Paplašinātā meklēšana

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizlumît Warkl. "eilig hin-, weggehen".

Avots: EH I, 37

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

àizmît, im Tauschhandel weggeben Trik.: a. zirgu.

Avots: EH I, 40

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

‡ amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

‡ apdimît Selsau, mühsam (etwas Schweres) um etwas herumtragen: a. maisu ap riju.

Avots: EH I, 77

‡ apjumît Lubn., Salis, = apjùmt 1.

Avots: EH I, 88

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.

Avots: EH I, 102

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.

Avots: ME I, 108

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113

‡ aprãmît, bändigen (perfektiv), beruhigen Nitau: tuo cilvē̦ku ne˙maz nevar a.

Avots: EH I, 108

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apstikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = apstiknîtiês, aufhören: lietus apstikmījās līt.

Avots: EH I, 117

asmĩte: auch Gr.-Busclrh. n. FBR. XII, 83, AP.: a. ir tada, kuo apstrādā ar divi zirgiem AP.

Avots: EH I, 131

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

‡ atdimît, mit grosser Anstrengung herschleppen: a. smaguo maisu.

Avots: EH I, 139

atmît, ‡

2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡

3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.

Avots: EH I, 156

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178

atmītne, Ablager L.

Avots: ME I, 178

buomītis, eine Speise aus gestossenem Hanf Etn. II, 136.

Avots: ME I, 362

ciemīte: die Nachbarin - auch Dunika, Kal., Rutzau; ein weiblicher Gast - auch Dunika, Kal., OB.; "= cìemene" Smilt., Trik." Wolm.: pastāsta ciemītei Janš. Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH I, 277

ciemīte, die Nachbarin; die Wirtin eines benachbarten Gesindes; ein weiblicher Gast.

Avots: ME I, 393

čuomîtiês, -uos, -ījuos, etwas langsam tun, trödeln: kuo tu tur tik ilgi čuomies, ka nevari darbu beigt? Kav., Annenburg; [dafür čuõmâtiês N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426

‡ damīt, = piemīt: aplīk staigādams vis damin Pas. X, 498 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 306

demît, schwer schleppen, ziehen: bet ve̦lns demī, ka demī šuo uz dzirnavu aci LP. VI, 393. zirdziņš var tikkuo demīt Vīt. 77. Zu dimît [und, wenn urspr. etwa "keuchend schleppen", zu ai. dhámati "bläst" u. a.]

Avots: ME I, 454

desmītis, das Euter Ruj., für tesmens.

Avots: ME I, 459

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

dimît: tuo akmeni viens pats nevar d. (= pacelt) Saikava.

Avots: EH I, 320

dimît, -īju, tr., mit Anstrengung ziehen, heben: dimīja kamanas laukā MWM. VII, 811; Druw. Vgl. demît.

Avots: ME I, 468

dusmīte, ein böses Mädchen BW. 26459, 1.

Avots: ME I, 521

‡ gluomīte Kreuzb: "der Putzhobel".

Avots: EH I, 396

guômît ² , ‡ Refl. -tiês Dunika, sich krümmen: saulē žūstuot, dēles (= dẽļi) var sākt g.

Avots: EH I, 424

guômît ² [Dunika, Ruj.] "burzīt" Grob. n. Etn. IV, 18; [ "beugen" Dunika (prs. guomu), "knutschen" Ruj.].

Avots: ME I, 692

grumît, Refl. -tiês,

2): "dauzīties, plēsties" NB.

Avots: EH I, 411

grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;

2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]

Avots: ME I, 665

[ìedimît, mit Mühe (etwas Schweres) hineinbekommen: grūti bija skapi iedimīt istabā Lis., Wolm.]

Avots: ME II, 9

ìeguomît, ‡ Reft. -tiês, sich einbiegen Dunika: lakata stūris ieguômījies 2.

Avots: EH I, 516

[ìeguomît Dunika "ieluocīt."]

Avots: ME II, 21

‡ ìegrumît, hineinstossen, -schieben NB.: ie. balku kūlenī.

Avots: EH I, 515

ìemĩt, tr., eintauschen, einwechseln: naudu. iemij aklu kumeliņu BW. 21944, 4.

Avots: ME II, 46

iemītne, die Behausung, der Aufenthaltsort: ve̦lni cīnās savas iemītnes dēļ LP. VII, 486.

Avots: ME II, 46

ìemītniẽks, der Einwohner: istabas iemītnieks; būdiņas iemītnieki Asp.

Avots: ME II, 46

ìestuomît, in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten U.

Avots: ME II, 74

‡ izāmîtiês, = izãlêtiês: kâ viņi aiz gara laika ... neizāmās un neizķē̦muojas Austriņš Pušeln. un suseln. 28.

Avots: EH I, 433

izdemît, herausziehen: grūti nācās re̦snuo mietu izdemīt Drsth.

Avots: ME I, 726

izdimît, ‡

2) aufpflügen
A.-Laitzen: kâ tik izdimīju šuo tīrumu, tâ sāku uotru.

Avots: EH I, 442

izdimît, tr., mit Mühe herausbekommen, herausheben: akrači nevarēja akmeni nuo akas izidmīt Tirs., Smilt., Aps. Refl. - tiês, sich mit Mühe emporheben, sich befreien: sākuši spirināties un izdimījušies laukā Druw. LP. V, 9.

Avots: ME I, 728

‡ izguômît ² Dunika = izluocīt, izspaidīt: labi i. ādu, lai kļūst mīkstāka.

Avots: EH I, 451

‡ izgrumît, zur Genüge knautschen: izgrumī viņu labi! Janš. Dzimtene V, 105.

Avots: EH I, 450

izkarmît, die Taschen visitieren, um zu stehen Kokn. n. U.

Avots: ME I, 748

‡ izkramîtiês Dunika, plump, mit schweren Schritten hinausgehen resp., herauskommen.

Avots: EH I, 458

izļumît (unter izļuminât ): Dond. (I, 767) durch Ahs. zu ersetzen.

Avots: EH I, 464

izmît, Refl. -tiês, ‡

3) sich verandern
(nach r. измѣниться): viss pa˙visam cits. vaicā, kur tai (= tâ) izmijies Pas. V, 183 (mit derselben Bed. auch bei Pumpurs Raksti II, 171).

