Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'si' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'si' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2357)

abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abrākasis

abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


ādkasis

âdkasis (āda + kasīt) das Falzeisen Brsch.

Avots: ME I, 236


ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


aizausis

àizàusis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25"?"

Avots: EH I, 7


aizbalsināt

àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7


aizblisināt

àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10


aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusis

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23


aizdzisināt

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23



aizklausināt

àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30


aizmasināt

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38


aizmirsināt

àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39


aizmusināt

àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40


aizrisināties

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46


aizsiens

àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


aizsildīt

àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.

Avots: ME I, 49


aizsile

àizsile, der Ort hinter einem grossen Walde Konv. 1

Avots: ME I, 49


aizsile

II àizsile AP., Frauenb., der Raum hinter einem Trog.

Avots: EH I, 47


aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49


aizsilt

àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47



aizsirdīties

àizsir̂dîtiês, böse werden Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 49


aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizsist

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47



akmiņsiena

akmiņsiêna, eine steinerne Wand: akmiņsienu nams Janš. Pag. pausm. 51.

Avots: EH I, 66


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


Ansis

Ansis, Hans; mazais ansītis oder ansiņš, der kleine Finger; gaŗais ansis, der lange Finger NSchwnb.

Avots: ME I, 71


apaļrausis

apaļrausis Dond., eine Art Kuchen.

Avots: EH I, 71


apasiņot

apasiņuôt, mit Blut bespritzen; refl. -tiês, sich mit Blut bespritzen.

Avots: ME I, 75


apausis

apausis (unter apaûši): vīriņš ar apausi ruokā Janš. Mežv. ļ. I, 251.

Avots: EH I, 72


apbalsināt

apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73



apdusis

apdusis, Kurzatmigkeit A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 82


apdzisināt

apdzisināt [li. apgesìnti], tr., erkalten machen oder lassen, abkühlen: putru, barību.

Avots: ME I, 84


apgausināt

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86




apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apkūsināt

apkūsinât, überwallen lassen, machen (perfektiv): neapkūsini pienu! Bauske.

Avots: EH I, 95


aplasināt

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97


aplasināt

aplasinât (li. aplãšinti, beträufeln), tr., beklecksen. Brasche.

Avots: ME I, 100


aplāsināt

aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).

Avots: EH I, 98



apmisis

apmisis (part. prt. act.): viņš apmisis Für. I (unter misēt) "er hat sich verredet".

Avots: EH I, 102


apmulsināt

apmulsinât: žīds tevi apmulsina kâ mazu bē̦rnu Dond.

Avots: EH I, 103


apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109


aprasināt

apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107


aprasināt

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113


aprūsināt

[aprūsinât, tr., rosten machen: zibeņi labību aprūsināja Kalzenau "das Wetterleuchten hat im Getreide Brandkorn gezeugt"].

Avots: ME I, 117



apsidrabot

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119


apsiekalot

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120


apsiens

apsiêns, Espewald BW. 5825.

Kļūdu labojums:
apsiêns = *apsiêns oder *apsiena

Avots: ME I, 120


apsiet

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112


apsiet

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120


apsietne

[apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]

Avots: ME I, 120


apsikas

apsikas, das Stocken: savādi jau bija, ka viņam, jau pavecīgam vīram, uznāca apsikas ar jaunu meitu runājuot RA.

Avots: ME I, 119


apsikt

apsikt,

2): sarunas it kâ apsika Janš. Dzimtene V, 308.

Avots: EH I, 112


apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119



apsildīt

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120


apsilt

apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120


apsirdīties

apsir̂dîtiês Warkl., zornig werden, apskàistiês.

Avots: EH I, 112


apsirgot

apsirguôt, kranklich werden Für. I (unter sē̦rguot), (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 112


apsirgt

apsìrgt: ar karsuoni apsē̦rg Stobe 1797 I, 128.

Avots: EH I, 112


apsirgt

apsìrgt [li. apsir̃gti], intr., erkranken, krank werden: bērniņi apsirga vē̦de̦ra sē̦rgā BW. 2898. es e̦smu gauži apsirdzis Psalm. 38, 9. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005.

Avots: ME I, 120


apsirkt

apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112


apsirmoties

apsir̃muôtiês, grau greis werden, ergrauen.

Avots: ME I, 120


apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120


apsirot

II apsiruôt, tr., den Rücken des Daches mit Schäben belegen (Stürzenh.); auch apse̦ruôt.

Avots: ME I, 120


apsirpt

apsir̃pt Dunika "sich (beim Reifen) zu röten anfangen": uogas saulē apsirpst.

Avots: EH I, 112


apsirt

apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112




āpsis

âpsis, auch [âpšis Līn.] und âpša C., PS. (li. opšrùs, [pr. wobsdus]), der Dachs. Sprw.: dzīvuo kā āpša alā. baŗuoties kā āpsis Aus. I, 28.

Avots: ME I, 239


apsist

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;


5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;


6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apsita

apsita Festen, ein Windstoss (virpulis).

Avots: EH I, 112


apsitām

apsitām: vējš pūš a. auch Prl., Ramkau.

Avots: EH I, 112


apsitām

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120


apsitīgs

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112


apsitnis

apsitnis, ein Umleger: apsitņa kažuoks, ein Umlegepelz Latv.

Avots: ME I, 120


apsusināt

apsusinât, caus., ein wenig trocken machen, trocknen: sienu.

Avots: ME I, 127


aptaisināt

aptaĩsinât

1) um etwas herummachen lassen
Trik. u. a.: a. sē̦tu ap dārzu;

2) = apbàlzît Jürg.: māte rūpīgi aptaisināja kamanās iesēdinātuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 120



ārsiena

ârsiêna,

1) die äussere Wand, die Aussenwand
Sassm.

Kļūdu labojums:
1) die = die

Avots: ME I, 244


asinains

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143




asināt

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143


asindēle

asindêle 2 Siuxt, der Blutegel.

Avots: EH I, 131


asines

asines, Johannisblut (Hypericum perforatum), auch asinszâles, krustenes, raganu kauli Konv. 2 133.

Kļūdu labojums:
133 = 199.

Avots: ME I, 143



asinlaidis

asinlaidis L. Av. 1840, № 8, der Aderlasser.

Avots: EH I, 131


asiņmore

asiņmuôre 2 Pussen, ranunculus lanuginosus.

Avots: EH I, 131


asiņot

asiņuôt, bluten: brūce sāk asiņuot.

Avots: ME I, 144


asiņots

asinuôts PIKur., = asinains: a. pirksts Rutzau n. FBR. VII, 122. a. de̦guns Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


asinsgrēks

asinsgrè̦ks, die Blutsünde, -schande.

Avots: EH I, 131



atasināt

atasinât Dond., tr., stumpf machen: nazi, dzirkles.

Avots: ME I, 148





atdusināt

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; kājas Sassm.

Avots: ME I, 155




atgausināt

atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.

Avots: ME I, 158


atkāsis

atkàsis, der Widerhaken: atkāša kuoķelis, ein Stück Holz mit einem Widerhaken A. XVI, 614.

Avots: ME I, 166



atkusināt

atkusinât, wie atkausēt, schmelzen, wieder zum Schmelzen bringen, fact. von atkust, intr., inch.,

1) ab-, auf-, lostauen:
smilgas stiebriņš atkusis luokās RSk. II, 140. Übertr.: šai sirds atkususe LP. VII, 1200.

Avots: ME I, 169


atlasināt

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172



atrisināt

atrisinât, fact., loswickeln: kamuoli; übertr., entwickeln, entwirren, lösen: murguojumi nespēj atrisināt nuopietnus jautājumus Vēr. I, 1550. Refl. - sich loswickeln, sich lösen, befreien: te uz reizi zaltis atrisinās nuo kakla LP. IV, 70. atrisināties nuo saitēm, sich von den Fesseln befreien Alm. Übertr., sich entfalten, entspinnen, hervorgehen: te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73. teo'rijas, kas dabiski neatrisinās nuo pašas lietas Vēr. II, 379; atrisinājums, die Entwickelung, Lösung.

Kļūdu labojums:
te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73 = te atrisinājas līdzīgas saruņas RKr. XI, 79

Avots: ME I, 186


ātrsirdība

ãtrsir̂dĩba, Heftigkeit, aufbrausendes Wesen Līb.

Avots: ME I, 245


ātrsirdīgs

ãtrsir̂dîgs, heftig, aufbrausend: cik tas ātrsirdīgs Niedra; Etn. IV, 99.

Avots: ME I, 245


atrūsināt

atrùsinât, rosten und dadurch abfallen lassen Wolmarshof: a. mucai stīpas.

Avots: EH I, 163


atsiept

atsìept 2 : auch Pas. III, 314.

Avots: EH I, 165


atsiept

atsìept 2 zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191


atsiet

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2);

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165


atsiet

atsìet, tr.,

1) losbinden:
kam kājiņas neatsēja? BW. 1361;

2) zurückbinden: ruokas atsiet uz muguras; atsiet zirgam galvu, den Kopf des Pferdem mit der Leine an eine der Femerstangen zurückbinden, damit das Pferd nicht vorwärts gehe;
atsiet zirgam asti BW. 14436. jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kundz.

Avots: ME I, 191


atsija

atsija Auleja, Oknist, = atsèja 1: brauc kā bez atsijas Oknist. iet kâ rati bez atsijas ebenda.

Avots: EH I, 165


atsijāt

atsijât, tr., absieben, ausschichten: sē̦nalas nuo graudiem.

Avots: ME I, 190


atsijgalis

atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165


atsildināt

atsildinât, aufwarmen Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 165


atsildīt

atsil˜dît (li. atšìldyti), tr., wieder erwärmen: kājas ruokas.

Avots: ME I, 190


atsilt

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165


atsilt

atsil˜t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190


atsirdīties

atsirdîtiês,

1) sich satt ärgern;

2) kaltsinnig werden
L.

Avots: ME I, 190


atsirgt

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielākā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190


atsirkt

atsirkt "?": nu jau uozuoli atsirkuši (Altenwoga), die Knospen der Eichen haben sich schon geöffnet.

Avots: ME I, 190


atsirot

atsiŗuôt, sich umhertreibend oder bettelnd hergelangen (herkommen).

Avots: EH I, 165


atsirt

atsir̃t, intr., wiederwachsen: vilna, zāle atsīrusi C., AP., Erlaa. [In AP. werde in derselben Bed. auch die reflexive Form gebraucht.]

Avots: ME I, 190


atsišķis

atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. māte un meita atsišņas; dē̦ls un tē̦vs atsišķi Naud.

Avots: ME I, 190


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atsitenis

atsitenis,* ‡

2) der Puffer (am Waggon).

Avots: EH I, 165



atsitiens

atsitiêns, ‡

2) "der Absprung, das Abprallen"
Segew.; ‡

3) uz atsitienu Segew. "im Wurfe (eineu Fisch mit dem Stecheisen treffen)".

Avots: EH I, 165


atsitiens

atsitiens Ahs., Zurückschlag: sitiens grūts, bet atsitiens vēl grūtāks Sprw.

Avots: ME I, 190


atsitināt

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165


atsitināt

atsitinât svārkus, den Rock zurückschlagen, locker machen. Refl. -tiês, sich losknöpfen, die Kleider loser machen, damit es nicht so heiss wäre Grünh.

Avots: ME I, 190


atsitu

atsitu: auch Jumpraweeten.

Avots: EH I, 165


atsitu

atsitu, atsitus, abseits, seitwärts, abgelegen, fernliegend (zu atsist): nuogriezties uz kādu atsitu stāvuošu priekšme̦tu, auf einen fernliegenden Gegenstand kommen. Mežklāji bij visiem atsitus. Vielfach in Verbindung mit nuost. Biel. II, 278.

Avots: ME I, 190


atsitus

atsitus (unter atsitu): tas jau ir a. nuost pa˙visam Siuxt. tā atruodas... a. nua visām muižām Janš. Mežv. ļ. I, 247.

Avots: EH I, 165



atvasināt

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasināmām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207


atvasis

atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.

Avots: EH I, 178


atvēsināt

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209


atvēsināt

II atvẽsinât (gleichbed. mit atvēzinât), tr., zurückschwingen, zum Hiebe ausholen: cirvi uz strtienu. dē̦ls atvēsina pātagu un gaž vīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. -tiês, einen Schwung zum Schlagen nehmen: dē̦ls atvēsinās un gāž ar patāgu LP. IV, 3.

Avots: ME I, 209, 210



augstnesis

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217


augstsirdība

aûgstsir̂dĩba ,* Hochherzigkeit: nekad nedrīkstam duomāt, ka vīrestība un augstsirdība nevar būt savienota vienā un tai pašā cilvē̦kā A. XI, 65.

Avots: ME I, 218


augstsirdīgs

aûgstsir̂gîgs, hochherzig, grossmütig: cilvē̦ks; augstsirdīgs prāts Ar. bet kā tu, tik augstsirdīgi nav neviens vēl strādājis Jan.

Avots: ME I, 218


aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


aukstasinība

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222


aukstasinīgs

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222


ausiņa

ausiņa, gleichbed. mit uosiņa.

Avots: ME I, 227


ausināt

I ausinât (s. unter aũsît): auch C., N: Peb. (mit aũ), Nötk., (mit 2 ) Arrasch.

Avots: EH I, 188


ausināt

II ausinât, zu horchen veranlassen (?): "dzi. ku te̦k!" Lulīte ausina A. Brigadere Dievs, daba, darbs 37.

Avots: EH I, 188


ausināt

III ausinât, streng schelten; züchtigen Golg.

Avots: EH I, 188


ausins

ausins (= apr. ausins?) "auris" Elger ict. 555.

Avots: EH I, 188


badakāsis

badakàsis: auch (mit â 2 ) Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 197


badakāsis

badakàsis [C., PS., Dond., Ruj., Saussen], ein Nimmersatt; [dafür badakārsis Kalz. u. Odensee; vgl. badu kāsêt U.].

Avots: ME I, 247


balsiem

bàlsiem 2 (dat. -instr. pl.) Kaltenbr., Adv., mit lauter Stimme: sācis b. kliegt.

Avots: EH I, 201



balsināt

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254


balsis

‡ *I balsis, erschlossen aus dem Demin. balsīt[i]s BW. 2686, 10 (aus Ugahten), loc. balsītī BW. piel. 318, 1 var., = bàlss I.

Avots: EH I, 201



balsnesis

balsnesis Diet., der Stimmberechtigte in Versammlungen.

Avots: EH I, 201


baltausis

baltausis, jem. mit weissen, reinen Ohren Warkl.

Avots: EH I, 201


baltbiksis

bal˜tbiksis, weisse Hosen habend, wer weisse Hosen hat.

Avots: ME I, 256



basikņi

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206


basis

basis, ein Hund mit weissen Pfoten (?) Janš. Dzimtene I 2 , 302.

Avots: EH I, 206



bēdnesis

bēdnesis, Unglücksprophet, Unglücksvogel LKVv.

Avots: ME I, 288


beleksis

beleksis Frauenb., ein auf kranke Leute bezogener Schimpfname.

Avots: EH I, 212


benausis

benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.

Avots: EH I, 212


bēnausis

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289


besiņi

besiņi Dweeten, Kalupe, Warkh., beseņi Warkl., = ceriņi. Wohl nebst li. bẽzas "Holunder, Flieder" auf poln. bez "Holunder" beruhend.

Avots: EH I, 213


bezbiksis

bezbiksis, ein Unbehoster: viņš vēl bezbiksis, er trägt noch keine Hosen.

Avots: ME I, 282


bezgausis

bezgaũsis, f, -se, der (die) Unersättliche, ein Nimmersatt: bezgausis bagātnieks nezin, kuo ēst un dzert St.

Avots: ME I, 283



bezsirdis

bezsirdis,

1) ein Herztoser;

2) "ein Geizhals"
Celm.

Avots: EH I, 215


bezsirds

bezsir̂ds, bezsir̂žu cilvē̦ki, herzlose Menschen.

Avots: ME I, 286


beztiesis

beztiesis, ein ungerechter Richter Bielenstein LSpr. I, 459.

Avots: ME I, 286


bīdelbiksis

bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223


biezausis

bìezausis,

1) ein Harthüriger
Ahs., einer, der sich exwas mehreremal sagen lässt;

2) eine Schlafmütze
Zb. XVIII, 386.

Avots: ME I, 306


bisiņi

bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas mātes bezeichnet BW. 2834.

Avots: ME I, 300


bisinieks

bis(i)nieks: nuošāva bisnieciņš BW. 4086.

Avots: EH I, 221


bisinieks

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300


bisins

[bisins "ein Hitzkopf".]

Avots: ME I, 300


bisiņš

bisiņš, ein Schiessrohr (mit Pfröpfen) aus einem Fichtenaste, dessen Mark herausgenommen ist Segewold.

Avots: EH I, 221


bļerksis

bļer̂ksis (wohl Schreibfehler für bļer̂kšis!) PV. ein Prahlhans.

Avots: EH I, 233




blesis

blesis, ein Pferd, das eine Blässe hat Lutringen, [Nigr., Ronneb.]: blesi, manu kumeliņu BW. 20017, 1. Beruht auf blese LP. VI, 327 (kumeļam blese pierē) aus mnd. blesse "der weisse Nasen- od. Stirnfleck, namentlich an Pferden und Rinden" ]. Anderswo sei blesis [für blezis?] ein fauler Schlingel [?].

Avots: ME I, 314


blesis

I blesis (ein Pferd mit einer Blässe): auch Linden, Sonnaxt.

Avots: EH I, 228


blesis

II blesis (ein fauler Schlingel): auch Gr.-Roop, Seyershof (hier auch von Tieren gesagt): suns guļ kā b., neiet pie luopiem ganuos Seyershof.

Avots: EH I, 228


blesis

III blesis, ein derbknochiger, breiter Mensch od. ein solches Tier Lems., Wainsel: kad tas b. iestājies durīs, tad ārā vairs ne˙viens netiek.

Avots: EH I, 228



blesis

V blesis "eine alte schiechte Taschenuhr" Katz. n. Fil. mat. 26: cik nu par tuo blesi var duot!

Avots: EH I, 228




blisināt

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315





blusināt

I blusinât Bewr., schnell mit den Augen blinzeln.

Kļūdu labojums:
RKr.XV,10 = Rkr.XV,108

Avots: ME I, 318



blusināt

II blusinât, [blusît Fest., Stelp.], blusuot, tr., flöhen: Sprw. suns suni blusina. Refl. -tiês, sich flöhen: sievas māte bij izgājusi blusuoties LP. V, 369. meitieši vakaruos blusās RKr. XV, 10.

Avots: ME I, 318


blusines

blusines (li. blusìnės) Dunika, Kal., OB., = blusenes II, Masern.

Avots: EH I, 232


blusinēt

blusinêt (li. blusinė´ti) Dunika, -ẽja, = blusinât II. Refl. -tiês, = blusinātiês: suns blusinējas Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 232


blusinīca

blusinîca, eine Frau, die viele Flöhe hat Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XlII, 88.

Avots: EH I, 232


bresis

*bresis - durch brezis zu ersetzen (und "bresējos" - durch "brezējas").

Avots: EH I, 240


bresis

*bresis (geschr.: bress), einer der "bresējas" Etn. III, 161 (aus Lösern).

Avots: ME I, 330


bruņnesis

bruņnesis, jem., der die Rüstung, den Panzer, Harnisch trägt, der Ritter.

Avots: ME I, 340


brusināt

brusinât, tr., zupfen, reissen, zerren: bikses Etn. II, 156.

Avots: ME I, 340


bulēksis

bulèksis (mit e zu lesen?) Frauenb., buleksis Ezere "ein altes, stumpfes Messer".

Avots: EH I, 251


būsis

būsis, der Uhu U., RKr. VIII, 88. [Vgl. etwa gr. βύας "Uhu" oder arm. bu "Eule".]

Avots: ME I, 358


cauraugusi

caũraũgusi gaļa, das magere, derbe Fļeisch: vājā, liesā, tâ sauktā cauraugusī gaļa.

Avots: ME I, 364


cēlsirdība

cē̦lsirdība, die Grossmütigkeit Plūd., Llv. II, 285.

Avots: ME I, 377


cēlsirdis

cē̦lsirdis,* der Grossmütige Od. V, 94.

Avots: ME I, 377


cepesis

cepesis "ein Faulpelz" Frauenb.

Avots: EH I, 265


cermauksis

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis 2 Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375


cērmauksis

cē̦rmauksis (unter cē̦rmaûkša): auch (mit ê̦r 2 ) A.-Rahden.

Avots: EH I, 268



Cēsis

Cẽsis: zur Herkunft dieses Namens s. FBR. XI, 198 ff.

Avots: EH I, 268


Cēsis

[Cẽsis (gen. Cẽ̦su), (die Stadt) Wenden. (In AP. dafür Cẽses).]

Avots: ME I, 378




ciekausis

ciekausis Edw., Dond., ciekuozis, ciẽkuôdis Ahs., ciekaudis BW. piel. 2 20361 [aus Kabillen], der Tannenzapfen: kâ ciekausis [Var.: ciekauzis aus Kabillen, ciekuodi aus Schrunden] de̦guntiņš BW. 20361 [aus Alschw. u. Sackenhausen]. salasīsim ciekuožus un labi sakvēpināsim baznīju LP. VII, 189 [aus Leegen. - ciekuoži wohl aus tahm. ciekuorži für ciekurži; über au für uo s. Le. Gr. § 119 a; d im nom. s. statt z infolge einer falschen Auffassung des ž (hier aus zj), als ob es hier aus dj entstanden wäre].

Avots: ME I, 392, 393


ciempuisis

cìempuĩsis od. cìema, cìemu puisis, ein junger Mann aus einem benachbarten Gesinde od. Dorfe, ein Junge als Gast: te jāja ciempuiši līgavu lūkuot BW. 12387. es saviem ciempuišiem mūžam laba nevēlēju VL.

Avots: ME I, 394


ciemsieva

cìemsiẽva, ein Weib als Gast Ahs.

Avots: ME I, 394


ciesis

cìesis 2 Borchow, Lubn. ("lolium temulentum"), Warkl., ein Unkraut im Flachsfelde; Plur. cìeši 2 ein Unkraut Meiran; = ciesas Wessen.

Avots: EH I, 278




cietsirdis

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cirsis

[I cir̂sis, eine Art Heuschrecke Borchow, Warkl.]

Avots: ME I, 387


cirsis

[II cir̂sis, eine Art kleiner Vögel Warkhof.]

Avots: ME I, 387


cirsis

III cirsis Wessen, die Kirsche.

Avots: EH I, 273


cisināt

cisinât Frauenb. "(ein Kind) schelten, schrecken".

Avots: EH I, 275


cisinieks

cisinieks, ein mit Stroh gefüllter Bettsack Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 275


cisinis

[*cisinis od. *cisiņš, = sisenis, die Heuschrecke: jē̦lu me̦du un cisiņus Manz. Post. I, 42.]

Avots: ME I, 388


cisinis

II cisinis, der Strohsack im Bett Zvirgzdine: nebija cisu, kuo cisinī piebāzt.

