Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ase' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ase' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (85)

aseknītis

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130



asenītes

‡ asenītes, eine Pflanze: sarkanas a. Janš. Bandava II, 73.

Avots: EH I, 130



asenpuķe

‡ ase̦npuķe Popen, hypericum quadrangulum.

Avots: EH I, 130


asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130


asenzabas

ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]

Avots: ME I, 143


aseris

aseris (unter asaris): auch Linden, (aseris) AP., Heidenfeld.

Avots: EH I, 130


atlase

atlase,

1): auch Pilda v. FBR. XIII, 45, Baltinov n. FBR. XI, 130, Gr: Buschh. n. FBR. XII, 65, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Warkl., Wessen, Zvirgzdine, gen. s. atlaša BW. piel. 2 5270, 1., dat. -instr. pl. atlasām BW. 22631 var.

Avots: EH I, 153


atlase

atlase [in Gr. - Buschhof und] BW. 13250, 28, atlass 5270 (liepas auga bez atlasa), Demin. atlasīte 1695, 13659, 1, atlasiņas 33554, 3,

1) der Wurzelschössling, Sprössling.
Vielleicht aus atvase in Anlehnung an atlasas.

2) eine mit einem jungen Walde bewachsene Stelle
Mit.

Avots: ME I, 172


atrase

atrase, eine Blume Kat. Kal. 120.

Avots: ME I, 184


atvase

atvase (unter atvasa): auch Orellen n. FBR. XI, 41, Heidenfeld, Ramkau, Demin. atvesīte BW. 1695, 5 var. (aus Laud.): liepai auga atvasītes BW. 1998. uozuola atvasīte 7355, 1 var.

Avots: EH I, 178


bezpases

bezpases cilvē̦ks od. bezpasinieks, fem. -niece, ein passloser Mensch.

Avots: ME I, 285


brase

‡ brase, die Menge, der Haufe, das Rodel: visa b. ( = lieli pulki briežu) devās uz kruogu J. Bankins šis un tas II, 11 (1875).

Avots: EH I, 238


dasekt

dasekt U., ergründen, erforschen.]

Avots: ME I, 442



izkasenis

izkasenis, der aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackene Kuchen Bers.

Avots: ME I, 748


kase

‡ kase ein eggenähnliches landwirtschaftliches Gerät; womit früher das Unkraut im Felde ausgeröttet wurde Siuxt.

Avots: EH I, 591


kasekle

‡ kasekle Ströds par. vōrdn. 89 "?"

Avots: EH I, 591



kaseklis

kaseklis: auch Boxchow n. FBR. XIII, 25, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Lubn.,

1): ein Instrument zum Ausschaben des Teiges aus dem Brottrog
AP., Segew.; das Abfleischeisem des Gerbers Auleja;

2): kasekli taiša nuo sausvieža kuoka; dažam ir dzelzs k. Saikava;

5): auch Lis., Saikava, Segew.; tas tik ir k˙! P. W. Šis ar mani tiesāties? 3; ‡

7) "?": man iemeties plaušās tâds k.; ka nevar vairs ciest Frauenb.

Avots: EH I, 591


kaseklis

kaseklis, s. [Bielenstein Holzb. 340 und 696 und] kasîklis.

Avots: ME II, 168


kasenis

kasenis,

1) "weise Butter";
šuo sviestu ē̦duot dažiem ir ieraža tuo kasīt (ne vis atgriezt) un tādu sakasītu uz maizi likt Lasd.;

2) der aus dem Rest des Teiges gebrackene Kuchen
A. XVII, 186.

Avots: ME II, 168



lase

lase: auch Borchow, Fest., Oknist, Wessen,

1): auch AP., Bērzgale, Kalnemois, Kalupe, Lubn., Memelshof, Prl., N.-Salis, Schwanb., Sonnaxt, Warkl., (lasīte) Meselau; ēdiena l. (neben lietus lāse) Ermes, Lemb., Serbig., Zögenhof; ein Tropfen
Kaltenbr., Ramkau, Seyershof, Zvirgzdine: ūdens i. (Var.: lāse, pile ) BW. 30014 var. līta l. 18139. vīna lase 26057. ni lasītes slapjumeņa 34949, 1. lases Linden in Kurl., die Traufe;

2): klētes dures zaļajam lasītem Tdz. 44336. kad laba guovs, tad viņa izsitas tādām kâ lasēm; tās lases ir timšākas AP.

Avots: EH I, 721


lase

lase, s. làse.

Avots: ME II, 423




nepaseņam

nepaseņam, vor kurzem: nepaseņam iebruca ve̦zumnieks L. W. 1921, № 47, 3 3.]

Avots: ME II, 726


nepasesība

nepanesĩba, die Unduldsamkeit, Intoleranz: uzskatus, kas nesaskanēja ar šiem, vajāja ar naidīgu nepanesību Druwa I, 512.

Avots: ME II, 726


paase

paase Ar., das EIsen unter der Achse.]

Avots: ME III, 4


pakase

pakase: lactarius piperatus Birsm.

Avots: EH II, 141


pakase

pakase, agaricus ("=baltene") Birsm.

Avots: ME III, 41


palase

palase(s), s. palãse.

Avots: ME III, 56


palases

palases: auch (die Traufe) Burtn., Seyershof.

Avots: EH II, 149


palases

palase(s), s. palãse.

Avots: ME III, 56


pase

pase, der Pass: raksta čigānam pasi, sagt man von einem Schlummernden.

Avots: ME III, 96


pasebināt

pasebinât,

1) aufschieben Bergmann Gesangbuch
v. J. 1786: luopu pārdzīšana šuovakar jāpasebina, das Vieh muss man heute abend später nach Hause treiben Nigr.;

2) sich verspäten
Für. L]

Avots: ME III, 96


pasebs

pase̦bs: auch Dunika, Rutzau. Adv. pase̦bu Dunika, ziemlich spät.

Avots: EH II, 170


pasebs

pase̦bs, ziemlich spät: p. laiks Dond.]

Avots: ME III, 96


pasedle

pasedle, pasegle, pasedlis, paseglis, die Satteldecke [Bielenstein Holzb. 529], Schabracke: mēness deva ze̦lta se̦dlus, sudrabiņa pasedlīti VL. ņe̦mu linu pasegiīti, paseglē sviedrus slauku BW. 33639. se̦glus liku pagalvī, paseglīti apsedzuos 33642. ņe̦mu zīdu pasegliņu (Var.: paseglīti) 31324, 2.

Avots: ME III, 96


pasedzene

‡ pasedzene AP., ein Laken unter der Bettdecke.

Avots: EH II, 170


pasedzenis

‡ pasedzenis AP., ein weisses Tuch (kürzer als die villāne) aus feinem Garn, das man im Sommer beim Kirchgang um die Schultern nahm.

Avots: EH II, 170


paseglis

paseglis (unter pasedle): die Satteldecke Behnen (paseglītis), Frauenb.; "aizjūga daļa (nuo tūbas)" Auleja: pasegļi paceļ ielūkšas.

Avots: EH II, 170


pasegs

pase̦gs: dazu ein Demin. acc. pl. pasedziņus ("?") BW. 27812, 6.

Avots: EH II, 171


pasegs

pase̦gs, auch pase̦ga, die Unterdecke.

Avots: ME III, 96


pasegt

pasegt, tr., unterdecken, unterbreiten: bē̦rnam se̦gu. [Refl. -tiês,

1) sich (etwas) unterbreiten, unterdecken:
pasedzies sev lakatu apakšā!

2) sich unter etwas bergen:
viņi abi pasedzās zem vienas vilnaines Nigr.;

3) sich bedecken:
pasedzies ar tuo vilnainti! Lautb.].

Avots: ME III, 96


paseijā

paseijā: zur Etymologie s. auch FBR. XIII, 10.

Avots: EH II, 171


paseijā

paseijā "hinter dem Rücken" [?] Mag. XX, 3, 207: ej, bāliņ, tu pa priekšu, es tavā paseijā [anderswo: ēniņā]; es tavā paseijā kâ uozuola krēsliņā BW. 13707. ["meitas nav vairs mātes paseijā (= patvē̦rumā, in der Obhut)" Ruhental. - Die oben angeführte Bedeutung dürfte aus dem Kontezt erschlossen sein. Wenn es etwa "im Schatten" bedeutet (zur Bed. vgl. le. pavēnis, paē̦na, ẽ̦na), so gehört es zu bulg. osoje "schattige Stelle", r. sijat, got. skeinan "glänzen", gr. οχιά "Schatten", σχοιός "schattig", and. scimo "Schatten", scîmo "Glanz" ai. chāyā "Glanz, Schatten", npers. sāya "Schatten, Schutz" u. a. bei Trautmann Wrtb. 304 und Fick Vrgl. Wrtb. III 4 , 462 und wohl auch zu le. seja "Gesichtsbildung, Gesicht" (zur Bed. vgl. z. B, got. wlits "Angesicht": and. wliti "Glanz, Aussehen"). Wenn aber wirklich von der Bed. "hinter dem Rücken" auszugehen wäre, so müsste man es wohl zu le. papasu stelien.]

Avots: ME III, 96


pasejā

pasejā (loc. s.), ähnlich (vom Gesicht): viņā ir savas mātes pasejā, sie ist ihrer Mutter ähnlich (vom Gesicht) Bauske.]

Avots: ME III, 96


paseka

‡ pase̦ka Frauenb., = pasaka: vīri teic pase̦kas.

Avots: EH II, 171


pasekls

pase̦kls: pase̦klās pieneņu ... saknes Brīvā Zeme 1939, № 87, S. 2.

Avots: EH II, 171


pasekls

pase̦kls, ein wenig od. ziemlich seicht, untief: pase̦klā vieta; pase̦kls (oberflächlich) cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 96


pasekme

‡ pasekme, = paseknis 1 (?): izmeklēja visus kaktus un pasekmes Brigadere Skarbos vējos 40. kādā krūmu pasekmē Brigadere Daugava I, 1517 (ähnlich 1497).

Avots: EH II, 171


paseknis

paseknis,

2): pasekņi ("pamati") vaļā Frauenb. caurie pasekņi sakuopjami (aizmūrījami).

Avots: EH II, 171


paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


pasekste

‡ pasekste, die Partie unter der sekste: gaiļam dūra pasekstē Tdz. 57017, 1.

Avots: EH II, 171


pasekties

pasektiês [li. pasisèkti], etwas gelingen, gedeihen: tiklīdz izāds darbs pasecies... A. XI, 53. Ungew. so pasekt U. und ebenso ungew. das Subst. pasekšana st. pasekšanâs, das Gelingen, Gedeihen: uz taisna ceļa vadi mani, duod manam darbam pasekšanu! GL.

Avots: ME III, 96, 97


pasen

pasen, ziemlich lange her, vor, seit geraumer Zeit: nuo istabas jau labi pasen skan bē̦rnu raudāšana JR. VII, 99.

Avots: ME III, 97


pasepināt

‡ pasepinât Lubn. "papļāpāt": biju šuo mājā p.

Avots: EH II, 171


pasere

pasere,

1): auch AP., Erlaa, Saikava; paserē gulēt Ceļi VIII, 120 (ähnlich Jürgens 68).

Avots: EH II, 171


pasere

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97


paseris

‡ paseris, = pasere 1 (?): gulē̦tu ... rijas paserī Janš. Līgava I, 213.

Avots: EH II, 171


pasers

‡ pase̦rs C., Heidenfeld, Meselau, Sessw., (nicht auf die Darrbalken, sondern) auf kleine Holzstangen neben dem Ofen (in der rija) zum Trocknen aufgestecktes Getreide; "caur ārdiem apakšā izkāries se̦rs" Heidenfeld (andere Gewährsperson): nevar vēl kult: p. vēl slapjš.

Avots: EH II, 171


rase

rase, der (Regen)tropfen: lietus ne rases Lis. n. FBR. I, 30.

Avots: ME III, 478


rasene

rasene, rasenīte Zbiór XV, 278, Sussei, Frauenmantel, Sinau (alchemilla vulgaris L.) U., Buschh., Kl., Mag. IV, 2, 27; 76, RKr. III, 69 (aus Lös.), A. XI, 13; Sonnentau (drosera) RKr. II, 70; Karls:; dze̦lte̦nās rasenes, Drachenwurz Dr.; lauku rasenīte, alchemilla arvensis Scop. Druva III, 735, Edwahlen; saules rasene, drosera longifolia Mag. IV, 2, 38; iris pseudacorus L. Konv. 1 800: rasa atruodama uz rasenēm Etn. II; 135. ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar zaļziedu rasenēm ... un citām puķītēm Janš. Dzimtene 2 I, 156. viju, viju, nenuoviju rasenīšu vainadziņa BW.15494. Zu rasa.

