Paplašinātā meklēšana

àizpìrkums, der Vorkauf.

Avots: ME I, 44

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

blaiskums, Flecken, Taler-Flecken: uz krusta parādās mazi sacietējumi, kuŗuos vē̦lāki izceļas blaiskumi Preip. 137. meitai atruonuoties vaigā blaiskums čūskas galvas izskatā JK. VI. [In Wandsen seien blaĩskumi Flecken, die dort nachbleiben, wo etwas Saftiges zerquetscht ist: drēbes pārklātas ar blaiskumiem. Zu ksl. блѣскъ "Glanz", бльштати, serb. bli"skati "glänzen" li. blyškė´ti "funkeln" und vielleicht auch blaikštýtis "sich aufklären" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 60 f. und Trautmann Wrtb. 34, Büga Ksn. I, 226 f. und 251].

Kļūdu labojums:
JK.VI = JK. VI,2

Avots: ME I, 307, 308

blankums, der Fleck: pierē sarkani blankumi LP. VII, 257.

Avots: ME I, 309

brē̦kums, das Geschrei; kaķu brē̦kums, ein Stück Weges, soweit man eine Katze hören kann St., U.

Avots: ME I, 331

brukums, ‡

2) ein Absturz
Segew.

Avots: EH I, 245

[brukums Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 340

ce̦kums, = se̦kums.

Avots: ME I, 368

‡ čikums Lemsal "salmu jumta augšējā galuotne".

Avots: EH I, 290

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

dukums, eine Art Krebsnetze.

Avots: ME I, 512

dùkums, das Getöse, Brausen: dūkums un truoksnis MWM. X. 102.

Avots: ME I, 526

dzejiskums ,* das Poetische: īsti dzejiski gabali zaudē caur tuo savu dzejiskumu A. XII, 156.

Avots: ME I, 540

ìejaûkums, die Gewohnheit U., Kokn.

Avots: ME II, 22

ielìkums, Eingebogenes, die Biegung, Bucht: upes ielīkums Kaudz. M.

Avots: ME II, 39

ìenãkums, die Einnahme.

Avots: ME II, 48

ìepīkums, die böse, mürrische Stimmung: rūgtais iepīkums vēl pieauga JR. VII, 71.

Avots: ME II, 51

ìesâkums, der Anfang: iesākumā dievs radīja debesi un zemi I Mos. 1, 1. iesākumā ne̦s ūdeni ar sietu, pēc ne ar spanni nevīžuo atnest. nuo iesākuma gala, von Anbeginn: tāda viņa tiesību apruobežuošana nuo iesākuma gala Ādamam bij grūti ne̦sama Aps. vienā iesākumā od. ar vienu iesākumu, unaufhörlich, immerfort: gailis dziedāja vienā iesākumā N. - Bartau. kas šāda stāda sē̦klas ar vienu iesākumu apē̦d LP. VII, 672.

Avots: ME II, 62

iešļaukums, der Abhang (eines Berges).

Avots: ME II, 77

izbràukums, die Ausfahrt, der Ausflug: izbraukums zaļumuos.

Avots: ME I, 718

izlìkums, die Krümmung, Schlangenwindeng: straumes dažāduos izlīkumuos MWM. X, 520.

Avots: ME I, 764

iznãkums, das Ergebnis, Resultat, die Auflösung, das Produkt, die Endsumme: rēķinuma, cīņas iznākums.

Avots: ME I, 775

izsalˆkums, der Hunger.

Avots: ME I, 795

izsàukums, der Ausruf: laimes izsaukums, der Toast.

Avots: ME I, 795

[izskumstêtiês, zur Genüge, zum Überdruss brummen, mürrisch sein Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 799

izvìlkums, das Ausgezogene, der Auszug, das Exzerpt: izvilkums nuo grāmatas. izvilkumi nuo galve̦niem darbiem Vēr. II, 278.

Avots: ME I, 829

jaûkums, die Schönheit, Anmut, Lieblichkeit: tur daudz dabas jaukumu. patu jaukumu nevarēju kamanās sē̦dē̦dams BW. 564.

Avots: ME II, 99

jàukums, die Mischung, das Gemisch: Miķeļa vakarā saimnieks iet pa māju apkārt ar šķīvi, uz kuŗa knipluoki, sāls, krūkļu lapas, pe̦lni, un kaisa nuo šī jàukuma pie katra sliekšņa Tr. IV, 644. Zu jàukt.

Avots: ME II, 99

jukums.

3): auch AP., Orellen; ‡

4) ein Dummkopf, Schwachkopf
Bērzgale, Kaltenbr.: cik tad tāds j. spēs! Kaltenbr.

Avots: EH I, 566

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

Jukums, Joachim, Jochum. Vgl. Jucis.

Avots: ME II, 117

‡ ķe̦kums,

1) ein unebener, zweckloser Auswuchs an Wurzeln (z. B. bei Kohlpflanzen)
Erlaa; vgl. ķe̦gums 1 ‡ 2;

2) = ķe̦kars, pušķis 1 Zögenhof.

Avots: EH I, 694

kuõpiznãkums ,* das Gesamtresultat.

Avots: ME II, 345

kuõpnùosàukums ,* der Gesamtname.

Avots: ME II, 346

kuõppasâkums ,* ein gemeinsames Unternehmen.

Avots: ME II, 346

kuõpslàukums, die beim Melken von mehreren Kühen gewonnene Milch: mazgruntniekiem tik plāna piena ne˙maz nav. vis˙maz nav visa laidara kuopslaukumā. Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 346

‡ kre̦kums "mē̦sls" Seyershof: duod plānu ēdienu, lai iztīra de̦sas nuo kre̦kumiem. bļuodā tikai kre̦kumi (Speisereste, Abfälle) palikuši Lemb., Zögenhof. ābuoliņa kre̦kumi (smelknes) Dond. Zu li. krèkti "gerinnen".

Avots: EH I, 648

krikums: auch AP., Dunika, Libau, Līvāni: apē̦duši visu gaļu, tik tādus krikumus atstājuši Sonnaxt. kādus krikumus (Kleinigkeiten, Näschereien) iekuož Seyershof. šādus tādus krikumus sadevis bē̦rniem ebenda; krikumi "atkritumi nuo tauku kausēšanas katlā" (Grieben?) Frauenb.; krikums "allerlei, Mischmasch" Gramsden.

Avots: EH I, 653

krikums, eine Kleinigkeit, ein Stäubchen, Krümchen [Ahswikken, Salis]: es šuodien ne krikumu nee̦smu ēdis; krikumi, Abfälle, Überbleibsel: [kas man citu duos - jāē̦d tie paši krikumi Sessw.] tur dažādi krikumi palikuši; pīpes krikumi, Pfeifenol. Zu li. kreĩkti "streuen", [krìkti "разсѣиваться"; le. krikums also von einem *krikt].

