Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'leit' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'leit' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (36)

bleitēt

bleĩtêt AP., stark und schallend schlagen. Vgl. pleitêt 1 undbleivêt II.

Avots: EH I, 227


iepleitēt

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52


izpleitēt

izpleitêt, = izpleĩkst II (?): tuos (= cimdus) izpleitējis pie ... trepju staba Kaudz. Izjurieši 87.

Avots: EH I, 472


kaleit

kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]

Avots: ME II, 141


kāleit

kâleit 2: auch Bershof, EIIei, Salgaln, Sessau.

Avots: EH I, 600




kleita

kleĩta Wolm., BW. 3626, kleĩte U., BW. 20561, 1, kleĩti Autz n. U., AP., BW. 16992, 3 var., a. pl. kleitus Janš. Dzimtene II, 364, dat. -instr. plur. kleitīm BW. 5018, 1, ein (hochle.) Demin. klèitine 2 Oknist, ein Frauenkleid (hieraus entnommen).

Avots: EH I, 613



leit

leît Kaul., für lai, auch.

Avots: ME II, 446


leitāns

[leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. 2 3533.

Avots: ME II, 446


leitene

leĩtene,

1): leitenei mutes duot BW. piel. 2 20511, 4;

2): auch Ermes, Fest., Walk. Wahrscheinlich liegt dieselbe Bed. vor auch im Satz nuocirtis ve̦llam vis[a]s trīs galvas kâ leitenes in Bezzenbergers Le. Dial.-Stud. 48 aus Walk (Bezzenberger aelbst sieht S. 46 in diesem leitenes einen Umlaut [was für Walk unmöglich ist], und darauf beruht wahrscheinlich
leitene "Tatze" Walk n. BielU. mit einem Verweis auf letene dass.).

Avots: EH I, 731


leitene

leĩtene,

1) die Litauerin;

2) ein Pilz
L., Konv. 2 3820; [leĩtene Zempenhof "uozuolbe̦ka"];

3) der Kreuzschnabel
Peb.

Avots: ME II, 446


leitenēt

lèitenêt 2 Saikava, hin und her laufen, sich herumtreiben. Vgl. leitenis3.

Avots: EH I, 731


leitenis

leitenis,

1): auch (grauer Hase)
C., N.-Peb. (mit ), Meselau, Saikava, Sessw. (mit èi 2 );

2) ein liederlich gekleideter Mensch
(mit ) N.-Peb.; ‡

3) ein Faulpelz, Tagedieb
(mit èi 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 731


leitenis

leitenis Ramk., Lubn., [Nötk., Peb.], der Hase.

Avots: ME II, 446


leitens

[lèitens 2 Sessw., Laud., lèitans 2 Kerstenbehn "ein nachlässiger, etwas korpulenter, nicht starker Mensch."]

Avots: ME II, 446


leitēns

leĩtē̦ns, ‡

4) ein aus Litauen importiertes Schwein
Siuxt.

Avots: EH I, 731


leitēns

leĩtẽ̦ns,

1) [lḕite̦ns 2 Mar.], ein kleiner, junger Litauer:
krievēniņus, leitēniņus same̦tam Daugavā BWp. 1371;

[2) lèite̦ns 2, jem., der sich wie ein Litauer benimmt oder kleidet
Mar.];

3) ein grosser Knabe, der noch ohne Hosen umhergeht
Stockm. n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 446, 447


leitiene

lèitiene 2 Oknist, eine Litauerin.

Avots: EH I, 732


leitiete

leĩtiẽte (unter leĩtis): auch BW. 34922.

Avots: EH I, 732


leitine

leĩtine Dunika, eine Litauerin.

Avots: EH I, 731


leitis

leĩtis,

1): Demin. acc. plur. leitiņus BW. 1271, 1 var.; leiši mani bāleliņi BW. 26708 var.; ‡

3) ein aus Litauen importiertes Schwein
Siuxt; ‡

4) weisse (litauische) Butter (wo die Buttermilch nicht ausgesondert ist)
Gramsden, Preekuln; in Frauenb. mit dieser Bed. das Demin. leĩtītis;

5) n. pl. Leĩši, Litauen:
sievu zagšana Prūšuos un Leišuos Janš. Nīca 23. Vgl. anch den li. Eigennamen Lèitis bei Fenzlau Die deu. Formen d. li. Orls- u. Personennamen des Memelgeb. 101 und den ON. *Leitukai bei Bezzenberger KZ. XLIV, 306. Erwähnt sei auch der Flussname Leĩtė bei Fenzlau 1. c. 138.

Avots: EH I, 731, 732


leitis

leĩtis (fem. leĩtiẽte),

1) der Litauer; vielfach als Repräsentant der Plumpheit gebraucht:
deviņi leiši gaili kauj. pieci leiši ne̦s vienu auzu maisu. par leiti sauc neizveicīgu cilvē̦ku Etn. IV, 5; pasaku leitis, Schwabbler, Fasler; suņu leitis, Schimpfname N. - Sessau n. U.;

2) leitis, leišu zaķis, der Steinhase, Litauer (lepus timidus)
RKr. VIII, 83. [Wohl mit kurischem ei aus ie; vgl. li. lietùvis dass.]

Avots: ME II, 447


leitisks

leĩtisks, litauisch: leitiski runāt.

Avots: ME II, 447


leitnes

leitnes "?": zaķīšam leitnes [in Ruj. angeblich gleichbed. mit lìkas od. leinas (?)] kājas BW. 2686, 7.

Avots: ME II, 447


linaleitis

linaleitis, ein Mensch mit zerzaustem Haar und Bart Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 471



pleitags

pleitags, ein Säufer, Herumtreiber, cilvē̦ks kas diedelē pa kruogiem dze̦rdams Etn. I, 137 (aus Grosdohn); dafür pleĩtāgs Bauske, plèitāgs 2 Golg., Saikava.

Avots: ME III, 334


pleitēt

pleitêt, -ẽju. tr.,

1) pleĩtêt Salis, Jürg., plèitēt 2 Golg., Kl. Heidenfeld, schlagen
(mit einer pletne Etn. IV, 165): vīrs pleitē vilcējus A. v. J. 1898, S. 389;

2) pleĩtêt Salis, plèitēt 2 Saikava, saufen. Vgl. etwa plĩtêt I.

Avots: ME III, 334


sapleitēt

sapleitêt: auch Erlaa; s. zirgu (mit eĩ) Ramkau. lietus sapleitēja zemi ebenda.

Avots: EH XVI, 436


sapleitēt

sapleitêt, tr., durchprügeln, tüchtig schlagen: sapleitēju tuo ar... pīcku MWM. IX, 111.

Avots: ME II, 702


taleit

taleit,

1): auch Wain.;

2) "dann erst"
Nötk.

Avots: EH II, 665


taleit

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127


tāleit

tâleĩt 2,

1) so weit, bis dahin
Grünw.: ieliet glāzē ūdeni tāleit Grünw. nuogriêzt vadmalu tāleit ebenda;

2) "= tamē̦r, unterdessen" Bauske. Zu li. tõlei "bis dahin, so lange", aksl. toli "in dem Grade" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 144


Šķirkļa skaidrojumā (642)

aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizdakterēt

àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizsklenst

àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:

Avots: EH I, 48


aizsklidēt

àizsklidêt, hin-, weggleiten Dunika, Kal., Rutzau: ragus aizsklidēja lejup.

Avots: EH I, 48


aizsklidināt

àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48


aizslīdēt

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49


aizslīdēt

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51


aizslidināt

àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49



aizslīdzēt

aîzslîdzêt 2 A. Brigader (bei Plūd. LR. IV, 148), dahingleiten.

Avots: EH I, 49


aizšļokāt

àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizšļūcināties

àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56


aizšļūdēt

àizšļûdêt Lis. u. a., (unwillkürlich) hin-, weggleiten, -rutschen.

Avots: EH I, 56


aizšļūdināties

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55


aizšļūkāt

àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56


aizšļukt

àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56


aizvadīt

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58


aizzvanīt

àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65


akstināt

akstinât, hurtig machen, Depkin n. U.; Kinder zu ausgelassenen Streichen anleiten Sessw.

Avots: ME I, 65


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apbruncētas drānas

apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].

Avots: ME I, 78


apgalvene

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86


apgrēcināt

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88


apkubeklis

apkubeklis, der Dorn [= Zunge einer Schnalle? Jedenfalls Ableitung von apkubinât].

Avots: ME I, 96


apmaldināt

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104


apslīdēt

apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114


apšļūkt

apšļùkt C., herumgleiten um: a. ap māju.

Avots: EH I, 120


apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apvedināt

apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu apkārt purvam.

Avots: EH I, 125


apziedzināt

apzìedzinât, tr., zur Sünde, zum Vergehen, Verbrechen verleiten Spr.; s. nùozìegties.

Avots: ME I, 138


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


aramine

aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., =aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130


ārtava

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atkanēt

atkanêt (refl. -tiês), etw. wiederholen Kalzenau. [Wohl eine Ableitung von atkan.]

Avots: ME I, 164



atsāpēt

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188


atslidēt

atslidêt, intr., gleitend ankommen; auch atslidinâtiês: ar slidām.

Avots: ME I, 194


atslīdēt

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194


atslidināt

atslidinât, hergleiten machen. Refl. -tiês Dunika, hergleiten; auf Schlittschuhen herlaufen, auf einem Schlittchen herrodeln.

Avots: EH I, 167


atslīdināties

atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168


atšļūdēt

atšļûdêt C., hergleiten, -rutschen: akmens atšļūdēja nuo kalna līdz lejai.

Avots: EH I, 174


attecināt

attecinât, ‡

3) herleiten:
a. ūdeni Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 175


atvadināt

atvadinât, tr., ableiten, folgern: kādus spriedumus mēs nuo tā varam atvadināt Pūrs II, 1. *

Avots: ME I, 206


atvadīt

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206


atvadnieki

atvadnieki, die Hochzeitsgäste, die die eben vermählte Frau von dem Hause des jungen Ehemannes zum Elternhause zurückbegleiten, damit sie von ihren Eltern, Geschwistern und Verwandten Abschied nehmen könnte BW. III, 1, S. 25.

Avots: ME I, 206


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvāršas

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208


atvasināt

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasināmām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207


āverīgs

āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]

Avots: ME I, 245


bacināt

bacinât, (Pocken) impfen: nebacināts bē̦rns Mag. IV, 2, 109. [Wohl von bakas abgeleitet.]

Avots: ME I, 247


baltactiņa

bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201


bandžalis

bandžalis, bandžulis, ein Mensch, der sich unordentlich angekleidet, vermummt hat Naud.: leiti, leiti, bandžulīti! BW. 21016. In Ahs. sei bañdžulis ein dicker Mensch von niedrigem Wuchs.

Avots: ME I, 262


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


barvedis

barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.

Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8

Avots: ME I, 265


bāšķīties

bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,

1) zu verstecken pflegen;

2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]

Avots: ME I, 275


bauslot

[bausluot L., die Bauern aufbieten. Wohl eine Ableitung von bausls.]

Avots: ME I, 268


bāžēt

bāžêt, bāžêtiês n. L. bāžîties n. U. auch bāžuot, herumstreichen. bāžēt, bažēties ir apkārt skraidelēt, lai kuo jaunu dabū dzirdēt Hug. MAg. II, 3, 114; Ableitung von bāža.

Avots: ME I, 276


bēbēt

[bēbēt Lng., blöcken; Ableitung von bẽ.]

Avots: ME I, 287


bērēji

bērēji L., Leichenbegleiter; cf. bẽrt.

Avots: ME I, 290


bēres

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290


bijanos

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294


birkstīt

[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]

Avots: ME I, 298


birzums

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300


blāķēt

blãķêt, eine Tenne, einen Estrich fertig schlagen, glätten St., U. [Dürfte von einem * blāks "flach" (vgl. blākns dass.) abgeleitet sein; vgl. Leskien Nom. 539.]

Avots: ME I, 311


blāķis

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311



blieķēt

II bliẽķêt, auch blēķēt, flach schlagen (= blāķēt), ein Tenne fertig schlagen L., U. [Dafür bliekāt Wid.; Ableitung von blieks.]

Avots: ME I, 317


brākulnieks

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327


braucīt

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I 2 , 333. Refl. -tiês,

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238


brāzeniski

brāzeniski, Adv., streifender, polterder Weise; gleitend Spr.

Avots: ME I, 329


brezelēt

[brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330


bricada

bricada! bricad, bracad! Ahs., Interj. zur Bezeichnung des die Sprunge der Schafe oder Pferde begleitenden Schalles: kūtī tūliņ dzirdējuši bricada! bricada! LP. V, 177. rau kâ nāk: bricada! bricada! sagt man, wenn Pferde frei umherlaufen Līn. Wain.

Avots: ME I, 331


brice

I brice: auch Ekau, Gr.-Würzau; dabūja brices nuo tevim Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82. pagaidi, gan tev uznāks b. (eine unerwartete Strafe)! A. Leitans.

Avots: EH I, 241



brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brīvslūžas

brĩvslũžas, diejenige Schleuse durch die das überflüssige Wasser abgeleitet wird: ūdens ... plūst ... pa brīvslūžam lejup Janš. Bandavā II, 135.

Avots: EH I, 243


bucene

I bucene,

1) Brombeere
Dond.;

2) Beere der Eberesche Edwahlen;

3) Eberesche:
kuo līdz gaŗa bucenīte, kad nav uogu galiņā BW. 11916. [buceņu nūja BW. 21230, 2.] kalpu sieva uogas ēda, bucenē sē̦dē̦dama BW. 31080. [Wohl von buks "Bock" abgeleitet.]

Kļūdu labojums:
bucenēs = bucenē

Avots: ME I, 344


buinīt

buînît 2, - u, - īju, mit einem strumpfen Messer schneiden, einem strumpfen Bohrer bohren u. s. w. Gr. - Sess. Wohl eine Ableitung von buina nazis, stumpfes Messer (ebenda). [Vgl. builis.]

Avots: ME I, 346


buks

II buks,

1): ein Schafbock mit grossen Hörnern
Leitan: b. ar kazu BW. 6732, 2;

2): c) - auch Sackenhausen n. BielU.;

g) auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 250


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bunga

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351


būvmācība

bũvmâcĩba,* Baulehre, Anleitung zum Bauen.

Avots: EH I, 257


capstīt

capstît, - u, - īju, greifen, fassen, besonders in der Zstz. mit sa -; [Ableitung von capst, vgl. Leskien IF. XIII, 190 und Berneker Wrtb. I, 121].

Avots: ME I, 364


ceceris

[II ceceris Schwaneb.], cecers, der Stobben, Baumftumpf mit den aus der Erde gerissenen Wurzeln; fig., ein widriger, hämlischer Mensch Adsel; ein Krauskopf Oppek. n. U. [Wegen cencers "ein alter Baumstumpf", das doch wohl eine reduplizierte Bildung zu ce̦rs "knorrige Baumwurzel" ist, wohl eher eine reduplizierte Bildung zum genannten ce̦rs und zu ce̦ra "unordentliches Haupthaar" u. a. (so Persson Beitr. 157, Berneker Wrtb. I, 540 und Trautmann Wrtb. 124, wo auch čečeŗti "struppig machen, kräuseln", r. кокора "im Flussbett angeschwemmter Baumstamm mit Ästen" u. a. herangezogen sind), als (nach Būga KSn. I, 192 und РФВ. LXX, 254 f., vgl. auch Zubatý AfslPH. XVI, 386) eine Ableitung von der Wurzelform in ce̦kuls, kokaža u. a.]

Avots: ME I, 367


cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377


cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


cimbulis

cim̃bulis,

1) eine trockene, harte Erdscholle
PS., N. - Kmph.;

2) eine Wiese, auf der Baumstämme und Wurzeln sind
Ubbenorm. [Wohl von einer Wurzelform cimb - abgeleitet, die eine Erweiterung der Wurzel von kams "Kloss" ist.]

Avots: ME I, 383


cirpiens

cìrpiens, das einmalige (vollendete) Scheren; das Resultat (die abgeschorene Wolle) der einmaligen Schur: trīs cirpieni, - tad varēja nuoaust kleitus (ein Kleid) Frauenb.

Avots: EH I, 273


dairas

I daĩras, daires,

1) unheimliches Gefühl, unbehagliches Grauen, Angstgefühl
Lub.: reizām viņai uznāca savādas dairas Janš. man bailes nav, bet tik daires Etn. III, 18. [Der Anklang an la. dīrus "grausig" ist wohl nur zufällig, denn. le. dairas ist wohl eine Ableitung von le. dairīties 1.]

Avots: ME I, 432


darbnieks

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439


dāriens

[dãriens,

1) das Getreide, das in der Darre getrocknet wird Wandsen]:
beidzamuo auzu dārienu pārmērījuot;

[2) das auf 3 Dörrbalken zum Trocknen aufgeschichtete Getreide
Salis. Ableitung von dāris od. dāre].

Avots: ME I, 448


dārs

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448


dēds

[dè̦ds 2 Warkh., Domopol, ein alter Mann; dẽ̦ds Ruj., ein Popanz, ein Schreckbild. - Die letztere Bed. und die Ableitung dẽdêt sprechen dafür, dass dē̦ds nicht aus r. дѣдъ entlehnt, sondern damit verwandt ist].

Avots: ME I, 461


draka

draka, drāka Salisb., Setzen (aus r. драка "Schlägerei"), die Prügelei: viņiem kruogū iznāca draka Schujen, Adsel, Kokn., Krem.; [nach U. auch: Getümmel. Für die Echtheit von draka sprechen die Kürze des -a- (gegenüber dem entlehnten drāka), die Ableitung drakāties "toben, tanzen" und draca (s. dies)].

Avots: ME I, 489


draudēt

dràudêt, -u, -ēju, drohen. Zu li. draudžiù (inf. draũsti) "wehre, verbiete; даю остраску; сдерживаю"; [apr. draudieiti "wehret". Kausativ zu le. drudêt "zittern"? Weitere Beziehungen unsicher; nach Fick Wrtb. I 4, 468 zu einer Wurzelform dhreu̯- "halten" (in ai. dhruva-h, "fest" u. a.), vgl. auch Johansson IF. XIX, 121 und Zupitza BB. XXV, 100 f.; Bezzenbergers Annahme KZ. XLI, 105, dass dies balt. Wort aus dem Deutschen entlehnt sei, ist wegen Ableitungen wie li. drausmė˜ "Zucht" unwahrscheinlich; vgl. auch le. drūsme und drūksts].

Avots: ME I, 491


drellēt

I drellêt, intr.,

1) Frohndienste leisten, für sehr geringe Entgeltung arbeiten Brucken;

2) tr., jem. abhetzen, viel arbeiten lassen:
tad tik tu redzēsi, kâ tevi drellēs Mar. [Ableitung von einem * drellis "Sklave" (aus mnd. drelle).]

Avots: ME I, 497


drīksna

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. 2 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500


dūņas

dùņas, dûņi 2 [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa 2 = "Schlamm" neben dûņas 2 "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528


dusa

dusa, die Ruhe, der Schlummer, der Schlaf: pēc darba salda dusa. visi iet dusā, alle begeben sich zur Ruh. uz pēdējuo dusu pavadīt, zur letzten Ruhenstätte begleiten. Zu dusêt.

Avots: ME I, 521


dušenieks

dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345


dzīdināt

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556


dzīras

[dzīras U., dzîras 2 Bl.], dzîŗas 2 [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. 2 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557


ērcis

I ẽrcis Kand., die Kratzbürste. [Identisch mit ērcis II oder Ableitung von ērcēties 2?]

Avots: ME I, 574


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


ganga

I ganga, [gañga Weissenstein], ein unsinniger Schwätzer Peb. n. U. Dafür gàņga 2 nebst der Ableitung gàņgât 2, unnützes Zeug sprechen in Mar. n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 600


gātnieks

gātniẽks, ein Herumtreiber; der herumbattelt U. [Abgeleitet etwa von einem * gāta "gaita"; vgl. Le. Gr. § 683 b.]

Avots: ME I, 619


gauris

I gauris, [gaũrs Stenden], gauriņi Zehrxten, gew. Pl. gauŗi, [gaũri],

1) [gaũra zâle Dond.], Ackerspark (spergula arvensis)
RKr. II, 7, Edw.: izmin gauŗus, izmin akļus, lai aug mani tīri lini BW. 32560,7;

2) gaũŗi, Samen eines im Flachs wachsenden Unkrauts
Katzd. [Zu li. gauris "sergula nodosa", gaurius "herba hirsuta in lino crescens"; s. Būga LM. IV, 437, der diese Formen von gauri ("gauraĩ") herleitet.]

Avots: ME I, 611


gavēt

gavêt, - ẽju, fasten: bija atkal aiz galda jāstāv un jāgavē BW. III, 1, 62. leitis gavē savu gavēni A. XX, 809. Nebst li. gavéti aus говѣть dass.

Avots: ME I, 614


ģībla

ģībla, der Ohnmachtsanfall, die Ohnmacht: lielmāte ilgi savā ģīblā gulēja Leitan; [n. U. auch ģīblis].

Avots: ME I, 700


gleins

gleins od. glèinis 2 [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. 2 Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. 2 = Konv. 2 3217

Avots: ME I, 624


glizināties

glizinâtiês,

1) langsam sein, säumen:
neglizinies tik ilgi ar trauku mazgāšanu;

2) gleiten:
truls zirgs iet pa le̦du glizinādamies Dond. [Wohl zu li. gližùs "слизистый".]

Avots: ME I, 627


grāmata

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II 2 , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;


6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grīļot

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657


grozīt

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672


iegumdīt

ìegumdît, zu etwas verleiten: kādā nelaimē tu mani iegumdīji JK. V, 1, 54.

Avots: ME II, 20


ielabināt

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525


ielāps

[ìelãps C., Wolm.], iẽlãps Kand., der Flick: Sprw.: me̦li taisnības ielāps. labāk, ne adatas dūriena (Rätsel). [tev caurums, man ielāps U., die von einem Schlage begleitete Gratulation zu einem neuen Rocke.]

Avots: ME II, 37


ieļukt

ìeļukt, sich einbiegen, einfallen: ce̦purei. dibe̦ns ieļucis AP. cūkai ausis ieļukušas Lennew. uz duobuota galda uzklāts lakats ieļukst galda duobē Wessen. ielukuši vaigi Kreuzb.; hineingleiten: kāja ieļuka grāvī N.-Peb.