Avots: ME III, 478


saseboties

‡ sase̦buôtiês BielU., sich verspäten.

Avots: EH II, 446


sasedlot

sase̦dluôt: sasedlāja kumeleņus Tdz. 55027 (aus Mērdzene).

Avots: EH II, 446


sasedlot

sase̦dluôt, s. sase̦gluôt.

Avots: ME III, 728


saseglot

sase̦gluôt, sase̦dluôt, tr., besatteln: sase̦gluoju kumeliņu BW. 13250, 40. dē̦ls... sase̦dluoja baltuo zirgu Pas. III, 383 (aus Bikova), dē̦li sase̦dluoja zirgus un aizjāja LP. V, 275, puiši atnesa se̦glus, sase̦gluoja Grietu Krišs Laksts 47.

Avots: ME III, 728


sasegt

sasegt, tr.,

1) zudecken:
bē̦rnu; gultu; trauku;

2) (auf)decken
(auf mehrere Objekte bezogen): sasegt gultai vairākas se̦gas;

3) zusammenheften:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrōp. II, 67. Refl. -tiês, sich zudecken, sich einhüllen: sasegties ar drānām Grünh. sievieši bija krietni sase̦gušies BW. III, 1, 19.

Avots: ME III, 728


saseķēt

saseķêt, tr., aufspüren, auftreiben U.: suns zaķi saseķē, der Hund treibt den Hasen auf U.

Avots: ME III, 728


sasekšēt

sasekšêt Ronneb., Smilt., Nötk., N. - Peb., sasekšķêt Lennew., Bers., Lasd., Laud., Fest., sasekstêt Bērzpils, sasekšt, intr., vor Schmutz u. Schweiss hart, steif werden (von Kleidern, Strümpfen usw.): krāsns nuokārta sasekšķējušām zeķēm Vēr. II, 522. varēja redzēt līdz pēdējam sasekšķušu (?) veļu I, 1040.

Avots: ME III, 728


sasekšķēt

sasekšķêt (unter sasekšêt): durch Schmutz stänkericht werden U. (unter sekšķêt).

Avots: EH II, 446



sasekt

sasekt: "izzināt" Wessen.

Avots: EH II, 446


sasekt

sasekt, tr., aufspüren Wessen, jem. auf die Spur kommen, (bis zu einem gewissen Punkt) verfolgen: sasekt sle̦pkavas B. Vēstn. policijai izduosies pārdruošuos sle̦pkavas sasekt LA. par baumu... izplatītāju saseca žurnālistu B. Vēstn. sasekšu pē̦das Janš. Dzimtene 2 II, 129, es viņas pē̦das sasecis pat tāduos apgabaluos... RKr. XVI, 68.

Avots: ME III, 728


saserot

‡ sase̦ruôt C., auswachsen (von Borsten): cūkai se̦ri jau sase̦ruojuši; Borsten bekommen, mit Borsten bewachsen: sivē̦ns jau labi sase̦ruojis.

Avots: EH II, 446



sasert

‡ saser̃t Seyershof, =sasẽrt II: s. labību rījā.

Avots: EH II, 446


tase

tase, die Tasse.

Avots: ME IV, 134


ūzpase

ûzpase 2 Ahs., die Aufsicht: ar laiku skuolās smalkāka ūzpase ieve̦sta Ahs.

Avots: ME IV, 411


vaseklis

vaseklis (? ?), ein Umtreiber Für. I.

Avots: ME IV, 485


vaseklītis

vaseklītis "mūrītis" Mahlup; vgl. ve̦saklis.

Avots: ME IV, 485

Šķirkļa skaidrojumā (1653)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22


aizdevas

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29


aizjārēt

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27


aizjukurēt

‡ àizjukurêt, faselnd hin-, wegrennen Wellig 169.

Avots: EH I, 27


aizķimerēties

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkūlāt

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35


aizlenkt

‡ àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36


aizļikāt

‡ àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37


aizmuldēt

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizrautība

àizraûtĩba, die Begeisterung, Extase. Stari II, 801.

Avots: ME I, 46


aizslāpēt

‡ àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49


aizšpidīt

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55


aizstabulēt

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizstabuļot

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztaurēt

‡ àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


āķot

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237


altāt

‡ altât (> ostle. oltât) Mar., lügen, faseln.

Avots: EH I, 68


amplīt

am̃plît, -ĩju, schwatzen, faseln Nigr.

Avots: ME I, 70


āņķens

ãņķens Kand., aņ̃ķins PS., ãņķins, ãniķis Hasenp., Hänchen an Fässern: viņš negāja pie āņķina iegriešanas Kaudz. M. [Nebst li. ónkis aus mnd. haneken "Hänchen am Fass".]

Avots: ME I, 239


antiņš

antiņš, ‡

2) ein Einfaltspinsel
Frauenb. u. a.;

3) der Hase
N.-Schwanb.; wohl identisch mit Antiņš.

Avots: EH I, 70


ap

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72


apaurēt

‡ apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apgrozība

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89


apgrozīt

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apkūlāties

apkũlâtiês, von oben falb, gelb werden (L); vergrasen, mit trockenem Grase (kūla) bewachsen.

Avots: ME I, 97


apkurlināt

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


appīst

appìst 2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111


applaukāt

‡ applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105


applaukot

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105


appuņķot

appuņķuôt, auch appuņķêt, mit Nasenschleim besudeln: visas malas. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim besudeln. strādā appuņķuojies, von einer schwierigen, langwierigen Arbeit.

Avots: ME I, 112


appūšļot

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


aprada

‡ aprada, comm., ein entfernter Verwandter: man ciemiņu Jēcis tāds aprada ir Druva l, 910 (aus dem Hasenpolschen Kreise).

Avots: EH I, 107


apraustelēt

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskūris

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122


apslinkt

apsliñkt, -stu, -ku, faul werden: vista apslinkusi, vairs nedēj Bergfried, Grünh.; tu jau pavisam apslincis Hasenp.

Avots: ME I, 123


apsmurgāt

apsmur̃gât, apsmur̃guļuôt (li. apsmurgliúoti), tr.,

1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;

2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.

Avots: ME I, 124


apspurgt

apspùrgt 2 Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125


apšust

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129


aptaurēt

‡ aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


apvajāt

‡ apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).

Avots: EH I, 125


apzagļavot

apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).

Avots: ME I, 136


apzāļot

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137


apžulgt

apžul̂gt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139


ārdavas

ārdavas Pl., früher habe man auf den Gütern in der Nacht umhergehen und schreien müssen: ārdavuo! dieser Ruf sei auch auf der Hasenjagd üblich gewesen; davon ārdavas Etn. III, 146).

Avots: ME I, 240


ārdelēt

ārdelêt Etn. IV, 145 (aus Hasenp.), gleichbed. mit ārdêt].

Avots: ME I, 241


asaka

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase%CC%A6ka">ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142


asaris

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris">aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. ǫgr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143


asinains

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143


asināt

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


asnis

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


astni

astni = ašķi (Neik. n. U.), = asni Walk; astnes, Johanniskraut V. [Zu aste und astrs; s. auch tahm. ase̦nzabas.]

Avots: ME I, 146


atgalve

atgal̂ve, atgâle Hasenp., die vordere Krümmung der Schlittensohlen n. Konv. 1 651.

Avots: ME I, 158


atirināt

atirinât, tr.,

1) ausfädeln, ausfasern, auftrennen:
vìli Bers.;

2) loswickeln:
valgu, kas samežģījies Ruj.]

Avots: ME I, 161


atkaukāt

‡ atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146


atķeipt

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170


atķīpāt

‡ atķĩpât Siuxt, mit Müne lasen (perfektiv): me̦zgls tâ nuovilcies, - kâ nu lai atķīpāju vaļā!

Avots: EH I, 152


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba, skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atmukas

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmukām, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179


atose

atuose (nach atuoši Selg.), dial. (Barbern Etn. IV, 33) für atvase.

Avots: ME I, 206


atpakuloties

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181



atpīst

atpìst 2, ausfasern Saussen,Warkland.]

Avots: ME I, 182


atpļurkšēt

atpļur̂kšêt 2 Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159


atpūst

atpùst (li. atpũsti), tr.,

1) herwehen, herblasen:
kāds vējš od. ve̦lns tevi atpūtis šurp?

2) wegblasen:
pienu atpūst, die Sahne von der Milch wegblasen;

3) blasend abkühlen:
putru, vārītu pienu atpūst. Refl. -tiês,

1) sich erholen:
apsēduos, atpūtuos BW. 13270;

2) Atem schöpfen:
spēju tik knapi vēl atpūsties Dünsb. 254. atpùšanâs, die Erholung.

Avots: ME I, 183


atpūta

atpũta C., atpûta 2 Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183


atšautīt

atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 200


atsērsnu

atsē̦rsnu > hochle. atsārsnu (Aahof) bē̦rni zaķam, die ersten, im März [le. sē̦rsnu mēnesis] geworfenen Hasenjungen.

Avots: ME I, 189


atskust

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193


atšņūkāt

‡ atšņũkât, wiederholt den Nasenschleim durch die Nase in sich ziehen Bers.

Avots: EH I, 174


atšņūkt

‡ atšņùkt 2 de̦gunu Warkh., die Nase ausschneuzen: iesnu deļ nevar a. d.

Avots: EH I, 174


atspurdzēties

‡ atspurdzêtiês Fest., faserig, sträubig, struppig werden (häufiger von einem rundlichen Gegenstand gesagt, dessen Ende struppig geworden ist, z. B. von einer Eichel).

Avots: EH I, 170


atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196


atspuroties

atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.

Avots: ME I, 196


atstūkāt

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198


atvasa

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207


atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210


atzeles

I atzeles, Schösslinge, Sprösslinge: atvases aug nuo ve̦ca ce̦lma, saknēm, atzeles nuo kuoka, auga augšējām daļām Laud.

Avots: ME I, 212


augšcilpām

aûgšcil̃pām, aûgšcil̃piem, Instr. Pl., mit hohen Sprüngen (wie der Hase): zaķis cita(di nemāk iet kā augšcilpiem LP. VII, 1167; A. XVIII, 242.

Avots: ME I, 218


aulaka

àulaka 2 comm., àulaks 2 (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223


aumanis

aumanis, unsinnig, rasend; einer, der albert A. X, 2, 66; aumanis "rasend, aberwitzig" von Adolphi 229 als Adv. angeführt (aus au- + maņa; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Avots: ME I, 224


aumeliski

‡ aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt,

2): auch Kaugurciems, Salis, Siuxt - laut rufen;

3): zaķi aurē Siuxt. Refl. -tiês,

4) um die Wette blasen oder heulen:
mums jaiet vēl aurēties Pas. VIII, 447.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũŗât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


aurnieks

aũrnieks, der Jagdhornbläser; ein blasender Jäger Ruj. n. U.

Avots: ME I, 226


auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230


aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230


aušene

‡ aušene "?": kas nu tu par mežsargu, tev pat zaķa aušenes nav! (gesagt zu einem Buschwächter, der noch nie einen Hasen geschossen hat) Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH I, 188


aušis

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230


austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229


āz

âz 2, Präp. und Präfix für àiz in Schnehpeln, Brozen, Klein-Gramsden, Gaweesen, Illien, Dubenalken, Wirginahlen, Hasenpot, Rudden, Frauenburg,Kargadden Endzelin Predl. 11; vgl. az.

Avots: ME I, 245


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


baģis

baģis, bedeute in Ahs. dasselbe wie badakàsis; daselbst baģîgs "gefrässig, gierig" für badîgs.

Avots: ME I, 249


baigot

baiguot, rasen Lng.] - Refl. -ties Spr., sich fürchten.

Avots: ME I, 250


bailprātītis

baîlpràtītis, der Furchsame (Beiname des Hasen); der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 251


balamutēt

bal(a)mutêt, -ēju, schwatzen, faseln. Refl. -tiês, gewaltig schwatzen: biedri zuobuojās un balamutējās Janš.; visa sievu balamutēšanās maz kuo līdzējuse Janš.

Avots: ME I, 253


bāldegunis

‡ bãlde̦gunis, ein Blicher (eig.: wer eine bleiche Nase hat ) A. Brigadere Daugava 1928, S. 446.

Avots: EH I, 208


baltenis

I bal̃tenis,

1) weisses Pferd
- auch (mit àl 2 ) Saikava, Sonnaxt; ‡

3) ein weisser Hase
Saikava.

