Paplašinātā meklēšana

‡ ābule, = âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.

Avots: ME I, 43

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

āmulene, Kleeanger L.; s. amuols.

Avots: ME I, 239

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73

*apgule (oder *apguļa?) Warkl., = apgulšanâs.

Avots: EH I, 85

apkule, in Adsel für apkale.

Avots: ME I, 96

‡ *apznàule ² (gesprochen mit -ļa) Bērzgale, der Strick, mit dem eine znàule ² umbunden ist.

Avots: EH I, 128

ârpasaũle ,* die Aussenwelt: ar ārpasauli satikties A. XII, 76.

Avots: ME I, 243

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

‡ atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163

atšķirule, eine geschiedene Frau (mit einem verächtlichen Beigeschmack).

Avots: ME I, 202

‡ aûgšpasaũle, die Oberwelt Pas. B, 289; IV, 429.

Avots: EH I, 185

aũle, ‡

2) "strazdu būrītis" Iw.: nuo duobumiem taisa strazdiem aules.

Avots: EH I, 186

aũle, [aũls AP.], àuls ² Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186

‡ aule̦kis, Adv., = aule̦kām: skriešu a. vien Janš. Bandava Il, 93. laiduši a. Mežv. ļ. I, 93.

Avots: EH I, 186

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187

aũlekši, auch aule̦ki, (ein auf Grund des Adv. aulekšus gebildetes Substantiv), der Galopp, das Galoppieren: es dzirdu zirga aulekšus B. Vēstn.

Avots: ME I, 223

aũlekšiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Sonnaxt.

Avots: EH I, 187

‡ àulèkšiem ² KatrE., = aule̦kãm: zirgs a. le̦c.

Avots: EH I, 187

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene ² I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz mājām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223

aule̦kus (unter aule̦kãm): auch (mit aũ ) Grobin.

Avots: EH I, 187

bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.

Avots: EH I, 204

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III ⁴ , 276.]

Avots: ME I, 267

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

‡ buogule Celm. "ein Mädchen, das vor andern zu flüchten pflegt".

Avots: EH I, 258

[briedule St., hirschfarbene Kuh.]

Avots: ME I, 337

‡ briedulene Janš. Mežv. ļ. II, 450 und 476, eine junge Elenkuh.

Avots: EH I, 244

‡ I bule Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251

‡ II bule, eine Stampfe Fockenhof, Neuenb., ein Gegenstand zum Zerstampfen von Kartoffeln (zum Brei) Ekau.

Avots: EH I, 251

‡ *III bule oder *bulis "?": ar buli nuogriež čaumalas Stuhrhof.

Avots: EH I, 251

‡ buleņģis Golg., = buliņģis.

Avots: EH I, 251

‡ bulens Lems., Wainsel,

1) ein künstlicher Vogel zum Locken von Birkhühnern;

2) "nuolāpījies cllvē̦ks".

Avots: EH I, 251

‡ bulents (??) Grünhof "ein Vagabund".

Avots: EH I, 251

‡ bur̂bule Ramkau, caltha palustris.

Avots: EH I, 254

‡ burgzdule Druw., = burgzdala.

Avots: EH I, 254

‡ buzule̦ns Seyershof, = spurains 1: b. suns.

Avots: EH I, 256

[čāčule Bers., ein ungeschicktes Weib.]

Avots: ME I, 407

‡ caũrule,* = ‡ caũre.

Avots: EH I, 261

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

[čubule Illuxt n. Bielenstein Holzb. 346, = čūbele.]

Avots: ME I, 418

[čùbule ² Kreuzb., čūbuls [Oberl. n. U.], = čūbele.

Avots: ME I, 424

‡ *čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ *čunčule od. *čunčulis "?": ar čunčuli istabā BW. 34526.

Avots: EH I, 295

dižce̦kule, die einen grossen Schopf hat: irbes meita, dižce̦kule RKr. XVI, 136.

Avots: ME I, 474

duobule (unter duôbulis): auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; dažam dùobulītes ² vaiguos Sonnaxt.

Avots: EH I, 349

drābule: auch Perwelk, (mit ã ) Rutzau, Janš. Nīca 43; eine Art Tischtuch (mit ã ) Dunika.

Avots: EH I, 331

drābule [li. drobùlė], das Laken Libau n. U., RKr. XVI, 161. [Nebst osorb. draby "allerhand Kleidungsstücke", čech. zdraby "Fetzen" nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.]

Kļūdu labojums:
das Laken = ein leinenes Umschlagetuch der Frauen

Avots: ME I, 494

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330

draûgulene ² : die Buhlin Janš. Līgava II, 42, 91 u. a.

Avots: EH I, 330

[draûgulene ² Janš., die Freundin.]

Avots: ME I, 492

‡ ẽ̦pule (wo?) "ein runder Pfahl (mìets), dessen éin Ende zugespitzt ist".

