Paplašinātā meklēšana

‡ atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335

‡ brĩvenieks Kal., = brĩvnieks 2: šādi tādi brīvenieki.

Avots: EH I, 243

brĩvestība: (Freiheit) auch Saikava (mit ì ² ).

Avots: EH I, 243

brĩvestība, die Freiheit, Erlaubnis: kaut man būtu brīvestība nuo tiem kar̀a virsniekiem Ar. 1948. [brīvestības me̦klē̦dama BW. 35281.] brīvestības grāmata, der Freibrief U.

Avots: ME I, 335

‡ brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243

‡ dīvele "kas negants uz dauzīšanuos" Zaravič.

Avots: EH I, 326

dĩvelêt: wiederholt teissen (tr., mit ì ² ) Līvāni; schütteln, schaukeln Salis; bewegen; sich abarbeiten lassen AP.; viel beschäftigen (arbeiten lassen), viel benutzen (mit ì ² ) Sonnaxt (d. zirgu, nazi); abplagen Warkl. Refl. -tiês: auch AP.

Avots: EH I, 326

‡ dĩvelis Jürg., ein unruhiger Mensch PV.

Avots: EH I, 326

‡ dìvelnieks ² PV. "= ‡ dĩvelis".

Avots: EH I, 326

‡ dīves (auch Sing. ?), Verwunderung: nuo bailēm un dīvēm ... aizmirsis muti aiz-taisīt Mekons Barons M. 1870, S. 15.

Avots: EH I, 326

drĩve, das zum Kalfatern gebrauchte Werg U.; eine zu kalfaternde Ritze Spr.

Avots: ME I, 501

I drĩvelêt [Salis], -ēju, durchschütteln (beim Ringen und Brasseln) W. - Livl. n. U.

Avots: ME I, 501

[II drìvelêt ^2, = rīvelêt.]

Avots: ME I, 501

[drĩvelis Drsth. "ein unruhiges Kind"; vgl. drievelis.]

Avots: ME I, 501

I dzìve: auch (mit î ² ) Bahten, Gramsden, Wirgen.

Avots: EH I, 362

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzîvelība, die Zählebigkeit MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 559

dzîvelnieks, ‡

3) der Einwohner
N.- Peb.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

dzîvenieks ² : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

[dzîvenieks ² Nigr., der Arbeiter.]

Avots: ME I, 559

dzīvenis Bers., = grūdenis, zīdenis.

Avots: ME I, 559

ģīves "?": rijā kuokles, namā ģīves [= ģīga I?] maltuvē stabulītes BW. V, № 1187, 2.

Avots: ME I, 701

glīve,

1) Wasserblüte, der grüne Schleim auf dem Wasser, der Schlick, der Schleim
L., St., U., Konv. ² 2673;

2) die Farbe
Allend. n. U. [Zu li. gleĩvės od. gléivos "Schleim", poln. gliwieć "verderben (vom Käse)", klr. гли́ва "Leberschwamm", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit", gleims, glīts u. a., s. Wood IF. XVIII, 43, Zupitza Germ. Gutt. 147, Walde Wtb. ² 348 unter glūs, Boisacq Dict. 150 f., Berneker Wrtb. I, 304, Trautmann Wrtb. 92 u. a.]

Avots: ME I, 628

glīvene, Laichkraut (potamogeton) RKr. II, 76: glīvenes un lē̦pas ūdenī aug Konv. ² 1120.

Avots: ME I, 628

ìedīvelêt, (mit Mühe, auch mit Hilfe von Schlägen) eindrillen, eindressieren: viņš manu puiku iedīvelēja grāmatā Bers., Laud., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 10

ìedzîve,

1) Wirtschaft, Lebenseinrichtung, Inventar: nāc līdz manā iedzīvē LP. V, 236. kas ve̦cu iedzīvi apnicis Etn. II, 45. [viņam jau nu pašam sava iedzīve Wolm.] viņu iedzīvīte gāja brangi uz priekšu Janš. saimnieka iedzīve ar māju LP. VII, 788. visa iedzīve bijuse ierīkuota LP. VI, 770. atstāja savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. [Das Demin. iedzīvīte in Laud. öfters von dürftigen Verhälnissen gebraucht;

2) der Wohnort:
uz iedzīvi jāiet Stenden.]

Avots: ME II, 14

I ĩve, die Eibe Dond. [Aus mnd. iwe.]

Avots: ME I, 838

II īve, leidenschaftliche Erregung, Zorn: tik manī saceļ īvi Sudr. E. pruom, ļauna īve MWM. VI, 600. Auf Grund von īvere entstanden?]

Avots: ME I, 838

īveles: auch (mit ĩ ) Ermes, Popen.

Avots: EH I, 502

īveles, = vīveles, Fiebel, Fiefel, eine Pferdekrankheit U. īveļu zâle, vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 838

ĩvere: īverē dzīvuot, im Streit leben Gramsden; Plur. ĩveres,

a) "dusmas" Perkunen;

b) Sorgen, Kummer
NB.: atkal jaunas ī.: me̦rga saslimusi. es nevaru vairs tās ī. izturēt.

Avots: EH I, 502

ĩvere PS., Streit, Zwist, Reibung, Ärger: kas tev ar viņu par īveri Nigr., Frauenb. Aus dem Mnd. (yuer " Eifer " bei Russow).

