Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.

Avots: EH I, 1

‡ aîsa (?) Ronneb., Wenden "= aiza".

Avots: EH I, 5

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

‡ aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7

àizdusa: àizdusis ² auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kuŗas svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38

àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.

Avots: ME I, 43

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizsal̂dêt, ‡

3) zufrieren lassen:
a. āliņgi. ‡ Refl. -tiês, sich erkälten Wessen.

Avots: EH I, 47

àizsal̂dêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48

‡ àizsal̂dinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalinât Oknist, = àizsal̂dêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

àizsal̂kt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

àizsal̂t, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.

Avots: EH I, 47

àizsapņuôt, träumend verbringen: diena, velti aizsapņuota U. b. 93, 8.

Avots: ME I, 48

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48

‡ àizsar̂glĩdzeklis*, ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47

‡ alsariņš Erwalen, eine kleine Lehmschüssel. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73

‡ apasarâtiês (li. apsiãšaroti ) Für., in Tränen zerfliessen.

Avots: EH I, 72

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75

‡ apdusa Spr., Engbrüstigkeit, Asthma.

Avots: EH I, 79

‡ apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

apsaîne, s. apsājs.

Avots: ME I, 117

apsaĩnis, der Umschlag, Kompresse.

Avots: ME I, 117

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117

apsàistît, iter. von apsìet, mehrfach umbinden.

Avots: ME I, 117

apsaļ, sehr, ungeheuer: nu jau apsaļ salst, es friert jetzt ungemein stark Mag. XIII, 3, 56.

Avots: ME I, 117

apsala [li. ãpšalas] = apkala. C.

Avots: ME I, 117

apsal̂dêt, tr., etw. ein wenig abfrieren lassen: meita apsaldējuse kājas, ausis. Refl. -tiês, ein wenig sich erkälten: viņš bij apsaldējies un dabūjis iesnu Vēr. II, 26. apsaldējumi, leichte Frostbeulen.

Avots: ME I, 117

‡ apsal̂dinât, sich erkälten machen (lassen): a. zirgu Warkl.

Avots: EH I, 111

‡ apsalêt Neu-Salis, Sussikas, = apsal̂t: mellenes apsalējušas.

Avots: EH I, 111

‡ apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111

‡ apsaluôt Siuxt, befrieren: kad rudeņuos apsaluojis, var iet pāri visiem laukiem.

Avots: EH I, 111

apsal̂t,

1): apsalst dažs labs, manchem frieren Hände und Füsse ab
BielU.

Avots: EH I, 111

apsal̂t [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

‡ apsapiņuôt Borchow, = nùosapņuôt 1.

Avots: EH I, 111

‡ apsapt Freiziņ "= sapt, atsapt" (?).

Avots: EH I, 111

apsar̂dzĩba, der Schutz: bites nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368; muitas apsardzība, Schutzzoll.

Avots: ME I, 117

‡ apsar̂dzniẽks*, ein Soldat der Leibwache (r. опричник): apsardznieku bars Fr. Adamovičs Rudens ziedi 237.

Avots: EH I, 111

apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā mājas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.

Avots: ME I, 117

apsar̂gs, die Wache, der Wächter, Behüter.

Avots: ME I, 117

apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.

Avots: ME I, 117

apsarmes, apsarmas, Mehltaupilz RKr. II, 71 [zu sar̂ma.]

Avots: ME I, 117

apsar̂muôt, ‡ Refl. -tiês U. (unter sarmuôt), sich mit Reif belegen.

Avots: EH I, 111

apsar̂muôt (li. apšarmóti), intr., sich mit Reif bedecken, bereifen: visi kuoki apsarmuoja BW. 2258; ähnlich 33275, 5.

Avots: ME I, 117

‡ apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111

apsaũcinât Planhof "jem., der etwas Schlechtes begangen hat, auf der Kanzel in der Fürbitte erwähnen".

Avots: EH I, 111

apsauka: auch (mit aũ) Grobin.

Avots: EH I, 111

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apsaũkât, beschimpfen.

Avots: ME I, 117

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

‡ apsaũļuôt, besonnen, den Sonnenstrahlen aussetzen: a. miesu. Refl. -tiês, sich (be)sonuen.

Avots: EH I, 111

‡ apsàusêt,

1) = apsàust: ceļš apsausējis Segew., Siuxt;

2) = apsusinât: a. veļu, sienu, apavas, dubļus Bauske, C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 111

‡ apsausinât, = apsusinât: vējš apsausina ceļu Meiran, Salis.

Avots: EH I, 111

apsàust: zeme jau bij labi apsaususi Azand. 10.

Avots: EH I, 111

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apsàutêt, tr., ein wenig ringsum bähen, kochen, trocknen. viņš tikai apsautē̦ts, er hat wenig gelernt AP.

Avots: ME I, 118

ârpasaũle *, die Aussenwelt: ar ārpasauli satikties A. XII, 76.

Avots: ME I, 243

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. ² 258.]

Avots: ME I, 244

‡ asaga FBR. V, 153, PIKur., = asaka.

Avots: EH I, 130

‡ asaguots PlKur., = asakuôts.

Avots: EH I, 130

asaka, ‡

2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).

Avots: EH I, 130

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

asakaîns, [auch asakuôts und asakuojs BW. 34556], grätig, voller Gräten: asakaina zivs.

Avots: ME I, 142

asakuôts (unter asakatns): auch AP.

Avots: EH I, 130

‡ II asara Manz. Lettus, = asaris 1.

Avots: EH I, 130

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143

‡ asarājs, = asarains: asarāja vilnānīte VL.

Avots: EH I, 130

‡ asarât (s. unter asaruôt) Für. I, Kaltenbrunn, Mahlup, Zvirgzdine, = asaruôt.

Avots: EH I, 130

asaris: Demin. acc. s. asarē̦nu BW. 34707.