Avots: EH I, 528


iemēļot

[I ìemēļuôt,

1) "verklatschen"
Stelp.;

2) = ieme̦luot Nitau, Wenden;

3) einreden
Mar., Wessen;

4) die
mēļuošana einleiten: vajag tik iemēļuot uz tuo pusi, tad iet mēļuošanās vaļā Fest. Refl. - tiês, Teilnehmer eines Gesprächs werden Mar.]

Avots: ME II, 45


ieniķot

[ìeniķuôt, eigensinnig machen, zu einer Torheit verleiten. Refl. - tiês, eigensinnig werden Wid.]

Avots: ME II, 48


ieskubināt

ìeskubinât, Lust einflössen, verleiten: naudas sargs ieskubina jātniekam naudu ņemt LP. VII, 1126.

Avots: ME II, 66


ieslīdēt

ìeslīdêt, ìeslidêt, intr., hineingleiten, gleitend hineingeraten: ar tuo es jums tikai palīdzē̦tu ieslīdēt dziļāki parāduos Purap. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 22904 (Var.: ieslīdēja ve̦cas sievas pēdiņā 1249), d. h., ich heiratete.

Avots: ME II, 67


ieslīdināt

[ìeslīdinât, hineingleiten machen, hineinstecken: Fokss caurulīti kabatā (das Röhrchen) ieslīdināja kabatā Latvis.]

Avots: ME II, 67


iešļūdēt

ìešļūdêt, intr., hineingleiten, hineingehen: viņš druoši iešļūdēja istabā LA.

Avots: ME II, 77


iešļukt

ìešļukt, intr., hineingleiten: atbraucīja pierē iešļukušās spruogas Blaum.

Avots: ME II, 77


ievadīt

ìevadît,

1) herein -, hineinführen, herein -, hineingeleiten:
saimniece ievadīja ciemiņus istabā; luopus mājās Kaudz. M.;

2) eine Einleitung machen:
kuo tur ievadīt? Dr.

Avots: ME II, 85


ievadnieks

ìevadnieks ,* wer Leitartikel schreibt Latv.

Avots: ME II, 85



ievads

ìevads,

1) die Einleitung;

2) der Stamm [?] (von Tieren)
Spr.

Avots: ME II, 85



ievediens

ìevediens, die Einleitung, das Vorwort Plūd. Llv. II, 353.]

Avots: ME II, 87


ievirzināt

ìevirzinât, ìevirzît, tr., hineinbringen, hineinleiten: dzīvi jaunā ceļā Konv. 2 2268. viņš ievirzīja galvu tālāk krūmu paē̦nā A. XX, 651. Refl. - tiês, sich hineinbringen, geraten: zemnieki bij ievirzījušies ve̦rgu kārtā Pūrs III, 53.

Avots: ME II, 89


iezīlēt

ìezĩlêt,

1) durch Zauberei verschaffen:
čigāniete man iezīlēja sievu Bers.;

2) wahrsagend einleiten
U.: iezīlēt darbu, ein Werk glücklich od. unglücklich anfangen (je nach dem Ausfall der Schicksalserkundung) St., L.;

[3) sich merken, kennen lernen:
es tuo cilvē̦ku sāku iezīlēt Serben, Schujen;

4) wahrsagen:
čigāniete man iezīlēja, ka dabūšu atraitni ar trim bē̦rniem Kokn.;

5) zu erkennen meinen:
atrastuo zirgu viņš iezīlēja par savu Jürg.]

Avots: ME II, 91, 92


ilknis

il˜knis C., il˜kts, -s, L., A. XIV,I, 409. il˜kss, -s, [PS., Trik.], Frauenb., dial. ilkse LP. VII, 141, ilkši (Plur.) Vēr. I, 224, ilksne Kand. (durch Kontamination mit dem ähnlich lautenden ilkss, die Femerstange),

1) der Hauzahn des Ebers, der Fangezahn:
kuiļa ilkses LP. VII, 141;

2) ilkses, Backen- od. Schechtzähne junger Pferde
L., St., U.,

3) der Zahn eines Elephanten
Vēr. I, 224;

4) auch von grossen Zähnen der Menschen: baltie ilkņi vien caur ūsām pazibēja MWM. VI, 409. Nebst ilts zu li. ìltis, -ies "Hauzahn";
[le. ilknis vielleichi = li. iltinis "клыковый", woraus nach Schwund des i zwischen t und n le. ilknis entstehen konnte, und aus ilknis könnte das k von ilkts (für ilts = li. ìltis) bezogen sein; da ilkšu gen. pl. zu ilkts "Hauzahn" und ilkss "Femerstange" ist und an letzteres auch ilkši (wo š aus tj entstanden sein kann) erinnerte, konnte ilkss- (für ilkt-) in der Bed. von "Hauzahn" aufkommen. Anders darüber Būga KSn. I, 168. der li. ìltis aus * ìlktis herleitet und mit le. ilkss "Femerstange" verbindet].

Avots: ME I, 706


izbradāt

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718


izderības

izderĩbas, das durch die Verlobung (derības) bedingte Geleite der Jungen Frau aus dem elterlichen hause: brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi, sauca par izderību namu BW. III, 1, 74.

Avots: ME I, 726


izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731


izdzīdināt

[izdzīdinât, (das Vieh nebst dem Hirten auf die Weide) hinausgeleiten: guovis izdzīdinājušas, meitas ieiet pavārdā Janš. Čāp. 9.]

Avots: ME I, 732


izgraut

izgŗaût (li. išgriáti),

1) eine Bresche hervorbringen, zertrümmern:
mūris bijis pa nakti še un te izgŗauts LP. VII, 371;

2) bahnen:
asaras bij pašas sev ceļu izgŗāvušas Jauns. Refl. - tiês, sich gewaltsam durchdrängen, durchdringen: leitis izgŗāvies šurp, mūsu galvas skalduot MWM. VI, 482.

Avots: ME I, 740


izlēcināt

izlēcinât, fakt.,

1) heraus -, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763


izmētāt

izmẽ̦tât, ‡

3) i. vagas Frauenb., die Kreuzungen der Wasser ableitenden Furchen ausschaufeln.

Avots: EH I, 466


izpūst

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787


izskliedēt

izsklidêt, intr., ausgleiten: kāja man izsklidēja.

Avots: ME I, 798


izslidēt

izslidêt, izslîde-t, intr.,

1) ausgleiten:
viņam izslīd kāja Etn. IV, 170;

2) entgleiten, entfallen:
ja sienu grābjuot izslīd grābeklis iz ruokām, tad jāteic: pazaudēji launagu Etn. II, 75.

Avots: ME I, 800


izslīst

izslīst (li. išslýsti), heransgleiten, entgleiten: čūska tūlin izslīda nuo viņas ruokām Pas. IV, 474 (aus Ronneb.).

Avots: EH I, 481


izšļūdēt

izšļûdêt, entgleiten: vēdzele bij tik gluma, ka izšļūdēja nuo ruokām Smilt.

Avots: EH I, 486


izšļukt

izšļukt, intr., entgleiten, entfallen, entfahren: kāja izšļūk nuo šūpuojamās cilpas JR. VII, 101. zaķītis nuo paduses izšļūk LP. VII, 500. pauts izšļūk nuo ruokām un asiņu traukā iekšā LP. IV, 181. es pārgāju nuo tautām izšļūkušu vēderiņu (mit zusammengefallenem Leib) BW. 26415.

Avots: ME I, 813


izsmaukties

izsmauktiês (mit ) Dunika, entwischen, entgleiten: guovs izsmaukusies nuo apluoka (caur žuogu sprauzdamās) Wandsen.

Avots: EH I, 481


izsprukt

izsprukt (li. išsprùkti), intr., entgehen, entwischen, entfliehen, entgleiten: kādas elles tas izspruka BW. 15627, 9. lai tur man neizspruka gūstāmā cielaviņa 13389, 6. Sprw.: nelaimes brīdī ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. viņš kava visus stiprus, ka ne˙viens neizspruka Richt. 3, 29. šis vārds man tik tâ izspruka. cirvis man izspruka nuo ruokām.

Kļūdu labojums:
tas izspruka = tas izsprucis

Avots: ME I, 804


izvadāt

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823


izvadi

izvadi,

1) auch izvadĩbas RA., das Totengeleit (aus dem Trauerhause):
biju līķa izvaduos un pavaduos Lös. n. Etn. IV, 34 = biju, kad izdziedāja nuo mājas un pavadīju arī līdz kapiem A. XV, 165. tē̦vs ar māti bija atbraukuši uz izvadiem;

2) das Geleit, das man einem aus dem Hause Ausziehenden gibt.

Avots: ME I, 823


izvadīt

izvadît [aksl. izvoditi], tr.,

1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;

2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.

Avots: ME I, 823


izvīkšt

izvìkšt,

1) ausrichten, veranstalten:
kādas man pašam bēres izvīkšuši Aps., C., Smilt.;

2) hinausgeleiten:
rīdzinieki jāizvīkš C.

Avots: ME I, 830


jà -, jã - Barbern, Präfix zur Bildung des sogenannten Debitivs. Der Debitiv erscheint immer in der dritten Person des Präsens, mit Ausnahme von jàbût. In der Schriftsprache drückt der Debitiv die Notwendigkeit aus: man bija jāē̦d, ich musste essen; man siens (dial. sienu) jāpļauj, ich muss Heu mähen. tev būs mani jāpavada, du wirst mich begleiten müssen BW. 18005, 3. Im Volksliede aber und in alten Schriften, z. B. bei Manz., Bezeichnet der Debit ausser der Notwendigkeit auch

1) den Zweck:
devu savu kumeliņu ruožu dārzu jāecē, ich gab mein Rösslein, um den Rosengarten zu eggen BW. 3523, 9 (Peterskapelle, Zirsten, Marzen). tuo (gredzeniņu) neduošu jānuomauc, ihn (den Ring) werde ich nicht abzuziehen geben BW. 6228 (AP., Praulen, Friedrichswalde, Sesswegen, Bermohn, Lodenhof, Lasdohn);

2) den Ort der Handlung:
lai paliek galuotnīte, putnīniem (= putniņiem) jāuzme̦tas, mag der Wipfel stehen bleiben, wo die Vögel sich niederlassen könnten BW. 2765 (AP.);

3) das Objekt: tiem nebij jāē̦d, sie hatten nicht zu essen (= keine Nahrung)
Manz. [Vgl. Le. Gr. § 690 und 759 - 60.]

Avots: ME II, 105


jancīgs

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96


jātaka

jâtaka: lāča j. Janš. Mežv. ļ. II, 482, Schimpfname für eine weibliche Person, die (in diesem Roman) von einem Baren begleitet wird; j. Kegeln, Trik., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 561


jaunsieva

jaûnsiẽva, die junge Frau: pēc mičuošanas brūte uzve̦lk jaunsievas kleiti Sassm.

Avots: ME II, 102


jestīgs

[jestîgs,

1) tüchtig, ordentlich:
tas bija jestīgs iemetējs Riga. šuogad uzauguši jestīgi gurķi Garrosen, Siuxt;

2) "energisch, hurtig, gewandt"Arrasch:
j. puisis, j. strādnieks, j. zaglis Bers. (hier sei es erst während des Weltkrieges aufgekommen);

3) "lustig":
j. puisis Salis, Mitau, Wenden, Stolben;

4) "leicht begreifend, scharfsichtig"
Serbigal. Vielleicht Ableitung von einem * je̦sts (wohl verwandt mit je̦strs), wovon wohl auch das Adv. je̦sti (zur Bed. desselben vgl. je̦strs 1).]

Avots: ME II, 110


joma

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis:

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570


jūga

I jūga,

3): jûga Meselau, jûgu ēvele C.;

4): "vajadzīgās lietas pie ratiem" A. Leitāns.

Avots: EH I, 568


juņģis

juņ̃ģis,

1) =junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567


kabata

kabata [Dond., Wandsen, Selg., Dunika, kabats Für. I, U.], der Schubsack, die Tasche: Sprw. iz vienas kabatas uotrā bāzt, sich selbst geben. [kabata meitiņa St., ein Schosskind. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Gegen Berneker Herleitung Wrtb. I, 465 aus r. кабáт "Kittel, Bluse" spricht die Bed. des le. Wortes; eher wohl zu kabinât und li. kabė´ti.]

Avots: ME II, 129


kacināt

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auchatkacinât.

Avots: EH I, 573


kal

kal, Konjuktion, bis Kurisch - Haff n. LP. VII, 1046. S. kaleit.

Avots: ME II, 140


kale

V kale, = leit">kaleit (?): gan viņi še izpūlējušies, k. viņi ietaisījušies un iekuopušies Salasīš., S. 27.

Avots: EH I, 577


kalei

kalei (unter kaleit): auch Wessen.

Avots: EH I, 577


kaleik

kalaĩk [Nitau], bis, kamē̦r: kâ gaidīji, gaidi vēl, pūru piedarīju BW. 7621, 2 [aus Wessen]. Vgl. kaleit und laiks.

Avots: ME II, 140



kalēt

II kalēt, s. kaleit.

Avots: ME II, 141


kalst

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145


kancēt

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153


kāpuris

kāpuris,

1) = kâpurs 2 (mit â ) Zvirgzdine; eine Beule, die von Larven der Viehbremse in der Haut einer Kuh gebildet ist (mit â ) Liepna, Warkl., (mit â 2 ) Seyerhof;

2) kāpuri "kanniņas zemes bitēm: kur iekšā me̦dus" A. Leitāns.

Avots: EH I, 602


kārbinieks

kārbiniẽks,

1) der Schachtelmacher
Dr.;

2) kārbiniekiem izduot heisst: einem andern ein Kalb zur Erziehung übergeben, welches er dan so lange behält, bis er drei Kälber gehabt hat
Nerft n. U.;

[3) der Leiter einer
kārba 4].

Avots: ME II, 195


kārde

kãrde [Dunika, Rutzau], kārdele, die Wagenleiter Rutzau n. Etn. II, 97. [Zu li. kardis (acc. kar̃dį) "тѣлежная рѣшетка"; dies vielleicht kontaminiert aus gardis und kárklė (vgl. le. kar̂kles) dass.]

Avots: ME II, 195


kauķis

V kauķis, ein hölzerner Griff, eine Handhabe ("nuo kuoka pietaisīts rags kādam ieruočam, kur var aizņemt ar ruoku") A. Leitāns: manai izkaptij izmuka k.; nevaru vairs tuo krieti turēt.

Avots: EH I, 593


ķibelēt

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378


ķibis

II ķibis, grosser Leiterwagen: ķibis - lieli redeļu rati, kur ve̦d nuo muižu rijām pe̦lavas uz laidariem Etn. I, 59. Vgl. ķibica.

Avots: ME II, 378


ķiķis

ķiķis,

4): "ein Tabakswisch hinter dem Zahn"
Leitans.

Avots: EH I, 702


ķilpe

ķilpe, ķil˜pis,

1) der Block auf dem Schlitten. der zum Balkenführen dient;

2) ein Klöppel zum Klöppeln;

3) der Violinsteg;

4) ķilpis, eine Schleife, ein Tragband, darin das Leitseil, die Jageleine gehängt wird, damit sie nicht zu tief hinunterhängt Edwahlen
n. U., Ruj.;

5) ķilpis [ķilpiņš], eine Vorrichtung zum Wurstmachen
Dond.

Avots: ME II, 380, 381


klimbēt

klimbêt, hinken. [Unbek. n. U. - Wenn etwa aus dem Tahmischen stammend, kann es als ein * klimbe̦t auf (kurischem) * klimbuot (žem. = klimbúoti "похрамывать") beruhen. Wohl eine Ableitung vom Präsensstamm von klibt (li. klìbti: prs. klimbù).]

Avots: ME II, 227


knužināt

knužinât, ‡

2) bei der Arbeft trödeln
A. Leitāns.Refl. -tiês, = knubinâtiês Frauenb., bei der Arbeit trödeln A. Leitāns: vai strādāsi! kuo knužinājies?

Avots: EH I, 634


kodols

kuôduõls (li. kánduolas) [C., Serbigal, PS., Wolm., kuôdals Preili, Nerft], bei U. auch kuoduolis [li. kanduolỹs], der Kern: uz manim zē̦ni krīt kâ uz rieksta kuoduoliņa BW. 11003. luodēm ir svina kuoduols A. XX, 56. serde un kuoduols, der rechte Inhalt, die Hauptsache, Stern und Kern. [Wohl eher eine Ableitung von kuôst "beissen", als (nach Fick Wrtb. I 4, 28 und Güntert Reimw. 116 f.) zu ai. kanda-h. "Wurzelknolle", gr. χόνδοι· χεραῖαι, ἀστράγαλος Hes., χόνδυλος "Faust (schlag)".]

Avots: ME II, 341


kozalas

kozalas, Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Beeren, Weizen, Erbsen) Allend., [Neu - Wohlfahrt], Karls. - [Wohl eine Ableitung von koza.]

Avots: ME II, 255


kraņa

kraņa: zirgs sakaltis kâ k. (ist sehr mager) A. Leitāns. ve̦cam kraņam (Schindmähren) Janš. Mežv. ļ. II, 246.

Avots: EH I, 642


krāts

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, 2 ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269


kravada

kravada "liels strēķis" A. Leitāns: liela k. malkas.

Avots: EH I, 644


kresenes

kresenes, tropaeolum majus Konv. 2 985. [Wohl eine Ableitung vom Fremdwort krese "Kresse".]

Avots: ME II, 274


kritināt

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene 2 II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282


krudzele

krudzele AP., = krudze: kleiti bij visi vienās krudzelēs.

Avots: EH I, 659


kuksīte

kuksīte, ein Gehege Leitan n. U.

Avots: ME II, 301


kūre

kûre [auch Kl., Kreuzb., Kr.], die Karausche [tahm. n. St.], Druw. [Vgl. dazu Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin kosketuksiin 50, der es aus dem estnischen herleitet.]

Avots: ME II, 337


kurpnieks

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325


ķūznieks

ķūznieks A. Leitāns, ein Raufbold.

Avots: EH I, 709


lāboties

lābuôtiês, [lâbuôtiês 2 Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434


lāgadīt

lāgadît [aruss. лагодити "jem. zu Gefallen tun"], - ĩju,

1) tr., anrechnen:
tas tuop tam par lāstu lāgadīts Manz. Spr. Sal. 27, 11. viņš ir starp netaisniem lāgadīts Luk. 22, 37;

2) Rechnung halten
St., Rechenschaft geben: lāgadīt pēc pē̦dām, nach Schuhen ausrechnen:

3) Recht sprechen, rechtertigen
L.;

4) vergüten
Bergm. n. U. Ableitung von einem * lāgada (zu lãgs, lãga), = slav. lagoda].

Avots: ME II, 437


laida

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3):

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


laiste

I laiste "?": ņem tuo pašu bajāra laisti (Var.: sliņķi, slaistu)! bajāra laistei daudz sudrabiņa BW. 33603, 1 var. [Ableitung vom part. prt. laists?]

Avots: ME II, 413


lampāt

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. 2 409).]

Avots: ME II, 418, 419


laukums

laukums,

2): l. pierē - auch BW. 35295: guovij balti laũkumiņi uz sāniem AP. es tev tâ duošu pa de̦guoni, ka laukumi (= laukas I 1) skries A. Leitāns.

Avots: EH I, 723


lenca

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450


lesks

[I le̦sks (?),

1) "ein an einem Wagen gehlehntes
Brett (od. eine Leiter), worauf man etwas Schweres in den Wagen hineinrollt" Mar.;

2) le̦ski "Hölzer, die man auf eine Fuhre stellt, um ein grösseres Fuder aufladen zu können"
Mar.]

Avots: ME II, 453, 454


lidens

lide̦ns,

1) flach
[Für.], L.;

2) glatt:
[lide̦ns le̦dus Sessw., Kalz.] lide̦ns e̦ze̦rs Pūrs I, 100. še ceļš tik lide̦ns Shwanb. [In der Bed. 2 Reimwort zu slide̦ns; in der Bed. 1 etwa zu got. leitils "klein, wenig" (urspr. "niedrig"?)?]

Avots: ME II, 466


līdzenieks

lĩdzenieks,

1): (ehemals) ein zuverlässiger Mensch, der im Auftrag des Gutsbesitzers eine Branritweinsendung (zum Verkauf) begleitete
Ap.; plur. lĩdzenieki AP. "Hochzeitsgäste"; tagad man ir uotra līdzeniece ("?") ... jaunā (scil.: kundze) bez divām gajējām nevaruot iztikt Ciema spīg. 145.

Avots: EH I, 746


līdzēt

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480


līdzgājējs

lĩdzgãjẽjs, wer mitgeht, der Begleiter: vīrs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem LP. VII, 1126. uz baznīcu jāja tie četri: priekšā brūte ar brūtgānu, pakaļā līdzgājēja vīrs (pre̦cē̦ts, nuo brūtes puses) RKr. XVI, 106.

Avots: ME II, 480


līdznācējs

lĩdznãcẽjs, der Mitkommende, Begleiter: kas tie tev par līdznācējiem? LP. VI, 36.

Avots: ME II, 482


līdztecis

lĩdztecis, der Mitlaufende, der Begleiter: mēris kaŗa līdztecis.

Avots: ME II, 482


lietavnieks

lietavnieks, für leitis, der Litauer. S. Lietava.

Avots: ME II, 506


līksne

līksne A. Leitāns "purva vieta". Vgl. lìksnis I.

Avots: EH I, 749


limt

[I lìmt 2 Warkh., lim̂t 2 Ruj., Salis (li. lìmti "гнуться, ломиться" РФВ. LXV, 305; LXVII, 242) "saliekties" Wessen; ausgleiten Dond.; "sakrist" Bers.: viņš jau sāk limt nuo lielām pūlēm. - Nebst lemt (s. dies) zu apr. limtwei "brechen",

li. laminti "zähmen",
slav. lomiti "brechen", ahd. lam "gebrechlich, lahm", ae. lemian "lähmen, zähmen (Pferde)" u. a., s. Trautmann Wrtb. 162. Vgl. auch ļimt.]

Avots: ME II, 470, 471


lipnīgs

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744


līsma

līsma A. Leitāns "eine moorige Stelle".