Avots: ME I, 838

‡ ĩverêt, prozessieren, sich streiten, zanken Gramsden.

Avots: EH I, 502

ĩverêtiês, - ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]

Avots: ME I, 838

‡ ĩveŗi Perkunen "dusmas".

Avots: EH I, 502

ĩverîgs [Lautb.], eifig Mag. IV, 2, 118; [aus mnd. iverich " eifrig ".]

Avots: ME I, 838

izdzîve, leichtes, genussvolles Leben, [vaļīga, uomulīga dzīve sabiedrībā vai viesībās Fest., Stelp.]: man bij it branga izdzīve LP. VI, 146. tur vaļīga izdzīve Vēr. I, 764. cik tur laba izdzīve! LP. VI, 453. plaša (Egl.), zaļa izdzīve Kaudz. M.

Avots: ME I, 733

ķĩve, kĩvis, das Keifen, der Streit, Zank, Hader: ar tautieti ķīvē tapu BW. 24983, 1. drīz vien sanāksim ķīvī Lautb. [pašu starpā grasījās izcelties nepatīkams ķīvis Janš. Dzimtene ² 377.] Aus mnd. kîf.

Avots: ME II, 389

I ķĩve: auch AP., Pas. X; 132.

Avots: EH I, 706

‡ II ķĩve AP., (mit ì ² ) Sessw, der Kiebitz, ķĩvīte: Das entlehnte ķĩvīte konnte als ein Deminutiv empfunden werden! Vgl. *ķĩvis ‡ III.

Avots: EH I, 706

ķĩveklis, der Zänker Wid.

Avots: ME II, 389

‡ ķìve̦lē̦ns ² Sonnaxt, ein Kiebitzjunges.

Avots: EH I, 706

‡ ķīvelîgs PV., = ķĩvîgs.

Avots: EH I, 706

‡ ķīvenieks RKr. XIX, 133, FBR: VII, 68, Tdz. 45297, = ķĩveklis.

Avots: EH I, 706

ķivenis, ķīve̦ns, ķīvis U., Küwen, Kufe, ein grosses Geschirr zum Bierbrauen: atskrej bite, strēlniece, sasit alus ķīvenīti BW. 2643. spurdzes mirka ķīvenī 19480; 19673. ielē̦c alus ķīve̦nā 19544. [Aus mnd. kuven.]

Avots: ME II, 389, 390

‡ II ķĩvenis (auch: ķĩv,ens ) AP., = ķĩvens I. Vgl. šķīvenis.

Avots: EH I, 706

I ķĩvens Lind., ein Teil des Webstuhls, "apaļa kuoka galva (ar ruobainu dzelzi un radziņiem), uzdzīta uz buomja, uz kuŗa saaustuo audekļu pēc atlaidiena uzgriež"; [vgl. Bielenstein Holzb. 401].

Avots: ME II, 390

[II ķīve̦ns Mar. "ein Kiebitzjunges".]

Avots: ME II, 390

ķīveris U., s. ķivere.

Avots: ME II, 390

ķīvestĩte, eine Deminutivform von ķĩvĩte Meselau BW. 8981.

Avots: ME II, 390

‡ ķīve̦sts PV., = ķĩviņš.

Avots: EH I, 706

‡ knīveris,

1) ein kleiner Knabe, ein Knirps
Widdrisch: kuŗš sēdīsies aiŗuos? - visi tādi knīveŗi vien!

2) ein kleines, leicht gebautes Segelboot
Zarnikau: vējš iegūlās knīveŗu buŗās.

Avots: EH I, 632

kuõpdzîve, das Zusammenleben: kam jauka kāzu diena, tam laba kuopdzīve Dond. ar laiku kuodzīvē cē̦lušies paradumi Etn. III, 4.

Avots: ME II, 345

lĩvenis,

1) eine moorige, schwankende Stelle, mooriger, schwankender Seerand
Burtn.;

2) eine grosse Menge:
ve̦se̦ls līvenis ļaužu Burtn.

Avots: ME II, 491

[lĩve̦ns Salis, moorig, schwankend: l. purvs].

Avots: ME II, 491

līveris,

1) der Herumtreiber
MWM. VI, 140;

2) Hafer
Infl. n. U.

Avots: ME II, 491

naktsdzīve ,* das Nachtessen Stari II, 759.

Avots: ME II, 691

‡ nedzîve, schlechtes Leben (?): istabenes dzīvi un nedzīvi mūsu muižā pazīstu Janš. Līgava II, 251.

Avots: EH II, 11

‡ nùodĩvelêt AP., unnütz (zwecklos) abhetzen: tikām dīvelēja zirgu, kamē̦r nuodīvelēja galīgi.

Avots: EH II, 40

‡ nuoĩvelêt Frauenb. "abnutzen, nuodeldēt": nuoīve̦lē̦ts krē̦sls.

Avots: EH II, 49

‡ nuoĩverêtiês Frauenb., eine Zeitlang zanken: viņš gar svešiem vien nuoīverējās.

Avots: EH II, 49

padzîve, das Aufleben, fröhliches Leben: viņš cereja uz jautru padzīvi Purap. guodīgam cilvē̦kam vairs nekādas padzīves Purap.

