Paplašinātā meklēšana

‡ abejāt (li. abejóti "zweifeln")"zweier Meinung sein" Für. I. Zu abeji.

Avots: EH I, 1

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

àizjât, hinreiten, wegreiten, tr. u. intr.: aizjāt zirgu uz mežu. viņi aizjāja pruojām.

Avots: ME I, 30

‡ àizmuĩjâtiês Wandsen, aîzmuîtiês ² Dunika, Kal., = ‡ àizmũtiês.

Avots: EH I, 40

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43

àizpujât, tr., vertreiben Alm.

Avots: ME I, 45

‡ II àizpujât Kalz. n. Fil. mat. 25, = àizdìrst, àizķēzît: bē̦rni aizpujā visas durvis.

Avots: EH I, 44

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

‡ àizvajât, verfolgend hin-, wegtreiben: a. vilkus pruojām ar suņiem.

Avots: EH I, 61

‡ àjât ² Pilda, = aĩjât.

Avots: EH I, 193

[ājâtiês Kalz., bedeute dasselbe wie ãlêtiês.]

Avots: ME I, 237

‡ apaĩjât, (ein Kind) beschwichtigend eine Weile wiegen (schaukeln, lullen) Trik.: a. bē̦rnu, lai iemieg.

Avots: EH I, 70

‡ apdreĩjât, ringsum bedrechseln.

Avots: EH I, 78

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

appaĩjât, tr., beglätteln, ringsum streicheln: vaigus.

Avots: ME I, 110

aptaũjât, gew. refl. aptaũjâtiês, pie kā par kuo, sich erkundigen.

Avots: ME I, 130

‡ apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).

Avots: EH I, 125

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144

atjât (li. atjóti), intr., herreiten: atjāj divi dieva dē̦li BW. 13250. In Baltinov auch: herfahren. Refl. -tiês, zum Überdruss reiten.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 162

[atkājât Warkl., zu Fusse herkommen.]

Avots: ME I, 165

atsijât, tr., absieben, ausschichten: sē̦nalas nuo graudiem.

Avots: ME I, 190

[atvajât Spr., Warkl., freqn., wiederholt verjagen.]

Avots: ME I, 207

bijât: katri tuo bija Kat. 1586, LLD. II, 21, 32. bijāšanai māmaliņa BW. 3071.

Avots: EH I, 218

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294

‡ bleĩjât Planhof, schlagen; aus d. bleuen.

Avots: EH I, 227

buojât, Refl. -tiês: mit ùo Ramkau.

Avots: EH I, 258

buôjât ² [Salis, Ruj. od > buõjât Serbigal u. a.], - ãju, tr., zugrunde richten, verderben: tikumus, veselību. Refl. - tiês, intr., verderben: gan buojājās, gan nepadevās luopi. Subst. buojātājs, der Verderber; buojājums, das Verdorbene, das Verpfuschen, das Verpfuschte.

Avots: ME I, 361

dajât, ‡ Refl. -tiês, = dajât 2; dajājuos da ciemeņa BW. 13646, 7.

Avots: EH I, 303

dajât, intr.,

1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;

[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].

Avots: ME I, 433

‡ damàjât ² Auleja, hin und wieder (wiederholt) herkommen, zum Besuch kommen: jis vis damājäja pa(r) ziemu da jai.

Avots: EH I, 305

dreĩjât, -āju, tr.,

1) drechseln:
dreijātājs dreijā;

2) fein, zierlich machen;
Part. dreijāts, zierlich, fein: uozuols auga ceļmalā dreijātām lapiņām; tâ gribēja tautu meita dreijāt savu augumiņu BW. 6033. [Nebst estn. treiima aus mnd. dreien.]

Kļūdu labojums:
augumiņu = vainadziņu

Avots: ME I, 496

dujât, -āju, girren, kollern: duju, duju paipaliņa; kuo tai bija nedujāt [Var.: netujuot] BW. 2504.

Avots: ME I, 511

*I  dzijât [geschr. dzījāt U.], intr., heilen,

Avots: ME I, 549

[II dzijât Bers. "dzijas tît".]

Avots: ME I, 549

[eijât, wiegen Wid.]

Avots: ME I, 566

[gleĩjât,

1) ausgleichen
(fig.) N. - Bartau;

2) "härten",
rūdīt."]

Avots: ME I, 624

I gleĩjât,

1): pē̦das: dze̦sdami un gleijādami (susglsichend, ebnend)
Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH I, 392

‡ II gleĩjât, (über andere sprechend) klatschen NB.: viņa gleijāja ar saimnieci vairākas stundas; nu būs daudz jaunu ziņu.

Avots: EH I, 392

‡ III gleĩjât Stenden,

1) sich abkühlen lassen:
g. sakarsušu zirgu;

2) sich erholen lassen:
g. ruokas. Refl. -tiês,

1) sich abkühlen;

2) sich erholen.

Avots: EH I, 392

[gleĩjâtiês Planhof "sich hin und her wälzen": gl. pa gultu.]

Avots: ME I, 624

greĩjât, -āja, āju, tr., über jem. Schlechtes sprechen, jem. nicht ausstehen können : nezinu, par kuo viņs mani greijā Drnd.

Avots: ME I, 647

ìeaĩjât, einwiegen, einschläfern: bē̦rnu ieaijāt Vēr. II, 179. miegā ieaijāta pasaule Stari II, 920. skaistiem vārdiem ieaijā nuomuodīguo garu Vēr. I, 1113. Refl. - tiês, sich einwiegen, einschläfern: ļāvuos viņām ieaijāties mierā Alm.

Avots: ME II, 1

ìebuojât, ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.) Laud. u. a.: ābuols drusku iebuojājies.

Avots: EH I, 505

ìebuojât, ein wenig verderben, sich ärgern": saimnieks sēd kambarī iebuozies Nigr.

Avots: ME II, 5

ìejât, ‡ Refl. - tiês, ausgelassen und stürmisch hinein-, hereinstürzen (intr.) Jürg.: iejājās kâ traks istabā.