Avots: EH I, 130

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. ǫgr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 ² und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143

asaruôt,

1) tränen:
acis sāk asaruot;

2) mit
uz, weinen, im Zorn gegen Jem.: mans tē̦rauda zuobeniņš uz tautām asaruoja BW. 13693; Var.: asarāja (vgl. li. ãšaroti).

Avots: ME I, 143

asaruôts (unter asaraîns): auch PIKur.

Avots: EH I, 130

atdusa, die Erholung, Rast, Ruhe, Schläfchen: bet ja reiz pēc aukas ruodu miera uostā atdusu Rain. pļāvēji gulēja dienvidus atdusu Etn. IV, 90. pēdējuo atdusu kauliem es atrašu.

Avots: ME I, 155

‡ ate̦lsa (wo ?) = ‡ ate̦lpa.

Avots: EH I, 141

atkasas, Pl. t., das Abschabsel.

Avots: ME I, 165

‡ atkāsas, der Schleim, Auswurf beim Husten Dond.

Avots: EH I, 147

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.

Avots: ME I, 172

atmaksa, Bezahlung, Vergeltung, Abtrag, Rache: naudu ve̦lns atstājis vīram par atmaksu. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa Sprw.

Avots: ME I, 175

‡ atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jāmācās atsacības.

Avots: EH I, 163

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

‡ atsàistît, wiederholt um eine Strecke weiter (z. B. ein weidendes Pferd) anbinden.

Avots: EH I, 163

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atsakas, ‡

2) = ‡ atsacĩbas 2 Raipol, Warkl.

Avots: EH I, 163

atsakas, Wiedererzählung, das Referieren: pasaku atsakas stāstīt Etn. IV, 160. es vairs nevaru nuopelnīt atsaku algas A. XVI, 495.

Avots: ME I, 187

atsal̂dêt, atsal̂dinât, wieder kalt werden lassen, sich abfrieren: viņš atsaldējis ausis.

Avots: ME I, 187

atsal̂dinât, versüssen: rūgtumu Kronw.

Avots: ME I, 188

‡ II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit al̂ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163

‡ l atsaldît Vīt. "= atsal̂dinât, versüssen".

Avots: EH I, 163

‡ atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163

‡ atsaluôt, hin und wieder ein wenig frieren (nachdem die Erde schon aufgetaut ist) Siuxt: pa˙visam jau ziema nenuoies, vēi jau atsaluos ar, bet labs ceļa laiks vairs nav gaidāms.

Avots: EH I, 163

atsals, atsala Naud., atsal̂na, Frost nach einem Tauwetter: nuovīst puķes atsalnā Hug.

Avots: ME I, 188

atsal̂t [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188

atsanêt Trik.: nuo meža atsan klusa sanuoņa, vom Walde her ist ein leises Gesumme hörbar.

Avots: EH I, 163

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsaptiês: " = attaptiês" Ruhenfal: nu viņš atsapās tuo pateikt.

Avots: EH I, 163

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188

atsar̂gât, tr., behütend, schützend verjagen, fernhalten: iznāk viena ze̦ltainīte, atsargā sīvus suņus BW. 13250, 46. raganas nuo ganibām varējuši labi atsargāt Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich hüten, sich schützen: nuo brandvīna dzeršanas pavisam jāatsargās Etn. II, 180. nuo raganām varuot atsargāties LP. VII, 593.

Avots: ME I, 188

‡ atsar̂gu (gen. pl.), Reserve-: aiz viņa stāvuošie a. spē̦ki Janš. Bandavā II, 198. Vgl. li. atsargà "Reservë.

Avots: EH I, 163

atsarka, rötlicher Wiederschein: sils nuo saules atsarkas tvīka MWM. VI, 834.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atsar̂kt: ka[d] saulei nuoejuot debess atsarkst, ta[d] tas uz lietu Ramkau. attālais mežs atsarka rietā A. Brigadere Skarbos vējos 8.

Avots: EH I, 163

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

‡ atsaudîtiês Warkh., = atšaũdîtiês.

Avots: EH I, 163

‡ atsauka, = atsàuksme 2: veltīgi saucu un ūkšēju, nedabūdama ne˙kur ne˙kādu atsauku Janš. Mežv. ļ. I, 193.

Avots: EH I, 163

atsàuksme,

1) Recension:
atsauksmes par grāmatām Vēr. I, 1412;

2) der Gegenruf, Widerhall:
šai ruņai se̦kuoja draudzigas atsauksmes B. Vēstn.

Avots: ME I, 188

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

‡ atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163

‡ atsaut Warkh., = atšaũt 2: a. duru bultu.

Avots: EH I, 164

atsàutêt, tr., abbähen, aufbähnen: sarus.

Avots: ME I, 188

atsavinât, enteignen, expropriiren. *

Avots: ME I, 188

attrĩsas, nachwirkenden Schauer: uzbudinājumu attrīsas Stari II, 709.

Avots: ME I, 205

atvasa: augat, bē̦rza atvasiņas! BW. 4786. uozuols auga ar atvasu 22418, 5 var.

Avots: EH I, 178

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207

atvasara: auch Janš. Bandavā I.

Avots: EH I, 178

atvasara, der Nachsommer St., Brasche, Dr.

Avots: ME I, 207

‡ aûgšpasaũle, die Oberwelt Pas. B, 289; IV, 429.

Avots: EH I, 185

ausa, der Anbruch des Tages (zu àust): dienas ausa Rain. nuo rīta ausas līdzpat vē̦lai saules rietai A. XV, 17; XVI, 405. diena jau pusausā: es ist die Zeit zwischen dem Tagesanbruch und Sonnenaufgang Krem., Druw. n. A. X, 2, 66. [pus-ausa diena St., Anbruch des Tages.]

Avots: ME I, 226

àusaîne,

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 188

àusaîne,

1) Ohrklappe:
bieza ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129;

2) eine Mütze mit Ohrklappen
Spr.

Avots: ME I, 226

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226

bal̃[t]saris od. bal[t]seris, ein Pferd mit weisser Mähne.

Avots: ME I, 254

bal̃[t]saris od. bal[t]seris, ein Pferd mit weisser Mähne.