Avots: EH I, 275



cūkausis

cũkàusis,

1): īsts c˙! Janš. Atpūta № 371, S. 6;

2): auch Ramkau.

Avots: EH I, 280


cūkausis

cũkàusis, ein Schimpfwort: Schweinigel; [auch: die Sumpf - Schlangenwurz (calla palustris).]

Avots: ME I, 398




čurksis

čur̃ksis: auch (mit ur̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 296


čurksis

čur̃ksis, čur̃kslis, Hausschwalbe (hirundo urbica) Nigr., Kand.; zemes č., Ufer-, Wasser- od. Erdschwalbe (hirundo riparia). [Vgl. li. čiurkšti "zwitschern".]

Avots: ME I, 422



dadasi

dadasi [mit hochle. a aus e̦?] Mar., [dadasiņi Annenhof bei Mar.], gen. pl. dadasiņu [BW. 5844 aus Tirsen], s. de̦de̦sa. [dadasi auch im hochle. Borchow, wo es aus de̦de̦si entstanden sein muss; aber auch dadaši St., Sessw., Ramkau, dadases Druw., Odermennig.]

Avots: ME I, 429


dadasis

dadasis (s˙unter dadasi): Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis L.) Saikava.

Avots: EH I, 301



darveksis

[dar̂veksis 2 Stenden, Pergelholz.]

Avots: ME I, 442


darvesis

darvesis (?), Pergelholz Dickeln n. BielU.

Avots: EH I, 309


dasiet

dasìet: dasējis zirgus pie kuoka Pas. VIII, 416.

Avots: EH I, 309


dasiet

[dasìet Drsth., anbinden. Refl. -tiês, sich anbinden.]

Avots: ME I, 442


dasist

dasist: dasitis ... sievai uz ple̦ca Pas. VIII, 201. līt[u]s dalija, dasita; tān guļ mieži uz zemes Auleja.

Avots: EH I, 309


dasist

dasist Drsth., tr., anschlagen. Refl. -tiês, sich (unerwartet) gesellen zu...]

Avots: ME I, 442



daugvirsis

‡ *dàugvìrsis 2 , in der Verbind. uz dàugvirša 2 , auf dem Dünaufer Kaltenbr.: uz daugvirša atbuoda atne̦s labumu.

Avots: EH I, 310


dāvanlasis

dāvanlasis, jem., der milde Gaben, Geschenke sammelt: mūku dāvanlasis MWM. VII, 657.

Avots: ME I, 449


debesi

de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313


debesines

debesines "eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten" Skaista.

Avots: EH I, 313


debesis

debesis,

1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡

2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.

Avots: EH I, 313


debesis

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449


depsis

depsis,

1): auch Lieven-Bersen, Schnehpeln; ein kleiner, dicker Welpe
Pankelhof; ‡

3) ein faules Ferkel, das viel liegt und nicht zur Krippe kommt
Ezere.

Avots: EH I, 316


depsis

depsis, depša Kand.,

1) ein fettes (strammes) Kind;

2) der Plumpe:
tautu dē̦ls zemes depsis (Var.: depis) BW. 10771, 9, MWM. III, 330. Nach Mag. XX, 3, 206 depšis, ein Mensch von kleiner, untersetzter Gestalt, ein Gnom von Wuchs.

Kļūdu labojums:
der Plumpe=der Plumpe[?]
zemes depsis=zemes depšis

Avots: ME I, 456





desinieks

desinieks, auch desenieks, der Wurstmacher: viņš sāka sarunāties ar kādu desinieku A. XXI, 780.

Avots: ME I, 459


diendusis

dìendusis (unter dìendusa): gulēja diendusi BW. 14375.

Avots: EH I, 327


dievvērsiņš

dìevvḕrsiņš, dìeva vḕrsiņš, der Holzbock (ein Insekt) U.

Avots: ME I, 487


dirsiens

dir̂siens 2 ,

1) zeitlich begrenzte cacatio, auch das Resultat derselben, das Exkrement:
ciema ēdiens, krūmu d. Salis;

2) ein Hitzkopf
Dond., (gesproch.: dir̂sans 2 ), Salisb.

Avots: EH I, 322


dirsināt

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84;

2) "raustīt" (mit ìr 2 ) Heidenfeld: d. grābekli;

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322


dirsināt

dir̃sinât, fakt., abhalten: dirsinât bē̦rnu, ein Kind abhalten. Vgl. auch padirsināt.

Avots: ME I, 470


dirsinīca

dìrsinîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, der Afterdarm.

Avots: EH I, 322


dirsplēsis

dir̃splêsis, gemeiner Stichling, Stachelfisch (Gasterosteus aculeatus) RKr. VIII, 106.

Avots: ME I, 470


divkosis

divkùosis,

1): auch (mit 2 ) AP.; ‡

2) = divkuosu (unter divkuosains) zirgs AP. (mit 2 ), KatrE. (mit ùo 2 ).

Avots: EH I, 323


divkosis

divkùosis, jem., der es mit beiden Teilen hält, der Zweideutige, Zweizüngige: par divkuosi šis tas cikreiz jau mani rājis Apsk. I, 294.

Avots: ME I, 473




dižpuisis

dižpuĩsis, ein erwachsener, unverheirateter Knecht: viņš pirmuo gadu par dižpuisi pie saimnieka Sassm.

Avots: ME I, 475


dižrausis

dižrausis: izcept dižraũšus FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 324


dižrausis

dižrausis, eine Art Kuchen Dond., Sassm.

Avots: ME I, 475



dižsirdīgs

dižsir̂dîgs, grossherzig: mazs bē̦rns, bet dižsirdīgs Sassm.

Avots: ME I, 476


dižsirdis

dižsir̂dis, ‡

2) ein ungehorsames Kind
Dond.

Avots: EH I, 324



driksināt

driksinât, (den Boden eines Fasses) wesserdicht machen U.

Avots: ME I, 498


drisināt

drisinât J. Str. 1926, № 17 "?".

Avots: EH I, 334


drosināt

druosinât (unter druosība): auch AP. (mit uôs 2 ), Pas. IV, 255.

Avots: EH I, 338


drošsirdība

drùošsir̂dĩba, die Herzhaftigkeit, Kühnheit: tie varēja izrādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
izrādīt = pierādīt

Avots: ME I, 508


drošsirdīgs

drùošsir̂dîgs, herzhaft, kühn, tapfer: cilvē̦ks, vīrs.

Avots: ME I, 508



drūnesis

drûnesis 2 aus uv], drunesis in Katzd., [drūnis Siuxt], ein Gefäss, worin man den Arbeitern aufs Feld flüssige Speisen bringt. Vgl. druvnesis.

Avots: ME I, 506


druvnesis

druvnesis (> drûnesis 2 Frauenb., Lieven-Bersen > dro`unass N.-Rosen): lēja darvu ... ve̦cuos druvnešuos Janš. Mežv. ļ. II, 234. skāba dzira druvnesī BW. 29252; 31093.

Avots: EH I, 337


druvnesis

druvnesis A. v. J. 1894, 1, 214 [im ostle. Korwenhof "druonass" gesprochen]. druvnēsis U., drūnesis. ein Holzgefäss, worin man den Arbeitern aufs Feld flüssige Speisen bringt: pelīte pārte̦k skābputras druvnesim pār saišķi LP. V, 403. [Vgl. Bielenstein Holzb. 329 und 338.]

Avots: ME I, 506


duksis

duksis, ein Hundename (Dux): tuo duksis nesa pa luodziņu istaba BW. 12838 var. še, duksīti, puc, duksīti 13499. 1.

Kļūdu labojums:
še, duksīti = se̦, duksīti

Avots: ME I, 511



dusināt

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521


dūsināt

dūsinât "?": ve̦ca māte dūsināja (Var.: dūze̦nāja, bubināja u. a.) BW. 29142 var.

Avots: EH I, 348


dvesinēt

dvesinêt, -ẽju; schnell atmen, keuchen Bērzgale, Warkl.; häufig schwach hüsteln. Nautrēni: tis vairs nedzīvās: dvesinē vien

Avots: EH I, 351


dvesiņš

dvesiņš Bērzgale, wer keucht.

Avots: EH I, 351


dvesis

[dvesis Bers., = dvese: viņam dvesis.]

Avots: ME I, 537


dvēsis

dvēsis [? vgl. dvesis], die Kurzatmigkeit, das Asthma Bers.

Avots: ME I, 537


dzelksis

dzelksnis (unter dzelkne): auch (mit el˜ ) N.-Wohlfahrt, Salisb., Wolmarshof, (dzel˜ksns) Salis n. FBR. XV, 64; "ērkšķis" Puikeln.

Avots: EH I, 353


dzelsis

dzelsis Lancmanis, daphne mezereum.

Avots: EH I, 353


dzeņauksis

dzeņauksis (unter dzeņaukste): auch Dond.

Avots: EH I, 355


dzeresis

dzeresis: auch Salisb.; uzdzēr[u] skābu dzeresīti BW. 34299.

Avots: EH I, 356


dzeresis

[dzeresis [Ruj.], L., Wid., dzereši U., = dzêreklis; dazu acc. s. dzeresi (geschr. czerresse) EV,]

Avots: ME I, 546


dzersis

dzèrsis,

1): krūzi ar skābu dzersi L. Av. 1863, № 9.

Avots: EH I, 356


dzersis

dzèrsis PS.,

1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;

2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.

Avots: ME I, 546


dzēsināt

*dzēsinât, zu erschliessen aus padzēsinât.

Avots: EH I, 357


dzēsis

dzērsis 2 (mit kuron. êr 2 < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III 2 , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis 2 (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis 2 Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356


dzimsis

dzimsis Bērzgale, eine dünne Holzleiste zwischen den Brettern der Oberlage. Aus d. Sims?

Avots: EH I, 358


dzirisis

dzìrisis; Getränk von Maiz und mhem Wasser Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Getränke")

Avots: EH I, 359


dzisināt

dzisinât: auch AP., Kaltenbr., Sonnaxt. Refl. -tiês: auch Iw.; Durst löschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Durst").

Avots: EH I, 360


dzisināt

dzisinât, erkalten lassen, kühlen, Kühlung verschaffen: tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX. 931. dze̦stra jūŗas vē̦sma mani patīkami dzisinās, Fig. muti dzisināt, unnütz reden, schwatzen: kuo tu vēl tik daudz muti dzisini? nedzisināt par tām blēņām mutes A. XXI, 163. In derselben Bedeutung: par tuo nav kuo vārdu dzisināt, Refl. -tiês, sich abkühlen: viņš izgāja laukā dzisināties.

Avots: ME I, 556



edarkasis

e̦darkasis Wolmar n. BielU. "ein unfreundlicher, neidischer, zänkischer, zorniger Mensch".

Avots: EH I, 367


ēdesis

êdesis,

1): auch Lubn., N.-Peb., Saikava; ‡

2) "ein böser Mensch"
Saikava: kuo tu te ēdies kâ ê.?

Avots: EH I, 371


elsināt

èlsinât 2 Mahlup, Schnell und schwer atmen, keuchen: karstā laikā suns, vuškas elsina; "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369


elsinēt

èlsinêt 2 Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369


ēnapakausis

ẽ̦napakausis Planhof "ein Modenarr, Stutzer".

Avots: EH I, 372


epsis

epsis Schwanb., ein leicht zu verärgerndes Kind.

Avots: EH I, 370


ērksis

ērksis,

1) ein Dorn
(mit ḕr 2 ) Linden in Kurl.; ẽrkši, Dornen Gr.- Roop n. FBR. XV, 149, N.- Wohlfahrt, (mit ḕr 2 ) Warkl.; ērkšu biezuoknī Pas. IX, 325;

2) der Stachelbeerstrauch
(mit ẽr ) Frauenb.;

3) ein zänkischer Menseh
ebenda.

Avots: EH I, 373


ersināt

ersinât, ‡ Refl. -tiês "?": suņi ersinājās Dünsb. Pridis un Trūte S. 65.

Avots: EH I, 370


ērsināt

‡ *II ērsinât, erschlossen aus nùoērsinât II.

Avots: EH I, 373


esināt

esinât PV., wfederholt, auf sich hinweisend, es (ich) sagen: tev katra vārda galā "es, es"; par kuo tu tâ vie˙nādi esini?

Avots: EH I, 370


esis

esis Bērzgale, Zaļmuiža, = ezis.

Avots: EH I, 370


ēstnesis

êstnesis, ein Eimer mit einem Deckel und zwei Henlkeln Tadaiken.

Avots: ME I, 578






gaiļupiesis

gaîļupiêsis, auch gaîļapiêsis, gaiļapiete RKr. XII, 8,

1) Feld - Rittersporn (delphinium consolida)
RKr. II, 70;

2) Schlüsselblume (primula officinalis)
Dond., Hasenp., RKr. III, 72.

Avots: ME I, 585



gaisin

gaisin, zur Verstärkung von (iz)gàist. šaubas kâ g. izgaisa Janš. Dzimtene I 2 , 247.

Avots: EH I, 377


gaisināt

gàisinât: auch (mit ài 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, ("verlieren") Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine: ka(d) gaisina, ta(d) atruon Warkl.

Avots: EH I, 377


gaisināt

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586


gaisine

[gàisine 2 Warkl. "eine Pflanzenart".]

Avots: ME I, 586


gaisinieks

gaisinieks "?": ja ... duomā, ka ... mēs varam iztikt nuo tukša gaisa, lai tad mūs sauc par gaisiniekiem Janš. Dzimtene I 2 , 305.

Avots: EH I, 377


galsis

[galsis, einer, der unnützes, leeres Zeugen schwatzt Golg.]

Avots: ME I, 595


galvvirsis

galˆvvìrsis 2 : auch Oknist n. FBR. XV, 166, Sonttaxt.

Avots: EH I, 381


galvvirsis

galˆvvìrsis [li. galvãviršis], der obere Teil des Kopfes, der Schädel: pliks galvvirsis MWM. VII, 736. nuoglaudīts galvvirsis VIII, 126.

Avots: ME I, 598


garausis

gaŗàusis: kaņepīte gaŗausīte [?] (Var.: gaŗaudzīte) BW. 2848; 2 var.

Avots: EH I, 385


garausis

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605


gausarausis

gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.

Avots: ME I, 612


gausināt

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 22 , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387


gausināt

gaũsinât (li. gaũsinti "bereichern"),

1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;

2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 2 .]

Avots: ME I, 612


gausis

[I gàusis 2 Bers. "jem., der langsam isst und arbeitet"; um Bauske sei gaũsis jem., der "sātīgs" (genügsam, mässig) ist.]

Avots: ME I, 612


gausis

II gausis, der Schwätzer, Fasler [Dricēni], Lubn. n. Etn. II, 34.

Avots: ME I, 612


gausis

III gausis, der Vielfrass Bers. n. A. XII, 948. [Zu li. gausùs "вмѣстительный, емкiй"?]

Avots: ME I, 612


ģeiksis

ģeîksis 2 , der Reiher Nigr., Sirgen.

Avots: ME I, 695


ģērksis

ģēksis, "?": staigā kaklu izstiepis kâ ģ. (= li. gę<šê? vgl. le. dzēsis) Janš. Dzimtene V, 48. Vgl. ģeîksis 2 .

Avots: EH I, 426


ģēsis

ģêsis 2 Dunika, der Reiher. Durch li. gę<šė dass. beeinflusst.

Avots: EH I, 427


gleisis

glèisis 2 Erlaa "wer unsinnig (apļam) zu sprechen pflegt".

Avots: EH I, 392


glemausis

gle̦mausis, [gļẽ̦mausis N. - Peb.], gļe̦mausis Bers., gļē̦mausis Etn. II, 34, ein ungeschickter, einfälitger Mensch: tas gļe̦mausis jau ne+kad nepruot apkuopties Fehsen.

Avots: ME I, 624


glēmausis

glè̦màusis 2 Lubn., ein ungeschichter Mensch.

Avots: EH I, 393




glemesis

glemesis L., gliemesis. [In Nitau, Serben, Ronneb. bedeute es etwas Glattes und Schlüpfiges: sēnes kâ glemesis.]

Avots: ME I, 624



glīsis

II glīsis Wend. n. Mag. XX, 3, 120, glīste L. Bernstein. { Wenn zuverlässig, wohl aus dem Altpreussischen durch kurische Vermittelung entlehnt, wo ī aus ē (vgl. lat. - germ. glēsum "Bernstein", mnd. glār "Harz" ) entweder im Samlädischen entstanden, oder aber schon aus dem Spätgotischen übernommen war; vgl. Bezzenberger KZ. XLIV, 291 und Būga KSn. I, 255 ff.]

Avots: ME I, 627



gnīdausis

gnĩdàusis, f. - e, Demin. auch - aukstiņa, jem., dessen Haar hinter den Ohren mit Nissen besetzt, ein Lausiger - zur verächtlichen Bezeichnung einer Persson: visas tautu gnīdaustītes gaida baltu vailnainīšu (Var.: gnīdaustiņas) BW. 25418. neduošu māsas vainaciņu valkāt tautu gnīdausei 24612, 2.

Avots: ME I, 634



godsirdīgs

gùodsir̂dîgs ,* ehrlich, ehrenhaft: vainu uz citiem nuovelt nav guodsirdīgi Balt. V.

Avots: ME I, 691


grabesis

grabesis Dond., fem. grabeša ebenda, der Fasler, Schwätzer (die -in).

Avots: EH I, 397


grābsis

grābsis Nieder-Kurl. "ein habgieriger (und bemittelter) Mensch".

Avots: EH I, 400


grāmatnesis

grãmatnesis der Briefträger, Postbote Diet.

Avots: EH I, 401


grasis

grasis,

1): ze̦lta grasi BW. piel. 2 33143, 4. pieci graši nemaksāja BW. 988, 9. same̦tam pa grašam 2228. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 305 aus nd. grosse.

Avots: EH I, 398


grasis

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638


greizsirdība

grèizsir̂dĩba ,* die Eifersucht : drīz izgaisinās sīkuo greizsirdību Rainis.

Avots: ME I, 648


greizsirdīgs

grèizsir̂dîgs, eifersüchtig : viņs ir uz Annu greizsirdīgs Vēr. II, 459.

Avots: ME I, 648


grūdesis

grûdesis [Fest.], Karls., zerstossenes, zerhacktes Schweinefutter: grūst grūdesi Fest.

Avots: ME I, 667


grūtsirdība

grũtsir̂dĩba, die Schwermut: slimuo ar stipru grūtsirdību Vēr. II, 312.

Avots: ME I, 670


grūtsirdīgs

grũtsir̂gîgs, schwermütig: grūtsirdīgs cilvē̦ks; grūtsirdīgas acis Purap.

Avots: ME I, 670


gruvesis

gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,

1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;

2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;

3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;

4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.

Avots: ME I, 666



gusis

[gusis, ein Anfall: viņam gusis uzgāja, er hat einen Anfall bekommen Kronw.]

Avots: ME I, 684


gvelsis

gvèlsis 2 [Lis.], Druw., Golg., gvel˜ša Smilt., ein lügenhafter Schwätzer.

Avots: ME I, 694



ieersināt

ìeer̃sinât: auch (mit er̂ 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 512



iekaisināt

ìekaisinât, erglühen machen, entzünden: (fig.) sirdis ... aizgrābt un uz kaŗu ie. Kronw. Kopoti raksti un runas 132.

Avots: EH I, 517


iekarsināt

ìekar̂sinât: kur kādam ... sirdī gruzdēja dusmas, tur viņš tās vēl vairāk iekarsināja Dünsb. Vecie grieķi I, 90.

Avots: EH I, 518


iekarsināt

ìekar̂sinât, anreizen, errengen: citi... ķēniņu vēl vairāk iekarsināja Glück II Makk. 14, 11.

Avots: ME II, 25


iekšsiena

ìekšsiêna, die Innenwand, Zwischenwand.

Avots: EH I, 523


ielāsināt

ìelàsinât, tr., einträufeln: trīs asiņu piles ielāsini dārzā LP. VI, 746.

Avots: ME II, 37



iemausis

iemausis: iemauši "iemaukti" Preiļi in Lettg.

Avots: EH I, 529


iemausis

iemausis, der Zaum: zirgi... iemausi skandināja BW. 6730, 1.

Avots: ME II, 43



iemelsis

iemelsis,

1) "wer einem etwas aufsthwatzen will"
Wessen;

2) "einer, der immer auf den Hals kriecht"
(?) Celm.

Avots: EH I, 529


iemusināt

ìemusinât,

1) intr., (aufwiegelnd) einflüstern, aufhetzen
Sassm.: viens uotram sāka iumusināt ausīs A. XII, 259. vasaras dze̦strumiņš mums iemusināja, ka... Stender. n. Plūd. Llv. II, 180;

2) einflössen:
tas spēj mums diezgan jautrības iemusināt Kaudz. M., Spr.

Avots: ME II, 47


ierisināties

ìerisinâtiês, eingefädelt werden: darbības pavediens tâ kâ ierisinās Druva I, 770.

Avots: ME II, 58


ierosināt

ìeruosinât, tr., anregen: duomas, jūtas, daudz jautājumu Kronw. Subst. ieruosinãjums, die Anregung: tas sniedz dažu labu ieruosinājumu Vēr. II, 230; ìeruosinâtãjs, der Anreger.

Avots: ME II, 60


ierūsināt

[ìerūsinât, einrosten lassen: nazi Nigr., Dond., C., Ruj.]

Avots: ME II, 59


iesibāt

[ìesibât, ein wenig zupfen, zausen (an den Haaren): māte puiku iesibāja PS.]

Avots: ME II, 63


iesiekalot

ìesiẽkaluôt [Bauske, ìesiekaļuôt Ruj., mit Speichel bedecken: skruotē̦tas auzas zirgs vairāk kuošļā un iesiekaluo Luopk. III, 65. [iesiekaluot pirkstus (vērpjuot) Bers.; auklu Bauske].

Avots: ME II, 64


iesiet

ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.

Avots: ME II, 64


iesildīt

ìesil˜dît, tr., erwärmen: gultu; auch fig.: tautas mīlestība viņu uz tuo iesildījusi Vēr. II, 482. viņam būtu bijis jāatstāj iesildīta vieta Apsk. 145. galvas iesildīt, sich erwärmen: tikkuo viņas ir iesildījušās Rainis.

Avots: ME II, 63


iesilis

iesilis, = iesilums, die Wärme: dienas iesilī skudras atdzīvuojas Fest., Stelp.

Avots: ME II, 63


iesilt

ìesil˜t,

1) warm werden:
istaba jau labi iesilusi. šuoreiz sirds neiesila Vēr. I, 1153;

2) fig.,

a) sich berauschen:
viņš iesilis nuo sīvā;

b) eifri, lebhaft werden:
viņu saruna tuomē̦r vairs neiesila Saul.

Avots: ME II, 63


iesilts

iẽsìlts, lauwarm: ūdens.

Avots: ME II, 63


iesilums

ìesilums, der Rausch: guoda mielasta iesilumā Krōnvalds atbildēja Kundz.