Avots: ME II, 278

‡ I kukums,

1) = kùkums 1 Perkunen;

2) "nelīdze̦nums, grumbulis" AP., Jummardehn;

3) "?": kuoks pārlūza kukumā (in einer Krümmung?).

Avots: EH I, 669

‡ II kukums "ein Dieb, Schuft, Spitzbube" Annenburg, Pankelhof.

Avots: EH I, 669

kùkums,

1): auch (mit û ² ) AP., Siuxt, (mit ù ² ) Bērzgale, Linden in Kurl., Sonnaxt, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 682

kùkums,

1) der Buckel, Höcker:
uz kaila kūkuma tā nesa skrandu paunu Sudr. E. kūkumu celt, mest, einen Katzenbuckel machen: kaķis ceļ, me̦t kūkumu. uzmet (Var.: uzcel) lielu kūkumiņu, lai galviņu nepārsit BW. 23376 ;

[2) die Katze:
vai kūkums mājā? Pas. I, 390. Zu * kūkt].

Avots: ME II, 333

I kums, ein Fischbehälter, ietaise nuo dēļiem ar izurbtiem caurumiem dēļuos, kur uzglabā saķe̦rtas dzīvas zivis C., Bers., Sessw., Lubn. [Aus mnd. kum "Behälter"]

Avots: ME II, 312

II kums: zem gubas bija ve̦se̦ls k. peļu Behnen.

Avots: EH I, 674

II kums, der Knäuel, der Haufen: aitiņas nuotupjas istabas vidū vienā kumā Etn. III, 13. aiziet kumu kumiem, auch kumu kumām Bers., gebückt taumelnd geht er davon. Vgl. kumurs.

Avots: ME II, 312

kum̂ste ² [Rutzau] (li. kùmstė), die Faust Rutzau n. Etn. II, 34. [Zu kumt I?]

Avots: ME II, 312

kùndziskums,* herrisches Wesen, Auftreten: viņš juta aiz sevis saltu kundziskumu Stari I, 45.

Avots: ME II, 314

laĩskums: viņam ir l. aiziet pēc ūdens Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 714

laĩskums, die Faulheit, Trägheit: kruoga meita ieraduse slinkumā, laiskumā BW. 12132, 2; laiskumu lāpīit, faulenzen. laiskuma pavediens ir tāds pavediens, kuo ar vienu ruokas izstiepienu nevar izšūt, izvērt, piem. drēbniekiem Ermes.

Avots: ME II, 411

latviskums ,* die lettische Eigenart: latviskumus Rōzentāla baznīcē̦nuos MWM. X, 364; valuodas latviskums Duomas I, 134.

Avots: ME II, 425

laukums,

2): l. pierē - auch BW. 35295: guovij balti laũkumiņi uz sāniem AP. es tev tâ duošu pa de̦guoni, ka laukumi (= laukas I 1) skries A. Leitāns.

Avots: EH I, 723

laukums,

1) laũkums C., [N. - Peb., Jürg., Arrasch, Wandsen, làukums Wolm.], eine freie Fläche, ein freier Platz: mežā atruonas liels laukums Mat. skat vien, cik ātri ļautiņu bari pa dārziem un laukumiem izdalās MWM. III, 324. dejas laukums, der Tanzplatz Saul.;

2) làukums, die Blässe:
guovij laukums pierē (vgl. Konv. ² 1892; [Flecken von anderer Farbe als die Grundfarbe (kad bē̦rns svārciņus vienreiz būs apmīzis, tūlīt būs laukumi) U.]: baltu bārdu, kas ne˙sen vēl bija raiba - spīdīgi me̦lniem un zilgani baltiem laukumiem Jauns.; [das Durchbrochene in Spitzen St., U.].

Avots: ME II, 427, 428

lè̦kums,

1) der Sprung:
nu pazinu caunes pē̦das, ir vāveres lē̦kumiņu BW. 14645;

2) der Aufgang:
kam dēliņu guldināji līdz saulītes lē̦kumam? BW. 25866. vai tie šķe̦lti saulītē, vai mēneša lē̦kumā 1421;

3) [Geburt?]:
vedējiņu māmiņai ceļā tika lē̦kumiņi (Var.: radībiņas) BW. 16198, 4; [n. pl. lē̦kumi Erlaa, Oppek., Salisb. n. U., = dzimumi, radi;

4) ein Ereignis:
kāds lē̦kums tev lēcies? Nigr.].

Avots: ME II, 459

ļe̦kums, ‡

2) ļe̦kumi, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Wahnen.

Avots: EH I, 770

ļe̦kums, etwas Weiches: mīksts mans vē̦de̦rs ir kâ ļe̦kums. [zu ļe̦ks.]

Avots: ME II, 535

I lìekums: nerunājuot par tādiem liekumiem kâ mākslīgi mē̦sli Jauns. Augšz. 50; liekumi (Eingeweide) - auch Pas. VIII, 91, (mit iê ² ) Frauenb., Līn.; tas izē̦d ... niknu liekumu (= liekuo gaļu, wildes Fleisch ) Lange Latv. ārste 88.

Avots: EH I, 754

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

II lìekums,

1): "staignas ganības" (mit ìe ² ) Saikava;

2): auch Erlaa, KatrE.; ‡

3) "luoceklis" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 754

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497

liẽlâkums, der grössere Teil Kaudz. M.

Avots: ME II, 497

liẽliskums, die Grösse, Pracht, Grossartigkeit, das Grossartige: dabas, izstādes lieliskums A. XI, 591, 627. viņam tuop tâ grūti tādā lieliskumā Vēr. I, 265. katrs cēla savu maziskumu un pēla uotra lieliskumu Seibolt.

Avots: ME II, 498

likums,

1): "= nešļava" Laubern;

2): tādu likumu (= le̦mumu) Pas. VI, 262.

Avots: EH I, 742

likums,

1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;

2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;

3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.

Avots: ME II, 470

lĩkums: auch Ahs., Behnen, Dunlka, (mit ì ² ) Oknist; līkumi Siuxt, = de̦ramdiena, Verdingungstag.

Avots: EH I, 750

lìkums,

3): ein Leinwandmass
(siêna 2) Kaltenbr. (mit ì ² );

4): auch (mit î ² ) Frauenb., Siuxt; ‡

8) "?": stāsti ... ciema dzīves līkumiņus! Janš. L. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 750

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488

lĩkums Kand., Etn. III, 103, [Dond. ], = lĩgums.

Avots: ME II, 488

lùokums, ‡

3) das Gelenk
(mit uô ² ) Segew., Seyershof.

Avots: EH I, 767

lùokums [li. lankùmas "Biegsamkeit"],

1) die Krümrnung, Biegung, der Bogen;
līkumus, luokumus mest, Windungen machen Tr. III, 1365. mūŗa luokums Pūrs I, 83; matu luokumi, die Locken;

2) der (die) Krumme:
līkum, luokum, kur tu teci? Rätsel JK. VII, 1263.