Avots: EH I, 202


baltļipains

bal̃tļipaîns, bal̃tļipis, weissen Schwanz habend, der Weissschwanz, beliebtes Epitheton des Nasen im VL.: zaķīt, zaķīt baltļipīt BW. 2308.

Avots: ME I, 257


balts

bal̃ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261


bankste

bañkste Hasenp., sonst banksti, Kreuzbänder, die das Sparrwerk zusammenhalten Biel. H. 27; Sparrengebinde, Türbände L.

Avots: ME I, 263


bārkstains

bā̀rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274


bārksts

bā̀rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


baudīt

bàudît: mit auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206


baža

I baža, die Habe: visa mana baža Nerft n. U. mans gans, mana baža Alm. Demin. bažiņas, Spielsachen Hasenpot. [Nach Leskien Abl. 372 und Sommer Balt. 124 zu bâzt und li. bãžmas "Menge, Masse.".]

Avots: ME I, 269


bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276


bembers

‡ be̦mbe̦rs Dond., ein Hasen- oder Schafmistkügelchen.

Avots: EH I, 212


bēnausis

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes bē̦rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. béržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281


bezdegunis

‡ bezde̦gunis, fem. -ne, jem., dem die Nase amputiert ist.

Avots: EH I, 214


bezdēt

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė̕ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283


bezgale

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. 2 , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


bilināt

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bil̂dêt.]

Avots: ME I, 296


binga

binga,

1) lautes Weinen
PV.; hierher gehört die I, 297 unter bingas zitierte Phrase, wo bingas ein gen. s. sei;

2) comm., wer laut weint
PV.: kuo tu bingā kâ b˙!

3) ein kleines Mädchen
(mit iñ) Frauenb.

Avots: EH I, 220


birbīne

birbīne (li. birbỹnė), eine kleine Pfeife (zum Blasen) aus einem grühnen Roggenhalm Wainoden, Bahten, Ahswikken.]

Avots: ME I, 297


bire

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297


blādēt

blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesākumā blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]

Avots: ME I, 311


blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227


bļammāt

‡ bļam̃mât C., -ãju, faseln, prahlend leres Zeug schwatzen.

Avots: EH I, 233


blauska

blauska, comm.,

1) ein Faselhans, ein Schwätzer
Serb.;

2) [blaũska Roop, Trik., C., Bers., einer, der lärmt]; der Schreihals
Lub., Laud. [Wohl mit Ablaut zu bļaut.]

Avots: ME I, 310


blāve

I blāve, kleine Erhöhung des Zahnfleisches, Schwellen desselben beim Speichelflusse Ruj. n. U. [Entweder zu la. flāre "blasen" oder - wenn mit sekundärem ā wie in zâle (s. Le. Gr. 60) - nach Persson Beitr. 801 f. zu gr. φλέω "strotze" u. a.]

Avots: ME I, 312



blenst

I blènst 2 -šu, -su, [blenzt Karls., blen̂zt 2 , -žu, -zu Appricken], Unsinn reden Mar. Rkr. XV, 108. [blens- vielleicht für älteres blend-: vgl. aksl. ble̦dŲ -žu, -zu "Geschwätz", sloven. blésti (prs. blédem) "faseln".]

Avots: ME I, 313


blesis

blesis, ein Pferd, das eine Blässe hat Lutringen, [Nigr., Ronneb.]: blesi, manu kumeliņu BW. 20017, 1. Beruht auf blese LP. VI, 327 (kumeļam blese pierē) aus mnd. blesse "der weisse Nasen- od. Stirnfleck, namentlich an Pferden und Rinden" ]. Anderswo sei blesis [für blezis?] ein fauler Schlingel [?].

Avots: ME I, 314


blieķis

III blieķis Hasenp. "ein Lindenwald"[?].

Avots: ME I, 317


bļorga

bļor̃ga, ein Faselhans, ein Mensch, der viel und hässlich spricht Dond.

Avots: ME I, 321


bļorgāt

I bļor̂gât 2 Stenden, faseln, Unsinn sprechen.

Avots: EH I, 234


bļurbēt

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ 2 ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auchatbļur̂bêt 2 .

Avots: EH I, 234


bļurga

II bļur̃ga Sassm., ein Faselhans.

Avots: ME I, 321


bļuršķēt

bļur̂šķêt Saikava, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo nu tu bļuršķi!

Avots: EH I, 234


blusenes

II blusenes: Masem - auch Frauenb.; der Nesselausschlag - auch AP.

Avots: EH I, 231


blusenes

blusenes, die Masern, der Nesselausschlag Elv., St., U. [West-Kurland.]

Avots: ME I, 318


blusines

‡ blusines (li. blusìnės) Dunika, Kal., OB., = blusenes II, Masern.

Avots: EH I, 232


bļuznīt

‡ bļuznît (li. bliùznyti) Warkl., bļuznêt Pilda, faseln, schwatzen: kuo jis tur bļuznī?

Avots: EH I, 234


bodziņa

II buõdziņa, ein an beiden Enden diceres Stäbchen, worauf man die Schnur eines aus dem Waser gezogenen Netzes aufwickelt Salisb.]

Avots: ME I, 360


braģis

I braģis,

1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);

2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;

[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].

Avots: ME I, 322


brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė̕ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323


brandži

brandži, frische, mit allen Schoten gekochte Erbsen [od. Bohnen ] N. - Bartau, Grob.,Hasenpot n. Etn. I, 57, III, 66. [Vgl. etwa brankà "das Quellen der ins Wasser gelegten Körner".]

Avots: ME I, 323


bremzēties

bremzêtiês Katzd., eingebildet, aufgeblasen sein, sich brüsten; vgl. etwa bramzêt.

Avots: ME I, 330


bresme

‡ I bresme, eine Krankheit - eiterige Blasen auf dem Gesicht od. einem anderen Körperteil Siuxt. Vgl. bresmes und brese.

Avots: EH I, 240


brīdināt

brîdinât 2 Biel., hinhalten, an der Nase herumführen.

Avots: ME I, 333


brizgalas

brizgalas (li. brìzgalas "лоскут" Fetzen; [vgl. li. brizgė̕ti "ausfasern"].

Avots: ME I, 333


brūzgas

brùzgas 2, schaumblasen Saussen; brùzgalas 2 Warkhof, Bläschen auf dem Wasser, die beim Fallen der Regentropfen entstehen; brũzgas od. brũzgalas Salisb., die nach dem abzapfen des Biers nachgebliebene, mit Träbern (und Schaumblasen) durchsetzte Flüssigkeit. Zu r. бры́зги "всплески жидкости от толчка".]

Avots: ME I, 342


bruzgulēt

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246


būdelis

būdelis, ‡

3) ein ärgerlicher, vor Zorn aufgeblasener Mensch
(mit ū) Lems., Wainsel: iet kâ b. sapūties. ve̦cais b. nāk, - nu bārsies atkal.

Avots: EH I, 257


būka

II bũka [Lutringen, Nigr.], blaue Pflaume Tuckum, [Hasenp.], Zwetschge, kuoks ar ķiršiem un plūmēm līdzīgiem augļiem Gold., N. - Bartau n. Etn. II, 50. vilku būka, Hagebutte (rosa canina) Mag. IV, 2,50, RKr. III, 72, gew. vilku drīcekle.

Avots: ME I, 357, 358


buks

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347


būkšķis

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


buntains

‡ buntains,

1) maserig
Bers.: b. kuoks;

2) buñtaini ("luokaini") mati Serben n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 253


burbekls

‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254


burbināt

bùrbinât 2 [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât 2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė̕ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352



burbulēt

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė̕ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burgulis

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė̕ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353


burgzdala

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353


burgzdoliņa

‡ burgzduoliņa (erschlossen aus acc. pl. bòrgzdūleņas BW. 19122, 2 var., aus Lixna), eine kleine Wasserblase.

Avots: EH I, 254


būris

‡ II bũris,

1) ein Vogelbauer
U. u. a.;

2) ein Zelt
Golg.; ein schlecht gebauter Anbau wo der Wind durchblasen kann (mit ù 2 ) Saikava ("= -cenis"); ein Bretterverschlag für Schweine am Ende des laĩdars AP.; skuju bũris AP., = slietenis 1; eine Laubhütte Lis. (mit ù 2 ); žagaru būrī (Var.: būdā) BW. 21285, 1. Aus mnd. bûr "Bauer, Gehäuse".

Avots: EH I, 257


burzans

burzans, grob, roh Grob., Hasenp. n. Etn. III, 66, 130.

Avots: ME I, 355


burzbalas

bùzrbalas 2, leichte Wasserblasen Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 355


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė̕ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


burzuls

‡ II burzuls "Schmutz (Rotz?) an der Nase" A.-Rahden: tev pie de̦guna liels b.

Avots: EH I, 256


buzgalas

‡ buzgalas, Wasserblasen Warkl.

Avots: EH I, 256



čabēt

čabêt, - u, - ēju,

1) rascheln, rauschen:
birst lapiņas čabē̦damas. salmi čab;

2) schwathen, faseln:
kuo nu čabi? Vgl˙li. čiãbyti "шелестѣть".

Avots: ME I, 399


calpu

calpu, Interj. zur Bezeichnung der Sprünge, Haken, die ein Hase macht: le̦c zaķītis cilpu calpu BW. 2237.

Kļūdu labojums:
2237 = 2297

Avots: ME I, 363


čamas

čamas,

1) Schlauben der Haselnüsse
Daiben, Salis, (in Wandsen dafür čam̃mas);

2) Rinden
Riga.]

Avots: ME I, 402


čamdēt

čam̃dêt (unter čam̃dît),

4) rasen, sich hin und her werfen
(aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 284


čapata

čapata, ein Faselhans Dond.

Avots: ME I, 404


čaukstene

čaukstene die Schwätzerin, Klatschbase Brig.; s. auch čauksta.

Avots: ME I, 406


čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit 2 Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406


čauksture

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit ) Schrunden, (mit 2 ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286


cebules

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367


cēlības

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377


čembris

čem̃bris,

1) ein altes, schlechtes Pferd
Nigr., [Hasenp., Lib.];

2) ein kraftloser, alter Mensch
Līniņ Wain. [Wohl aus einem kur. cembris; zu li. kem̃bras "худой, тощiй", kem̃bti "худѣть"

Avots: ME I, 409


čenkurs

če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs 2 Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]

Avots: ME I, 410


cēpainītis

cē̦painītis, Bezeichnung für den Hasen: citādi cē̦painīšiem nebūs miera vaisluoties R. A.

Avots: ME I, 377


cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


certa

ce̦rta, die Maser: kuoka c. Karls.; [zu ce̦rs 2?].

Avots: ME I, 375



cervelens

cer̂vele̦ns 2 Seyershof, zäh, maserig (vom Holz): bē̦rza re̦sgaļi ir cervele̦ni.

Avots: EH I, 267


cibirkste

cibirkste, der Funke Hasenp., Lib.; zu li. kibirkštis dass. und le. birkstis; mit ci - vgl. etwa r. кó-ворот "Genick" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 532 und ai kattōya - "berauschendes Getränk" (neben tōya - "Wasser") u. a. bei Wackernagel Aind. Gr. II, § 34.

Avots: ME I, 379



čiekot

čiekuôt, (ein Huhn) treten: gailis čiekuo vistu Bers. Refl. -tiês, rasen, sich balgen.

Avots: ME I, 417


ciekuris

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276


cilpa

cil̃pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cil̂pa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cilpot

cil̃puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382


cilpu calpu

cilpu calpu, Haken machend (vom Hasen): le̦c zaķītis cilpu calpu BW. 2297.

Avots: ME I, 382


cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384


cīpsla

cìpsla,

1): auch (mit ì 2 ) Saikava, (mit î 2 ) Siuxt, Wahnen; ‡

2) die Faser (auch der Pflanzen)
Diet.

Avots: EH I, 276


čīpslains

čìpslains Jürg., Bers., čîpslains Selb., čîpslains 2 Ekau, sehnicht: č. gaļa; čìpslains 2 Lis., Praulen, faserig, schwer spaltbar: č. kuoks; vgl. cīpslains.]

Avots: ME I, 416



cirksnis

II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis 2 ], cirksnis Karls., cìrsnis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne 2 Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši 2) behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385


čīslains

‡ čìslains 2 Warkl., faserig (?): č. kuoks.

Avots: EH I, 292


čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gaŗā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426


cūkaste

cũkaste,

1) laserpitium latifolium L. Frauenb.;

2) ein Schweineschwanz
(?) BW. 16781.

