Paplašinātā meklēšana

àizslèmptiês ^2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

àizsvem̂ptiês ^2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58

‡ aprāptiês Wolm. u. a., herumkriechen (perfektiv): a. galdam apkārt oder ap galdu.

Avots: EH I, 108

‡ apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121

‡ aptiẽktiês Dunika, Kal., heimlich herumgehen (-schleichen) um: a. (medības) ap meža stūri.

Avots: EH I, 122

aptìesât,

1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;

2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.

Avots: ME I, 131

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121

aptikt, intr., um etw. herumgelangen: mežam apkārt.

Avots: ME I, 131

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

‡ aptimst, = aptùmst: acis man aptimsa Schwanb. aptimsa, un bija jābeidz darbs Saikava.

Avots: EH I, 122

‡ aptina Wid. "обвертка" (Umwickelung?); ein Lappen zum Umwickeln N.-Peb.

Avots: EH I, 122

‡ aptiņât, mehrfach umwinden (umwickeln) C.: zirnekļi aptiņājuši saviem tīkliem visus kuokus.

Avots: EH I, 122

‡ aptipât, herumtrippeln um C. u. a.: bē̦rns aptipāja ap galdu.

Avots: EH I, 122

aptirãm [zu tirât] runāt, mit Umschweif reden C.

Avots: ME I, 131

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

apvḕrptiês [li. apver̃pti], das Spinnen beenden.

Avots: ME I, 135

atsaptiês: " = attaptiês" Ruhenfal: nu viņš atsapās tuo pateikt.

Avots: EH I, 163

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atskâptiês (unter atskâpinât): auch Golg.

Avots: EH I, 166

atslemptiês, herschlendern.

Avots: ME I, 193

attipt(iês), -stu(ôs), -u(ôs), sich (auf etwas) besinnen: kas viņu tā var attipt? Scheden, [Bers. - Wohl eine Kontamination der gleichbedeutenden attapties und attikties].

Avots: ME I, 205

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

cērpties [?], cē̦rpuoties, sich in die Haare fahren Erlaa n. U.; [in der Ugegend Wolmars und in Salis sei cērpties mit cirpties gleichbed.].

Avots: ME I, 378

čùoptiês ² Auleja, eilig mehreres zugleich tun.

Avots: EH I, 300

[darāpties Drsth.,

1) hinzukriechen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinkriechen.]

Avots: ME I, 438

[datuptiês Drsth., sich niederhocken.]

Avots: ME I, 443

ìecìeptiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìerāptiês, hinein -, hereinkriechen, sich hineinschleppen: ierāpjuos ratuos Vēr. I, 1389.

Avots: ME II, 57

ìeslieptiês, sich einschleichen: miseklis iesliepies Dr.

Avots: ME II, 67

ìesvèlptiês, s. ìesvìlptiês.

Avots: ME II, 75

ìesvìlptiês, ìevèlptiês, ìešvilptiês,

1) einen pfeifenden Laut, einen Pfiff von sich geben:
gans, vējš iesvilpās;

2) sich einen Rausch anglegen.

Avots: ME II, 75

ìetieptiês, sich etw. in den Kopf setzen, eigensinnig werden: tas bija liels tiepums; ja tas kuo ietiepās, tad tuo vajadzēja izdarīt JK. V, 50.

Avots: ME II, 82

‡ izluptiês Rutzau "izdauzītiês": nu dabūji gan labi i.

Avots: EH I, 464

izràptiês, herauskriechen, sich heraushelfen: vēzis izrāpās nuo bļuodas. žigli viņi izrāpjas nuo stellēm Purap. zemniekam grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga A. XX, 780.

Avots: ME I, 790

izslèptiês (li. išsislė˜pti): i. nuo mācītāja Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 2.

Avots: EH I, 480

izslèptiês, sich verbergen, entgehen: Ķencis nuomanīja, ka izslēpties tik˙pat nevarēs Kaudz. M. citi vārdiņi izslē̦pušies salasītāju ruokām Kronw.

Avots: ME I, 800

‡ izsvemptiês, mühevoll, schwerfällig aussteigen, sich heraushelfen Frauenb., Ihlen: saimniece izsvem̂pās ² nuo ragavām Blieden, Gramsden. sivē̦ns izsvem̂pjas ² nuo grāvja Schibbenhof.

Avots: EH I, 484

iztìeptiês, [li. išsitem̃pti], harnäckig eine Zeitlang worauf bestehen, eigensinnig sein: vai tu nu nebūsi iztiepies diezgan?

Avots: ME I, 819

izvem̂ptiês ² , auch izvem̃stiês, schwerfällig herauskriechen: ve̦ctē̦vs nevar lē̦ti izvempties nuo rāceņu bedres Ahs.

Avots: ME I, 827

[kliêptiês ² (seltener: kliebties), - pjuos, - puos" atgadīties, nuotikties": kâ tev ir kliepties? Dunika.]

Avots: ME II, 232

knieptiês: auch Gaigalava, (mit ìe ² ) Nautrēni.