Avots: ME I, 254

bal̃tsaris, auch baltseris, eine weisse Mähne habend, Weissmähne, beliebtes Epith. des Rosses: baltsarītis kumeliņš BW. 16925. kumeliņ, baltsariņ 29799.

Avots: ME I, 258

‡ bāriņtìesa, das Waisengericht.

Avots: EH I, 209

‡ basaknī Zvirgzdine, = basātnē: apavu kājas b. man zābaki b. vien līn.

Avots: EH I, 206

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284

bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).

Avots: ME I, 284

‡ bezmìesas (gen. s.), körperlos: b. būtes.

Avots: EH I, 215

bezuosas krūze, ein henkelloser Krug.

Avots: ME I, 286

bezsakara vārdi, zusammenhanglose, nicht zusammenhängende Worte MWM. VIII, 123. *

Avots: ME I, 286

bezsala ziema, ein frostloser Winter.

Avots: ME I, 286

bezsamaņas stāvuoklis, bewustloser Zustand.

Avots: ME I, 286

‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215

bezsaris, fem. -re, keine Borsten habend, der (dte) Borstenlose: bezsaris caur sē̦tu lien RKr. VII.

Kļūdu labojums:
RKr. VII = RKr. VII, 125

Avots: ME I, 286

bezsatura vārdi, inhaltslose Worte. *

Avots: ME I, 286

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

biksaîne (unter biksains): ein kleines Mädchen, das Höschen anhat N.-Autz; eine Henne mit befiederten Beinen Kaltenbr.

Avots: EH I, 218

biksains,

3): b. gailis auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 72; biksainas ruokaves Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 218

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295

biksas: baltas b. BW. 28619, 1. uz biksām iet Dond., ringen, kämpfen: lai viņi iet uz biksām un parāda, kuŗš stiprāks.

Avots: EH I, 218

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295

‡ blisavât Lubn., = blisinâtiês.

Avots: EH I, 229

blusa: dat. s. blusei BVd. 2724, 1 var. (aus Gargeln), nom. plur. blusi 33500 (aus Riddelsdorf); blusa kuoda BW. 20736. utes, blusas mani rēja 8996; ‡

2) galvas b., eine Art Kopfschmerzen, die durch den Genuss von Rauschbeeren
(blusenes) geheilt werden (auch in der Verbind. blusas galvā) Orellen.

Avots: EH I, 231

blusa (li. blusà, aksl. блъха), der Floh. blusu kule, der Flohsack, jem., der voller Flöhe ist; n. St. u. U. auch blusu kuņģis; blusu kāvējs, der Daumen (scherzweise); blusa iekuodusi, scherzweise von einer Frau, die in die Wochen kommt St., U. blusu dancis, ein Tanz Upīte, Medn. laiki. Sprw.: tam vairāk stiķu un niķu nekā sunim blusu. tukša blusa augsti le̦c. pie ēdiena kâ blusa, pie darba kâ uts. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 62, Trautmann Wrtb. 35 und Meillet MSL. XXII, 142 f.]

Avots: ME I, 318

blusains, voller Flöhe: suns.

Avots: ME I, 318

buõsaks, ein langer Feuerhaken, den man bei einem Feuerschaden benutzt Wainoden, Bahten u. a.; aus d. Bootshaken?]

Avots: ME I, 362

brasa: s. dazu Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 238

brasa, eine Schlafstätte zum Schlafen mehrerer Personen: gar visām sienām sataisītas brasas Smilt., Peb.; [in Ruj. nur brasas

Avots: ME I, 324

brũnsarkans, bräunlich rot: brūnsarkana gaisma BW. 32160.

Avots: ME I, 341

brusaks: auch Ekau, Lubn., brusàks ² Druw., Lös., brusè̦ks ² KatrE.

Avots: EH I, 245

brusaks, der Prussak, die Schabe A. XI, 406; gew. prūsis.

Avots: ME I, 340

‡ časa (> hochle. čosa) Meiran, Plur. časas, = časkas I, Hinterkorn: ni es būtu smalk[i] malusi, ni tik smalki sijājusi, zinājusi sanākuot tādu času ē̦dājiņus BW. 19211, 3 var.

Avots: EH I, 285

‡ časals (> ostle. čosols) Warkl., ein beim Flechten der Bastschuhe gebrauchter Knochenpfriem.

Avots: EH I, 285

ciêsa: auch (mit iê ) Erwahlen, Frauenb., Grob., (mit ìe ² ) Saikava: sila c. BW. 8720. ciesu pinu vainadziņu 6223.

Avots: EH I, 278

ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395

ciesains, ciesnains, [ciesuots Brasche Pal.], voller Reitgrass: ciesaina zeme.

Avots: ME I, 395

‡ ciksas, = cisas: es (sc.: guļu) uz savu ciks[u] maisiņu BW. 27180 (aus Wohlfahrt).

Avots: EH I, 269

‡ cilsatas Zaravič "?".

Avots: EH I, 271

‡ cilsavas Zaravič "?".

Avots: EH I, 271

‡ cisa, s. cisas.

Avots: EH I, 275

‡ cisaîns A.-Rahden, Smilt., mit Bettstroh versehen: cisaiņa gulta Janš. Dzimtene V, 252.

Avots: EH I, 275

cisas,

1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;

2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;

3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡

4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡

5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.

Avots: EH I, 275

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

cĩsas: auch der Sing. gebräuchlich;

1): auch Iw., Pussen; šuogad labi rudzi: uz lauka cīsa pie cīsas Dond. cīsas jasane̦s kūlīšuos ebenda.

Avots: EH I, 276

cĩsas,

1) kleine Kornhaufen, na mentlich kleine Haufen Gerste und Hafer
Schlehk, Dond.;

2) Garben
Dond. [Zu cisas?]

Avots: ME I, 392

cūksari U., ein hartes Gras.]

Avots: ME I, 399

‡ dā̀rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

‡ dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309

dasaldêt Drsth., anfrieren lassen.]

Avots: ME I, 442

dasal̂t Drsth., anfrieren.]

