Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ši' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ši' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1261)

aitieši

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

aizauši

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

aizpakšis

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41

aizpakšis

àizpakšis, der Ort hinter der Norke Vīt. 76.

Avots: ME I, 43

aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

aizrušināt

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

alksnesīši

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

apakšiņas

‡ apakšiņas, Frauenbeinkleider Janš. Dzimtene I 2 , 288; V, 223 u. a.

Avots: EH I, 71

apaukši

apaûkši 2 (unter apaûši): auch Kudum n. FBR. XI, 40.

Avots: EH I, 72

apauši

apaûši: apaũši auch AP., apàuši 2 Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši 2 Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72

apauši

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

apcirkši

apcirkši = apcirkņi: apcirkši pilni ar naudu LP. VII, 1082 und in Ruhental.

Avots: ME I, 79

apdrošināt

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78

apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apīši

apīši (apìši 2 Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas 2 in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90

apklaušināt

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkušināt

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

applikšināt

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

appļikšināt

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

aprušināt

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116

āpšis

âpšis (unter âpsis): auch BW. 2651.

Avots: EH I, 194

ārmalieši

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

aši

I aši: auch AP., Heidenfeld (hier auch der Sing. ašs), NB., Ramkau; asie aši, equisetum hiemale L. Ramkau.

Avots: EH I, 132

aši

II aši, s. ašs.

Avots: EH I, 132

astaši

‡ astaši Bērzgale (gespr.: ostoši), Zvirgzdine, Wasserstiefel.

Avots: EH I, 131

atdoši

atduôši (s. unter atduôša

1): Vergeltung (Strafe)
Gr.-Buschh.: nāks tev a. par tādu nelabu izturēšanuos.

Avots: EH I, 140

atrušināt

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163

atrušināt

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187

atšiebt

atšiebt, ‡ Refl. -tiês "?": atšiebies zābaks L. W. № 50.

Avots: EH I, 173

atšiebt

atšiebt, atšiept 2 Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173

atsvešināt

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199

augši

aûgši,

1): ziemā iet a. (= sehr weit ins Meer hinaus)
zvejuot re̦nģes Kaugurciems. tis nav a. skuolāts Kaltenbr.;

2): auch Wessen n. FBR. XIII, 90, Sonnaxt: a. (= auf dem Heuboden)
var gulēt Sonnaxt.

Avots: EH I, 185

augši

aûgši, dial.,

1) für augsti, hoch: tu, saulīte, augši (Var.: augsti, augstu, augšu) teci BW. 32189. gana aûgši kļavu lapa BW. 17442;

2) für aûgšā: vakaruos, kad ilgāki palikuši augši Festen n. LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

augšiena

‡ aûgšiena, = aûgšene 2: gan klētī, gan kūtī pa augšienām, pa šķūni Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 185

augšiene

aûgšiene (unter aûgšene),

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 185

augšistaba

aûgšistaba, ein Zimmer im oberen Stockwerk LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

aulekši

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187

aulekši

aũlekši, auch aule̦ki, (ein auf Grund des Adv. aulekšus gebildetes Substantiv), der Galopp, das Galoppieren: es dzirdu zirga aulekšus B. Vēstn.

Avots: ME I, 223

aulekšiem

aũlekšiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Sonnaxt.

Avots: EH I, 187

aulekšis

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene 2 I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

aumaši

àumaši (unter àumašām): a. (mit àu 2 ) blags bērnene N.-Rosen n. FBR. VIII, 48. man ir a. karsts N.-Laitzen n. FBR. VIII, 49.

Avots: EH I, 187

aumašiņ

aumašiņ (unter àumašām): sāk tīri aumašiņ gudruot Azand. 196.

Avots: EH I, 187

aumešiņ

àumešiņ, Adv., zufällig, unerwartet: man atnāca ciemiņš aumešiņ. es zaķim uzgāju aumešiņ virsū N. - Schwnb. Auch: zu viel [-meš- wohl zu mest; zur Bed. von au- vgl. apr. audāt sien "geschehen" und čech. udati se "sich ereignen".]

Avots: ME I, 225

auši

‡ àuši 2 Warkl., Adv., "streng, heldenhaft": pret reģiem jis a. stàv Zīdūns, Heft 26.

Avots: EH I, 189

aušis

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230

auzulīši

auzulĩši, Demin. von. àuzas, der Hafer: auzulīši, tie kuļami ar bē̦ŗiem kumeļiem BW. 28795 (Blieden).

Avots: ME I, 231

aveši

aveši "Himbeeren" Stender Gramm. 18.

Avots: EH I, 190

avieši

avieši (unter avene): auch Lng.

Avots: EH I, 190

bakši

‡ bakši, eine oberflächlich verrichtete, untaugliche, nicht ernst zu nehmende Arbeit: tie tik tādi b., ne nuopietns, kārtīgs darbs Vīt.

Avots: EH I, 200

balši

‡ balši (li. balsiaĩ), laut: b. runāt M. Arons. gailītis b. dzied VL. Zu bàlss I.

Avots: EH I, 201

balši

bal˜ši, Adv. dial. für bal˜ti, weiss: balši drēbes velējām BW. 6886,

Avots: ME I, 256

balši

I bal˜ši, ‡

2) reinlich, sauber
AP.: b. dzīvuot.

Avots: EH I, 201

balšināt

bal˜šināt, dial. für bal˜sināt BW. 16002.

Avots: ME I, 256

bārbelīši

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

barkšis

barkšis (unter bar̃kšķis I), ‡

2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.

Avots: EH I, 205

biķerīši

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

bikšiņ

‡ bikšiņ prl. n. FBR. VI, 114, ein bischen. Ein Germanismus.

Avots: EH I, 219

bīkšis

[bīkšis Lub., Fest., ein steifer, träger Mensch. Cf. bīstē̦gs, bīkstēglis.]

Avots: ME I, 303

birdoši

‡ bìrduoši 2 Linden, streuend, rieselnd: sniegs nuosnieg b.

Avots: EH I, 220

bīskrēslīši

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

blakšis

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308

blākšis

‡ blākšis,

1) der Schall vom Schlagen od. Fallen eines schweren Gegenstandes
PV.: ar lielu blākši viņš iegāzās ūdenī. ar lielu blākši kuoks nuogāzās:

2) einer, der laut spricht, ein Schwatzer.

Avots: EH I, 227

blankšis

blankšis U., ein abgespaltenes Stück Holz, besonders Nutzholz.

Avots: ME I, 309

blankšis

‡ II blankšis,

1) ein Schwatzer
A. XI, 81;

2) ein dumpfer Schall
ebenda.

Avots: EH I, 226

blārkšis

‡ blãrkšis Dunika, KaL, OB., der Lärm, der belm Einstürzen von etw. entsteht: malkas skūnā bija dzirdams liels b.

Avots: EH I, 227

blešinka

‡ blešin̂ka 2 Salisb. "?": tāds kâ b. (von einem Faulpelz gesagt).

Avots: EH I, 228

blīkšis

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

blūkšinēt

‡ blùkšinêt 2 Auleja, -ẽju, ein gewisses Geräusch (blūkšas) verursachen.

Avots: EH I, 232

blunkšis

[blunkšis, der Lärm des Wassers beim Hineinfallen eines kleineren schweren Gegenstandes, z. B. eines Steines od. Fisches: līdaka apmeta limbu, bij liels blunkšis Lub., Fest., Stelp.]

Avots: ME I, 318

bļurkšis

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

bokšināt

bokšinât (unter bokšêt): auch Salis.

Avots: EH I, 235

brakainīši

brakainīši (unter brakaraiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 236

brakšināt

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323

brakulīši

brakulīši (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2.

Avots: EH I, 237

braukšiem

‡ bràukšiem, Adv., = bràukšus: kalpuojumi gan b., gan kājām Kaudz. Vecpiebalga 28.

Avots: EH I, 238

braukšināt

braukšinât, fact., knarren machen, knachen, nagen neiešu vēžu kāju braukšināt BW. 10900. gani kliedza, gani brēca: lācīts ņiedras braukšināja 23280,1.

Avots: ME I, 326

brīkšināt

brĩkšinât (unter brikšķinât), ‡ Refl. -tiês, ein knisterndes, knackendes Geräusch verursachen AP.: pa dienvidu nav brīv b. pa istabu.

Avots: EH I, 242

brīkšis

brīkšis (unter brĩkšķis),

1): auch Ramkau.

Avots: EH I, 242

brukši

brukši, brukšķi, Strauchwerk Ruj. Wain., der Windbruch, Abfall von Strauchwerk, Schutt Kand., Etn. III, 130.

Avots: ME I, 339

brūkšināt

‡ brūkšinât, = brukšķinât 1 (?): naktī ne̦zkas sāka b. un ēst, ka šļakst vien Pas. IV, 207 (aus Nīcgale).

Avots: EH I, 246

brukšis

brukšis L., St. Deutsch-lett. Wrtb., Streicheisen, -holz zum Streichen der Sense.

Avots: EH I, 245

brukšis

brukšis "wohl Streichholz = bruceklis" Mag. II, 3, 115. [Anderwärts sei brukšis eine Art Messer zum Schärfen der Sense.]

Avots: ME I, 339

brukšis

‡ II brukšis "Hollunke" Stender Deutschlett. Wrtb. (aus L.).

Avots: EH I, 245

būkšināt

bũkšinât (unter bū~kšķinât), Refl. -tiês: sāk būkšināties (klopfen) Pas. IV 251.

Avots: EH I, 257

bunkšināt

‡ bunkšinât, schlagend dumpf schallen machen PV.

Avots: EH I, 253

bunkšis

‡ bunkšis, ein dumpfer Schall (vom Anschlagen) PV.

Avots: EH I, 253

burkši

bur̃kši (unter bur̃kšķi): auch Salisb., (suņu bur̂kši) Golg., (suņa bur̃kšs) AP., suņu burkši BW. 32367, suņa burkši 32680.

Avots: EH I, 254

burkšis

bur̃kšis, bur̃kšķis Gr. - Sessau, das Gepolter, der Lärm: dzird pa iekšpusi lielu burkši LP. VI, 866. zuosis taisa ar spēcīgiem spārnu plivinājumiem lielu burkši Konv. 2 3688.

Avots: ME I, 353

čīčakšis

‡ čīčakšis NB., ein gewisser Vogel. Vgl. čīčakstiņš.

Avots: EH I, 292

ciemīši

‡ ciêmīši 2 Kaugurciems, die Bewohner desselben Dorfes: mūsu c. turas kuopā.

Avots: EH I, 277

cieši

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

ciešis

‡ ciêšis, Adv., = ciêti 3: ķēra c. N.-Rosen n. FBR. VIII, 48.

Avots: EH I, 278

ciši

‡ ciši ("seltener als ciši") Borchow, Lubn. "lolium temulentum".

Avots: EH I, 275

cišināt

‡ cišinât, mit dem Zuruf ciš! fortscheuchen Seyershof: c. cāļus.

Avots: EH I, 275

cūkucīši

cūkucīši (unter cũkactiņas): ein Strickmuster für Handschuhe (mit ù 2 ) Saikava; Handschuhe mit einem solchen Muster (auch cùkači 2) ebenda.

Avots: EH I, 280

cūneši

cūneši, = sunīši n. U.; [bei L. auch: "ein Brauer - Wagen"; "niedrige Rollwagen, Lasten zu führen" St.].

Avots: ME I, 399

daikši

daikši, kleine Dinge. Kleinigkeiten Kerklingen n. U.; etwas Zusammengescharrtes, Kehricht Krem.

Avots: ME I, 431

dakšiņarkls

‡ dakšiņarkls Atschw., Lieven-Bersen "der kleine Pflug".

Avots: EH I, 304

dambīši

[dam̃bīši, kleine Stückchen gebratenen Schweinespecks Trik.]

Avots: ME I, 436

depšis

depšis (unter depsis): re̦snais d. Janš. Dzimtene IV, 30. tautu dē̦ls zemes d. BW. 10771, 9.

Avots: EH I, 316

dirši

dirši: auch Schönberg.

Avots: EH I, 322

dirši

dirši, [dir̃šas Ruhental, Budberg, Tirsen, Für.], die Trespe (Bromus secalinus); (zu dirsa I; Reimwort zu dzirši dass.].

Avots: ME I, 470

drikšināt

I drikšinât, schlagen, hauen: lietutiņš drikšina pa rūtīm Nötkensh. n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 499

drikšināt

II drikšinât "?": viņš drikšināja (anscheinend = birkstīja) ilgi Blaum. Skal. 71; [drikšķinât Ruj., bröckeln: maizi, uogles. Vgl. auch nuodriksnīt].

Avots: ME I, 499

drīši

drīši, Adv., kühn, tapfer: drīši, druoši, bāleliņ BW. 18763; [wenn nicht fehlerhaft, zu drīstêt].

Avots: ME I, 501

droši

drùoši [li. drą̃siai]. Adv. zu druošs,

1) kühn, mutig:
druoši gāju caur upīti Ltd. 925;

2) sicher, sicherlich,
in Grünh. oft mit dem Zusatz bez drebēšanas.

Avots: ME I, 508

drošināt

drùošinât auch druosinât [li. drą́sinti]. fact., dreist, mutig machen, ermutigen, Mut einflössen, beruhigen: saimnieks druošināja savu dē̦lu.

Avots: ME I, 508

drupši

‡ drupši Dond., = drupšiņi, in eine Milchsuppe hineingeriebene Teigstückchen.

Avots: EH I, 336

dušināt

dušinât, den Kühen duš! zurufen: tur tu guovis dušināji BW. 21988, 14.

Avots: ME I, 522

dūšināt

dũšinât: grìež tuo (dē̦lu) kâ dzīvinādams un dūšinādams Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 349

dūšināt

dũšinât, dũšît, -īju, tr., ermutigen, Mut einflössen: savu biedru. Refl. -tiês. sich ermutigen, dreist machen, Mut einflössen: re̦ts. kas tâ mundrinās un dūšinās Stari II, 706. viņa it kâ pasmiedamās dūšījās MWM. VIII, 129.

Avots: ME I, 530

dūšinieks

dũšinieks, dūšenieks Plūd. LR. IV, 119. der Dreiste, Herzhafte, Kühne: dūšinieks devies arī šinī gaņģī Etn. II, 159.

Avots: ME I, 530

dzerieši

‡ džerieši, auch rūguma dz. = dzeresis, ein Trank; von Wasser und Mehl gesäuert Stender. Deutsch-lett. Wrtb: (unter "Trank").

Avots: EH I, 356

dzirši

dzirši L., Trespen. [Reimwort zu dirši. Zu li. gìrsa dass. und weiterhin viell. zu ahd. gersta und la. hordeum "Gerste" (zu diesen Wörtern s. Danielsson Gramm. u. etym. Stud. I, 54 1 ); anders über dzirši Jokl IF. XXX. 202 f. (zu gārses "Giersch", ai. ghàrš,ati "reibt" ) und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 20 f. (zu ae. gorst "Stechginster" u. a.).]

Avots: ME I, 555

elknuši

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. 2 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567

elkšņuši

[èlkšņuši 2 Mar. "kleine, winzige Erlen".]

Avots: ME I, 567

ērkšis

ērkšis,

1) ein wütender Mensch
Alt - Rahden;

2) ērkšķis, ein Schwätzer
Wenden;

[3) ẽrkšķis Nigr., ein Dorn, ein zänkischer Mensch;
s. ẽršķis].

Kļūdu labojums:
ein wütender = 1)ein wütender

Avots: ME I, 575

ērši

ērši (unter ēršķis): a. pl. ehrsches LLD. II, 27 15 .

Avots: EH I, 373

eršināt

eršinât: ärgern, reizen (mit er̂ 2 ) Schibbenhof; eršinādams suni ar sprungulu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 76. lielākais brālis ... tuos (mazākuos) vēl tīšām eršināja Skarbos vējos 246.

Avots: EH I, 370

ēršināt

ēršinât U., Wenden, reizen, necken; vgl. ērsinât.

Avots: ME I, 576

ēršķeši

‡ ēršķeši (li. erškėčiai oder erškečiai) Evang: 1753, S. 22, Dornen.

Avots: EH I, 373

gābšis

gãbšis (unter gābiķis): auch Dunika, Nikrazen.

Avots: EH I, 388

gaiši

gàiši (unter gàišs), ‡

2) "beinahe"
AP.: tā salst, ka zuobi g. klab. kurpītei (eine Blume) g. kâ kurpīte zieds. guovis sabizuo mājā g. tū˙li pēc bruokašlaika.

Avots: EH I, 378

garkšināt

garkšinât "?" briedis sācis eglītēs garkšināt un spārdīties Upīte Medn. laiki. [gar̃kšinât (mit ar̃ für schriftle. ãr) Neuenb., klappern (vom Stroch); zuosis garkšina Homelshof, zischen gackernd.]

Kļūdu labojums:
"?" = röchelnde Laute hervorbringen?

Avots: ME I, 603

garši

I garši, das Saukraut Neik. n. U.; wohl identisch mit gārsas.

Avots: ME I, 604

garši

II gar̂ši, gārši, Adv.,

1) herzlich:
garši, garši pasmējuos BW. 23282. viņš nuolaizījās un garši nuorēcās Sudr. E. lapsa gārši pasmējusies LP. VI, 269;

2) wohlschmeckend, erquickend
Diez n. U.;

[3) mit Wohlgefallen: guovis garši ē̦d zāli Mar.].

Avots: ME I, 604

gārši

gārši, s. gārša I u. II.

Avots: ME I, 619

gaši

[gaši " die unterirdischen Ausläufer einer gewissen Pflanze" Preekuln.]

Avots: ME I, 608

gauši

gauši (unter gaũšs),

1): auch (mit aũ ) AP., Ramkau, (mit àu 2 ) Bērzgale, Heidenfeld, Linden in Kurl., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: darbs iet g. AP. sakņuojas g. Pump. R. I, 199. viņi tâ g. aug Saikava. cūkas tika g. audzē̦tas Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

glīši

glîši: tikkussehe vnde glische darītam tapt Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd I, 287). kuo labi bē̦rni dara g. visiem ira pavērties Zvirgzdine: vistas g. (gründlich) nuoē̦d auzas Ramkau mazais saslima un bij g. (ganz) beigts, bet vē̦lāk atspirga Sessw. man būs g. (vollends?) jāmirst vai, - visas drēbes rūsā AP.

Avots: EH I, 393

grābši

‡ grãbši Pernigel, Klatsch, leeres Geschwatz.

Avots: EH I, 400

gramši

‡ gram̃ši Seyershof, Zusammenzuharkendes (sagrābstas) aut dem Felde: tīrumā jāsagrumsta kuopā g.

Avots: EH I, 398

grasēnieši

‡ grasēniešii, in der Verbind. bē̦rnam g. sabraukuši, das (kleine) Kind hat Nücken Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 398

grūši

grũši, dial. für grũti, schwer: grūši kāpu kalniņā BW. 7637; 650; 4706; 6910; 23649; 28354. Zuweilen auch in der Literaturschprache Etn. III, 181, A. X, 97; Niedra.

Avots: ME I, 669

gulbīši

gulbīši, Kartoffeln um Windau. Wohl dissimilatorisch aus bulbīši.]

Avots: ME I, 676

iedrošināt

ìedrùošinât, tr., erdreisten: pravieši, kas tuos (jūdus) iedruošināja Glück Esra 5, 2. Refl. - tiês, [ìedruošīties Lis.], sich erdreisten, sich ermutigen.

Avots: ME II, 11

iedūšināt

ìedũšinât, tr., Mut einflössen: lūkuoja tuos iedūšināt Druva I, 395.

Avots: ME II, 11

ieklaušināties

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

ieklunkšināt

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

iekripšināt

‡ ìekripšinât, knabbernd (nagend) eilig zu sich nehmen Frauenb.: ieduod aitām kuo ie˙!

Avots: EH I, 522

iekšiene

ìekšiene, auch ìekšene, ìekšiena, das Innere, Inwendige, die Innenseite: es iešu kalna iekšienē LP. VII, 485. zemes iekšiene,

1) das Innere der Erde,

2) das Binnenland.
ce̦pures iekšiene, die Innenseite der Mütze. savā iekšienē viņš sajutis daudzkārt izmisumu Vēr. II, 20.

Avots: ME II, 31

iekšis

iêkšis 2 , ein lächerlicher Sonderling Katzd.

Avots: ME II, 31

ielukši

ielukši, Femerstangen; s. il˜kss II.

Avots: ME II, 40

iemaši

iemaši, gew. iemati,

1) Saum, Spädel am Hemede, Kleide;

2) die Knöpfe des Rockes auf dem Rücken; die Taille;
iemaši (iemati) ir vieta, nuo kurienes iesākas šķēre uz svārku muguras Wend. n. A. XII, 560. Zu iemest.

Avots: ME II, 43

ienāši

iẽnãši Kand., [ìenãši PS., Arrasch, Trik., Schujen, Jürg., Wolm., C., iênãši 2 Bauske, Selg., Ruj., Salis], das in der Nase (nāsis) Befindliche, der Schnupfen, namentlich (bei Pferden) die Kreppe; galvas ienāši, der Rotz U. Vgl. auch Mag. II, 3, 119.

Avots: ME II, 48

ierukšināties

ìerukšinâtiês (migā), sich einwühlen (vom Schwein).

Avots: ME II, 59

ierušināt

[ìerušinât, ìeružinât, tr., einscharren: raganas vēmekļi ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. nabadziņi tika tuksneša smiltīs ieružināti Dok. A.

Avots: ME II, 59

ieūkšināties

ìeūkšinâtiês, [ìeūķinâtiês Mar., ìeûkšņâtiês 2 Stenden "īsi iekauktes" Bers.]: citi atkal tâ˙pat ieūkšinājās R. Av. [zaķim pē̦das dze̦nuot suns ieūkšinājās Bers. Auch ieûkšêtiês 2 : mātes iekliedzās un ieūkšējās Janš. Čāp. 54.]

Avots: ME II, 85

īkši

‡ îkši Serbigal n. FBR. IV, 58, Zvirgzdine, (> ikši) Ramkau. (mit î 2 ) AP., Adv., = îsi, kurz: î. piesiet guovi.

Avots: EH I, 500

īkšis

îkšis (unter îkstis): auch Linden in Kurl., (mit î 2 ) AP., Dunika, Frauenb., Rutzau. îkšķis (unter îkstis): auch Blieden, (mit î 2 ) Lesten n. FBR. XV, 20, AP., Salis. - Demin. îkšķītis,

2): neduomā ... manu mazu augumiņu! lai es būtu kâ ī. ... BW. 21778, 2.

Avots: EH I, 500

ilkši

‡ III ilkši Nautrēni "fingerförmige Auswüchse an Pferdebeinen in der Nähe der Kniee".

Avots: EH I, 430

ilūkši

‡ ìlūkši, die Gabeldeichsel: ilūkšuos ... aizjūgts Pas. X, 33 (ähnlich 28; aus Atašiene) Wohl mit ostle. ī- (aus ie- ) zu lesen, vgl. ielukši.

Avots: EH I, 430

īpaši

īpaši (unter ĩpašs), ‡

2) = ‡ ĩpaš 2: es varu paieties līdz, parādīt jums ī. Orellen; ‡

3) = ‡ ĩpaš 4: ī. labi izdevēs AP. ī. sveķuotas pagalītes ebenda.

Avots: EH I, 501

irši

ìrši [Arrasch], = virši, das Heidenkraut (erica vulgaris): caur iršiem (Var.: viršiem) upe te̦k, iršu (Var.: viršu) ziedus braucīdama BW. 10772.

Avots: ME I, 710

īši

[īši Druw., Adv., îsi: īši un aši.]

Avots: ME I, 838

iukšis

iûkš[is] 2 Salis, der durch ‡ iukšêt bezeichnete Laut: zirgs taisa iukš[i].

Avots: EH I, 432

izburkšināt

‡ izbur̃kšinât Frauenb.,

1) rasselnd hinaus-, herausfahren;

2) mit einer Maschine (Gelreide) ausdreschen.

Avots: EH I, 437

izeršināt

izer̃šinât, lange Zeit reizen, zergen, necken: cik tas jau visu vasaru mani neizeršināja Alm.