Avots: ME II, 63


iesirdīt

ìesir̃dît, auch ìesir̂dinât, tr., erzürnen: ve̦cākus Spr. Refl. ìesir̂dîtiês, böse werden Alm.

Avots: ME II, 63


iesirgt

ìesirgt, intr., inch., krank werden, erkranken: viņš iesirdzis un nuomiris LP. VI, 210.

Avots: ME II, 63


iesirmens

iesirme̦ns Lub., Fest., iẽsir̃mans, graulich, ins Graue spielend: iesirmana bārzda, galva. iesirmani mati (von Niedra oft gebraucht) A. XX, 543. [Vielleicht mit hochle. a aus ę.]

Avots: ME II, 63


iesirmēt

ìesir̃mêt, refl. - tiês, auch ìesir̃muôt, greis werden: mati viņam jau labi iesirmējuši, auch iesirmējušies (Wend). vecis ar iesirmuojušu vaigu bārzdu Kaudz. M. [iesirmēties U., alt werden und im Altwerden in Eigenheiten sich verhärten.]

Avots: ME II, 63


iesirms

iẽsir̃ms, graulich, ins Graue spielend: iesirma galva, bārzda; iesirmi mati.

Avots: ME II, 63


iesirmt

ìesirmt, ergrauen A. XII, 560.

Avots: ME II, 63


iesirst

ìesir̂st, - stu, - du, auch refl. - tiês, zornig, böse werden: upīte iesirdusi čaluo MWM. VIII, 289. vīrs neiesirdās JR. VII, 73.

Avots: ME II, 63


iesirsties

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63


iesirties

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63


iesirties

[III ìesirtiês, allmählich in Sand versinken: nuogrimis kuģis iesīries smiltīs um Tuckum.]

Avots: ME II, 63


iesist

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64


iesitināt

ìesitinât, tr., einschlagen, einhüllen: kur mana lielā kuplā sagša, kur savu pādīti iesitināšu BW. 1487.

Avots: ME II, 64


iesitums

[iesitums, die Einfassung Wid.]

Avots: ME II, 64




īksiņš

îksiņš 2 Wainsel n. FBR. XIV, 85, Salis n. FBR. XV, 60, 67, Orellen, Demin. zu îkss, kurz.

Avots: EH I, 500


īksis

I îksis (unter îkstis): auch Kaltenbr., Kraslava, Līvāni, Liepna, Zvirgzdine, (mit î 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 500


īksis

II îksis (ME. I, 835 unter īksts I nur der nom. pl. īkši) Auleja, Kaltenbr.. Līvāni, Liepna, Zvirgzdine, die Niere: izraun aknas un īkšus Pas. X, 86. mūdājas kai (= kâ) i. taukuos Birkerts Latv. sakamv. 3099. zirgam kauc īkši - auch Bērzgale, Meselau, (mit î 2 ) Jürg.

Avots: EH I, 500


ilksis

ilksis (s. unter il˜kss II),

1): nom. s. ìlksis 2 Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 430


irsināt

[irsinât Kronw. n. U. (S. 66), necken, zörgen. Vgl. ērsināt und irzināt.

Avots: ME I, 710


irsis

ir̂sis 2 , die Hornisse Doblen n. BielU. Dissimiliert aus sìrsis?

Avots: EH I, 431


īsi

îsi (unter îss),

1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡

2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡

3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;

4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!

Avots: EH I, 501


īsin

îsin, zur Verstärkung von iss: ī. īsuos matus Janš. Dzimtene V, 124.

Avots: EH I, 501


īsināt

îsinât, Refl. -tiês,

2): tâ pat vien, lai nu vai īsinādamies, bē̦rni lasīja skuostas Erlaa.

Avots: EH I, 501


īsināt

îsinât, dial. îksinât, tr., kürzen: vecene īsināja kâ nekâ nakti Niedra. Refl. - tiês, für sich kürzen, verkürzen: laiku Etn. IV, 34; die Zeit vertreiben: paņemiet grāmatu, kuo īsināties A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 837


īsinieks

îsiniẽks, ein naher Verwandter Remten.

Avots: ME I, 837


īsiņš

îsiņš, beliebtes Demin. von îss, recht kurz: cilvē̦ka mūžs īsiņš.

Avots: ME I, 837


izasināt

izasinât, tr., gehörig schärfen: cirvi, nazi, izkapti.

Avots: ME I, 713


izausināt

[izausinât Kokenhof "durchfragen"(?) izausināt kaimiņu bē̦rnus.]

Avots: ME I, 713


izausināt

II izausinât, ‡.

4) von neuem austrocknen
(tr.) AP. (mit aũ): izause̦nāsam nu vēl tuo sìenu!

Avots: EH I, 433


izausināt

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713


izbalsināt

izbalsinât,

1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;

2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.

Avots: ME I, 715


izblisināt

izblisinât,

1): auch Selg.; i. acs, "unaufmerksam, die Augen hin und her kehrend schauen"
Nötk.: skauģis, acis izblisinājis ("izskatījies"), aizgāja Fest.

Avots: EH I, 435


izblisināt

izblisinât,

1) ["mirkšķinuot (samieguojušās acis) aizdzīt miegu" Sessw.; "zum schauen (die Augen) vorbereiten"
Domopol;

2) aufhören mit den in Verwirrung od. Überraschung aufgesperrten Augen zu zwinkern:
vai nebūsi jau acis diezgan izblisinājis? Bers.;

3) "ausschlagen"(?):
es tev izblisināšu acis Wadaxen.].

Avots: ME I, 717


izblusināt

izblusinât Sassm., izblusuôt, tr., abflöhen: bē̦rnu. Refl. -tiês, sich die Flöhe absuchen, sich abflöhen.

Avots: ME I, 717





izčāgusi

izčāgusi maize, lockeres, weiches, poröses Brot Aps.

Avots: ME I, 723


izdildirsis

izdildirsis,

1) ein magerer, abgezehrter Mensch
Mitau, Paddern, Wain.: ej, izdildirsi, ej, kuo nu lielies? Naud.;

2) "jem., der oft furzt"
Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 727



izdzesināt

izdzesinât (li. išgesìnti ), kalt (kühl) werden machen Tirsen: i. istabu Autz, Cēre, Ermes, Mesoten, Pankelhof, Salis, Sessw., Stenden, Wandsen. i. pavardā uguni Zvirgzdine. i. (abkühlen) putru, ēdienu Bers., Laidsen, Meiran, PV., Rugāji, Schibbenhof, Salwen.

Avots: EH I, 444


izdzēsināt

izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445



izdzisināt

izdzisinât: auch (i. putru) Schwanb., Sessw., (i. misu; istabu) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich abkühlen Jürg.: sasvīdis nedrīkst vējā i.

Avots: EH I, 445


izdzisināt

izdzisinât, tr., abkühlen, auslöschen: ēdienu. atmiņu manā sirdī vairs ne laiks, ne tālums spēja izdzisināt Egl.

Avots: ME I, 732


izgaisināt

izgaisinât: auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, Warkl.: i. māk, tik atrast nemāk Warkl. pa mežu iedamas, izgaisinājām stigu (irrten vom Pfad ab, verloren die Spur) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 446


izgaisināt

izgaisinât (li. išgaišìnti), verschwinden machen, verschwenden, verschleudern, vertun, vierlieren, zerstreuen: viņš izgaisinājis savu mantu. izgaisināt šā tautas spē̦ku liecību Kronw. izg. nemieru Kaudz. M.; visas šaubas Vēr. II, 1178.

Avots: ME I, 735


izkaisināt

izkaisinât, zerstreuen: dumpinieku barus i. Pēt. Av. II, 48.

Avots: EH I, 452


izkarsis

izkarsis, ‡

2) stark ausgehungert
(mit ar̂ 2 ) Heniņ: puisis ļuoti i. pēc dzēriena (pēc sieviešiem) Frauenb.

Avots: EH I, 453


izkarsis

izkarsis, verpicht: netaisnā ceļā tas vīrs savu mūžu nav piesavinājies naudu, lai cik izkarsis uz viņu krizdams A. XI, 154. ja nu tik dikti izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās LP. VI, 280.

Avots: ME I, 748


izkārsis

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750



izkāsināt

izkāsinât, ausforschen, ausfragen Serben n. A. XV, 2, 394.

Avots: ME I, 750




izkasis

izkasis,

1): auch Lubn., izkasītis Kaltenbr.;

2) = abr(a)kasis 2, das jüngste Kind: jis pats jaunākais nuo brāļu..., pats izkasītis Pas. VI, 477.

Avots: EH I, 454


izkasis

izkasis Laud., izkasnis Bers., Lasd., Fest., ein aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackenes Brot: izkasnītis - maizes kukulītis nuo abras izkasām Etn. IV, 34. saimniecei jāduod vilkam muldas izkasnis LP. VI, 293. [Kreuzb.].

Avots: ME I, 748


izkāsis

[izkâsis 2 Ruj., izkāsis Bers., abgemagert, ausgehungert], izkāsies, = izkā`rsis: ar kārumu, kâ izkāsies, viņš metās tiem virsū A. XII, 655. esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Blaum.

Avots: ME I, 750


izkausināt

izkausinât AP., Bērzgale, Lubn., N.Peb., Ramkau, Satis, Schwanb., Stenden, Zögenhof, = izkàusêt: i. taukus.

Avots: EH I, 454


izklausināt

izklàusinât: izklausinājusi visu Pas. V, 313 (aus Rönnen).

Avots: EH I, 456


izklausināt

izklàusinât, tr., ausfragen, ausforschen Spr. Vgl. li. iškluasinė´ti "ausforschen."

Avots: ME I, 752


izklesināt

izklesinât, sattfüttern, gründlich bewirten: ar mūsu labumu tas izklesināts, izēdināts Alm.

Avots: ME I, 752


izkresināties

izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]

Avots: ME I, 755


izkusināt

izkusinât, tr., ausschmelzen: aitu taukus izkusināja Mag. XII, 3, 62. Gew. izkausēt.

Avots: ME I, 757


izliesināt

izliẽsinât Frauenb., ausmagern (intr.) machen.

Avots: EH I, 463


izliksis

izliksis, der Heuchler: uz izlikša, kas nevainīgs vai svē̦ts liekas, (saka): grib būt tik taisns kâ svece, bet ir līks kâ āža rags Etn. II, 62.

Avots: ME I, 764



izmulsināt

I izmùlsinât, izmulšinât, tr., zum besten haben, konfus machen, anführen: viņš tuos izmulšinātu Alm., C., Smilt. [izmulsināt U., verwirren; im Reden undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774



izplaisināts

izplaisinâts, = izplaîsuôts (?): izplaisinātuo jeb izķedinātuo mākuoņu krāsas Par piemiņu (1875), S. 389.

Avots: EH I, 472



izrasināt

[izrasinât Bers., = izslacinât: kulu vai grīdu ar ūdeni izrasināt.]

Avots: ME I, 789


izrisināt

izrisinât, tr., fakt. von izrist, auftrennen, loswickeln, auseinanderbringen: kamuolu, dzijas, diegu, pavedienus. Refl. - tiês, sich loswickeln, sich entwickeln: kamuols izrisinājies. virziens, kas izrisinājas nuo simbolisma Druva I, 476.

Avots: ME I, 792


izsausināt

[izsaûsinât 2 Bauske, izsàusêt C., Lis., tr., austrocknen: traukus, drēbes.]

Avots: ME I, 795




izsiet

izsìet,

2): losbinden
("sienuot atrežģīt") Kaltenbr.

Avots: EH I, 479


izsiet

izsìet, tr.,

1) bindend verbrauchen:
es jau visas dzijas e̦smu izsējis;

2) bindend vernichten:
sieni, sieni, ka vari izsiet (dzirgzdi) LP. VII, 1254;

3) izsiet (perfektiv zu siet) sierus, Käse machen, indem man die Milch in ein Tuch bindet:
izkuļat sviestu un izsienat sierus Poruk. Refl. - tiês, zur Genüge [oder erfolglos] binden: meitas visu dienu izsējušās rudzus. [viņš izmuokās, izsienas, bet... atstāj pastalu tādu pat, kâ tã bijusi Latvija No 926.]

Avots: ME I, 797


izsijas

izsijas;

1): ābuoltņa i. sēj uz laukiem, pļavām, ganībām Heniņ. ar tādām akmeņu (sic!) izsijām, kuo izsijā nuo grentes AP.; was beim Sieben an Mehl im Siebe nachbleibt
Ramkau.

Avots: EH I, 479


izsijāt

izsijât, ‡ Refl. -tiês, aus-, durchgesiebt werden: caur šuo sietu kuopā ar miltiem izsijājas arī sē̦nalas Jürg. u. a.

Avots: EH I, 479


izsijāt

izsijāt (li. išsijóti), tr.,

1) aus -, durchsieben:
miltus. es savam kumeļam izsijātas auzas devu BW. 17124. pe̦lavas uzme̦t uz piedarba augšu, tikai izsijātas, smalkās arī nuove̦d uz klēti LP. III, 104;

2) fig., kritisieren:
es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299.

Avots: ME I, 796


izsikt

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797


izsildīt

izsildît: es šuorīt izsildīju kāpuostus Seyershof.

Avots: EH I, 479


izsildīt

izsil˜dît, tr., durchwärmen: bē̦rna drāniņas. Refl. - tiês, sich zur Genüge erwärmen: izsildīties, kad tiks vien pie vietas AU.

Avots: ME I, 797


izsirdīties

izsir̂dîtiês, sich abärgern: izsirdījuos, izpiktuojuos, tik˙pat ne˙kas nebij Alm.

Avots: ME I, 797


izsirdzināt

izsirdzinât,

1) gesund machen, genesen lassen Gramsden (hier angebtich van mehreren Objekten):
dievs viņu gan izsirdzinās, Gott wird ihn wohl gesund machen Für. I;

2) (eine Reihe von Personen) eine Zeitlang krank liegen machen
(?) Schwanb.: tā sē̦rga jau gribēs i. vai visus nuo vietas.

Avots: EH I, 479


izsirgt

izsirgt: auch Dunika: ‡ Refl. -tiês, = izsirgt (?): vēl nav pilnīgi izsir-dzies Pēt. Av. III, pielik., S. 104.

Avots: EH I, 479


izsirgt

izsirgt, intr., eine Krankenheit überstehen, zu siehcen aufhören, genesen: slimnieks izsirgst LP. VI, 849; mit fakt. Akk.: gan paliksi ve̦se̦la, izsirgsi slimību Vēr. II, 652.

Avots: ME I, 797


izsirpt

izsirpt (li. išsir̃pti) Rutzau, ausreifen (intr.; von Beeren): izsirpušas uogas.

Avots: EH I, 479


izsirt

izsirt: jāizsiŗ dižais Skrundas nuovads; ... izsīrām Re̦ndu Janš. Mežv. ļ. II, 400.

Avots: EH I, 479


izsirt

izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.

Avots: ME I, 797


izsist

izsist, ‡

2) aus-, aufklopfen, klopfend auflockern:
salmu ieliņa jāizsit ("jāizpurtnä) ar ruokām Seyershof. i. siena vāleņas Auleja; ‡

3) im Schlagen übertreffen
("uzvarēt sišanā") Kaltenbr.: gailis izsit kurķinu;

4) pēc raksta bij jāizsit, kad mazgāja kre̦klus Frauenb., beim Wäschewaschen musste man (mit. dem Bleuel) im Takt schlagen können;


5) šī drēbe izsit vairāk pēc sarkanas ... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85, die Farbe dieses Stoffes hat eher einen Stich ins Rote.
Refl. -tiês,

4) izsitās par zemi; stürzte
(intr.) nieder Pas. IV, 507 (aus Viļāni); ‡

5) i. nuo spē̦ka, (bei sehwerer Arbeit) die Kraft verlieren, kraftlos werden
Auleja.

Avots: EH I, 479


izsist

izsist, tr., aus -, herausschlagen: acis, zuobus. jūriņa nesa, nepanesa, izsit vilnis maliņā BW. 13373. luodes izsit ādā caurumus A. XX, 114. izsist ratus ar aude̦klu, sienas ar skaliem. puiši pa ziemas vakariem savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vē̦lāk izsituot striķuos, woraus man Sricke macht Etn. III, 75. Refl. - tiês;

1) Ausschlag, Bläschen bekommen:
man mute, mēle izsitusies, ka ne˙maz nevaru ēst;

2) zur Genüge schlagen:
izsitušies, kamē̦r beigās nuosituši čūsku;

3) sich burchschlagen, durchhelfen
Ar.

Kļūdu labojums:
Sricke = Stricke

Avots: ME I, 797


izsitaļāt

izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479


izsitināt

izsitinât, ‡ Refl. -tiês, (bei wenig Schnee mit dem Schlitten) sich durchschlagen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 479


izsitināt

izsitinât, auklopfen: mēs izsitinājām kulītes Druva III, 802.

Avots: ME I, 797


izsitums

izsitums, der Ausschlag: pret galvas izsitumiem un plaukstām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME I, 797


izsusināt

izsusinât, fakt. zu izsusēt, austrocknen: drēbes, kre̦klus.

Avots: ME I, 807


iztaisināt

iztaisinât, machen (anfertigen) lassen (perfektiv): iztaisinājusi gultiņu un pastaliņas Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 51.

Avots: EH I, 487


iztīsis

iztīsis (Part. prt., = li. ištį̃sę̄s), aufgeschossen, lang gewachsen: iztīsis cilvē̦ks, kuoks Wain., Lautb.

Avots: ME I, 819


izvēsināt

izvẽsinât, Refl. -tiês: staigājuot pa mežu bija izvēsinājušies (hatten zu frieren angefangen) Pas. III, 498.

Avots: EH I, 495


izvēsināt

izvẽsinât (li. išvėsínti), tr., auslüften, abkühlen: brūtgāna brāļi ve̦dami kalnā, izvēsināmi BW. 24086. grāmatas puisim ar gadu bij jāizvēsina LP. VI, 917. Refl. - tiês, sich auslüften, sich abkühlen: jāiet ārā izvēsināties.

Avots: ME I, 828


jaunatvasināts

jaûnatvasinâts ,* neugebildet: tagad lietuojam jaunatvasinātus vārdus RKr. VIII, 18.

Avots: ME II, 99


jaunpuisis

jaûnpuĩsis, Demin. verächtlich jaûnpuĩšelis,

1) ein junger Bursche:
puiši, mani jaunpuišeļi BW. 31106;

2) der Brautführer, der Brüder der Braut:
brūti veda uz baznīcu brūtes brālis; tuo sauca par brūtes vedēju, vē̦lāk pašās kāzās par jaunpuisi BW. III, 1, 48.

Avots: ME II, 101


jaunsieva

jaûnsiẽva, die junge Frau: pēc mičuošanas brūte uzve̦lk jaunsievas kleiti Sassm.

Avots: ME II, 102


jēlausis

jê̦lausis,

1) ein Harthöriger:
runā skaļāk, tas ir jē̦lausis Gaw.;

2) ein verkommenes Ferkel mit wunden Ohren
(ar jē̦lām aušim) Serb.;

3) ein Schimpfwort inbezug auf einen, der nichts zustande bringen kann
A. - Rahden n. A. XV, 1, 408;

4) ein Boot der
jē̦lkupči Rojen. [Zu jê̦ls und àuss.)

Avots: ME II, 112


joksis

joksis Salisb. "?".

Avots: EH I, 565


jozupausis

juozupausis, ein Vermummter, ein Umgürteter: mazais Jēcītis iztaisījies par juozupausi Gaw. juozupausis, kas lieliski savilcies un sajuozies Stockm.

Avots: ME II, 128


juksis

juksis die Ackerdistel (cirsium arvense) Anzen.

Avots: EH I, 566




jūsim

jũsim, dialekt. Dat. - Instr. Pl., euch, gew. nach Präp.: gul pie jūsim vilki, lāči Sinohlen BW. 12560. kur jūsim zāļu siles 288882.

Avots: ME II, 123


jūsināt

jũsinât ,* mit "Sie" anreden Duomas III, 319.

Avots: ME II, 123



kabnēsis

kabnēsis, der Kranzbalken, an dem ein das Wurzelende der kabe vertretender Haken befestigt wird Biel. H, 27.

Avots: ME II, 130



kaisināt

‡ *I kaisinât, zu erschliessen ausizkaisinât.

Avots: EH I, 574


kaisināt

‡ *II kaisinât, zu erschliessen ausìekaisinât.

Avots: EH I, 574


kakarbiksis

kakarbiksis, ein Zerlumpter Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 137


kaksis

kaksis, die Katze ("beim Nachäffen der Kindersprache") Nötk.

Avots: EH I, 576



kalsiņš

kal˜siņš [Salis], das Kielschwein [кильсон] Bandr.

Avots: ME II, 144


kamesis

[kamesis Ruj., Dond. (e kann hier aus ie entstanden sein), s. kamiesis.]

Avots: ME II, 150


kamiesis

kamiêsis: auch (mit 2 ) Siuxt, (mit ie ) Jumpraweeten n. Diet., gen. s. kamiesiņa BW. 19536: uz kamieša nest Siuxt n. BielU. svārki uz vienu kamiesi BW. 20505.

Avots: EH I, 582


kamiesis

kamiêsis [Gr. - Essern, Lautb., Selg., Wandsen, Arrasch, C., N. - Peb. (in Wolm. und Ronneb. ungebräuchlich); bei Glück kamesis Hiob 31, 22, Nehem. 9, 29; bei Manz. Post. I, 396 ein instr. pl. kamesiem], die Schulter Kand.: un tuo (avi) atradis ceļ tuo uz saviem kamiešiem Luk. 15, 5. [Nebst apr. caymois "Achsel" (wohl aus * cammoys entstellt) nach Lidén Armen. Stud. 30 zu arm. kamak "Rücken".]

Avots: ME II, 151


kankarbiksis

kànkarbiksis, kànkardañcis Vīt. 80, ein Zerlumpter: kuo tu nāci, kankarbiksi (Var.: kankandanci, kankaraini, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430.

Avots: ME II, 155


kanksis

kañksis, ‡

2) nesienu vai kuldas kàsis, uz kuŗa pakaŗ puôdu Nauksch.

Avots: EH I, 584


kanksis

[kañksis Karls., Ruj., = ķensis 2.]

Avots: ME II, 156


ķanksis

ķanksis, ein Haken, mit dem man den Mist aus dem Mistwagen zieht Konv. 1 Vgl. ķenksis.

Avots: ME II, 356


kapsis

I kapsis: auch Dunika, NB., Tāši.

Avots: EH I, 587


kapsis

[I kapsis auch kapšis Briņķi u. a. in Kurl.), ein mit Stroh und Erde bedeckter Kartoffelhaufen auf dem Felde Preekuln, Wid. Zu kãpšius "бугорок".]

Avots: ME II, 159


kapsis

[II kapsis, ein Hackeisen Preekuln.]