Avots: EH I, 517

ìejât,

1) herein -, hinein -, einreiten;

2) einreiten, ein Pferd zum Reiten dressieren:
visi nuopūlējušies tuo iejāt LP. V, 330;

[3) "?": Silene vaislai vairs nederēja, tā bija iejāta ziemeļa vējā BW. 35143, 1].

Avots: ME II, 23

ìevajât, anfangen zu verfolgen Spr.

Avots: ME II, 85

izbuojât, tr., gänzlich verderben: Marija radīja tādu prieku, kuŗu... nespēja izbuojāt A. XVII, 392.

Avots: ME I, 720

izdreĩjât, tr., ausdrechseln: izdreijāti gultas gali BW. 24843, 1. izdreijāts, abgemagenrt: puisis visu vasaru dūšīgi strādāja; nu arī ir kâ izdreijāts Dond.

Avots: ME I, 729

izgleĩjâtiês, ‡

3) "sich ausgleichen"
AP.: kad zirņus saved nuo tīruma. tad izkure̦na riju un ieseŗ zirnus, lai viņiem tas valgums izlīdze̦nājas, izgleijājas: ‡

9) "sich erholen"
AP.; "izvaļāties" Heniņ.

Avots: EH I, 448

izgleĩjâtiês,

1) sich erwärmen:
pie siltas krāsns vai saules var visis luocekļi, visa miesa labi izgleijāties Kand., AP.;

2) ausglühen:
uogles krāsnī izgleijājas Ahs.

Avots: ME I, 738

izjât,

3): zirgu i., ein Pferd probieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "probieren"); ‡

8) "hinaustragen"
Frauenb.: kas man tuo ē̦rkuli izjājis ārā? ‡

9) hinaustreiben
(li. išjóti dass. bei Būga KSn. I, 109) Lemb., Salis, Smilten: i. kādu ārā nuo istabas.

Avots: EH I, 452

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

‡ izpuĩjât Frauenb. "gewaltsam vertreiben": i. uotru pa Jurģiem nuo mājām laukā.

Avots: EH I, 474

izpujât,

1): verschwenden
Grausden; ‡

2) "?": vakarbrālis izpujā tuos (nūjniekus) knaši Dünsb. Pridis un Trūte, 122.

Avots: EH I, 475

‡ izsiẽjât Seyershof, = izsijât 1.

Avots: EH I, 479

izsijât, ‡ Refl. -tiês, aus-, durchgesiebt werden: caur šuo sietu kuopā ar miltiem izsijājas arī sē̦nalas Jürg. u. a.

Avots: EH I, 479

izsijāt (li. išsijóti), tr.,

1) aus -, durchsieben:
miltus. es savam kumeļam izsijātas auzas devu BW. 17124. pe̦lavas uzme̦t uz piedarba augšu, tikai izsijātas, smalkās arī nuove̦d uz klēti LP. III, 104;

2) fig., kritisieren:
es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299.

Avots: ME I, 796

‡ izstreĩjât, ausstreuen: gaidīja mājā ganāmpulku, bet ... vietas nebija izstreijātas Ciema spīg. 5. i. salmus Dunika. Refl. -tiês Dunika, sich ausstreuen: salmi izstreijājušies.

Avots: EH I, 483

iztaũjât, ‡ Refl. tiês: eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) ausfragen, Erkundigungen einziehen: iztaujājuos vis˙apkārt, bet skaidrības nedabūju Jürg.

Avots: EH I, 488

iztaũjât, tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen: kad ļaudis mani nuotve̦rtu un sāktu prasīt un iztaujāt Rainis. Subst. iztaũjâtãjs, der Ausfragende, Interviewer.

Avots: ME I, 815

izvaĩjât: auseinanderjagen, zerstreuen Jes. 11, 12; hinaustreiben I. Makk. 13, 51.

Avots: EH I, 492

izvaĩjât, zur Genüge verfolgen: pilna lakta sarkanu vistiņu, ieskrēja gaŗaste - izvaijāja (Rätsel). Nach Manz. Lettus = austreiben. Vgl. izvajât.

Kļūdu labojums:
zur Genüge verfolgen = auseinanderjagen, hinaustreiben

Avots: ME I, 824

izvajât: izvajāja visus Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 44).

Avots: EH I, 493

izvajât (li. išvajóti), tr., auseinanderjagen, vertreiben: viņš taps nuo zemes virsus izvajāts Hiob 18, 18. ņem, bāliņ, zuobentiņu, izvajā meitu zagļus! BW. 13497.

Avots: ME I, 824

jât,

2): auch Baltinow, Cibla, Memelshof, Nidden, Pilda; tu ar manu sievu varēsi j. uz baznīcu Kārsava; "Sarken" ME. II, 107 durch "Sarkau" zu ersetzen; ‡

3) j. ārā (in Livl. gehört), hinaustreiben
(vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und li. joti dass. bei Būga KSn. 1, 109); ‡

4) durch Arbeiten abjagen, abquälen
Auleja: ni˙kā taî nejāja kaî mani; ‡

5) allzu viel und unnötig herumschlendern
Auleja: jāja pa salu da vakaram; ‡

6) kâ j. nuojāju Heidenfeld, mit dem Mähen wurde ich sehr schnell fertig.
Refl. - tiês,

2): šī jākle grib vai katru nakti ar puišiem j. (vom Geschlechtsverkehr)
PV. Zu jât "fahren" vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und ahd. rītan "fahren, reiten".

Avots: EH I, 561

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

jâtaka: lāča j. Janš. Mežv. ļ. II, 482, Schimpfname für eine weibliche Person, die (in diesem Roman) von einem Baren begleitet wird; j. Kegeln, Trik., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 561

jâtaka, ein Hurenjäger U. Zu jât.

Avots: ME II, 107

‡ jātaļa PV., comm., "puišu pavedēja jeb meitu pavedējs".

Avots: EH I, 561

‡ jātaļnieks PV. "meitu pavedējs".

Avots: EH I, 561

jâtãniskis, Adv., rittlings Trik.

Avots: ME II, 107

jātava ,* die Reitbahn J. Allunan.

Avots: ME II, 107

jâtavnieks, ein unruhiger, unbändiger, mutwillirger Mensch: iet vien kâ jātavnieks Nötk.