Avots: EH I, 751


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


litkans

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475


loba

luôba: luobas laiks

a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês,

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām;

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765


locītava

lùocîtava,

1): auch (mit 2 ) AP., (mit ùo 2 ) Sonnaxt; ‡

2) eine Haspel
A. Leitāns.

Avots: EH I, 766


lumsteklis

[II lum̂steklis 2 Bauske "ein angehängtes Gewicht, das die Weberheftein (lumsti) zusammenhaltend nicht weggleiten lässt".]

Avots: ME II, 512


lumt

[lumt Dond., ausgleiten, paslīdēt: man luma kāja, un tikkuo nepakritu; lumt, lumstu, lumu Welonen u. a. in Lettg. "pamazām pakrist".)

Avots: ME II, 513


lupstāris

lupstāris, eine Art Wagenleiter, "vārtiem līdzīgs rīks, kuo lietuo mē̦slus ve̦duot, nuoliekuot tuo ratuos, lai varē̦tu kraut lielāku ve̦zumü Frauenb., [Luttr.).

Avots: ME II, 515


maitāt

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552


mārksne

II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792


masināt

masinât (li. mãsinti "locken"), = musinât 2 Kal., PlKur., abreden Lng.;

2): locken, verführen
Preiļi (Kur. Nehrung), Mag. XVII 1, 86; verleiten, verführen Lng.

Avots: EH I, 784


maukt

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. 2 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. 2 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569


meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591


memmulēt

me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780


mielasts

miẽlasts, das Gastmahl: [viņš darīja tiem lielu mielastu Glück Makk. 16, 15. viņš darīja tiem mielastu, ce̦pdams neraudzē̦tas karašas I Mos. 19, 3.] reiz lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. apklāj baltu liepas galdu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13250, 6. [Ableitung von miels "lieb"; vgl. slav. milostь "Gnade".]

Avots: ME II, 652


mīkūnas

[mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]

Avots: ME II, 644


misināt

misinât, fakt., irre führen, leiten, irre machen, verwirren: neliecies misinât! LP. VII, 145.

Avots: ME II, 636


mulsināt

mùlsinât [auch C., mul˜sinât 2 Dond., Wandsen, Nigr., Dunika, mul˜sinât PS., Jürg., N. - Peb., Wpl,arshof, Schujen, Wohlf., Salisb., Salis], tr., verwirren, irre leiten, betrügen: brāļi mulsinājuši muļķīti LP. IV, 82. jūtas... mani mulsina un reibina Egl.

Avots: ME II, 665


murkšķis

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670


murzāt

II murzât,

1) verwickeln
Wid.;

2) beschmutzen
Lettg.;

3) mur̂zât 2 "zerknittern"
Dunika; von murza 2 resp. 3 abgeleitet.]

Avots: ME II, 671


nāss

nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],

1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;

[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;

3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 507].

Avots: ME II, 701


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


negantīgs

negañtîgs, schrecklich, furchtbar, unbändig, ruchlos, [unartig U.]: negantīgi cilvē̦ki, darbi. šis spļauj negantīgas ugunis LP. II, 30. [Vielleicht Ableitung von einem * neganta (mit nt aus mt unter dem Einfluss von n-?) = li. negamta instr. pl. negamtomis bei Daukša Post. 265, 11; zu li. gamta "angeborene Art, Natur, Tugend"); in diesem Fall wäre negants aus negantîgs abstrahiert.]

Avots: ME II, 712


nekasis

nekasis,

1) ein Trödler,
kam ne˙kas neve̦das Selg. n. Etn. IV, 148;

2) "etwas, was nicht gelungen ist"
Katzd. [Ableitung von ne˙kas]

Avots: ME II, 718


nelaiķis

nelaĩķis,

1): mans tē̦va n. Janš. Dzimtene II 2 , 201. mana māte nelaiķīte Bandavā 1, 73. nelaiķa dvēselīte BW. 1127, 8; ‡

2) "nelaikā piedzimis bē̦rns" Seyershof: n. ticis, sievai krītuot pār gravi;

3) ein Schimpfname
Frauenb. - L. Bērziņš meint FBR. VIII, 21 l recbt ansprechend, dass n. 1 von nelaiki "einst" abgeleitet sei.

Avots: EH II, 14


nelaiķis

nelaĩķis [Bauske, Nigr., Gr.-Essern, Selg., Ruj., Trik., Bers., Kreuzb. [, f. -ķe, der (die) Verstorbene: mans nelaiķa vīrs bija par visu gādājis Wain. kâ nācis pret mājām, tâ viņa nelaiķe gadījusies uz ceļa LP. IV, 235. [Nach U. "in Livland nicht recht in Gebrauch"; anscheinend eine Ableitung von * laiks = gr. λοιπός "übrig.]

Avots: ME II, 720


netārpis

netãrpis: ein Kraftloser - auch Matkuln; n. ir neveiklis, kam neveicas A. Leitāns.

Avots: EH II, 21


nīkonis

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.;

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26


nīte

nĩte, nites,

1) s. nĩts;

2) Sprossen an einer Leiter
U.;

3) Heuraufe;

4) s. nîts.

Avots: ME II, 747


nodundot

nùodunduôt, = nùoduñduruôt: leitis gan priecīgs ... , bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 41


nogrozīt

nùogruõzît: nuogruozi kâ vajag! Salis; "ableiten von etwas (nuovērst)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 47


nolaist

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807


nolēzēt

II nuolēzêt "abwählen" (eigentlich: von einer Anhöhe hinuntergleiten lassen) Siuxt n. P. Allunan.

Avots: EH II, 62


noļurkt

nuoļur̂kt 2 Dunika, herunterfallen, -gleiten: nuoļurkušas bikses, zeķes.

Avots: EH II, 65


nomukt

nùomukt, intr.,

1) sich verstecken:
nuomūci tu! es tevi meklēšu;

2) abgleiten, sich abstreifen, abfallen:
viņai bij viena kurpe nuomukusi Dīcm. ratiem ritenis nuomucis JK. III, 78. nuomucis kâ cirvis nuo kāta, wie ins Wasser gefallen.

Avots: ME II, 822


nosklenst

nuoskleñst Dunika, gleiten (perfektiv): ragavas nuosklenda gaŗãm, nuosklenda uz sāniem.

Avots: EH II, 86


nošļaukt

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868


noslīdēt

nùoslîdêt, nùoslidêt, intr., ab-, herab-, hin-, hinabgleiten, herabrutschen, herabsinken: (gre̦dze̦ni) pa vienam nuoslīdēja BW. 6356. ruokas nuoslī: dēja klēpī Kaudz, ce̦nas nuoslīdēja nuo 70 uz 30 rubļiem Poruk. jauneklis nuoslīdējis dzeršanas kaislībā A. IX, 1, 29. gar viņa acīm nuoslīdēja dažādi tēli Vēr. II, 1111.

Avots: ME II, 852


noslidināties

[nùoslidinâtiês,

1) herab-, hinabglitschen, -gleiten:
n. nuo kalniņa ar ragūm C., N.-Peb.;

2) bis zur Erschöpfung
slidinâtiês: n. pa˙visām stīvs Bauske.]

Avots: ME II, 852


nošļūcināt

[nùošļũcinât,

1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;

2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;

3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]

Avots: ME II, 869


nošļūdēt

nùošļûdêt, nùošļûdinâtiês, intr., hinab-, herabrutschen, herabgleiten: par kanāļiem nuošļūd, nuote̦k le̦dus šļūduoņi Konv. 2 924. viņa nuošļūdinājās uz zemi A. XII, 894.

Avots: ME II, 869


nošļūkāt

nùošļũkât, ‡

3) rutschend, gleitend glätten (?):
kamanu nuošļūkātuo dižceļu Burtnieks 1934, S. 37.

Avots: EH II, 97


nošļūkāt

[nùošļũkât,

1) = nùobradât: n. zâli Arrasch;

2) sich gleitend, die Füsse am Boden schleppend hinabbewegen:
n. lieluos zābakuos nuo kalna.]

Avots: ME II, 869


nošļukt

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869


nošļūkt

nùošļùkt,

1) tr., abschleifen, abtragen:
viņš pasialas pawisam nuošļūcis Kand.;

2) abspinnen:
nuovērpu, nuošļūcu sev kuodeliņu BW. 704;

3) intr., hinab-, herabrutschen, hinab-, herabgleiten: nuošļūca taisni lejā A. XX, 560.

Avots: ME II, 869


nošmukt

nùošmukt: "entgleiten" ME. II, 870 zu ersetzen durch "= nùomukt 2"; mušai ... āda nuošmuka Pas. XlII, 87. n. var cimds nuo ruokas, miza nuo kuoka Gricgale, Preekuln, Vank.

Avots: EH II, 97


nošmukt

nùošmukt, entgleiten: vilku, vilku, bārda nuošmuka BW. V, S. 228.

Avots: ME II, 870


nosprukt

nùosprukt, intr., entwischen, sich verbergen, abgleiten: cirvis nuosprucis nuo kāta.

Avots: ME II, 857


notederēt

nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100


novadīt

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês,

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104


novadīt

nùovadît, tr. weg-, herab-, abführen, ableiten, geleiten: zē̦ni zin dažu reiz medījumu nuovadīt zemē Aps.; nuovadīt ūdeni Elv., zibeni. Refl. -tiês, ergehen, passieren: tas man tâ nuovadās Golg. Subst. nùovadĩjums, das Abgeführte, die Ableitung; nùovadîšana, das Abführen, Ableiten; nùovadîtãjs, wer ahführt; zibeņu nuovadītājs, der Blitzableiter.

Avots: ME II, 880, 881


novads

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


novasināt

[nùovasinât,

1) (krūmus) "отвести, отводить, дѣлать отводки" Wid.;

2) ableiten, durch Ableitung bilden:
vārdus U. ("Neubildung").]

Avots: ME II, 883


nožēlot

nùožẽ̦luôt,

2): auch Wilzen; ‡

3) (liebkosend) beschwichtigen, beruhigen:
n. maziņuo, lai neraud Frauenb. rāja mani māmulīte, izrājuse nuožē̦luoja BW. 4186; ‡

4) geizend zu knapp anfertigen
Lems.: nuožē̦luoti (= šauri) brunči. Refl. -tiês: leitis gan priecīgs ..., bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde, ka ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 110


nožvīkšēt

nùožvīkšêt, = nùožvĩkstêt: nuožvīkš mana zīžu kleita pār istabu pārejuot RKr. XIX, 132.

Avots: EH II, 111


ņukstēt

ņukstêt "?": ņukst kâ leitis ar vēršiem Birkerts Sakāmv. 50.

Avots: EH II, 116


ņūkt

ņūkt, -kstu (prs.) (li. niũkti "dumpf dröhnen"), intr., summen, schreien: muša nūkdama mācas virsū Naud. ņūkst kâ leitis ar vēršiem RKr.

Avots: ME II, 907


ogatns

ogatns "čakls, veikls" A.-Schwanb., Golg., Kalnemois, N.-Schwanb., Tirs.; o. cilvē̦ks "uzcītīgs, centīgs, uzņēmīgs; apķērīgs, attapīgs c." Golg.; o. ("dūšīgs") vērsis Schwanb. - Falls mit hochle. o aus a, vielleicht mit Dissimilation zu agns (als Ableitung von einem *agnata). Oder unter dem Einfluss von agns > hochle. ogns aus okatns (s. dies)?

Avots: EH II, 117


ore

I uõre AP., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit ùo 2 ) Kl., Lös., ùora 2 Nerft, der Fuhrwagen (mit raufenartigen Seitenrändern) L., U.; ein langer zweispänniger Wagen mit (leiter- resp. raufenartigen Wahnen) Rändern von gewöhnl. Höhe (auch als Personenwagen benutzt) (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Bers., Erlaa, Laud., Segew., Sessw).: Seši zirgi, uores rati BW. 23634, 6 var. Demin. uõrīte "pusuore pašu braukšanai". Nebst estn. wōŕ "Fuhr" aus mnd. vore "Fuhrwerk".

Avots: ME IV, 419


ots

I uõts, -s,

1) uõte Peb., Demin. uotīte, uotiņa, eine Rinne, eine Abzugsrinne, durch welche die Jauche z. B. vom Viehstall abfliesst, der Ausguss in der Küche od. in der Badstube
(ùote 2 ) Vīt.; eine Jauchgrube an der Mauer des Viehstalles (uõts, -s) AP.; "das Loch (die Öffnung) der Wasserleitung aus dem Keller nach aussen" Ramkau: izlej ūdeni pa uoti Peb. aiz kūts ir liela uots AP.;

2) eine Höhlung, Vertiefung, Röhre in der Mauer, im Ofen
(so namentlich das Demin. uotiņa); eine Vertiefung für die Asche vor dem Ofen (ùotē 2, uotiņa) Vīt.: uotiņā žāvē zeķes Peb. viņš drīz mirs, juo acis viņam kâ uotes, sind eingefallen Peb., Ramkau. saraus pe̦lnus uotē! Vīt.;

3) ein mit Brettern ausgelegter Eingang in die Kartoffelgrube
(uõts, -s) AP.: kartupeļus beŗ bedrē vai pagrabā pa uoti AP. Kaum zu trennen von (krâsns) azuote (s. dies) und àizuõte, wenn von der Bed. 2 auszugehen ist; in diesem Fall also (bis auf die Intonatlon) identisch mit li. añtis "Busen".

Avots: ME IV, 426


pa

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.);

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


pakāpele

pakâpele: die Stufe (einer Leiter, Treppe) Seyershof (mit â 2 ).

Avots: EH II, 142


pakāpele

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43


pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43


pakļūdīties

[pakļūdîtiês, ausgleiten: kāja pakļūdījās N.-Sessau n. U. (unter kļūdīt).]

Avots: ME III, 46


palaidināt

[palaidinât,

1) ein wenig laîdinât 1: p. izkapti mīkstāku N.-Peb. p. linus mitrā vietā Ruj. p. vē̦de̦ru, den Stuhlgang erleichtern
Lis. p. (ein wenig auftauen machen) sniegu saulē Warkh.;

2) ein wenig in die Runde laufen lassen:
p. zirgu Arrasch;

3) ein wenig hin und her streuen:
p. sniegu Bauske. Refl. -tiês, eine Weile auf dem Eise oder vom Berg (im Winter) gleiten: ļauj zē̦niem pa le̦du palaidināties! Lis.]

Avots: ME III, 54


palaidīt

palaidît, tr., freqn. zu palaist, begleiten: lautu dē̦lu palaidīju BW. 5964.

Avots: ME III, 54


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


palamis

palamis, = palama 1: ģērkle e̦suot rīkles p. A. Leitāns.

Avots: EH II, 149


palumt

[palumt Dond., ausgleiten, fallen: paluena kaja un pakrita. jābaidās nuo palumšanas, juo tad var viegli kāju pārlauzt.]

Avots: ME III, 63


paņēmiens

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79


parēds

*parē̦ds, ‡

2) die Ordnung (beim Leiten der Arbeit;
mit è̦ 2 < ostle. à 2 ) Kaltenbr. (aus r. поряд dass., woraus auch li. parė˜das dass.): kad saiminiekam nav laba parē̦da, ir suns paliek neēdis. Dieselbe Bed. hat vielleicht auch das ME. III, 90 zitierte p. aus BW. 13199.

Avots: EH XIII, 167


pārģērēt

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî 2 Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. 2 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157


pārināt

pãrzinât, tr.,

1) mit seinem Wissen ein weites Gebiet umfassen, kennen, kundig sein, einen Überblick haben:
viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX,138. sūtīja kalpus, kas jūŗu pārzināja II Chron. 8, 18. tās meitas es vēl nepazīstu un nepārzinu A. XX, 505;

2) verwalten, unter seiner Aufsicht haben, leiten:
man jāpārzin mūsu laikrakstā rakstniecības nuodaļa. Subst. pãrzinâšana, das Wissen, Kennen (in weitem Umfange), Leiten; pãrzinâtãjs, der Kenner, Anordner, Leiter: izstādes pārzinātājs Vēr. I, 1417.

Avots: ME III, 188


pārmukt

pãrmukt, ‡

2) hinübergleiten:
kre̦kls pārmūk par galvu Sonnaxt. gre̦dze̦ns pārmuka pāri pirksta kauliņam Oknist.

Avots: EH XIII, 207


parobot

[parùobuôt,

1) kerbend (ein wenig) schmücken:
p. pātagas kātu Dunika;

2) mit Kerben versehen:
p. le̦du (um nicht auszugleiten) Nigr.]

Avots: ME III, 92


pārraut

pãrraût, tr.,

1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;

2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,

1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;

2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 172


pārs

pãrsprûst, tr., intr., hinübergleiten, überfliegen: sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd. rāmuo jūŗas spuoguli pie apvāršņa pārsprūda sīpes Plüd.

Avots: ME III, 178


pārsklenst

pãrskleñst Dunika, seitwärts (sāniski) hinübergleiten: ragu sliece pārsklenda pāri akminim, kas bija uz ceļa.

Avots: EH XIII, 210



pāršļukt

pāršļukt Oknist, (wider den eigenen Willen) hinübergleiten: gradzins pāršļuka pāri pirsta luocītuvei.

Avots: EH XIII, 213


pāršļūkt

pãršļùkt, intr., hinübergleiten, hinüberrutschen: par malu māŗkai Līb.

Avots: ME III, 181


pārsprukt

pãrsprukt, intr., hinübergleiten, entwischen: lūkuoja bez suoda pārsprukt pāri dažiem skuolā nepieciešami vajadzīgiem mācības gabaliem.

Avots: ME III, 178


pārvadīt

pãrvadît, tr.,

1) hinübergeleiten:
ganu, luopus pār upi;

2) verbringen:
tādā murguošanā viņa pārvada nakti Aps.

Avots: ME III, 185


pārvadīt

pā`rvadît, nach Hause geleiten: gan es tevi pārvadīšu BW. 17730, 1. [viņš mani pārvadīšuot līdz mājām Janš. Dzimtene 2 I, 268.]

Avots: ME III, 185


pārvads

pārvads,

1) die Funktion der weiblichen Person, die das Vieh vom Hause der neuvermählten Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes treibt, begleitet:
vīrieti saukuši luopenieku un sievietes pārvada meitas BW. III, 1, 49;

2) die Übertragung:
duomu pārvads Konv 2 . 2185.

Avots: ME III, 185


pārzinis

pãrzinis (fem. -ne), der Aufseher, Verwalter, Leiter: slimnīcas pārzine Druva I, 913. muižas pārzinis, der Verwalter.

Avots: ME III, 188


pasaka

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93


pasklandots

pasklañduôts ceļš Dunika, ein abgeschrägter, glattgefrorener Weg, auf dem man leicht ausgleitet. Vgl. li. dãsklanda "slīpums".

Avots: EH XIII, 173


pasklidināt

pasklidinât Dunika, eine Zeitlang gleiten machen: p. ragus, akmini pa le̦du. Refl. -tiês Dunika, eine Zeitlang Schlittschuh laufen.

Avots: EH XIII, 173


pašļaukt

[pašļaukt, ein wenig (einen Schlitten) gleiten machen: pašļauc savas ŗagavas drusku uz priekšu, lai es tieku gaŗām! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115


paslepēt

[II paslepêt (?) "eine Weile (mit Holzpantoffeln od. alten Stiefeln) gleiten (šļūkt)": ar šiem zābakiem jau var drusku paslepēt Plm.; vgl. paslēpēt.]

Avots: ME III, 102


paslīdēt

paslîdêt, *paslīst, paslidêt, pasklîdêt, pasklidêt, intr., ein wenig gleiten, rutschen, ausgleiten: tev kājiņā paslīdēja (Var.: paslidēja) BWp. 29790. Ungew. praet. paslīdu: tas paslīda man uz krūtīm R. Sk. II, 246. Ungew. refl. -tiês: te kāja man paslīdas Zeif. III, 2, 127.

Avots: ME III, 102, 103


paslīdināt

paslīdinât, ein wenig gleiten machen: p. balku uz leju Warkl. jūs paslīdināsit tai apakšā savus papīrus Jaun. Ziņas 1938, № 15.

Avots: EH XIII, 174


pašļūcināt

[pašļũcinât, eine Weile gleiten machen: p. bē̦rnu pa le̦du. Refl. -tiês, eine Weile zu seinem Vergnügen glitschen: p. pa le̦du C.]

Avots: ME III, 115


pašļukt

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115


pašļumpt

pašļum̂pt 2 gleiten od. rutschen machen, schleppen [nach Verben des Könnens]: slimnieks tik nespēcīgs, ka nevar kājas pa grīdu pašlumpt Ahs.

Avots: ME III, 115


pašmauga

I pašmauga ["gaŗums, attālums, slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].

Avots: ME III, 115


pasprūdīt

pasprūdît,

2): auch Fest.; (fig.) var būt, ka tuo (scil.: pantiņu Kaudz. Matīsam) pasprūdījis kāds "Mērnieku laiku" aizvainuots bizmanis Austriņš Raksti IV, 505. ‡ Refl. -tiês, entgleiten (?):
nuo viņa ... rīkles pasprūdījās tāds vārnas ķērciens, ka pats sabijās Atpūta № 642, S. 6.

Avots: EH XIII, 175


pasprūdīt

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106


pasprukt

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106


pašulaik

pašu˙laĩk, s. paš˙laĩk. [pašumêtiês,

1) "ausgleiten, sich verdrehen":
man kājas pašumējās un es nuokritu gar zemi Salisb.;

2) = pamisêtiês: meitai pašumējies: e̦suot jau gaidībās Jürg., Nitau.]

Avots: ME III, 117


pašutēties

pašutêtiês, ausgleiten: ja kāja pašutējās nuo laipas, tad tūliņ dubļuos auklu meta Vīt.

Avots: ME III, 117


pāts

pãts: auch Orellen, Selg., ("hellbraun") Frauenb., ("gelbgrau") Ramkau, ("zwischen weiss, gelb und grau") Siuxt, ("hellgrau") Matk., Remten, Schwarden, "fahl, falb" Diet., "blassbraun" A. Leitāns.

Avots: EH XIII, 217


pauksnīt

paũksnît C., pàuksnît 2 , -nu od. -nĩju, -nīju, (auf den Kopf) schlagen Etn. IV, 163, Lis., Bers., Altenwoga; "nicht sehr stark schlagen" Druw. n. RKr, XVII, 71. Wohl eine Ableitung von pauks.

