Paplašinātā meklēšana

àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.

Avots: ME I, 45

‡ àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44

àizspuôstît, einsperren: a. sivē̦nus aizgaldā.

Avots: EH I, 51

apuôst [li. apúosti], tr., beriechen: ve̦lns apuoda šuo avuotu LP. V, 258.

Avots: ME I, 133

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113

‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107

‡ atpuost, säubernd wegschaffen (beseitigen) Stenden: a. krūmus nuo ceļa vietas.

Avots: EH I, 160

‡ atspuostît, von Banden oder Fesseln befreien: cietumu vai atspuostīsim? Fr. Adamovičs Rudens ziedi 266.

Avots: EH I, 171

‡ cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281

gaŗkâpuôsti ^2, nicht gesäuerter, in lange Schnitten (zum Kochen) zerschnittener Kohlkopf Dond., Wandsen.

Avots: ME I, 606

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55

[ìepuõstît, zu verwüsten anfangen: mežs jau stipri iepuostīts Nigr.]

Avots: ME II, 55

ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.

Avots: ME II, 72

izpùost: dīķis piemilzis; būs jāizpuôš ² Dond. n. FBR. VI, 67. izpuoš nuo kruoņa ... mazus zariņus Pēt. Av. III, 212.

Avots: EH I, 475

izpùost (li. išpúošti), bei Spr. auch izpuosīt, tr., reinigen, aussczmücken: kad bija izpuosis katrs pļavu Lautb. jāizpuoš ratu šķūnis A. XXI, 9. [Auch vom Reinigen der Fische Bielenstein Holzb. 660; des gedroschenen Getreides: rīta kūlumu šuodien izpuosīs Janš. Bārenīte 10.] Refl. - tiês, sich ausschmücken, sich ausputzen: uz deju puisē̦ns taisījās, tas svē̦tku drēbēs izpuosās MWM. III, 83.

Avots: ME I, 788

izpuõstît, ‡ Refl. -tiês, zugrunde gehen: mazie cūkai izpuostījās (=nuobeidzās, laikā nedzima) Frauenb. viņā galā grīda izpuostījusies (sēnītes tuo saē̦dušus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 475

izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.

Avots: ME I, 788

kàpuostãjs, ein Stück Land, wo Kohl abgenommen ist Ar.

Avots: ME II, 194

kàpuostdā`rzs, der Kohlgarten.

Avots: ME II, 194

‡ kàpuostdùobe, ein Kohlbeet.

Avots: EH I, 602

‡ kàpuostlaũks, ein Kohlfeld.

Avots: EH I, 602

kàpuõstnĩca, Mariä Verkündigung, der 25. März: Marijas pasludināšanas dienu mē̦dz nuosaukt par kāpuostu Māri, kāpuostnīcu Etn. I, 75; II, 37.

Avots: ME II, 194

kàpuõstniẽks, der Kohlverkäufer.

Avots: ME II, 194

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. ² 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

‡ krustkâpuosts ² Salis "kapuosts, kam neveiduojas galviņa".

Avots: EH I, 661

kuĩļkâpuosts ² Salis, = kuĩlis II.

Avots: EH I, 668

‡ lapiņkāpuosti Ramkau, eine Speise aus frischen Kohlblättern.

Avots: EH I, 720

‡ ne-izpuõstāmība* M. 293, die Unzerstörbarkeit.

Avots: EH II, 13

nùopùost,

1): nuopuosa (wischte od. wusch ab) Zīmaļai nuo pieres asinis Jaun. Ziņas 1938, № 152.

Avots: EH II, 79

nùopùost, tr.,

1) absäubern, aufräumen:
istabas;

2) das Getreide vom Felde einführen:
laukus. [Refl. -tiês,

1) sich absäubern und aufputzen:
uz svē̦tkiem jānuopuošas Lautb.;

2) eine Zeitlang säubernd und aufräumend müde werden:
saimniece nuopuosusies visu dienu un vakarā nuokususi Bauske.]

Avots: ME II, 835

nùopuõstît (so und nicht mit -pùo- zu lesen!), ‡ Refl. -tiês Frauenb., verenden, krepieren: man nakti nuopuostījies labakais zirgs.

Avots: EH II, 79

nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.

Avots: ME II, 835, 836

nùospuôstît, nùospuôstuôt, tr., verrammeln, versperren: nuospuostījis visas durvis, lai dūmi netiktu laukā LP. IV, 36.

Avots: ME II, 857

[papùost, ein wenig säubern: p. duru priekšu Nigr. papuost (izcirst) pļavu Dond.]

Avots: ME III, 84

papuõstît, tr., [ein wenig verwüsten]: es papuostīju jūsu dārzu Saul.

Avots: ME III, 84

pìepuost,

1) einigermassen ordnen, säubern:
jāpiepuoš drusku istaba: ciemiņi brauc Bauske;

2) wegräumen, weglegen :
piepuos naudu nuo galda! Jürg.;

3) "puošuot (līdumu) sakraut": puisis piepuôsis ² divi ve̦zumi žagaru Dond., Wandsen.

Avots: ME III, 282

pùost,

1): einen Baum beschneiden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Baum"); roden - auch Iw.; kuokus p. (aushauen) Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260. de̦sas puôst ² Frauenb. lieku ... vilnu kuopā, puošu ("?") aude̦klu un vadmalu Vanagu ligzda 150. šķiŗ un puoš ... neve̦se̦luos [zirņus] ārā nuo ve̦se̦lajiem Janš. Līgava I, 21: Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt. ‡ Subst. puosējs, der Reinigende: labības puosēju un vētītāju Janš. Līgava I, 310.