Avots: ME II, 159



ķapsis

[ķapsis,

1) "eine Pfeife mit einem grossen Kopf"
Planhof ;

2) "?": bē̦rns sēd jau kâ ķapsis (d. h., fest, sicher)
Planhof ;

3) Schimpfwort für einen Hund, der etwas ausgefressen hat
N. - Peb.]

Avots: ME II, 356


karsiens

kar̂siens,

1) das Schwitzen bei der Arbeit im heissen Sommer:
tas tik bij karsiens! Bers. [sìenu grābjuot bija liels karsiens Drosth., Salis];

2) = karseklis I A. XVI, 476;

3) Prügeln
[Lis., Bers., Ruj.]: tu arī gribi karsiena Degl. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 164


kārsiens

II kārsiens Wessen, ein einmaliges Tocken.

Avots: EH I, 603


karsin

kar̂sin,

1) zur Verstärkung von kar̂st: karsin karst, sehr heiss werden;

2) statt des Inf. kar̂st nach sākt: man gan pakausis diezgan biezs, bet sāka karsin Kaudz. M., C., Aps.

Avots: ME II, 163


karsināt

I kar̂sinât,

2): hinter Dünsb: ME. II, 163 "Odis. 18" einzufügen.

Avots: EH I, 589


karsināt

I kar̂sinât,

1) heiss machen, wärmen, brennen:
viens stāv augsti, spīd un karsina Liev.;

2) necken, reizen
Lasd.: tā karsina sirdis Dünsb. Vgl. li. karšinti "zum Zorn reizen". Zu kar̂st "heiss werden".

Avots: ME II, 163


karsināt

II karsinât, kārsinât [li. káršinti "ожидать созрѣванiя (зерна)",

1) alt werden, lassen, altern machen:
es ziedēju kâ puķīte, viņš mūžiņu karsināja BW. 14974 (Lubn.). labāk viena sasatinu savā linu palagā, ne mūžiņu karsināju ar barguo tē̦va dē̦lu 10132 (Kreuzb.). Māŗa manu mūžu kārsināja 333 (Gold.); [reifen lassen: jūs miežus ilgi kārsinājat Warkl.];

2) mūžu k., einen Menschen od. sich bis an sein Lebensalter erhalten
U., [Ahswikken, Wain., Gramsden]: lustīgs mani audzināja, vēlīgs mūžu kārsināja BW. 21854, 2 (Grobin, Alschw.). Zu karst resp. kārst "alter, reif werden".

Avots: ME II, 163, 164



kārsināt

I kārsinât,

1): k. (reif werden lassen)
labību Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 603


kārsināt

II kārsinât, hungern lassen Wessen: guovi tik ilgi kārsināja, ka tīri pārkritusi.

Avots: EH I, 603


kārsināt

‡ *III kārsinât, zu erschliessen aus sakā`rsinât I.

Avots: EH I, 603


kārsis

I kārsis,

1): saucat mani puoda kārša (Var.: kāsi) BW. 21040, 2 var.;

2) kārši, Türangel
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Angel").

Avots: EH I, 603


kārsis

I kārsis Naud., [kā`rsis Trik.], kàsis, der Haken: daļģe kārsī, die Sense ist in spitzem Winkel an den Stiel gebunden Grünh. Vgl. kàsis.

Avots: ME II, 198


kārsis

[II kā`rsis N. - Peb. "ein Gerberinstrument, mit dem man Schaffelle weich macht."]

Avots: ME II, 198



kasi

kasi (unter kasus): k. me̦tas sliktiem zirgiem Alswig, Kalnemois; Mahlup, Schwanb.

Avots: EH I, 591


kasiens

kasiens, Prügel: Juris dabūja nuo saimnieka krietnus kasienus Dond.

Avots: ME II, 169


kāsiens

kãsiêns, das einmalige Seihen: pa trim kāsieniem mums 90 stuopu piena.

Avots: ME II, 204


kasiklis

[kasiklis (li. kasìklis "лопата") Bauske, eine beim Jäten benutzte kleine, eiserne Harke.]

Avots: ME II, 168


kāsināt

V kāsinât, im VL. vom Wachtelgesang gebraucht [?] U.: grieze grieze rudzīšuos, paipaliņa kārkliņuos; grieze rudzus briedināja, paipaliņa kāsināja BW. 27996. [Wohl aus und gleich kārsināt; s. karsināt II.]

Avots: ME II, 203


kāsināt

I kãsinât [li. kósinti], fakt. zu kãsēt, husten lassen, ein Kind so halten, dass es leichter husten kann Saticken, Serb., Bers. n. A. XV, 2, 394.

Avots: ME II, 203


kāsināt

II kāsinât, tr., auf den Zahn fühlen [?]: viņš tuo tik ilgi kāsināja, kamē̦r izdabūja visus nuoslē̦pumus zināt Druw., Serben.

Avots: ME II, 203



kāsināt

[IV kãsinât Roop, Loddiger, Nitau, Ronneb., kàsinât Schujen, (Wolle) tocken lassen: nuovedu vilnu kāsināt.]

Avots: ME II, 203


kasis

kasis,

1) das Instrument, womit der Teig zusammengeschabt wird:
abru kasis;

2) der Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot
Ar. (s. abrakasis);

3) = kasa, die Krätze.

Avots: ME II, 168


kāsis

kàsis,

1): puoda kāsi BW. 21040, 2. tas ir tads kâ k. (von einem schwachen Pferd)
Seyershof;

2): kàši 2 Kaltenbr., Liepna; Sonnaxt, Warkl., kâši 2 AP., Ramkau, kâši Aahof, das Schulterjoch;

6): tas pats nesacīs; būs ar kāsi lauka jāve̦lk Oknist;

7): griežamais k. Lubn. n. BielU.;

12): mìena 2 k. Erlaa, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 606


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


kāsis

kāsis, [wohl aus kārsis], in badakāsis [zu kāsēt II] und in naudas kāsis, ein geldgieriger Mensch.

Avots: ME II, 204


kāsis

I kāsis: bads kàsis 2 Warkl., ein Geizhals.

Avots: EH I, 606


kāsis

I kãsis: auch Grob.; kāša kāsē̦tāju BW. 34929, 1 var.

Avots: EH I, 606



kāsis

II kāsis, eine Schindmähre: ve̦cu kāsi (zirgu), kas tikkuo spējis kājas pavazāt Pas. VIII, 413. Zu kàsis? Vgl. oben unter kàsis 1.

Avots: EH I, 606



kausināt

kausinât, fakt. zu kust, = kausēt 2 Spr.; [kaûsinât 2 Ruj.,

1) wiederholt müde machen;

2) schmelzen:
kaûsināti 2 tauki Ruj., Salis].

Avots: ME II, 178


kausine

[kàusine 2 Warkl., ein Löffel.]

Avots: ME II, 178


kausis

kaũsis Salis, Zarnikau "skārda luociņš ar renīti, kam apliek virves cilpu. luociņam cauri tad nāk attiecīgās dzelzs daļas, kam būtu jāapme̦t virve. tâ pasarga virvi nuo berzēšanās un dzelzi nuo ātras sadilšanas. kaušus lietuo valgu galuos, kam gadās berzēties gar dzelzi". Wohl zu kauša I.

Avots: EH I, 595


ķausis

ķausis,

5): auch (mit au ) Rutzau;

7) = ķause Kegeln, Lemb., Salisb. (mit ); "biezs ēdiens" (mit ) Lems., Salis: man savārījās tāds ķaûsis 2 kuopā (von einer zu dick geratenen Gemüsesuppe) Seyershof.

Avots: EH I, 692


ķausis

ķausis,

1) [ķaũsis Kalnazeem], jem., der viel (fr)isst:
kaut es būtu zinājusi tādus ķaušus ēdējiņus BW. 19211, 3 ;

2) ķausītis der Laufstock beim Garnwinden
Peb. ;

3) ein Kochlöffel
U. ;

4) die Muschel
Libau ;

[5) ķaũsis (aus li. kiaũšis), das Ei
Dunika ;

6) ķaũsis Nigr., = rausis. Zur Bed. 3 vgl. kaûss, zur Bed. 4 - li. kiáušas "Eierschale".]

Avots: ME II, 358


ķekausis

ķe̦kaũsis, ein plumper Mensch Wain.

Avots: ME II, 361


ķeksis

ķeksis,

1): Haken, der als Flaschenzug beim Zusammenschnüren des Heufuders dient
BielU.; eine hölzerne zweizinkige Mistgabel Auleja; ar ķeksīti... stūma BW. 12840, 2, uzve̦lk... svārku... un... aizkabina ķeksīšus Janš. Dzimtene IV, 28.

Avots: EH I, 693


ķeksis

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. 1 ; der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361


ķelsis

ķelsis,

1) der Schund, Jux:
pie linsē̦klām ir klāt visādas nezāles, ir tikai tāds ķelsis Tirs. ;

[2) ķèlsis 2 Bers. "ein Mischmasch von verschiedenen Speisen oder Stoffen"].

Avots: ME II, 363




ķemsis

I ķèmsis, ein Vielfrass Smilt., Serb., Ruj.

Avots: ME II, 364


ķemsis

II ķemsis, eine dicke, breiartige Suppe Ubbenorm.

Avots: ME II, 364


ķenksis

keñksis, ‡

4) eine zweizinkige Jäthacke
Salis.

Avots: EH I, 695


ķenksis

ķeñksis [Ruj.],

1) der Feuerhaken
Biel.;

2) eine zweizinkige Gabel, womit man den Dünger aus dem Wagen zieht
Naukschen;

3) [ķe̦ñksis Salis], ein Haken zum Ziehen von Saatfurchen
Allend. - Vgl. ķeksis.

Avots: ME II, 365



ķēpausis

ķē̦pausis, ein Schimpfwort (etwa: Dummkopf) Grünh.: ķē̦pausi, ce̦puri nuost priekš tās! Step. ak tu ķē̦pausi, kas nu tā par slimuošanu Druva I, 205.

Avots: ME II, 374


ķepsis

ķepsis, ‡

3) eine dicke Speise (z. B. Kartoffelbrei)
Seyershof.

Avots: EH I, 696


ķepsis

[ķepsis,

1) jem., der viel isst, tüchtig einhaut:
tu man esi liels sviesta ķepsis ; tev jā- duod ar nuodalu Nötk., Fest. ;

2) ein Schmutzfink
Nötk., Bers.]

Avots: ME II, 367


ķereksis

ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696


ķerksis

ķerks(l)is Naud., s. ķē̦rksis 2.

Avots: ME II, 368


ķērksis

ķērksis, ķērkslis Karls., ķērslis,

1) der Wasserfall
(in dieser Bed. zu ķḕrkt): upē bij daudz rumbu un ķērkšu Plūd. Braslā un ķērkšļuos bija dzirdama krākšana Apsk.;

2) ķerkslis, ķerksis, ein kratziger Mensch
Naud.;

3) die Hechel
Naud. [Vgl. ķērsis II.]

Avots: ME II, 375


ķērsis

I ķērsis, cardamine pratensis, sisymbrium nasturtium. S. ķē̦rsa, ķērkši.

Avots: ME II, 376


ķērsis

II ķērsis,

1) die Hechel
Naud.; s. ķērksis

3; [2) ķêrsis 2 Ruj., = ķeksis, der Haken].

Avots: ME II, 376


ķesis

I ķesis, ein Rahmen auf dem Schlitten zur Erweiterung der Schlittenfläche, damit mehr Heu od. Getreide in dem Schlitten Platz fände Nigr., [Janš. Dzimtene V, 163].

Avots: ME II, 371


ķesis

II ķesis, ein Einhaueŗ der viel isst Serb., Lub.

Avots: ME II, 371


ķesis

III ķesis, die Kratzbürste: viņš liels ķesis Alm.

Avots: ME II, 371


ķēsis

ķēsis, der Hornhecht (belone vulgaris) U., RKr. VIII, 102.

Avots: ME II, 377


ķimsis

ķimsis, der Stöpsel Neik., RKr. VII, 366. Zu ķimst.

Avots: ME II, 382


ķinksis

ķinksis Durben, ein Lümmet, Tölpel.

Avots: EH I, 703



ķirsis

ķirsis: mit ir Wolm., mit ir̂ 2 AP., Salis, mit ir̃ AP.

Avots: EH I, 704


ķirsis

ķirsis, die Gartenkirsche (prunus cerasus); ķiršu kuoks, der Kirschbaum; krūmu ķirsis Striesenholz (lonicera) Konv. 1; ūdens ķirši, cochlearia officinalis Stend. [Nebst estn. kiŕs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 385


ķisi

ķisi, ķisi, ķis, ķis, der Zuruf beim Rübchen- Schaben U.

Avots: ME II, 386


ķisins

ķisins (unter ķise̦ns): dūju spalvu ķisinuos BW. 3022.

Avots: EH I, 705



ķisis

II ķisis Segew., ein netzartiger Heusack.

Avots: EH I, 705


ķīsis

ķĩsis: dat. s. ķīsam BW. 2707,

1): iesim jūŗas ķīšu ķert BW. 30837, 2;

3) ķīšus ķert od. durt, ein Spiel.

Avots: EH I, 706


ķīsis

ķĩsis, Demin. verächtl. ķĩselis,

1) der Kaulbars (acerina cernua)
RKr. VIII, 105; fig., der Raufbold Buschh. RKr. II, 57; der Stint RKr. VIII, 103. Sprw.: pavasarā ķīsis dārgāks nekâ rudenī lasis. ķīsīt[i] s (Var.: ķīselis) brauca par Daugavu rakstītām kamanām; ņemiet, bē̦rni, kaŗuotītes, sagaidiet ķīselīti BWp. 2705;

2) zur Bezeichnung

a) der Fülle, Menge:
nāk tie bē̦rni katru gadu kâ ķīši MWM. X. 484;

b) der Nichtigkeit:
kāds vīrs iet zvejuot, bet ne ķīša nedabū, fängt nichts LP. I, 72. [ķīši Kronw. n. U., viele kleine Dinge zusammen, lebendige wie leblose. - Aus liv. ķīš "Kaulbars, Stint", s. Thomsen Beröringer 262.]

Avots: ME II, 389



klausināt

[klàusinât C., PS., N. - Peb., Trik., Jürg., klaũsinât Selg., Ruj., Salis, Dond., Bauske, prüfend verhören.] klausinât St., Spr., = klàusināt. Vgl. li. klausinéti dass.

Avots: ME II, 216



klepsis

klepsis, eine zu dicke Grütze, par daudz biezi savārīta putra, - īpaši kad kartupeļi izšķīduši Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 223


klesināt

klesinât, tr., fakt., füttern: cūkas klesināt ar labu barību Grünh.

Avots: ME II, 223


klesis

[klesis, eine zu dick verkochene Speise (auch ein Schweinfrass): putra savārījusies bieza kâ klesis Stelp., Lub., Fest.]

Avots: ME II, 223




klomsis

klom̂sis 2 Salis, ein grosser Bissen: k. maizes.

Avots: EH I, 620


klusi

klusi, Adv., still, leise, sachte. Gew. klusu.

Avots: ME II, 237




klusiņām

klusiņãm, Instr. Pl., klusiņi, ganz still, sachte, leise, heimlich: tautas nāca klusiņām BW. 13646. nabags klusiņām ielīdis rijā LP. V, 16. gudram tē̦va dēliņam, kas klusiņi lūkuojas BW. 23009; 2055.

Avots: ME II, 237


klusināt

klusinât, ‡ Refl: -tiês, sich zum Schweigen zwingen: ne˙viena, nuo kura būtu jāraujas vai jāklusinās Brigadere Dievs, daba, darbs 140:

Avots: EH I, 624


klusināt

klusinât, fakt. zu klusêt, still machen, zum Schweigen bringen, besänftigen, beruhigen: Baišleja bijuse vārds, ar kuo mātes klusinājušas savus brēcējus bē̦rnus Etn. II, 76. mana balta māmuliņa, kâ es tevi klusināšu BW. 3207. bē̦das remdēt un klusināt Subst. klusinãjums, die bereits beendigte Tätigkeit des Stillens, Besänftigens: pateikties par bē̦rna klusinājumu, danken, dass das Kind beruhigt worden ist; klusinâšana, das Beruhigen, klusinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 237


klusinēt

klusinêt Warkl.,

1) = klusinât;

2) schweigen
(?): jums lika k.; kuo vēl brē̦cat?

Avots: EH I, 624


klusiņš

klusiņš, Demin. von kluss, recht still, leise.

Avots: ME II, 237


knāsis

knâsis 2 , verächtliche Bezeichnung für einen krummen, gebückt gehenden Menschen: tas tik tāds knāsis Sassm.

Avots: ME II, 244


knausis

knaũsis: auch Dunika, Frauenb., Grob., Rutzau, (mit au ) Jumpraweeten: ik vakarus ... knauši mani kaitināja Tdz. 40868.

Avots: EH I, 628


knausis

knaũsis [Bl., Līn., Nieder - Bartau], Demin. knaušelis, die Stechmücke (culex pipiens) Nigr., [BW. 29284, 4]: knausis dzied, sīc Etn. II, 51. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši BW. 16889, 1. nuo de̦guna tas nenuodzīs ne knauša, tik viņš ir saticīgs Jaunības dzeja 78. [Nebst knausīties, knusis, knūst, li. kniaũsties "зарываться" zu gr. χνύω "schabe, kratze", χνύϑος· ἄχανϑα μιχρά an. hnióđa "stossen" u. a., s. Persson Beitr. 809 f. und 882 und Būga LM. IV, 434 und 438.]

Avots: ME II, 243, 244


kņausis

kņausis Bērzgale, ein Vielfrass.

Avots: EH I, 636


kneksis

[kneksis Jürg., ein Jagdhung. Reimwort zu kveksis.]

Avots: ME II, 245


knisis

knisis: auch AP., Lubn.

Avots: EH I, 631


knisis

knisis U., Salis, die Staubfliege, Staubmücke: [uodi, kniši, dundurīši! neēdiet guovu ganu! BW. 29284].

Avots: ME II, 247


knuisis

[knuĩsis (li. knuĩsis), die Mücke Rutzau.]

Avots: ME II, 250


knupsis

[knupsis,

1) "ein Bündelchen"
Autz;

2) knupis 2 Gramsden.]

Avots: ME II, 250



knusis

knusis: auch AP. (hier werden zuweilen auch Mücken so genannt); vienam bija uoda šķiņķis, uotram knuša pakaklīte BW. 31795, 4.

Avots: EH I, 634


knusis

[knusis] oder knsulis U., = knausis, knisis: [uodi, uodi, knuši, knuši (Var.: knauši, kniši), nerejat dziedātājus! BW. 29284, 4 var. Zu knausis].

Avots: ME II, 250


kokpiesis

kuokpiesis "?": skuops kâ kuokpiesis Widdrisch; [ebenda und um Ruj. gebrauche man in derselben Bed. kuokpiepis ("ein Holzschwamm")].

Avots: ME II, 342


koksirdis

kùoksir̂dis, (kuokserdis Janš. Dzimtene I, 428], der Hartherzige: brāļi mani kuoksirdīši BW. 26685.

Avots: ME II, 343


koksis

kõksis Seyershof, eine Schindmähre.

Avots: EH I, 640


konksis

koñksis Salis, eine zweizinkige Mistgabel. Aus estn. konks "Haken".

Avots: EH I, 639


kopsis

[kopsis (s. auch ķopsis II) Ipiķi, ein kleines, schmutziges od. unbrauchbares Gefäss. Aus estn. kops "kleines Gefäss".]

Avots: ME II, 254


ķopsis

[I ķopsis Trik. "jem., der viel raucht"; ein Schimpfwort N. - Peb.]

Avots: ME II, 391


ķopsis

II ķopsis, ein kleines, [altes Ruj., N. - Peb.] Gefäss, Geschirr Ubbenorm, Ruj., Salisb.; ["neglīts vai apdaudzīts trauciņš" Lemburg, ein altes Schöpfgefäss Neu - Wohlfahrt. Vgl. kopsis].

Avots: ME II, 391


ķopsis

[III ķopsis "Kartoffelbrei" Mar.]

Avots: ME II, 391


kosi

[kuosi LD. n. U., junge Tannenknospen. Zu kuosa

II 2.]

Avots: ME II, 348


kosināt

kuosinât, intr., zögern, trödeln, fackeln: kuo tu te kuosini? varēji jau sen būt pie darba.

Avots: ME II, 349



ķosis

ķuosis PV., jem., der viel zu essen pflegt.

Avots: EH I, 709


kramausis

kramàusis [li. kramausỹs "паршивый"], kramàuslis Perk., in einem Rätsel zur Bezeichnung des Schweines, wohl: Grindohr: gaida kramausi izietam Etn. III, 12 (krama + àuss); [als Schimpfwort für Menschen und abgemagertes Vieh Dunika; kramauslis, ein kleiner, unartiger Knabe Durben].

Avots: ME II, 257


krampakausis

krampakaûsis, jem. mit einem starren Nacken, ein Starrkopf: es tuos krampakaušus lūkuošu mācīt LP. VI, 776.

Avots: ME II, 257


krampausis

kram̃paûsis 2 ein Schimpfwort Sassm.

Avots: ME II, 257


krāsis

krâsis 2 : uz krâš[a] 2 Rojen n. FBR. XIII, 73.

Avots: EH I, 645



krāsnesis

kràsnesis ,* der Farbträger (Student).

Avots: ME II, 268


krausis

kraûsis 2 , der Birnbaum, die Birne N. - Bartau n. Etn. II, 50. Zu li. kr(i)áušė [od. kráušis (gen. kráušies), apr. crausy "Birnbaum", niedersorb. kruša dass.].

Avots: ME II, 264


kreisisks

krèisisks, linksgängig: labiska un krèisiska gājiena skrūves Konv. 2 3906. (Dazu ein Adv. kreisišķi St. "linksch".]

Avots: ME II, 271


krenksis

kreñksis Seyershof, ein kränklicher Mensch.

Avots: EH I, 649


krepsis

krepsis Lems., eine Schindmähre.

Avots: EH I, 649



kriksis

kriksis: es vienu kriksi ar neņēmu nuo uotra par velti Seyershof.

Avots: EH I, 653


kriksis

kriksis, ein Kleinbischen, etwas Kleines, Winziges [Plahnhof, Lemsal, Salis]: mans tē̦vs ir kriksītis Bārda. bij iede̦vuse viņai pa kriksītim sviesta un biezā piena Duomas II, 830. iemest kriksīti, ein Schnäpschen trinken.

Avots: ME II, 278


kroksis

kroksis, eine Schindmähre Lems.

Avots: EH I, 658



krusis

krusis, ein Strusenrusse, d. h. ein zur Mannschaft der Düna-Barken Gehöriger Infl. n. U.

Avots: ME II, 288



krustsiena

krustsiêna 2 Salis, Siuxt, eine Querwand: akmiņus mūrēja klētīm stūŗuos un apakš krustsienām.

Avots: EH I, 661


kruvesis

kruvesis,

1): AP., Frauenb.; ‡

3) "der Ansatz von Vogelfedern"
(?) Seyershof: tā vista bij kruvešu ("?") pilna; laikam gribeja spalvu mest. spalvas nāk ārā nuo kruvešiem.