Avots: EH I, 372

graule,

2): auch Druw., Mar. (hier häufiger der Plur.), (mit àu ² ) Auleja, Kaltenbr., Warkl., Wessen; ‡

5) ein Schimpfname
(mit àu ² ) Lubn., Warkl.

Avots: EH I, 399

graule,

[1) gràule ² , eine Kuh, die
graulē Kreuzb.];

2) [gràule ² Warkh.], = graula 3 Lös. n. Etn. IV, 18, Druw.;

3) ein grobes unsauberes Weib
Lös. n. Etn. IV, 18;

[4) gràule ² Nerft, Warkh., ein Vielfrass].

Avots: ME I, 639

‡ gule (?) Lettg. "= guļa".

Avots: EH I, 417

gulene,

1): auch Selsau, Sessw.; ‡

2) eine faule Frauensperson
Prl.; ‡

3) (Neologismus) eine Chaiselongue
Veselis Daugava 1934, S. 19.

Avots: EH I, 417

gulene, ein Brachfeld , das als Weide für das Vieh dient Buschh., Neu-Schwanb.

Avots: ME I, 677

gulenis, ‡

3) "bluķa kuoks (bišu kuozuls)" Saikava.

Avots: EH I, 417

gulenis,

1) die Schlafmütze
Lasd. n. A. XIII, 492; [

2) "ein liegender Baum"
Bers.].

Avots: ME I, 677

gulenisks: uzlikt kuo guleniski Siuxt.

Avots: EH I, 417

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677

ìeaũlekšuôt, herein -, hineingaloppieren: zirgs ieaulekšuojis sē̦tā.

Avots: ME II, 2

‡ iekŗaûle ² Frauenb., der Abhang eines kleinen Hügels.

Avots: EH I, 523

ìekšpasaũle ,* die innere Welt: līdzeklis, ar kuo izteikt savu iekšpasauli MWM. XI, 164.

Avots: ME II, 31

irbulenes,

1) Ginster
Dr.; [

2) = irbenes Bornsmünde].

Avots: ME I, 709

izkùleņuôt, intr., herauspurzeln, herausfallen: pielūkuo, ka mazais neizkūleņuo zemē Purap.

Avots: ME I, 758

‡ izsmādule die Verschmahte: kur tu jēmi ... līgaveņu? lielajā ciemeņā, visu ļaužu izsmāduli (Var.: vainuojamu) BW. 21850, 2.

Avots: EH I, 481

jule: zu ersetzen durch "jule" (aus Sessw.).

Avots: EH I, 566

jule, [soeben]: viņš jule atnācis Sessw.

Avots: ME II, 117

jūrmule (unter jūrmala): auch (mit ũr ) Nidden, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 569

ķaule, ein plumper, derber Holzlöffel U. ; s. auch ķaulis.

Avots: ME II, 357

II ķaule (unter ķaula): eine leere Erbsenschote (mit àu ² ) Flanden.

Avots: EH I, 691

kaũle̦nãji, Steinbeerpflanzen (rubus saxatilis) RKr. II, 77.

Avots: ME II, 174

kaũlene: auch AP., Orellen, Pussen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit àu2) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 593

kaũlene [Wolm.], die Steinbeere Mag. IV, 2, 49: kauleņu kauliņus savāra un šuo tēju dzeŗ, kad mugura sāp Etn. I, 30.

Avots: ME II, 174

‡ kaulenes "die von oben nach unten über dem Lubbendach liegenden dicken Hölzer" Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 594

kaũlenĩtis, der knochige, knöchirne, magere, Epitheton des Hundes im VL.: ai, sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

‡ ķibuleļi N.-Autz n. BielU. "kleiner, feiner Schmuck, zu Weihnachten an der Stubenoberlage angehängt".

Avots: EH I, 701

ķiules [?], die äusseren Bretter ("malējie galdi") einer Holzegge Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME II, 387

kreimule, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kronw.

Avots: ME II, 271

[kruzules, Falbeln Nötk.; kruzulītes, Spitzen (an Gewändern) Bixten.]

Avots: ME II, 291

‡ kugule Wessen "= kuģele".

Avots: EH I, 667

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].

Avots: ME II, 306

‡ *kuldžinât, zu erschliessen aus sakuldžinât.

Avots: EH I, 670

‡ ķulene "?": ķulis leca pa˙priekšu, k. pakaļ; mazie ķulē̦ni pa vidu lē̦kā Tdz. 50737 (aus Pampeln).

Avots: EH I, 707

kulenes, der Dudelsack Nerft n. Mag. IV, 2, 124.

Avots: ME II, 306

‡ kulenīca Meselau, ein kleiner Sack (etwas geringschätzig).

Avots: EH I, 671

kulenieki, Fausthandschuhe Lis. n. RKr. XVII, 94.

