtel
Wid.; astuotniece, 1/8 Tonne Dr.

Avots: ME I, 146

astuņnieks

‡ astuņnieks ein Zwanzigkopekenstück AP.

Avots: EH I, 132

atasnieki

‡ atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki 2 ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133

atgādnieks

‡ atgādnieks, f. atgàdnīca 2 , wer sich gut erinnert, wer ein gutes Gedächtnis hat Festen: es vienīgā nuo mājām ešu tik laba a.

Avots: EH I, 142

atgniezt

‡ atgniêzt 2 Stenden, seinerseits einen Schlag versetzen: puisis čigānam atruociski tâ atgnieza, ka tas ievēlās kaņepēs.

Avots: EH I, 142

atkanies

atkanies (unter atkan): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 146

atkniebt

atkniêbt, ‡

2) mühsam weg-, hertragen
Stenden: a. skapi sānis. tikkuo varēju maisu a. šurp.

Avots: EH I, 149

atkniebt

atkniêbt, tr., abkneifen: pumpuri. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kneifen.

Avots: ME I, 168

atkniedēt

atkniẽdêt, tr.,

1) losnieten
Spr.; [

2) vernieten
L.].

Avots: ME I, 168

atniekāt

‡ atniekāt 2 Bērzgale, schwingend absondern: a. sē̦nalas nuo azbara.

Avots: EH I, 157

atniesēt

‡ atniẽsêt Grenzhof, stumpf werden: atniesējis nazis. Zu niêss.

Avots: EH I, 157

atsniegt

atsniegt, ‡

2) herreichen, bieten
(perfektiv) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: a. ruoku. ‡ Refl. -tiês Stender ebenda "zulangen": nevaru vis a.

Avots: EH I, 168

atsniegt

atsniegt, tr., her-, erreichen: dibe̦nu LP. VII, 1297; atsniedzis trīsdesmituo gadu LP. VII, 218.

Avots: ME I, 194

atsniekt

‡ atsniẽkt Siuxt, = atsniegt. Refl. -tiês, bis zu einer gewissen Stelle herreichen, sich erstrecken: kaimiņu lauki atsniecas līdz mūsu pirtij Siuxt.

Avots: EH I, 168

atspernieki

atspernieki * Seibolt, gleichbed. mit atspeŗu rati, Federwagen.

Avots: ME I, 194

atstopnieks

‡ atstuopnieks "?": lauku a. (verächtl. auf eine Mannesperson bezogen) BW. 14517, 8.

Avots: EH I, 172

atturībnieks

atturĩbniẽks, Temperenzler, Antialkoholiker Vēr. II, 797. *

Avots: ME I, 206

atvadnieki

atvadnieki, die Hochzeitsgäste, die die eben vermählte Frau von dem Hause des jungen Ehemannes zum Elternhause zurückbegleiten, damit sie von ihren Eltern, Geschwistern und Verwandten Abschied nehmen könnte BW. III, 1, S. 25.

Avots: ME I, 206

augšenieks

aûgšenieks, der Oberländer: ilūkstnieki vai citi augšenieki J. Allun.

Avots: ME I, 219

augstciltnieks

aûgstcil̂tnieks, der Vornehme, Adlige, Patrizier M., B. Vēstn. *

Avots: ME I, 217

augstnieks

augstnieks (unter aûgstnesis): der Grosse im Rat II. Kön. 10, 11.

Avots: EH I, 184

augšzemnieks

aûgšzemnieks, der Oberländer, Bergbewohner Antr. II, 68; A. XV, 251.

Avots: ME I, 219

aurinieks

‡ auŗinieks, wer zu heulen pflegt: viņš vēl atauŗās kādu nuo kalna šurp, vai tu, a., nebūsi reiz klusu! Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 188

aurnieks

aũrnieks, der Jagdhornbläser; ein blasender Jäger Ruj. n. U.

Avots: ME I, 226

aušķinieks

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

avinieks

avinieks, der Schäfer Aus. I, 94.

Avots: ME I, 232

avīžniecība

‡ avĩžniẽcĩba, die Journalistik, das Zeitungswesen.

Avots: EH I, 190

avīžnieks

avĩžniẽks,

1) Journalist;

2) Zeitungsleser:
tu jau tas avīžnieks Alm.

Avots: ME I, 232

bābinieks

‡ bābinieks Strods Par. varan. 59 "?"

Avots: EH I, 208

babulnieks

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197

babulnieks

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197

bādnieks

‡ bãdnieks Kaugurciems, der Badegast.

Avots: EH I, 208

bagātnieks

bagâtnieks: bāliņi bagātnieki BW. 12775.

Avots: EH I, 198

bagātnieks

bagâtnieks, der Reiche, Wohlhabende: nabadziņi daudzkārt priecīgāki un laimīgāki par badīgiem bagātniekiem.

Avots: ME I, 249

ballinieks

‡ ballinieks Gramsden, ballenieks, der Ballgeher, Ballgast: ap pusnakti deva balleniekiem vakariņas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 200

bandinieks

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262

bandžinieks

bandžinieks Smilten, einer, der hölzerne Gefässe verfertigt; vgl. bandžas.

Avots: ME I, 262

bārkstnieks

bā̀rkstniẽks *, Posamentier: bārkstnieku darbi Konv. 2 3507.

Avots: ME I, 274

bauslinieks

baũslinieks, wer die Gebote immer im Munde Führt, ein Scheinheiliger.

Avots: ME I, 268

baznīcnieks

baznîcnieks, fem. -niece, der Kirchengänger, die -in: viņi ir lieli baznīcnieki, sie besuchen die Kirche gern, oft. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kā baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192 baznīcnieks in Kurl. = baznīcē̦ns in Livl.

Avots: ME I, 269

bēdnieks

bèdniẽks, ein kummervoller, trauriger Mensch: ir zemīte tā ne rīb, kā bēdnieka dvēselīte BW. 9168.

Avots: ME I, 288

bērenieki

bērenieki: bērenieku kumeliņi BW. 27482,1.

Avots: EH I, 216

bērenieki

bērenieki, bērinieki, bērnieki, f. -nieces, die Beerdigungsgäste: viņš nebij īstuos bēriniekuos ielūgts.

Avots: ME I, 290

bērinieki

bērinieki (unter bērenieki): vai dzied skaisti b. BW. 27791, 1.

Avots: EH I, 216

bērnieki

bērnieki (unter bērenieki), ‡

2) Spitzname für Zigeuner
Salisb.

Avots: EH I, 216

bezbēdnieks

bezbèdnieks Mar. RKr. XV, 107, ein ausgelassener Mensch.

Avots: ME I, 282

bezdarbnieks

‡ bezdar̂bniẽks, fem. -ce, wer arbeitslos ist.

Avots: EH I, 214

bezdaunieks

be̦zdaunieks, der Taugenichts, ein Schimpfwort Taurekaln n. Mag. XIII, 3, 55, Buschh. N. U., Kreuzb. Wohl zu bezdêt.

Avots: ME I, 282

bezdelnieks

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282

bezdievnieks

bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.

Avots: EH I, 214

bezdnieks

‡ bezdnieks Dond., die Schwalbe.

Avots: EH I, 214

bezgodnieks

bezguodnieks Duomas II, 775, ein Schamloser.

Avots: ME I, 284

bezmantnieku

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214

bezsniega

bezsniega ziema, laiks, schneeloser Winter, schneelose Zeit.

Avots: ME I, 286

bībelnieks

bĩbelniẽks, fem. -niece, Kenner(in) der Bibel Plūd. Llv. II, 121.

Avots: ME I, 303

biedrinieks

bìedrinieks [li. beñdrininkas "Teilhaber" ], (fem. -niece), = biedrs, der Genosse, Kamerad: me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. [tie bij abi biedrinieki BW. 35526]; die an Streuländern (biedra gabali) Anteil haben (L., St.).

Avots: ME I, 305

biktnieks

biktnieks, der Beichtende, der zur Beichte Gehende.

Avots: ME I, 295

bildinieks

‡ bil̃dinieks, der Photograph Gramsden.

Avots: EH I, 219

biļetnieks

‡ biļetnieks, ein beurlaubter Soldat BielU.

Avots: EH I, 219

birkavnieks

birkavnieks: auch (mit ir̃) Salis; trīs guovis viņai e̦suot birkavnieces: birkavu sviesta izduoduot Linden.

Avots: EH I, 220

birkavnieks

birkavnieks, -niece, ein Gegenstand, der ein Schiffpfund wiegt: dē̦ls paņēmis savu birkavnieci (kūju) LP. VI, 524; 476.

Avots: ME I, 298

birznieks

birznieks Lng., der an od. in einem Birkenhain wohnt.]

Avots: ME I, 299

bisinieks

bis(i)nieks: nuošāva bisnieciņš BW. 4086.

Avots: EH I, 221

bisinieks

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bisnieks

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bitenieks

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bitnieks

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bītnieks

bītnieks, Pfuscher, der nicht zur Zunft gehort Riga St., L.: (prātīgs strādnieks) visur guodā pastāvēs, kur bītnieks..., kas amatu nepruot un visu amatu samaitā, kaunā paliek A., St. Scheinbar zu bīte 3.

Avots: ME I, 305

blēdnieks

blèdnieks (unter blèdis): auch AP., Elger (Günther Altfett. Sprachd. 1, 371, Evang. 1753, S. 49, P. W. šis ar mani tiesalies? 19.

Avots: EH I, 229

bodnieks

buõdnieks: Rīgas buodnieciņi BW. 34336 var.

Avots: EH I, 258

bodnieks

buõdnieks (fem. buõdniece, - niecene Luhde), der Kaufmann, der Krämer.

Avots: ME I, 360

boznieks

buoznieks: viņu mūžīgi turēja par buoznieku Deglavs Vec. pilskungs 10.

Avots: EH I, 259

boznieks

buoznieks, ein Mann mit einem Knüttel, ein Wachtkerl, Nachtwächter auf dem Gut: vagari jāatlaiž, buoznieki jāizsūta Alm.

Avots: ME I, 363

božnieks

‡ buožnieks, der Imker, der cinen Bienenbaum kappt, s. Blese Latv. pers. v. un uzv. stud. 164.

Avots: EH I, 259

brādzinieks

brādzinieks, auch brēdzinieks LP. V, 128, der Branntweinbrenner.

Avots: ME I, 327

brākulnieks

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327

brālēnietes

‡ brãlēnietes AP., (mit à 2 ) Lös., die Töchter zweier Brüder.

Avots: EH I, 239

brāļnieki

‡ brãļnieki Ladenhof n. FBR. XI, 72, Geschwisterkinder.

Avots: EH I, 239

brālnieks

brãlnieks,

2): (Gebrüderkinder)
auch Manz. Lettus.

Avots: EH I, 239

brālnieks

brãlnieks,

1) der Bruder
[Wilkenhof], Salisb. (hier gebraucht dieses Wort nur sich), Mar. n. RKr. XV, 108 (hier von einem jüngeren Bruder inbezug auf en älteren gebraucht);

2) der Vaters Bruder:
tad sacīja Zaula brālnieks [Glück] I Sam. 10, 14; Jer. 32, 9. brālnieki, Gebrüderkinder.

Avots: ME I, 328

braucinieks

braucinieks (Gegensatz von kājinieks), der Fahrende U.: ce̦turtais steliņģis bij vai nu kāda ciemiņa, vai braucinieka žīda zirgam Jauns. Gew. dafür zirdzinieks.

Avots: ME I, 325

brīvmākslinieks

‡ brĩvmâkslinieks* (ein nach r. свободный художник gebildeter Titel), freier Künstler.

Avots: EH I, 243

brīvnieks

brĩvnieks, brīvinieks,

1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;

2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;

3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.

Avots: ME I, 335, 336

brīvzemnieks

brĩvzemnieks, der Freibauer, auch brīvzemnieks, ķuõniņš genannt.

Avots: ME I, 336

brīvzvejnieks

brĩvzvejnieks, einer, der ohne Erlaubnis, heimlich fischt R. A.

Avots: ME I, 336

brodnieks

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

bruņniecība

bruņniecība, das Ritterum, die Ritterschaft, der Adel.

Avots: ME I, 340

bruņnieks

bruņnieks, bruņenieks, - inieks, der Geharnischte, der Riter. ceļmalu br., ein Raubritter, Wegelagerer LA.

Avots: ME I, 340

būdenieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

budinieks

‡ budinieks Janš. Mežv. ļ. II, 158, wer bei einem Toten wacht.

Avots: EH I, 249

būdnieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

bumburnieks

bum̃burnieks [PS., C.,v Ruj.], bum̃barnieks Walk,

1) der Häusler, Kätener

2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;

3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazmājnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]

Avots: ME I, 350

bundulnieks

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

bundzinieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bundznieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

buntavnieks

‡ buntavnieks, der Aufrührer: kungi sauca buntavnieku BW. 31544.

Avots: EH I, 253

burenieks

burenieks,

1) das Segelschiff
Latv., Duomas III, 485;

[2) einer, der Segel anfertigt
Wid.].

Avots: ME I, 353

burtnieks

burtnieks,

1): auch ("Zauberer")
Kaltenbr. (mit ùr 2 ).

Avots: EH I, 255

burtnieks

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

būvstrādnieks

‡ bũvstràdnieks, ein Bauarbeiter, wer an einem Bau (als Arbeiter) arbeitet.

Avots: EH I, 258

cacaunieks

‡ cacaunieks "etwas Hübsches (?)" Kaltenbr.: tâ kâ cacaunieki, liebkosend von kleinen Entchen gesagt.

Avots: EH I, 260

čakarnieks

‡ čakarnieks, der Baggerer (?): "čakarnieki", me̦klē̦dami Daugavas dibe̦nā nuogrimušuos kuokus, ... uzķēra kādu līķi Jaun. Ziņas v. 27 August 1928.

Avots: EH I, 283

ceļenieks

‡ ceļenieks, = ceļ(i)nieks: brauc pa ceļu, c. (Var.: ceļa vīrs)! BW, piel. 2 447, l.

Avots: EH I, 264

ceļinieks

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

celminieks

‡ cel̂minieks Kaltenbr., ein Neusiedler im Walde, der rodet: kas tuo celminieku pietaisījās mežā!

Avots: EH I, 263

ceļnieks

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

celtuvnieks

ce̦l̂tuvnieks: auch Janš. Atpūta № 399, S. 4.

Avots: EH I, 264

ceplinieks

ceplinieks: ceplenieka meitai Janš. Līgava I, 465.

Avots: EH I, 266

cepurnieks

ce̦purnieks [li. kepùrninkas], der Hutmacher: es tās kurpes ce̦purniekam (devu); ce̦purnieks man tuo ce̦puri BW. 2206, 11.

Avots: ME I, 374

cerenieks

cerenieks, der Freier, jem., der auf ein Mädchen ein Auge geworfen hat: ai, puisīši cerenieki, aiz kuo sievas neņemiet BW. 13781, 2.

Avots: ME I, 374

četrinieks

četrinieks, ‡

2) ein Viertellof
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kaltenbr.

Avots: EH I, 289

ceturnieks

ce̦turnieks, ein Viertel, d. i. der einen Viertelhaken Landes inne hat U.

Avots: ME I, 376

ceturtziemnieks

ce̦turtziemnieks, ein Volksschüler, der den vierten Winter die Schule besucht.

Avots: ME I, 376

cibenieks

cibenieks, einer, der cibas herstellt RKr. XVI, 4.

Avots: ME I, 379

ciematnieks

ciematnieks, jem., der in einem ciemats wohnt.

Avots: ME I, 393

cieminieks

cieminieks (unter cìemnieks): kādēļ nepārbrauc vēl cieminieki (die zum Besuch gefahren waren) A. Brigadere Skarbos vējos 162.

Avots: EH I, 277

cieminiete

cìeminiete, [ciemiņiete Wid.], die Wirtin aus der Nachbarschaft; ein weiblicher Gast Stari I, 8.

Avots: ME I, 393

ciemnieks

cìemnieks [li. kieminiñkas, "гостейник"], cieminieks, ciemenieks Spr., ein zum Dorfe Gehöriger; ein Gast: cieminieki lielījās BW. 725; einer, der zur Herrnhuterversammlung geht oder von ihr kommt U.

Avots: ME I, 393

cierenieks

cierenieks, ein Freier, der um ein Mädchen freit Oppek., BW. 13781, 2. Vl. cerenieks und ciẽrêt.

Avots: ME I, 395

ciesminieks

‡ cìesminieks 2 Mahlup, = pàsma 2 , ein Gebinde von je 30 Fäden: ciesminiekā ir trīsdesmit dziju. kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekā.

Avots: EH I, 278

cietumniecība

ciêtumniecība, die Gefangenschaft: kristīgās draudzes Bābeles cietumniecība Plutte.

Avots: ME I, 397

cietumnieks

ciêtumnieks, f. - niece, der, die Gefangene (= im Gefängnis Sitzende).

Avots: ME I, 397

cimbolnieks

‡ cim̃buolnieks Frauenb., wer auf einer cim̃buole I 1 spielt.

Avots: EH I, 271

cimdnieks

cìmdnieks*, f. - niece, der, die Handschuhmacher(in).

Avots: ME I, 383

cirvinieks

cirvinieks, jem., der mit dem Beile arbeitet.

Avots: ME I, 388

cisinieks

‡ cisinieks, ein mit Stroh gefüllter Bettsack Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 275

cūcinieks

cũcinieks, ein ungebetener Gast: nelūgtuos kāzās sau par... cūciniekiem RKr. XI, 80.

Kļūdu labojums:
Gast = Hochzeitgast

Avots: ME I, 397

cukurnieks

cukurnieks,

1) der Zuckerapfel
Etn. III, 117;

2) der Zuckerfabrikant
MWM. VIII, 367.

Avots: ME I, 397

dailnieks

dailnieks G. Allun., dailenieks, dailinieks, der Künstler.

Avots: ME I, 431

dakšnieks

dakšnieks, jem., der mit der Heugabel arbeitet LP. VI, 19.

Avots: ME I, 434

daļenieks

daļenieks od. daļinieks, der Teil nehmer, Teilhaber, Mitunternehmer: tā māja nu gan drusku par lielu, bet vai tad daļenieku trūkums Blaum., Spr.

Avots: ME I, 436

dalībnieks

dalĩbnieks, der Teilnehmer, Gesellschafter: kongresa, ruotaļu, svē̦tku d. lai saimnieks ir gājējiem dalībnieks priekuos un bē̦dās B. Vēstn. dzīvs dalībnieks un priekšnieks dažādās biedrībās Vēr. II, 1266.

Avots: ME I, 435

dalinieks

dalinieks [li. daliniñkas], der Teilnehmer, Teilhaber Spr.

Avots: ME I, 435

daļinieks

daļinieks (unter daļenieks): nuopelnījumu d. Rohschu krohnis Rihgā 1868, S. 251.

Avots: EH I, 305

darbenieks

dar̂benieks (unter dar̂bnieks),

1): anch Ramkau, Sonnaxt, (mit ar̂ 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 307

darbinieks

dar̂binieks,

1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.

Avots: EH I, 307

darbinieks

dar̂biniẽks [li. darbiniñkas "Arbeiter" ], s. darbnieks.

Avots: ME I, 439

darbnieks

dar̂bnieks,

1): trīs darbnieki nedēļā BW. 31438. kunga darbnieciņi 2080.

Avots: EH I, 307

darbnieks

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439

dārdzinieks

dā̀rdzinieks, der seine Waren teuer verkauft U.

Avots: ME I, 447

dārzinieks

‡ dā̀rzinieks 2 Preili n. FBR. VIII, 10 und Dārza kalend. v. J. 1796, S. 4 u. a., = dā̀rznieks.

Avots: EH I, 312

dārznieks

dā̀rznieks (li. dar̃žininkas), der Gärtner. debess dārznieks, der Gott.

Avots: ME I, 448

degsninieks

degsninieks, jem., der sich in einem degsnis angesiedelt hat.

Avots: ME I, 451

degumnieks

‡ de̦gunnieks Cibla, Zvirgzdine, das Taschentuch.

Avots: EH I, 314

degunkniebis

‡ de̦gunkniebis* Deglavs Rīgā II, 1, 218, ein Pincenez.

Avots: EH I, 314

degunnieks

‡ de̦gunnieks "vabuole" Oknist n. Fil. mat. 33. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. degùtininkas "Laufkäfer".

Avots: EH I, 314

degutnieks

de̦gutnieks, ‡

2) der Teerbrenner
Kaltenbr. Vgl. li. degùtininkas dass.

Avots: EH I, 314

deidelnieks

dèidelnieks 2 Lettg., ein Vagabund, Faulpelz, verkommener Mensch: deidelnieks svāta maiss BW. 25723.

Avots: EH I, 314

depinieks

depinieks "der Hintere, After" Wessen.]

Avots: ME I, 455

derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458

derinieks

derinieks, der die Verlobungsrede vorliest U., RKr. XVI, 100; s. derībnieks 4. [derinieki St. "Verlöbnisleute".]

Avots: ME I, 457

desenieks

desenieks (unter desinieks): ein Wurstverkäufer AP.

Avots: EH I, 317

desētnieks

‡ desètnieks 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, der Bote einer desmits 3.

Avots: EH I, 317

desinieks

desinieks, auch desenieks, der Wurstmacher: viņš sāka sarunāties ar kādu desinieku A. XXI, 780.

Avots: ME I, 459

desmitnieks

desmitnieks, ‡

7) wer in einer
desmite 1 den Botendienst verrichtet Kaltenbr.

Avots: EH I, 317

desmitnieks

desmitnieks,

1) eine vom Gemeindeältesten und von den Vorstehern der Gemeinde gewählte Amtsperson;

2) eine von je 10 Knechten gewählte mit Stimmrecht versehene Vertrauensperson;

3) der Anführer von 10 Soldaten;

4) die Zehn in der Karte;

5) der Zehnrubelschein;

6) der Zehner:
atskaituot un saskaituot desmitnieki jāraksta zem desmitniekiem.

Avots: ME I, 459

deviņnieks

deviņnieks, [deviņš Wid.], die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460

devītnieks

devîtnieks,

1) die Neun in der Karte;

[2) in Domopol = devintelis].

Avots: ME I, 460

dīcenieks

II dīcenieks (unter dĩcinieks),

1): ein Arbeiter, dre auf 3 Tage zur Arbeit auf das Gut geschickt wurde
(mit ì 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 325

dīciniece

dīciniece "ein Kalb" Linden in Kurl.; vgl. dīcenieks.]

Avots: ME I, 476

dīcinieks

dĩcinieks, dīcenieks BW. 31646, Stelp.,

1) ein Arbeiter, der der Gutsverwaltung zur freien Disposition gestellt wird, der den ausserordentlichen Gehorch leistet:
dīciniekuos iet, zu derartiger Arbeit gehen St., Gr. - Buschh., Mag. XIII, 3, 51;

2) Epitheton des Sperlings:
zvirbulis, dīcenieks Kronw. [Zu dīks.]