Avots: ME II, 526

‡ *lūkums, = lũkuõjums: te nu bija... tavs vasaras lūkumiņš (Var.: lūkuojums) BW. 21369 var.

Avots: EH I, 764

ļurkums, der Schwätzer Selg. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 545

mazākums, ein geringeres Quantum, die Minorität.

Avots: ME II, 571

nàikums, die Energie, Schnelligkeit Erlaa, Bers. Adverbiell naikum (verkürzter Instr. Sg.), schnell: es naikum, naikum aizjūdzu zirgus Meiran.

Avots: ME II, 690

nakums, der Klügling, Pfiffikus: viņš ir liels nakums. Unbek.

Avots: ME II, 691

nãkums, das Gekommensein: kas nuo mana nākumiņa? was habe ich davon, dass ich gekommmen bin? BW. 19687. neduod manis tautiešam ar pirmuo nākumiņu! 15082. te, māsiņ, tu paliksi šuo nākumu (Instr.) tautiņās 26291. nākat, labi tē̦va dē̦li! iešu pirmā nākumā 10615. [veikals bija nuodarīts un nākuma mērķis izsme̦lts De̦glavs Rīga II, 1, 301.]

Avots: ME II, 700

naskums, die Hurtigkeit, Regsamkeit: kur tas man nu palika, citkārtējs naskumiņš? BW. 23968, 1. duoma dziļums saskaņā ar darba naskumu Kronw. - nasku, naskumis, bunt, lebhaft durcheinander: pa gatuvi gāja šuodien nasku naskumis Kleinb.

Avots: ME II, 694

nedabiskums ,* das Unnatürliche, die Unnatürlichkeit A. XXI, 701.

Avots: ME II, 710

nejaûkums, das Hässliche, Abscheuliche: viņš pārspēj viņus savā meklēšanā pēc raksturiska nejaukuma Vēr. II, 751.

Avots: ME II, 717

nepanãkums, der Misserfolg: viņš izstāstījis savu nepanākumu Blaum.

Avots: ME II, 726

nesmukums: puisīt, tavu nesmukumu, gar lūpiņu bārda auga BW. 20304.

Avots: EH II, 20

nesmukums, das Hässliche, die Hässlichkeit: viņa savu mūžu bija nuodzīvuojuse pa guodam, bez kāda nesmukuma MWM. VIII, 409.

Avots: ME II, 733

[netàutiskums ,* das Nichtnatonale: atriebās pilsuonības tukšība, netautiskums Duomas I, 687.

Avots: ME II, 736

netikums [li. netikumas "Ungezogenheit"], die Untugend, Lasterhaftigkeit: ai tu, tāutu neveiklīt, tavu lielu netikumu! BW. 9335. mana paša tikums līdza vien vazājās 6907. netikumus graizīt, die Gebrechen geisseln.

Avots: ME II, 737

‡ niekums Lng., die Nichtigkeit.

Avots: EH II, 27

nùoplàukums: auch Degunen, Domopol, Nötk., Ungurmuiža, Waldegalen.

Avots: EH II, 75

nùoplàukums, das Abgebrühtsein, eine abgebrühte Stelle am Körper [Bers., Vank., Mitau, Kursiten, Vīt., Lös., Salgalnl.

Avots: ME II, 830

nùotikums,

1): nuoskumuse dēļ tā viena nuotikuma BW. 35734.

Avots: EH II, 100

nùotikums,

1) das Ereignis, die Begebenheit:
stastā savirkņuoti dažādi raibi nuotikumi;

2) eine Krankheit, namentlich eine Kinderkrankheit, zutolge derer die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (tas pats, kas nakts pamašas) JK. VI, 45; 44; 29. dabūšu drudzi vai citus kādus nuotikumus Grünh., [Janš. Paipala 24.)

Avots: ME II, 875

‡ ņukums Frauenb., etwas Zerknilltes, Verworrenes.

Avots: EH II, 116

pajaukums, [= aparnis Bers., Grawendahl]: tur liels pajaukums siena Bers.

Avots: ME III, 36

I pakums, der Aufseher, Antreiber LD.; pakuma kuoks. [Aus pakungs entstellt?]

Avots: ME III, 51

[II pakums Kronw. n. U., = pakavs.]

Avots: ME III, 51

‡ III pakums (?) Heidenfeld "ķēriens". Aus *pakumums?

Avots: EH II, 145

‡ palìekums ² Auleja, = paliẽks II 1: kaids p. (eine letzte, verspätete Regenwolke) nuo pakaļas vilkās.

Avots: EH II, 152

pamatlikums od. pamata likums, das Grundgesetz, der Grundsatz.

Avots: ME III, 66

pãrâkums: cik ir tas p.? BielU., wieviel beträgt der Überfluss?

Avots: EH XIII, 196

pãrcìlvẽciskums,* das Übermenschliche, die Übermenschlichkeit MWM. X, 929.

Avots: ME III, 152

pãrpalikums, der Rest, Überschuss, das Ubriggebliebene: spē̦ku pārpalikums Baltp.

Avots: ME III, 169

pãrsmalˆkums, das Überfeine, die Uberfeinheit: katrai īstai mākslai pār smalkums e̦suot par tīruo nāvi A. XV 2, 327.

Avots: ME III, 176

‡ patikums PlKur. "tikums".

Avots: EH XIII, 182

pìenãkums, Verpflichtung, Schuldigkeit, Gebühr U.; der zukommende Teil: ne˙vienam nee̦smu parādā palicis un arī tev atduošu, kas tavs pienākums Janš. Paipala 20.

Avots: ME III, 275

pīkums, der Zorn, Groll: nebij gājis tāļāk par pīkumu Duomas II, 322.

Avots: ME III, 231

pirmsâkums,* auch PL, der erste Anfang, der Uranfang: zemes pirmsūkums Stari II, 576. būvniecības mākslas pirmsākumi Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 227

plaĩkums, der Fleck Dond.: tauku plaikums uz drēbes. Wohl nebst li, pleĩkė (in Tvereč) "calvitium" zu le. pliks.

Avots: ME III, 315

plaiskums,

1) das Maal, der Fleck
U.: ruodas apakš ādas sarkani vai zili plaiskumi Ārstn. kalend. II, 69;

2) plaĩskums Salis, Zögenhof ( eine Stelle, wo das Haar ausgefallen ist), ein leerer Platz
U. Reimwort zu blaiskums.

Avots: ME III, 315

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums ² AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums ² Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319

II plañkums Sassm., Wandsen, = lē-venis, der zum Trocknen zusammengeharkte Heuhaufe: sienu grābj plankumuos. Dürfte ursprünglich mit plankums I identisch sein.

Avots: ME III, 319

pleikums L., die Kahlhelt, Blösse.