Avots: ME II, 306

[kulens U., = kulainis II, Blaubeerschnepfe.]

Avots: ME II, 306

kuletĩte, ein Demin. von kule, für kulĩte, das Säckchen, Täschchen: man ve̦cā kuletīte ar visām atslē̦gām BW. 27824, 1.

Avots: ME II, 306

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene ² I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410

le̦pakule, le̦pukule, ein Starrsinniger, Launischer, Stutzer: bē̦rns, sadusmējies, grib saspītēt ar tuo, ka neē̦d; tē̦vs saka: ja tu ļe̦puosies, tad ne˙kā nedabūsi; le̦pakulēm ne˙kā neduod Hasenp. n. Etn. III, 65. pamanīju, ka šis le̦pukule pret jūsu pati pārāk uzmanīgs Lautb. Wohl zu le̦pns,

Avots: ME II, 452

le̦pukule: uzpūtīga, īstā l. Janš. Līgava II, 280.

Avots: EH I, 734

le̦pukule, s. le̦pakule.

Avots: ME II, 453

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

madule [?] "das Brotsäckchen der Hirten" Riddelsdorf.

Avots: ME II, 547

[maîgule ² ein molliges Frauenzimmer Janš. Dzimtene V, 372.]

Avots: ME II, 549

‡ marmule PlKur., marmulis ebenda, der Rand (das Ufer) des Haffs.

Avots: EH I, 784

I maule: auch Kalupe n. FBR. XVIII, 41, Bērzgale, Prl., Sussei, Wessen, (mit àu ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 786

I maule [Lettg.], màule ² Buschhof, [Kl., Warkh., Warkl.], das Innere der ratu rumba U., [Nerft n. Bielenstein Holzb. 542]: maule - riteņa daļa, kuŗai iet caurums cauri, tai tuo var uzmaukt uz ass un kuŗā spieķi ir iestiprināti Infl. und Oberkurl. vienam riteņam ir uoša kuoka maule un citiem bē̦rza kuoka Selb. tā grieza lūpiņas kâ ratu mauli BW. 19423 var. [maule "rumba" Wessen. Zu maût I.]

Avots: ME II, 569

II maule, eine Art Mütze: maule - dziļi uz acīm un ausīm uzmaucama ce̦pure Bers. n. Etn. IV, 146. Zu maût I.

Avots: ME II, 569

[*III  maule, ein Keil, Pflock: muns čuoksts ar maulēm (> ostle. mauļam) aiz maulīts Zb. XV, 195 "mój tyłek kołkiem zatkany".]

Avots: ME II, 569

IV ma,ule: ein Schimpfname Kalupe n. FBR. XVIII, 41.

Avots: EH I, 786

IV maule, [eine geschwätzige Person]: mal maļamuo, maule! V. Eglītis Eleģijas 86.

Avots: ME II, 569

[V maũle, eine hornlose Kuh Schrunden, Bauske, Gold.; in Spahren u. a. dazu auch ein masc. maũlis.]

Avots: ME II, 569

[*VI  maule od. * maulis"?": var+būt muna galva ar mauli mauļuota ("?"), uoksts ar īlinu durts Pas. I, 323 (aus Preili).]

Avots: ME II, 569

maules "tief ausgefahrenes Fahrgeleise: Bers. n. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

‡ mēļkule, eine Klatschbase Lettg.

Avots: EH I, 806

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

me̦tule [?], der Kamm des Hahnes; Demin. me̦tulītes gaiļu piesīši, die Kresse Apšciems.

Avots: ME II, 608

‡ mîčaule Lubn. n. FBR. XVII, 128, Warkl., = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 820

mîkstčaule (unter mîkstčàulis),

1): auch Ramkau, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 821

‡ *mimule od. *mimulis, der penis (?): citai duošu āža pautus, citai āža mimulīti (?) BW. 35383.

Avots: EH I, 815

mirnules [?] Apšciems, eine an Flussufern wachsende bittere Pflanze, welche als Medizin gegen Husten gebraucht wird.

Avots: ME II, 634

‡ mîšķàule ² Oknist, = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 822

mile̦ns od. * mile̦na (acc. s. mile̦nu LP. VI, 1, 60), milins [Domopol, Warkl., Zaļmuiža, Wesen]; BW. 23815, 5, = milna I: [ne mile̦na (gen. s.) klaudzināt BW. 23816 var.; vgl. auch milna I, 2].

Avots: ME II, 626

mūspasaũle, das Diesseits, das Irdische, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME II, 679

ņā`rbule ² : auch (mit ā) Heidenfeld.

Avots: EH II, 112

ņā`rbule <sup>2</sup> Erlaa, [Lasd.], nā`rbulis C., nā`rzbulis ² Sessw., Hirtenschachtel, Wachtelweizen (melampyrum nemorosum); der Hahnenkamm Aps.

