Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'va' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'va' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4268)

ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1



aidevas

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22


aijavas

aijavas "aija - Schreien" Fest.

Avots: EH I, 4


ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13


aizaizvakar

àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6


aizdaugava

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdaugava

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


aizdvašot

àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizsvaidāt

aîzsvaîdât 2 Kal., wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen, -schleudern: a. akmeņus uz visām pusēm.

Avots: EH I, 54


aizsvaidelēt

àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54


aizsvaidīt

àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.

Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst

Avots: ME I, 53


aizsvaidīt

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54


aizsvaidīt

II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54


aiztvankt

aîztvan̂kt 2 Dond., schlecht (von der Luft gesagt) werden: nevēdinātā istabā gaiss aiztvancis (= sasmacis).

Avots: EH I, 60


aizvadāt

àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61


aizvadīt

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58


aizvadžot

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58


aizvaga

aîzvaga 2 Sassm., = vādze 1: tâ jāaŗ, ka aizvagas nepaliek. In Wessen sei àizvaga 2 eine hinter andern Furchen befindliche, in einer andern Richtung gezogene Furche (?).

Avots: EH I, 61


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61



aizvaidēties

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58



aizvaiņot

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58



aizvairāk

àizvaĩrâk, zu viel (Fockenhof): tepat vēl aizvairāk Up.

Avots: ME I, 58


aizvairīt

àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61


aizvajāt

àizvajât, verfolgend hin-, wegtreiben: a. vilkus pruojām ar suņiem.

Avots: EH I, 61


aizvakar

àizvakar, vorgestern; àizvakarẽjs, vorgestrig: aizvakarējā diena; adv. àizvakardìen, vorgestern; àizvakarrît, am Morgen des vorgestrigen Tages.

Avots: ME I, 58


aizvakara

àizvakara (gen. s.), vorgestrig: staļļa durvis aizvakara vē̦rumiņu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 61


aizvakarēties

àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61



aizvaļāt

àizvaļât C., hin-, wegrollen (tr.): cūkas aizvaļājušas spaini.

Avots: EH I, 61



aizvalcīt

II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61


aizvaldzināt

àizval˜dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61


aizvalkāt

àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61


aizvalstīt

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61



aizvampāt

àizsvampât, schwerfällig durch Kot hin-, weggehen Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 54


aizvandīt

àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvantarot

àizvantaruôt, taumelnd (wackelnd) und mit Geräusch hin-, weggehen Grünw.

Avots: EH I, 61


aizvara

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58


aizvaražot

àizvaražuôt, tr., nachlässig zunähen BW. 20433; [in Saussen: àizvar̂zât].

Avots: ME I, 58


aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61




aizvaskot

àizvaskuôt, mit Wachs beziehen, bedecken: bites šūnas aizvaskuojušas.

Avots: ME I, 58



aizvaukšķēt

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59


aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61


aizvazāt

àizvazât, tr., fortschleppen: suns pluosīdamies aizvazājis pastalu žuogmalā.

Avots: ME I, 59


aizvažāt

àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul˜ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61


aizvažot

àizvažuôt, ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen: es tevi aizvažuoju savā tē̦vu zemītē BW. 16886.

Avots: EH I, 61


aizvažot

àizvažuôt, intr., hin-, wegfahren: braucan barucu, aizvažuoju uz tuo meitu māmuliņu Ltd. 1818.

Avots: ME I, 59


aizzvadzināt

àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65


aizzvaidīt

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65


aizzvaidīt

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61


aizžvakstēties

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62


aizzvanīt

àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


ālava

I ãlava,

1): auch AP., Grob.: paliks guovis ālavās BW. 32459, 3 var. Hierher auch li. olavas "ledig, unverheiratet"
s. E. Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. XI, 36 ff.

Avots: EH I, 193


ālava

II àlava 2 Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


alva

alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69


alvacis

alˆvacis, Demin. -ĩtis, der Schwachäugige: alvacīti, svinkājīti, tu jau mani nepanāksi BW. 29110.

Avots: ME I, 69


ankrava

I ànkrava 2 (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70


ankrava

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70


ankravains

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71


ankravas

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70


ankravas

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71


antvars

antvars, = atvars n. U.

Avots: ME I, 71


apakšvadonis

apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71


apaļvaidzis

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75


apavas

apavas (unter apavi): mātes duotas apaviņas BW. 16006.

Avots: EH I, 72


apdvašot

apdvašuôt, behauchen Dond.: apdvašuotu sienu zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 79


apdžavarēt

apdžavarêt, = apàut (?): kamē̦r kājiņas apdžavarēšu BW. 29141, 1 var.

Avots: EH I, 80


appļāvas

appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106


aprāvas

aprāvas: rāceņu aprāvas Janš. Dzimtene II, 317.

Avots: EH I, 108


aprāvas

aprâvas vējš, der Wind, der das Gesicht braun und fleckig macht: vējš, kas aprauj ģīmi Naud., Grünh., JKaln.

Avots: ME I, 115


aprāvas

aprāvas (in Nieder - Bartau), die Beendigung der Kartoffelernte: apraut.

Avots: ME I, 115




apšuva

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130


apsvaidelēt

apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118


apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128


apsvaidīt

apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118


apsvaidīt

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128


apsvainoties

apsvainuoties, sich verheiraten, sich verschwägern: ar tautām apsv. Jos. 23, 12.

Avots: ME I, 128


aptvaicēt

aptvaicêt, eine Weile in heissem Dampf halten: a. drēbi, lai neraujas, lai neburzās.

Avots: EH I, 123


aptvankt

aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123


aptvars

aptvars,

1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.

Avots: EH I, 123


aptvars

aptvars, der Umriss, die Contour, der Umfang: e̦smu jau uzmetis gle̦znas aptvaru MWM. IX, 11. molekulu dzīvā spē̦ka summa līdzīguos aptvaruos dažādām gāzēm vienāda Konv. 2 1736. Auch: Umfassung.

Avots: ME I, 132


aptvarstīt

aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123



apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apvade

apvade, ‡

2) der Umkreis:
uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. (egles auga) plati izple̦zdamas ar apakšējiem zariem apaļā apvadē Dzimtene IV 42 (ähnfich der loc. s. Mežv. ļ. I, 222; II, 361, 467).

Avots: EH I, 124


apvade

apvade, ein Streifen um Stickereien: strīpiņa apkārt rakstam; izšķiŗ rakstus ar apvadēm, bez apvadēm. RKr. XVI, 233 1 aus Rutzau.

Avots: ME I, 133




apvaga

[apvaga Warkl., Sauken, die zusammengekehrten Schollen von zwei benachbarten Furchen.]

Avots: ME I, 133



apvaicāt

apvaĩcât, tr., fragen, nachfragen: pateicuos par apvaicāšanu, Dank für gütige Nachfrage. Refl. -tiês, sich erkundigen: viņš aizgājis apvaicāties kapteinim, kas darāms LP. VII, 200. vedējs apvaicājās pēc aitiņas Vēr. I, 84.

Avots: ME I, 133


apvaidēt

apvaidêt Spr., wegen der beginnenden Geburtswehen zu jammern anfangen.

Avots: ME I, 133



apvaiņagot

apvaiņaguôt, -kuôt, tr., bekränzen: tē̦lus guoda dienās apvaiņaguoja Pūrs I, 117; kapu A. XI, 108.

Avots: ME I, 133



apvainot

apvaĩnuôt Refl. -tiês,

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124


apvainot

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133



apvaislot

apvàisluôt, tr., befruchten, schwängern (von Menschen, Tieren, Pflanzen). Refl. -tiês, sich begatten, belaufen, befruchtet werden: augs apvaisluojas Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 133




apvajāt

apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).

Avots: EH I, 125


apvaļāt

apvaļât

2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡

3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.

Avots: EH I, 125


apvaļāt

[apvaļât, bezwingen, bändigen: Judi jau... bij apvaļāti Manzel Post. I, 348.]

Avots: ME I, 134


apvaldīt

apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.

Avots: ME I, 133


apvaldzināt

apvaldzinât, fesseln, verstricken: dievs mani ar savu tīklu apvaldzinājis Hiob 19, 6.

Avots: ME I, 133


apvalgot

apvalguôt "(einen Kornhaufen) mit Garn beziehen (der Vögel wegen)" Für. I.

Avots: EH I, 125


apvalkāt

apval˜kât, ‡

2) (kurierend) wiederholt bestreichen:
a. slimu vietu ar ruoku Wessen.

Avots: EH I, 125


apvalkāt

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133


apvalks

apval˜ks, ‡

2) ein abgetragenes Kleidungsstück
Garrosen.

Avots: EH I, 125


apvalks

apval˜ks, der Anzug, das Kleidungsstück Dobl., der Überwurf Dr.

Avots: ME I, 133


apvalnis

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133


apvalnis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvalnītis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvaļņot

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134


apvalstīt

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134


apvandīt

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134



apvarēt

apvarêt Spr., tr., bewältigen.

Avots: ME I, 134


apvarot

apvaŗuôt verkupfern Für. I (unter vaŗš.

Avots: EH I, 125


apvarzāt

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134


apvaržot

apvar̂žuôt Prl. "in Bastschuhe (ringsum) die Schnüre einfädeln (hineinziehen)".

Avots: EH I, 125


apvašāt

apvašât NB. "mit Sand bewerfen": vēja apvašāts siens.

Avots: EH I, 125


apvaskot

apvaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen.

Avots: ME I, 134


apvazāt

apvazât, tr., durch Tragen abnützen (von Kleidungsstücken): apvazātās drēbēs Apsk. I, 484; ve̦cas, apvazātas sirdis, alte, nicht mehr empfängliche Herzen Vēr. I, 1308; apvazāts piemē̦rs, ein abgedroschenes Beispiel Vēr. II, 832. Refl. -tiês, sich durch Tragen abnutzen, beschmutzt werden: apvazājās manas baltās drēbes.

Avots: ME I, 134


apvažot

apvažuôt [li. apvažiúoti], intr., herumfahren: nevarēja pāri tikt, ne apkārt apvažuot BW. 26521 (aus Erlaa).

Avots: ME I, 134


apzvaidīt

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128


apzvaigznēties

apzvaigzdnêtiês, sich mit Sternen bedecken Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 128


apzvaigznīt

apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.

Avots: EH I, 128


apzvalstīt

apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128


apzvanīt

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138


ardava

àrdava 2 (> hochle. àrdova) Saikava, eine Frauensperson, die sehr laut zu sprechen pflegt.

Avots: EH I, 129


ārdavas

ārdavas Pl., früher habe man auf den Gütern in der Nacht umhergehen und schreien müssen: ārdavuo! dieser Ruf sei auch auf der Hasenjagd üblich gewesen; davon ārdavas Etn. III, 146).

Avots: ME I, 240


ārdavas

II ārdavas, die Dörrbalken in der Heizriege Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 194




ardievas

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141



ārnovadnieks

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243


ārpļava

ârpļava,

1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;

2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.

Avots: ME I, 243


ārrdavains

ā`rdavaîns (mit ā`r- aus ḕ̦r-?) Ramkau, locker: ārdavaina zeme. ā. siens.

Avots: EH I, 194


artava

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130


artava

II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130


ārtava

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244



ārvalstnīca

ârvalstnīca AP., eine Auswärtige, in einer fremden Gemeinde Wohnhafte.

Avots: EH I, 195



ārvalsts

ârvàlsts, -s,

1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;

2) der fremde Staat.

Avots: ME I, 244


atdevas

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154


atguva

atguva, das Schöpfen: bez e̦lpas atguvas, ohne Atem zu schöpfen Plūd.

Kļūdu labojums:
das Schöpfen = das Zurück-, Wiederbekommen

Avots: ME I, 160


atkrava

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168


atļāva

atļãva (unter atļàve 2 ): auch Ahs. atļàve 2 : auch Lasd, u. a. n. FBR. IX, 140, Golg., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 154


atlivaine

atlivaine (pīpe) Warkl. "eine Pfeife (zum Rauchen) mit einem Hohlraum unten, wo sich das Pfeifenöl ansammelt": iet ar atlivaini zuobuos.

Avots: EH I, 154


atšuva

atšuva, atšuve, der Stoss am Frauenrock: kad brunči īsi, tad atšuvi atlaiž Serb. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 203



atsvabināt

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199


atsvaidelēt

atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173


atsvaidīt

atsvaidît, wiederholt (oder vieles) wegwerfen Dunika: a. ve̦lē̦nas nuo grāvja.

Avots: EH I, 173


atsvaidzināt

atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173



atsvampāt

atsvam̂pât 2 Bauske, plump herkommen.

Avots: EH I, 173


atsvars

atsvars, 1): ein Stein am Ende des Brunnenschwengels Lettihn, Selsau, Warkl.; ‡

2) ein abgewogenes Quantum
(r. развѣс);

3) ein Gewichtstück ("svaru bumbä) Selsau u. a.

Avots: EH I, 173


atsvars

atsvars (li. ãtsvaras), das Gegengewicht, Gleichgewicht L., St.

Avots: ME I, 199


attvarstīties

attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177


atvadas

atvadas, atvadi [r. отвóдъ "Wegführung" ], Pl. t., der Abschied: krustību beigas, atvadas BW. 2008; atvadu mielasts, Abschiedsschmaus; atvadu sveiciens, der Abschiedsgruss; atvaduos iešana, die Fahrt der eben verheirateten Frau vom Hause des Bräutigams zu den Eltern, um von ihnen Abschied zu nehmen BW. III, 1, S. 25.

Kļūdu labojums:
BW. 2008 = BW.I, S. 323

Avots: ME I, 206


atvadāt

atvadât, wiederholt fahrend herführen: a. mantas. Refl. -tiês,

1) (von einem entfernten Ort) herziehen, herübersiedeln
Siuxt: nu e̦suot atvadājies uz šuo pusi;

2) = atnestiês Kal., Rutzau: guovs atvadājusēs.

Avots: EH I, 177


atvadēties

atvadêtiês: auch Golg. (hier mit der Bed. "etwas verschalen, an Stärke verlieren", im Gegensatz zu nùovadêtiês, ganz und gar verschalen").

Avots: EH I, 177


atvadēties

atvadêtiês, -atiês, verschalen: alus atvadējies Grünh., Lautb., Konv. 1

Avots: ME I, 206


atvadības

atvadĩbas das Abschiednehmen, der Abschiedsschmaus: dzē̦ruši uz pašām atvadībām Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 177


atvadināt

atvadinât, tr., ableiten, folgern: kādus spriedumus mēs nuo tā varam atvadināt Pūrs II, 1. *

Avots: ME I, 206



atvadīt

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178


atvadīt

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206


atvadnieki

atvadnieki, die Hochzeitsgäste, die die eben vermählte Frau von dem Hause des jungen Ehemannes zum Elternhause zurückbegleiten, damit sie von ihren Eltern, Geschwistern und Verwandten Abschied nehmen könnte BW. III, 1, S. 25.

Avots: ME I, 206


atvaga

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206


atvagāt

atvagât kartupeļus "Furchen ziehen zwischen den Kartoffelstauden" Warkl.

Avots: EH I, 178


atvaicāt

atvaĩcât, Refl. -tiês: "bet Aldis?" atvaicājās tē̦vs A. Brigadere Skarbos vējos 51.

Avots: EH I, 178


atvaicāt

atvaĩcât, refl. -tiês, tr., intr., eine Gegenfrage tun: kas tur ir? šī atvaicā Vēr. II, 319.

Avots: ME I, 206


atvaidas

atvaidas "?": izdve̦sdamas ... tautas vaidas un a. Janš. Bandava II, 255.

Avots: EH I, 178


atvaidēt

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206


atvainot

atvaĩnuôt, tr., entschuldigen: atvainuojiet par izteicienu Vēr. I, 1290. Refl. -tiês, sich entschuldigen: kas nepareizi darījis, tam jāatvainuojās. man jāaizbildinās, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464.

Avots: ME I, 207


atvairīgs

atvairîgs, abwehrend, ausweichend: ar atvairīgu pieskaņu balsī Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 178


atvairīt

atvaĩrît, tr., abwehren, fernhalten: preciniekus, mēri LP. VII, 1237. Refl. -tiês, sich zu befreien suchen, ausweichen: nuo preciniekiem LP. VI, 664. Juris atvairījās teikdams Apsk. I, 344.

Avots: ME I, 207


atvairot

atvairuôt, wegschaffen., entfernen: zemes kuopa ... tuop atvairuota Dārza kalend. v. J. 1796, S. 39.

Avots: EH I, 178


atvajāt

[atvajât Spr., Warkl., freqn., wiederholt verjagen.]

Avots: ME I, 207


atvaļā

atvaļā (loc. s.), = vaļā 1 (?): svētdien var vienu, uotru zirgu dabūt a. Janš. Līgava I, 497.

Avots: EH I, 178


atvaļāties

atvaļâtiês,

1) =atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178


atvaldzināt

[atvaldzinât Spr., Kalz., Bers., Saussen, Warkl., tr., feucht machen.]

Avots: ME I, 207



atvalgāt

atvalgât, vom Strick losmachen, losstricken Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 178


atvalgt

atvalgt, wieder feucht werden, auftauen: jūtas pamazām kā atvalga Stari I, 366.

Avots: ME I, 207


atvaļināt

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.

Avots: ME I, 207


atvalkāt

atval˜kât, wiederholt oder viele Gegenstände herschleppen Lubn.: bē̦rni atvalkājuši suoliņus līdz istabas vidum.

Avots: EH I, 178


atvaļot

atvaļuôt Ev., Nötk., = atvaļinât 1. Refl. -tiês, zur Genüge Musse haben, sich in der freien Zeit genügend erholen: kad beigsies skuola, tad gan varēšu a. Kal. nedarīdams ne˙kāda ... darba ..., bija labi atvaļuojies un pļāva tamdēļ nuo tiesas Janš. Bandavā II, 96.

Avots: EH I, 178



atvalstīt

atvalstît, (wiederholt) herwälzen: atvalstīju simtiem gludu akmeņu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 188. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend hergelangen.

Avots: EH I, 178


atvalsts

atvalsts Sessw., eine Lehne: krē̦sla, kamanu a.

Avots: EH I, 178


atvandīt

atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178



atvarināties

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207


atvars

I atvars: dziļā upes atvarā BW. 32886, 1 var. (fig.) kādas dziesmes bij tai Mildai nu vai viss pasaules a˙! AP.

Avots: EH I, 178


atvars

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvars

III atvars (li. ãtvaras), osfen ev.

Avots: EH I, 178



atvaru

atvaru Ahs., Adv., halboffen: durvis stāv atvaru; vgl. atve̦ru.

Avots: ME I, 207




atvarzāt

atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178


atvasa

atvasa: augat, bē̦rza atvasiņas! BW. 4786. uozuols auga ar atvasu 22418, 5 var.

Avots: EH I, 178


atvasa

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207


atvaša

atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 1 , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178


atvasara

atvasara: auch Janš. Bandavā I.

Avots: EH I, 178


atvasara

atvasara, der Nachsommer St., Brasche, Dr.

Avots: ME I, 207


atvasāt

atvasât, ‡ Refl. -tiês, sprossen Stender Deutsch-lettisches Wrtb.

Avots: EH I, 178


atvasāt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atvase

atvase (unter atvasa): auch Orellen n. FBR. XI, 41, Heidenfeld, Ramkau, Demin. atvesīte BW. 1695, 5 var. (aus Laud.): liepai auga atvasītes BW. 1998. uozuola atvasīte 7355, 1 var.

Avots: EH I, 178


atvasēt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atvasināt

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasināmām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207


atvasis

atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.

Avots: EH I, 178


atvaskot

atvaskuôt šūnas Bauske, Honigwaben von der Wachsdecke befreien.

Avots: EH I, 178


atvass

‡ *atvass, = atvasa: priedīte, kam nav jauni atvasiņi BW. 3353.

Avots: EH I, 178


atvasts

atvasts Sessw., entfernt: a. radinieks.

Avots: EH I, 178


atvastu

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178


atvastums

atvastums Sessw., die Entfernung.

Avots: EH I, 178


atvasu

atvasu Druw., atvastu Sessw. n. U., für atastu, atstatu, in einiger Entfernung. [Nach U.: abwärts von der Wand Wagn., Erlaa.] Zu atvasa nach Zubatý IF. III, 134. [Aber in der Bedeutung stimmt atvas(t)u garnicht zu atvasa. Eher vielleicht zu al. vásati "verweilt", got. wisan "verweilen", ahd. wist "Aufenthalt", air. foss "Bleiben, Ruhe" u. a. bei Walde Wrtb. 2 829 u. a.

Avots: ME I, 207


atvazāt

atvazât, herschleppen: a. slimību nuo kaimiņiem. Refl. -tiês, sich herschleppen: nez, nuo kurienes šis atvazājies!

Avots: EH I, 178


atvažot

atvažuôt, ‡

2) tr., herführen:
es tev būšu a. (Var.: atvedīšu).., līgaviņu BW. 16138 var.

Avots: EH I, 179


atvažot

atvažuot [li. atvažiúoti], intr., herfahren: es vakar atvažuoju BW. 16366, I.

Avots: ME I, 207


atvažoties

atvažuôtiês, sich von Ketten (važas), von einer auferlegten Bürde befreien: nuo muižas a. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 57.

Avots: EH I, 179



atzvalas

atzvalas Warkh., atzvales Nautrēni, Warkl., die Rücklehne am Schlitten.

Avots: EH I, 182


atzvanīt

atzvanît, läutend, mit Hilfe einer Glocke zurück-, herholen: tiesnesis (sacīkstē) atzvanīja zirgus atpakaļ.