Avots: ME I, 734

izkankšināt

‡ izkankšinât, austrinken, aussaufen Frauenb.: kamē̦r es atnāku, viņi jau izkankšinājuši visu pudeli tukšu.

Avots: EH I, 453

izklakšināt

‡ izklakšinât: viņš visādi mācēja i. ar mēli Dunika, er verstand auf allerlei Weise mit der Zunge zu schnalzen.

Avots: EH I, 455

izklaušināt

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušināt

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

izklikšināt

‡ izklikšinât "ausdreschen" Frauenb.: vai varēsit līdz pusdienai i.?

Avots: EH I, 456

izklunkšināt

‡ izklunkšinât: Frauenb. "(eine Flüssigkeit aus einer Flasche) hörbar austrinken".

Avots: EH I, 457

izkušināt

izkušinât, tr., auflockern, aufbauschen: cisas Sessw.

Avots: ME I, 757

izļumuši

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

izmīkšināt

‡ izmīkšinât Warkl., izmīkšinêt, ausweichen (tr.).

Avots: EH I, 467

izpakšināt

izpakšinât, ausklopfen: pīpi izpakšinādams A. 1899, S. 118.

Avots: ME I, 777

izplašināt

izplašinât, tr., erweitern: Krievija tika izplašināta Launitz Stāsti 82.

Avots: ME I, 781

izplekšināt

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izplikšināt

‡ izplikšinât, (eine Reihe von Stellen) mit der Hand sanft klatschend schlagen Frauenb.: i. zirgam visu kaklu un muguru. Refl. -tiês ebenda, eine Zeitlang mit der Hand sanft klatschend schlagen (intr.).

Avots: EH I, 473

izplūskuši

‡ izplūskuši (part. prt. act.) mati Frauenb. "sträubiges, ungekämmtes Haar".

Avots: EH I, 473

izprašināt

izprašinât, izprašinât, tr., ausfragen, ausforschen: izprašinājis sievai (auch sievu), kuŗā vietā vīrs apsēžuoties LP. VII, 178. viņš visu izprašņās Grünh., Nigr. viņi nežēlīgi izprašņāja visus sīkumus Vēr. II, 225. tē̦vs stāvēja klāt, sarunādamies un izprašņādams Vīt. 48.

Avots: ME I, 785

izrukšināt

‡ izrukšinât, auswühlen: i. dārzu, zemi Warkl. cūka dažkārt lakstus izrukšina, garumus pame̦t, smalkumns vien izē̦d Auleja.

Avots: EH I, 477

izrušināt

izrušinât, tr.,

1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;

2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.

Avots: ME I, 793

izšiept

‡ izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit iê ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485

izširbāt

‡ izširbât "?": šausmīgas šaušalas viņam izširbā caur visām dzīslēm Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 145.

Avots: EH I, 485

izsmaršināt

izsmar̂šinât, tr., mit Wohlgeruch (smarša) erfüllen, durchduften, parfümieren: lai junām bitēm būtu juo patīkami, tad jaunuo struopu var izsmaršināt ar ābeļu, liepu u. c. lapām B.

Avots: ME I, 801

iztrikšināties

‡ iztrikšinâtiês, geitend, sparsam mit etw. umgehend auskommen: trikšinājuos cik varēdama...; duomāju, iztrikšināšuos... līdz ziemassvē̦tkiem, bet (sc.: sāls) izgāja ātrāk Janš. Mežv. ļ. I, 266.

Avots: EH I, 491

jāšis

jâšis (unter jâšus): auch Orellen; licis j. atjāt Pas. V, 497.

Avots: EH I, 561

jemšika

jem̃šika,

1) ein Schimpwort:
ak tu jemšika! Serb.;

2) ein kleiner Knabe
W. - Livl. n. U. [Aus estn. jõmpsikas "kleiner Knabe, Knirps", resp. aus einer dem entsprechenden liv. Form.]

Avots: ME II, 110

jukšiņ

jukšiņ: auch (Ackerdistel) Rojen n. FBR. XIII, 72, jukšņa - auch Sassm., *jukšņas (> jukšiņs) Ugalen n. FBR. VII, 20.

Avots: EH I, 566

jukšiņ

[jukšiņ (nom. pl., aus * jukšņi?) Dond.], jukšņa, jukšna [?] BW. 32523, Dond., Wandsen, die Distel: dažās druvās aug daudz jukšņu Sassm.

Avots: ME II, 116

kāģerieši

‡ kāģerieši "Spottname für alle Etngewanderten" Adiamünde n. BielU.

Avots: EH I, 598

kaiši

kaĩši, ‡

2) Kunstdünger
(mit aî 2 ) AP.: lai labība nekristu veldē, jāsēj k. virsā.

Avots: EH I, 575

kaiši

kaĩši, die Streu Dond., [Salis].

Avots: ME II, 135

kakši

kakši, Sparrenbalken Lubn. n. Biel. H. 27.

Avots: ME II, 138

kākšināt

‡ kãkšinât, schnattern AP.: zuosis kākše̦na.

Avots: EH I, 600

kankšināt

‡ I kankšinât, kankšķinât, schreien (vom Raben): kuo tie kraukļi kankšināja (Var.: kankšķināja)? BW. 13063 var.

Avots: EH I, 584

kankšināt

‡ *II kankšinât, zu erschliessen aus ‡ izkankšināt.

Avots: EH I, 584

kapšis

kapšis (unter kapsis I): auch Assiten, Dunika, Grob., Kal., NB., OB., Rutzau, Wirginalen, kapšs Umgegend von Libau; mest (taisīt) kapši Grob., atrakuši rāceņu kapši Janš., Bandavā II, 428.

Avots: EH I, 587

kārkši

‡ kārkši "die Eckzähne der Pferde" Balt. Zemk. 1879, № 45.

Avots: EH I, 603

karšināt

[kar̃šinât "klappern (vom Stroch)" Neuenb.]

Avots: ME II, 165

kārtelīši

kārtelĩši, aufzuhängende Geschenke, Handtücher, die den Leichenträgern über die Schultern gehängt werden U.: bet kas mani pašu ve̦d, krustim kaŗat kārtelīšus. Zu kārt.

Avots: ME II, 201, 202

kašināt

kašinât [Nigr.], Hug., = kašņāt. [Wohl aus * kasināt (vgl. li. kasinė´ti "öfters ein wenig gelinde kratzen") + kašāt.]

Avots: ME II, 170

kašis

‡ kašis; in der Verbind. abras k. Salisb., ein Instrument zum Auskratzen der Teigreste aus dem Brottrog.

Avots: EH I, 592

ķaukšināt

‡ ķaûkšinât 2 Dunika, eine gewisse Zeit hindurch bellen.

Avots: EH I, 691

kauši

‡ kaûši 2 Dond. n. FBR. V, 130 "?".

Avots: EH I, 595

kaušināt

‡ kaušinât, frequ. Zu kaûst 2 , scharren Dond.

Avots: EH I, 595

kaušinīca

‡ kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596

ķekši

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373

ķelvkši

ķelvkši [?], = ķērkši, sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 102. [Muss fehlerhaft sein, da die Verbindung -lvk- undenkbar ist (aus -hrk- entstellt?)]

Avots: ME II, 363

ķepauši

‡ ķe̦pauši Frauenb. "unnormal grosse Gegenstande (z. B. Kartoffeln)".

Avots: EH I, 696

ķērkši

ķērkši: kupli kuoku galuotņi ar ķērkšiem ("?") viengabalīgi cieti kuopā savīti Pēt. Av. III, 278.

Avots: EH I, 700

ķērkši

ķērkši, ķērši, nasturtium officinale Konv. 2 [Aus mnd. kerse "Kresse".]

Avots: ME II, 375

ķerši

ķerši: auch Blieden, wo so auch die Pflanze selbst genannt wird.

Avots: EH I, 697

ķerši

ķerši, [ķẽrši Autz], Stachelbeeren N. - Autz n. U.

Avots: ME II, 369

ķērši

ķērši [Manz. Lettus], s. ķērkši und ķerši.

Avots: ME II, 377

ķirpīši

ķirpīši, Dachpfannen Ruj. n. U. Aus r. кирпичи.

Avots: ME II, 385

ķiukšināt

ķiûkšinât 2 Dunika, Kal., eine längere Zeit hindurch kläffen.

Avots: EH I, 705

ķiukšis

‡ ķiukšis OB., ein unaufhörlich bellender kleiner Hund.

Avots: EH I, 705

klakšināt

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika; ‡

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina: ‡

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609

klakšis

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

klankšināt

klankšinât (unter klan̂kšķinât): gulbji klañkšina (geben gewisse Töne von sich) Salis.

Avots: EH I, 610

klankšis

klankšis (unter klan̂kšķis),

1): auch (mit añ ) Salis.

Avots: EH I, 610

klaukšināt

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611

klaukšināt

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

klaušināt

klàušinât: auch (mit aũ ) Dunika, Salis, Salisb.: klaušinājuši ļaudīm Janš. Mežv. ļ. I, 384; ‡

2) horchen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ausis pie sienas licis k.

Avots: EH I, 611, 612

klaušināt

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

klekšis

‡ klekšis Rutzau, ein altes, abgenutztes Taschenmesser mit wackeliger Klinge. Vielleicht mit kur. e aus i, vgl. klikšķis 1.

Avots: EH I, 614

klimerši

klimerši: gelbe, unten schleimige essbare Pilze Lesten.

Avots: EH I, 617

klimerši

klimerši, eine Art Pilze (agaricus campestris) L., Kav. [Nach Būga Aist. St. 182 (mit dissipilatorischem l aus r) zu krimeldes; eher vielleicht mit Metathesis aus * krimelši (oder richtiger "krimelži?).]

Avots: ME II, 227

klimšināt

klimš~inât, ‡

3) schwatzen
(mit im̂ ) Lubn.

Avots: EH I, 617

klišis

‡ klišis, wer die Füsse schleppend geht NB.

Avots: EH I, 619

klunkšināt

klunkšinât (unter klun̂kstinât): paje̦m uolu ruokā un klun̂kšina Linden in Kurl.

Avots: EH I, 623

klušināt

‡ *klušinât, zu erschliessen aus nuoklušinât (unter nùoklusinât).

Avots: EH I, 624

knakšināt

knakšinât, ‡

2) knacken (knistern) machen:
suns tâ kâ knakše̦na zuobus AP.

Avots: EH I, 627

knakšināt

knakšinât, krächzen: kuo tie kraukļi knakšināja (Var.: kraukšināja, krakšināja) BW. 13063 var.

Avots: ME II, 242

knakšis

knakšis, ‡

2) ein knackender Laut Orellen u. a.:
sitat klakšus, sitat knakšus! BW. 26178,7.

Avots: EH I, 627

knakšis

knakšis, der andere mit Wort oder Tat attackiert U.

Avots: ME II, 242

knapšināt

‡ knapšināt "vor Wut mit den Zähnen gewisse Laute hervorbringen" Frauenb.: vilks zuobus vien knapšināja.

Avots: EH I, 627

knaši

knaši, Adv., rasch, flink, hurtig: šī ieduoma ceļ knašāk manas kājas Jauns. Vēja ziedi 127.

Avots: ME II, 243

knaši

‡ II knaši, nach einer Überschwemmung übriggebliebener Schutt AP.: kad upes pļavas pārplūst vasarā priekš nuopļaušanas, tad visu zâli apne̦s netīru ar knašiem. k. ir visādi netīrumi nuo upes.

Avots: EH I, 628

knēkšis

knēkšis, Schimpfwort für einen, der "smalki runā" Etn. II, 157 (aus Wattram).

Avots: ME II, 245

knikšis

‡ knikšis, ein knackender Laut: nuoknikšēja tāds k. (beim Einrenken eines Gelenkes) Orellen.

Avots: EH I, 630

knipšis

knipšis, das Ende es Brotlaides [Dunika], Nieder - Kurl., Etn. IV, 97: iedeva maizes knipši LP. VI, 848. [Zu knibis.]

Avots: ME II, 247

knipšis

I knipšis: Demin.. acc. plur. knipšeļus RKr. XIX, 105 (aus NB.).

Avots: EH I, 631

knipšis

‡ II knipšis, = knipis 1: es viņam situ knipši uz de̦guna Frauenb. knipši[e]m (Var.: knipiem) puišus mētādama BW. 6635, 1 var.

Avots: EH I, 631

kniukšis

‡ kniũkšis Seyershof, ein knackender Laut.

Avots: EH I, 631

knokšināt

‡ knokšinât, klopfende Laute erzeugen Salis: dzenis ar knābi knokšina.

Avots: EH I, 633

knopši

‡ knopši "knubuči, budži kātiņa gali. kas palikuši pie augļa" N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633

knopši

[knuopši Wessen, nach vorne gebeugt (Gegensatz zu atkaru).]

Avots: ME II, 251

kņupši

[kņupši (mit ū aus uo? vgl. knuopši) inft. "?": meitiņa guļ kņupši sniegā Latg. 1921, No 52.]

Avots: ME II, 253

kokšināt

‡ I kokšinât, vermittels der Interjektion kokš! Kühe rufen od. begütigen Dond., Salis, Seyershof: kokš, mājā!

Avots: EH I, 638

kokšināt

‡ II kokšinât Luhde, Salis, mit kleinen Schritten laufen (oder fahren).

Avots: EH I, 638

košināt

košinât, tr., Pferde rufen, locken, koš! koš! (li. ko`š!) rufen: kur es guovis lallināju, tur tu zirgus košināji BW. 21988.

Avots: ME II, 255

košināt

kuošinât, tr., schön (kuôšs) machen U.

Avots: ME II, 349

košiniece

‡ kuošiniece Janš. Līgava I, 68, ein zierliches, feines Mädchen.

Avots: EH I, 688

košiņš

košiņš, auch [koša Wessen], košiņa Gold., LP. VI, 393, košis, Demin. verächtl. košelis, das Pferd, Pferdchen (gew. in der Kindersprache): meklē savu zirdziņu, koš, koš, košiņ! saukdams LP. VI, 148. iesim pie košiem! Wain.

Avots: ME II, 255

krakšināt

krakšinât,

1): vom Klappern des Storches
Frauenb.; ‡

3) grunzen
(?): sietals rūc un krakšina Skaista n. FBR. XV, 54.

Avots: EH I, 640

krakšināt

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256

krapšināt

krapš(ķ)inât, freqn. zu krapš(ķ)êt, unter dem bei krapšķêt bezeichneten Geräusch gehen, eilen, trollen: kur, meitiņa, krapašiņa ar tām kaula kurpītēm BW. 21938; 2376.

Avots: ME II, 260

kraši

kraši rati "ein Staatswagen" [Schlehk], Mag. XIII, 2, 43, aus Linden nach Seew.

Avots: ME II, 260

krāši

krāši: schön (Adv.) Gaigalava.

Avots: EH I, 646

krāši

krāši "?" Mag. IV, 2, 122.

Avots: ME II, 269

krikšināt

krikšinât (unter krikšķinât),

3): kuo šis tur nu raud, - tik tâpat vie[n] krikše̦na! AP.

Avots: EH I, 653

krikšis

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278

kripšināt

kripšinât (unter kripstinât): ēdīsim maizīti kripšinādami BielU. k. ... siera gabaliņu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 68. Refl. -tiês: man likās, ka kāds kripšinājas ("klusi grabinās") Frauenb.

Avots: EH I, 654

kripšis

kripšis,

3): auch Windau n. BielU.

Avots: EH I, 654

kriukšināt

‡ kriukšinât Segew., knacken (tr.): cūka kriukšina uozuola zīles.

Avots: EH I, 656

kriukšis

kriukšis, ein Schnaps: iemest kriukši Smilt.

Avots: ME II, 282

krokainīši

kruõkainĩši, ein faltiger Rock BW. 24062 [aus Rudbahren].

Avots: ME II, 294

krukšināt

[krukšinât Pas. I, 245 (aus Lettg.), = rukšinât, grunzen: vepris aiziet krukšinādams.]

Avots: ME II, 286

krupšināt

krupšinât, nagen: ve̦cus praulus krupšināšu BW. 33494, 3.

Avots: ME II, 287

kruši

kruši: ceļš iet k. nuo kalna lejā Adsel. negrìez tā zirga tik k. (plötzlich)! Adsel, N.-Rosen, Pilda; Schnell - auch Baltinow n. FBR. XI, 138, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Bērzgale, Golg., Marienhausen: k. strādāt Zvirgzdine; bald Liepna: vuškai k. būs jē̦ri.

Avots: EH I, 661

kruši

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290

kuilīši

‡ kùilīši 2 Lubn., eine gewisse Kartoffelsorte (lilafarbig, lang und krumm).

Avots: EH I, 668

kukšināt

kukšinât, intr., gackern: gailītis bažīgi kukšinādams knābāja drusciņas nuo zemes Saul., Smilt.

Avots: ME II, 302

kukšins

‡ kukšins Pas. VII, 487 (aus Lettg.), Pilda n. FBR. XIII, 46, der Krug, die Kanne. Wohl aus *kupšins (entlehnt aus r. кувшин, gespr.: куфшин).

Avots: EH I, 668

kulašiņa

‡ kulašiņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem lielas sievas, man tik tāda k. BW. 27264, 9.

Avots: EH I, 669

ķulkšis

‡ ķulˆkšis 2 NB. "nevē̦rts cilvē̦ks".

Avots: EH I, 707

kulpīši

kul˜pīši, verschiedene Fettabfälle Kabillen.

Avots: ME II, 307

kulšināt

kulšinât, tr., schütteln (eine Flüssigkeit): pienu pudelē Gr.-Essern, Gr.-Behrsen.

Avots: ME II, 308

kundzieši

kundzieši: dat. s. kundziešam BW. 20237, 1 var.

Avots: EH I, 675

kunkšināt

‡ kunkšinât, ein Schallverbum: pudele kunkšina (beim Gären) Warkl.

Avots: EH I, 675

kušināt

kušinât, tr., zum Schweigen bringen, beruhigen: bẽ̦rnu. sāka kušināt mazuo Baltp. kad bē̦rns raud, māte viņu kušina.

Avots: ME II, 329

kušināt

I kušinât: meita kušinā[ju]si suņus Pas. X, 254.:

Avots: EH I, 680

kušināt

‡ *II kušinât, zu erschliessen aus izkušinât.

Avots: EH I, 680

kvalkšis

kvalkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der Bellende, Heulende, laut Redende
Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351

kvaukšis

kvaukšis, der unauförlich Bellende Selg. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351

kvelkšis

kvelkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der beller, Schreihals
Etn. IV, 99 ;

[3) kvelkšķis Bers. "jem., der Unsinn schwatzt".]

Avots: ME II, 352

kvenkšis

kvenkšis, ‡

2) "jem., der oft hustet; ein Krepierling"
Renzen.

Avots: EH I, 690

kvenkšis

kvenkš(ķ)is, ein Windhund Gr. - Essern, Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 352

kverkšis

kver̂kš(ķ)is, kver̃kšķis Ahs., wer quiekt, schreit ; ein junger Hund Trd. ; ein Ferkel Smilt.

Avots: ME II, 353

kveršināt

kver̃šinât, tr., ausforschen, verhören: kuo tu mani tik daudz kveršini? Gr. - Sessau, Kav. kad Katrīna gribēja aizliegt kveršināšanu Konv 2. 1677. [Vgl. kvarčinât.]

Avots: ME II, 353

lācīši

[lâcīši,

1) "die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches"
Jürg.];

2) "?": starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem Bārda Zem. d. 53.

Avots: ME II, 435

lakauši

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

ļakauši

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

lakši

lakši: mieži aug kâ l. (d. h., sehr gut) Schwanb.

Avots: EH I, 717

lakši

lakši,

1) Bärenlauch (allium ursinum) Dond., RKr. III, 69, Konv. 2 20099;

2) "augi taukām lapām" Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laksts (s. dies) und (? vgl. Petersson Ar. u. arm. Stud. 92) ai. lašš̍una-m "lauch".]

Avots: ME II, 416

lakšines

‡ lakšines Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = laksiņi, zu Hause hergestellte Nudeln.

Avots: EH I, 717

lakšiņi

‡ lakšiņi Oknist, eine gewisse Speise aus Weizenmehl (= laksiņi?).

Avots: EH I, 717

lankšināt

‡ lan̂kšinât Golg., läuten (namentlich mit einer kleinen Glocke).

Avots: EH I, 719

lankšis

lañkšis,

1) ein Fasler, ein Unbesonnener;

2) ein Hund, der ohne Grund bellt
Lös. n. Etn. IV, 129, C., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 421

lapacīši

[lapacīši (od. * le̦pacīši) Lettg. "eine Art Pflanzen": lai... lapacīši paliek bez mē̦slu Latg. W. 1921, № 31, 3.]

Avots: ME II, 421

lapaukši

lapaukši, lapauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. III, 71: lapauši labas zâles pret izsutušiem kāju pirkstiem Etn. I, 28.

Avots: ME II, 422

lapšināties

‡ *lapšinâtiês, zu erschliessen aus pielapšinâtiês (unter pielapsinâtiês).

Avots: EH I, 720

lecīši

lecîši "Holzstelzen (als Spielzeug für Kinder)" Schwanb.]

Avots: ME II, 444

leikšins

‡ leikšins "?": redzēju savu Laimi iz (= uz) leikšina (Var.: laikšiņa) līguojuot Tdz. 36612 var.

Avots: EH I, 731

leiširbe

[leiširbe, Haselhuhn Fischer 90.]

Avots: ME II, 446

lēkši

lèkši: auch (mit è 2 ) Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 736

lēkši

lèkši, der Galopp; lèkšiẽm, lèkšis, lèkšuos, lèkšu(s), im Galopp, snringend: lielas cūkas lēkšiem lēca, sivēniņi riksīšiem BW. 29136. aizjāj pruojām pilniem lēkšiem A. XI, 550. Pēteris tre̦nc zirgus lēkšuos pa arumu arumiem MWM. VIII, 29. bet uotra skrien tik lēkšus vien Adam.

Avots: ME II, 458

lēkšiem

lèkšiem (unter lèkši): auch (mit è 2 ) Lubn., Oknist,.(mit ê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lekšis

lekšis, s. unter lêkša.

Avots: ME II, 448

lēkšis

lèkšis (unter lèkši): aueh (mit ê 2 ) Salis.

Avots: EH I, 736

lēkšis

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

ļekšis

‡ ļekšis PV., ein geschwätziger Mensch.

Avots: EH I, 770

lepauši

[* le̦pauši (gespr. lapauši) "eine Pflanze mit grossen Blättern an feuchten Stellen, die als Schweinefutter dient" Marienhausen, Dricē̦ni. - Vgl. auch lapauši.]

Avots: ME II, 452

lēši

lẽši: auch (mit è 2 ) Kaltenbr: (billig), KatrE. (leicht), Zvirgzdine (billig).

Avots: EH I, 738

lēši

lẽši C., Smilt., für lē̦ti, leicht: lēši, lēši, ne tik leši, rijas kult BW. 23649. tam nepārduodi lēši Walk, LP. VI, 917; n. U. auch ein Adj. lēšs, ein leichtsinniger, flüchtiger Mensch.

Avots: ME II, 462

līdzēši

līdzēši: auch (mit ì 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Saikava n. Fil. mat. 178.

Avots: EH I, 746

līdzšinējs

lĩdzšinẽjs, bisherig: lĩdzšinējs miteklis LP. VII, 490; līdzšinējas bizes Vēr. II, 1447.

Avots: ME II, 482

liekšiņa

‡ liẽkšiņa Frauenb., ein Brettchen, an das die Flachstocke (kuodeļa) befestigt wird: uz liekšiņu uzsprauž vērpjamuos linus.

Avots: EH I, 753

lieši

liẽši, ein Netz Salis.

Avots: ME II, 505

lieši

‡ II lieši "?": neskumstiet, panāksnieki, kādi l. mums nebij? ir mums vācu ikspendeļi, zemenieku tutentiņi BW. 19371.

Avots: EH I, 757

ļirkšis

‡ ļirkšis,

1) wer leicht in Zorn gerät, wenn man ihm etwas Unangenehmes sagt
(mit ir̂ 2 ) NB.;

2) ein Hund, der ohne Grund bellt, ein Mensch, "der so spricht"
OB.