Avots: EH I, 632

[knieptiês, - pjuôs, - puôs, die Ohren (nach hinten) anschmiegen (von Pferden): zirgs kniepjas Wessen. Wohl zu li. kneĩpties od. knìpti "гнуться".]

Avots: ME II, 249

‡ kņìeptiês ² Auleja, das Gesicht verziehen: nepatīk ēdienis - kņiepjas, neē̦d.

Avots: EH I, 636

‡ krāptiês (?) "ловиться, подыматься" Warkl.: k. uz kalna.

Avots: EH I, 645

liptin, wie lipin, anklebend, zur Verstärkung von lipt, kleben bleiben: litin (Var.: lipin) lipa liepu lapa pie manām villainēm BW. 10199.

Avots: ME II, 475

[nùocērptiês, die Schafschur beenden: vai tu jau nuocērpies? Santen.]

Avots: ME II, 768

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

‡ nùosluoptiês Heidenfeld "lange gehend ermüden (intr.)": e̦smu nu gan nuosluopies.

Avots: EH II, 88

nùosvelpt(iês), [einen pfeifenden Ton von sich geben: vējš vien gar ausīm nuosvelpa]; s. auch nùosvilpêt.

Avots: ME II, 864

[pacieptiês, ein wenig piepen: cāļi drusku paciepās un atkal apklusa.]

Avots: ME III, 13

‡ pačùoptiês ² Auleja, eine Weile sich beschäftigen (geringschätzig).

Avots: EH II, 125

parem̃ptiês: "pasvempties" (mit em̂ ² ) Hasenp.

Avots: EH XIII, 167

[parem̃ptiês "= pavirzīties": p. tālāk Bauske.]

Avots: ME III, 90

pãrràptiês: nespẽja ve̦lns smilšu kalnam p. Pas. VII, 374.

Avots: EH XIII, 209

pā`rràptiês, nach Hause kriechen.

Avots: ME III, 172

pãrràptiês, hinüberkriechen: kalnājam uotrā pusē.

Avots: ME III, 172

‡ pārsvemptiês, unbeholfen und schwerfällig hinübergehen: ve̦dāju māte ... pār istabu pārsvempās VL.

Avots: EH XIII, 213

‡ pãrtem̂ptiês ² Dunika, Rutzau, = pãrdzer̂tiês: tik gārds alus, ka var p.

Avots: EH XIII, 214

[pãrtuptiês, anderswo niederhocken: mednieks pārtupās nuo krūma aiz kuoka.]

Avots: ME III, 184

pãrupiẽtis, pãrupis, wer jenseit des Flusses wohnt.

Avots: ME III, 184

‡ pasvemptiês,

1) "pablandīties" M. 505;

2) sich ein wenig (nach oben) strecken
(mit em̂ ² ) Schnehpeln;

3) sich eine Weile ungewandt und saumselig bewegen
Hasenp., Matk. u. a.

Avots: EH XIII, 178

patìeptiês (unter patiẽlêtiês): sieva ne˙kā nedarīja nepatiepusies, ja vīrs lika kuo darīt Dunika.

Avots: EH XIII, 182

‡ paviẽptiês Dunika, = paviebtiês.

Avots: EH XIII, 191

pìerāptiês, pìerãpuôt Spr., pierãpuôtiês, herankriechen: viņš tikkuo dzīvs e̦suot pie ērgļu ligzdas pierāpies JR. V, 2.

Avots: ME III, 284

pìesvemptiês (verächtlich), sich mühsam aufrichten, erheben: pakritušais dzē̦rājs nevar piesvempties Libau; s. auch pìesvempêties 1.

Avots: ME III, 299

pìesvempêtiês,

1) sich vollständig besaufen
Ronneb., MSil., (mit em̂ ² ) Schibbenhof: tu, piesvempējies zemnieks! U. b. 131, 37; sich voll(fr)essen Ronneb. (auch piesvempties ), Golg.; in Bers. dafür pìesvèmptiês ² in Annenburg - piesvempties;

2) sich mühsam hinzuschleppen:
cūka tâ nuobaruojusies, ka tikkuo piesvem̂pējās ² pie siles Schibbenhof.

Avots: ME III, 299

pti! ptu! Interj. zur Bezeichnung des Abscheus, des Ekels: pti! jānuospļaujas... Seifert Chrest. III, 2, 291. ptu, ptu, ptu, ka tu iz˙putē̦tu! MWM. X, 102.

Avots: ME III, 401

pus˙septiņi, halbsieben (von der Uhr).

Avots: ME III, 434

rāptiês (li. ropties Dauk. Darbai 172): auch Lemb., Salisb., (mit à) Ermes, Smilt, Trik., (mit â ² ) AP., Dobl., Lieven-Bersen, Ramkau (unbek. in Schnehpeln, Stenden, Talsen, wo dafür līst ).

Avots: EH II, 361

‡ ŗâptiês ² Dunika, = rāptiês.

Avots: EH II, 394

rāpt(iês), s. rãpât.

Avots: ME III, 497

rem̃ptiês, -pjuôs, -puôs "rāpties": kur tu rempsies? Bauske. Bers.