Avots: ME III, 334

plê̦kums Neuenb., plê̦kuma ² smaka Bauske, muffiger Geruch: plē̦kuma un zemes smakas pilnas klētis. iz-vēdinājat nuo ziemas plē̦kumiem! Alm. Zu li. plėkti "moderig werden".

Avots: ME III, 339

plikums (li. plikùmas),

1) die Nacktheit, Blösse, ein entblösster Körperteil:
Sprw. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. apsedz savu miesas plikumul Ahs. n. RKr. XVII, 47. kuŗiem tikai bads klētī, plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIIl, 338;

2) die Armut
U.

Avots: ME III, 345

pretuzbrukums, die Kontrattacke.

Avots: ME III, 390

prìekšlikums,* der Vorschlag,. der Antrag: jaunekļi juo karsti piekrita Valdemāra pr˙iekšlikumiem un tuos pēc iespējas veicināja M. Ārons. iesniegt, pieņemt, nuoraidīi priekšlikumu, einen Antrag machen, annehmen, ablehnen.

Avots: ME III, 396

prìekšnùotèikums,* die Vorbedingung.

Avots: ME III, 396

pulkums: auch (mit ulˆ ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 324

pulkums Naud., die Menge: naudas liels pulkums.

Avots: ME III, 408

pustèikums Vēr. II, 1398, ein halber Satz.

Avots: ME III, 435

I riekums: auch (mit iẽ ) Orellen, Salis, Seyershof, (mit ìe ² ) Fest.: caur riêkumu ² dzijas tin uz buomja AP. Aus nd. rētkamm, s. Sehwers Unters. 100.

Avots: EH II, 378

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums ² Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

II riekums: auch Rudzētas, Welonen, Rehehusen Mag. XX 2, 36.

Avots: EH II, 378

II riekums Lubn. n. Etn. III, 1, riekums ² Saikava, Warkl., = plē̦sums, līdums, zum erstenmal aufgepflügtes Land, Rodeland. Zu riekt.

Avots: ME III, 546

I rikums: auch (Gallert) Allend.

Avots: EH II, 371

I rikums, geronnenes Blut Wirginalen; Gallert Kürbis, Salis; uolu rikums Bauske; Zu rikt.

Avots: ME III, 525

II rikums,

1) "?": rikums uz rikuma, cauruma ne˙maz (Rätsel) RKr. VII, 1399;

2) "eine grosse Brotschnitte"
Aahof, Golg., A.Schwanb., Neugut, Sauken.

Avots: ME III, 525

rukums, s. ŗukt.

Avots: ME III, 557

sakums (li. šãkumas "Raum zwischen den Beinen" bei Būga KSn. I, 11),

1) die Verästelung, Verzweigung
U., die Gabelteilung Karls.;

2) sakums L., Lennew. n. Bielenstein Holzb. 503, Plur. sakumi Manz., Karls., Sussei n. FBR. VlI, 135, Lis., die Mistgabel, Mistforke
(Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 504): viens kâ kāsītis, uotrs kâ sakumiņi LP. Vl, 15. ar tiem sūdu sakumiem BW. 34947, 1 var. - Nebst se̦kums zu sakas II.

Avots: ME II, 658, 659

I sakums,

1): krustcelēs ir s. Meselau. upes s. Heidenfeld. bikses sakumā saplīsušas Prl.;

2): auch Ledmannshof, Linden in Kurl.; sakumi - auch Aahof, Auleja, Beļava, Golg., Heidenfeld, Kaltenbr., Lettihn, Linden in Livl., Līvāni, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Wessen; jam sūdu nav ni sakuma (er hat gar keinen Mist)
Kaltenbr.; ‡

3) eine zweizinkige Gabel an einem langen Stiel, womit man Kochtöpfe in den Ofen schiebt (wo?).

Avots: EH XVI, 421

‡ *II sakums, das Gesagte, ein Satz (?): tautu meitai pasacīju tikai vienu sakumiņu Tdz. 41561 (aus Gold.).

Avots: EH XVI, 421

šakums,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Frauenb., Līvāni, OB., Rutzau, Sonnaxt.

Avots: EH II, 621

šakums,

1) = sakums 1 Aps., Saikava: duoze šakumā (Var.: kājstarpā) BW. 34777 var. (aus Wirginalenl); der Raum zwischen den Beinen Saikava, Wessen, Bershof, Dunika;

2) = sakums 2: mēžamie šakumi R. Sk. II, 167. Aus li. šākumas.

Avots: ME IV, 2

‡ II salˆkums PV. "mazs salde̦nums": bē̦rzu sulām šuogad nemana pat ne salkuma, - tīrais ūdens.

Avots: EH XVI, 426

sapluskums "das Zerzaustsein": ārējs sapluskums pie matiem un apģē̦rba B. Vēstn.

Avots: ME II, 704

I sàukums, s. sàukt.

Avots: ME III, 772

II saûkums ² : auch Mesoten, Schwitten; "etwas Schlechtes od. eine Krankheit, verursacht durch Worte solcher Menschen, die in einer unglücklichen Stunde geboren sind" Seyershof: kad lielmāte bij kūtī un brīnījās par kustuoņiem, tad bij tū˙liņ s. pakaļā, - tad bij tū˙liņ kāds vājš. s. II ist demnach wohl identisch mit s. I.

Avots: EH XVI, 460

II saûkums ² Behrshof, Siuxt, der Schaden Wid., die Einbusse V.: cūkas tādu saukumu kartupeļuos izdarījušas Alksnis - Zundulis, tādu saukumu kaķis izdarījis, ve̦se̦lu piena spaini apgāzis ders. saukums man jācieš Asp. ja viņš dara kam saukumu, tad tas ir nuo valsts puses jāatlīdzina MWM. VI, 457. Etwa zu sukums?

Avots: ME III, 772

se̦kums,

2): se̦kumi (Mistgabel)
- auch Alschw., AP., Arrasch, Ascheraden, C., Dobl., Frauenb., Kokn., Lieven-Bersen, N.-Peb., Pankelhof, Ramkau, Sessau, Sessw., Siuxt, Ziepelhof; sūdu se̦kumiņi BW. 19881 var.

Avots: EH XVI, 476

se̦kums Karls.,

1) die Verästelung, Verzweigung
U.;

2) se̦kums Bielenstein Holzb. 503, Plur. se̦kumi ebenda, U., Dobl. n. Etn. I, 105, Serben, die Mistgabel, Mistforke:
jaunie strādnieki mūsu . . . se̦kumu (dakšas) nepazīst Latv.-Demin. se̦kumiņi,

a) die Gabeln zum Ausbreiten des Düngers
Grünh., Scharstädt;

b) die Tischgabel:
šķīvji ar . . . gaida nažiem un se̦kumiņiem MWM. . v. J. 1896, S. 90;

3) was (wieviel) man mit der Mistgabel fassen, aufnehmen kann:
pārmetis trīs se̦kumus pakaišu LP. V, 31. kad kāds vīrs aiziet dzīvuot uz citām mājām, tad tam jānuomēž se̦kumi sādu nuo kūts durvīm RKr. VI, 75. Zu sakums.