Avots: EH I, 280


cūkpipari

cũkpipari, [cūku pipari, europäische Haselwurz (asarum europaeum) Wid.].

Avots: ME I, 398


čūla

I čùla,

1) eine siepende, wässerig eiternde Wunde, Hitz-, Brandblase;

2) ein Mensch, besond. ein Kind, das immer weint
Sels. Etn. I, 32. Vgl. sūla.

Avots: ME I, 425


čūlains

čùlains, siepend, eiternd, mit siependen, eiternden Wunden, Hitzblasen bedeckt: čūlainas rē̦tas, de̦guma brūces.

Avots: ME I, 425


čūlāt

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425


čulga

čul̃ga [Wolmar, čul̂ga Kr., čul̂ga 2 Salis], čul̂ka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul̃ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas 2 ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul̃ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419


čulgains

čul̃gains, čul̃kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.

Avots: ME I, 419


čulgāt

čul̃gât, -āju, čulguôt, intr., siepen, von Hitzblasen bedeckt sein: ruokas čulgā.

Avots: ME I, 419


čulna

čul̂na 2, eine Brandblase: sūrst kâ čulna A. Brigader Druva I, 151.

Avots: ME I, 419


čumūksnis

‡ čumûksnis 2 Lemsal, eine mit Gesträuch und Grasern dicht bewachsene und schwer passierbare Stelle. Zum Suffix vgl. dumûksnis.

Avots: EH I, 295


čuš

čuš! Interj., bezeichnend das Verlöschen des Feuers: uguns ir čuš U., das Feuer ist aus. Auch vom Herausströmen der Luft, z. B. aus einer Blase. iznāca čuš (von einem misslungenen Versuch) Schujen u. a.]

Avots: ME I, 423


dadasi

dadasi [mit hochle. a aus e̦?] Mar., [dadasiņi Annenhof bei Mar.], gen. pl. dadasiņu [BW. 5844 aus Tirsen], s. de̦de̦sa. [dadasi auch im hochle. Borchow, wo es aus de̦de̦si entstanden sein muss; aber auch dadaši St., Sessw., Ramkau, dadases Druw., Odermennig.]

Avots: ME I, 429


dadžot

dadžuôt, ein Klettendasein führen, als eine Klette erscheinen: lai meita ērkšķuoja, lai dadžuoja BW. 6621, 14.

Avots: ME I, 429


daļģe

daļģe (unter daļ̃gis),

1): (die Sense) auch Brinkenhof bei Hasenpot; die in der Fabrik hergestellte Sense (im Gegensatz zur hausgeschmiedeten)
Fest.

Avots: EH I, 305


danga

II danga, ein Gefäss für Grütze, putras trauks, kam abuos galuos dibe̦ns Hasenp. n. Etn. IV, 49. [Kurisch.]

Avots: ME I, 437


daņģis

II daņģis, ein Pferch, ein Verschlag im Stalle für Schweine Hasenp. n. Etn. IV, 49; gew. aizgalds. [Wohl aus dem Lit.; vgl. li. dangýti "закрывать", danga "солоьенная плетенла в воротах сѣновала".]

Avots: ME I, 438


dapūst

dapùst (li. dapũsti) Drsth., Spr.,

1) hinzublasen,

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]

Avots: ME I, 438


dāris

I dãris, die Darre U., Hasenpot; das kleine Fenster in der Korndarre: rīkle kâ dāris. [Aus mnd. dare "Darre".]

Avots: ME I, 448


dedzīkla

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451


degons

de̦guons, dial., z. B. Zirsten BW. 9813, [auch bei Glück Hiob 40, 19, Psalm 105, 6], für de̦guns, die Nase.

Avots: ME I, 453


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gaŗu de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gaŗš de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gaŗu de̦gunu LP. V, 223. rādīt gaŗu de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gaŗš: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452


denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316


derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458


dicele

dicele, ducele, gew. Pl., ein zweirädriger Wagen Grob., Hasenpot, N. - Bartau, Sackenh., Katzd., Kalleten: lai jūdz zirgu dicelē Janš. [Über di- und du- s. Le. Gr. 358; -cele zu apr. kelan, slav. kolo, an. huel "Rad", gr. πόλος "Achse" u. a., z. B. bei Walde Wrtb. 2 177 f. unter colō.]

Avots: ME I, 466


diegt

II diêgt: auch Aseheraden; Brucken; Ramkau, Salisb., Sermus., Zvirgzdine; fliehen Peb. Zur Etymologie̦vgl. Hjelmslev Et. balt. 218 f.

Avots: EH I, 326


dievsunītis

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487


dirbīties

dirbîtiês, -ījuos, sich zu schaffen machen, seine Nase wohin stecken: viņš dirbījas gar citu būšanām Naud.

Avots: ME I, 469


dirvans

‡ dirvans (gespr.: dyrvonc) tīrums Bērzgale "ein Acker mit vielen Rasenstücken, der daher schwer zu eggen ist".

Avots: EH I, 322


dižība

dižĩba, Einbildung, Aufgeblasenheit, Grössenwahn Nigr., A. XVI, 723.

Avots: ME I, 475


dižīgs

dižîgs, eingebildet, aufgeblasen, hochnasig Nigr.: dižîgs cilvē̦ks; dižīgi teikt. bullis... atkāpās lē̦ni un dižīgi Dz. V.

Avots: ME I, 475


donis

I duonis (li. duonis), gew. Pl. duõņi [Dond., Gr. - Essern], dial. auch duoņas, [duonas Lis., duõnas Kolzen], Schilf, Binsen (juncus und scirpus) Mag. IV, 2, 24, RKr. II, 72 ; in Hasenpot und Libau n. RKr. III, 73 duoņi, Typha: gaŗš tautu dē̦ls, tâ kâ duonis jūŗmalā BW. 13273, 1. silkšu duoņi, Seebinse (scirpus lacustris) Konv. 1 438. duonu laiva LP. VI, 846 [aus Blieden. Vielleicht zu gr. δόναξ "Rohr", s. Fick Wrtb. I 4, 459 und Boisacq Dict. 196].

Avots: ME I, 534


draska

draska,

1) ein unruhiger Knabe; ein gewaltiger Arbeiter
Freiziņ;

2) ein Lump
U., Fetzen: drasku draskām iet U., zerlumpt einhergehen; lec ar visām draskām! BW. 24196, 1, [auch in Salisb. u. Kolzen];

3) "?": nu būs draska Kav. Zu li. dreskiù "reisse", [draska "дранка, дранина",
bulg. дрáскам "kratze", norw. trask "Abfall", trase "Lappen, Lumpen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 220 und Fick Wrtb. III 4, 170 f.]

Avots: ME I, 490


drungans

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504


dūdot

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524


dūduls

dũduls [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524


duga

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.;

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339


duiņāt

‡ dùiņât 2 Lubn. "durch die Nase summen".

Avots: EH I, 339


dūka

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346


dūka

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525


dūkot

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.

Avots: ME I, 526


dūks

dūks, benommen, dumm, verrückt: staigā kâ dūks Platonen. ar savām te̦nkām viņš padarīšuot meitu vai tīri dūku Alm. [Zu apdūkt und li. dũkti "rasen".]

Avots: ME I, 525


dūkt

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt 2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526


duļķe

duļķe,

1): auch Grünh.; feine Abfälle von Sägespänen Wessen; feine Abfäile von der Flachsfaser
(mit ùļ 2 ) Auleja: kad kulsta linus, zem nuokulstu paliek vēl d., zem duļķes spaļi;

2): duļķe auch Borchow, Wessen, (mit uļ̃ ) AP., (mit ùļ 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 341


duls

duls, dunkelfarbig, dunkel, ins Bräunliche hineinspielend RKr. XVI, 67, [Nigr.], Hasenp.: duli zirgi BW. 15905, 9, dulas guovis 16471 var. dula mute BW. 12400. Oft in Verbindung mit bē̦rns; vgl. dulibē̦rs. [Die Schreibung od. Aussprache mit ll (dullu, bē̦ru kumeliņu BW. 1335) ist wohl durch dul̃ls hervorgerufen. Zu le. dūls (s. dies), li. dulas "темносѣдой" u. a., vgl. Persson Beitr. 32 u. 580 und Lidén Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25 ff.

Avots: ME I, 513


dūmaka

dũmaka (li. dúmaka "Nebel"),

1): auch (dũmakas) Ramkau;

3): "pietvīcis laiks" Sermus; die 1527 unter dũmaka 3 gegebene Phrase gehört zu d. 1; ‡

4) "dūmaina istaba" Austr. n. Celm.

Avots: EH I, 347


dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528


dundulis

II dùndulis 2,

1) jem., der unklar durch die Nase spricht
Domopol;

2) ein Schreihals (vom Kinde)
Warkh.]

Avots: ME I, 516


duntavas

‡ dùntavas 2 Kaltenbr., Lixna, der Blasebalg. Aus li. dùmtuvės dass. umgebildet:

Avots: EH I, 343


durns

dur̃ns, traurig Katzd., benommen, dwatsch, wüst: man galva tāda durna; durns zirgs, ein Pferd, das den Koller hat St., Oberl. n. U.; durna aita, ein Schafskopf Seew. n. U. [Nebst oder durch li. dur̃nas "rasend, toll; глупый" aus slav. durьnъ "töricht, unvernünftig ".]

Avots: ME I, 519


dusmas

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 1 ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521


dūzme

dūzme L., dūzma St. "ein Geblase, Flötenton"; [vgl. dūzenêt I].

Avots: ME I, 531


dvēsele

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537


dzeltene

I dzel̂tene: auch (dzeltene) Gotthardsberg, Maselau, Serben, (mit el̃ ) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 353


dzeltums

‡ dze̦ltums (li. geltùmas), = dze̦ltãnums: pureniņ, tavu skaistu dze̦ltumiņ[u]! BW. piel. 2 34391; pauta dz., Eidotter Manz. Lettus, Phraseol. Lett., Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 354


dzieds

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562


dziemuļa

dziemuļa, Name einer Kuh mit Wasserblasen ähnlichen Flecken Dobl.

Avots: ME I, 562


dzinums

dzinums, der Trieb (einer Pflanze): sakņu atvases jeb dzinumi Latv.

Avots: ME I, 552


dzīpsla

dzîpsla C., Bers.], dzîpsla 2 Kand., [Nigr.], dzīpsle, die Sehne; in manchen Gegenden auch "Ader" Etn. II, 164; [Faser LKVV,; vielleicht kontaminiert aus cīpsla und dzîsla].

Avots: ME I, 557


dzīpslains

dzîpslaîns, ‡

2) faserig
(mit î 2 ) Dond.: dzīpslaini kāļi, rutki. dzīpslainas bietes.

Avots: EH I, 361


dzirknes

dzirknes, die Fasern, Flusern an den Kanten der Leinwand.

Avots: ME I, 553



eglošā

‡ egluošā (loc. s.) "?": meita sēd e., sase̦gusi sedzienīšus; esiet gudri, vedējiņi, ne· ņemiet e˙! VL. aus Taisen.

Avots: EH I, 367


elst

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il̃sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569


ēža

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė̕džia "ein Fresser", ė̕džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578


g

g, Fragepartikel: jaug ve̦rd "kocht es schon?" Manzel Phraseol. lett. XI. Weitere Belege und Etymologisches s. Le. Gr. § 587.]

Avots: ME I, 578


gābiķis

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615


gadskārta

gadskā̀rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā̀rts, gaduskā̀rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582



gaiļupiesis

gaîļupiêsis, auch gaîļapiêsis, gaiļapiete RKr. XII, 8,

1) Feld - Rittersporn (delphinium consolida)
RKr. II, 70;

2) Schlüsselblume (primula officinalis)
Dond., Hasenp., RKr. III, 72.

Avots: ME I, 585


gaisteklis

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587


galiski

galiski Hasenp., Ahs., = galeniski.

Avots: ME I, 592


galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas;

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


gankstīties

gankstîtiês, - uos, - ījuos "auf einer Bank liegend, Kopf und Füsse herabhängen lassen, wie Kinder zu tun pflegen Hasenpot.]

Avots: ME I, 600


garausis

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605


gardeguna

‡ gaŗde̦guna (gen. s.), eine lange, Nase habend: g. vecene Pas. V, 475.

Avots: EH I, 385


gārguļot

II gãrguļuôt Bauske "Seifenblasen erzeugen".]

Avots: ME I, 618


garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608


garšķiedrains

gaŗšķiêdraîns, langfaserig: gaŗšķiedraina dzija Konv. 2 229.