Avots: EH II, 347

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

puõstaša C., Naud., puõstaža PS., Poruk, MWM. VII, 575, JR. VII, 52, eine verwüstete Stelle, z. B. wo ehemals ein Bauerngesinde gestanden, ein wüster Ort überhaupt, eine Einöde U.: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā puostaša Kaudz. M. 15. atlaist mājas puostašā Janš. Aus r. пýстошь "Wildnis".

Avots: ME III, 459

puõstaunieks, = puõstniẽks Vīt., Golg., Schwanb., Odsen: puostaunieki bāteliņi Biel. 2174; in Bers., Oppek., Treppenhof auch glelchbed. mit "âksts, trakulis". Eigentlich: puostavnieks.

Avots: ME III, 459

puõstava U., N.-Peb., Lautb., puostājs Kaln. Uozuolk. m. 44, 127, = puostaša.

Avots: ME III, 459

‡ puostavnīca Vanagu ligzda 188, Femininform zu puõstaunieks.

Avots: EH II, 347

puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis ² "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.

Avots: ME III, 459

puostelnieks, ein verschwenderischer und leichtfertiger Mensch Warkl.; "pūstelis, pestelis" Vīt.; "kas izpuostījis" (mit ùo ² ) Kapiņi.

Avots: ME III, 459

puõstgalis, einer, der alles vernichtet, zerstört, der Zerstöter Nigr.: pienācis pie puostgaļa kāds ve̦cs ubags un prasījis, kamdēļ tas visu puostuot zemē Nigr. n. Etn. I, 119. viņš sakņu dārzu iztīrījis nuo šiem puostgaļiem D. 207. 16. tur radušies kādi atriebīgi puostgaļi, kas baruona mantu grib visādi puostīt Janš. Dzimtene V, 353.

Avots: ME III, 459

puosti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U.

Avots: ME III, 459

puõstîgs,

1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr; ‡

2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".

Avots: EH II, 347

puõstîgs C., zerstörend, verheerend Lös. n. Etn. IV 166: puostīgas vē̦tras Pūrs 1, 36. puostīgs grē̦ks Juris Brasa 207. šī diena bija puostīga A. v. J. 1896, S. 337. pēc šķiešanas puostīgas kāres A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME III, 459

puostiņi, Knabenkraut, Bisamkraut (orchis bifolia) Fischer 291.

Avots: ME III, 459

puõstît: III prs. puostī Melnalksnis Mazsalaca 24, I p. prs. pùostīju ² neben pùostu ² Oknist n. FBR. XV, 188.

Avots: EH II, 347

puõstît -u (bei Glück V Mos. 12, 2 2. imper. puostījiet), -ĩju, tr., verwüsten, verheeren, verderben, zerstören: ienaidnieki jau sāka puostīt ķēniņa valsti LP. IV, 71. Subst. puõstîšana, das Verwüsten, Verheeren, Verderben; puõstĩ-jums, das beendete Verwüsten, Verheeren, Verderben; die Verwüstung; puõstîtâjs, der Zerstörer: bē̦du de̦ldē̦tājs, elles puostītājs Gesangb. uguntiņa dzirkstelīte, diža meža puostītāja BW. 7149 var.

Avots: ME III, 459

puõstnesis,* der Verderbenbringende: puostnesis mēris A. v. J. 1899, S. 92.

Avots: ME III, 459

puõstniẽks, = puostgalis, wer verwüstet, verheert, zerstört Etn. IV, 166: lietus, cūkas, puostnieki negantu skādi dara St.

Avots: ME III, 459

‡ puõstuôt Orellen, = puõstît.

Avots: EH II, 347

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

I puõsts,

1): zeme tāda pùosta ² ("unfruchtbar")
Kaltenbr. sausne paliek da galam puosta ("tukša") ebenda;

2): puostā (aiz)iet Sonnaxt, sterben; ‡

3) leerer Raum
(tukša vieta, tukšums) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Raum").

Avots: EH II, 347

‡ II pùosts ² Auleja, = puoss 1.

Avots: EH II, 347

‡ pùostumi ² Liepna,

1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;

2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.

Avots: EH II, 347

puosums, s. puost.

Avots: ME III, 460

sapùost, tr., zurechtmachen, putzen, schmücken (perfektiv): ķēniņiene sapuosusi kalēja meiteni Pas. III, 219 (aus Serbigal). sākdams sapuost savas lietas Jaun, mežkungs 2. Refl. -tiês, sich zurecht-, bereitmachen; sich putzen, schmücken (perfektiv): dē̦ls sapuosās uz karu LP. VI, 397. pamuļķais sapuosās uz pieguļu ebenda S. 518. uz šuo dienu sapuosās kâ uz svē̦tkiem VII, 315. tē̦vs bija kâ uz tālāku iešanu sapuosies A. XX, 645. viņš sapuosies šuo dakteri meklēt LP. VI, 798. sapuosies (nachdem er sich zum Gehen bereitgemacht hatte) viņš satvēra ce̦puri Blaum.

Avots: ME II, 710

saspuôstît, ‡

2) (Vögel) fangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 450

sapuõstît, tr., zerstören (gew.: izpuostīt): negribu tev viņu (= prieku) sapuostīt Juris Brasa 41.