Avots: ME I, 476

diecenieks

dìecenieks 2 Kreuzb., ein müssing lebender Mensch; vgl. dieks.]

Avots: ME I, 479

diecinieks

‡ dìecinieks 2 Kaltenbr., = dĩcinieks 1; šķūtnieks, pagasta klaušu strādātājs.

Avots: EH I, 326

diedelniecība

dìedelniecĩba, Vagabundentum, Verkommenheit: ar ubadzību savienuota diedelniecība B. Vēstn.

Avots: ME I, 479

diedelnieks

dìedelnieks (unter dìedelis): šādi, tādi diedelnieki BW., 6371. kuo tu dzersi, diedelnieks (Var.: plikadīda) 19934, 1; ein Faulpelz (mit iê 2 ) NB.

Avots: EH I, 326

dienastnieks

diẽnastnieks, der Dienstbote; jem., der im Dienste eines Herren, eines Wirts steht.

Avots: ME I, 481

dienenieks

dìenenieks: dienenieki un dienenieces Janš. Dzimtene I 2 , 346.

Avots: EH I, 327

dienenieks

dìenenieks, [auf bestimmte Tage gestellter Arbeiter U.]; auf Tageslohn gestellter Arbeiter: dienenieki ik˙rītus atnāk pie darha un ik˙vakarus, saņe̦mdami savu dienas algu, aiziet.

Avots: ME I, 483

dieninieks

‡ dieninieks Strods Par. vōrdn. 69 "?". dieniniece Janš. Bandavā II, 98, das Femininum zu dìenenieks.

Avots: EH I, 327

dienvidnieks

dìenvidnieks,

1) der Mittagsschläfer:
dienvidnieki bija izgulējušies;

2) der Südländer.

Avots: ME I, 483

dievgaldnieks

dìevgal̂dnieks, der Kommunikant, Abendmahlsgenosse: mācītājs svētī dievgaldniekus.

Avots: ME I, 484

dievvārdnieks

dìevvā̀rdnieks,

1) einer, der gern Gotteswort anhört, am Gottesdienste teilnimmt, der Kirchenbesucher:
viņš bija liels dievvārdnieks Aps. pie baznīcas bij sanākuši daudz dievvārdnieku;

2) einer, der Gottesdienst, Gebete abzuhalten hat:
Salmam nepatika dievvārdnieka amats Skuju Fr.

Avots: ME I, 487

dīliniece

dîliniece [Neologismus?], die Amme Karls.

Avots: ME I, 478

dimantnieks

‡ dimantnieks Pas. VI, 419, ein diamantenes Pferd.

Avots: EH I, 320

dirvinieks

dìrvinieks 2 (infl.), der Besitzer oder Bearbeiter einer dirva: dirvinieka klēteņā BW. 13595, 3. Vgl. li. dir̃vininkas "Ackersmann".]

Avots: ME I, 470

divgadnieks

‡ divgadnieks Janš. Mežv. ļ. II, 403, ein Zweijähriger.

Avots: EH I, 323

dividesmitnieks

‡ dividesmitnieks Janš. Dzimtene II, 448, ein Zwanzigkopekenstück.

Avots: EH I, 323

divjūdznieks

divjûdznieks, der Zweispänner: divjūdzniekus tagad ar Pēterburgā var redzēt Balt. V.

Avots: ME I, 472

divnieks

‡ divnieks, eine Zwei: skuolnieks par tulkuojumu dabūja tikai divnieku.

Avots: EH I, 323

divpadsmitniece

divpad(e)smitniece, eine zwölf Pud schwere Keule LP. VI, 524.

Avots: ME I, 473

diždzejnieks

diždzejnieks *, ein hervorragender Dichter, der Dichterfürst MWM. VIII, 3.

Avots: ME I, 474

dižlaivnieks

dižlaĩvnieks, der Besitzer eines Grossbootes; der auf einem Grossboote fährt.

Avots: ME I, 475

dižsaimniece

dižsàimniece Druva III, 596, die Wirtin eines grossen Gesindes.

Avots: ME I, 475

domātniece

duõmâtniece, die Fürsorgerin, Epith. der Mutter im VL.: duomātniece, gādātniece mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 533

domnieks

duõmnieks *, ein Stadtverordneter.

Avots: ME I, 534

draudzenieks

draudzenieks,

1) der Freund
(gew. draugs): kas mums debesi liegs? še mūsu draudzenieks G. L.;

[2) das Gemeindeglied
(wohl ein Neologismus) Wid.].

Avots: ME I, 491

dravenieks

dravenieks (unter dravnieks): bišu d. BW. 30427, 1.

Avots: EH I, 331

dravnieks

dravnieks, [dravenieks, dravinieks (li. dravininkas) BW. 30352, 3], der Imker, Bienenzüchter.

Avots: ME I, 493

drosenieks

druosenieks LP. VI, 291, 982. = druošenieks.

Avots: ME I, 507

drošenieks

drùošenieks, -inieks, druošnieks, druošelnieks, der Beherzte, Waghalsige: ragana meklēja kādu druošenieku JK. V, 77. reiz viens labs druošinieks jājis pirtij gaŗām LP. VII, 35. bet varde. druošiniece. iesaukusies JK. V. 14.

Avots: ME I, 508

drudzinieks

drudzinieks, ein Fieberkranker Mag. IV, 2, 113.

Avots: ME I, 502

druvenieks

druvenieks Lasd., druvesnieks Laud., druvasnieks Bers., MWM. XI, 57 (V. Egl.), der Feldarbeiter.

Avots: ME I, 505

druvenietis

‡ druvenietis, = laũcinieks 1a: meženieši, druvenieši - visi meitas audzināj[a] Janš. Pag. pausm: 48.

Avots: EH I, 337

dubultnieks

‡ dubultnieks,

1) der Doppelgänger*;

2) der Liebhaber, Bräutigam:
tevi ... nee̦smu... aicinājusi par savu dubultnieku Janš. Precību viesulis 22.

Avots: EH I, 338

dūcenieks

dūcenieks, jemand, der summt, brummt: dūcenieki nuosadūca BW. 30577.

Avots: ME I, 523

dūdelnieks

dũdelnieks, [dūdinieks Wid.], der Dudelsackpfeife BW. 25822, 2; 21406.

Avots: ME I, 524

dūķernieks

‡ dūķernieks, wer oft dūķerēt geht oder darin eine gewisse Routine besitzt Segew.

Avots: EH I, 347

dūmenieks

‡ dũmenieks,

1) das Räuchergefäss der Bienenzüchter
AP.: d. ir tas, kur kvēpina bites. dūmeniekā iebeŗ ve̦cus praulus un tad aizdedzina, kad bites spietuo;

2) ein Rauchloch, eine Rauchluke
A.-Schwanb.

Avots: EH I, 347

dūminieks

‡ dùminieks 2 ,

1) eine Rauchluke
Nautrēni. Pilda; kāp uz cepļa, sumin[i] cepļa dūminieku, ne tuos mūsu puiškineņus! BW. 20935;

2) ein Lappen, womit das Badstuben od. Riegenfenster verstopft wird
Pilda.

Avots: EH I, 347

dumpinieks

dum̃pinieks, auch dumpuonis, der Empörer, Aufwiegler.

Avots: ME I, 515

duniens

duniens, das einmalige Getöse: zvana, pē̦rkuoņa duniens [C., Kalz., Grawendahl].

Avots: ME I, 517

dūrenieks

dùrenieks,

1) der Faustkämpfer
V.;

2) dūrenieki, die Fausthandschuhe
Karls

Avots: ME I, 529

dušenieks

‡ dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345

dūšinieks

dũšinieks, dūšenieks Plūd. LR. IV, 119. der Dreiste, Herzhafte, Kühne: dūšinieks devies arī šinī gaņģī Etn. II, 159.

Avots: ME I, 530

dzejniecība

dzejniecība *, die Dichtung: Puškins ir viena nuo mode̦rnām pe̦rsłnībām krievu dzejniecībā MWM. V, 463.

Avots: ME I, 540

dzejnieks

dzejnieks *, f. -niece, Dichter(in) Kronw.

Avots: ME I, 540

dzelzceļnieks

dzèlzceļnieks *, ein Eisenbahnbeamter, Eisenbahnarbeiter.

Avots: ME I, 543

dzievenieks

dzievenieks, ein Fem. darba dzievaniece [das - a - ist hier wohl ein Flickvokal] BW. 22598, der Arbeiter: tâ sakruopļuoja, ka tagad vairs ne dzievenieks, ne gulē̦tājs Preekuln.

Avots: ME I, 563

dziļumnieks

dziļumnieks, ein Bewohner der Tiefen (in der Rätselsprache): salīcis, sakumpis, dziļumnieka meitu precē RKr. VII, 81.

Avots: ME I, 550

dzimtnieks

dzìmtnieks, der Erbgrundbesitzer Wallh.

Avots: ME I, 551

dziniens

‡ dziniens, ein einmaliges, zeitlich begrenztes Treiben (?): tie tevi dzìs pa dziniena galam BW. 34139.

Avots: EH I, 358

dzintarnieks

‡ dziñtarnieks* Dr., jem., der aus Bernstein Schmucksachen herstellt.

Avots: EH I, 359

dzīrenieks

dzìrenieks, [dzîŗenieks Nigr., dzĩrenieks Ruj.], der Teilnehmer an einem Gastmahl, der Gast: dzīrenieki iztvīks nuo slāpēm Jes. 5, 13. dzīrenieki guļ LP. VI, 324.

Avots: ME I, 557

dzirnavnieks

dzir̃navnieks (f. -niece). der Müller (in den Gegenden. wo dzirnavas die Mühle überhaupt bezeichnet).

Avots: ME I, 555

dzīvalnieks

‡ dzîvalnieks Ramkau, der Einwohner: kiem mājā nee̦suot ne˙kādu dzīvalnieku.

Avots: EH I, 362

dzīvelnieks

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

dzīvenieks

dzîvenieks 2 : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

dzīvinieks

‡ dzîvinieks Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, der Einwohner.

Avots: EH I, 363

dzīvnieks

dzîvnieks, ‡

4) der Einwohner
Gr.-Buschh., Linden in Kurl., (mit î 2 ) Nabben n. FBR. XI, 72, Orellen n. FBR. XV, 152, Siuxt: mājas dzīvnieki Siuxt. viņās sē̦jās sagāja jauni dzīvnieki Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 363

dzīvnieks

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560

eidenieks

eidenieks, [li. eidiniñkas], ein Passgänger U., L., Manz. Lettus; vgl. aidenieks.

Avots: ME I, 566

elksniens

èlksniens, elkšņaine, èlkšnājs BW. 11623, ein Erlenwald.

Avots: ME I, 567

ellenieks

ellenieks: wer nur die Hölle verdient hat Schwanb.

Avots: EH I, 368

ellenieks

el̃lenieks Oppek., elnenieks infl. n. U., Adsel, fem. ellenīca BW. 25274, ein durch Kraft hervorragenden Mann, ein Höllenkerl: ellenieki, bāleliņi BW. 15524. atkal vistas, ellenieki, dārzā Kārkliņš.

Avots: ME I, 568

ēniena

‡ ēniena od. *ēniens, ein beschatteter Ort (?): ieskrēj[u] ... ēnienā [?] (Var.: eglienā) BW. 2333, 3 var.

Avots: EH I, 372

enkurnieks

e̦ñkurnieks,

1): lai vada ... e̦nkurnieki līdz ... salas galiņam BW. 30827.

Avots: EH I, 369

gabalnieks

gabalnieks,

2): saimnieki ... nestellējuot siena gabalnieka Drustu pag. tiesas spriedumi № 30.

Avots: EH I, 375

gabalnieks

gabalniẽks,

1) ein Arbeiter, der vom Wirt zur Bebauung ein Stück Land erhält, wofür er verpflichtet ist, dem Gutsherrn die obliegenden Frohndienste zu leisten:
vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirgu pārinieki, bandinieki jeb gabalnieki... Etn. III, 133. gabalnieki dabūjuši 1 1/2 puspūrvietas katrā tīrumā (uz trim tīrumiem jeb latām strādājuot...); saimniekam šie gājēji ne˙maz nee̦suot kalpuojuši, bet zemi lietuojuši kâ atlīdzinājumu par muižai saimnieka vietā nuokalpuotām dienām ibid.;

2) einer, der auf einem einegewiesenden Stücke des Hofsfeldes arbeitet
U., Spr.;

3) der Halbkörner,
gew. pusgraudnieks Kokn. n. A. XII, 868;

4) ein kräftiges, stämmiges Pferd
Kokn. A. XII, 868; Bers.

Avots: ME I, 579

gācenieks

‡ gàcenieks2 Lubn. "der Flosensaum".

Avots: EH I, 388

gācinieks

gàcinieks 2 : die Schnur im Hosengurt Bērzgale, Nautrēni, Zvirgzdine: seņāk taidu ūzu nešuva, ai puogām ka samest apakli, a ievēre gācinieku Zvirgzdine.

Avots: EH I, 388

gācinieks

gàcinieks 2 [Domopol], Lettg., eine Art Hosengurt mit Schnur. [In Baltinov Kārsava, Dricēni u. a. bedeute es ein geflochtenes Band der Arbeitsschürze. - Auf r. гáчи od. poln. gacie "Unterhosen" beruhend].

Avots: ME I, 615

gādātniece

gãdâtniẽce, die Fürsorgerig, die an alles zur rechten Zeit denkt und für alles sorgt: gādāniece... mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 615

gadenieks

gadeniẽks, ein Arbeiter, der ein ganzes Jahr seinem Herrn dienen muss: Jānis un es e̦sam gadenieki, Cielavs vasarnieks Latv.

Avots: ME I, 581

gādnieks

gãdniẽks: kustuoņu gādnieciņi BW. 29202, 1; der Agent Diet.

Avots: EH I, 389

gādnieks

gãdniẽks, der Fürsorger, der Berater: labus kungus Stenders liek saukt par gādniekiem Pavas.

Avots: ME I, 615

gaisenieks

‡ gaîseniêks 2 Behnen, ein leichtsinniger Mensch, ein Windbeutel.

Avots: EH I, 377

gaisinieks

‡ gaisinieks "?": ja ... duomā, ka ... mēs varam iztikt nuo tukša gaisa, lai tad mūs sauc par gaisiniekiem Janš. Dzimtene I 2 , 305.

Avots: EH I, 377

gaitniecība

gaitniecība "?": rakstnieka gaitniecības (Wanderschaft? Wirksamkeit?) ceļš Stari II, 618.

Kļūdu labojums:
Wirksamkeir = das Wirken, die Tätigkeit

Avots: ME I, 589

gaitnieks

gàitniẽks,

1): auch AP.;

2): kas ... tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši Lange Latv. ārste, S: 3. saimnieks ... gaitnieci bij padzinis Azand. 40.

Avots: EH I, 379

gaitnieks

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589

galdnieks

gal̂dniẽks *,

1) der Tischler
(seit G. Allunan): galdnieks bij pacēlis ze̦lta gabalu LP. V, 230;

2) = dievgaldnieks, der Kommunikant
Bers., Stockm., AP.

Avots: ME I, 589

galinieks

galinieks *, Amtmann Manz.; der an der Spitze ist, ein Vorgesetzter.

Avots: ME I, 592

gaļnieks

‡ gaļnieks, wer viel Fleisch isst Römershof n. FBR. VIII, 103.

Avots: EH I, 382

galvenieks

gal̂veniẽks,

1): der Hauptmann
Ev.; dat. pl. galveniekims LLD. II, 23 31 ; ‡

4) der Analphabet
Ruj.

Avots: EH I, 381

galvenieks

gal̂veniẽks, gal̂viniẽks (li. galviniñkas "Bürge"), galvnieks,

1) das Haupt, Oberhaupt, der Vorgesetzte, der Anführer:
še ir viņu tē̦vu namu galvinieki II Mos. 6, 14. tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci BW. III, 1, 20. tu galvnieks mums, mēs luocekļi GL.;

2) Bürge, Kavent, Geissel:
kad parādnieks nespēj maksāt, tad jāmaksā galvniekiem;

3) (lokal) der Gipfel, Wipfel
Sessw. (= galuotne): rāva viena, rāva uotra, nenuorāva galvnieka BW. 13250, 12.

Avots: ME I, 597

galvinieks

gal̂viniẽks (unter gal̂veniẽks); ‡

4) der Zeuge
Gr.- Sessau.

Avots: EH I, 381

galvinieks

galvinieks, ein Analphabet Salisb.; s. auch galvenieks.

Avots: ME I, 597

gaņģenieks

gaņģenieks Aahof, jem., der einen Teil eines Gesindes bearbeitet: klaušu laikuos katra īsta saimnieka zeme dalījās apmē̦ram 3 daļās, kuŗas apstrādāja 3 gaņģenieki, kuŗus izrīkuoja īstais saimnieks.

Avots: ME I, 601

ganiene

‡ ganiene,

1) = gane Pas. IX, 230, Warkl.;

2) die Weide
Warkl.

Avots: EH I, 382

gāniens

gāniêns, einmaliges Schimpfen, die Schmährede: dabūšu vare̦nu gānienu Janš. Bandavā I, 320.

Avots: EH I, 389

gardumnieks

gar̂dumniẽks, ein Leckermaul, Sybarit: viņš liels gardumnieks.

Avots: ME I, 602

garīdzniecība

garîdzniẽcĩba *, die geistlichkeit: mūsu garīdzniecība gādājusi par valuodas izkuopšanu.

Avots: ME I, 603

garīdznieks

garîdznieks *, der Geistliche: augstākie un ze̦mākie garīdznieki.

Avots: ME I, 603

gatavnieks

gatavniẽks, jemand, der für seine Bedürfnisse selbst nicht sorgt, sondern andere sorgen lässt: kur jūsu peļņi ir? jūs brangi gatavnieki St.

Avots: ME I, 609

gātnieks

gātniẽks, ein Herumtreiber; der herumbattelt U. [Abgeleitet etwa von einem * gāta "gaita"; vgl. Le. Gr. § 683 b.]

Avots: ME I, 619

gavilnieks

gavilniẽks, fem. - niẽce,

1) der, die Jodelnde, Jubelnde:
puisītis zirgu nuojādīja, gavilnieces me̦klē̦dams BW. 551;

2) der Jubilar:
cienītuo gavilnieku apdāvināja ar daudz dāvanām.

Avots: ME I, 615

glaiminieks

glaĩm(i)niẽks *, der Schmeichler: glaiminieks tuo tad tur laivā māj A. XVII, 84. pūļu laimnieks Vēr. II, 1499.

Avots: ME I, 621

glaimnieks

glaĩm(i)niẽks *, der Schmeichler: glaiminieks tuo tad tur laivā māj A. XVII, 84. pūļu laimnieks Vēr. II, 1499.

Avots: ME I, 621

glāznieks

glãzniẽks, der Glaser: vai tavs tē̦vs glāznieks? so pflegt man den zu fragen, der jemand im Lichte steht.

Avots: ME I, 624

glezniecība

glezniẽcĩba *, die Malerei: glezniecĩba latviešu starpā jau sāk attīstīties.

Avots: ME I, 626

glezniecisks

glezniecisks *, malerisch: cik tīri gleznieciski ir viņa ražuojumi Vēr. II, 114.

Avots: ME I, 626

glotnieks

gluôtnieks *, die Molluske Konv. 2 570.

Kļūdu labojums:
"gluôtnieks*" vietā jāliek ("gluôtnieks*" zu ersetzen durch) gļuotnieks*

Avots: ME I, 632

gnieze

gnieze,

1) = gnēze U.;

2) weibliche Scham
AR. n. A. XIII, 252.

Avots: ME I, 634

gniezt

gniêzt 2 ,

1): (etwas Sehweres) heben
Pankelhof, Wandsen.

Avots: EH I, 396

gniezt

gniêzt 2 [Līn.], - žu, - zu,

1) (etwas Sehweres) schleppen:
nuoliku tādu ne̦samuo, ka tikkuo varēju gniezt Kand., Naud., Grosdohn MWM. VI, 554;

2) viel essen:
gniezt tik iekšā, haue nur ein Kand., Dobl. n. Etn. I, 31; III, 177,

3) kneifen:
sala gniež ausīs Grünh.;

[4) gniẽzt Dunika, schlagen:
gniez viņam!].

Kļūdu labojums:
Sehweres = Schweres

Avots: ME I, 634

godībnieks

gùodĩbniẽks, ein Teilnehmer an einem Feste, ein Festgenosse: kad guodībnieki jau taisās šķirties, tad krusttē̦vs atgādina, ka krustdē̦ls vēl jāiešūpuo BW. I, 181.

Avots: ME I, 689

govinieks

‡ gùovinieks 2 Kaltenbr. "ein ungeschickter, liederlicher (nuolaidīgs) Mensch".

Avots: EH I, 424

grāmatnieks

grãmatnieks,

2): auch AP., (mit à 2 ) Oknist n. FBR. XV, 176, Auleja, Lubn., Saikava, Sonnaxt: šķirsta kâ grāmatnieku Birk. Sakāmv. 116.

Avots: EH I, 401

grāmatnieks

grãmatniẽks Konv. 2 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644

grasēnieši

‡ grasēniešii, in der Verbind. bē̦rnam g. sabraukuši, das (kleine) Kind hat Nücken Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 398

graudnieks

graûdniẽks, f. - niêce,

1) (= pusgraudnieks) der Halbkörner, die - in;

2) ein Knecht, der als Lohn Korn bekommt:
graudniekam liek uz gabaliem strādāt Etn. III, 135. graudniece iet tik pie lauka darbiem un kulšanas III, 136.

Avots: ME I, 638

grēcenieks

grèceniẽks, grècinieks, grècniẽks, f. -niẽce, der Sünder, die Sünderin : esi man grēciniekam žēlīgs! meita liela grēciniece (Var.: grēceniece) BW. 6842.

Avots: ME I, 652

griezaunieks

‡ grìezaunieks 2 (f. -nīca ) Lubn., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 408

grīnietis

‡ grīnietis, wer böse, streng, hartherzig ist: grīniešam (Var.: sīvajam) tautiešam BW. 21671, 15 var.

Avots: EH I, 406

grūtniece

grũtniẽce, eine Schwangere: Laima sarga grūtnieces un viņu augli BW. I, 196.

Avots: ME I, 669

gūcinieks

‡ gūcinieks (mit ostle. ū < uo?), = gàcinieks 2 (?): bikšu g. BW. 25386 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 421

gūcinieks

gūciniẽks "?": vēl manam bāliņam gaŗāks bikšu gūcinieks BW. 25386 [aus Lubn. Mit ostle. ū aus uo?].