Kļūdu labojums:
dzija = vilna

Avots: ME I, 608


garsprāklis

gaŗsprāklis, ein langflügeliges Insekt, welches über dem Waser gefangen wird Erlaa.

Avots: ME I, 607


gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609


ģeda

ģe̦da, in rieksta ģe̦da "die Hülle der Haselnuss" Zeezern.]

Avots: ME I, 694


ģīgāt

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas;

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8;

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale;

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428


ģirba

II ģirba, = irbe Bezzenberger Le. -Di. 169. Vgl. li. gerubė "Haselhuhn".]

Avots: ME I, 699


glāba

glâba, ‡

3) (wo?) "Notbehelf";
hierher gehört ahscheinend der instr. oder acc. s. glābu in der Phrase krievu valodu tuo glābu ("cik necik") e̦smu izmācījies G. Brasche Priekšzīmju krājums rakstītājiem Jelgavā (1859), S. 51.

Avots: EH I, 391, 392


glāze

glãze, Dem. glãzĩte, lãztiņa, auch glãziņa BW. 14084 [aus Irjen],

1) das Glas:
laime un glāze vārīgas lietas. palielināmā glāze, Vergrösserungsglas;

2) das Trinkglas:
kad glāze pilna, tad draugu diezgan. kam glāze, tam tiesa. glāzē nuoslīkst vairāk ļaužu, nekâ jūŗā, im Glase ertrinken mehr Menschen als im Meere. [Nebst estn. (k)lāž aus mnd. glas.]

Avots: ME I, 624


glāznieks

glãzniẽks, der Glaser: vai tavs tē̦vs glāznieks? so pflegt man den zu fragen, der jemand im Lichte steht.

Avots: ME I, 624


glāžot

glãžuôt, beglasen, Glas einsetzen: glāžuota iztabiņa BW. 17670; 18866, 1.

Avots: ME I, 624


glemt

glemt "?": bija tik tumšs, ka ne glemt (= sehen) nevarēja Hasenp. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 625


glesa

gle̦sa, sanfter Wind, Windhauch Dond., Tals. A. XIII, 251, Hasenp., [Wandsen]: šņāc lapas gle̦sā lē̦nā Dünsb. ne˙viena vējiņa glesiņa nepūšas Dünsb.

Avots: ME I, 625


glesot

gle̦suôt, wehen, blasen: bija tik rāms laiks, ka ne gle̦suot negle̦suoja Hasenp. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 625


gnelzt

gnelzt, - žu, - zu, Unsinn schwatzen, faseln: nu tu atkal gnelzi niekus AR. n. A. XIII, 252; Infl. n. U. [Reimwort zu gvelzt].

Avots: ME I, 633


goļa

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692


grabažnīca

grabažnĩca,

1): ein ort für alten Kram
Schwitten;

2) eine Klatschbase
Sessw.

Avots: EH I, 397


grabēt

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635


grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643


grābt

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau,

Avots: EH I, 400


grābt

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.

Avots: EH I, 400, 401


grāmata

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644


gramslis

II gram̃slis,

1): auch Orellen; ‡

2) "ein Spassvogel, Lügner, Schmeichler"
Grünw.; "ein Faselhans" Segew.; ‡

3) ein oberflächlich Arbeitender
Orellen: tas g. tur ne˙kā neizdarīs!

4) Plur. gramšļi Orellen, leeres Geschwätz.

Avots: EH I, 398


gramšļoties

‡ gram̃šļuôtiês Orellen, Unsinn treiben; faseln, lügen: kaut kuo gramšļuojās.

Avots: EH I, 398


grasīt

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638


graušļi

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. 2 3323;

[2) gràšļi 2 Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640


greblis

greblis,

1) Scharpe, Grabstichel, Hohleisen, ein kroummes Schapreisen, womit man Holzlöffel aushöhlt
Dond., Smilt., [Ronneb., Neuermühlen, Bauenhof] ;

2) eine kleine Harke, die man beim Getreidemähen braucht
Tauerkaln n. Mag. XIII, 2, 60 ;

3) eine Gabel, die man beim Windigen des Getreides benutzt
Etn. IV, 49 ;

4) = glemža, grablis A. XIII, 329 ; Böhnhase, Pfuscher in irgend einem Handwerk Lind. n. Mag. XIII, 2, 45.

Avots: ME I, 645


greids

grèids 2 [Bers.],

1) uneben, ungleich (von Geweben und Stricken)
Druw. n. Etn. IV, 18 ; greids aude̦kls, ein Gewebe, in dem erhöhte Stellen vorkommen ;

2) Drall, stark gedreht : greidi audi, greida pavada Bers. n. A. XIII, 329 ;

3) gemasert :
greidi dēļi, greidas lubiņas Bers. n. A. XIII, 329 ;

4) greids als Subst., ein draller Strick, ein drallgesponnener Faden
Bers. n. A. XIII, 329. Pl. greidi, Die im Gewebe vorkommenden erhöhten Stellen : brūte uzsedza māsīcai sagšu ar ieluokiem un greidiem ; vgl. deviņgreidu vilnainītes BW. 7429, 25870.

Avots: ME I, 647


greizs

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. 2 1539

Avots: ME I, 647, 648


gričalāt

II gričalât, schlummen Hasenp. n. U.

Avots: ME I, 654


grilēt

‡ grilêt, -ẽju, Unsinn schwatzen, faseln, lügen Auleja.

Avots: EH I, 405


griļļa

I griļļa "?": zemnieki saites griež griļļās Hasenp.

Avots: ME I, 655


grīzeklis

grĩzeklis [Wandsen, grĩze̦kls Nigr., Līn.],

1) ein [hölzener
Edwahlen] Riegel: grīzeklis ir kluoķis, kuo aizgriež, lai durvis nevar attaisīt Nigr. Hasenp., Wain. durvīs grīzeklis vaļā palicis LP.;

2) (unb.) ein Strick von Stroh, Neu od. Baumzweigen (?);

3) = griezene 2: bē̦rns savās grīzekļa ragutiņās sē̦dē̦dams Astr. 17; [

4) ein Drehholz
Bielenstein Holzb. 568 f.]. zu griezt.

Avots: ME I, 658


groza

grùoza 2 [Kreuzb.], N. St. u. U. auch gruoze,

1) = grùozs, der Korb:
pilna gruoza baltas vilnas BW. 6917 (aus Ranken, Kursiten, Hasenp.);

2) saules gruoza, helianthus annus Mag. IV, 2, 62. Zu grìezt, gruõzît.

Avots: ME I, 671


grūtums

‡ gŗũtums BielU., Plur. gŗũtumi, der Schnupfen Dunika, Strasden; durch den Schnupfen hervorgerufene Ausschläge unter der Nase Dunika: pade̦gune pilna gŗūtumu.

Avots: EH I, 415


gudramuļķis

‡ gudramuļķis Latv. Av. 1855, № 20, ein Naseweiser, ein Klügling.

Avots: EH I, 415


gudrdegunis

gudrde̦gunis, der Naseweise, der Klügling Manz.

Avots: ME I, 674


gumbāt

II gumbât, eine Tute zusammenpollen Hasenp. n. U., tütenweise über einander rollen L. Vgl. kumbât.

Avots: ME I, 680


gundega

gunde̦ga, gunsde̦ga Spr., = uguns puķe, Hahnenfuss (ranunculus) RKr. II, 76;

2) Blase, Brandblase
Lasd.; [

3) gùnde̦gas 2 Kreuzb., ausgebrannte Stellen in Wald oder in Wiesen.]
Zu guns (= uguns) und degt.

Avots: ME I, 682


gurguļot

gur̂guļuôt,

1) "gurgeln"
Dunika;

2) sprudeln, Blasen werfen
Kreuzb.]

Avots: ME I, 683


gūstīt

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422


gvelša

‡ gvel̃ša Ramkau, wer zu faseln (schwatzen, klatschen) pflegt.

Avots: EH I, 425


gvelšāt

gvelšât, -ãju, faseln, schwatzen, klatschen: gvelšāt par uzsauktajiem vecītes neaprimst Stari. II, 207.

Avots: ME I, 694


gvelzīgs

‡ gvelzîgs,

1) "lügenhaft, geschwätzig"
Baltinow; zu faseln liebend (mit el̂) Meiran, PV.; "blesīgs, izlaidīgs runā" Bers., Mar.;

2) "plecīgs, liels" (?) N.-Wohlfart; "ze̦ms, pamatīgs" (?) Burtn.

Avots: EH I, 425


gvelzt

gvel̂zt [Warkh., Kreuzb.], Mar. n. RKr. XV, 115, [gvèlzt 2 Nerft], -žu, -zu Barbern, Schwanb., Grünw., Bers.,Laud., Lasd., Bawersh., Fesi., [Wessen, Baltinov], gvèlst 2 , -šu, -su Tirs., Druw., [Lis.], schwatzen, faseln, klatschen: [viņš gvelš od. gvelž saltus me̦lus Lis., Bers.] tur daudz tika me̦lsts un gve̦lsts Apsk. I, 413. tu, ve̦cais, reizēm tik niekus gvels A. XXI, 345. tu ar, veci, gvels tīri jē̦lu A. IX, 1, 359. redzēs gan, kuo šis gvelsīs Druva II, 410. gvels tu tavu gvelšanu A. XVIII, 318.

Avots: ME I, 694


iedīglis

‡ iedīglis,

1) der Keim:
sīpuolam ir ie. Windau; ein kleiner Keim Renzen, Trik.;

2) fig., der Keim, die Anlage
Ar.;

3) "das für die Keimprobe gebrauchte Rasenstück"
Meselau: ielikt miežus iedīglī:

4) die für die Keimprobe gebrauchte Saat
Jāsmuiža: linu ie. jau iedīdzis.

Avots: EH I, 509


ienāši

iẽnãši Kand., [ìenãši PS., Arrasch, Trik., Schujen, Jürg., Wolm., C., iênãši 2 Bauske, Selg., Ruj., Salis], das in der Nase (nāsis) Befindliche, der Schnupfen, namentlich (bei Pferden) die Kreppe; galvas ienāši, der Rotz U. Vgl. auch Mag. II, 3, 119.

Avots: ME II, 48


ieplosīt

ìepluosît,

1) tr., einreissen
Spr.;

2) anfangen zu toben (vom Sturm)
Spr. Refl. -tiês, anfangen zu toben, zu rasen: bē̦rni iepluosījušies, ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 52


ieprēkšķināties

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53


iepūst

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. -tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54


ierāt

ierât Hasenp. n. U., = lierât, zum Vergnügen reisen.]

Avots: ME II, 57


ieskanēt

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. -tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa ūdens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. -tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ietracināt

ìetracinât, in Wut, Raserei bringen, wütend, wild machen: pūli.

Avots: ME II, 83


ievalkains

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86


ievelkains

ieve̦lkains kuoks U., schieffaseriges Holz.]

Avots: ME II, 87


iezabāt

ìezabât Libau, Hasenp.], ìezabinât, tr., einzäumen Windau. [Vgl. li. įžabóti "взнуздать".]

Avots: ME II, 90


iezīdas

ìezîdas, an den Flachsfasern gebliebene Schäven Warkl.]

Avots: ME II, 91


īkustiņš

īkustiņš, eine kleine Quelle Hasenp. n. U., Dond. n. A. XIV, 1, 409; vgl. īkasts.

Avots: ME I, 835, 836


ilgt

il̃gt, -stu, -gu, (li. ìlgti),

1) dauern, währen:
viņa ceļuojumi ilga divi gadi Vēr. II, 271. saruna ilgusi divi stundas Vārds. ilgstuoša slimība MWM. V, 480;

2) sich sehnen:
viņš ilgst pēc manis A. XVII, 817. [Hierher vielleicht folgende Phrase aus Erlaa: kuo tu te ilgsti?]

Avots: ME I, 706


indeve

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė̕ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708


irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė̃, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709


irbenājs

ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.

Avots: ME I, 709



irga

irga Lös., AP., Erlaa, [Bers.], irģis U., Spr., Lös., Mag. XIII, 2, 69, irgnis L., ein Spötter, ein höhnender, grinsender Mensch: irga - tāds, kas smejas, lai arī nav vārda teicis Etn. IV, 4 irga, irģis, kas drāžas un smejas Lös. n. Etn. IV, 34. Reimwort zu nir̂ga. [In Domopol sei ir̂gans, ir̂gatis od. ir̂guonis, fem. ir̂ga od. ir̂gaška, jem., der zu tollen od. rasen pflegt.]