Avots: EH I, 467

izmĩt

1) (vom Geschlechtsakt):
gailis ir izminis vistiņu Jaun. Ziņas 1927 vom 5. Februar; ‡

3) (eine ganze Reihe von Objekten) zertreten
Le. Leseb.

Avots: EH I, 467

izmît, tr., austauschen: izmij labu kumeliņu BW. 21944. [izmijām ar zirgiem.] izmīsim bāliņiem, būs abiem kumeliņš. BW. 11542. [Refl. - tiês,

1) einander verfehlen:
ceļā izmijāmies;

2) zur Genüge tauschen.]

Kļūdu labojums:
kumeliņš BW. 11542 = arējiņš BW. 11542, 2

Avots: ME I, 773

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

izrãmît, verschneiden, kastrieren: izrāmītu jums nebūs kungam upurēt III Mos. 22, 24.

Avots: ME I, 790

‡ izsā`rmît ² Auleja, izsārmuôt M. 71, in der Lauge ausweichen (tr.; r. выбучить).

Avots: EH I, 478

izstuômît, tr., stammelnd, stotternd hervorbringen: šādus vārdus tā izstuoma vēl JR., Jan. Refl. - tiês,

1) längere Zeit stammeln:
izstuomījās, izstuomījās, bet ne˙viens viņu nesaprata;

2) gehörig stolpern, zaudern, nicht vorwärtskommen:
izstuomījās, ne˙kā nepadarīja.

Avots: ME I, 807

jumît: auch Auleja (praes. -īju), jumêt Marienhausen, Zvirgzdine (hier praes. -eju ).

Avots: EH I, 567

jumît, - u, - ĩju, ein Dach decken Adsel, Gaw., Lubn., [Warkl., Domopol, Salis].

Avots: ME II, 118

I kamît: zur Bed. vgl. ‡ àizkamît.

Avots: EH I, 582

[I kamît "(jem. etwas) wegnehmen"(?) Wenden.]

Avots: ME II, 150

[II kamît "betteln"(?): čigāni nāk kamīt Sessw.]

Avots: ME II, 150

‡ III kamît "schlingen" Bauske, Trik.

Avots: EH I, 582

kamîtiês: sich bemühen, streben Gr.- Buschh. n. FBT2. XII, 84 (praes. -ījuos), Saucken: kamījās (gab sich Mühe zu gefangen) uz pilsē̦tu Oknist.

Avots: EH I, 582

[kamîtiês ("namentlich fahrend) nicht nachzubleiben suchen; līdzi dzīties" Nerft.]

Avots: ME II, 150, 151

‡ *karmît, zu erschliessen aus izkarmît.

Avots: EH I, 589

ķirmît, -ĩju, = ķirmêt. Aus li. kirmýti "von Würmern gefressen werden".

Avots: ME II, 385

‡ kramîtiês virsū, sich aufdrängen Dunika, Rutzau: kramījās man virsū, lai aizduodu naudu. bē̦rns kramījās mātei virsū; zur Bed. vgl. uzkramîtiês und ‡ izkramîtiês.

Avots: EH I, 641

[kulmît "klopfen": kulmīta gaļa "mürbes Fleisch" Ziepelhof.)

Avots: ME II, 307

‡ ķũmītis Seyershof "ein längliches hölzernes Gefäss (grösser als eine ciba)".

Avots: EH I, 709

‡ kummīte, eine kleine Schüssel Grob.

Avots: EH I, 674

laĩmĩte, = laimes od. laĩmpuķe, scharfes Berufkraut (erigeron acer): uz nuorām aug puķītes, kuo nuosauc par laimīti, citi par jānīšiem Etn. IV, 70.

Avots: ME II, 409

[laimīties, gelingen, gedeihen Für. I. Vgl. li. laiminti "gedeihen lassen".]

Avots: ME II, 409

laĩmītis [Ruj.], der Glückliche, Glückspilz, ein Sonntagskind: ļaudis mani nevēlēja laimīšam [vohl ein part. praes. zu laimêt] dēliņam VL.

Avots: ME II, 409

‡ lumît Warkl. "eilig getren".

Avots: EH I, 761

ļumît, -ĩju, intr., saugen; kumeļš ļumī vienā gabalā Etn. I, 154.

Avots: ME II, 543

‡ *II ļumît, zu erschliessen aus izļumît (unter izļuminât).

Avots: EH I, 774

‡ māmīte BW. 4739, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791

mît: mit ĩ Frauenb., OB.; zirgiem mît Warkl. mija ve̦cās (acc.) ar jaunām Pas. VIII, 53: Refl. -tiês,

2): viņam šuodien gadi mijas (heute ist sein Geburtstag)
Sessw., Sonnaxt u. a.

Avots: EH I, 823

mît ² : mīklas mĩt Seyershof.

Avots: EH I, 823

mĩt: prs. miņu auch Lesten,

1): minuot ... uz ratiem lielus ve̦zumus Janš. Bandavā II, 72. Refl. -tiês,

1): te̦lē̦ns tâ minas, ka piekaisīt viên nevar AP. ūdenī grib druoši (Gänse)
m. ("?") labak nekâ uz sausuma Salis;

2): auch Kaltenbr., Pilskalne, (mit î ) Kalupe n. FBR. XVIII, 51. m. (lauzties) man nepatika Jauns. Mana dzīve 32.

Avots: EH I, 823

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

mît ² (li. miñti), erraten [Ruj.], zu erschliessen auch aus uzmīt Biel. II, 391; zu minêt; [in Ruj. dazu ein prt. miju statt * minu) im Anschluss an mît tauschen."]

Avots: ME II, 648

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

mītaîns RKr. XVII, 33, mītes I 2 habend: dižie (raksti) var būt mītaiņi (ar mītēm).

Avots: ME II, 648

mītaļa,

1) Name einer schlechten Kuh od. Stutte:
nu tu man, mītaļa, griezies vien turpu! MWM. X, 7;

2) comm., der Tauscher, die - in.

Avots: ME II, 648

mîtavas,

1): kāju m. Warkl., = kãjstar̂pis;

3): uz ratiņa mîtavām uzlikt kāju Warkl.

Avots: EH I, 823

[mìtavas ² Warkl. "die Gerberei".]