Avots: ME III, 815

še̦kums,

1): kuoka š. Siuxt; še̦kuma arkls ebenda;

2): auch Grob., Neuhausen, Siuxt; die Stelle, wo zwei Wege im spitzen Winkel zusammenlaufen
Diet.; ‡

4) "(spalvu) kušķis" Nötk.: ķerties kam še̦kumā ("pakausī matuos" [?]).

Avots: EH II, 625

še̦kums Bauske, Behnen, Dond., Jürg., Kand., Selg., Siuxt, Wandsen,

1) ein gabeliger Ast
U.; die Gabelstelie des Astes U., Druw., Grawendahl,Geistershof, Gramsden, des Baumes Annenburg, Laud.; der Baumgipfel Depkin n. U.: dē̦lu māte iesprūduse sausa kuoka še̦kumā (Var.: starpiņā) BW. 23628. kuoku še̦kumuos Konv. ² 1887. medinieks nuolicis burvja piķi uozuola še̦kumā LP. VI, 723;

2) die Gabelung der Beine
(U., BW. 34777, Grünwald, Laud., Selg., Odensee, Gramsden, Kalnzeem) oder der Hosen: jaunībā trakumā zars ieskrēja še̦kumā Lennew.;

3) das Schlüsselbein
Kawall n. U.; "kājas stilbs" Wenden. Vgl. šakums und das echt le. se̦kums.

Avots: ME IV, 15

skumstêtiês "скомлѣть" Wid.; "sich beklagen" (mit um̃ ) Bauske: bet īstenībā sle̦pe̦ni skumslējas ("?") par labvēlību MWM. v. J. 1899, S. 62.

Avots: ME III, 904

skumstîgs Ringen n. U., = skumîgs.

Avots: ME III, 904

skum̃stiķis, ein Kunststück (hieraus entstellt) Nötk.

Avots: ME III, 904

skumstiklis "?": es sagrauts kâ skumstiklis kamuolā Latv.

Avots: ME III, 904

šlaûkums ² N. - Bartau, ein Holzspan, der nicht völlig losgelöst am Stamm hangen bleibt. Vgl. šļaukums.

Avots: ME IV, 59

šļaûkums ² Grünh., das Schräge, die Abschrägung Grünh.; die abschüssige Seite, der Abhang Dond.: kalnam garš šļaukums Dond.: es gāju pa šļaukumu uz augšu ebenda. Zu šļauks.

Avots: ME IV, 67

‡ šļukums Linden in Kurl., jem., der nichts auf Sorgfalt und Eleganz seiner Toilette gibt.

Avots: EH II, 646

spil˜kums Wolm., C., eine kleine Schüssel, die Spülkumme Spr. Aus dem Nd.? Oder nebst estn. pīlkum dass. aus schwed. spilkum "Napf"?

Avots: ME III, 996

špilkums: nach Sehwers Unters. 139 aus balt.-d. Spülkumme "Spülnapf ..."

Avots: EH II, 655

špilkums, = spilkums, eine kleine Lehmschüssel Dunika, Stenden (mit il˜ ), Talsen, ein grösseres Schüsselchen Līve n. Etn. II, 34, eine Schüssel, worin der Teetopf ausgespült wird (mit il˜ ) Ronneb., ein flacher Topf (mit il˜) Nigr.: Zana ienesa... špilkumā taukšķē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815.

Avots: ME IV, 101

špīlkums: auch (mit ĩl) Kr.-Würzau.

Avots: EH II, 655

špīlkums, = špilkums, eine kleine Schüssel Grünh.

Avots: ME IV, 101

špìrkums ² : "špilkums" (mit ir̂) Matkuln.

Avots: EH II, 655

špìrkums ² Mar., eine Schüssel mit breitem Boden, "pusbļuodīte": paņem špirkumu un atnes pienu! Mar. mums ir lielās bļuoàas un mazās, bet špirkuma nav ebenda. Vgl. špilkums.

Avots: ME IV, 101

‡ špīrkums Grenzhof (Mežamuiža), = špirkums, špīlkums.

Avots: EH II, 655

stūkums: "abgestossene, von Hülsen befreite Gerste" ME. III, 1109 zu ersetzen durch "= grūdenis".

Avots: EH II, 597

stūkums, abgestossene, von Hülsen befreite Gerste Thomsdorf n. Etn. I, 20.

Avots: ME III, 1109

sukums, Lücke, Scharte Kronw. n. U., Ahswikken, V., "vaina" Dr.: izgriež vēl lielākus sukumus Latv. Av. v. J. 1901, № 29. izraut ve̦se̦lu sukumu; maizi griêzt sukumiem Libau. cirvim izsists sukums zuobuos Katzd. kaļķi atkrituši sukumiem Valter Florence 48. Nebst li. šùkė "Scharte, Scherbe" zu suka (s. dies).

Avots: ME III, 1118, 1119

I šukums,

2): auch Sonnaxt; līdz šukumam iestidzis Jauns. J. un v. 393.

Avots: EH II, 657

I šukums U., Fest., Laud., Ledmannshof, Nerft, Peb.,

1) die Gabelstelle des Astes
Bers., Kl., ein gabeliger Ast: bē̦rza šukumā BW. 35038. lielajuos vītuola šukumuos gulēja sniegs ve̦se̦liem klēpjiem Jauns. III, 345. (lingas) kātam vajadzēja būt ...ar mazu šukumiņu tievgalī. šis šukumiņš neļāva auklai nuotrūkt Jauns.;

2) die Gabelung der Beine od. der Hosen:
bikses šukumā cauras Odensee. Aus še̦kums mit dem u von čugums 2 oder čukurs 3?

Avots: ME IV, 105

II šukums U., = sukums: piena luopu par ...divām galvām.,. mazāk, - tas ir liels šukums Janš. Dzimtene ² III, 96. biļešu pirkšana... ietaisīja šukumu kabatā Bandavā I, 115.

Avots: ME IV, 105

tàukums: taûkumā ² (= trē̦knā zemē) auguši stādi Seyershof.

Avots: EH II, 669

tàukums, Fettigkeit, Fettes, Speck: miesas brangums un taukums. netrūkst nedz taukuma, nedz liesuma Purapuķe Humor. u. st. 10. kava luopus un nuo taukumiem arī dieviem vēlēja kādu kumuosiņu LP. VII, 301. uz uoglēm cūkas taukumi švirkst U. b. 85, 73. sagriež taukumu smalkuos gabaliņuos Vīt. 55. ve̦cā mēnesī nevar cūkas kaut, tad taûkums ² izte̦k taukuos AP. izvilka miežam taukumiņu BW. 1466. zaru galiņi pildījās ar smagu taukumu MWM. VI, 842. teļa taukums, ein Schimpfname Gr.-Sessau ("liels palaidnis"), Latv. Av. v. J. 1901, No 6 (Feuil.).