Avots: ME III, 128


pavada

pavada (li. pavada "die zweite Frau"), n. U. auch pavads,

1) der (Pferde-) Zügel:
peldināju (kumeliņu) zaļa vaŗa pavadā BW. 29628. nuoķer ķēvi pie pavadas! LP. IV, 60. kumeliņu... nevarēju nuoturēt trim, četrām pavadām BW. 29915. pavadas latvieši taisījuši nuo lūkiem PS. Sprw.: kad pavada pilna, tad trūkst Br. sak. v. 891;

2) das Geleite
U.; vgl. li. pavādė "Zügel" und le. pavads.

Avots: ME III, 130


pavadība

pavadĩba,

1) die Begleitung:
atļāva mūs ve̦ctē̦va pavadībā Kleinberg. bars bē̦rnu divu pusaugu skuķē̦nu pavadībā A. v. J. 1901, 2. bez dziesmu pavadības Etn. II, 145;

2) der Pl. pavadības, eine bei der Ausbegleitung der Rekruten ausgerichtete Feier
Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 131


pavadīt

pavadît (slav. povoditi),

1) begleiten:
tē̦vs pavada lielu gabalu dē̦lu LP. IV, 49. pavadīt uz pēdējuo dusu. darbus pavadīja ar piederīgām dziesmām BW. III, l, S. 50;

2) ausgeleiten:
pavadīt tautiņās BW. 27672, 1. ar klūgām izdzīs, ar akmeņiem pavadīs LP. V, 222. pate ganus pavadīja (Var.: izvadīja) BW. 11344;

3) zubringen, verbringen:
laiku. tev jāpavada naktis baznīcā LP. VII, 214. bez maizītes nevarēju ne dieniņas pavadīt BW. piel. 2 4413;

4) "abführen, hinbricfgen"
(?) U. Refl. -tiês, gebären (von Tieren): man guovs pavadījās N.-Schwanb. Subst. pavadîtãjs, der Begleiter: miruoņu pavadītājam duod cimdu pāri LP. VII, 401. pavadĩjums, pavadîšana, die Begleitung: dziesmu pavadīšana, orķestŗa pavadījums.

Avots: ME III, 131


pavadnieks

pavadniẽks, der Begleiter: tas būs mans pavadnieks, sērst ejuot bāliņuos BW. 25437, 1.

Avots: ME III, 131


pavadonība

pavaduonĩba, die Begleitung, das Gefolge: ap viņu tâ bļaustās, it kâ visa elle būtu viņa pavaduonībā Pūrs I, 115. nabadzība ar savu pavaduonību Pūrs III, 55.

Avots: ME III, 131


pavadonis

pavaduonis, f. -e, der Begleiter, die -in: ķēniņš devis daudz jātnieku par pavaduoņiem LP. Vl, 454. princese ar pavaduonēm Rainis Ze̦lta zirgs 91.

Avots: ME III, 131



pavads

pavads (li. pãvadas "ein Mittel als Führer zum Zweck", r. пóводъ "Zügel"),

1) gew. der Pl. pavadi, das Geleite:
māsai gāja pavaduos BW: 20154, 5. braucis nuo rīdzinieku pavadiem uz mājām LP. VII, 243. biju līķa pavaduos un izvaduos Etn. IV, 34. pavada vārdi, die Begräbnisrede A. v. J. 1901, S. 332;

2) der Begleiter:
ganiņam sviests, maizīte, kas ganiņa pavadam? BW. 28871. vai tu viens pats brauksi nuo mājas, vai ņemsi pavadu līdz? Vīt. 27;

3) pavadi, Futterfuhren, welche die eigentlichen, weiter gehenden Fuhren eine Strecke begleiten
U.;

4) der (Pferde) Zügel
U.

Avots: ME III, 131


pavavārdi

pavadvārdi,* die Begleitworte Plūd. Llv. II, 323.

Avots: ME III, 131


pavažnieki

pavažnieki Gr.-Jungfernh. n. U., = pavadi; s. pavads 3 ; pavažniẽks, ein als Begleiter Mitfahrender Bauske: jūdziet man labu zirgu, duodiet labu pavažnieku! BW. 26428.

Avots: ME III, 133


pavažs

‡ *pavažs, der Begleiter (?): labāk gāju ganiņuos, nekâ gana pavažuos: ganam māte kulīt[i] deva, kas tam gana pavažam? VL. aus Drosth.

Avots: EH XIII, 188


pavedināt

pavedinât, verleiten: neviļus pavedināja uz duomām Vēr. II, 215. viņa prata bailīguos iedruošināt un druošuos pavedināt R. Sk. II, 128.

Avots: ME III, 134


paveznieks

paveznieks, der Führer, der Begleiter: vai es tev zirgu liedzu, vai bāliņu paveznieku? BW. 27150, 1. Zu ve̦z(u)ms, vazât.

Avots: ME III, 135


pavidzēt

pavidzêt, = pavizêt (?): es skatuos ..., kur palika Jāņu māte; Jāņu māte pavidzēja, samta kleite mugurā Tdz. 53872, 1.

Avots: EH XIII, 190


pekle

pekle, pe̦kla N.-Peb., auch d. Pl. pekles, tiefer Abgrund, Morast Bergm., Biel. n. U.: tautas mani pāri veda par purviem, par peklēm BW. 18441; klints pekle, der Felsenabgrund Leitan n. U.; elles pekle (Gr.-Buschhof) od. einfach pekle, die Hölle. Wohl nebst li. peklà "Hölle" aus wruss. peklo "Hölle", wobei der Auslaut im Le. durch elle beeinflusst sein kann.

Avots: ME III, 193


pelēks

pe̦lê̦ks (li. pelė´kas), peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: pe̦lē̦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi pe̦lē̦kā zirgā LP. V, 7. pe̦lē̦ks akmens LP. VII, 231. pe̦lē̦ka diena BW. 29740. pe̦lē̦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad pe̦lē̦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. pe̦lē̦kums, die graue Farbe U.: dzīves pe̦lē̦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības pe̦lē̦kums A. XX, 944. Ableitung von pele.

Avots: ME III, 196


pemperēt

pemperêt,

1): "šļupstē̦dams runāt" A. Leitāns: negribu dzirdēt tavu pemperēšanu!

Avots: EH XIII, 222


pēre

pēre Schlehk, Wind., = papuve; Ableitung von pẽ̦r?

Avots: ME III, 208


pērtiķis

pẽrtiķis, ‡

2) "pūšļuotājs" A. Leitāns. Le. pẽrtiķis und estn. peŕtik "Affe"
erinnern an ital. bertuccio dass.

Avots: EH XIII, 229


pie

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237


piemuldināt

pìemulsinât, verleiten (zu etwas Schlechtem): p˙uotru uz nedarbiem Bauske.

Avots: ME III, 274


piemusināt

pìemusinât, verleiten zu: p. uotru uz nedarbiem Bauske.

Avots: ME III, 275


pieslīdēt

pìeslîdêt, dazu-, hinzu-, herangleiten.

Avots: ME III, 292


piešļūkt

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt 2 malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301


pīkste

I pĩkste Salis, Adiamünde, Zögenhof, L., U., auch pīksta, der Schlammpeizger (cobitis fossilis L.) Naturf. XXXVII, 50: luocījies kâ pīkste LP. VI, 1, 18. Zu pīkstēt, vgl. pīka I und slav. piskorь "Beissker": slav. piskati "pfeifen" und dazu Zubaty BB. XVII, 325; Zubatys Herleitung von le. pīkst- aus pīskt- ist wegen le. pīka nicht ratsam.

Avots: ME III, 230


pirmība

pirmība, ‡

2) der Anfang
(mit ir̂ ) AP.: pasaule tak reiz ir iesākusies, p. tak viņai ir. nuo pirmības "nuo sākuma". pirmībā kleitiem bij šauri ruoku gali, bet tad vē̦lāk bij plati.

Avots: EH XIII, 237


pirnote

pirnuote, der Ärmel Leitīšnieki: pirnuotīte.., kur asaras nuoslaucīju BW. 4156 var. Dissimilatorisch aus *pirduote (vgl. pirduokne)?

Avots: ME III, 227


pirslis

II pir̂slis 2 Kalleten, Gr.-Essern (li. piršlỹs "Freiwerber"), fem. pir̂sle 2 , jem., der das Brautpaar zum Pastor begleitet Stelp.; Freiwerber Nerft. -Nebst li. pir̃šti "zufreien" zu prasît.

Avots: ME III, 227


pīsekle

pīsekle, die Weisstanne Kavall n. U.; Ableitung von pīsa od. pīss.

Avots: ME III, 234


pļāpāt

pļãpât (li. pliopóti "schwatzen"), -ãju, pļāpêt, pļāpuot St., plappern, schwatzen: nepļāpā niekus! schwatze keinen Unsinn! Sprw.: pļāpā kâ pasaku leitis. ve̦ci cilvē̦ki daudz pļāpā. ļaudis, kas pļāpāja vārdus bez prāta Vēr. II, 1375.

Avots: ME III, 367


plauskāt

I plauskât, Unsinn schwatzen Kalleten; Ableitang von *plauska "ein Schwützer" (zu plaûst I 2)? Vgl. aber auch li. pliauškiù "rede Unsinn", le. plaušģêt.

Avots: ME III, 327


pletēt

pletêt, -ẽju.

1) plätten;

2) prügeln,
ar paplatu sitamuo pērt Tirs. n. RKr. XVII, 73; in der Bed. 2 wohl von plete abgeleitet.

Avots: ME III, 337


polēns

puõlē̦ns Siuxt, = leitis3.

Avots: EH II, 346


polis

I pùolis,

1): auch Ermes, Ramkau, Schujen, Trik., (mit uõ) Allasch, Lemb., Lieven-Bersen, Stenden, Tals., Weinsch.; vai būs p., vai būs leitis, vai dižans tē̦va dē̦ls BW. 258, 4. Puoļuos BW. 3839 var., in Polen;

2): strũgu p. Frauenb., ein Schimpfname;


3) = ‡ puõlē̦ns Siuxt (mit uõ).

Avots: EH II, 346


priekšgalnieks

prìekšgalniẽks, ein an der Spitze Befindlicher; der Vorgesetzte; der Leiter: lìktenis viņu priekšgalniekiem prātu dīvainu devis Zuobgala kalend. 1904, 34.

Avots: ME III, 395


pulkstenis

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl 2 ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis 2 AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns 2 Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens 2 Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins 2 Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens 2 Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. 2 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. 2 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408


rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


ramtēt

ram̂têt 2 -u, -ẽju, tr., tüchtig prügeln Dond. Wohl eine Ableitung von ramte.

Avots: ME III, 476


rantēt

rantêt, -ẽju Tals., abranden, den Rand abhauen, beschneiden St.: ve̦se̦lus kuokus - nerantē̦tus LP. VII, 186. Ableitung vom entlehnten rañte "Rand".

Avots: ME III, 477


redele

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502


redeļi

redeļi, die Leiter am Leiterwagen AP.; das Gitter AP.: Turpiniete atnāca pie tiesas redeļiem Kaudz. Izjurieši 124.

Avots: EH II, 362


redelnieki

redelnieki, der Leiterwagen Kaltenbr.

Avots: EH II, 362


rendīt

rendît Wid., tr., (Arbeiter) dingen; leiten, vorstehen. Wenn zuverlässig, als ein Kuronismus zu slav. *ręditi "ordnen, leiten"; oder (mit kur. oder žem. éi) aus li. rindyti "wirtschaften" (bei Geitler Lit. Stud. 106).

Avots: ME III, 511


rene

rene,

1): ein kleiner Graben (zum Ableiten von Regenwasser
AP.) Bērzgale; die Falze (gruope) AP.: suôla malā r. Kaltenbr.; "gurnu ieduobums" Bērzgale; ieraudzīj[u]šas meitiņai ap renīti me̦lnumiņu BW. 35733, 1;

2): auch AP., Ramkau; pļavas stūrī, kur sākās tīrumi un renes Austriņš Raksti VII. 114.

Avots: EH II, 366


riecekne

riecekne, der Frühstücksbeutel eines Hirten: kamuoltiņš izkrita nuo rieceknītes. ganuosdzenu, skaisti dziedu...: ...manā rieceknītē skaistu dziesmu kamuoltiņš VL. Ableitung von riecis I?

Avots: ME III, 543


rieciens

rieciens Karls., Erlaa, LP. V, 13, rìeciens C., N.-Peb., riêciens 2 Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, Salis, Widdrisch, rìeciens 2 Kl., Lis., riecienis MWM. VIII, 303, riecenis C., (mit ìe 2 ) Golg., riecenis Etn. IV, 151, Karls., U., riêcenis 2 Bl., Līn., riêce̦ns 2 Iw., Nigr., Selg., Angern, riecins BW. 29252, Demin. auch riecentiņš, eine Schnitte (Brot), "virsas jeb apakšas mala, gar visu kukuli nuogriezta" Erlaa: nuogriezts riecens vairs nepielīp, abgeschnitten Brot klebt nicht mehr. baltas maizes riecieniņš BW. 29348 var. sniedz maizītes riecentiņu 4429, 1. man smeķē riecentiņš MWM. VI, 171. ik˙dienas viens maizes riecenis duots Glück Jerem. 37, 21. kreisā ruoka ar maizes riecieni... trīc Purap. Kkt. 2. Zu rika (s. dies), und zwar nebst riekums II von riekt abgeleitet.

Avots: ME III, 543, 544


rīkot

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538


rīt

‡ *III rīt (gesprochen: reit), = riêt, bellen: suns ... sāka uz zemnieku r. Pas. VII, 139 (aus Silajāņi). Wohl eine Neubildung vom prs. rej (zu riêt) ausgegangen; etwa nach dem Muster (hochle.) lej < lij: leit < lît.

Avots: EH II, 376


rītēt

rītêt, -u, -ẽju, prassen L., U.: rītēt un plītēt, fressen und saufen U. sāks ar citu sievām rītēt Birzgalietis. Refl. -tiês, fressen St. Ableitung von rīte I, oder aber aus rĩt nach plītēt umgebildet?

Avots: ME III, 540


rīziņš

rĩziņš, Wasserleitung unter der Erde Celmiņ.

Avots: ME III, 541


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


rūbots

rūbuôts "?": ne tāda svainīša rnums vajadzēja! šūbuota, rūbuota mums vajadzēja! RKr. XVI, 94 aus Rutzau. Wohl von li. rũbai "Kleider" abgeleitet.

Avots: ME III, 566


rūčkas

rūčkas Würzau, Gr.-Sessau, die Querstäbe, welche die Seitenbretter am Wagen zusammenhalten. Zunächst woht aus dem Li. (rūčkà "Querhalz am Ende der Mistleiter").

Avots: ME III, 566


rūgts

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568


runga

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga 2 Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561


ruņģis

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562


rungulis

rungulis U., rùngulis 2 Prl., rùnguls 2 Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562


rutks

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565



sabrisks

sabrisks Mahlup "Verträglich, gastfreundlich (gewöhnlich von einem Wirt)": viņš ir s.; viņš dzīvuo ar mums sabriski. Wohl von einem *sabrs < r. сябр (vgl. sē̦brs) abgeleitet.

Avots: EH II, 398


saburnīt

saburnît Smilt., saburņît Wid., saburņât, tr., zerknüllen, zerzausen: saburnīt avīzi Bračs. izkāpa nuo karstās, saburņītās gultas A. v. J. 1896, S. 646. šis simtnieks bij pave̦cs, saburņīts DL. nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME III, 599


sadarīgs

sadarîgs Domopol, =saderîgs, verträglich; friedlich und einig mit andern lebend: viņi palika dzīvuot laimīgi un sadarīgi līdz pašai nāvei Dricē̦ni n. Pas. III, 299. Von *sadara "Eintracht" abgeleitet?

Avots: ME II, 607


sadubt

sadubt: pa hoteļa koriduoriem spurdzuot, tev kleitiņa sadūbst ("?") baluonā Latvis 1930, № 2692, S. 4.

Avots: EH XVI, 404


samulsināt

samulsinât, tr., verwirren, beirren, irre leiten Wid. Refl. -tiês, sich verwirren, beirren: Japana nebūtu ļāvusies uz karu samulsināties A. XX, 130.

Avots: ME II, 690


saņurgāt

saņurgât Dond., saņur̂kât 2 Dunika, tr., verknüllen, durcheinanderwühlen: bē̦rni saņurgā gultasdrēbes Dond. ka nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME II, 696


sarkans

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721


sarusināties

sarusinâtiês heruntergleitend sich verwirren: dzijas kamuols sarusinājîes Lautb.

Avots: ME III, 724


sasiet

sasìet, tr., zubinden, zusammenbinden, fesseln: nuogrieza nuo jauna bērziņa zarus un sasēja sluotiņâ BW. I, S. 191. putni laižas sasietiem spārniem Duomas II, 1369. sasiet kleites sainī LP. I, 67. saimnieces sasējušas sieru VII, 320. viņa izraisīja kurpju sasienamuos (die Schuhbänder) MWM. IX, 893. likt kādu cilvē̦ku sasiet Kaudz. M. 144. Sprw.: kâ zagli sasien, kâ brāli atruon. Refl. -tiês,

1) sich zusammenbinden, sich zubinden:
diegs sasējies me̦zglā;

2) sich zusammentun, sich nahe verbinden, sich mit jem. verpinkern:
viņš sasējies ar ļauniem draugiem.

Avots: ME III, 730


saskolot

saskuõluôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch in die Schule schicken:
s. dē̦lu trīs gadus;

2) zu Bösem verleiten, schädlich beeinflussen:
māte tâ saskuoluojusi meiteni, ka tā ne˙maz vairs neklausa Jürg., Nigr. - Refl. -tiês, lange und mit unerfreulichen Folgen in die Schule gehen: meita pilsē̦tā tâ saskuoluojusies, ka tā uz laukiem vairs negrib dzīvuot.

Avots: ME III, 735


saskriedināt

saskriêdinât 2 , zum Laufen veranlassen, laufen (gleiten) machen: puikas kumeļu labi saskriedināja un tad palaida vaļā Nigr., Siuxt. s. ragutiņas.

Avots: ME III, 733


saslidēt

saslidêt Dond., gleitend, glitschend zusammengeraten: ragavas saslidēja kuopā.

Avots: ME III, 737


saslīdēt

saslîdêt, intr., plötzlich stark gleiten: žvaks! lādītes saturs saslīdēja uz vienu pusi Saul. I, 103.

Avots: ME III, 737


sašļūcināt

sašļũcinât, gleiten machen (ingressiv): s. ragutiņas Widdrisch. sašļûdelêt, eine gewisse Zeit hindurch Schlittschuhe laufen. Refl. -tiês, zur Genüge Schlittschuhe laufen: labi sašļūdelēties Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 758


sašļūdēt

sašļûdêt 2 , zusammen-, hinunter-glitschen, -gleiten: le̦dus gabali sašļũdējuši lejā Siuxt.

Avots: ME III, 758


sašļūtēt

sašļũtêt "gleitend zusammenziehen" MSiI., Schrunden, Schnickern: apsē̦ta lauka stūruos rulii pēkšņi sagrìežuot sašļūtēt (savilkt čupā) zemi Pe̦nkule.

Avots: ME III, 758


sašmukt

I sašmukt,

1) flüchtend hineinfliegen, hin einlaufen
(von mehrern Subjekten) Spr., Golg., Mar., Schwanb., Sessw., Lindenhof, Jürg., Nötk.. Selsau, Druw.: visi bē̦rni sašmuka kaktā Bers. guovis sašmuka krūmuos Peb., Fehteln, Adsel;

2) hinabgleiten:
bē̦rns staigā sašmukušām zeķēm Preekuln;

3) sich zusammenziehen
(sarauties): valgs lietus laikā sašmucis Kalleten.

Avots: ME III, 758


sausmaņām

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām 2 Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu 2 (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776


savara

savara U., savare(s) U., Bielenstein Holzb. 489, savari U., Bielenstein Holzb. 489, savāri U., Bielenstein 1. c., savāre U., Bielenstein 1. c., savires Erlaa n. U., die Querstangen bei der Egge (was die Eggenhölzer zusammenhält) Bielenstein Holzb. 489 (s. Abbild. ebenda), Ubbenorm (savari), savāri "apgalveņu virsējā daļa" Wohlfahrt n. Etn. II, 157. Nebst. li. suvara "die Klammer, ein Querholz, das zwei Balken zusammenhält", apývaras "ein Band um den Hut", apvarė˜ "Schnur", per̃vara od. pavarà "Netzleine", per̃varas "der Langbaum am Leiterwagen", poln. zawora "Riegel", r. об(в)óра "Riemen an den Bastschuhen" u. a. wohl zu aksl. -vrěti "stecken", le. vẽrt "reihen, fädeln" (s. dies), vgl. Būga KSn. I, 298, Trautmann Wrtb. 352, Persson Beitr. 500.

Avots: ME III, 780, 781


sēbrs

sē̦brs Wid., sēbris U., Celm., sàbris N.-Peb., sàbris 2 Warkl., Meiran, Saikava, Selsau (in Warkl., Meiran, Saikava daneben ein demin. voc. s. sèbriņ 2 ! und in Saikava und Meiran auch ein acc. s. sàbru 2 ), sàbris 2 Mar. n. RKr. XVII, 118 (daneben eine Deminutivform sèbrītis 2 ), A.-Schwanb., sãbris Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Lubn. n. Etn. II, 17, Golg., f. sābrene Etn. III, 92, sābriene, der Nachbar Wid., Celm., Mar., Lubn. n. Etn. II, 17, der Mitwirt in demselben Gesinde Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Golg., A.-Schwanb. (sē̦bri, die Wirte eines Dorfes Lubn. n. U.), (sèbris C.) ein "guter Bekannter, Freund, Verwandter N.-Peb.: mēs jau kâ sābri dzīvuojam ļuoti saticīgi Mar. sē̦bru bē̦rni, Kinder der Nachbarn U. sumpurņu māte tuo stāstīja savai sābrienei (= pušelniecei) JK. III, 7. pagastuos ir manāma tendence pabalstīt saimniekus sābrus vai vienam uotru Latgalits 1922, IV, 33. raganas ejuot... uz sābriem guov[j]u slaukt LP. VII, 545. viņam daudz sābru, er hat eine grosse Bekanntschaft Peb. n. U. - bišu sābris, der Mitinhaber eines Bienenschwarmes Lubn. n. Etn. II, 17. sē̦brs geht zunächst (s. Solmsen KZ. XXXVII, 597) nebst li. sė˜bras "Hälftner" auf r. сябръ (wozu P. Schmidt FBR. W, 9) zurück; hochle. sābris ist eine Neuerung für älteres sābrs (vgl. biedris für biedrs n. a.), und sābr(i)ene (für *sēbr(i)ene) ist eine Ableitung von sābrs; sābr(i)s in Peb. u. a., wo sonst ē, nicht zu ā geworden ist, ist wahrscheinlich aus dem Hochle. entlehnt. Schwierigkeiten macht die für Prohden, Rositten und Schwanb. angegebene Aussprache suobris (mit uo aus ā); mit *sā- aus r. ся-?