Avots: ME II, 648

mîtavas,

1) der Tausch, Wechsel, der Tauschschmaus
Spr., Altenwoga, [Fest.]; ceļa mîtavas Warkl., ein Kreuzweg;

2) der Ort, wo getauscht wird
C., Smilt.;

[3) "suola kāju krustuojums" Mar., "šķē̦rskuoks zem suola, kas savieno suola kājas" Rugāji, Biržgalis; beņķa mītavas (Var.: pamija, sadures) BW. 34580, 2; die Fuge an den Enden der Bretter von zwei aneinander gefügten Bänken
Warkl.; (von einem 0 - Stamm) loc. pl. suola mītavuos "na końcu ławki" Zb. XV, 222; suola mĩtavas (zu mĩt) "apakšējās līkstītes suolam, kur kājas uzlikt" Samiten;

4) die Weichen (auf Eisenbahnen)
Mar.].

Avots: ME II, 648, 649

I mîte,

1) mîtne Peb., das Fesselgelenk, das Gelenk
Linden, Siuxt; oft so ein Plur. mîtis, mîti: mītīs (luocītavās) kauli turas kuopā Spriņģis. pirkstu mītiem un luocītavām nuoknakšuot, (ruokas) atkal atrāvās Duomas III, 545. [visas mîtes ² sāp Lautb., Bauske]. tube̦rkulōze ieme̦tas mītīs jeb luocītavās Strauzt., Konv. ² 2538; nach LD. mītis [nom. pl.?], der Rückenknochen, das Kreuz, der Knorpel: [kazuļiem tre̦kna gaļa; katra mītīte pilna tauku Stelp.];

2) "?": ira tādi raksti (kâ uozuollapas), kuŗus ada bez mītēm, kâ arī tādi, kuŗiem skaistuma labad mītes nepieciešamas. mītes ir tâ sakuot ežas, kas izrakstītuo cimdu sadala lauciņuos RKr. XVII, 31.

Avots: ME II, 649

II mīte L., = mītne, Aufenthaltsort: [uz mūža mĩti aizgājis Jürg., gestorben].

Avots: ME II, 649

I mītene LKVv., = mitene.

Avots: ME II, 649

II mĩtene: mĩtenes AP., gegerbte Pasteln.

Avots: EH I, 823

II mĩtene, mĩtne [Bauske, mîtne Warkh.], mĩtnene, mĩtna āda, mĩteņa āda Plahnen, gegerbtes Leder: mĩteņu, mĩtnes (Behnen, Bauske), mītna (Siuxt, Hofzumberge) pastalas, Pasteln aus gegerbtem Leder Mag. XIII, 2, 52. viņš apava mītna pastaliņas Vēr. II, 1299.

Avots: ME II, 649

mîtenieks: auch BW. 30243, Tdz. 51677.

Avots: EH I, 823

mîtenieks Spr., mîtnieks Mar. n. RKr. XV, 126, = mitenieks.

Avots: ME II, 649

mîtenis, [ein eingetauschtes Pferd Lis.]; die Schindmähre: mītenis nekust ne nuo vietas Saul. Zu mît; vgl. miêtenis, mītala.

Avots: ME II, 649

mîteniski: kājas m. (pamīšus) vien iet Saikava.

Avots: EH I, 823

mîteniski, wechselweise [Bers., Salis]: pārlūzušajai kārtai salika galus mīteniski un sasēja klūgām, die Enden legte man übereinander; [mîteniski ² iet Bauske "die Fussohlen nach innen kehrend gehen"].

Avots: ME II, 649

mîti,

1) der Tausch, Wechsel:
sadzrsim zirgu mītus Mar. n. RKr. XV, 126;

2) das Gelenk.
Vgl. mîte.

Avots: ME II, 649

mîtĩbas

1) die Veränderung, der Tausch
Spr., Burtn.; mēness mītības, der Mondwechsel Bers.;

[2) der Schmaus als Abschluss eines Tausches
Jürg.].

Avots: ME II, 649

‡ mītîn, Adv. zur Verstärkung von mît: ruokas m. mijas Janš. Maiga 22.

Avots: EH I, 823

mītiņi: nuošūts nuo kamiešiem līdz pat juostai ar diviem sarkaniem mītiņiem Janš. Līgava I, 474.

Avots: EH I, 823

mītiņi U., mīt (n) is [nom. pl.?] Stud., Buntwerk, Zacken: mîtiņiem ² [Bauske] izluocītu (kre̦klu) BW. 7390 var.

Avots: ME II, 649

‡ mîtinieks Bw. 30239, 2, Oknist n. FBR. XV, 168, = mîtenieks.

Avots: EH I, 823

mìtiņš ² Gr.-Buschh., ein Ringkampf. Zu mîtiês 2.

Avots: EH I, 823

mĩtiņš, Meeting, Versammlung.

Avots: ME II, 649

mîtis, s. mîte und auch mītiņi.

Avots: ME II, 649

mĩtna āda, s. mĩtene.

Avots: ME II, 649

mîtne. s. mĩtene.

Avots: ME II, 649

mìtne, der Aufenthaltsort, die Behausung, Unterkunft: palaidnieks nevar ne˙kur mītnes atrast Naud. tālu e̦smu es nuo ļaužu mītnēm Akur. jaunu mītni LP. VII, 1296. Zu mist I und mĩtene.

Avots: ME II, 649

‡ mītnenes, Pasteln von weichgegerbtem Leder Dobl. u. N.-Autz n. BielU. Vgl: mĩtnene (unter mĩtene II).

Avots: EH I, 823

mîtnieks: auch Warkl.; zirgu m. BW. 33582.

Avots: EH I, 823

mîtnieks, s. mîtenieks.

Avots: ME II, 649

mītnis,

1): der Rückenknochen der Vögel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 823

mītnis,

1) der Brustknochen der Vögel, weil sie damit ihre Mütterchen betreten
(darnach zu mĩt);

2) mītņi, das Kreuz (im Rücken).
S. auch mītiņi.

Avots: ME II, 649

mîtuôt, s. m ituôt.

Avots: ME II, 649

mîts, mîtus, s. mits; [mîtā apprecēties Warkh., Warkl., = mietuos iziet, s. miêti 3].

Avots: ME II, 649

I mîts,

1): lai iet zirgi mîtā Warkl. n. FBR. XI, 122. zirgu m. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75. taisīsim mîtu! (sagen zu einander zvei Wirte, von denen einer einen Sohn, der andere eine Tochter verheiraten will)
ebenda. loc. s. mîtâ (als Adv.) "apmaiņus" Skaista n. FBR. XV, 48; precēties mîtā Kaltenbr.; ‡

2) das Gelenk
Sonnaxt.