Avots: ME III, 23

‡ pā`rdzîve ² Kaltenbr., das Auskommen (inbezug auf die Verpflegung): ka[d] jūs ē̦stumēt ar mums, ta[d] jums būtu viegla p.

Avots: EH XIII, 199

pastīve̦ns, ein wenig steif: tādu pastīve̦nu me̦trē̦gu Vīt. 80.

Avots: ME III, 108

piedzîve, das Wohnen bei jem., Ablager: Mačs nuome̦tas uz piedzīvi pie Ve̦calkšņiem Jaun. mežk. 4. piedzīvē dzīvuo tādi, kas nedēļā iet kaut kur darbā, bet pārnāk tikai pa svētdienām savā miteklī Golg.

Avots: ME III, 248

pìedzīvelnieks, = piedzīvuotājs: viņš suoļuoja caur saimes istabu uz savu piedzīvelnieka galu A. v. J. 1897, S. 519.

Avots: ME III, 248

plĩvenêt Bauske, (mit ì ² ) Warkl., s. plīvinât. .

Avots: ME III, 350

plīveris "?": es jūsu priekšā tīrais plīveris, ubags Latv.

Avots: ME III, 350

‡ pusdzīve, der halbe Haushalt (?): es savam bāliņam pusdzīvītes turē̦tāja (Var.: liela darba darītāja) BW. 9718.

Avots: EH II, 331

I rĩve, od. (in Amboten, Neuhausen, Kalleten) rīva, die Reibe. Nebst estn. rīw aus mnd. rive.

Avots: ME III, 541

II rīve, auch rīva, ein erhöhter Streifen Ar.: kapeiku gabals ar tādām savādām rīvām gar malu Saul. I, 99. viņš bij izkalis cigāru spici ar visādiem ruobiņiem un rīvītēm Krišs Laksts 20. rîva, eine linienartig eingedrückte Vertiefung auf einer glatten Fläche" Vank. Zu rieva?

Avots: ME III, 541

rīvelêt Warkh. "mit einem stumpfen Werkzeug reiben". Wohl zu rĩvêt I.

Avots: ME III, 541

‡ sadrĩvelêt Lems. "sakratīt, sakustināt": tavu negantu bē̦rnu! visas lietas sadrīvelē!

Avots: EH XVI, 404

sadzîve,

1): dažam gan valuoda ir skadra, bet sadzīvē labs cilvē̦ks AP.; ‡

3) "satikšana" Fest. n. FBR. XVII, 87.

Avots: EH XVI, 407

sadzîve,

1) das Zusammenleben:
ar viņas (=tautas) vē̦sturi un tagadējuo sadzīves kārtību RKr. X, 4. iepazīties ... ar ... laucinieku sadzīvi Kaudz. M. 295;

2) das eheliche Zusammenleben, der Beischlaf
U.

Avots: ME III, 622

sa-īverêtiês, sich ereifern: saimnieks... ieduod kungam... sitienu... visi par tādu darbu saīverējas RKr. XVI, 249; sich verzanken Frauenb.

Avots: ME II, 638

‡ saķīve, Zerwürfnis, Streit Diet.

Avots: EH XVI, 422

sīve, s. sīvs II.

Avots: ME III, 855

sĩvene, ‡

2) eine, die sīva (zu sĩvs I

2) ist: ja [vīramāte būs] kaut kāda sīvenīte Suitu k. No 77.

Avots: EH II, 493

sĩvene Karls., sīvene Mag. IV, 2, 44, Plur. sīvenes U., RKr. II, 75, Wasserpfeffer, scharfer Knöterich (polygonum hydropiper L.). Zu sīvs I.

Avots: ME III, 85

sīvenis, der Nordwind Ar.

Avots: ME III, 856

šĩveris Drosth., Renzen, (mit i ² ) Bers., Erlaa, Fehteln, Kokn., Lös., N. - Schwanb., Saikava, die Ofenklappe, der Schieber Spr.: uogļu tvans iziet pa šīvera caurumu Apsk. v. J. 1903, S. 670. Nebst estn. sīwer aus dem Germanischen.

Avots: ME IV, 20

šķīve St., U., Bielenstein Holzb. 283, = šķĩ vis.

Avots: ME IV, 50

šķīvele: "iegriezums svārkiem mugurā" (mit "î" ) Laud.

Avots: EH II, 639

šķīvele, die vordere Öffnung der Hosen Saikava. Aus *šķīdvele (vgl. šķieva)?

Avots: ME IV, 50

šķīvelis (unter šķĩvis): acis kâ šķīveļi Pas. VIII, 61 (aus NB.).

Avots: EH II, 639

šķīvenis Vīt., = šķīvbuomis.

Avots: ME IV, 50

‡ II šķìvenis ² "?": apsagâze š. ustabas vidā; sargies, šķīven, trūks tavas stīpeņ[a]s BW. p. 16372.

Avots: EH II, 639

‡ šķĩve̦ns AP., = šķīvenis I.

Avots: EH II, 639

skrĩve,

1): ze̦lta skrīves skrīvē̦damas BWp. 26, 5.

Avots: EH II, 511

skrīve,

1) das Schreiben
U.;

2) die Anschreibung, Umschreibung, Seelenrevision
U.

Avots: ME III, 896

skrĩvelis (unter skrĩveris): auch Allendort, Wainsel; kundziņa skrīvelim BW. 11334.