Avots: EH I, 773

lokši

[luokši "Laub von Lilien, Knoblauch etc." Für. I. Aus luõki. lukši?]

Avots: ME II, 526

lukši

[I lukši "Laub von Lilien, Knoblauch u. a." Für. I; zu luksts I.]

Avots: ME II, 511

lukši

[II lukši (anderwärts rukši) "kleine Ferkel" Neu-Laitzen.]

Avots: ME II, 511

lukšināt

lukšinât: auch AP., Ramkau. Refl. -tiês: auch N.-Peb.; nuoduomājuši kao lūgt..., kad jau iepriekš tâ Iukšinās klāt Janš. Mežv. ļ. I, 338. Līna lukšinājās līdz uz ... kapsē̦tu Austriņš Gaŗā jūdze I, 234.

Avots: EH I, 760

lukšināt

lukšinât, tr., bereden, beschwatzen, locken: [Aža tuo lukšināja kâ Potifara sieva Jāze̦pu:"nāc gulēt!" Austriņš Nuopūtas vējā 26. (gailis) lukšinādams lūdz savas dāmas 68/9.] Refl. -tiês, sich anschmeicheln: kuo tu nu ap mani lukšinies? Lub., Burtn.

Avots: ME II, 511

lurkšis

‡ lur̃kšis Salis, ein gewisses Geräusch: teteris taisa lurkši (= rubina).

Avots: EH I, 763

ļurkšis

[ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545

madukši

madukši [?] "eine Art Fischernetze am Kurländischen Strande."

Avots: ME II, 547

maigšis

maĩgšis, eine lange Stange zum Umrühren Grob. Vgl. maigsne.

Avots: ME II, 549

maiši

‡ maĩši Salis, Mengkorn.

Avots: EH I, 778

manieši

manieši, die Meinigen, die Angehörigen: tas neatrada pie maniešiem piekrišanu St. n. Plūd. Llv. II, 170.

Avots: ME II, 561

māšināt

‡ *māšinât, zu erschliessen aus nùomāšinât.

Avots: EH I, 793

mātīši

[mātīši, verheiratete Frauen, Mütter Golg., Warkh.]

Avots: ME II, 589

mazpalaši

mazpalaši ["kleine, unbedeutende Leute" MSil.] Aineida, S. 15. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 573

mazvācieši

mazvãcieši Kundz. Kronv. 151, die ärmern und wenig gebildeten Deutschen.

Avots: ME II, 575

mekšināt

mekšinât Seyershof; im Munde hin und her bewegen, kauen.

Avots: EH I, 797

mekšis

‡ II mekšis Sermus "jem., der überallhin geht und vielleicht heimlich etwas sucht" (ein Schnüffler): kâ m. bāž de̦gunu, kur nevajag.

Avots: EH I, 797

mēkšis

‡ mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.

Avots: EH I, 805

melndebeši

me̦l˜ndebeši, schwarze Wolken: me̦lndebeši aizguluši vakariņa maliņā BW. 18221.

Avots: ME II, 597

merkšis

‡ merkšis "?": nuokāvusi tuo nelieša sivē̦nu; tâ kâ tâ nuo tāda merkša ne˙kas neiznākšuot Pas. IX, 345 (aus Planhof).

Avots: EH I, 801

mežolieši

mežuolieši L. (mežuôliẽši Ronneb. n. RKr. XVI, 35), = mežinieki, in der Nähe des Waldes Wohnende: daudz ir salasījušies nuo mežuoliešu gala Kaudz. M.

Avots: ME II, 611

miegauši

‡ miegauši N.-Peb. "Herzklappen": sirdij ir m.

Avots: EH I, 824

miekšis

miekšis,

3): "gļē̦vs cilvē̦ks" (mit iê 2 ) AP.

Avots: EH I, 824

miekšis

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis 2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis 2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis 2 (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

mīkši

mîkši, = mīksti, (mundartlich) Adv. zu mîksts, weich: mīkši man žagi rāva BW. 34088 var.

Avots: ME II, 643

mīkšināt

‡ *mīkšinât, zu erschliessen aus ‡ izmīkšinât.

Avots: EH I, 821

milši

‡ *milši "?": pa miega milšiem ("sapņiem") kuo redzēt Renzen.

Avots: EH I, 814

mirkšināt

mirkšinât (unter mir̃kšķinât),

1): auch (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Karls., Seyershof; ‡

2) in feinen, aber undichten Tropfen regnen
(mit ir̂ 2 ) Ramkau: liet[u]s mirkše̦na.

Avots: EH I, 817

mirkšis

[mir̂kšis Fest., ein Blinzler: piedzēris kâ mirkšis, acis vien mirkšina.]

Avots: ME II, 633

mokšināt

‡ mokšinât Seyershof "lē̦ni kuodelēt, zelēt": kad zirni nevar sakuost, tad tuo mutē mokšina vien. Refl. -tiês Seyershof "kuodelēt vai zelēt (intr.)": nevaru maizi sakuost; jāmokšinājas vien.

Avots: EH I, 827

mokšis

muokšis: ein Gespensf (mit uô 2 ) AP.

Avots: EH I, 840

mucīši

mucĩši, ein Kinderrock: mucīši ir vienā gabalā šūti bē̦rnu svārki Mag. III, 1, 91. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

muižgalieši

muĩžgaliẽši, die in der Nähe des gutes Wohnenden Peb.

Avots: ME II, 662

mukšis

‡ *mukš(i)s (od. *mukša resp. *mukše?), ein Faustschlag: ieduot uotram kādu mukš (aus *mukši od. *mukšu) Seyershof.

Avots: EH I, 830

mulši

[mul˜ši Jürg., Ruj., Phantasein, Träumereien Wid.: te tik tādi mulši (blēņas) Jürg.]

Avots: ME II, 665

mulšināt

mul˜šinât [Jürg., Ruj., Autz], tr., irreführen, foppen, betrügen: kuo nu mulšini bē̦rnu? Naud., Autz. viņš jau cilvē̦kus trīs gadus mulšina uz ģeķībām vien LP. [mul˜šinâtãjs Jürg. "vadātājs."]

Avots: ME II, 665, 666

mupši

‡ mupši (seltener der Sing. mupsis) Dunika, gestrickte Manschetten. Vielleicht (?) aus *muptji, das vielleicht auf r. муфта "Muff" beruhen könnte.

Avots: EH I, 832

murkšināt

I mur̂kšinât (unter mur̂kšķinât),

2): auch (mit ur̂ 2 ) Sermus; pats ar līdzi murkšināja Tdz. 48256;

3): auch (mur̂kše̦nât 2 ) AP., Ramkau. ‡ Refl. -tiês Seyershof, halblaut vielerlei sprechen:
vecis mur̂kšinājās 2 man apkārt, lai es braucu līdz.

Avots: EH I, 834

murkšis

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;
‡

6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834

mūsainīši

‡ mũsainīši AP., Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Strickmuster.

Avots: EH I, 839

mūsciemieši

‡ mūsciemieši, Leute von unserm Dorf: apmeklējuši mūsciemiešus Bigauņc. 57.

Avots: EH I, 839

ņakšināt

‡ ņakšinât Warkl., ņakšinêt ebenda, knistern machen (beim Brechen von Ästen): briedis pa mežu ņakšina.

Avots: EH II, 112

narkšis

‡ nar̃kšis Seyershof,

1) Zank, Streit;

2) ein weinerlicher unruhiger Mensch (bes. ein solches Kind).
Vgl. ņarkšis.

Avots: EH II, 5

ņārkšis

[ņârkšis 2 , das Geknarre (čĩkstuoņa 1): šūt zābakus ar ņārkši Dunika; zu ņar̂kstêt und formell wohl identisch mit ņarkšis.]

Avots: ME II, 897

naši

naši,

1): piebāzts visaidu našu Pas. XV, 145. tāda siena ar našiem (plūdu sane̦stiem gružiem) nevar aitām duot Ramkau.

Avots: EH II, 6

naši

naši,

1) das Fegsel, eigentlich das Zusammengetragene:
saslauki un iznesi našus ārā! Mar. n. RKr. XV, 127;

2) der Schund, Krethi und Plethi:
šķiŗaties niši, naši! BW. 24171, 1. Vgl. den Sg. našs.

Avots: ME II, 694

ņaukšis

‡ ņaukšis PV:,

1) = naukšis 1;

2) = naukšis 2;

3) = ņaũda 2, ņaũdê̦tãjs; ein aufdringlicher Mensch:
tādā ņaukšī nav kuo klausīties: viņš jau ņaukš kâ nelāga kaķis.

Avots: EH II, 112

neapdrošināts

neapdrùošinâts, unversichert: neapdruošinātas ē̦kas, vē̦stules.

Avots: ME II, 707

neapkusuši

‡ neapkusuši, Adv., unermüdlich Kronw. n. BielU.

Avots: EH II, 9

nejauši

nejaũši: mit aũ auch Orellen, mit aû 2 auch Seyershof.

Avots: EH II, 13

nejauši

nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]

Avots: ME II, 717

nekaši

[nekaši, nekašu (?), auf keinerlei Weise Wid.; vgl. ne˙kâži und ne˙kāši.]

Avots: ME II, 718

nekāši

[ne˙kāši (?) U., auf keinerlei Weise; vgl. nekâži.]

Avots: ME II, 718

nenovilši

nenùovilši, Adv., unillkürlich: dažu reizi nenuovilši skumjas mani grūtina Pump.; [vgl. nevilšu(s)].

Avots: ME II, 725

nepaprāši

‡ nepaprāši, nicht nach dem Sinn Heidenfeld: n. tev, māseņ, arājiņš Tdz. 46511, 1.

Avots: EH II, 17

nepraši

‡ nepraši (nom. pl.), Unwissende: ar tādām ... ķe̦zām ... neprašiem ... pastāvīgi jākaujas Janš. Dzimtene II 2, 22.

Avots: EH II, 17

ņerkšināt

ņerkšinât, auch ņerkšķinât, ņerkstinât,

1) intr., freqn., wiederholt jämmerliche Laute von sich geben, weinen, grunzen, miauen:
vakaruos tik˙līdz darbs nuolikts, armōnikas ruokā..., un tad ņerkšķina līdz vē̦lai naktij Vēr. II, 902;

2) fakt., weinen, quarren, grunzen, miauen machen.

Avots: ME II, 901

ņerkšis

ņerkšis (unter ņerkstis): nicht, wie ME. II 901 angegeben ist, = ņe̦rka 1, sondern = ņerkšuoņa.

Avots: EH II, 113

nēši

nēši (unter nẽsis): auch (mit ê 2 ) Ruhtern, (mit è 2 ) Zvirgzdine: sasildīt seši nēši ūdeņa Pas. X, 27 (aus Višķi).

Avots: EH II, 24

nešis

nešis: auch Smilt. n. FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 20

ņeukšis

‡ ņe̦ũkšis Salis, ein dem Katzenschrei ähnliches Geschrei.

Avots: EH II, 114

nevācieši

nevãciẽši ,* [nevãci], die Undeutschen Konv. 2

Avots: ME II, 739

neviļši

‡ neviļši Strods Par. vōrdn. 119 "?".

Avots: EH II, 22

nevīši

‡ nevīši, ohne Absicht Saikava.

Avots: EH II, 23

nīkšis

nīkšis,

2): "der Teufel, so alles verderbet"
Lng.

Avots: EH II, 26

nīkšis

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

ņirkšis

‡ ņir̂kšis 2 Rutzau, = ņârkšis 2 : zābaki ar ņirkši.

Avots: EH II, 115

nodošināt

‡ nuodošinât, (Kühe) beruhigen Dond.

Avots: EH II, 40

nodrošināt

nùodrùošinât, tr., sichern, sicher stellen: ruobežas pret ienaidniekiem. tie simti jums nuodruošina būdiņu līdz mūža galam Poruk. [Refl. - tiês, sich sicher stellen.]

Avots: ME II, 777

nodrukšināt

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nogājieši

[nùogãjieši (?)"die in ein anderes Geinde (zum Wohnen) umgezogen sind" Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 784

noklēmuši

[nùoklē̦muši [?] lini, schlecht gewachsener Flachs.

Avots: ME II, 798

nokukšināt

‡ nùokùkšinât 2 Auleja, klappernd hingehen.

Avots: EH II, 58

nolēkšis

‡ nùolēkšis (part. prt. act.) Schwanb., ganz schmutzig geworden: mans bērniņš n.

Avots: EH II, 62

nomāšināt

nùomāšinât, begauklen L.; ["nuoburt, nuovārduot" Talsen.]

Avots: ME II, 818

nomulšināt

nùomùlsinât, nùomulšinât Biel. n. U., tr., verblüffen, dumm machen, irreführen: tu gribi mani nuomul˜sināt Sassm. n. RKr. XVII, 42. Refl. - tiês, auf Abwege geraten: daudz mazturīgi bē̦rni nuomulsinās te Seib.

Avots: ME II, 822

nopakšināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nopekšināt

‡ nuopekšinât N.- Schwanb., (mit e, sic!) Lems., Seyershof, Trik., nuopekšķinât Lieven-Bersen, = nùobradât 1: n. puķu duobes.

Avots: EH II, 73

noplaukšināt

‡ nùoplaũkšinât Dunika, (mit den Händen) eine Zeitiang klatschen: nuoplaukšina (man applaudiert) gan, bet par maz e̦suot dziedāts Seyershof.

Avots: EH II, 75

noplekšināt

‡ nùoplekšinât,

1) glätten:
n. mīklu Luttr.; n. puķu duobes Ermes, Trik.;

2) niedertreten
N.-Peb., Serbig.: pīles nuoplekšina labību;

3) beschmieren:
nuoplekšināta ar tīru piķi Pas. IX, 464.

Avots: EH II, 75

noplikšināt

‡ nùoplikšinât,

1) = nùoplikšķinât Dunika;

2) (mit der Peitsche) knallend einen Schlag verabfolgen
Dunika: n. pa zirga muguru;

3) niedertreten:
lai tas (= vistu pulks) ... pievārtē labību nenuoplikšina Jauns. Raksti III, 183.

Avots: EH II, 76

noplīkšināt

‡ nùoplĩkšinât Smilt., (die Flügel) schwingend erschallen machen: putni spārnus vien nuoplīkšināja.

Avots: EH II, 76

noplokšināt

‡ nuoplokšinât Ulpisch, mit einem plokšķis glätten: n. burkānu vagas.

Avots: EH II, 77

nopukšināt

‡ nùopukšinât Druw. n. RKr. XVII, 74, eine Zeitlang still und langsam arbeiten: ve̦ctē̦vs visu vasaru pa purvu nuopukšināja pļavu tīrīdams.

Avots: EH II, 78

norieši

nuõrìeši,

2): "sedum" ME. II, 840 durch "sempervivum" zu ersetzen!

Avots: EH II, 82

norieši

nuõrìeši,

1) was sich leicht absondern lässt, was man beim Sieben mit der Hand oben abnehmen kann
Hr.;

2) [sedum soboliferum Burtn.; nuõriẽši "sempervivum soboliferum" Wolmarshof, Kalnazeem, Jürg.]; Hauslauch (sempervivum tectorum); sprossende Hauswurz RKr. II, 78: acis kad sakarsušas, tad jāņe̦m nuorieši Etn. IV, 114. nuorieši jeb saulrieteņi Konv. 2 2322. Zu riest, sich trennen.

Avots: ME II, 840

norušināt

nùorušinât, ‡

2) scharrend absuchen:
vakarā jau stāvēja nuorušinātā laukā ve̦se̦la kaudze kartupeļu Jauns. B. gr. 3 II, 169.

Avots: EH II, 82

norušināt

nùorušinât, tr., abwühlen, abscharren: pe̦lnus nuo uoglēm. Refl. -tiês, sich scharrend beschmutzen, sich abscharren: bē̦rns pa smiltīm nuorušinājies.

Avots: ME II, 841

noši

[nùoši 2 , Adv., schnell Sessw., Bers., Selsau, Lös.]

Avots: ME II, 865

noširbt

nùoširbt U., intr., ohnmächtig werden.

Avots: ME II, 865

noširot

‡ nuoširuôt (?) Frauenb.,

1) "(alle Pilze) absuchen";

2) "(eine grosse Strecke Weges) zurücklegen".

Avots: EH II, 94

noskraukšināt

nùoskraukšinât (unter nùoskraũkšķinât): visu nuoskraũkšinājām (=nuoēdām, ka skraukš vien) Nötk.

Avots: EH II, 86

notieši

nuotìeši, ernst, im Ernst, wirklich: vai jūs nuotieši duomājat, ka es jūs varē̦tu aizmirst? A. XII, 418. zē̦ns nuotieši ņe̦mas klausīties MWM. X, 244. nuotieši ["gerade zu und absichtlich" Bers.] iet uz kruodziņu Mezītis.

Avots: ME II, 876

notrinkšināt

‡ nuotriñkšinât Dunika, abklimpern: vai tā nu bija kāda spēlēšana: nuotrinkšināja tur kaut kuo, un ar tuo bija cauri!

Avots: EH II, 101

notukšināt

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

novēkšināt

‡ nuovẽkšinât Dunika, sich abweinen lassen: aukle bē̦rnu nuovēkšinājusi.

Avots: EH II, 106

ņukšināt

‡ ņukšinât Strods Par. vōrdn. 123 "?".

Avots: EH II, 116

okšis

uokšis, s. uõšķis.

Avots: ME IV, 416

omaši

uômaši 2 Ruj., Verständnis, Vernunft: tas jau runā kâ bez uomašiem.

Avots: ME IV, 419

oši

uoši, Adv., "?": pie uoši (eschenfarben?) krāsuotas pultes Deglavs Rīga II, 1, S. 297.

Avots: ME IV, 422

ošiens

uôšiêns: ein Wald- resp. Wiesenname Uošiens Plw. I, 15, 44, 54, 103.

Avots: EH II, 744

ošiens

uôšiêns, ein Ort, wo Eschen wachsen Kronw.

Avots: ME IV, 422

ošis

uošis: auch Tdz. 53576 (aus NB.).

Avots: EH II, 744

ošis

uošis, s. uôsis I.

Avots: ME IV, 422

osīši

uôsīši 2 (so zu lesen statt "uôsīši" ME. IV, 421): auch Frauenb., Iw., Siuxt.

Avots: EH II, 744

paaši

[paaši, Adv.,

1) ziemlich schnell:
sāka paašāki braukt Jürg.;

2) ziemlich streng:
uzgājuos viņam šuoreiz paašāki Lis.]

Avots: ME III, 4

pabārkši

pabārkši: auch (mit ā) AP., (mit â 2 ) Ramkau.

Avots: EH II, 120

pabārkši

[pabārkši, das Mehl, welches auf die Kohlblätter gestreut wird, wenn man das Brot in den Ofen schiebt N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411.]

Avots: ME III, 7

pablūkšināt

pablūkšinât, Lärm im Wasser machen: pablūkšinu drusku ar že̦bē̦rklu Jauns.

Avots: ME III, 9

pabukšināt

‡ pabukšinât Ermes, Serbig., Trik., wiederholt leicht schlagen (klopfen): p. kam muguru.

Avots: EH II, 122

pakaiši

pakaiši (unter pakaĩsa): auch AP., N.-Wohlfahrt, Orellen, (mit àI 2 ) Warkl., (mit aî 2 ) Ramkau.

Avots: EH II, 139

pakaļkārši

‡ pakaļkārši, gewisse Darmparasiten des Rindes: iekš guovsluopiem mājuo dažādi tārpi: ... p., kas dzīvuo iekš viengales Mekons Zelta māj. grām. 3, 254.

Avots: EH II, 140

paklakšināt

‡ paklakšinât, = paklakšķinât: Šrāders paklakšināja mēli Upītis Pirmā nakts 84.

Avots: EH II, 142

paklikšināt

‡ paklikšinât, ein wenig klappern (mahen) Dunika: pajēma ve̦cuo, izdilušuo nazi un ar tuo paklikšināja.

Avots: EH II, 142

paklunkšināt

paklunkš(ķ)inât, ein wenig schlackern machen]: blašķi R. Sk. 1I, 142. skārda lampiņu paklunkšina, vai ir vēl iekšā eļļa Jauns.

Avots: ME III, 46

pakļunkšināt

‡ pakļunkšinât, = paklunkš(ķ)inât: pakļunkšināja mucu Upītis Pirmā nakts 412.

Avots: EH II, 143

pakšināt

pakšinât: auch Ronneb.; tropfen (intr.): nuo vītuola zariem sāka ar˙vien biežāk un smagāk p. dīķī Upītis Pirmā nakts 92.

Avots: EH II, 145

pakšināt

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakšis

pakšis (unter paksis I): auch C., Dunika, Meselau, Ramkau, Saikava, Wessen, Wolmarshof, Zvirgzdine, acc.-instr. s. pakši BW. 23045, 4 var.

Avots: EH II, 145

pakušināt

‡ pakušinât, (ein wenig wiegend und beschwichtigend) beruhigen, zum Schweigen bringen: p. bē̦rnu AP., Dunika. pakušeni šūpulīti, lai neraud! AP.

Avots: EH II, 146

palaukšināt

paplaũkš(ķ)inât, intr., etwas klatschen: ruokām.

Avots: ME III, 82

palīkšis

palìkšis, palìku, Adv., etwas krumm, gebückt: Grieta palīkšis gar dārzu uz viņējiem A. XX, 122. es redzēju aizvakar nuo ciemiņa atne̦suot (ruotu) palīku, palīku (Var.: paguļu, pagumzu) gar zediņiem BW. 20577, 2.

Avots: ME III, 61

pamīkši

‡ I pamîkši

Wolmarshof, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

pamīkši

‡ II pamîkši dial. für pamîksti, ziemlich weich: p. (nicht sehr stark) dasist naglas Kaltenbr. p. piesiet AP. p. man žagi rāva Bers.

Avots: EH II, 157

pamīši

‡ pamîši Zvirgzdine n. FBR. X, 33, Warkl., (mit î 2 ) Iw., Salis, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

pamīšiem

‡ pamîšiem Auleja, pamîšim 2 Salis, = pamîšãm.

Avots: EH II, 157

pamīšis

pamîšis (unter pamîšãm): auch (mit î 2 ) Dunika.

Avots: EH II, 157

paņarkšināt

‡ paņârkšinât 2 Dunika, eine Weile knarren machen: p. jaunuos zābakus.

Avots: EH XIII, 161

pankšināt

[pañkšinât PS., lärmend klopfen Golg.; pañkšķinât, klopfen Bauske.]

Avots: ME III, 78

paparkšināt

‡ paparkšinât, ein wenig parkšinât: paparkšinādama nuo kārkliem izpeldēja pīle Upītis Pirmā nakts 109 (vom Storch ebenda 264).

Avots: EH XIII, 162

paperkši

‡ paperkši Lassen n. BielU., = papar̂de(s).

Avots: EH XIII, 162

papirkšis

papirkšis (unter papirkšķis): paņemt milius papir̂kšē2 (ar 3 pirkstu galiem) AP.

Avots: EH XIII, 163

paplakšināt

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82

paplašināt

paplašinât, tr., erweitern, vergrössern: ruobežas, valsti, kultūru. viņi cītušies savus zemes aaabalus paplašināt LP. VII, 487. paplašināts teikums, erweiterter Satz. Refl. -tiês, sich erweitern: stipri paplašinājusies arī programma Vēr. II, 236. - Subst. paplašinâšana, das Erweitern; paplašinãjums, die Erweiterung; paplašinâtãjs, wer erweitert.

Avots: ME III, 82

paplekšināt

[paplekšinât, ein wenig (mit der Handfläche) streicheln, glätten: kuo nu tik daudz kemmējies? paplekšini ar ruoku, gan būs labs! Burtn.]

Avots: ME III, 82

paplekšināt

‡ II paplekšinât Wessen, eine Zeitlang schwatzen.

Avots: EH XIII, 163

paplikšināt

paplikšinât (unter paplikšķinât): auch Dunika.