Avots: ME III, 510

sagauptiês (mit bt?) "zusammenstürzen (intr.)" (??) Nötk.

Avots: ME III, 624

saplem̂pt(iês) ² Nigr., Dunika, saplèmst(iês) ² Warkl., = sadzer̂t(ies): saplempa od. saplemse daudz ūdens. labi saplempies.

Avots: ME II, 702

‡ sašieptiês Kurmene "saviebties".

Avots: EH XVI, 453

sastuoptiês (?) U. ("muss wohl sastapties heissen"), für sastaptiês, zusammenkommen.

Avots: ME III, 750

satieptiês, längere Zeit trotzen, sich versteifen: viņas tur labu brīsniņu satiepās LP. VII, 999. zirgs satiepies un negrib brist pāri upītei Dunika.

Avots: ME III, 764

septiņacis: auch Lubn. n. FBR. XVII, 128.

Avots: EH XVI, 478

septiņacis, die Sieben im Kartenspiel Dr.

Avots: ME III, 818

septiņâds: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140.

Avots: EH XVI, 478

septiņâds Brasche, septiņejâds MWM. VII, 126, siebenerlei.

Avots: ME III, 818

septiņbalsîgs,* siebenstimmig Brasche.

Avots: ME III, 818

septiņbirkavine nūja Pas. II, 180 (aus Ober-Bartau), ein Knüttel, der 7 Schlffpfund wiegt.

Avots: ME III, 818

septiņdesmit, siebzig.

Avots: ME III, 818

septiņdesmitais, der siebzigste.

Avots: ME III, 818

septiņguļa* comm., der Siebenschläfer: reiz bija gans, tāds ... septiņguļa Rainis.

Avots: ME III, 818

‡ septiņgulē̦tājs,* der Siebenschläfer (zool.) Zundu P. 1898, I, 61.

Avots: EH XVI, 478

septiņi Wolm., Deg. u. a., septīņi N.-Bartau, Kabillen, Kreuzb., Frauenb., septîņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40, septiņi ² Līn., Nigr., sieben; vīrs pārnāca septiņuos (kam um 7 Uhr nach Hause) CTR. I, 13; septiņi "7 Faden tiefes Wasser (in der Fischersprache)": septiņuos nuonākušiem zvejnieks taisījies mest LP. VI, 167. Zu li. septynì, al. saptá, arm. evťn, gr. ε'πτά, lat. septem, air. secht n-, got. sibun "sieben", apr. septmas "slebenter" u. a., s. Le. Gr. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 818, 819

septiņjûdžu zàbaki, Siebenmeilenstiefel.

Avots: ME III, 819

septiņkā`rt, Adv., siebenfach, siebenmal.

Avots: ME III, 819

septiņkā`rtîgs, septiņkā`rtẽjs, siebenfach, siebenmalig.

Avots: ME III, 819

septiņkrāsaîns, siebenfarbig: septiņkrāsaina saules vizma Asp.

Avots: ME III, 819

septiņniẽks, die Sieben im Kartenspiel Brasche.

Avots: ME III, 819

septiņpadsmit, septiņpadesmit Spr., siebzehn.

Avots: ME III, 819

septiņpadsmitais, der siebzehnte.

Avots: ME III, 819

septiņreĩz, Adv., siebenmal.

Avots: ME III, 819

septiņš, die Sieben im Kartenspiel Wid., Dr., Salls.

Avots: ME III, 819

‡ septiņsìmt(s), siebenhundert: septiņsimts sivēniņu BW. 29196, 2.

Avots: EH XVI, 478

septiņstarĩte, Siebenstern, Drei faltigkeitsblume (trientalis europaea L.) Konv. ¹ 230; Mežuos un ārēs II, 32.

Avots: ME III, 819

septiņvĩru (Karls.) od. septiņu vīru (RKr. II, 75) spē̦ks, phyteuma spicatum L.

Avots: ME III, 819

skāptiês: auch (mit â ² ) AP., Lems.; skāpies atpakaļ Pas. XIV, 47 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 504

skāptiês Drosth., rücklings zurücktreten Schwanb., Sunzel. Abstrahiert aus dem refiexiven at-s-kāpties.

Avots: ME III, 879

šļàptiês ² Gr. - Buschhof, = rāpties kuokā, šļāpēt.

Avots: ME IV, 69

‡ *sluopt(iês), zu erschliessen aus ‡ nùosluoptiês.

Avots: EH II, 530

star̂ptìrdzniecĩba,* der Zwischenhandel V., Konv. 1541.

Avots: ME III, 1047

*suptiês (bekannt nur supies und III p. prt. supâs), (taumelnd oder schwerfällig?) weggehen Bauske: supies (= ej) nu pruojām! Etwa (nebst li. sùpti "wiegen"?) zu sloven. svepati "wanken", ksl. svepiti se, "agitari" und (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 524) nd. swabbeln "wogen"?

Avots: ME III, 1124

‡ šùrptiês ² , -pjuôs, -puôs Auleja "izpūrt": jē̦la dzijs šurpjas, pakalājas (aužuot).