Avots: EH II, 511

skrĩverìs: tâ vērās sveši ļaud[i]s, kâ s. grāmatā BW. 25204 var.

Avots: EH II, 511

skrĩveris, skrìveris ² Prl., Lös., skrīveris U., skrĩvelis Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Salis Wolm., skrīvelis U., f. skrĩverene Dond. n. FBR. V, 132, skrīverīša Kaud . Jaunie mērn. laiki I, 108; IV, 130, = rakstvedis, der Schreiber, die -in. Nebst estn. krīwel aus mnd. schriver.

Avots: ME III, 896

‡ skrīveriski, Adv., gleich Schreibern (od. kā skrīverieši?): ruokas savicinājuši ... mēģināja labi s. izlaist kādu teikumu Jauns. Raksti IV, 18.

Avots: EH II, 511

spīve "?": iz acu dziļumiem tam pazib kâ sāpju spīve Duomas III, 326.

Avots: ME III, 1005

‡ II spìve ² Grawendahl "spiede" (??).

Avots: EH II, 554

stìvenis ² Gr. - Buschh., stīvens Spr., ein unbeholfener, ungelenker Mensch Spr., ein steifer, kränklicher, auch: ein träger Mensch Gr. - Buschh.: nuo Jāņa ne˙kuds strādnieks neiznāk, - iet kâ stīvenis Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 1076

stīve̦ns: stìvans ² (ein wenig steif) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH II, 582

stīve̦ns,

1) steif, drall:
stive̦na ² pātaga Vīt. 60;

2) steif, zäh, hart:
dubļi nav vairs tik šķīsti, bet tādi stīve̦ni, palikuši stīve̦nāki aiz saltuma Fest.;

3) gleichmässig, ununterbrochen:
stìve̦ns ² vējš Vīt. stīve̦na pūsma ne̦s dūmus uz vienu pusi RA.

Avots: ME IV, 1076

I stīveris, ein fauler, träger Kerl Lems. n. U.

Avots: ME IV, 1076

II stīveris, ein Übersetzerboot Mag. XX, 3, 224, Riga n. U. Auf engl. steamer "Dampfschiff" beruhend?

Avots: ME IV, 1076

svīverêt, -ẽju, heben, tritzen: ar tām (= tauvēm) svīverējuot lielās mucas uz augšu A. v. J. 1896, S. 804.

Avots: ME III, 1165

uzdzîve,* die Belustigung, das Schlemmen, Prassen: iesākās uzdzīve ar dziesmām, ujināšanu un līksmu auruošanu Veselis Daugava 1, 432. Ludis šuovakar duomāja par uzdzīvi MWM. VIII, 650.

Avots: ME IV, 329

vìvele ² Golg., Heidenfeld, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., eine Schwiele U.; "maza grumba" Meiran: ja zirgam uzcē̦rt ar pātagu, tad ruodas ādā vīvele Meiran. S. die Notiz zu vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

II vĩvele: kad aitām uznāk v. Lttic. 458.

Avots: EH II, 794

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

vīveliņa; Beiname der Biene im VL.: ei, bitīte vīveliņa! BW. 30249.

Avots: ME IV, 649

I vīveļuôt "? ": kâ bitīte vīveļuoja (Var.: vīvināja) ap savām plūcējąm BW. 28507.

Avots: ME IV, 649

II viveļuôt ² Kreuzb., Saikava, Sessw. "= vīvaļuot

III".

Avots: ME IV, 649

‡ vĩveļzâlīte Ramkau, parnassia palustris.

Avots: EH II, 794

zīves U., = dzijas.

Avots: ME IV, 737

‡ žīvestiņa Lubn. "eine flinke, gewandte Kuh".

Avots: EH II, 819

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ àizdzirkstît, = ‡ àizdzirkstelêt: lokomotīve aizdzirkstīja gaŗām.

Avots: EH I, 22

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52

‡ àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67

‡ aļuôkne ² , aļuôknis ² Frauenb. "laba, jautra izdzīve".

Avots: EH I, 69

‡ apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79

apcerîgs: beschaulich: apcerīga dzīve R. Kroder.

Avots: EH I, 75

‡ apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

ãrdêt, -ẽju, tr., härten: dzelzi. Übertr., stählen: temperaments rūdīts un ārdē̦ts dzīves grūtumuos Vēr. I, 1434. [Wohl aus mnd. harden entlehnt, obgleich dieses in der Bed. "härten" nicht belegt zu sein scheint.]

Avots: ME I, 241

ârišķĩba, die Äusserlichkeit: galma dzīve izvirta ārišķībā Konv. ² 953.

Avots: ME I, 242

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.

Avots: ME I, 169

‡ atmēgtiês,

1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);

2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è ² );

3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies ² .

Avots: EH I, 155, 156

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196

atsevišķs, Adv. atsevišķi, atseviski Etn. IV, 60, abgesondert: atsevišķa dzīve; dzīvuot atsevišķi nuo citiem mežā LP. III, 69.

Avots: ME I, 189

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

‡ atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.

Avots: ME I, 197

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205

ausma, die hellwerdende Dämmerung, Morgendämmerung: man zirgi jūt šausmas nuo rīta ausmas, meine Pferde schaudern, der Morgen dämmert auf Rain. dažu nakti tā jau gājām, tvīkdami pēc rīta ausmas Vēr. I, 1513; nuojaust dzīves attīstības ausmu Vēr. II, 999. Zu àust.