Avots: ME III, 823


šejene

šejene L., U., A. - Schwanb., Dond., = das Hier: nuo šejenes, von hier U. līdz šejenei, bis hieher U. nuo šejenes atlaidīs viņš jūs Glück II Mos. 11, 1, pa šejeni St., hier hindurch. līdz mani ņēmāt uz šejeni Lapsa - Kūm. 140. Anscheinend von einem alten loc. s. k̑ei (mit analogischem š- für s-) abgeleitet; vgl. auch šeit.

Avots: ME IV, 14


sekt

sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,

1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;

2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.

"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.

Avots: ME III, 815


šelderiņi

šelderiņi "ein Frauenrock" ("von Köchinnen auf Hochzeiten getragen") A. Leitāns.

Avots: EH II, 625


šeļmastība

šèļmastība 2 Kaltenbr., Schurkerei; abgeleitet von dem auf r. шельма beruhenden šèļma 2 (dies auch in Višķi) "Schelm, Schurke".

Avots: EH II, 625


silainis

II silainis Ramkau, ein vom Schmied angefertigter Bohrer, dessen Ende einer Krippe (sile) ähnelt und beim Herstellen von Raufen, Leitern u. a. gebraucht wird".

Avots: EH II, 486


sīlis

I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis 2 Prl., Meselau, sîlis 2 Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?

Avots: ME III, 854


silkans

silkans, rötiich schimmernd U. Nach Petersson Bait.-slav. Worisiud. 16 Ableitüng von einem *sìl(a)s (möglich wäre auch *sīl(a)s, vgl. got. skeirs "klar" ) und verwandt mit slav. sinǫti "erglänzen" u. a. (s. oben untet paseijā): zur Bildung vgl. le. sarks, sar̂kans. Oder aber zu li. sìlkai "Seide" Kiaip. 8?

Avots: ME III, 839


siļķe

siļ˜ķe Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., siļķe 2 KL, Prl., Nerft, Preili, auch siļķis L., U., RKr. VIII, 103,

1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;

2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;

3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III 4 , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.

Avots: ME III, 840


širmene

širmene RKr. XVII, 29, eine Art Mütze mit einem Schirm. Vom entlehnten šir̃me Dond., Ruj. oder šir̃mis Selg. "Schirm" abgeleitet.

Avots: ME IV, 18


skalbis

II skalˆbis, ein schleitenartig gebundener, leicht zu lösender Knoten Lasd.

Avots: ME III, 868


skārdeles

I skãrdeles Kurs., eine Leiter (redeles) aus dünnen Brettern zum Vergrössern eines Mistwagens: sameklē skārdeles! sāksim sūdus vest! Mit sekundärem s- zu kārde(le).

Avots: ME III, 880


skāre

skāre: skãres Dobl., Mesoten, Ziepelhof; "sānu galdiņi mē̦slu ratiem" (skāres) A. Leitāns.

Avots: EH II, 504


skauģis

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis 2 Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876


šķēlis

II šķēlis (?) A. Leitāns "eine Schnitte Brot".

Avots: EH II, 633


šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36


šķērsrīkste

šķḕ̦rsrĩkle,

1) die Luftröhre
Fehsen Bers.: ierāvis laikam šķē̦rsrīklē un aizrijies Kaudz. Izjurieši 260;

2) "ein Loch der Ofenröhren zum Rauchableiten"
Meselau.

Avots: ME IV, 37


šķiemele

šķiemele,

1) der Zwischenraum, welchen das Weberschiffchen durchfliegt
U., (mit iẽ) Jürg., (mit ìe 2 ) Golg., Sessw., (mit 2 ) Karls., Ruj.; Plur. šķiemeles, die Zwischenräume zwischen einer oberen und einer unteren Fadenlage (bei der Bandweberei), wo der Einschlagfaden hindurchgeleitet wird Biefenstein Holzb. 419;

2) "plaisa": Jancis iegriêza pirkstā lielu šķiemeli ar nazi Salisb. Aus *šķiedmele; zu šķiêst, vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 385.

Avots: ME IV, 52


sklābeniski

sklãbeniski od. sklâbeniski 2 Dond., sklābiņu Dond. n. U., sklâbiņiem 2 Dond., Wandsen, sklābiņi L., sklâbiņus 2 Dond., sklâbiņuos 2 Dond., Adv., im Galopp: jātnieks jāj sklābeniski Dond. zirgs skrien sklābiņiem Dond., Wandsen. meita izraujas nuo ruokām un sklābiņus vien pruom LP. V, 61. Wenn vom Begriff der beim Galopp ausgespannten Beine auszugehen ist, neben glâbt (s, dies), wie z. B. sklīdêt neben ae. glidan "gleiten".

Avots: ME II, 882


sklanda

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882


sklanda

II sklanda, sklañdas Selg., die schräge, platte Schleuderstelle auf dem Winterwege Biel. n. U. Als ein Kuronismus nebst sklenst zu li. pasklanda "slīpums" Miežinis, sklandus "slids" Miežinis, sklandýti "ruhig umherschweben"; vgl. daneben (wozu Le. Gr. § 105a) li. nom. pl. paslándys "pasiautà, pavažų dailiai nušliauktas kelio sklypas" (bei Būga Tiž. II, 470), schwed. slinta "gleiten" resp. holl. slinderen "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 715 und Petersson AfsIPh. XXXV, 377 f.), sowie andrerseits schwed. glinta "gleiten".

Avots: ME II, 882


sklandis

sklandis,

1) "abschüssig; glatt, gleiten machend"
Biel. n. U.;

2) = sklanda I 1 und 3 (mit añ) Wirginalen. Formell kann le. sklandis kein Adjektiv sein, weshalb die Bed. 1 nicht als sicher gelten kann.

Avots: ME II, 882


sklandīties

sklandîtiês,

1) fliegend schweben, gleiten:
putniņš sklandās, der Vogel ist im Begriff sich zu setzen Kur. Nerung;

2) kraftlos sich hin und her biegen, wanken (vom Baum); unordentlich und unschön wackelnd gehen:
kuo nu sklañdies apkārt kâ dienas zaglis? Wirginalen. Vgl. li. sklandýti "ruhig umherschweben" und sklanda II.

Avots: ME II, 882


sklandots

sklañduôts ceļš Dunika, ein glatter Weg, aut dem em Schlitten seitwärts gleitet.

Avots: EH II, 505


sklejens

skleje̦ns Wid., skleije̦ns St., U., abschüssig; glatt, gleiten machend Biel. n. U. Zu sklijš.

Avots: ME II, 882


sklemst

I sklem̃st (?), sklem̃žu, sklem̃du, (seitwärts) gleiten N.-Bartau: ragavas sklemž uz sāniem.

Avots: ME II, 882


sklenderēt

skleñderêt NB., seitwäris gleiten: ragus sklenderē.

Avots: EH II, 505


sklenst

skleñst: kājas uz le̦dus skleñž (gleiten aus) NB.

Avots: EH II, 505


sklenst

skleñst (li. sklę̃sti "schweben"), sklenžu, sklendu, seitwärts gleiten Dunika: manas krīčuoles pa+visam neasas, sklenž vien. Zu sklanda II.

Avots: ME II, 882


sklidēt

sklidêt Nigr., Dond., Frauenb., Dunika, U., Līn. n. FBR. II, 57; Ugalen n. FBR. VII, 23, N.-Bartau, Kursiten, Wahnen, sklīdêt Bielenstein Holzb., -u, -ẽju, gleiten, ausgleiten: sklid (Var.: sklīd) manas kājiņas pādīti dīduot BW. 1523. kâ mūžīgā jūŗā sklid dzīve bez stūŗa Lautb. Vidv. II, 21. izkaisi pa taku pe̦lnus, lai tikdaudz nesklid! Kursiten. dzirdēja spalvu pār papīru sklidam Seifert Chrest. III, 2, 37. uz skliduošu (Var.: sklide̦nu, sklidainu u. a.) le̦dutiņu BW. 23621, 2 var.; Iw. n. FBR. VI, 58. Nebst li. sklystu "gleite aus" Lit. Mitt. I, 19 zu sklids.

Avots: ME II, 882


sklidināt

sklidinât Dond., Nigr., Dunika,

1) tr., fakt., gleiten lassen
Bielenstein Holzb. 561: tik ilgām sklidināju (sc.: dē̦lu māti), līdz dēliņu apsuolīja BW. 23621, 2 var.;

2) intr., freqn., gleiten:
es pa ļaužu valuodām kâ pa le̦du sklidināju BW. 8478 var.;

3) geweichten Flachs zum Trocknen ausbreiten
Amboten, Bahten. Refl. -tiês, (auf dem Eise) glitschen Dunika, Frauenb., Wid.: iesim uz le̦du sklidināties! Ahs. sklidināšanās pa glumu le̦du Janš. Bandavā I, 122. In der Bed. 3 zu skliest.

Avots: ME II, 883


sklidu

sklidu, Interjektion zur Bezeichnung des Gleitens: sklidu, sklidu, pādīte, nuo manu ruociņu citās ruokās! BW. 1529, 1 var.

Avots: ME II, 883


sklījš

sklījš, abschüssig L.; glatt, gleiten machend Biel. n. U., Elv. - Subst. sklījums, das Abschüssige, der Abhang: uz kalnu sklījumiem ik˙rīt nuo mājas sienām ē̦na krīt Dēmons 22. Vgl. slījš.

Avots: ME II, 883


šķorēt

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58


skraujāt

skraujât, -ãju, rufen, schreien: viņi skraujā pēc palīga Hasenpot. Wohl von skrauja abgeleitet.

Avots: ME II, 888


skrīne

I skrìne 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis 2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene 2 III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte 2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895


šķūtēt

I šķũtêt, -ẽju, mit Schiessen, Vorspann befördern L., U., Spr.; Fuhren zu Pferde begleiten Allend., Lems. und Smilt. n. U.: škūtēt tiesas vīrus uz tiesas namu Aps. Pie pag. tiesas 15. sievas tika šķūtē̦tas uz apriņķa pilsē̦tu B. Vēstn. muļķītis šķūtēja, un aizšķūtējis beidzamuo ve̦zumu... LP. VI, 368. vienu vajadzēja šķūtēt pruojām A. v. J. 1897, S. 952.; wegschaffen, hinschaffen: visu pienu tagad šķūtē uz tirgu N. - Peb.

Avots: ME IV, 56


slaids

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds 2 Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913


slāķēties

slāķêtiês (gew. in der Zstz. mit sa-), zusammengepresst werden, sich stauen Alksnis-Zundulis. Wohl von slāķis abgeleitet.

Avots: ME III, 922


slānīt

slànît Ronneb., Drosth., slânît 2 Karls., Dond., slànît 2 Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â 2) Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à 2) Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923


šļaubs

šļaubs,

1) šļàubs 2 Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu 2 ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu 2 ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu 2 ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65


šļaukāt

III šļaũkât, -ãju, schleppen, gleitend ziehen: kājas pa dubļiem C.; kājas pa grīdu (mit àu 2 ) Schwanb. Zu šļaukt 1.

Avots: ME IV, 66


šļaukt

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu 2 ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67


šļaukt

IV šļaûkt 2 , -cu N. - Bartau, (Kleider) tragen, tragend abnutzen (apvalkāt): sāk jaunās drēbes šļaukt. Wohl zu šļaukt I; zur Bed. vgl. ahd. sloufen "schlüpfen lassen, an- oder ausziehen": ahd. sliofan "schlüpfen", ae. slūpan "gleiten".

Avots: ME IV, 67


šlēderēt

šlēderêt, -ẽju Bershot (mit ẽ), Rothof, = slīdêt, glitschen, ausgleiten: kamanas šlēderē pa nuobrauktu ceļu uz vienu malu.

Avots: ME IV, 59


slēpeniski

slẽpeniski C., Ruj., Salis, (mit è 2 ) Lis., Adv., schleppend; gleitend: es izvilku dē̦lu māti uz slide̦na le̦dutiņa; kamē̦r vilku slēpeniski (Var.: šļūceniskis, šļūteniski u. a.), līdz dēliņu apsuolīja BW. 23621, 2 var.

Avots: ME III, 929


slepēt

II slepêt, (mit Holzpantoffeln od. alten Stiefeln) schlürfend, gleitend gehen: meitas aizgāja sle̦pē̦damas uz kūti Plm., Serbigat. Wohl aus mnd. slepen "schleppend gehen".

Avots: ME III, 926


slidenis

slidenis, ein ausgleiten machender (schlüpfriger) Weg, od. ein solches Wetter Ar.

Avots: ME III, 931


slideniski

slideniski, Adv., gleitend: aiŗi, kuŗus laidām slideniski pa ūdeni Apsk. v. J. 1903, S. 615.

Avots: ME III, 931


slīdens

slîde̦ns Wolm., Ermes, Jürg., Arrasch, (mit ĩ 2 ) Ruj., Salis, glatt, schlüpfrig; gleitend: mātes kurpes slīde̦n[a]s (Var.: slidan[a]s, slidas, slīdas) bija, ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. slīde̦nā, ne˙kur nesakruokuotā, čaukstuošā tē̦rpā Veselis Saules kapsē̦ta 33.

Avots: ME III, 934


slidēt

slidêt, -u, -ẽju, rutschen, gleiten, auf dem Eise glitschen U.

Avots: ME III, 931


slīdēt

slîdêt C., Wolm., Kl., Prl., slîdêt 2 Karls., Salis, -u, -ẽju, intr., gleiten, glitschen, ausgleiten U.: pār vaigu lē̦nām asaras slīd Jaunības dzeja 65. nuo kalniem slīdēja me̦lni padebeši Vēr. II, 1111. slīdi nu, pādiņ, krusttē̦va ruokās! BW. I, S. 180. mātes austas villainītes stāvu stāv pūriņā; es ar aužu, darināju, man tik slīd lejiņā BW. 7437. Zu slids.

Avots: ME III, 935


slidināt

slidinât U., gleiten machen. Refl. -tiês, (auf dem Eise) glitschen U.; Schlittschuh laufen Celm.: bē̦rni vairs neslidinājās pa dīķa spuožuo ledu A. Upītis; im Winter vom Berg sitzend herunterrutschen Memelshof.

Avots: ME III, 931


slīdināt

slîdinât, slîdinêt Warkl. (li. slydinẽti "gehend fortgesetzt etwas ausgleiten"), tr., fakt., gleiten lassen: sē̦klas slīdina pār papīŗa lapu Konv.1 322. slīdinēt kuokus Warkl. Refl. slîdinêtiês lejā Warkl., hinunterrutschen.

Avots: ME III, 935


slidot

sliduôt, intr.,

1) gleiten:
kâ slapstīdamās lejā migla sliduo MWM. VIII, 691. kalna galā pie avuota sliduoja gaisuos slaids ... uosis un žuburaina mežābele Veselis Tīrumu ļaudis;

2) Schlittschuh laufen.
Refl. -tiês, gleiten, glitschen, rutschen: zē̦ni sliduojās pa le̦daiņuo spuoguli Kaln. Uozuolk. m. 69. - Subst. sliduôtãjs, der Schlittschuhläufer.

Avots: ME III, 931


slids

slids (li. slidùs "glatt"),

1) glatt, schlüpfrig
U.: slidas (Var.: slīdas, slidan[a]s, slīde̦n[a]s) bija mātes kurpes, ieslīdēja tautiņās BW. 16970;

2) schräge
U.: slida (Var.: līka, greiza) kuoka laipu meta, lai es krītu ūdenī BW. 18802 var. pa slidu atmatiņu Rutzau. Nebst slîdêt, slaids und li. slýsti "gleiten" zu ae. slídan, mhd. slīten "gleiten", ahd. slito "Schlitten", ae. slidor "glatt", mir. slóet "Schleifbahn", sowie (?) ai. srēdhati "gleitet ab", slav. slědъ "Spur" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 707 f., Siebs KZ. XXXVII, 320, Reichelt KZ. XXXIX, 75; vgl. auch sliede.

Avots: ME III, 931


slīdums

slîdums, das (einmalige) Gleiten: kuģis slīd slaidā slīdumā Janš.

Avots: ME III, 935


slīdzēt

*slîdzêt 2 , -dzu, -dzẽju, zu erschliessen aus aizslîdzêt 2 A. Brigader "dahingleiten"; wohl zu slīgt.

Avots: ME III, 935


sliede

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede 2 Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938


slieksnis

slìeksnis (li. slenksnis "Schwelle" ) PS., Wolm., Serbigal, Neuenb., sliêksnis 2 Ruj., PlKur., Salis, AP., Līn., Iw., slìeksnis 2 Lös., Nerft, Preili, sliêksne 2 Karls., slieksne U., oft auch sliegsnis (sliegsne) geschr., die Schwelle U., die hohe Türschwelle Biel.: pieteikusi, lai pār slieksni neiespeŗ Neik. - slieksnīša nauda, Schwellengeld, auf Hochzeiten gebräuchlich U.: latviete ne˙vien pie durvīm meta "slieksnīša naudu", bet ir ugunī Pūrs I, 109. Von Leskien Abl. 343 (mit?) zu li. slinkti "schleichen" (= le. slìkt ) gestellt. Wenn dem so ist, muss man an die ehemalige hohe Schwelle einer niedrigen Tür (s. Bielenstein Holzb. 60) denken, über die man gleichsam hinübergleiten oder kriechen musste.

Avots: ME III, 938, 939


sliept

slìept 2 Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft, sliepju, sliepu "ohne Ziel od. ohne Erfolg gehen" Laud.; die Füsse schleppend gehen Schwanb.; ungewandt gehen (mit ìe 2 ) Golg.; eilig gehen (mit ìe 2 ) Selsau, Gr.-Buschhof; etwas hinken (von einem Tier): puisis sliepj uz meitām, sivē̦ns uz ķirpu Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft. suoms slēpēm sliepj uz e̦zaru Stari II, 416. mērnieciņš ... sliep[j] pa purviem kâ meža vepris Ezeriņš Leijerk. I, 172. šis ... bieži sliepa uz muižu RA. ja ir kāds grasis kabatā, sliep[j] tik tūliņ pruom uz kruogu Laud. tā sliepa, sliepa visu vasaru un beigās par pateicību algas nevar izmaksāt ebenda. viņas vīrs tiešām sliepj (schleicht?) man pakaļ vairāk nekâ vajadzīgs Latvija 1907, № 124. Wohl zu ndl. slibberen "gleiten", woneben ide. sleib- in mnd. slīpen "schleichen", ahd. slīfan "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 939


slīgt

slīgt, slīgstu, slīgu,

1) slîgt 2 Karls., Bauske, Salis, Ruj., Widdrisch, Adiamünde, Jürg., slîgt C., Wolmarshof, slĩgt Dond., Wandsen, gleiten, fallen, sich senken, sich neigen
Wessen: tas slīga ar˙vien ze̦māk JR. VII, 81. galviņa uz ple̦ca man skumji slīga V, 31. būs tev pie krūtīm man slīgt 104. agri uz ... zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. smilgas, kas pār tuo slīga Latv. viņa pasaule sarkanā sapnī slīga Kārstenis Gāju p. 51;

2) slîgt, langsam, unmerklich gehen
Saikava: stirnas bija pļavā; es sāku slīgt pie viņām. Zur Bed. 1 vgl. li. slygti ("neigen"?) bei Geitler Lit. Stud. 110, sowie (pri)slygti "(pri)snústi" (eigentlich wohl: einnicken ). Weiterhin zu ahd. slīhhan, mnd. sliken "schleichen" (wenn mit hh resp. k aus velarem g ) u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 935


sliķis

sliķis Wid., PS., Mag. XX, 3, 180, Popen n. Bielenstein Holzb. 198, Dond., Lems., ein junger Kiefern- od. Fichtenbaum mit bekappten Asten, der den Imkern anstatt einer Leiter zum Aufstieg dient (Abbild. s. bei Bielenstein 1. c.): sliķi, pieslienuot pie kuoka, dravnieks izlietuo redeles vietā Dond. Vielleicht als ein Kuronismus (für nom. *slitis, gen. sliķa) zu li. šlitė(s) "Leiter" (bei Bezzenberger BGLS. 330), le. slita I.

Avots: ME III, 932


slīkt

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt 2 Ruj., AP., slìkt 2 Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935


slīpt

slîpt 2 Karls., Bl., slīpstu, slīpu, gleiten L., U.; schief werden Biel. n. U.; sich senken (von Gebäuden) U.

Avots: ME III, 937


slist

slist, slīst, prs. -stu,

1) (li. slýsti "gleiten") gleiten, ausgleiten:
re̦gavas slîst uz leju Bers. kāja nejauši var slist Sārķis;

2) prt. -su, (gew. in der Zstz. mit ap-, at- und nùo-) still werden, sich legen
Schwanb., Lis., Golg., Adl., Selsau, Warkl. (slist), Druw. (slīst): vējš slist Lis. In der Bed. 1 zu slids; in der Bed. 2, wenn z. B. apslist als ap-s-list (mit reflexivem -s-; vgl. z. B. skàistiês) aufzufassen ist, zu and. lēs "weniger", ahd. līso "leniter", mhd. līse "schwach, sanft", le. liẽss (s. dies, sowie zur Wurzei Walde Vrgl. Wrtb. II, 388 f.).

Avots: ME III, 933


slita

I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.

Avots: ME III, 932, 933


sližens

sliže̦ns, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: mātes kurpes sliže̦nās (Var.: slide̦nās) ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. Ableitung von einem *sližs, = slids (li. slidùs).