Avots: EH XIII, 164

paplīkšināt

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

paplunkšināt

paplun̂kš(ķ)inât, intr., eiri wenig plätschern, durch schnelle Bewegung im Wasser einen Schall hervorbringen: kāda zivs re̦tumis paplunkšināja niedrājā Blaum.

Avots: ME III, 83

papokšināt

‡ papokšinât Seyershof, eine Weile leicht (kosend) schlagen: p. mazuo cūciņu.

Avots: EH XIII, 164

paprāši

‡ pa˙prāši, = pa prātam, nach dem Sinne, angenehm: ne p. tev, māseņ, tautu dē̦ls Tdz. 45575 (vgl. auch 45574 und 46380, wo dafür pa˙prāš, und 46379, wo dafür ostle. paprūši).

Avots: EH XIII, 164

papriekši

pa˙priekši (unter pa˙prìekš): es iešu p. (voran) Janš. Mežv. ļ. II, 531.

Avots: EH XIII, 164

pārklaušināt

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH XIII, 202

parkšins

‡ parkšins Wessen "parkšķis".

Avots: EH XIII, 168

parkšis

parkšis (unter par̃kšķis), ‡

4) Geschrei von Enten, Geschnatter:
re̦ti pīļu parkši uz e̦ze̦ra Jauns. J. un v. 457; ‡

5) ein Schwätzer
Diet.

Avots: EH XIII, 168

pārkšis

‡ pãrkšis Dunika "tarkšķis" (ein Geräusch).

Avots: EH XIII, 203

pārkupšis

‡ pãrkupšis (fem. pãrkupšine) Dunika, ein Aufkäufer.

Avots: EH XIII, 203

pārrušināt

‡ pãrrušinât Dunika u. a., wiederholt umwühlen: zemi pārrušināja, bet pazudušuo gre̦dze̦nu neatrada.

Avots: EH XIII, 209

pāršis

‡ pāršis, das Ferkel (od. Schwein?) Janš. Dzimtene V, 251. Aus li. (žem.) par̃šas "verschnittenes Schwein"; od. (verwandt damit und) mit š statt s aus anderen Kasus?

Avots: EH XIII, 213

pārtieši

pãrtìeši (unter pãrtìešãm), ‡

2) "?": lakats galvā bij it kâ p. uzme̦sts: vienu ausi apslēpa, pār uotru karājās matu šķipsnas Brigadere Skarbos vējos 80.

Avots: EH XIII, 214

pārtiešis

‡ pãrtiešis, = pãrtiešām: skrēju p. laukiem un tad pāri lielceļam Brigadere Daugava 1928, 1516.

Avots: EH XIII, 214

parukšināt

‡ parukšinât, = parukstêt: paēde panākši, parukšināja Tdz. 57026.

Avots: EH XIII, 168

parušināt

parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.

Avots: ME III, 92

pārvirši

‡ pãrvir̂ši 2 Salis, Seyershof, = pavirši, oberflächlich: p. strādāt.

Avots: EH XIII, 216

pašiedomība

pašìeduõmĩba* der Eigendünkel, die Selbstüberhebung Stari II, 963.

Avots: ME III, 112

pašiedvesma

pašiedve̦sma,* die Selbstsuggestion Vēr. II, 179.

Avots: ME III, 112

pašiekaisums

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112

pašielis

pašielis, toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163; aus li. pašė˜lęs [in žemait. Aussprachel.

Avots: ME III, 112

pašizglītība

pašizglîtĩba* autodidaktische, ohne Lehrer gewonnene Bildung.

Avots: ME III, 112

pašizgudrots

pašizgudruôts, selbsterdacht: pašizgudruots aparāts Konv. 2 2154.

Avots: ME III, 112

pašizmaksa

‡ pašizmaksa* die Selbstkosten: neatduodams pašizmaksu Jaun. Ziņas 1938, № 75.

Avots: EH XIII, 178

paslapši

‡ paslapši Kaltenbr., paslapškys Skaista n. FBR. XV, 48, = pasle̦pu.

Avots: EH XIII, 173

paslēpši

‡ paslêpši 2 Salis, = paslèpšu: p. visu sagatavuot.

Avots: EH XIII, 174

patarkšinēt

‡ patarkšinêt Lubn., eine Weile tar̃kšinât: p. pulksteni.

Avots: EH XIII, 181

patieši

pa˙lieši (unter pa˙tìesi): auch ("wirklich") Borchow n. FBR. XIII, 30, Pas. X, 239 (aus Lixna).

Avots: EH XIII, 183

patrinkšināt

‡ patriñkšinât Dunika, eine Weile tri˙nkšinât.

Avots: EH XIII, 183

paukšiens

paukšiens, = paukš(ķ)is 1: mednis uzve̦lk dziesmu, kas iesākas ar lē̦niem ...skaņu paukšieniem Konv. 2 2672.

Avots: ME III, 128

paukšināt

paũkšinât, tr., intr., klappem, tärmen: kurpītes paukšināju (Var.: klabināju) BW. 16956 var. kuo tu tur paukšini? nevar ne˙maz iemigt Lös.

Avots: ME III, 128

paukšis

paũkš(ķ)is,

1) paukšis U., der Knall
Fest., Stelp.;

2) paukšis, einer, der lärmt, klappert
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 128

pavārkši

pavārkši (unter pavārkšķi): auch (mit ā`r 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 188

paverkši

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135

pavērkši

‡ pavẽrkši AP. "caurumiņi pastalu malās, kur izveŗ auklu".

Avots: EH XIII, 190

pavirši

I pavirši, anagallis arvensis L. Dobl, n. RKr. III, 69.

Avots: ME III, 139

pazagši

‡ pazagši Oknist n. FBR. XV, 184, Zvirgzdine n. FBR. X, 33, = pazagšus.

Avots: EH XIII, 192

pēkši

I pēkši: auch Kalpen, Ringmundshof, Serbigal, Würzau.

Avots: EH XIII, 227

pēkši

I pēkši Etn. IV, 164, = pēkšņi: iekrīt pēkši saimniecei vārdā Vīt. 55; vgl. pēši.

Avots: ME III, 207

pēkši

II pēkši, eine Krankheit Etn. IV, 164; vgl. pēšņi II.

Avots: ME III, 207

pēkšiens

‡ pẽ̦kšiens (sic!) Karls. "?".

Avots: EH XIII, 227

pekšināt

‡ *pekšinât, zu erschliessen aus ‡ nùopekšinât. Refl. -tiês "mit den Füssen trampeln" Seyershof: vistas pekšinājas pa puķu saknēm.

Avots: EH XIII, 219

pēkšis

pēkšis,

1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);

2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.

Avots: ME III, 207

pellainīši

pe̦llainīši "ve̦clažku jaka ar kruokainu lejas daļu" Tirsen: attaisīja uz krūtīm savus āķainuos pe̦llainīšus Niedra A. XXI, 117.

Avots: ME III, 197

pēniši

pēniši, ein Unkraut Klaffer (thlaspi arvense) U.; wohl zu pēnezis I 2.

Avots: ME III, 208

pepšis

‡ pepšis, eine Zigarette, ein Tabakswickel zum Rauchen NB.

Avots: EH XIII, 224

pēši

pēši U., Adv., plötzlich. Wohl zu einem ide. Adjektiv *pētus od. *pēti̯os "abschüssig, steil" (auf š < ti̯ weist piepētība "Plötzlichkeit"), vgl. gr. προπετής "vorwärts fallend, geneigt", alb. pεrpjetε "abschüssig, steil" (und zur Bed. le. kruts "steil, plötzlich"); in diesem Fall also zu le. pẽtît (s. dies), ai. pāta-ḥ "Fall, Sturz" u. a.

Avots: ME III, 211

pielukšināt

pielukšinât, = pielabinât AP.: ķēkša gribējuse pielukšināt zaldātu pie sevis Austriņš K. Glūns 36; mit List heranlocken (namentlich Tiere) Schibbenhof, Libau.

Avots: ME III, 269

piepeši

piẽpeši Siuxt, Salis, L., s. piẽpešs.

Avots: ME III, 278

piepļurkšināt

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši 2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

pierušināt

pìerušinât, = pieraust 1: es savu burkānu pierušināju (Var.: pierausu) BW. 35032.

Avots: ME III, 286

pikši

pikši,

1): viņš atteica p. ("kurz, bestimmt"),
ka neiešus Lis.; ikši un pikši, kurz und bündig ebenda;

2) auch Ramkau.

Avots: EH XIII, 231

pikši

pikši,

1) n. U. auch pikšķi, Adv., = pikti, böse, heftig, scharf: dievs viņu pikši aprāj Glück I Kön. 11;

2) schnell
Lis. n. RKr. XVII, 94, Aahof, Seltingsh.: dzinās pikši pakaļ Glück II Makk. 12, 23.

Avots: ME III, 213

pikšināt

pikšinât,

1): (ar rīksti) pa ūdeni p. Pas. XIV, 574.

Avots: EH XIII, 231

pikšināt

pikšinât,

1) leicht schlagen:
zē̦ni pikšināja ar žagariņu zirgam pa pakaļu Drsth.;

2) langsam trippeln, wie alte Leute es pflegen
Druw. n. RKr. XVII, 72.

Avots: ME III, 213

pīkšis

pĩkšis Līn., ein sich im Schlamm aufhaltender Fisch Wolm. Wohl zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

pilkšis

pilkšis "ein geringes Quantum von einer Flüssigkeit": lampā tikai mazs pilkšītis eļļas Salisb.

Avots: ME III, 215

pinkšis

pinkšis (unter piñkšķis): auch Linden in Kurl., (mit iñ) Dunika, Karls.: vai tad mans mazais pin̂kšītis 2 atkal pinkš? AP.

Avots: EH XIII, 234

pipiršis

‡ pipir̂šis 2 NB., = pipirkšķis: iedeva tādu pipirši sē̦klu.

Avots: EH XIII, 235

pirkšināt

pirkšinât, tröpfeln, langsam giessen: kuo nu tur pirkšini pa pilītei, - lej pilnu! Burtn. Zu ir. arg "Tropfen", r. перга "Blütenstaub" u. a. (bei Persson Beitr. 869), oder aber zu le. pā`rsla ?

Avots: ME III, 224

pirkšis

‡ pirkšis Frauenb., Schimpfname für ein kleines Kind.

Avots: EH XIII, 237

pirkstanīši

‡ pirkstanīši BW. 7293, 4 (aus Nitau), Fingerhandschuhe.

Avots: EH XIII, 236

pirstenīši

‡ pìrstenīši BW. 15411 var., Fingerhandschuhe.

Avots: EH XIII, 238

pirtīši

‡ pirtīši BW. 1445 var., = pìrtīžas (2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

pirtkurīši

‡ pirtkurīši Für., = pirtskurīši (rudmieses, rötfiche Pilze).

Avots: EH XIII, 239

pirtskurīši

pirtskurīši (unter pìrtskuris): boletus variegatus Schlampen.

Avots: EH XIII, 239

plakšināt

plakšinât, plakšķinât, freqn. zu plakš(ķ)ēt, tr., klatschen, patschen:. plakšķinat zirgam kaklu A. XXI, 330. brītiņu lupas plakšķinājusi Janš. Čāp. 9; plakšķināt, im Fressen klatschen wie Pferde St. plakšķināt ar mēli Ar.

Avots: ME III, 317

plakšis

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

plankšis

plankšis,

1) jem., der unaufhörlich plappert
Etn. IV, 165;

2) plankšis, ein Schall
C.

Avots: ME III, 319

plarkšināt

plar̃kšinât PS., C., plār̂kšinât Golg., plarkšķinât Lös, n. Etn. IV, 165, Lub., freqn. zu plārkš(ķ)ēt, klappern, schnarren: pīle plārkšķinā. (starkās) laidušās šurp un turp un plarkšinā[ju]šas ar saviem knāpiem Pas. I, 347 (aus Ronneb.).

Avots: ME III, 320

plarkšis

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

plaši

plaši (li. plačiaĩ), Adv. zu plašs,

1) weit, ausgebreitet:
cel, māsiņ, plaši vārtus! BW. 13730, 10. viņa sāka plaši un aizrīdamās zviegt R. Sk. II, 135;

2) ausführlich, weitläufig:
plaši izteikt, weitläufig auseinandersetzen U.;

3) häufig, reichlich;
plaši sanākt, zahlreich zusammenkommen U., Mag. IV, 2, 135; plaši dzīvuot, sich nichts abgehen lassen, aufgehen lassen U.

Avots: ME III, 320

plašināt

plašinât, erweitern Wid.: katrs pēc patikas plašinājis ruobežas LP. VII, 487. viņš plašinājis savu izglītību R. Sk. II, 52.

Avots: ME III, 320

plaukšināt

plaũkšinât,

1) s. plaũkšêt;

2) plappern (?):
"kuo tur piekaukt?" plaukšina padrukns jauneklis Jauna R. IV, 214.

Avots: ME III, 326

plaukšis

plaũkšis Karls., plaukšķis Wid.;

1) ein klatschender
Laut;

2) der einmalige Schlag mit der flachen Hand, der einmalige Applaus:
uzduod tik plaukši uz vajadzīgākuo miesas daļu! MWM. VI, 7I8;

3) plaũkšis PS.; N.- Peb., plaukšķis; ein Schwätzer
Brucken n. Etn. II, 33, Wid.;

4) plaũkšis, silene inflata PS.

Avots: ME III, 326

pleikšināt

pleikšinât, fact., klatschen, knallen machen Etn. IV, 165: citi pīckas pleikšināja (Var.: plīkšķināja, šmīkstināja), es gruožiņu kustināju BW. 30049 var.

Avots: ME III, 334

plekšināt

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335

plekšis

plekšis, plekšķis,

1) plekšis Fest., Smilt., Aps., Zaravič, ein Schwätzer:
mājas plekšis izplekšējis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 6;

2) plekšis, ein Schmutzfink
Smilt., Aps., Burtn.;

3) das Werkzeug zum Lehmschlagen
Lems. n. U., der Estrichschlägel Biel.

Avots: ME III, 335

plikši

plikši, Hahnenkamm (rhinanthus crista galli) Mag.1V, 2, 102, U., alectrolophus RKr. II, 66. Vgl. plikstiņš und plikšķis.

Avots: ME III, 345

plīkši

plĩkši Ruj., schlechtes Schilfgras Ruj. n. U.

Avots: ME III, 348

plīkšiens

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plikšināt

plikšinât Karls., plikšķinât, freqn. zu plikš(ķ)êt,

1) tr. u. intr., plätschem
U., klatschen (mit), klatschend (sanft) schlagen: viņš... plikšķināja gaisā īsuo pātagu Latv. tu jau manu vēderiņu ar ruociņu plikš(ķ)ināji BW. 34839. viņš mauca uzcītīgi tārpus uz makšķeri, pa˙priekš tuos ar ruoku plikšķinādams ("?") Turg. Muižn. per. 84. Jānītis kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,... kam maziņus plikšināja (formte klatschend?) BW. 33007. zivtiņa līksmi plikšina ar asti U. b. 42, 25;

2) schwatzen
U.;

3) plikšķinât C., Meiran, Dond., Bauske, mit den Augen winken
U., zwinkern: plikšina acis (od. ar acīm) kâ uz raudām J. Kalniņš;

4) langsam fahren
U.

Avots: ME III, 345

plīkšis

plĩkšis, jem., der lärmt od. dummes Zeugspricht PS., Wolmarshof.

Avots: ME III, 348

pliņķīši

pliņķīši Telsen, ein Spiel : pliņķīšuos ejuot viens aizveŗ acis. citi slēpjas.

Avots: ME III, 346

plirkšis

plir̃kšis Karls., plirkšķis,

1) ein Schwätzer
Wid. (plirkšis): tas plirkšls jau netur mutes Upīte Medn. laiki;

2) eine Schnarre, die zum Verscheuchen von Vögeln dient
Freiziņ.

Avots: ME III, 346

pļirkšis

pļirkšis Wid., ein Schwätzer, Piapperer. Vgl. plirkšis.

Avots: ME III, 371

pliukšis

pliũkšis C., pliukšķis,

1) das einmalige Klatschen, der Knall:
tas pat pātagas pliukšķi nevarējis paciest Alm. nuoskanējis skaņš pliukšķis LP. VI, 38;

2) pliukšis, ein Schwätzer
Wid.;

3) pliũkšķi, eine Art Pflanzen
C.

Avots: ME III, 346

plukši

plukši "kleine, zerschnittene woilene Stoffreste zum Zupfen und Tocken" Dond.

Avots: ME III, 356

plukšināt

plukšinât, langsam fahren (auf einem schlechten Weg oder mit einem schlechten Pferd): piecas verstis plukšināju ve̦se̦las divas stundas Jürg.; vgl. etwa pluksniņi.

Avots: ME III, 356

plunkšis

pluñkšis C., plun̂kšis PS.; Golg., Jürg., plun̂kšķis Saikava, plunkšiens, plunkšķiens, plunkšķējiens das einmalige Plätschern; der Schali, der .beim einmaligen Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: iegrūstuošā krauja plunkšķiens RA. kaste ar visu naudu ievē̦lusies aparā ar lielu truoksni un plunkšķējienu JR.

Avots: ME III, 358

pokšināt

pokšinât, die Lippen auf- und zumachend einen leisen Laut von sich geben Ubbenorm; leise klopfen Salis. Vgl. pukšķinât.

Avots: ME III, 375

poši

‡ puôši 2 Frauenb. "strutas": p. vien nāca ārā, kad spļāvu. Zu puôsa 2 .

Avots: EH II, 347

prašināt

prašinât, tr., intr., wiederholt fragen, ausfragen: prašināja viņu: kur gribuot iet? kur bijuse? JK. veļu uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470. neliekuot mierā ne dienu, ne nakti - arvienu prašinuot VI, 51. ķēniņiene šuo un tuo prašinājuse VI, 728. ķēniņš vairāk ne˙kuo neprašina IV, 112. stāvi klusu, neprašini blēņas! B. Vēstn. nekrita pie tam jums nemaz prātā par sevi, savu labu prašināt Juris Brasa 184.

Avots: ME III, 378

priekšizglītība

prìekšizglītĩba,* die Vorbildung: jums šajā amatā jau pietiekuoša priekšizglītība A. v. J. 1898, S. 169.

Avots: ME III, 395

priekšizmeklēšana

prìekšizmeklêšana,* die Voruntersuchung: priekšizmeklēšanas kālība Konv. 2 2650.

Avots: ME III, 395

priviši

priviši, in der Verbind. saku prrviši Kronw. n. U., = dzeņaukšas; mit ostle. ī aus ie (vgl. prievĩte 1)?

Avots: ME III, 391

puišiņš

‡ puĩšiņš, in der Verbind. dzelmes p., ein gewisser Fisch (cobitis taenia) Heniņš.

Avots: EH II, 321

pūkaiši

‡ pũkaiši Stenden "eriophorum (Wollgras)".

Avots: EH II, 341

puklakši

‡ puklakši BielU. "= kuplašķi".

Avots: EH II, 322

pulkši

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

punkšināt

‡ pun̂kšinât PV., crepitum ventris edere.

Avots: EH II, 325

punkšis

‡ punkšis,

1) "truoksnis" Seyershof: bē̦rnam izgāja mazs puñkšītis (crepitus ventris); ein kurzer crepitus ventris
PV.: nebij ne˙kāds pirdiens, tik tāds mazs pun̂kšis (punkšs Bers.);

2) "kas punkšina" PV.: kuo punkšini kâ p.?

Avots: EH II, 325

puplakši

puplakši: auch Stenden; nom. s. puplaksis Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH II, 326

puplakši

puplakši U., RKr. II, 74, Etn. III, 159, puplači Mag. IV, 2, 64, U., puplakšķi Gold. n. Etn. I, 67, puplašķi Mag. IV, 2, 77, pupulakši Selsau, Neugut, N.-Bartau, pupulakšas BW. 32367 var., pupulakšķi 32367, 1, pupulâkša PS., pupulaksti BW. 32367, 6 var., pupurlakši Rönnen, BW. 32367; 32680, pupurlãkši Drosth., N.-Peb., pupurlaukši BW. 32367, 6 var., pupulekšķi, pupulēšķi 32367 var., pupulēkši Golg. (mit ê), A. XXI, 203, puplêkši Lis., pupulapas U., RKr. II, 74, Dreiblatt, Fieberklee, Bitterklee (menyanthes trifoliata L.). Zu pupa˙laksti; vgl. li. pùplaiškiai "ein Wasserkraut mit Blättern, die den Bohnenblättern ähnlich sind".

Avots: ME III, 414, 415

pupulēkši

pupulēkši (unter puplakši): auch Tdz. 53340.

Avots: EH II, 327

pupurlākši

pupurlãkši (unter puplakši): nom. s. pupurlãksis AP., (hier auch: calla palustris) Ramkau.

Avots: EH II, 327

purenieši

purenieši, Löffelkraut, cochlearia U.

Avots: ME III, 416

purkšināt

‡ purkšinât Dunika, wiederholt furzen.

Avots: EH II, 328

purkšis

pur̂kšis, ‡

2) "truoksnis; ein Furz" (mit ur̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 328

purkšis

purkšis C., pur̂šķis Golg., Sessw., Heidenfeld, ein Mensch, der leicht zum Zorn geneigt ist U., Mag. XIII, 2, 62; vgl. purks; pur̃kšis, eine Schnarre (als Spielzeug) Ruj.

Avots: ME III, 418

puši

puši: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89 ("?"), ‡

2) = pušu 1 Saikava, Sonnaxt: pārcirst p. Sonnaxt. uz diviem gabaliem griêze p. ebenda. pārgrieza vilkam vē̦de̦ru p. Stockm. n. FBR. VIII, 94. lai ... tie rubļi plēšuot skuoteles p. Jauns. RakstI VIII, 338.

Avots: EH II, 336

puši

puši, = pus(ē), halb: rijenieka dvēselīte puši gaisa (in der Mitte der Luft) lidināja BW. 3L609; umgebildet aus pušu.

Avots: ME III, 437

pušimpušu

pušimpušu, Adv., = puspusēm, halbwegs, mittelmässig: mal, māsiņa, pušimpušu! kam tik smalki bīdelē? BW. 22522 var. Aus puš[u] in ("und") pušu.

Avots: ME III, 437

pušins

pušins,

1) pušins Mar. n. RKr. XV, 132, das Loch
Wid.: spaņģam pušins dibinā;

2) = pušaîns: iekšas jau nu tuopuot gan saskrambātas un pušinas Blaum. Pie skala uguns 133.

Avots: ME III, 437

pusjautājoši

pusjaũtãjuõši, halb fragend: "Sīļa tē̦vs!" izsaucās viņa pusjautājuoši Ezeriņš Leijerkaste I, 81.

Avots: ME III, 428

pusseši

pus˙seši, halb sechs (von der Uhr).

Avots: ME III, 434

putekši

‡ putekši, der Blütenstaub.

Avots: EH II, 338

rakašiņa

‡ rakašiņa BW. 29156 var., = rakainĩte.

Avots: EH II, 352

rakšināt

rakšinât (I od. II?): cūka rušināja ... brāļa tīrumā. tā nebija ... cūka, tā bij brāļa līgaviņa: kuŗu duru daiedama, kâ cūciņa rakšināja Tdz. 45366.

Avots: EH II, 352

rakšināt

I rakšinât, rakšķinât, rakšņât, -ãju, graben, wühlen Bartau n. U.: kam tuo cūciņu tev vajadzēja? man vajadzēja kalniņu rakšņāt BW. 2221.

Avots: ME III, 475

rakšināt

II rakšinât, grunzen U.: cūkas rakšinuot, kviecuot Etn. II, 61; vgl. rukšinât dass.

Avots: ME III, 475

rakušiņa

‡ rakušiņa BW. 29156, 10 var., = rakuliņa.

Avots: EH II, 353

ramulīši

‡ ramulīši, eine gewisse Pflanze Lettg.

Avots: EH II, 353

rekšināt

rekšinât (unter rekstêt): auch Mahlup, Ramkau, Vīt.

Avots: EH II, 365

rekšis

I rekšis Karls., der Eber.