Avots: EH I, 182


atzvardzināt

atzvãrdzinât, intr., mit Schellengeklingel heranfahren: atbrauc kungi, atzvārdzina BW. 31925.

Avots: ME I, 213


audzētava

aûdzē̦tava, die Züchterei: luopu audzē̦tava Kaudz. M.; mūdžu audzē̦tava A. XV, 192. *

Avots: ME I, 216



austava

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa 2 ).

Avots: EH I, 188



āva

ãva, ãve, auch ãvis,

1) die Streitaxt, Hellebarde:
arkla vietā ņēma āvu R. Sk. II, 6;

2) ein Handbeil des Buschwächters
(Dünsb.). Wohl das deutsche "Haue" [und zwar aus einer ältern Form hawe entlehnt].

Avots: ME I, 245


avai

avai, Interj.: avai, māmiņa, tavu skaistu aubi BW. 24649.

Avots: ME I, 232


āvakls

âvakls (unter âveklis): auch Zvirgzdine (âvakls).

Avots: EH I, 196


avalis

avalis, = avielis: pie avaļiem Ūsiņš ar tīkliņu klāt J. Veselis Daugava 1933, № 6.

Avots: EH I, 189


āvalis

āvalis (?) "struops" Nerft. Vgl.avalis.

Avots: EH I, 196


avans

avans: auch Gr.-Buscla. n. FBR. XII, 64, Ledmannshof n. Latv. Saulc 1924, S. 169.

Avots: EH I, 189


avans

avans Linden, Mag. XIII, 3, 57; BW. 8433; Aus. I, 38, f. ave̦ns, Schafsbock.

Avots: ME I, 232


avanuks

avaņuks, ein kleiner Schafbock Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 73.

Avots: EH I, 189


āvarģelis

āvarģelis (unter ãverģẽlis): ãvarģẽlis Schlockenbeck, Wolgund.

Avots: EH I, 196



āzvars

āzbars (unter àizbars 4),

2) ãzbars PlKur., ein Grützkorn;
ãzbari PlKur., = putraimi.

Avots: EH I, 196


baltspalvains

bal˜tspalˆvaîns weissfederig U. (unter spaiguļi): baltspalvainas zuosis.

Avots: EH I, 202


baltvaidzis

bal˜tvaîdzis: Demin. f. baltvaidzīte BW. 21930, 2 var.

Avots: EH I, 202



balva

bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>

Avots: ME I, 260


balva

I bal˜va: mit al˜ Dunika, OB.; in der Verbindung viena b., = viena alga, gleichviel: tas man viena b. Janš. Līgava II, 392 (ähnlich I, 73).

Avots: EH I, 203


balva

II bal˜va Rojen n. FBR. XIII, 72, 73, Strasden, balve Balgaln, = balle.

Avots: EH I, 203


balva

III bàlva 2 Stockm, n. FBR. VIII, 87, Demin. bàlviņa 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, = baļ˜la.

Avots: EH I, 203


baļva

bàļva 2 , 1): auch Lubn. n. BielU., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 15, Fest., Sonnaxt, (mit aļ˜) AP.: putras b. BW. piel. 2 31071, 1; der Brottrog Warkh., Warkl.

Avots: EH I, 203


baļva

bàļva 2, hochle. für baļļa, z. B. in Adleenen, Buschh., auch schon in der Schriftsprache von Blaum. u. a. gebr.; fig. ein korpulenter Mensch, ein dickes Frauenzimmer: bij te baļva baŗuoj'sēs BW. 16737, 1.

Kļūdu labojums:
bij te baļva = bij tā baļva

Avots: ME I, 261


bālvaidzis

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272


bāva

bàva 2 , ein Mensch, der sich sehr dick angekleidet hat: saģērbies kā bāva Bers. [Nebst li. bovas потѣха aus wruss. бáва "потѣха"?]

Avots: ME I, 275


bezgalvainis

bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214


bezvaida

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286


bezvainas

bezvaĩnas schuldlos, unschuldig: tavs bezvainas bē̦rna prāts man pretim mirdz MWM. VI, 91.

Avots: ME I, 286


bezvainība

bezvaĩnĩba die Schuldlosigkeit A. XI, 495: Glükam izdevās pierādīt savu bezvainību Plud.

Avots: ME I, 286




bezvalodis

bezvaluodis fem. -de, der (die) Stumme, Sprachlose: tu bezvaluodis un mē̦ms gars Mark. 9,25.

Avots: ME I, 286


biuvas

biu(v)as,

1): biũas Salisb.

Avots: EH I, 222


biuvas

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302


biuvas

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302


blāva

I blãva: ģīmis ir ar blàvām 2 Druw., mit hellen Flecken.

Avots: EH I, 227


blāva

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312


blāva

II blãva: auch Wizenhof.

Avots: EH I, 227


blāva

II blãva Ronneb., eine beim Zusammenschweissen von zwei Eisenstücken zwischen ihnen gebliebene flache Ritze (anderso plāva).]

Avots: ME I, 312


blāva

III blãva C. "ein dickes und grosses Tier".

Avots: ME I, 312


bļava

bļava (?) MSil. "= bļâva IÏ. Plur. bļavas nach MSil. auch: Geschrei.

Avots: EH I, 233


bļāva

I bļāva, das Geschrei, der Schrei: tavi mūŗi dzirdēja... ļaužu vaimanas un nāves bļāvas Kundz. Druva I, 609.

Avots: ME I, 320


bļāva

II bļâva: auch (mit ã) AP., Grenznof, Wolmarshof, (mit à 2 ) Adsel.

Avots: EH I, 233


bļāva

II bļâva, bļãva Grünhof, [Nigr., Ruj., Līn.], [bļàva 2 Praulen], comm., bļâvējs, bļâvrĩklis, der Schreihals, Schreier: savaldi jel drusku šuos bļāvas! kaut tevi vilks parautu tādu bļāvu Grünh., bļāvēju, bļāvrīkli! Kand. lai tik cē̦rt kaklu nuost tādam bļāvam JK. VI, 36.

Avots: ME I, 320


blāvains

blāvains: blàvains 2 ģīmis Druw.

Avots: EH I, 227


blāvains

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312


bļāvas

bļãvas Schnehpeln, das Schreien: nesāc jau atkal savas bļāvas! (zu einem Kinde).

Avots: EH I, 233


blavaščine

blavaščine Fil. mat. 173 (aus Assern, Kr. Illuxt ?), Mariä Verkündigung. Aus r. благовѣщеніе.

Avots: EH I, 226


blāvauti

blãvauti, Tüchter matter, nicht schöner Farbe: zilauti, blāvauti vakara māsai; silā mazgāti, ceplī žāvē̦ti BW. 20593, 2.

Avots: ME I, 312


bleiva

bleiva, comm., "kas bleivē 1" PV.: kuo nu bleivē tik gaŗu bleivi kā b˙!

Avots: EH I, 227


blīva

blīva, comm., der Vielfrass RKr. III, 128.

Avots: ME I, 316


blūva

[blūva Wid., das Gerücht (?)]

Avots: ME I, 319


borava

borava Seyershof, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235



brauktava

brauktava (unter braukts): auch (mit 2 ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs 2 Salis.

Avots: EH I, 238


briedspalvas

briêdspal˜vis, der Elenhaarige: jāj... briedspalvīti kumeliņu.

Avots: ME I, 337


brīvacis

brĩvacis Salis, die Lücke (Unterbrechung) in der Neunaugenwehr.

Avots: EH I, 242





bulvaine

buļvaine, das Kartoffelfeld: cūkas ruok buļvainē Lettg.

Avots: ME I, 349


buļvas

bùļvas 2 [Kolup (auch bùļvi 2 ), Warkland, buļves Welonen], Kartoffeln Oberl. n. U. [Nebst li. bul´va, bulvė aus poln. bulwa, s. Niedermann WuS. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 349




buņava

buņava = bungu vāle, kalta vāle Etn. III, 161.

Avots: ME I, 352




čalava

čalava,

1): auch PV.;

2) = čala I 1 PV.: čalavu varēja dzirdēt, bet vārdus saprast nevarēja;

3) comm., wer plaudert, (undeutlich murmelnd) schwatzt
PV.

Avots: EH I, 283


čalava

čalava, ein Einfaltspinsel: ir gan čalava; smejies par viņu, viņš ne+kā neiztaisa - nesapruot Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 402


čarva

čarva, eine Spalte od. Höhlung in einem wachsenden Baume Erlaa.

Avots: EH I, 285


čaugava

čaugava "?": es iekritu čaugavā BW. 4978, 7.

Avots: ME I, 405


čava

I čava! Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Schwatzens, Bellens: čiva, čava lakstīgala BW. 12972. čiva, čava sunītis rēja 20890, 5.

Kļūdu labojums:
čiva, čava sunītis = čava, čava sunītis

Avots: ME I, 407


čava

II čava, der Dieb: kuo nu tā runāt; tas jau gatavs čava, - čavī, kuo tik var Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407


čava

III čava, ein Dummkopf: čava ne˙kā nesapruot Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 407


čāva

čāva, = lâva Diet.; "das Bett" (mit â 2 )Frauenb.: ej gulēt pats savā čāvā!

Avots: EH I, 288



čavainīte

čavainīte "?": č. gauži raud LP. VII, 69. [Aus Erlaa. In Daiben sei č. ein eingewickeltes Kind od. eine Alte, die sich in Tücher eingehüllt hat.]

Avots: ME I, 407


čavains

čavains, diebisch, vernascht: ta ta čavains puika! Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407


čavala

čavala, = čaula, die Schale Diez. [Etwa mit ostle. ča- aus ķe̦-?]

Avots: ME I, 407


čavans

čavans Segew., das Wurzelende.

Avots: EH I, 286


čavara

čavara Janš. Līgava I, 25, eine geschwatzige Person (?).

Avots: EH I, 286


čavarains

čavarains Mahlup, uneben, runzelig: murķeļi (Morcheln) ir čavaraini.

Avots: EH I, 286


čavarīgs

čavarîgs, geschwätzig AP.: čavarīga vecene.

Avots: EH I, 286


čavarīt

čavarît, -ĩju, viel sprechen, schwatzen AP.

Avots: EH I, 286


čavarot

čavaruôt, = čavarît: kas ... jautri ap mani čaluosies un čavaruos Janš. Pag. pausm. 52 (ähnhch Līgava I, 25).

Avots: EH I, 286


čavars

čavars: auch Mahtup, N.-Laitzen.

Avots: EH I, 286


čavata

[čavata,

1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;

2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]

Avots: ME I, 407


celtava

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264




cielava

ciẽlava,

1): c. pelēķe BW. 2126. cielaviņa baltu galvu 2666, 1. sila cielavai 11173; ‡

2) Kuhname Warkl.; eine Kuh mit weissem Kopf
Salis.

Avots: EH I, 277


cielava

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393


ciemsieva

cìemsiẽva, ein Weib als Gast Ahs.

Avots: ME I, 394


ciesva

ciesva, für ciesa, hartes Gras, Oppek. n.U. (so, mit s, ist vermutlich statt Ulmanns ciezva zu lesen).

Avots: ME I, 395


cilavas

[cilavas, die Tragbahre Moritzberg.]

Avots: ME I, 381


cilavas

II cilavas "die Weberhefteln" (?) Blieden; "ein gewisser Bestandleil des Webstuhles" Jasmuiža, Liepna.

Avots: EH I, 270


cilavas

III cilavas AP., Festen, Lös. "ein eben aufgepflügtes Brachfeld". Vgl. cilas.

Avots: EH I, 270


cīlavas

cīlavas, eine Vorrichtung zum Tragen von Heu, bestehend aus 2 langen Stangen, die durch Querhölzer verbunden sind Freisiņ; [ "eine schwache, wackelige Tür, Pforte od. Tragbahre" Burtn.; vgl. cilavas].

Avots: ME I, 391



cinava

cinava "die Stelle im Gewebe, wo die Fäden sich kreuzen" (?) Infl.; "ein Bestandteli (piede̦rumsl des Webstuhls" Rugāji.

Avots: EH I, 272



čiva

čiva, jemand, der wie ein Vogel zu zwitschern pflegt: čivai nei sāku nei gala Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 415


čivarēt

čivarêt, -ēju, [auch čiverêt], zwitschern: bezdelīga čivarē Rīg. Av.

Avots: ME I, 415


dabrava

dabrava U., einer, der sich seine Kleidung beschmutzt. [Zu gr. δέφω "knete, walke"?]

Avots: ME I, 428


daiļava

daiļava, dailava, Demin. daiļaviņa, daiļavīte MWM. VII, 572, die Schöne, das Schönchen, Liebchen: kas gan iegūs šīs daiļaviņas sirsniņu?

Avots: ME I, 431


daiva

[daiva, od. (AP.) daĩve, der Teil eines Ganzen Wid.: daivīte ābuola. Entweder zu got. dailjan "teilen" u. a. (s. dairīties 2), oder zu ai. dayatē "zerteilt", gr. δαίομαι "teile".]

Avots: ME I, 433


dālavas

dālavas, = dāvanas, die Geschenke Bers., Lub. [Zu dākstît und dāsns.]

Avots: ME I, 447


daņava

daņava: izdangātāa dubļu daņavā Azand. 4 (ähnlich 188); vgl. Daņava (Name einer Flachsweiche) Lvv. I, 90 (Burtn.).

Avots: EH I, 307


daņava

daņava, die Lache, Pfütze auf dem Wege, eine mit Kot oder Jauche gefüllte Grube, eine kotige Stelle: izpeldēties laidara daņavā Etn. III, 31. [sūdu daņava Trik. Etwa zu mnd. dane "Niederung an Flüssen"?]

Avots: ME I, 438


darītava

darîtava, der Ort, wo etwas gemacht wird: alus d., die Brauerei G. Allunan.

Avots: ME I, 441


darva

I dar̂va (li. darvà, acc. dárvą Tiž. II, 474),

1): ar darvu tecināti BW. 20153 var, ar tiem darvas zābakiem 7292; ‡

2) "ein Viertel eines dünneren, gespaltenen Klotzes"
Erlaa; ein Holzstück aus der Mitte eines Klotzes N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 308


darva

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. 2 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442


darva

II darva, Regenbogen Bergm. n. U.

Avots: ME I, 442



darvains

dar̂vaîns, geteert, mit Teer beschmiert, beschmutzt: sveši ļaudis sanākuši darvainiem kažuokiem BW. 20397, 6.

Avots: ME I, 442


darvaklis

[dar̂vaklis Neuermühlen, ein Gefäss mit Teer.]

Avots: ME I, 442


darvakslis

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442


darvaspuķe

dar̂vaspuķe, Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 442


darvaukslis

dar̂vaûkslis 2 Iw., = dar̂vakslis 2: nuo priežu klučiem saplēš darvaukšļus un sataisa skalus.

Avots: EH I, 308



daudzgalvains

daũdzgalˆvaîns, vielköpfig: daudzgalvains ve̦lns.

Avots: ME I, 444



Daugava

Dàugava: Demin. voc. s. Daugavīt BW. 24518 var.

Avots: EH I, 310




davana

[davana Baltinov (li. dial. davanà), = dāvana.]

Avots: ME I, 445


dāvana

dâvana: (mit â ) auch Sonnaxt, (mit â 2 ) Strasden, acc. s. Demin. dāveniņu BW. 6925 var. (aus Wolm.); raže̦nas dāvanas BW. piel. 2 25224 1 , dieva duotu dāvaniņu BW. 3758 var.

Avots: EH I, 313


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


dāvanāt

dāvanât [li. dovanóti], tr., beschenken [Lng., Glück]: neduomājat, svešas tautas, ka mēs visus dāvanāsim RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 449


dāvanlasis

dāvanlasis, jem., der milde Gaben, Geschenke sammelt: mūku dāvanlasis MWM. VII, 657.

Avots: ME I, 449



dāvans

dāvans Und. Ps. (geschr.: dawans) 10, Ev. u. a. (bei Specht KZ. LX, 256), = dâvana. Vgl.dāvins unddavans.

Avots: EH I, 313


dedzinātava

dedzinâtava,

1) das Brenneisen
Lös. n. Etn. III, 18;

2) die Brennerei:
brandvīna d.

Avots: ME I, 450


dedzītava

dedzītava, ‡

2) comm., ein heftiger, böser, rechthaberischer Mensch
PV.

Avots: EH I, 313


dedzītava

dedzītava, das Brenneisen Adsel, Lasd., [Kl., Bers.].

Avots: ME I, 451


deivalāt

deivalât, in besoffenem Mute russisch und deutsch durcheinandersprechen U. Refl. deivaluoties, ausgelassen tanzen, sich wild gebärden Biel. n. U. Gebildet auf Grund von plattd. Deuwel "Teufel".

Avots: ME I, 453



derva

de̦r̂va 2 Dunika, OB., Rutzau. = dar̂va. Wohl aus li. dervà.

Avots: EH I, 316


dētava

dē̦tava, in de̦su dē̦tava (Neologismus?) B. Vēstn., die Wurstmacherei.

Avots: EH I, 319


deva

de̦va: kāznieki iemeta de̦vu traukā RKr. XIX, 123.

Avots: EH I, 317


deva

de̦va, die Gabe, gew. im Instr. Pl. de̦vām, reichlich: ar maisu, ar pūru, ar riekšavām tik tumsu (nesu) de̦vām, piede̦vām [Blaum.] Stari I, 139; [de̦vas Bers., Abgaben].

Avots: ME I, 459


devants

devants Dond., für devītais, der neunte.

Avots: ME I, 459


devasti

de̦vasti (auch im Sing.?), Gaben (?): par muižas de̦vastiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 201, ar dažiem Avē̦nu de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH I, 317


dēvasti

dē̦vasti, Gaben, Geschenke Smilt.: kungs uz dē̦vastiem kārs LP. V, 21.

Avots: ME I, 465


dīdītava

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477


dievaines

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484


dievainis

[diêvainis 2 um Tuckum "ein ausgenähtes (gesticktes) Gewebe".]

Avots: ME I, 484


dievainītis

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484


dievains

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327


dievains

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484


dievais

dievais [= dievājs?],

1) gut, herrlich:
dievajam [zum nom. s. dievājs?] dēliņam BW. 8715;

2) endgültig, vollständig:
viņš audzināts kâ dievais luopiņš Druw.

Avots: ME I, 484



dievaugstais

dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].

Avots: ME I, 484


dievaugsts

dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].

Avots: ME I, 484


diravas

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321



dirva

dìrva 2 [infl.], das Saatfeld, Getreidefeld: [driķu d. BW. 4506, 2, rudzu d. 11151, 7. dirvā (Var.: druvā) man saule lēce 5777, 2]. Gleich li. dirvà, [gen. s. dir̃vos, zu li. dir̃ti "reissen", le. dìrât, r. dial. деревня "Stück Feld", aruss. судеревью "смежно" u. a., s. Būga Aist. St. 143, 163 und KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 56, Potebnja P"‚. V, 127.]

Avots: ME I, 470


dirvans

dirvans (gespr.: dyrvonc) tīrums Bērzgale "ein Acker mit vielen Rasenstücken, der daher schwer zu eggen ist".

Avots: EH I, 322


divači

divači [Bers., Salis], dial. für divati, divatā, zu zweien: palicis ar Mariju divači vien istabā Rīg. Av.

Avots: ME I, 470


divacis

divacis, die Zwei im Kartenspiel; f. divace, die Zweiäugige: divacīte saka uz vienacīti LP. VI, 816.

Avots: ME I, 470


divactiņa

divactiņa Pas. VI, 163, die Zweiäugige.

Avots: EH I, 323


divai

divai: d. zeķu AP. d. ragavu KatrE. n. FBR. XIV, 127.

Avots: EH I, 323


divai

divai, divaju, wohl ein erst. Nom., Akk. [neutr. gen.; vgl. Le. Gr. 371 und slav. dъvoje], zwei Paare: viņš par gadu nuoplēš divai zābaku. ar divai zeķu, mit 2 Paar Strümpfen Kaul., ar divaju zeķu N. - Schwanb. [priesteris nuoturēja divai dievvā`rdu: rīta un pusdienas Austriņš M. Z. 59.]

Avots: ME I, 471



divaji

divaji KatrE. n. FBR. XIV, 127, zwei (vor Pluralia tantum): divajas ragavas.

Avots: EH I, 323


divasminains

divasminains od. divasmiņu zuobins, ein zweischneidiges Schwert B. Vēstn.

Avots: ME I, 471


divatā

divatā, divatē Alm., divati, divatis (Instr. Pl.), divâts Kand., divatiem, divatuos, divačām, zu zweien: ļauj man beidzamuo reizi ar sievu divati (divatā) parunāt LP. IV, 100. kad tē̦vs pārnāk, tad e̦sam divati V, 258. mums divatiem vajaga uzvārēt šuo pili VI, 395. jāejuot ar˙vienu divatiem VI, 45. vakara laikā gājuši pa divatiem VII, 89.

Avots: ME I, 471


divate

divate, das Duett, das Zweisein: mēs viņu skaistuo divati traucēsim B. Vēstn. Lok. divatē, s. divatā.

Avots: ME I, 471


divatība

divatība ,* der Dualismus: uotrs uzskats atme̦t cilvē̦ka divatību A. XIII, 754.

Avots: ME I, 471


divatne

divatne, das Duo: dievadē̦ls Jānītis re̦dzams vienatnē, nevis divatnē Pūrs I, 117; divatnē (palikt, sarunāties) = divatā.