Avots: ME III, 934


slokains

II sluokaîns U., = šļuokaîns, šļaugans, kraftlos, welk: sluokains bē̦rns Ruj. n. U. - Wohl Ableitung von *sluoks dass. (vgl. z. B. skābains: skābs); wenn mit uo aus ōu̯, etwa nebst šļaukt zu schwed. slugga "träge sein" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 944


sloksnēt

I sluõksnêt C., Kandau, Bauske, Selg., Siuxt, U., Celm., Pas. II, 175 (aus Setzen), -u, -ẽju, sluõksnît C., (mit ùo 2 ) Kr., Kl., Lis., Saikava, durchpeitschen W.-Livl. n. U., prügeln, schlagen: ar ... nūju sācis sluoksnēt gultā guluošuo ve̦lnu Pas. III, 95. Ableitung von sluoksnes "Reiser"?

Avots: ME III, 945


sloksnēt

II slùoksnêt 2 , zerschneiden Lis.; Ableitung von sluoksne.

Avots: ME III, 945


šļubraks

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73


šļūcenisks

šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù 2 ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski 2 Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski 2 Vīt. 77.

Avots: ME IV, 77


šļūcerēt

šļùcerêt 2 Meiran, mit den Füssen zum Vergnügen auf dem Eise gleiten (slidināties).

Avots: ME IV, 77


šļūciens

šļūciens, ein nicht lange dauerndes, abgeschlossenes Gleiten: pa suolim, pa šļūcienam A.

Avots: ME IV, 78


šļucināt

šļucinât,

1): nach unten gleiten machen
A.-Schwanb.; "mazināt" PV.: sāc nu re̦snuo pempi š˙!

2): oberflächlich melken
(šļucinet) Kand.

Avots: EH II, 646


šļucināt

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73


šļūcināt

šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,

1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt 2 kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt 2 pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;

2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 77


šļuciski

šļuciski, Adv., (langsam) gleitend: viņš saļima šļuciski Fest.

Avots: ME IV, 73


šļudēt

šļudêt, = šļûdêt, gleiten: kâ vilnīši tur pruojām šļud Treum. Gaujm. 43.

Avots: ME IV, 74


šļūdēt

šļûdêt AP., Bers., C., Drosth., Jürg., Kalz., Kl., Lasd., Laud., Lennew., Lis., Lubn., Nötk., Odsen, PS., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Serben, Sessau, Schujen, Schwanb., Wenden, Wolmarshof, (mit û 2 ) Grünw., Salisb., Selg., Schibbenhof, -u, -ẽju, intr., gleiten, ausgleiten, rutschen Adl., Alswig, Kokn., Mar., Meselau, N. - Peb., Ramkau, Smilten, Stomersee: kāja sāka šļūdēt Adsel, Erlaa, Fest. te nest nav viegli: kāja drīzi šļūd Juris Brasa 340. tas debesis ne˙maz nevaruot paiet - šļūduot LP. V, 58. šļūdēt nuo zirgā uz leju Libek Pūķis 36, krasts šļūd uz leju Schibbenhof, Wolmarshof. sausā laikā pastalas šļūd Jürg. kad pakulu zeķes adījām, tad adatas šļūdeja tīri stāvu laukā AP. ātrāk viļņi šļūd Apsk. v. J. 1903, S. 226. daudz jūŗā gulbju šļūd Stari III, 114, ve̦zums sāka šļūdēt uz leju pa gluduo slīpumu Bers., Drobbusch, Druw., Fehsen, Lös., Sessw, gar sārtajām puķēm izkapte šļūd MWM. v. J. 1896, S. 650, šļūd- für šļūz- (vgl. služât) nach slîdêt, oder aber zu einer Wurzelform sleu-d(h)- neben sleu-g̑-, sleu-b-. Analog ist wohl auch slude̦ns zu beurteilen.

Avots: ME IV, 78



šļūdīt

šļûdît, ‡ Refl. -tiês, gleiten (?): (zirgam) sāni cilājās kâ plēšas, āda šļūdījās pār ribām A. Upītis Pirmā nakts 246.

Avots: EH II, 647


šļūdīt

šlûdît Warkl., gleiten lassen, machen: baļķus nuo krasta šļūdīt upē; abgleiten, abglitschen St.

Avots: ME IV, 78


šļukāt

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74


šļūkāt

šļũkât Bl., C., Jürg., Nigr., Wolmarshof, šļùkât 2 Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kr., Kl., Lubn., Ogershof, Pilda, Selsau, Saikava, -ãju, intr., tr., glitschen U., gleiten, rutschen: puika pa le̦du sāka šļūkāt Saikava. ap meteni šļūkōt gāju BW. 32209 var, nemierā viņš šad un tad šlūkāja pa krē̦slu Valdis Stabur. b. 151. eju... pa rasu šļūkādams Jaunības dzeja 80. saimnieks pie ilksīm turē̦damies šļūkāja zirgam apkārt Upītis Nemiers 100; šļūkāt kājas N. - Peb., Purap., Smilten, beim Gehen die Beine schleppen, nachziehn; (Gras) niedertreten (mit ù 2 ) Hirschenhof, Warkl. Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 78


šļuks

šļuks! Interjektion, Ausruf, der ein unversehenes Entgleiten, Entfallen bezeichnet St., U.

Avots: ME IV, 74


šļūkstināt

šļūkstinât,

1) fakt, zu šļūkstêt; (mit einem šļūkste̦ns) spritzen
Fest.;

2) hörbar schleppen:
viņš gāja kājas šļũkstinādams Drosth.;

3) hinabgleiten machen:
viņš sāka maisu šļùkslināt 2 lejā Warkl.

Avots: ME IV, 78, 79


šļukt

šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".

Avots: ME IV, 74


šļūkt

šļùkt C., PS., šļùkt 2 Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt 2 Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù 2 ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û 2 ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79


šļūku

šļūku, Adv.,

1) šļũkus Kurs., gleitend, rutschend:
kāja vilkās šļūku Latv. viņš tâ bija piedzēries, ka sieva šļūkus ievilka istabā Kurs.;

2) fig., schief, schlecht
(mit ũ) Frauenb.: izgāja pa˙visam šļũku ar zirgu mîšanu Janš. Dzimtene IV, 193. meitām var iziet šļūku Bandavā I, 287.

Avots: ME IV, 79


šļūkuniski

šļūkuniski, Adv., gleitend, schleifend, schleppend Diet.

Avots: EH II, 647


šlumpt

šlum̂pt 2 Ahs., gew. in der Zstz. mit pa-, gleiten machen.

Avots: ME IV, 60


šļumpt

šļum̂pt 2 Ahs., -pju, -pu, gleiten machen; schleppen: dažs cilvē̦ks iet pa plānu kājas šļumpdams Ahs. u. RKr. XVII, 56. Vgl. slumpât.

Avots: ME IV, 74


slundurēt

slùndurêt 2 Warkl., sich ohne Arbeit umhertreiben, trödeln Fest. Aus nd. slundern "gleiten" (in Grimms Wrtb. unter schlundern "gemächlich gehen").

Avots: ME III, 942


šļupt

šļupt, šļùpu, šļupu, ausgleiten Bers., Peb., Saikava: uz gluda le̦dus kāja viegli šļūp. Wohl zu einer Wurzelform sleup- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711).

Avots: ME IV, 75


šļūtēt

I šļũtêt Jürg., -ẽju, = slũtêt, längs der Erde ziehen, schleppen U.; die Füsse schleppend gehn Grünwald; gleiten, rutschen: viņš šļūtē kājas gar zemi A. v. J. 1892, S. 69. ja kalējs ragavu dzelzi sliecei uz iekšpusi piesit, tad ragavas šļūtē Stelp. uz vienas gūžas, šļūtēt jeb rāpuot Austr.; mit einer šļũte IV (Erde) wegschaffen (mit ũ) Frauenb., tragend (Jürg.) oder fahrend (Bauske) schleppen, wohin schaffen: šļũtēja visu dienu ūdeni; auf Unterlagen (etwas Schweres) vorwärts schieben Lennew. Refl. -tiês,

1) schleppen
(intr.), rutschen: zābaki neveikli šļūtējas pa grīdu Druva I, 1115. tas smagi šļūtē̦tuos uz priekšu CTR. XIV, 22;

2) = šļūterēties Segew. (mit ũ).

Avots: ME IV, 80


šļūtiski

šļũtiski AP., Arrasch, C., šļūtiški U., Adv., gleitend, glitschend Lennew., Nerft, U., (nach Mag. IV, 2, 143) Sunzel: skapi iedabūja kantuorī šļūtiski (pa palikteņiem bīduot). ceļa slīpumā ragavas slīdēja šļūtiski Lennew. baltiņš... apstājās... priekškājas šļūtiski dubļuos sagrūzdams uz priekšu Kaudz. Izjurieši 83; "schlimm, schiel" (mit ù 2 ) Bers.

Avots: ME IV, 80



šmaukt

šmàukt Serbigal, (mit aũ) Dunika, (mit àu 2 ) Kl., Nerft, Preili, Prl., (mit 2 ) AP., Iw., Ruj., Salis, -cu,

1) abziehn, abhäuten:
šmaukt mizu, peles astei ādu Dunika. zaķiem . . . šmauc (ādu nuost) Valdis Stabur. b. 245;

2) schlagen, ohrfeigen
PS. (mit àu ), Spr., einen Schlag auf den Mund geben U.: Sprw, šuodien draugs, rīt pa(r) galvu šmauks (Interj. ?) Birk. Sakāmv. 131;

3) schnell dahinhuschen
C. (mit àu), (auch mit -gt ) U., fortlaufen Nötk., PS. (mit àu ), Spr., Nerft, Stockm., Wessen: vīrs šmauc pruojām JK. V,1,74. šmauc uz rijas augšu Nerft, Wessen;

4) betrügen
PS., C. (mit àu ), Dunika, Nerft, Wessen: atkal mani māni un šmauc Vīt. 56;

5) gierig trinken
Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl. (mit àu 2). Refl. -tiês,

1) leicht abgehn (von der Haut od. der Schale)
Dunika;

2) huschen
Wid., kriechen Etn. II, 77: šmaukties (mit -gt- U.) pruojām, sich davonmachen LKVv., Wid, šmaukties cauri, durchkriechen, hindurchhuschen Wid. zē̦ns grib šmaukties vēl tālāk A. XX, 861. Mit šmau- vielleicht aus smeu-; Reimwort zu màukt. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3-4 zu li. smaũkti "gleitend streifen", smùkti "gleitend sinken", kslav. smykati sę "kriechen", sloven. smuknoti "schlüpfen", und (wenn mit g aus ide. k) ae. smúga "schlüpfen", an. smiúga "hineinkriechen", smuga "enge Öffnung" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 254), vgl. Fick KZ. XX, 366 und šmukt.

Avots: ME IV, 83


smelt

I smelˆt, smeļu, smêlu, schöpfen (etwas Flüssiges): kas labi smel, tas arī labi var liet LP. IV,1. smeļamā vieta, die Schöpfe Brasche. smeļamais (zum Schöpfen) trauks Etn. III, 41, smeļamais kauss Brasche; uz ūdens smeļamās laipas MWM. VI, 30. sataisīju... cūkām draņķa smeļamuo BW. 15649. brāgu smeļamais 20500, 5. (übertragen) bagātību un spē̦kus smelt SDP. I, 9. spē̦ku sme̦ldama Mērn. laiki 244. priekus smelt Aus. I, 2. Refl. -tiês, für sich schöpfen: pie viņas bite me̦du smēlās A. XXI, 138. lai... sme̦ltuos nuo viņa paduomu De̦glavs Ve̦c. pilsk. 31. Subst. smê̦lums, einmaliges, beendetes Schöpfen: ūdens ar reizas smē̦lumu jāiesmeļ spannī BW. I, S. 177. smêlẽjs, f. smêlẽja, wer schöpft: pie akas, kad... smēlējas ārā nāca I Mos. 24, 11. Vielleicht eine ursprachliche Erweiterung der Schwundstufe (sm-) zu sem- (in li. sémti "schöpfen"; etwa von einem *s[e]melo- "Schöpfer, Schöpfgefäss" [vgl. z. B. gr. πτερόν "Flügel": πέτομαι "fliege" ] abgeleitet; li. smelti bei Miežinis ist wohl aus dem Le. entlehnt).

Avots: ME III, 958


smukt

smukt (li. smrikti "gleitend sinken"), = stigt (purvā); gleitend sinken: cirvis smūk nuo kāta nuost Dunika; "= sprukt, bēgt" Friedrichshof (bei Ronneb.). Zu li. smaũkti "gleitend stteifen auf", sloven. smúkati "schlüpfen, abstreifen", poln. smykać się "sich schleppen", čech. smeknouti "abziehen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 271 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 254; vgl. auch šmaukt.

Avots: ME III, 969


šmukt

I šmukt, šmùku, šmuku AP., Bauske, Bers., Drosth., Golg., Jürg.,Kaltenbrunn, Kl., Meiran, Memelshof, Pilda, Ruj., Selsau, Sonnaxt, Warkl., gleiten Bielenstein Holzb. 599; fliehen, entschlüpfen Nötk., U.: Dundurs šmuka vai nuo ādas laukā MWM. VII, 8I4. ve̦lni šmuka ... laukā pa kaklu, pa galvu JK. V, 80. Vgl. smukt und šmaukt.

Avots: ME IV, 86


šņāka

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à 2) Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à 2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à 2) Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene 2 I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93


snātine

snàtine 2 : auch Kalupe n, FBR. XVIII, 38; ein leinener Frauenrock, ein weibliches Gewand ("leita">kleita") Auleja, Kaltenbr., Warkl.; ze̦mijā s. Auleja, der Unterrock; ravē̦tāja ... snàtini 2 pārvilkuse BW. 28196, 1. rakstīta snātiņa Tdz. 37395 (aus Silajāņi). caura tava snātinīte 57964. nuo me̦lnās snātinītes Pas. XIII, 70. snàtinīle 2 ("?") ... tī dublīšu bridējeņa; atraitīte, ..., tī asaru traucējeņa BW. 4262.

Avots: EH II, 542


šnepe

šnepe Siuxt, eine Rauchleitung: š. nāk nuo plīts un ieiet skurstenī.

Avots: EH II, 650


šņeperēt

šņeperêt Kl., Wessen, zur Ader lassen. Abgeleitet vom entlehnten šņeperis "Schnepper zum Aderlassen".

Avots: ME IV, 94


šņūka

šņūka,

1) comm., der den Nasenschleim in sich zieht
L., St., (mit ũ ) Wandsen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.-Buschhof, Ogershof,Sonnaxt,Warkl.; der schnaubt U., Fest.;

2) der Schnupfen:
man pieme̦tusies šņūka, vienmē̦r jāšņūkā Fest.;

3) die Prise; ein Weniges: izdali rubli šur, rubli tur, beigās nepaliek ne šņūkas Vit. 26. nedabūsi vairs ne šņùkas 2 74;

4) die kleine Öffnung am Spinnrad, wo der Faden hineingeleitet wird
(mit ū ) Kabillen;

4) die Nüster:
ka nedabū pa šņūkām Nigr., Schwitten, (mit ù 2 )Bers.;

5) šņùkas 2 tabaks Gr.Buschhof, šņūkas Ruj., Schnupftabak;

6) wer schnüffelt
Saikava (mit ù 2 );

7) wer an der Speise mäkelt
Ruj., Wandsen (mit ũ ). Zur Bed. 7 vgl. ņūka.

Avots: ME IV, 99


soklis

suoklis,

1) s. suôkla;

2) (mit ), = suoklējs kuoks, ein Fichtenbaum, der langsam, mit dünnen und harten Jahresringen gewachsen ist Vīt.: kuoks izaudzis suoklī. Wohl von suôkla abgeleitet.

Avots: ME III, 1136


spraislis

spraislis,

1): "atstute kuoka tiltam" Druw.; ein gewisser Teil eines Pfluges
(mit ) Saikava;

3): virs krāsns spraîšļiem 2 liek akmeņus siltuma uzturēšanai Ramkau;

5): auch (mit ) Bers., Kalz., Lubn.;

6): die Stufe einer Leiter
Frauenb.

Avots: EH II, 556


spraislis

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009


sprauds

spraûds Ramkau, ein ganz kleiner Holzspan, der beim Spinnen in die Enden der Spule gesteckt wird, um das Herabgleiten des Garns zu verhindern.

Avots: EH II, 556, 557


spriģeli

spriģeli Wid., Nachbleibsel von geschmolzenem Fett. Mit Metathese auf li. spìrgas "kleines, gebratenes Fettstückchen" beruhend? Oder Ableitung von *sprigi (zu spridzêt)?

Avots: ME III, 1019


špriks

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102


sprukt

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku 2 Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku 2 Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


stakle

stakle (li. stãklė "Lisse vom Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast
U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: bē̦rza staklē ietupies Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, eine Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein

Avots: ME III, 1040


stakle

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041


starīgs

starîgs, strebsam, tätig, fleissig Kronw., Ruj., Oppek., Erlaa n. U., betriebsam U.; starīgs zē̦ns, einer, der seinen Mann steht U. Ableitung vom entlehnten (aus r. старáться) starâtiês "sich Mühe geben".

Avots: ME III, 1045


steberēt

steberêt, -ẽju, taumelnd, unbeholfer. (oder steif Stenden) gehen Druw., Lis., Golg., Schwanb., Selsau, Meiran, Bers., Saikava, Gr. - Buschh., Memelshof, Warkh., Kreuzb., Zvirdzine; klettern Dobl.; bē̦rns jau steberē Schwanb. slimnieks steberē Meiran. vai neiesi ātrāk! kuo nu steberē kâ bez kājām! Gr. - Buschh. Puoģene... steberēja uz istabu Jauns. ja vien cik necik tā varē̦tu steberēt, tās 25 verstes jau nuoietu Poruk III, 291. tautu guovs nebižuoja, steberēt steberēja BW. 28972. Ableitung von stebere in einer Bed. "etwas Steifes, Strammes".

Avots: ME III, 1056


stebēt

I stebêt, -ẽju, auch refl. -tiês, kleine Schritte machen U. Ableitung von stebis; vgl. auch r. стебать "gehen".

Avots: ME III, 1056


stepka

stepka (mit e!) Burtn., Segewold. ste̦pkus, ein kurzer u. dicker Mensch: īss un apaļš kâ stepka Burtn. Wohl von stepis abgeleitet.

Avots: ME IV, 1062


stilt

stilt, stilstu, stilu,

1) stil˜t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt 2 Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt 2 Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil˜t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME IV, 1069


streģele

streģele Gr. - Autz; Blieden n. Etn. Il, 177; RKr. VI, 70, A. - Autz, Auermünde, Naud., Kurs., Gaiken, Schibbenhof, Schnikkern, Frauenb., = lāste̦ka, der Eiszapfen (am Dach): sasalis kâ streģele Schibbenhof. saltam laikam iestājuoties nuo jumtiem te̦kuošais ūdens sasalst garās streģelēs Naud. Wenn das Wort kein Lituanismus ist, Ableitung von einem *stre̦ga, oder aber aus *streglele. Nebst li. stregiù "erstarre" zu mnd. strak "stelf", ae. strec "start" u. a., s. Persson Beitr. 432, Walde Vrgl. Wrtb. II, 629, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29.

Avots: ME IV, 1085


streipulis

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis 2 Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086


strieģele

strieģele, der Eiszapfen Gr. - Autz n. U. Ableitung von *striega, oder aus *strieglele? Wohl (nach Boisacq Dict. 840 f., Zubatý AfslPh. XV, 480 u. a.) zu gr. ρ'ῖγος, lat. frīgus "Frost" u. a. Anderswo streģele, strēģele.

Avots: ME IV, 1093


strūgains

strũgaîns Bauske, streifig (von Leinwand gesagt, die aus ungleichem, hellerem und dunklerem Flachs gewebt worden ist Essern n. U.) V.: strūgains aude̦kls Bauske. Wohl von strūga I abgeleitet; anders (zu aksl. strъgati "schaben", an. striúka "streichen, hingleiten" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 638, Fick BB. V, 1741, Boisacq Dict. 918 f.

Avots: ME IV, 1097


stuģis

stuģis,

1) "ein kleiner Knürpel"
L., wer ader was zu klein ist (z. B. ein gestutzter Pferdeschweif) St.; ein in Baumstumpf N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; ein Messerstumpf U., (naža st.) V.;

2) eine Stütze, womit man ein ans Ufer gezogenes Boot aufstützt Angern nach
Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 176, Nogallen, Wid.;

3) ein Roggenhaufen (auf dem Felde)
Salis;

4) jem. mit einem kurzen Rock
Nigr.; "īss, kratīgs apģē̦rba gabals" Nigr.: kur šī ar tādu stuģīti var patikt! Janš. Bandavā I, 70;

5) ein Pferd, das beim Reiten stark schüttelt
Nigr.;

6) (f. -e), ein Hinkender, steif Gehender
Fest.: kur nu tu, stuģe, varēsi aizstuģīt! Fest. kusti nu, stuģi, ātrāk! ebenda; "kas stuģē 1"Ar.;

7) ein Faulpelz
Fest. Wohl - mit Ausnahme der Bed. 2 - von stugs II abgeleitet; zur Bed. 2 s. stugs I.

Avots: ME III, 1101


stūķis

I stũķis Drosth.,

1) stùķis 2 Lis. "vīstuolis": tīt stūķī, einwickeln Smilt., Serb. n. U.; stũķis PS., Jürg., stūķis Burtn., Wenden, U., stũķītis Wolm., ein Winkelkind; bē̦rnu tīt (nuosiet MWM.) stūķī (stūķītī Wolm.), ein Kind einwindeln U., LP. VI, 1034: nuomazgātuo bērniņu ve̦cmāte satina stūķī BW. I, S. 177. tiklīdz bē̦rnu nuokristī, tam jāattin kājas nuo stūķa vaļā 179;

2) ein dick angekleideter Mensch
Burtn.: saģērbies re̦sns kâ stūķis;

3) ein ungeschickter Mensch
Freiziņ; ein fauler Klotz U.;

4) stūķis Ahs., ein altes, steifes und träges Pferd:
sievišķi tik ar kādu ve̦cu stūķi drīkst braukt Ahs. n. RKr. XVII, 54;

5) ein Vielfrass
Etn. IV, 97. In der Bed. 5 wohl von stūķêt 2 abgeleitet; sonst wohl aus mnd. stuke "kleiner Haufe (Bündel)". Anders Persson Beitr. 3091.