Avots: ME II, 107

‡ jâtenieks,

1) = jâtniẽks 1: jātenieku dēliņš biju, jāju dienu, jāju nakti BW. 11199;

2) = jâtniẽks 2 Frauenb.

Avots: EH I, 561

jâteniski,

1): sēdēt uz zirga j. AP., Ramkau; ‡

2) j. braukt Diet., halbspur fahren, d. h. so, dass eine Hervorragung oder ein tiefes Geleise zwischen den Rādern bleibt;
‡

3) j. šūt BielU., Frauenb., überwendlich nähen (so, dass der Faden sich um den Saum windet).

Avots: EH I, 561

jâteniski, jâtniski, rittlings: sēdi man jātniski mugurā LP. VII, 183. es tevi sviedīšu, ka tu jāteniski ārā iziesi Gr. - Jgfrnh., ich werde dich vierkantig hinausschmeissen.

Avots: ME II, 107

‡ jâteniskis ^2,

1) = jâteniski 1 Siuxt

2) = jâteniski ‡ 3 Frauenb.: j. sašūt krekliem vìles.

Avots: EH I, 561

‡ jâtika ² Salisb., comm.; = jâtavnieks.

Avots: EH I, 562

jâtin, reitend, zur Verstärkung von jât: jâtin jāšu pieguļā BW. 30119.

Avots: ME II, 107

‡ jātiskis braukt Kaugershof n. BielU.; = jâteniski ‡ 2 braukt.

Avots: EH I, 562

jâtniẽcĩba U., der Schildreiterdienst

Avots: ME II, 107

jâtniẽks, ‡

4) ein Dachreiter
AP.; ‡

5) ein dachartiges Gerüst (2 Paar kreuzweise in die Erde eingetriebene Holzstangen, die durch Seitenstangen verbunden werden) zum Trocknen des gemähten Getreides auf dem Felde
AP.

Avots: EH I, 562

[jàtrs ² , ātrs: jātri zirgi BW. 18006, 1 aus Warkland.]

Avots: ME II, 107

jâtuve ,* die Reitbahn, die Menege.

Avots: ME II, 107

‡ *kājât, zu erschliessen aus atkājât.

Avots: EH I, 599

klajât (li. klajóti), - ãju, klajuôt, umherirren, sich umhertreiben Biel. I, 386, Karls. Refl. klajâtiês, sich in die Weite begeben, in Weitläuftigkeiten geraten U. Vgl. klejuôt.

Avots: ME II, 210

‡ klejât (li. klejóti) N.-Autz n. BielU., Dunika, Kruhten, Nikrazen, OB., = klejuôt.

Avots: EH I, 614

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629

kneijât U.,

1) die Rippe schlagen;

2) mit dem Stock gehen, hinken.

Avots: ME II, 245

‡ knojât, -āju, mit einer ‡ knoja schlagen Dond.: divi nabagi knojā viens uotru ar knoju.

Avots: EH I, 633

krijât,

3): dzijis (acc. pl.) krijā uz krijiem Mahlup, Stom.; ‡

4) mit Hilfe eines Riegensiebes sieben
AP.: izkuļuot labību ar spriguļiem, lieliem salmiem pa apakšu ir sabirzuši salmi kuopā ar graudiem; tuos liek uz režģa un purina jeb krijā, lai graudi izbirtu. Subst. krijâšana Bigauņc. 42 "?".

Avots: EH I, 653

krijât, -ãju, krijuôt,

1) schinden
Biel. n. U.;

2) den Schlitten mit Lindenholz füttern;

3) Garn auf einen Haspel aufwinden
A.-Schwanb.

Avots: ME II, 278

krujâtiês,

1): pa lielceļu krujājas nabags Meselau, Saikava;

2): sich anschicken
Lodenhof bei Ruj.; sāk k. (taisīties) uz ciemu Lemb.; ‡

3) k. virsū, sich aufdrängen
Siuxt: krujājas virsū, lai tikai duod.

Avots: EH I, 659

krujâtiês, -ãjuos, krujuôtiês,

1) plump, mit Mühe sich vorwärts bewegen
Lasd.;

2) sich wohin wenden, streben, sich bemühen:
vēl tie prāti krujuojās uz tām ciema meitiņām BW. 13009. viņš ne˙maz nekrujājas Aps. asni jau sāk krujāties, schon fangen die Keime an hervorzubrechen Los. n. Etn. II, 98.

Avots: ME II, 286

‡ kũjât AP., =ā`rdît 2 (von Heuschwaden): k. siena vāles.

Avots: EH I, 682

‡ lājât (li. lõjoti ) Auleja (mit à ² ), OB., schelten, schimpfen. Aus r. лаять dass.?

Avots: EH I, 727

meĩjât (unter meĩjuôt): auch (mit Maien schmücken) Frauenb.

Avots: EH I, 796

‡ mùojât ² Fest., = jēgt: ne˙kā nemuojā.

Avots: EH I, 840

‡ *muĩjâtiês, zu erschliessen aus ‡ àizmuĩjâtiês.

Avots: EH I, 829

mujâtiês,

2): "nesekmīgu un neatvedīgu dzīvi dzīvuot" Rudbahren.

Avots: EH I, 830

mujâtiês, -ãjuôs Peb., mūjâtiês,

1) sich mühsam durchhelfen
L.;

[2) sich erfolglos bemühen
Lis.] Vgl. muitiês.

Avots: ME II, 662

mūjâtiês,

1) s. mujâtiês;

[2) sich in anderer Angelegenheiten mischen
Kurl. n. U].

Avots: ME II, 678

[nijât Warkl., = nīt I: nijât sviestu.]

Avots: ME II, 743

‡ nùobleijât, durchprügeln: gājis uz mežu pēc krietnas žeigas, lei varē̦tu ... dē̦lu krietni n. Pas. XII, 419 (aus Mehrhof).

Avots: EH II, 32

nùobuõjât, tr., zu Grunde richten: tuomē̦r tam nebūs, nu˙dien, lai pikts gan tas, nuobuojāt tevi KM.

Avots: ME II, 767

‡ nùodreĩjât Nötk. u. a., abdrechseln.