Avots: EH II, 658

švam̂ptiês, -pjuôs, -puôs, sich langsam vorwärtsbewegen Gr.-Sessau: švampās pa . . . durvīm ārā Alm. Balt. Vēstn. 1901. Dūmaļa, kur tu švampies! Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 114

švem̂ptiês ² N.-Bartau, = svempties I, sich schwerfällig setzen; sich langsam vorwärtsbewegen N.-Bergfried: viņš vairs nešvempās vis uz pirmā kalna A. Brig. Vizb. 83.

Avots: ME IV, 115

‡ tiptinât, eine Kausativform zu tipinât I (?): Jurka ... tiptināja zirgu sīkiem riksīšiem uz baznīcas pusi J. Niedre Ķeceris Latgalē 54.

Avots: EH II, 683

tūptiês (li. tũptis "sich niederkauern") U., = tuptiês.

Avots: ME IV, 282

uzràptiês: "1)" ME. IV, 372 zu streichen!

Avots: EH II, 732

uzràptiês, uzrãpuôt,

1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.

Avots: ME IV, 372, 373

uzsvem̂ptiês ² : u. uz ve̦zma Gr.-Würzau.

Avots: EH II, 735

uzsvem̂ptiês ² mühsam, ungelenk hinaufsteigen: palīdzējuši... tuklajām saimniecēm uzsvempties zirgiem mugurā Janš. Mežv. ļ. I, 279 (ähnlich II, 142).

Avots: ME IV, 387

uzšvemptiês, = uzsvemptiês: puisē̦ns uzšvempjas uz luoga Apsk. v. J. 1903, S. 464.

Avots: ME IV, 390

uztērptiês, sich auffüttern, aufmästen: saimnieks labi uztērpies.

Avots: ME IV, 392

vemptiês: "smagi, grūti rāpties" Ahs.: vem̂pies ² nu nuo gultas ārā!

Avots: EH II, 770

*vemptiês, zu erschliessen aus izvempties.

Avots: ME IV, 536

vḕrptin, zur Verstärkung von vḕrpt:vērptin vērpju . . . kuodeliņu BW. 7907 var.

Avots: ME IV, 565

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizrāpt Warkl., pti%C3%AAs">àizrāptiês Wid. u. a., hin-, wegkriechen.

Avots: EH I, 45

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50

‡ àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. pti%C3%AAs">àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

‡ al˜pt Dunika, Kal., Rutzau, al˜pstu, al˜pu, (ver)schmachten, an Atemnot leiden: slimnieks alpst nuost. Wohl aus li. al˜pti dass.

Avots: EH I, 68

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

‡ apkapinât, ein wenig dengeln (perfektiv): a. izkapti Laud., Nitau.

Avots: EH I, 90

‡ apkàpt (li. apkõpti "zusammenscharren"), (eine ganze Anzahl von Bienenstöcken) zeideln (perfektiv): visas bites nu ir apkāptas Kl.

Avots: EH I, 90

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

‡ āprāpuôt Spr., = ‡ pti%C3%AAs">aprāptiês.

Avots: EH I, 108

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

‡ apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114

apslâpt [li. apslópti], intr.,

1) verschmachten (vor Durst), ersticken:
tev sirdī apslāpa visdaiļie dīgļi Aps.;

2) zusammenfallen, weich werden (von Geschwürden).

Avots: ME I, 123

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123

‡ apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas kājas.

Avots: EH I, 117

‡ apsvìlpt (li. apšvil˜pti) suņus, Hunde durch Pfeifen sich beruhigen machen.

Avots: EH I, 119

‡ aptapt, = ptikt">aptikt: a. e̦ze̦ram apkārt Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 121

‡ aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121

I aptḕrpt, ‡

2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.

Avots: EH I, 121

‡ aptĩņât Bauske, = ‡ pti%C5%86%C3%A2t">aptiņât. Refl. -tiês Bauske, sich umwickeln, -hüllen: a. kâ čigāniete.

Avots: EH I, 122

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143

astiņ (i), tahm. und hochle. f. astuoņi, acht, im Anschluss an septiņi, deviņi.

Avots: ME I, 146

atcept (li. atkèpti), intr.,

1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;

2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.

Avots: ME I, 152

‡ atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137

‡ atelpt Golg. (mit èl ² ), Bers., Sessw., pti%C3%AAs">atelptiês Fossenberg, Golg., N.-Peb., (prs. -e̦lpstuôs) Warkl., Wessen, Atem schöpfen, sich erholen: te var gan atelpties laba gaisa Janš. Mežv. ļ. II, 527. tikai tagad varēja atelpties, juo labība bija nuokulta Saikava.

Avots: EH I, 141

atkapinât, tr.,

1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;

2) Widerhacken machen
LD.;

3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. ko`pnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]

Avots: ME I, 164

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atkumis (unter atkumu; part. praet. act.) "zurückgebogen": ar atkumušu izkapti nevar pļaut Warkl.

Avots: EH I, 151

atlipt (unter atlipinât; li. atlìpti), zusammengeklebt sich loslösen Dunika, Kal. u. a.: pielipinātais papīris atkal atlipis.