Avots: ME I, 442

dasàukt,

1): dasauc juo klāt Pas. VIII, 67. dasaucis ... draudzeni 205; ‡

2) anrufen:
dasaucis dieva vārdu Pas. V, 249 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 309

dasàukt Drsth., Spr., heranrufen.]

Avots: ME I, 442

daũdzkràsains, daũdzkràsu, vielfarbig: daudzkrāsaini od. daudzkrāsu audumi.

Avots: ME I, 444

de̦de̦sa Lis., de̦de̦ss Warkhof (s. auch dadasi)], dedestiņa, auch dedestiņš BW. 32367 [Bers.], Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis) RKr. II, 73. baltās dedestiņas, Sandnelken (dianthus arenarius) Peņģ. es nuoviju ganīdama dedestiņu vainadziņu (Var.: dedesiņu, dadasiņu) BW. 5843, 5844. [Anscheinend zu li. dedešva, malva (bei Matulionis ųolynas II, 68) od. dedesva, Vogelwicke (bei Kurschat) resp. dedešra, Käsekraut. Wenn le. de̦da echt und alt ist, kann de̦de̦sa keine Reduplikation, sondern suffixales -es- enthalten. Aber der Vers nuo de̦das rācenīša BW. I, S. 932, Nr. 3033 var. ist metrisch unmöglich und vielleicht aus nuo de̦dasu r. entstellt. In diesem Fall könnte de̦de̦sa redupliziert sein und, wenn es ursprünglich der Name einer Hülsenpflanze war, zu le. de̦sa, li. deš(e)rà "Wurst" gehören, indem die Schoten mit kleinen Würstchen verglichen werden können.]

Avots: ME I, 450

de̦psa Lng., die Kröte.]

Avots: ME I, 456

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

‡ diende̦sa (??). = dienasvidus: diende̦su (= dienvidu) pagulēt BWp. 724, 3.

Avots: EH I, 327

dìendusa: apgulās māmuliņa visu mūžu diendusā (den Todesschlaf) BW. 4455, 1.

Avots: EH I, 327

dìendusa, auch dìendusis, der Mittagsschlaf: es gulēju diendusiņu; atkrist, nuolikties diendusā (-sī).

Avots: ME I, 483

‡ dievtiesa, fürwahr Frauenb.; nuo dievtiesas, tüchtig Frauenb.: dabūsi pērienu n. d.

Avots: EH I, 328

I dir̂sa (Intonation erschlossen aus der Schreibung dyrsa) Kurmin 5, panicum silvestre; an der lit. Grenze in der Bed. "Trespe". Zu li. dìrsė "Trespe".]

Avots: ME I, 470

II dirsa: (kumeļš) dirsu meta gaisā BW. 12826. tu tāds saimniekam dirsā līdējs (= iztapuoņa) Salisb. dirsu atsist, für eine gewisse Zeit entsagen Mar. n. RKr. XV, 112: guovs piena vaira neduod; atsit nu dirsu!

Avots: EH I, 322

II dir̃sa, der Hintere: ar pliku dirsu staigāt, unbekleidet umhergehen. tam vēl dirsa auksta, er schläft noch. dabūsi pa dirsu, es wird Prügel setzen. Pūt dirsā - lec gaisā.

Avots: ME I, 470

dìrsali ^2, Menschenexkremente Mar. n. RKr. XV, 112.]

Avots: ME I, 470

divkuosains, divkuosu, fett, wohlgenährt. divkuosu zirgi (kam plata kuosa) Schujen. divkuosainie vērši MWM. VII, 23.

Avots: ME I, 473

dižsagts, -s, dižsagte, eine grosse Spange Plutte 88.

Avots: ME I, 475

dižsàimniece Druva III, 596, die Wirtin eines grossen Gesindes.

Avots: ME I, 475

dižvirsa, ein Gerstenbrei, den man auf die "dižrauši" streicht.

Avots: ME I, 476

druosa * (li. drą̄sà). die Kühnheit, der Mut: vīra druosa Rainis MWM. III, 91; 573; druosu ņemt, sich unterwinden Rainis MWM. III, 249.

Avots: ME I, 507

druosaliņa, die Beherzte, Kühne: paga, paga druosaliņa, pasacīšu māmiņai BW. 11508.

Avots: ME I, 507

drumsala, = drumska.

Avots: ME I, 503

‡ dube̦nde̦sa Siuxt, der Mastdarm.

Avots: EH I, 338

dursaklis, ‡

2) dursaklis, durseklis, ein Drillbohrer
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Bohr).

Avots: EH I, 344

dursaklis Bers., "= dursteklis ".]

Avots: ME I, 519

dusa: pašas dus (Var.: guļ) dienas dusu BW. 7536 var:

Avots: EH I, 344

dusa, die Ruhe, der Schlummer, der Schlaf: pēc darba salda dusa. visi iet dusā, alle begeben sich zur Ruh. uz pēdējuo dusu pavadīt, zur letzten Ruhenstätte begleiten. Zu dusêt.

Avots: ME I, 521

dusaîmi: auch A.-Schwanb. n. FBR. V, 152; N.- Rosen n. FBR. VIII, 28, Baltinow n. FBR. XI, 132; altes, muffelig gewordenes Mehl A.-Laitzen.

Avots: EH I, 344

dusaîmi, Schimmelgeruch Mar. n. RKr. XV, 113; [zur Form s. Le. Gr.§ 164].

Avots: ME I, 521

dze̦lte̦nsar̂kans, gelbrot.

Avots: ME I, 542

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

dzìesa ² Bers. "ciesa".]

Avots: ME I, 562

dzisamais, was zum Löschen dient, ein Löschwisch; ein Trunk, der den Durst löscht L., U.; ["gaŗš kuoka kauss, ar kuo putru vāruoties maisa, lai neiet pāri par malām" Bers.; eigentlich mit -ā- zu lesen als ein Partizip zu dzisît (vgl. li. gersýti) "dzisinât"].