Avots: ME II, 897

neàizmìrstele, neàizmìrstule, Vergissmeinnicht (myosotis palustris).

Avots: ME II, 706

nesaũle, wohl nur im Genitiv vorkommend: nesaules diena, ein sonnenloser Tag Alm.; nesaules zeme, ein Land, wo die Sonne nicht scheint Saul. brauc nu pašu nesaules gabalu, eine sehr grosse Strecke Purap.

Avots: ME II, 731

‡ nesnaudule, = nesnaũdaļa: nesnaužam mēs, māsiņas, n. māmuļīte BW. 6785 var.

Avots: EH II, 20

ne̦stules: auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH II, 20

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

‡. ne̦sule (Neologismus?), der Ranzen Balt. Zemk. Pielik. 1884, S. 222.

Avots: EH II, 20

‡ nevīžule Janš. Atpūta № 385 eine arbeitsscheue, nachlässige weibliche Person.

Avots: EH II, 23

[*ņiebule od. *niebule, zu erschliessen aus ostle. ńībuľę "?": viņa staigā kâ *ņiebule; lūpas ierautas uz iekšu Warkl.]

Avots: ME II, 904

niedule, das Rohr, Schilf: cūka puisi nuogulēja niedulītes krūmiņā BW. 12951, 6.

Avots: ME II, 749

nùoaulekšuôt, ‡

2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.

Avots: EH II, 30

nùoaulekšuôt, nùoàuļuôt, intr., ab -, weggaloppieren: viņš nuoaulekšuoja pēc ārsta B. Vēstn.

Avots: ME II, 758

‡ nuode̦gule, = nuode̦gulis 1 (?): nuode̦gules gabals A. Erss Vecā Latgale 85.

Avots: EH II, 39

‡ nuosàule ² Liepna, der Schatten (ein schattiger Ort): līd kur ne˙būt nuosaulē!

Avots: EH II, 83

nule: auch PlKur., Lesten n. FBR. XV, 27, Blieden. Dunika, Frauenb., Rutzau, Siuxt.

Avots: EH II, 28

nule, nūle Smilt., [nū˙le Arrasch, "nule" N. - Peb.], nulai, nulei Grünh., nulēt, [nùlēt N. Peb., nùlē̦t ² Kl., nùla ² Lis.], nūla Eb., nula, nulīt, nūlīt, [nūlītiņ Warkl.], verstärktes nu, nū ebem jetzt, jetzt, eben erst: nūle (Var.: nulei, nūla, nula, nūleņ 9335. nu lai gribu labi dzert 786. nulēt māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm 32422, 8. viņš... tikai nūlet duodas mājās Leijerk. I, 259.] Statt nulēt BW. 21221, 1 und sonst dial. nulat, nūlāt Kl. [mit hochle. a, ā aus e̦, ē̦?]. nūlīt, tūlīt pastnieki dancuos BW. 24196. [nūle dzirdināšu, ich will sie nun erst tränken Manz. 10 Gespr.]

Avots: ME II, 753, 754

‡ ņùle ² Kalupe n. FBR. XVIII, 44, (> ņūļa) Strods Par. vōrdn. 121, = nūle, soeben, vor kurzem.

Avots: EH II, 117

nule˙pat, eben jetzt: nule˙pat irst pēdējais piegāzes sniegs R. Sk. I, 139.

Avots: ME II, 754

‡ nùle̦t Blieden n. FBR. XVI, 101, = nule.

Avots: EH II, 29

uõderkule, = uõdere I 4, der Hafersack der Pferde.

Avots: ME IV, 412

‡ pakaule "eine Entenart im Meer" Angern n. BielU. Dissimiliert aus *kakaule? Vgl. kakaulis.

Avots: EH II, 141

[pakraule, vom Flusswasser unterwühltes Ufer, wo die Fische sich aufzuhalten pflegen N.-Kurl.]

Avots: ME III, 48

palaîdnule, ein liederliches Frauenzimmer.

Avots: ME III, 55

‡ parule Kaltenbr., Wessen, ein Holzstück als Unterlage für Balken, Bretter od. Holz.

Avots: EH XIII, 168

pasaũle,

1): nuo pasaulēm (aus grosser Ferne)
bija jādze̦n kuŗamie mājā Siuxt. pa pasaulēm (sehr weit) bij jābrauc mežuos ebenda. daži aizgāja pa pasaulēm uz citām pusēm ebenda;

2): kuo dar[a] p. neradīdama? BW. 2093. vai, ļautiņi, redzējāt šīs pasaules kalējiņu? 35673. gudrāka jaunā p. (Generation) Kaltenbr.;

5): darba ir p. (sehr viel)
Frauenb. p. te tuo mušu Grenzhof n. FBR. XII, 18. ķiršiem pasaules (sehr viel) uogu Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH XIII, 170

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

‡ pastule Mahlup, = pastala.