Avots: ME I, 685

gudreniecīgs

‡ gudreniecīgs*, das Wesen eines Klüglings habend: daudz svešu, niķīgi gudreniecīgu laimes meklētāju Kaudz. Jaunie mērn. laiki.

Avots: EH I, 416

gudrinieks

gudriniẽks: auch Pilda n. FBR. XIII, 49 und BW. 35308, 1.

Avots: EH I, 416

gudrinieks

gudriniẽks [li. gudriniñkas], gudreniẽks, f. -niẽce, dial. -nĩca, der (die) Kluge, ein Klügling, ein schlauer geriebener Mensch, ein Schelm: gudreniece tautu meita BW. 13852. es biju liela gudrenīca BW. 9627.

Avots: ME I, 675

gultnieks

gultniẽks,

1) ein Mieter einer Bettstelle;

2) der Tischler, der Betten anfertigt
Mag. XX, 3, 222.

Avots: ME I, 679

gūstnieks

‡ gũstnieks (f. -niece, gūstnīca Strods Par. vōrdn. 81), der (die) Gefangene.

Avots: EH I, 422

gvaltnieks

‡ gvàltnieks 2 Kaltenbr. "kam atskaituot citas klaušas, senāk bijis jāiet Kaldabruņas muižā siena ievākšanas darbuos".

Avots: EH I, 425

iedzimtnieks

iedzimtnieks MWM. IX, 797, der Eingeborene.

Avots: ME II, 13

iedzīvnieks

ìedzîvnieks: auch Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt. nuo meža iedzīvniekiem Janš. Mežv. ļ. II, 373. (mājas) iedzīvniece Dzimtene V, 197.

Avots: EH I, 512

iegātnieks

iegātnieks: sakās man tē̦vs un māte sē̦tā jemt iegātnieku Tdz. 38040; auch Ev. (I. Petri 2); Ciema spīg. 124.

Avots: EH I, 513

iegniezt

ìegniezt,

1) einen Schlag verabfolgen:
viņš tam iegniêza ar pātagu Jürg., Drotsh.;

2) (etwas Schweres) hineinheben:
puisis iegnieza lielu maisu ratuos Wandsen;

3) (beim Kartenspiel) zuwenden:
iegn. cūku Dunika.]

Avots: ME II, 17

iekniebt

ìekniêbt, ‡

2) = ìespîlêt: ja kāja ir iekniebta (= iespīlē̦ta šaurā apavā), tād tā ātri nuosalst Linden in Kurl.

Avots: EH I, 521

iekniedēt

ìekniẽdêt, hineinstecken, - pfropfen: ze̦ltmatis tuo iekniedējis līdz kaklam zemē LP. VI, 1024.

Avots: ME II, 29

iekniept

ìekniept, ‡ Refl. -tiês "das Gesicht verziehen" Wessen: iekniepjas aiz le̦pnuma:

Avots: EH I, 521

iekniept

ìekniept LKVv., einklemmen.]

Avots: ME II, 29

iekniesēties

ìekniesêtiês, anfangen zu jucken: galvā, zem matiem, kaut kas iekniesējās Skuju Fridis.

Avots: ME II, 29

iekniest

‡ ìekniest,

1) (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu jucken
Renzen: man ieknieta pakausī N.-Peb., Saussen; = ‡ iekniêzt 2 MSil. (prt. -du).

Avots: EH I, 521

iekniesties

ìekniestiês, anfangen zu jucken N. - Peb.

Avots: ME II, 29

iekniezt

‡ iekniêzt 2 MSil., einen schmerzhaften Reiz ausüben: man tās zâles ieknieza mēlē.

Avots: EH I, 521

iekšnieks

ìekšnieks *, der Insasse: daži nuo laivas iekšniekiem pazuda ūdenī Laubt.

Avots: ME II, 31

iekšpusnieki

ìekšpusniẽki, die innerhalb einer Räumlichkeit oder Organisation Befindlichen (im Gegensatz zu den Auswärtigen, ārpusnieki): iekšpusnieki veļ vainu cits citam virsū Kundziņ Kronw. 164.

Avots: ME II, 31, 32

iekšzemnieks

ìekšzemnieks, der Inländer: tirdzniecību valdība aizsargājusi iekšzemniekiem Konv. 2 1437.

Avots: ME II, 32

ielenieki

ìelenieki *, die Strassenjungen, die Strassenjugend, der Pöbel: sliktie elementi ielenieku starpā B. Vēstn.

Avots: ME II, 38

iemājnieks

‡ iemãjnieks, der Einwohner Kr. Barona Atmiņas 32: ieradīsies citās sē̦tās ... kādi iemājnieki Janš. Mežv. ļ. I, 182 (ähnlich: II, 333).

Avots: EH I, 529

iemantinieks

‡ iemantinieks, der Erbe (?): vienu nuo ... bē̦rniem ... par savu iemantinieku iecelt Mīlichs 1803, S. 73.

Avots: EH I, 529

iemītnieks

ìemītniẽks, der Einwohner: istabas iemītnieks; būdiņas iemītnieki Asp.

Avots: ME II, 46

ienaidnieks

iẽnaîdniẽks, der Feind, Widersacher: juo vairāk ienaidnieku, juo vairāk guoda. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugu par maz.

Avots: ME II, 47

ienievāt

ìenievât, verschreien, in üblen Ruf bringen Spr.

Avots: ME II, 48

ieniezēties

ìeniẽzêtiês, [ìenieztêtiês zum Tuckum, Ruj.], Verb. imp., anfangen zu jucken: man aiz auss ieniezējās.

Avots: ME II, 48

ierēdniecisks

ierẽdniẽcisks *, zum Beamten gehörig: ierēdnieciskas ierašas, Beamtenmanieren, Art und Weise der Beamten.

Avots: ME II, 57

iesniegt

ìesniegt, tr., hineinreichen, einreichen: iesniedzi man bļuodu pa luogu. lūgumu iesniegt. Refl. -tiês, hineinragen, sich erstecken: kalns e̦suot e̦ze̦rā iesniedzies iekšā. ziņas, kuŗas iesniedzas 16. gadusimtenī Plūd. Llv. II, 142.

Avots: ME II, 69

iespējnieks

iespẽjniẽks *, der Lebenskräftige, der Vermögende: tie, kas tālu nuo pilsē̦tām dzīvuoja un iespējnieki bij Kundz.

Avots: ME II, 69

ievadnieks

ìevadnieks *, wer Leitartikel schreibt Latv.

Avots: ME II, 85

igoniete

iguoniete Salisb.,

1) die Estin;

2) eine Mütze aus Schafsfell mit Ohrenklappen.

Avots: EH I, 429

īnumnieks

‡ īnumnieks, = ‡ īnums (?): Leišuos gan˙drīz katrā sē̦tā ir savs ī: Janš. Līgava I, 101. īnumniecei pārskrēja puišelis Dzimtene III 2 , 256.

Avots: EH I, 501

īpašnieks

ĩpašniẽks, der Besitzer, Eigentümer: muižas, nama īpašnieks.

Avots: ME I, 836

irklenieks

irkleniẽks (li. irklininkas), der Ruderer: irklenieki, ņemiet mani laiviņā! BW. 30805.

Avots: ME I, 710

īrnieks

ĩrniẽks, ĩrenieks, der Mieter, Mietsmann.

Avots: ME I, 837

īsinieks

îsiniẽks, ein naher Verwandter Remten.

Avots: ME I, 837

istabnieks

istabniẽks,

1) einer, der im Zimmer sich augenblicklich aufhält:
kamē̦r istabnieki atskrien, raganas jau gabalā LP. V, 5;

2) der Stubenhocker:
lauciniekiem ar dabas lietām vairāk jānuodarbuojas nekâ istabniekiem pilsē̦tuos ST.;

3) ein Hahn und eine Henne wurden in der Riege gehalten und hiessen
istabnieki, zum Unterschied von anderen Mag. XIX, 2, 58.

Avots: ME I, 711

īstenieks

ĩsteniẽks (unter ĩstniẽks),

1): prieks ve̦cākiem, ir citiem īsteniekiem, Janš. Dzimtene II 2 , 250. īstenieki, leibliche Geschwister
Ozolnieki (Kr. Mitau); īstenieku bē̦rni, Gesehwisterkinder ebenda: tautas ī: ("wirklich und wahrhaft zu etwas gehörend") Diet.

Avots: EH I, 501

īstniecība

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. 2 1290.

Avots: ME I, 838

īstnieks

ĩstniẽks,

1): īstnieki, Geschwister von einem Vater
Stender Deutsch-lett. Wrtb., leibliche Geschwister U.

Avots: EH I, 501

īstnieks

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838

izdarnieks

‡ izdarnieks Salisb., ein praktischer Mensch, der alles mögliche zustande bringen kann: Jānis - tas viņiem tas i., citi tikai runātāji.

Avots: EH I, 441

izdomnieks

izduõmniẽks, f. - niẽce, dial. izduomnīca, der (die) Sinnende, Erfindende, ein Klügling, Schauberger: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 730

izgādniece

izgãdniece, dial. izgādnīca, eine, die an alles denkt uend für alles sorgt: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 737

izgniezt

‡ II izgniẽzt Frauenb., (mit iê 2 ) Wandsen, (etwas Schweres) heraus-, hinaustragen, -schleppen: vai tu varēsi i. tuo maisu nuo klēts?

Avots: EH I, 448

izgniezt

‡ III izgniezt, (aus der Hand) herauswinden BielU.

Avots: EH I, 448

izgniezt

‡ IV izgniẽzt Schibbenhof, (das Mark) herausnehmen.

Avots: EH I, 448

izgniezt

izgniẽzt (?)"einen Schlag versetzen": izgn. zirgam pa muguru Dunika.]

Avots: ME I, 738

izkaptnieks

izkaptnieks, ‡

3) jem., der mit einer Sense versehen (bewaffnet) ist
Janš. Mežv. ļ. II, 113.

Avots: EH I, 453

izkaptnieks

izkaptniẽks,

1) der Sensenschmied;

2) der Sensemann
Brasche.

Kļūdu labojums:
Sensemann = Sensenmann

Avots: ME I, 748

izkniebt

izkniêbt, tr.,

1) auskneifen:
tie izkniebšuot viņam acis nuo pieres ārā Alm.;

2) durchkneifen:
biļete caurkniebēja izkniebta MWM. VII, 909.

Avots: ME I, 754

izknierēt

‡ izkniẽrêt, Perfektivform zu kniẽrêt 1 Dond.: pīles izkniẽrē savas spalvas Stenden; "reinigen; herauslesen, -nehmen" Frauenb.: i. akuotus nuo drēbēm. Refl. -tiês;

1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;

2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.

Avots: EH I, 457

izknietēt

‡ izknietêt, genügend lausen: i. galvu U. (unter kniest).

Avots: EH I, 457

izniecava

izniecava, izniekaļa, izniekala, izniekule, iznikala, izniekul(i)s, izniciņa, eine verachtete Person: izpaliņa mani pēla, izniekaļa nicināja BW. 8707, Etn. IV, 34. [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Avots: ME I, 776

izniekāt

izniekât (li. išniekóti), tr., ausdurchsieben: nuogrūstuos graudus izžāvē, izsijā jeb izniekā Etn. I, 3, Spr.

Avots: ME I, 777

izniekot

izniẽkuôt,

1): savu guodu var viegli ... i. Janš. Apskats 1902, S. 19.

Avots: EH I, 469

izniekot

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

iznieskāt

‡ I izniẽskât Seyershof "izplēst" (=durchprügeln?). Identiseh mit ‡ iznieskât II?

Avots: EH I, 469

iznievāt

iznievât (li. išneĩvoti), tr., gründlich schmähen, durchhecheln: tuos dziesmām izlamā un iznievā BW. III, 1, 97.

Avots: ME I, 777

izsaimniekot

izsàimniẽkuôt, tr.,

1) verwirtschaften:
ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekuot LP. I, 188;

2) tüchtig wirtschaften, die Wirtschaft führen:
par mani labāk jums ne˙viens neizsaimniekuos A. XXI, 4.

Avots: ME I, 794

izsniegt

izsniegt, tr., aus -, hinaus -, herausreichen: klēts uotrā galā arī bija caurums, pa kuŗu viņš izsniedza gaļu un citas lietas Etn. I, 25.

Avots: ME I, 801

iztapniece

‡ iztapniece, eine in Worten und Taten Dienstfertige, Gefällige Frauenb.

Avots: EH I, 488

izveicnieks

‡ izveicnieks Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 20, ein geschickter Mensch.

Avots: EH I, 494

jādelnieks

jâdelniẽks, einer der hin und her reitet Stockm.; ein Herumtreiber Smilt.

Avots: ME II, 105

jārniece

‡ jārniece, eine weibliche Person, die herumzurasen liebt Janš. Līgava II, 265.

Avots: EH I, 561

jātavnieks

jâtavnieks, ein unruhiger, unbändiger, mutwillirger Mensch: iet vien kâ jātavnieks Nötk.

Avots: ME II, 107

jātnieks

jâtniẽks, ‡

4) ein Dachreiter
AP.; ‡

5) ein dachartiges Gerüst (2 Paar kreuzweise in die Erde eingetriebene Holzstangen, die durch Seitenstangen verbunden werden) zum Trocknen des gemähten Getreides auf dem Felde
AP.

Avots: EH I, 562

jātnieks

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107

jaudnieks

jaudnieks, einer, der die Kraft wozu hat U.

Avots: ME II, 97

jauniecelts

jaûnìece̦l̂ts, eben erwählt, neuerwählt: jauniece̦ltais ķēniņš LP. V, 307.

Avots: ME II, 100

jauniegūts

jaûnìegũts, neuerworben: viņi tuomē̦r nepaliek savā jauniegūtajā gara pasaulē Vēr. I, 1180.

Avots: ME II, 100

jauniemitots

jaũnìemituôts, neueingetauscht: viņš paņēma savu jauniemituotuo vijuoli LP. VII, 622.

Avots: ME II, 100

jaunienācējs

jaûnìenãcẽjs, einer, der eben zu andern hereingekommen ist.

Avots: ME II, 100

jauniene

jauniene, die Jugend, Jugendzeit: nuo jaunienes (Var.: jaunības) palustuoju BW. 168.

Avots: ME II, 100

jauniesācējs

jaûnìesâcẽjs, der Anfänger MWM. VI, 199, Stari II, 364.

Avots: ME II, 100

jauniete

jaûniẽte,

1) die Neuvermählte, die junge Frau
Manz.; jauniêtis, der Neuvermählte, der junge Mann; d. Plur. jaûniẽši, die Neuvermählten, das junge Paar Bers., Adsel, Gav., Letg.: brūtes kruonis jānuoceļ jaunam vīram, lai jauniešiem allaž labi sakrīt Etn. II, 23; A. XV, 1, 408;

2) jaunietis, ein Jugendlicher
U., der Jüngling Lautb. L. 27; ein Neuling L. Dazu ein Fem. jaunietene von U. angeführt.

Avots: ME II, 100

jaunstrāvnieks

jaûnstràvniẽks *, Anhänger einer neun Richtung - zur Bezeichnung einer am Ende des vorigen Jahrhunderts entstandenen progressiven und radikalen Partei.

Avots: ME II, 102

jaunticībnieks

jaûnticĩbniẽks *, der Anhänger eines neuen Glaubens MWM. VIII, 430.

Avots: ME II, 102

jautrībnieks

jautrĩbniẽks, ein lustiger Bruder, Spassvogel B. Vēstn.

Avots: ME II, 104

jērinieks

‡ jẽrinieks, wer mit Lämmern handelt Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 565

jēznieks

‡ jèznieks 2,

1) "ein junger, unverstandiger Mensch"
Kalz., ein ausgelassener (grösserer) Knabe Kalz., Saikava: kaimiņu puikas ir lieli jēznieki Saikava. Jānis tāds j. vien ir Kalz. mūsu j. uzmeties šiem par barvedi ebenda;

2) "neveikls, liela auguma cilvē̦ks" Fest.;

3) ein Tyrann
("kakla kungs") Prl.: uzmesties uotram par jēznieku.

Avots: EH I, 565

jostnieks

juôstniẽks, der Gürtelmacher Manz.

Avots: ME II, 128

jurģinieks

jurģiniẽks, ein Knecht od. ein Bursche, der zu Georgi von einem Wirte zum andern zieht: satapa kādu jurģinieku pretim braucuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 120

jūrmalnieks

jũrmalniẽks,

1): auch BW. 15299 var.; 31031, 3.

Avots: EH I, 569

jūrnieks

jũrniẽks [Nigr. u. a.], der Seefahrer.

Avots: ME II, 122

kadaļnieks

kadaļnieks Spr., jem., der das Schlepptau abhakt.

Avots: ME II, 131

kaimeniece

‡ kaimeniece BW. 916, 1, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

kājenieks

kãjeniẽks (unter kãjiniẽks),

1): einer, der kein Pferd besitzt:
kuo, māsiņa, tu darīsi, kājenieku dabūjuse? kājām iesi baznīcā, kājām sē̦rstu bāliņuos BW. piel.2 258681.

Avots: EH I, 599

kājinieks

kãjiniẽks,

1): nū paliku k.: ni nū laivas, ni kumēļa BW. 30996, 1;

3): "ein Arbeiter ohņe Pferd"
Zvirgzdine: paliku k., zirgu pārdevu; ‡

5) (fig.). eine Laus
PV.: tuo jau ir kājinieki apstājuši.

Avots: EH I, 599

kājinieks

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189

kājnieks

kãjniẽks (unter kãjiniẽks),

1): kājnieku taks, ein Fusspfad
Frauenb.; ‡

5) "wer sich ohne eigenes Fischergerät am Fischen beteiligt"
Kaugurciems.

Avots: EH I, 599

kakarnieks

kakarniẽks,

1) der Lumpehhändler;

2) eine aus Flickwerk, Flicklappen gewebte Decke
Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 137

kaklenieks

kakleniẽks,

1): auch AP., Saikava ("die Schlinge eines Strickes, die dem Tier um den Hals gelegt wird"):
cits zirgs apaušuos stāvēja, cits kakleniekā KatrE.;

2): "7374" zu ersetzen durch "7374, 1".

Avots: EH I, 576

kaklenieks

kakleniẽks, kakliniêks,

1) ein Halsband, ein Strick
[kaklnīca Valgāle, kaklinieks Jürg., kaklenieks Bers.] od. eine Kette zum Anbinden des Viehs od. der Pferde Lasd., Druw., Bers.;

2) der Kragen, Halsausschnitt:
es tev lūdzu, māmaliņ, nešuj gaŗa kaklenieka (Var.: kakla vietu, apkakliņa) BW. 7374;

3) das Halsstück vom geschlachteten Vieh:
kad kapāsim, tad redzēsim, kam iekšas un plauši kritīs, tas kaklinieka nedabūs.

Avots: ME II, 138

kaklinieks

kakliniẽks (unter kakleniẽks),

1): pie saitas tis k., kuo ap kaklu liek Auleja.

Avots: EH I, 576

kaktenieks

kakteniẽks *, der Winkeladvokat: kakteniekiem darba pilnas ruokas Apsk.

Avots: ME II, 139

kalačnieks

‡ kalačnieks Kandz. Izjurieši 114, kalāčnieks 222, einer, der mit kalači bzw. kalāči handelt.

Avots: EH I, 576

kalībnieks

kalĩbniẽks, ein Mensch, der von einem Gesinde zur Schmiede geschickt ist [Lis., Bers.]

Avots: ME II, 141

kaļķenieks

kaļ̃ķeniẽks: der Kalkführer Janš. Dzimtene IV, 80; f. kaļķeniece, eine Frau, die Kalk führt ebenda 76.

Avots: EH I, 580

kaļķenieks

kaļ̃ķeniẽks (li. kálkininkas), der Kalkbrenner, Kalkhändler Spr.

Avots: ME II, 147

kalnenieks

kalneniẽks, kal̂niniẽks, kalneniẽtis Latv., der Bergbewohner.

Avots: ME II, 142

kalniena

‡ kal̂niena od. *kal̂niens, das Gebirge, der Hühenzug: mēs e̦sam augstā kalnienā Janš. Dzimtene IV, 76.

Avots: EH I, 578

kalnietis

kalnietis Pūrs III, 80, = kalnenieks.

Avots: ME II, 142

kalnnieks

‡ kal̂nnieks, = katneniẽks: kalnniecītes, lejmecītes - visas vari bildināt Janš. Pag. pausm. 48.

Avots: EH I, 578

kalnrūpnieks

kal̂nrũpniẽks *, der Besitzer eines Bergwerks.

Avots: ME II, 142

kaltnieks

I kaltnieks (li. kaltiniñkas "Schuldner") "Schuldiger" Für. I.]

Avots: ME II, 146

kaltnieks

II kàltnieks, jem., der Getreide dörrt Marzenhof, Weissenstein.]

Avots: ME II, 146

kalvenieks

II kal̃venieks od. kal̃viņš, der Wächter der Moritzinsel (Mōrica kalva) im Usmaitenschen See.]

Avots: ME II, 146

kalvenieks

kal̃veniẽks, kal̃viniẽks, der Schmiedegast, der Mensch, welhcer zum Schmied geschickt wird, um einige Sachen vom Schmied schmieden zu lassen und diesem dabei behilflich zu sein: labam kalējam daudz kalvenieku Mar., Nötk., Druw., Bers. n. A. XVI, 284. pienāca pie smēdes vēl citi kalvenieki Niedra.

Avots: ME II, 146

kalvinieks

kal̃viniẽks (unter kal̃veniẽks): auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n. FBR. XV, 176.

Avots: EH I, 580

kambarnieks

kam̃barniẽks,

1) jem., der in der Kammer wohnt;

2) der Herrhuter
Serb., Smilt.;

3) der Kämmerling
(bibl.);

4) kambarnieki, bei Libau Bauernhöfe auf Stadtgrund, die ehemals der Stadtkämmerei den Grundzins entrichteten
Mag. XX, 3, 128.

Avots: ME II, 149

kandavnieks

kañdavniẽks, der Pferdeschinder: veikla kandavnieka ruokās gan jau viņš pārvē̦rstuos atkal par gluži derīgu luopiņu Essenberg.

Avots: ME II, 154

kankarnieks

kànkarniẽks,

1) der Lumpensammler, Lumpenhändler;

2) ein Zerlumpter.

Avots: ME II, 155

kapačnieks

‡ kapačnieks, ein Arbeiter, der den Mist auf detn Felde von der Fuhre nimmt Bērzgale, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 585

kapenieks

kapeniẽks: ein Begräbnisteilnehmer, der zum Leichenschmaus nicht geladen ist Frauenb.; kapenieku brandaviņš BW. 27622. vdenkāršu kapenieku... nebija visai daudz Janš. Līgava II, 484.