Avots: ME I, 471


divatnība

divatnĩba,* = divatĩba*, r. двойственность: bija jūtama ... d. katrā kustībā, katrā vārdā Veselis Saules kaps. 118.

Avots: EH I, 323


divgalvains

divgalˆvaîns, divgalˆvu, zweiköpfig: divgalvains ērglis.

Avots: ME I, 472


diž laiva

dižlaĩva: dižlaivas jeb kuģus Janš. Līgava II, 169.

Avots: EH I, 324



dižvaloda

dižvaluoda, der Redefluss (?): viņas d. visai maz bija dzirdama Janš. Dzimtenē V, 463.

Avots: EH I, 325


dižvalodas

dižvaluodas: trauc[u]..: ceļu grìezt dižvaluodas cilvē̦kam, lai tas mani neieliek ... valuodās BW. 8976. le̦pnā d. sieva Janš. Dzimtene V, 463. d. spēju (acc. s.) II 2 ; 230, die Fähigkeit, viel und gut zu sprechen.

Avots: EH I, 325


dižvalodas

dižvaluodas māmuliņa, das gesprächige, beredte Mütterchen VL.; dižvaluodis, f. -de, der, die Gesprächige, Beredte.

Avots: ME I, 476


dižvaronis

dižvaruonis, der gewaltige, herrliche Held; zuweilen ironisch.

Avots: ME I, 476


drava

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493


drāva

I drāva, die innere Höhlung des aulis Schlehk n. Biel. Mag. XX, 3, 113; [drāvas kuoks Lng., ein Bienenstock. (Vgl. li. drovė˜ "дупло" und le. drava.]

Avots: ME I, 494


drāva

II drāva, die Rüge, Bedrohung Spr. Vgl. li. drova "стыд, совѣсть".

Avots: ME I, 494



dravatnīca

[dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493


dražava

dražava Wolmarshof, Kehricht, Fegsel, Schutt.

Avots: EH I, 331



drevains

dre̦vains Warkl. "borkig": dre̦vaina āda.

Avots: EH I, 333


drieva

[driêva Jürg., ="rieva".]

Avots: ME I, 502


drievalka

drievalka Erlaa, ein dicker Strick: ar drievalku ragavām iesien ilksis.

Avots: EH I, 335


driva

driva,

1): ein erst seit kurzem gepflügter Acker
Atašiene n. Fil. mat. 104; ein Acker im Walde Warkl.

Avots: EH I, 334


driva

driva,

1) = druva, der Acker, z. B. Lubn., Ltd. 2246, BW. 3356, 2; 11621, [Eckengraf, Dagd.];

2) die Weide
Buschh. [Wohl aus druva nach Le. Gr. 34.]

Kļūdu labojums:
3356, 2 3356 2

Avots: ME I, 500




drivači

drivači Auleja, die drehbare Vorderachse eines Wagens; die Vorderachse eines Wagens mitsamt zwei Rädern Lettg. Aus dviraci.

Avots: EH I, 334



druva

druva: das Feld Grob., Iw., Pussen: rudzu (miežu, auzu) d. BW. 32554 `var. linu d. 4123; ein hoher, mit hartem Gras bewachsener Ort Mahlup.

Avots: EH I, 337


druva

druva, [bei Glück druve II Mos. 22, 6, d. pl. druvēm IV Mos. 20, 17], das Saatfeld, Getreidefeld: miežu, griķu druva; auch übertr. dziesmu, muzikas druva. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. In Oppek. n. U. und Mar. n. RKr. XV, 112 druva, das liegengebliebene Feld. [Nach Persson Beitr 780 zur gleichen Wurzel der- wie dirva (s. dies) und mit einem ähnlichen Ablaut wie z. B. in aksl. дръва "Holz": дрѣво, r. дéрево "Baum".]

Avots: ME I, 505


druvaliņa

druvaliņa, druvaļiņa, druvuliņa, [eine Magd für Feldarbeiten]: ej druvā, druvaliņa! kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 3169, 1 [ähnlich 3168 und 27972 - 3].

Avots: ME I, 505


druvas

druvas, die Furcht, Angst, der Schrecken: kuo tad nu druvās var visu atminēties izsacīt Naud., Alt- Rahden n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 505


druvaudzīte

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505


dumbrava

dumbrava, eine ausgefahrene oder vom Vieh ausgetretene, moorige Stelle U.

Avots: ME I, 514


dūmvadis

dũmvadis, dũmvads, der Rauchfang, Schornstein: māja bez dūmvada A. Melnalksnis Mazsalaca 46. liesmas rāvās ... augšup uz dūmvadi A. Brigadere Skarbos vējos 152. dūmvadis bija piesnidzis ebenda.

Avots: EH I, 348


dunava

II dunava Weissensee, ein einschiessender Sumpf.

Avots: EH I, 342


dunavas

dunavas U., = duņavas. [Auch dunava, ein Schimpfwort A. XI, 761.]

Avots: ME I, 515


duņavas

duņavas, kleine Flüsschen, Quellen, aufgestaute Gewässer, die nicht zufrieren Mag. IV, 2, 114.

Avots: ME I, 518


dundava

dundava, die Stelle, wo die Düngerwürze zusammenfliesst Serb. n. U.; eine Pfütze U. [Vgl. li. dundė´ti "гнить, тлѣть".

Avots: ME I, 516


duntavas

dùntavas 2 Kaltenbr., Lixna, der Blasebalg. Aus li. dùmtuvės dass. umgebildet:

Avots: EH I, 343


duravas

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343


duravas

duravas, hochle. für durvis BW. 5002, [21723. 23095 var., 30776, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. 210].

Avots: ME I, 519



dvaga

dvaga, ‡

2) Dunst; schlechter Geruch
Frauenb.: ielej spirtu ar baltajām drapēm trauciņā, aizdedzina ...; tas duod stipru dvagu un siltumu K. Pētersons. Latv. māte 43;

3) der Zugwind
Frauenb.

Avots: EH I, 351


dvaga

dvaga, Russ, Kienruss L., Krem.; Birkenteer L., [N. - Peb.],

Avots: ME I, 536



dvaka

dvaka, übler Geruch Mar. n. RKr. XV, 113 (namentl. vom Branntwein und Leichen), schlechte Luft: tam šņabim ir dvaka Lös. n. Etn. III, 162. cēlās izvilktuo linu dvaka un sitās nāsīs Austr. [siltu dūņu dvaka Austriņš M. Z. 123. - Nebst li. dvākas dass. vielleicht aus einem slav. * dvoxa resp. * dvoxъ, vgl. russ. двошить "riechen". двóхать "keuchen"; doch vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 392 und Persson Beitr. 653 3. die an li. dvė˜ktis "отдышаться" u. a. erinnern.]

Avots: ME I, 536


dvakot

dvakuôt, stinken PV.

Avots: EH I, 351


dvalstīties

[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts 2 Bers. "kas dvalstās".]

Avots: ME I, 536


dvalsts

[dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536



dvans

dvans: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 135, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Oknist n. FBR. XV, 193, Odsen, Saikava.

Avots: EH I, 351


dvans

dvans. [dvana (li. dvana Miež.) Erlaa], dvanums Bers., Dunst, Dampf: panest tādu gaisu, tādu dvanumu Aps. J. Pie pag. tiesas 9. Reimwort zu tvans. Vgl. dvinga und av. dva,nman- "Wolke", dunman- "Nebel", ai. àdhvanīt "erlosch"; s. Persson Beitr. 580 f. und 744 1 und Zubatý AfslPh. XVI, 392].

Kļūdu labojums:
tiesas 9 = tiesas 8

Avots: ME I, 536


dvanums

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351


dvars

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536


dvaša

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537


dvašāt

dvašât (unter dvašuôt): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 351


dvašot

dvašuôt: ve̦lns, nuokusis, stipri dvašuo Pas. XI, 101.

Avots: EH I, 351


dvašot

dvašuôt. dvašât L. [li. dvasióti "издыхать"]. atmen: slimnieks nevar krietni dvašuot.

Avots: ME I, 537


dzaivari

dzaivari, dzaivaraji Mar., s. dzeiveri.

Avots: ME I, 538


džavarēt

‡ *džavarêt, erschlossen ausapdžavarêt.

Avots: EH I, 365


dzeltengalva

dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353


dzelva

dze̦lva, ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L., St. Vgl. dze̦lba.

Avots: ME I, 543


dzelvains

dzelvaîns, einschiessend, voller Wasserlöcher, Wassergruben: dzelvainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops Etn. II, 75.

Avots: ME I, 543


dzelzava

dze̦lzava "?": skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā [gemeint ist damit in diesem Rätsel ein eiserner Kessel] RKr. VII, 1436. [In Jürg. sei dzè̦lzava eine Stelle, die mit dzelzszâle bewachsen ist; in Grawendahl dafür dzè̦lzājs 2],

Avots: ME I, 543



dzertava

dze̦r̂tava ,* dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547


dzervači

dzẽrvači od. dzẽrvju acis, Siegwurz (gladiolus) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 548


dzērvacs

dzērvacs Kabillen, die Brechnuss.

Avots: EH I, 357


dzesētava

dze̦sē̦tava ,* ein Abkühlungsapparat Konv. 2 984.

Avots: ME I, 547




dzieva

dzieva: auch Gramsden n. FBR. IX, 102 3 (mit 2 );

1): vai tā ir dz.?- tāda dz., tas ne˙kā nav (man hat nichts von so einem Leben)
Grob. būt savā dzievā, ein selbständiges Leben (mit eigenem Haushalt) führen ebenda; ‡

2) die Arbeit, Beschäftigung; die Anordnung, Binteilung der Arbeiten:
tāda jau nu ve̦cu cilvē̦ku dz. ir Gramsden. tā nav ne˙kāda dz., die Arbeit ist nicht richtig angeordnet Dunika. viņš dzievā zemes dzievu (verrichtet die Landarbeit) Grob. tã tã vieglākā dz., so ist es am leichtesten zu verrichten ebenda.

Avots: EH I, 364


dzieva

dzieva, das Leben (dzîve): ve̦rgu dzieva BW. 10487.

Avots: ME I, 563


dzimtava

dzim̂tava 2 Ohscheneeken, Duhren, die Heimat.

Avots: ME I, 550



dzirnavas

dzir̃navas: Demin. dzirnavtiņas auch Pas. IX, 341, loc. s. dzienavā BW. 8226, 1, gen. s. dzirnaviņa BW. 8155,

1): auch (mit ìr 2 ) Auleja, Kaltenbr, Warkl., Zvirgzdine;

2): eine Windmühle
Livl. n.. BielU.

Avots: EH I, 360


dzirnavas

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555



dzisva

dzisva, ein magerer Mensch Domopol.

Avots: EH I, 360


dzītava

dzìtava, dzìtene, die Zeit, wo das Vieh nach Hause zu treiben ist: saule jau dzītavā BW. 28878. saule jau nāca ganu dzītenē Bers. Etn. II, 176. [Fest,, Stelp.], dze̦nat, gani, sētiņā, jau saulīte dzītavā Ar. 671.

Avots: ME I, 559


dzīva

dzīva, s. unter dzîve II.

Avots: EH I, 362


dzīvalnieks

dzîvalnieks Ramkau, der Einwohner: kiem mājā nee̦suot ne˙kādu dzīvalnieku.

Avots: EH I, 362


dzivas

dzivas: sing. dziva Dond.; Windau: vienu spuoli linu dzivas (dzivu 10448 var.) BW. 6991, 3.

Avots: EH I, 360


dzivas

[dzivas Kalleten. dzives BW. 35152, 2 var., = dzijas]; acc. s. dzivi BW. 731, [8402, 3, 4 var., nom. s. dzive FBR. II, 57. N. - Bartau. Wandsen. Dond., dzivs, -s Bers.]

Avots: ME I, 556


dzīvsvars

dzîvsvars, das Gewicht eines lebenden Tieres.

Avots: EH I, 363


eļva

eļva (unter eļ˜ļa): auch (mit èļ 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 71 Erlaa, Fest., Sonnaxt.

Avots: EH I, 369


ēstava

ê̦stava 2 Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374


gaigalava

gaigalava, = gaĩgala 1: rauduvīte pirti kūre gaigalavas dēleņam BWp. 2513, 2.

Avots: EH I, 376


galva

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597



galvaine

galˆvaine sakta, eine Art Fibel ("mit einem Kopf") Kaltenbr.

Avots: EH I, 381


galvainis

galvaînis: ein Vielköpfiger Pas. II, 161.

Avots: EH I, 381


galvainis

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597



galvains

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597


galvans

galvans Pas. XI, 151, = galˆve̦ns: atskrēja pats galvanais ve̦lns Pas. IV, 47 (aus Višķi; ähnlich IX, 118).

Avots: EH I, 381




garvalode

gaŗvaluôde, die Schwätzerin, Faslerin: tautu meita gaŗvaluode, runāt vien sarunāja BW. 665; 2686. gaŗvaluodu (Gen. pl.) māmuliņa 15651.

Kļūdu labojums:
Gen. pl. = Gen. Pl., nicht von gaŗvaluode

Avots: ME I, 608


garvalodība

gaŗvaluodība, die Schwabbelei, die Weitschweifigkeit.

Avots: ME I, 608



gatva

gatva, gatve, gatuve,

1) ein zu beiden Seiten eingezäunter Weg, Viehweg:
aizbrauca gatuves galā LP. VI, 746;

2) die Gasse:
visās gatvēs (gatvās) taps sacīts. vai! vai! Amos 5, 16; Die Gasse, Alee: caur ābeļu gatuvīti BW. 18133, 1. tagad viņi gāja pa kuošu gatuvi Lautb. liepu gatve Drosth.;

[4) gatva U., = Durchgang, Fahrwasser.
- Nebst li. gãtvė "Viehtrift" wohl aus dem Germanischen (vgl˙got. gatwō "Gasse" ); s. Zubatý BB. XVIII, 255 und Būga KSn. I, 114 f.]

Avots: ME I, 609


ģīvaliņš

[ģīvaliņš Autz n. U. lebenskräftig (von einem Neugeborenen). Vgl. echt le. dzīvs.]

Avots: ME I, 700


glabātava

glabâtava ,* gabâtuve *, ein Ort, ein Gebäude, ein Gefäss, wo etwas aufbewahrt wird, das behältnis: ūdens glabātuve; mantu, naudas glabātuve, die Schatzkammer MWM. VIII, 116. kādai senlaiku glabātavai Aps.

Avots: ME I, 621



glēvains

glē̦vains, schaffer, träger Mensch U.

Avots: ME I, 626





glīvas

glĩvas Blieden, potamogeton.

Avots: EH I, 394


govainis

guovainis,

1) eine Art Kartotfeln (vorzugsweise für Kühe und Schweine)
AP. (mit ùo);

2) "purvs, kur luopus gana" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 424


grauzdētava

gràuzdê̦rtava,* eine Vorrichtung zum Rösten; die Rösterei.

Avots: EH I, 399


grava

grava,

1): stāvas gravas BW. 26551, 13 var.;

2): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl.; ‡

4) der Raum hinter dem Ofen
(àizkrâsne) Warkl.

Avots: EH I, 400


grava

gŗava: auch Schrunden n. FBR. XIII, 102, Blieden: dziļas gŗavas BW. 18319, 2.

Avots: EH I, 414


grava

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641


grava

gŗava [Nigr., GR. -Essern, Selg., Dunika], gŗavaîns, s. grava, gravains.

Avots: ME I, 673


grāva

gŗâva 2 Ahs, "vēmekļu čupa": suns sagŗāvis lielu gŗavu namā.

Avots: EH I, 414


gravains

gravaîns, gŗavaîns, grubig : g. ceļš St., V.

Avots: ME I, 641


grieva

grìeva 2 PV.,

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
kad riteņi gāja atšķīdušā grievā, tad zirgs apstājās;

2) die Narbe:
pāršķē̦lumam sadzīstuot, palikusi g.

Avots: EH I, 408


grievalgs

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660


grievalka

grievalka (unter grievalgs): "ein dicker, weich gewundener Strick" PV.; ein Strick, ein Tau (grìevàlka 2 ) Erlaa: vē̦zums apgāzēs, un g. pārtrūkuse.

Avots: EH I, 408



grievanka

grievanka (unter grievalgs),

1): auch Bērzgale, (mit ìe 2 ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Nautrēni; ein Riemen am Pferdegeschirr
(mit ìe 2 ) Skaista;

2) ein Schimpfname
(mit ìe 2 ) Lubn.

Avots: EH I, 408




griezgalva

griezgalˆva, griezgalvis Karls., der Wendehals.

Avots: ME I, 661


grieztava

I grieztava, ‡

5) = grìeztaga 2 PV. (mit ìe 2 ): tā ar puišiem griežas un jaucas kâ g., "mēlnese, kas visur maisās, visu jauc" AP., Stelp.

Avots: EH I, 409


grieztava

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663


grieztava

II grieztava: das Strauchmesser (mit ) C.: ar grieztavām šķina lī dumus.

Avots: EH I, 409


grieztava

II grieztava, ein Stück von einer Sense zum Pergelreissen U. Zu griêzt.

Avots: ME I, 663


grieztuva

grieztuva, eine Vorrichtung (Maschine) zum Zerschneiden (von Tabak) Pēt. Av. III, 3T9.

Avots: EH I, 409


griva

griva: g. ir ķieģeļu gabali, ve̦ci māli, smiltis un grante, visādas sadrupušas roidas kuopā Seyershof.

Avots: EH I, 406


griva

griva, Kehricht, Schutt Salisb., Allend. [Anscheinend mit iv aus uv, vgl. gruveši.]

Avots: ME I, 656


grīva

grĩva auch grĩve die Flussmündung L. : pabāzis galvu Daugavas grīvē LP. V, 97 [aus Gotthardsberg]. Uresgrīva, ein Ort am Rigaschen Meerbusen : grīva, das Dreieckland zwischen Flüssen od. Flussmündungen Biel. ; Wiesenwinkel an Flüssen ; Dünamünde bei Riga ; eine alte Flusstelle U. Zu serb. gri"va "Mahne", ksl. grivьna "Halsband", ai. grīvā "Hinterhals, Nacken", s. Zubatý AfslPh. XVI, 393.

Avots: ME I, 658


grīva

II grĩva Lems. "= grìslis I"; grĩv (*grīva od. *grĩve) Salis, hohes Gras, das an feuchten, niedriggelegenen Stellen, z. B. Flussufern wachst.

Avots: EH I, 407




grūstava

grûstava Bers., grûstavis Laud., Lasd., grûstevis Selb., [Fest.],

1) [grûstevis Kreuzb.], das Hackeisen, mit dem man Kartoffelblätter, Kräuter für die Schweine zerstampft
Römersh.;

2) ein Köscher
Aps. (in Lis. grûstuve): [

3) grûstava 2 Ruj, ein Mörser].

Avots: ME I, 668


grūtdzirnavas

grũtdzir̃navas, eine schwere Handmühle: kam tas mani agri cēla grūtdzirnavas [Var.: grūtas dzirnas] ritināt BW. 6813 var.

Avots: ME I, 669


gruva

gruva,

2): schon
Stender Gramm. 49,

Avots: EH I, 411


gruva

gruva,

1) die Ruine, die Trümmer, der Schutt:
pulks gruvu nuo dambjiem MWM. VI, 318;

2) ausgefahrene Gruft
U. zu gŗūt.

Avots: ME I, 666


grūva

gŗūva "eingefallene Erde" L.

Avots: ME I, 673


gruvains

gruvaîns, gruftig vom Fahren St.

Avots: ME I, 666


guļava

guļava: auch Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 72, AP., Oknist, Prl., Wainsel.

Avots: EH I, 418


guļava

guļava eine Schlafmütze, jem., der viel schläft: guli, guli guļaviņa! BW. 7641; 28869; Spr., Jauns.

Avots: ME I, 680


gulšņava

‡. gùlšņava 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Schlafmütze, Faulpelz; "kas gulšņavā" Festen.

Avots: EH I, 417



guva

‡. guva,* = guvums: laiks tur miera balvu duos un ar rudens guvām aplaimuos V. Cedriņš Jaun. Ziņas 1933, № 167.

Avots: EH I, 421


gvaiša

gvaiša, ein körperlicher Fehler Kaltenbrunn, Ilsenberg n. Mag. IV, 2, 118.

Avots: ME I, 693


gvalstīt

gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]

Avots: ME I, 693


gvalstīties

gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]

Avots: ME I, 693


gvaltnieks

gvàltnieks 2 Kaltenbr. "kam atskaituot citas klaušas, senāk bijis jāiet Kaldabruņas muižā siena ievākšanas darbuos".

Avots: EH I, 425


gvalza

gvalˆza 2 , comm., der Spotter Gr. -Sess. Vgl. gvelzis.

Avots: ME I, 694


gvalzāt

gvalˆzât 2 , -ãju, hohnlachen, spotten: kuo tu gvalzā par mani? Gr. -Sess.

Avots: ME I, 694


gvalžāt

[gvalžât 2 Warkl., gvalžuôt auch., Unsinn reden.]

Avots: ME I, 694


gvarkstēt

gvar̃kstêt [Jürg.], -u, -ẽju, intr., knarren: zābaki gvarkst. Vgl. li. gvargždė´ti "хрипѣть".

Avots: ME I, 694




iedvašot

ìedvašuôt: . gaiss, kuo viņš iedvašuoja Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156 (ähnlich: Pas. II, 373).

Avots: EH I, 511


iedvašot

ìedvašuôt, einhauchen U., einatmen: ļauj tavu e̦lpu man iedvašuot Stari II, 12.