Avots: EH II, 40

‡ nùogleijât, (Spuren) tilgen, verwischen: nuogleijāsim ... pē̦das Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH II, 46

‡ nùojât ‡

4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡

5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡

6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês, ‡

3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.

Avots: EH II, 49

nùojât [li. nujóti], tr., abreiten, abjagen: zirgu. guovis bijušas nuojātas slapjas LP. VII, 436;

2) im Reiten übertreffen:
es visus nuojāju;

3) reitend zurücklegen:
nuojājuši simtu jūdžu BW. 13646, 28. Refl. - tiês,

1) sich abreiten;

2) um die Wette reiten:
iesim nuojāties od. uz nuojāšanuos Paul. Kurs.

Avots: ME II, 792

‡ nùokrijât AP., siebend absondern (?): kad klājiens nuomīts, tad visus smalkuos salmus nuokrijā un grūž vārsmu kuopā.

Avots: EH II, 56

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

‡ nùomujât, unnützerweise (sinnlos) abplagen Prl.: n. cilvē̦ku.

Avots: EH II, 70

[nùopaĩjât, liebkosend abstreicheln.]

Avots: ME II, 826

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit uĩ ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78

nùopuijât, nùopujât, tr., abräumen, beseitigen, vernichten: nuopujā galdu un tad nuoslauki! Ahs. dažs nuopujā visus gre̦znumus RKr. VI, 110. skuoluotāji ar tuo daudzkārt nuopujā savus spē̦kus Kronw. es visas rupjākās skaidas skaidienā nuopujāju Ahs. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 834

nùosijât, tr., absieben: saulīte mazu gabaliņu sudrabiņu nuosijā. Subst. nùosijãjums, das Abgesiebte.

Avots: ME II, 845

nùostreĩjât, tr., bestreuen: kūts grīdu ar salmiem; [in Salis nur: mit Salz bestreuen, besalzen, z. B. von Fleisch od. Fischen.]

Avots: ME II, 860

nùotaujât, ‡

2) ausfragen:
pasaku meistars ..., kuo diemžē̦l nevarēju n. FBR. XIV, 52.

Avots: EH II, 99

nùotaujât, = nùotauļât: kuopiņā, varpiņā ļaudaviņas nuotaujāju VL.

Avots: ME II, 872

nùovājât (unter nùovâjêt), ‡

2) entkräften
(spē̦ku paņemt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Refl. -tiês, sich entkräften (nuogurt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 105

paaĩjât: paaijā šūpuli! Janš. Līgava I, 83. ‡ Refl. -tiês, sich ein wenig schaukeln, wiegen: ļauj bē̦rnam paaijāties! Trik.

Avots: EH II, 118

paaĩjât, tr., ein wenig schaukeln, wiegen: bē̦rnu.

Avots: ME III, 4

paĩjât, [auch Salis, Ruj., Serbigal, AP.], paĩjuôt, tr., streicheln, liebkosen: tuo paijuo un gardumus tam taisa Dünsb. meža. malā vējiņš paijā zāli Vēr. II, 238. [Aus liv. paij resp. estn: paiuma "streicheln", s. Thomsen Beröringer 272.]

Avots: ME III, 34

pajât,

1): zirgs pajāts (saspiests) " das Pferd ist gedruckt"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 138

pajât [li. pajóti]; intr., tr.,

1) ein wenig reiten; reiten können:
ne˙maz vairs uevaru pajāt. [beidzamuo reizi mani pajāt LP. I, 68];

2) wegreiten:
kuŗš tālāk pajāsiet, tas laiskāku dabūsiet BW. 12357;

3) vorüberreiten:
saka tautas pajādamas: irbe sēd vanaguos BW. 14088, 1;

[4) = papist: pajāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig zu seinem Vergnügen reiten: zē̦nam gribas pajāties].

Avots: ME III, 36

‡ pakũjât, pakũjinât, (Heuschwaden) ein wenig (mit dem Rechen oder einem anderen "kuoks") lockern, wenden AP.: p. sìenu.

Avots: EH II, 146

‡ pamujâtiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Saikava: pamujājās ("nuomaldījies meklēja ceļu") pa purvu, bet atkal uzkļuva uz ceļa C.

Avots: EH II, 158

papaĩjât, tr., etwas streicheln, liebkosen: bē̦rnu. Refl. -tiês, sich, einander streieheln, liebkosen.

Avots: ME III, 80

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

pãrjât, ‡ Refl. -tiês,

1) reitend sich überanstrengen:
zē̦ns pārjājies C. u. a.;

2) leichtfertig sich hinüberbegeben:
gans ar luopiem pārjājies upei pāri Trik.

Avots: EH XIII, 201

pā`rjât: viņa ... pārjāja (tr.) tuo (scil.: zirgu) mājās Janš. Bandavā I, 175. ‡ Refl. -tiês, eilig (auch zu Fuss!) heimkehren (geringschätzig) Jürg.: tas jau pārjājās mājās.

Avots: EH XIII, 201

pā`rjât [li. parjóti], heimreiten: vakarā pārjāju mājās.

Avots: ME III, 158

pãrjât,

1) intr., hinüberreiten:
ne puslauku nepārjāju BW. 13730, 3;

2) reitend abjagen:
zirgu.

Avots: ME III, 158

‡ pārmejât,

1) "pãrārdît" Heidenfeld: viegļi ar kāta galu p. sìenu;

2) mit eingesteckten Maien
(meijas) die Grenze bezeichnend zerteilen: p. pļavu Meselau; p. sìenu šķūnē Lubn.

Avots: EH XIII, 206

pãrsijât, tr., übersieben.

Avots: ME III, 174

pãrtaũjât, tr., intr., befragen, Erkundigungen einziehen (in weitem Umfange): sāka tuos pārtaujāt LP. VI, 108. daudziem par tuo e̦smu pārtaujājis Etn. II, 82; LP. VI, 116.

Avots: ME III, 182

pasijât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang wählerisch sein (in der Auswahl des Bräutigams): vēl kādu gadiņu ... varat p. Jaun. Ziņas 1937, № 21.