Avots: ME I, 556

è̦lsa ² : Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj e̦lsu (den Atern?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 15. e̦lsu vilkt, Atem holen Baar in seinem Exemplar von U. kuo tu tādas garas e̦lsas velc? Planhof. e̦lsa "Schluchzen" Dond.

Avots: EH I, 368, 369

è̦lsa ² Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l̃sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569

‡ e̦nsars Rothof, eñserīte Iw., = enstere.

Avots: EH I, 369

‡ ē̦rsalka Kurmene "mutīga, nikna sieva".

Avots: EH I, 373

‡ gadsapkā̀rta, = gadskā̀rta 1: Jānīt[i]s jāja gadsapkārtu (Var.: gada kārtu, visu gadu) BW. 32970; 2 var.

Avots: EH I, 375

‡ gaĩsaklis Schnehpeln "ein Windbeutel (gaisa grābslis), ein leichtsinniger (viegls) Mensch".

Avots: EH I, 377

‡ gaisaļiņa "?": viena puse timsin timsa, uotra gaisa g. [?] BW. 33205, 1.

Avots: EH I, 377

‡ gàisave AP., eine alberne, leichtfertige Weibsperson.

Avots: EH I, 377

gaisaviete, = ‡ gàisave: vai nu tā le̦pnā g. tevis gaidīs? Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128.

Avots: EH I, 377

gaisavîgs AP.: mit ài.

Avots: EH I, 377

gaisavîgs AP., = gaisîgs.]

Avots: ME I, 586

‡ gal̂dasàuts ² Baltinow n. FBR. XI, 132, = gal̂dauts.

Avots: EH I, 379

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME I, 605

gãrsa: auch (mit âr ² ) Weinsch., (mit ā̀r ² ) Warkl. n. Fil. mat. 175, Kaltenbr., Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 390

gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

gā̀rsa ² (?) Kreuzb. "ein junger, dichter Wald"; vgl. gārša II.]

Avots: ME I, 619

gaŗsal̃mi: auch Dond.

Avots: EH I, 386

gaŗsal̃mi, Langstroh Sassm.: iede̦gas līdzīgi gaŗsalmu kūlim Kronw.

Avots: ME I, 607

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gausaliņa, die Langsame: lē̦ni nāca gausaliņa BW. 18508.

Avots: ME I, 612

gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.

Avots: ME I, 612

gàužasaras, bittere Träne: raud māmiņa, gaužasaras BW. 16965, 9.

Avots: ME I, 614

‡ ģìrsa ² Auleja, (mit ir̂ ) Skaista, die Trespe Bērzgale, Makašēni. Aus li. gìrsa dass.

Avots: EH I, 427

gle̦sa, sanfter Wind, Windhauch Dond., Tals. A. XIII, 251, Hasenp., [Wandsen]: šņāc lapas gle̦sā lē̦nā Dünsb. ne˙viena vējiņa glesiņa nepūšas Dünsb.

Avots: ME I, 625

glisa, = ẽrce, die Kuhmilde Dond. n. Etn. III, 177, A. XIII, 251.

Avots: ME I, 626

gludsala, der Kahlfrost.

Avots: ME I, 629

ìekšpasaũle *, die innere Welt: līdzeklis, ar kuo izteikt savu iekšpasauli MWM. XI, 164.

Avots: ME II, 31

ìemaksa, die EInzahlung; iemaksas nauda, das Handgeld.

Avots: ME II, 42

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

ieruosa *, die Anregung, Aufmunterung: par ieruosu uz darbu Plūd. Rak. I, 13.

Avots: ME II, 60

iẽrùsans, iẽrūsains, ins Rostfarbene spielend: ierūsanas peles MWM. VII, 793. kājas (irbei) balti pe̦lē̦kas jeb ierūsainas Konv. ² 1356.

Avots: ME II, 59

ìesa, = ie und das infigierte Reflexivpronomen; im Volksliede noch oft vom Verb getrennt gebraucht: iesa pats duomājuos (pats ieduomājuos) BW. 3841.

Avots: ME II, 60

ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. -tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61

iesaiņuôt, verpacken Konv. ² 2908.

Avots: ME II, 61

ìesàistît, tr., freqn. zu ìesièt, einbinden, irgendwo festbinden, fessenl: viņu iesaista ratuos MWM. VI, 589. Refl. -tiês, sich in etw. verwickeln: viņš ir liduotājs, kuo ātri iesaista te viena, tur uotra Druva I, 771. vis˙vairāk baidījuos, ka tur neiesaistuos Stari II, 257.

Avots: ME II, 61

ìesakņuôtiês, ìesaknuôtiês [?] U., sich einwurzeln: jauni uzskati iesakņuojas ar˙vienu dziļāki Vēr. II, 1020.

Avots: ME II, 61

iesalde̦ns, süsslich M. Aron.]

Avots: ME II, 61

ìesal̂dêt, tr., frieren, einfrieren lassen: zivis mākslīgi iesaldē̦tas uz vairāk dienām MWM. VI, 317.

Avots: ME II, 61

ìesal̂dinât, ìesal̂dît, tr., ein-, versüssen.

Avots: ME II, 61

iesalgans, s. iesalkans.]

Avots: ME II, 61

I ìesalinât, einfrieren lassen: mietu ūdenī Bers.]

Avots: ME II, 61

II ìesalinât,

1) brühend einrühren,
karstā ūdenī iejaut: maizi Wolm.;

2) ies. putru Bauske, Mehl schlagend einrühren (im Wasser) und darauf in einem warmen Raum gähren lassen;
ies. iesalu (bei der Bierbereitung) Warkh.]

Avots: ME II, 61

iesalkājas Konv. ² 666 "= iesala asni".

Avots: ME II, 61

iẽsalkans, auch [ìesal̂gans Arrasch, Salis, iêsalge̦ns ² Ruj.], iesalgans U., süsslich.

Avots: ME II, 61

ìesalnīca, die Malzdarre Buschh., LP. VII, 342, [C.].

Avots: ME II, 61

ìesalnieks, der Mälzer.