Avots: ME II, 12


iegrava

iẽgŗava Frauenb., eine kleine Bodenvertiefung, ein kleines Tal.

Avots: EH I, 515


ieietava

ieietava (Neologismus?), der Eingang Mag. XV, 3, 66 (aus Balt. Vēstn. 1873, № 33).

Avots: EH I, 516


iejava

iejava: auch AP. (mit iẽ ), Salisb. (mit 2 ), Ramkau, Warkl.

Avots: EH I, 517


iejava

iejava Niedr - Kurl., was man zum Einsäuern des Brotes zumengt: abrai, kur pat˙laban iejava iejauta LP. V, 366. iejaviņa muldiņā BW. 21022. zāļu iejava, electuarium Preip. 21.

Avots: ME II, 22


iekava

iẽkava [C., iêkava 2 Līn.],

1) ein besonderes Instrument beim Schmieden
U.; [iẽkava PS.], ein Tischlerinstrument, welches zum Zusammendrücken der Bretter gebraucht wird Adsel, Wend.;

2) [iẽkavs PS.], die Klammer;

3) die Parenthese
U.;

4) eine Art Gruben bei der Aa, um Fische zu fangen
U.

Avots: ME II, 26


iekrava

iekrava, die Schiffsladung Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26.

Avots: EH I, 522



iemava

iemava Infl. n. BielU., acc.-instr. s. iemavu (oder zu einem nom. s. *iemavs?) BW. 33664, 3 var., = iemavi.

Avots: EH I, 529


iešņava

ìešņava 2 [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78


iešuva

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva 2 "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve 2 "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78


iesvaidīt

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75


iesvaipīt

[ìesvaipît, ein wenig durchprügeln Trik.]

Avots: ME II, 75


iesvampāt

ìesvampât, intr., schwerfällig hereinkommen, hineingehen: tas iesvampā iekšā Lautb.

Avots: ME II, 75


ietuva

iẽtuva Wizenhof, ietaļa.

Avots: ME II, 84


ietuva

ietuvu, recht nah Karls.

Avots: ME II, 84


ietvarstīt

[ìetvar̂stît Lis., für sich (fangend) erlangen, nach etw. haschen: kungu ķē̦rāji Ķemeŗuos ietvarsta īrniekus.]

Avots: ME II, 84


ieva

iẽva, Demin. auch ievīte BW. 18481, 2 var., der Faulbaum (prunus padus): [dzīrās ieva ar ābeli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773.] Zu li. ievà (acc. iẽvą) dass., [serb. [ì`va "Weide", ahd. īwa "Erle" u. a. (gemeinsam ist diesen Bäumen die rote Farbe des Kernholzes) vgl. Trautmann Wrtb. 68, Berneker Wrtb. I, 438, Liden IF. XVIII, 502, Bezzenberger BB. XXIII, 314, Jokl Ling. - kult. Unters. 198 f., Brückner AfsPh. XXXIX, 6.]

Avots: ME II, 85


ievadas

[ievadas, die Einführung einer Wöchnerin nebst dem Kinde in die Kirche, nachdem sechs Wochen seit der Geburt dahin sind Welonen u. a.]

Avots: ME II, 85


ievadāt

ìevadât, tr., freqn. zu ievest,

1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;

2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.

Avots: ME II, 85


ievadīt

ìevadît,

1) herein -, hineinführen, herein -, hineingeleiten:
saimniece ievadīja ciemiņus istabā; luopus mājās Kaudz. M.;

2) eine Einleitung machen:
kuo tur ievadīt? Dr.

Avots: ME II, 85


ievadnieks

ìevadnieks ,* wer Leitartikel schreibt Latv.

Avots: ME II, 85



ievads

ìevads,

1) die Einleitung;

2) der Stamm [?] (von Tieren)
Spr.

Avots: ME II, 85



ievadžot

ìevadžuôt, tr., einpflöcken: bārda bijusi ievadžuota (ce̦lmā) līdz pašam zuodam LP. VI, 476.

Avots: ME II, 85


ievaicāties

ìevaicâtiês, eine Frage tun: es tik gribēju tâ˙pat ievaicāties. ķēniņš ievaicājās: "kurp braukdams?"

Avots: ME II, 85


ievaidēties

ìevaĩdêtiês, ìevaidêt Spr., einen Seufzer ausstossen, aufseufzen, aufstöhnen: atkal viņš ievaidas tik skumji Vēr. II, 439. apkārt tai me̦ldri ievaidas Asp.

Avots: ME II, 85


ievainot

ìevaĩnuôt, verletzen, verwunden: viņš mani ievainuojis ruokā, guoda jūtās. Refl. - tiês,

1) sich verletzen, sich verwunden:
tu gan ievainuojies MWM. X, 40;

[2) "sich verschulden"
L.] Subst. ìevaĩnuõjums, die Wunde: kad ievainuojumā liekgaļa ieme̦tusēs, tad pārkaļķi iekaisa pušumā Etn. III, 6.

Avots: ME II, 85


ievairot

ìevaĩruôt, erwerben, vermehren Spr. Refl. - tiês, sich mehren, gedeihen: bites dārzā ievairuojušās Etn. III, 190.

Avots: ME II, 85


ievaislot

ìevaisluôt, tr., züchten: luopus. Refl. - tiês, durch Fortflanzung sich vermehren: luopi ievaisluojušies.

Avots: ME II, 85


ievajadzēties

ìevajadzêtiês, gelegentlich nötig sein: ja tev kā (dial.: kas) ievajadzēsies, tad pasauci mani! LP. VV, 281. man ievajadzējās naudas. mācītājam ievajagas uz pilsē̦tu braukt LP. I, 137.

Avots: ME II, 85


ievajāt

ìevajât, anfangen zu verfolgen Spr.

Avots: ME II, 85


ievakars

iẽvakars, der Vorabend: sestdienā, svē̦tku ievakarā A. XIV, 90.

Avots: ME II, 86


ievaļāt

ìevaļât, vermögen, leisten: tik daudz darba nevar viens pats cilvē̦ks ievaļāt Ahs.; vgl. auch ievaļuot.

Avots: ME II, 86


ievaldīt

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86


ievaldzināt

ìevaldzinât, tr., verwickeln, fesseln: tuo ievaldzina savuos tīkluos Zalkt. kungs pasargās tavu kāju, ka tā netiek ievaldzināta Spr. Sal. 3, 26. [Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: tie tāduos grē̦kuos neievaldzinājās Glück Sir. 23, 17.]

Avots: ME II, 86



ievalgs

[II ievalgs (?)"ein als Zaum benutzter Strick" Burtn., N. - Peb.]

Avots: ME II, 86




ievalkains

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86


ievalkāt

ìeval˜kât, tr., tragend brauchbar, bequem machen: drēbes, zeķes.

Avots: ME II, 86


ievalks

I ievalks "?": visi mazi ievalciņi (Var.: avuotiņi, ezeriņi) vakarā miglu laiž BW. 17652 var.

Avots: ME II, 86


ievalks

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86



ievalkstīt

[ìevalkstīt, hin - und herwälzend hineinschlingen: viņš nevar kumuosu ievalkstīt Warkl.]

Avots: ME II, 86


ievaļot

ìevaļuôt, ìevaļât, bändig, bewältigen: dūšīguos kareivjus Vēr. 1904, 501. diezin, vai varēsim darbu līdz vakaram ievaļāt Grob. ievaļuot darbus Mag. II, 153 "die Zeit für die Arbeit gewinnen."

Avots: ME II, 86


ievalstīt

[ìevalstît,

1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;

2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]

Avots: ME II, 86


ievarēt

ìevarêt, tr., bewältigen: darbus. [Hierher (als die ursprüngliche Reflexivform) iesvarēt "wieder zu Kräften kommen; genessen" Für. I.]

Avots: ME II, 86


ievarināties

[ievarināties, zu Kräften kommen: gan tie cālīši ievarināsies Für. I.]

Avots: ME II, 86


ievarkšķēties

ìevarkšķêtiês, anfangen zu quaken, zu schreien, zu plärren: harmonikas ievarkšķas Vēr. I, 1414.

Avots: ME II, 86


ievasa

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86



ievaskot

[ìevaskuôt, mit Wachs bestreichen od. einreiben: diegu, grīdu Lis. u. a.]

Avots: ME II, 86


ievaza

ievaza,

[1) etwas Eingeschlepptes:
šī paraša nav te radusies, bet ir tik tāda ievaza Fest.];

2) "ein kleiner Graben"[?]
Erlaa.

Avots: ME II, 86


ievazāt

ìevazât,

1) tr., einschleppen:
salmus istabā; slimības;

[2) einen Schlag versetzen:
viņš tam ievazāja pa vaigu Arrasch. Refl. - tiês, sich herumtreibend hereinkommen od. hineingehen: pie viņiem ievazājušies čigāni. čūskas nuo meža ievazājušās mājā Lis.].

Avots: ME II, 86


iežvadzēt

ìežvadzêt, gew. das Refl. - tiês, [ìežvakstêtiês Bers.], erklingen, erklirren: viņa izkapts dre̦bē̦dama iežvadz Latv.

Avots: ME II, 94


iezvadzēties

[ìezvadzêtiês, erklirren: nauda iezvadzējās kabatā Arrasch.]

Avots: ME II, 92


iežvadzināties

ìežadzinâtês, anfangen zu schwatzen, zu krächzen: žagata ar baltām acīm tur˙pat egles galā iežadzinās LP. V, 139.

Avots: ME II, 93


iežvagarēt

[ìežagarêt, ein wenig mit Ruten durchprügeln Schwanb.]

Avots: ME II, 93


iežvagoties

ìežaguotiês, anfangen zu schnucken: ja kāds iežaguojas, tad par viņu kaut kur runā.

Avots: ME II, 93


iezvanīt

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92


igvartis

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702


ikvakara

ik˙vakara, ik˙vakaru, ik˙vakarus, ik˙vakaris (auch getrennt geschr.: ik vakara u. s. w.), jeder Abend: ik˙vakaris nuose̦gluoju raudādams kumeliņu BW. 15103, 29959, 3.

Avots: ME I, 705


impava

impava, die Reihe (?): atvāķāmies visa gaŗu gaŗā i., citi jāšus, citi braukšus Janš. Mežv. ļ. II, 508. Wohl aus impampa umgebildet.

Avots: EH I, 430


indava

indava,

1) ein Störenfried,
drašķis; [

2) iñdava, eine schlechte Neigung:
viņam tāda indava dzert Lemsal;

3) iñdava, eine böse Krankheit
Arrasch. Vgl. indeve].

Avots: ME I, 707


indeva

inde̦va (unter iñdeve ),

2): auch (mit ) Popen, Strasden.

Avots: EH I, 430


išava

išava ["atspuole", Weberschiffchen Arrasch]: mēle vien kulās kâ ve̦ca išava BW. 19429.

Kļūdu labojums:
19429 = 19424

Avots: ME I, 711


ivaka

[ivaka, ein wenig: nedabūsi ne ivakas Salisb.]

Avots: ME I, 711


izava

izava,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Saikava; ‡

2) comm., Schimpfname für einen unordentlich angekleideten Menschen
Saikava.

Avots: EH I, 433


izava

izava, ein alter, abgetragener Bastschuh, alte, abgetragene Fussbekleidung: Sprw. ja neklausi tē̦va, mātes, tad klausi ve̦cas izavas! Tr. II, 1258. biksītes paliks slapjas un netīras kâ izavas Vīt. 12.

Avots: ME I, 713, 714


izdvašot

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731


izkava

izkava, die Haut einer getöteten Laus Lös. n. Etn. IV, 34, Lub.

Avots: ME I, 749



izniecava

izniecava, izniekaļa, izniekala, izniekule, iznikala, izniekul(i)s, izniciņa, eine verachtete Person: izpaliņa mani pēla, izniekaļa nicināja BW. 8707, Etn. IV, 34. [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Avots: ME I, 776


izspļāvas

izspļãvas, der Speichel, das Ausgespieene Smilt., Bers.

Avots: ME I, 803



izsvaidīt

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808


izsvaidīt

II izsvaĩdît Dunika, (be)streichend verbrauchen: i. visa sviestu.

Avots: EH I, 484


izsvalstīties

izsvalˆstîtiês 2 [Nigr., Dond., Salis, Ruj.], sich hin und her wälzen: izsvalstījies gultā Austr.

Avots: ME I, 808


izsvarot

izsvaruôt, [abwägen Wid.]: nuo šīs izsvaruošanas dabūju tuo pašu panākumu kâ agrāk Kaudz. M. 257.

Avots: ME I, 808


iztvaicēties

iztvaicêtiês, sich gehörig erwārmen, erhitzen: mēs ... ļuoti izsaluši, gribam ... i. pie siltas tējas Pēt. Av. III, pielik., S. 100.

Avots: EH I, 491, 492


iztvaikot

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. 2 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822


iztvarstīt

[iztvar̂stît,

1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;

2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;

3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]

Avots: ME I, 822


izvadāt

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823


izvadāt

I izvadât, ‡

5) heiratend (ein Mädchen) wegführen:
tautas (tās) izvadās Tdz. 41843.

Avots: EH I, 492


izvadāt

II izvadât (?), = izvaduôt: tevi i. nuo zaldātiem Janš. Līgava II, 346.

Avots: EH I, 492


izvadēties

izvadêtiês, verschalen (von Getränken): alus izvadējies Kaltenbr., Warkl. izvadējies un maitājies vīns Pēt. Av. III, pielik., S. 109.

Avots: EH I, 492


izvadi

izvadi,

1) auch izvadĩbas RA., das Totengeleit (aus dem Trauerhause):
biju līķa izvaduos un pavaduos Lös. n. Etn. IV, 34 = biju, kad izdziedāja nuo mājas un pavadīju arī līdz kapiem A. XV, 165. tē̦vs ar māti bija atbraukuši uz izvadiem;

2) das Geleit, das man einem aus dem Hause Ausziehenden gibt.

Avots: ME I, 823


izvadināt

izvadinât, verschalen machen, lassen Warkl.: i. alu.

Avots: EH I, 492


izvadīt

izvadît [aksl. izvoditi], tr.,

1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;

2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.

Avots: ME I, 823


izvadīt

II izvadît, = izvaduôt: ķīlas i. ehemals in Gr.- Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.

Avots: EH I, 492



izvadot

izvaduôt (li. išvadúoti), tr., auslösen, aus -, loskaufen, befreien: brūte pūru pārde̦vuse, nuo neleimes izvaduoja BW. 32178, 1. [dē̦lus... izvaduot nuo kaŗa klausības Janš. Dzimt. 2 304.]

Avots: ME I, 823


izvadu

izvadu: "bequem" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 492


izvadu

izvadu, Adv., langsam, gemütlich: izvadu strādāt. Jānis, apce̦rē̦dams, ka šuogad darbt būs izvadu padarāmi, jutās apmierināts ar savu dzīvi Balss.

Avots: ME I, 823


izvagāt

izvagât [li. išvagóti], izvaguôt, tr., Furchen ziehen, durchfurchen: ar lācīti izvaguoju BW. 2665. puišiem jāiet lauku izvaguot LP. VII, 431. grumbu izvaguoti ģīmji Vēr. II, 71.

Avots: ME I, 823


izvaibīt

izvaibît, Perfektivform zu vaîbît: i. ģīmi Ar.; s. auch Mag. XV 3, 62. Refl. -tiês, eine Zeitlang vaibîties.

Avots: EH I, 492


izvaicāt

izvaĩcât, tr., ausfragen: kad tie meklēja un izvaicāja, tad tapa sacīts Richt. 6, 29. Refl. - tiês, zur Genüge fragen, lange vergeblich fragen: gan viņš izvaicājies šâ, gan tâ, bet atbildes tuomē̦r nav dabūjis ne+kādas.

Avots: ME I, 823


izvaice

izvaice, das Ausfragen: kāda ... būtu i. un izprašņa Janš. Dzimtene V, 192.

Avots: EH I, 492


izvaidēt

izvaidêt,

1): tâ sabijusies, ka nepaspēja ... ne izkliegt, ne i. Ciema spīg. 7; ‡

2) = izslimuôt: pēc tīfa izvaidēšanas Austriņš Gaŗā jūdze I, 288. Refl. -tiês,

2) = izslimuôt AP., Auleja; diese Bed. hat i. wohl auch im Zitat unter i. 1. ME. I, 824.

Avots: EH I, 492


izvaidēt

izvaidêt, tr., jammernd, wehklagend hervorbringen: dziļākās duomas smadzenes izvaid bezvaida murguos Duomas I, 588. Refl. - tiês, längere Zeit zur Genüge wehklagen, jammern: nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējies Kaudz. M.

Avots: ME I, 823, 824



izvaijāt

izvaĩjât: auseinanderjagen, zerstreuen Jes. 11, 12; hinaustreiben I. Makk. 13, 51.

Avots: EH I, 492


izvaijāt

izvaĩjât, zur Genüge verfolgen: pilna lakta sarkanu vistiņu, ieskrēja gaŗaste - izvaijāja (Rätsel). Nach Manz. Lettus = austreiben. Vgl. izvajât.

Kļūdu labojums:
zur Genüge verfolgen = auseinanderjagen, hinaustreiben

Avots: ME I, 824


izvaikāt

izvaîkât 2 ,

2): auch Gaiken, (mit ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492


izvaikāt

izvaîkât 2 [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824



izvaikstīties

izvaikstîtiês, zur Genūge schreien: zē̦ns iegājis mežā, labi izvaikstījās.

Avots: ME I, 824


izvaikstīties

I izvaikstîtiês,

1): auch (mit 2 ) Gramsden; ‡

2) zur Genüge das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden
Bers., Kārsava, PV., (mit ) Selsau; ‡

3) "?": izvaikstījusies ... diezgan ir, nuodarīdama piederīgiem kaunu un bē̦das Janš. Bandavā II, 245.

Avots: EH I, 492, 493


izvaikstīties

II izvaikstîtiês, sich (auf den Weg) zurechtmachen Warkl.

Avots: EH I, 493


izvaimanāt

izvaimanât, wehklagend hervorbringen, sprechen: Krišs dre̦bē̦dams izvaimanāja Dok. A.

Avots: ME I, 824


izvainot

izvaĩnât [li, išvainóti], izvaĩnuôt, tr., heftig tadeln, schmähen, herauntermachen: tautietis mani izvaināja līdz pat kāju galiņam BW. 22031. izvainuota mātes meita 8446.

Avots: ME I, 824


izvairāt

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493


izvairīgs

izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.

Avots: EH I, 493


izvairīt

izvaĩrît: darbā slimuo vietu grūti i. (= izsar̂gât) Nötk. Pr. Skardžins stellt Arch. phil. IIl, 49 f. dazu li. išvairė´ti "išrieti, išvýti, išguiti".

Avots: EH I, 493


izvairīt

izvaĩrît, lokal auch izvairuôt, izvairât BW. 6199 (Var.: izvairāsi, izvairuosi 6200). gribē̦dams māsiņu nuo tautām izvairuot 26205, 2. ārsti nemācēja brūces izvairīt nuo strutuošanas dīgļiem A. XX, 116. Refl. - tiês,

1) sich häten, vermeiden
(mit abhäng. Inf.): izvairījuos dzert Rainis. izvairuos uz viņa pusi skatīties Vēr. II, 424;

2) ausweichen, sich bergen, entgehen:
ragana grib zē̦nu nuoķert, bet zē̦ns izvairās LP. I, 51. izvairījies nuo sviediena V, 46.

Avots: ME I, 824



izvaišķīt

[izvàišķît 2 , - u, - īju, vertreiben, ausrotten: izvaišķi viņu, lai iet nuo kurienes nācis Mar. n. RKr. XV, 116; vgl. izvaikāt.]

Avots: ME I, 824



izvajāt

izvajât: izvajāja visus Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 44).

Avots: EH I, 493


izvajāt

izvajât (li. išvajóti), tr., auseinanderjagen, vertreiben: viņš taps nuo zemes virsus izvajāts Hiob 18, 18. ņem, bāliņ, zuobentiņu, izvajā meitu zagļus! BW. 13497.

Avots: ME I, 824


izvaļ

izvaļ Cibla, ohne Eile: i. strādāt.

Avots: EH I, 493


izvaļa

izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493


izvaļāks

izvaļâks, Komparativform, freier, müssiger Bērzgale: kad būs i. laiks, padarīšu. - Adv. izvaļâk,

a) freier, ungezwungener
Bērzgale: palaid i. bizē matus!

b) "langsamer"
Domopol: nesteidzies! strādā i˙!

e) viņam svē̦tkuos bija i, savu darbu padarīt, während der Feiertage hatte er mehr freie Zeit ...
Bers., PV.

Avots: EH I, 493




izvaļāt

izvaļât,

1) hin und herwälzen:
bluķu vakarā izvaļātuo bluķi Konv. 2 391. [izv. akmeni, mucu C., Arrasch;

2) = izvāļât: izvaļāt labību Arrasch. Refl. - tiês, = izvārtīties: zirgs izvaļājies Arrasch.]

Avots: ME I, 824


izvaļāties

izvaļâtiês, zur Genüge müssig leben Ahs., A.- Schwanb., Dunika, Līvāni, Rite: i. visu svētdienu pa mājām Dunika. atpūties nu labi un izvaļājies! A.-Schwanb.

Avots: EH I, 493


izvalbīt

izvalbît, Perfektivform zu vàlbît 2: i. acis Ar. Refl. -tiês, Perfektivform zu valbîtiês 1, 2 Ar.