Avots: EH I, 662


kruvesis

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291


kuisiens

kuisiẽns, das Dickicht Grob. n. Etn. IV, 98. [Vgl. li. kuisýnas "густой кустарник".]

Avots: ME II, 301


kuksis

I kuksis,

1) ein Bündel
Wid.: dūņu kuksītis Tr. IV,9;

2) eine Blume
U.;

3) der Daumen (im Scherz):
kuksi rādīt, den Daumen zeigen, Trotz bieten U. Zu kukt (wenigstens in den Bed. 1 u. 3].

Avots: ME II, 301


kuksis

II kuksis: assimiliert aus *puksis, s. Niedermann Symb. gramm. Rozw. I, 114.

Avots: EH I, 668


kuksis

II kuksis, ein fuchsiges, gelbes Pferd Kokn. n. U., der Fuchs.

Avots: ME II, 301



kulnesis

kulnesis Celm., Nautrēni, M. 211, ein Hausierer.

Avots: EH I, 671


ķuneksis

ķuneksis (?), ein kleines Heu- oder Strohfuder, ["mazs klēpītis"] Frauenb.: [ieduod zirgam tādu mazu ķuneksīti siena].

Avots: ME II, 391


kupsienis

kupsienis, ein Büschel, eine Baumgruppe Auleja: uogu kupsienītis. bē̦rzu k.

Avots: EH I, 677


kupsis

kupsis (unter kupsa), "maza birztiņa" Salis.

Avots: EH I, 677


ķupsis

ķupsis, ein kleines, dem ķipis ähnliches Schöpfgefäss: uzlej ar ķupsīti garu Gr. - Sessau. [Vgl. ķopsis II.]

Avots: ME II, 392


kuriesināt

kuriesinât, dem Vieh zurufen: kur iesi? L. kam nekuriesini guovi? warum rufst du der Kuh nicht zu, dass sie beim Haufen od. im Wege bleibe Adolphi.

Avots: ME II, 322


kurlausis

kur̃làusis, ein Tauber. kurlausītes, der Fliegenschwamm Lub.

Avots: ME II, 323


kurlausis

I kur̃làusis: auch (kur̂laûsis 2 ) Orrellen.

Avots: EH I, 678


kurlausis

II kur̃laûsis 2 AP., die Herzklappe: sirdij abās pusēs ir kurlauši ("austiņas") Anzen.

Avots: EH I, 678


kurmkāsis

kur̃mkasis, ein Schimpfwort: pūrvedi, kurmkasi, kur jumta rati? Ltd. 847.

Avots: ME II, 324


kurmkausis

kur̃mkaûsis 2, der Maulwurfshaufen: kurmkausis ir kurmja rakums Sassm.

Avots: ME II, 324


kursi

kursi [ein li. kuršai "Letten" bei Būga Liet. k. žod. CXXXI], die Kuren: kursu meitas BW. 13242; 13988, 3. kursu mieži, kursu rudzi 31802, 4. [kursuos Lng., in Kurland. - Sonst jetzt dafür kurši (nom. s. kursis) nach li. kur̃šiai.]

Avots: ME II, 325


kursiņš

kur̃siņš, eine Tüte aus Erlenrinde zum Beerenlesen Sassm.

Avots: ME II, 325


ķursis

ķur̂sis,

1) ein Bächlein
Mar. n. RKr. XV, 122;

2) verächtliche Bezeichnung eines Mannes:
ak tu manu vīra ķursi (Var.: ķurzi) BW. 9397, 5.

Avots: ME II, 392


ķursis

II ķur̂sis Flanden, die Schwalbe Beienhof.

Avots: EH I, 708


kursisku

kursisku, kurisch, kurländisch: mēs runājam kursisku Kurisch - Haff.

Avots: ME II, 325


kusin

kusin, Adverb zur Verstärkung von kust: viņai sirds k.. kusa Janš. Dzimtene I 2 , 428.

Avots: EH I, 680


kusināt

kusinât, tr., fakt. zu kust, müde machen Biel., Spr.

Avots: ME II, 328



kūsināt

kūsinât, tr., mit dem Kochlöffel eine kochende und emporsteigende Flüssigkeit schöpfen und giessen, um die kochende Flüssigkeit nicht über das Kochgefäss überströmen zu lassen [Nerft, Saussen, Bers., C.], Grünh., Spr.: paliec te un kūsini putru, lai pāri nepāriet U. b. 104, 9. [kūsināts ("?") piens Kreuzb.]

Avots: ME II, 338


kusis

kusis, ein kleines Fischlein; auch kusle̦ns Usmaiten, U. Vgl. kusls.

Avots: ME II, 328


kūsis

kũsis (li. kūšỹs), die Schamhaare; kūse, die weibliche Scham St.; auch U. führt die letztere Bedeutung an. kūšu bārzdiņš, die Schmerle (cobitis barbatula) Dond. [Vielleicht zu npers. kus "weibliche Scham", ai. kukṣ̌i - "Mutterleib" u. a., s. Persson Beitr. 184 f. und 562, Leumann ai. etym. Wrtb. 63 f. und 70, Boissacq ict. 539, Walde Wrtb. 2 209 unter cūlus, Johansson IF. XIX, 130 und II, 18 ff. u. a.]

Avots: ME II, 338


ķusis

ķusis,

1) ein Kissen, Sitzkissen im Wagen und Schlitten
Sassm., Golg.;

2) ein korpulenter Mensch
Gold., Wid. [In der Bed. 1 beruht es auf mnd. kussen dass.]

Avots: ME II, 392


ķusis

I ķusis, 1): auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Durben, Frauenb.;

2): auch NB.

Avots: EH I, 708


ķusis

‡ *II ķusis od. *ķuse (erschlossen aus acc, s. ķusi Janš. Mežv. ļ. II, 380), in gegorene Milch gebröckeltes Brot (= jāveklis 1).

Avots: EH I, 708


ķūsis

ķūska Bers., Laud., Oppek., = čūska, die Schlange. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 393


ķūsis

I ķūsis [?], ein grosser Knüppel latv. [Vielleicht mit -z- zu lesen, vgl. ķūze.]

Avots: ME II, 393


ķūsis

II ķũsis, ‡

2) ķūss Druw., eine korpulente Mannsperson von kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 709


ķūsis

[II ķũsis Lautb. "jem., der sich allzu dicht angekleidet hat."]

Avots: ME II, 393



kveksis

kveksis,

1): medību kvekšiem Janš. Dzimtene I 2 . 350; ‡

2) eine Art Schwein
Schwanb.; ‡

3) ein ergebener und geduldiger Diener
Seyershof.

Avots: EH I, 689


kveksis

kveksis, kvekšķis [Manz. Lettus], der Jagd-, Spühund, Hühnerhund: kur tie kvekši (Var.: kvekšķi) kvekšķināja BW. 31097 ; kvekša suns, der Jagdhund.

Avots: ME II, 351, 352


kviesis

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356


labsirdība

labsir̂dĩba, die Gutherzigkeit: stipriem cilvē̦kiem piemīt labsirdība LP. XIII, 522 [falsch!].

Avots: ME II, 398


labsirdīgs

labsir̂dīgs, gutherzig: ve̦de̦kla bijuse ļuoti labsirdīga LP. VII, 1201.

Avots: ME II, 398


lāčausis

lâčàusis, das Bärenohr: tu, dzi, manas lāčausis neaiztiec! Auch als Schimpfwort.

Avots: ME II, 435


lāčnāsis

lâčnãsis: auch Postenden, Stenden; anders wo dafür auch - lâču nãsis.

Avots: EH I, 726


lāčnāsis

lâčnãsis, nom. pl., Morcheln Kand., Dond., Tals.

Avots: ME II, 435


Lācplēsis

Lācplēsis (geschr.: Latzplehsz) FBR. XVII, 28, ein Beiname aus dem J. 1683.

Avots: EH I, 726


lakausis

lakausis,

1) [ļakausis N. - Peb.], ein Tier mit herabhängenden Ohren Tirs., Druw.;

[2) lakauši N. - Peb., eine Art Pflanzen
(auch: cūkauši). - Vgl. ļekausis, ļe̦kausis.]

Avots: ME II, 415



laksiņi

laksiņi: auch Sonnaxt n. Fil. mat. 187 (hier auch: Milchsuppe mit Nudeln ), Mesoten, Schwitten, Ceļi VIII, 231.

Avots: EH I, 716


laksiņi

laksiņi, Nudeln Gr. - Sessau; [ Makaronen LKVv.].

Avots: ME II, 416


laksis

laksis: burkāns sagriêzts četruos lakšuos Linden in Kurl.

Avots: EH I, 716


laksis

laksis, das Stück, das Scheit, Holzscheit: malka jāsaskalda lakšus Dobl., Oberk., Infl. [Zu lakšķis, lakats?]

Avots: ME II, 416


lampausis

lampausis,

1): lam̃paũsis Orelien n. FBR. XI, 37.

Avots: EH I, 718


lampausis

lampausis,

1) ein Tier mit herabhängenden Ohren
RKr. II, 57: dzīvuo nu siltā, mazuo lampausīti! A. XX, 304;

2) der Lümmel
[Nötk.], Rkr. II, 57. [Zu lampa III.]

Avots: ME II, 418


lamsis

làmsis 2, [ein grosser und fauler Hund oder Mensch Mar.]: vai re kāds lamsis! [lam̂sis 2 "ein nachlässiger Mensch" Grünh.]

Avots: ME II, 419


lankausis

lankausis, einer, der schlaff herabhängende Ohren hat St., [Wellig 67]: ej puisīt, lankausīti BW. 10569, 1. Vgl. ļe̦nkàusis.

Avots: ME II, 421


lapausis

lapausis, ‡

2) ein Tier (bes. ein Perkel) mit grossen Ohren
Schwanb.

Avots: EH I, 720


lapausis

[lapausis Walk, ein Lümmel. Vielleicht zu mhd. erlaben "erschlafft", an. lafa adā "anhamgen", as. lef "schwach", mndl. laf "schlaff."]

Avots: ME II, 422


lāpausis

lāpausis, f. - se, der (die) Langohrige; so lāpause von einer Mütze Spr. [Mit hochle. ā aus ē̦? In Welonen und Baltinov sei lāpausis (gespr. mit ostle. uo aus ā) eine Pflanze.]

Avots: ME II, 439


lapsiņas

[lapsiņas LP. VI, 650 (aus Alt - Sehren), Wespen.]

Avots: ME II, 422


lapsināties

lapsinâtiês, fuchsschwänzeln, sich anschmeicheln: puiši lapsinās gar meitu Dond.

Avots: ME II, 422


lapsine

I lapsine Daudsewas, Dunika, Oknist, Warkl., = lapsene I 1.

Avots: EH I, 720



lāsica

[lāsica, [="zebiekste Biržgalis, Welonen u. a.], foetorius vulgaris [Schneewiesel?]: lāsica apmē̦ram žurkas lielumā, tumši pe̦ele̦ks, lāsains zvēriņš, bē̦rnus perina vis˙vairāk kuokā - ligzdā, bet dažreiz arī uz zemes Oberkurl. lāsica žurkai līdzīgs kustuonītis Oppek.; [In Nerft sei làsica 2 der Dachs. - Aus r. лáсица "Schneewiesel".]

Avots: ME II, 441



lasināt

I lasinât, fakt. zu lasît, lesen lassen: mācītājs lasina bē̦rnus Janš., Kaudz. M.

Avots: ME II, 423


lasināt

II lasinât, ‡

2) tröpfeln
(intr.), in undichten Tropfen fallen Auleja: līts sāk l.

Avots: EH I, 721


lasināt

II lasinât [li. lãšinti "traüfeln" ], s. làsinât.

Avots: ME II, 423


lāsināt

làsinât, ‡

3) in Tropfen fallen
(mit â 2 ) PlKur.

Avots: EH I, 729


lāsināt

làsinât, lasinât N. - Bartau, fakt. zu lāsêt, träufeln, fliessen lassen: zâles slimajā acī N. - Bartau. [lãsinât Ruj., = lãsêt.]

Avots: ME II, 441


lasis

I lasis: lai sapuva lieli laši zilās jūras dibinā BW. 30834.

Avots: EH I, 721


lasis

I lasis (li. lãšis), der Lachs; krusta lasis, gasterosteus aculeatus Etn. II, 113. [Zu li. lašišà apr. lalasso, slav. lososь ahd. lahs dass., tochar. laks "Fisch"; nach Loewenthal KZ. LII, 98 eigentlich "der Gesprenkelte" (zu lase, li. lãšas "Tropfen").]

Avots: ME II, 423


lasis

II lasis, [in Salis das Demin. lasītis] "ein geringes Quantum Flüssigkeit": jāizvāra kāds lasis plānas putras Salisb. [Zu lase, lāse.]

Avots: ME II, 423




leisinēt

leisinêt (mit ostle ei < ī?) Strods Par. vōrdn. 103 "?".

Avots: EH I, 732


lekausis

le̦kausis, s. ļe̦kausis; [le̦kausis "ein grosser Hase" N. - Peb.]

Avots: ME II, 448


lēkausis

lē̦kausis Lubn. n. FBR. XVII, 126, Demin. lè̦kàusê̦ns 2 ebenda,

1) ein kleines Fuder;

2) ein Schimpfname
(= ļè̦nkàusis 2 ?).

Avots: EH I, 736


ļekausis

ļe̦kàusis: auch (vom Schwein) Iw., (vom Hasen) Dunika.

Avots: EH I, 770


ļekausis

ļe̦kàusis [Mar., AP., Nötk., Lennew., MSil., Schlokenbeck, um Mitau, Matkuln, Stenden, Ruj., Wenden, Ronneb., Roop, Seppkull, Schujen, Wilzen, Naud., Gr"nh., Sessau, Gramsden, Kalleten, Schrunden, Bauske, Kalz., Dselden, Gold.], le̦kausis C., Smilt., [Ober-Bartau, Golg., Tirs., N.-Schwanb., Selsau], ein Wesen mit schlaff niederhängenden Ohren, ein Schlappohr: [ļe̦kausis Luttr., Usmaiten, Gr.-Ronnen], ļe̦kause - cūka, kuŗai ausis uz zemi nuokārušās Etn. I, 153. cūkas ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi IV, 130. lieluo ļe̦kausi, nāc spē̦kuoties! LP. I, 39; [ļe̦kausis Lis. und um Mitau und Mar. auch als Schimpfwort von einem liederlichen und ungeschickten Menschen. - Vgl. leceklis] und li. lėkausis "der Schulohrige" Kurschat.]

Avots: ME II, 535


leksis

leksis, das Treibholz am Spinnrade Rutzau XI, 83 [?].

Avots: ME II, 448



lemausis

le̦mausis, der Plumpsack, Tölpel Riga. [Meselau].

Avots: ME II, 449


ļemausis

ļe̦maũsis Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 770


lemesis

lemesis,

2): Schimpfname für einen langsamen, unbeholfenen Menschen
Sonnaxt; ‡

3) eine spitze Eisenstange (einer Pflugschar ähnelnd und in einen Holzstiel hineingetrieben), die man ehemals zum Ausbrechen von Steinen benutzte
Siuxt. Zur Bildung des slav. lemešь vgl. A. Vaillant Slavia IX, 496.

Avots: EH I, 733


lemesis

lemesis (slav. lemešź dass.), Demin. auch lemestiņa BW. 30263,

1) die Pflugschar:
[uzdēj asus lemesīšus BW. 34601.] ausis kâ lemeši 2381;

2) fig., der Lümmel
Mag. XIII, 2, 61. Zu slav. lomiti "brechen" u. a., [s. limt und Berneker Wrtb. I, 701].

Avots: ME II, 449




ļempausis

ļe̦mpàusis, der Lümmel, Tolpel Baltp.

Avots: ME II, 536



ļenkausis

ļè̦nkàusis 2 Lub., [N.-Peb.], lè̦nkàusis 2 Bers., ein Wesen mit herabhängenden Ohren: cūkai ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi, le̦nkausi Etn. IV, 130. Sprw.: kur muižas cūka, tur tâ le̦nkause arī pakaļ, sagt man von einem armen, einfachen Menschen, der sich gern in reichen, vornehmen Kreisen bewegen mochte.

Avots: ME II, 537


lenksis

lenksis "?" apkārt gaŗi skuju lenkši kārās, un katrā lenksī krustiņš iekšā pīts Dünsb. Maijas Roze 101.

Avots: EH I, 733


lepausis

le̦pausis: ein Hund oder Schwein mit herabhängenden Ohren Bērzgale.

Avots: EH I, 734


lepausis

le̦pausis [Laud., Sessw.], s. ļe̦pausis; [ein Dummkopf Neu - Wohlfahrt].

Avots: ME II, 452


lēpausis

lē̦pausis,

1) ein Schwein mit herabhangenden Ohren
(mit ê̦ ) Warkl.;

2) ein Lümmel
(mit ê̦ ) Warkl.; jem., der in in seinen Bewegugen langsam (faul) ist (mit è̦ 2 ) Pilda.

Avots: EH I, 738


ļepausis

ļe̦pàusis,

2): auch (ein Ungewandter)
Iw.

Avots: EH I, 771


ļepausis

ļe̦pàusis Aps., ļē̦pausis, le̦pausis Etn. II, 95 (li. lepaũsis "jem, mit herabhitngenden Ohren"),

1) [ļē̦pausis Morizberg, le̦pausis Oppek., Notk., ļe̦pausis MSil., Sessau, Gramsden], jemand, der herabhängende Ohren hat
Aps.: vienam tē̦vam bijis dē̦ls, vārdā Ļē̦pausis;,

2) ļe̦pausis U., jemand, der nicht viel auf Ordnung in der Kleidung gibt
Mag. XIII, 2, 43; [ļe̦pausis, ein ungewandter Mensch Gramsden].

Avots: ME II, 537



lepsis

[lepsis Bers. "ein junges, ungewandtes Lebewesen."]

Avots: ME II, 453


lepsis

II lepsis Seyershof, ein kleines Stückchen: iegūt kādu lepsi zemes dārza ierīkuošanai.

Avots: EH I, 734


lēpsis

lēpsis, die Brunst. Unbek.

Avots: ME II, 461


lesināt

lesinât (li. lẽsinti), fakt. zu lest, fressen lassen, füttern: cālīši nelesināti Rutzau n. RKr. XVI, 198.

Avots: ME II, 453


lesine

lesine (juosta) "juosta; kuŗai dzijas nav cieši saaustas, saveldinātas, bet rakstā stiepjas vairāk pa virsu Auleja: lesinēm neveldinēja daudz. lesinēm vairāk dzīparu nekâ diegu.

Avots: EH I, 734


lesinis

lesinis,

1): l. bija zaļš ... bruncis Janš. Mežv. ļ. I, 22;

2) nom. pl. lesiņi Dunika "punktītes rakstā gar burdes (Borte)
malu";

3) (Adj.) "burdains ar rakstu gar burdes malu" Dunika: l. lindruks.

Avots: EH I, 734


lesinis

lesinis, ein Frauenrock: lesinis - zaļš, smalka aude̦kla lindruoks Hasenp.

Avots: ME II, 453


lesis

lesis, etwas Grosses, Fettes, Ausgezeichnetes in seiner Art: vare̦ns lesis, ein schönes, fettes Ferkel, auch ein solcher Fisch Burtn.

Avots: ME II, 453


letausis

le̦taũris, ļe̦tauris,

1) der graue Hase:
le̦taurīt, kam gulēji siliņā? Dond. aizgāja kâ le̦tauris, von einem Eilenden gesagt Kand.; in einem VL. auf einem Auerochsen bezogen: auru kriku, le̦taurīti, kam gulēji silienā? nu būs tavi balti ragi bajāram alu dzert BW. 30493;

2) ein plumper Mensch
Spiess n. u.; ein ungewandter, nachlässiger Mensch [Wessen]: tas gatavs le̦tauris Sld., [Gudenieki]. Aus d. Litauer [unter dem Einfluss von ļe̦tausis?] umgebildet?

Avots: ME II, 454


ļetausis

ļe̦tausis: ein Schimpfname Frauenb.

Avots: EH I, 772


ļetausis

ļe̦tàusis, ein Wesen mit herabhängenden Ohren. [Zu letenis?]

Avots: ME II, 539


lētsirdība

lẽtsir̂dĩba, die Zärtlichkeit St.; die Nachgiebigkeit Smilt.; [leicht zu bewegendes Gemüt U.].

Avots: ME II, 463


lētsirdīgs

lẽtsir̂dîgs, zärtlich, mitleidig St.; jähzornig Salis, Ruj.; freigebig Kokn., nachgiebig Allend n. U., Smilt.

Avots: ME II, 463


letuksis

[le̦tuksis, ein Art Boje Bielenstein Holzb. 653]; le̦tukši, recht dicke Schnüre am Netze: le̦tukši - pare̦snas auklas ar lielu korķa plūksnu un lielu uolu Etn. II, 107.

Avots: ME II, 455


līdzcensis

lĩdzcènsis ,* [lĩdzcentis * Wid.], lĩdzcè̦nsuonis *, der Mitbewerbeŗ Konkurrent, Nebenbuhler: kas grib konkurēt ar saviem līdzcenšiem... Ar. nu mans draugs tuop par līdzce̦nsuoni A. XVII, 5. un uz priekšu devās nepārre̦dzamais bars pāri par savu līdzce̦nsuoņu līķiem A. XV, 471.

Avots: ME II, 479


lielausis

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME II, 497


lielsirdība

liẽlsir̂dĩba,

1) die Heftigkeit, Hartnäckigkeit:
savā lielsirdībā viņš izdara daudz aplamību;

2) die Grossmut
(ungew.): par jūsu lielsirdību pateicuos Alm. dievs viņu bija ar lielsirdību un gaišu prātu apbalvuojis Launitz Stāsti 67.

Avots: ME II, 502


lielsirdīgs

liẽlsir̂dîgs, rechthaberisch, trotzig, helftig: nuo acīm vien pazinu lielsirdīgu tē̦va dē̦lu BW. 9824.

Avots: ME II, 502


lielsirdis

liẽlsir̂dis,

1) der Eigensinnige, Heftige, Hochmütige:
lielsirdim jācieš suodība Spr. Sal. 19, 19. tautiešam, lielsiržam. lieli, gaŗi me̦lni mati BW. 21719, 4. tautu meita, lielsirdīte 21754;

[2) jem., der herftig zürnt
Trik.].

Avots: ME II, 502



liesināt

liẽsinât (li. liesinti), tr., mager machen Spr., Karls.

Avots: ME II, 504


linpaisis

linpaisis, der Mann, der den Flachs schwingt Ruhental.

Avots: ME II, 472


lipsināties

lipsinâtiês Ermes, N.-Peb., sich anschmeicheln.

Avots: EH I, 744


lisiņš

lišiņš, der Steinpeizger (cobitis taenia) Sassm.

Avots: ME II, 475


lopsis

lopsis Seyershof "ein Fetzen": nuoraut ruokai vienu lapsi ādas.