Avots: EH XIII, 171

pasijât [li. pasijóti], tr.,

1) eine Zeitlang, ein wenig sieben:
es e̦smu piekususi; pasijā kādu laiciņu nu tu! pasijāšu miltus pīrāgiem LP. VII, 52;

2) das Part. auf -dams olt in intensiver Bedeutung (gehörig sieben):
tam bēru auziņas pasijādama BW. 33592.

Avots: ME III, 97, 98

‡ pastreĩjât, die Streu im Stall unter den Tieren ausstreuen: luopus labāk p. Sieva 6.

Avots: EH XIII, 177

[pataujât, ein wenig erfragen, erforschen: p. ceļu.]

Avots: ME III, 119

pavajât, eine Weile (ein wenig) verfolgen.

Avots: ME III, 131

pìejât, zu-, herzu-, hinzureiten: raudāj[a] mana līgaviņa,... upīti piejādama BW. 29635. piejāju pie vārtiem 13646, 6. es piejāju lazdu krūmu, nuošķinuos riekstu sauju; es pieāju meitu ciemu, metu sauju istabā 13914, 2.

Avots: ME III, 254

pìesijât, vollsieben: piesijāt bļuodu pilnu ar miltiem Salis.

Avots: ME III, 289

pìetaujât, zur Genüge erfragen: ceļu vien nevar pietaujāt Salis; fragend, forschend erreichen: kuo nu daudz pietaujāsi?

Avots: ME III, 302

pìevajât,

1) auf die Dauer, zur Genüge verfolgen:
kuo nu ienaidniekus pievajāsim?

2) = pietramdīt 1: p. aitas pie ganāmpulka Golg.;

3) hinzufegen:
p. salmus pie sienas Kl., Lis., Golg., N.-Peb.

Avots: ME III, 307

plijâtiês Karls., Wid., Gold., = plītiês: kas tā par virsū plijāšanuos! Dond.

Avots: ME III, 343

pujât,

1): treiben, hetzen
Siuxt: ar tuo ķinni pujā uotru sivē̦nu nuost Siuxt; ‡

3) kacken (Kinderwort)
Kalz. n. Fil. mat. 29, AP.

Avots: EH II, 322

pujât,

1) s. puijât;

2) pujât(iês) Selg. n. Etn. IV, 166, = puģît(iês) Gold.; "tīrīties"; in der letzten Bed. Zu li. pujóti "blasen" PФB. LXVI, 228?

Avots: ME III, 404

reijâtiês, -ãjuôs "?": es tevi nuošaušu, ja tu viņu vēl viļināsi pie sevis, kad tu ar saviem puišiem reijājies A. XX, 251. "berzēties" N.-Schwanb.

Avots: ME III, 505

ruojâtiês , = ruojā iet, sich paaren.

Avots: ME III, 578

sabuojât, tr., verderben: sabuojāts sviests Kaudz. M. 147. izšķērdīga dzīve sabuojā tikumību SDP. VIII, 7. Refl. -tiês, verderben (intr.).

Avots: ME III, 600

sadreĩjât, tr., fertigdrechseln.

Avots: ME III, 613

sajât,

7): tu dzirdēji ..., kâ viņa ... mani sajāja Janš. Mežv. ļ. I, 232; ‡

8) (beim Gebrauch) verderben
Riga: s. kaltu.

Avots: EH XVI, 414

sajât,

1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;

2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;

4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;

5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;

6) "sabraukt" PIKur.;

7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.

Avots: ME II, 640

samujâtiês, eine gewisse Zeit hindurch trüdeln: s. kruogū visu nakti Erlaa, Saikava, Meiran.

Avots: ME II, 690

sapaĩjât, abstreicheln Lautb.: s. bē̦rnam vaigus.

Avots: ME II, 696

sapuijât, vernichten, zerstören.

Avots: ME II, 708

sapujât, aufmuntern, antreiben Autz.

Avots: ME II, 708

‡ II sapujât Kalz. n. Fil. mat. 29 "sasmērēt, saķēzīt (in der Kindersprache)". Vgl. sapuijât.

Avots: EH XVI, 439

sasijât,

1) siebend aufhäufen:
s. ve̦se̦lu kaudzi miltu Bauske;

2) zusammensieben:
s. dažādus miltus kuopā;

3) sich energisch ans Sieben machen:
sasijā nu!

Avots: ME III, 729

‡ sastreĩjât Dunika, tüchtig ausstreuen: s. salmus laidara priekšā.

Avots: EH XVI, 452

sataũjât U., auch satauļât Celm., erforschen, durch Forschen erkunden U.; zusammenrufen Spr.: es tev būšu palīdzēt līgaviņas sataujāt (Var.: sarunāt, saderēt) BW. 298, 3 var.

Avots: ME III, 760

satũjâtiês, sich zurechtmachen: nevarēja satūjāties vien Lautb.

Avots: ME III, 769

savajât: gaidīt, kamē̦r savajāja (= vajājuot sadabūja ruokā) pārējuos etapniekus Austriņš Raksti V, 91.

Avots: EH XVI, 462

savajât "zusammentreiben, zusammenfegen": s. izklīdušuos luopus Schujen. vējš savajā gružus; ar sluotu savajāt gružus N. - Peb.

Avots: ME III, 779

sazeijât, eine dünne, schwache Suppe herstellen: meita sazeijājusi tādu zeiju, ūdens vien; kas tuo lai strebj? Naud.

Avots: ME III, 795

siẽjât Ruj., = sijât, sieben.

Avots: ME III, 856

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni ³ 30.

Avots: EH II, 485

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

sijâtava(s), eine Vorrichtung zum Sieben Konv. ² 708.

Avots: ME III, 837

sijâtava(s), eine Vorrichtung zum Sieben Konv. ² 708.

Avots: ME III, 837

skraujât, -ãju, rufen, schreien: viņi skraujā pēc palīga Hasenpot. Wohl von skrauja abgeleitet.

Avots: ME II, 888

‡ skrūjāts, gekraust: skrūjātiem mateņiem Ulanowska Łotysze 41. Vielleicht aus *skrūļuots: od. aus *skrū[vj]uots?

Avots: EH II, 513

‡ skujāts Auleja, = skujaîns 2: milas skujātas ni˙kas neauž.