Avots: ME III, 508

rekšis

II rekšis U., Bielenstein Holzb. 506 (mir Abbild.), = režģis, das Riegensieb. Zugrunde liegt wohl ein Paradigma *rekstis < *rezgtis (zu režģis), gen. *rekšķa > rekša; ursprünglich also identisch mit li. rẽkstis "Heusack" (s. Trautmann Wrtb. 245).

Avots: ME III, 508

reši

I reši,

1): auch Ramkau, (re̦ši) Serbigal n. FBR. IV, 58; pa reizei biju, bet r. Kaltenbr. šuo gad r. kuŗam ir laba labība AP. juo rešāk liek karpānus, juo labāk ebenda.

Avots: EH II, 367

reši

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514

reši

II reši "?": vēl dziļāk krīt tad tumsas neraisāmuos rešuos Duomas II, 328. Vgl. reži.

Avots: ME III, 514

rikšināt

I rikšinât, ‡

2) traben machen
Seyershof.

Avots: EH II, 371

rikšināt

‡ II rikšinât Seyershof, ununterbrochen auf einem Instrument spielen.

Avots: EH II, 371

rimši

rimši BW. 83, 5, Adv., = rimti, ruhig, still.

Avots: ME III, 526

ripši

ripši Bielenstein Holzb. 611, die auf je 2 Spanten angepflockten Leisten, worauf die Ruderbänke ruhen. Aus dem Livischen (vgl. etwa estn. ripse-pū "Vorbalken an Scheunen")?

Avots: ME III, 530

rīpši

rīpši Biel. n. U., Raps, Rübsen (hierauf beruhend).

Avots: ME III, 539

rīši

rīši, ein kleines Stangennetz Depkin n. U. Zu rīste.

Avots: ME III, 540

rīši

‡ II rīši, der Reis: ar ... rīšu putraimiem BW. 12987.

Avots: EH II, 376

ropalīši

ruopalīši: jūgsim zirgus, r˙! BW. 922 var. (aus Schlehk).

Avots: EH II, 392

ropalīši

ruopalĩši, Hälftner, zwei Wirte in einem Gesinde Schlehk n. U. Dürfte ein Kompositum sein, wo -pal- zu slav. polъ "Seite, Hälfte" gehört; ruo- etwa aus ruov- (zu ruovis)?

Avots: ME III, 581

rošināt

ruošinât, antreiben, zur Arbeit ermuntern U. - Vgl. ruosinât. ruošĩba = ruosĩba.

Avots: ME III, 583

rūgušins

‡ rûgušinis Auleja, = rûgušpiẽns.

Avots: EH II, 387

rukašiņa

‡ rukašiņa BW. 34285, = rukažiņa.

Avots: EH II, 382

rukšināt

II rukšinât: cūka rukšina ar smeceri pa sili Warkl. ‡ Refl. -tiês Auleja, sich Futter suchend wühlen (von Schweinen).

Avots: EH II, 383

rukšināt

II rukšinât, wühlen U. (unter racinât): es neduošu tā kalniņa cūciņām rukšināt FBR. Vl, 47 (aus Nirza).

Avots: ME III, 557

rumpauši

rum̃pauši: auch (mit ùm 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383

rumpauši

rum̃pauši Nigr., .U., RKr. II, 72, Konv. 1 874, Tauerkaln n. Mag. XIII, 40, Ronneb., Karls., rumpuči U., Konv. 2 3820, Faltenmorcheln (helvella L.). Nach Sehwers Die d. Lehnw. im Le. 463 aus *ruoņpauši, vgl, ruoņu pauti U. "grosse Morcheln"; näher liegt es, an rūņu pauči zu denken.

Avots: ME III, 559

runkainīši

runkainīši: "3334" ist schon bei BW. in "3324" zu verbessern! Das Stammwort dazu - rùnkaiņi 2 - ist aus Saikava belegt.

Avots: EH II, 385

runkainīši

runkainīši , ein faltenreiches Kleidungsstück Kreuzb., Bers.: viena pati mātes meita,... runkainīšu nē̦sātāja BW. 3334.

Avots: ME III, 562

rupeši

‡ rupeši "?": kas tuos mūsu puisīšuos kâ tabākas rupešuos? Tdz. 42332.

Avots: EH II, 385

rūši

I rũši: auch Pas. IV, 107 (aus Selg.); nom. s. rūsis Dond.

Avots: EH II, 389

rūši

I rũši, auch rūšrāceņi Dond., mit der Schale abgekochte Kartoffeln Dond., Erwahlen: šuovakar būs vakariņās rūši. man vairs rūši nesmeķē.

Avots: ME III, 573

rūši

II rũši Jürg., die Unkrautwurzeln im gepflügten Felde Spr., (rùši 2) Sessw.: šuogad mūsu miežu zemē bija daudz rūšu Selb. Zu rūsa II?

Avots: ME III, 573

rūši

III rūši, s. rūsis IV.

Avots: ME III, 573

rušināt

rušinât,

1): r. krāsni Ramkau, Sonnaxt. zirņus iebeŗ puodiņā un rušina Ramkau.

Avots: EH II, 386

rušināt

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sablaukšināt

sablaukšinât, tr., einen klatschenden Laut erzeugend zusammenschlagen: (medņi) spārnus sablaukšinājuši Upīte :Medn. laiki.

Avots: ME III, 594

sabrinkšināt

sabrinkšinât, tr., krachend zerbeissen: Kārlē̦ns sabrinkšināja tik mutē iebāztuo graudu MWM. X, 815.

Avots: ME III, 597

sabūkšināt

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

sadrošināt

sadrùošinât, sadrùosinât Spr., tr., (zu etw.) ermuntern, Mut einflossen, ermutigen: mani daudzas balsis vēl sadruošina Seifert Chrest. III, 3, 145. Ievas stāstījums sadruošināja Kristīnu Aps. IV, 17. sadruosināja zirgu Pas. II, 54. lai tas jel palīdzuot tē̦vu pierunāt un sadruošināt Plūd. Rakstn. II, 353. Krišs veci sadruošināja Krišs Laksts 5. Refl. -tiês, Mut fassen: Uoļiņiete, sadruošinājusies, gāja iekšā Kaudz. M. 175.

Avots: ME III, 615

sadūšināt

sadũšinât: sadūšināja pats sevi A. Upītis Pirmā nakts 177.

Avots: EH XVI, 405

sadūšināt

sadũšinât, sadũšuôt Wid., tr., antreiben, anfeuern, (jem.) Mut einflössen: šis apstāklis tuos vēl vairāk sadūšuoja Pē̦rkuoņdē̦ls. Refl. -tiês, Mut fassen: Zaniņa sadūšuojās MWM. VIII, 337. kâ viņš bij muocījies, kamē̦r tikai sadūšinājās iet pār dejas laukumu Vēr. II, 34.

Avots: ME III, 619

saikšis

‡ saîkšis 2 AP., = saĩšķis: prievītus sauc vēl par saikšiem. paduod man tuo saikši, lai es aizsienu maisu!

Avots: EH XVI, 412

saķiukšināt

saķiûkšinât 2 , kläffend zusammenrufen: mūsu suns saķiukšinājis citus suņus Dunika.

Avots: ME II, 664

saklakšināt

‡ saklakšinât Dunika, eine Weile klakš(ķ)inât: puisis labu laiku saklakšināja ar muti (būdams labā uomā).

Avots: EH XVI, 417

saklaušināt

saklaušinât Wid., tr., intr., durch Nachfragen, Erkundigungen erfahren, zu hören bekommen: ar lielām pūlēm saimnieks saklaušinaja puisi (...erfuhr, wo ein Knecht zu haben ist) Ahs. nuosūtīju uz pilsētiņu saklaušināt nesade̦rē̦tu strādnieku A. XXI, 2. saklaušinājuse, ka meita ellē pie ve̦lna LP. V, 378. ne˙kur nevarējis saklaušināt, kur galdautu atrast VI, 474. sieva saklaušinājuse, ka vīrs ne˙pavisam kruogā nebijis VII, 35. saklaušināt par viņām nuo dienestniekiem Konv.2 586. rakstītājs aprādījumu dibina... uz saklaušinājumiem ebenda 391.

Avots: ME II, 649

saklunkšināt

sakluñkš(ķ)inât, tr., schluckern, glucksen machen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume): viņš saklunkšķināja pudeli A. XX, 950.

Avots: ME II, 651

salaši

‡ salaši Auleja, = salašņas 2.

Avots: EH XVI, 424

šamplešinis

šamplešinis Wid., ein leinener Frauenrock.

Avots: ME IV, 4

saplekšināt

saplekšinât,

2): irde̦nu zemi var s. cietu Sermus. cepēja ar mitrām ruokām saplekšina klaipu, iekams tuo šauj krāsnī A. Brigadere (mündlich);

3): labība ir saplekše̦nāta AP.

Avots: EH XVI, 436

saplekšināt

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

sapļekšināt

sapļekšinât, ‡

2) = saplekšinât 2: mieži ... sagrābājami, tikai jāpasteidzas, kamē̦r neuznāk ... lielie lieti un visu nesapļekšina dubļuos A. Upītis Laikmetu griežos II, 156.

Avots: EH XVI, 438

saplikšināt

‡ saplikšinât,

1) "= saspaîdît" Liepna: kamu miltus nicviņā stipri s., lai jie nepaliek mitri un lai nenuovadas;

2) schallend Schläge versetzen
Dunika: s. zirgam ar pātagu pa muguru.

Avots: EH XVI, 437

saplīkšināt

saplīkšinât, ‡

2) = ‡ saplikšķinât: saimnieks ... saplīkšināja pātagu Vanagu ligzda 261.

Avots: EH XVI, 437

saplīkšināt

saplīkšinât, tr., zusammenschlagen, dass es klatscht, knallt: gailis saplīkšinājis spārnus LP. VII, 429.

Avots: ME II, 703

sapļikšināt

sapļikšinât: "plikšķinuot sataisīt" Auleja: s. plāciņus.

Avots: EH XVI, 438

sapļikšināt

sapļikšinât "(mit den Händen) glatt schlagen (eine weiche Masse)" Bixten.

Avots: ME II, 705

sarušināt

sarušinât,

1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.

Avots: EH XVI, 444

sarušināt

sarušinât,

1) auch saružinât Dond., tr., verwühlen, durcheinanderstreuen Spr.: sarušinātas smiltis Stari II, 946;

2) zusammenscharren:
s. zemi ap rāceņu lakstiem Dunika.

Avots: ME III, 724

sašimpt

sašimpât, an den Haaren reissen Erlaa n. U.

Avots: ME III, 754

sasmaršināt

‡ sasmaršinât, = sasmaršuôt: sasmaršinātā apluoksnē Daugava 1928, 1265.

Avots: EH XVI, 449

sašviukšināt

sašviukš(ķ)inât, tr., stark (mit der Peltsche) knallen, klatschen: skubinādams zirgu... sašviukšināja pātagu Janš. Bandavā I, 19, pātagu sasviuksķinājis II, 200.

Avots: ME III, 760

saulrieši

‡ saulrieši (wo?), eine gewisse Pflanze.

Avots: EH XVI, 460

saulrietīši

saũlrietīši: sempervivum soboliferum (> saũr-) Weissensee.

Avots: EH XVI, 460

savēkšināt

‡ savẽkšinât Dunika, Rutzau, = saraûdinât 1: s. bē̦rnu.

Avots: EH XVI, 465

sekšis

sekšis (unter sekša): auch Lis.

Avots: EH XVI, 476

sekšis

sekšķis (unter sekša): "Aps.," (ME. III, 814) ist zu streichen.

Avots: EH XVI, 476

senlatvieši

se̦nlatvieši* (nom. pl.), die alten Letten: se̦nlatviešu dievs Konv. 2 2349. se̦nlatviešu garša R. Sk. II, 77.

Avots: ME III, 817

senprūši

se̦nprūši* (nom. pl.), die alten Preussen; se̦nprūšu valuoda, die altpreussische Sprache.

Avots: ME III, 818

seši

seši (li. šešì) sechs; zu gr. έ'ξ, lat. sex. ahd. sehs u. a., s. Le. Gr. 362, Kretschmer KZ. XXXI, 418, Walde Vrgl. Wrtb. II, 522 f.

Avots: ME III, 821

sešinieks

sešiniẽks: = se̦stulis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH XVI, 479

sešinieks

sešiniẽks, sešnieks Salis, die Sechs im Kartenspiel V.; f. sešiniece Brasche, sešniece Dr., Wid., die Wöchnerin: Laima ceļ sešniecem krē̦slu Pūrs I, 108.

Avots: ME III, 821

sētlozīši

sē̦tluozīši U., sē̦tluoži RKr. II, 72, Wid., sē̦tasluoži Dünsb., sē̦tluožas, sē̦tluožņi Wid., Mag. IV, 2, 55; Konv. 1 538, Gundermann (glechoma hederacea L.): zaļās sē̦tluožas, . . . brūnās vīna vītes Lautb. Luomi 94. - glumi sē̦tluozīši, Malven (malva rotundifolia) U. - sẽ̦tluõža, nepeta Karls.

Avots: ME III, 834

sētmalieši

sē̦tmalieši, sē̦tmaliņi Mag. IV, 2, 144, der Name, der gewöhnlich den Bienen gegeben wird, weil es den Segen nimmt, wenn man ihren eigentüchen Namen ausspricht U.

Avots: ME III, 834

ši

‡ ši: so werde in Lös. statt šī V ME. IV, 19 gesprochen.

Avots: EH II, 626

šibēt

šibēt: šibēt kuokus Blome "das Laub von Bäumen abstreifen".

Avots: EH II, 626

šibēt

šibēt (?) kuoku, die Äste vom Baum hauen Für. I; "mizuot" Annenhof bei Mar.; vgl. šķibêt.

Avots: ME IV, 17

šickas

šickas, Schütze, Klappe einer Schleuse Buttn. n. U.

Avots: ME IV, 17

šidele

šidele "an der Innenseite des Bootes angenagelte Brettchen, hinter welche man die Arbeitswerkzeuge steckt" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 17

šie

I šiẽ, nom. pl. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 20

šie

II šiê,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Alswig, AP., Borchow, C., N.-Laitzen, Lubn.; šie 2 tiê 2 Perkunen "šurpu turpu"; ‡

2) "lūk!" (beim Hinweisen auf etwas nicht ganz Nahes)
Wolmarshof: š˙! kur viņš aiziet. š˙! tur˙pat jau viņš vēl stāv.

Avots: EH II, 627

šie

II šiê Kl. - Laitzen, Mar., N. - Peb., Zvirdzine, (mit iê 2 ) Dunika, Kalwen, Katzd., Pilenieki, Schnehpeln, Telssen, Wirginalen, Adv., = šur̃p, hierher: nāc šie! Dunika u. a. sauca manis, lai es nākuot šie Kl. - Laitzen n. FBR. VIII, 22. nes šie! Mar. n. RKr. XVII, 145. ved viņu šie! Kalwen. Für *sie (= li. šę̃ "hierher"?).

Avots: ME IV, 20

šieblis

šieblis, ein schwächlicher, kränklicher Mensch Lind. n. U.

Avots: ME IV, 20

šiebt

šiebt, in der Zstz. atšiebt (lūpu), (die Lippe) vorstrecken Lind. n. U. ("richtiger wohl šiept").

Avots: ME IV, 20

šiegalieši

šiẽgalieši Segew., AP., die an diesem Ende des Gebietes Wohnenden.

Avots: ME IV, 20

šiem

šiẽm, dat., instr. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 20

šiemējs

‡ šiẽmējs Wainsel n. FBR. XIV, 88, Salis, diesen gehörend.

Avots: EH II, 627

šiemmāja

‡ šiẽmmãja Adiamünde, ein benachbarter Bauernhof: šiemmāju vistas izkasa manas duobes.

Avots: EH II, 627

šiempuika

‡ šiẽmpuĩka Adiamünde, ein Knabe vom Nachbarhof.

Avots: EH II, 627

šiemreiz

šiemreiz: š. laikuos Selg., in alten Zeiten, ehemals.

Avots: EH II, 627

šiemreiz

šiemreiz "?": šiemreiz (Var.: šīm reizām; citus gadus) puiši zirgus jāja,... nu jāj raibus kaķēniņus BW. 13005, I.

Avots: ME IV, 20

šiepa

šìepa 2 Gr. - Buschh., Memelshof, = šiepla, ein Spötter (der beim Lachen die Zähne zeigt): ak tu šiepa tāda, nevāzīsi muti ciet? Memelshof.

Avots: ME IV, 20

šiepla

šiepla: auch (mit ìe 2 ) Auleja.

Avots: EH II, 627

šiepla

šiepla Akniste, Nerft, comm., šieplis 2 Gr. - Buschhof, einer, der viel lacht, ein Spötter. Vgl. li. šyplà "Spötter".

Avots: ME IV, 20

šiepline

šìepline 2 Gr. - Buschhof, eine Art Gartenblume.

Avots: ME IV, 20

šiepņāt

šìepņât(iês); (ironisch) lächeln Pilda.

Avots: ME IV, 20

šiept

šìept 2 : auslachen Oknist; fletschen Auleja (š. zuobus): tās mutes šiepj Rainis Dz. un d. I 2 , 421. Refl. -tiês,

1): nejaukas mutes šiepjas Rainis Dz. un d. I 2 , 464; verächtlich lächeln
Auleja; ‡

2) sich öffnen, Lücken (Ritzen) bekommen
Auleja: ve̦cās kurpes jau šiepjas. klēveņš taids ve̦cs; net pakši jau šiepjas.

Avots: EH II, 627

šiept

šìept 2 Gr. - Buschh., Warkh., šiepju, šiepu "auslachen, die Zähne zelgen" Memelshof, fletschen Dubena: šiep nu zuobus! nu nevari kuost Rainis Uguns un nakts 85. Refl. -tiês, die Zähne fletschen: jūs, špe̦tnās raganas, kuo šiepjaties? MWM. VIII, 810. Auf. li. šiẽptis "die Zähne fletschen" beruhend; vgl. das echt le. at-siept.

Avots: ME IV, 20

šievele

‡ šiẽvele Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu siẽva, Frau.

Avots: EH II, 627

šij

I šij, mundartl. für šī I.

Avots: ME IV, 18

šij

II šij: "šī IV" ME. IV, 18 zu verbessern in "šī III".

Avots: EH II, 626

šij

II šij, mundartl. für šī IV: citu gadu šij laikā BW. 26295.

Kļūdu labojums:
šī IV = šī III

Avots: ME IV, 18

šijā

‡ šijā Dunika, Wirginalen, Janš. Mežv. ļ. I, 383, loc. s. von šis, dieser; in Dunika und Wirginalen auch ein loc. pl. šijuos.

Avots: EH II, 626

šijo

šijuo, = šuo, acc. s. von šis, šĩ: spīd[i] jel šijuo (Var.: šuo, šādu) vasariņu! BW. 6138, 2 var. (aus Gramsden).

Avots: ME IV, 18

šika

‡ šika, die sehr oft die Notdurft verrichtet: šiku, be̦zdu tur aizveda, mums palika raženīte BW. 35466 (aus NB.). Zu šikât.

Avots: EH II, 626

šikāt

šikât Katzd., -ãju, šikt Dunika, šiku, šiku, die Notdurft verrichten. Aus li. šikti dass.

Avots: ME IV, 18

sikšināt

‡ sikšinât Kolberg "langsam und hin und wieder cin wenig in die Höhe. springend laufen (von Pferden)".

Avots: EH II, 486

sīksolīši

sîksuôlīši, kleine Schritte: tu sīksuolīšiem žigli staigā JR. VII, 114.

Avots: ME III, 853

šiliņģis

šiliņģis, der Schilling: šiliņģis vērdiņģis ubaga nauda FBR. VIII, 142 (aus Rutzau).

Avots: ME IV, 18

šilka

I šilka "?": tām (villainēm) malās bij ieme̦stas un galuos ieaustas šilkas (sarkanas strīpiņas) Etn. IV, 108 aus Lennew.

Avots: ME IV, 18

šilka

II šìlka 2 : "svārki, mētelis" Heidenfeld; grābj sev pie vē̦de̦ra - jūt citu šilku, ... - nu kļuvis pats par vilku J. Medenis Sējējs 1939. S. 4.

Avots: EH II, 626

šilka

II šìlkas Saikava "ein warmes und dickes Kleidungsstück, das anstatt eines Mantels getragen wird; ein dicker, abgetragener Mantel": uzvilcis tādu šilku; kur tad šam salt būs! Saikava; ein alter, zerfetzter, glänzender Mantel (mit ìl 2 ) Fehgen, Bers., Fehsen, Kalz., Marzen.

Avots: ME IV, 18

šilkains

šilkaîns "?": baltas sagšas šilkainām maliņām BW. 25887. Wohl zu šilka I.

Avots: ME IV, 18

šilkans

šilkans, rötlich schimmernd U.; vgl. silkans.

Avots: ME IV, 18

šilks

šil˜ks Nigr., die Seide: ietērpis samtā un šilkā Janš. Mežv. ļ. I, 26. šilkiem kre̦klu šūdināju BW. 7369 (ähnlich: 14100 var.). šilkiem šūta tautu meita 14806. Zunächst wohl aus li. šilkas.

Avots: ME IV, 18

šim

šim, dat. s. von šis, dieser: līdz šim (sc.: laikam), bis jetzt (bis zu dieser Zeit).

Avots: ME IV, 18

šimā

šimā, šimī Adolphi, Baldohn, Ekau, Gr. - Roop, Lipskaln, Ronneb., Salisb., Wolm., loc. s. von šis, šī, diese(r): šimī pusē e̦ze̦ram, diesseit des Sees Kl.

Avots: ME IV, 18

šimarots

šimaruôts: nach Sehwers Unters. 130 dürfte es aus d. schimmerieren "schattieren, schimmern, schillern" entlehnt sein.

Avots: EH II, 626

šimarots

šimaruôts "?": šimaruoti mundiertņi BW. 15695, 2; vgl. še̦maruots.

Avots: ME IV, 18

šimbrīžam

šimbrìžam, Adv., augenblicklich; vorläufig: šimbrīžam mums vēl biedrības nav A. v. J. 1903, S. 31.

Avots: ME IV, 18

šimējs

‡ šimējs Wainsel n. FBR. XIV, 88, Salis, diesem gehörend.

Avots: EH II, 626

šimī

šimī, s. šimā.

Avots: ME IV, 18

šimie

šimiê Lis., loc. s. von šī, diese.

Avots: ME IV, 18

šimpus

šimpus Stelp., Präpos., = šīpus: šimpus upes jē̦ri brēca BW. 13017, 8 var.; als Adverb (auf dieser Seite) Lis. n. RKr. XVII, 101.

Avots: ME IV, 18

šindis

šindis, der Reifen eines Rades Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 18

šinī

šinī Manz. Post. I, 7, Apschuppen, Hinzenberg, Lieven - Behrsen, Salis, Sessau, Waddaxt, loc. s. von šis (šĩ), dieser (diese): šinī pasaulē LP. IV, 226.

Avots: ME IV, 18

šinka

šinka, eine Schenke Infl. n. U.; šinka 2 , ein Zimmer, wo Alkohol verkauft wird Lubn.; šiñka Dunika, šìnka 2 Saikava, die Lette einer Schenke. Nebst li. šinkà aus wruss. oder poln. szynk.

Avots: ME IV, 18

šinka

‡ II šin̂ka 2 Seyershof "ve̦cs, apvalkāts mētelis". Auf dem als Deminutiv aufgefassten šinelis < r. шинель beruhend?

Avots: EH II, 626

šinkāt

šinkât, schenken Brasche, (mit ìn 2 ) Meiran; šiñkât, Alkohol verkaufen Dunika.

Avots: ME IV, 18

šiņķeriene

‡ šiņķeriene, die (Bier) einschenkt: alus š. BW. 21352, 2.

Avots: EH II, 626

šiņķis

šiņķis: eine Schenke (mit ìņ 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 626

šipa

‡ šipa Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 626

šipirkstis

šipirkstis Wid., soviel man mit zwei Fingerspitzen fassen kann. Etwa dissimiliert aus *šķipirkstis (gen. s. *šķipirkšķa; vgl. šķipsnis)?