Avots: ME I, 710


irgāt

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710


īsšķiedrains

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. 2 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837


izākstīt

izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 714


izaurēt

izaũrêt, tr., längere Zeit hindurch wehend vernichten; ausblasen, abkühlen Sassm.: auris... izaurēs jau tâ vājuos sējumus Tirs. [Vgl. aurêt 2.] Refl. -tiês, nach Herzenslust, viel heulen, schreien: saimniece izaurējās uotru, trešu lāgu MWM. VI, 637.

Avots: ME I, 713



izbļurbis

‡ izbļurbis (Part. praet. act. von izbļurbt?) "eine solche Stelle od. ein Sumpf, wo es Blasen wirft, wenn man sich nähert" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 435


izgudrs

izgudrs, anschlägig, überklug, altklug: kuo nu ar tuo runāt, tas jau izgudrs Hasenp.

Avots: ME I, 741


izjārēties

izjārêtiês, zur genüge herumlasen Vīt. 50.

Avots: ME I, 745




izķēpāt

‡ izķẽ̦pât,

1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;

2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;

3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.

Avots: EH I, 461


izkrogot

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755


izkūkt

izkûkt 2 , izkûktiês 2 , sich aufblasen, anschwellen: labi rūgusi baltmaize izkūcas Gr. - Essern.]

Avots: ME I, 757


izlasa

izlasa, ase">izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. 1 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762


izloze

‡ izluõze; die Verlosung, Lotterieziehung., rītu sāksies 1. klases i.

Avots: EH I, 464


izņarbāties

‡ izņârbâtiês 2 Frauenb., sich ausfasern: nuogriêzta drēbe viegli var i.

Avots: EH I, 469


izplosīt

izpluôsît, tr., auseinanderreissen, zerreissen: ve̦lē̦nas. kungs manus ienaidniekus sapluosījis, it kâ ūdens izpluosa II Sam. 5, 20. Refl. - tiês, sich austoben, ausbalgen, ausrasen, ausstrümen: nu, bē̦rni, e̦sat diezgan izpluosījušies! kādi laiki nebūs izpluosījušies pār viņu galvām Kaudz. M.

Avots: ME I, 784


izplūkāt

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784


izplūksnāt

izplũksnât, ‡ Refl. -tiês (mit û 2 ) Frauenb., sich ausfasern.

Avots: EH I, 473


izplūksnāt

izplũksnât,

1) tr., auszupfen, ausfasern:
šķiedras, vilnu;

2) intr., sich ausfasern:
sarkanas svītras kâ pavedieni vērpās, sašķetinājās re̦snas, izplūksnāja atkal Latv.

Avots: ME I, 784


izpluznāties

izpluznâtiês, sich ausfasern: dzijas, drēbes izpluznājušās.

Avots: ME I, 784


izpūkāt

izpũkât, ausfasern. Refl. - tiês, sich ausfasern: sē̦klām ienākuoties, zieds izpūkājas Konv. 2 3117.

Kļūdu labojums:
sich = izpûkuotiês, sich
izpūkājas = izpūkuojas

Avots: ME I, 787


izpukstēt

I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786


izpurslāt

‡ izpurslât, (durch die Nase eine Flüssigkeit) ausprusten Bers.

Avots: EH I, 475


izpūšļot

izpũšļuôt, tr., mit Unterbrechnungen ausblasen, auseinanderblasen: vējš izpūšļuoja pe̦lnus MWM. VI, 794. Refl. - tiês, zur Genüge durch Beblasen heilen od. sich heilen lassen: izpūšļuojas, izpušļuojas, bet ne˙kas nepalīdzēja.

Avots: ME I, 787, 788


izpūst

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787


izšķetināt

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810


izšķiedrot

izšķiêdruôt, intr., ausfasern: mati, kas kâ aste izšķiedruo Stari II, 680.

Avots: ME I, 812


izšņākāt

‡ izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486


izspurgāt

‡ izspurgât, ausfasern (?): izspurgāta drēbe - vairāk reižu pāršūstīta un atārdīta, nesaturīga drēbe Saikava.

Avots: EH I, 482



izsūlāt

izsûlât 2

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808


iztāpļāties

iztãpļâtiês, sich ausfaseln, viel dummes Zeug zusammenschwatzen.

Avots: ME I, 815


iztaurēt

iztàurêt, ‡

2) heulend (pferdend) ausblasen, vernichten:
vējš iztaurēs pavasarī sēju Ahs.;

3) taurējuot izdabût: iztaurēja (tautu dē̦lu) nuo dumbēra Tdz. 42052.

Avots: EH I, 488


iztaurēt

iztàurêt, tr., ausposaunen: vai tad es tuo būtu iztaurējis visā pilsē̦tā MWM. VIII, 186. Refl. - tiês, zur Genüge blasen: suņu puisis ilgi iztaurējies LP. V, 76.

Avots: ME I, 815


izteiciens

iztèiciêns, der Ausspruch, die Phrase: tas bija viņa mīļākais izteiciens Vēr. II, 63.

Avots: ME I, 816


iztulznāt

‡ I iztulznât,

1) sich mit Blasen, Schwielen bedecken
Nötk., PV., (mit -ât ) Warkl.: ruokas iztulznājušas Nötk. Refl. -tiês,

1) = iztulznât Warkl.;

2) auseitern; auseiterud heilen
(intr.): tai rē̦ta izlulznājas Warkl. auguonis jau iztulznājies AP., Kacēni, PV.

Avots: EH I, 491



izvējot

izvẽjuôt, ‡

3) blasend abkühlen
(izpūst, izsaldēt) Bērzgale: vējš izvējuojis ustabu.

Avots: EH I, 495


izvirziens

izvirziens *, Abweichung von der geraden Richtung, die Phase: organismuos kustības neatkārtuojas vien+nuotaļ tai pašās ruobežās, bet kustas dažāduos līkumuos, dažāduos attīstības izvirzienuos Pūrs I, 17; 104.

Avots: ME I, 830


izvirzīt

izvir̂zît, ‡ Refl. -tiês, ausfasern U. (unter virzīties).

Avots: EH I, 496


jakterēt

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. -tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95


jakts

jakts, - s, jakte,

1) die Jagd:
iet uz jakti (genuin lett. uz medībām);

2) das Tollen, Rasen:
kas tur par jakti? [Nebst estn. jaht aus mnd. jacht.]

Avots: ME II, 95


jal

jal Dond.], jala Setzen n. BW. 7697, jale Sackenhausen n. BW. 13670, = jel(e): [lai man vaļa pie māmiņas jale šādu vasariņu BW. 6723 var. aus Hasenp.]

Avots: ME II, 95


jancināt

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât 2 Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96


Jancis

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96


Jānis

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. 1 ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. 1

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106


jārēties

jãrêtiês: auch Salis; tās abas iet tur j. Janš. Līgava II, 265. ‡ Subst. jārêšanâs, das Herumrasen: ja viņam prātā tik jāņuošanās un j. Janš. Līgava I, 51. duomāt uz jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem 34. savu nepildāmuo jārēšanās kāri A. Brigadere Skarbos vējos 56. ‡ Subst. jārē̦tājies (nom. pl.) PV., Leute, die herumzurasen pflegen.

Avots: EH I, 561


jārēties

jãrêtiês, = ẽjuos, n. U. auch jārêt, herumjagen, herumrasen [Lesten], laut lachen: prāts viņam ne̦sas ar bē̦rniem jārēties Neik., C., Smilt., Lub., Kurs., Gr. - Sess. [Zu r. ярый "heftig, feurig, hitzig", яри́ться "wüten" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 447? Oder hat man von jāris 2 auszugehen, das zu jât gehören könnte?]

Avots: ME II, 107


jārniece

‡ jārniece, eine weibliche Person, die herumzurasen liebt Janš. Līgava II, 265.

Avots: EH I, 561


jāt

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. -tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107


jaunuve

jaûnuve [Bauske], Hasenp., N. - Bartau, jaûņuve, die Schwiegertochter: bij jauņuve, bij kalpuone, brāļu māsa vien nebij BW. 13647. būsi laba vīra māte, es būšu laba jauņuvīte BW. 23152, 2. vai tādēļ dē̦la māte neņems mani jaunuvēm? 359. dē̦lu māte mani sauca: "meitiņ, manu jaunuvīt". klusa, klusa istabiņa, kad māmiņa viena bija; kad pārveda jauņuvīti, kâ vistiņa kladzināja RKr. XVI, 139.

Avots: ME II, 103


jenis

jenis,

1): vgl. estn. jänes "der Hase";


2) ein Knirps (?):
mazi jeņi (bē̦rni) mēs bijām Seyershof.

Avots: EH I, 563


jenis

jenis, der Hase Karls. [Wohl aus * janis; vgl. Jānītis und Janis.]

Avots: ME II, 110


josbārzdītis

juosbārzdītis [?], ein Epith. des Hasen in einem VL.: jāj zaķītis juosbārzdītis BW. p. 2520.

Avots: ME II, 127


jūra

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. 2 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122


kabele

‡ III kabele,

1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!

2) ein Fischereigerät
NB.

Avots: EH I, 572


kacens

kace̦ns,

1): (ein Kohlstrunk)
auch Orellen, kace̦ns Lems., katans Mahlup; kateniņš, ein weicher, laser Kohlkopf Orellen: kāpuostiņi kaceniņi kalpa vīra barībiņa BW. 31072. izgrauzuos kaceniņu, pa dārziņu staigādams 26403; auch der Strunk (das Wurzelende) anderer Pflanzen Linden in Kurl. (kacans): skābenēm kacanus griêž nuostan.

Avots: EH I, 572


kadiķis

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132


kāja

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k̕ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kaķēt

kaķêt, - ẽju, [kaķuôt Memelshof], katzen (bei den baltischen Deutschen), d. h. mit einem zweizinkigen Haken (kaķe od. kaķis genannt) zwei Linien einkratzen, bis zu welchen vom oberen und unteren Balken etwas abgehauen werden muss, damit der obere auf die etwaimgen Krümmungen des unteren Balkens genau pase Biel. H. 15. Refl. -tiês, sich zanken, hadern, sich raufen, zerren: man patiktuos, kad ar viņu vienmē̦r varē̦tu kaķēties Blaum.

Avots: ME II, 139


kaklenīca

kaklenĩca, kaklenĩdze Hasenp.,

1) = kaklenieks 1, 3: izvārīju pašu kaklenīju Bers.;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel befestigt wird
Lasd. [in Perk. "kakalnīca" gesprochen];

3) Kummetriemen, der von Kummet ausgehend um die Femerstange umwunden wird
Gold., Ahs., Katzd.; in Hasenp. aber kaklenīdze, der Kummetriemen od. die Kummetschnur, die beide Seiten des Kummets zusammenschnürt und zusammenhält.

Avots: ME II, 138


kākslis

kākslis, kāksle L., [Manz. Lettus],

1) der Adamsapfel; der Kropf
L., St. u. Biel., Oppek. n. U.: dziedzeris, kas pie cilvē̦ka dažkārt sapampst, tâ ka ruodas tâ sauktais gurklis jeb kākslis;

[2) kâksle 2 Hasenp., die Gurgel, der Schlund:
visu šim nesaņķim vajag iegrūst kākslē;]

3) ein ausgehungerter Mensch, ein Gourmand, Feinschmecker
Bers. n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 190


kaladot

‡ kaladuôt (gespr.: kaladût ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, faseln, klatschen: klausies tik, kuo bābas kaladuo! Gr.-Buschh. Vgl. kaļaduôt.

Avots: EH I, 577


kalaša

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140


kalmiks

kal̃miks "ein Truthahn"; ein aufgeblasener Mensch (staigā uzpūties kâ kalmiks) Briņķi in Kurl.]

Avots: ME II, 142


kalvene

II kalvene,

1) ein Ort, wo Kalmus
(kalves) wächst Golg., Stom.;

2) kal̃vene, Kalmus
Hasenpot;

3) kal̃venes, Schwertlilien
Grobin, Turlau.]

Avots: ME II, 146


kancis

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis 2 , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis 2 , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154


kaneris

kaneris, [ein Kaninchen;] ein Hase [Mar.]

Avots: ME II, 154


kangas

I kañgas, das Webergestell, der Webstuhl Windau, Hasenp., N. - Bartau, [Alschw., Lasd. Aus liv. kāṅgas "Gewebe"; s. Thomsen Beröringer 257.]