Avots: EH I, 758


losiņā

[luosiņā (loc. s.)"?": man[i] aplipa znuoti, draugi kâ putniņu losiņā (Var.: zariņā) BW. 22250 var. (aus Wessen). Fehlerhaft für luostiņā?]

Avots: ME II, 528


losis

I luõsis, s. unten unter luõtis.

Avots: EH I, 768



lukausis

[lukausis U., Mar., Atswig, Pampeln, =ļukausis; in Kārsava und Biržgalis jem., der so zerstreut Zuhört, dass er sich das Gesagte wiederholen lässt; "kūtrs cilvē̦ks; ļe̦pausis" Tirsen.]

Avots: ME II, 510


ļukausis

ļukàusis, ein Tier (ein Ferkel, ein Schwein) mit herabhängenden Ohren Dond., [Gränh., Mitau): ļukausis sivē̦ns, kam ausis nuoļukušas, ļukause - tāda cūka Mar., Gold. n. Etn. l, 153; ļukauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 542


lūkplēsis

lûkplêsis, der Bastschäler, zur verächtlichen Bezeichnung einer Person: es kuopuojuos tikai ar labākiem, bet ne vis ar kaut kādiem lūkplēšiem.

Avots: ME II, 518


luksināt

luksinât "teciņiem skriet" Kalnemois.

Avots: EH I, 760



ļumausis

ļumàusis, ein plumper, ungeschickter Mensch (eig. ein Mensch mit [lappigen Ohren) N.-Schwanb.

Avots: ME II, 542


ļunkausis

[ļunkausis N.-Peb. "ein langohriges Tier".]

Avots: ME II, 543


lupatlasis

lupatlasis: auch Tdz. 47955, Erlaa, Kokn. Neugut, Oknist, Stockm.

Avots: EH I, 762


lupatlasis

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515


lupausis

lupàusis, ein Wesen mit herabhängenden Ohren Smilt.

Avots: ME II, 515



lursis

lursis "?": dzīvuo kâ lursis bez svētdienas A. VIII, 1, 148; [lur̂sis 2 "ļurbä Siuxt.]

Avots: ME II, 516


lusināt

lusinât: "wohl pflegen und warten" Für.: l. bē̦rnu.

Avots: EH I, 763



lūsināt

lûsinât Warkl. "ans Faulenzen gewöhnen; verwöhnen". Refl. -tiês (s. ME. II, 520), 2): sich ans Faulenzen gewöhnen" Warkl.

Avots: EH I, 764


lūsināties

lũsinâtiês,

1) lauern (wie ein Luchs):
kuo tu lūsinies nuo tālenes? Dond.;

[2) "der Arbeit ausweichen"
N.-Peb.).

Avots: ME II, 520



lūsinēt

lùsinêt 2 , -ēju Auleja "einen unbestimmten entfernten Lärm verursachen": pajēmies vē̦zdu, ej, ap krūmiem lūsinē! kas tiê lūsinē pa klē̦vu?

Avots: EH I, 764


lūsis

lũsis: gen. s. Iūsa und Demin: voc. lūsiņ BW. 2141;

2) "līdējs, viltīgs cilvē̦ks" Frauenb.

Avots: EH I, 764


lūsis

lũsis (Dond., Bauske, Dunika, Wandsen, Lautb., Kl., Lis., N.-Peb., Bers., Warkl.) (li. lúšis [gen. s. lúšies)), der Luchs. (lũši, Pelzkragen Bauske]. Im Volksliede werden die lūšu kažuociņi, Luchspelze gerühmt. Lũša spalvas zirgs, luchsbuntes Pferd Elv. [zu aha. luhs, arm. nom. pl. lusanunk u. a., oder (wenn mit ū aus un) zu gr. λύγξ dass.; vgl. Hübschmann Arm. Gr. 454, Walde Wrtb.2 442, Bugge KZ. XX, 10, Trautmann Wrtb. 164.]

Avots: ME II, 520


lutausis

lutàusis: auch (jem. mit herabhangenden Ohren) Ermes, Kegeln, Lems., Orellen, Salis, Zögenhof; ein phlegmatischer, plumper Mensch Salisb.

Avots: EH I, 763


lutausis

lutàusis, ļutausis Kand., ein Mensch od. ein Tier mit herabhängenden Ohren Smilt., [Serbigal], AP., Ruj.: lutaušu cūka LP. I, 84. [lutausis Salisb., ein liederlicher Mensch. Zu *lust. Vgl. Būga Изв. XVII, 1, 35.]

Avots: ME II, 516




maisinieks

màisiniẽks, ‡

3) = màiss, der Sack Warkl.: iebāz maisiniekā salmu!

Avots: EH I, 778


maisinieks

màis(i)niẽks, màiseniẽks,

1) wer Säcke macht;

2) wer im Sacke steckt
Ar. [Vgl. li. máišininkas "ein Verfertiger von maišai".]

Avots: ME II, 551



malklesis

màlklesis, màlku lasītājs, der Freischlucker Los. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 558


malknesis

malˆknesis M. 130, ein Holzträger.

Avots: EH I, 781


malsieta

malsieta ce̦pure, ein aufgekrämpter Hut L.

Avots: ME II, 559


mantkasis

[man(t)kasis, ein Geizhals, ein wohlhabender Bettler Rauda.]

Avots: ME II, 561


mantnesis

mañtnesis, = pūķis, ein mythisches Wesen, welches bald Segen, Gedeihen und Hab und Gut raubt, bald solches bringt: teika stāsta par mantnesi LP. VI, 1, 114.

Avots: ME II, 562



mantrausis

mañtràusis,

1) der Habgierige, der Geizhals:
dažs cilvē̦ks ir pārāk liels mantrausis Ahs. mantrasim nav ne+kad diezgan Alm. Kaislību varā 14. "neduošu ne graša", mantrausis atcirtis LP. IV, 235;

2) = mantnesis Etn. I, 97: beidzamais puosts bijis, ja mantrausi apkaitināja LP. VI, 1, 107.

Avots: ME II, 562


māsice

māsice (unter mãsĩca 1): auch Druw.

Avots: EH I, 793


māsiņa

‡ *II mãsiņa,

1) ein gewisses Muster für Gewebe, woraus man Säcke anfertigt
Seyershof (gespr.: mãsina): māsiņās auda ar divām paminām un četrām nītīm; tâ ruodas biezāks aude̦kls Seyershof. māšiņās auž kādu specialu audumu Salis;

2) "strīpa, kas ruodas vienkāršā aude̦kla, kad pārtrūkst kāda me̦tu dzija" Salis.

Avots: EH I, 793


masināt

masinât (li. mãsinti "locken"), = musinât 2 Kal., PlKur., abreden Lng.;

2): locken, verführen
Preiļi (Kur. Nehrung), Mag. XVII 1, 86; verleiten, verführen Lng.

Avots: EH I, 784


māsinēt

māsinêt "?": kur tu māsinē (ej nezinādams, kurp)? te˙pat ir! Gramsden. Zur Bed. vgl. nùomāsinêt undìemãsinêt.

Avots: EH I, 793


māsitiņa

māsitiņa BW. 7203, des Ehemanns Schwester.

Avots: ME II, 586




mazpuisis

mazpuĩsis, = zirgu puisis Anzen n. RKr. XVII, 39; [ein Knecht, der kleine schweren Arbeiten verrichtet Dond.]: mans brālē̦ns dzīvuo pie saimnieka par mazpuisi Sassm.

Avots: ME II, 574


mazrausis

[mazrausis, ein rausis aus feinem Mehl Dond.]

Avots: ME II, 574



mazsirdīgs

mazsir̂dîgs, geringherzig, herzlos: viņš nespē̦tu uzskatīt tuo sievu, kas vinū tik mazsirdīgi atstūmusi JR. IV, 75.

Avots: ME II, 574


meksis

meksis "?": sivē̦ns (bē̦rns) apaļš (nuobaruojies) kâ viens m. Lemb., Serbig. Vgl. mekšķis 2.

Avots: EH I, 797


melndirsis

me̦l˜ndir̃sis Frauenb. "ein Schwein mit schwarzem Hinterem".

Avots: EH I, 798


melnesis

melnesis: auch Jürg., Serbig., Talsen, (mit èl ) Wenden.

Avots: EH I, 798


melnesis

[melnesis Kabillen, Alt - Rahden, Sessw., Selsau, Neu - Schwanb., Alschw., Iwanden, Sauken, Mesoten, Treiden, Kursiten, Memelshof, Wizenhof, Burtneek, Matkuln, Tuckum, Autz, Naud., Lesten, Holmhof, Wilzen, Nikrazen, Kandau, Usmaiten, Rönnen, Luttringen, Seppkull, AP. u. a., ein Verbreiter von Lügen.]

Avots: ME II, 597


mēlnesis

mḕlnesis: auch AP., Sermus; (mit ḕl 2 ) Ascheraden, (mit êl 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 806


mēlnesis

mḕlnesis, f. -se, auch 'lnesẽjs, f. -ẽja, der Zwischenträger, Ohrenbläser, Verleumder, Lügner, die -in, die Klatschbase: viņš liels mēlnesis. kādā valstī bija reiz ķēniņiene, kas bija liela mēlnesis staigā Etn. IV, 80. [kas kâ mēlnesis staigā Glück Spr. Salom. 11, 13.]

Avots: ME II, 615


melnsimtnieks

me̦l˜nsìmtniẽks ,* der Reaktionär, nach dem russ. черносóтенецъ.

Avots: ME II, 599


melsienis

mèlsienis 2 Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799


melsika

mel˜sika, comm., der Schwätzer, Aufschneider, die -in: tu tāds melsika Matkuln; mel˜siķis, f. -ķe, Kand.

Avots: ME II, 599


melsinēt

melsinêt "(wiederholt, dauernd) schwatzen, faseln Kalupe": kā tu melsinē, kā pļāpā un staigā ar mēlēm pa ļaudīm! "lügen" (?) Zvirgzdine: mèlsinē 2 (flunkert?) - pats nezina kuo.

Avots: EH I, 799


melsinis

mèlsinis 2 Zvirgzdine, ein Fasler.

Avots: EH I, 799


melsis

mèlsis: auch (mit elˆ 2 ) Karls. ("?"); puiši, melši ("?") Tdz. 36370.

Avots: EH I, 799


melsis

mèlsis [N. - Peb., mèlsis 2 Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599


mēmesis

mẽnesis: gen: s. mēnesa und dat. s. mēnesam BW. 33898, 3 var. (aus Rothof), Demin. mēnesiņš BW. 29699 var., mēnesniņš 29729 var.; 30064, mēnestītis 10682, 3 (aus Krohten),

1): nere̦dz saules, ne mēness BW. 18879, 6 var. (gen. s.) pilna mēneša 26351;

2): liepiņai ... ik mēneša (Var.: ik mēness) ziedi biŗa BW. 11915.

Avots: EH I, 807


mēnesis

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616



miekasis

mìekasis: auch (mit ìe 2 ) Grawendahl.

Avots: EH I, 824


miekasis

miekasis [?], miekacĩtis [?], das kleine Brot, welches aus dem zusammengeschabten Rest des Teiges gebacken wird (am kurländischen Strande gebr.).

Avots: ME II, 652


mielasirdīgs

mielasirdīgs Pas. IX, 500 und XIII, 90 (aus Lettg.), barmherzig.

Avots: EH I, 824





mīkstmiesis

mîkstmìesis ,* die Molluske Konv. 2 2113; 2115.

Avots: ME II, 642



mīkstsirdīgs

mîkstsir̂dîgs ,* weichherzig: mīkstsirdīgs cilvē̦ks Upīte Sieviete 51.

Avots: ME II, 643


mīkstsirdīte

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643


milausis

[milausis "ein ungewandter Mensch" Nerft.]

Avots: ME II, 626


mīļsirdīgs

mĩļsirdîgs, ein liebevolles Herz habend Mekons Lenore u. V. (1872), S. 34.

Avots: EH I, 822


misikas

misikas, Waldwiesen Katzd. [Aus dem Livischen (vgl. estn. meťsik "Wald, waldig" und liv. mütsa "Wald")?]

Avots: ME II, 636



misināt

misinât, fakt., irre führen, leiten, irre machen, verwirren: neliecies misinât! LP. VII, 145.

Avots: ME II, 636


misinausis

misinaûsis 2 Grob. "zalktis ar spuožām ausīm, kas daudz uzturuoties ūdenī".

Avots: EH I, 818


misiņausis

misiņaûsis 2 Dunika, NB., eine Art Schlange mit gelben Flecken um die Ohren.

Avots: EH I, 818


misiņbārdis

misiņbā`rdis, der Messingbart, eine häufige Bezeichnung des Teufels in den Märchen: misiņbārdis plēš miruoņus LP. IV, 184. viņš nuogrābj misiņbārdi, ve̦lnu LP. VII, 145.

Avots: ME II, 636



misiņkalis

misiņkalis, -kalẽjs, der Gürtler Br., Wid.

Avots: ME II, 636



misiņmilga

misiņmilˆga od. misiņa smilˆga, triodia decumbens Dond., RKr. III, 73; Konv. 2 2321.

Avots: ME II, 636


misiņots

misiņuôts, messingfarben: linītim zili ziedi, misiņuoti kukuriņi BW. 32556.

Avots: ME II, 636


misiņš

misiņš,

1): par misiņa vaiņadziņu BW. 24762. misiņa kucentiņi sudrabiņa irbes dzina 33755, 4; ‡

4), (hierher?) die Krätze
(kašķis) Stenden.

Avots: EH I, 818


misiņš

misiņš,

1) das Messing;
nebst li. mìsingis aus mnd. missing];

2) eine tracht Prügel:
ar šituo tu esi pelnījis labu misiņu pilnu muguru Vīt.;

3) zur Bezeichnung der Schnelligkeit:
jaunskungs aizgāja kâ misiņš LP. VI, 867.

Avots: ME II, 636



mulsināt

mùlsinât [auch C., mul˜sinât 2 Dond., Wandsen, Nigr., Dunika, mul˜sinât PS., Jürg., N. - Peb., Wpl,arshof, Schujen, Wohlf., Salisb., Salis], tr., verwirren, irre leiten, betrügen: brāļi mulsinājuši muļķīti LP. IV, 82. jūtas... mani mulsina un reibina Egl.

Avots: ME II, 665


mūsie

mûsie 2 AP., die Unsrigen, unsere Leute.

Avots: EH I, 839


mūsietis

mūsiẽtis, mùsejietis Lub., der Unsrige: ka ļaudis slimībās griežas pie labdarēm, tā mūsiešuos parasta lieta DL.

Avots: ME II, 679


mūsijais

mūsijais (unter mūsẽjs): auch Fest. n. FBR. XVlI, 88.

Avots: EH I, 839


musinama

[musinama biezputra U., ein von feinem Mehle mit kleinen Stücken Speckes gekochte dicke Grütze.]

Avots: ME II, 671, 672


mūsiņas

mũsiņas Ramkau, briza media (eine gewisse Pflanze).

Avots: EH I, 839


musināt

musinât,

2): irre machen, in Zweifel bringen
Für.

Avots: EH I, 835


musināt

musinât, mušinât Hr.,

1) intr., unterm Bart brummen
L., flüstern, murmeln, leise zischend reden St., rauen U.;

2) tr., hetzen, aufwiegeln:
kam tu viņu musini Sudr. E. Subst. musinãjums, die Aufwiegeln; musinâtãjs, der Hetzer, Aufwiegler: musinātāji, kas pūlējās arī dažas Krievijas pilsē̦tās sacelt nekārtības A. XX, 195; musinātāji, irre führende Gesiter Plūd. [Wohl zur Wurzel von maut "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 498 f.]

Avots: ME II, 672


musis

musis Lems., N.-Salis, die Fliege.

Avots: EH I, 835


nasi

nasi [?], Adv., vielleicht U.; [für rasi? Wenn zuverlässig, vielleicht zu li. našiaus "geschwinder"].

Avots: ME II, 694




naudrausis

naûdrausis, ein Geldgieriger: skuopais n. Janš. Mežv. ļ. II, 173.

Avots: EH II, 6


nausis

naûsis 2 lw. "saku sasējums augšā".

Avots: EH II, 6



negausis

negaũsis, f. -se,

1) ein Nimmersatt, ein Unmässiger:
ērglis ēdis kâ lielākais negausis LP. VI, 616. redzēs, vai tad tu te tâ rīsi, negause! VI, 422;

[2) ein Betrüger:
negausis netaps vairs par žēlīgu saukts Glück Jes. 32, 5.]

Avots: ME II, 713


nekaksis

* nekaksis od. * nekaktis, ein Nimmersatt: bij tiem tautu nekakšiem ik˙vienam vērpelīte BW. 19274, 1. [Zu li. kàkti "genügen."]

Avots: ME II, 717


nekasis

nekasis,

1): auch Lamingen.

Avots: EH II, 13


nekasis

nekasis,

1) ein Trödler,
kam ne˙kas neve̦das Selg. n. Etn. IV, 148;

2) "etwas, was nicht gelungen ist"
Katzd. [Ableitung von ne˙kas]

Avots: ME II, 718


nepatiesi

nepatìesi,

1): pa n. Siuxt n. BielU.

Avots: EH II, 17


nepatiesi

nepatìesi, nepatieši, nepateisu,

1) mit Unrecht, ohne Grund
[pa nepatiesu Biel. n. U.]: kāpēc mani māmuliņa nepatiesi ienīdēja? Ltd. 2827. citi bē̦rni klaipu plēsa, mani lūla nepatiesi BW. 3041;

2) umsonst, unnützerweise:
pieši mani, zābaciņi nepatiesi (Var.: nepatieši) deldējami 22423. nemin dievu nepatieši! 12558.

Avots: ME II, 726


ņerksis

[ņer̂ksis, ein weinerlicher Mensch; einer, der die Speise verschmäht Fest.]

Avots: ME II, 900


nesi

[* ne̦si, erschlossen aus ostle. nasi Borchow, Dricē̦ni, = našs.]

Avots: ME II, 732


nesidraba

nesidraba, nicht silbern: tautas jāja man gaŗām, sidrabuotas me̦klē̦dami. dievs duod jāt, nedabūt, - paņems mani n. BW. 10772, 6.

Avots: EH II, 19


nesien

nesien Oknist n. FBR. XV, 175, Kaltenbr., = nesin.

Avots: EH II, 19


nesieni

nesieni (unter nesiêns): auch Spr., AP., Fest., Linden in Kurl., Orellen. Ramkau.

Avots: EH II, 19


nesienis

nesienis.

1) ein einmaliges Tragen
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56: būs liels n., kamē̦r aizne[sī]šu da sē̦tai. jie nese ar nesieni;

2) was getragen wird (ein Bündel, Korb u. a.)
Sonnaxt.

Avots: EH II, 19


nesiens

nesiêns,

1): uz pleci liels n. Perkunen n. FBR. XVIII, 133. vēl viens n. jāne̦s puodā ūdens Seyershof; ‡

2) ein einmaliges Tragen:
mantas ... nebūtu spējuši vienā nesienā aiznest Janš. Mežv. ļ. I, 145.

Avots: EH II, 19


nesiens

nesiêns, die Tracht; der Plur. nesiêni, nesienas Duomas IV, 124, das Schulterjoch der Wasserträger Spr.: māte gāja ar ūdens nesieniem uz kūti Dok. A., [Wolm].

Avots: ME II, 733


nesieviete

nesiẽviẽte ,* das Unweib: šīs nesievietes ņirgādamās atzinās MWM. VI, 883.

Avots: ME II, 733


nesilka

nesil˜ka Siuxt, nesilˆkas 2 Orellen, die Trage, Tragbahre: nesilkām katrā pusē divi ragi; nesa pie ragiem; dēļus pasita nuo apakšas klāt Siuxt. Aus r. носилку umgebildet.

Avots: EH II, 19


nesin

nesin, tragend, zur Verstärkung von nest: nesin aizne̦suse uz pirti LP. VI, 829.

Avots: ME II, 732


nesis

nesis, in der Verbind. pautu nesis, der Eierträger Pas. XV, 174.

Avots: EH II, 19


nēsis

nẽsis: auch (mit ê 2 ) Frauenb., Siuxt: paņem ne̦stavas un atnes nēsi ūdeņa! Frauenb. jāiet ar visu nasi muižā Janš. Līgava I, 90.

Avots: EH II, 24


nēsis

nẽsis, [nêsis 2 Autz., Bl., Bauske, Līn.], die Wassertracht, 2 Eimer Wasser: ja viņš ūdeni atne̦stu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi LP. VI, 189; der Plur. nēši [nêši 2 Gr. - Essern, Nigr., Salis, Iwanden (li. nė˜šiai)], auch nēšas Mar., das Schulterjoch der Wasserträger: paņem nēšus un atnes ūdeni! Kand. visi saka, ka es biju raganiņa: ūdens nēši (Var.: nēšas), zāļu nasta tā bij mana raganiņa BW. 28964.

Avots: ME II, 743


niknsirdīgs

niknsir̂dîgs, böse, boshaft: izturējās kâ niknsirdīga, ķīveklīga ... sieviete Dünsb. Etnografija 194.

Avots: EH II, 25


noasināt

nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!

Avots: ME II, 757


noasiņot

[nùoasiņuôt,

1) (auch reflexiv) verbluten:
viņš jau nuoasiņuoji(e)s;

2) sich mit Blut beflecken
Arrasch.]

Avots: ME II, 757



noblisināt

nùoblisinât: nuoblisina tikai acis Anekd. IV, 16.

Avots: EH II, 32


noblisināt

nùoblisinât, eine kurze Zeit behaglich blinzeln: viņš jautri iesmējās un nuoblisināja acis Saul.

Avots: ME II, 763


noblūsis

nùoblūsis (part. praet. act.) "in der Sonne ausgeblichen" Rutzau.

Avots: EH II, 33


nodzisināt

[nùodzisinât,

1) allmählich auslöschen
(tr.): n. uguni Lis., Bauske; in Warkl. dafür "nùodzisêt";

2) abkühlen:
n. putru Warkl.]

Avots: ME II, 780, 781


noērsināt

I nùoērsinât,

2): suns tâ nuoērsināts, ka nevar valdīt Memelshof, Schwitten.

Avots: EH II, 44


noērsināt

[I nùoērsinât,

1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;

[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].

Avots: ME II, 782


noērsināt

[II nùoērsinât "nuoārdīt" (?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 782


nogaisināt

nùogaisinât: naudu ... nuogaisināja ... muižinieks Pas. XI, 360 (ähnlich 297; VII, 134; XII, 97, 340, 500; XIII, 56, RKr. XIX, 94).

Avots: EH II, 44



noīsināt

nùoîsinât, abkürzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 49



nokārsināt

nùokārsinât,

1) reifen lassen
Gr.-Buschh.: n. labību;

2) nuokãrsināt līdz nāvei Gramsden "bis zum Tode pflegen".

Avots: EH II, 52


noķesis

[nùoķesis Grünwald "nuodriskājies, kam ķe̦sas vien mugurā".]