Avots: EH XIII, 177

‡ pašule Kaltenbr., Oknist, = pašala.

Avots: EH XIII, 180

‡ *pe̦mpule, = pempele (?): velcies, pe̦mpul, par slieksni iekšā! tâ˙pat gribēsi saimniec[e] saucam[a] BW. 18832, 1.

Avots: EH XIII, 223

‡ pẽ̦rnule Ramkau, eine halb- bis einjährige Sterke.

Avots: EH XIII, 229

piẽsaũle C., Serben, ein vor dem Wind geschützter, sonniger Ort Bauske, die Sonnenseite: Sprw. guozējas kâ cūka piesaulē. lapsa silu pārstaigā, atguļas piesaulē (Rätsel) RKr. VII, 1091. rudens saule spīd it silti piesaulē DL. bērni pie mājas sienām piesaules pusē Saulietis III, 184. (ķimenes) izžāvēja piesaulē Austriņš Nuopūtas vējā 94. gribējās meklēt aizvēja un piesaulītes Jauns. es piesaulē labi nuogulējuos Kaudz. M.

Avots: ME III, 287

*pinckule od. *pinckulis "?": nuogriež nuo matiem, pieliek zēveli, sataisa pinckuli JK. VI, 45. "muckulī sapinušies mati" Selg.; piñckulis Schibbenhof, pinckule Nötk., = pinkulis 2.

Avots: ME III, 219

praule "?": praulēs vilki kauca Poruk V,19.

Avots: ME III, 379

praûlene ² , agaricus mutabilis Karls.

Avots: ME III, 379

priedule, priedulẽ̦ns, prieduļa, Deminutivformen zu priẽde, die Kiefer: apštājuos iekš priedulēm MWM. VIII, 548. silā sīki priedulē̦ni BW. 30934. kuries gaiša, uguntiņa, pie zaļās prieduliņas (Var.: pie zaļā priedes ce̦ra)! 30140. tautas ceļu taisa... caur pupām, kaņepēm, caur zaļām prieduļām 14321, 1.

Avots: ME III, 392, 393

pupulekšķi, pupulēkši, pupulēšķi, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

pupulellĩtis, ein verzogenes, verwöhntes, ausgelassenes Kind Ramelshof.

Avots: ME III, 415

puskule, pus˙kules, ein halber Sack: izbira pus˙kules rudzu.

Avots: ME III, 429

puspasaũle, die Hemisphäre; pus˙pasaũles, die halbe Welt: truoksnis mucā atskan pa pus˙pasauli LP. IV, 42. pus˙pasaules es izjāju, līgaviņas me̦klē̦dams BW. 15279. e̦suot izmeklējušies pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. ķēniņš tūliņ izsūta pa pus˙pasauli me̦klē̦tājus IV, 176.

Avots: ME III, 431

ram̃bule, eine Kuh Dond.: ej nu, ve̦cā rambule, ganuos! kad tu savu rambuli laidīsi nuo staļļa ārā? Zu li. rambùs "träge"?

Avots: ME III, 476

rîtsaũle Baltpurvirlš 1, 123 od. rîta saule, die Morgensonne.

Avots: ME III, 541

‡ rũdule Siuxt,

1) eine gelblich graue Henne;

2) ein Rebhuhn.

Avots: EH II, 387

‡ rule Kaltenbr., = rul˜lis 2.

Avots: EH II, 383

rumules (unter rumeles): auch AP., Sonnaxt; ein Schmaus resp. eine "iedzeršana" (nachdem zum ersten Mal im Frühjahr das Vieh auf die Weide getrieben ist Ramkau, nach der Geburt eines Kindes od. Füllens AP.): rumulēm cepa uolas ar gaļu Ramkau. kad bē̦rns piedzimst, tad duod rumules (Branntwein zu trinken) AP. rumuļu putra Meiran, eine Eierspeise am Tage, an dem zum erstenmal im Frühjahr das Vieh auf die Weide getrieben wird.

Avots: EH II, 384

‡ sar̂kule̦ns ² Seyershof, rötlich: lašam ir tāda sarkule̦na gaļa.

Avots: EH XVI, 443

‡ sar̂mule AP., eine graue Kuh.

Avots: EH XVI, 444

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

‡ saũlene Seyershof, die Sonnenblume.

Avots: EH XVI, 460

‡ sauskaule Gr.-Buschh. n. Ceļi VIII, 200, = sauskaulis 4.

Avots: EH XVI, 461

sē̦nule̦ns, sē̦nuluojs, s. sẽ̦nalaīns.

Avots: ME III, 827

*še̦rpule od. *še̦rpulis "?": būs... ļautiņiem še̦rpuļu krekliņš Rainis Uguns un nakts 18.