Avots: ME II, 710

saspuôstît Arrasch, saspuostuot Saikava, einsperren: s. luopus kūtī.

Avots: ME III, 744

šķipuôsts: auch Seyershof.

Avots: EH II, 637

šķipuôsts Salisb., šķipuostiņš Ruhental, Wid, = šķipsna, šķipsta, soviel man mit den Fingerspitzen fassen kann.

Avots: ME IV, 43

spuosta: slazdi, spuostas un cilpas Jürgens 95.

Avots: EH II, 566

spuosta, = spuosts: taisiet spuostas . . . vanagiem! BW. 5804, irbītei spuostas taisu 11254.

Avots: ME III, 1035

spuôstît C., U., -ĩju, spuostuôt U., Fallen, Schlingen stellen, in Schlingen fangen U.

Avots: ME III, 1035

spuôstnieks Bers., Nötk., jem., der Fallen stellt: muižai zaudējums velti ēdināt spuostnieku Duomas IV, 462.

Avots: ME III, 1035

spuõstniêks, jem., der die Wirtschaft oder den Haushalt ruiniert ("kas uz puostu vien dzīvuo") Schibbenhof.

Avots: ME III, 1035

spuôsts: auch Bērzgale, (mit uô ² ) Salis; spuôsti Odensee; spuostā (od. zu spuosta?) bija iesējusies pūce Pas. XII, 277. rubeņam spuostu (od. zu spuosta?) sèju BW. 3816. ielēca kâ irbīte spuostiņuos 17910 var.

Avots: EH II, 566

spuôsts (li. spę "Falle") C., Kr., Bers., Kl., Saikava, spuôsts ² Bl., spuosts Kokn., Peb., eine Falle U., Schlinge Dr., ein Sprenkel U., Dr., ein Fallstrick Manz. Lettus, U.; ein Käfig, Gefängnis: rubeņam spuostu siet Lubn. liec suni spuostā, lai mani nesaplēš! Saikava. viņš iespuostīja ve̦lnam nagus spuostuos LP. VII, 263. kalējs . . . aizgrìež skrūvstiķi cieti, un ve̦lna ruokas nu ir spuostuos Pas. IV, 36 (aus Selg.). spuostiņi St., LKVv., Vogelschlingen. Wohl zu spiêst I (s. dies und auch Zubatý AfslPh. XVI, 408); Reimwort zu spruosts.

Avots: ME III, 1035, 1036

‡ ugunspuosts Feuergefahr: u. tiem (scil.: ve̦lē̦nu jumtiem) nebija tik drauduošs Vindedze 4.

Avots: EH II, 712

uzpuost,

1) aufräumen
LKVv.: istabu. visu pienācīgi uzpuosuši, abi cirtēji sakravāja... lietas Jaun. mežk. 63;

2) aufputzen
LKVv., herausschmücken; ankleiden: uzpuost līgavu. duotu tam ēst un uzpuostu tuo Rainis Gō"te VI, 64. Refl. -tiês, sich zurechtmachen; sich aufputzen, sich heraus schmücken: ve̦cais uzpuosās un gāja uz... pili Dīcm. pas. v. I, 24. tu, māsiņ, uzpuosies! R. Sk. II, l29. spuoži uzposusēs MWM. VI, 765.

Avots: ME IV, 370

‡ zaķkâpuosts ² AP., oxalis acetosella.

Avots: EH II, 800

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34

[àizpult, hinter oder vor etwas hinfallen: redzējām cilvē̦kus šurp un turp ceļa malā aizpulušus Manc. Post. II, 37.]

Avots: ME I, 45

‡ àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

aiztuo, denn; in den Drucken des 16. und 17. Jahrh., z. B. runā, mans kungs! aiztuo tavs kalps klausās Manc. Post. I, 36.

Avots: ME I, 57

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. ³ 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67

‡ ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

[apmē̦muot (auch apmē̦muoties), verstummen: avis, katra priekš savu cirpēju apmē̦muo Manzel Post. III, 26.]

Avots: ME I, 107

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

[apvaļât, bezwingen, bändigen: Judi jau... bij apvaļāti Manzel Post. I, 348.]

Avots: ME I, 134

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atkritẽjs, der Abtrünnige, Apostat.

Avots: ME I, 168

‡ atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155

[atmitēties, intr., ablassen: kate̦rs nuo grē̦kiem atmitās Manz. Post. II, 59.]

Avots: ME I, 178

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166

[atve̦rs, offen: atveries un stāvi atve̦ra Manz. Post. II, 213; atve̦ra mute, ein offener Mund Manz. Lettus, cap. IV; atve̦rs būt, offen sein Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 209

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>

Avots: ME I, 260

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),

1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;

2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;

3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]

Avots: ME I, 268

bažîtiês, -ĩjuôs, bažuôtiês, zweifeln [mit dieser Bed. bāžīties Lng.], bekümmert, besorgt sein: nuokāp un ej ar tiem nebažīdamies Apost. 10, 20. bagātie bažījās, kuo tie ēda nabadziņi BW. 31166. lai viņš mūsu dēļ ne˙maz nebažījas Vēr. II, 1079. meitas bažījušās:"kā mēs izkļūsim laukā LP. VI, 531. tu velti bažuojies Stari II, 93. [In Werssen bedeute bažīties: sich beklagen; nach U. auch: Ärgerlich sein; um Hilfe bitten; vgl. baža 2.]