Avots: ME II, 806


noklaipājusi

nùoklaipãjusi labība, das gelagerte, am Boden liegende Getreide Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 797


noklausināt

[nùoklausinât, verhören: lieciniekus, bē̦rnus Widdrisch.]

Avots: ME II, 797


noklusināt

nùoklusinât, nuoklušinât, tr., zum Schweigen bringen, besänftigen, verschweigen: dusmas Konv. 2 521. viņa klausās aizturē̦tās, nuoklusinātās skaņās R. Sk. II, 105. tâ izdevies šuo lietu nuoklušināt Zeltm.

Avots: ME II, 799


nokvērsis

[nùokvērsis "schmutzig geworden": n. sivē̦ns Bauske.]

Avots: ME II, 805


nolasināt

nuolasinât Dunika, beträufeln: n. drānas ar sveču taukiem. Refl. -tiês ebenda, sich beträufeln: ēd uzmamgāk, ka nenuolasinies!

Avots: EH II, 61


noliesināt

nùoliẽsinât, fakt. zu nùoliest, abmagern, mager machen, abnutzen, abmergeln (vom Acker): tīša prātā nāvi nuoliesinājis LP. VI, 986. lini nuoliesina laukus Sassm. zeme, rentniekiem bieži mainuoties, nuoliesināta Duomas II, 1313. Refl. - tiês, sich abmargen: slimnieks tâ nuoliesinājies, ka tam tikai kauli un āda Sassm.

Avots: ME II, 813


noluzējusies

nùoluzẽjusies (?) guovs, eine magere Kuh; [zu lesen: nuoliesējusies? In Jürg. bedeute nùoluzêtiês - sich beschmutzen].

Avots: ME II, 813


nomāsinēt

[nùomāsinêt, so hinlegen od. hinwerfen, dass man nachher nicht leicht finden kann Gramsden.]

Avots: ME II, 817, 818


nomulsināt

nùomùlsinât: cilvē̦ks tika nùomùlse̦nāts 2 ("?"), ka ni˙kā nepadarīja Saikava.

Avots: EH II, 70


nomusināt

nùomusinât, tr., irre führen: nuomusinājis saimnieku tâ, ka mājās nuobraucis gan˙drīz pa˙galam LP. VII, 958.

Avots: ME II, 823


noplīsinis

nùoplîsinis 2 Gr.-Buschh., jem. mit zerfetzter Kieldung; ein ärmlicher Mensch.

Avots: EH II, 76


norasināt

nùorasinât,

1) tr., betauen, benetzen:
lapas ar ūdeni viegli jānuorasina MWM. X, 1395;

2) fein regnen:
šuorīt lietus nuorasināja Sassm.

Avots: ME II, 837


norisināt

nùorisinât, abwickeln, sich lösen lassen: vajadzēja striķus līdz galam n. Pēt. Av. IV; 165.

Avots: EH II, 81


norūsināt

nùorùsinât, fakt., verrosten lassen MWM. X, 170. [nùorũzêt, fuchsrot werden Erlaa, N.-Peb., Ar., Tirsen, Festen, Lub., Meselau, (auch: nùorūzuot) Sessw.: kažuociņš...ar mazu, nuorūzējušu apkakli Austripš M. Z. 92. ce̦pure pa˙visam nuorūzējusi saulē un lietū Jürg.; "nuobaluot" Erlaa, Schujen, Selsau, Sessw., Lös., Lis.: nuorũzējis mētelis Alschw.]

Avots: ME II, 842


nosausināt

nùosàusinât, Refl. -tiês: nuotīrīties un n. Pas. XI, 398.

Avots: EH II, 83


nosausināt

nùosàusinât, nùosàusît, tr., abtrocknen, trocken legen: viņa nuosausina savu seju Vēr. II, 704. viņas nuosausīja nuo sejas asiņainās pē̦das MWM. VI, 597. nuosausināt e̦ze̦rus, purvus. slapjas pļavas nuosausina ar grāvjiem Sassm. [Refl. nùosàusinâtiês, sich abtrocknen.]

Avots: ME II, 844


nosiekalāt

nùosiẽkalât: nav mūsu māsiņa vairs vakarēja: jau tautu siekalām nuosiekalāta Tdz.47837 (ähnlich BW. 35482).

Avots: EH II, 85


nosiekalāt

nùosiẽkalât, tr., mit Speichel besudeln: drēbes. Refl. -tiês, sich mit Speichel besudeln.

Avots: ME II, 846


nosiet

nùosìet, ‡

2) ab-, wegbinden:
viešņa nuovilka mēteli, nuosèja ... lakatu Jauns. Daugava 1928, S. 295.

Avots: EH II, 85


nosiet

nùosìet, tr., festbinden, bebinden, abbinden: nuosien galu tâ˙pat kâ bijis LP. IV, 81. pūrs bija nuosiets visādām puķēm BW. III, 1, 16. dzirksti nuosiet, die Gicht bannen, indem man um das schmerzhafte Glied einen roten Faden bindet Etn. II, 148. [Refl. -tiês,

1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;

2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;

3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;

4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;

5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]

Avots: ME II, 846


nosigīt

nùosigît, s. unter sigît (ME. III, 836).

Avots: EH II, 84



nosijāt

nùosijât, tr., absieben: saulīte mazu gabaliņu sudrabiņu nuosijā. Subst. nùosijãjums, das Abgesiebte.

Avots: ME II, 845


nosiksnāt

nùosiksnât,

1): auch Sermus; ‡

2) mit einem Riemen umgeben:
n. ar siksnu vienu kārtu A.-Schwanb.; ‡

3) "nuodzert naudu" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 84


nosiksnāt

nùosiksnât, tr., abprügeln, durchprügeln (mit einem Riemen): puiku Ahs. n. RKr. XVII, 43, Kand.

Avots: ME II, 845


nosikt

nùosikt, s. nùosîkt.

Avots: ME II, 845


nosildīt

[nùosildît,

1) erwärmen:
n. guovīm ūdeni C.;

2) durchprügeln:
n. puikam pakaļu. Refl. -tiês, sich erwärmen: iebrauca nuosildīties Warkl.]

Avots: ME II, 845


nosilt

[nùosilt,

1) "nùosvīst" Celm.;

2) warm werden:
ūdens jau labi nuosilis.]

Avots: ME II, 845


nosilt

I nùosilt,

2): sirds tīksmi nuosila Daugava 1934, S. 578.

Avots: EH II, 84


nosilt

II nuosil˜t OB., (Metall) abputzen: meita nuosĩla saktas Dunika.

Avots: EH II, 84


nosipināt

I nùosipinât "?": cilvē̦ki visi nuosipinājuši ("nuoslāpuši un nuomuocījušies") Pas. XV, 305 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 84


nosipināt

II nùosipinât Druw., Prl., bestreuen.

Avots: EH II, 84


nosipināt

III nùosipinât Lubn., eilig mit kleinen Schritten hingehen.

Avots: EH II, 84


nosircis

nùosircis (part. praet.),

1) verloren gegangen:
kas caur Ādamu ir nuosircis, tuo ir Kristus atkal nuopircis Dīc.;

2) "vom Bier, wenn der Schaum oben die Gährung anzeigt"
Sessw. n. U.;

3) "von einem, der einen Schreck gehabthat"
Salisb. n. U.;

[4) "nuovārdzis": sivē̦ns pa˙visam nuosir̂cis 2 Salis].

Avots: ME II, 846


nosirdīties

nùosir̂dîtiês [Pas. II, 294], nùosir̂stîtiês, sich abärgern: par tuo citas sievas nevarēja diezgan nuosirdīties MWM. X, 890. ve̦lns tikai nevarēja vien pats uz sevi nuosirstīties LP. VII, 1180. (es jau arī dažreiz nuosirstuos... par visām tām pavēlēm Janš. Dzimtene V, 258.]

Avots: ME II, 846


nosirgot

nùosirguôt, eine gewisse Zeit hindurch krank sein, siechen: kâ pavasarī sanīcis, tâ nuosirguoja visu vasaru un rudeni Saul. Burtnieks 1936, S. 23.

Avots: EH II, 84


nosirgt

nùosìrgt: muokās n., vor Schmerz vergehen Diez n. U. (unter sirgt).

Avots: EH II, 84


nosirgt

nùosìrgt, intr., absiechen, abmagern Spr.; auch refl. -tiês: viens nuosirdzies ģīmis pie uotra; viss tas neiepriecina aci MWM. III, 227.

Avots: ME II, 846


nosirmot

nùosir̃muôt, ‡ Refl. -tiês, grau werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pats, rīšanā un plītēšanā ieradinājies, ievecējies un nuosirmuojies Lange Latv. ārste 59.

Avots: EH II, 84


nosirmot

nùosiruôt, ‡

2) umherstreifend und Almosen sammelnd besuchen
(?): čigānietes viņu māju jau nuosiruoja Vank.

Avots: EH II, 85


nosirmot

nùosir̃muôt, nùosir̃mêt, auch nùosir̃mt, intr., grau werden: nuosirmējis tē̦va dē̦ls BW. 13041. nuosirmuojis kâ uozuols Etn. IV, 4. man muciņa kambarī nuosirmušu muguriņu BW. 19740. [nuosirmējis (nuosirmuojis 35726) man kūsītis 35187.]

Avots: ME II, 846


nosirot

nùosiŗuôt, nùosiruôt, intr., sich umhertreiben, herumstreifen (eine Zeitlang): viņš ve̦se̦lām stundām nuosiruoja nuo kakta kaktā Vēr. II, 1426.

Avots: ME II, 846


nosirot

nùosiruôt, s. nùosiŗuót.

Avots: ME II, 846

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (13)

apsvievoties

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120


deviņgreidu

desiņgreidu: auch BW. 7429 (Var.: deviņgrīdu) und 25870.

Avots: EH I, 317



īkslis

II îksIis Mahlup, Ohnist, (> iksts) Ramkau, Sussei (hier plur. îkšķi), Warkl., Plur. *îkstīši (> ikstīši) Lubn. n. BielU., = īksts I: zirgam kauc îkšķi Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 500


kaimākslis

kaimāksis, wer viel zu essen pflegt Bērzgale.

Avots: EH I, 574


ļurkbikis

ļur̂kbiksis 2 Stenden "nuolaidīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 775


nomulšināt

nùomùlsinât, nùomulšinât Biel. n. U., tr., verblüffen, dumm machen, irreführen: tu gribi mani nuomul˜sināt Sassm. n. RKr. XVII, 42. Refl. - tiês, auf Abwege geraten: daudz mazturīgi bē̦rni nuomulsinās te Seib.

Avots: ME II, 822


noskleist

nuoskleĩsi Rutzau, =nuoskliẽst.

Avots: EH II, 86


piemuldināt

pìemulsinât, verleiten (zu etwas Schlechtem): p˙uotru uz nedarbiem Bauske.

Avots: ME III, 274


saaināt

saasinât, tr., zuspitzen: saasināta virsuotne Konv. 2 1983.

Avots: ME III, 590


sairsties

sa-irsiês, Part. praet., verärgert: diez, kas nu saimniecei ; . . sairsusēs; sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31 (aus der Umgegend von Doblen).

Avots: ME II, 637



Šķirkļa skaidrojumā (29775)

a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


ā

ã, Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1



abarģēlis

abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1


abaris

abaris, ein bei der Arbeit unzuverlässiger Mensch Nautrēni.

Avots: EH I, 1


ābeideris

àbèideris 2 Erlaa,

1) = ārdbĩtis: uz sijām bij ārdis; ar divi ābeideŗi sabīdēja;

2) ein ungestümer, ausgelassener Mensch.
Vgl.àbideris 2 .

Avots: EH I, 191



abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ābīderis

I âbìderis 2 Erlaa,

1) =àbèideris 2 1;

2) =àbèideris 2 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191


abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6


abji

abji (f. abjas) AP., = abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6


abrukasas

abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1



abu do

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6


abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2


ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


acība

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7


acīgs

acîgs: auch - scharf sehend, dem nichts entgeht U., scharfsichtig Brasche; "smuks, runīgs" [?] Salis;

2) was in die Augen fällt (z. B. ein hübsches Zeug)
U.

Avots: EH I, 2


acīgs

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acmete

acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actains

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; siņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192


ādains

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adatnīca

adatnĩca, ‡

2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.

Avots: EH I, 3


adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas!

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3


adatots

adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


adieņi

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit 2 ) Grob.

Avots: EH I, 3


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


agrinītiņ

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11


agrīns

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11


agrot

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aicerot

àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aicis

aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.

Avots: ME I, 12


aija

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12


aijas

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12


aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12


aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13


airējs

airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitene

aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. 2

Avots: ME I, 14


aitēns

aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5


aitgans

àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. siņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5



aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7


aizākstīties

àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) sis">àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbādēt

àizbâdêt, überdrüssig werden: jis jau sāka aizbādēt Warkh.

Avots: EH I, 8


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18



aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbālēt

àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8


aizbalsot

àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7


aizbalzīt

àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7


aizbarkšēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarkšķēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbaurot

àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8


aizbēdāt

àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9


aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19


aizbēdināt

àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9


aizbēgalēt

àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9


aizbēguļot

àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9


aizbeigt

àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8


aizbelzt

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19


aizberēties

àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8


aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbezdēt

àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19


aizbiezēt

àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbimbāt

àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9


aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbirzt

àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizblādēties

aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10


aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizblāst

‡ *aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?

Avots: EH I, 10


aizblaugznāt

àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10


aizbļaustīt

àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizblēdīt

àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēt

àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10


aizblieķēt

àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10


aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblodīt

àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11


aizbluķēt

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11


aizbozties

àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 13


aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbraukšēt

àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11


aizbraukt

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20


aizbrēkāt

àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12


aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20


aizbruzdēt

àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.

Avots: ME I, 20


aizbugt

àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt: Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20


aizbumbāt



II àizbumbât (?), vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12


aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizbūve

àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčabāt

àizčabât, langsam, unsicher fort-, hingehen.

Avots: EH I, 14


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15


aizčāpot

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizcelt

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizcerāt

àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13


aizčerkstēt

àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15


aizčibēt

àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15


aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīgāt

àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16


aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcildīt

àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14


aizcilpāties

àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcil˜puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcipstēties

àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14


aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizčivināt

àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčudāties

àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16


aizčudīties

àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčukurēt

àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16


aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizčulgot

àizčulguôt, anfangen zu siepen: aizčulguojusi vâts Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizdalbīt

àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17


aizdalot

àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17


aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21


aizdambrēt

àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22


aizdāstīt

àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18


aizdaudzināt

àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17


aizdaudzīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdeiderēt

àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdelverēties

àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18


aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18


aizdēt

àizdēt,

1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis 2 ? Gr. - Buschh.;

2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.

Avots: EH I, 18


aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23


aizdiedelēt

àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19


aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23


aizdienēt

àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19


aizdiet

àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdīkt

àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdilt

àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdēt

àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimt

àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdīžāt

àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19


aizdobīt

àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdoms

àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrasēt

àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrupt

àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20


aizdrūzmēties

àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizdūcīt

àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21


aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdūlēt

àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23


aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23


aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23


aizdunēt

I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizdunēt

II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdungāt

àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa: sis">àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa, àizduse, sis">àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdzeltēt

àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21


aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25



aizdžinkstēt

àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis.

Avots: EH I, 22


aizdzirdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21


aizdzirkstelēt

àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22


aizdzirnieks

àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzist

àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīvināt

àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24



aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26


aizgādīgs

àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.

Avots: ME I, 26


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26


aizgaitne

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25


aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgaņģerēt

àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23


aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26


aizgarēties

àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizgausties

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgauties

àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23


aizgavilēt

àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23


aizgāzt

àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29


aizģībt

àizģìbt, in Ohnmacht fallen: kundze aizģībusi.

Avots: ME I, 29


aizģist

àizģist, ‡

2) sich (plötzlich) besinnen, erinnern
Spr., Wid.

Avots: EH I, 26


aizglabāt

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglāstīt

àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24


aizglumēt

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24


aizglumt

àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24


aizglūnēt

àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24


aizgorīties

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29


aizgozne

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26


aizgrabēt

àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgrābīgs

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27


aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrābstīt

àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27



aizgramzt



I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is iespēre.

Avots: EH I, 24


aizgrandīt

àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25


aizgraut

àizgŗaût: Refl. -tiês,

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26


aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28


aizgravis

aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25


aizgremot

àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25


aizgremt

àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27


aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27


aizgrimt

àizgrimt, sinken, hinsinken: saule aizgrima aiz meža stūr,a A. XX, 651.

Avots: ME I, 27


aizgrozīt

àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25


aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgrūt

àizgr,ût, verschüttet werden: aka aizgr,uvusi. ūdeņi ir aizgr,uvuši Jes. 16, 6.

Avots: ME I, 28


aizgruzdēt

àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25


aizgubāt

àizgũbât, sich in gebückter Haltung entfernen C.

Avots: EH I, 26


aizgubt

àizgubt, sich hinter etwas bücken: a. aiz ciņa, aiz krūma.

Avots: EH I, 26


aizguldināt

àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26


aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28


aizguldzenēties

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizgumzāt

àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgunīt

àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26


aizgurdzēt

àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.

Avots: EH I, 26


aizgurne

aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā māte izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;


5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês,

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend;

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar!

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27


aizjaukt

àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27


aizjostīt

àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28


aizjozt

àizjuôzt: ‡ Refl. -tiês, sich zugürten; sich ümgürten: a. zuobe̦nu.

Avots: EH I, 28


aizjozt

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30


aizjūgt

àizjûgt: iet kâ aizjūgts zirgs Siuxt, geht ohne Unterlass.

Avots: EH I, 28


aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28


aizkacēt

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30



aizkaisīt

àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28


aizkaist

àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28


aizkaķēt

I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalināt

I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28


aizkalpot

àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizkāmējis

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31


aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29


aizkamstīt

àizkamstît "nachlässig und eilig zunähen" Bauske: a. maisam caurumu.

Avots: EH I, 29


aizkankarot

àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29


aizkāpt

[àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31


aizkarkšķēties

àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29


aizkārkties

àizkā`rktiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben: vārna aizkārcās.

Avots: EH I, 30



aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkārt

àizkãrt, ‡

2) a. zirgu. in aller Eile (unordentlich) ein Pferd anspannen
Siuxt: aizkar vien˙alga kuŗu zirgu!

3) hinhängen.

Avots: EH I, 30


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkārums

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32


aizkasīt

àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29


aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29


aizkaukt

àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29


aizkaust

aîzkaûst 2 , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29


aizkavāt

àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķellāties

àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34


aizķemerēties

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35


aizķepēt

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34


aizķepināt

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34


aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35


aizķerstīt

àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķest

àizķest, hin-, wegeilen Janš.: pate aizķe̦suse Silarājuos Janš. Bandavā II, I34.

Avots: EH I, 34


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizklabēt

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30


aizklabināt

àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30


aizkladzināt

àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30


aizklaigāt

àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30



aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32



aizklausīt

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30


aizklaust

àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizklauvēt

àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31


aizkleberēt

àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.

Avots: ME I, 32


aizkledzināt

àizkledzinât kam ausis Kal., jem. die Ohren vollschwatzen.

Avots: EH I, 31


aizklēgāt

àizklē̦˜gât, schnatternd sich entfernen Rutzau: gūžu bars aizklē̦gāja pa pļavu pruom.

Avots: EH I, 31


aizkleķerēt

àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31


aizklemberēt

àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31


aizklengot

àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].

Avots: ME I, 32


aizklēpot

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32


aizklešķēt

àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31


aizklēžot

àizklẽžuôt, sich langsam hin-, fortbewegen.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32


aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri;

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31


aizkliegt

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32



aizklinkāt

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32


aizkliņķēt

àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31


aizklīst

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32


aizklubašot

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32


aizkluburēt

àizkluburêt, mühsam oder hinkend hin-, weggehen (von alten oder lahmen Menschen oder Pferden) Siuxt.

Avots: EH I, 31



aizklūgāt

II àizklūgât Golg. (mit ù 2 ), Spr., = ‡ àizkļungât: guovs aizklūgājusi (aizvazājusies) uz miežiem.

Avots: EH I, 32


aizklungāt

àizklungât Spr., sich umhertreibend hin-, weggeraten, sich hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 31



aizknābāt

àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32


aizknapināties

àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32


aizkniebt

àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32


aizknist

àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32


aizknupt

àizknupt, sich ducken hinter... Lemsal: a. aiz ratiem.

Avots: EH I, 32


aizkokot

àizkùokuôt, mit einem Knüttel hin-, wegtreiben Lemsal, Siuxt.

Avots: EH I, 34


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkosāt

àizkuosât "sich absondernd hin-, weggehen" Lubn., Meiran: guovs aizkuosāja uz labību,

Avots: EH I, 34


aizkrākt

àizkràkt, schnarchend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen röchelnden Laut von sich geben: čūska aizkrācēs un salima Pas. VII, 112.

Avots: EH I, 32, 33


aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês,

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33


aizkrāmēt

àizkrãmêt, tr., wegkramen. Refl. -tiês, sich mit seinem Kram entfernen, wegziehen.

Avots: ME I, 33


aizkrāsne

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: sis">aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkrāstīt

àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.

Avots: EH I, 33


aizkrāt

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33


aizkratīt

àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizkraukšķēties

àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32


aizkraupēt

àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32


aizkraustīt

àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32


aizkrekle

àizkrekle: siņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33



aizkrēkt

àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33


aizkrēst

àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkruķēt

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33


aizkrustīt

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34


aizkubināt

àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.

Avots: EH I, 33


aizķuidīt

àizķuĩdît, -u, -ĩju Siuxt, = àizvākt, wegschaffen: a. netīrumus uz lauka.

Avots: EH I, 35


aizkukot

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34


aizkūkot

àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34


aizkulcināt

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34


aizkūleņot

àizkùleņuôt und àizkūle̦nât,

1) tr., fortwälzen:
puisis lieluo priedes bluķi aizkūle̦nāja uz grē̦du AP.;

2) intr., sich fortwälzen:
aizvelties kūleņiem Aps.

Avots: ME I, 35


aizkūlēt

àizkūlêt Spr., sich langsam hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 34


aizkulises

àizkulises,* was sich hinter den Kulissen befindet.

Avots: EH I, 33


aizkult

àizkul˜t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês,

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33


aizkūņāties

aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).

Avots: EH I, 34


aizkūpēt

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja;

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34


aizkūpis

àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.

Avots: EH I, 34


aizkurēties

àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33


aizkurkt

àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.

Avots: ME I, 34


aizkurls

àizkur̃ls, harthörig Remten; aizkurls ir tas, kam ausis aizkritušas Mesoten.

Avots: ME I, 34


aizķurpt

àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkurt

àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, =àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.

Avots: EH I, 33


aizkust

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34


aizkustēt

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34


aizkustināt

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34


aizkūžņāt

àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34


aizkūžņāties

àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34


aizkvēpēt

àizkvêpêt, russig werden: aizkvēpējis luogs Trik. U. a.