Avots: EH I, 154

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

‡ atplāt,

1) hämmernd (dengelnd) schärfen
Memelshof: a. izkapti;

2) = atcìrst 4: viņš man tâ atplàja ² , ka nezināju, kuo teikt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

atsìept ² zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191

atskâpinât (mit infigiertem Reflexiv pronomen) zirgus = atkâpinât: atskāpini zirgu atpakaļ Mar., Burtn. C. Refl. atskâptiês, [speziell vom Pferde gesagt; gesproch.: ack-] = atkâptiês PS.

Avots: ME I, 192

‡ atslempt Oknist, = pti%C3%AAs">atslemptiês.

Avots: EH I, 167

atspīļu izkapti siet, die Sense in spitzen Winkel binden; cf. uzkumā.

Avots: ME I, 195

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

‡ atstrĩķêt,

1) (Überschüssiges) abstreichen;

2) a. izkaptij zuobus Lemburg, Lieven-Bersen oder a. izkapti Smilten, eine Sense streichend stumpf machen.

Avots: EH I, 172

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

‡ atšvìlpt ² Oknist, (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Rutzau, = atsvilpt. Refl. -tiês Dunika (mit ilˆ ² ), = ‡ pti%C3%AAs">atsvìlptiês.

Avots: EH I, 175

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

attipt(iês), -stu(ôs), -u(ôs), sich (auf etwas) besinnen: kas viņu tā var attipt? Scheden, [Bers. - Wohl eine Kontamination der gleichbedeutenden attapties und attikties].

Avots: ME I, 205

‡ attupt BW. 17187, 4 var. = pti%C3%AAs">attuptiês.

Avots: EH I, 177

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

‡ biêzna ² Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

bitka,

1) das Mahlheur, Unglück:
es tevi labā bitkā iedzīšu Lubahn n. Etn. I, 59; tagad tu esi bitkā Adsel;

2) das Bet (beim Kartenspiel):
vakar iegriezām ārstam krietnu puļķi: mizierī septiņas bitkas Seibolt. Wohl das russ. убытокъ (A. X. 2, 536);

3) = birga, der Dunst [?].

Avots: ME I, 302

‡ brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.

Avots: EH I, 242

bruceklis,

1) Sensenstreichholz
Dond., Gold.: izkaptis asina brucekļiem;

2) fig., ein überflüssiger Mensch, ein fünftes Rad
Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 338

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

čaburs, ein dichter Strauch, die Babelung eines Baumes, der Ast: [kārklu čaburā iekāru izkaptis. eglīte ar 6 čaburiem; vgl. ķe̦buris dass. und čeburs.]

Avots: ME I, 400

[čãgāns, ein Reptil Drsth.; eine Schlange Peb., Schujen, Nötkenshof.]

Avots: ME I, 408

‡ čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

ce̦rbuks, ‡

3) "zebiekste" Nerft; ‡

4) Plur. ce̦rbuki "die einzelnen Stengel, die zu éinem Wurzelstock gehören"
Druw.: zē̦nam apcirptie mati aug kâ ce̦rbuki.

Avots: EH I, 266

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. ² 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

‡ čuôpîtiês ² Frauenb. "= rūpēties, pties">piekuopties, savākties": viņš čuopījās visu dienu pa klēti.

Avots: EH I, 300

čuopt (li. čiúopti "kampt"): auch Memelshof, Salis; čuõpti "pajemt" PlKur.

Avots: EH I, 300

čulpt, saugen; [vgl. li. čiùlpti dass.].

Avots: ME I, 419

‡ II čuša: tuos (lauciniekus)v... apskauzdami sauc par čušiņām ("?") vai ar par cušiņiem Mekons Septiņi okstoņi 32.

Avots: EH I, 297

čusnis: auch Siuxt (hier werden auch andere Reptilien so genannt).

Avots: EH I, 297

[II čuži, Würmer, Reptilien A. - Schwanb.]

Avots: ME I, 424

‡ dabar,

1) jetzt
Rutzau n. FBR. VIII, 139;

2) "?": d. (= vai I 1?) ar dievu esi runājusi, arīg ar mācītājiem kuopā gājusi ...? Janš. Dzimtene III ² , 258. d. ne˙maģ neduomāji mani še sastapties? IV, 161. Wenigstens in der Bed. 1 aus li. dabar.

Avots: EH I, 300

[dacept Drsth. (li. dakèpti),

1) tr., hinzubacken;

2) intr., backend ankleben.]

Avots: ME I, 429

dai! dai! Interj. der Freude, des Erstaunens: dai, dai, dai, dai, septiņi lindruoki BW. 7473.

Avots: ME I, 430

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

‡ dàļģenīca ² KatrE., = ‡ daļ˜ģene: pirktās izkaptis sauce par daļgenīcām.

Avots: EH I, 305

‡ daũg Rutzau n. PBR. VIII, 139, Kal., Kur. Nehrung, = daũdz: it ja d. - septiņi Janš. Dzimtene IV, 164. Aus li. daũg?