Avots: ME IV, 18

šipka

‡ šipka AP., Ramkau, ein hölzemer Zapfen, der beim Bauen die Wandbalken miteinander verbindet. Auf r. шип "Zapfen" beruhend.

Avots: EH II, 626

šipla

šipla Warkh., Nerft, einer, der beständig lacht; vgl. šiepla.

Avots: ME IV, 18

šipu

šipu, Interjektion, s. še̦pu.

Avots: ME IV, 18

širas

širas, das preussische Pferdegeschirr, die Sihlen U., Bielenstein Holzb. 561: zirgu iejūdza širās Dunika.

Avots: ME IV, 18

širbāt

‡ *širbât, zu erschliessen aus ‡ izširbât.

Avots: EH II, 626

širbt

‡ *širbt, zu erschliessen aus nùoširbt.

Avots: EH II, 626

širdiens

‡ širdiens "?": viens vienīgs pauts bij palicis ve̦se̦ls, tie citi visi bij saškīduši ... tā lielā pautu ķe̦za tanī pašā dienā kā š. izpaudās caur visu ... nuovadu Mekons Trīsreiz par velti 28.

Avots: EH II, 626

širds

‡ širds (?) Dickeln n. BielU. "das Herz".

Avots: EH II, 626

širdzināt

širdzinât (?), einen Ohnmächtigen wieder zu sich bringen Mag. IV, 2, 142, U. ("richtiger wohl žirdzināt").

Avots: ME IV, 18

širenieks

šireniẽks, wer širas macht Ekau: širenieki mani balti brāleliņi BW. 18628, 2.

Avots: ME IV, 18

širkas

širkas Kroppenhof bei Kokn., = širmuļi: širkas iet caur kauliem Celm. (ähnlich: Apsk. v. J. 1903, S. 616). man širkas uznāk Wid.

Avots: ME IV, 18

širki

širki, eine Art Krinoline.

Avots: ME IV, 18

širme

šir̃me (unter širmene): ce̦pur[e] mana širmēm šūta BW. 29117.

Avots: EH II, 626

širmene

širmene RKr. XVII, 29, eine Art Mütze mit einem Schirm. Vom entlehnten šir̃me Dond., Ruj. oder šir̃mis Selg. "Schirm" abgeleitet.

Avots: ME IV, 18

širmete

‡ širmete Wessen "šērmetes" ("?").

Avots: EH II, 626

širmēties

‡ šir̃mêtiês Seyershof "duomās veiduoties": kuo tur var galvuot, kas viņam var š. katrreiz galvā?

Avots: EH II, 626

širmuļi

širmuļi U., (mit ìr 2 ) Alswig, Odensee, (mit -ir̂- 2 ) Widdrisch, Kl. - Roop, Rosenbeck, = šermeles: puišam... širmuli vien iziet pa kauliem LP. VI, 344.

Avots: ME IV, 18

širot

‡ širuôt "?" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69; s. auch ‡ nuoširuôt.

Avots: EH II, 626

širstiņš

širstiņš (?), in der Verbind. gliemeta širstiņš Für. I, Muschelschale; für šķirstiņš?

Avots: ME IV, 18

širšūns

šir̂šūns 2 Nigr., die Homisse (vespa crabro); širšuõns Rutzau, eine Art Bremse, deren Stiche tötlich sind. Aus li. širšonas "Wespe".

Avots: ME IV, 18

širzutne

širzutne, Wassersalamander (triton cristatus Laur.) Natur. XXXVII, 10.

Avots: ME IV, 18

šis

šis, Demonstrativpronomen,

a) dieser:
Sprw. ne šis, ne tas, ne labs, ne slikts RKr. VI, 369. šis, tas, dieses und jenes, d. h. manches: šis, tas ir aizgūts nuo vācu dzejnieka Seifert Chrest. II, 84;

b) als Ersatz für das Pronomen der 1. und 2. Person in der Oratio obliqua: šuo putnu nu šis e̦sus atradis LP. VI, 938;

c) als Pronomen der 3. Person für Anwesende gebraucht Saussen und Fehteln n. BB. XII, 237: šis viņu pazīstus, er sagte, er kenne ihn;

d) auf eben erwähnte Personen, zu denen sich der Sprechende geringschätzig hält, zogen Lis., Wolm. u. a.: lielījās sūdzēt, bet kuo nu šis izsūdzēs! Lis. n. RKr. XVlI, 100. Nebst apr. schis für *sis (= li. šis, aksl. сь, wozu got. himma "diesem",
lat. cis "diesseits" u. a., s. Le. Gr. 386 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 452 ff.

Avots: ME IV, 18, 19

šiš

šiš Dond. n. FBR. V, 128, = šis.

Avots: ME IV, 19

šiše

šiše Kurische Nehrung, Adv., = šite; vgl. li. šičia.

Avots: ME IV, 19

šišņaks

I šišņaks, šišnaks, der Knoblauch Rutzau. Zunächst aus li. šišnakas (bei Geitler Lit. Stud. 114).

Avots: ME IV, 19

šišņaks

II šišņaks, eine geringe Sache, Plur. šišņaki, (wertloser) Kram, Kleinigkeiten Dunika: zē̦ns sabāzis kabatā visādus šišņakus Dunika.

Avots: ME IV, 19

šistabs

šistabs BB. XVII, 291, der Wirt von šīstaba.

Avots: ME IV, 20

šit

šit: auch Erlaa, Selb., Sonnaxt.

Avots: EH II, 626

šit

šit Saussen u. Fehteln n. BB. XlI, 235, Adv., = šite.

Avots: ME IV, 19

šita

šita Prl. n. FBR. VI, 113, Adv., = šite.

Avots: ME IV, 19

šitā

šitâ, Adv., = šâ IV, auf diese Weise.

Avots: ME IV, 19

šitāds

šitâds: auch Serbig.; Adv. šitâdi, = šitâ: tikai š. viņš mani piešmauca PV.

Avots: EH II, 626

šitāds

šitâds C., Prl. u. a., = šâds: ja jau laba nelikuse, kau[t] šitāda nelikuse! BW. 9219. ja šitādi laiki ilgi pastāvēs Etn. II, 192.

Avots: ME IV, 19

šitaids

šitaîds: auch Lubn., Višķi.

Avots: EH II, 626

šitais

šitais Serbigal n. FBR. IV, 58 u. a., = šitas: šitais... paduoms dievam labi patika Etn. I, 85 (aus Bruckenl. šitajiem puisē̦niem divi bēdas BW. 12915, 5 var.

Avots: ME IV, 19

šitāmet

šitāme̦t, Adv., bis hier(her), bis zu dieser Stelle Vīt.: iebridu sniegā šitāme̦t (piem. līdz padusēm).

Avots: ME IV, 19

šitas

šitas, = šis: šitas cilvē̦ks man nepatīk Ahs.; stilistisch vulgärer als šis: vgl. li. šitas.

Avots: ME IV, 19

šitāteitanās

‡ šitâ˙teîtanâs 2 Lemb., Morizberg, šitâ˙teĩtanas (Adv.) Roop n. FBR. XV, 157, Zögenhof, = šitâ.

Avots: EH II, 627

šite

šite Pixtern, Salis u. a., Adv., = še.

Avots: ME IV, 19

šitenā

šite̦nâ: auch (mit -ã ) Orellen n. FBR. XI, 43.

Avots: EH II, 627

šitenāds

šite̦nâds: adv. šite̦nādi PV., = šitâ: š. tik var pie viņa piekļūt.

Avots: EH II, 627

šitene

šitene: šitenes cilvē̦ks Lubn., Sessw. viņš dzīvuo te˙pat šitenē Sessw. nuo šitenes ne˙kur neaiziešu ebenda.

Avots: EH II, 627

šitentā

‡ šitentâ Smilt., (mit â 2 ) Dobl., Siuxt, Wilkenhof, = šitâ.

Avots: EH II, 627

šitentas

‡ šiteñ˙tas Smilt. n. FBR. XVI, 163, dieser hier.

Avots: EH II, 627

šitik

šitik, so, so gross, so viel, so sehr; labāk būtu par kādu ķenķi izaudzis, nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum. Skal. ug. 123. kur palikšu šitik barga uzauguse? BW. 6630 var. šitik tāli ieduodami 16474 var. tur... nav šitik skaistu mežu MWM. lX, 110. nesapruotam, kâ šitik viegli var spriest A. XI, 508. vai šitik liels? Etn. II, 13. nuo dē̦la viņā nav ne šitik Blaum. Vēr. 1904, S. 393, er ähnelt dem Sohn nicht ein bischen.

Avots: ME IV, 19

šitikām

‡ šitikām PV., bis zu dieser Stelle: š. drīkst iet.

Avots: EH II, 627

šitis

šitis, hochle. (z. B. bei Spr., in Preili n. FBR. VIII, 16, N. - Schwanb.) füt šitas.

Avots: ME IV, 19

šitur

šitur: hier Linden in Kurland; š. laba dzīve Lubn. sēdies š˙! ebenda. nāc š. pie manis! Fehteln, Linden in Livl., Sessw.

Avots: EH II, 627

šitur

šitur, Adv., dort (in der Nähe, sichtbar; als Gegensatz zu šit(e), hier) Saussen und Fehteln n. BB. XII, 235.

Avots: ME IV, 19

šivene

šivene "?": (apinītis) kuokā kāpa uolu dēt, šivenē (Var.: kubulā) izperēt BW. 19543, 1 var.

Avots: ME IV, 19

šiverēties

šiverêtiês AP., Salis, Schibbenhof, Widdrisch, eifrig um etwas bemüht sein, hin und her eilen, sich flink und gewandt bewegen: kliegšana, kņada, šiverēšanās De̦glavs Rīga I, 62. nešiverējies kâ šiveris pa visām malām! Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 19

šiverīgs

šiverîgs, gewandt, flink, unternehmend Sunzel, AP., Salis, Schibbenhof, Widdrisch.

Avots: ME IV, 19

šiveris

šiveris, einer, der wiederholt hin und her schiesst (intr.), schnellt: nešiverējies kâ šiveris pa visām malām! Dond. n. RKr. XVII, 55, Schibbenhof, Roop, Schujen.

Avots: ME IV, 19

skalīši

‡ skalīši Strods Par. vōrdn. 158 "?".

Avots: EH II, 499

šķērši

*II šķērši: ūdens š. U. (s. v. ūdens), die Brunnenkresse.

Avots: EH II, 635

sknaukšināt

‡ sknaukšinât Serums "(ar mēli) īsus, aprautus truokšņus radīt". Vgl. knaũkšķinât.

Avots: EH II, 505

skrēlīši

‡ skrēlīši (?) Schwanb. "steļļu ripiņas nīšu auklu uzlikšanai".

Avots: EH II, 509

skriešiem

skrìešiem: auch Lubn.; ar skriêšiem 2 skriet Frauenb. ar vieniem skrìešiem 2 atskrēja Saikava.

Avots: EH II, 512

skriešiem

skrìešiem (verstärkt: vieniem skriešiem), skrìešis PS., skriešu St., skrìešus U., skrìešuos (verstärkt: vienuos skr.), eilig laufend U., meist zur Verstärkung von skrìet gebraucht: Sprw. kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. kalnā skriešus skrien, lejā ar rungu nevar nuodzīt. ve̦lns duodas skriešiem vien pruojām LP. VI, 386. tā vieniem skriešiem aizskrējusi Upīte Medn. laiki. viņš vairāk skriešus nekâ iešus steidzas pruojām A. Upītis. saspēries un parskrējis skriešus LP. I V, 235. kaimiņi skriešus saskrēja VI, 250. vienuos skriešuos aizlikuši uz tuo pusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 897

slaiši

slaiši AP., Linden (in Livl.), Adv., slaîdi, slaîži: slaiši laist braucuot.

Avots: ME III, 914

slakšināt

slakšinât zuobus Karls., (in der Wut) die Zähne wiederholt gegeneinander schtagen Ruj.: cūkas slakšina zuobus. cūka slakšina pa sili Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 914

šļakšināt

‡ šļakšinât Salis, mit gewissen Zungenlauten (Ferkel) an die Krippe rufen.

Avots: EH II, 643

slankšināt

slan̂kšinât 2, schallen machen: sl. mucu, ein Fass rütteln und dadurch die dort befindliche Flüssigkeit schallen machen Salis; in Hirschenhof dafür auch slànkšķinât 2.

Avots: ME III, 916

slaukšināt

slaũkšinât, knallen,klatschen machen Nötk.: sl. duris PS., die Tür heftig zuschlagen. neslaukšini ar grāmatu uz galda! Salis.

Avots: ME III, 919

slikši

slikši: auch Līvāni, Zvirgzdine; Komparativ slikšāk Lubn., Pas. VIII, 132 (aus Welonen).

Avots: EH II, 525

slikši

slikši, Adv., mundartl. (z. B. in Eversmuiža n. FBR. VI, 41) für slikti.

Avots: ME III, 931

slirkšināt

‡ slir̃kšinât Seyershof, ein gewisses Geräusch erzeugen lassen: bē̦rns slirkšina vāģu ratiņus pa kambari.

Avots: EH II, 526

sliši

sliši "die Simse" Puseneeken.

Avots: ME III, 933

šļupši

‡ šļupši (Adv.), lispelnd: visas ... š. runāja Pas. XI, 428.

Avots: EH II, 646

smakšināt

smakšināt Manz. Lettus, smakšķinât, schmatzen St., U.: smakšķināju lūpām (aiz prieka) Sudr. Ed. Grietiņa saldajās duomās smakšķināja reižu reizēm bezzuobainu . . . mutīti Purapuķe 1. 127.

Avots: ME III, 950

šmakšināt

‡ šmakšinât PV., = šmakšķinât: sausu kuo ē̦duot cūkas šmakšina.

Avots: EH II, 648

smaršināt

‡ *smaršinât; zu erschliessen aus izsmaršinât.

Avots: EH II, 534

smekšis

smekšis, ein Schmutzfink Wid.

Avots: ME III, 956

šmīkšināt

‡ šmīkšinât PV., = šmĩkstinât: š. patagu uz sišanu.

Avots: EH II, 649

smirkšināt

‡ smirkšinât pātagu, mit der Peitsche klatschen Balt. Zemk. p. 1884, S. 397.

Avots: EH II, 539

šmiukšināt

šmiũkšinât AP., Drosth., schnalzen, schmatzen; s. auch šmiukstināt.

Avots: ME IV, 85

šmiukšis

šmĩukšis, das (einmalige) Klatscnen, Knallen: pēc katra siksnas šmiukša MWM. VIII, 589.

Avots: ME IV, 85

smukšināt

smukšinât: vāvere smukšinādama palēca augstak A. Upītīs Pirmā nakts 471.

Avots: EH II, 540

smukšināt

smukšinât, smukšķināt Grünwald, L., Wid., schmatzen (wie die Schweine Manz. Letfus), schnatzen U.; vgl. smaukšêt.

Avots: ME III, 969

šmukšināt

šmukšinât,

1): (putni) svilpa, lakstināja, šmukšināja, tarkšināja A. Upītis Pirmā nakts 7.

Avots: EH II, 649

šmukšināt

šmukšinât,

1) auch šmukšķinât Grünw., = smukš(ķ)inât, šmukstinât 1 U.: kad . . . sieva ar . .. mīļākuo bučuojās, viņš šmukšķināja Duomas II, 514. es šķitu ... meitu māmiņas raudam; viņa pati šmukšināja BW. 22713;

2) schnuppern (von Hunden bei Verfolgung der Spur)
Salisb. n. U.: vilciņš manu kumeliņu kārkle̦nā šmukšināja BW. 30032.

Avots: ME IV, 86

šmūkšins

‡ šmūkšins PV., = šmurkstis, šmur̃kste̦ns.

Avots: EH II, 650

šmūkšis

‡ šmūkšis PV.,

1) der Schall vom Küssen od. vom Brummkreisel;

2) ein Kuss.

Avots: EH II, 650

smurkšināt

‡ smur̃kšinât Seyershof, schnarren machen (?): bē̦rns smurkšina smurkškauliņu.

Avots: EH II, 541

smurkšis

I smùrkšis Ermes, Serbigal, smur̃kšis Karls., smurkša, smurkšu kauliņi Bielenstein Holzb. 718, ein Spielzeug aus Ferkelfüssen, mit einer Schnur verbunden U., Serbigal, ein Brummer Karls., Schnurrer (Kinderspielzeug) Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 970

snēši

snēši (Adv.) "?": pē̦rkuona uguns de̦g snēši Vīt. 16. Fehlerhaft für svēši (zu svè̦ts)?

Avots: ME III, 976

šņukšināt

‡ šņukšinât "?": šķitu Anniņu sieriņu graužam; viņa ... šņukšināja, labu vīru daūjuse Tdz. 46345.

Avots: EH II, 653

spalši

spalši, Adv. (von einem adj. *spalts?), laut: nu es spalši (Var.: skaņi) gavilēju BW. 632 var. (ähnlich 739, 2). lai dzied spalši (Var.: jauki) 705 var. (aus Lubn.) Wurzelgleich (nebst spalži) mit spalgs 2 und zur Wurzel spel- "laut sprechen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676)?

Avots: ME III, 983

sparkšis

spar̃kšis, ‡

2) "ein Specht, der sehr schnell pickt"
(mit àr 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 547

sparkšis

spar̃kšis Ruj., eine Schnarre (Ruj. n. U.), die auf der Jagd zum Scheuchen des Wildes gebraucht wird Bielenstein Holzb. 601 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 986

sparši

‡ spàrši 2 Saikava "ņipri": s. iet, braukt. bē̦rns s. zīda.

Avots: EH II, 547

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (14)

gārkšķināt

[gãrkšinât, gurgeln (dumpfe Töne hervorbringen) Wenden.]

Avots: ME I, 618

klinkšķis

‡ klin̂kšis 2 Frauenb. "ein weinerliches Kind".

Avots: EH I, 618

kripšķis

kripšis,

1) = kripata Karls.;

2) das Werkzeng, mit dem der Teig ausgeschabt wird;

3) der Schornsteinfeger
Nigr.

Avots: ME II, 280

lisiņš

lišiņš, der Steinpeizger (cobitis taenia) Sassm.

Avots: ME II, 475

pačirkstināt

[pačirkšinât Bauske, ein wenig čir̃kstināt.]

Avots: ME III, 14

pārdrošnieks

‡ pãrdruošinieks Pas. XIV, 278, = pãrdrùošniẽks.

Avots: EH XIII, 198

paviršu

II pavirši, paviršis, paviršus, Adv., obenhin U., oberflächlich: strādājis pavirši vai kļūdaini A. XX, 138. paviršis ņe̦muot MWM. VII, 906. mums bij iespējams tikai ātrumā un paviršus visu apskatīt A. XI, 148.

Avots: ME III, 139

šlaburis

šIaburis (?) Wid., einer, der undeutlich spricht, beim Sprechen schnarrt.

Avots: ME IV, 58

šlekts

šIe̦kts U., edel (von Tieren gebraucht). Vgl. šļe̦kts.

Avots: ME IV, 59

šlīme

šIīme,

1) Schleim
Mag. IV, 2, 143;

2) auch šļīme, der männliche Same
(mit ĩ) Stenden; aus nd. slīm mit dem hochd. sch-.

Avots: ME IV, 59

strinkšķināt

strinkšinât, strinkšķinât,

1) fakt. zu strinkš(ķ)êt, klingen machen (von Saiten):
kuokli strinkšķināt A. v. J. 1899, S. 14. dzejnieki strinkšķina savu kuokļu stīgas Zalktis I, 153;

2) strinkšināt Wid., freqn. zu strinkšēt, klingen, klirren.

Avots: ME IV, 1090

Šķirkļa skaidrojumā (8130)

ab

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5

ābelis

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

acekņains

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

ādeņīca

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

aiņāties

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

aizausīt

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

aizbāzīt

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

aizbēgalēt

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

aizbiedināt

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

aizblīvēt

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

aizbradāt

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aizbrākšēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

aizbrākšķēt

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

aizbrauciens

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

aizbriest

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

aizbumbāt

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

aizburt

‡ àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13

aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

aizčibināt

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizcilāt

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

aizdakalēties

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

aizdancināt

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

aizdaņģināt

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

aizdeldēt

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18

aizdevi

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

aizdīdīt

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

aizdilt

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20

aizdusmot

‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21

aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

aizgrandīt

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

aizgriezt

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

aizgrūt

àizgr,ût, verschüttet werden: aka aizgr,uvusi. ūdeņi ir aizgr,uvuši Jes. 16, 6.

Avots: ME I, 28

aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26

aizjārēt

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

aizjukt

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

aizkājot

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

aizkalnis

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

aizkautrēties

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

aizklaigāt

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30

aizkleināt

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31

aizklešķēt

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

aizkliedēt

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

aizknist

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32

aizkopt

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

aizkrēst

‡ àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33

aizkurtēt

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33

aizlaidelēt

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

aizlapot

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36

aizlāpstāt

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38

aizložāt

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

aizložņāt

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

aizlundēt

‡ aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

aizlūpe

‡ àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37

aizmaknīt

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

aizmatot

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

aizmaurāt

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

aizmiegs

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

aizmielot

àizmìeluôt 2, lieb gewinnen, mit dem Gen.: (infl.) es tuo jaunuo cīši aizmìeluotu BW. 13020.

Avots: ME I, 41

aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

aizmirkšt

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

aizmirt

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

aizmīt

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

aiznikt

‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41

aiznīkt

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

aizoņ

‡ àizùoņ 2 Kaltenbr., Adv., abseits, abgelegen: jis dzīvuo aizuoņ. aizgājuši aizuoņ. dara blēņas.

Avots: EH I, 60

aizpeķēt

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

aizplekšēt

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

aizplīst

‡ àizplîst, ‡

2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?

Avots: EH I, 43

aizplosīties

‡ àizpluosîtiês Trik., tollend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizpluosījušies.

Avots: EH I, 43

aizplukt

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

aizpluskāt

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

aizplūst

àizplûst,

1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;

2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.

Avots: ME I, 44

aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

aizpurvs

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

aizrakt

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

aizrasoties

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46

aizraust

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

aizriest

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47

aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

aizsalt

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

aizsarmot

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48

aizsārtis

àizsārtis, gerötet: vaigi tam aizsārtuši Akur.

Avots: ME I, 49

aizsaule

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

aizsegt

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

aizsētā

‡ àizsẽ̦tā (loc. s.) izvest Kaudz. Izjurieši 190, abprügeln.

Avots: EH I, 47

aizskalot

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

aizšķeterēties

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

aizskraidelēt

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50

aizslimot

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

aizšļūkāt

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

aizsmiet

àizsmiêt, ‡ Reff. -tiês, auflachen: cieši aizsmējās Pas. IX, 544.

Avots: EH I, 50

aizsnigt

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51

aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

aizsprādzēt

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51

aizsprāgt

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

aizstādināt

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52

aizstaipīt

‡ àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52

aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

aizstumt

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

aizsvaidīt

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

aizsvilināt

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

aiztekalēt

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

aiztēkāt

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

aiztīklot

àiztìkluôt: zirnekļi visus kaktus aiztīkluojuši Oknist.

Avots: EH I, 58

aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

aiztilāt

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

aiztrankāt

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58

aiztrenkāt

‡ àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59

aiztricināt

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

aiztriekt

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

aiztrust

‡ àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59

aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60

aizumpēt

àizumpêt, tr., mit Sand, Schlamm, Steinen anfüllen: tuo aizumpējis druoši milzis Juods Lautb.

Avots: ME I, 58

aizvalcīt

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

aizvārīt

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

aizvārtīt

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61

aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

aizvēkšt

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

aizverdēt

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62

aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

aizzelt

àizzelˆt, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I 2 , 158.

Avots: EH I, 64

aizzilēt

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

ajēgs

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

akis

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66

āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

akotains

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65

ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

akts

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65

ālēt

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

āliķis

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

āļoties

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês 2 Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

alus

alus: Demin. àlteņš 2 auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68

amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

āmrijīgs

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien kā āmrija Serb.