Avots: EH I, 823

‡ II mîts, -s Auleja, = mîtuve ("par mīti sauc; piemē̦ram, vietu, kur aude̦kta šķiemeņuos mijas dzijas.")

Avots: EH I, 823

mîtuve, der Ort, wo ein wechsel stattfindet: vilcenu mītuves priekšnieks RA.

Avots: ME II, 649

mĩtuve, der Ort, wo Leder gegerbt wird, die Gerberei Smilt.

Avots: ME II, 649

‡ mītūzis L. Av., eine Wechselbude.

Avots: EH I, 823

‡ nuojumît Pernigel, = nùojùmt: bļinu jumtu nuojumējis Tdz. 42566.

Avots: EH II, 50

nùomĩt [li. numìnti], tr., nieder -, abtreten, abtrampeln: zaļa zâle gauži raud kājiņām nuominama BW. 28998. zābaki pa˙visam šķībi nuomītiem papēžiem Sil.

Avots: ME II, 821

I nùomĩt: n. ("?") linsē̦klas Oknist n. FBR. XV, 184; n. (ausgerben?) ādas Seyershof. ‡ Refl. -tiês Vank, u. a., unversehens niedergetreten (zertreten) werden: man nuominās puķe, pirksts.

Avots: EH II, 69

‡ II nuomĩt (mit î zu lesen?) Frauenb. "umtauschen"; "abtauschen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.: n. pļavu Frauenb.

Avots: EH II, 69

nùomîtiês: auch Lis.

Avots: EH II, 69

nùomîtiês, einen schlechten Tausch machen, beim Tausche betrogen werden: viņš pa˙visam nuomijies Bers.

Avots: ME II, 821

‡ nuorũmît(iês) Dunika, = nùorũmêt(iês).

Avots: EH II, 82

[nùošmītêt "mit einer Rute od. Peitsche so durchprügeln, dass Striemen nachbleiben" Vank.]

Avots: ME II, 870

‡ nùostikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = nùostâtiês, aufhören.

Avots: EH II, 91

nùostuômîtiês, nuostuôstîtiês,

1) sich abstottern:
"es tev!"viņa nuostuomījās Saul. skaldītājs nuostuomījās vien LP. IV, 16;

2) [nuostuomīties U.], nicht von der Stelle kommen, trödeln; [sich unnütz bemühen; sich nur so herumstossen
U.]

Avots: ME II, 861

‡ nùosuimît, aufessen Ermes (mit uĩ: von Kindern und Ferkeln gesagt), Heidenfeld.

Avots: EH II, 92

[nùotuomît, mühsam herunterschaffen: n. maisu Warkl. Refl. (mit uô ² ) -tiês" (etwas) sagen wollen, aber (stotternd) nicht können" Bauske.]

Avots: ME II, 879

pamĩt [li. pamìnti], tr., niedertreten, niederdrücken, ein wenig treten: paminas; [taku paminušas BW. 35071, 3; eine Zeitlang das Getreide in der Tenne mit Pferden treten, dreschen].

Avots: ME III, 72

pamît, tr., abwechseln, ablösen: ruoka ruociņu i pamija pie lieluo dzirnaviņu; kas, māsiņa, tev pamija (Var.: pārmija) tālajās tautiņās? BW. 17582. [Refl. -tiês,

1) tauschen:
iesim zirgiem pamīties! Arrasch;

2) ausweichen:
uz šaura ceļa nevar pamīties Warkh., Warkl., Kreuzb.]

Avots: ME III, 72

I pamît,

1): kad gani mazāki, tad biežāk jāpamij Oknist;

2) tauschen
(perfektiv): jis i[r] pamijis guovi ar kazu Pas. XI, 404. mīškuoš zirgiem; i[r] pamija Auleja. Refl. -tiês,

2): šaurs koridorītis, kuŗā dlvi pieauguši cilvē̦ki nevarēja p. Jauns. Raksti IV, 41.

Avots: EH II, 157

II pamĩt, ‡ Refl. -tiês, "?" : ne˙kad kāja neuaminas ātrāk Brigadere Dievs, daba, darbs 84.

Avots: EH II, 157

‡ pamītā, Adv., abwechselnd: viņi ... savu darbu darījuši p. Pas. XIII, 122.

Avots: EH II, 157

‡ pamîten Saikava, Sonnaxt, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

[pamītenis, pamītan(i), pamītu Ar.], pamītim, = pamîšãm: dzīvuo daudz tautas pa mītim kuopā. [kājas likt pamītenis B.Vēstn.]

Avots: ME III, 72

‡ pamîteniski Saikava, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

‡ pamîtin Oknist n. FBR. XV, 184, Gr.-Buschh., = pamîšãm: dzijas iet p. Oknist.

Avots: EH II, 157

[paramît, begraben Für. I, unter ramît.]

Avots: ME III, 87

pãrmît,

1): p. zirgus Auleja u. a. jis muižā pārmij sieru (tauscht den Käse gegen ein anderes Objekt)
Kaltenbr.;

4): auch Pas. VII, 388 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): ēdieņi galdā pārsamij Pas. VIII, 161; ‡

3) sich verändern Auleja; sich verwandeln:
guovs pārsamij citā spalvā Pas. V, 162 (aus Lettg.). puķe pārsamija par skaistu meitu IV, 189 (ähnlich XIII, 35, aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 207

pãrmît, tr.,

1) umtauschen, verwechseln:
es pārmija gulē̦dama savu ze̦lta gredzentiņu BW. 15375. pārmīsim māsiņām, būs abiem līgaviņas! 11542. raud kâ pārmīts bē̦rns LP. VII, 166;

2) aus Versehen vertauschen, verwechseln:
es netīšām kāzās pārmiju ce̦puri Ahs.;

3) einen Arbeiter eine Woche ablösen:
darbinieku;

4) verwandeln:
dievs pārmija juo (= viņu) par kurmu Pas. I, 405. Refl. -tiês,

1) abwechseln, sich ablösen:
kruodzinieks pārmijās ar savu sievu Aps. ruoka ruoku pārmijās pie grūtām dzirnavām; kas pārmija grūtu mūżu, ar nelieti dzīvuojuot? BW. 8173;

2) aneinander vorübergehen, begegnen:
durvīs viņš pārmijās ar kādu dāmu A. XVII, 484,

Avots: ME III, 168

[pãrmĩt,

1) hinübertreten, den Fuss ausschreitend hinübersetzen:
p. kāju pār grāvi Warkl.;

2) zertreten, durchtreten:
zirgs bē̦rnam pārmina kāju;

3) tretend beschädigen:
p. plēšas pušu Arrasch;

4) p. paminu, den unrechten Tritt (einer Orgel) treten;

5) p. labību rijā, Getreide in der Dreschtenne durchtreten
N.-Peb. Refl. -tiês, übertreten: zirgs pārminies, das Pferd ist übergetreten, hat die Stränge zwischen den Beinen Für. I, unter mīt.]