Avots: EH I, 310

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

‡ drèksties ² (sic!) Auleja; -kšuôs,

1) mit geringem Erfolg arbeiten;

2) "ietiepīgi prasīt, lūgt, virsū plīties, pties">tiepties".

Avots: EH I, 333

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

druõztiņa, = druoztaliņa: nāc, druoztiņ, šurp MWM. VIII, 810. [Semershof]. tu smalkā ēģiptiešu druoztiņa Rainis Ant. u. Kleop. 118. [luoguos salika druoztiņas (Schnitzel) Bolwen, Daiben, Telssen.]

Avots: ME I, 508

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III ^4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505

‡ duîlis ² Seyershof "sabuojāta lieta (darba rīks)": viņiem tāds d. bij kuo pļaut; es iedevu savu izkapti.

Avots: EH I, 339

‡ dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II ² , 12.

Avots: EH I, 342

[II dzèldêt izkapti (ve̦lkuot tuo caur karstām uoglēm) "eine Sense härten" N. - Peb.]

Avots: ME I, 540

dzeldinât, ‡

2) härten;
rūdīt Trik., (mit elˆ ) Meselau: dz. izkapti.

Avots: EH I, 353

‡ ẽ̦kaûgša Ramkau; der obere Teil einer ē̦ka: izkaptis aizbāž ē̦kaugšā aiz spāres.

Avots: EH I, 372

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380

‡ gariski Orellen, Adv., = ‡ gariskām: g. izstiepties Salis. viņš pārpeldēja e̦zaru g. PV. vajaga tâ sist, ka nāk sitiens g.; kad taisni, stāvu sit zemē spriguli, tad nuosit galu nuô Seyershof.

Avots: EH I, 384

gaŗkâta [Bielenstein Holzb. 495] od. gaŗkâtes izkapts MWM. VIII, 595 od. gaŗkâte [Fest.], die langstielige Sense, tārpus izskaust, kad ņe̦muot gaŗkāta izkapti un ar tuo rīkuojuoties kâ pie pļaušanas Etn. II, 74. miežus un auzas pļaujuot ar gaŗkāti Etn. III, 72.

Avots: ME I, 606

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku ² Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608

‡ gaŗzùobība Mekons, Septiņi okstoņi 36, die Spöttelei; die Spottsucht.

Avots: EH I, 386

gle̦mausis, [gļẽ̦mausis N. - Peb.], gļe̦mausis Bers., gļē̦mausis Etn. II, 34, ein ungeschickter, einfälitger Mensch: tas gļe̦mausis jau ne+kad nepruot apkuopties Fehsen.

Avots: ME I, 624

gùovskũts, -s, der Kuhstall: Jāņa vakarā guovkūts paslieksnē liek dadžus, izkapti Etn. III, 23.

Avots: ME I, 693

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

‡ gūģuôtiês, = guģuõtiês 1 (?): mātei ir septiņi dē̦li, bet nav ne˙vienas meitas: māte sāk g.: "dē̦li vien, dē̦li vien!" Pas. IV, 538.

Avots: EH I, 422

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

ìecept, ‡

3) zum Backen (in den Ofen) hineintun
Auleja: ie. maizi Auleja. vajag ie. vakarīņām buļbenu ebenda, lai iece̦ptie kartupeļi nesade̦g Jauns. B. gr.3 II, 170. ‡ Refl. -tiês, unversehens hineingebacken werden Jürg. u. a.: maizē iecepies prusaks.

Avots: EH I, 506

ìečiebtiês, pti%C3%AAs">iečieptiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu piepen, zwitschern, wimmern.

Avots: ME II, 7

‡ ìedzemdinât, erzeugen (?): garīgās avis, ... kas tikušas iedzemdinātas nuo manu gurnu kvēles A. Grīns Septiņi un viens 8.

Avots: EH I, 511

iekare,

1): "eine kleine Halbinsel"
Prl., Saikava, ein schmaler Landstreifen, der sich in einen Wald, ins Wasser oder in fremden Besitz hineinstreckt Geistershof, N.-Schwanb.; vgl. iekāre II; ‡

2) "eine Stelle unter dem Abdach zum Aufhangen von Geräten"
Smilten: iekar izkaptis iekarē!

Avots: EH I, 518

ìekùopt,

1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;

2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. ² 1366. Refl. - tiês,

1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;

2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.

Avots: ME II, 33

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

[ìelīņât, zu Regnen anfangen: ja septiņu gulē̦tāju dienā ielīņā, tad līst septiņas nedēļas nuo vietas Jürg., Bauske.]

Avots: ME II, 39

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527

[ìemê̦sluôt, tr., bedüngen, durch sorgfältige, jahrelange Bedüngung fruchtbar machen: lauki labi iekuopti un iemē̦sluoti. iemē̦sluotie lauku stūrīši Duomas II, 32.