Avots: ME I, 239

anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

antiķis

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apalītis

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apalot

‡ III apaluôt, aushöhien Fest.: kurmji apaluojuši visus pamatus dzīvuoklim.

Avots: EH I, 71

apaloties

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74

apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

apausis

apausis (unter apaûši): vīriņš ar apausi ruokā Janš. Mežv. ļ. I, 251.

Avots: EH I, 72

apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

apbadīt

apbadît (li. apibadyti), ‡

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72

apbalēt

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

apbeigties

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apbērēt

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77

apbiedrēties

[apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].

Avots: ME I, 77

apblēņoties

apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.

Avots: ME I, 77

apbraucīt

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77

apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apbruģēt

‡ apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74

apbruņot

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78

apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apčaukstēt

‡ apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcept

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apciemot

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80

apciesties

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80

apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apčirkstēt

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apdancot

apdañcuôt, intr., vielfach mit dem Zusatze riņķī, rundtanzen: trīs lāgas apdancuojuši riņķī BW. III, 1, 81.

Kļūdu labojums:
lāgas = lāgus

Avots: ME I, 80

apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

apdrauzāt

‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78

apdrāztīt

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdrupt

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82

apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apdžaugt

apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsidžiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.

Avots: ME I, 85

apdzeltēt

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

apēdināt

‡ apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80

apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80

apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

apgaismība

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apglezēt

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apglitēt

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apgodēt

‡ apgùodêt 2 Gr.-Buschh., = apgùodît: apguodējuši miruoni. kâ jau pienākas. gājuši atkan ustabā Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 86

apgrabināt

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

apgramžāt

‡ apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83

apgraulēt

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

apgraut

‡ apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85

apgrauzīt

‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83

apgremzdēt

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apgrozīt

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apgrust

* apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88

apgruzdēt

‡ apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84

apgulšņāt

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apienis

apienis BW. 19480, apienīši 3729; 15626, 1, Hopfen; vgl. apîņi.

Avots: ME I, 90

apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87

apjādīt

‡ apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87

apjāšus

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjāt

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

apkabināt

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

apkaime

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92

apkaitēt

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkaldināt

‡ apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

apkalot

‡ apkaluôt, = ‡ apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89

apkalpot

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkalst

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkalt

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89

apkapāt

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93

apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

apķēpt

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apķērīgs

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvieši ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98

apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apķēzīt

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

apķibt

apķibt, ‡

2) = aplipt OB., Rutzau: zābaki apķibuši. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķīlāt

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

apklāt

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95

apklomzāt

‡ apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92

apkluit

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apknabināt

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

apknist

‡ I apknist, zu keimen anfangen: mieži apknituši (sākuši dīgt iesalam) Jürg.

Avots: EH I, 93

apkņudēt

‡ apkņudêt, ringsum (vom Schmutz) zu jucken anfangen: ilgi nee̦sam pirtī bijuši; āda pa˙visam apkņudējusi Siuxt.

Avots: EH I, 93

apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apkravāt

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

apkražāties

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96

apkukt

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

apkūļāt

apkũļât, freqn. von apkul˜t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apkurlināt

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

apkurtēt

‡ apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95

apkušņi

apkušņi, die Disposition zur Ermüdung: šim zirgam apkušņi J. Kaln.

Avots: ME I, 97

apkust

apkust,

1) von allen Seiten auftauen, schmelzen;

2) ganz matt, müde werden, ermüden:
apkusuši kumeliņi BW. 14149.

Avots: ME I, 96, 97

apkūvēt

‡ apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95

apkverpt

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

aplādēt

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

aplaist

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaistīt

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

aplasināt

aplasinât (li. aplãšinti, beträufeln), tr., beklecksen. Brasche.

Avots: ME I, 100

aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplauzīt

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

aplepoties

aple̦puôtiês, stolz, verwöhnt, anspruchsvoll werden: šis man vēl aple̦puosies Alm.

Avots: ME I, 101

aplēzēt

‡ aplẽzêt Frauenb. "auffinden, einkreisen": puišeļi mūsu zirņus jau aplēzējuši; šķiņ nuost Frauenb. a. mežā vilku ebenda.

Avots: EH I, 98

aplieve

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

aplīgt

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

aplobt

apluôbt,

2): apluobuši malu malas Pas. II, 398.

Avots: EH I, 100

aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100

aploči

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103

aplūzāt

‡ I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99

apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmaldīties

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmālis

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmelnot

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

apmigt

‡ apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102

apmirkt

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apmisēt

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

apmizēt

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar māņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103

apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

apoži

[apuoži, für apauši in Naukschen.]

Avots: ME I, 133

appekstēt

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

apperpt

‡ apper̂pt 2 Annenburg, Ekau, Grünw., nicht gut wachsen: sivē̦ni, kas labi neaug, ir "appe̦rpuši".

Avots: EH I, 104

appērslot

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111

appērt

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

appētīt

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

appiepēt

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

appikāt

‡ appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105

appļaut

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

applikšķināt

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

applūst

applûst [li. apiplústi], intr., überschwemmt werden: pļavas, lauki applūduši; applūduši ģīmja panti, verschwommene Gesichtszüge MWM. VIII, 651.

Avots: ME I, 112

appostīt

‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107

apprātot

‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106

apprecināt

apprecinât, fact., verheiraten: ve̦cāki gribējuši dē̦lu apprecinât BW. III, 1, 38.

Avots: ME I, 112

appulcēties

appùlcêtiês, sich ringsum ansammeln: ļaudis... sāka a. ap Uzkrekli Kaudz. Izjurieši 73.

Avots: EH I, 106

appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112

apradināt

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107

aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115

apraušņāt

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apravēt

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

apredzēt

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115

aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

apridāt

‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,

1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;

2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.

Avots: EH I, 109

apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

apriet

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

aprimt

aprimt: (auksts) ūdens aprimst (wird lauwarm) Festen. šitām (linu) saujām ūdens jau ir krietni aprimis (= apžuvis?) Azand. 98.

Avots: EH I, 109

aprīt

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

aprubināt

‡ II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110

aprukt

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

aprunāt

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

aprūsēt

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

apsākt

apsâkt,

1):

kuo tai tagad apsākt? Janš. Atpūta № 380, S. 4. darbu apsāk, bet nepabeidz NB.;

2): tâ mēs esim apsākuši (= pasākuši) Gramsden n. FBR. IX, 110.

Avots: EH I, 111

apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsargāt

apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā mājas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.

Avots: ME I, 117

apsārtis

apsā`rtis: saules pusē ābuoli jau tādi apsārtuši Jürg.

Avots: EH I, 111

apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apsebēt

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

apšekšēt

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekt

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsīkstēt

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

apsirt

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

āpsis

âpsis, auch [âpšis Līn.] und âpša C., PS. (li. opšrùs, [pr. wobsdus]), der Dachs. Sprw.: dzīvuo kā āpša alā. baŗuoties kā āpsis Aus. I, 28.

Avots: ME I, 239

apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskapstēt

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskarāties

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

apskaris

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

apšķīst

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apskulbināt

‡ apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113

apskumjot

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

apskurināt

‡ apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114

apskuris

[apskuris (= li. apskùre̦s), zerfetzt: apskuruši svārki Bersohn.]

Avots: ME I, 122

apskust

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

apšļakstēt

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apšļukt

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsmiet

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apsnigot

‡ apsniguôt,

1) "mit Schnee bedecken"
Spr.;

2) = apsnigt: jumti apsniguojuši Schwanb.

Avots: EH I, 115

apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apspert

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apss

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

apstaknīties

apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.

Avots: EH I, 116

apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

apstāvi

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

apstulbums

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

apšūdināt

‡ apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120

apsūdzēt

apsũdzêt, tr., anklagen, verklagen: brāļi mani kungam apsūdzējuši LP. I, 88. apsũdzê̦tãjs, der Ankläger; apsûdzê̦tais, der Verklagte.

Avots: ME I, 127

apsūrēt

‡ apsũrêt, salzig (bitter) werden Dunika: gala jau pietiekuoši apsūrējusi.

Avots: EH I, 118

apsusēt

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127

apsveicināt

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

apsvilt

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

apsvīst

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

aptapināties

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I 2 , 475.

Avots: EH I, 121

aptilāt

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

aptiņāt

‡ aptiņât, mehrfach umwinden (umwickeln) C.: zirnekļi aptiņājuši saviem tīkliem visus kuokus.

Avots: EH I, 122

aptrakt

aptrakt, toll werden: viņi tiešām aptrakuši MWM. IX, 637. Gold.

Avots: ME I, 131

aptrukt

‡ aptrukt, = aplûzt: nagi aptrukuši Grünwald. mati aptrukuši Bers.

Avots: EH I, 122

aptrūkt

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

aptrult

aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.

Avots: ME I, 131

aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptūkt

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123

aptupēt

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptvankt

‡ aptvankt "?": aptvankuši stādi, kas tumšās vietās uzdīgst, aug gan . . . Pet. Av. IV, 126. ārpus aptvankušiem mūriem ebenda 175.

Avots: EH I, 123

aptvert

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

aptvīkt

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123

apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

apulēt

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

apurdīt

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194

āpuš

ãpuš, für abpuš, abpus AP., āpuž Vīt. 68, āpušin SF. n. BB. XIV, 144, beiderseits, zu beiden Seiten: ãpuš ceļam. [Auch in Bers., Sawensee u. a.; wohl aus abpuš

Avots: ME I, 239

apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133

apvainot

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apvalnis

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

apvārāt

‡ apvâŗât 2 Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

apvārsnis

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvārza

apvā`rza 2, eine Gegend: šinī apvārzā daudz zaķu Erlaa.

Avots: ME I, 134

apvēkšties

‡ apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126

apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

apvelt

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

apvērtēt

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

apvērtiens

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

apvest

apvest [li. apvèsti], tr., herumführen: apve̦duši zirgu uozuolam apkārt LP. VII, 342.

Avots: ME I, 135

apvilgt

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apvirt

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apvīst

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvizēt

apvizêt: kuoki apvizējuši (ar le̦dus vizu) Ar.

Avots: EH I, 126

apzagt

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

apžaustīt

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

apžergus

apže̦rgus (unter apžẽ̦rgām),

1): sievietes jddamas sēdēja tâ~paf kâ vīrieši zirgā apže̦rgus Janš. Mežv. ļ. II, 131.

Avots: EH I, 129

apzināt

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127

apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138

apžūt

apžût [li. apdžiúti], intr., betrocknen: ceļi jau apžuvuši.

Avots: ME I, 139

ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

āravietis

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ārdavs

I ā`rdavs 2 , ‡

3) ā`rdavs (mit ā`r- aus ḕ̦r-?) Ramkau, locker:
ārdava karašiņa.

Avots: EH I, 194

ārdavs

I ā`rdavs 2 SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241

ardievoties

ardievuoties, adieu (ar dievu) sagen, Abschied nehmen: vecīši ardievuojās un aizgāja.

Avots: ME I, 141

ārdīklis

ā`rdîklis (unter ā`rdeklis): ârdiklis 2 Seyershof, Plur. ãrdikļi Salis, (mit ā`r 2 ) Mahlup, ā`rdiklīši Ramkau.

Avots: EH I, 194

ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194

arī

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ārīgs

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ārīties

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

ārlaulība

ârlaũlĩba, die Kebs-, Unehe: ārlaulības od. ārlaulībā dzimuši bē̦rni, uneheliche Kinder.

Avots: ME I, 243

ārzeme

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

ašavi

ašavi (s. unter aši): auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 132

asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130

ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

asmītnieks

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

ašs

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

astainis

‡ astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131

astneša

astneša "?"; zeltenes lai dzīvuo, kas nav svešiern astnešas (Schleppenträgerinnen?)! Dünsb.

Avots: EH I, 132

astnesējs

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

ašuvi

ašuvi

(s. unter aši):

auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 133

atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

ataudze

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atbalsīties

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atbēres

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135

atberzēt

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atbildēt

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. kā prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

atblākšķēt

‡ atblàkšķêt 2 Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

atblužģēt

‡ atblùžģêt 2 Saikava, = ‡ atblàkšķêt 2 : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135

atbradāt

‡ atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136

atbrangt

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

atbrauciens

‡ atbràuciêns, zeitlich begrenztes Herfahren: šinī atbraucienā Ezeriņš Leijerk. II, 116. Silarāja negaidītais atbrauciens Janš. Bandavā I, 133.

Avots: EH I, 136

atbraucīt

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbrukt

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atbučot

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atbūtne

atbûtne, die Abwesenheit: tavā atbūtnē pie mums ieradušies viesi Kaln.

Avots: ME I, 152

atceļot

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atcilt

‡ atcilˆt 2 (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,

1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;

2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.

Avots: EH I, 137

atcīnīt

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137

atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atdairīt

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153

atdīdīt

‡ atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139

atdipināt

‡ atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139

atdoša

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdrašķīties

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atdrupt

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

atdzeme

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

atdzert

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

atdzīvināt

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

atēdas

atê̦das Sassm., Nachbleibsel von Speisen und Viehfutter: es cita atē̦das neēdīšu. luopu atē̦das izlietuo pakaišiem.

Avots: ME I, 157

atgaidīties

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

atgalis

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

atgaloties

‡ atgaluôtiês, zur Genüge tollen Wolm.: vai nebūsit reiz atgaluojušies?

Avots: EH I, 141

atganīt

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atgāze

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. 2 3605.

Avots: ME I, 158

atģeņģerēt

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atgremot

atgre̦muôt, wiederkäuen: tāds auniņš, kas atgre̦muo ze̦lta naudu LP. IV, 90, solch ein Widder, der Geld zurückwürgt, Geld speit. atgre̦muoj(u)ši izgrūdīs (vilki tevi) ceļa maliņā BW. 20708; auch uneigentl., wiederholen: atgr. cita mācības.

Avots: ME I, 159

atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

atgulu

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

atiet

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atirt

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

atjautīgs

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162

atjēgt

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atkaitēt

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkalt

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

atkaltēt

‡ atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145

atkāpt

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atkaust

‡ atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147

atkavāt

‡ atkavât, (heimlich) aufbewahren, beiseite legen Dunika, Kal.: vienu pušpūri rāceņu biju atkavājis īpaši.

Avots: EH I, 147

atkāzāties

‡ atkâzâtiês 2 Dunika, Rutzau, zur Genüge eine Hochzeit feiern: vai tad trīs dienas nevar pietiekuoši a.?

Avots: EH I, 147

atklabēt

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

atklāt

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atkleberēt

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atklimst

atklimst, auch atklimstêt, wiederhallen, erschallen: lācis krākt, lai viss mežs atklimst LP. V, 97; VII, 774. visa apkārtne atklimst, cik jauki šis spēlē LP. VI, 460. atklimstēja meži aiz sievu, bē̦rnu vaimanām VII, 1086.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 167

atknakstīties

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

atknopēt

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

atkodējs

atkuôdẽjs, fem. -ja, eine Person, die enthext, durch Zaubermittel den Zauber löst (atbūrējs): kad bijuši burvji, tad bijuši arī atkuodēji LP. VI, 23.

Avots: ME I, 169

atkorāt

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkorgāt

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkost

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atkrākt

‡ atkŗâkt 2 Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkrante

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atkraukāt

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkult

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atkūpēt

‡ atkûpêt, hergelangen (vom Rauch, Qualm): dūmi atkūpējuši līdz mums.

Avots: EH I, 151

atkusa

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atlādēt

atlâdêt: durch Fluchen wegschaffen: paši viens uotru atladējuši pie deviņiem juodiem uz visu mūžu Janš. Līgava I, 58.

Avots: EH I, 153

atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atļaut

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atlauzt

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atlēkt

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atlicināt

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154

atlikums

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

atlupt

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atlustēties

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atlūza

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

atmalt

atmal˜t [li. atmálti], intr., tr., zu Ende mahlen, mit dem Mahlen fertig werden: puiši, meitas, labību maldami, nevarējuši atmalt vien LP. VII, 729. Refl. -tiês, bis zum Überdruss mahlen.

Avots: ME I, 175

atmats

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

atmērkt

‡ atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156

atmesls

atme̦sls, was weggeworfen wird, der Auswurf, das Verworfenste, Schund, das Verachtete: dzē̦rājiem, šiem plikiem pasaules atme̦sleim St.

Avots: ME I, 176

atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmielot

atmiẽluôt, tr., wieder bewirten: mieluojiet, sveši ļaudis, es jūs būšu atmieluot BW. 19347.

Avots: ME I, 179

atmīkšķēt

atmîkšķêt, atmîkšêt, auch atmîkšt, intr., erweichen, weich werden; mit Kot badeckt werden: ceļš atmīkšis A. XIV, 11; vom Eintreten des Tauweiterm: gelind werden Spr.

Avots: ME I, 178

atmiņa

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atmirt

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

atmizot

atmizuôt, atmizêt,

1) tr., abrinden, abschälen;

2) zuobi atmizējuši, die Zähne sind stumpf geworden.

Avots: ME I, 178

atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atose

atuose (nach atuoši Selg.), dial. (Barbern Etn. IV, 33) für atvase.

Avots: ME I, 206

atpirkt

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158

atpīt

atpît [li. atpìnti], tr.,

1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.

Avots: ME I, 182

atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atplakt

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

atpļāpāt

‡ atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159

atpļaut

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atplukt

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159

atpurpēt

‡ atpur̂pêt, ganz morsch werden Bērzgale: ce̦lmi jau ir atpurpējuši.

Avots: EH I, 160

atpūt

‡ atpũt, abfaulen: nagi tai nav atpuvuši Janš. Līgava Il, 273.

Avots: EH I, 160

atraidīt

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

atrakstīt

atrakstît ‡

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161

atrakt

atrakt (li. atràkti), auf-, abgraben: raudzījuši pagrabu atrakt LP. VII, 341.

Avots: ME I, 184

atrast

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atrast

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atraut

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atreibuļoties

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atriebīgs

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

atriebt

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atrīt

atrĩt, ‡ Refl. -tiês,

1) zurückwürgen
(intr.) Siuxt: guovs atrijas; kad sagre̦muojusi, nuorij;

2) sich sattschlingen:
būs jau me̦dus atrijušies Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH I, 162

ātrputra

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, kā tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245

atsargāt

atsar̂gât, tr., behütend, schützend verjagen, fernhalten: iznāk viena ze̦ltainīte, atsargā sīvus suņus BW. 13250, 46. raganas nuo ganibām varējuši labi atsargāt Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich hüten, sich schützen: nuo brandvīna dzeršanas pavisam jāatsargās Etn. II, 180. nuo raganām varuot atsargāties LP. VII, 593.

Avots: ME I, 188

atsargu

‡ atsar̂gu (gen. pl.), Reserve-: aiz viņa stāvuošie a. spē̦ki Janš. Bandavā II, 198. Vgl. li. atsargà "Reservë.

Avots: EH I, 163

atsarkt

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atšaut

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsēja

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsiept

atsìept 2 zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191

atsirkt

atsirkt "?": nu jau uozuoli atsirkuši (Altenwoga), die Knospen der Eichen haben sich schon geöffnet.

Avots: ME I, 190

atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskabargāt

atskabar̂gât, absplitten, Nietnägel bekommen: nagu valnīši atskabargāšuot K. M.

Avots: ME I, 191

atšķelt

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

atšķenst

atšķenst, intr., sterben: vai šis vēl nav atšķendis? Grobin, Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 201

atšķiebt

atšķìebt lūpu, dass., was atšiebt Kand.

Avots: ME I, 202

atskriet

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atskust

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193

atslaucīt

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atslīst

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

atsllaukt

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

atsmirdēt

‡ atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168

atspaids

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij kārtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168

atspītēt

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstingt

atstiñgt [li. atstìngti], intr., inch., sich von Erstarrung, Starrheit befreien: sastingušie gabali atstingst Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 198

atšūpāt

‡ atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175

atsvēte

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

atšviept

[atšviêpt 2 -pju, -pu (Gr. - Sessau) lūpu = atstiept l.; šviept wohl durch Kontamination von šiebt und viept.]

Avots: ME I, 203

atšvitināt

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

attecēt

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.

Avots: ME I, 204

atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

attikt

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

attirpt

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

attīstīt

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

atvācināt

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

atvadības

‡ atvadĩbas das Abschiednehmen, der Abschiedsschmaus: dzē̦ruši uz pašām atvadībām Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 177

atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvākt

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

atvalkāt

‡ atval˜kât, wiederholt oder viele Gegenstände herschleppen Lubn.: bē̦rni atvalkājuši suoliņus līdz istabas vidum.

Avots: EH I, 178

atvandīt

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207

atvāršas

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atvaša

‡ atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 1 , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178

atvasis

atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.

Avots: EH I, 178

atvazāt

‡ atvazât, herschleppen: a. slimību nuo kaimiņiem. Refl. -tiês, sich herschleppen: nez, nuo kurienes šis atvazājies!

Avots: EH I, 178

atveidot

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

atvēžot

atvêžuôt, intr.,

1) krebsend hinkommen:
nuo dzelmes sākuot mēs tagad līdz jums e̦sam atvēžuojuši;

2) langsam wie ein Krebs
(vêzis) herkommen, herschlendern: tu atvēžuot vien nevari LP. VII, 133. [Vgl. li. vėžlióti, unbeholfen mit schleppenden Füssen gehen.]

Avots: ME I, 210

atviebt

atviêbt, tr., aufwerfen: lūpu [Weinschenken, Neuermühlen]. Refl. -tiês: cirvja zuobi atviebušies, die Schärfe des Beiles hat sich zurück, zur Seite gebogen.

Avots: ME I, 211

atviept

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

atzalis

‡ atzalis,

1) eine unreife Beere:
kas tie nu bij par uogām - tie tik bij tadi atzalīši Strasden;

2) Plur. atzaļi, die leichten Körner, die beim Windigen bei der Spreu bleiben
Seyershof: a. ir viegli: kad vētī; vējš ne̦s pruom;

3) Plur. atzaļi, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.

Avots: EH I, 182

atžaut

‡ II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183

atzelt

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

atžiebt

II atžiebt lūpu, die Lippe hängen lassen: atžiebis lūpu kā ve̦cs zirgs (Barb.); vgl. atšiebt.

Avots: ME I, 214

atziedēt

‡ atziêdêt C., ab-, verblühen: rudzi jau atziedējuši.

Avots: EH I, 182

atzilgt

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

atzīlis

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

atzilt

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

atžirbināt

atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.

Avots: ME I, 214

atžļūgt

‡ atžļûgt 2 Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

au

a˙u! (zweisilbig), auch a˙vu, Interjektion,

1) des Unwillens, der Abweisung, der Überraschung:
tad šitāds ķē̦ms duomā visu izjaukt, a.(v)u! A. XVIII, 406. bet a˙u! LP. V, 4. a˙u, tev jau naudas kā ve̦lnam pe̦lavu;

2) der nicht erfüllten Erwartung, sehr häufig in Verbingung mit dem Vokativ dieviņ: bet a˙vu dieviņ, kas tuo deva Etn. IV, 105; I, 102; A. XIII, 529. bet a˙vu brāl, kā pēcāk klājās! Līb.

Avots: ME I, 214

audze

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

augļot

aûgļuôt,

1) vermehren, fruchbar machen
L., St.;

2) wuchern:
augļuošana nuozīmē katru pārliecīgi augstu augļu ņemšanu. Refl. -tiês, fruchbar sein, sich vermehren: augļuojieties un vairuojieties un piepildiet zemi I Mos. 1, 28. [Bei Glück mehrfach mit l: augluojās I Mos. 8, 17, Matth. 13, 26, Mark. 4, 8; augluojies I Mos. 35, 11, augluoj(u)šies Jer. 3, 16. Zum l vgl. li. augłùs "урожай".]

Avots: ME I, 216

augš

aûgš,

1) für aûgšā: es kāpu augš in Iw., Alschw., Edw., Felixberg, Golg.;

2) f. aûgsti Rositten n. BW. 10503; cf. aûgši, aûgšs ("auf")
kalniņa (Var.: kalniņā) BW. 10286, 1.