Avots: ME IV, 16

šĩpasaule Stari II, 70, diese Welt, das Diesseits, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME IV, 19

‡ sìrmule ² Auleja, = sir̃mala.

Avots: EH II, 489

‡ skābule, eine sauertöpfische weibliche Person: tās... muižnieču skābules Janš. Mežv. ļ. II, 465.

Avots: EH II, 503

šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.

Avots: ME IV, 50

skrabulene, ein geschwätziges Weib mit einer unangenehmen Stimme Nigr.; "ein unruhiges Weib" Grünh.: ja tu būsi lē̦na, laba, tad uzsegšu villainīti; ja tu kāda skrabulene, tad uzsegšu buļļa ādu BW. 25341, 1.

Avots: ME II, 884

skraule, skrauļa, ein steiler Abhang Alksnis-Zundulis: sniegs vēl skraulēs turas. Vgl. kraulis.

Avots: ME II, 888

I skrule, eine Art von Rudern (am Ende des Boots) Salis n. U.: ar skruli laivu dze̦n Markgrafen.

Avots: ME III, 898

II skrule Oppek. n. U., = skrube I.

Avots: ME III, 898

III skrule,

1): ein Schimpfname für Menschen
Ramkau; ein kleines Mädchen (geringschätzig) Lubn.;

2): "palaidnīga ķēve" Saikava; ein Schimpfname für Schafe
Meselau.

Avots: EH II, 513

III skrule,

1) ein sich herumtreibendes Frauenzimmer
Saikava, U.;

2) ein Hundename
U., C.; vgl. skrulêt II.

Avots: ME III, 898

IV skrule, s. skrulle.

Avots: ME III, 898

‡ *V skrule od. *skrulis "?": Nezinis ar visu laivu grima ar˙vien juo dziļāk skruļu viragā Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 513

I slaikule, die Schlanke: mūsu starpā ir visādas . . ., gan pilnīgas, gan slaikules Janš. Dzimtene IV, 231. brīnums, ka es, tāda slaikule, tev patīku Bandavā II, 126.

Avots: ME III, 913

II slaîkule "eine Faule" Warkl.; zu slaikât(iês).

Avots: ME III, 913

sliktule, ein schlechtes Weib: Mārtiņš, labs vīrs, gaili kāva vakarā, Katriņa, sliktule, vistu cēla pe̦lnuos BW. 30225 var.

Avots: ME III, 932

I smaũle: auch (mit au ) Jumpraweeten.

Avots: EH II, 534

I smaũle Dond., Talsen, Wandsen, smàule ² Kl., eine hornlose Kuh Celm., Frauenb., Lutringen, eine Kuh mit abgebrochenen Hörnern (mit aũ ) Bauske, (mit àu ² ) Golg. Zu smauls.

Avots: ME III, 955

II smaule, ‡

3) "pārdruošs, patvaļīgs gars" Saikava: pats tāds kâ spunde, bet, redz, kas tam par smàuli ² ! ‡

4) = smaulainis (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 534

II smaule,

1) die Fresse, der Mund
Linden n. U., das Maul V. - Nach Fick Wrtb. III ^4, 324 zu nnorw. smaul;

2) viņam ir liela smàule ² KL., er ist ein Starrkopf.

Avots: ME III, 955

šmaule,

2): auch (mit aũ) Frauenb.; ‡

6) ein Schöpflöffel
(mit aû ² ) Fockenhof n. FBR. XII, 24.

Avots: EH II, 648

šmaule,

1) = smaule II, "der Kopf"; Mund, Maul U., (šmaula) Freiziņ: dabūsi pa šmaũli! Gramsden;

2) šmaũle, = smaule I, eine Kuh ohne Hörner: kaimiņam četras meitas, dui bij šmaules, dui ragaiņas BW. 11885;

3) "druoša galva": ai, ir tam šmàule ^2, ne˙kur liekams, pagāns, nav! Saikava;

4) ein Weinerlicher, ein Flennet
Spr.;

5) ein Schmutzfink
(mit àu ²⁾ Mar.

Avots: ME IV, 83

smē̦dule,

1) eine kleine Schmiede (geringschätzig)
Festen (mit è, ^2);

2) figürlich fürs Herz:
mazā smē̦dulīte it kâ iekustējās MWM. VIII, 653.

Avots: ME III, 960

‡ šnur̃gule̦ns Seyershof, rotzig: š. de̦guns.

Avots: EH II, 651

‡ šņur̃gule̦ns (mit e, < ai) Seyershof, = šņur̂gulaîns.

Avots: EH II, 654

‡ spilˆveņkule ² Siuxt, ein Kissenbezug.

Avots: EH II, 551

sprē̦dule,

1) die Spindel
U.;

2) ein Gesellschaftsspiel
U.: iesim sprē̦dulē! U., Aufforderung dazu.