Avots: EH I, 34


aizkviekt

àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34


aizlabināt

àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35


aizlāčot

àizlâčuôt, intr., sich plump wegschleppen, abwatscheln.

Avots: ME I, 36


aizlaidelēt

àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35


aizlaidināt

àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35


aizlaiku

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36


aizlaipot

àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;


5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas;

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês,

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlaitīt

àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35


aizlankšot

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36


aizlāpīt

àizlãpît, tr., zuflicken: biksas, zeķes, maisus. Refl. -tiês, für sich zuflicken.

Avots: ME I, 36


aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36


aizlāpstāt

àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36


aizlasīt

àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36


aizlauzt

àizlaûzt, ‡ Refl. -tiês, sich vorbeidrängen: tē̦vs negribēja ne˙vienam a. priekšā A. Brig. Daugava 1928, S. 308.

Avots: EH I, 36


aizlauzt

àizlaûzt, tr.,

1) anbrechen, im Gegensatz zum vollständigen Abbrechen
(nuolauzt): aizl. zarus;

2) unterbrechen:
dze̦guze aizlauž saucienu un jau tālā mežā tik izme̦t uotru pusi - kū! Plūd. LP. IV, 148.

Avots: ME I, 36


aizlavīties

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36


aizlempēt

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36


aizlenkt

àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36


aizlīdēt

àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37


aizliebt

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37



aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37


aizliekt

àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37


aizlierēt

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37


aizlīgt

àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37


aizļikāt

àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlīkt

I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.

Avots: EH I, 37


aizlingot

II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36


aizļinkāt

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38


aizlinot

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37


aizlīt

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37


aizlobīt

àizluobît Jürg., =àizlipît II. Refl. -tiês Ahs., sich davonmachen.

Avots: EH I, 37


aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38


aizlocīt

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38


aizlumpāt

àizlumpât "langsam hin-, weglaufen" Warkl.: taksis (ein Dachshand) aizlumpājis uz viņu sē̦tu; ungewandt hin-, weggehen (mit ùm 2 Golg.; wackelnd, schwankend hin-, weggehen Gr. - Roop, Tirsen.

Avots: EH I, 37


aizluncināt

àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


aizlundēt

aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37


aizlūpe

àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37


aizmainīt

àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38


aizmainīt

àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmākties

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39


aizmākuļot

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39


aizmaldīt

àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38


aizmaldities

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38


aizmanīties

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38


aizmargot

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38


aizmārša

àizmā`rša PS., nach L. auch sis">aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39


aizmaskot

àizmaskuôt, ‡ Refl. -tiês, sich maskieren.

Avots: EH I, 38


aizmaukt

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38


aizmaurāt

I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38


aizmauroties

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38


aizmaut

II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.

Avots: EH I, 38



aizmelnēt

àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmētāt

àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmīcīt

àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39


aizmiegt

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41


aizmiglot

àizmigluôt: sich gleichsam mit Nebel beziehen: aizmigluojušām acīm Austriņš Vērpetē 17.

Avots: EH I, 39


aizmīlēt

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41


aizmilzt

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirgot

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40



aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmizāt

àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39


aizmudēt

àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40


aizmudīties

àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40


aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42


aizmudžēt

àizmudžêt, sich wimmelnd entfernen Trik.: kas tur gar luogu aizmudžēja?

Avots: EH I, 40


aizmugurnieks

àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizmuldināt

àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40


aizmuļļāt

àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40


aizmurdīt

aîzmur̂dît 2

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40


aizmūrēt

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42


aiznaglot

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42


aiznākt

àiznãkt, intr., hinter etwas kommen (in buchstäblichem Sinn).

Avots: ME I, 42


aizņaudēt

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aiznīdēt

àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.

Avots: EH I, 41



aiznīkt

àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41


aiznirt

àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41


aizņurdēties

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizodere

àizuõdere,

1) ein kleiner Raum, der von der grossen Gesindestube durch eine dünne Wand oder durch einen Vorhang aus Leinwand abgeteilt ist
Nigr.;

2) die Kaffkammer
(Windau); gew. pe̦lūde.

Avots: ME I, 58


aizokstēt

àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizorēt

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58


aizost

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58


aizpakaļ

àizpakât, hinter etwas verpacken Siuxt: a. paku sienmalē.

Avots: EH I, 41


aizpakšis

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41


aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43


aizpātarot

àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41


aizpaunāties

àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.

Avots: EH I, 41


aizpaust

àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41


aizpeķēt

àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41


aizpelēt

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43


aizpelnīt

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41


aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43



aizpeņķerēt

àizpeņķerêt Lemsal, =àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42


aizpenterēt

àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41


aizpērnais

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43


aizpērslot

àizpē̦rsluôt,

1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;

2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.

Avots: EH I, 42


aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42


aizpiepēt

àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.

Avots: EH I, 42


aizpīkstēties

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44


aizpildīt

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44


aizpiņķerēt

àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 42


aizpirkt

àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī māja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizplātīties

àizplãtîtiês,

1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);

2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.

Avots: EH I, 42


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizplekšēt

àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizplēst

àizplèst kam kùo priekšã, vor jem. etwas ausbreiten (so, dass er nicht sieht): a. kam drēbi priekšā Warkl. u. a.

Avots: EH I, 42


aizplēst

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44


aizplēsties

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44


aizplīst

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplīvurot

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44


aizplukt

àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43


aizpluskāt

àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43


aizplūst

àizplûst, ‡

3) Ahs., = uzplûst 3: upe tâ aizplūdusi, ka nevar pāri tikt.

Avots: EH I, 43


aizplūst

àizplûst,

1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;

2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.

Avots: ME I, 44


aizpogāt

àizpuõgât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen: nepaguvu ne aizpuogāties Salis u. a.

Avots: EH I, 44


aizposāt

àizpuosât, zu eitern anfangen, sich mit Eiter füllen: acis aizpuosā Siuxt, Behnen.

Avots: ME I, 45


aizpost

àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.

Avots: ME I, 45


aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44



aizprātot

àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizprātoties

àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): Jānis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.

Avots: EH I, 43


aizpūdēt

àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.

Avots: ME I, 45


aizpudīt

àizpudît, vertreiben Siuxt, fortschaffen Naud.

Avots: EH I, 44


aizpuķot

àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.

Avots: EH I, 44


aizpukstēties

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45


aizpuļķēties

àizpuļ˜ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpuost

àizpùost, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizpùost Wid.;

2) sich anständig angekleidet habend hin-, weggehen:
a. uz ciemu.

Avots: EH I, 44


aizpurvs

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45



aizpūtināt

àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44


aizpūžņot

àizpũžņuôt, sich mit Eiter bedecken: aizpũžņuojušas acis.

Avots: ME I, 45


aizrakt

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45



aizrast

àizrast, verlernen, sich entwöhnen: ja nebūtu tik smieties aizradis Rain. aizruon te vientulībā runāt Alm. aizruon nuo daudz lietām Alm. tuo es e̦smu aizradis Alm.

Avots: ME I, 45, 46


aizraust

àizràust, Refl. -tiês,

2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.

Avots: EH I, 45


aizraust

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46


aizraut

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizŗaũkt Dunika, (mit 2 ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrecēt

àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.

Avots: EH I, 45


aizredzēt

àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana māte Gr.-Buschhof,

Avots: EH I, 45


aizredzība

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nekādas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirkstu Pūrs III, 67.

Avots: ME I, 46


aizrēķināt

àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45


aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46


aizrēkšķēties

àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45


aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46


aizrēkt

àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.

Avots: EH I, 45


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizrībēt

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47


aizribināt

àizrìbinât, ‡

2) geräuschvoll hin-, wegfahren
Siuxt: kaimiņš aizrībināja ar jaunuo bēri.

Avots: EH I, 46


aizridāties

àizridâtiês, sich wegpacken, wegziehen.

Avots: EH I, 45


aizrīdināt

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47


aizrīdīt

àizrĩdît, sich verschlucken machen Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 46


aizriebt

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47


aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas;

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi;

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46


aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47


aizrietēt

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47


aizrietināt

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47


aizripināt

àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz māju? Trik.

Avots: EH I, 45


aizripot

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46


aizrīt

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47


aizritināt

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46


aizrobs

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48


aizrosīties

àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46


aizrožot

àizruõžuôt, intr., sich mit Eisblumen bedecken: luogs pamazām aizruožuo MWM. X, 947.

Avots: ME I, 48


aizrūcināt

àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46


aizrūgt

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47


aizrūķēt

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48


aizrukšķēties

àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46


aizrūkstēties

àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46


aizrūkt

àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizrumpēt

àizrumpêt,

1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;

2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.

Avots: ME I, 47


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizsacīt

àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48


aizsaldēt

àizsalˆdêt, ‡

3) zufrieren lassen:
a. āliņgi. ‡ Refl. -tiês, sich erkälten Wessen.

Avots: EH I, 47


aizsaldēt

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48


aizsalēties

àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47


aizsalkt

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48


aizšalkt

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54


aizsalt

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48


aizsāpet

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49


aizsarmot

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48


aizšaudīt

àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55



aizsaukt

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49


aizšausties

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizsautēt

àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47


aizseboties

àizse̦buôtiês, sich verspäten Autz, Gr.-Essern.

Avots: EH I, 47


aizsēdēties

àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47


aizsegt

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49


aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49


aizsērst

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49


aizsēst

àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.

Avots: ME I, 49


aizsīkt

àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.

Avots: EH I, 47


aizskaitīt

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50


aizskandināt

àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48


aizskanēt

àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48


aizskart

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizšķelt

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54


aizšķēršļot

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55


aizšķērst

àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55


aizšķetināt

àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55


aizšķiebt

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55


aizšķiest

àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55


aizšķilt

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55


aizšķindēt

àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizšķīst

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55


aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55


aizskleist

àizskleĩst,

1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;

2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.

Avots: EH I, 48


aizskrauktēt

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50


aizskūt

àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizslaistīt

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49


aizšļakstēt

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56


aizšļākt

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55


aizslampāt

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50


aizslapstīties

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizšļaukāties

àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56


aizslavēt

àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= si">aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49


aizsleberēt

àizsleberêt, langsam, kraftlos hin-, weggehen Druw.: cik tālu nu tâ aizsleberēsi?

Avots: EH I, 49


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizsleji

àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49


aizslempties

àizslèmptiês 2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50


aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50


aizslīdēt

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49


aizslīdēt

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51


aizsliet

àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.

Avots: EH I, 49


aizslīgt

àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49


aizslodzīt

àizsluôdzît, tr., versperren: trīs bē̦rnus aizsluodzījusi istabā JU.

Avots: ME I, 51


aizšlogāt

àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.

Avots: EH I, 56


aizslūtēt

àizslũtêt, die Füsse schleppend hin-, weggehen Siuxt.

Avots: EH I, 49


aizsmacēt

àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizšmaugt

àizš`maugt U. "durchgehn, sich davonmachen".

Avots: EH I, 56


aizšmaukt

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55


aizsmelt

àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50


aizsmirdēt

àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50


aizsmirst

àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50


aizšņakstēties

àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56


aizšņaukt

àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56


aizsniekt

àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50


aizspārdīt

àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51


aizšpidīt

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspīguļot

àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50


aizspīkstēties

àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50


aizspillēt

àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50


aizspītēt

àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50


aizspļaudīt

àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51


aizspolēt

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52


aizspostīt

àizspuôstît, einsperren: a. sivē̦nus aizgaldā.

Avots: EH I, 51


aizsprādzēt

àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops;

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51



aizsprakstēt

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51


aizspraukt

àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51


aizsprauslāt

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren;

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizsprēgāt

àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51


aizsprengt

àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 51


aizspridzināt

àizspridzinât,

1) hin-, wegplatzen machen, hin-, wegsprengen:
visi akmeņi aizspridzināti pruojām;

2) sprengend versperren:
a. ceļu.

Avots: EH I, 51


aizspriest

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52


aizsprotot

àizspruôstuôt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) verstopfen: caur(ul)e aizspruostuojusies.

Avots: EH I, 51


aizsprūst

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52


aizspulgot

àizspulguôt, funkelnd sich entfernen: gar mežmalu kas aizspulguoja.

Avots: EH I, 51


aizspundēt

àizspuñdêt, tr., verspunden: vērpeli, mucu. Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens nuote̦ka aizspundējās Konv. 2 656.

Avots: ME I, 52



aizsrgāt

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48


aizsrudzināties

àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51


aizstaipīt

àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizstebļīt

àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) =àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52


aizsteigt

àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52


aizsteigties

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53


aizstellēt

àizstel˜lêt, hin-, wegschicken: aizstellējusi Īkstīti uz tīrumu Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 52


aizstenēt

àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52


aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53


aizstirāt

II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53


aizstorēt

àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 53


aizstrīdēt

àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.

Avots: EH I, 53


aizstrīķēt

àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizstropīt

aîzstruôpît 2 Siuxt, schnell hin-, weggehen, -laufen.

Avots: EH I, 53


aizstrumpāt

àizstrumpât, hin-, wegspringen, -hüpfen Frauenb., (mit um̃ 2 ) Stenden, mit gefesselten Beinen sich hin-, wegbewegen: zirgi aizstrumpāja.

Avots: EH I, 53


aizstrutot

àizstrutuôt, sich mit Eiter anfüllen Jürg.: vâts aizstrutuojusi.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizsūdzēties

àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54


aizsūkt

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54


aizsulot

àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?

Avots: EH I, 54


aizšūpot

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55


aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53


aizsvaidīt

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54


aizšvelpt

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56


aizsvērties

àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54


aizsviedrēt

àizsviêdrêt, beschlagen (sich mit Schweiss bedecken) machen: a. luogus.

Avots: EH I, 54


aizsviest

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54


aizsvilināt

àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54


aizsvilpt

àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54


aizšvilpt

aîzšvilˆpt 2 Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56


aizsvilpties

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53


aizsvilt

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54


aizsvīst

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54


aizsvurkšt

àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztapot

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55


aiztaujāties

àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztaurēt

àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57


aiztekalēt

àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57


aiztēkāt

àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58


aiztelst

aîztelˆst 2 Salis, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57


aiztenterēt

àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57


aizterkšķēt

àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57


aiztest

àiztest, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57


aizticināt

II àizticinât,

1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?

2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;

3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.

Avots: EH I, 58


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztiepties

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58


aiztiesāt

àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57


aiztilināt

II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58


aiztirzāt

àiztizât, hinkend, sich mühsam schleppend hin-, weggelangen N.-Peb.: kur nu vecene atkal aiztizājusi?

Avots: EH I, 58


aiztīt

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57


aiztrallāt

àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58


aiztraukt

àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59


aiztrīcēt

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57


aiztriekt

àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59


aiztrīt

àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.

Avots: EH I, 59


aiztrūdināt

àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59


aiztrukt

àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Sakāmv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aizttacināt

àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58


aiztūkt

àiztûkt, auch àiztukt, verchwellen: ģīmis aiztūcis. vista aiztukusi, die Henne ist zu fell geworden, als dass sie noch Eier legen könnte U.

Avots: ME I, 57


aiztūļāties

àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60


aiztumēt

àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59


aiztuntuļot

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59


aiztupēt

àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) =àiztupêt 1 Lemsal;

2) =àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59


aiztupt

àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aiztust

àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aiztvīkt

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58


aizumpāt

àizpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen Dunika, Kal.: a. bikses.

Avots: EH I, 44


aizumpt

aîzum̂pt 2, sich mit Sand u. a. füllen, sich verstopfen: mucai caurums pa˙visam azumpis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: EH I, 60


aizurkšķēties

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58


aizušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal.Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44


aizvadāt

àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvaidēties

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58


aizvaiņot

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58


aizvairīt

àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61


aizvājēt

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61


aizvakarēties

àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61


aizvākt

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478;

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês.

2) sich hinschleppen
(wo?);

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvākt

àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.

Avots: ME I, 59


aizvāļāt

àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62


aizvalkāt

àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61


aizvalstīt

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61


aizvandīt

àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvaražot

àizvaražuôt, tr., nachlässig zunähen BW. 20433; [in Saussen: àizvar̂zât].

Avots: ME I, 58


aizvārčāt

àizvãrčât, nachlässig (liederlich) einen Reisigzaun (mit Reisig) ausbessern (zuflechten) Frauenb.

Avots: EH I, 62


aizvārdzināt

àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62


aizvārgt

àizvārgt Spr., zu siechen (kränkeln) anfangen.

Avots: EH I, 62


aizvārīt

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62


aizvārstīt

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59


aizvārtīt

àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62


aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61


aizvaukšķēt

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59


aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61


aizvāzt

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62


aizvēkšt

àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62


aizvelēt

àizvelˆt: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62


aizvēlināt

àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62


aizvelt

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59



aizverdēt

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62


aizvērt

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60


aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62


aizvēstīt

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60


aizvēzēties

àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.

Avots: EH I, 63


aizvicināties

àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63


aizvicot

àizvicuôt, schnell hin-, weggehen Siuxt: a. gar pļavu.

Avots: EH I, 63


aizvien

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61


aizvienējs

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61



aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizvieta

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61


aizviezēt

aîzviêzêt 2 Frauenb., sich mit einer Eisschicht bedecken: ūdens dīķī šuorīt aizviezējis.

Avots: EH I, 64


aizvīksnīties

àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.

Avots: ME I, 60


aizvīkstīt

àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64


aizvilcināt

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60


aizvildīt

àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizvilnīt

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl 2 ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam;

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu mākuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60


aizvilt

àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63


aizviņģot

aîzviņ̂ģuôt 2 Dunika, Rutzau, sich hin-, wegschlängeln: (čūska) var a. pa zâli pruojām.

Avots: EH I, 63


aizviņu nedēļu

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60


aizvirināt

àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63


aizvirmot

àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63


aizvirzties

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64


aizvirzties

II aîzvir̂ztiês 2 Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässem): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64


aizvīstīt

àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.

Avots: EH I, 64


aizvīt

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61


aizvizēt

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60


aizviznīt

àizviznît, sich mit Eis überziehen: (rudenī) aizviznīja ūdentiņi.

Avots: EH I, 64


aizvurvēt

àizvur̂vêt, sich womit überziehen (bedecken) Wessen: ziemu istabas luogu stikli nuo sala aizvurv.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61


aizzagties

àizzagtiês, heimlich wegschleichen, sich hinweg stehlen: es aizzuoguos atstatu Pav. raibā guovs arvienu aizzagās kalna galā LP. V, 391.

Avots: ME I, 61


aizzarot

àizzaruôt,

1) mit Ästen vollwachsen (und dadurch gesperrt sein):
ceļš aizzaruojis;

2) mit Ästen verdecken:
liepa aizzaruojusi luogu;

3) a. līdz, Äste treiben bis:
liepa aizzaruojusi līdz luogam.

Avots: EH I, 64


aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61


aizžēlot

àizž,~luôt,

1) in Schutz nehmen
Segewold;

2) kuo nu mirušuo vairs aizžē̦luosi? was soll man sich noch um einen Toten grämen (da es doch nicht hilft)?

Avots: EH I, 65


aizzemdēt

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64


aizzemdēt

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61


aizzeņķēt

àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.

Avots: EH I, 64


aizzibēt

àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64


aizziedēt

àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


aizžņaugt

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizžogs

àizžuogs,

1) ein Zaun in einem Durchgang
Fest., Wessen: ik˙katru aizžuogu ... pārrautu Juris Brasa 526;

2) "die andere (vom Standpunkt desjenigen, der den Zaun flicht) Seite eines Reisigzaunes"
Frauenb.

Avots: EH I, 65


aizžūt

àizžût, zu trocknen (intr.) anfangen M. Ārons: aizžuvusi vieta.

Avots: EH I, 65


aizzvadzināt

àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65


aizzvanīt

àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65


aizzviegt

àizzvìegt,

1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;

2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.

Avots: EH I, 65


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


aizžvīkstēt

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


akata

akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65


akatnieks

akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65


akatns

akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65


akats

akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65


aķele

aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67


āķēt

ãķêt, Refl. -tiês,

3) sich (ein)haken:
āķītis āķējās... ēzītī BW. 1062, I.

Avots: EH I, 193


āķēt

ãķêt (entlehnt), tr., haken, häkeln: āķi. Refl. -tiês, emsig arbeiten; āķēties pretī, sich entgegenhalten.

Avots: ME I, 237


āķīgs

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


aklacis

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62


aklība

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmens

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akminājs

akminājs, ein Ort, wo viele grosse Steine sind Kaltenbr.

Avots: EH I, 66


aknains

aknaîns: aknains rūgušpiens, feste Sauermilch, von der sich noch keine Molken absondern Ramkau.

Avots: EH I, 66


āķot

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


ākstains

ākstaîns, = âkstīgs: tādi ākstaiņi staltkāji . .. sievietēm . . . mē̦dz patikt Janš. Dzimtene I, 272.

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


āļa

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]

Avots: ME I, 238


ālanda

ãlanda, der Alant: zvejuosim ... ālandas BW. 30941.

Avots: EH I, 193


ālata

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


ālave

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à 2 ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193


albaris

al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.

Avots: EH I, 67


alberīgs

al˜berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al˜berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al˜beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66


aldarēties

al˜darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al˜berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė´ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al˜derîgs].

Avots: ME I, 66


aldaris

al˜daris, ein Unruhiger, Alberner: bē̦rni viņai neganti aldaŗi Nigr., Siuxt.

Avots: ME I, 66



ale

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66


alenis

alenis, ein Stück Wald, wo sich viele Höhlen (alas) befinden. Unb.

Avots: ME I, 66

Šķirkļa labojumos (14)

aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56


akmenaite

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63


apģērbt

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


dabļš

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428


draņķiens

draņķiens, = draņķis: es būtu tādu pasmē̦luse savā cūku draņķienā BW. 21260, 5.

Kļūdu labojums:
= draņķis = ein Ort, wo sich Mistjauche ansammelt

Avots: ME I, 490


drīksnains

drìksnaîns, driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500


dūksts

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526


izbalināt

izbalinât, izbaluôt, tr., ausbleichen: aude̦klus, saules izbalināti mati Niedra. lieci baltus izbaluotus (kre̦klus) BW. 16541.

Kļūdu labojums:
lieci = liksi

Avots: ME I, 715


izbirt

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716


izlaitīt

izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.

Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)

Avots: ME I, 762


neaiztiekamība

neàiztìekamĩba ,* die Unangreifbarkeit, Unantastbarkeit.



Kļūdu labojums:
[*) Bei der Anführung der negierten Formen ist im Folgenden Vollständigkeit nicht beabsichtigt, da sie weder gut möglich, noch notwendig ist.]

Avots: ME II, 706


uzbūve

uzbũve, was aufgebaut ist, der Aufbau, der Bau Wid.; der (später darübergebaute) zweite Stock Wid.: vē̦lāk šis nams ar piebūvi un uzbūvi paplašināts A. Melnalksnis Mazsalaca 56.

Kļūdu labojums:
was aufgebaut ist = die Struktur, Komposition

Avots: ME IV, 320