Avots: EH I, 493


izvalcēt

izvalcêt: dusmās izvalˆcēju 2 visus ciemiņus pa durvīm ārā Stenden.

Avots: EH I, 493


izvalcēt

[izvalcêt (?)"hinaustreiben": izv. aitas nuo kūts Wandsen. In Nötk. gebrauche man dafür izvalcît ("ar truoksni iztriekt").]

Avots: ME I, 824


izvalcīt

izvalcît: i. taci, die Fische aus dem Fischkorb herausnehmen Lubn.

Avots: EH I, 493


izvalcīt

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît 2 "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja 2 aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824


izvaldīt

[izvaldît, eine längere Zeit hindurch (be)harrschen: nevar visiem pa prātam izvaldīt Lis. nevar bē̦rnu izvaldīt Bauske, Warkh. savu laiku izvaldījis, viņš atstāj amatu Lis. Refl. - tiês, zur Genüge herrschen: es jau izvaldījuos; lai nu valda citi! N. - Peb.]

Avots: ME I, 824


izvaļģīt

‡ II izvaļ˜ģît Frauenb., ausessen: viņi izvaļģījuši visu bļuodu tukšu. Aus li. išvâlgyti.

Avots: EH I, 493


izvaļģīt

izvaļģît, mit einem Strick schlagend hinausjagen Bers.]

Avots: ME I, 824



izvaļigs

izvaļîgs, frei, ungezwungen: ce̦turtais izvaļīgi vāļājās tē̦va auzu malā A. XVII, 584. viss tam bija izvaļīgs un pazīstams A. XII, 580. skruoderīšiem un citiem izvaļīgiem cilvē̦kiem Dok. A. tâ kâ kundze bija ar krietnu mantuojumu, tad viņi dzīvuoja izvaļīgi V. Eglītis.

Avots: ME I, 824, 825



izvaļīns

izvaļīns, in der Verbind, man nav vis tik i., ich habe nicht viel freie Zeit Sessw.

Avots: EH I, 493


izvaļīt

izvaļît, hinausjagen, vertreiben: paņemt tik bizulu un izvaļīt visus pa kaklu laukā Saul., Bers., Mar., C.

Avots: ME I, 825


izvaļītētm

iz˙vaļĩtẽm Bers., izvaļām, gemütlich, leicht, ohne Anstrengung: ar viņu (mašīnu) varuot strādāt iz˙vaļītēm viens pats cilvē̦ks A. XV, 504. tuo taču gan varēs dabūt gatavu iz˙vaļītēm A. XII, 812. tad iz˙vaļītēm gruozīdamies aizdedzināja cigāru XII, 43. iz˙vaļītēm izdzīvuoties = savā vaļā, brīvi izdzīvuoties Dond., A. - Rahden, Bers., Lös., Druw. n. A. XV, 165.

Avots: ME I, 825


izvalka

izvalka [li. ìšvalka "изношенное бѣлье"],

1) "ein sittenloses Weib"
Druw.;

2) Abgetragenes, Abgenutztes:
citu izvalkas piekuopt Druwa II, 780.

Avots: ME I, 824


izvalkāt

izval˜kât,

3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡

4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡

5) ausnutzen
Diet.; ‡

6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,

1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;

2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.

Avots: EH I, 493


izvalkāt

izval˜kât, tr.,

1) abtragen
Sassm.: sacīs (vilnainītes) ve̦cas, izvalkātas BW. 16541. juostu pati izvalkāju 7490;

2) verausgaben, vergeuden
Infl. n. U.;

[3) "pārcilāt (maizi krāsnī)" Selb.].

Avots: ME I, 824


izvalks

izval˜ks Kaugurciems "eine 5 m lange Eiswuhne, wo die Netze herausgezogen werden".

Avots: EH I, 493


izvaļot

izvaļuôt, müssig und nach Belieben leben lassen: jūs tuo puiku par daudz izvaļuojat Lautb. Refl. - tiês, zur Genüge müssig und nach Belieben leben: izvaļuojies visu vasaru Bauske.]

Avots: ME I, 825


izvalstīt

[izvalˆstît C., Arrasch, Dond., = izvāļāt: izv. labību, (šķūnī) sienu.] Refl. -tiês, sich zur Genüge umherwälzen: izvalstās uz vienu pusi, uotru, ne˙maz aizmigt LP. V, 308.

Avots: ME I, 824


izvaltēt

izvaltêt, vergewaltigen Frauenb.

Avots: EH I, 493


izvamplāties

izvamplâtiês 2 Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493


izvamzīt

izvam̃zît Frauenb. "schnell und viel ausessen": viņš pusdienā izvamzījis visu biezputras bļuodu.

Avots: EH I, 493


izvančāt

izvañčât Frauenb. "herausziehen, -reissen, -heben".

Avots: EH I, 493


izvanckāt

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig;

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.;

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493


izvanckāt

izvanckât, jem. durchschimpfen, im Wortkampf besiegen: es, kâ ņēmu, tâ izvanckāju viņu, ka ir vārda nebij viņam kuo atteikt Bers., Laud.

Avots: ME I, 825



izvandīt

izvañdît, ‡ Refl. -tiês "izmaisīties" Dunika: pa kādis peklis tik es neizvandījuos, kamē̦r atnācu te!

Avots: EH I, 493


izvandīt

izvañdît, tr., auswühlen, durcheinanderwerfen: istabiņa izvandīta un izjaukta AU. dzīvuokli vandīt izvandījām MWM. VI, 273.

Avots: ME I, 825


izvangalēt

izvañgalêt: izvangalē̦tas, viegli miltiem apve̦ltas mīklas pladas Brigadere Dievs, daba, darbs 137.

Avots: EH I, 493



izvangāt

izvangât AP. (mit ), PV., = izvañdît: nuo biezputras nav ne˙kuo ēdis, bet izvangājis uz visām bļuodas malām.

Avots: EH I, 493


izvaņģīt

izvaņģît,

[1) durchwühlen, auswühlen
Bers.];

2) ausessen
Etn. II, 1.

Avots: ME I, 825


izvaņķīt

izvaņķît: auch Kokn., Lubn., Meiran, Saikava, Stockm.

Avots: EH I, 494


izvaņķīt

[izvaņķît, tr., vertreiben, hinausjagen Spr.: ienāk gaŗais, izvaņķī RKr. VII, 541.

Avots: ME I, 825


izvankšēt

izvan̂kšêt(iês) Kalz., Lubn. "muļķīgi izrunāt(ies), izpļāpāt(ies)".

Avots: EH I, 493


izvankšēties

izvan̂kšêt(iês) Kalz., Lubn. "muļķīgi izrunāt(ies), izpļāpāt(ies)".

Avots: EH I, 493


izvanskāt

izvanskât,

1) = izvanckât2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494




izvantēt

izvañtêt Wolmarshof, hinausjagen; -treiben: truokšņuotājs jāizvantē nuo istabas ebenda. i. luopus nuo meta Wilsenhof.

Avots: EH I, 494


izvaražāt

II izvaražât (mit ostle. iz- für uz-?) Kaltenbr. "uzzīlēt": tur neizvaražās ni˙kā.

Avots: EH I, 494






izvarot

izvaruôt ,* tr., notzüchtigen: sievieti, meitu.

Avots: ME I, 825


izvaržāt

izvaržât, (etwas Langes) entwirren Kesenhof: i. pastalu auklas, zābaku šņuores.

Avots: EH I, 494


izvarzāties

izvar̂zâtiês "izpūlēties" Druw. n. RKr. XVII, 85: es vairs ve̦cumā nevaru līdzi pa saimniecību i.

Avots: EH I, 494


izvaržot

izvaržuôt, izvaražât, tr., ausnähen: par kamanu atzveltni pārkāries lupatu deķis, izvaražuots visādām strēmelītēm A. IX, 351.

Avots: ME I, 825


izvasāt

izvasât "ausschossen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 494


izvasīties

izvasîtiês, ausweichen C., sich entwinden, entwischen, mit heiler Haut davonkommen: ē̦zdama (lapsa) duomā, kâ nu izvasīšuoties Lub. n. Etn. III, 32.

Avots: ME I, 825


izvataļāties

izvataļâtiês, nach Herzenslust (zur Genüge) faulenzen Wain.

Avots: EH I, 494


izvaukšķēt

‡ *izvaũkšķêt, in der Verbind. izvaũkšķējusi mīkla, gat ausgegorener (aufgegangener) Teig um Windau.

Avots: EH I, 494


izvaza

izvaza, abgetragenes Schuhwerk Bers.

Avots: EH I, 494


izvažas

izvažas, ‡

2) abgenutzte Sachen (namentlich Schuhwerk und Kleidungsstücke)
Lös.: kuo jūs tādas i. glabājat? Vgl.izvaza.

Avots: EH I, 494



izvazāt

izvazât, ‡

2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês,

2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.

Avots: EH I, 494


izvazāt

izvazât, tr., herum -, verschleppen: mušas izvazā baciļus SDP. VIII, 63. Refl. - tiês, sich herumtreiben: viņš izvazājies pa visu pasauli.

Avots: ME I, 825


izvīvaļoties

izvīvaļuôtiês "?": izvaļuojusēs, izvīvaļuojusēs pa skuolām Janš. Bandavā I, 65.

Avots: EH I, 497


izzvaidīt

izzvaîdît, tr., ausschmieren: sviestu pa galdu C.

Avots: ME I, 832


izzvaigāties

izzvaĩgâtiês Dond., eine Zeitlang, zur Genüge übermässig lachen.

Avots: EH I, 498


izzvalstīties

[izzvalˆstîtiês Lis., Wolm., Kl., Selg., = izsvalstīties.]

Avots: ME I, 832


izzvanīt

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498


izzvanīt

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832


jātava

jātava ,* die Reitbahn J. Allunan.

Avots: ME II, 107


jauktava

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98


jaunatvasināts

jaûnatvasinâts ,* neugebildet: tagad lietuojam jaunatvasinātus vārdus RKr. VIII, 18.

Avots: ME II, 99


jaunava

jaûnava, Demin. auch jaunavīte BW. 887; 8068,

1) die Jurgfrau:
viņa bija jau izaugusi par staltu jaunava;

2) die Neuvermählte, die junge Frau
Lettg.;

3) die Schwiegertochter:
es būšu tava jaunaviņa, tava dē̦la līgaviņa BW. 1939. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte 887;

4) Jugfrau (Sternbild).

Avots: ME II, 99


jauņava

jaûņava 2 Dond., [Wandsen], Grob., [jaûņave 2 Dunika, jaûņeve 2 Lautb.], = jaûnava 3.

Avots: ME II, 103



jaunsieva

jaûnsiẽva, die junge Frau: pēc mičuošanas brūte uzve̦lk jaunsievas kleiti Sassm.

Avots: ME II, 102


jāva

jāva Ar., = ìejàvums (unter ìejàut); Brotteig; jāvas laiks, die Zeit zum Einrühren des Brotteigs.

Avots: EH I, 562


jāvaklis

jâvaklis, einer, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann, ein Trödler, auch ein Unbesonnener Bers.

Avots: ME II, 107


jāvalks

I jāvalks (li. jõvalas "Schweinefutter"), flüssiges Schweinefutter, Spülicht (cūku dzēriens, draņķis) Rutzau n. Etn. III, 65. Zu jàut.

Avots: ME II, 107


jāvals

I jāvals,

1): auch (mit ã ) A:-Autz; ‡

2) = jāveklis 1: citi ... sauc tuo jāvalu Janš. Mežv. ļ. II, 380.

Avots: EH I, 562


jāvals

II jãvals [Dunika], die Schar, die Menge Kalleten: [liels jāvals siena Dunika.]

Avots: ME II, 107, 108


jelgava

je̦l˜gava,

2): eine Stadt
- auch Ev. und bei Elger (Günther Attle. Sprachd. I; 89 und 91).

Avots: EH I, 562


Jelgava

Je̦l˜gava,

1) Mitau;

2) bei Manz. ein Schloss, eine feste Stadt
[nuoeita tanī je̦lgavā, katra jūsu priekšā ir Manz. Post. I, 1];

3) Je̦lgaviņa, Friedrichstadt
Mag. XIII, 2, 69, gew. Jaun-Je̦lgava. Aus liv. jālgab "Stadt".

Kļūdu labojums:
ein Schloss, eine feste Stadt = eine offene Stadt (s. Izgl. min. mēn. 1932 I, 134 ff.)

Avots: ME II, 109


juknava

juknava, eine Speise (in Wasser gebröckelter Quark) Lubn.

Avots: EH I, 566


jumprava

jum̃prava,

1) eine Jungfrau:
tā nebija lakstīgala, tā bij Māŗas jumpraviņa BW. 30610, 4;

2) die Jungfer (eine höher gestellte Dienstperson);

3) der Rammblock, die Ramme (Jungfer);

4) Froschköder zum Krebsen Linden:
ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot ejuot drīkst saukt par jumpravām Etn. III, 95. [Nebst li. jùmprava aus mnd. junkvrowe.]

Avots: ME II, 118


jūtavas

jūtavas, das Kreuz im Rücken U. Vgl. jūtis.

Avots: ME II, 123


kaitava

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI 2 ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575


kaitava

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135


kaiva

kaĩva [PS., C., Arrasch, Trik., Selg., Lautb.], = kaĩja, die Möwe. [Wohl aus * kaia > kaija; s. dies.]

Avots: ME II, 136


kājavas

kãjavas (Neologismus?) Daugava v. J. 1935, S. 204, = apavi.

Avots: EH I, 599


kaļava

kaļava Bērzgale, ein Stiefelschaft. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580


kaļavaiņi

kaļavaiņi, Schaftstiefel (?): darvuoti k. viņiem bija līdz ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 6. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580


kalavaris

kalavaris BW. 19186, 6 var., anscheinend gleichbed. mit ke̦lavainis (s. dies) und damit zusammenhängend.

Avots: ME II, 140


kaļavas

[kaļavas, lange Stiefel Austriņš M. Z. 15; Stiefelschafte Zaļmuiža n. Latv. Saul 1923, No 12, S. 112. Aus r. холява "Hose"?]

Avots: ME II, 147


kaldava

kaldava, in der Rätselsprache zur Bezeichnung der Hühnerstange: kungi le̦c nuo kaldavas kliegdami, brē̦kdami, matus plē̦sdami RKr. VII, 1345. - Kal˜davas, Gesindename in Gotthardsberg.

Avots: ME II, 140


kaltavas

kaltavas, ‡

2) die Darre
(mit àl ) Baižkalns, Smilt. Vgl. kaltava unter kàltê̦tava.

Avots: EH I, 579


kaltavas

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas 2 Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145


kaltētava

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145


kalva

I kalva [Bergm. n. U.], kalve [Ledmannshof] (li. kálvė), die Schmiede: kaist un kūp kâ kalves guns Rainis, Lis. Zu kal˜t.

Avots: ME II, 146


kalva

II kal˜va,

1): eine Anhöhe in einer Wiese
Iw.;

2): eine kleine Insel zwischen zwei Flussarmen
(mit àl 2 ) Saikava. - Vgl. die Flurnamen Čibenes kal˜va Lvv. II, 9, Zviẽdru kal˜va II, 18 (Anhöhen), Vilˆka 2 kal˜va II, 92, Lielā kalva II, 117, Vīgriežu kalva II, 124 (Wälder), Umurkalva II, 12 (ein Feld), Māckus kalva II, 20 (eine Wiese), Āža kalva II, 20 (ein Sumpf), Breņ̃ča kal˜va II, 17, Suvejkal˜va ebenda, Čigânu 2 kalˆva II, 19, Kalvas dīķis II, 47.

Avots: EH I, 580


kalva

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146


kalva

III kalva: auch Doblen, (mit al˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 99, Siuxt: puškuoju ... istabiņu ... ar kalvām BW. 3539.

Avots: EH I, 580


kalva

III kalva, s. kalve I.

Avots: ME II, 146


kalva

[IV kal˜va, eine mit Schwarzellern dicht bewachsene Niederrung Ugunzeem; das Dickich (?) Edwahlen.]

Avots: ME II, 146


kalvainis

[I kalvainis BW. 19186, 3 var., = ķe̦l(a)vainis: znuotiņ, manu kalvainīti! [aus Schlossberg; vielleicht mit ķ - statt k- zu lesen.]

Avots: ME II, 146



kalvains

kal˜vaîns, hügelig Dunika, Wandsen; mit kleinen Baumgruppen bestanden Stenden: sausās, kalvainās pļavās Janš. Bandavā II, 72.

Avots: EH I, 580


kandava

I kañdava: eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle - auch Smilt.; brauc kâ pa kandavu (von unebenem, schlechtem Wege gesagt) A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 86. tur kruvešu un ce̦lmu tik daudz kâ jau tādā kandavā ebenda. man nu iet tâ kâ pa kandavu, tik nelabi ebenda; piekandavāt kandavas, diejenigen Stellen (Grabenränder; Hümpel) mit der Sense abmähen, wo man mit einer Mähmaschine nicht mähen kann Peb. Vgl. auch die ON. Kandava Lvv. I, 100 (ein Bauernhof, in einer sumpfigen Gegend) und Kandavas (eine Wiese) 48. Vgl. dazu Talsu novads I, 163.

Avots: EH I, 583, 584


kandava

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154


kandava

[II kandava "eine grosse magere Kuh" N. - Peb., AP., Wizenhof: katru pavasari viņam guovis kâ kandavas. kas tādas kandavas var piebaruot?]

Avots: ME II, 154


kāptavas

kâptavas, kâptuves,

1) die Stufen:
viņa uz savas klētiņas kāptavām atme̦tusies Aps. Marta sēdēja klēts priekšā uz kāptuvītēm MWM.;

2) die Treppe:
es celšu kāptuves līdz debess vārtiem A. XXI, 644.

Avots: ME II, 194


karātavas

karâtavas,

1): mit ã Wolmarshof; zagļam augstas k. BW. 30083.

Avots: EH I, 588


karātavas

karâtavas, karâteves Bers.,

1) der Galgen:
zagļam karāteves BW. 9088;

2) karâtavas, die Schaukel
N. - Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 118.

Avots: ME II, 161


kārstava

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], `rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben `rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199



kārtavas

kãrtavas U.,

1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;

[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 201


karva

kar̃va, verspottende Bezeichnung eines Frauenzimmers: ak tu karva! Kand. [In Holmhof bei Schlock als Schimpfname für Kühe.] Aus li. kárvė "Kuh"?

Avots: ME II, 165


karva

I kar̃va, ‡

2) eine alte, magere Kuh
(kàrva 2 ) Lis.

Avots: EH I, 590


karva

II karva "me̦lnzeme, de̦gzeme" Austr.

Avots: EH I, 590


kāstava

kãstava: auch Orellen (hier daneben auch: kãstavīte), Seyetshof.

Avots: EH I, 606


kāstava

kãstava, [kāstavs Bielenstein Holzb. 327], kãstavis, kãstuve, [kãstuvis Ronneb. (li. kóštuvis)], kãsteve,

1) das dünne Linnenzeug, durch welches die Milch geseiht wird
Drosth.;

2) das Seihgefäss, der Durchschlag:
ar kāstavu kāš pienu.

Avots: ME II, 204




kaudžlāva

kaûdžlâva 2 Salisb. "zariem klāta vieta sìena kaudzei".

Avots: EH I, 593


kausētava

kàusê̦tava ,* das Schmelzwerk: tuo es kausēšu savā kausē̦tavā MWM. II, 737.

Avots: ME II, 178


kaustava

kaustava: auch (mit 2 ) Iw.

Avots: EH I, 595


kaustava

kaustava, kaustavs, [kaûsteve 2 Dond., Wandsen], = kauss III.

Avots: ME II, 179


kausva

kàusva 2

1) der Widerrist:
zirgam kausva nuobe̦rzta Mar.;

2) ein kleiner Hügel auf der Wiese, im Sumpfe
Mar. n. RKr. XV, 118. Vgl. kauss III, kaustava.

Avots: ME II, 179


kautavas

kautavas: "spīles (maigles) dēļu salīmēšanai" (mit ) Nautrēni: ruokas saspiede (durīs) kai kàutavās 2 Bērzpils.

Avots: EH I, 596


kautavas

[kautavas Warkl. " eine Presse (aus Holz)". Zu apskaut?]

Avots: ME II, 180


kava

kava,

1): eine gewisse (zu einem bestimmten Zweck benötigte) Anzahl, eine Gruppe, ein Komplekt
Peb., Schujen, Sermus, Sessw.: nuopērc divas kavas adāmadatu (d. h. 2 Komplekte zu je 5 Nadeln) - vienu tievāku, uotru rupjāku! Schujen, Sermus. man ir divas kavas (2 ganze Spiele) kāršu ebenda. k. ir divas kārtis, kuŗas vajag vienam gājienam (bei einem gewissen Kartenspiel die Karte, mit der man sticht und diejenige, die man gleich darauf ausspielt) ebenda. tur ir divas kavas (2 zu unterscheidende Gruppen) burtnīcu ebenda. (uolu) k., diejenige Anzahl von Eiern, die ein Huhn zum Brüten legt N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043, Schujen, Sermus.