Avots: ME II, 61

ìesalrija die Malzdarre, Malzriege U.

Avots: ME II, 61

iesals Gr. - Buschhof, der Sturm. [Aus * viesals? vgl. viesuls "Widerwind".]

Avots: ME II, 61

ìesals, das Malz: miežus izdiedzēja iesalā. skaidra it kâ iesalu piededzinājis. Zu sal̂ds "süss", li. sálti "süss werden".

Avots: ME II, 61

ìesal̂t, intr.,

1) einfrieren:
iesaluse tautu meita... puriņā BW. 16181;

2) etwas Frost bekommen:
kartupeļi iesaluši, die Kartoffeln haben etwas vom Frost gelitten.

Avots: ME II, 61

ìesanêtiês, einen summenden Laut von sich geben: šur tur iesanas pa mušai.

Avots: ME II, 61

iẽsar̂kans, [iêsarkans ² Salis], rötlich, ins Rote spielend: iesarkana saule lēca BW. 18975, 1.

Avots: ME II, 61

ìesar̂kt, rötlich, rot werden, errröten: viņas vaigi nuo karstuma iesarkuši Liev. Ungew. das Refl. -tiês: vaigi lē̦ni iesarkstas Skalbe.

Avots: ME II, 61

ìesarmuôt, anfangen zu bereifen Spr.

Avots: ME II, 61

iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. ² 134.]

Avots: ME II, 61

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. -tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

ìesausêt, tr., trocknen: sìenu (bez saules žavējuot) Bauske.]

Avots: ME II, 61

ìesautêt, brühend einmachen: sēnes C.; kāpuostus baļļā Salis.]

Avots: ME II, 61

ietrīsa *, das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

iẽtumsa Nötk., Bauske], ìetumsa Bers., [Wessen, Jürg., Halbdunkel; Dämmerung: pa ietumsu aiziesim līdz kaimiņu meitām Kokn.]

Avots: ME II, 84

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86

‡ ĩjãbasaris AP., die Hiobsträne (eine Zimmerblume).

Avots: EH I, 500

‡ īsa (?) Kurl. n. Celm., eine Spalte im Eise. Vgl. ‡ īza.

Avots: EH I, 501

îsastaîns, kurzschwänzig Konv. ² 1890.

Avots: ME I, 837

izasaruôt, intr., zur Genüge tränen, sich der Tränen entledigen: zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izasaruo (eine Heilmethode).

Avots: ME I, 713

izdusa,

1) das Ausruhen, die Ruhe:
pēc īsas izdusas būs jāstājas suoģa priekšā Kaudz. M. īss ceļš uz gaŗu izdusu A. IX, 1,347;

[2) "?": brālīšam ar izdusu (Var.: aizdusu) pakaļiņa BW. 35056 var.].

Avots: ME I, 730

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

‡ izkusas, Geschmolzenes Diet.

Avots: EH I, 459

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

izmaksa, die Bezahlung, Auszahlung, Zahlung, Ablohnung, der Kostenaufwand: cik man tur tās izmaksas? Kaudz. M. nauda strādnieku algu izmaksām Purap. citādi ieme̦sli algas agrākai izmaksai nee̦suot atzīstami Etn. III, 156. man visādas izmaksas, tīri galva reibst Alm.

Avots: ME I, 768

izmisa *, die Verzweiflung: es baudās un izmisumā nīkstu JR. V, 161.

Avots: ME I, 772

‡ iznasa (li. ìšnaša "das Hinaustragen") Warkl., gew. iznasas Gr.-Buschh., Warkl. "abgetragene Kleider".

Avots: EH I, 468

izne̦sas, abgetragene Kleider: tas nuopircis ve̦cas izne̦sas B. Vēstn.

Avots: ME I, 775

‡ iznē̦sas Bers. "Abgetragenes". Vgl. izne̦sas.

Avots: EH I, 468

‡ izpasakuôtiês, zur Genüge plaudern, sich recht ausplaudern Seyershof: mēs izpasakuojāmies par visādām lietām. Vgl. li. išsipãsakoti.

Avots: EH I, 470

izsa -, = iz - und das infigierte Reflexivformen - sa -, im VL. noch vom Verb getrennt gebraucht: izsa gauži raudājuos BW. 205. Im Hochlett., zum Teil auch noch im mittleren und tahmischen Dialekt ist das infigierte Reflexivpronomen in der Volkssprache gang und gäbe; so z. B. izsabît, für izbîtiês, erschrecken BW. 13545.

Kļūdu labojums:
13545 = 13515

Avots: ME I, 794

izsacît, Reft. -tiês, ‡

5) sich versprechen
Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

‡ izsaimêt,

1) = izsàimniẽkuôt 1: līdz pavasaram klēts jau bij izsaimē̦ta tukša Lis.;

2) = izsàimniẽkuôt 2: par tē̦vu un māti jau ne˙viens labāk neizsaimēs Lis.

Avots: EH I, 478

izsàimniẽkuôt, tr.,

1) verwirtschaften:
ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekuot LP. I, 188;

2) tüchtig wirtschaften, die Wirtschaft führen:
par mani labāk jums ne˙viens neizsaimniekuos A. XXI, 4.

Avots: ME I, 794

‡ II izsaimuôt, ausführen, verrichten (?): pēršana nuo muižas ... pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimuošanā Kaudz. Izjurieši 190.

Avots: EH I, 478

‡ l izsaimuôt Bērzgale, Warkl. "= izzaimuôt".

Avots: EH I, 478

izsaka *, Aussage, Angabe LKVv.

Avots: ME I, 794

izsakņuôt,

1) intr., sīpuoli izsakņuojuši, t. i. izauguši saknēs vien, bez augļa Bers., A. - Rahden n. A. XV, 83;

2) tr., aus -, entwurzeln, ausrotten
Spr.: tad es viņus izsakņuotu nuo savas zemes II Chron. 7, 20; Jos. 11, 21. [Glück schreibt dies Verbum mit n (vgl. li. iššaknóti), z. B. izsaknuot ļaudis Jes. 10, 7; tuo dzīvu izsaknuos Psalm 52, 7; iedē̦sti lai izsaknuoti kļūst Hiob 31, 8.]