Avots: EH I, 586

kapenieks

kapeniẽks, kapiniẽks, ein Teilnehmere am Leichengefolge, an der Beerdigung: kapinieku bij salisījies labs pulciņš Balss. katrs kapenieks nuolauza egles zaru BW. III, 3, 865.

Avots: ME II, 158

kāpenieks

kãpeniẽks, ein Dünenbewohner; kāpu apdzīvuotāji paši sevi saucas "kāpenieki" (li. kõpininkai) RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 192, 193

kapinieks

kapinieks (unter kapeniẽks), ‡

2) wer einen Kirchhof beaufsichtigt
Lubn., Mesoten.

Avots: EH I, 586

karātavnieks

karâtavniẽks, der Verbrecher, der gehängt werden soll: uz nāvi nuotiesāti karātavnieki Latv.

Avots: ME II, 161

karavnieks

‡ karavnieks "kas muižā ēdina un dzirda luopus" Seyershof.

Avots: EH I, 587

karbinieks

karbinieks "purva iztīrītājs" [?] Bers.

Avots: ME II, 161

kārbinieks

kārbiniẽks,

1) der Schachtelmacher
Dr.;

2) kārbiniekiem izduot heisst: einem andern ein Kalb zur Erziehung übergeben, welches er dan so lange behält, bis er drei Kälber gehabt hat
Nerft n. U.;

[3) der Leiter einer
kārba 4].

Avots: ME II, 195

karčaunieks

‡ kar̃čaũnieks, ein zänkischer Mensch, Serbigal, Trik.

Avots: EH I, 588

karenieks

karenieks, der Krieger, der Soldat: karenieks pānācis nuo kaŗa Dond.

Avots: ME II, 161

kārībnieks

kãrĩbniẽks *, der Lüsterne, Lüstling: ļuoti aluoties, ja tuo nuoterē̦tu par patmīlīgu kārībnieku Stari III, 91.

Avots: ME II, 196

kārklinieks

‡ kārklinieks "kas dzīvuo kārkluos" Lettg.

Avots: EH I, 602

karotnieks

kaŗuotnieks, einer, der Löffel anfertigt [Wid.]

Avots: ME II, 166

kārtavnieks

kãrtavniẽks,

1) einer, der Galgen macht:
te kartavnieki iesauksies LP. V, 398;

2) der Henker:
ķēniņš ar saviem kartavniekiem nuoskatās vien LP. IV, 160.

Avots: ME II, 201

kārtažnieks

‡ kā̀rtažnieks 2 Oknist n. FBR. XV,176, ein Kartenspieler.

Avots: EH I, 605

kārtībnieks

kā̀rtĩbniẽks *,

1) der Ordnungsliebende,
im Gegensatz zu nekārtībnieks (s. d.);

2) der Ordner:
svē̦tku kārtībnieks.

Avots: ME II, 202

kārtinieks

‡ kãrtinieks Drustu pag. tiesas spried. № 26, = kā̀rtniẽks. reiz slaukušas kārtinieces guovis Pas. XIII, 422.

Avots: EH I, 605

kārtnieks

kā̀rtniẽks: auch (mit ā̀r 2 ) Kaltenbr., (mit âr 2 ) Sussikas.

Avots: EH I, 605

kārtnieks

kā̀rtniẽks (fem. kā̀rtniẽce), der Frohnarbeiter AP.: kārtnieki - ļaudis, kuŗiem klaušu laikuos bija jāiet muižā strādāt, tuos pēc kārtas apziņuojuot nuo pagasta mājām Konv. 1 priesteris nedeva kārtniekam vaļu nuoiet II Chron. 23, 8. arī kārtniecēm muižā bijuši jāada cimdi Etn. III, 74.

Avots: ME II, 202

kārtužnieks

‡ kā̀rtužnieks 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, ein Kartenspieler.

Avots: EH I, 605

kārumnieks

kãrumniẽks (fem. kãrumniẽce), der Lüsterne, Lüstlinge: viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102. lapsa liela kārumniece JK. II, 139.

Avots: ME II, 202

kašķinieks

kašķinieks, f. - niẽce, die Kratzbürste, ene kratzige, händelsüchtige Person: kam tuo atduot šīm divām kašķiniecēm Sudr. E.

Avots: ME II, 170

kaulniece

kaulniece "костянка" Karls.

Avots: ME II, 175

kāzenieks

kàzeniẽks (unter kàziniẽks): auch BW. 19469, 7; 20956.

Avots: EH I, 607

kāzinieks

kàziniẽks: auch BW. 20828; 25647 var.

Avots: EH I, 607

kāzinieks

kàziniẽks, kàzeniẽks, kàzniẽks, der Hochzeitsgast von Seiten des Bräutigams (estn. kāza "der Gatte" ), im Gegensatz zu den panāksnieki: brūtgāna mājās pa tuo laiku salasījās kāzinieki, t. i. kāzu viesi nuo brūtgāna puses BW. III, 1, 52. kāznieces jeb vīra radenieces III, 1, 11; 54; 58. pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedēji III, 1, 8.

Avots: ME II, 206

kāznieks

kàzniẽks (unter kàziniẽks): auch BW. 24153 var., 25709.

Avots: EH I, 607

ķekatnieks

ķe̦katniẽks,

1) der Stelzenläufer ;

2) der Fastnachtsnarŗ jem., der
ķe̦katās iet.

Avots: ME II, 361

ķēneniete

‡ ķēneniete Pas. VII, 325; X, 269 (aus Lettg.), die Königin.

Avots: EH I, 699

ķibelnieks

ķibelniẽks, ‡

2) jem., der sich oder andern
ķibeles bereitet (dazu fem. kibelnîca) Oknist; ‡

3) "ein Gerät, das bei der Arbeit bricht und dadurch eine
kibele bereitet" Oknist.

Avots: EH I, 701

ķibelnieks

ķibelniẽks Lautb., der Händelmacher: viņš satvēra ķibelnieku pir ruokas B. Vēstn.

Avots: ME II, 378

ķieģelnieks

ķiẽģelniẽks, der Ziegelstreicher Druva I, 660, U.

Avots: ME II, 390

ķīķernieks

ķĩķerniẽks, einer, der mit dem Fernrohr sieht; - Feldmasser, Revisor.

Avots: ME II, 388

ķīlenieks

‡ II ķīlenieks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 1, der Geisel.

Avots: EH I, 706

ķīlenieks

ķĩleniẽks, der Hosenlatz C., Bers., Lub., [Fest.].

Avots: ME II, 388

ķīlnieks

ķĩlnieks, der Schlitz an den Hosen Lub. Vgl. ķĩlis I.

Avots: ME II, 388

ķiparnieks

ķiparniẽks, der Hampelmann, Gaukler Gold., Wid. Vgl. ķirurnieks.

Avots: ME II, 382

ķipurnieki

ķipurniẽki, See- od. Fischersleute Biel. Gr. 310. Vgl. ķipars.

Avots: ME II, 383

klaburnieks

klaburniẽks, jem. der mit Hilfe des Klopfbrettes den Ausbruch des Feuerschadens verkündet, ein Klapperer Grünh.

Avots: ME II, 207

klajumnieks

klajumnieks: fem. klajumniece Tdz. 39787, klajumnica BW. 7466 var.

Avots: EH I, 608

klajumnieks

klajumnieks, Bewohner einer freien Fläche Mag. XX, 2, 90; dazu ein fem. klajumnīce BW. 7466.

Avots: ME II, 210

klēcinieks

‡ klècinieks 2 Skaista, das Randholz eines Netzes.

Avots: EH I, 615

klepernieks

‡ klepernieks, wer mit einem Klepper fährt (?): es nabags k. ...; viņa brauc sešiem zirgiem, es ar savu kleperīti (Klepper) BW. 27180, 2.

Avots: EH I, 615

klēpnieks

‡ klèpnieks 2 Warkl., ein Stein, den ein Mensch im Schoss zu tragen vermag.

Avots: EH I, 616

klētnieks

klẽtniẽks, der Aufseher über die Klete: Sprw. lē̦ti pazīt klētnieka zirgu un meldeŗa cūku.

Avots: ME II, 224, 225

klosternieks

‡ kluõsternieks Janš. Atpūta, № 371, S. 7, ein Klosterbewohner.

Avots: EH I, 624

klumpenieks

‡ klum̂peniêks 2 Rutzau, ein Holzschuhmacher. Wohl auf li. klùmpininkas dass beruhend.

Avots: EH I, 622

kniebāt

kniebāt, kneifen: gudrs cilvē̦ks uotru nekniebā, nei kaitina Für. I.]

Avots: ME II, 248

kniebeklis

kniêbeklis, die Kneifzange, die Pincette.

Avots: ME II, 248

kniebiens

kniêbiens,

1) ein Kniff; ein Hieb
U.;

2) das Heben einer schweren Last:
tas bij kniebiens: cēlu, ka vai zilas acis palika Naud.

Avots: ME II, 248

kniebis

kniebis,

1) ein Feilkloben;

2) das Pincenez:
kungs ar ze̦lta kniebi uz de̦guna R. Sk. II, 219. kundze uzsprauda knābī kniebi MWM. X, 350;

[3) eine Krampe, ein Haken zum Topfaufhängen
Mag. XVII, 1, 84].

Avots: ME II, 248

kniebsles

kniebsles, die Kneifzange: viņš ļāvis... ar kvē̦luošām kniebslēm raut sev vienu miesas gabalu nuost pēc uotra MWM. VII, 683.

Avots: ME II, 248

kniebt

kniêbt, ‡

2) "(nuo)kaut" Grenzhof (Mežmuiža); ka[d] man būtu plinte, es gan kniebtu (würde schiessen) zaķus, ka put vie[n] Seyershof. - Zur Bed. vgl. auch atkniêbt ‡ 2.

Avots: EH I, 632

kniebt

kniêbt [li. kniẽbti "щипать"], - bju, - bu, kneifen, zwicken: lūpas visā varā kuopā kniebj Aus. I, 117. sala kniebj Grünh., es friert stark. Refl. -tiês,

1) sich kneifen, einander kneifen;

2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;

3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]

Avots: ME II, 248

kniebtavas

kniebtavas * Preip. 45, kniebtuves * U. b. 121, 106, die Kneifzange.

Avots: ME II, 248

kniede

kniẽde: kniedīt[i] sišu galdiņā BW. 26292, 2.

Avots: EH I, 632

kniede

kniẽde, ein Stift, eine Niete; [tam ir kniede, der hat Kraft].

Avots: ME II, 248

kniedēt

kniẽdêt, ‡

2) schlagen, prügeln
Seyershof: Jancis kniedēja sunīti; ‡

3) schnell essen, schllngen
Dunika, Wahnen.

Avots: EH I, 632

kniedēt

kniẽdêt, - ẽju, nieten, vernieten. [Gewöhnlich zu knidêt (s. dies) gestellt, was aber wegen der entlehten Nebenform niedêt sehr fraglich ist; vielleicht eine Umbildung von niedêt mit dem k - von kniepe.]

Avots: ME II, 249

kniedīgs

kniedîgs,

2): pünktlich
(mit iẽ ) N.-Wohl-fahrt; ‡

3) "veikls, āķīgs" (mit iẽ ) Matk., Mitau, Nikrazen; ‡

4) "ätzend"
(wo?).

Avots: EH I, 632

kniedīgs

kniedîgs

1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;

[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].

Avots: ME II, 249

kniediņš

kniediņš: zur Bed. 1 vgl. kliẽdiņš I.

Avots: EH I, 632

kniediņš

kniediņš,

1) "eine Brettwand":
pār istabu pārsit kniediņu Stelp.;

2) "?": zirgam vai cilvē̦kam ir labs kniediņš ("labs nags") Stelp.]

Avots: ME II, 249

kniepadata

kniẽpadata: ze̦lta kniepadatu BW· 2221. kad man būtu k., es tev acis izbadītu 9469; Demin. nom. plur. kniepa adatiņas BW. 2633, kniepu adatiņas 2629; 2.

Avots: EH I, 632

kniepe

kniẽpe,

1) auch kniẽpis, die Stecknadel:
divi šaujas kniepju bēru, trešuo smalku adatiņu BW. 24840 var. kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm 17005, 1. nav jau kniepis, nepazudīs vis R. Sk. II, 129;

2) Doppelknöpfchen z. B. an Hemdärmeln
Biel. n. U.;

3) die Taille
Spiess n. U. [Gleich knēpe (s. dies) wohl aus dem Niederdeutschen.]

Avots: ME II, 249

kniepēt

kniẽpêt: aus nd. kuō"pen "(zu)knöpfen", s. Sehwers Unters. 54.

Avots: EH I, 632

kniepēt

kniẽpêt, - ẽju, mit Stecknadeln befestigen; zusammenknöpfen: kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm BW. 17005, 1.

Avots: ME II, 249

kniepķens

‡ kniẽpķe̦ns Ahs., der Kragenknopf; eine Art Fibel: sudraba vai dzītara kniepķe̦na iesegšanai (sc.: kre̦kla apkaklē) Rutzau n. Fil. mat. 126 (s. die Abbild. ebeeda S. 130). Wohl aus einem mnd. *knō"pken.

Avots: EH I, 632

kniept

‡ kniept, zu erschliessen aus ìekniept.

Avots: EH I, 632

kniepties

knieptiês: auch Gaigalava, (mit ìe 2 ) Nautrēni.

Avots: EH I, 632

kniepties

knieptiês, - pjuôs, - puôs, die Ohren (nach hinten) anschmiegen (von Pferden): zirgs kniepjas Wessen. Wohl zu li. kneĩpties od. knìpti "гнуться".]

Avots: ME II, 249

knierēt

kniẽrêt, Refl. -tiês, ‡

2) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Frauenb., Gramsden: vistas knierējas; sich lausen Frauenb. vārnas uztupās aitām ... uz muguras un tur knierējās Dünsb. Bērnu draugs I, 63.

Avots: EH I, 632

knierēt

kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

kniesa

‡ kniesa Ermes (mit ìe), Warkl. "naizs": bē̦rnam k. ieme̦tusies.

Avots: EH I, 632

kniesains

‡ kniesaîns "juckend" Warkl.: kniesaina āda.

Avots: EH I, 632

kniesāt

‡ kniesât(iês) Warkl. "= knìesêt": bē̦rni kniẽsājas (reiben sich, um sich vom Jucken zu befreien) Salis.

Avots: EH I, 632

kniesāties

‡ kniesât(iês) Warkl. "= knìesêt": bē̦rni kniẽsājas (reiben sich, um sich vom Jucken zu befreien) Salis.

Avots: EH I, 632

kniesēt

knìesêt: auch (mit ìe 2 ) Saikava, (III prs. knìes 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 632

kniesēt

knìesêt (III prs. knìes Wolm.), jucken Neu - Wohlfahrt, Nötk., Gold.; vgl. iekniesêtiês].

Avots: ME II, 249

kniest

I kniest: auch (mit ìe 2 ) Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit iê 2 ) AP., Salis, (mit ie ) Moritzberg.

Avots: EH I, 632

kniest

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. 2 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

kniest

II kniest, = knist: pumpuri knieš V. Eglītis Eleģijas 77. [Wohl identisch mit kniest I.]

Avots: ME II, 249

knieta

knieta: auch Gr.-Würzau.

Avots: EH I, 632

knieta

knieta, das Jucken: ādas knieta Ar.]

Avots: ME II, 249

kniete

‡ kniete: die Niete (?): apskatīja slidzābakus, pārbaudīdams katru knieti un šuvu J. Veselis Dienas krusts 25.

Avots: EH I, 632

knietēt

I kniẽtêt [li. knietė̕ti "прозябать, произрастать",]

1) keimen, spriessen:
knietē̦dama ruoze... Br. 182;

2) keimen machen
Etn. IV, 97: miežus iesalam knietēja ik nedēļas Apsk. 1903, 657.

Avots: ME II, 249

knietēt

II knietêt, ‡

2) lausen
(mit iẽ ) Stenden: suns knietē blusas.

Avots: EH I, 632

knietēt

II knietêt U.[li. knietéti "свербѣть, зудѣть"] = kniest I.

Avots: ME II, 249

knietēt

IV knietêt, ein Schallverbum zur Bezeichnung des Geräusches, das Mistkäfer machen U.

Avots: ME II, 249

knietēt

V kniẽtêt: auch Frauenb.; tad ta nu visi dūšīgi knietē ("?") ēst! Ahs.

Avots: EH I, 632

knietēt

V kniẽtêt, - ẽju, Dunika, Wandsen, hastig (fr)essen.]

Avots: ME II, 249

knievs

kniẽvs [N. - Bartau], Etn. II, 11, Bilsteinshhof, ein Wasservogel.

Avots: ME II, 249

kniezerēties

kniezerêtiês, zaudern, säumig sein [?]: nekniezerējies tu ar daudz! Latv. av. 1901, No 4.

Avots: ME II, 249

kniezēt

kniezêt, jucken, prickeln: ruokas saulītē žuva un stipri kniezēja Plūd. LR. IV, 444. [Wohl aus knietêt und niezêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 249

kniezt

‡ II kniezt, zu erschliessen aus ‡ iekniêzt 2 .

Avots: EH I, 633

kniezt

‡ I kniezt, = knìst, kniest II: pumpuri patlaban kniež (reimt auf sviež!) Austriņš Aizsaulē 81. Vgl. kniest II.

Avots: EH I, 633

kocinieks

‡ kùocinieks 2 Oknist, ein hölzernes Gefäss oder Gerät.

Avots: EH I, 685

kokasnieki

‡ kùokasnieki Ciema spīg. 62, 223, ein Wagen mit hölzernen Achsen.

Avots: EH I, 686

kokinieki

‡ kuokinieki Lettg., eine hölzerne Heugabel (dakšas).

Avots: EH I, 686

koklenieks

kuõklenieks, der Spielmann; jem., der auf der kuokle spielt.

Avots: ME II, 342

kopenieks

kuopenieks (unter kuopnieks), Mitbesitzer (?): bišu kuopenieki Pumpura Raksti II, 316.

Avots: EH I, 687

kopenieks

kuop (e) niẽks, kuõpniẽks, jem., der mit einem andern zusammenhält (kuopā), in intimem Verhaltnis lebt, der Genosse, Buhle: kur ar kuopniekiem saviem bij priekšā Dünsb. lūk, kur sirds draugi, lūk, kur kuopnieki Treum. Uozuols un Made e̦suot kuopnieki Seibolt. pruom, tu žūpa un kuopnieks! Seibolt.

Avots: ME II, 346

kopniecība

kuõpniẽcĩba, das Zusammenhalten, der Zusammenhang: tautas stāv vēl uz ļuoti ze̦mas kuopniecības pakāpes.

Avots: ME II, 346

kopnieks

kuopniẽks: meita ir ar zaldātu kuopniece Pas. VIII, 60. - "Verhaltnis" ME. II, 346 zu verbessern in "Verhältnis".

Avots: EH I, 687

kopnieks

kuop (e) niẽks, kuõpniẽks, jem., der mit einem andern zusammenhält (kuopā), in intimem Verhaltnis lebt, der Genosse, Buhle: kur ar kuopniekiem saviem bij priekšā Dünsb. lūk, kur sirds draugi, lūk, kur kuopnieki Treum. Uozuols un Made e̦suot kuopnieki Seibolt. pruom, tu žūpa un kuopnieks! Seibolt.

Avots: ME II, 346

kortelnieks

kuõrtelniẽks U., der Einquartierte ; der Eingemietete.]

Avots: ME II, 348

košiniece

‡ kuošiniece Janš. Līgava I, 68, ein zierliches, feines Mädchen.

Avots: EH I, 688

kramjaunieks

‡ kramjaunieks (> hochle. kre̦mounieks) Saikava, ein sehr kräftiger, starker Mann: tis k. nuopļaun visu dienu, un būtu koč reizi atpūties!

Avots: EH I, 641

krāmnieks

krãmnieks: ein Hausierer (mit ā̀m 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 645

krāmnieks

krãmniẽks [li. krõmininkas "Krämer"], der Trödler Wid.

Avots: ME II, 266

krāpenieks

‡ krāpenieks, = krāpniẽks: Rīgā bija zagļu ļaudis, Je̦lgavā krāpenieki BW. 32965. vilteniece, krāpeniece 23567.

Avots: EH I, 645

krāpniecīgs

‡ krāpniecĩgs, betrügerisch: krāpniecīgie svešnieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 100.

Avots: EH I, 645

krāpnieks

krapniẽks [li. kropininkas], der Betrüger: tūliņ re̦dz, ka pavārs ir krāpnieks LP. V, 285.

Avots: ME II, 266, 267

krāsninieks

krâsniniẽks, einer, der sich im Ofen befindet: ķēniņš ielīda puodu krāsnī; bet stiprais uzsauca krāsniniekam LP. VI, 511.

Avots: ME II, 268

krastinieks

krastiniẽks, der Uferbewohner: ak upīte, cik laimīgs biju es tavs krastinieks St.

Avots: ME II, 260

krātnieks

krātnieks,

1) ein Sammler
Für. I;

2) ein Behältnis
L.]

Avots: ME II, 269

krējumnieks

‡ krèjumnieks 2 Auleja, ein irdenes Gefäss mit einem Spund, worin Sahne anfbewahrt und Butter gekernt wird.

Avots: EH I, 651

kreklinieks

krekliniẽks, einer (ein Kind), der nur ein Hemd zur Bekleidung hat U.

Avots: ME II, 271

krievenieks

krìeveniẽks (unter krìeviniẽks),

1): auch Sessw.; ‡

3) der Russe
Sessw., Siuxt.

Avots: EH I, 658

krievinieks

krìeviniẽks,

1): auch Livl. n. BielU.; ein Lette, der die Wehrpflicht in Russland abgedient hat und russisch versteht
ebenda; ‡

3) ein Russe
Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 658

krievnieks

krìevniẽks (unter krìeviniẽks),

1): auch Pas. XV, 317; ‡

3) ein Russe
AP.; Kand.

Avots: EH I, 658

kristībnieks

kristĩbniẽks, krustubniẽks, der Taufgast, ein zur Taufe Eingeladener: svētdienas rītu sabrauc kristībnieki, vest pādi uz baznīcu BW. I, S. 192.

Avots: ME II, 281

kristniecība

kristniẽcĩba*, das Christentum, die Christlichkeit.

Avots: ME II, 281

krodzenieks

kruõdzeniẽks (unter kruõdziniẽks): auch BW. 20475; 22230, 1 var.

Avots: EH I, 663

krodznieks

kruõdzniẽks (unter kruôdziniẽks): auch BW. 20010, 5 var.