Avots: ME III, 168

‡ parũmît Dunika, beiseite schaffen, um freien Raum zu gewinnen, wegräumen: p. galdus un krē̦slus. Refl. -tiês Dunika, sich ein wenig zusammendrängen (um für andere Platz zu machen): vai nevarat drusku p.?

Avots: EH XIII, 169

[pastuomîtiês,

1) ein wenig stammeln, stottern:
atbildes vietā tikai pastuomījās Widdrisch;

2) eine Weile unschlüssig zaudern:
pastuomījās kādu brīdi, bet ne˙kurp neaizgāja Lis.]

Avots: ME III, 109

pìemĩt,

1) auftreten:
ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepieminu BW. 92. es pūru pieluocītu ar kājām piemīdama Biel. 1374;

2) treten auf (tr.):
lai pie altāra pieminuot brūtgānam kāju RKr. XVI, 99. piemītuo pastaliņu BW. 10384 var.

Avots: ME III, 274

pìemĩtne, der Wohnort, das Obdach : bij arī visai patīkama piemītne Alm. Kaislību varā 102. cauru dienu tā bij tupējusi savā apslē̦ptā piemītnē Alm.; piemītne, das Ablager Hug. n. U.

Avots: ME III, 274

pìeņēmĩte, ein angenommenes Kind, der Zögling: nav mana meita, māsas bē̦rns - pieņēmīte Rainis Pūt vējiņ 59.

Avots: ME III, 277

pirmīt: auch Kaltenbr., (mit ir̂ ² ) Frauenb., (mit ir̂) AP., Gr.-Buschh., Oknist, Saikava, Sonnaxt, (mit ìr ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH XIII, 238

pirmīt U., Ronneb., pirmît C., pirmit ² Mar. n. RKr. XVII, 110, pirmîtâs Grünh., Sess., Salis, pirmitiņās Bers., Adv., eben zuvor, vorhin: atradies tur pat, kur pirmīt LP. V, 215. es pirmīt vēlējuos nuomirt Glück Tobias 4, 2; pirmīt "neulich" Saussen und Feht. n. BB. XII, 234.

Avots: ME III, 226

pirmîtâs (unter pirmīt): auch Lesten, Zabeln, (pir˙mĩtās) Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH XIII, 238

‡ pir̂mītēs Erlaa n. FBR. XI, 21, AP., = pirmīt.

Avots: EH XIII, 238

pirmītẽjais, der frühere, vorhin gewesene: pirmitējā saruna sākās nuo jauna LP. VII, 579. pirmītējais satikšanās priēks... bija aizbēdzis Apsīšu J. Bag. radi 27. atspītēt par pirmītējuo piezuobuojumu Vīt. 64. saviem pirmītējiem vārdiem pretī runā A. v. J. 1897, II, S. 134. pirmītējie Pētera vārdi kuoda sirdī Blaum, Pie skala uguns 113.

Avots: ME III, 226

pirmītnẽjs, = pirmītējs: kalps sāka pirmītnējuo valuodu MWM, VI, 637.

Avots: ME III, 226

pìrmîts ² , ‡

2) (als ein Substantiv!): kuopš pirmīta (seit einer kurzen Weile),
kad Janka bija turējis tē̦vu aiz ruokas Veldre Dižmuiža 162.

Avots: EH XIII, 238

pìrmîts ² Mar. n. RKr. XVII, 146, = pirmīt.

Avots: ME III, 226

pusasmĩte: p. (30-45 pūrvietas liela saimniecība, kuo apstrādā ar vienu zirgu) ruodas, kad māju pārdala uz pusēm AP.

Avots: EH II, 330

pusasmĩte Kaudz. Ve̦cpiebalga 21, eine halbe asmĩte: mēs - mācītāja ļautiņi, - pusasmīte, viens zirdziņš Austriņš.

Avots: ME III, 422

pusasmītniẽks: pusasmītnieki dzīvuoja vienā mājā zem viena jumta, katrs - savā mājas galā (ar kuopēju ķēķi) AP.

Avots: EH II, 330

pusasmītniẽks, wer die Hälfte einer asmĩte inne hat: nuo asmītniekiem bija ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki Aps. V II, 25. tâ jau iet . . . maziem pusasmītniekiem Austriņš Nuopūtas vējā 91.

Avots: ME III, 422

pusjumĩtis ein halber jumis: pie rudzu pļaušanas beigām jumi saukuši par pusjumīti Etn. II, 118.

Avots: ME III, 428

ramît,

1): kapuos ramīts Latv. vēst. inst. žurn. III, 98 (aus Irve, v. J.1776); ‡

2) verwahren
Lng.

Avots: EH II, 353

ramît (li. ramìnti "ruhig machen") Elv., L., U., ramêt, -u od. -ẽju (Rothof, Angermünde), -ẽju, tr., begraben, beerdigen: kur jūs mani ramēsit sirdēstuos nuomirušu? ramiet ruožu dārziņā! BW. 13250, 36. - Subst. ramîšana, die Beerdigung Mag. IV, 2, 137. Vgl. ramdît.

Avots: ME III, 476

rãmît: auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, (mit à ² ) Auleja, Kaltenbr., Liepna, Mahlup, Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl., (mit -êt ) Zvirgzdine; prs. rãmu Salis. Zur Bed. vgl. auch ‡ aprãmît.

Avots: EH II, 361

rãmît (li. rómyti) Wolm., Salisb., -ĩju, tr., kastrieren, verschneiden Manz. Lettus, U., Ronneb.: Sprw. kas rāmījis, tas lai dziedē! Mar. n. RKr. XVII, 105. ne˙viens, kam kaunums sagrūsts jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. - Subst. rãmîtãjs (li. rómytojis), der Kastrierer. Zu rãms.