Avots: ME I, 794

‡ izsakņu Bērzgale, sperrangelweit offen: duris atstātas i.

Avots: EH I, 478

‡ izsalavât Auleja = izsal̂t (z. B. von im Winter draussen zum Trocknen ausgehangter Wasche gesagt).

Avots: EH I, 478

‡ izsalcinât aushungern, sehr hungrig werden lassen: i. luopus rudens laikā nav labi Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsal̂dêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. ² 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794

‡ izsalêt Salis, = izsal̂t. Refl. -tiês, = izsaltiês: viņš bij ārā pa˙visam izsalējies Salis. maizes abra bij izsalējusies, un maize lāg[u]s nerūga Seyershof.

Avots: EH I, 478

izsal̂kt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + al̂kt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izsal̂kums, der Hunger.

Avots: ME I, 795

‡ izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsal̂t, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478

izsal̂t (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795

‡ izsaltinât M. 79, ausfrieren machen (r. выморозить); kühl werden lassen Ermes: i. istabu.

Avots: EH I, 478

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

‡ izsapinât Warkl., izsapinêt ebenda, = izsapņuôt.

Avots: EH I, 478

izsapņuôt, tr., austräumen: kas zieduonī sapņuots, nu izsapņuots Vēr. I, 387. Refl. - tiês, sich Träumereien hingeben, nach Herzenslust phantasieren: te varē̦tu izlaisties, izsapņuoties Egl.

Avots: ME I, 795

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

izsar̂kt, ‡

2) erröten
Auleja: izsarka vien nuo kauna; ‡

3) "sarkstuot izveiduoties, izrādīties" Salis: kad izsarkst viņš vēl tâ kâ bālāks, tas uz ārkārtīgi lielu vē̦tru.

Avots: EH I, 478

izsar̂kt, intr., (rot werdend) verkommen: šie izskaidruo, ka viņu zemē agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10.

Avots: ME I, 795

‡ izsarvuôt, aussieben U. (unter sarvēt).

Avots: EH I, 478

I izsataļât [Druckfehler für "izsitaļāt?] "?": viņš nuoņēma ce̦puri, izsataļāja tuo pāris reizes pa gaisu Kleinb.

Avots: ME I, 795

II izsataļât [?]"zeugen" Karls.

Avots: ME I, 795

izsàuciêns, der Ausruf: šais izsaucienuos nebij ne˙kāda prieka Vēr. II, 438.

Avots: ME I, 795

izsaudît (li. iššáudyti) kuoku caur sìenu Warkh. "eine Stange durch Heu hindurchstecken".]

Avots: ME I, 795

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795

‡ izsauksme "?": gen. plur. izsaukšmu Wessen n. FBR. XIII, 87, Bērzgale.

Avots: EH I, 478

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izsàukums, der Ausruf: laimes izsaukums, der Toast.

Avots: ME I, 795

‡ izsaũļuôtiês, sich nach Herzenslust (zur Genüge) sonnen Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 478

izsaûsinât ² Bauske, izsàusêt C., Lis., tr., austrocknen: traukus, drēbes.]

Avots: ME I, 795

izsàust (li. išsaũsti), intr., austrocknen: e̦ze̦rs izsaust RKr. VII, 175. ūdens izsaust pa˙visam A. XX, 513.

Avots: ME I, 795

izsàut ² :auch Pas. XI, 296, (mit aũ ) PlKur.

Avots: EH I, 478

izsàut ² (li. iššáuti) Warkh., = izšaũt.]

Avots: ME I, 795

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

jaûmãsa N. - Bartau, = jaûnmāsa.

Avots: ME II, 99

jaûnmãsa, die jüngere Schwester: kur dzied manas jaunmāsiņas BW. 493, 5.

Avots: ME II, 101

jaûnsàimniẽks, ein Neusass.]

Avots: ME II, 102

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

‡ jê̦lmiêsa ² Sassm., comm., ein verweichlichter Mensch: tu tik esi j. nuo cilvē̦ka!

Avots: EH I, 564

kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.

Avots: ME II, 133

kaîsala PS., AP., Bers., für kaîlsala.

Avots: ME II, 134

‡ kaîsals Trik., kaîse̦ls Erlaa, Plur. kaîse̦li ebenda, = kaîlsa1a: šur vai tur pabrauc kaise̦luos par tuo sarmu Erlaa.

Avots: EH I, 574

kaklsaĩte *, der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

‡ ķàlsa ^2, Getreideabfälle Gr.-Buschh.; ein Haufen kleiner Gegenstände (Beeren, Kartoffeln) Sauken. Vgl. ķelsis.

Avots: EH I, 691

‡ II kam̂sa ² AP.,

1) = kuõsa III 1;

2) = kuõsa III 2: ka nedabū pa kamsu! AP. tam būs viss ve̦lns uz kamsas Kaudz. Izjurieši 285.

Avots: EH I, 583

kamsa [kamšà "ein Vielesser"],

1) ein Stück, ein Bissen:
es atradu siera kamsu [oder von * kamss?] BW. 33083 var.;

2) kàmsa ² , comm., ein Vielfrass Mar. n.
RKr. XV, 118. [Zu kim̃šti "stopfen", slav. čęstъ "dicht" bei Berneker Wrtb. I, 154 f.).]

Avots: ME II, 152

‡ kam̃sala PS. "neveikla sieviete": tā jau ir tīri kâ k. Ranneb.

Avots: EH I, 583

‡ karasa Oknist, = karũsa.

Avots: EH I, 587

kar̂sa [Bers.], die Hitze Spr.

Avots: ME II, 163

karũsa,

1): mit û ² Dunika; ‡

2) "cūku suga gaŗiem purniem un smailām mugurām" Siuxt.

Avots: EH I, 590

karũsa [PS.], karũse, karũza C., die Karausche (carassius vulgaris). [Nebst li. karúsas und estn. karus aus mnd. karusse.]