Avots: ME IV, 137

te̦kums, = tecẽjums: suņu te̦kums St., ein Stück Weges, soweit Hunde zu laufen pflegen. smilts te̦kums, graudu te̦kums Anzen. viņam labs valuodas te̦kums (viņš labi runā) Laud. valuodas te̦kumā Rozālija pieminēja mācītāju Kaln. Ozolk. m. 39. pazīst kunga braucumiņu, dze̦lza ratu te̦kumiņu (Var.: tecējumu) BW. 13481 var. sudrabs te̦k te̦kumā 31012, 6. Zu tekt; wie verhält sich dazu formell li. tekùmas "das Laufen"?

Avots: ME IV, 159

tikums,

1) die Art; die Eigenschaft
U.; die Tugend: Sprw. labs tikums spīd vairāk nekā ze̦lts Br. sak. v. 94. dieva likums, paša tikums 266. suņam suņa tikums 1192. pēc ve̦cāku tikumiem St., nach alter Manier. diža slava, mazs tikums Biel. 1024. neraugāt kupla pūra, raugāt laba tikumiņa! BW. 7768. zirgam jau tāds tikums, das Pferd hat schon eine solche Art oder Eigenschaft U. tikumu kuopt Kundziņš Vecais Stenders 105. tikumu māclba, die Sittenlehre Brasche;

2) Vorgang
St. - Zu tikt I (vgl. ticis).

Avots: ME IV, 186

‡ tupeniskums, das Hockendsein: t. ir krievu kazaka (dejas) svarīgākā daļa Jürgens 73.

Avots: EH II, 703

turplikums,* das weiterhin Folgende, die Fortsetzung: dzīves turplikums MWM. VIII, 325.

Avots: ME IV, 272

I uzkums, der Winkel (zwischen Sense und Stiel): šai izkaptij nepareizs uzkums Blumenhof, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 346

II uzkums: u. darbs AP., Geistershof, Kerstenbehm, eine Arbeit, über die man sich beim Verrichten bücken muss.

Avots: EH II, 726

II uzkums "?": galvu... nepacēlis nuo uzkumā darba (Arbeit, über die man gebückt ist?) Seibolt.

Avots: ME IV, 346

uztûskums Bers., Kalzenau, die Geschwulst: pret pampumu, uztūskumu lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114.

Avots: ME IV, 394

vaĩrâkums, der Überschuss, die Majorität: ar balsu vairākumu ievēlet, mit Stimmenmehrheit erwählen.

Avots: ME IV, 441

valkums,

1) (unter der Haut) unterlaufenes Blut:
dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs vienā valkumā blaiskaiņš Alksnis-Zundulis;

2) s. valks II.

Avots: ME IV, 458

‡ vaskums Druw., Eidotter.

Avots: EH II, 760

že̦kums Stenden, Wandsen, = še̦kums 2.

Avots: ME IV, 802

znakums U., = znaks: viņam daudz znakumu, er hat eine grosse Bekanntschaft U. Aus r. знакомый dass.

Avots: ME IV, 747

tikums,

1): tai tikumi darbiņuos BW. 568,2. liela slava, mazs t. 8372, 1. laba meita, labs t. 14274;

2): man ... bija ... savāds t. (= nùotikums) Janš. Mežv. ļ. II, 306. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715.

Avots: EH II, 681

ačgãrnĩba, kums">ačgãrniskums, Verdrehtheit: ak mūžīgais ačgārniskums Vēr. II, 36.

Avots: ME I, 10

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

àizvẽjîgs, vor dem Winde Schutz bietend: aizvējīgs laukums Kaudz., ein vor dem Winde geschützter Platz.

Avots: ME I, 59

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apsẽ̦tuôt, tr., mit einem Zaun (sẽ̦ta) umgeben, umzäunen: apsē̦tuots laukums Etn. III, 101.

Avots: ME I, 119

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsliñkt: ‡ Subst, apsliñkums, das Faulgewordensein: gurdums un apslinkums viņu pārvarējis Janš. Mežv. ļ. I, 69.

Avots: EH I, 114

apspùrgt ² Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125

apstâklis, der Umstand: citāduos apstākļuos A. XX, 660. apstākļi ir cilvē̦ka vaduoņi SDP. VIII, 7; apstākļu vārds, teikums Adverbium, Adverbialsatz.

Avots: ME I, 126

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apzelˆt (li. apžélti), intr., sich mit Gras bedecken, bewachsen: laukums bija apzēlis ar zaļu mauru LA.

Avots: ME I, 137

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

‡ atbula PlKur. "kums">debess atsarkums": vgl. ‡ atbala.

Avots: EH I, 137

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atlikas: atliku likām oder a. likums, vollauf Segewold.

Avots: EH I, 153

‡ atnāciêns, = kums">atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstāmā izteiksme *, der modus relativus.

Avots: ME I, 197

attûkt, intr., inch., abschwellen: uztūkums attūkst.

Avots: ME I, 206

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

baîlisks Spr.,

1) furchtsam; [

2) Schrekken erregend:
bailisks nuotikums, bailiski laiki, bailiska vieta Kalz.]; bailiski daudz, schrecklich, sehr viel AP., Burtn., Bers.

Avots: ME I, 251

balˆda ² [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253

bal˜galˆvis: bal˜galˆve ² Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200

balguôt, weiss(lich) glänzen: jau maigi balguo de̦be̦su spīdums Rainis, Gals un sākums 168 [Neubildung?].

Avots: ME I, 254

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282

‡ blaikšêt Segew., = blaĩkšķêt. blaiskums: kad zilā slimība, tad cūka nuositas ar pumpām un blaîskumiem ² Siuxt.

Avots: EH I, 225

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

I blaks,

2) (Adj.): tik blaki lauki, ka ūdens nenuote̦k Oknist n. Fil. mat. 32; vgl. den Feldnamen
Blakums ebenda.

Avots: EH I, 225

blanks, blanka, das Maal am Leibe L., U.; s. blankums. [Aus mnd. blank. "glänzend weiss"?]

Avots: ME I, 309

I blìgzne ² [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna ² Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 ² .]

Avots: ME I, 315, 316

braucums, dial. für braukums, die Fahrt: brauc ar vienu braucumiņu BW. 991, Kreuzburg.

Avots: ME I, 325

bràukt,

1): b. lapas Zvirgzdine, (mit aũ) Rutzau, braũkt ar ruoku pa galdu Kal.; ‡

4) "jāt" Pilskalne. Subst. brâukums, ‡

3) ein Ruck:
ar vienu braukumu izvest Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 238

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brĩnisks (unter brĩnišķîgs): brìnisks ² nuotikums Saikava.