Avots: ME I, 270

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]

Avots: ME I, 292

‡ bezbērne, eine Kinderlose Manzel Post. II, 84, Janš. Bandavā I, 20.

Avots: EH I, 213

[bezkaunis, ein Unverschämter Manz. Post. I, 145.]

Avots: ME I, 284

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, ₁ ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,

1) hin und her waten
Mitau, Libau;

2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]

Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.

Avots: ME I, 327

bružât,

1): auch Saikava, Sonnaxt: b. ar sluotu Sonnaxt; ‡

2) oberflächlich eggen
(bružât) Warkl. Zur Etymologie s. Wood Post-consonantal w 86.

Avots: EH I, 246

būbējums: kad piens (vai sūkalas) ilgāki stāv, tad tam tādi bũbējumi pa virsu Siuxt. Zur Ftymologie vgl. allenfalls Wood Post-consonautal w 9 und 11, sowie le. ûbêt und sūbêt.

Avots: EH I, 256

[būču, als ob: šķita viņš, būču tā sieviņa piedzē̦rusi Manz. Post. II, 77.]

Avots: ME I, 357

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

cecen, dial. [auch bei Manz., Post. I, 83] für secen.

Avots: ME I, 367

ciekāds, wie mancher Lng.: ciekāds mūsu starpā ir Manz. Post. I, 373.

Avots: ME I, 393

[*cisinis od. *cisiņš, = sisenis, die Heuschrecke: jē̦lu me̦du un cisiņus Manz. Post. I, 42.]

Avots: ME I, 388

[dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari sir,, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

der̂dzêtiês [Bers.], -ẽjuos, zanken, streiten: kaimiņi jau vairāk gadu derdzējas od. ve̦lk derdzi Druw. [Vgl. auch dergtiês. - Zu derdzis, derglis 1, dergties, li. dérgti "гадить, поносить, чернить, ругать; schlecht Wetter sein", dárgana "schlechtes Wetter", dargus "ненастный, клеветливый", sudirgo "ist schlechtes Wetter geworden", dergė´tuvas Daukša Post. 22, _17, apr. dergē "(sie) hassen", aruss. падорога "Unwetter", mhd. terken "besudeln", mnd. dork "Platz, wo sich der Schmutz samelt", ae. deorc "dunkel", ir. derg "rot", s. Leskien Abl. 324, Trautmann Apr. Spr. 320, Berneker Wrtb. I, 213, Zupitza Germ. Gutt 160 f., Reichelt KZ. XLVI, 322 f.]

Avots: ME I, 456

dẽvêt, -ēju, auch dāvêt, dàvât ² [im Vokalismus durch dāvât "anbieten" beeinflusst?] BW. 4846, tr., nennen, ausgeben für etwas, halten für etw.: Zauls, kas arī tuop Pāvils dē̦vē̦ts Apost. 13, 9. lācis manas auzas ēda, savas auzas dē̦vē̦dams. es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt Kaudz. M. [Bei Glück in der Bed. "genannt werden": salā nācām, kas Klauda dēvē Apost. 27, 16; ähnlich Apost. 27, 8 und 9, 11. Nebst li. dėvė´ti "(Kleider) anhaben" wohl zu dêt "legen"; vgl. slav. dějǫ (bei Berneker Wrtb. I, 192) "sage", apoln. dzieja, jemu "man nennt ihn" und serb. nadijèvati "einen Namen geben".]

Avots: ME I, 465

dìevdziêsma od. dieva dziêsma, geistliches Lied, Kirchenlied: Pāvils dziedāja dieva dziesmas Apost. 16, 25. mana sieva driķus malus dieva dziesmas dziedādama.

Avots: ME I, 484

dil˜t: auch N.-Wohlfahrt, Seyershof, (mit ilˆ ² , prs. de̦lu) Frauenb. Zur Etymologie vgl. auch Wood Postconsonantal w 57.

Avots: EH I, 320

dir̃šas (unter dirši): auch Rutzau, Manz. Post. II, 122.

Avots: EH I, 322

divināds, zweierlei: divinādas lietas lūdzu es nuo tev Manz. [Post. II, 255.]

Avots: ME I, 472

dižuonis,

1) [" kas dižuojas" 1 Kokn., Schrunden, Postenden, Jürgensburg, Annenburg;

2) "ein grosser, starker Mensch"
Gr. - Essern;

3) "kas dīžājas" 1 Schujen, Daiben, Grawendahl].

Avots: ME I, 476

druoztalât, -āju, druoztelêt [Manz. Post. III, 119]. -ēju,

1) tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln,
drāztelēt;

2) intr., schmettern, gut singen:
aili, manu skaņu balsi, kâ nuo viena alva lieta! citu meitu pulciņā druoztalāt druoztalāja BW. 313.

Kļūdu labojums:
313 = 373

Avots: ME I, 508

‡ dūcele (sic!), ein zweirädriger Postbotenkarren Rokaischen n. BielU. Vgl. ducele.

Avots: EH I, 345

dûksne [Jürg., dùksne ² Bers.], auch düksna [Zabeln], Izgl. 1910, 713, dûksnis ² Dond., [bei Manz. Post. I, 67 ein Lok. dūksnī], ein Sumpf, eine einschiessende Stelle, eine Pfütze, n. St. und U. auch eine ausgefahrene, sumpfige Stelle: viņš nuokrita zemē un pie tam vēl kādā purva dūksnē. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem Dünsb. Vgl. dùksts.