Avots: ME III, 1109


stūķis

II stũķis Salisb., Salis, Bauske, Lambertshof, Kartoffelbrei Alt - Ottenhof, Aahof, Katzd. Abgeleitet von stūķêt 1.

Avots: ME III, 1109


sukīt

I sukît, -u oder -ĩju, - ĩju, wittern U., schnüffelnd suchen: suns sukī pē̦das U., Vīt., Kalz., Odensee. suns sukī ("uostīdams salasa") nuokritušas ēdiena drumslas Vīt. suns peli suka Oppek. n. U., der Hund gräbt nach einer Maus. Abgeleitet von suk?

Avots: ME III, 1117


sumēlis

sumēlis L. (in Kurl.), ein beredter Gesellschafter. Ableitung von sumêt, oder aber von sumis?

Avots: ME III, 1120


šumēties

*šumêtiês: "misēties" Muremois, Nötk., Wolm., Wrangelshof: kâ tev tâ šumējās? "kļūdīties" (z. B. beim Laufen ausgleiten) Renzen.

Avots: EH II, 657


sūna

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. 2 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. 2 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. 2 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133


suņģis

suņģis (?) AP. n. U., ein kleiner Vogel, der den Kuckukc begleitet; vgl. zuņģis.

Kļūdu labojums:
Kuckukc = Kuckuck

Avots: ME III, 1124


šusteris

šusteris, einer, der hin und her läuft, ein beweglicher Mensch od. ein solches Tier: (bē̦rns, suns) skraida kâ šusteris apkārt Plm. tu kâ šusteris izšusterē visur Druw, n. RKr. XVII, 82. Auf r. шýстрый "gewandt, fix, flink", шýстеръ "молодец" beruhend? Oder von šustît I 1 abgeleitet?

Avots: ME IV, 107


šutisks

III šutisks "im Arger gesprochen" Leitāns: šutiski vārdi.

Avots: EH II, 658


svabads

svabads, schlaff, müde, los, ungebunden, unbefestigt, frei (= brĩvs) Mag. V, 2, (Synon.) 176, U.: man gan kauli svabadi; es pagulēšuos Saul. R. I, 8. saules karstumā sienu pļaudams, viņš palicis gluži svabads (müde) Saikava. zirgs nebūdams ve̦se̦ls iet tīri svabads Saikava. zirgs iet tā svabadi (nesteigdamies) Kav. Je̦ruzaleme būs svē̦ta un svabada Glück Makkab. 10, 31. Adv. svabadi oder (in Saikava) svabaži: tik svabaži (lose) sluotu sasējis! Saikava. Ob entlehnt (nebst estn. wabat "frei") aus slav. svobodь "frei" (zu apr. sups, acc. s. subban "selbst", s. Trautmann Wrtb. 291), oder verwandt damit, kann nicht sicher entschieden werden; für die letztere Möglichkeit spräche (at)svabinât, wenn diese Ableitung (schon bei Glück!) alt wäre.

Avots: ME III, 1139


sveķi

sveķi U., Mag. XIII, 2, 48, Spr., Nautrē̦ni, Višķi, Gaigalava, Stirniene, Widsmuiža, Baltinov, Kraslaw, Lixna, Kolup, Pilda, Warkh., Warkl., Welonen, Borchow, Schujen, Stackeln, Gr. - Buschhof, Dubena, Kaltenbrunn, Memelshof, Kreuzb., Bauske, Doblen, Bers., Kl., Selsau, Sessw., Golg., Schwanb., Arrasch, Jürg., Bershof, sveķis U., L., = sve̦ki, das Harz; sveķi, harziges Holz (neben sve̦ki, Harz ) Wolmarshof, C., PS., Marzenhof, Freudenberg (ursprünglich wahrscheinlich überall - sve̦ki "Harz" neben sveķi "harziges Holz", indem sveķi wohl von sve̦ki abgeleitet ist). - skudru sveķis, Weihrauch Kokn. und Oppek. n. U. (unter skudra).

Avots: ME III, 1148


svētelis

svêtelis 2 Leitīšnieki, Ahswikkeu, Aprikken, Laschen, N. - Bartau, Schrunden, Wirginalen, svētelis St. ("tahmisch"), U. (aus West - Kurl.), Alswig, svêtêlis 2 Dunika, svê̦tals 2 (aus *svē̦tuls?) Rothof, f. svēteliene, Demin. (geringschätzig) svē̦te̦lē̦ns, der Storch (ciconia alba): kad svētelis karkšķina RKr. VI, 74. starka mātīte perinājuse... svē̦te̦lē̦nus LP. III, 101. svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina V, 364.

Avots: ME III, 1155


ta

ta,

1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;

2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!

3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).

Avots: ME IV, 120, 121


taisīt

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124


tāle

II tāle "pa tam" A. Leitāns (in einem handschriftlichen Wörterverzeichnis).

Avots: EH II, 670


talēt

I talēt,

1) soweit:
cik daudz nuo aude̦kla nuogriezi? es talēt nuogriezu. cik augsti bikses uzruotīji? talẽt uzruotīju Grünw., Ekau;

2) talēt Bershof, = leit">taleit U., (mit kurzem e) Laiden, ("mit ē̦") Mesoten: kalēt tu gulēji, talēt uzlija lietus Grünw., Ekau. kalēt (Var.: kamērt) kāzas turēsim, talēt (Var.: tamērt) mīļi dzīvuosim BW. 13017, 8 var. Vgl. taleit und Le. Gr. 821.

Avots: ME IV, 127


tāmēt

I tāmêt, -ẽju,

1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à 2) Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;

2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à 2), Dr.;

3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.

Avots: ME IV, 147


tantarkājis

tañtarkājis Nigr., tantars Alksnis-Zundulis, ein Taumelnder (?): leiti, leiti, tantarkāji! BW. 21017 var. tantars tāds - veļas, ka de̦gunu nuolauzīs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 130


tārpināt

II tārpinât: "an Arbeit gewöhnen" A. Leitāns.

Avots: EH II, 671


teceknis

teceknis Stockm. "ein Holzstück mit einer Rinne, das in eine angebohrte Birke gesteckt wird zum Ableiten des herausfliessenden Birkensaftes".

Avots: ME IV, 152


tecināt

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês,

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t;

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672


teķis

teķis U., Mag. XIII, 2, 49, Fockenhof, Gulben, Rutzau, = te̦kulis, der Schafbock, Leithammel: aitpulkā piedzimis reiz teķis Luopkuopība II, 49. laidīsim teķiem badīties B. Vēstn. tiklīdz nabaģe ielaida gaili aitu kūtī, tūlīt teķis nuobadīja viņu LP. VI, 279. pē̦rnā jēre, teķa māte VL. Aus li. tẽkis dass.

Avots: ME IV, 159


tekoņa

te̦kuoņa, eine Stelle (ein Graben), wo immer Wasser fliesst (z. B. zwischen den Stranddünen, wo das Wasser aus Morästen zum Meer abgeleitet wird) N.-Bartau: kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. kas nuo purva te̦kuoņas nesa ūdeni Mežv. ). II, 359.

Avots: ME IV, 159


tekulis

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159


telderēt

telderêt, -ẽju,

1) anbeholfen
(so auch in Gold., von Kindern; mit el˜), die Beine schlenkernd gehn Gr.-Sessau; taumeln (mit el˜) Jürg., Neuhausen; hinken Anzen; mühselig votwärtskommen (mit el˜) Sassm.; dzē̦rājs telderē Jürg. vecītis telderē nuo vienām mājām uz uotrām Sassm. tas (= vagarīte) varēja telderēt pa tiem kunga tīrumiern BW. 31477; purzeln Linden in Livl. (mit èl 2);

2) sich balgen; sich herumtreiben; lärmen
Wid.;

3) ungewandt oder undeutlich sprechen
Meselau, Nötk., (mit èl 2) Aiviekste; ungewandt lesen Matkuln (mit el˜);

4) mühsam fahren:
kad ceļi apsaluši, drusku uzsnidzis, bet nevar labi ar ragūm pabraukt, saka: vēl jātel˜derē ar ratiem Matkuln;

5) rutschen Schrunden
(mit el˜). Abgeleitet von telderis?

Avots: ME IV, 159


tene

tene Warkl. u. a., tenene Adolphi, Bielenstein LSpr. II, 103, = tej(i)ene, das Hier; das Dort: viņš cēlās nuo tenenes Glück I. Mos. 26, 22. gāja viņš nuo tenenes augšām uz Be̦rzabu 26, 23. Kristus brauc nuo šenenes uz debes[i], un nuo tenenes viņš sūt[a] mums svē̦tu gar[u] aus einem alten Gesangbuch. ej [i]z teni oder tenēm! komm her! Eversmuiža n. FBR. VI, 41. nuo tenes Bers., Saikava, Sessw., Warkl.; līdz tenei Bers.; iz (= uz) teni Kārsava u. a. in Lettg. Ableitung von te.

Kļūdu labojums:
oder tenēm = oder tenēm

Avots: ME IV, 163


tēvs

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. 2 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I 4 , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178


tiek

tiek (li. tíek "soviel"),

1) = tik, soviel U., (mit ìe 2 ) Kr., (mit 2 ) Segewold: uotru tiek St., noch einmal so viel;

2) (Konj.) während:
tìek saime ē̦d, pats saimnieks strādā Raiskum;

3) nur L. Ableitung von tas; vgl. Le. Gr. 465.

Avots: ME IV, 209


tielēt

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210


tiene

tiene, das Dort: nuo tienes Kaunata (mit iê), Meiran, Nötk., von dort. uz tieni Pas. III, 456, VI, 421, (mit ) FBR. X, 32, Sk. Do. 26, Birži, (mit ìe 2 ) Eversmuiža n. FBR. VI, 41. Ableitung von tie "dort".

Avots: ME IV, 211


tītars

tītars (li. tytaras "Truthahn"),

1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs 2 Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris 2 Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;

2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. 2 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.

Avots: ME IV, 206


tole

I tùole AP., Arrasch, C., Jürg., Nötk., PS., Schujen, (mit uõ) Bauske, Salisb., (mit ùo 2 ) Adl., Adsel, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Lubn., Mar., Meiran, Odensee, Ogershof, Oppek., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stockm., Warkl., Wessen, Zvirgzdine, tùola 2 Prl., eine ungehornte Kuh U., Kokn., Spr., Serben, Warkl. (in Kursa, Ruj., Saiis und Woimarshof unbek.): zile un tuole nuozagušas nuo citām guovīm LA. Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: divi meitas kaimiņuos: viena lauce, uotra tuole BW. 18314, 1. Abgeleitet von tuols; Reimwort zu duole, puole, buole.

Avots: ME IV, 285


trīt

trĩt (li. trìnti "reiben"), prs. trinu Wolm. u. a. oder triņu Adsel, Siuxt, Stenden, Wandsen, Zabeln, prt. trinu Wolm. u. a. oder trĩnu Kabillen, Ruj., reiben, schleifen, schärfen U.: acis trīt U., die Augen ausreiben (vom Schlafe). zuobus trīt U., mit den Zähnen knirschen. aitas trīt U., PS., Schafe (vor dem Scheren) waschen. galvu trīt L., Bergm. n. U., PS., den Kopf (die Haare) waschen. juo trin, juo spuodrāks Birk. Sakāmv. 75. gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa ādiz nuolūp LP. III, 43. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. viņš saķēra savu mitruo pieri un trina ar ruoku J. Kļaviņš. trīt (schleifen, schärfen) nazi, izkapti. Refl. -tiês, sich reiben, sich schuppen: triņas kâ asaris pa uolām Sassm. n. RKr. XVII, 59. kuo tas zē̦ns te trinas (ist unruhig)? vai nevar mlerīgi nuosēdēt? Dond. skuoluotāji sāka trīties uz saviem krē̦sliem A. XX, 29. trinas kâ pliks pa nātrām Etn. II, 109. trinas kâ kašķaina cūka (von einem Streitsiichtigen) IV, 42. Reinītis visādi trinās un gruozījās Krišs Laksts 50. upe, gar kuŗas krastu jūs tik nuobijušies trinaties A. XX, 947. gar žīdu un sīkajiem precinleklem trīdamies, iekrājis trīsdesmit rubuļu Janš. Bandavā I, 8. gar debesīm mākuoņi trinas Jauna R. IV, 192. Subst. trĩšana, das Reiben, Schleifen; trinums, das abgeschlossene Reiben, Schleifen: izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu A. XX, 860. trinējs, wer reibt, schleift: baltu piešu trinējiņš BW. 13595, 23 var. Abgeleitet von der Wurzelform ter- in aksl. trěti (prs. tьrǫ), lat. terere, gr. τείρειν "reiben", wozu auch gr. τετραίνω "bohre" u. a., s. Traatmann Wrtb. 324, Walde Vrgl. Wrtb. I, 730, Reichelt KZ. XXXIX,. 23.

Avots: ME IV, 242


tukšpadsmit

tukšpadsmit, gar nichts (scherz weise): kuo tu kruogū ar tukšpadsmit (ohne Geld) darīsi? Alm. manā makā tukšpadsmit, es ist Ebbe in meiner Börse Dr. Ableitung von tukšs mit dem -padsmit von vienpadsmit "11", divpadsmit "12" usw.

Avots: ME IV, 256


tuļķis

tuļˆķis 2 Karls.,

1) ein kurz abgestutzter Pflock od. Pfahl
Vīt.: padrāz tapu slaikāk! tāds tuļķis jau nestāv Vīt.;

2) wer kurz und dick ist
Mar. n. RKr. XV, 141: bē̦rns kâ tuļķis;

3) eine alte, schlechte Pfeife
(mit uļˆ 2 ) Stenden; acc. s. tuļˆķi. Kalz. Abgeleitet von einem *tulks (wovon tulcrs?)?

Avots: ME IV, 261


tūtot

tũtuôt (li. tūtúoti "tufen") C., tuten, blasen; klagen, wehklagen Depkin n. U.: paņēmies āža ragu iet par kalnu tūtuodams (Var.: taurē̦dams) BW. 30600 var. gulbji . . . pe̦ld tūtuodami 31955, 2. nu aizgāja bāleliņi kâ gulbīši tūtuodami 26160. atnāk tautas, aizve̦d meltu, paliek māte tūtuojuot (Var.: dūduojuot) 17308, 2. kuo tu sēdi tūtuodama kâ baluodis? Kaudz. M. 319. viņa priekšgājējs jau sēd . . . un tūtuo . . . katorga tam neizbē̦gama Austriņš M. Z. 40. tie sāka prātuot un tūtuot Kundziņš Kronv. 215. egļu skujās vējiņš klusu tūtuo R. Sk. II, 34. zaķu tūtuošana JR. V, 23. Wohl von tūta abgeleitet.

Avots: ME IV, 283, 284


tuvs

tuvs, tivs Mar. n. RKr. XVII, 126, Lems. n. FBR. IV, 87, Salis, nah: tuvs radinieks Latvju tauta XI, 1, 78. tuvu nāvi sludinātājas Pürs I, 102. tuvākais, der Nächste U.: Sprw. katrs pats sev tuvākais JK. II, 615. - Subst. tuvums, tivums Spr., Salis, die Nähe : tautas nāk tuvumā BW. 13428. tas gabals nav ne tuvumā tik auglīgs (ist nicht entfernt so fruchtbar), kâ aiz Bē̦rzuones Kaudz. Zunächst zum apr. Komparativ tawischan (acc. s.) "den Nächsten" und wohl auch zu li. tuvi "sofort" Lit. Mitt. I, 385 (aus Schaulen; vgl. Leskien Nom. 344 und 443). Wenn es ursprünglich etwa "hiesig" bedeutet hat, abgeleitet von einem Adverb *tū "hier", auf das auch tūlin weist (s. dies), während apr. tawischan dem Vokalismus nach zu slav. tu "hier, dä gehört. Anders darüber Petersson Vergl. siav. Wortstud. 36.

Avots: ME IV, 276


ucacā

ucacā! Kav., Interjektion, womit das Wiegen tesp. Schaukeln kleiner Kinder begleitet wird.

Avots: ME IV, 293



uds

uds "ein Stück Holz, womit man das Netz in die Höhe hebt" Salis. Aus estn. hudi "eine fünf Fuss lange Stange, womit das Netz unter dem Eise geleitet wird".

Avots: ME IV, 294


ūlināt

ūlinât,

1) murmeln:
šķiet: ne strauts pār akmeņiem liedamies tur ūlina, bet apburta Mōcarta fleite J. Trimda Sociāldēmokrats 1930, No 202;

2) Schweine (von der Weide nach Hause) rufen
(mit ũ) Serbigal. Vgl. die "Wurzel" ul- "heulen" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 194.

Avots: ME IV, 408, 409


urdīt

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr 2 ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr 2 ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ 2 ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr 2 ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ 2 ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt 2 auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr 2 ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr 2 ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303


urjavas

urjavas A. XV, 423, (mit ùr 2 ) Golg., Sessw., lautes Geschrei, Gejohle Adsel; "Hurrah schreien nach Beendigung des Säens oder Mähens" N.-Peb.: urjavu pavadīts A. 1899, S. 361. nuokliedzām urjavas XXI, 341. spē̦ruši vaļā, urjavas kliegdami LP. VI, 208. ieguva . . . skaļākās urjavas (Beifallsgeschrei?) Almansor. kad esi dzīvs, tad dzīvuo uz urjavām ("?")! Jauna Raža IV, 111. urjavu patrioti MWM. VIII, 746, Hurrah.Patrioten. nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām (?) Austrums. Von urjà abgeleitet?

Avots: ME IV, 305


urķēt

ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ 2 ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams 2 Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies 2 Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies 2 Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306



uzslidēt

uzslidêt, gleitend, glitschend geraten auf: ragavas uzslidēja uz le̦dus.

Avots: ME IV, 380


uzslīdēt

uzslîdêt, aufgleiten: strādniekam uzslīdēja balķis uz kājas.

Avots: ME IV, 380


uzšļūcināt

uzšļũcinât, (hin)aufgleiten machen: smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME IV, 389


uzšļūkt

uzšļùkt, (hin)aufgleiten, -rutschen: uzšļūkt slidinuoties kam virsū. uzšļūkt ar ragavām kalnā. ne˙viens nevarējis pa tuo (= bē̦rzu) uzšļūkt (niemand konnte auf die Birke hinaufklettern) Jauns.

Avots: ME IV, 389


uzšmukt

uzšmukt, hinaufgleiten; hinauffliehen: kaķis uzšmuka kuokā.

Avots: ME IV, 390


uzsprukt

uzsprukt, ‡

2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I 5 (1936), 69.

Avots: EH II, 734


uztapt

uztapt,

1) auf etw. gelangen
(perfektiv), hinaufgelangen Amboten, Bassen, Dunika, Ekengraf, Pilten, Rutzau, Sauken, Schrunden, Stenden: uztapt uz īstā ceļa. grūti nācās uztapt kalnā. viņš nevar uztapt pa kalnu augšā Bassen. pakritis, nevar uztapt vairs augšā ehenda. (fig.) viņš uztapis augstu (hat einen hohen Posten erreicht) dienuot Pēterburgā Stenden;

2) zum Sprechen verleiten
Stenden: runājām par meža darbiem, bet es zinu, kas šim ģeld: uztuopu par medībām, kâ viņš saka, tâ 3 stundas runāja Stenden;

3) = iztapt 2 Lubn.;

4) das Gespräch leiten auf:
pielabinādamies baruonam uztapuši, kas tam patīk Stenden;

5) auf etw. kommen:
tuo es nevaru uztapt, ich kann nicht darauf kommen Für. I (unter tapt).

Avots: ME IV, 391


uzvadīt

uzvadît (ksl. vъzvoditi "evehere"), (auf etw.) (hinauf)führen, -geleiten: uzvadīt kuo uz ceļa. uzvadīt viesus uotrā stāvā.

Avots: ME IV, 396


vabiņa(s)

vabiņa(s),

2): sapuvušā vabiņā (Zaunstaken)
Tdz. 59029; ‡

3) redeļu vabiņas Aboliņš Darba rati 58 und 81, die Leitersprossen eines Leiterwagens;
vabiņa, die Sprosse eines Gitters Iw.

Avots: EH II, 746


vada

II vada: "ein grosses Netz, das man leitet" Lng.

Avots: EH II, 746


vadāt

I vadât,

1): viņi jau vadā (labību nuo lauka) Grenzh. n. Fil. mat. 63. putni bē̦rnus vadā ("lehren zu fliegen")
Sonnaxt. tāda vieta, kur vadāja (wo ein böser Geist irreführte) Linden in Kurl.; ‡

2) v. draudzību ar kuo (nach r. водить знакомство с кем­нибудь) Pas. X, 307 (aus Makašēni), Lttic. 1190 (aus Rositten), freundschaftliche Beziehungen zu jem. haben;


3) "?": dziedāju, sirdi savu re̦mdē̦dama, garas (aus r. горе?) savas vadādama Tdz. 35910; ‡

4) dzīvi v., im (wirtschaftlichen) Leben anleiten, den Haushalt leiten:
nebijis (saiminieka), kam dzīves v. Pas. X, 26 (aus Welonen). Refl. -tiês,

3): auch Siuxt; pa visiem [ceļiem] vadājās ... gājēji A. Brigadere Dievs, daba, darbs 9;

4): uz pavasari, kad katenes vadāsies Tdz. 54492. šuogad guovis agri vadājušās AP. guovs vadādamās (kalbend)
aizgāja buojā Sonnaxt. Subst. vadâtãjs,

1): dārgu lietu v. BW. 35636;

2): auch AP.; ‡

3) der Leiter:
es gudrāka, es saimītes vadātāja.

Avots: EH II, 746


vadi

vadi,

1) das Geleit
Zaravič: vaduos iet, a) das Geleit geben, begleiten Bers., Erlaa, Fest., Golg., Nötk., Peb., Sessw.: Marčs arī atnācis vaduos Valdis Stabur. b. 345. iet viesu vaduos Fehteln, Tirsen. pārnāca māte nuo viešņas vadiem Austriņš Nopūtas vējā 7; b) "den Hirten beim Nachhausetreiben des Viehs behilflich sein" Gr.Essern. vaduos braukt Festen, bis dahin, wo der Weg besser wird, das (auf gutem Weg) in einer Fuhre zu Führende in 2 Fuhren (verladen und) führen;

2) ein Zugang (?)
U.;

3) die (elektrische) Leitung.