Avots: EH I, 664

kroņinieks

‡ kruoņinieks Janš. Dzimtene I 2 . 193; Bandavā I, 7, = kruoņa zemnieks, ein Bauer, der sein Land von der Krone (Regierung) pachtet.

Avots: EH I, 664

krustabnieks

krustabniẽks BW. I, S. 194, [PS.], gew. kristĩbnieks, der Taufgast.

Avots: ME II, 288

krustībnieks

krustĩbnieks: teiks ... krustībnieku pamācību Pas. XII, 435 (aus Kortenhof).

Avots: EH I, 661

krustībnieks

krustĩbnieks, der Taufgast: nuo baznīcas mājā pārbraukuši, krustībnieki nuoturēja īsus pātarus BW. I, S. 172.

Avots: ME II, 289

krustinieks

krustiniẽks, eine Person, die immer über ihr Kreuz, Leid (krusts) klagt Alm.

Avots: ME II, 289

kubelnieks

‡ kubelnieks,

1) "?": pūra vedējs, k., brauca kāzinieku rindā beidzamais A. Erss Muižnieki 118;

2) kubelnieks Anzen, aus dem gleichbedeutenden
kublinieks oder kubulnieks.

Avots: EH I, 665

kūjenieks

kũjeniẽks (unter kũj(i)niẽks): kūjenieki, kūjas galus smērējiet, lai nečīkst kūjas gali, tumšu nakti staigājuot! VL.

Avots: EH I, 682

kūjinieks

kũj (i) niẽks, kũjeniẽks, jem., der mit dem Stocke umhergeht, ein Bettler; ein ungebetener Gast PS., Smilt.: stāvmucnieki jeb kūjinieki - nelūgti viesi BW. 19836. [tu iesi uz kāzām kūjniekuos Gr. - Roop.]

Avots: ME II, 332

kūjnieks

kũjniẽks: ciemiņi atnāca ... pa Ziemassvē̦tkiem kūjniekuos (= ķe̦katās) Janš. Dzimtene I 2 , 110.

Avots: EH I, 682

kūjnieks

kũj (i) niẽks, kũjeniẽks, jem., der mit dem Stocke umhergeht, ein Bettler; ein ungebetener Gast PS., Smilt.: stāvmucnieki jeb kūjinieki - nelūgti viesi BW. 19836. [tu iesi uz kāzām kūjniekuos Gr. - Roop.]

Avots: ME II, 332

kulainieks

kulaîniẽks, der Fausthandschuh [PS.], Smilt.: adu cimdus kulainiekus BW. 7226.

Avots: ME II, 304

kulbenieks

kul̃beniẽks (unter kul̃biniẽks): nu tu būsi k., nu ar kulbu jābraukā BW. 18673, 4.

Avots: EH I, 670

kulbinieks

kul̃biniẽks, kul̃b(e)niẽks, kul̃buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul̃beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul̃bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

kulenieki

kulenieki, Fausthandschuhe Lis. n. RKr. XVII, 94.

Avots: ME II, 306

kulinieks

kuliniẽks, kulniẽks, ein Bündelträger Infl. n. U.; [der Bettler Wid.]; Fastnachtsbruder LD.

Avots: ME II, 306

kulnieks

kulnieks U., ein Fastnachtsbruder; vgl. kuluos.]

Avots: ME II, 307

kulstamnieks

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul̃stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul̃stîkle Nötk., Kabillen], kul̃stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul̃stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul̃stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

kulstavnieks

kulstavniẽks, einer, der Flachs schwingt, reinigt: kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352.

Avots: ME II, 308

kūmenieks

kūmenieks: auch Frauenb., (mit ù 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt.

Avots: EH I, 683

kūmenieks

kũm (e) niẽks, der Taufzeuge, Pate: pasakiet, kūmenieki, kur pādīte rādījās BW. 1156.

Avots: ME II, 336

kūmnieks

kũmnieks: auch Lng., Kaudz. Izjurieši 78.

Avots: EH I, 683

kūmnieks

kũm (e) niẽks, der Taufzeuge, Pate: pasakiet, kūmenieki, kur pādīte rādījās BW. 1156.

Avots: ME II, 336

kuražnieks

kuražniẽks, einer, der Schlitten (kuražas) macht Aps. J.

Avots: ME II, 321

kurienietis

kurienietis Wid., von wo kommend, stammend.]

Avots: ME II, 322

kurpinieks

‡ kurpinieks BW. 5707, 3 var., Tdz. 44718, (mit ùr 2 ) Oknist, = kur̃pniẽks. Vgl. li. kùrpininkas dass.

Avots: EH I, 679

kurpnieķelis

‡ kurpnieķelis Pas. IX, 527, ein geringschätziges Deminutiv zu kur̃pniẽks.

Avots: EH I, 679

kurpnieks

kur̃pniẽks,

1): k. man kurpes deva BW. 2229.

Avots: EH I, 679

kurpnieks

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325

kursenieki

kursenieki: pie mums kurseniekiem Janš. Dzimtene II 2 , 254.

Avots: EH I, 679

kursenieki

kurseniẽki od. kursinieki [li. kuršininkai], Leute aus dem Kurenlande. So nennen sich die preussischen Letten und ihre Sprache kursenieku valuodu A. XXII, 23. [kursnieks, ein Kure Lng.]

Avots: ME II, 325

kurzemnieks

kùrzemniẽks, f. -niece, der Kurländer, die -in.

Avots: ME II, 327

kūtenieks

‡ kũtenieks Janš, Nīca 21, jem. der in einer kũts wohnt.

Avots: EH I, 684

kutnieki

‡ kutnieki, Kiltgänger Auleja; vgl. atkutinât Auleja "eine Zeitlang bei einem Mädchen liegen".

Avots: EH I, 681

kūtnieks

kũtniẽks, f. -niẽce, einer (eine), der (die) im Stalle arbeitet, das Vieh im Stalle pflegt Lub.

Avots: ME II, 338

kūzinieks

kũziniẽks, kũzniẽks, ein mit dem Stocke (kũza) Umhergehender, ein ungebetener Gast RKr. XI, 80; Wachtkerl, der den Prügel als das Zeichen der Wacht dem andern, an den die Reihe kommt, abgibt.

Avots: ME II, 339

ķūznieks

‡ ķūznieks A. Leitāns, ein Raufbold.

Avots: EH I, 709

kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351

labenieks

labeniẽks, labiniẽks,

1) der Gute, Reiche, Aristokrat:
dzīvuojat, labenieki (Var.: labinieki), raušat naudu kaudzītē BW. 27466;

2) der Wohltäter:
kas šis tāds man par labenieku C., Mar.;

[3) labenĩca C., labenîca Lis., die Gute].

Avots: ME II, 395

labprātnieks

‡ labpràtnieks M. 17, ein Wohlwollender (Gewogener).

Avots: EH I, 710

lācenieks

lâcenieks LP. VI, 60, lâcinieks [li. lokiniñkas] Biel., L., der Bärenführer: lācinieks ieveda lāci rijā LP. V, 133.

Avots: ME II, 434

lācinieks

lâcinieks (unter lâcenieks): auch Kaltenbr., Sonnaxt.

Avots: EH I, 726

lāčinieks

lâčiniẽks: auch Latv. Av. 1847, № 27, Pas. XI, 251.

Avots: EH I, 726

lāčinieks

lâčiniẽks, lâč(e)niẽks, der Bärenführer: viņi nāk šurp nuo Krievuzemes par lāčeniekiem Deglavas Rīga I, 19.

Avots: ME II, 435

laidarniece

‡ laidarniece Janš. Līgava II, 133, eine im Viehhof beschäftigte Magd.

Avots: EH I, 711

laidenieks

I laidenieks, laidnieks, leidenieks, der Freibauer L., der nicht zur Arbeit kommt, sondern das Seine mit Geld verrichtet L.

Avots: ME II, 403

laipeniece

laipeniece, für laipa, der Steg: lūguojies, laipniece, te̦kuošai upītei BW. 13445, 2.

Avots: ME II, 410

laivenieks

laĩv(e)niẽks, laĩvniẽks, der Bootsmann, Schiffer: laivenieki (Var.: laivinieki), bāleliņi, ņemiet mani laiviņā BW. 30805.

Avots: ME II, 414

laivnieks

laĩv(e)niẽks, laĩvniẽks, der Bootsmann, Schiffer: laivenieki (Var.: laivinieki), bāleliņi, ņemiet mani laiviņā BW. 30805.

Avots: ME II, 414

lapatnieks

‡ lapatnieks Auleja, ein Gerat zum Bohren des Lochs der Radnabe.

Avots: EH I, 720

lāpnieks

I lãpniẽks, ein Flicker, Flickschneider RKr. XV, 122.

Avots: ME II, 440

lāpnieks

II làpnieks 2 "jem., der Fische bei Licht sticht" Domopol.]

Avots: ME II, 440

lāpstinieks

lâpstiniẽks,

1) der Schaufelmacher;

2) jemand, der mit der Schaufel arbeitet
Dr.

Avots: ME II, 440

lāsnieki

lāsnieki *, Bakterien, Infusorien G. Allun.: par lāsniekiem viņš tuos nuosauc tamdēļ, ka vienā pašā lāsītē ietilpst vairāk tūkstuošu tādu radījumu Izgl. IV.

Avots: ME II, 442

laucinieks

laũciniẽks (li. laukiniñkas), laũcenieks, auch lauceniẽtis,

1) der Feldbewohner, Landmann,

a) im Gegensatz zum meženieks: meženieku meita biju..., laucenieku puiši nāca meža meitu lūkuoties BW. 6002. nāc mežuos, lauceniece 14769. audz, bērziņ, zaruo kupls, lai necirta laucinieki (Var.: laucenieši) BW. 11631, 1, 2, 4;

b) im Gegensatz zum
jūrmalnieks, zvejnieks: zemkuopjus zvejnieki (jūrmalnieki) sauc par lauciniekiem Etn. 1, 5;

c) im Gegensatz zum
pilsētnieks: laucinieki brauc uz pilsē̦tu iepirkties; 2) der Aufseher der Feldarbeiter zur Fronzeit JK.; 3) der Feldarbeiter Spr.

Avots: ME II, 425

laucnieciski

laũcniẽciski, laũceniski, Adv., bäurisch, nach Art der Bauern, plump: lauceniski ģērbies A. Allun.

Avots: ME II, 426

laulabnieks

laũlabniẽks: auch Orellen, (mit àu 2 ) Oknist, Warkl.: laulabnieku kumēleņi BWp. 1384, 1.

Avots: EH I, 723

laulībnieki

laulĩbniẽki, die Gäste, Zeugen bei der Trauung: laulībniekiem lika visādus kavēkļus ceļā BW. III, 1, S. 62.

Avots: ME II, 428

laulnieki

laũlniẽki: daži l. (Eheleute?) dzīvuo nemīlīgi kuopā Bergmann Saņ. spred. māc. (1795), S. 34.

Avots: EH I, 723

laulnieki

laũlniẽki, die zu Trauenden, der angehende Ehemann und die angehende Frau: ērģeles spēlēja laulniekiem Lundberg. baznīcas ruļļos jāieraksta, vai laulnieku ve̦cāki dzīvi vai miruši LA.

Avots: ME II, 428

laupnieks

‡ laupnieks Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 185), ein Räuber.

Avots: EH I, 724

lauztinies

‡ lauztiniês, = lauztin vor dem Reflexivum: cietumnieki l. lauzās Austriņš Gaŗa jūdze 96.

Avots: EH I, 725

lebeznieks

‡ lebeznieks Saikava "neuzvedīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 730

ļecinieks

‡ ļecinieks Kokn. n. BielU. "jemand, der die Boole auf der Düna zieht". Zu ļe̦ka II.

Avots: EH I, 769

lejinieks

lejiniẽks, lejenieks, lejniẽks, der Bewohner des Tales.

Avots: ME II, 447

lejnieks

‡ lejnieks: auch Nautrēni, Warkl.

Avots: EH I, 732

lejnieks

lejnieks (gesprochen ostle. ľeińīks) "miežu rausis" Lettg., Bauske; vgl. li. palietìnis "eine Art Fladen."]

Avots: ME II, 447

lemesnieks

‡ lemesnieks Saikava, ein Faulpelz; ein Tölpel.

Avots: EH I, 733

lencenieks

lenceniẽks, die Person, die das Boot an einem Stricke zieht: strūdzenieki, lencenieki, mani balti bāleliņi BW. 16140, 8. izpildīt lencenieka vietu MWM. VI, 470.

Avots: ME II, 450

līčenieki

‡ lîčenîeki 2 Segew., Anwohner eines Flusses, Talbewohner.

Avots: EH I, 745

līdumnieks

lîdumnieks (unter lîdumlîdẽjs): ein Kolonist Lettg. n. BielU.

Avots: EH I, 746

līdzenieks

lĩdzenieks,

1): (ehemals) ein zuverlässiger Mensch, der im Auftrag des Gutsbesitzers eine Branritweinsendung (zum Verkauf) begleitete
Ap.; plur. lĩdzenieki AP. "Hochzeitsgäste"; tagad man ir uotra līdzeniece ("?") ... jaunā (scil.: kundze) bez divām gajējām nevaruot iztikt Ciema spīg. 145.

Avots: EH I, 746

līdzenieks

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. 2 3762.

Avots: ME II, 480

līdzībnieks

‡ lĩdzībnieks, wer in Gleichnissen redet (?): kāzās ... ielūgtais ve̦cākais ... brūtes pāri ... līdzināja pēc bībeles Rebekas un Rutes stāstiem ... kad līdzībniekam kur kļūdījās, tad jaunajiem uznāca smiekli Kundziņš mana mūža gājiens 7.

Avots: EH I, 747

līdzinieks

lĩdzinieks, ‡

2) "?": es pats nu kâ... vedēju ve̦cākais, baznīcas līdziniekuos (im Brautgefolge?)
priekšgājējs Kaudz. Izjurieši 249 (s. unter lĩdzenieks I!).

Avots: EH I, 747

līdzinieks

lĩdzinieks, der Gleichgestellte, der Ebenbürtige; s. auch lĩdzenieks.

Avots: ME II, 481

līdzīpašnieks

lĩdzĩpašniẽks *, der Mitbesitzer: Krupa firmas līdzīpašnieki grib iegūt šuo fabriku savā īpašumā Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 482

līdzstrādnieks

lĩdzstràdniẽks *, der Mitarbeiter Kronw.: laikrakstu līdzstrādnieki.

Avots: ME II, 482

liecenieks

lìeceniẽks (unter lìeciniẽks),

1): auch BW. 1650;

2): auch (mit iêc 2 ) Frauenb. (jemand. der aufs Gut od. zu Nachbarn zu einer gemeinsamen Arbeit geschickt wird),
Siuxt ("kas iet liecībās 1 ").

Avots: EH I, 751

liecinieks

lìeciniẽks,

2): ein Extraarbeiter
BielU.; mūsu kaimiņuos..., kur tagad ceļ jaunu riju, visi liecinieki ārā vien gul Janš. Līgava I, 31 (s. auch S. 2 ebenda).

Avots: EH I, 751

liecinieks

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene 2 I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

lieldūrnieks

liẽldū̀rniẽks, der Boxer (in China): lieldūrnieku dumpja laikā A. XX, 194.

Avots: ME II, 498

lielgabalnieks

liẽlgabalniẽks,

1) einstarkes, grosses Pferd
Bers.;

2) der Kanonier.

Avots: ME II, 498

lielgruntniecība

liẽlgruñtiẽcĩba *, das Grossgrundbesitzwesen: lielgruntniecība lauksaimniecības kultūras izplaukšanas ziņā vilkusi ievē̦rojamu luomu. Konv. 2.

Avots: ME II, 498

lielībnieks

liẽlĩbniẽks Ahs., [Pas. I, 188], der Prahler, Grossprecher.

Avots: ME II, 499

lielpilsētnieks

liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.

Avots: ME II, 500

lielsaimnieks

liẽlsàimniẽks, der Grosswirt, Grossbauer, der Besitzer eines grossen Gesindes MWM. VIII, 832.

Avots: ME II, 502

lielumnietis

‡ lielumnietis, = liẽlmanis (?): es kauniņu padarītu lielumniešu (Var:: lìemanīšu) meitiņām BW. 7657 var.

Avots: EH I, 755

lielvaldnieks

liẽlvàldniẽks *, der Beherrscher eines Weltreiches Druwa II, 1163.

Avots: ME II, 503

lietavnieks

lietavnieks: auch Elger Diction. 198, Kaltenbr.

Avots: EH I, 757

lietavnieks

lietavnieks, für leitis, der Litauer. S. Lietava.

Avots: ME II, 506

liģinieks

‡ liģinieks Janš. Līgava I,188, ein Kranker.

Avots: EH I, 741

ligzdenieks

ligzdeniẽks, der Nesthocker U. b. 109, 37, MWM. VIII, 798.

Avots: ME II, 466

līķenieks

lĩķeniẽks, der Leichenführer BW. III, 3, S. 863.

Avots: ME II, 488

līkstinieks

lìkstinieks (unter lìksteniẽks), ‡

2) ein Bogenschütze
Ausekļa raksti (1888) I, 70.

Avots: EH I, 749

likumnieks

likumniẽks, der Legitimist Konv. 2 2425.

Avots: ME II, 470

locenieks

lùocenieks, der Verfertiger der Krummhölzer BW. 11632.

Avots: ME II, 522

lonenieks

‡ luõnenieks Seyershof, ein Lohndiener, -arbeiter.

Avots: EH I, 767

lopenieks

luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,

1) der Viehknecht, die Viehmagd;

2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]

Avots: ME II, 527

lubinieks

lubiniẽks, lubeniẽks, jemand, der Schundliteratur, Schundware auf den Markt bringt: bet lubinieki pa tuo laiku raujas, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 509

lūcenieks

lûceniẽks, jemand, der die Lindenod. Weidenrinde ablöst: audz, liepiņa, žuburaina, lai necirta lūcenieki! BW. 11631.

Avots: ME II, 517

luģinieks

luģinieks, der Führer einer Lodje, eines grossen Transportbootes U.

Avots: ME II, 510

lundzinieks

‡ lùndzinieks 2 "caurums pirts griestuos kvē̦piem" Sussei; ein Schiebefenster ("se̦najās dūma istabās luoga aizšaujamais nuo istabas iekšpuses tiem luogiem, kam nav bijis stiklü) Kaltenbr. Wohl aus einem ostli. *lungininkas (mit un < an).

Avots: EH I, 762

luņģinieks

‡ lùņģinieks 2 Kaltenbr., wer an den lùņģības 2 ‡ 2 teilnimmt.

Avots: EH I, 762

lupatnieks

lupatniẽks,

1): hinter "zirgs" ME. II, 515 ergänze man "Birk. Latv. sakamv. un par. 2761" ‡

2) eine Lumpendecke
Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Oknist, Sonnaxt

Avots: EH I, 762

lupatnieks

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

stūrgalviece

‡ stũrgalvniece, eine Eigensinnige A. Upītis Pirmā nakts 240.

Avots: EH II, 597

Šķirkļa skaidrojumā (8270)

a

a, Ausruf der Freude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5

abejup

abejup, nach beiden Seiten hin: diže̦nu cirvi tā sniedza tam, - abejup asu O. V, 235.

Avots: ME I, 5

āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

abpus

abpus: abpus kalniem Heniņ.

Avots: EH I, 1

abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6

ače

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kuŗi ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

ači

a˙či, schallnachahmendes Wort des Niesens: meita sākuse šķaudīt: ačí! ačí! LP. III, 41.

Avots: ME I, 10

ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

acmete

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11

adatains

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11

ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

agriena

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5

aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

aizbažīties

‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8

aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

aizbēgalēt

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

aizbradāt

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aizbrāzt

‡ àizbrāzt,

1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;

2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.

Avots: EH I, 11

aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

aizbūdzīt

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

aizčūdīt

‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16

aizčudīties

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčurkstināt

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdalīt

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdandalot

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

aizdāvināt

‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18

aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

aizdirbināt

àizdirbinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

aizdūlēt

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

aizdunkāt

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20

aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizēds

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

aizēnot

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

aizgausināt

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

aizgauties

‡ àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23

aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

aizglāsīt

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

aizgoze

‡ aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26

aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27

aizgraudot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

aizgraust

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28

aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25

aizguldīt

àizguldît, ‡

2) vor jem. (etwas) niederlegen
Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

aizgult

àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

aizgumzīt

‡ àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26

aizgurkstēties

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28

aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

aizirdzēt

àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

aizjādināt

‡ àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27

aizjimt

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27

aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

aizkaķēt

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

aizkalpot

‡ àizkal̃puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

aizkaltēt

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

aizkarāties

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29

aizkarene

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

aizkausēt

àizkàusêt, ‡

2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.

Avots: EH I, 29

aizķezināt

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

aizklejot

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

aizklupt

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

aizkūdīt

‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.

Avots: EH I, 34

aizkult

‡ àizkul̃t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33

aizlabināt

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

aizlaidelēt

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

aizlaist

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

aizlāpot

àizlāpuôt, intr., plump weg-, hingehen: te viens kā lācis pa sniegu aizlāpuojis JK., Spr. [s. lāpât].

Avots: ME I, 36

aizlīdzināt

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. 2 408.

Avots: ME I, 37

aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37

aizliegt

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2

Avots: ME I, 37

aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

aizlitot

‡ àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.

Avots: EH I, 36

aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38

aizlundēt

‡ aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

aizmaldīt

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

aizmargojums

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

aizmidzēt

‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39

aizmirkšt

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

aizmudināt

‡ àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40

aizmudīt

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

aizmusināt

‡ àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40

aiznaglot

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aiznīcināt

‡ àiznīcinât KatrE., = nùokavêt. unnütz aufhalten: a. citus ar niecīgiem jautājumiem.

Avots: EH I, 41

aizote

aizuõte,

1) (mit aĩz- ) auch in Nieder-Bartau.

Avots: EH I, 60

aizpātarot

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

aizpilis

‡ aizpilis Nieder - Kurl., eine eiternde, mit Schmutz bedeckte Wunde.

Avots: EH I, 42

aizplakt

‡ àizplakt, hinter etwas platt niederfallen C.: (slē̦pdamies) a. aiz akmens.

Avots: EH I, 42

aizplaucēt

‡ àizplaucêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt 2 , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

aizpraulot

‡ àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43

aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44

aizpriecināt

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

aizpuinīt

‡ àizpuinît, stossend hin-, wegbekommen Bauske: a. kuo uz ganiem.

Avots: EH I, 44

aizpurināt

‡ àizpurinât, hinter etwas schütten: a. kam sniegu aiz kakla.

Avots: EH I, 44

aizputināt

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

aizredzība

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nekādas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirkstu Pūrs III, 67.