Avots: ME III, 1017

spuleņģis, ein Knüppel Golg.; vgl. puliņ̃ģis 2.

Avots: ME III, 1028

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

ste̦bule: auch Assiten. Frauenb., Kal., Kaltene, Kaltenbr., Luttr., OB., Schnehpeln, (ste̦bulīte) Pas. X, 72 (aus Kapeņi), 115 (aus Silajāni), (ste̦be̦l) Popen.

Avots: EH II, 575

ste̦bule (li. stebulė˜ "Radnabe") Lin. FBR. II, 57; Dond. n. FBR. V, 134; Iw, n. FBR. VI, 58; Schlehk n. FBR. VII, 39, Dunika, Wirgen, BW. 27241 var. (aus Zirau); 30365 var. (aus Amt - Goldingen u. Schrunden), = stabule.

Avots: ME III, 1057

‡ stē̦rbule, = stêrbele ² : (puišam) ruokas gāja plindu plandu gar manām stē̦rbulēm BW. 12616, 3.

Avots: EH II, 577

straule, eine Stromenge, Stromschnelle U.: ūdens straules Duomas IV, 460.

Avots: ME IV, 1082

šule U., šulle Mag. IV, 2, 143, eine Scholle, ein Wasserfahrzeug.

Avots: ME IV, 106

šūpules: auch (mit ù ² ) Daudsewas, Sonnaxt; kaŗat ... šūpulītes! BW. 32261.

Avots: EH II, 659

šūpules, s. šūpalas.

Avots: ME IV, 110

‡ tor̃bule̦ns Seyershof, nass und schmutzig (z. B. die Nase).

Avots: EH II, 688

‡ tor̂pule̦ns ² Seyershof, = ‡ tor̃bule̦ns.

Avots: EH II, 689

‡ trakulene Kand. "vieglprātīga sieviete (rupjā nozīmē)".

Avots: EH II, 690

‡ trule Diet., = trulis II.

Avots: EH II, 698

tule, s. tulle.

Avots: ME IV, 258

tule, die Tülle (an der Schaufel): šķipelei kātu iestiprina tulē Gr.- Sessau. Zu tulle II.

Avots: ME IV, 258

tuleniẽks (mit ll?), ein Zollner Riga n. U.; tulenieka vieta, die Schösserei Brasche, - Vgl. tulleniẽks.

Avots: ME IV, 258

‡ tuleris Seyershof, eine runde, hohe Kopfbedeckung (aus einem Tuch angefertigt); ein hoher Hut.

Avots: EH II, 701

‡ tupule Salasīš. 40, 42, 43, = tupele 1.

Avots: EH II, 704

ūbule "?" Depkin Vortrab.

Avots: ME IV, 403

ule,

1): auch Frauenb., Hasenpot, Kal., NB., OB. (weitere Angaben bei Būga Liet. k. žod. CXVI); ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ules, iekšā! kuo valstāties? BW. 20770 und 20771.

Avots: EH II, 712

ule Wid., Dond., Dunika, Gold., Iw., Lasd., LIn., Ķuoniņi, Nigr., Preekuln, Stenden, Wandsen, ula L., U., Bielenstein Holzb. 542; Mag. III, 1, 115, MSil., die Radnabe: ratu ule BW. 35537. iedzina asīs ulēm priekšā . . . tapus Janš. Mežv. ļ. I, 179. kuoka asis ulēs vairs nekauktu II, 235. Nach Lidén IF. XIX, 321 zu aũlis I, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 25.

Avots: ME IV, 297

‡ ulenica Frauenb., = ule 1.

Avots: EH II, 712

ulenis, einer, der sich anstellt, der auflauert, ein Kriecher Ar., Vīt.: viņš jau tāds ulenis izskatās Vīt. 82.

Avots: ME IV, 297

ule̦ns, unbegabt, ungeschickt Drosth.: viņš jau pa˙visam ule̦ns: nevar ne˙kā ne apķert, ne padarīt Drosth. Vgl. ulis III und uls I.

Avots: ME IV, 297

‡ ulete, ein Einfaltspinsel Lubn., ein ungewandter, nicht leicht begreifender Mensch Warkl. Vgl. ulis III.

Avots: EH II, 712

uzaũlekšuôt, uzaũļuôt, (auf etwas) hinaufgaloppieren (perfektiv): uzaulekšuot kalnā. uzauļuot kam virsū.

Avots: ME IV, 315

vabule,

1): Demin. vabuliņa BW. 27903 var. (aus Bers. und Lubn.);

2): auch Liepna, Ramkau.

Avots: EH II, 746

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. ² 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428

vārstule, vārstuļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 510

vē̦rbule "ein kleiner Kübel" (?) Korwenhof.