Avots: ME II, 154


kankālis

I kañkālis Zeezern, Hasenpot, Tadaiken, Odsen, kànkālis Ronneb., = kankalis I: tai laukā lieli kankāļi; nevar ne+maz saecēt Grobin.]

Avots: ME II, 156


kāposts

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. 2 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194


karaša

karaša,

1): ein kleiner Weissbrotlaib
Iw.;

2): (kürzere Zeit gesäuertes) Grobweizen- od. Gerstenbrot
Salis, Seyershof; ein Fladen aus Roggenmehl AP.; karašas "auf der Pfanne gebackene geriebene Kartoffeln" Sonnaxt n. Fil. mat. 187, "auf der Pfanne gebackene dünne Schwarzbrotschnitten" Frauenb.; ase̦nu k., ein Blutfladen AP.

Avots: EH I, 587


kāre

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195


Kārta

Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]

Avots: ME II, 201



kasains

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591


kašeklis

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. 1 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170


kasēt

‡ kasêt, -ẽju, mit einerkase den Boden bearbeiten Siuxt: kam bija zālaiņi lauki, tur kasēja ar kasi.

Avots: EH I, 591


kasīklis

kasîklis, aseklis">kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168


kašķis

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171



kāst

II kàst, - šu, - su C., = kā̀rst, kämmeln, tocken: vilnu vērpa, vilnu kāsa BW. 6984. In Ronneb. ist kãst und kā̀rst vollständig zusammengefallen, indem daselbst nach PS. sowohl für jenes, als für dieses kàst eingetreten ist.

Avots: ME II, 204


kaukals

kaukals, ‡

2) "?": skrien kâ k., pflegt man von einem Tier (einem Hasen, Hund, einer Katze) zu sagen, das sehr schnell, aber ungeschickt und sich von Zeit zu Zeit überwerfend läuft
Saucken.

Avots: EH I, 593


kaulēt

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu 2 ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês,

5) "pūlēties" (mit ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594


ķaupis

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit 2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps 2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358


ķauris

ķauris, der Tausendfuss Hasenp., Grob., Preekuln, Gramsden, Etn. III, 66, Mag. XX, 3, 128: tas pats sakāms par tārpu un ķauŗu acīm A. XV, 1, 286.

Avots: ME II, 358


kausene

kaûsene 2 [N. - Bartau], kausine Hasenp., eine Spange: kuošākais sieviešu apģē̦rbs ir Nīcas apģē̦rbs ar savām saktām (kausenēm) Konv. 1 93.

Avots: ME II, 177


kazarma

kazar̂ma Wolm.], kazar̃ma Kand., [Salis], kazàrmis PS.,

1) die Kaserne;

2) ein grosses Etablissement für Knechte
U. Zunächst aus r. казáрма.

Avots: ME II, 183


ķeblis

ķeblis [Korwenhof], ķẽblis Bauske, ķẽbelis Gr. - Sessau, ķẽblis LP. II, 10,

1) ein kleiner Schemel zum Sitzen
Laud., Lubn., Luttr.: nuosēdies uz ķeblīša Brig. izplēties kâ ķeblis Kav. ; [ķeblis Stelp., hier auch in der Bed. "Stiefelknecht"] ; ķeblis, eine vielzinkige Gabel zum Windigen, mit der das Korn von der Spreu geschieden wird Nigr., Hasenp. ;

3) eine ungeschickte Person:
šituo jandaliņu jau var laist vaļā visi ķebļi MWM. X, 594. [Zur Bed. 3 vgl. li. keblùs "неуклюжiй, неловкiй", zur Bed. 2 - li. keblìkas "eine krumme Gabel".]

Avots: ME II, 358


ķeglis

I ķeglis od. * ķegle,

1) "?": plēšas kustina kādu kārtiņu ar ķegli Konv. 2 4104 ;

[2) ķeglis Arrasch, = kāsis ; in Nötk. sei ķeglis ein Baumast oder Wipfel mit belassenen Stümpfen der Seitenäste zum Kleideraufhängen oder Herausscharren der Kartoffeln ;

3) ķeglis "ein paseklis für Hanf"
Aahof ;

4) ķeglis Aahof, = braũķis 1. Aus d. kegel "Knüppel, Stock"?]

Avots: ME II, 359


ķeiriski

ķeĩriski, link, linkisch: ķeiriski kaut kuo darīt, t. i. darīt kaut kuo ar kreisuo ruoku, kas parasti tiek darīts ar labuo Schrund., Hasenp.

Avots: ME II, 360


ķēmele

ķẽmele, Kümmel (carum carvi) [Hasenp., Libau], Sassm., Mag. IV, 2, 33: pret kāsu nuode̦r arī grauzdē̦tas ķēmeles Etn. II, 149. Gew. ķimeles, ķimenes. me̦lnā ķēmele, nigella Mag. IV, 2, 52. [Entlehnt gleich estn. kō``mel dass.]

Avots: ME II, 373


ķešķis

ķešķis [Hasenpot, Libau], Lasd., = ķestes. [Vgl. li. kẽščiai dass.]

Avots: ME II, 371


ķets

ķe̦ts [vgl. li. ketùs dass.], das Gusseisen [um Gold. und Hasenp.]: jāj pa ķe̦ta vārtiem iekšā Kalleten, A. XV, 16, MWM. VII, 402. [ve̦lla vīrs ar ķe̦ta uoderi Libau. krustu lika izliet nuo ķe̦ta Janš. Dzimtene 2 III, 135.]

Avots: ME II, 372


ķezis

I ķezis,

1) = ķezêklis, der Tölpel, Schmutzfink [Grawendahl], Serb.;

2) ein Klumpen;

4) eine Ohrfeige:
meta tam tādu ķezi gar ausi LP. VI, 760;

4) eine mehrzinkige Gabel zum Windigen
Grob., Hasenp.: ar ķezi atdala graudus nuo gaŗajām pe̦lavām Grob.

Avots: ME II, 372



ķilkas

ķilkas,

1) Beine;
[In Fest.: lange, nackte Beine];

2) hasensprünge
Lös.: zaķis le̦c ķilkām Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 380


ķilkāt

ķìlkât, -ãju, ķilkuôt, springen wie ein Hase [Bers.], gehen, laufen: ķilku, ķiku zaķīt[i]s lēca nuo aparas aparā; tâ ķilkāja (ķilkuoja) dē̦lu māte, dē̦lam sievas me̦klē̦dama BW. 23568, Lub. [hier: ellig, mit langen Schritten gehen".]

Avots: ME II, 380


ķilku

ķilku, ķilkãm, ķilka ķilks, vom Sprunge des hasen ausgesagt: ķilku, ķilku (Var.: ķilkām, ķilka, ķilka ķilks) zaķīt[i]s lēca BW. 23568.

Avots: ME II, 380


ķinis

ķinis U.,

1) das Antlitz
Rutzau; der Saurüssel; es tev duošu par ķinni, ich werde dir über die Nase hauen; aus d. Kinn;

2) Hölzer, Äste, Wurzeln im Wasser, die das Fischen hindern;

3) Lärm, Hindernis.]

Avots: ME II, 382


ķinkāt

II ķiñkât "weinen, bis der Rotz aus der Nase Fliesst" Mesoten.]

Avots: ME II, 382


ķīpsla

ķīpsla, die Faser beim gespaltenen Holz Spr. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čīpsla.]

Avots: ME II, 389


ķīpslains

ķīpslaîns, [sehnicht Garosen]; faserig (vom Holz) Spr.

Avots: ME II, 389


ķīpslot

ķīpsluôt, intr., fasern beim Gespaltenwerden Spr.

Avots: ME II, 389


ķipt

ķipt, ķìpu, ķipu Nigr., Hasenpot, Libau, = lipt, kleben: dzijas ķīp kuopā.]

Avots: ME II, 383


ķirbināt

ķirbinât, refl. -tiês, kribbeln: jūt šalkas ķirbināmies pa visiem luocekļiem AU. Aus li. kirbinti dass. [Hierher wohl auch ķir̃binât (um Bauske) "(in der Nase) stochern".]

Avots: ME II, 383


ķiskāties

‡ III ķiskâtiês Aasel, Sessw., liederlich arbeiten; sich mit einer unsaubern Arbeit abgeben.

Avots: EH I, 705


kladzene

kladzene,

1) die Gluckhenne
Smilt.;

2) eine Schwätzerin, Klatschbase:
viņš gribēja kladzeni pajuokuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 208


klāgata

‡ II klãgata Schibbenhof,

1) eine Henne, die viel gackelt, aber wenig Eier legt;

2) eine laut sprechende Klatschbase.

Avots: EH I, 612


klamba

II klam̃ba Bauske, jem., der faselt.]

Avots: ME II, 211


klambīt

klam̃bît, - ĩju, faseln, Unsinn schwatzen: kuo tu tur klambī? Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 212


klampu

klampu, in klimpu klampu, vom Sprunge des Hasen, wie ķilnu: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku BW. 23568, 9.

Avots: ME II, 212


kleberēt

kleberêt. - ẽju,

1) mit Gepolter auf schlechtem Wege od. mit einem schlechten Pferde fahren
Hasenp., Irmelau, Tirs., Druw.;

2) taumeln
Etn. II, 50;

3) tr., hin und her bewegend etwas auseinanderbringen:
bij kleberēšana, līdz atkleberēja durvis, atslē̦gu Hasenp. Refl. -tiês, mit Geklapper wackeln: izdilis nazis (kleberis) kleberējas Lasd.

Avots: ME II, 220


klemšāties

klem̃šâtiês Siuxt, Autz, Neuenb., faseln: ja es viņam kuo teicu, tad viņš ar˙vienu atcē̦rt: blēņas! neklemšājies, laid mani mierā! R. Bērziņ Austr. V, 439. - Zu klemst III.]

Avots: ME II, 222


klenkstēt

klen̂kstêt, - u, - ẽju, intr.,

1) faseln, Unsinn schwatzen:
klenkst kâ krancis C.; in Naud. dafür kļenkstêt;

[2) bellen:
suns kle̦n̂kst 2 Weinsch., Kand.;

3) trödeln Ar. - Vgl. klan̂kšķêt].

Avots: ME II, 223


klešķēt

klešķêt, - u, - ẽju, faseln, schwatzen: es tu, maita, kuo te klešķi JK. [Vgl. slav. kleskati "klatschen".]

Avots: ME II, 224



klīķis

klīķis, ein langgewachsener, hagerer, energieloser Mensch [zwischen Grobin und Hasenpot n.] Etn. III, 66. [Aus li. klýkis "каня (milvus)"? vgl. li. vaĩks išdìlęs kaĩp viens klýkis.]

Avots: ME II, 230


klipināt

I klipinât, beim Ringen jem. ein Bein stellen Hasenp., Gold., Etn. IV, 145. Vgl. klupināt [und klipt].

Avots: ME II, 229


kļūdīt

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. -tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240


klukstēt

klukstêt,

1): auch Bērzgale, Laidsen, Linden in Kurl., Liepna, OB., Oknist, Sissegal, Warkl.; tu reizēm kluksti (faselst)
kâ vista ziņas neziņas Saikava; ‡

3) schluchzen
PlKur.; ‡

4) = klikstêt 1: nazis jau klukst Frauenb., OB.

Avots: EH I, 622


knābulis

knābulis,

1) "?": kuo gribi nuo manis, knābuli, tu Poruk V, 130;

[2) knãbulis C., Stenden, Gold., ein kleiner Schnabel:
nūjai tāds knābulis galā Stenden;

3) knābulis, Bezeichnung eines beliebigen Vogels
AP.;

4) die Nase
Hasenp.].

Avots: ME II, 244


knapats

knapats, [knapata Wid.], ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St.; fem. knapate, ein kleines Mädchen St. [knapāts, "ein Knabe, der Stiefel anhat" Janš. Dzimtene IV, 198 (aus Nigr.)]. Vgl. knāpats. Auf mnd. knape "ein junger, unverheirateter Mann" beruhend?]

Avots: ME II, 242


knāpats

knāpats, ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St. [Vgl. knapats.]

Avots: ME II, 244


knibulis

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246



knīpēt

knĩpêt,

1) kneifen
Gold.: [Līzīte lūpiņas knīpēt knīpēja BW. 35085;

2) mit einem Hebel (etwas Schwerea) allmälich weiterbewegen
Stenden];

3) knĩpêt, - ẽju, stehen:
tā meita knīpēja, kuo aizdabūja Dond. Refl. -tiês,

[1) scherzweize einander an der Nase fassen und fragen:

2) "?": iekams iesāk runāt, tad pa˙priekšu tâ knīpējas Gold.;

[3) knìpēties 2 Bers., sich wie eine
knĩpa kleiden und betragen (von erwachsenen Mädchen gesagt). - [Nebst knaipīt zu li. knìpčius "Dieb", knyplė "Lichtscheere", knypẽlis "щипок" und gr. χνιπός "knauserig", χνίψ (mit langem i) "eine kleine Ameise; ein Insekt, das im Holze unter der Rinde lebt", χνιπεῖν "schneiden".]