Avots: ME I, 46

aizrikšot

àizrikšuôt, wegtraben: jātnieks aizrikšuoja pruojām.

Avots: ME I, 46

aizrozīties

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

aizsaukt

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

aizšaut

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

aizskalot

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

aizskanēt

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

aizskubināt

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48

aizslīcināt

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

aizsliedēt

‡ àizsliedêt,

1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;

2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.

Avots: EH I, 49

aizslogāt

‡ àizsluogât, beschweren, niederpressen AP.: a. linu mārku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 49

aizšņākt

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55

aizspēt

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

aizspītēt

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

aizstāvētājs

àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

aizstiknīties

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53

aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

aizstuknīt

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

aiztalzīt

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

aiztaurēt

‡ àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57

aiztrunēt

‡ àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59

aiztupēt

‡ àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) = ‡ àiztupêt 1 Lemsal;

2) = ‡ àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59

aiztupstīties

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

aiztupt

‡ àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60

aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58

aizurdīt

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen
Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

aizvairīt

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

aizvēnis

àizvẽnis,

1) schattiger Ort, geschützt vor dem Winde:
jāsadze̦n luopi aizvēnī C., Sessw.;

2) der Schutz, die Obhut:
kamē̦r tē̦vs bija dzīvs, tikmē̦r bē̦rniem bija aizvēnis Aps., JK., Sessw.

Avots: ME I, 59

aizvēstīt

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

aizvilt

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

aizviņu nedēļu

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė̃, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast, vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

aldarēties

al̃darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al̃berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė̕ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al̃derîgs].

Avots: ME I, 66

ālet

ālet [wohl mit kurzem und betontem e], Interjektion, mit der Hunde gehetzt werden; zemnieks sauc: Duksi, Kranci,... ālet, ālet! BW. V, S. 226; vgl. alet, aletes.

Avots: ME I, 238

algot

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67

alksnesīši

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit al̂ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

āļoties

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês 2 Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

alpt

‡ al̃pt Dunika, Kal., Rutzau, al̃pstu, al̃pu, (ver)schmachten, an Atemnot leiden: slimnieks alpst nuost. Wohl aus li. al̃pti dass.

Avots: EH I, 68

amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

amplīt

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69

ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšdrēbes

apakšdrẽbes, Unterkleider: slimnieku apakšdrēbes sadedzinādams Etn. IV, 115.

Avots: ME I, 73

apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75

apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72

apbalvot

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

apbalzīt

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apbērt

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77

apbradāt

‡ apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74

apbrēkties

‡ apbrèktiês, laut aufschluchzen Dunika, Kal., OB., Rutzau: pie kapa visi bērinieki apbrēcās.

Avots: EH I, 74

apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

apbučot

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75

apceļot

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78

apceļš

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

apcelt

apcel̂t [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76

apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80

apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apcilāt

apcilât, iter. von apcel̂t, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apcirst

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76

apcirtiens

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

apcirtums

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

apdāvināts

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81

apdedzināt

apdedzinât (li. apdẽginti), tr.,

1) etwas ringsumher anbrennen:
apdedzināta milna Etn. I, 102;

2) brennend vernichten (im grossen Umkreise), niederbrennen:
visus krūmus.

Avots: ME I, 81

apdiegt

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apdrāztīt

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var.

Avots: EH I, 80

apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

apgaismība

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apgalvene

apgal̂vene, apgal̂venis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(gal̂vas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

apgalvot

apgal̂vuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

apgarēt

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apglaudīt

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87

apgližināt

‡ apgližinât Dunica, Rutzau, = ‡ apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82

apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgrandīt

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83

apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84

apgubt

abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85

apgudrīt

‡ apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85

apgulšņāt

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė̕ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apgultne

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89

apieročot

‡ apieruočuôt*, bewaffnen: zemnieki... tuop apieruočuoti Pet. Av. 1863. № 20.

Avots: EH I, 87

apirgāt

‡ apirgât (mit nichtgedehniem ir ) Nitau, ein wenig auslachen, verlachen, verspotten.

Avots: EH I, 86

apirt

‡ I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87

apjāšus

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjautāt

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apjokot

‡ apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88

apjozt

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apkacēt

‡ apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88

apkacināt

‡ apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88

apkaisīt

apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.

Avots: EH I, 88

apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkalpot

apkal̃puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91

apkārtstaiga

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93

apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

apķerība

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96

apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apķīlāt

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

apklabināt

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

apklapēt

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

apklāstīt

‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92

apklaušināt

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

apklaust

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apklempt

‡ apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92

apklupt

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apknaibīt

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apkrēslis

‡ apkrēslis,

1) "?": pēc dienas darbiem un apkrēšļa (Dammerung ?)
Burtnieks 1934, I, S. 33;

2) "pakrēslis" Bers.: uznāca a.

Avots: EH I, 94

apkrēst

apkrēst, ‡

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡

3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡

4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.

Avots: EH I, 94

apkubekls

‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94

apkubināt

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94

apkubināt

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

apkukt

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. 1 94.

Avots: ME I, 97

apkūleņoties

apkūleņuôtiês, umfallen, sich umwenden: tas bija apkūleņuojiês uz uotriem sāniem Saul.

Avots: ME I, 97

apkult

apkul̃t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

aplabt

‡ aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96

aplādēt

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplāms

‡ aplā̀ms 2 Linden, ein umgrenzter Platz, Bezirk: uguns mežā bij apņēmis ve̦se̦lu aplāmu Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169. uzgāju vienu aplāmu, kur bij mellenes Linden. In Renzen sei aplāms eine mit niedergestürztem Getreide oder mit niedergestürzten Bäumen bedeckte Stelle: ve̦se̦ls aplāms rudzu gar zemi.

Avots: EH I, 98

aplancīt

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplāts

aplãts, der Markt, der Jahrmarkt (Manc. applāts) (von der Verkündigung des Ablasses), die Bude, das Budenzelt Mag. III, 2, 113; IV, 2, 107. vidzemnieki savas meitas ve̦d tirgū, aplātā BW. 12041; 29450, 1.

Avots: ME I, 100

aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplēst

‡ aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes kāta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98

aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102

aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

aplūkot

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103

aplutis

‡ aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99

aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmēdīt

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

apmērīt

‡ apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102

apmest

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmetne

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Amerikā ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106

apmirdzināt

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107

apmist

apmist, sich niederlassen, wohnen bleiben, sich aufhalten (Spr., Smilt.).

Avots: ME I, 107

apmīt

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

apmīt

apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.

Avots: EH I, 102

apmizēt

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apnicīgs

apnicîgs,

1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;

2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.

Avots: ME I, 109

apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

appurināt

‡ appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107

appurvis

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112

appust

‡ appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107

appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112

apputēt

apputêt, ‡

2) = ‡ apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107

apputināt

apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.

Avots: ME I, 112

apraizēt

‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108

aprakstīt

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

aprast

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113

apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

aprāvas

aprāvas (in Nieder - Bartau), die Beendigung der Kartoffelernte: apraut.

Avots: ME I, 115

aprīdzēt

‡ aprîdzêt 2 , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109

aprīkot

aprìkuôt, bestellen, beschirren Mag. IV, 2, 107: ļaudis, darbiniekus.

Avots: ME I, 116

aprikte

‡ aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109

aprindas

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109

apriņķis

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115

aprunāt

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

apsaga

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

apšaudelēt

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apšaust

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apsēst

apsêst (li. apsė̕sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsiekalot

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120

apsiet

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

apsiet

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskapstēt

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121

apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķipelēt

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

apskleist

‡ apskleĩst (wohl aus li. apskleĩsti) Kal., Rutzau, apskliẽst Dunika, mit einer dünnen Sthichf bedecken: a. pļavu ar liniem, galdu ar papīriem.

Avots: EH I, 113

apslāga

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123

apsliedēt

‡ apsliedêt, hier und da (Getreide oder Gras) niedertreten (Gänge darin machend): a. pļavu, labību Bauske.

Avots: EH I, 114

apslīkt

apslìkt, intr., untergehen im Wasser, ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

apslodzīt

apsluôdzît, tr., beschweren, niederpressen: gaļu, kāpuostus.

Avots: ME I, 123

apslogas

apsluogas, ‡

2) Reisig mit Steinen darauf, womit der weichende Flachs im Wasser niedergehalten wird
Bers., Bersteln, Laud., Sessw. Lubbenden I, 123 zu korrigieren in: Lubbenenden.

Avots: EH I, 115

apšļokāt

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124

apsmiet

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124

apšņākt

‡ apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120

apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apsnigt

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124

apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apspaidība

‡ apspaîdĩba*, die Bedrückung: dažādas apspaidības ziņā tik daudz ciests un zaudēts Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5.

Avots: EH I, 115

apspaidīt

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

apspalēt

‡ apspalêt, niederhauen (eine grosse Anzahl von Objekten) Stenden: a. visu mežu. Auch statt apspaļêt I, 124 muss apspalêt gelesen werden.

Avots: EH I, 115

apspaļēt

apspaļêt, tr., niedermetzeln: vīrus LP. V, 327. Denom. von spaļi.

Avots: ME I, 124

apspert

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125

apstādīt

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116

apstaigāt

apstaĩgât,

1) herumgehen:
saimnieks apstaigājis ap māju LP. VII, 311;

2) tr., umwandeln, herumgehend sich ansehen:
apstaigāt un aplīguot druvas JK.; laukus RKr. VIII, 39.

Avots: ME I, 125

apstāvināt

‡ apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117

apstāvis

‡ apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126

apstrēbt

apstrèbt,

1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;

2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?

Avots: ME I, 127

apstribināt

‡ apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117

apstrīdēties

‡ apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118

apsukāt

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128

aptaisīt

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā̀rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

aptaurēt

‡ aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121

aptecēt

aptecêt (li. aptekė̕ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptērpt

aptḕrpt, bekleiden, einkleiden, schmücken: drēbes; slimnieku siltās drēbēs, te atrada tuo cilvē̦ku... aptē̦rptu sēžam Luk. 8, 35. Refl. -tiês, sich an kleiden (drēbes), schmücken, ausrüsten: kungs, tu esi ar guodību aptērpies Psalm 104, 1; ar greznību Hiob 40, 5.

Avots: ME I, 130

aptiesāt

aptìesât,

1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;

2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.

Avots: ME I, 131

aptīņāt

‡ aptĩņât Bauske, = ‡ aptiņât. Refl. -tiês Bauske, sich umwickeln, -hüllen: a. kâ čigāniete.

Avots: EH I, 122

aptīt

‡ aptît, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.

Avots: EH I, 122

aptriept

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131

aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptupēt

‡ aptupêt (li. aptupė̕ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptupināt

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

aptvert

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

apuguņot

apuguņuôt, illuminieren: dārzu, parku.

Avots: ME I, 132

apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133

apvaļņot

apvaļ̃ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134

apvarzāt

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134

apveidi

‡ apveidi, der Umfang Sessaw.: kas būtu tāds kâ lielāks apveiduos Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, S. III.

Avots: EH I, 125

apveldzēt

‡ apveldzêt Bauske, anfeuchten, letzen; a. lūpas slimniekam.

Avots: EH I, 125

apveltīt

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

apventēt

apventêt, tr., (eine Reihe von Objekten) niederschlagen: visus alkšņus ar cirvi apventējis. plūcuoties tas visus pretiniekus apventēja gar zemi T.

Avots: ME I, 135

apvēris

‡ apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126

apviļāt

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvel̂t, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

apvilkt

apvìlkt (li. apvil̃kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apžēbus

‡ apžẽ̦bus Bauske, Uozuolnieki, Adv..

1) = apžẽ̦rbām 2;

2) in umgekehrter Richtung:
žagaru bāž plītī a.

Avots: EH I, 129

apžēlot

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139

apzibēt

apzibêt, auch apzibt PS., intr., anfangen zu flimmern: acis apzib; apzibējušas, nach PS. auch apzibušas acis (cf. apžibêt); n. Mag. IV, 2, 107 auch tr.: sniegs acis apzib, der Schnee blendet.

Avots: ME I, 137

apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

apžulgt

apžul̂gt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139

āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

arājs

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140

āravietis

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ārceļš

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

ārdarbs

‡ ârdar̂bs, eine im Freien (ausserhalb des Wohnhauses) zu verrichtende Arbeit: vasarā saimniecei ir vairāk ārdarbu nekâ iekšdarbu Sassm.

Avots: EH I, 194

ardavāt

‡ ardavât (> hochle. ordovāt), lant rufen, schreien: ardavāja pluostnieki ap kruogu un pie upes Fil. mat. 183.

Avots: EH I, 129

ārdīt

ā̀rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā̀rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

ārdonis

ā̀rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242

ārlogs

‡ ârluôgs, das Aussenfenster: rūtis ārluogam un iekšluogam Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 112.

Avots: EH I, 195

arods

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

ārpagasts

ârpagasts, eine Gemeinde ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, die fremde Gemeinde: ārpagasta zagļu ļaudis BW. 6182; ārpagasta skuola. ārpagastnieks, einer, der nicht zu der Gemeinde des Redenden gehört, der Auwärtige.

Avots: ME I, 243

ārprātība

ârpràtĩba, der Wahnsinn, die Unvernunft: bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan LP. IV, 25.

Avots: ME I, 243

ārprātis

ârpràtis BW. 12398: tu esi ārprātis LP. VII, 452; auch ârpràtnieks LP. VII, 252.

Kļūdu labojums:
aiz 12398 jāiesprauž: ein Wahnsinniger, Verrückter. - Hinter 12398 ist einzufügen: ein Wahnsinniger, Verrückter

Avots: ME I, 243

ārprāts

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243

ārpusējs

‡ ârpusẽjs, aussenseitlich, ausserhalbgelegen: (fig.) ārpusēji kūdītāji Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 59.

Avots: EH I, 195

ārstēt

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130

asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

asns

asns: Demin. asniņas BW. 32559, 4: mietu asniem BW. 2298, 2. dze̦lte̦niem asniņiem 20511, 1 var.

Avots: EH I, 131

asns

asns, der hervorbrechende Keim, Demin. asniņš: uz asniem oder uz jauniem asniem dzert, auf die zu hoffende Ernte hin trinken und Schulden in der Schenke machen. Übertr.: ikdienība sažņaudz katru brīvu dzīvības asnu Vēr. I, 1233. [Zu ass "scharf", wie žem. ašnis "Schneide; die im Herbst aufkeimende Saat" bei Tratmann Wrtb. 15 (und russ. оснъ "Spitze, Stachel", wenn dies nicht mit aksl. остьнъ, russ. остенъ, gen. остна dass. identisch ist), s. Möller KZ. XXIV, 448 f. und Leskien Nom. 362.]

Avots: ME I, 144

ass

ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.

Avots: EH I, 131

astainis

‡ astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131

aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

astoņi

astuôņi, dial. astuņi, tahm. u. hochle. astiņ (i) (li. aštuonì) [s. Le. Gr.? 331 e], acht; dekliniert nach der jo-Deklin. oder indekl. bē̦rns astuoņus gadus od. astuoņi gadi ve̦cs, das Kind ist 8 Jahre alt. vakar viņš viens pats mani sadauzījis, kur nu vēl tagad, kad tie astuoņuos LP. VI, 61.

Avots: ME I, 146

ataulekšot

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atbakstīt

atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ atbadîtiês 1;

2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.

Avots: EH I, 134

atbalstīgi

‡ atbal̂stîgi*, Adv., (unter dem Arm, an der Fland) gestützt: Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta Kaudz. Jaunie mērn. laiki lV, 66.

Avots: EH I, 134

atbāst

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

atbēres

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135

atberzēt

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atboda

‡ atbuôda Kaltenbr., = atbùods 2 1: šuogad būšuot liela a.: Krievijā e̦suot daudz sniega. par nakti a. atkrita.

Avots: EH I, 137

atbrīnēties

‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbruņot

atbruņuôt, tr., entwaffnen, desarmieren. Refl. -tiês, sich entwaffnen, die Waffen niederlegen; atbruņuôšanâs, Desarmierung, das Niederlegen der Waffen.

Avots: ME I, 151

atbučot

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atbudzīt

‡ atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 136

atbūt

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

atbūt

atbût (li. atbúti, r. отбы́ть), ohne Präs.,

1) wieder sein:
bet tas jau viss reiz bijis un uotrreiz neatbūs JR. IV, 207 [ne atnāca, ne atbija: kā gāja, tā palika; gan jau atbūs (= atnāks) Stelp.];

2) fern, abwesend sein, fehlen:
biedrības priekšnieki nedrīkstēja atbūt Kaln.

Avots: ME I, 152

atceļot

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atceļš

atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo kāda slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.

Avots: ME I, 152

atcilāt

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdabuit

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atdalīt

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

atdarboties

‡ atdar̂buôtiês*, reagieren, eine Rückwirkung ausüben: kâ fantazija rada formas, tâ forma atdarbuojas uz dzīvuo fantaziju Burtnieks 1934, S. 263.

Avots: EH I, 138

atdauzīt

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154

atdegt

atdegt, intr., herunter-, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: P. sa meta atde̦gušā ugunī jaunus žagarus Laps.

Avots: ME I, 154

atdīdīt

‡ atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139

atdiņģināties

‡ atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138

atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atdzīvāt

‡ atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140

atelpēt

‡ atelpêt, durchkommen, sich behelfen Golg.: izkulti jaunie rudzi; nu jau vieglâk var atelpēt.

Avots: EH I, 141

atelst

atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.

Avots: ME I, 157

atgādāt

atgãdât,

1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;

2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.

Avots: ME I, 158

atgādināt

atgãdinât kuo kam, jem. an etw. erinnern: tuo tad arī kāzenieki tiem taisni atgādināja BW. III, 1, 45. Refl. -tiês, sich erinnern, eingedenk sein, mit d. Akk. u. Gen.: bet atgādinies katru brīdi tuo mīklu Vēr. I, 1443. atgãdinājums, die Mahnung.

Avots: ME I, 158

atgadīties

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

atgalēties

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgavēnis

atgavēnis, ‡

2) die Zeit unmittelbar nach den Fasten (in der man wieder alles geniessen darf)
Bērzgale u. a.

Avots: EH I, 142

atgavilēt

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilēties

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atģērbt

atģḕrbt Spr., ausziehen: mēteli. Refl. -tiês, sich ausziehen: tad varēsi atģērbties Niedra.

Avots: ME I, 161

atglābt

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

atgodēt

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô 2 ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atgrabināt

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

atgribēties

atgribêtiês, die Lust verlieren, sein Mütchen kühlen: viņā sadeva tai pa kailajiem gurniem, kamē̦r pašai sirds atgribējās MWM. VIII, 243.

Avots: ME I, 159

atgriezīgs

atgriezîgs, sich von der Sünde bekehrend, reuig: atgriezīgs grēcinieks Kaudz. M. 354; atgriezīga sirds Rain.

Avots: ME I, 159

atgrūt

‡ atgŗût 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, seitwärts niederstürzen (intr.): sakŗautie kuoki atgŗuva nuo sienas ar lielu truoksni.

Avots: EH I, 143

atgula

‡ atgula Siuxt, eine Niederung im Acker, in der sich Wasser ansammelt.

Avots: EH I, 143

atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgultne

atgultne, das Lager, das Bett: karaļa atgultne ar spilve̦niem un aizkariem Valdis.

Avots: ME I, 160

atgurt

‡ atgurt,

1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;

2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;

3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.

Avots: EH I, 143

atjaukt

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

atjaunotība

‡ atjaûnuôtĩba*, das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atjaust

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

atjautāt

‡ atjaũtât, seinerseits fragen, auf eine Frage mit einer Frage antworten A. Niedra.

Avots: EH I, 144

atjoņot

atjuõņuôt, intr., herbeieilen: atjuoņuoja jātnieks.

Avots: ME I, 163

atkaitēt

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atkalne

atkal̂ne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu kāpu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164

atkarcināt

‡ atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146

atkarība

atkarĩba, die Abhängigkeit: zemnieks atradās atkarībā nuo tirgus A. XI, 475 *.

Avots: ME I, 165

atkašāt

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

atkasīt

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

atkasīt

atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo kājām.

Avots: ME I, 165

atkašņāt

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146

atkaukāt

‡ atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146

atķepurot

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

atklāt

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken, enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atklātība

atklâtĩba, die Öffentlichkeit, Offenherzigkeit, Offenheit: atklātības darbinieki, die in der Öffenntlichkeit, fürdas Allgemeinwohl wirkenden Männer Ar. V. 53, Apsk. I, 211.

Avots: ME I, 167

atkleberēt

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atklimt

‡ atklimt, niederstraucheln, -stolpern, -fallen: a. uz ceļiem Warkl.

Avots: EH I, 149

atkost

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atkrākt

‡ atkŗâkt 2 Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkrāpt

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150

atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkritalas

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atkuļāt

atkuļât, atkũļât, freqn˙von atkul̃t, wiederholt abschlagen, schlagend in den früheren Zustand versethen, schlagend wiederherstellen: vakrā viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus - un visi palika atkal par zuosīm Dīcm. I, 28; paņēmis mazu niedriņu un atkuļājis žīdiem mēles LP. III, 109, habe den (stummen) Juden die Sprache wiedergegeben.

Avots: ME I, 168, 169

atkūlējs

atkũlẽjs, der Stellvertreter eines Dreschers: kūlējiņi, atkūlēji, guodājiet rijenieku BW. 31565.

Avots: ME I, 169

atkulstīt

‡ atkulstît 2 ,

1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;

2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;

3) "?": a. parādu Rutzau.

Avots: EH I, 151

atkurēties

atkurêtiês, herunter, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: uguns atkurējusies, jāpieliek malka Grünh.

Avots: ME I, 169

atlabināt

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atlabot

atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.

Avots: ME I, 170

atlādzīt

atlādzît "?": (zirgs) tâ sapinies gruožās, ka a. (loswickeln, frei machen?) vien nevarēja Janš. Bandava II, 367.

Avots: EH I, 153

atlaida

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba, skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atļaut

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

atlavīties

atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.

Avots: ME I, 172

atlicin

atlicin (unter atlicen): auch Warkl. (neben at˙licin), Pilda n. RKr. XIII, 53 (at˙licin): bagāts saimnieks, visa kā atlicin Warkl.

Avots: EH I, 153

atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atlobt

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174

atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atlūgt

atlùgt, Refl. -tiês,

1): ve̦lns grib a. [nuo suoda] Pas. VIII, 253, ‡ Subst. atlùdzẽjs, wer abbitten soll:
spiež mani par atludzēju pie tevis Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 186.

Avots: EH I, 154

atlustēties

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atmaņāties

atmaņâtiês, zur Besinnung kommen, sich besinnen: drēbnieks pirmais atmaņājies B. Vēstn., Kaln.