Avots: ME III, 496

rã˙mĩtiņãm, rāmītim Wid., Adv., ganz leise, zahm, ganz langsam: tik pēc kāda laika rā˙mītiņām sākuši kustēties uz priekšu JK. tikai rā˙mītiņām zinātniekiem atdarījās acis MWM. gadiņi aiztecēja, lai gan rā˙mītiņām LA. rā˙mītiņām, bet vienmērīgi pamazinuot naudas gabalu svaru Antrōp. II, 99. ģeōmetrijas pirmie sākumi rā˙mītiņām izstrādājās zemes mērītāju darbā III, 12.

Avots: ME III, 496

rūmît: auch Tdz. 46015; 46956, BW. 7882, Suitu k. № 117. ‡ Subst. rùmītājs ² Kalupe n. FBR. XVIII, 50, der in Ordnung Bringende.

Avots: EH II, 388

rūmît, s. rümêt.

Avots: ME III, 570

saguômît(iês) Dunika, = saburzît(iês): saguomījies papīris.

Avots: ME II, 634

saguômît(iês) Dunika, = saburzît(iês): saguomījies papīris.

Avots: ME II, 634

sagrumît, tr., zerdrücken, zerreiben: puisis bučuodams tâ sagrumīja man lūpas, ka tīri sāp Nigr.

Avots: ME II, 630

saķirmît, intr., "verfaulen (vom Holz)".

Avots: ME II, 664

sakumît(iês), als Gevatterin (bei der Taufe eines Kindes) mit einem andern stehen (lassen) Dr.

Avots: ME II, 658

sakumît(iês), als Gevatterin (bei der Taufe eines Kindes) mit einem andern stehen (lassen) Dr.

Avots: ME II, 658

I samît: s. (umtauschen) zirgu Warkl. pajēmu un samiju Pas. VIII, 53. Refl. -tiês: labi, (vīrs un sieva) samijās (darbiem) Pas. XI, 396.

Avots: EH XVI, 431

I samît, tr., intr., (ver)tauschen, -wechseln Spr.: atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām: atduod sagšu ar vaiņagu, atņem savu auklējumu! BW. 24747. mūsu māt[e] ar viņu māti skruķīšiem samijušas 20929. māsa gredzeniņu samijusi 13646, 21. samīsim cimdiņiem! 30594. samijam māsiņām! būs abiem līgaviņas Biet. 1471. Refl. -tiês, miteinander tauschen, wechseln Spr.: par samīšanuos nevarēja ne duomāt (auf einem schmalen Steg) Ezeriņš Leijerk. II, 39.

Avots: ME II, 688

II samĩt, Refl. -tiês, ‡

3) guovs saminusēs tīri vai dūkstē AP., die Kuh hat hin und her tretend (aus der Streu) beinahe eine
dūkste gemacht.

Avots: EH XVI, 431

II samĩt, tr., zertreten, zertrampeln: zâle gauži raud kājiņām saminama (Var.: nuominama) BW. 28998 var. samīt ar kājām papirosu kastīti A. XX, 249. Refl. -tiês,

1) den Geschlechtsakt vollziehen:
duj mušiņas saminās BW. 35081 var.;

2) einander zertreten, zertrampeln.

Avots: ME II, 688

‡ saramtît Frauenb., = sarantît 1: s. kuoku īsākuos gabaluos. s. labi daudz žagaru.

Avots: EH XVI, 440

‡ sā`rmît ² , -īju Auleja, = sārmêt I: s. drēbes.

Avots: EH XVI, 472

sarũmît, ‡ Refl. -tiês Dunika, Rutzau, sich zusammendrängend Platz bekommen: istubā visi nevarēja s.

Avots: EH XVI, 444

sarũmît Dunika, = nùovietuôt: s. viesus pie viena galda.

Avots: ME III, 724

‡ sastuomît, verblüffen, konfus machen Diet.

Avots: EH XVI, 452

sastuomîtiês, zaudern, nicht v orwärtswollen, sfehen bleiben (perfektiv): Uoliņš sastuomījās me̦klē̦dams labāka vārda Kaudz. M. 38. Maša apjuka un sastuomījās U. b. 41, 60.

Avots: ME III, 750

satuomît, tr.,

1) zerdrücken, zerquetschen:
satuomījis teļu, lai nuobeidzas Korwenhof;

2) (etwas Schweres) zusammen-, hinauftragen, -schleppen
Warkl.

Avots: ME III, 769

‡ savùimît ² Adl., gierig aufessen: tas jau savuimīs visu gaļu.

Avots: EH XVI, 467

‡ *šķermîtiês, zu erschliessen aus ‡ *apšķermîtiês.

Avots: EH II, 631

šķìlmît ² Saikava "fortgehn".

Avots: ME IV, 39

‡ šķirmît (wo?) "fördern".

Avots: EH II, 637

skrimītis, in der Verbindung maizes skrimītis, das Ende eines Brotlaibes Lubn. Nebst skrims wohl zu skriminât.

Avots: ME III, 892

slimît, kränkeln, siechen Warkl.

Avots: ME III, 932

slùomît ² "eilig gehen" Warkl.; vgl. sluot.

Avots: ME III, 945

smìtêt, ² -ẽju, smītuôt "?" : cep, māmiņa, kviešu maizi! smītēsim (Var.: smītuosam) par Daugavu! BW. 13892 var. In Marzen bedeute smìtēt ² , -ēju - sich umhertreiben.

Avots: ME III, 967

šmĩtêt Schibbenhof, = smitêt, (beim Weben) den Aufzug mit Leimwasser anfeuchten.

Avots: ME IV, 85

stikmîtiês, -uôs, -ĩjuôs, aufhören: vai tu, puika, reizi stikmīsies nuo draiskuošanas? Plm. n. RKr. XVII, 79. Zu stiknîties 2.

Avots: ME IV, 1067

‡ *stuômît, zu erschliessen aus izstuômît, ìestuomît und ‡ sastuomît.

Avots: EH II, 598

stuômîtiês: auch (mit uô ² ) Dunika; "stuostīties" Skaista; nedrīkstu vairs ne˙kur s. (mit uô ² ), - ne atpakaļ, ne uz priekšu iet Seyershof; faulenzen, sich herumtreiben - auch (mit uô ² ) Salis.