Avots: EH I, 596


kava

kava,

1) eine gewisse Anzahl, die Schijcht, der Haufe, die Menge;
["cits citā saķē̦rušies cilvē̦ki" Austriņš M. z. 116]: vista, savu kavu izdējusi, sāk perēt Lub., Druw. uz mūriņa ve̦se̦la kava cimdu Serb. trīs kavas latvisku priekšrakstu U., drei Schichten (Lagen) lettischer Vorschriften (auch von Webern gebraucht U.). kavās, schichtenweise Ar.;

2) der Stich beim Kartenspielen
Serb.;

3) ein Spiel Karten
C.;

4) der Schlag, die Art, Gattung:
viņš nuo nelabas kavas [Lis.], Mar. n. RKr. XV, 118. viņš ievedis sievu nuo sliktas kavas Aps. mums laba kava guovu Druw.;

[5) kava, kavs, ein Band (30 Stück)
Ronneb.;

6) kava, ein Hufeisenkomplekt, d. h. 4 Hufeisen
Wid. Wenigstens in den Bed. 2 und 4 zu kaût.]

Avots: ME II, 180, 181


kāva

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205


ķava

ķava, Interj., das Gekläff eines Hundes nachahmend: sunīt (i) s saka: ķava, ķava BW. 30457 var.

Avots: ME II, 358


kavalka

kavàlka 2 Erlaa, ein grosses Stück (z. B. ein Stück Brot). Wohl auf poln. kawalek oder wruss. кавалок "Stück" beruhend.

Avots: EH I, 596


kavals

kavals, der Unbändige, Trotzige Ruj. [In Wesselshof spreche man: ciets kâ kavals.]

Avots: ME II, 181


kāvarēt

‡ *kāvarêt, zu erschliessen aus nùokāvarêtiês.

Avots: EH I, 606



ķelavainis

ķe̦lavaînis PS., ķe̦lvainis, ķe̦luvainis, des Weibes Schwester - Mann, der Schwager Erlaa: znuoti vien, znuoti vien, kur tie mani ķe̦lavaiņi (Var.: ķelvainiņi)? vai tā mana līgaviņa bez māsiņas izaugusi BW. 19146 ; 26024. uz krustībām vīrs ielūdza sievas radus: ķe̦lavaiņus jeb sievas māsu vīrus BW. I, 178. [Beruht auf liv. kälu "Schwägerin" resp. estn. kälo "Mannesbruders Weib", s. Thomsen Beröringer 258 f.]

Avots: ME II, 362



ķelva

I ķè̦lva 2, die flache Hand, die Tatze: kad es tev duošu ar ķe̦lvu, tad ķe̦ngas atmetīsi Bers., Lub. lācīšam plata ķe̦lva (Var.: ķe̦pa) BW. 2686, 12. Vgl. ķe̦lna.

Avots: ME II, 363


ķelva

II ķe̦lva, der Kuhfladen Fest.

Avots: ME II, 363


ķelvainis

ķè̦lvainis 2, jem., der grosse, starke Hände hat Lub.

Avots: ME II, 363


ķeragalva

ķe̦ragalva, Zottenkopf: tautu meita, ķe̦ragalva, gaida kuošu vedējiņu ; atiet kuoši vedējiņi, ķe̦ragalva nesukāta RKr. XVI, 117.

Avots: ME II, 368




ķervas

ķe̦r̃vas, ķer̂ves [Kl.],

1) die Trage:
ķe̦rves - uz diviem līkiem, apmē̦ram 5 - 6 pē̦du gaŗiem kuokiem uzsisti galdi zemju, drazu, mālu u. c. nešanai Lasd., Serb.;

2) ķe̦rva, verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
ak tu ķe̦rva. Vgl. ķeres.

Avots: ME II, 370


ķēvala

ķe̦vala, der Kiebitz U., RKr. VIII, 95.

Avots: ME II, 377



ķilava

ķilava, Waldesinsel im Moraste Ar.

Avots: ME II, 380


ķirdavacka

ķirdavacka, der Kuchen [?] Adsel: māte meitu izde̦vusi, ķirdavackas gribe̦dama BW. 15534.

Avots: ME II, 383


ķivalis

ķivalis (auch: ķīvalis) OB. "ein Taugenichts" (?).

Avots: EH I, 705



klabatavas

klabatavas Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126 "?".

Avots: EH I, 607


klapētavas

klapêtavas, das Klopfbrett, das statt einer Glocke dient U. (Genium klabata, klaburs.]

Kļūdu labojums:
klapêtavas = klapê̦tavas

Avots: ME II, 214


klauvas

klaũvas, die Klapper, z. B. für die Nachtwächter Bers., Dr. Zu klaũvêt.

Avots: ME II, 217


kļava

kļava: auch Allendorf, Alschw., Behnen, Ermes, Frauenb., Grünh., Gudenieki, Homelshof, Kegeln, Kremon, Lems., Lesten, Mesoten, OB., Orellen, Pampeln, Pankelhof, Parnigel, Gr.-Platohn, Pussen, Roop, Ruhtern, Rutzau, Sonnaxt, Stenden, Sussikas, Ulpisch, Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 625


kļava

kļava [Manz. Lettus, Dond., Selg., Dunika, Schwitten, Trik., Ruj., Salis, Wolm., Naukschen, Adsel - Schwarzhof, Hochrosen, Daugeln, Salisb., N. - Bartau, Wirginalen, Schwarden, Hofzumberge, Kroppenhof (im Rigaschen Kr.); s. auch die Angebot FBR. V, 164 ff.], = kļavs.

Avots: ME II, 239


kļavaina

‡ *kļavaina (erschlossen aus dem loc. s. kļavaināji BW. 9457, 1), = kļavaine.

Avots: EH I, 625


kļavaine

kļavaine AP., kļaviene Tirs., kļaviens, kļavãjs, der Ahornwald, ein mit Ahornbäumen bewachsener Ort: ne tur krita kļava lapa, kur augusi kļavienā (Var.: kļavainē, kļavienē, kļavājā) BW. 22364; kļavene 11082.

Avots: ME II, 239


kleiva

kleîva Saikava, = kleivāns; Schipfname für jem., der nicht lange bei einem Wirt (als Knecht) bleibt

Avots: EH I, 613


klēva

klē̦va Wallhof n. Manz., [klēve U.], gew. klē̦vs 2 [Warkl., Nerft, Dubena, eEkengraf], Kuh -, Schafstall: vušķiņai, guotiņai vienu vietu klē̦vu daru BW. 23678, 2 var. [Nur aus dem Oberland bekannt, wo es mit ā aus ē, gesprochen wird.] Aus r. хлѣвъ dass.

Avots: ME II, 225




klīva

klîva Warkl., ein verirrter Hund.

Avots: EH I, 620


klīvars

klīvars, ein Hinkender (Schimpfwort) Bergm. n. U. - [Wohl zu kleivs (s. dies) und li. klývas "кривоногiй"; s. Bezzenberger GGA. 1885, 926 und Leskien Nom. 447.]

Avots: ME II, 231


kņāva

I kņāva, ‡

2) nuo uotra nepelnīts ieguvums" Renzen, die Beute
(mit â ) Ermes: kaķis pā`rnesis labu kņāvu. tas nu ir ievilcis sev labu kņāvu.

Avots: EH I, 636


kņāva

[I kņāva "eine ziemlich grosse Quantität von einer Speise" Walk.]

Avots: ME II, 252


kņāva

[II kņâva 2 "ein Stock mit einem krummen Ende" Hofzumberge.]

Avots: ME II, 252


knēvalis

‡ *knē̦valis, = knẽvelis: lieli puiši, knē̦valīši (Var.: mazi puiši) uz meitām kājas āva BW. 12006 var. (aus Alt-Sehren).

Avots: EH I, 629


kniebtavas

kniebtavas * Preip. 45, kniebtuves * U. b. 121, 106, die Kneifzange.

Avots: ME II, 248


kocava

‡ *kuocava od. *kuocavs "?": bite līda kuocavā (Var.: uozuolā ) BW. 3690, 2. Mit -z- für -c- zu lesen?

Avots: EH I, 685


kokvadze

kuokvadze (?) Lixna "šaurā vaga".

Avots: EH I, 686


koppļava

kuõppļava ,* eine gemeinsame Wiese, Duomas II, 34.

Avots: ME II, 346



kopvaloda

kuõpvaluoda ,* ein Gemeinsprache Druva I, 1051.

Avots: ME II, 347



kramgalva

kramgalˆva, tahm. Demin. kramgâliņa, grindiger Kopf St., Wind., = kramgalvis, Grindkopf: tu, puisiņ, kramgalviņ BW. 10569. S. kramgalvis.

Avots: ME II, 257


krāsotava

kràsuôtava ,* die Färberei: audumu kr. Konv. 2 873.

Avots: ME II, 269


kratītavas

kratîtavas, ein Instrument zum Schütteln, Schwingen in der Dreschtenne.

Avots: ME II, 261



krava

I krava, ‡

3) "kas nederīgs, nevajadzīgs, kas par apgrūtinājumu" Auleja;

4) kuģu k., die Schiffsladung.

Avots: EH I, 644


krava

I krava, kŗava,

1) der Haufe:
liela krava grāmatu Vēr. I, 1029; kravu kravām, haufenweise C.: ... zem se̦nuo parašu un citu ikdienišķu sīkumu kŗavām Druva III, 181;

2) das Kramen
Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264


krava

[II krava, das Ufer Für. Zu krauja II.]

Avots: ME II, 264


krāva

krāva,

1) der Haufe
(mit ã ) Kaugurciems: le̦dus lielās krāvās sakrāvies - ē̦kas augstumā;

2) "kŗaušana" Ar.: liela k.

Avots: EH I, 646


kravada

kravada "liels strēķis" A. Leitāns: liela k. malkas.

Avots: EH I, 644


kravalāt

kravalât, - ãju, rasch und deshalb unverständlich sprechen Kaul.

Avots: ME II, 264


kravalda

I kravàlda 2 Auleja, Laud., Lubn., = krãms 1: piekravāts tuôs kravaldu.

Avots: EH I, 644


kravalda

II kravalˆda Pilda, comm., "kas dauzās apkārt" (bes. von kleinen Kindern gesagt).

Avots: EH I, 644


kravalga

kravalga Warkl.,

1) = krãms: ustabas augša piemē̦tāta ar vienām kravalgām;

2) ein Ort, wo Gerümpel aufgehäuft ist; unordentlich durcheinandergeworfene Gegenstände
Prl.

Avots: EH I, 644


kravata

kravata, ‡

2) "etwas Unnützes"
Warkl.: tī grāmata (tis puisis) ir tikai k.

Avots: EH I, 644


kravata

kravata, der Haufe: lejpus pilskalna bijušas akmeņu kravatas [Wolm.], PS. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264


kravažas

kravažas, kŗavažas [Lautb., kŗavaša St.], Gerümpel, alter Kram: kas tad tās par kamanām? tikai tādas kravažas Wain. pēc tās pašas dienas nuolikām mēs tās kravažas Ap. 21, 15. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264




kravažāt

‡ *kravažât, zu erschliessen aus pìekravažât.

Avots: EH I, 644


kravažāties

kravažâtiês, - ãjuos, herumkramen: kuo viņš tur kravažājas? Wain.

Avots: ME II, 264


krazvankas

krazvankas, ein Gestell auf dem Wagen od. Schlitten zur Erweiterung des Wagens od. Schlittens Tirs.

Avots: ME II, 264


krejotava

krejuotava "der Ort, wo die Sahne zusammengeführt wird" RA.

Avots: ME II, 271



krevains

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274


kriva

kriva (mit iv < uv?),

1) der Haufe
Oknist n. FBR. XV, 194;

2) "buojājumi kartupeļu mizā, kas ceļas nuo īpašas sēnītes" Geistershof: mums šuodien kartupeļi ir ar krivu;

3) kriveņa "?": kriveņām ce̦purītes BW. 31933, 10.

Avots: EH I, 656



krivada

krivada, die Schererei: man ar viņu bij liela krivada Gr.-Sessau. [brālis suolījās atbraukt, bet neatbrauca; laikam gadījusies kāda krivada (klizma) Sessau.] Durch oder nebst li. krividà "ein ungerader, krummer Weg zur Erlangung eines Zweckes" aus r. кривда "Lug und Trug"?

Avots: ME II, 282



kruva

kŗuva, s. kruva I.

Avots: ME II, 297


kruva

I kruva, kŗuva Biel. I, 134, 264, Etn. II, 1, aber kruva L., St., Biel. I, 189,

1) der Haufe;
malkas kruva, der Holzstapel L., St., U. grē̦da - malkas kaudze vai citu priekšme̦tu kŗuva Etn.II, 1; kruvām, haufenweise: man uozuolu kruvām MWM.;

2) eine Erhohung, ein Höcker
Spr. Zu kŗaũt nebst li. krūvà "ein Haufen".

Avots: ME II, 291


kruva

II kruva, eine unruhige Kuh Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu krūties.]

Avots: ME II, 291


kruvažas

kruvažas (so gesprochen!) Warkl., alter Kram.

Avots: EH I, 662


kuitava

I kùitava 2 Meiran "?": kuo tu maisies kâ k. pa kājām?

Avots: EH I, 668


kuitava

II kuitava Schwitten "ein unsittlicher Mensch".

Avots: EH I, 668


kūlava

[kũlava "kur daudz kūlas" Grawendahl.]

Avots: ME II, 334


kulstava

kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"

Avots: EH I, 671



kulstītava

kulstîtava: linu k. (mit ul˜ ) AP., (mit ùl 2 ) KatrE., Saikava.

Avots: EH I, 672



kultava

kul˜tava, ein Butterfass Wid.

Avots: ME II, 309


kurva

kur̃va: Schimpfname für eine alte Frau od. für eine Kuh (mit ur̂ 2 ) Dunika; eine Henne (mit ùr 2 ) Kalz., Lubn.; cūku kurvu, kaz[u]raganu BW. 16436 var.

Avots: EH I, 680


kurva

kur̃va Bauske, kùrva 2 Mar., ein liederliches Frauenzimmer, die Hure [Wessen]: kurva, kurva, kur tu iesi? BW. 23338. tuo tā meita, kurva izdarījusi LP. VII. 103. Nebst li. kùrva aus r. resp. poln. kurwa dass.

Avots: ME II, 326


kūzava

kūzava U. (aus Mar.) od. kùzavs 2, ein hohler, ausgehöhlter Bienenbaum Mar. [Nebst li. kūzavas aus r. кузовъ dass.; vgl. kuozavs].

Avots: ME II, 339


kvacine

kvacine Dunika, ein (grosser) Frosch.

Avots: EH I, 689


kvacītis

kvacītis Salis, ein im Herbst ausgebrütetes Keuchel.

Avots: EH I, 689


kvaipa

kvaipa Grünh. "die Laus".

Avots: EH I, 689


kvakāt

kvakât, schallnacnahmendes Verbum: kvaku, kvaku, raudivīte, ai tuo kaula de̦guneņu: tu kvakāji e̦ze̦rā, es e̦ze̦ra maleņā Tdz. 37444.

Avots: EH I, 689


kvakstēt

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351


kvalkšēt

kvalkšêt, -u, -ẽju, intr., heulen, bellen, mit lauter, heller, Stimme sprechen Lös. n. Etn. IV, 99. Vgl. kvelkstêt.

Avots: ME II, 351


kvalkšis

kvalkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der Bellende, Heulende, laut Redende
Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351


kvalles

kvalles, Querdel (Querl) am Hemde, Hemdeinfassung Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351


kvancēns

kvancē̦ns Siuxt n. BielU. "?": puisis kā k. (von einem kleinen, runden, weichen Jungen). Vgl. kvan̂cis.

Avots: EH I, 689


kvancis

kvan̂cis,

2): ein plumper Mensch
(mit an ) Doblen;

3): ein kleines, noch kriechendes Kind
(mit an̂ 2 ) Erwalen; ein kleines Hündchen (mit an̂ 2 ) Lems. (ebenda auch kvancītis, ein kleines Kind);

4): nach (mit àn 2 ) Kl.-Salwen. Zu li. kvañkti "aufdunsen"?

Avots: EH I, 689


kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis 2 Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis 2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis 2 "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351



kvanka

kvan̂ka 2 NB.,

1) der Laubfrosch;

2) ein grosser, sehr schwerer Pantoffel.

Avots: EH I, 689


kvaņķis

kvaņ̂kis 2 ,

1): auch (eine Puppe)
Lieven-Bersen, Janš. Mežv. ļ. II, 274. (ein kleines Kind) Lieven-Bersen, NB.; ein Schimpfname NB.;

2) ein Strohsack,
Janš. Līgava I, 46.

Avots: EH I, 689


kvaņķis

kvaņ̂ķis 2 [Gr. - Essern], eine Puppe ; ein eingemummtes Kind Nigr. ; ein wohlgenährtes Ferkel oder Kalb Katzd. - Vgl. kvan̂cis.

Avots: ME II, 351


kvankšēt

kvan̂kšêt (unter kvan̂kstêt),

1): "unablässigund zudringlich bitten (fordern)"
Seyershof: visu laiku kvan̂kšējis 2 , ka vajaguot naudas.

Avots: EH I, 689




kvankstēt

kvan̂kstêt, kvankšķêt, kvan̂kšêt [C., Fest.], -u, -ẽju,

1) belfern, Unsinn schwatzen, laut sprechen:
suns kvankš Vīt., [kvankst Tirs.] kuo tu kvanksti? Smilt., Mat. ;

[2) kvan̂kstêt 2 Bauske, schluchzen.]
Vgl. kvenkstêt und li. kvánkšti "röchelnd atmen".

Avots: ME II, 351


kvante

kvante Mekons Mellā grām. I, 19, eine unnatürliche (verkehrte, ungewohnte) Erscheinung (z. B. ein Mann in einem Frauenrock oder umgekehrt).

Avots: EH I, 689


kvapa

kvapa: atradu gan kvapu (eine Laus) galvā Grünh.

Avots: EH I, 689


kvapa

kvapa, ein kleines, feistes, dickes Tier: pele tik re̦sna kâ kvapa Etn. I, 138 (aus Līve). - Identisch mit dem entlehnten kvape U. (li. kvarčinti "bittend quälen".]

Avots: ME II, 351



kvarkšēt

kvarkšêt (unter kvarkstêt): auch von Fröschen) Warkl.; kunnas, vārnas kvar̂kš 2 Seyershof. kvarkšēs ka rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 27.

Avots: EH I, 689




kvarkšķis

kvarkšķis, ‡

2) Gescnnatter
PV.: dzirdēju pīlu kvarkšķi.

Avots: EH I, 689


kvarkšķis

[kvarkšķis U., einer, der viel plärrt.]

Avots: ME II, 351


kvarkstēt

kvarkstêt: auch (quaken; mit ar̂ Stom.

Avots: EH I, 689



kvarpucis

kvarpucis,

1) ein Schwächling, Siechling.
Unbek. [Vielleicht mit hochle. a aus e, ; vgl. kver̂pis ;

2) kvàrpucis Jürg. "ein kleines Kind, das Erwachsenen hinderlich ist".]

Avots: ME II, 351



kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


kvarts

kvàrts, ein Quart, ein Viertelrubel, 25 Kopeken Etn. IV, 150: par ruozīti kvartu ņēmu BW. 6447.

Avots: ME II, 351


kvašaline

kvašaline Kaltenbr., Fleischgallert.

Avots: EH I, 689


kvati

kvati Lettg. n. BielU. "ein zweiarmiges Eisen, um Kochtöpfe vom Feuer zu nehmen, mit hölzernem Stiel". Aus einem slav. chwat-? Vgl. r. ухвáт dass.

Avots: EH I, 689


kvauka

kvaûka 2 ,

1) eine grosse Tabakspfeife
Dunika, NB.;

2) "ein grosser, schwerer, unbequemer, unschöner Schlittschuh"
Dunika.

Avots: EH I, 689


kvaukāt

kvaûkât 2 NB., (Tabak) rauchen.

Avots: EH I, 689


kvauķene

kvaûķene 2 NB., eine grosse Pfeife (besonders von Zigeunerpfeifen).

Avots: EH I, 689


kvauķēt

kvaûķêt 2 NB., (Tabak) rauchen.

Avots: EH I, 689


kvaukšēt

kvaukšêt, -u, -ẽju, intr., unaufhörlich bellen Selg. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351


kvaukšis

kvaukšis, der unauförlich Bellende Selg. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351


labvakar

lab˙vakar: de̦vušas Jē̦kabam labvakarus Janš. Bandavā II, 217.

Avots: EH I, 710


labvakar

lab˙vakar! guten Abend! labvakaru duot, teikt, guten Abend sagen: aiznes manai māmiņai simtu, simtu lab- vakaru (Var.: simtu labu vakariņu) BW. 4384, 2.

Avots: ME II, 398, 399


laiva

laĩva: gen. s. laives BW. 30784, 1 var., Demin. laiviņš (Kahn) bei Stobe Latv. g. gr. lV, 21; acc. s. laivīt[i] BW. 11052 var.,

2): lielā l. - auch Linden in Kurl.; (debess) l. = auch Salis; kad ūdens laivas gaisā iet nuo ziemeļiem uz dienvidiem, tad tas uz sausu, bet, kad nuo vakariem uz rītiem, tad tas uz lietu AP.; ‡

5) fig., ein grosses Lebewesen (Mensch oder Tier)
Seyershof: bij jau nu l., nebij` ne˙kāds mazais! Ein li. laiva belegt Skardžius Arch. Phil. III, 51 aus Daukša. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 442 und Toivonen FUF. XX, 143 aus dem Finnischen entlehnt.

Avots: EH I, 715


laiva

laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1) das Boot, der Kahn:
ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izme̦sts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2) bootförmige Wolke
[Kempenhof]: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. rīt būs lietus, jau lielā nuosmalsti pa˙priekšu savu laivu! Aps.;

4) das Schiff
bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis. [Zu li. laĩvas "Boot", [ein Demin. laivẽle. LChr. 314, 30; vgl. Thomsen Beröringer 193].