Avots: ME I, 525

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545

[dzimdinât infl., erzeugen: viņš divi dē̦lus dzimdināja Glück Apost. 7. 29.]

Avots: ME I, 550

dzìmtene,

1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm ² ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;

2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam; ‡

3) die Gebärmutter
Diet.

Avots: EH I, 358

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

I dziŗa: vgl. den Waldnamen Dziŗu mežs Lvv II, 136 (Neuenb.), 142 (Strutteln), 150 (Popen), den Feldnamen Dzira II, 141 (Schlampen), die Wiesennamen Dziras II, 106 (Wormen), Dzirleja II, 109 (Zehren), 113 (Kand.) und Dzirmaļu lieknis II, 1 39 , (Remten), die Gesindenamen Dziŗas II, 18 (Nigr.), 92 (Grikken), 99 (Rönnen); 115 (Matk.); 124 Wahnen, Dziras II, 118 (Postenden), Dzirenieki II, 61 (Nerft), 90 (Strutteln), 101 (Satingen), 102. (Schrunden), 142 (Strutteln), Dzirnieki II, 45 (Tadaiken), 84 (N.-Bergfried), 91 (Essern), 96 (Luttr.), 9 (Rönnen), 107 (Ahs.), 109 (Erwalen), 128 (N.- Autz), Dziŗnieki. II, ,150 (Popen). und Dzirmaļi II, 118 (Puhren), 124 (Santen).

Avots: EH I, 360

[dzīras U., dzîras ² Bl.], dzîŗas ² [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. ² 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557

elpêt, - ēju,

1) atmen
U. [el˜pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];

2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el˜pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]

Avots: ME I, 568

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581

gadskā`rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā`rts, gaduskā`rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis ² Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. ² 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês ² Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

‡ grãmatnesis der Briefträger, Postbote Diet.

Avots: EH I, 401

gŗaût ² : auch Lesten n. FBR. XV, 20, ‡

7) "sehr viel essen"
Frauenb.: tu vari gan labi g˙! ‡

8) schiessen:
bija... gŗāvis vaļā Janš. Dzimtene IV, 321; ‡

9) zerfallen.
(gāzties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

2): kuo gŗaujies? durvis nav aizšautas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32;

3): auch (mit aû ² ) Dunika; ‡

4) "?": nuo dažām (sc.: kamanām) mātītes gŗāvās (stürzten?)
jau ārā Janš. Apsk. v. J. 1903. S. 97. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson˙w 104.

Avots: EH I, 414

grežuôt, ‡

3) = grežuôtiês 3: kuo le̦puo tad un grežuo tu? Manz. Post. II, 250.

Avots: EH I, 404

‡. gruguļât, gurgeln Postenden: viņš skaluo rīkli un ilgi gruguļā.

Avots: EH I, 410

grum̃slas [Dunika], grum̃stalas, grumši, grumšļi, allerlei Abfälle, Brokken, Überbleibsel von geschmolzenem Fett, das Abgefallene vom Getreide: komposts, pagatavuots nuo mē̦sliem, saslaukām, kaļķ mūŗa grumšļiem Vgl. [nach Leskien Nom. 453] li. grum̃slas od. grum̃stas "ein erdkloss"; [die le. Formen vielleicht durch gramšļi in der Bed. beeinflusst; s. auch grumstīt].

Avots: ME I, 665

gubt: zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 31 und 53 und Loewenthal Idg. Jahrb. XVI, 86.

Avots: EH I, 415

gũt: prs. gùnu ² Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422

‡ iedêklis,

1) ein untergelegtes Nestei
Lettihn, Ramkau, Schwitten, Sessw., (mit iẽ -) Trik.;

2) wer durch Empfehlung oder Verordnung einen Posten erlangt hat
Behnen;

3) "ein Brutnest für Hühner"
Ludsen.

Avots: EH I, 508

iedē̦sts,

1): nuovītis ie. Manz. Post. III, 124; 4): auch sonstige junge Pflanzen zum Auspflanzen (kollektiv):
iedē̦stu paši sẽja; tirgū ie. dārgs Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês, ‡

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513

‡ ìelam̃stît Postenden, =ìelamât, ìesaũkât: ielamstījuši viņu par gaili.

Avots: EH I, 526

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ìezìmêt, ìezìmuôt,

1) bezeichnen, kennzeichnen:
bijuši neaiztiekami, iezīmē̦ti akmeņi Etn. IV, 63. [vīru... dieva skaidri iezīmuotuo Glück Apost. 2, 22.] tu labi iezīmē̦ts MWM. VIII, 806. gadu virkne bija gan iezīmējusi viņas sejā dažu grumbu Saul. II, 30. lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi (Zeichnen) Konv. ² 1893;

2) erkennen:
acu dēļ iezīmuoju arī viņu pašu starp visiem cilvē̦kiem Zalkt.

Avots: ME II, 92

I îgt,

2): Gesichtszüge haben, die einen innerlichen Schmerz ausdrücken Baar in seinem Exemplar von
U.;

3): winseln, klagen
Mag. VI, 43: ne īkst, ne raud Manz. Post. I, 127. ‡ Refl. -tiês, verdriesslich sein (?): īsdamās sēdēja Janš. Dzimtene V, 427.