Avots: ME I, 227

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

‡ bārine Pas. VII. 402, (mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine, = bāre: bārinīte bij[u] augdama, ne bārine dzīvādama BW.4858. bārinei dievs dzīves nedeve 33612.

Avots: EH I, 209

bauda, der Genuss: tai priekšpusdienas miegs bij visu saldā bauda MWM. VIII, 86. nuoguruši nuo sājas baudas Vēr. I, 663. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis JR. V, 102. baudu kāre, Genussucht. St. gibt als seine Neubildung an (zu baudīt).

Avots: ME I, 266

bezbē̦du dzīve, ein sorgenfreies Leben

Avots: ME I, 282

‡ bezjē̦gas (gen. s.), sinnlos: b. dzīve.

Avots: EH I, 214

bezpriêku dzīve, freudloses Leben.

Avots: ME I, 285

bezrũpîgs, sorgenfrei, sorglos: kā bē̦rns laizdamies bezrūpīgā miegā A. XX, 241; bezrūpīga dzīve.

Avots: ME I, 285

bezrũpju dzīve, ein sorgenloses Leben; bezrūpju pasaule, die sorglose Welt MWM. V, 355.

Avots: ME I, 285

bezvẽ̦tru,- sturmlos, sturmfrei: vai visa dzīve nebūtu kā bezvē̦tru tuksnesis * R. A.

Avots: ME I, 287

bìedre: dzīves biedre(ne), die Lebensgefährtin, Gattin.

Avots: EH I, 224

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316

‡ bļuodelis, verechll. Deminutivform zu ‡ bļuõds: acis kā šķīveļi ... kâ bļuodeļi Pas. VIII, 61 (aus NB.).

Avots: EH I, 234

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma ² Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burzmā A. XI, 268.

Avots: ME I, 356

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

dabisks, natürlich, naturgemäss: dabiska dzīve, vaina.

Avots: ME I, 428

damâcît, nachträglich, bis zum vollständigen Erlernen lehren, unterweisen : juo vēl vajag d.: pats labi nepruot apieties ar arklu Kaltenbr. Refl. -tiês, = ‡ damanît(iês) Kaltenbr.: ar laiku damācīsies un būs par skrīveri.

Avots: EH I, 305

dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 ^1.]

Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl

Avots: ME I, 449

daž˙nedažâdi, sehr verschieden: viņš nuodevies daž˙nedažādiem māņiem. Mit defin. Endung: daž˙nedažādajuos dzīves apstākļuos JR. V, 84.

Avots: ME I, 446

de̦re̦ns: dzīvei de̦re̦nas Janš. Mežv. ļ. II, 8 (ähnlich 131).

Avots: EH I, 316

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dīks [dìks ² Nerft, Wessen, Kr., dîks ² Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks ² und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

I drazga "?": dzīves drazga Stari II, 284.

Avots: ME I, 493

I drĩvêt, -ēju, kalfatern: šķirbu ar pakulām vai sūnām drīvēt. kâ tad mani ve̦cu veda, pakulām drīvē̦dami BW. 17477. Refl. -tiês, mit dem Schiffe treiben L. [Nebst estn. trīwima "kalfatern"] anscheinend aus mnd. drīven "treiben"; [vgl. cieti nuodzīt "kalfatern" bei Bielenstein Holzb. 631 ^1].

Avots: ME I, 501

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III ^4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505

‡ dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338

dur,amais, ein Werkzeug zum Stechen, Stossen: vīveļu dur,amais Zeif. III, 2, 288.

Avots: ME I, 521

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

‡ I džìrgt ² Zvirgzdine, -gstu -gu, siechen, quienen, trostlos dahinleben: kam nav laba dzīve, džirgst vien. jau uotru gadu džirgst timā paš slimībā. džirgst vien luopeņi, - te pliks. nav kā paēst. Aus atžirgt abstrahiert?

Avots: EH I, 366

dzîvât: auch (mit î ² ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,

1): auch (mit î ² ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;

2): auch (mit î ² ) Orellen (hier neben dzîvuôt ² ), Siuxt. Refl: -tiês,

1): auch - Mahlup, (mit î ² ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês ² ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡

2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.

Avots: EH I, 362

[dzīvi od. dzīves L. "Lebensart": cituos dzīvuos iet, eine andere Lebensart anfangen. kuŗuos dzīvuos ir tas nu gājis, wo ist er jetzt wohnhaft L. Sonst unbekannt.]

Avots: ME I, 559

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560

dzīvs, -s, s. dzīve I.

Avots: ME I, 560

edz, für redz, Ausrufepartikel, siehe! edz kur [eckur Warkh.] meita kâ liepiņa BW. 5400. In der Verbindung edz še! sieh her: tuo rēķinu ve̦d edz še škrīveŗa kungs Niedra A. VII, 98.

Avots: ME I, 565

ẽ̦rts [Salis, Jürg., Nigr., Gr. - Sessau, Dunika, ḕ̦rts PS., Drsth., Trik., ê̦rts ² Selg., Wandsen],

1) bequem, geräumig:
ē̦rta istaba Kokn. ē̦rtas ielas A. XI, 693. ē̦rta dzīve LP. VI, 42;

2) gewandt, fliessend:
ē̦rta valuodiņa BW. 77. [Zu ẽ`rts, li. er̃tas "weit, geräumig".]