Avots: ME II, 414


lāpītava

lāpītava, ein Schimpfwort Altenwoga.

Avots: ME II, 440


ļarva

ļarva, ‡

3) eine Hure (auch von Manns personen)
Warkl.

Avots: EH I, 768


ļarva

ļarva [?], ein Trog, in dem man wie in einem Kahn auf den Teichen umherfährt Naud.; [ļar̃va "ein alter, ausgetretener Bastschuh" Roop].

Avots: ME II, 530


lasītava

lasîtava ,* der Lesesaal; bezmaksas l., Freibibliothek; ļaužu, tautas l., Volksbibliothek.

Avots: ME II, 424


lasvarde

lasvarde: nach Schwers Unters. 69 aus nd. lassfare umgeformt.

Avots: EH I, 722





latvaņi

latvaņi, latvā(r)ņi Bers., Heilkraut, Bärenkraut (heracleum).

Avots: ME II, 425


ļaudava

ļàudava,

1): auch (mit àu 2 ) Prl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 769


ļaudava

ļàudava [auch Arrasch, Drosth., N.-Peb.], ļaũdava [auch Nigr., Dond., Lautb. od. ļaũduva Tr.], gew. Demin. ļàudaviņa, ļaudavĩte BW. 29861, 1, ļaudeviņa 3498; 7987; ļauduviņa, ļauduvĩte 11433,

1) die Braut, junge Frau:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kur tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. puķe, puķe, ruoze, ruoze, bāliņ, tava līgaviņa (Var.: ļauduviņa) BW. 281, 9; (2) ļàudava 2 Kreuzb., die Schwiegertochter.] Wohl zu ļàudis; (zur Bed. vgl. etwa tàutu meita, tàutietis, sowie ļaudis 5],

Avots: ME II, 530, 531


lauva

laũva, m. u. f., der Löwe: ne˙cik ilgi, lauvas nācis pretim LP. IV, 142. sešas lauvas ecējamas bW. 2666. [Aus mnd. louwe.]

Avots: ME II, 431


ļauva

ļaũva AP., = laũva, der Löwe; auch Schimpfname für ein starkes und erzürntes Lebewesen.

Avots: EH I, 769


lāva

lâva,

1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;

2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;

3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;

4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;

5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡

6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.

Avots: EH I, 730


lāva

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443


ļava

ļava, eine moorige, sich bewegende Stelle, ein halbzugewachsener See Oppek. [Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 533


ļavans

ļàvans 2 Dond., Schleimauswurf: slimnieks saspļāvis lielu ļāvanu pie gultas.

Avots: EH I, 769


ļavans

ļavans: auch (ļavans; gespr. (hochle.) ļovans) Alswig.

Avots: EH I, 769


ļavans

ļavans, sich bewegend, moorig: ļavana vieta Bers., Aps. [Mit hochle, a aus e̦?]

Avots: ME II, 533


lēktavas

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459


ļēvans

ļē̦vans, schlaif: tē̦vs ļē̦vaniem suoļiem izgāja Dz. Vēstn. ļē̦vanas miesas Mar. [ļê̦vana (weiches, nicht erstarrtes) gaļa Salis.]

Avots: ME II, 540



ļevarot

ļe̦varuôt "?": zaķis ... sācis večam pa priekšu ļ. Pas. XIV, 396 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 772


lēvars

lê̦vars,

1): auch (Lappen)
Lems., Salisb. (mit ẽ̦ ): tē̦vam gaļiņa, mātei maizīte, bērnam suliņa, kaķam lē̦vars BW. 2186, 2;

2) (s. unter lèvere 2): Elvīra saderinās ar ... niecīgākuo cilvēciņu, ākstu un lē̦varu IMM. 1934, I, 222.

Avots: EH I, 739


lēvars

[lê̦vars Kr., lè̦vars Drosth., PS., lẽ̦vars Wolm., Trik., Arrasch, Salis, ein Lappen, Fetzen; ein schlechtes, leichtes Kleid U. - Vgl. lēvere.]

Avots: ME II, 463


ļēvars

ļē̦vars Pas. IX, 520, ein Schimpfname Vgl. lê̦vars.

Avots: EH I, 772


līdzsvarot

lĩdzsvaruôt,* ‡ Refl. -tiês; sich im Gleichgewicht halten, balancieren: skrēja ... ruokam līdzsvaruodamies (pa jumtu) Brigadere Skarbos vējos 40.

Avots: EH I, 747


līdzsvarot

[lĩdzsvaruôt ,* im Gleichgewicht halten: tas zināmā mē̦rā visu līdzsvaruoja Leijerk. I, 19.] lĩdzsvaruôts *, das Gleichgewicht haltend, beobachtend, harmonisch: Andrievs jautrs un līdzsvaruots Eldgast.

Avots: ME II, 482


līdzsvars

lĩdzsvars, das Gleichgewicht: viņa dvēsele bij pazaudējusi līdzsvaru A. XX, 494.

Avots: ME II, 482


līdzvaina

lĩdzvaĩna ,* die Mitschuld Vēr. I, 615.

Avots: ME II, 482


līdzvainīgs

lĩdzvaĩnîgs ,* mitschuldig: tu esi līdzvainīga pie visiem maniem nedarbiem Rainis.

Avots: ME II, 482



Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (13)

aizdauga

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdauga

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


apdāvināt

apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77


čavurs

čavars, ein Bündel von Wurzeln kleinerer Pflanzen, ein Blütenbüschel Mar. n. RKr. XV, 110. [Vielleicht mit ostle. ča- aus ķe̦-.]

Avots: ME I, 407


paslaves

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101



rankumains

‡ "rievains, rankains 1" Siuxt: te̦kuļiem tādi rankumaiņi ragi; nav glumi.

Avots: EH II, 354


sažvārkstēt

sažvarkstêt, erklirren: zvārguļi sažvarkstēja Saikava.

Avots: ME III, 800


švdra

švadra, eine Schar, Menge (pulks, bars): jūs bijāt kuopā liela švadra Palzm. n. RKr. XVII, 82. Auf švadruoņa beruhend?

Avots: ME IV, 113


švdroņa

švadruôņa oder švadruônis Saikava, eine lärmende Schar. Aus d. Schwadron.

Avots: ME IV, 113



tvsrstīt

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr 2 < ar̂ 2 ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289


uzvlnis

uzvalnis Kokn., der obere Rand eines Strumpfes od. Handschuhs.

Avots: ME IV, 396

Šķirkļa skaidrojumā (26155)

a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5


aba

aba, ‡

4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


abejpus

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5


ābele

âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles 2 kuoks gebräuchlich.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234



ābelis

âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191



ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234



ābeļziedi

âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191


aberēties

aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1


aberis

aberis, ein unüberlegtes Mensch Saikava.

Avots: EH I, 1


ābīderis

I âbìderis 2 Erlaa,

1) =àbèideris 2 1;

2) =àbèideris 2 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191


āboļa

ābuoļa (belegt durch den loc. s. ābuoļā BW. 26380 var.), der Klee.

Avots: EH I, 192



āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192



ābolots

âbuõluôts, âbuõļuôts,

1) kleereich:
ābuoluota tā pļaviņa BW. 28585, 2 var.;

2) geäpfelt, von Pferden.

Avots: ME I, 235


abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6


abra

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1


abu do

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6




ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192



acaine

acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2


ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acot

acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9


āda

âda,

1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.

Avots: EH I, 192


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192


adata

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adātāja

adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3


adatots

adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11


ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3


adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


ādmenīša

âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


adums

adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3


ādzele

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237


afaļš

afaļš PlKur., = apaļš, rund; aus *apfalš < *apvaļš (li. apvalùs ).

Avots: EH I, 3


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3



agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11


agriena

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4


agriena

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12


agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11


ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aidu

aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12


aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4


aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aimanāt

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13


aiņāties

aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5


aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41


aiņiebt

àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41


aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5


airējs

airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5


airēt

aĩrêt, Refl. -tiês,

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


aita

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit 2 ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis">valnis 4.

Avots: EH I, 5


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbaudīt

àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbažīties

àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbildēt

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9


aizbildiņa

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbizenēt

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19


aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēties

àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbļurkšķēties

àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11


aizblusāties

àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11



aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbraucējs

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20


aizbrauciens

àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11


aizbraukalēt

àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizbreņģēt

àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizbukurēt

àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12


aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburt

àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčalīt

àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15


aizcerāt

àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizčerkstēt

àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15


aizciemoties

àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcits

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14


aizčudāties

àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16


aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčūkstēt

àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17


aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17


aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21


aizdaidzīt

àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdairīties

àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdāstīt

àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18


aizdeidzēt

àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18


aizdeldēt

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22


aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimt

àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdīžāt

àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24


aizdoms

àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrēgāt

àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19


aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23


aizdrupināt

àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23


aizdunēt

II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdusmot

àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīt

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24


aizecēt

àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22


aizēdināt

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25


aizēds

àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22


aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizēnot

àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22



aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26


aizgāds

àizgãds: (mit à 2 ) Saikava, Zvirgzdine: tis vēl senējais aizgāds Zvirgzdine.

Avots: EH I, 23


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26


aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizgāzt

àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizgrābsma

àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25


aizgrābstīt

àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27


aizgraust

àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;


5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês,

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirdināt

àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizjautāties

àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27



aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkacēt

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30



aizkaimiņš

àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28


aizkaist

àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28


aizkājot

àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30


aizkamāt

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28


aizkamāt

àizkamât,

1) mit Mühe hinschaffen
Spr.

2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].

3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].

Avots: ME I, 30


aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29


aizkančīt

àizkànčît 2 , -ĩju Saikava, hin-, weggehen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 29


aizkapāt

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30


aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29


aizkarst

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkasīt

àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķendelēt

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35


aizķepēt

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34


aizķert

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32


aizklausīt

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32


aizklaust

àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizklejot

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32


aizklempt

àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31



aizklengot

àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].

Avots: ME I, 32


aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri;

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31


aizkļūdīties

II aîzkļûdîtiês 2 Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32


aizklūgāt

II àizklūgât Golg. (mit ù 2 ), Spr., = ‡ àizkļungât: guovs aizklūgājusi (aizvazājusies) uz miežiem.

Avots: EH I, 32


aizkļūt

àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.

Avots: ME I, 33


aizknapināties

àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32


aizknubināt

àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkost

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35


aizkrāsne

àizkrâsne: ein gen. s. aizkrāšņa auch BW. 977 und 2733 var.

Avots: EH I, 33


aizkravāt

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34


aizkrēšļot

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkristīt

àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33


aizkruities

àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33


aizkrustīt

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34


aizkūkot

àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34


aizkuļāt

àizkuļât,

1) = ‡ àizdaũzît 4 Stenden;

2) festschlagen
Stenden: a. vaļīguo izkapts sējumu. Refl. -tiês, mühsam hin-, weggehen, -fahren C., Sessw.

Avots: EH I, 33


aizkūlāt

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35


aizkurkšķēties

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34


aizkurs

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34


aizkurstīt

àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33


aizlaicīt

àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35


aizlaidelēt

àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35


aizlaika

àizlaika Lettg., = àizlaĩku: sestdien aizlaika vajag darbus beigt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 35


aizlaiku

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36


aizlaist

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;


5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas;

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês,

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlaistīt

àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35


aizlamāt

àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35


aizlampāt

àizlàmpât 2 Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, ungewandt, plump hin-, weggehen: nevar vien a.

Avots: EH I, 35



aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36


aizlasīt

àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36


aizlauzt

àizlaûzt, ‡ Refl. -tiês, sich vorbeidrängen: tē̦vs negribēja ne˙vienam a. priekšā A. Brig. Daugava 1928, S. 308.

Avots: EH I, 36


aizleja

àizleja,

1) àizleja 2 : auch Lubn., àizlejs 2 : auch Heidenfeld, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; in Kaltenbr, und Ramkau dafür àizlejš.

Avots: EH I, 36


aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36


aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36


aizlidot

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. 2 408.

Avots: ME I, 37


aizliecināt

àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37


aizliegt

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2

Avots: ME I, 37


aizliekt

àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37


aizlierēt

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuova BW. 9646.

Avots: ME I, 37


aizliet

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlīt

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37


aizlocīt

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38


aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38


aizlūzājs

àizlûzâjs Saikava "eine Stelte im Walde, wo viel Fallholz liegt".

Avots: EH I, 37


aizmaknīt

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38


aizmākties

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39


aizmaldities

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38


aizmāršīga

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39


aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38


aizmaut

àizmaut, -āvu, weg-, hinschwimmen: viņš aizmāva uz salu.

Avots: ME I, 38


aizmeijot

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39



aizmeņģēt

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39


aizmērdēt

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40


aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmezglot

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40


aizmīcīt

àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39


aizmidzēt

I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39


aizmiegs

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41


aizmiegt

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40


aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40


aizmilzt

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirsīgs

àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.

Avots: ME I, 41


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirstība

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41


aizmirt

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41


aizmitināt

àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39


aizmudēt

àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40


aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42


aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41


aizmukāt

àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizmūrēt

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizokstēt

àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizost

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58


aizpaijāt

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43


aizpārdot

àizpārduôt, hin-, wegverkaufen: viņa savukārt mašīnas aizpārdeva Retējam Latvis No 3591.

Avots: EH I, 41


aizparītu

àizparîtu, den Tag nach übermorgen BW. 32401, 3 var.

Avots: EH I, 41


aizpeldēt

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43


aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43


aizpeņģerēt

àizpeņ̃ģerêt, mühselig und unschön zuflechten Stenden: a. caurumu tīklā ar diegiem vai auklām.

Avots: EH I, 41


aizpenterēt

àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41


aizperdeļot

àizper̂deļuôt, Saikava, grimmig scheltend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 42


aizpērngad

àizpẽ̦rngad, im vorvorigen Jahre; àizpẽ̦rnvasaru, àizpẽ̦rnziemu, im vorvorigen Sommer, Winter.

Avots: ME I, 43


aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42


aizpestīt

àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42


aizpīkstēties

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44


aizpirkt

àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī māja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizplaučēt

àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt 2 , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizplevināt

àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42


aizplīst

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44


aizplīvurot

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44


aizpludināt

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44


aizplukt

àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43


aizplūkt

àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43


aizplūst

àizplûst, ‡

3) Ahs., = uzplûst 3: upe tâ aizplūdusi, ka nevar pāri tikt.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizprātot

àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizprātoties

àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43


aizpraulot

àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43


aizprecināt

àizprecinât, (die Tochter) in die Fremde verheiraten: a. meitu uz citu nuovadu.

Avots: EH I, 43


aizpuķot

àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.

Avots: EH I, 44


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpūļot

àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.

Avots: ME I, 45


aizpupināt

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45


aizpurvs

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45


aizpuse

àizpuse, die hintere Seite, die Rückseite: līdz galvas aizpusei B. Vēstn.; vēja aizpusē, an einem vor dem Winde geschützten Orte Mitau.

Avots: ME I, 45


aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46


aizraidīt

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45


aizraitīt

àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44


aizraust

àizràust, Refl. -tiês,

2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrautīgs

àizrautîgs* hinreissend; begeistert: runāja aizrautīgi Veselis Daugava 1928, S. 421.

Avots: EH I, 45


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46


aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47


aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas;

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi;

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46


aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47


aizrietēt

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46


aizripināt

àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz māju? Trik.

Avots: EH I, 45


aizripot

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46


aizrosīties

àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46


aizrozīties

àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47


aizrūdināt

àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46


aizrūķēt

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizruna

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizsacīt

àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsainis

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48


aizsaldēt

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48


aizsalt

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48


aizsarkt

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48


aizsārtis

àizsārtis, gerötet: vaigi tam aizsārtuši Akur.

Avots: ME I, 49


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizšautne

àizšaũtne,* die Ofenklappe; ein Riegel: aizšautne priekšā A. Brigader Daugava I, 1339.

Avots: EH I, 55


aizseperēt

àizseperêt, hin-, weggehen (von Kindern, die eben zu gehen anfangen) Saikava.

Avots: EH I, 47


aizsēt

àizsẽt, besäend (den Weg) sperren Druva II, 278.

Avots: ME I, 49


aizsiens

àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47


aizskandināt

àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48


aizskanēt

àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48


aizskārst

àizskārst (wo?) "voraussehen; erfassen": nevarēja tuo lietu aizskārst.

Avots: EH I, 48


aizšķilmīt

àizšķìlmît 2 Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55


aizšķindēt

àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizsklidināt

àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48


aizskrauktēt

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50


aizskurbt

àizskurbt, ein wenig bedüselt (berauscht) werden: līguotājiem aizskurbušas galvas.

Avots: EH I, 48


aizšķūrēt

àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām kājām vairs nespēj iet, diez kā varēs aizšķūrēt Ramkau.

Avots: ME I, 55


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizsliept

àizslìept 2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51


aizslīgt

àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49


aizšļokāt

àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmakums

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2

Avots: ME I, 51


aizsmaršot

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51


aizsmirst

àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.

Avots: EH I, 50


aizsnāt

àizsnāt, hin-, wegeilen Bauske, Saikava.

Avots: EH I, 50


aizsniegt

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51


aizsniekt

àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51


aizspert

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51


aizspīdēt

àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.

Avots: ME I, 51


aizšpidīt

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspļaudīt

àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51


aizsprāgt

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52


aizsprauslāt

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizspriedums

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52


aizsprostot

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52


aizsprūdot

àizsprûduôt, ‡

2) versperren:
kareivju rindas aizsprūduoja ielu pārejas A. Brigader Daugava I, 1227.

Avots: EH I, 51


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizsrgāt

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48


aizstabuļot

àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52


aizstaigāt

àizstaĩgât, intr., freqn., hinzugehen pflegen: tē̦vs vai māte aizstaigāja pie līgaviņas ve̦cākiem BW. III, 1, 42.

Avots: ME I, 52


aizstaipīt

àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizsteberēt

àizsteberêt: auch in Dunika, Saikava, Stenden und Salisb.

Avots: EH I, 52


aizsteigt

àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52


aizstorēt

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53


aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53


aizstrīķēt

àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizstuknīt

àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53


aizsūdīt

àizsùdît 2 Saikava, hin-, weggehen, -eilen.

Avots: EH I, 54


aizsūknēties

àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54


aizsūkt

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54



aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizsvempties

àizsvem̂ptiês 2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53


aizsviest

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54


aizsvilināt

àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54


aizsvurkšt

àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztapšķināt

àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57


aiztapt

àiztapt, intr., hinkommen: kungi nelaida mani; tādēļ nevarēju pie tevis aiztapt.

Avots: ME I, 55


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztecēt

àiztecêt,

1) : aiztecējis priekšā Evang. 1753, S. 75.

Avots: EH I, 57


aiztenterēt

àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57


aiztērēt

àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58



aiztīklot

àiztìkluôt, wie mit einem Netze bedecken, verschleiern: ar zvaigžņu mirdzu acis aiztīkluoja Rain.

Avots: ME I, 57


aiztikšķēties

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aiztīt

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57


aiztošāt

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60


aiztrankāt

àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztricināt

àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59


aiztrukt

àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59


aiztrupināt

àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59


aiztukšīt

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57


aiztuļķēt

àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59


aiztuntuļot

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59


aiztupēt

àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) =àiztupêt 1 Lemsal;

2) =àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aiztušīt

àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizumpt

aizum̂pt 2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58


aizurbt

àizùrbt, tr., anbohren: te̦k asaras kā aizurbtam bē̦rzam pavasarī, von einem weinseligen Menschen Etn. IV, 75.

Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen

Avots: ME I, 58


aizušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal.Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44


aizvākt

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478;

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês.

2) sich hinschleppen
(wo?);

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61



aizvēja

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59


aizvēre

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mārkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59


aizvērt

àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 63


aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ vad%C3%A2ti%C3%AAs">àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62



aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60


aizvilt

àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63


aizviņģot

aîzviņ̂ģuôt 2 Dunika, Rutzau, sich hin-, wegschlängeln: (čūska) var a. pa zâli pruojām.

Avots: EH I, 63


aizviņu nedēļu

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60


aizvirmot

àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61


aizžēlot

àizž,~luôt,

1) in Schutz nehmen
Segewold;

2) kuo nu mirušuo vairs aizžē̦luosi? was soll man sich noch um einen Toten grämen (da es doch nicht hilft)?

Avots: EH I, 65


aizzibēt

àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


aizžmaugt

àizžmaûgt = àizžņaugt JK.; viņai vai e̦lpa aizžmaudzās R. A.

Avots: ME I, 61


aka

I aka: dziļas akas dube̦nā BW. 23195, 3 var. tīras akas 33773, 1 var.

Avots: EH I, 65


akacis

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65


akate

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62


aķīgs

aķîgs: auch BW. 16030 var. (aus Bers.).

Avots: EH I, 67


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


akis

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66


āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


aklināt

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akmenojs

akmenuojs, akmeņuôts, akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64


akmens

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akmitiņš

‡ *akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66


akortiņš

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66


akote

akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


akrims

akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.

Avots: EH I, 66


aks

aks: va˙aks Frauenb., Ausruf der Verwunderung (daneben angeblich auch va˙jâks 2 ).

Avots: EH I, 66


ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


ala

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 3].

Avots: ME I, 66


ala

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67


ālandes

ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193


ālave

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à 2 ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193


ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193


ālavīdza

ālavīdza (unter ālava),

1): auch (mit à 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 193


ālavnīca

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à 2 ) Warkl., àlaunīce 2 - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


ālēt

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238


alga

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


alīgs

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67


āliņš

ãliņš (unter ãliņ̃ģis),

1): iegrūdu āliņā (Var.: āliņģī) BW. 23621, 3 var.