Avots: ME I, 175

atmantot

‡ atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155

atmārks

‡ atmā̀rks 2 Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmārkā: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155

atmest

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106. Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmetas

‡ atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155

atmīt

atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atnadzis

atnadzis, atnags, atnadze [Üxkül], der Nietnagel: kad ar ruokām pa kulēm grābājās, plīst atnagi Etn. II, 79.

Avots: ME I, 179

atņēmiens

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37. Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atnīdēt

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

atnīdēt

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

atnīdēties

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atpērt

‡ atpḕrt, = nùopḕrt, durchprügeln: labi atper kruodznieku Pas. VIII, 93. Refl. -tiês, mit Mühe hergelangen: gŗūti bija pa tādu ceļu a. līdz mājām Dunika.

Avots: EH I, 158

atpestīt

atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.

Avots: ME I, 181

atpildīt

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

atplaikšīties

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atplaukt

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atputināt

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, № 3.

Avots: EH I, 160

atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161

atraidīgs

‡ atraidîgs, ablehnend, zurückweisend: atbildēja atraidīgā balsī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25, strauji un atraidīgi atteicās ņemt ebenda IV, 158.

Avots: EH I, 160

atraidīt

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160

atraidīt

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atraitnis

atraĩtnis: auch (mit ài 2 ) Borchow n. FBR. XIII, 25; ein dat. s. atraitnam BW. 7193, 3 var.; atraitne - auch (mit ài 2 ) Linden, (mit aî 2 ) Strasden. Zu diesem Wort vgl. auch M. Niedermann IMM. 1924 II, 206.

Avots: EH I, 160

atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atreibt

atrèibt, intr., inch., nüchtern werden: kāzinieki, ūdeni dze̦rdami, drīzumā atreiba LP. VI, 854.

Avots: ME I, 185

atreibuļoties

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atrēkt

‡ atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162

atrēkties

‡ atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162

atriedīt

‡ atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162

atrīkot

atrĩkuôt, tr., wegräumen, hinbefördern, hinbestellen: lieciniece tika atrīkuota liecinieku istabā A. XXI, 756.

Avots: ME I, 186

ātrsirdīgs

ãtrsir̂dîgs, heftig, aufbrausend: cik tas ātrsirdīgs Niedra; Etn. IV, 99.

Avots: ME I, 245

atrunāt

atrunât, Refl. -tiês, ‡

4) entgegnen, antworten:
"... pateicuos... par labiem nuovēlējumiem", atrunājās Lūsiņa Janš. Bandavā II, 31 (ähnlich Dzimtene V, 62 und Apskats 1902, 17); ‡

5) a. pretī, entgegensprechen
Ahs.: es kādas reizes atrunājuos saimniecei pretī; nu liek mani mierā; ‡

6) sich rechtfertigen
Ewers.

Avots: EH I, 162, 163

atsacības

‡ atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jāmācās atsacības.

Avots: EH I, 163

atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atsargam

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163

atsargam

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188

atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskabargāt

atskabar̂gât, absplitten, Nietnägel bekommen: nagu valnīši atskabargāšuot K. M.

Avots: ME I, 191

atskārbala

atskā̀rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192

atšķaudāties

‡ atšķaudâtiês, zur Genüge niesen: šķaudā, kamē̦r atšķaudājies!

Avots: EH I, 173

atšķipelēt

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atšķirtība

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

atšķūrēt

atšķũrêt, ‡ Refl. -tiês, wegschaufeln (intr.): nakti sasnidzis tik daudz sniega, ka nevar beigt a. Rutzau.

Avots: EH I, 174

atslaucīt

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

atslīcināt

‡ atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168

atslogāt

‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168

atsnauda

atsnaũda, das Nachschläfchen: pa pusdienas laiku kalpi nuokrita atsnaudā Niedra.

Avots: ME I, 194

atspiest

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196

atspirdzenīgs

‡ atspirdzenîgs "?": atspirdzenīgi padzīvuoties Kaudz. Jaunie mēm. laiki IV, 46.

Avots: EH I, 169

atspraudīt

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atsprūdzenisks

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atstaigāt

atstaĩgât, ‡

2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡

3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).

Avots: EH I, 171

atstaiģinēt

‡ atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171

atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken. Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstatīt

atstatît, (li. atstatýti) tr.,

1) zurückstellen:
krē̦slu;

2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. 1

Avots: ME I, 197

atstatums

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

atstāvēt

atstãvêt [li. atstovė̕ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

atsteigt

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu mājā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198

atstopele

atstuopele"?", nieks">atstuopnieks "?": bē̦rza atstuopele BW. 14517, 11, lauku atstuopnieks 14517, 8, als Schimpfwörter. Vgl. atstuope.

Avots: ME I, 198

atstrādāt

atstràdât, ‡

3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).

Avots: EH I, 172

atsveiciens

‡ atsveiciêns Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 141, ein Abschiedsgruss.

Avots: EH I, 173

atsveiķināt

‡ atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173

atsvešība

‡ atsvešĩba*, die Entfremdung R. Kroders Burinieks v. J. 1934, 5. 267.

Avots: EH I, 173

attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

attāls

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

attapt

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês, ‡

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175

atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

attēlot

attè̦luôt, tr., wiedergeben, reproduzieren: pilnīgi tuo pašu attē̦luot, kas oriģinālā Vēr. I, 1328. Refl. -tiês, sich widerspiegeln: tas var attē̦luoties rakstnieka fantazijā Jan. attē̦luojums, die Wiedergabe, Reproduktion, das Abbild. attē̦luotājs, wer wiedergibt, reproduhiert: viņš ir nuovē̦ruotājs un nuovē̦ruotā attē̦luotājs Vēr. II, 715.

Avots: ME I, 204

attēls

‡ attē̦ls*, die Abbildung: priekšme̦ta, cilve̦ka a. cilvē̦ku fōtografiski attē̦li Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 176

attiecība

attiecība, die Beziehung; attiecības vietnieku vārds Relativpronomen. *

Avots: ME I, 205

attiecināt

attiecinât, tr., beziehen: ja šuos vārdus gribē̦tu attiecināt uz Heines dzeju Vēr. II, 863. Refl. -tiês, auch attiekties, sich beziehen: attiecības vietniekvārdi attiecas uz kaut kādu minē̦tu priekšme̦tu. vē̦stules, kas uz šuo sakaru attiecas Vēr. I, 1420. [Bei L. attiekt "auf etwas zutreffen, reichen" und attiekams "anbetreffend".]

Avots: ME I, 205

attikt

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

attīt

attît: seju nuo grumbam attīdama Ezeriņš Leijerk. I, 153. ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loswickeln: sietava attinusies vaļā. kamuols attinies.

Avots: EH I, 176

attrinkt

‡ attrinkt, herjagen, hastig und rücksichtslos herschicken: attrinkusi meitu vaicāt Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 122.

Avots: EH I, 176

attulkot

attulkuôt, übersetzen: a. ārzemju grāmatas Burtnieks 1934, S. 562.

Avots: EH I, 177

atturēt

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206

atturīgs

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206

atturpināt

‡ atturpinât, aufschieben (zeitlich): gribi tās (= vajadzības) pieciest vai a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 124.

Avots: EH I, 177

atvairīt

atvaĩrît, tr., abwehren, fernhalten: preciniekus, mēri LP. VII, 1237. Refl. -tiês, sich zu befreien suchen, ausweichen: nuo preciniekiem LP. VI, 664. Juris atvairījās teikdams Apsk. I, 344.

Avots: ME I, 207

atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvāršas

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atvasts

‡ atvasts Sessw., entfernt: a. radinieks.

Avots: EH I, 178

atvedināt

‡ atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179

atvēdināt

atvẽdinât (li. atvėdìnti): zãles tveici un karstumu nespēja a. ... atvē̦rtās... vējrūtis Līg. J. Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 180

atveids

‡ atveids, das Abbild: daba ir tik skaista, ka pat viņas a. vēl ir skaists Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 179

atvējoties

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

atvelēt

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

atvērpt

‡ atvḕrpt,

1) durch Spinnen abarbeiten (vergelten):
a. saimniekam par dzīvuokli C., Sessw.;

2) fertigspinnend ersetzen:
pēc jaungada mēs jums atvērpsim duotās dzijas. Refl. -tiês, zur Genüge spinnen.

Avots: EH I, 180

atveru

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

atvest

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

atvieglināt

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

atvilciens

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210

atvistīns

‡ atvistīns, entfernt: tas man ir atvistīnāks radinieks Saikava. viņš stāv atvistīni (= atvastu) nuo manis ebenda.

Avots: EH I, 181

atzars

atzars, atzaris, atzare,

1) der Nebenzweig;

2) Widerhaken:
šķēpa asmenim pierīkuot atzares Antr. II, 14;

3) übertr., der Sprössling:
A. bija saimnieku cilts atzaris Aps. II, 20. [atzars nuo viņas ce̦lma celsies Glück, Dan. 11, 7.]

Avots: ME I, 212

atzīme

‡ atzìme*,

1) der Vermerk:
taisīt atzīmi (atzīmes), vermerken, verzeichnen;

2) die Note, Nummer:
skuolniekam labas atzīmes.

Avots: EH I, 182

atzīt

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

atzoboties

‡ atzùobuôtiês, spottend, höhnend antworten: "bet nedabūs ne˙viena iekšā", Jete atzuobuojās Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3. ... atzuobuojās kāds cits ļaužu barā Janš. Bandavā I, 152.

Avots: EH I, 182

atžubriski

atžubriski žagarus raut Biel. nach U., einen Strauch oder Äste mit der Spitze voran niederziehen.]

Avots: ME I, 214

atzvelt

atzvel̂t, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213

audi

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

audums

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

audze

aûdze,

1) das Geschlecht:
jaunā audze priecājas Pump.; tautas nākuošā audze Kundz. Kr. 110;

2) der Schössling; der Hain, junger Wald, Schonung:
lazdu slaidās audzes nuode̦r rūpniecībā Konv. 2 2183. mūsu audzē smuka zāle saauguse Vil. bē̦rzu audze Etn. IV, 86. audze = jauns bē̦rzu mežs Wallhof;

3) das Geschwür:
ļaunās audzes (vēži) Konv. 836.

Kļūdu labojums:
Konv. 836 = Konv. 2 836

Avots: ME I, 215

audzēklis

aûdzēklis, ‡

2) ein Baumpflänzling
Cīgra Ābolu dārznieks 95.

Avots: EH I, 184

auģis

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû 2 ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšene

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219

augšgrīda

‡ aûgšgrìda, die Oberlage, Stubendecke (?): pakar saiminieku . . . pie augšgrīdas! Pas. III. 428.

Avots: EH I, 185

Augškurzeme

Aûgškùrzeme, Oberkurland; aûgškùrzemnieks, der Oberkurländer.

Avots: ME I, 219

augšlogs

aûgšluôgs, das obere Fenster, der obere Teil eines Fensters: augšluoguos atvē̦rtās .. . vējrūtis Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 185

augstīties

aûgstîtiês, sich brüsten, stolz sein: vaidnieks aûgstījas un tā pret mani uzpūšas GL.

Avots: ME I, 217

augstnesis

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217

augstums

aûgstums, die Höhe: pūriņš auga od. kāpa augstumā BW. 8779. Aspazijas ideāli paceļas nesasniegtā augstumā Vēr. II, 186; II, 97.

Avots: ME I, 218

augšupēji

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

augšupējie

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeō u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

augtene

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

aukla

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė̃ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

aukstasinīgs

aũkstasinîgs *, kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

aulekši

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187

aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224

aumaļām

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũŗât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226

auru

auru, Interj. der Aufforderung, des Ausrufes: suku, suku, auru, auru, kur mans maisiņš BW. 21072. auru, auru, klapu, klapu, jaunu kungu medinieki 30445. auŗu, auŗu nuosasaucu BW. 26193.

Avots: ME I, 226

ausainis

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

aušene

‡ aušene "?": kas nu tu par mežsargu, tev pat zaķa aušenes nav! (gesagt zu einem Buschwächter, der noch nie einen Hasen geschossen hat) Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH I, 188

ausīties

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. ausō, ir. au, ō, lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aust

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I 4 , 124 und III 4 , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

austene

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

aušulis

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189

aut

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

autrs

autrs [Tirsen]"?": mežs ir tik aurs, tik atskanīgs Niedra A. XX, 7. [Scheint mit jàutrs ungefähr gleichbedeutend und verwandt zu sein: vgl. und av. III p. sing. api-aotāt̰ "begreife".]

Avots: ME I, 231

auza

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

auzene

àuzene,

1) Schwiegel (Festuca);
aitu auzene (F. ovina L.); pļavu auzene, Festuca pratensis; sarkanā a. (F. rubra); niedŗu auzene (F. arundinacea) RKr. III, 71; Konv. 1 653;

2) in Sessau eine Pilzart mit weisser Oberfläche.

Kļūdu labojums:
RKr. III, 71 = RKr. II71

Avots: ME I, 231

āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246

bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270

bābietis

bãbietis, das Weib, für sievietis Purap.: visi viņi tādi bābieši Niedra.

Avots: ME I, 270

babulis

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247

babulis

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. 2 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

badgalis

‡ badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197

badināt

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247

badīt

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kuŗš vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubatý BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

badveidīgs

‡ badveĩdîgs*, hungerartig: badveidīgu dzīvības vilkšanu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 182.

Avots: EH I, 198

bagāteris

‡ bagāteris Golg., (mit à 2 ) Saikava, bagaters BW. 20778, = nieks">bagâtnieks; bagaters Gr.- Sessau "ein unabhängiger Mann": esi gan b., ka tâ vari šķaidīties ar naudu! Saikava.

Avots: EH I, 198

baidīt

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198

baiga

baiga,

1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;

2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.

Avots: ME I, 250

baigs

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250

baigs

II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]

Avots: ME I, 250

baika

baika, etwas Nichtiges, Unbedeutendes, nichtssagende Dinge: nu tās ir baikas MWM. IX, 101, Sudr. E. kuo tu baikas (niekus) stāsti? [Nebst li. baika "Fabel" aus russ. od. poln. bajka dass.]

Avots: ME I, 250

baikst

baîkst: auch Oknist (neben baîst): vieniem b. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81.

Avots: EH I, 199

bail

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

baile

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

baists

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. 2 289].

Avots: ME I, 252

bajārs

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252

bāka

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271

baķains

‡ baķaîns, viele baķi enthaltend (?): uz baķainiem ve̦zumiem Ezeriņš Leijerkaste I, 205.

Avots: EH I, 200

baklis

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252

bākšķis

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271

bala

II bala: ein Morast Grenzhof n. BielU.; "eine Niederung mit undurchlassendem Untergrunde, ohne Sumpf zu sein" Gr.-Sessau; baliņa, eine Pfütze Bauske.

Avots: EH I, 200

bala

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253

balda

bal̂da 2 [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253

bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

balot

baluôt [li. baluoti "blass werden" Niemi 1100],

1) tr., = balinât, bleichen:
dzīpariņus BW. 7121. liec, māmiņa, pūriņā nebaluotus linu kre̦klus 16541;

2) intr., bleichen, falb werden:
jau lapas baluoja MWM. III, 755. Refl. -ties,

1) gehörig bleichen, der bleichenden Wirkung der Sonne ausgesetzt sein:
balti lini baluojās ezeriņa maliņā BW. 6852;

2) sich weiss, rein machen od. derartig werden:
Jāņa nakti ze̦lta rasa, tad aitiņas baluojās BW. 32455, 3.

Avots: ME I, 260

bālot

‡ bāluôt, = baluôt 2: kauliņi bāluo nezin kur Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 9. Refl. -tiês, fahl scheinen: luoga ... bāluojās pe̦lē̦ka gaisma Janš. Līgava 1, 38.

Avots: EH I, 208

balsnēt

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

balsns

balsns, weiss: balsnie deniņi Stari II, 813.

Avots: ME I, 255

balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal̃sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal̃sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

balss

II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]

Avots: ME I, 255

balstīt

bal̂stît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und bel̂zt.]

Avots: ME I, 256

balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

baltot

bal̃tuôt (li. bal̃tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

balts

bal̃ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202

balts

bal̃ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

baltums

bal̃tums,

1): tīra sniena baltamā BW. 24738, 1. saulītes baltumiņa 8493. se̦rmuliņa baltumiņu 28314. pieliet baltumu pie putras Golg., Milch zur Grütze giessen.

Avots: EH I, 202

baltums

bal̃tums [li. baltùmas],

1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;

2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.

Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.

Avots: ME I, 259

bambars

‡ bambars, eine Pflanze (?): čūčukiem Klintainiete ies uz tīreļa malām un plēsīs bambarus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 29.

Avots: EH I, 204

banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

banderēt

‡ bànderêt 2 , (figürlich) wie ein Böttcher bearbeiten (?): mans vīrs lāga amatnieks: stīpas drāž, mucas taisa, mani pašu banderē VL. aus Lubn. - Vgl. bandars.

Avots: EH I, 204

bandžalis

bandžalis, bandžulis, ein Mensch, der sich unordentlich angekleidet, vermummt hat Naud.: leiti, leiti, bandžulīti! BW. 21016. In Ahs. sei bañdžulis ein dicker Mensch von niedrigem Wuchs.

Avots: ME I, 262

bandžas

bañdžas Smilten, Holzgefässe: bandžas taisīt od. sist = kuoku traukus taisīt; raut od. pelnīties ar bandžām. Dieses Wort hätten die "bandžinieki" selbst erdacht.

Avots: ME I, 262

banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262

bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

bārdainis

bā̀rdaînis, bā̀rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273

bārens

‡ bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem māmuliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209

bargot

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264

bārkšķi

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr 2 ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem 2 Iw.

Avots: EH I, 209

bārkstains

bā̀rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274

bars

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bārstīt

bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā̀rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

baskājis

baskājis -je, auch baskāja, baskājiets, f. -te, baskājnieks, f. -niece (li. baskójis),

1) jem., der (die) barfuss geht, der Barfüssler (verächtlich), der Proletarier:
ak tu baskāja tāds! (gew. nicht böse gemeint)

2) der Wessfüssige (von einem Pferde):
kumeliņš, baskājītis, ein beliebtes Epith. im VL., BW. 32971.

Avots: ME I, 266

bašķis

bašķis,

4): etwas Verachtungswürdiges, "nieks">nieks" Sonnaxt: ar tādiem bašķiem es ni˙maz nekrāmējuos; ‡

7) verächtliche Bezeichnung für ein kleines Mädchen Frauenb.; ‡

8) "mūsu senču guovju dievs" Dond., Sassm.

Avots: EH I, 206

bašķis

bašķis,

1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;

2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;

3) ein Vermummter
Friedrichstadt;

4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;

5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;

6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]

Avots: ME I, 266

baudīt

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bauga

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267

bauvēt

bauvêt, -ēju, lärmen, Lärm, Geräusch machen: kuo tas saimnieks visu rītu bauvē pa riju Bers., Lub., Erlaa, AP.

Avots: ME I, 268

bažīgs

bažîgs, ängstlich, bekümmert, kummervoll: zemnieki ir ļuoti bažīgi, ka tik nenuoietu ziemas ceļš; bažīgas (kummervoll) duomas, rūpes; bažīgs prāts, ängstlicher Sinn, N. L., ST., U. Zweifelmut, Zweifel; bažīgi iesaukties, ängstlich aufschreien JR. IV, 70.

Avots: ME I, 269, 270

bāzīt

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

baznīcēns

baznīcē̦ns od. baznīcnieks, der Kirchenbesucher, die Kirchengänger: viņi grūstās kā baznīcē̦ni Kaudz. baznīcē̦ni nāk nuo baznīcas ārā AR., Bers.

Avots: ME I, 269

bazūnēt

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte mājā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269

be

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

bebelēties

‡ bebelêtiês "niekuoties">niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 210

bēdāt

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288

bēdzelība

bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.

Avots: ME I, 289

beigt

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

bekains

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd") mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212

beķeris

beķeris, der Bäcker (hieraus entlehnt) Dafür jetzt gew. maiznieks.

Avots: ME I, 278

beliķis

beliķis Kazdangen, ein altes, nietloses, halb zerbrochenes Messer.

Avots: ME I, 278

belziens

belziens: cērtietēs, kaunietēs, ve̦cākie bāleliņi! man mazajam uzmetiet pa vienam belzienam! BW. piel. 2 3467 1 .

Avots: EH I, 212

bernarags

be̦rnarags: kad bērni prasa, kuo dara bè̦rnaraga 2 dienā, tiem atbild: bērniem ragus sit pierē Linden.

Avots: EH I, 213

bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

berzēt

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280

berzt

ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês, ‡

2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.

Avots: EH I, 213

bēslītis

‡ bẽslītis Ceļi III, 124, etwas Nichtiges, Schwachliches (niecīgs, nevarīgs).

Avots: EH I, 217

best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bestarags

be̦starags Konv. 1 , der Lostreiber; anderwo dafür bumburnieks.

Avots: ME I, 281

bezbēdīgs

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

bezceļa

‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.

Avots: EH I, 213

bezdarba

bezdarba strādnieki, ļaudis, arbeitlose Menschen; palikt bezdarbā, ohne Arbeit bleiben.

Avots: ME I, 282

bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė̃; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

bezdievis

bezdìevis, f. -e (li. bediẽvis, -ė), auch bezdievnieks, der Gottlose, Atheist: bezdievis trieca atkal savus ve̦rgus rijā kult LP. VII, 110. daži ļaudis turēja viņu par bezdievnieku Kaudz. M.

Avots: ME I, 283

bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

bezgalība

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

bezgausis

bezgaũsis, f, -se, der (die) Unersättliche, ein Nimmersatt: bezgausis bagātnieks nezin, kuo ēst un dzert St.

Avots: ME I, 283

bezkājains

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

bezmantietis

‡ bezmañtietis*, wer kein Vermögen hat Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 76.

Avots: EH I, 214

bezpases

bezpases cilvē̦ks od. bezpasinieks, fem. -niece, ein passloser Mensch.

Avots: ME I, 285

bezprātība

bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.

Avots: ME I, 285

bezsekmība

bezsekmĩba, bezsekme, die Erfolglosigkeit: pāliecināties par savu pūļu bezsekmību Purap.; spriest taisnu tiesu par mūsu bezsekmju vaininiekiem B. Vēstn.

Avots: ME I, 286

bezvārdība

bezvā̀rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

bezzemes

bezzemes ļaudis, strādnieki od. bezzemnieki, landlose Menschen, Arbeiter.

Avots: ME I, 287

bibis

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. 1 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

bīdīt

II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

bidža

II bidža Nieder-Kurl., = bidze; in Ekau werde auch ein dummer Mensch so genannt.]