Avots: ME I, 576, 577

II ẽze [Bauske], das Geleise, die Spur Trik.: kad taisa ceļu, ēzes jāpielīdzina Grünw. nuo dzīves ēzēm izme̦stais Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 578

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gàismuôt, tr., hell machen, erleuchten, aufklären (gew. apgaismuot): tautu, prātu, garu K. Müller, Dünsb., Pump. nāc gaismuot un apgaismuot manu tumšuo prātiņu! Dünsb. dzīves prieks viņu gaismuo un silda Stari II, 53. lampiņa vāji gaismuo mūsu istabu Druva I, 202. Refl. - tiês, sich aufklären, hell werden: tumsība gaismuoties sāk Dünsb.

Avots: ME I, 586, 587, 588, 589, 590, 591, 592, 593, 594, 595, 596, 597

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

gļē̦vulîgs, schlaff, weichlich, enegrielos: padevās le̦pnai, laiskai, gļē̦vulīgai dzīvei Pav. gļē̦velīgas acis, trübe, matte Augen Golg.

Avots: ME I, 632

gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),

1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;

2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]

Avots: ME I, 626

glìzda Drsth., [glĩzda Nigr.], glìzds ² Lis., Druw., Bers., Lös., Sessw., [glîzds ² Tr.], Ton, blauer Lehm, Mergel: Bē̦rzuonē glīzda zeme BW. 9763. [Zu glīve (s. dies), глей, глина, mnd. klei "Hehm" u. a., vgl. Pauli KZ. XVIII, 23 f. und Leskien Nom. 586.]

Avots: ME I, 628

II glīze, der Schlamm auf Flüssen U. Zu glīve, li. gližùs "слизистый" usw., [s. Persson Beitr. 465].

Avots: ME I, 628

glumîgs, glatt: nepielipt šai glumīgai dzīvei U. b. 61, 33.

Avots: ME I, 630

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît ² Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636

grãmatniẽks Konv. ² 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

grũtinât, tr.,

1) schwer machen, beschweren, belästigen:
savu sirdi grūtināja BW. 23307. dzīves vakars ar tuo grūtināts Aps.; [

2) schwängern
L.,St.].

Avots: ME I, 669

gruža Spr., gew. der Pl. gružas, Schutt, Geröll: astuoņpadsmit gadus bij bijusi aprakta zem sadzīves gružām Blaum. S. gruzis 1.

Avots: ME I, 667

îdzîgs,

1) verdriesslich, mürrisch:
viņš staigāja īdzīgs pa istabu MWM. VII, 801. es īdzīga un slima Rainis. viņa iesaucās īdzīgi MWM. VII, 808;

2) widerwärtig, ekelhaft:
viņam izlikās dzīve īdzīga Seibolt.

Avots: ME I, 834

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

ìecìenît, ‡

2) sich angewöhnen
(?): dzīves dabiskā iekārta un iecienīta tiņgība Mežv. ļ. II, 386.

Kļūdu labojums:
Mežv. Jālabo par (zu versetzen in ) Janš. Mežv.

Avots: EH I, 507

[ìecildît maizi Wandsen, = ieraudzēt m. Refl. - tiês, MSil., sich selbst erhebend in etwas Höheres eindringen: iecildīties citā kādā, augstākā sadzīves pakāpē.]

Avots: ME II, 6

ìegalˆvuôt,

1) einreden:
mēģināju sev iegalvuot, ka... Baltp. r. I, 155;

2) bürgend empfehlen:
viņš mani iegalvuoja pie skrīveŗa par palīgu Grob.

Avots: ME II, 15

iegãtnĩba,

1) die Möglichkeit, ein
iegãtnis zu werden: braucuot tur, kur bagātas meitas vai iegātnības A. XVII, 21;

[2) die Lage od. Wirtschaft eines
iegātnis: slikta dzīve iegātnībā (= iegātnim) Ronneb.].

Avots: ME II, 16

ìegruozît,

1) mehrfach hinei -, eindrehen, - kehren;

2) zurecht richten, einrichten:
viss tika tâ iegruozīts, kâ viņš tuo gribēja A. XX, 895. kaut vēl reiz spē̦tu nuo jauna iegruozīt dzīves ceļu, tad tuo gan citādi iegruozītu Kundziņ Kronv. 177. vajaguot iegruozīt... plašu etnogrāfiskuo materiālu krāšanu Etn. IV, 141;

3) ruoku iegruozīt, den ausgerenkten Arm wieder einrichten, einrenken
U.;

4) māju iegruozīt U., den GRund zum Hause legen:
iegruozīt namu uz nuode̦gušiem pamatiem Kaudz. M. Refl. - tiês, sich einrichten: bija tâ jāiegruozās, ka... varē̦tu palikt istabā Alm. vai taču nebūtu iespējams tâ darbiem iegruozīties Poruk.

Avots: ME II, 19

iekā`rta, die EInrichtung: ārēja iekārta Stari II, 966. uzturēt mūžu pārdzīvuojušas iekārtas MWM. v. J. 1908, S. 1. ve̦cā dzīves iekārta tiks nuoārdīta Jans.

Avots: ME II, 27

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39

ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.