Avots: EH I, 242

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

bruzda,

1): unverhofftes Tadeln od. Strafe
Bartau; Schelte, Prügel NB.; ‡

2) Lärm, "kums">truokšņains nuotikums" Dunika, Kal.: kas tur priekšnamā par bruzdu? Zur Bed.2 vgl. li. bruzdà "bruzma"

Avots: EH I, 245

I bucis, ‡

2) "kums">zirga vai te̦kuļa nuosaukums" Siuxt.

Avots: EH I, 248

‡ celˆmiene Zvirgzdine,

1) ein Pilz;

2) "zâles nuosaukums".

Avots: EH I, 263

cê̦luonība,* die Kausalität: pasaulē visur visur valda cē̦luonības likums.

Avots: ME I, 377

‡ III cìrkslis BielU. " = kums">če̦kums".

Avots: EH I, 273

cucurs [Morizberg, AP., Drosth., cucere Smilt., Ronneb., cucūzis Posendorf], cūcaurums. [cuc - aus suc - (zu sakums "Lücke")?].

Avots: ME I, 397

daļenieks od. daļinieks, der Teil nehmer, Teilhaber, Mitunternehmer: tā māja nu gan drusku par lielu, bet vai tad daļenieku trūkums Blaum., Spr.

Avots: ME I, 436

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

dìevbijĩba, Gottesfurcht: dievbijība visu gudrību sākums.

Avots: ME I, 484

dīgsts L., der Keim: dzīvības d. Rainis Gals un sākums 73.

Avots: ME I, 477

divriñdu ,* zwei-, doppelzeilig: divrindu burtnīcas; laukums ar divrindu kolonām MWM. IX, 75.

Avots: ME I, 473

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 454, Prellwitz Wrtb. ² 106, Brugmann Grdr. II ^2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

‡ dulburĩba "kums">trakums, nejēdzība" Ar.

Avots: EH I, 340

I duņa, das Getöse: nuo kaŗa duobjās duņas MWM. VI, 768. duobjā duņā nuoskan auss Rainis Gals un sākums 138.

Avots: ME I, 518

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. ² 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

dzelˆmenis, die Tiefe, dzelme: upes dzelmenī viņa lūkuojās JR. V, 167. jūŗas dzelmenī Asp. dzelmeņi apkārt veŗas Rainis Gals un sākums 191.

Avots: ME I, 541

‡ II êrzelis ² Salis "kums">līkums, kuo ielaiž aude̦klā šķērējuot".

Avots: EH I, 374

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

ģilpa, lokal für cilpa, līkums Etn. IV, 66.

Avots: ME I, 698

grauzenis, der obere Rand am Strickstrumpfe od. an Handschuhen (gew. valnītis) Kokn. n. Etn. III, 177. grauzenis - zeķes vai cimda malējā gala iesaukums, kuŗš ar+vien tuop adīts citādā veidā kâ pārējais cimds vai zeķe Kokn. A. XIII, 252.

Avots: ME I, 640

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

grẽve, grē̦va Rojen, Mag. XVII, 2, 170, grẽvis [am Tuckumschen Strande], L., ST., U., der Strömlingswolf. [Zu li. grė´va "неряха"?]

Avots: ME I, 653

‡ guldzums Nautrēni, eine Krümmung Druw.: jauni sunīši (skrienuot) guldzumus vien me̦t Nautrēni. zaķis guldzumiem vien aizskrien ebenda; ein Buckel (kūkums) Druw.

Avots: EH I, 417

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "kums">izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

[gùmbris ² Kreuzb., Wessen "izlīkums" (Krümmung). Vgl. li. gum̃bras "желвак, нарост"

Avots: ME I, 680

gùmza,

1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu ² (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;

2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;

3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡

4) "der Wolf"
Segew.; ‡

5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.

Avots: EH I, 419

gumzums: "kums">līkums, kums">kūkums" (mit ùm ² ) Stom.

Avots: EH I, 419

ìecìrpt,

2): (fig.) šis pirkums viņam krietni iecirpa makā (kostete ihm viel Geld)
Smilt.; ‡

4) "?": labi ie. "gut den Beutel besehen"
B. Vēstn.

Avots: EH I, 506

‡ iedrē̦bas "mazums, kums">atlikums" N.- Bilskenshof: nav ne˙maz sēņu šuogad; gruoziņā tikai tādas ie.

Avots: EH I, 510

iẽgāze [MSil.], Einsatz [ìegâze "krasta iebrukums upē" Arrasch, Nitau], Einsenkung, Schlucht: radās iegāzes (zemē), plaisas MWM. X, 201; der obere Rand einer Einsenkung: [šim kalnam stāva iegāze Stuhrhof].

Avots: ME II, 16

[iegultne,

1) "eine einschiessende
(staiga) Stelle" Stelp.;

2) "ein ehe maliges Flussbett"
Goldbeck;

3) "eine Vertiefung in einer Wiese oder im Acker":
tai iegultnē gan zālē aug Fest., Brucken;

4) = kums">ielīkums Weinsch.]

Avots: ME II, 20

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

II iekāre: iẽkāre Ramkau "klajš laukums meža stūrī".

Avots: EH I, 519

II iekāre, eine vorspringende Biegung, "ielīkums": meža ielīkums pļavā - meža iekāre; tīruma iekāre; pļavas iekāre Druw.

Avots: ME II, 26

‡ ìekvē̦lâtiês, = ìekvè̦luôtiês (?), sich erhitzen: tūkums iekvē̦lāsies Lange Latv. ārste 85.

Avots: EH I, 524

ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.

Avots: ME II, 43

ìepìrkt, tr., einkaufen: māju. Refl. - tiês,

1) für sich Einkäufe machen, für sich einkaufen;
tas bija braucis uz Je̦lgavu iepirkties MWM. X, 104. viņš iepirkās maizi, pilnu ve̦zumu;

2) fam., sich einmischen:
šai strīdū viņš nuo laba prāta iepirkās Etn. IV, 18. Subst. ìepìrkums, der Einkauf: jūsu mājas maksā pa iepirkumam 3300 rubļu Purap.

Avots: ME II, 51

ìeplakt, intr., zusammenfallen, einsinken: tagad zemes garuozas virsējās kārtas pamazām ieluok Latv. Subst. ìeplakums, die Senkung.

Avots: ME II, 52

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

ĩpats [die übrigen Kasus jetzt wohl nur von ĩpašs gebildet],

1) eigen, besonderer:
kas ir tavs īpats bē̦rns CF. katrai krāsai bijis savs īpats nuosaukums Ar. viņiem bija savs īpats virsnieks Launitz Stāsti 36;

2) " er selbst " L.