Avots: EH II, 515

streijât: auch (mit eĩ ) AP., Dunika, (mit èi ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; leicht besalzen (streĩjāt, streĩjet) Salis: cik tad nu tāds streijāts ilgi stāv! - viņš ātri sāk smirdēt.

Avots: EH II, 586

streijât, strejât Saikava, Mar., -ãju, tr., streuen Mar., ausstreuen Spr., Streu ausbreiten U.: kaisīju, streijāju tautieša istabu BW. 26223. sieniņu streijāju taut[u] istabā 26223, 1. gribējās... zirgi miežu salmu streijājami 24939, 2. iešu streijāt guovis Wain. - In Salis streĩjāt nur in der Bed. mit Salz bestreuen, ieicht (be)salzen: gaļu, zivis streijāt (gew, in der Zstz. mit ap-, nuo-). Aus mnd. streigen "streuen".

Avots: ME IV, 1085

svajât: auch NB.

Avots: EH II, 611

svajât (li. svajóti "schwärmen, träumen, phantasieren"), faseln, Unsinn reden, flunkern Grobin n. Etn. III, 65, Dunika: tu pats vairs neapduomā, kuo tava mute svajā Janš. Bandavā I, 329. Vielleicht nebst li. sváičioti "irre reden, faseln" zu ostfries. swāien "sich schwingend bewegen", cymr. chmidl "schwindelig", chwil "sich schnell drehend", ae. swīma "Schwindel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 f.), vgl. Būga PФB. LXVI, 249.

Avots: ME III, 1142

taũjât: auch AP., Salis.; t. (mit aũ) pēc pļavas Ramkau. ‡ Subst. taũjâšana Frauenb. u. a., das Nachfragen: kuo tur līdz tāda t.?

Avots: EH II, 668

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu ²⁾ Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. ² 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III ^4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

tūjât(iês), zu erschliessen aus satūjâtiês; tùjāties ² Sessw. "= tūļāties".

Avots: ME IV, 278

tūjât(iês), zu erschliessen aus satūjâtiês; tùjāties ² Sessw. "= tūļāties".

Avots: ME IV, 278

uijât, -ãju,

1) = uikât I, (andern Hirten) zurufen Warkl.: kliegdami, uijādami tie sadze̦n kustuoņus aple̦nktā gabala vidū Antrop. II, 27;

2) "aijāt" (mit uĩ ) Salis.

Avots: ME IV, 296

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

uzdreĩjât, fertigdrechseln: uzdreijât jaunas spuoles.

Avots: ME IV, 325

uzjât,

2): reitend antreffen:
ne tai bija vilku bail, ne tautiņas uzjājuot BW. 7141 var.

Avots: EH II, 723

uzjât (li. užjóti "hinaufreiten"),

1) hinaufreiten:
uzjāt kalnā od. uz kalna (kalnu);

2) reitend auffinden:
jāju dienu, jāju nakti, ne˙kuo labu neuzjāju BW. 13250, 15. beidzuot uzjāj vienu ķēniņa pili LP. IV, 91. uzjāj svešu kruogu V, 43;

3) auf den Hals schicken:
kāds vilks (juods) man viņu uzjājis kaklā? Salis. Refl. -tiês, = uzjāt 2: uzjājuos (hochle. uzajāju) augstu kalnu BW. 13250, 12 (aus Sessw.).

Avots: ME IV, 337

‡ uzkũjât AP., (ausgebreitetes Heu) mit dem Harkenstiel auflockern: kad sìenu uzkūjā, tad tas labāk kalst.

Avots: EH II, 726

uzplijâtiês V., Bers., Erlaa, Fehteln, Grünw., Hofzumberge, Linden (Livl.), Saikava, Stockm., = uzplītiês: viņš ar varu man uzmācās, uzplijājās, er stürmte auf mich los V, kuo nu uzplijājies! Hofzumberge.

Avots: ME IV, 367

uzsijât, sieben (perfektiv) auf, über: kur lai uzsijāju miltus?

Avots: ME IV, 376

uzstreĩjât, aufstreuen Dunika: u. salmus uz mē̦sliem.

Avots: ME IV, 385

uztaujât, fragend auffinden: uztaujāt īstuo ceļu. Refl. -tiês, mit Hilfe von Nachfragen auf etw. gelangen: viņš beidzuot uztaujājās uz ceļa.

Avots: ME IV, 391

uzvajât, verfolgend, bedrängend hinaufgeraten machen: suns uzvajāja kaķi kuokā Golg. U. a.

Avots: ME IV, 396

vaĩjât: auch Dobl., Lemb., Siuxt.

Avots: EH II, 748

vaĩjât Gaiken, Katzd., MSil., Nigr., Salis, Schrunden, Selg., Wain., (mit ai) Frauenb., vaijât U., -ãju, = vajât, verfolgen, bedrängen, misshandeln Lennew.: malkas pagalīte, kuo vaijāt vīra māti BW. 23249. brālīti, lē̦tdabīti. vaijās (Var.: vaļās) tevi tautu meita 21788 var. upe te̦k ze̦lta zirni vaijādama (Var.: dze̦nādama, me̦klē̦dama) 30986 var.; vaijât Olai "fangen, haschen".

Avots: ME IV, 435

vajât, ‡ Refl. -tiês, in der Verbind. v. ar, wiederholt verfolgen (?): ar blusām v. Tdz. 40265; 43760.

Avots: EH II, 750

vajât (li. vajóti "mehrfach nach jagen") Adiamünde, Adl., AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., KL, Kokn., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Ramkau, Saikava, Schujen, Sessw., Sonnaxt, Wandsen, Widdrisch, Wolm., -ãju, verfolgen, bedrängen; weh tun, Leid antun, misshandeln U.: kas jūs apkaitina un vajā Glück Matth. 5, 44. kas ... manu sirdi vajā Kaudz. M. 53. puikas kaķi vajā (tramda, ķeŗ, neduod miera) Nötk. - Subst. vajâtãjs, der Verfolger: atpesti mani nuo... vajātājiem Glück Psalm 7, 2. neredzējis savu vajātāju LP. IV, 231. Die mundartliche Aussprache mit -aij- beruht wahrscheinlich auf dem ehemaligen (noch bei U.) Brauch für -aj- und -ej- -aij- resp. -eij- zu schreiben; wo das Verbum vajât im Volksmund geschwunden war, konnte sich eine falsche Lesung mit -aij- einbürgern. Zu li. výti (prs. vejù) "nachjagen", slav. vojь "Krieger", aksl. povinǫti "unterwerfen", vъzvitije "Gewinn", an. veiđr "Jagd", ai. váyati "verfolgt", av. vītar- "Verfolger" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 228 ff. und Trautmann Wrtb. 345 f.