Avots: ME II, 43

ierẽdnis ,* der Beamte: skrīveri var skaitīt par muižas ierēdni Aps. I, 434.

Avots: ME II, 57

ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.

Avots: ME II, 59, 60

ìeskram̃bât, tr., einkratzen, einschrammen, streifen: ādu, ruoku. dzīve nav ieskrambājusi sejā rūpju grumbas R. Sk. II, 17. Refl. - tiês, sich einkratzen. Subst. ìeskram̃bãjums, die eingekratzte Wunde, Schramme.

Avots: ME II, 66

ìevērĩba, die Aufmerksamkeit: mūsu laikuos piegriež sevišķu ievērību sadzīves jautājumiem. viņš ieguvis od. izpelnījies vispārēju ievērību.

Avots: ME II, 88

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t ² Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

ĩstenĩba,

1) die Echtkeit:
ze̦lta īstenība;

2) die Wirklichkeit:
dzīves īstenība Rol. īstenībā tie nebija akmeņi, bet apburti cilvē̦ki LP. VI, 418.

Avots: ME I, 837

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713

izbèigt, ‡

3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡

4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.

Avots: EH I, 434

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.; ‡

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

izklìvêtiês, Lub., sich ausputzen, sich aufdonnern: viņa le̦pni izklīvējusies Dünsb. tie ļāvās nuo tādas izklīverēšanās knīpas apmulsināties Alm.

Avots: ME I, 753

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izkver̂nêt, lange warten, durchwachen: iesākās dzīve ar darba pilnām dienām un nuomuodā izkve̦rnē̦tām naktīm Wid. Refl. - tiês, sich vergeblich wornach sehen, vergeblich harren: izkvernējuos, izkvernējuos, tik ir ne+kas man netika Smilt., Naud.

Avots: ME I, 758

izlaîdîgs, ausgelassen, ungezogen, exzentrisch, prassend: izlaidīgi ar acīm raudzīties A. XII, 893. pārvērst sajūsminājumu izlaidīgā laimības gavilēšanā A. XII, 263. saimnieku izlaidīga dzīve Tēv.

Avots: ME I, 761

izplânêt, intr., dünn (plāns) werden: de̦guns pa vasaras laiku bij izplā nējis, tâ ka varēja cauri redzēt Kaudz. M. dzīve it kâ se̦kumā izplānē un nemanuot izgaruo Vēr. II, 889. un pamazām izplānē miglu bari B. Vēstn.

Avots: ME I, 782

izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izraût, ‡

5) mündlich namhaft machen
Aahof, Kalz., Lis., Meselau, Saikava: skrīvelis izrāva visus, kam šuoruden jāiet pie luozēm. nuo galvas nevaru visu i. Refl. -tiês, ‡

3) sich
(dat.) ausreissen: i. dārzā kādu burkānu Kaltenbr.; ‡

4) = izģḕrbtiês 1 Frauenb.: kre̦klā iz˙rāvušies; ‡

5) sich zur Genüge amüsieren:
i. ar meitām pēc patikas Janš. Bandavā II, 96 (ähnlich Dzimtene I ² , 313).

Avots: EH I, 476

izšķaidît, tr.,

1) auseinandersprengen, zerschmettern, in Stück schlagen:
raganas tas tūlīt izšķaida uz visām pusēm LP. I, 81. riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt Baltp.;

2) verschwenden, vergeuden, vertun:
mantu, naudu.

Avots: ME I, 810

izteĩka ,* gew. iztèiksme *,

1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;

2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;

3) der Modus, die Aussageweise:

a) īstenības,

b) pavē̦lamā od. pavēles,

c) vajadzības,

d) atstāstāmā izteiksme,

a) der Indikativ,

b) Imperativ,

c) Debitiv,

d) der Konjunktiv od. modus relativus.

Avots: ME I, 816

‡ izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493

izvirtîgs ,* entartet, degeneriert, verkommen: izvirtīga dzīve MWM. VII, 326.

Avots: ME I, 830

izžirbt, intr., aus der Haut fahren wollen: pie tam viņa vai izžirga aiz dzīves prieka A. XII, 488.

Avots: ME I, 833

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

jukls, auch jūkls,

1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;

2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.

Avots: ME II, 116

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

kalˆngaliẽtis, der Bergbewohner: kalngaliešu bāleliņi, vediet mani atpakaļ; nu jau man apniikuse lejsgaliešu laba dzīve BW. 26308, 1.

Avots: ME II, 142

I kãmêt, - ẽju, intr.,

1) hungern:
zirgam bija jākāmē pie kruoga MWM. VII, 882;

2) schmachten nach etw. -
mit d. Gen.: kāmēja brīvākas dzīves A. XII, 46. Refl. - tiês, etw. zu essen wünschen, Appetit wornach haben. [Zu ai. kāma-ḥ "Begehren, Verlangen".]

Avots: ME II, 191

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

kãrumniẽks (fem. kãrumniẽce), der Lüsterne, Lüstlinge: viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102. lapsa liela kārumniece JK. II, 139.