Avots: ME I, 836

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

izklaîdu, izklaîdus Ahs., izklaidā, izklaidām Rainis Gals un sākums 19,

1) zerstreut, einzeln
Grühn.: izklaidus viņa (zâle) ne˙kad neaug, bet čumurā LP. VI, 10. latviešu zemē redzi izklaidus guluošas mājas Lautb. ļaudis, tāli viens nuo uotra dzīvuodami... BW. III, 1, 5;

2) * zerstreut, konfus:
viņš teica tâ savādi izklaidu Vēr. II, 141; 316.

Avots: ME I, 751

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

I izpeikt: izlutuse un izpeikuse Janš. Mežv. ļ. ll, 326 (ähnlich Līgava II, 258). Subst. izpeikšana, das Sichverwöhnen: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327; ‡ izpeikums, das Verwöhntsein: greznības, sprengstības un izpeikuma dēļ Janš. Mežv. ļ. II, 312.

Avots: EH I, 470

izpilˆt [Bers.], izpilˆgt (prs. -stu), übermütig, anspruchsvoll werden Adsel. izpilcis, izpildzis Bers., übermütig, vernossen: bē̦rni tâ izpilkuši, ka kārumus vien tik grib ēst Druw. Etn. IV, 34. [izpilˆcis Lis., N. - Peb., verwöhnt, wählerisch im Essen.] Subst. izpilkums, Vernossenheit: izpilkums - laba ēdiena smādēšana Druw. Etn. IV, 34, Lös.

Avots: ME I, 780

izplukt, intr., ver -, ausgebrüht werden, abfallen, ausgehen: kad tev acis izpluktu! (eine Verwünschung). kāju pirksti izplukuši Plūd. LR. III, 58. matiņi izplūk, zuobiņi izbirst Kleinb. Subst. izplukums, das Verbrühen: pret izplukumiem lietuo mālus vai lielluopu izkārnījumus Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 783

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810

[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]

Avots: ME I, 818

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820

iztrũkt (li. ištrùkti), intr.,

1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;

2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.

Kļūdu labojums:
9335 = 9334

Avots: ME I, 820, 821

iztvìkt [li. ištviñkti "налиться"], intr., verschmachten, heftig dürsten, lechzen: pagāni iztvīkuši G. L. krūtis spirgtu rīta gaisu iztvīkušas iedzēra Asp. iztvīkušas lūpas (A. XX, 655), puķes Stari III, 9. dzirdina iztvīkušuos laukus A. XI, 459. Subst. iztvìkums, heftiger Durst: lauku iztvīkums jūŗā spirdzināsies beidzuot Austr.

Avots: ME I, 822

‡ izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât ² Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104

jê̦lums,

1): eine eiternde Wunde
Kl.;

6): auch Ahs., Siuxt, die inneren Organe eines geschlachteten Tieres
AP.: kas luopu nuodīrā, uzšķērž, sagriêž gaļu gabaluos, izņe̦m taukus, iztīra de̦sas, tas dzīvā ar jē̦lumiem Ahs. kad cūkām duod jēlumus, tad tās ē̦d savus sivē̦nus AP.; "glumumi luopa iekšās" Frauenb.: jē̦lumi jāplucina zemē, karstā ūdenī Frauenb.; ‡

7) die Schlaffheit:
viņam tis slinkums, j. Heidenfeld.

Avots: EH I, 564

Jucis, Joachim, Jochum. Vgl. Jukums.

Avots: ME II, 115

kaĩrîgs ,*

1) reizbar:
muokas... viņu padarīja jūtelīgu un kairīgu RKr. XII, 409;

2) reizend:
tā nebija vairs viņa, zemes veidā kairīgā Asp. Adv. kairīgi: ķirsis kairīgi pret pļavu sniedzas Rainis Gal s un sākums 41.

Avots: ME II, 134

II kàpene: kàpeni ² kādam taisīt ("= nuotērēt, nuotiesāt") Sessw. neapēd visas sēnes viens pats un nenuodari man kâpeni ^{2 (= pārestību,} Unbill, Beeinträchtigung)! AP.; "kums">trūkums" Taurup: mums šuogad ar luopbarību k. AP. tē̦vs naudu nuodzēris; nu mums mājā kàpene ² Prl., Sessw. mums maizes ziņā uznākusi īsta kàpene C.; (mit â ² ) AP. saimniec, sadali sviestu, lai cits citam kāpeni nenuodara! Sessw, Zu kàpene I?

Avots: EH I, 601

‡ *karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.

Avots: EH I, 590

kaũka C., PS.,

1) das Geheul, der Sturmwind
Serb., Pabbasch;

2) der Schreihals, der Heulende, ein weinerlicher Mensch
[Wolm.], PS., Serb.: viņiem nee̦suot ne˙kādas darīšanas ar pļāpām sievietēm un kaukām bē̦rniem A. IV, 643. kas te kauc kâ kauka? vai nevari rimties? Serb.;

3) die Kehle, Gurgel:
dabūsi pa kauku Naud.; aiz kaukas ņemt, beim Schopf nehmen N. - Sessau, U.;

4) eine Zigeunerpeitsche:
saduodi tam ar kauku pa muguru A. - Rahden;

5) kauka, eine verächtliche Bezeichnung der lutherischen Letten seitens der katholichen Letten
[in Rubinen und] Polnisch - Livl., Biel. Gr. 14; A. XVII, 187;

6) Seitenstiche:
[viņam mugurā kaũka (vom Heben schwerer Gegenstände herrührend) AP., Nötk.] dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju jeb kauku (zur Bedeutung s. saukums, der Schaden). Zu kàukt. [Wenn kaukka 3 in der Verbindung aiz kaukas ņemt wirklich den Schopf bedeutet, so gehört kauka "Schopf" zu slav. къкъ od kyka "Haupthaar", čech. kučera "Haarlocke, sloven. kúča "Büschel, Schopf" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 637 u. 659.]

Avots: ME II, 173

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

I ķegums,

1): auch Ermes; ‡

2) "?": griežņi izkuiļuo: apme̦tas ar tādiem ķe̦gumiem un sāk vīst Erlaa. Vgl. ‡ ķe̦kums.

Avots: EH I, 693

klānis, eine Stelle, ein Fleck: izde̦g klānis rudzu laba zirga vālaka lielumā AU. puspūrvietas liels, me̦lns, kūpuošs klānis sniedzas līdz rudzu laukam AU. [klànis ² Warkh. "ein freier Platz, laukums". - Vgl. klāns.]

Avots: ME II, 217

‡ kneči "atlikums nuo linsē̦klām, kad kuļuot nuošķiŗ sē̦klas un pe̦lavas" Saikava.

Avots: EH I, 629

‡ knẽķis NB. "naudas nuosaukums": man nav knēķa, kuo samaksāt.

Avots: EH I, 629

‡ krikājs Warkl., = kums">krikums: tur nevarēja ni krikāja atrast.

Avots: EH I, 653

‡ krikẽ̦ms (sic!) AP., = kums">krikums: saēdēs visādus krikē̦mus.

Avots: EH I, 653