Avots: ME I, 218

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšene

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219

augšķis

‡ augšķis, ein hoher, vornehmer Gast: mežsargu apmeklējuši atkal kādi augšķi Janš. Dzimtene 2 III, 252; IV, 104.

Avots: EH I, 185

augšļaudis

aûgšļàudis, die Oberländer LP. VII, 342; in Klingenberg dafür augšļaudieši.

Avots: ME I, 219

augšnams

aûgšnams ,* das Oberhaus (in England) Vēr. II, 1018. aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

augšs

augšs, für aûgsts, Kreuzburg n. BW. 5303, 2; [gen. s. augšāka dīķa Glück II Kön. 18, 17]. augši, für aûgsti Rositten n. 5179; 5869; 5898; 15822, 4; viņam jau iet augši, es geht bei ihm hoch her; esgeht ihm sehr gut Mag. XIII, 3, 56; augšu, f. aûgstu, Lubahn n. BW. 7946. augšāk, höher BW. 33648, 1 var.

Avots: ME I, 219

augstlēcīte

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

augstnesis

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217

augums

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186

augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

auklēt

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222

auklis

auklis (bei U. mit aũ 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222

aulekām

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem 2 Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem 2 Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka 2 Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

aulekis

‡ aule̦kis, Adv., = aule̦kām: skriešu a. vien Janš. Bandava Il, 93. laiduši a. Mežv. ļ. I, 93.

Avots: EH I, 186

aumašām

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226

auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

ausainis

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

aušāt

aušât, aušêt ist ein terminus technicus für pakšiem vaigu tēst, d. h. die Enden des runden Baubalkens etwas behauen, um die Norken besser abzeichnen zu können U. Nach PS. heisst das Verb aũsuot. [Nach Bielenstein Holzb. 12 zu àuss.]

Avots: ME I, 230

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

austene

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

auteļi

aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 189

auteļi

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231

auza

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

auzainis

auzainis: in der Bed. "Pferd" auch Kaudz. lzjurieši 78 (acc. s. auzainīti).

Avots: EH I, 189

auzājs

àuzājs, aûzãja 2 Janš., auzaine, àuzaita, àuzaite, Haferstoppel, das abgeernte Haferfeld. Plur. àuzāji, Haferstroh, Haferstoppel: vasarājas salmus sauc vienkārši par miezājiem, auzājiem Etn. III, 73.

Avots: ME I, 231

avele

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

avene

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

aviekša

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê 2 ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

āzēt

âzêt, - ēju Smilt., tr., geisseln, durchhecheln: daudzas nuo šinīs gabaluos āzē̦tām muļķībām mainījušas savu seju Vēr. II, 867. Refl. - tiês, streiten, zan ken: kuo tu te ar visiem āzējies? Serb. Von âzis.

Avots: ME I, 245

ažģi

ažģi, Schilfrohr in Flüssen; ažģīši, rundes Gras auf Heuschlägen; PK. n. Mag. III, 1, 93 [eine Nebenform von ašķi].

Avots: ME I, 234

āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246

bābāt

‡ bàbât 2 Saikava, -ãju, = bābuôt 2: mēs tikāme̦t bābājām, līdz egle atgrima uz šituo pusi.

Avots: EH I, 208

bābietis

bãbietis, das Weib, für sievietis Purap.: visi viņi tādi bābieši Niedra.

Avots: ME I, 270

badmira

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198

badmira

‡ badmiŗa, comm., = badmira: nu mūs sapluosīs... šie badmiŗas (von Hunden gesagt) Janš. Mežv. ļ. I, 392. badmiŗās mirtu (würde Hunger sterben) Dzimtene IV, 106.

Avots: EH I, 198

bagoties

baguôties Dr., Possen treiben, sich lächerlich gebärden, Gaukel treiben: piedzē̦rušie visādi baguojas. burvis ap slimo luopu baguojās; [auch: betteln Lös.]; etwa auf Grund von slav. богъ "Gott" entstanden?]

Avots: ME I, 249

bags

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

bailīgs

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199

baiļot

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

bails

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251

bais

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

baiss

II baiss (li. baisà "der Schrecken"), die Furcht, der Schrecken: šis drūmais baiss kā lietuvē̦ns man krūtis spieda Asp. un aiz manis tumsa un baiss Vēr. I, 387.

Avots: ME I, 251, 252

baist

baîst [Warkhof] mit dem Dat. der Pers.: man baist, ich fürchte mich. [baist šiem kungiem nuostāt tiesas priekšā infl.]. ne tai bija vilka baist BW. 7141; LP. VI, 542. [Entweder eine Kontamination von baikst und bais, oder aber baist ist eigentlich eine III p. prs. (vgl. li. baĩsta "wird greulich" ); im leztern Fall entstand die Verbindung bija baist nach dem Muster von bija baikst od. bija bais].

Avots: ME I, 252

bakāns

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

baķis

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

baklis

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252

bakšīties

‡ bakšîtiês, -uôs, -ĩjuôs, ohne den nötigen Ernst, aus Langerweile etwas tun Vīt.: kuo te bakšies? strādā nuopietnu darbu!

Avots: EH I, 200

baktaļa

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

balamutīgs

balamutîgs, grossprecherisch, schwatzhaft, spöttisch: viņa nevarēja tik galā ar balamutīgajiem puišiem LA.

Avots: ME I, 253

bālēns

bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

balgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bālgans

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

ballēt

‡ I bal˜lêt, = ballêtiês: viņš ar citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvē̦tkiem visu nakti Seibolt.

Avots: EH I, 200

ballēties

ballêtiês, -ējuos, Bälle geben, mitmachen, schmausen: par kuo tas šie tā ballējas MWM. VIII, 565. [Nach Spr. auch ballêt, Bälle

Avots: ME I, 254

balsēties

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

balsināt

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

balsīties

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201

balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

baltgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

balti

bal˜ti od. bal˜tieši, die Balten.

Avots: ME I, 257

baltskarains

bal˜tskarains, bal˜tskarītis, weissgemähnt, Epith. des Rosses: labāk būtu vilks apēdis baltskarainu kumeliņu BW. 15850, 2. sirmi zirgi baltskarīši 12324. jūdzu baltskarīšu kumeliņu Ltd. 258.

Avots: ME I, 258

bālzgans

‡ bā`lzgans 2 Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

bāna

‡ bàna 2 Saikava, mehrere nahe beieinander aufgestellte Getreidehaufen (auf dem Felde): nuo šitās bānas ve̦zums neiznāks. Zu bãnis I?

Avots: EH I, 208, 209

banda

I bañda,

1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;

2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.

Avots: EH I, 204

banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

banga

I bañga,

1): trīs bandziņas jūriņā BW. 2675, 7;

3): die Schar
(pūlis) Schibbenhof: meitas, puiši iet bañgām vien; ‡

4) die Wolke
Iw. n. FBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204

baras

baras, die Abgabe, der Tribut, die Kornschüttung: visi baras (Var.: berus) nuode̦vuši RKr. VII, 866. Nach U. bara, atbara, Zugabe auf geliehenes Getreide. [Zu bērt.]

Avots: ME I, 263

bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205

bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

bārkšķi

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr 2 ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem 2 Iw.

Avots: EH I, 209

barkšķis

I bar̂kšķis, bar̂kšis der Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME I, 264

bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

baroklis

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo 2 ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden; ‡

3) das Viehfutter
(mit ùo) 2 Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206

baroklis

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265

barot

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. 2 271 F. und Feist Wrtb. 2 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

basikņi

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206

bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206

bauc

‡ bauc! Interjektion: bauc! jāšauj abiem reizē Kaudz. Izjurieši 306.

Avots: EH I, 206

bauda

bauda, der Genuss: tai priekšpusdienas miegs bij visu saldā bauda MWM. VIII, 86. nuoguruši nuo sājas baudas Vēr. I, 663. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis JR. V, 102. baudu kāre, Genussucht. St. gibt als seine Neubildung an (zu baudīt).

Avots: ME I, 266

baudīt

bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206

baudīt

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

baukšķināt

baukšķinât, schlagend einen Schall verursachen: baukšķina ar cirvi ap pakšiem Druw.

Avots: ME I, 267

baukšķis

baũkšķis C., baũkšis, der Schall, der Knall, der schallende Schlag: neatskan veseŗa baukšis Vēr. I, 484. baukšķi duošu mugurā BW. 23384.

Avots: ME I, 267

bauksti

bauksti, die kleinen Querbalken zwischen den Sparren, šķērši, kas spāres valda (Hug. Mag. III, 1, 109), Türbande (L.).

Avots: ME I, 267

bāža

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276

bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bēdulis

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bēģelis

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289

beigt

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

bene

bene,

1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;

2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]

Avots: ME I, 279

benkāts

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279

beri

be̦ri [AP., Laud., Lös.], beŗi L. ST., beres, bẽrĩba, die Kornabgabe, Magazinschüttung, Tribut: visi rudeņuos be̦rus de̦vuši. [Zu bẽrt.]

Avots: ME I, 280

bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281

bet

bet (li. bèt). Konj.,

1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;

2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]

Avots: ME I, 281

bezbēdīgs

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

bezdievnieks

bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.

Avots: EH I, 214

bezgalis

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283

bezmērķa

bezmērķa, kein Ziel habend, ziellos, zwacklos: bezmērķa klīstuošie viļņi MWM. VIII, 696; bezmērķa vagabundi Vēr. II, 1065.

Avots: ME I, 285

bezsaules

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

bezvārdība

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

bīdelbiksis

‡ bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223

bīdelēt

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

biedrība

bìedrĩba: tautieši biedrībā (Var.: bāliņi pulciņā) lielu darbu padarīja BW. 34218 var.

Avots: EH I, 224

biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

biezēt

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

biezna

‡ biêzna 2 Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

biežs

bìežs: salīda biežuos krūmuos Pas. VII, 342 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 225

bija

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

biksnīt

‡ biksnît AP., Arrasch, C., Erlaa, Lubn., Sessw., = buknît: (vecene) Apzarni sargāja un ... biksnīt biksnīja, ka tas nedrīkstēja ... ar ... citu sievieti ir ne vārda pārmīt Kaudz. Izjurieši 91. viņš . . . suodīja un biksnīja . . . veci 155.

Avots: EH I, 219

bīkstēglis

[bīkstēglis Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stenge zum Siossen;

2) ein steifer, träger Mensch;
cf. bīstē̦gs, bīkšis.]

Avots: ME I, 303

biliņģis

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

bimbināt

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

bimbis

bim̃bis,

1) das Weinen:
vai jau atkal laiž bimbi vaļām Goldm.;

2) jem., der immer weint:
vai re, kāds bimbis; kāds netīši piedūries, jau pīkst MWM. X, 436.

Avots: ME I, 297

bir

bir, Interj. zur Bezeichnung des beim Streuen, Schütten, Fallen entstehenden Lautes šis izbeŗ skrubulīšus zemē - bir, bir, bir LP. IV, 159.

Avots: ME I, 297

birdeklis

‡ bìrdeklis 2 ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

birēt

birêt, herabfallen, rieseln: kur ganiņi ganījuši, tur ziediņi birējuši BW.29528, 1.

Avots: ME I, 297

birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

birka

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298

birkavs

bir̃kavs: trīs birkavi, seši puõdi BW. 31787. atvedīšu baltu linu birkaviņu 28378, 3.

Avots: EH I, 220

birkstele

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

biru birām

biru birām, in Scharen K., od. birum birumiem: visi traucās birus birumiem A. XII, 336. tām pakaļ nāca birum birumiem Lieknis un citi jaunieši R. Av.

Avots: ME I, 298

birums

birums,

1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;

2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;

3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.

Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās

Avots: ME I, 298, 299

birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

bisēt

‡ bisêt, schiessen St.: bisējamiem rīkiem (von Pistolen gesagt) Kaudz. Izjurieši 305. Refl. -tiês, für sich schiessen St.

Avots: EH I, 221

biskrēsliņi

‡ biskrēsliņi, biskrēslīši, acc. s. biskrēslīti BW. 6447 var., = biškrēsliņi (s. unter bite 4), Rainfarren: sẽju āra biskrēsliņus (Var.: biskrēslīšus, biškrēsliņus) BW. 6447, 1 var.

Avots: EH I, 222

bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bīza

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

bladācis

‡ bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225

blaizgums

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

blāķis

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

blākšēt

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

blākšķis

‡ blàkšķis 2 Saikava,

1) = ‡ blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227

blaku

blaku blakām (unter blakām): čigāni mainījuši arī b. b. (ohne eine Zugabe?) Janš. Bandava I, 390.

Avots: EH I, 225

blankšēt

blan̂kšêt (unter blan̂kšķêt): auch Golg., Wizenhof: kuo nu blankši niekus!

Avots: EH I, 226

blankšķīgs

‡ blankšķîgs "grossmaulig; unpassend; nicht scharfsinnig" Druw.: blankšķīgiem juokiem Kaudz. Izjurieši 42.

Avots: EH I, 226

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaukstiens

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310

blaukt

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bļauris

bļauris, f. -re, der Boshafte, Fürchterliche, Schreckliche: mans vīrs ir liels bļauris LP. V, 264. šis velns bija īsts bļauris VI, 484.

Avots: ME I, 320

bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

bļausts

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

blēdnieks

blèdnieks (unter blèdis): auch AP., Elger (Günther Altfett. Sprachd. 1, 371, Evang. 1753, S. 49, P. W. šis ar mani tiesalies? 19.

Avots: EH I, 229

blēgs

blē̦gs, ‡

2) = blèdis (?): šis ir tas blē̦gs, kuŗš ... P. W. Šis ar mani tiesāties? 17.

Avots: EH I, 229

blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

bleņķīgs

blèņîgs, schelmisch, auf dumme Streiche geschliffen: mūsu puiši blēņīgi Grünh.

Avots: ME I, 314

blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

bļerksis

‡ bļer̂ksis (wohl Schreibfehler für bļer̂kšis!) PV. ein Prahlhans.

Avots: EH I, 233

blīkšēt

blĩkšêt,

1): lietus līst, ka blìkš 2 vien Linden; ‡

2) leeres Zeug schwatzen
C.: kuo tu tur nu blīkši! tur jau nav ne vārda patiesības.

Avots: EH I, 230

blīkšķiens

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III 2 , 201.

Avots: EH I, 230

blīkšķināt

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

blīšķēt

‡ blìšķêt 2 Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

blīšķis

blìšķis 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

blīvēt

blĩvêt: kuo nu blīvē luogu ciet (warum schliesst du das Fenster)? lai nāk iekšā svaigs gaiss! PV. Refl. -tiês: baļķi labi blīvējas ("sagulst cieši kuopā") Dond.

Avots: EH I, 230

blodētājs

‡ bluodē̦tājs "?": prūši (= Schaben) ir nepatīkami nūjnieki, laišķi un bluodē̦tāji L. Av. 1854, № 47.

Avots: EH I, 232

blods

bluods Lind. Mag. XIII, 3, 68, bluô da 2 [Dond.], ir tāds, kas kuo ļauna apzinādamies neiedruošinās acīs skatīties; vis˙vairāk saka tuo nuo suņa Dond.; jemand, der "bluodâs".

Avots: ME I, 319

bļorca

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321

blorkšēt

blor̃kšēt, -u, -ēju, laut reden, plappern: kuo tu nu blorkši? Ubbenorm.

Avots: ME I, 317

blūkšķināt

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

blusināt

II blusinât, [blusît Fest., Stelp.], blusuot, tr., flöhen: Sprw. suns suni blusina. Refl. -tiês, sich flöhen: sievas māte bij izgājusi blusuoties LP. V, 369. meitieši vakaruos blusās RKr. XV, 10.

Avots: ME I, 318

bokšēt

bokšêt und bokšinât Ubbenorm, klopfen, poltern.

Avots: ME I, 321

bokstīt

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361

borkšēt

‡ bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235

boze

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit uõ in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363

braikt

braikt! Interj., = braiks: te braikt! zārka vāks aizsprādzis šim pāri LP. IV, 235.

Avots: ME I, 322

brakalaiņi

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brāķēt

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

brāķis

I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]

Avots: ME I, 328

brakmanis

brakmanis (unter brãkmanis), ‡

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. 2 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236

braks

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

braks

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

brāleliņš

‡ brāleliņš BW. 3715; 11739, nom. plur. brālelīši 1718, 1, Demin. zu brãlis Bruder.

Avots: EH I, 239

brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

brāļoties

brãļuotês, sich verbrüdern: brāļuojas, bučuojas, kamē̦r paši apzuogas Purap. Subst. brāļuošanās, ein Speilchen BW. V, 206.

Avots: ME I, 328

brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

brankūzis

brankũzis: vai tie mūsu brankuzīši ... nuode̦guši? BW. 19866.

Avots: EH I, 237

brase

‡ brase, die Menge, der Haufe, das Rodel: visa b. ( = lieli pulki briežu) devās uz kruogu J. Bankins šis un tas II, 11 (1875).

Avots: EH I, 238

brašība

brašība, die Bravour, Heldenmütigkeit, Tüctigkeit: lai šis tikai nezaudējuot brašību LP. VII, 483.

Avots: ME I, 324

brasmanis

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324

brašmanis

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324

braukainītis

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

braukšus

bràukšus bràukšis MWM. VIII, 30, bràukšu, auch ar braukšu Kurisch-Haff, fahrend, zu Wagen: braukšus braukt, būt. mēs tev braukšus vedīsim BW. 17530,8. un tad tu, Klapar, kâ nu braukšus būdams, paņem mani arī līdz A. VI, 407.

Avots: ME I, 326

braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brāzāt

‡ brāzât, -ãju,

1) reiben, kratzen
(mit à 2 ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;

2) schmieren, sudeln
(bràzât 2 ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.

Avots: EH I, 239

brāzma

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma 2 Stelp., brâzma 2 Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

brēga

brē̦ga, = braga LP. V, 128, (Roneb., Smilt.]; brē̦gas od. brē̦gus vē̦de̦rs, der Vielfass A. XI. 82. Auch als Masc.: brē̦ga brālīši Vīt. 59.

Avots: ME I, 330

breikšķis

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330

brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

brengs

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240

breša

breša "?": kas šim brešam nekaiš siltā istabā? Naud.

Avots: ME I, 330

bricada

bricada! bricad, bracad! Ahs., Interj. zur Bezeichnung des die Sprunge der Schafe oder Pferde begleitenden Schalles: kūtī tūliņ dzirdējuši bricada! bricada! LP. V, 177. rau kâ nāk: bricada! bricada! sagt man, wenn Pferde frei umherlaufen Līn. Wain.

Avots: ME I, 331

brīdiņš

brĩdiņš: nav ne˙kāda brīdiņa de̦vuši, haben nicht gescholten BielU. par kuo ... varē̦tu dabūt brīdiņu nuo tē̦va Janš. Mežv. ļ. II, 136.

Avots: EH I, 242

brīdis

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334

briedis

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

brikšķināt

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

brīkšķis

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

brikst

brikst! Iterj., = briks: piepeši klāt tai brikst Hug.

Avots: ME I, 332

brikšteļi

‡ brikšteļi, Streichhölzchen: b. ... saslapuši, un ar tiem uguni neiedrēzīsit Janš. Dzimtene II 2 , 305.

Avots: EH I, 241

brilis

‡ brilis "?": skatās kâ b. - ne acu nemirkšina Planhof.

Avots: EH I, 241

brille

bril˜le: divas brilles uzlikuši, nere̦dz ... meitas BW. 12818.

Avots: EH I, 241

brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

brīvlaiks

brĩvlaĩks,

1) die freie Zeit, Musse:
meitas dabūja šuo brīvlaiku, lai viņām būtu iespēja pūru darināt Ein. III, 125;

2) die Zeit der Freiheit:
šinīs brīvlaikuos Dünsb.

Avots: ME I, 335

brīvs

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

brīvu

‡ brĩvu, = brĩv: viņiem ir b. bēgt (sie dürfen fliehen) Pas. I, 404. a[t]pakaļ skatīties šim nee̦suot b. IV, 192 (aus Planhof).

Avots: EH I, 243

brizināt

brizdinât, intr., poltern, klopfen; sle̦pkavas brizdinājuši pie durvīm tik dikti, ka pat gulē̦tājs uzmuodies LP. VI, 628; vgl. brazdêt.

Avots: ME I, 333

brodenis

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342

brožs

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug; ‡

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248

brūkle

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline 2 Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341

brukšķināt

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

brukstalas

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. 1 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. 1 293

Avots: ME I, 339

brunči

I brunči,

1) überbleibsel von Strauch;

2) die Grieben, Rückstand von gebratenem, geschmolzenem Fett
(= dradži);

3) "der Schutt von verfallenen Bauten"
Oberl.;

4) das Zusammengefegte, der Abfall
[brunči 2 Tuckum]: vilnu kāršuot paliek pāri tādi mazi bruncīši Tuckum.

Avots: ME I, 340

brūnēt

brũnêt, [auch brūnuôt Wid.],

1) braun färben
Spr.;

2) intr., braun werden, [einbrennen
Wid.]: rauši krāsnē sāk brūnēt Druva I, 402.

Avots: ME I, 341

brūnganraibs

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246

brūtēties

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341

brūtgāns

brũtgāns: pie jaunā brūtganiņa BW. 15705. nom. pl. brūtgaņi BW. 14517, 1, brūtganīši 15659 var.

Avots: EH I, 247

bruža

bruža, schwere Arbeit Frauenb.: es iestājuos tieši me̦lnajā bružā. tik jauns meitē̦ns, un jau iet pilnā bružā (verrichtet alle schweren Arbeiten)!

Avots: EH I, 246

bubaļi

‡ bubaļi Dond., das Spinngewebe: istabas griesti nuokārušies ar bubaļiem.

Avots: EH I, 248

būdenieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

būdnieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

būds

bùds 2 : auch Cibla, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine, Pas. III, 424 (aus Atašiene); VII, 287; IX, 304 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 257

būka

II bũka [Lutringen, Nigr.], blaue Pflaume Tuckum, [Hasenp.], Zwetschge, kuoks ar ķiršiem un plūmēm līdzīgiem augļiem Gold., N. - Bartau n. Etn. II, 50. vilku būka, Hagebutte (rosa canina) Mag. IV, 2,50, RKr. III, 72, gew. vilku drīcekle.

Avots: ME I, 357, 358

būkšķēt

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

būkšķināt

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

bukte

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bunčka

bunčka,

1) ein kleines Gefäss, eine Büchse
Serb. n. A. XI, 166: brandvīnu dzē̦ruši nuo vērša raga taisītā bunčkiņā Upīte, Medn. laiki 164;

2) eine kleine, mit Jauche Gefüllte Grube
Naud.

Avots: ME I, 350

buņķete

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

bur

bur! Interj. zur Bezeichnung eines sprudelnden, wallenden, murmelden Schalles: visi bur, bur, bur! pazuduši kâ ūdenī LP. V, 159.

Avots: ME I, 352

burči

burči, Pl., suņa burči, Hundekamille: pupurlakši, suņa burči, jaunu puišu Jāņu ziedi Ramk.; [vgl. burkšņi].

Avots: ME I, 353

būris

bũris [Nigr.;li. būrys "Menge"], die Menge, der Haufe: apgūlies lielā paparkšu būrī LP. VII, 1277. dzīvuot draudzīgi visi vienā burītī Jauns. Druva I, 388. būrīšuos un pulciņuos Janš. divi puiši sapulcina katrs savu kāzinieku būri RKr. XVI, 252. buris meitu RKr. XVI, 124. Zu būra.

Avots: ME I, 358

burkanis

‡ bur̃kanis Salis, burkans Golg., bur̃kan̂ts 2 (li. burkantas) Iw., Schnehpeln, = bur̃kãns: sīki rutki, burkanīši BW. 2973, 1 var. Zur Form auf -nts vgl. Skardžius Die slav. Lehnw, im Altli. 48.

Avots: EH I, 254

burkšķi

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi 2 [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. 2 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354

burkšķināt

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

burkšķis

bur̃kšķis (unter bur̃kšis): auch Grenzhof, N.-Peb.

Avots: EH I, 254

burkstēt

bur̃kstêt (unter bur̃kšķêt),

1): burkstuoši ratiņi Kaudz. M.

Avots: EH I, 254