Avots: ME II, 202

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171

kàzas, Pl. t., ganz ungew. der Sing. BW. 19469, 2; BW. piel. 794, 3, Demin. verächtl. kâželes ² in Ahs., die Hochzeit: brašas, jautras, priecīgas, vare̦nas kāzas, herrliche, fröliche Hochzeit; divējas kāzas, die Doppelhochzeit; kāzās aicjināt, ielūgt, lūgt, zur H. einladen; kāzas od. kāzu guodības darināt, rīkuot, taisīt, ein Hochzeitsfest vorbereiten; kāzas izjaukt, eine Heirat, Hochzeit hintertreiben LP. III, 42. Sprw.: akmens veļas uz kāzām, kâ lai ne cilvē̦ks. tur būs dzīve kâ pa kāzām, da wird ein Leben in Herrlichkeit und Freuden sein LP. VI, 44; so auch dzīvuot kâ pa kāzām od. scherzhaft: kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44. nu tad paēdu kâ pa nabaga vīra kāzām II, 45. istabas kāzas, die Hausweihe U. [Nebst li. kozos [bei Daukant)] aus liv. kåˉzgønd "Hochzeit"; [s. Thomsen Beröringer 257. Vielleicht ist kāza "Gatte" im Le. gebildet) abstrahiert].

Avots: ME II, 206

ķivere, n. U. auch ķīveris,

1) Soldatenhelm;

2) der Kopf:
bet es tad tev iekŗautu par ķiveri Purap.;

3) der Rausch, Strich:
ķīveri ietaisīt, sich einen Rausch anlegen. bij jau paguvuši jaunu ķiveri ietaisīt Purap. viņam laba ķivere galvā od. viņš ķiverē, er hat einen gehörigen Rausch. [Zunächst nebst estn. kīwer aus nd. kyuer (bei Russow, s. P. Schmidt RKr. XV, 47) oder aber aus altr. киверь "военный головной убор."]

Avots: ME II, 387

ķĩvis, s. ķīve und ķīvenis.

Avots: ME II, 390

ķiza: vienam ķe̦za, uotram ķ. Janš. Līgava II, 306. viņai dzīve ir ķ. 313.

Avots: EH I, 705

klaîda (li. klaidà, acc. klaĩdą "der Irrtum", kláida "блудяга, шатун"),

1) die Irre, [der Irrtum, Fehler]:
jūk dzīve klaidā Rainis. [tas ir liels... sarežģīts darbs, uz bez klaidām tuo veikt gan˙drīz nav iespējams Latgalītis No 1.] klaidu klaidām, durcheinander, verwirrt: vējš iznē̦sāja lapas klaidu klaidām pa rugāju;

2) klaida, der Herumtreiber:
putnu suns palicis klaida Dond. tas sadevies ar nerīšu un klaidu Adam.

Avots: ME II, 208

[klaids, unstät: klaida dzīve Bers.]

Avots: ME II, 208

klapataîns, mühevoll, voller Plackerei: klapataina dzīve Blaum.

Avots: ME II, 214

klâtesuošs, anwesend: viens nuo klāte̦suošiem ņēmās nelaiķa dzīves gājumu atstāstīt LP. VII, 410. So verbindet sich nicht selten klât mit einem Part., aber auch mit dem Infinitiv und den Nomina agentia auf - ẽjs, - tãjs: lūdzas mūsu bāleliņus, lai iet nakti klātgulēt BW. 526. vai gribi, māsiņa, klātgulē̦tāju RKr. XVI, 201.

Avots: ME II, 219

kļũda, [kļûda ² Līn., Nurmhusen],

1) ein Unfall, Hinderniss:
ja tik viņam kāda kļūda nenuotiek Lautb. lai dzīves ceļā ne˙kādas kļūdas negadītuos BW. III, 1, 76;

2) der Fehler, das Versehen, der Irrtum:
rakstā daudz valuodas kļūdu. Nebst li. kliaudà "Fehler" zu kļūt (s. dies).

Avots: ME II, 240

knaps, knapp, enge, dürftig, wenig, eingeschränkt, nahrlos: knapi laiki, nahrlose Zeiten. knapa dzīve, wenig Nahrung. Subst. knapums (li. knapùmas),

1) der geringe Vorrat, der Mangel, die Bedürftigkeit;

2) die Enge. Nebst li. knapùs
und estn. nap aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 242

knīslîgs "?": sīka, maza jūtiņa, knīvelīte (Var.: maza meitenīte) BW. 12060, 2 var. [Umbildung von knĩpele unter dem Einfluss von knēvelis?]

Avots: ME II, 248

kùopẽjs, f. -ẽja,

1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;

[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.

Avots: ME II, 345

‡ kuõpgãjiens, ein gemeinsamer Gang: pirmais k. viņu jaunās dzīves ... ceļā Janš. Bandavā II, 172.

Avots: EH I, 687

I kriẽns, kriena (li. kriena "Milchhaut"),

1) ein dünnes Häutchen auf Speisen
Nigr. vai tu ēdienam krienus nuoņemi? Wain. kriena - garuoza uz kaut kāda šķidruma virsus: kriena krējuma uz piena, tauku uz ūdeņa, kriena uz siltas putras Grob. n. Etn. IV, 98;

2) fig., die Kreme, das Beste, Schonste von etw.:
mēs sadzīves kreims un kriens RA. Zu krìet.

Avots: ME II, 284

kristîgs, christlich: kristīga dzīve, tikumība, kristīgs cilvē̦ks, ein Christ.

Avots: ME II, 281

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663