Avots: ME IV, 445, 446

vājāt, -ãju,

1) schwächen, kränken
L., St., Bergm. n. U. (n. U. "wird kaum gebraucht");

2) "schwach, krank werden"
(?) Nötk. (mit â ).

Avots: ME IV, 493

I vājāt,

1): auch Lng.

Avots: EH II, 761

‡ II vājât Siuxt n. BielU. "= vajât".

Avots: EH II, 761

vijât, ‡

2) "?": viņš cienīja ... dziesmas, lai gan pats mācēja tikai līdzi dūkt, ne vilkt un v. Veselis Cilv. sac. 14.

Avots: EH II, 782

vijât, mit Ranken, mit einem gewissen Stickmuster verzieren (?): šuvu kre̦klu, nerakstīju, zinu ve̦cu tē̦vā dē̦lu; kam būt[u] jaunu zinājusi, zīda viju i[r] vijātu BW. 7390, 2.

Avots: ME IV, 583

zeijât,

I) "?": misa zeijā, kad ieme̦t karstus akmeņus Kokn.;

2) saufen
Spr.

Avots: ME IV, 703

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizrikšuôt, wegtraben: jātnieks aizrikšuoja pruojām.

Avots: ME I, 46

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

‡ apkalêtiês "buojāties": apkalējušās uolas Bauske.

Avots: EH I, 89

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

‡ apmudêt, einen schlechten Geschmack annehmen, verderben (intr.) Sessw.: gaļa apmudējusi (sākusi buojāties).

Avots: EH I, 102

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

‡ apslejuôt zirgu, einem Pferde die Sielen (das Geschirr) auflegen: iejūgtus un apslejuotus zirgus nevar jāt Janš. Dzimtene III, 331.

Avots: EH I, 114

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

atjuõņuôt, intr., herbeieilen: atjuoņuoja jātnieks.

Avots: ME I, 163

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

bal˜tiņš, ein weisses Pferd, gew. ein altes, schwaches weisses Pferd: uzkāpis baltiņam un sācis jāt LP, VI,136 (li. baltinỹs "das Weisse im Auge oder im Ei").

Avots: ME I, 257

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

bass (li. bãsas, aksl. босъ, adh. bar "nackt"), barfüssig, barfuss: kas Laimiņu mīļi lūdza, tam Laimiņa basa te̦k Ar. 1828. dzīrās tautas agri jāt, dzīrās mani bas(u) atrast BW. 14079. Gew. mit kāja verbunden: nāc Laimiņa, kad es lūdzu, ir basām kājiņam. ar basiņām kājiņām BW. 33289. [vgl. Fick Wrtb. I ⁴ , 88 und Liden IF. XVIII, 416.]

Avots: ME I, 266

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323

bràukt,

1): b. lapas Zvirgzdine, (mit aũ) Rutzau, braũkt ar ruoku pa galdu Kal.; ‡

4) "jāt" Pilskalne. Subst. brâukums, ‡

3) ein Ruck:
ar vienu braukumu izvest Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 238

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

‡ brikata, in der Verbind. brikata, brakata, Interjektion (= bricada!): jātnieki b., b. drāzās ... gaŗām Janš. Dzimtene III ² , 410.

Avots: EH I, 241

I brũnis, ein braunes Pferd: uz brūņa jāt. brūnītim auzas devu. nu apkalu brūnīšam te̦raudiņa pakaviņus BW. 29872,4.

Avots: ME I, 341

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

caũrim,

1) gew. in der Verbindung mit caur: caur caurim (ņe̦muot), im Durchschnitt, durchschnittlich, im allgemeinen:
viņa caur caurīm varēja atlikt pa desmit rubļu gadā;

2) zur Verstärkung von caur(i), durch:
caurim cauri caur Je̦lgavu BW. 13270,70; [durch und durch: tas savu kluonu caur caurim tīrīs Glück Matth. 3, 12];

3) = cauri 4: es gribēju caurim jāt BW. 13250, 42.

Kļūdu labojums:
13270,70 = 13270

Avots: ME I, 365

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

čun̂čiņus ^2, čun̂čiņuos ^2, in kleinem Trabe: braukt, jāt č.

Avots: ME I, 420

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

‡ dižkundzisks, vornehm: dižkundziskus jātniekus Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH I, 324

dreĩvêt AP., = dreĩjāt, drechseln: ratiņu luocekļu dreivēšana Kaudz. Vecpiebalga 60. labs dreivē̦tājs Azand. 13.

Avots: EH I, 332

‡ duîlis ² Seyershof "sabuojāta lieta (darba rīks)": viņiem tāds d. bij kuo pļaut; es iedevu savu izkapti.

Avots: EH I, 339

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

I galêt,

1): mājās laiku galē̦dams (= ar gaŗu laiku kaudamies) Janš. Dzimtene IV, 267; ‡

4) galē būt, pflegt zu sein
Rutzau. Refl. -tiês,

2): viņš nevarēja ni˙kur g. Saikava. ne˙kur g. kâ nuo ve̦lna Ramkau. kur tik ilgi galējāties (wo bliebet ihr so lange)?
AP.

Avots: EH I, 380

‡ gantîgs "?": nuoskatīdamās gantīgai skuķei pakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 198. ņemiet viņu gantīgi tē̦vuot! 348. gantīgas jātnieces II, 145. g. saimnieks 239 (ähnlich Līgava I, 68). gantīgi runāties Līgava II, 132.

Avots: EH I, 383

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

‡ II gāts, gegangen: diezgan jāts, diezgan gūts Janš. Mežv. ļ. I, 164. viss ir manis gāts, ... gādāts, ... ve̦sts 205. tas, kas gāts un krāts 219. Zu gāju "ich ging".