Avots: ME II, 45

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

iẽpakaļ, iẽpakaļis, iẽpakaļus, auch iẽpakaļš [C.], ein wenig hinterher: ve̦zumnieki bij palikuši iepakaļ Kaudz. M. iet pa savu taku citiem iepakaļis Janš. man labu gabalu iepakaļus tarkšķ rati Vēr. I, 1388. dievs ar izkapti pa˙priekšu, ve̦lns ar katlu iepakaļs LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 49

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìerĩt, tr., ein -, verschlucken: septiņas liesās guovis ierija septiņas krāšņās guovis I Mos. 41, 4. zivs ierīs visu kuģi LP. IV, 45.

Avots: ME II, 58

[ìeruocît izkapti Ruj. "iesiet (einbilden) izkapti pa ruokai (handlich, für die Hand bequem)".]

Avots: ME II, 60

ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.

Avots: ME II, 64

ìešņĩkstêtiês,

[1) auch iešņikstēties Bauske, Bers.) "pļaujuot izkaptij - akmentiņam vai smiltīm pieskaŗuoties - iesmidzēties" Bers.;

2) erknallen (von der Peitsche)
Wessen, Jürg.;]

3) "?": istabas virss naktīs bieži vien iešņīk- stējās U. b. 61, 29.

Avots: ME II, 78

ìesparuôtiês,

1) [energisch dazwischen reden]:
"tā gan e̦suot liela gudrība", vecis iesparuojās Alm.;

[2) "Mut, Energie und Kraft zu etwas erlangen"
Schujen, Druw., Fest., Selb.;

3) ="iestiepties" Wessen].

Avots: ME II, 69

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

izasinât, tr., gehörig schärfen: cirvi, nazi, izkapti.

Avots: ME I, 713

izbrucinât ‡

3) mit dem Sensenstreichholz schärfen
(perfektiv): i. izkapti ar brucekli Frauenb., Iw., Stenden. ‡ Refl. -tiês, die Kleider abstreifend, sich von denselben befreien: puiši izbrucinājušies vienuos kre̦kluos un biksēs Wessen.

Avots: EH I, 436

izcept [li. iškèpti],

1) tr., ausbraten, ausbacken:
gaļu, maizi. cik ce̦pdama kviešu maizi, tik izcepu kukulīti BW. 9397;

2) intr., ausbacken, ausbraten:
plācenis izce̦p Etn. II, 6. Refl. - tiês,

1) sich sonnen:
nu tik labi izcepāmies saulē;

[2) ohne menschliches Zutun ausbacken
(intr.): man rauši izcepās pārāk ātri Neuenb.].

Avots: ME I, 721

[izcìrpt (li. iškir̃pti), (her)ausscheren. Refl. - tiês, zur Genüge scheren.]

Avots: ME I, 721

[izdilinât izkapti, eine Sense durch häufigen Gebrauch abnutzen; izd. ruobu Kl., eine Scharte auswetzen.]

Avots: ME I, 728

I izgriêzt,

1): kad pārāk izgriež (= izpļauj) zâli, atāls neaug Heidenfeld; ‡

2) (eine Sense) schärfen
(perfektiv) Heidenfeld: ar izkapts duncīti izgriež izkapti Linden in Kurl.; ‡

3) aushauen: viņi izgrieza asi malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). - Subst. izgriêzums: der Halsausschnitt, das Decolté.

Avots: EH I, 449

izkàmpt: šuopavasar rudzi tādi izkampti Frauenb., in diesem Frühjahr ist der Roggen stellenweise ausgegangen.

Avots: EH I, 453

izkapinât, tr., hämmern, aushämmern, scharf machen: izkapti, dzirnavu akmeņus Kand., Antrop. II, 22. Refl. - tiês, sich aushämmern, sich schärfen: akmens, kas ļaujas stiepties, izkapināties Antrop. II, 92.

Kļūdu labojums:
II, 92 = II, 93

Avots: ME I, 748

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj ² tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

izkapts: izkapte auch BW. 2218, Demin. izkaptīte 28650, 4, nom. s. izkaptis Rutzau n. FBR. VII, 121; tie akmeņi, kuo izkapte ķeŗuot, vairs neauguot Frauenb.

Avots: EH I, 453

izkapts, - s, izkapte, die Sense: izkapts ņe̦m, kuoxž labi zāli, schneidet gut; izkapti kapināt, brucināt, schärfen. Sprw.: izkapti brucinuot darbu nekavē. izkapti atakrā, - uzkumā siet, die Sense an den Stiel in stumpfen, - spitzem Winkel bilden. Sprw.: viņš pļauj visu ar tuo pašu izkapti A. V, 132. In Lös. n. A. XI, 170 izkapts - paša kalta, pirkta - daļģe. Zu (iz)kapât.

Avots: ME I, 748

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

izkul˜t, ‡

5) schärfen
Oknist: brālis izkapti izkūla BW. 33612. Refl. -tiês, ‡

4) das Dreschen beenden
Kaltenbr.; ‡

5) sich von selbst ausdreschen:
labība ... pati nuo sevis izkulusies Pas. IX, 516.

Avots: EH I, 459

izkumu (dial. [wohl mit ostle. iz - für uz -] für uzkumā) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel binden Jauns.: izkapts man bij iesieta labi izkumu. Vgl. atkaru, uzkaru.