Avots: EH II, 598

stuômîtiês Lis., Golg., Schwanb., PS., Arrasch, Kr., Wolm., Jürg., Drosth., Schujen, Kl., Saikava, Lubn., Gr.-Busch., stuômîtiês ² Widdrisch, salis, Kurs., Wandsen, selg., -uôs, -ĩjuôs, stottern, stammeln U., PS., Lis., Drosth.; unsicher konfus antworten Erlaa; stolpern Mag. IV, 2, 148, U.; stehen bleiben, nicht worwärts wolen, sich bäumen, scheuen, (von Pferden) U., Kl., Gr.-Busch.; nicht flink bei der arbeit sein, zaudern U., Erlaa; sich umhertreiben U.: runādams tas stipri stuomījās Aps. kājas stuomās Vēr. I, 803. tie darās galu nestuomīdamies Pūrs I, 83. Subst. stuomītājs, ein Stotterer L. - Dürfte eher zu li. stuomuõ "Statur" (s. Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291) und - wenn mit uo aus ide. ō- ahd. gistuomi "ruhig", sowie gr. στῶμιξ· δοχίς ξυλινη Hes. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 608) gehören als (s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 26 f., Bezzenberger KZ. XLII, 192, Būga KSn. I, 286, Walde 1. c. 626) zu li. stamantrùs "fest" ahd. stamēn "stammeln", mhd. stemen "Einhalt tun" u. a.

Avots: ME III, 1111, 1112

suĩmît: "essen" (mit uî ² ) Zögenhof. ‡ Refl. -tiês, -ījuôs "baŗuoties, ēst" (mit uĩ ) Seyershof.

Avots: EH II, 600

suĩmît Ermes, sùimît ² Druw., Vīt., gierig, schnaubend und keuchend (und viel Adl.) essen: tad viņš nu suimī kāpostus; šņāc vien!

Avots: ME III, 1116

šumît U., Spr., Oppek. n. Mag. XIII, 26, lärmen (von der Menge Spr.).

Avots: ME IV, 106

‡ šumîtiês Wolmarshof, einen Fehltritt tun: kāja var š.

Avots: EH II, 657

tàmît ² Mar., Stom., -u, -ĩju, = tāmêt I, 1, nuoprast: vai tu tāmī (sic !), kur ceļš? Mar. n. RKr. XV, 140.

Avots: ME IV, 147

‡ tomît, -īju, drücken, kneten Alswig.

Avots: EH II, 688

tuomît: "maidzīt" (prs. tuomīju) Alswig.

Avots: EH II, 709

*tuomît, zu erschliessen aus nùotuomît (?).

Avots: ME IV, 286

tramîtiês Meiran, = tramêtiês.

Avots: ME IV, 222

trūkumĩte, in der Verbind. bē̦rnu trūkumĩte, herniaria Karls.

Avots: ME IV, 252

‡ umît Nerft, antreiben: sāku šuos u. ... : bē̦rni, ... sāksim stumties, ka neizeimam par vēļi Jauns. Raksti VIII, 332.

Avots: EH II, 713

uzdimît, mit Mühe hinaufschleppen, -heben: uzdimīt nastu mugurā Golg. kâ nu ve̦zumu uzdimīs augstajā kalnā? Tirs. mūrnieki nevarēja lieluo akmeni uz siênas uzdimīt ebenda, Adsel.

Avots: ME IV, 325

uzkamât, mit Mühe hinaufschleppen: uzkamāt maisu pa trepērn augšā Saikava.

Avots: ME IV, 339

uzkramîtiês, auf etw. (hinauf)kriechen, -klettern: viņš man uzkramījies virsū Rutzau.

Avots: ME IV, 343

I uzmīt: u. mīklu Salis, (mit ĩ) Seyershof.

Avots: EH II, 729

I uzmīt (li. užmiñti "in Vorschlag bringen" ) Bielenstein LSpr. II, 391, = uzminêt, erraten.

Avots: ME IV, 360

II uzmĩt (li. užmìnti "worauf treten"),

1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;

2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,

1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;

2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.

Avots: ME IV, 360

‡ viênpadsmĩt ² Behnen, elf.

Avots: EH II, 796

I vùimît ² Stom., = vuimât: ārā ir tik tumšs, ka ni˙kā ne̦var vuimīt (aus NordostLivland); verstehen N.-Peb.: tas ne˙kā nevuimī (= nesapruot).

Avots: ME IV, 676

II vùimît Adl., Golg., gierig essen.

Avots: ME IV, 676

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

âdminis (āda + mīt), der Gerber; dafür ādmens Lind. Mag. XIII, 2, 39.

Avots: ME I, 236

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizvažuôt, ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen: es tevi aizvažuoju savā tē̦vu zemītē BW. 16886.

Avots: EH I, 61

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65

akmintaîns, -ņš, steinicht: akmintaina tā zemīte BW. 15932, 3.

Kļūdu labojums:
15932, 3. = 15932, 2.

Avots: ME I, 65

‡ akutis, der Hachelige (?): ai, jumīti, akuotīti! BW. 28513.

Avots: EH I, 66

amis, Demin. -ĩtìs (von am!), das Hündchen: sunīti, amīti, tec tu LP. IV, 170. [Eher wohl aus franz. ami "Freund", als Hundename gebraucht].

Avots: ME I, 70

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu ² zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

aplamis (li. ãplamis), -e, Demin. -ĩtis, f. -ĩte, der Tor, der Unsinnige, die -: ej nu, aplame MWM. III, 453. tu jau tāds aplamis AP. aplamīte, māmuļiņa, negudruo paduomiņu.

Kļūdu labojums:
aplame = aplame!
māmuļiņa, negudruo paduomiņu = māmuliņ [a], ne gudruo paduomiņu BW. 17250, 4.

Avots: ME I, 99

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apstuomuôt,

1) "apstulbt" Druva I, 392; ‡

2) = apstùtbinât, verwirren: suns trenca guovi tik ilgi, kamē̦r tuo apstuomuoja: nezināja ne˙kuo darīt, stāvēja uz vietas Druva I, 392; ‡

3) "stuomīties, kavēties, vilcināties" Druva I, 393.

Avots: EH I, 118

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127

I ā`rdavs ² SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. ² 488 f].

Avots: ME I, 179

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bèdnĩks, ein kummervoller, trauriger Mensch: ir zemīte tā ne rīb, kā bēdnieka dvēselīte BW. 9168.