Avots: EH I, 500

ikli: it i. zināt Manz. Post. I, 370.

Avots: EH I, 429

[ikli "?": ka jūs it ikli (genau?) un pareizi tuo varieta paturēt Manz. Post. I, 384. viņš ikli skaita visas nedēļas II, 46. Hierher auch (oder zu ikls?) ikla ticība GL.?]

Avots: ME I, 704

[ilktis, der Hauzahn Manz. Post. II, 238.]

Avots: ME I, 706

irbals, ein (hölzener) Pflock: sudraba irbali A. Brig. [aizspraud ar irbalu Manz. G. III. tārps irbalā uzdurts Manz. Post. Vgl. irbul(i)s].

Avots: ME I, 708

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

[īten Manz. Post. 15, = itin: īten tas " eben das " Manz. Lettus.]

Avots: ME I, 838

[izdiedêt, = izdēdêt: maitas kauli izdiedējuši, slimnieks izdiedējis, drēbe izdiedējusi (= izdilusi) Postenden. izdiẽdējis kâ skals Mitau.]

Avots: ME I, 728

izkā`rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750

[izpaudêt, für izpaust: izpaudēja tuo vārdu Manz. Post. 61, 62. grāmatas nuorakstu būs jums visās malās izpaudēt Glück Apokryphen S. 289, V. 19.]

Avots: ME I, 778

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778

II izplaûst,

[1) ausgiessen Nigr.];

2) verbreiten, aussprengen
Elv.: valuodu Sessw.; šķidrumu Bers., Lub. kunga vārds tapa izplausts (izpaudās) pār visu tiesu Apost. 13, 49. [izplaude tie vārdu Glück Luk. 2, 17.]

Avots: ME I, 781, 782

‡ izspaudît (li. išspáudyti ), auspressen: vīns ... izspaudīts tuop Manzel Post. I, 374.

Avots: EH I, 482

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

jebšu,

1) obgleich, wenn auch (im Hauptsatze steht
tuomē̦r, taču): jebšu daudz jau strādāts, tuomē̦r mums pašiem vēl atliek daudz darba Kornw.;

2) denn:
nerunā viņam pretī, jebšu tu visas lietas nezini Manz. Post. Aus jeb und šu.

Avots: ME II, 108

‡ jēle (?) Manz. Post. I, 37, = jele.

Avots: EH I, 563

Je̦l˜gava,

1) Mitau;

2) bei Manz. ein Schloss, eine feste Stadt
[nuoeita tanī je̦lgavā, katra jūsu priekšā ir Manz. Post. I, 1];

3) Je̦lgaviņa, Friedrichstadt
Mag. XIII, 2, 69, gew. Jaun-Je̦lgava. Aus liv. jālgab "Stadt".

Kļūdu labojums:
ein Schloss, eine feste Stadt = eine offene Stadt (s. Izgl. min. mēn. 1932 I, 134 ff.)

Avots: ME II, 109

juob [li. juobà], durch - b(a) verstärktes juo Manz. Post. III, 160.

Avots: ME II, 125

juõds,

2): ej pie juoda...! BW. 9607. juodi kaunas, vom Nordlicht
Warkl.; ‡

3) ein Jude
Elger Dict. 672., Günther Altle. Sprachd. I, 98. - In den Bedd. 1 und 2 von Wood Post-conson. w 18 zu ai. yādas- "ein im Wasser lebendes Ungeheuer" gestellt.

Avots: EH I, 570

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

kaķe,

1) die Katze [Manz. Lettus, Post. II, 347]:
ve̦ca kaķe gudra;

2) ein Bauinstrument (s.
kaķēt, kaķis);

3) der Exstirpator
Konv. ¹ 121. S. katene, kaķis.

Avots: ME II, 139

kamiêsis [Gr. - Essern, Lautb., Selg., Wandsen, Arrasch, C., N. - Peb. (in Wolm. und Ronneb. ungebräuchlich); bei Glück kamesis Hiob 31, 22, Nehem. 9, 29; bei Manz. Post. I, 396 ein instr. pl. kamesiem], die Schulter Kand.: un tuo (avi) atradis ceļ tuo uz saviem kamiešiem Luk. 15, 5. [Nebst apr. caymois "Achsel" (wohl aus * cammoys entstellt) nach Lidén Armen. Stud. 30 zu arm. kamak "Rücken".]

Avots: ME II, 151

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît ² Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

[kaslab, kaslaba Manz. Post. II, 223], kaslaban, irgend einer, irgendwas: ja kaslaban netīši apgrē̦kuojies III Mos. 4, 2; III Mos. 5, 15, 17. [tam ir kaslaban viņam jāsaka Glück Apost. 23, 17. Vgl. li. vislāb "alles" und le pat˙laban.]

Avots: ME II, 169

[II kauss, der Pfennig, der Heller Manz. Lettus: pirms tu pēdīgu kausu nuomaksāsi Post. II, 109. tuos trīsdesmit sudraba kausus Passio vom 16. Jahrh. Auch in Elgers Wrtb. 368 unter pieniądz.]

Avots: ME II, 178

‡ ķeniņš Postenden, Talsen, eine Mehltunke.