Avots: ME IV, 429


vadība

vadĩba LKVv., die Leitung, Anführung.

Avots: ME IV, 430


vadināt

I vadinât,

1): "mehrfach führen"
Wessen; gängeln Lng.; begleiten Lubn.; kuģi ... uz druošu uostu v. Pēt. Av. IV, 199. ‡ Refl. -tiês, das Geleit geben, hinausbegleiten: aizgāja v. Lubn.; Abschied nehmen C.: viņi vadinās, vadinās, bet nevar atvadīties.

Avots: EH II, 746


vadināt

I vadinât,

1) tr., freqn., hin und her führen
Bers.; sorgsam führen (z. B. einen Kranken od. einen Blinden) Rutzau; allmählich transportieren Fest.; wiederholt begleiten Mar.: saimniece meitu vadināja un maldināja visu dienu pa mežu Bers. tie abi lieli draugi, viens uotru ilgi vadina (d. h. der Gastgeber begleitet den Gast, der Gast kommt wieder zurück usw.). Mar.; "zu gehen lehren";

2) vadinât Nötk., vadinât (mit hochle. a aus e̦?) Golg., = vedinât, anspornen, überreden; mitzukommen auffordern; auffordern Lubn., Schwanb.: viņš mani vadināja pie sevis.

Avots: ME IV, 429, 430


vadinieks

I vadiniẽks, ein Geleitsmann L., U.; "kas iet vaduos la" Erlaa; vadinieki L., Hilfsfuhren im Wendenschen, so die Rigischen Fuhren bis auf den halben Weg mit ihren Pferden begleiten: vadiniekuos iet "auf solche Art begleiten" L.; vgl. li. vãdininkas "Führer".

Avots: ME IV, 430


vadīt

vadît (li. vadýti bei Būga KSn. I, 143, slav. voditi), -u, -ĩju,

1) führen, leiten
U.: kamē̦r spriguli vadījām, uz pirkšanu vien stāvam, seit der Dreschzeit müssen wir Korn kaufen U. vadīja gariņus LP. VII, 290;

2) das Geleite geben
L., geleiten, hinbringen U.; ciemiņš tuop vadīts L.;

3) = raidît 1 Siuxt: vadīt pie darba Siuxt. saimniece vadīja meitas linus plakt ebenda. vadi guovis dārzā! Mar. n. RKr. XV, 142;

4) "stopfen":
vadi sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 142;

5) līdz Jurģiem mēs ar sìenu gan vadīsim, bis zu Georgi werden wir mit Heu ausreichen
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, begleiten:
labprāt e̦sat kuopā un vadāties Janš. Bandavā I, 120;

2) auskommen (?):
skuolniece ar šām . . , drēbēm vadījās vairāk gadus Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82;

3) = vadâtiês 4, kalben L.;

4) von statten gehen (?)
St.: tas vadās, das geht an St. (mit hochle. a aus e̦?); nach U. ist dafür vesties zu lesen. Subst. vadîtãjs,

1) ein Führer
U., ein Begleiter;

2) = vadâtājs 2. U. Zu vest.

Avots: ME IV, 430


vadīt

I vadît,

1): kâ pate vadīs (wie sie selbst ihr Leben einrichten wird),
tâ būs, tâ iznāks Tirsen. viņi samnājās vai ... dziedāja ..., tâ vadīdami (einrichtend und ausführend) darbu ar jautru ... prātu Anna Dzilna 98. viņš makšķerē un vada (verbringt planmässig?) dienas sev par prieku Jauns. Raksti VIII, 90. tâ viņš savu mūžu vadīja Frauenb. tādus kaŗus vadījis (= izkaŗuojis) ebenda;

2): mīļu Māru vadījuot Tdz. 38464. miglā ganus vadījuot BW. 5036, 6;

3): auch Lesten. Refl. -tiês,

5) sich verabschieden
Liepna, Sonnaxt: vadās, vadās, nevar vien izšķirties;

6) sich betätigen (?):
man ir tagad divi vīri un trīs sievietes uz lauka, ... bet māte vadās tikai pa māju Rūžu Kr. 136; "saimniekuot" Burtn. Subst. vadîtãjs,

1): gaŗām brauca sērdienīte, mīļā Māŗa - vadĩtāja BW. 5043. ‡ Subst. vadîšana, das Führen; Geleiten:
es tautieti pavadīju maģu lauka gabaliņu; maģa mana v. BW. 8440.

Avots: EH II, 746


vadons

vaduons, die Führung, Leitung (?): tīkuodams ... vācu valsts biedrību apakš sava vaduona ietaisīt Pēt. Av. III, 50.

Avots: EH II, 747


vads

I vads,

1): Führer, Geleitsmann
Lng.; cēla viņiem kaŗa vadus Pumpurs Raksti I, 428; ‡

2) Unterabteilung
(r. взвод) einer Kompanie: mūsu v. iet ... pāri līķu klajumiem A. Grīns Dvēseļu putenis I, 72.

Avots: EH II, 747


vadulis

vadulis U., *vaduls od. *vadula Manz., ein Gängelband U., vaduls L., ein Leitband: katri jūs ve̦lna vadulā un virvēs gājāt Manz. Post. I, 57.

Avots: ME IV, 431


vadze

vadze, = vādze, eine ungepflügte Stelle zwischen den Furchen im Feld N.-Peb.: jauns arājs, atstāj vadzes N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. Ableitung von vaga?

Avots: ME IV, 431


vagaris

vagaris,

1) vagaris U., Erlaa, Kaltenbrunn, Mahlup, Oknist, Ronneb., Saikava, Sonnaxt, vagāris Bielenstein Holzb. 509, (mit â 2 ) Bauske, Dunika, Katzd., N.-Bartau, Nigr., vagars Arrasch, Bers., Drosth., Fest., Golg., Jürg., Kl., Memelshof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, vagare L., U., Dond. (> vage̦r), Sessw., vagāre Frauenb., Gr.-Essern, comm., der Hauptaufsetcer über die Hofsarbeit
Kurl. n. U., der die Arbeit leitende Aufseher Biel.: kur tās kunga vagarītes? VL. aus Rutzau. es e̦smu . . . tas vagare, tas kalpu plēsējs A. Brigader Daugava I, 7;

2) auch vagare, Name für einen Ochsen
U.;

3) vagāris, der siebente Stern des Orion
Bielenstein Holzb. 509. Aus liv. vagar "Frohnvogt", s. Thomsen Beröringer 283.

Avots: ME IV, 432


vaicāt

vaĩcât Arrasch, C., Iw., Līn. u. a., (mit ài 2) Kl., Prl. u. a., -ãju, fragen L., U. (unbek. in Dond., Peb., Salis, Schwanb., Stenden): neģi būs tiem ļaudīm savu dievu vaicāt? Glück Jesaias 8, 19. es tev vaicāju, kad jāiet. vaicā sniedze uz cīruļa VL.; sonst (nach U.) mit dem Dativ konstruiert; suchen Zaļmuiža. Refl. -tiês, einander fragen; durch Umfrage Auskünfte sammeln Spr.: Laim[a] uz Laimas vaicājās, kas raud gauži istabā BW. 4376, 2. - Subst. vaĩcâšana, das Fragen; vaĩcãjums, die Frage, Nachfrage: paldies par vaicājumu! Dank für gütige Nachfrage! U.; vaĩcâtãjs, wer fragt. Wahrscheinlich von der Fragepartikel vai abgeleitet.

Avots: ME IV, 433, 434


vaidēt

vaĩdêt AP., Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm. u. a., (mit ài 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju,

1) (weh)klagen, jammern
L., U., seufzen, stöhnen: tē̦vs aiz sāpēm vaid. ar tuo ve̦cumu vienmē̦r vaid Lös. ūpis vaid LP. IV, 238, der Uhu schreit;

2) krank sein, siechen:
viņa vaidēja visu ziemu, tad nuomira Golg. visi, kas vaidēja, tie vaidēja... tikai pašu vājībā (aus Schwäche), un tâ mira ar Kaudz. Izjurieši 14. Refl. -tiês, jammern, stöhnen. Subst. vaidê̦tãjs, wer leidet Spr. Ableitung von vai II; vgl. auch mir. fáed "Schrei" und Brugmann IF. XIII, 145, Persson Beitr. 537, Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 212 f.

Avots: ME IV, 434


vailums

I vailums Salis n. U., vaiļums Salis, die Stelle im Boot, wo eine Planke über die andere hinübergreift Bielenstein Holzb. 609; vailuma galdi, diese Planken im Boot U., Bielenstein Holzb. 609. Ableitung mit -ums von einem aus dem Estnischen (vgl. estn. wailite "verschränkt, über einander" ) oder Livischen entlehnten Wort?

Avots: ME IV, 437


vainags

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439


vaizdiks

I vaizdiks, die Lichtnelke (lychnis dioica) U. Etwa dissimiliert aus *zvaizdiks (zu li. žvaizdė˜ "Stern" [vgl. Walde KZ. XXXIV, 509], wie li. gvaizdìkas "Nelke" zu poln. gwiazda "Stem" gehören könnte; aus slav. gvozdika lässt sich ungezwungen nur li. gvazdìkas dass. herleiten) ? - Oder (und analog li. gvaizdìkas?) mit kurischer Epenthese aus *vazdiks (vgl. vazdiķe)?

Avots: ME IV, 445


vaļāt

II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.

Avots: ME IV, 464


valdi

vàldi 2 Sonnaxt, die leitenden Gemeindebeamten.

Avots: EH II, 751


vangot

vañguôt Pankelhof "sagūstīt" Ramkau, Schwanb.; vànguôt 2 Vīt., mit Schlingen (vangas) Vögel fangen N.-Peb. Aus d. fangen? Oder abgeleitet von vanga I 2?

Avots: ME IV, 471


vāsts

vāsts,* das Gehäuse Dr.; Demin. vāstiņš, das Futteral Dr. Anscheinend von vâzt abgeleitet.

Avots: ME IV, 511


važa

važa,

1): (kumeliņu) sien pie ... uozuoliņa, lai skan v. (Var.: važas) BW. 29756, 6 var. nuo būdas ... suns ... panāca pretim, cik tālu v. sniedza A. Upītis Pirmā nakts 208. Katriņai ze̦lta važas ("?"), tās ze̦m galdu vidzēja Tdz. 58094;

5): die ME. IV, 489 gegebene Bed. ist sehr fraglich und vielleicht zu ersetzen durch "was herunterhängt und umhergeschleppt wird";

6) "kamana ar apaļu dibe̦nu, kuo uzsien ragavām" A. Leitāns (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 760


vāžāt

I vãžât Ahs., -ãju, hässlich, lang gezogen singen: es duomāju, ka viņi tâ˙pat vāžā, bet dziedi Ahs. n. RKr. XVII, 62. kuo tu vāžā kâ leitis? dziedi labi! Frauenb. Nebst vãžât II zu vāžuôt.

Avots: ME IV, 513


važot

I važuôt (li. važiúoti "fahren"),

1) važuôt U., Spr., Ahswikken, Gramsden, Krāslava, Lubn., Skaista, važât (li. važioti Miežinis) U., Lubn., fahren
(intr.); važuôt Bers., Kalzenau, Memelshof, Sonnaxt, langsam, ohne Eile fahren; važuot L., Schlitten fahren; važât Mag. XIII, 2, Wessen, in einem Korbschlitten fahren: važuo vieglam! fahre sanft! Manz. 10 Gespr. važuosim pruojām! wir wollen fortfahren! Manz. Phraseol. Sprw.: važuo kâ leitis uz Rīgu JK. II, 290. grieza zirgus apkārt un važuoja atpakaļ pār ruobežu Janš. Dzimtene 2 II, 292. kur, puisīti, tu važuoji ar tām skārda kamanām? BW. 12807, 1. nu es braukšu, nu važuošu pie tās meitu māmuļītes 13910, 3. braucin braucu vai važuoju (Var.: važāju) 13956. gaŗu ceļu važuodams 8212, 1. gaŗām ciemu jāvažuo 16233. kā gaidīji tu, tautiet, ka uz sē̦tu nevažuoji? 26122, 6;

2) fahren
(tr.), führen: atpakaļ sav[u] māsiņu važuosim (Var.: vedīsim) BW. 26189, 1. Refl. -tiês, (im Schlitten) herumfahren U.; "langsam und ungeschickt fahren" MSil. - Subst. važuôšana, die Spazierfahrt VL. n. U.; važuôtãjs, wer (langsam) fährt: es... nuopakaļu važuotājs; netīk manim priekšā braukt, sviedruot savu kumeliņu BW. 18294. Zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 489, 490


vede

II vede,* die das Geleit gibt, die Führerin: ceļa vede manā gājumā L. Bērziņš Ceļi un te̦ki 19.

Avots: ME IV, 519


vējmelderis

vẽjmel˜deris Ahs., der Inhaber oder Leiter einer Windmühle.

Avots: EH II, 775


vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545


vēteklis

I vēteklis,

1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è 2 ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;

2) das zu windigende Getreide
(mit ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è 2 ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene 2 II, 17;

3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 571, 572


vezda

ve̦zda Sonnaxt, A. Leitāns, = vè̦zda 2 : pace̦ltu ve̦zdu (instr. s.) ruokā Delle Venta un Abava 71.

Avots: EH II, 773


viekāt

viekât, -ãju, zielen Kurl. n. U. Etwa abgeleitet von einem durchs Li. aus r. вѣха "Stange als Zeichen" entlehnten *vieka?? Vgl. auch vieķis

I.

Avots: ME IV, 654


viengabala

viêngabala: v. deķis Sonnaxt; v. kleita (= kuopā sašūti lindraki un jaka) ebenda.

Avots: EH II, 795


viesis

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe 2 ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit 2 ) Bauske, Kandau, Selg., viêša 2 Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie 2 ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit 2 ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


virbals

virbals: ein Querstab am Leiterwagen Āboliņš Darba rati 81.

Avots: EH II, 786


virkšēt

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt 2 Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607


vīstīt

vîstît (li. výstyti "windeln" Kl., Neuenb., Trik., Wessen, Wolm., (mit î 2 ) Dunika, Iw., Līn., -u, -ĩju, bebinden L., wickeln, zusammenbinden U., Spr.: viešņas vīsta mutes lakatiņus pa ruokām Vēr. II, 1416. vīstīt bikses augšā, die Hosen aufkrempeln Dunika. - vīstīt dūres, die Fäuste ballen: Akuots dusmās vīstīja dūres MWM. VII, 894. viņš... vīstīja pret Jāni dūres Saul. III, 187. Refl. -tiês,

1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;

2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;

3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;

4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.

Avots: ME IV, 643, 644


vīža

I vīža Karls., das Vermögen, die Kraft Vīt., "veikls spars" Salis: man nav vaîrs tās vīžas kâ agrāki Erlaa. tam tik ir vīža uzņēmumu izvest galā Vīt. nuo tā ne˙kāda pļāvēja nav, viņam jau nav vīžas Salis. Abgeleitet von vīžât

I, oder aus liv. vītš "Lustigkeit"?

Avots: ME IV, 651


vizēt

I vizêt, -u, -ẽju, glänzen, schimmern U., Spr., Bers., Frauenb., Kalzenau, Lubn., Meiran: kas tur spīd, kas tur viz? BW. 5851. (vainadziņš) vizēt viz galviņā 6037. kâ saulīte vizē̦dama 13280. sudraba nauda tâ vizēja kâ zivju zvīņi Frauenb. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. v. I, 65. strauts vizuošā purpurā tīts Jaunības dzeja 56. kâ zvaigznītes vizuot spīd actiņas Rainis Gō"tes dzeja 16. baltuos zuobus redzēja vizam A. v. J. 1896, S. 506. aizlaiduši pie ķēniņa, ka viz vien LP. lll, 33. Refl. -tiês, schimmern: sudrabīns vizējās RKr. XX, 64. Vieileichf von einer Wurzelform u̯еi-g̑(h)-, woneben u̯ei-g- (in ai. vēga-ḥ "Zittern", schwed. vicka "sich unstet bewegen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234 f.) und u̯еi-k- (in mhd. ureigen "schwanken" [wenn mit g aus ide. k] u. a.); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen, flimmern". Die Bed. "zittern" liegt noch der Ableitung vizulis II zugrunde.

Avots: ME IV, 630


vizēt

II vizêt, glatt frieren L.; leicht zufrieren, sich mit einer dünnen Eisschicht überziehen Karls., Salisb. Wohl von viza abgeleitet.

Avots: ME IV, 630, 631


žauts

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit 2 ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit 2 ) Dunika, Kalleten; "redeļu šķē̦rskuoks" (mit 2 ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794


zedenis

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab()a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702



žīds

žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.

Avots: ME IV, 813


zirgot

zir̂guôt, refl. zirguôtiês Wid., Kurl. n. Celm., (mit ir̂ ) Arrasch, Bers., Erlaa, Fehgen, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jummardehn, Jürg., Nötk., Peb., Saikava, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Wolmh., (mit ir̂ 2 ) Adiamünde, Pankelhof, Schnehpeln, Wainoden, albern, tollen, laut lachen und schreien: "kuo nu zirguo!" ve̦ctē̦vs iesaucās, "vai vedīsi viesus istabā!?" Jauns. bē̦rni je̦mas un zirguojas, ka visa māja skan Adiamünde. pie galda e̦suot guodīgi jāē̦d, nedrīkstuot vis zirguoties Smilt. ar meitām zirguoties Saikava. meitu, kas... īsajuos bruncīšuos zirguojas ar puišiem Anekd. IV, S. 165. - Subst. zir̂guôtãjs Saikava "kas zirguojas". Wohl von zir̂gs abgeleitet; vgl. z. B. cūkuoties: cūka und die Redensart viņš iet kāˆ zirgs (von einem Tollenden).

Avots: ME IV, 727, 728


zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727


žļudzēt

žļudzêt, -u, -ẽju,

1) = žļirkstêt 1 Grawendahl, Kl., Lubn., Saikava, Sessw., Vīt.: piesmē̦lušies, cauri zābaki ejuot žļudz Vīt. zābakuos... žļudzēja vien, ka suoli spēra Krišs Laksts 54. iet (pa purvu), ka žļudz vien Lubn. pa murduoksni ejuot žļudz un bļurkš Vīt. pa slapju, pielijušu ceļu braucuot iet, ka žļudz vien ders. uz ceļiem žļudz vien vēl aiz izlaidumuos un lieka ūdens Vīt. 44. pielijusi pļava žļudz Grawendahl. me̦t slapju zemi kapā, ka žļudz vien (vom Schall gesagt) Kl., Sessw. aŗ slapju zemi, ka žļudz vien Saikava;

2) glitschen, (aus)gleiten:
uz le̦dus žļudz Warkh. kājas žļudz uz visām pusēm Bauske;

3) wackeln, sich geleeartig bewegen
Lubn., Prl., Sessw.: iet, ka žļudz vien (von dicken Menschen gesagt). miesa žļudz.

Avots: ME IV, 818, 819


žļūgāt

I žļūgât, -ãju,

1) beim Gehen die Füsse ziehen, schlurfen
(mit ũ ) Bauske: viņš kuoka tupelēs žļūgā;

2) "seitwärts gleiten"
(mit ũ ) Stenden: kamanas uz aple̦duojušā ceļa žļūgā.

Avots: ME IV, 820


žmūglis

žmûglis Jürg., = šmūglis, ein Dummeŗ ein Tölpel (mit ù ) C.; verächtl. Bezeichnung für einen Hoch-, Ostletten (mit û ) Neuenb.; "nelietīgs cilvē̦ks" (mit û 2 ) Grünw.; ein Schimpfname N. - Peb., (mit û 2 ) Bauske: viņam par kalpu žmūglis Neuenb. kâ tu ar tādu žmūgli, leiti sarunāsies? Jürg.

Avots: ME IV, 822


zūmēt

zūmêt,

1) verstecken
Blieden, (mit ũ ) Wandsen;

2) (geliehenes
Kand. n. U.) Geld unterschlagen Blieden, (mit ũ ) Frauenb.; heimlich wegnehmen Bixten;

3) (heimlich) töten
(mit ũ ) Bixten, Nigr., Wandsen. Wahrscheinlich abgeleitet von einem Substantiv, das mit einem m- Suffix von der Wurzel von pazūt (s. unter zust) abgeleitet sein und etwa "Verlust, Verederben" bedeutet haben kann.

Avots: ME IV, 755


zuņģis

I zùņģis AP., ein (kleiner, grauer Saikava [mit ùņ 2 ]) Vogel Lös.; ein Tierjunges (auch von Vögeln), das andern mitläuft (mit ùņ 2 ) Meselau; ein Vogel, der die Nachtigall begleite Nitau: dze̦guze savus bē̦rnus neperina, zuņģis viņai tuos izperina Lös., Peb. Vgl. suņģis.

Avots: ME IV, 751


zutenis

I zutenis, ein geschmeidiger Stock zum Prügeln Mag. XIII, 41 (zutens), LKVv., Gr. - Sessau, Grünh.; eine Gerte; "zaļa kuoka sitamais" Alksnis-Zundulis; Plur. zuteņi, frisch gehauenes, noch nicht trockenes Holz od. Reisig Naud.: dabūsi ar zuteni par sāniem! Grünh. kāzenieki grābj pēc zuteņiem un sāk... mūzikantu mieluot LP. VI, 258. slapjš (piemircis) kâ zuteņis Alksnis-Zundulis. kur nu tādi zuteņi degs! ders. tik tādus zuteņus vien save̦d, sausu kuŗamuo ne˙maz Naud. zuteņa malka "dünnes Holz" Gr. - Sessau. Von zutis abgeleitet? Vgl. aber auch sutenis 3.

Avots: ME IV, 752, 753


žvūkšķis

II žvūkšķis (unter žvũkšis),

1): atskanēja spēcīgs ž. A. Upītis Laikmetu griežos I, 73; "ein Schlag"
A. Leitāns;

2) = žvùrgzdins 2 Mežmuiža.

Avots: EH II, 824