Avots: ME I, 756

izlept (li. išlèpti), verwöhnt, übermütig sein: [kam labi klājas, tas drīz var izlept od. drīz izle̦p Dond.] Part. praet. izlepis, verwöhnt, verzärtelt, üppig, übermütig, anspruchsvoll: izlepis kalps saimnieka muokas. viņa izle̦pusi: kuŗš precnieks nāk, tuo apsmādē LP. V, 318. izle̦pušai pelei ir kviešu graudi nesmeķ.

Avots: ME I, 763

‡ izļêpt, vor Nässe schlaff (weich) werden Erlaa: pastalas, slapjumā izļē̦pst un izplešas. Vgl. li. išlė˜pti "erschlaffen".

Avots: EH I, 464

‡ izlipt (li. išlìpti) Dunika, = izkâpt: i. pašā kuoka galuonē.

Avots: EH I, 463

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

izmẽģinât (li. išmėgìnti), tr., versuchen, erproben: izkapti, ruoku, spē̦kus LP. II, 66. ceļuot un veļuot ticis izmēģināts, kuŗš nuo visiem stiprākais Etn. IV, 26. ve̦cāki grib izmēģināt, vai tad dē̦ls sievu nevarēs dabūt JK. III, 70. Refl. - tiês, sich versuchen, probieren: viņš visādi izmēģinājies nuo miega atsvabināties LP. VII, 525. izmēģinājums, der Versuch, das Experiment.

Avots: ME I, 771

‡ izmidzinât, aufwecken: tas ... citus dzē̦rājus izmidzināja Mekons Septipi okstoņi 15. Refl. -tiês, einzuschläfern versuchen Bauske, Lemb.: ilgi izmidzinājuos (bē̦rnu), bet velti.

Avots: EH I, 466

izpaurêtiês,

1) heisshungrig werden:
rītu pēc dievgalda būs izpaurējušies, aptiesās, ka nemanīs, vilki Blaum.;

2) verwöhnt, anspruchsvoll sein:
viņš stipri izpaurējies, tāda ēdiena negrib ne acīs ieraudzīt Bers.;

[3) aus der Armut sich herausarbeiten und zu Vermögen gelangen Nigr.;

4) mit den
paures einander zur Genüge schlagen Bauske].

Avots: ME I, 778

[izplacinât izkapti, eine Sense hämmernd schärfen Lubn., Bauske.]

Avots: ME I, 781

izplãt, ‡

3) = izplacinât: i. izkapti Oknist: puiši ē̦nā izplāja izkaptis Jauns. B. gr. ³ II, 101.

Avots: EH I, 472

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

‡ izrāpt Warkl., = pti%C3%AAs">izràptiês.

Avots: EH I, 476

‡ izsirpt (li. išsir̃pti) Rutzau, ausreifen (intr.; von Beeren): izsirpušas uogas.

Avots: EH I, 479

[izsliegt,

1) "izstiepties" Wessen;

2) emporisch
Salis.]

Avots: ME I, 800

izspalêt, auch izspaļuot, tr., niederhauen, im Kampfe besiegen: puisis ar izkapti izspalē tās LP. VII, 597. mežsargs lielījās, ka vakarā izspaļuojis kārtīs visu kruogu Duomas I, 1310.

Avots: ME I, 801

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806

izstrĩķêt, tr.,

1) ausstreichen:
vārdu, ve̦se̦lu rindu;

2) schärfen mit dem
strĩķis; izstrīķējis izskaptiņu, aizpļauj munu cirtieniņu BW. 28629.

Avots: ME I, 807

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817

‡ iztept (li. ištèpti ) Dunika, Izvalts, Kapiņi, Rutzau, Višķi, ausschmieren, bestreichen: i. visus traukus. Refl. -tiês Višķi, sich beschmieren: pie baltas sienas drēbes var i.

Avots: EH I, 489

iztìlpt (li. ištil˜pti), intr., hervorgehen: nuo dieva iztilpusi ve̦se̦la virkne Konv. ² 108; 834.

Avots: ME I, 818

‡ iztĩtîtiês Seyershof, = izniķuôtiês, pti%C3%AAs">iztieptiês: lai nu iztītās sivē̦ni; gan tad ēdīs, kad būs labi izgribējušies.

Avots: EH I, 490

I izveñstiês Stenden, Selg., = pties">izvempties: nevarēja nuo grāvja izvensties.]

Avots: ME I, 827

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

izviebt, verziehen (vom Gesicht): krusttē̦vs dažādi izviebj seju Druva I, 1080. Refl. - tiês, izviepties (išsiviẽpti) St., sich im Gesicht verstellen, sich gebärden Eronw.; izviepties, sich verkleiden L.: ir kalpuones var izviepties St.

Avots: ME I, 831

[izvir̂dums ,* der Ausbruch, die Eruption (z. B. Vulkans).]

Avots: ME I, 829

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tu mums sataisīji labu juceni Hug.;

2) der Pl.
juceņi - pakaļpalikušie rudzi, kad pļauj ar gaŗkāta izkapti Sonnaxt.

Avots: ME II, 115

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131