Avots: EH I, 695

ķève: auch Ermes, Ramkau, Smilt., Trik., (mit ê ² ) Ipiķi, Kegeln, Lemb., Salis, Seyershof, (mit ẽ ) Dursuppen, Grobin, Gr.-Platohn, Grünh., Iw., Kürbis, Mesoten, Nogallen, Pankclhof, Pilten, Postenden, Roop, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Seppkull Siuxt, Spahren, Sterlden, Telssen, Wahnen, Wandsen, Wilkenhof, Windau, Zabeln; auch ein Pferd überhaupt n. Baar in seinem Exemplar von U.; gēva (falsch für ķēve?) Lng. "eine Stute, Mähre, Strense"; balta ķ. kuplu asti BW. 21174. laba kaŗa k. 29115. - Thomsen Saml. Afhandl. IV, S. XI (mit Literatur), Mikkola IMM. 1930 II, 443. Toivonen FUF. XX, 144 lassen es aus liv. kēv "Stufe" enflehnt sein.

Avots: EH I, 700, 701

klans Ahsw. (li. klãnas dass.), die Pfütze, Lache Kalleten: pa pļavām vēl baltuo kalni MWM. VI, 403. liels kalns, satecējis un vēl juo˙pruojām krādamies nuo izkusušā sniega Vēr. I, 769. [Ursprünglich vielleicht mit der Bedeutung " Neigung, Senkung" (die Bed. hat noch anscheinend li. klãnas bei Daukša: visokias klãnas bus papildytas Post. 37, 10) und in diesem Fall (vgl. KZ. XX, 358) zu slav. kloniti " neigen", r. клонъ " Neigung"; s. auch Būga KSn. I, 272.]

Avots: ME II, 213, 214

kliêdêt [Lis., Nigr.], - ẽju [li. kliedéti "phantasieren" KZ. LII, 287, kliedėjimas Daukša Post. 355, 14], kliêdinât ² [Nigr.],

1) tr., fakt. zu klîst, zerstreuen, entfernen:
lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedēt Rainis. blāzma tumsu kliedē naigi A. XI, 484. kam vanags miglas rītu irbes bē̦rnus kliedināja BW. 2573;

[2) kliedêt, vertun, verlieren
U.;

3) kliedêt, intr., umherschweifen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 231

klimpêt, - ẽju, mit Schillingen an die Wand spielen L., ein Spiel mit Geldstück, die an die Wand geworfen werden U.: [eima nu klimpēt Manz. Post. I, 63].

Avots: ME II, 227

I ķuõcis: auch (ein Korb) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Postenden, Rothof, Stenden, Wahnen, (mit uo ) Durben, Gold., Gudenieki, Kalwen, Stom., Wirginalen, Janš. Mežv. ļ II, 247: pilni ķuoči (Var.: gruozi) baltas vilnas BW. 6917 var.; ein kleines Gefäss (z. B. eine kleine Lehmschüssel Grenzh. (Mežamuiža); ein altes Biechgefäss (ķuocītis) Sessau: ar tukšuo putras ķuoci Azand. 92; eine Art Raufe für Pferde Iw., (einigermassen einem Korb ähnlich) Wandsen.

Avots: EH I, 709

kuokaļa, = kuokalis: kuokaļas, mārnakas un citu slimu sē̦klu starp kviešiem vē̦le̦tu bārstīt Manz. Post. I, 195.

Avots: ME II, 342

I krāsns [Warkl.], schön, sonderlich von Angesicht und Farbe [Für. I], L., St., [Und Ps. 10, 10; 35, 6, Glück I Mos. 41, 2; artig Manzel Lettus: aug un krāsnus augļus ne̦s Manz. Post. I, 401. Wohl aus aruss. красьнъ "schön."]

Avots: ME II, 268

I krāstît,

2): auch Bērzgale; kas ... mantu krāsta Manz. Post. II, 197 (ähnlich 303); zur Bed. vgl. auch àizkrâstît Fil. mat. 25 und uzkrāstît II.

Avots: EH I, 646

krustît, -u od. -ĩju,-ĩju,

1) das Zeichen des Kreuzes machen, mit einem Kreuz versehen:
kaķis krusta ar asti Etn. II, 80. ej, brālīti, tu pa˙priekšu, krusti tautu nama duris BW. 18814;

2) taufen
[PS.]: bērnu. (es krustīju ar ūdeni Manz. Post. I, 37.) Refl. -tiês,

1) sich kreuzen:
krustījas suņam aste BW. 11959;

2) sich bekreuzen:
viņš krustījās un dievuojās.

Avots: ME II, 289

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte ² "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293

I kûdinât: auch Ev., ("aufmahnen, vermahnen") Lng. Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonant, w 48.

Avots: EH I, 681

kuprs,

1): klupis vecīšam kupra Pas. IX, 520. balkas (acc. plur.) būvējuot liek ar kupru (līkumu) uz augšu Saikava;

2): auch Salis; ar kupriem de̦guniem Tdz. 40800. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonant. ω 28 und 47.

Avots: EH I, 677

kur̃kstêt: auch Stolben, (mit ur̂ ) Heidenfeld,

1): mit ur̂ ² AP.;

2): ar kurkstuošu vē̦de̦ru Manz. Post. II, 124.

Avots: EH I, 678

II lacinât, tr., lästern, verleumden St., schmähen Bergm. n. U. [Refl. -tiês, sich beissen wie die Hunde Für. I; einander anbellen: kaujas un lacinājas kâ sunis Manz. Post. I, 145.] Subst. lacinâtãjs, der Verleumder Glück II Tim. 3, 3. [Vgl. laceklis II.]