Avots: ME IV, 560

vē̦rstule U., Wessen, - vē̦rstava, die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 566

vē̦rzalkule Dond., ein Quersack.

Avots: ME IV, 569

vè̦stule* Kronw., der Brief.

Avots: ME IV, 571

viņpasaũle: iet kâ pa viņpasaûli ² ("nav ne˙kādas kārtības") Lesten n. FBR. XV, 30.

Avots: EH II, 786

viņpasaũle,

1) das Jenseits (im Gegensatz zum Irdischen, Zeitlichen);

2) ein entfernter, unbekannter Ort, ein solches
Land: diez nuo kādas viņpasaules tāds vazaņķis te atkūlies! Frauenb.

Avots: ME IV, 601

‡ viņsaũle, das Jenseits, jene Welt: viņsaules mūžībā A. Upītis Kailā dzīvība 35.

Avots: EH II, 786

vìrspasaũle, die Oberwelt: ne varuot uztikt virspasaulē Fas. II, 228. ērglis . . . pacēlās . . ., un viņi . . . sasniedza virspasauli 290.

Avots: ME IV, 613

vīrule, ein mannstolles Frauenzimmer Allunan n. U., Wessen.

Avots: ME IV, 642

vispasaũle,* die (ganze) Welt: kâ nuojucis vispasaules tuksnešuos Vēr. I, 1110. vispasaules kongress A. v. J. 1897, S. 409. vispasaules slava Stari II, 383. vispasaules gravitācijas likums III, 57.

Avots: ME IV, 624

vīvules, s. vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

‡ vizbule Anzen, anemone nemorosa.

Avots: EH II, 791

žaugule, das Liebchen, die Mätresse Bandrevičs Vārdu vācelīte.

Avots: ME IV, 790

ze̦mgule (li. žemgulė˜ "eine am Boden Liegende" ), = ze̦mala 2, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Beinen: prāva... guote̦na, nevis kāda augsta garkāje, bet īsta ze̦mgule Janš. Bandavā II, 14. abas (guosniņas)... ze̦mgules, kādas ar˙vien cienī būt labas pienīdzes Mežv.]. I, 234. kūtīs vairuojās ze̦mgules guovis RA.; zemgules guovs "eine Kuh, die magere Milch gibt" (?) Selb.

Avots: ME IV, 710

zīmule, s. zĩmala.

Avots: ME IV, 736

znàule ² : auch Bērzgale.

Avots: EH II, 812

znàule ² Warkl. n. FBR. XI, 122, = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

žvigule, ein Mädchen, das ausgelassen lacht Allunan n. U.; "kas žvikst" (?) Nötk.; vgl. zvigulis I.

Avots: ME IV, 844

zvirbulene MWM. VII, 237; RSk. I, 28, ein Sperlingsweibchen.

Avots: ME IV, 776

‡ ẽ̦rkule Pussen, = ẽ̦rkulis 2.

Avots: EH I, 373

‡ kre̦bule̦ns Seyershof, uneben: aitai ir k. kuņķis.

Avots: EH I, 646

‡ mîzule̦ns ² Seyershof "besudelt".

Avots: EH I, 823

abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".

Avots: EH I, 1

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191

âbẽle AP. Ramkau, (mit â ² ) Siuxt âbèle ² Auleja, âbêle Saikava, Demin. âbẽltiņa Ramkau, = âbele.

Avots: EH I, 191

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

‡ aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = àizceplis.

Avots: EH I, 2

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

âdamaks Auleja, = âdminis. Aus r. кожемяка umgebildet.

Avots: EH I, 192

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizars: àizara ² auch Golg. In Oknist nennt man àizara ² eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple ² auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13

àizdara: àizdara ² auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars ² Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17

‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

‡ àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

àizgrimt, sinken, hinsinken: saule aizgrima aiz meža stūr,a A. XX, 651.

Avots: ME I, 27

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30

‡ àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad dusmās sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

àizmàknis, G. -kņa, die Wolke: saulei aizgāja aizmāknis priekšā Druv., JKaln.

Avots: ME I, 39

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.

Avots: EH I, 38

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

‡ àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41

‡ àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43

àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.

Avots: ME I, 45

‡ àizpũt, anfaulen, faul werden: aizpuvis kuoks, ābuols. daudz kas aizpuvis pie mums Deglavs Rīga II, 1, 381.

Avots: EH I, 44

àizrèktiês, aufschreien, aufheulen.

Avots: ME I, 46

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

‡ àiztrapêt, zu modern (faulen) anfangen: aiztrapējis kuoks.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrûdêt, zu modern (faulen) anfangen: aiztrūdējis kuoks.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akate (unter akacis),

1) auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 65

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

‡ akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

‡ akmintē̦ns, Demin. zu akmins, ein Steinchen: akmintē̦nus mazus lasām pa upi Auleja.

Avots: EH I, 66

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67