Avots: ME I, 288

‡ biksnît AP., Arrasch, C., Erlaa, Lubn., Sessw., = buknît: (vecene) Apzarni sargāja un ... biksnīt biksnīja, ka tas nedrīkstēja ... ar ... citu sievieti ir ne vārda pārmīt Kaudz. Izjurieši 91. viņš . . . suodīja un biksnīja . . . veci 155.

Avots: EH I, 219

‡ blâzme Preiļi n. FBR. VIII, 13, (mit à ² ) Warkl., = blãzma: ierauga mazu guns blāzmīti Pas. IX, 539 (aus Domopol).

Avots: EH I, 227

blèņîgs: wertlos, dumm, leer: blēņīgas zīmītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 174. cik tu b. esi būdams dzīvs, cik niecīgs nuomiris! Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 795.

Avots: EH I, 229

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

‡ capalaiņi "?": adu cimdus capalaiņus...: varbūt mani nuovedīs capalaiņu zemītē VL. aus Kreuzb.

Avots: EH I, 260

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III ² , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277

‡ dabèigt,

1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;

2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.

Avots: EH I, 300

dangra, [nach Wid.: "luopu iemīta pē̦da"], die Gruft: tur tikai dangras vien Lös. Etn. IV, 18. Vgl. danga 1.

Avots: ME I, 438

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

divkā`ršs,

1) doppelt, zweifach:
samaksāt divkāršu ce̦nu Niedra. dārzu ieslē̦dz divkārša sē̦ta A. XVI, 408. sirdī viņam dzīvības strāva te̦k tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6;

2) zweispaltig, zweierlei:
mani pildīs ar divkāršām jūtām Rainis. divkāršas sajūtas Konv. ² 843. Adv. divkā`rši, divkāršām BW. 23420, 5, auch divkā`ršu Tr. III, 1131, zweimal, zwiefach: atraitņam smaga ruoka, divkārš' mīti gredzeniņi BW. 15383, 8.

Avots: ME I, 472

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

‡ drèmpêt ² Oknist, austreten (izmīt), niedertreten (von Pferden). Vgl. drimpêt.

Avots: EH I, 332

I dziêdinât, tr., heilen: dziedinājis savam šunelim aklu aci LP. V, 414. dziedināma kaite, eine heilbare Krankheit. ūdenim piemīt dziedināmas (dziedinātāja) spē̦ks LP. VII, 362. Refl. - tiês, sich einer Heilkur unterziehen, sich heilen: avuotā dziedinājušies akli LP. VII, 362.

Avots: ME I, 561, 562

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

ģeķîgs, geckenhaft, töricht, närrisch: tai piemīt kaut kas nederīgs, tukšs, ģeķīgs Vēr. I, 1320.

Avots: ME I, 695

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37

ielejuots, niedrig, gruftig: ielejuota tā zemīte BW. 34194.

Avots: ME II, 37

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45

ìemist, intr., worin hausen, wohnen, inhärieren: mājuoklis, kur iemist dažādiem mājas gariem. malkā iemīt apslē̦pts spē̦ks Pūrs III, 17. milzis iemita savā ādā LP. VII, 1325.

Avots: ME II, 45

ìerakstît, tr.,

1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;

2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,

1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;

2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.

Avots: ME II, 55

ìestãvêt, tr., stehend hervorbringen: kalnā, od. kalnam leju iestāvēju, ar tautieti runādama BW. 14922; 17068, 3. ielejuot tā zemīte, vai tā mana iestāvē̦ta BW. 34194. [Refl. - tiês,

1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;

2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;

3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]

Avots: ME II, 72

iezìme ,* das Merkmal, Charakteristikum: franču mākslas iezīmes Vēr. II, 1124. vienkāršākiem organismiem piemīt tādas iezīmes... Konv. ² 2111.

Avots: ME II, 92

izàlguôt, tr., jem. den Lohn bezahlen, die Lohnfrage befriedigend lösen: kâ tu savu saimīti izalguosi A. XX, 265.

Avots: ME I, 712

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izplêvêt,

1) tr., flattern lassen:
viņš biezās krēpes izplēvējis Rainis, Smilt.;

2) intr., zerstieben, dahinschwinden,
gew. refl. - tiês: gars izplēvē kâ re̦tais gaisiņš Weish. Sal. 2, 3. šī manam laimīte, kâ migla tā izplēvējas Baumbach, C.;

[3) am Fleisch abnehmen bis auf Haut und Knochen; verlodern wie Kohlen
U.].

Avots: ME I, 783

izrâudât,

1) tr., ausweinen, sich aus dem Kopf weinen, verweinen:
savas (Var.: visas) acis izraudāju BW. 29138. varē̦tu acis izraudāt A. XXI, 492. Līze staigāja apkārt izraudātām acīm A. XX, 566. bāli vaigi izraudāti BW. 4518;

2) vergiessen:
ve̦cāki vai visas asaras grib izraudāt JK. V, 143, RKr. VII, 52. Refl. - tiês, sich aus -, abweinen: lai Laimīte izsmejas, lai Nelaime izraudas BW. 1220. izraudāties caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchweinen Duomas II, 253.

Avots: ME I, 789

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

izsmiêt, tr.,

1) auslachen, verspotten:
varuot viņu piejuokuot un tad vēl izsmiet LP. V, 187;

2) lachend hervorbringen, sprechen:
ja tâ, tad jau labi, Līze izsmēja Poruk. Refl. - tiês, nach Herzenslust lachen: lai laimīte izsmejas, lai nelaime izraudas BW. 1220.

Kļūdu labojums:
laimīt... nelaime = Laimīte... Nelaime

Avots: ME I, 801

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97

jautrĩte, Demin. von jautre, der Frohsinn, die Fröhlichkeit: jautrīt[i] manu, līksmīt[i] manu, līdz ar mani kur ejuot 17854, 3.

Avots: ME II, 104

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

jumalē̦ns, im VL. ein Kind der jumala und des jumis: jumītis kliedza, jumītis brēca tīrumiņa galiņā; atsaucās jumalē̦ni (Var.: jumaleņi BW. 28532) aruodiņa dibinā Pūrs II, 65.

Avots: ME II, 117

[jumêt Domopol, = jumīt, jumt.]

Avots: ME II, 117

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567