Avots: ME II, 399

lâčnãsis: auch Postenden, Stenden; anders wo dafür auch - lâču nãsis.

Avots: EH I, 726

lagzds (unter lagzda): auch Gränzhof, Hasau, Lipsthusen, Matk., Postenden, Senten, Stenden, Strasden.

Avots: EH I, 710

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

laĩpns: auch Behnen, Dunika, Ermes, Lemb.; Lems., Postenden; Stenden, Windau, N.-Wohlfahrt, Zögenhof, (mit aî ² ) Salisb.

Avots: EH I, 714

laĩsks: auch Blieden, Roop, Salis, Seyershof, Wolm. (unbek. in AP., Dond., Dunika, Meselau, N.- Peb., Postenden, Rutzau, Sonnaxt, Stenden; Windau, wo dafür slinks); laîsks ² Schwitten "träge"; laiska guovs Bērzgale, eine fette, langsam gehende, watschelnde Kuh.

Avots: EH I, 714

làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,

a) den Bauch streichen, massieren;

b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. - tiês,

1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;

2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė´ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].

Avots: ME II, 414

làizît: auch Ramkau, (mit aî ² ) Frauenb., (mit aĩ ) Behnen, Dond., Dunika, Ermes, Iw., Lemb., Lems., PlKur., Postenden, Roop, Salisb., Siuxt, Stenden, Windau, Wolm., Zögenhof. Refl. -tiês; slābans, kâ nevar l. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schachmatt").

Avots: EH I, 716

I lakstît,

1): auch Aahof, AP.; Bērzgale, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, N.-Peb., Prl., Zvirgzdine, Pas. III, 125; VII, 327, 342; VIIl; 93, 102, 104, 349, 389; XI, 296, Tdz. 51365;

2): geil sein
Lng.: glabājieta ... miesu, tuomē̦r ka tā nelaksta Manz. Post. II, 21.

Avots: EH I, 717

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

lapa: Demin. lapīte BW. 18481, 2 var.,

1): aizmukt lapas, das Hasenpanier ergreifen
Sonnaxt; sèjas l. Ramkau, geum rivale; tûkšņa ² lapas Seyershof, gewisse Pflanzen; uošu l. Siuxt, uoša lapiņa Spiess, = uôšlapa: lieluo rāceņu starpā iejaucies dažs uošu lapa Siuxt;

3): (Aste unter Heuhaufen)
auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Heidenfeld, Saikava, Seyershof, Wolm. lapu lietus - auch Stenden. lapu plūdi Postenden, Stenden, eine Uberschwemmung als Folge des lapu lietus; ‡

5) lapiņa, eine kleine Wabe
BielU.: bites jau trīs lapiņas iešuvušas.

Avots: EH I, 720

‡ laprãcenis Postenden, Stenden, die Rübe.

Avots: EH I, 720

‡ lâpstiņš ² Postenden, Stenden, = lẽze II.

Avots: EH I, 729

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

laûska,

2): auch (mit àu ² ) Liepna, Warkl., Zvirgzdine;

3): auch (mit àu ² ) Liepna. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonantal w 24.

Avots: EH I, 724

lazda: auch Assern, Bērzgale, Burtn., Gr.-Buschh., Daudsewas, Dunika, Ekau, Ekengraf, Fellsen, Frauenb., Garssen, Grünh., Heidenfeld; Jürg:, Kalupe, Kurmene, A.- und N.- Laitzen, Laud:, Linden (in Livl.), Mahlup, Mar., Mesoten, OB., Oknist, Postenden, Prohden, A.- und N.- Rahden, N.- Rosen, Rutzau, Saikava, Sessau, Setzen, Sonnaxt, Stackein, Stelph., Stirniene, Sussei, Teufkain, Trik., Wahrenbrock, Gr.-Würzau, Zvirgzdine, Tdz. 39055 (aus Warkh.) und 46991 (aus Rudzētas). Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz, KZ: LIV, 247 und LVI, 177.

Avots: EH I, 725

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

[lē̦sma (?), = liesma: zvaigžņu lē̦smas Glück Weish. Salom. 17, 5. tai lē̦smai nebūs tevi aizdedzināt Manz. Post.]

Avots: ME II, 462

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 ^1]

Avots: ME II, 463

lĩdza, gleich, zusammen mit N. - Schwanb.: ēd, kas tev līdza! Etn. I, 107. citi, kas gribēja iet līdza, gāja kājām BW. I, S. 188. saule, saule, zeme, zeme, kam tu līdza nedarīji? BW. 4380. vai tā mana dziedāšana tevi līdza aizvedīs? 584; 595; 1018, 1; 4380. [darītu bagātus un saviem mīļiem eņģelim līdza Manz. Post. 7. nāc man lĩdza! PS.]

Avots: ME II, 479

lĩdze̦ns,

1) gleich, eben:
līdze̦ns plāns, ceļš, lauks. līdze̦ns kâ plāns. vai līdze̦nas (linu) saujas plūcu BW. 28429;

[2) gleich, ähnlich:
satikušies divi līdze̦ni spē̦ki Rositten. tev būs arīdzan viņa ģīmei līdze̦nam tapt Manz. Post. 67. Adv. līdze̦ni "ordentlich" Manz. Lettus].

Avots: ME II, 480

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484

luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,

1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;

2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];

3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;

[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen;

2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];

3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]

Avots: ME II, 521, 522