Avots: EH I, 390

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

‡ gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422

[iebīties, iebijāties L., sich inniglich zu schrecken anfangen.]

Avots: ME II, 4

ìegribêt, verlangen, begehren: bē̦rni... iegrib visu tuo, kuo viņi re̦dz A. XX, 923. Refl. - tiês, plötzlich Verlangen nach etwas empfinden: kungam iegribējās gulēt LP. VII, 183. ve̦lnam viņu (kartupeļu) ļuoti iegribējās JK. V, 93. sātāns ir jūs ļuoti iegribējies sijāt Glück Lukas 22, 31.

Avots: ME II, 18

ìeskubinât, Lust einflössen, verleiten: naudas sargs ieskubina jātniekam naudu ņemt LP. VII, 1126.

Avots: ME II, 66

ìespẽt, vermögen, können: tuo ne˙viens neiespēj. ķēniņš izsludināja, ka atduošuot tas savu meitu, kas iespēšuot viņa meitai uz stikla kalnu piejāt klāt LP. IV, 56. Refl. - tiês, sich möglich machen: ja mēs ar tavu māti varēsim tâ iespēties, tad laidīsim arī vē̦lāk tevi pielsē̦tā Tirsm.

Avots: ME II, 69

[ìesteidzinât, ansornen zur Eile: jātnieks iesteidzināja zirgu Janš. iesteidzināt cilvē̦kus pie darba Dond., Lautb.]

Avots: ME II, 73

ìetikt, gelangen, geraten, zu etwas kommen: kâ tu bez atslē̦gas ietiksi istabā. viņš ieticis mantā, laimē, jātniekuos. kūtī ragi neietika BW. 32416, 4. Refl. - tiês, sich ereignen: pa˙tiesi, it laimīgi ietiekas Lautb.

Avots: ME II, 82

ìevedĩbas die Einführung, der Einzug: es nāku, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, juo man arī pašam ir šuodien jātaisās pie jauna saimnieka Kaudz. M.

Avots: ME II, 87

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712

izaũļuôt, heraus-, hinausgaloppieren: nuo meža izauļuo me̦lns jātnieks Pas. IV, 179.

Avots: EH I, 432

[izbodžinât Dond., freundlich, sanft hinaustreiben: aitas nuo kūts jāizbodžina, bet nav jātriec.]

Avots: ME I, 717

‡ izdevînes Pilda, Zvirgzdine, = izdeves 2: pē̦rn taisīju meitai izdevīnes; šuogad dē̦lam kāzas būs jātaisa.

Avots: EH I, 442

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

iznãkt [li. išnókti "созрѣть"], intr.,

1) herauskommen:
vai nuo elles tas iznācis? BW. 15627, 4;

2) heraus -, aus -, hervorgehen, zustande kommen, werden:
kur ne+kas nav, tur ne˙kas neiznāk. dievs duod tur aiziet, kur māmiņa iznākusi Ltd. 1614. izsitumi iznāk. nuo viņa ne˙kas labs (labs strādnieks) nevar iznākt. meitai nuo precībām ne˙kas neiznācis LP. III, 99. ja brūte, brūtgāns saķeŗas, tad iznāks precības LP. II, 4. nuo viņiem iznākšuot reiz pāris Wil. te jau lemeši neiznāk LP. V, 235. nuo tā pūliņa viņam ne˙kas neiznāca Etn. II, 180. iznāca strīdi, kautiņi. iznāca viss gaismā LP. VI, 716. valuodas bij iznākušas MWM. XI, 263;

3) sich treffen
(mit abhäng. Inf.): saimniekam iznācis ap pusnakti jāt LP. VII, 983. viņam ne˙kad nebij iznācis nuoiet cirkū Poruk. [Refl. - tiês,

1) sich treffen:
man tâ iznācās, ka es viņam aizgāju līdz Nigr.;

2) wiederholt vergebens kommen:
iznācies par velti.]

Avots: ME I, 775

izne̦r̃ruôt, ‡ Refl. -tiês, schlecht gerafen, verderben (intr.; izbuojāties) Salis, Seyershof: reiz man izne̦rruojās maize.

Avots: EH I, 468

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

izpeldinât, tr., ausschwemmen: zirgus. zirgs nuojāts tik slapjš kâ izpeldināts LP. V, 18. [Refl. - tiês, zur Genüge baden: izpeldinājām zirgus un paši izpeldinājāmies N. - Peb.]

Avots: ME I, 779

izpelˆt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299. kâ tu pati sē̦rstu iesi, bāleliņus izpē̦lusi BW. 20700.

Avots: ME I, 779

izpucât, tr., in Unordnung bringen, vernichten, zerstören: viņš izpujājis dārzu un bites un izpujās arī visu savu iedzīvi Nigr., Wain., Sessw.; izpuijāt, abschinden Elv.

Avots: ME I, 786

izslidêt, izslîde-t, intr.,

1) ausgleiten:
viņam izslīd kāja Etn. IV, 170;

2) entgleiten, entfallen:
ja sienu grābjuot izslīd grābeklis iz ruokām, tad jāteic: pazaudēji launagu Etn. II, 75.

Avots: ME I, 800

jâjams, Part., Praes. von jât; jājams zirgs, das Reitpferd: se̦dluo cieti, bāleliņ, man jājamu kumeliņu Ltd. 978; zur Verstärkung von jāt: jāj, bāliņ, jājamuo, reite, Brüderchen, immerfort.

Avots: ME II, 106

jâšana [li. jósiana], das Reiten; jâšanâs, das Wettreiten: iesim uz jāšanuos od. jāties, wollen wir um die Wette reiten.

Avots: ME II, 107

jâšis (unter jâšus): auch Orellen; licis j. atjāt Pas. V, 497.

Avots: EH I, 561

jâšus, jâšu, jâšis Ruj., reitend: jašus (Var.: jāšu) jāju, nepanācu BW. 11076. Sprw.: slikts jāj jašus, labs iet kājām. suola tautas jāšus jāt[i], suola mani zagšu zagt[i] BW. 13384, 4. tagad es e̦smu jāšus, jetzt ich auf dem Pferde LP. III, 61.

Avots: ME II, 107

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. ² 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120