Avots: EH I, 193


alka

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


alkata

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67


alksna

àlksna,

1) auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna 2 auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67


alksnaine

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ 2 ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl 2 ) Mahlup.

Avots: EH I, 67


alksnene

alksnene, alksnĩte, alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. 2 1689.

Avots: ME I, 68


alksniens

àlksniens: auch Grob. (mit alˆ 2 ), Janš. Līgava II, 174.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68



alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68


alne

II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69



alots

aļuots "?": zīļuota, aļuota (Var.: zaļuota) saulīte lēca BW. 24254, Alschwangen [Aus liv. aļļ "grün"?].

Avots: ME I, 69



alus

alus: Demin. àlteņš 2 auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68


alusviris

‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68


alvot

alˆvuôt, verzinnen: ar alvu alvuo vaŗa un dzelzs traukus Konv. 2 97.

Avots: ME I, 69


āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238


āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70



amilka

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69


āmīties

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193


amlīt

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70



Ancis

Añcis, männlicher Taufname, Hans: Sprw. Ancis aŗ, Ancis sēj, Ancis pats apē̦d. neticu, Anci, vai pie dieva kļūsi, dein Wunsch wird wohl nicht in Erfüllung gehen. Anci, nesaki ui, kamē̦r par gŗāvi Tr., freue dich nicht zu früh.

Avots: ME I, 71


ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


andogi

anduogi, die gröberen und engmaschigeren Teile des Zugnetzes (vads): kuopējā lašu vadā vidus iziet anduoguos un āmā. anduogi ir vada pusgabali Etn. II, 106.

Avots: ME I, 71


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71


ā ne

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70


apakļāk

apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70


apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšbrunči

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73


apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73


apakšpēle

apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71


apakšroka

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73


apakšsvārki

apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks 2 in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71


apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74


apalgot

apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.

Avots: ME I, 74


apaļināt

apaļinât (li. apvalìnti) od. apaļuôt, tr., runden: kuoku.

Avots: ME I, 74


apalis

apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71


apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74


apaļisks

apaļisks (unter apalisks): apaļiskā ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71


apalītis

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71


apaloties

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74


apaļpolis

apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu 2 zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apaļums

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75


apara

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71


aparas

aparas: auch in Saikava.

Avots: EH I, 71


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


ā pas

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234


āpaš

àpaš 2 Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194


apasarot

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75


apaudas

apaûdas, ‡

2) die Beendigung des Webens
Saikava.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72



apaut

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76


apavi

apavi (li. ãpavas): 7254 zu korrigieren in 7254, 1.

Avots: EH I, 72


apavi

apavi, apāvi Grünh., vas">apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76


apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72


apbadīt

apbadît (li. apibadyti),

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72


apbalvot

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76


apbarāt

apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbeigties

apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73


apbērot

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê 2 ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76


apbildināt

apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73


apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77


apbirzēt

apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74


apbīties

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77


apblandīt

apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77


apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


apbrist

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74


apbrūķēt

apbrũķêt, beim Gebrauch abnutzen Salis: apbrūķē̦tas re̦gavas.

Avots: EH I, 75


apbruņot

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78


apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75


apbungāt

apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75


apburbēt

apburbêt Warkl. "= apmirkt": kalniņš vis˙apkārt apburbējis, tâ ka nevar tikt virsū.

Avots: EH I, 75


apburzīt

apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "valk%C3%A2t">apvalkât" Siuxt (mit ur̂ 2 ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75


apbūvēt

apbũvêt, bebauen: savu zemes gabalu vasaras mājām.

Avots: ME I, 78


apčamdīt

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apciest

apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcirknis

apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirkšņi

apcirkšņi, Eigensinn, Laune, Nücken: mūsu kaimiņam ir tāda untumīga sieva, bieži viņai uznāk tādi apcirkšņi JK.

Avots: ME I, 79


apcirksnis

apcir̂ksnis 2 Schnehpeln, = apcirknis 1; in Saikava sei in dieser Bed. der Plural apcirkšņi bekannt.

Avots: EH I, 75


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apčurēt

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80


apdarināt

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77


apdarināt

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80


apdarīt

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês,

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdauzīt

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apdeķot

apdeķuôt BW. 913 var.; 13593; 13646, 16; 30160, = apsegt, bedecken (mit einer Decke).

Avots: EH I, 77


apderināt

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77


apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"),

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77


apdiegt

II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77


apdienēt

apdiẽnêt, ‡

2) (eine Reihe von Arbeiten) verrichten:
apdienēju tē̦va darbus BW. 3750 var.

Avots: EH I, 77


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdot

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83


apdraudzēties

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdrunēt

apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78



apduits

apdùits 2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdult

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apdūre

apdùre (gew. Pl. apdùres), apdûris 2 Gold., Kab., RKr. XVII, 27, Querdel, Querl am Hemde, der A`rmelaufschlag: katram kre̦klam savas apdūres Schrund.

Avots: ME I, 83


apdzeltēt

apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdzenāt

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdziedēt

apdziêdêt, (oberflächlich) kurieren (perfektiv): vaina jau apdziedē̦ta.

Avots: EH I, 80


apdzievāt

apdziêvât 2 ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdzirdēt

apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79


apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84


apdzīt

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apekle

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85


apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80


apenis

apenis, dial. für apīnis [z. B. BW. 11375 var.].

Avots: ME I, 85


apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


āpēt

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239


apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86


apgādīgs

apgãdîgs, vorsorglich: apgādīga dieva gudrība.

Avots: ME I, 87


apgaismība

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgals

I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81


apgalvene

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


apganīt

apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81


apgānīt

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81


apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86


apgaut

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86


apgāzīt

apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģeibt

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89


apģērbs

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86


apģērbs

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89


apģērbt

apģḕrbt, Subst. apģèrbẽjs, fem. -ja, wer bekleidet: valsts apgērbēja Pas. IX, 237.

Avots: EH I, 86


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglāsīt

apglãsît, tr., streicheln: vēl reiz bē̦rns apglāsa mātes vaigus Aps. IV, 7.

Avots: ME I, 87


apglaudīt

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87


apglumēt

apglumêt (unter apglumt): auch N.-Peb.: nesālīta gaļa var apglumêt.

Avots: EH I, 82


apglužināt

apglužinât, =apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82


apgodināt

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89


apgorīties

apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86


apgrābt

apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83


apgraut

apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrēcināt

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88


apgrēkoties

apgrè̦kuôtiês, sich versündigen: cilvē̦ks var maldīties un apgrē̦kuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 88


apgriezinis

apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgrozīt

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84


apgrozs

I apgruôzs 2 (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84


apgubām

apgubām kast, gruppenweise ("pa vienam vai diviem pie gubas") harken C.

Avots: EH I, 85


apgube

apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85



apgudrīt

apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85


apģuģenēt

apģuģenêt, =apģuģinât (?): nav mana māsiņa kâ vakarēja: jau tuo tautas apģuģenēj[u]šas BW. 24790 (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 86


apguldināt

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, 1

Avots: ME I, 89


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgultnis

apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ 2 ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apienis

apienis (s. unter apîņi) BW. 19.480 var., (mit 2 ) Dunika, OB., Demin. gen. s. apienīša Rutzau n. RKr. XVI, 177, gen. plur. apienīšu BW. 15626, 1 var., acc. plur. apienīšus BW. 3729.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apīlis

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90


apīņi

apîņi: (mit î 2 ) auch Gramsden, Sing. apînis Fest., Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, apînis 2 Schrunden n. FBR. Xlll, 100, Frauenb., Kal., apĩnis AP., apìnis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 87


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apinis

apinis (unter apîņi): auch AP., apiņš Iw.,Salis, Demin. apintiņš BW. 17313; 19480 var.; lauku apiņi N.-Bergtried, Ruhental, Zoden "?"

Avots: EH I, 86


apiņots

apiņuôts (unter apīņuôts): nuo stiprā apiņuotā alus Janš. Līgava I, 16.

Avots: EH I, 86




apirda

apirda [in Saussen apìrda 2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. 1 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90


apirt

I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87


apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjādīt

apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87


apjāšus

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91


apjaudāt

apjaũdât, vermögen, bestreiten Mag. IV, 2, 106. viņam ir tik daudz lauku, ka nevar apjaudāt JK.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjautāties

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91


apjavs

apjavs, va">apjava Konv 1. (zu apjaut), das für Pferde zum Wasser hinzugeschüttete und vermengte Mehl; eingerührter Teig, = iejavs (Stürzh.).

Avots: ME I, 91


apjokot

apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88


apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjukt

I apjukt, ‡

2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH I, 88


apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkaišana

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92


apkakle

apkakle: gen. s. apkakla BW. 22464, 1, apkaklītis BielU.; BW. 7374 zu korrigieren in BW. 7374, 1 var.

Avots: EH I, 89


apkaldināt

apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89




apkalpot

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93


apkalt

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89


apkaltēt

apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


apkankarēties

apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārtceļš

apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91


apkārtīgi

apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkaukt

apkàukt, mit Mühe herumgelangen: kā viņš purvam apkauks apkārt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apkavāt

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93


apkavēt

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķērīgs

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvieši ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96


apklabināt

apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklāstīt

apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92



apklaušināt

apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92


apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95


apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95


apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92


apklepot

apkle̦puôt behusten: ēdienu nevajaga a. Jürg., Trik.

Avots: EH I, 92


apklidzināt

apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 92


apklomzāt

apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92


apklusēt

apklusêt,

1) verschweigen:
a. kādu (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apknaibīt

apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92


apknosīties

apknùosîtiês Jürg., Wolmarsnof, (mit ) Trik., mit langsamen Vorbereitungen fertig werden: nevar vien a.

Avots: EH I, 93


apkodas

apkuodas, das Benagte, Zerbissene (?): kas lai ē̦d tavas apkuodas? Warkl.

Avots: EH I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkrampēt

apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93


apkraukaļāt

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95


apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96


apkravāt

apkravât Spr., =apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93


apkravāt

apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkrītēt

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96


apkritināt

apkritinât, umfallen machen, lassen (perfektiv): ragavas apkritinājis Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH I, 94


apkruities

apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94


apkrustīt

apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.

Avots: ME I, 96


apķuidīt

apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.

Avots: EH I, 96


apkukt

apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94


apkuļas

apkuļas, auch apkuļu vakars, = apkalas 2 Katzd. n. BielU.

Avots: EH I, 95


apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. 1 94.

Avots: ME I, 97


apkūpināt

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95


apkurlt

apkur̃lt, -stu, -lu, taub werden: es nuo baznīcas zvana apkurlu M., J. Kaln., Nerft, Sissegal.

Avots: ME I, 96


apkurtēt

apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95


apkūsēt

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û 2 ) Dunika, =apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95


apkustēt

apkustêt, (sich hin und her bewegend) bedienen: nevar viņu a. vien Bauske.

Avots: EH I, 95


apkūvēt

apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95


apkvellēt

apkvel˜lêt Dond. Kal., =apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96



aplabināt

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96


aplabt

aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96


apladēt

apladêt, zurechtmachen ("sataisīt"); = salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96


aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplaidelēties

aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96


aplaist

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne);

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.);

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97


aplamāt

aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97


aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97


aplamnice

aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97


aplamnieks

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97


aplancīt

aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97


aplāpīt

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98


aplapot

aplapuôt: liesmuoja ugunsgrē̦ki kâ milzīgas ruozes, drausmīgu dūmu mutuļu aplapuotas A. Brigadere Daugava I, 161.

Avots: EH I, 97


aplapot

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. 1 299.

Avots: ME I, 100


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100


aplāts

aplãts, der Markt, der Jahrmarkt (Manc. applāts) (von der Verkündigung des Ablasses), die Bude, das Budenzelt Mag. III, 2, 113; IV, 2, 107. vidzemnieki savas meitas ve̦d tirgū, aplātā BW. 12041; 29450, 1.

Avots: ME I, 100


aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97


aplauzām

aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97



apliciens

apliciens, die Überlegung: vai viņam maz ir apliciens Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 101


aplidināt

aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.

Avots: ME I, 101


apliekt

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103


aplieve

aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99


aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuova Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101


aplīkt

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


aplinki

*aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98


aplīpināt

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102


aplipīt

aplipît, um etw. herumlaufen: kuŗš var ātrāk a. ap riju? Dunika, Kal.

Avots: EH I, 98


aplis

aplis,

[1) die gekrümmte Handhabe am Pflug
(Brandenburg)];

2) die Runde, der Kreis:
man galva griežas aplī Step. A. 62 [Vgl. apaļš].

Avots: ME I, 102


aplocenis

apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100


aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100


aploči

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103



aploks

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit 2 ) Iw., Siuxt: cūku apluokā BW. 19133. teļu apluokā 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


aploskāt

aploskât N.-Salis "nùovazât 1 (drēbes): nass machen"; vgl. apploskât.

Avots: EH I, 99


apložņāt

apluõžņât, auch apluõdât, tr., freqn., um etw. kriechen, heimsuchen: aukstā vē̦sma apluožņāja pavasara bē̦rnus R. Sk. II, 119.

Avots: ME I, 103


aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103


aplūkot

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99


aplūkot

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103


aplumai

aplumai, Adv., "übereilt, unangebracht" Kaltenbr.: (svē̦tku drānas darbdienā) aplumai ne̦sāt nevarēja.

Avots: EH I, 99


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103


aplūzāt

I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmālis

apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â 2 );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101


apmalt

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104


apmaņa

apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100


apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104


apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105


apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106


apmaukt

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100


apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105


apmazgāt

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101


apmēdīt

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107


apmedot

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106


apmērīt

apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apmesli

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108


apmienot

apmienuôt, ‡

4) verwirren, behexen:
tik pazīstams mežs, bet tâ biju ap-mienuots, ka nevarēju vairs malas attikt Druva I, 892.

Avots: EH I, 102


apmiga

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi māte, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107


apmiglot

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107


apmirdināt

apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102



apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107


apmīt

apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.

Avots: ME I, 108


apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108


apmīžlāt

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108


apmocīties

apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 103




apmuit

apmuit,

1) =apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103


apmuldēties

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109


apmuļināt

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109


apnabagot

apnabaguôt, bettelnd besuchen (viele?) Saikava: a. visus kaimiņus.

Avots: EH I, 103


apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109




apņemt

apņemt

3): a. lāci, einen Bären einkreisen
Adsel n. BielU.; ‡

6) a. vakaru Siuxt, am Abend zu arbeiten aufhören:
vēl saule nav nuogājusi, bet viņš jau apņe̦m vakaru.

Avots: EH I, 104


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109


apnicināt

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109


apniecināt

apniẽcinât Bauske, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu.

Avots: EH I, 103


apniekot

apniẽkuôt,

1) zwecklos vernichten, unnötig beschädigen
Siuxt: nevar jau ļaut mežu a.;

2) verleumden:
nesāciet viņu ve̦cuma galā a˙! Janš. Bandavā I, 81.

Avots: EH I, 103, 104


apnievāt

apnievât, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu, ēdienu.

Avots: EH I, 104


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


apogs

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo 2 ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit ), 19, 46, (mit ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo 2 ) 172.

Avots: EH I, 124



appaijāt

appaĩjât, tr., beglätteln, ringsum streicheln: vaigus.

Avots: ME I, 110


appaugāt

appaũgât Dond., mit allerlei Kram umhängen: kam sevi tâ vajag a.? Refl. -tiês, sich mit allerlei Kram umhangen Dond.: kāds tu appaugājies nuo galvas līdz kājām!

Avots: EH I, 104


appekstēt

appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104


appelēt

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

Šķirkļa labojumos (34)

aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizkalne

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30


aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49


aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50


akar

akar, in Walk u. Smilt. für atkal, wieder: ej ar dievu, nāc akar BW. 8499.

Kļūdu labojums:
8449 = 8439, 3 var.

Avots: ME I, 62


apīņots

apīņuôts, apiņuots, apeņuots BW. 4676, gehopft, ein beliebtes Epitheton zu alus, Bier; auch apiņuojs ib.

Kļūdu labojums:
4676 = 1467, 4 var.

Avots: ME I, 90


aprist

aprist (li. aprìšti), tr., umbinden, bebinden: man aprisa linu autu BW. 24741, 5.

Kļūdu labojums:
24741, 5 = 24741, 3 var.

Avots: ME I, 115


atspert

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195


aužams

aûžams Dond. BW. 1478, Schlehk-Stenden, Popen, das Gewebe; st. aûdums, im Anschluss an das Part. Präs. aûžams. [aužamais L., Flechtwerk von Stricken, so die Fischer gebrauchen].

Kļūdu labojums:
aužams = aûžams 2
1478 = 1478 var.
das Gewebe = die vollendete Tätigkeit des Webens; das Gewebe

Avots: ME I, 231


auzot

àuzuot, tr., Hafer geben (dem Pferde): auhuoj savu kumeliņu BW. 26693.

Kļūdu labojums:
auzuoj = auzuoj[u]
26693 = 26693 var.

Avots: ME I, 231


bērzaine

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292


birzs

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze 2 Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300


brātarītis

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329


briesma

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesmām;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm māmiņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337


brūkšķēt

brũkšķêt, [C.], brũkšêt [PS., Ruj.], BW. 25279,1, intr., knistern: ruokas mazgājuot un beržuot brūkšķ Serb.

Kļūdu labojums:
25279,1 = 25279 var.

Avots: ME I, 341


buka

I buka, buks, der Faustschlag, Puff: saduot bukas pa muguru Serb.; dabūj(u) buku mugurā BW. 22111. [Nach Persson Beitr. 257 u. 264 5 nebst bukstêt zu li. bukùs "stumpf".]

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen): buks,
buku mugurā BW.22111,1 = buka mugurā BW.22111,1 var.

Avots: ME I, 346


burgulis

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353


ciepstēt

ciepstêt, piepen (von jungen Hühnern) Karls.: kâ vista klukst, tâ cāļi ciepst. kuo tie mūsu cāļi ciepst? BW. 208.

Kļūdu labojums:
BW.208 = Bw.20880,9 var.

Avots: ME I, 395


cipāt

cipât, - āju, cipuot [Ekgr.], gehen: cipu, capu vist(a) ar gaili, kur jūs abi cipuosiet BW. 2470, 6. [Zu cip.]

Kļūdu labojums:
2460,6 = 2470,6 var.

Avots: ME I, 384, 385


čipot

čipuôt, trippeln: tâ čipuoja dē̦lu māte BW. 23568, 8. [vgl. cipuot, cipât.]

Kļūdu labojums:
23568,8 = 23568,9 var.

Avots: ME I, 414


debesis

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449


dreijāt

dreĩjât, -āju, tr.,

1) drechseln:
dreijātājs dreijā;

2) fein, zierlich machen;
Part. dreijāts, zierlich, fein: uozuols auga ceļmalā dreijātām lapiņām; tâ gribēja tautu meita dreijāt savu augumiņu BW. 6033. [Nebst estn. treiima aus mnd. dreien.]

Kļūdu labojums:
augumiņu = vainadziņu

Avots: ME I, 496


dubļots

dubļuôts, kotig: ceļš bija dubļuots Janš. tas man tika arājiņš dubļuotām kājiņām BW. 10517. dubļuota tautu meita BW. 21989.

Kļūdu labojums:
10517 = 10511,7 var.

Avots: ME I, 509


dusmulis

dusmulis, ein Zorniger, Böser BW. 10210, 22901.

Kļūdu labojums:
10210 = 10220 var.

Avots: ME I, 521


dzenāt

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545


galināt

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592


glūzdināt

glūzdinât, mit Geräusch die Handmühle drehen, mahlen: uotra (dzirnaviņas) lē̦ni glūzdināja BW. 7978. malu, glūzdināju 8106. ne auziņas glūzvināju 10112.

Kļūdu labojums:
7678 = 7978 var.;
11012 = 10112 var.

Avots: ME I, 631


gostiņa

guostiņa BW. 10569; 16471; 28901, Demin. von gùovs, Kuh.

Kļūdu labojums:
28901 = 28902, 3 var.

Avots: ME I, 692


grieztin

I griêztin, zur Verstärkung von griêzt, schneiden: tas man sirdī grieztin griež.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 8053 var.

Avots: ME I, 663


grotiņas

gruotiņas [?], für gruozīši, Demin. von einem * gruota, st. gruoža.

Kļūdu labojums:
[?] = BW. 300049 var.

Avots: ME I, 671


grozgalvis

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671


gudzināt

gudzinât, schreien, singen (namentl. vom Schwane): gulbis gudzina Etn. II, 51, BW. 3781. ve̦ci puiši gudzināja BW. 13017. [Vgl. guguot.]

Kļūdu labojums:
3781 = 3782 var.

Avots: ME I, 675


izpraulēt

izpraûlêt, izpraûluôt, intr., im Innern ausfaulen: ve̦ci kuoki izpraulējuši BW. 27675, 5. izprauluojis uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041.

Kļūdu labojums:
uozuoliņš = uozuoliņš 12333, 1.
gaida bišu ielienuot 12333 = izpraulējis (Var.: izpraulājis) uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041

Avots: ME I, 785


tuška

tuška "?": ak tu tuška tautu meita! BW. 34440.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tuška (= adjektīva tušks nom. s. fem. gal.).

Avots: ME IV, 274