Avots: ME II, 165

I kasa, erweitertes kas, wer, was: kasa tur bija? Mar.

Avots: ME II, 168

II kasa,

1): kas (ā- od. ē- Stamm?) Salis; ‡

2) kasas Seyershof, Unebenheiten auf Kartoffeln.

Avots: EH I, 591

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168

III kasa: auch Rutzau.

Avots: EH I, 591

III kasa (li. kasà "Haarflechte", [slav. kosá "Haar, Flechte"]), Haarflechte. Zu kast.

Avots: ME II, 168

IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168

I kãsa, kãsis, gew. kãsus, der Husten: gaŗais kāsus, der Keuchhusten: kāsējiet gaŗus kāsus (Var.: gaŗu kāsu, gaŗas kāsas) BW. 31556. pret gaŗuo kāsi dzeŗ asuo dadžu sakņu tēju Etn. IV, 114. Zu kãsêt.

Avots: ME II, 203

II kāsa, in suņu kāsa, eine Art auszehrender Krankheit der Kinder St. [Vgl. kāsēt II.]

Avots: ME II, 203

‡ kàsaiņi ² Saikava, ein eigenartig gewebter und genähter Frauenrock mit Stickerei.

Avots: EH I, 606

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168

‡ kāsaîns, mit Haken versehen BielU.

Avots: EH I, 606

kasalas, [kasals Wid.], das Abschabsel, der Splint Dond.: kad bē̦rnam ruoze, liek virsū ievu kasalas JK. VI, 49. Zu kast.

Avots: ME II, 168

kãsalkuoks Dond., der Schneeball viburnum opulus). [Vgl. kãsulis.]

Avots: ME II, 203

‡ II kasals Saikava, Warkl., = kasîklis 4, ein beim Anfertigen von Bastschuhen gebrauchter knöcherner Pfriem: ar kasalu aizduŗ aiz lūka un pataisa caurumu, kur palapu aizpīt Saikava.

Avots: EH I, 591

I kausa "?": atjāj tautu netiklītis, kausas piere, zveiras acis kâ manam kumeļam BW. 14392 (aus Windau). [Wohl identisch mit kausa II; vgl. kauss IV.]

Avots: ME II, 177

II kàusa ² ,

1): auch Nautrēni; "Kuppe des Pferdes, wo das Geschirr aufliegt"
Lettg. n. BielU.: sē̦sties zirgam kausā Lettg.

Avots: EH I, 595

II kàusa ² Stomersee,

1) = kausva 1;

2) eine Berg - oder Hügelkante.]

Avots: ME II, 177

‡ kaûsaine ² Dunika, eine gewisse Fibel ("līdze̦na sakta, trešā nuo apakšas").

Avots: EH I, 595

ķeksaîns, gekrümmt, hakig Kawall n. U.: [ķe̦ksains kuoks Jürg.].

Avots: ME II, 361

ķe̦m̃sa Drosth., ein Vielfrass.]

Avots: ME II, 364

ķē̦rksaîns [?], reich an Wasserfällen: Daugava strauja, ķē̦rksaina Konv. ² 233.

Avots: ME II, 375

ķe̦rmasa, ein faltenreicher Frauenrock Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 368

ķē̦rsa, Schaumkraut (cardamine) RKr. II, 69: ķē̦rsas ē̦d pret sirdskaitēm Etn. I, 28; smirduoša k., lepidium ruderale Konv. ^1; ūdens ķ., nasturtium amphibium. [Nebst estn. ker̀s "Kresse", li. kersė "Karitzkenkraut" und le. ķēr(k) sis aus mnd. kerse "Kresse".]

Avots: ME II, 376

‡ II ķe̦sa, eine Hirtentasche Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 697

ķe̦sa,

1) Kot, Schmutz Serbigal,
U.;

[2) Fetzen
Mitau, Wolgunt.]

Avots: ME II, 370

ķe̦saklis Sessw., ķeseklis, die Kratzbürste, ein Händelmacher Neik.: kuo tu, ķe̦sakli, man padarīsi? Nerft. Zu ķestiês.

Avots: ME II, 370

ķe̦salas, kleine Mücken Salis n. U.

Avots: ME II, 370

ķe̦sals, ķe̦se̦ls Annenburg, ein breiartiges Schweinefutter Grünh., Würzau, Gr. - Sessau. Vgl. ķest.

Avots: ME II, 370

ķe̦sas,

1): auch Kaugurciems.

Avots: EH I, 697

ķe̦sas,

1) das Eingeweide
Lasd.;

2) die Lumpen, Fetzen, schmutziges Gerümpel
Dobl., Stelp.: kuo tu nāci, kankarīti, jaunu meitu maltuvē? visas tavas ķe̦sas (Var.: ķe̦skas) dre̦b, uz meitām rauguoties BW. 20430, 3. kuo liela šis savas ķe̦sas? Brig.

Avots: ME II, 370

‡ klamsaks Kurmene "ein grosser Bissen".

Avots: EH I, 610

‡ klausa (li. klausà "Gehorsam") Frauenb. (mit aû ² ), Luttr., = klàušas, das Dienen: klausā iet Frauenb., Luttr. tē̦vi bija vēl... uz klausu, viņiem bija ... jāiet muižu gaitās Janš. Dzimtene I ² , 136. puostu k. un taisna k. Gr.-Essern (aus dem J. 1820) n. Dz. V. 1912, № 260.

Avots: EH I, 611

klẽtsaûgša, der Raum über der Klete: viņa glabāja šuo grāmatu uz klētsaugšas sìenā A. XVI, 297.

Avots: ME II, 225

klẽtssar̂gs, der Kletenwächter A. XXI, 721.

Avots: ME II, 225

klusa: caur klusu jūtams lapu trīsējums E. Grünberga Zvārguļi 27.

Avots: EH I, 624

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237

klusatnê Bers., Lub., [klusātnē Warkl.], im Stillen, im geheimen: klusatnē mācuot puoļu literatūru Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 237