Avots: ME I, 293

biedi

biedi, Pl., das Schreckbild, Schrecknis, der Schrecken: aizbēgs šausmainie un biedi Rainis. šausmas un biedi JR. V, 59. mākuoņi, ne̦sat šurp graujuošuos biedus Vēr. II, 1219. [Neologismus?]

Avots: ME I, 305

biedrība

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

biedrot

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

bietēt

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306

biezādis

bìezâdis, ‡

2) ein Faulpelz, ein träges Pferd
Ahs.: b. strādnieks. b. zirgs grūti padze̦nams.

Avots: EH I, 224

bieziens

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit iê 2 ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezumā) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224

biezna

‡ biêzna 2 Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

biezoksnējs

bìezuoksnējs, dicht, dicht bewachsen: biezuoksnēja vieta Niedra.

Avots: ME I, 307

biezs

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225

biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

biezums

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

bija

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

biķeris

biķeris, biķere, biķēris LP. VI, 658, Demin. auch biķeriņš BW. 8701, der Becher, Kelch. [Nebst estn. piker aus dem Niederd.; vgl. and. bikeri.]

Avots: ME I, 295

biklība

biklība, die Furchtsamkeit, Ängstlichkeit, Schüchternheit: ne˙sen brīvību atdabūjušuo zemnieku pēcnācējiem iepuotē̦ta biklība Apsk. I, 154.

Avots: ME I, 294

bikls

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

bikstīt

bikstît

1): wiederholt anstossen
Wolmarshof u. a.;

3): kas tas par strādnieku, kas vie˙nādi jābiksta! Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês,

1) einander wiederholt stochern, anstossen;

2) einander antreiben, anstossen.

Avots: EH I, 219

bildināt

bil̂dinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

bim

bim̃, Interj. zur Bezeichnung des Glockengeläutes, Glockenklanges: cilvē̦ks dzirdējis duobju zvana skaņu: bim bam LP. VII, 1089. čum, čum, bim, bim, precenieku sieviņa BW. 15664.

Avots: ME I, 296

bingot

binguôt, = biñgât: ruokas turē̦dams priekš acīm un ... binguodams Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 872.

Avots: EH I, 220

birdeklis

‡ bìrdeklis 2 ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

birdoši

‡ bìrduoši 2 Linden, streuend, rieselnd: sniegs nuosnieg b.

Avots: EH I, 220

birka

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298

biru birām

biru birām, in Scharen K., od. birum birumiem: visi traucās birus birumiem A. XII, 336. tām pakaļ nāca birum birumiem Lieknis un citi jaunieši R. Av.

Avots: ME I, 298

birzēt

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

birzin

‡ bir̂zin, zur Verstärkung von bir̂zt: (biezpiens) birzin birstuot Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 36.

Avots: EH I, 221

biržums

biržums (s. unter birzums II),

2): ai, arāji, e̦cē̦tāji. dzeniet gaŗus biržumiņus (Var.: birzumiņus)! BW. 27922,5 var.;

4): sēj... jele vienu biržumiņu! BW. 32536 var.

Avots: EH I, 221

bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bizuls

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

blādēt

blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesākumā blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]

Avots: ME I, 311

blaizgums

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

blaizums

‡ blaĩzums Wainsel "?": bij nuotaisīts sniegs liels b, pē̦du pie pē̦du Wainsel n. FBR. XIV, 97.

Avots: EH I, 225

blāķis

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

blāknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433.

Avots: ME I, 311

blaks

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308

blaks

II blaks Bers. (mit hochle. a aus e̦? doch vgl. auch mnd. vlacke "Fleck"), ein Flecken. - vinā blakā, vieniem blakiem od. vienuos blakuos Bers., Lüs. "sind zusammengeklebt".]

Avots: ME I, 308

blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227

bļamma

‡ bļam̃ma C., comm., ein Fasler, Schwätzer: viņš jau tāds b. vien ir, niekus vien runā.

Avots: EH I, 233

blankšēt

blan̂kšêt (unter blan̂kšķêt): auch Golg., Wizenhof: kuo nu blankši niekus!

Avots: EH I, 226

blantēt

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309

blauks

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bļauroties

‡ bļaùruôtiês Dunika, sich ärgern, zürnen: nevajag par katru nieku b.

Avots: EH I, 233

bļaustīties

bļaûstîties, bļaûkstîties Dond., -uos, ījuos, n. U. auch bļaustît, freqn. zu bļaut, immer wieder schreien, vielfach aufschreien: negausnieks drīz piedzērās un iesāka bļaustīties JK. V, 19. visi dejuoja un bļaustījās, ka vai visu kruogu apgāztu Dīcm. I, 8.

Avots: ME I, 320

bļaut

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

blauza

blauza, Lärm, Gepolter: zvejnies sabijies nuo šādas blauzas LP. VII, 1311. [Vgl. blaužģêt "poltern" und blūžģêt "plätschen".]

Avots: ME I, 310

blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blaužģēt

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

blaužgoņa

blaužguoņa, das Knattern, Poltern, Geschwätz: raķetes ar blaužguoņu bārstīja spuožus graudus visādās krāsās A. XV, 2, 361. [Entweder mit hochle. žg aus ž oder kontaminiert aus blauzg- und blaužģ-.]

Avots: ME I, 310

blāva

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

bļāvāt

bļàvât 2 -āju, schwatzen: viņš bļāvā tīrus niekus Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

blēdis

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314

bleika

‡ bleĩka Klingenberg, comm., ein Schimpfname: atnāvis tāds ļauduoniešu b.

Avots: EH I, 227

blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

blēņas

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. 2 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

blēņīgs

blèņîgs: wertlos, dumm, leer: blēņīgas zīmītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 174. cik tu b. esi būdams dzīvs, cik niecīgs nuomiris! Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 795.

Avots: EH I, 229

blēnis

‡ blēnis,

1) = blèņas, nieks">nieks Auleja (mit è 2 ): kuo tu man taidu blēni (Nominativform ungewiss!) runā? Zbiór XVIII, 417. blēņa (Var.: blēņu) valuodiņu BW. 11933 var. (ahnlich: 810 var.);

2) ein betrügerischer, spitzbübischer Mensch
(mit è 2 ) Zvirgzdine: taids b. tē̦vs bija, taids b. dē̦ls.

Avots: EH I, 229

bliezt

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317

blīkšķināt

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

blīvite

‡ blīvite Bleiweiss Diet., Ageluth Jauna labu z. un p. grām 4 (1817), S. 158. Aus dem Niederdeutschen.

Avots: EH I, 230

blodētājs

‡ bluodē̦tājs "?": prūši (= Schaben) ir nepatīkami nūjnieki, laišķi un bluodē̦tāji L. Av. 1854, № 47.

Avots: EH I, 232

blokšēt

blokšêt, -u, -ẽju "schlagen, dass es schallt" (schallen?) Seyershof: ar akrimu vārī pa sāniem guovei, kâ blokš vien.

Avots: EH I, 231

bļurkšķīgs

‡ bļurkšķîgs, plarrend, unrein (von einem Laut) Ar.: gaiļa dziesma iznāca drusku tāda bļurkšķīga A. Niedra.

Avots: EH I, 234

bodžināt

‡ bodžinât "liegi dzìt kuopā" Dond. Refl. -tiês "sich versammeln und leise miteinander sprechen": kuo tur tie jaunie tā bodžinājas? Dond.

Avots: EH I, 235

bombažas

‡ bom̂bažas 2 Lems., Wainsel, = ‡ bombaļas 2 : ve̦cās b. jāduod lumpatniekam.

Avots: EH I, 235

bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

brada

‡ II brada od. *brads, in der Verbind. vienu bradu, in einem fort watend Saikava: pa tik dziļu sniegu vienu bradu nuobridu līdz pat Lazduonai.

Avots: EH I, 236

braģis

II braģis Alschw., Edw., Nieder - Bartau, = braga.

Avots: ME I, 322

brakalaiņi

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, nieki">brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brāķis

I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]

Avots: ME I, 328

braks

I braks: tas jau tāds b. vien ir AP. visādus brakus bij atvedis līdz ebenda. viens bij skrandu skruoderīt[i]s, uotrs braka vēverīt[i]s BW. 12708, 1 var, tādiem braku (Var.: braka, nieko) puisē̦niem ne virsā neskatuos 5508, 1.

Avots: EH I, 236

braks

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

brakšķināt

brakšķinât [brãškinti], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl. -tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brakšķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323

braku

braku, in Verbindung mit briku, Interj. zur Besczreibung eines knatternden, knisternden Schalles: briku braku man kurpītes sarkaniem dibe̦niem BW. 16958. iet kažuoki briku braku.

Avots: ME I, 323

brālis

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

branga

brañga, gew. Pl.,

1) krumme Hölzer, die als Gerippe das Boot od. Schiff zusammenhalten, die Wrangen, Kniehölzer
[Salis; s. Bielenstein Holzb. 608. Nebst brangà aus mnd. wrange];

2) = braķis 2 Lasd.;

[3) brañgas Nigr., eine Tragbahre;
zu bringât?].

Avots: ME I, 323

brangot

I brañguôt, tr., gew. sabrañguot, die Kniehölzer (brangas) aufrichten.

Avots: ME I, 324

braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

brēka

brẽ̦ka, das Geschrei, die Zänkerei, Lamentation: par niekiem lielu brē̦ku sacelt. kuo nu klausies sievu brē̦kās? atkārtuot ve̦cas klaigas un brē̦kas, altes Lied. Sprw.: liela brē̦ka, maz vilnas od. maza vilna, viel Geschrei und wenig Wolle.

Avots: ME I, 330

brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

brīda

brĩda (li. (brydė̃), eine im Getreide ausgetretene Stelle (izbrista vieta), eine im Flachsfelde abgetretene Linie beim Zumessen des zu raufenden Flachses Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 333

bridāc

bri˙dāc, bri˙dauc, Interj., bradauz: mednieks bri˙dāc ar visiem zvē̦riem laukā! LP. IV, 27. zaķis bri˙dauc pa luogu iekšā V, 221.

Avots: ME I, 331

briedene

briêdene,

1): (ein Pilz)
auch AP., Lubn. (in Lubn. auch pùrslas 2 genannt), Meiran, Saikava, (mit iê 2 ) Sassm.;

2): auch Saikava. Zur Bed. 1 erinnert M. Niedermann (brieflich) an d. Hirschling.

Avots: EH I, 243

briedulēns

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II 2 , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

briesmonīgs

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

brikata

‡ brikata, in der Verbind. brikata, brakata, Interjektion (= bricada!): jātnieki b., b. drāzās ... gaŗām Janš. Dzimtene III 2 , 410.

Avots: EH I, 241

brīkšoņa

brĩkšuoņa, brĩšķuoņa, das Krachen, Knacken, der laute Krach: zaru, kuoku, ē̦ku br. kaulu brīkšuoņa neapklusa Niedra.

Avots: ME I, 334

brillēt

‡ brillêt "?": mākslinieks viņu ... nuobildējis, kâ b. nuobrillējis Janš. Bandavā II, 429.

Avots: EH I, 241

brīnas

brīnas, die Verwunderung, das Erstaunen: ar brīnām ļaudis raugās svešniekā Duomas I, 538. [Wohl ein vom Autor gebildetes Wort.]

Avots: ME I, 334

brīns

‡ brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.

Avots: EH I, 242

briskas

briskas, die Schelte: skuolnieks dabūja nuo tē̦va briskas Sassm.; [aus *brickas? vgl. brice].

Avots: ME I, 332

brisma

‡ brisma "die Schicht": liela b. sniega sakrita Lubn. n. Celm.

Avots: EH I, 241

brīve

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brīvestība

brĩvestība, die Freiheit, Erlaubnis: kaut man būtu brīvestība nuo tiem kar̀a virsniekiem Ar. 1948. [brīvestības me̦klē̦dama BW. 35281.] brīvestības grāmata, der Freibrief U.

Avots: ME I, 335

brīvmāja

brĩvmãja, das Gesinde eines Freibuaers, eines brīzemnieks.

Avots: ME I, 335

brīvs

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

brizdu brazdu

brizdu brazdu, brizdu brazdām, holter di polter, mit Lärm: brizdu brazdām vēlīnie viesi drāzās muzikantiem pakaļ A. XV, 361. brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581.

Avots: ME I, 333

brodiņš

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš 2 ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ nieks">bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247

brožs

bruôžs Kr., C., Segewold, Stockm., Laud., Sonnaxt], bruožīgs, dick, stämmig, stark: tas tik ir bruožs zē̦ns Naud. lai bē̦rns me̦stuos bruožāks JK. VI, 29; [bruôžs "wacker" Ronneb.]; in dichter Menge niederströmend: bruožīgs lietus Spr. - Zu briêst, li. brandùs "плотный, толстый, крѣпкiй."

Avots: ME I, 343

brukšņi

brukšņi,

1): niedriges Gehölz
Sassm.: kas te par mežu - tik b. vien!

Avots: EH I, 245

brukt

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339

brumbetes

brumbetes, betonica officinalis Wagner n. U. [Bei Manzel dafür brunpetnis (> braune Betonie), s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, S. 536.]

Avots: ME I, 340

bruņas

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

bubulis

III bubulis,

2): bubulis, ein rundes Gewölke (?) BielU.; ‡

3) bubuļi, kleine Pünktchen, Unebenheiten auf der Haut
Ahs.: slimniecei ģīmis izsities ar bubuļiem.

Avots: EH I, 248

bubulis

‡ IV bubulis Lubn. n. BielU., = babulis II 1, bũd(e)nieks, der Lostreiber.

Avots: EH I, 248

būcenis

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357

bučot

II bučuot L., mit der Stirn auf die Erde fallen (zu buč 2). Refl. - tiês, sich bücken, neigen: zirgs bučuojas, das Pferd wirft den Kopf auf und nieder Mag. III, 1, 123, U. [Die Reflexivform stammt vielleicht aus d. buischen "mit dem Kopf od. mit den Hörner stossen".]

Avots: ME I, 345

budēlis

II budēlis "ein Lostreiber "vaļinieks", der sich eben wo ansiedelt (?)" VL. n. U.

Avots: ME I, 345

budināt

budinât, ‡

2) aufregen
(refl. -tiês, sich aufregen): nebudinies pate un nebudini mani! Janš. Atpūta № 387, S. 5.

Avots: EH I, 249

būds

bùds 2 [Warkhof, Kolup], die Wange Lettg.: tvīks tavi būdu gali BW. 21780. tavus skaistus būdus! 20099. [sarkaniem bũdiņiem 11414. Auch in Borchow; = li. bũdas "Antlitz".]

Avots: ME I, 357

būdzīt

bùdzît 2 Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

bugurs

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. 2 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

bujāni

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

bujums

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

būkāt

bùkât 2 [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

buknica

‡ buknica OB., eine alte Hütte, einbaufälliges Haus; bukņica Siuxt n. Fil. mat. 67, ein altes, niedriges Gebaude. Vgl. bukņa.

Avots: EH I, 249

būkšķināt

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

bukte

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

bukurot

‡ bukuruôt Kalz., bukurât Meiran, = kùleņuôt: ganībās ... sairnnieks ieraudzījis aitu barā bukuruojam neparastu aunu sveša vīrieša izskatā Brīvā Zeme.

Avots: EH I, 250

bulbe

bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 347

buldurīgs

‡ bul̃durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251

bullītis

bul̃lītis, Demin. von bul̃lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348

buļvas

bùļvas 2 [Kolup (auch bùļvi 2 ), Warkland, buļves Welonen], Kartoffeln Oberl. n. U. [Nebst li. bul̕va, bulvė aus poln. bulwa, s. Niedermann WuS. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 349

bumbēži

bum̃bẽži,

1) Kartoffeln, vielleicht Knollen überhaupt
Kronw. n. U.;

2) Birner
Wolmar, Roop n. U. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 82.]

Avots: ME I, 349

bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352

buņķete

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

burbt

‡ burbt,

1) aufwallen; dick, schwammig und fett werden
Diet.;

2) infolge übermässiger Feuchtigkeit sumpfig werden (und beim Druck Luftbläschen aussondern; von Niederungen)
Nautrēni: pļava šuogad bur̂bst vien; nav ne˙kadas zāles. Zur Wurzel von burbêt.

Avots: EH I, 254

burgzdala

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353

būris

bũris [Nigr.;li. būrys "Menge"], die Menge, der Haufe: apgūlies lielā paparkšu būrī LP. VII, 1277. dzīvuot draudzīgi visi vienā burītī Jauns. Druva I, 388. būrīšuos un pulciņuos Janš. divi puiši sapulcina katrs savu kāzinieku būri RKr. XVI, 252. buris meitu RKr. XVI, 124. Zu būra.

Avots: ME I, 358

burķins

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

būrķins

‡ bũrķins Dunika, Kal., OB., Siuxt, būrķis PlKur., ein Vogelbauer, ein Starkasten. Aus dem Mittelniederdeutschen.

Avots: EH I, 257

burkšķēt

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

burlacība

burlacība, die Strassenräuberei, die Roheit, Greueltat: burlacības darīt A. XIII, 2, 134. bruņniecība tuop nu burlacība Lautb. Marģeris 18.

Avots: ME I, 354

burnīt

‡ bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255

burt

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255

burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė̕ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

burzīt

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt 2 Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

būt

bût (bũt Rutzau; prs. bûnu Auleja, Oknist neben einem prt. biju): kâ nebijis (gesprochen: nabìs 2 ) Saikava, irgendwie. ‡ Refl. -tiês: šuo tuo daries un būnies (gibst dich ab mit?) visu laiku Auleja. vai būsies ("uzmāksies") atkal man? (aus einem Märchen von NB.).

Avots: EH I, 257

butlēris

‡ butlēris Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 73 "ein dicker, dicht gekleideter, ungewandler Mensch niedrigen Wuchses".

Avots: EH I, 256

būvēt

bũvêt, - ēju, tr., bauen: ē̦ku, namu. Refl. - tiês, sich mit einer Bauarbeit beschäftigen, Bauten ausführen: saimnieks varēs būvēties, kâ pašam gribas Neik. [Aus mnd. būwen dass.]

Avots: ME I, 360

būvināt

būvinât, bauen: niedru stalli būvināju BW. 29733, 2.

Avots: ME I, 360

buža

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357

čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

čāba

II čãba, auch čãbiņš, ein leichtsinniger, geschwätziger Mensch Dond.: tas ir tāds nieku čāba.

Avots: ME I, 407

čabināt

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399

cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366

čabulis

III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407

čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

čačenīte

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

čagans

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. 2 58

Avots: ME I, 400

čagans

II čagans, flink, hurtig, munter Dond., Erlaa, [Praulen, AP., Schujen, Fehteln, gewandt Lösern]: čagana strādniece Blaum. viņš e̦suot diezgan čagans AP. viņa gāja vēl diezgan čagani MWM. VII, 161

Avots: ME I, 400

čāgans

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407

čagums

I čagums, ‡

2) ein lockeres Heubüschel:
miniet skrīni nuo vietas, lai vietām nebūtu čagumu! C.; ‡

3) "der Nacken einer Katze"
N.-Peb.

Avots: EH I, 282

čakāt

čakât, -āju, stochern LP. VII, 287. Refl. -tiês, wühlen: kuo tu čakājies gar sāniem ar ruokām? Plm.

Avots: ME I, 401

čākstēt

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst 2 (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čakstināt

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

cālis

cãlis, fem. cãle BW. 24723, 1, Demin. cãlẽ̦ns, - ĩtis, das Küchlein, das Hühnchen. Sprw: cālis grib vistu mācīt. dumbra cālis, Wasseroalle (rallus aquaticus L.) Natur. XXXVII, 17_; niedru c., punktiertes Sumpfhuhn ebenda 168; cāļu puķes, Windröschen (anemone L.) RKr. II, 66; [cāļu zieds, anemone nemorosa Ronneb., Smilt.]. Das Demin. cālītis ist ein beliebtes Liebkosungswort: tiesa gan, cālīt.

Avots: ME I, 367

čamarags

I čamarags, če̦marags JK. VI, 32, čamarijas, čamariņš, Nieswurz Etn. III, 160, LP. II, 69; cūku čamariņš, schwarze Nieswurz (helleborus niger) Sassm. [Nebst li. čemerỹs aus slav. čemerica (bei Berneker Wrtb. I, 142].

Avots: ME I, 402

čamdīt

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

čammāt

čam̃mât,

1): auch (mit am̃ ) Wainsel n. FBR. XIV, 79, Lems., (mit àm 2 ) Mar., Stom.; ‡

3) knillen, knittern
(mit am̃ ) Salisb., (mit àm 2 ) Stom.; ‡

4) "gružus taisīt" (mit am̃) Dond. Refl. -tiês, ‡

2) unmanierlich essen
Peddeln.

Avots: EH I, 284

čampāt

II čam̃pât: auch (čāmpât 2 ) Warkl.; čampā lieliem, lē̦niem suoļiem, smagi guorīdamies PV. Refl. -tiês: etw. langsam und ungeschickt machen Auermünde; etw. oberflächlich verrichten PV.; ungeschickt arbcitend sich besudeln (mit àm 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 284

čāpa

III čãpa, eine Handvoll: saimnieks dabūja labu čāpu naudas Ahs., Dond.

Avots: ME I, 408

čārkstēt

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā̀r 2 ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

časkas

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis; ‡

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.; ‡

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285

čauga

čaũga,

1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;

2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;

3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;

4) der Weichling
L.

Avots: ME I, 405

čaugans

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķeŗas, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

čaukstināt

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedŗu asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406

čaukstoņa

čaukstuoņa, das Rascheln: lapu čaukstuoņa Niedra.

Avots: ME I, 406

caureja

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė̃ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

caurupe

caũrupe, ein Fluss, der an gewissen eisenhaltigen Stellen nie zufriert Nigr.

Avots: ME I, 366

caurvējains

‡ caũrvẽjaîns, dem Zugwind ausgesetzt: caurvējainā pagrabā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 28.

Avots: EH I, 261

čāvāt

II čàvât 2 Bers., viel und weitschweifig reden: kuo tu niekus čāvā?]

Avots: ME I, 409

cēbars

‡ cē̦bars, ein nichtiger ("niec%C4%ABgs">niecīgs") oder langsamer Mensch od. ein solches Tier Siuxt n. Fil. mat. 67. mazs zirdziņš, kâ tāds cē̦bariņš.

Avots: EH I, 267

cebelis

cebelis, ein kleines Brot: māte izcepa bē̦rniem cebelīti Plm.

Avots: ME I, 367

ceika

‡ ceika "zehn parallele, mit einer Querlinie durchkreuzte Linien, um beim Kartenspiel das Gewonnene zu löschen" Wessen.

Avots: EH I, 262

Šķirkļa labojumos (2)

apsvilt

apsvil̃t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

cirmis

cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386