Avots: ME II, 248


knīpis

I knĩpis, [auch: knĩpa Dond.], die Nase in der Kindersprache Selg., Gold. n. Etn. IV, 97. [Reimwort zu snīpis.]

Avots: ME II, 248


knuzināties

knuzinâtiês Ruj. und West - Livl. n. U., [knuzurêtiês Hasenp.], lausen, in den Haaren od. Federn herumfahren. [Wohl nebst knužinât zu knū(s)t; s. Prellwitz Wrtb. 2 236.]

Avots: ME II, 250


kokšķiedra

kùokšķiêdra, die Holzfaser Konv. 2 830; 2525.

Avots: ME II, 343


koksne

kuoksne *, Holzfaser; der Zellstoff, die Zellulose: kuoksne jeb kuoku šķiedra MWM. VI, 952.

Avots: ME II, 343



kovārnis

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis 2 Līn., kuôvãrnis 2 (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna 2 Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350


krācējs

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs 2 , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265


krācējumi

kràcẽjumi, der Nasenrachenraum: kad iesnas grūtumi, tad saka: krācējumi iekaisuši Naud. akūtas iesnas sākas krācējumuos (aizde̦gunē) Konv. 2 559.

Avots: ME II, 265


krākažiņas

krākažiņas, = kràcẽji, der Nasenrachen, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kràkt.

Avots: ME II, 265


kramaslis

kramaslis, ein naseweiser Mensch, en Mensch, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Selb. n. Etn. IV, 97. [Wahrscheinlich mit hochle. a aus e̦, vgl. kre̦mē̦sls.]

Avots: ME II, 257


krāsmata

krâsmata,

1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â 2 ) Orellen;

2): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡

3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 645


krātaiņi

krātaiņi, der Nasenrachenraum, caurumi, kas savienuo de̦guna te̦lpas ar mutes te̦lpām N. - Bartau n. Etn. II, 1. [Aus * krãtaiņi? Vgl. krācēji dass.]

Avots: ME II, 269



krecalmi

kre̦cal̂mi PS., die gröbern Bestandteile einer Mase (z. B. im Kot oder Viehfutter).]

Avots: ME II, 270


kreimelēt

‡ krèimelêt 2 , -ēju Bers., faseln, Unsinn schwatzen: kuo nu viņš tur kreimelē! nav vē̦rts viņā klausīties.

Avots: EH I, 647


krēpulis

krẽ̦pulis,

1) Flockenschnee, Schneelein, eine dünne Schicht Schnee
Katzd.;

2) krẽ̦puļi, der Nasenschleim
Dond.

Avots: ME II, 276


kretelis

kretelis,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass,
Hasenp., LD. IV, 98; ein Schimpfwort Mar.;

2) kaņepju kretelis, ein unruhiges Kind
Lubn. Zu krēst.

Avots: ME II, 274


kriens

II kriens [li. krienas "pretium pro sponsis"], krienis U., was der Bräutigam der Braut, Eltern und Freunden gibt [Manzel Phraseol. cap. XXXII. - Zu aruss. крьнути, gr. πρίασϑαι "kaufen", ai. krīņāti "kauft", ir. crenim "kaufe" u, a., s. Trautmann Wrtb. 142, Berneker Wrtb. I, 633, Bezzenberger BB. XII, 78 und XVI, 238, Preltwitz Wrtb.2 384, Boisacq Dict. 813].

Avots: ME II, 284


krietele

kriẽtele Hasenp., kriẽtelis, ein kleiner von Wurzeln (Hasenp.) od. von Pergeln geflochtener Korb, in welchem man Mehl den Pferden bringt Etn. IV, 98. Vgl. krieķis II. [Hierher wohl auch li. kraĩtis "коробья (для приданого); der Brautschatz"; vgl. semasiologisch le. pũrs, pũriņš.]

Avots: ME II, 284


kriezīte

kriezĩte, die Spitze: izžāvē̦ti stādi izskatās kâ vis˙smalkākās kriezītes D. [Wohl alle diese drei Worter mit kriez- aus dem Germanischen; vgl. mnd. krose "Knorpel, Weichbein", nasekröse "das Oberteil der Nase", nnd. krôs "Eingeweide (einer Gans)", mhd. krœse "Gekrose".]

Avots: ME II, 285


kristiem

‡ kristiem, auch in der Verbind. kristu k., k. šķē̦rsiem, Adv., = krustiẽm: k˙pārmîti gruoži Kaltenbr. zibsnis ve̦lk kristu k. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. krist[u] k. ze̦lta bōrda ap maseņas vainuceņ[u] BW. 5958. tik daudz ceļu k. šķē̦rsiem Sonnaxt.

Avots: EH I, 655, 656


kūcināt

kũcinât, tr., flattern machen, blasen, bewegen, ["vēdināt" Dond.]: vējš kūcina matus Sassm. [kamdēļ tu uguni tâ kūcini Dond.] vējiņš pe̦lus kūcināja BW. 25860, 7; 9770. [Zu kukt?]

Avots: ME II, 332


kūdraine

kûdraîne, kûdrãjs, Tortland, Torfmoor: pār kūdrainēm un alksnāju stāvēja iezilgana miglas jūŗa A. mūsu kūdrājuos un sūnājuos sastuopamas rasenes Vēr. II, 413.

Avots: ME II, 332


kudzums

I kudzums "eine Luftblase unter der Wursthaut" Mahlup.

Avots: EH I, 667


kūkāt

kūkât Wid. "auf die Nase fallen ; кикситься Zu kūkuôt II.]

Avots: ME II, 333


ķūķis

ķũķis, ein Roggenhäufchen (statiņš) Bassen im Kreis Hasenpot; ķùķītis 2 Bers. "ein Bündelchen".]

Avots: ME II, 393


kukstēt

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė̕ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302


kūla

II kũla,

1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;

2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;

3) die alte Haut einer Schlange ;

4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]

Avots: ME II, 333, 334


kūlainis

I kũlaînis, ‡

4) ein im Herbst geworfener Hase
Segew.

Avots: EH I, 682


kūlainis

kũlaînis,

1) der Zottige, Epitheton des Wolfes:
kūlainīti, mirtin vis vēl nemirsi LP. VI, 248 ;

2) Bewohner des dürren Grases [?], Epitheton der Schlange:
kur tu teci, kūlainīti? Tr. IV, 338 ; 389. [Bei Wid.: "eine Schlange, die Purzelbäume schlägt";

3) eine Wiesse, die mehrere Jahre hindurch nicht gemäht und daher mit
kũla und Moos bedeckte Waldwiese Schlehk.]

Avots: ME II, 334


kulbenes

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304


ķūlis

ķũlis,

2): ķũlītis Lems., die Keule eines geschlachteten Schweins:
nuoskrubini savu ķūlīti un uztaisi pīpīti! Austriņš Daugava 1928, S. 982; ķūlis Trik., der Vorderarm; kājas stilbs;

3): tāds kā ķ. Dunika, Lems., (mit û 2 ) Wainsel; ein fauler und dummer Mensch
Kr. Hasenpot; ķûlis 2 Salis, wer habgierig seine Arbeiter übermässig ausnutzt (zu viel arbeiten lässt);

4): der Hosenschlitz
Grünh., Grünw., Seyershof;

5): auch Grob.;

6): auch (mit ũ ) Libau.

Avots: EH I, 708


kūls

kûls 2,

1) "zu dreschendes Getreide" Bassen im Hasenpotschen Kreis,
auch = kuls I 1, kluons ;

2) kūls Spiess n. U., = kūlis I 3 und (in dieser Bed. kûls 2 MSil.) kūla I ;

3) kũls Gold., hartes Sumpfgras ;
vgl. kūla II 1.]

Avots: ME II, 336


kulsma

kul̃sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul̃t.

Avots: ME II, 307


kulstamnieks

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul̃stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul̃stîkle Nötk., Kabillen], kul̃stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul̃stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul̃stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308


kult

kul̃t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;


4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas;

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672


kumeļpēdiņas

kumeļpêdiņas A. XX, 323, kumeļu pê̦das L., Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67, U.

Avots: ME II, 311


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kūniķis

‡ kũniķis Lems., Wainsel, ein Hasenjunges.

Avots: EH I, 684


kunksla

kunksla,

[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];

2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.

Avots: ME II, 315


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


ķunnis

ķuñnis,

1) das Doppelkinn,
uotrs pasmakrs re̦sniem cilvē̦kiem Gold. Etn. IV, 99, Frauenb., Katzd.;

2) die Nase
Kav., die Schnauze: cūku ķunnis Konv 2 145, Naud.;

3) ein feister Mensch mit aufgedunsenem Gesichte
Naud., Kursiten.

Avots: ME II, 391, 392


kupi

kupi,

1) die Haufen:
viņš skatījās uz lieliem mākuoņu kupiem Dünsb.;

2) kupi, Seifenblasen
Plm. [Eher wohl verwandt mit kupt "sich hallen" als aus slav. киръ "Haufen" entlehnt.]

Avots: ME II, 318


kūpi

kûpi, Seifenblasen Druw. Zu kûpêt.

Avots: ME II, 337


ķurka

‡ ķur̂ka 2 NB., Schimpfname für die Nase.

Avots: EH I, 708


kurkata

kur̂kata 2, ein kleiner Arbeitswagen Hasenp. ; [kur̃kata Lautb., das Geknarre (von Wagenachsen): tur jau nu dzird tādu kurkatu.]

Avots: ME II, 322


kurkumi

kùrkumi,

1): auch (mit ur ) Wessen, sing. kurkums, in der Verbind. varžu k. Warkl.;

3) "Hazelwurz" ME. II, 323 zu verbessern in "Haselwurz".

Avots: EH I, 678


kurmis

II kur̃mis (li. kùrmis), [kurms Base im Kreise Hasenpot, Kalleten, Welonen], kur̃ma Wandsen, Erwahlen, Lubbessern, Nogallen, ķurms Angern, der Maulwurf: kurmis ceļ, ruok (kurmja rakumus, bedekļus). sle̦pe̦n kâ kurmis ruok, von einem Ränkemacher. ieruokas kâ kurmis savās sūnās, von einem Einsamen, Weltflüchtigen. [Die Zusammenstellung mit ai. kūrmá-h. "Schildkröte" (bei Zupitza BB. XXV, 103 u. a.) ist wegen der abweichenden Bedeutung recht unsicher. Die Nebenform kurnis weist eher auf Verwandschaft mit ksl. крънъ "verstümmelt am Ohr" (s. kurls), r. корный "von kleinem Wuchs, kurz".]

Avots: ME II, 324


ķute

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392


kuturņāt

kutur̂ņât, -ãju, tr., gründlish lesen, pflücken: cūkas kuturņā graudus, zâli Mar. n. RKr. XV, 121. [Zu li. kuténti "zerfasern" und (?) čech. kutati se "wühlen, graben" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 654)?]

Avots: ME II, 330


kūza

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339


lāceklis

lâceklis [RKr. XV, 122], eine abgetrampelte Stelle im Getreide oder Grase. [Zu lâčuôt.]

Avots: ME II, 434


lagzda

lagzda: auch Alschw., Autz, Behnen, Blieden, Dobl., Ellei, Erwalen, Frauenb., Gold., Hasenp., lw., Neuenb., Nigr., Nikrazen, Nurmh., Pabbasch, Pampeln, Popen, Pussen, Ranken, Salgaln; Sassm., Stenden, Ugalen; Wirginalen. "Dunika" ME. II, 399 ist zu streichen!

Avots: EH I, 710


lagzda

lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]

Avots: ME II, 399


lagzdājs

lagzdãjs, Haselnussgesträuch: ik dieniņas tautas jāja kâ lagzdājā riekstu raut BW. 14212.

Avots: ME II, 399, 400


lagzdene

lagzdene,

1) ein gelber Pilz
Kand.;

2) Haselwurz (asarum)
Karls.

Avots: ME II, 400


lagzdiens

lagzdiens, ein Haselnussgesträuch, Haseinussgebüsch Gold.: rītu iešu lagzdienā.

Avots: ME II, 400


laipot

I laĩpuôt: auch Frauenb., Salis, Zögenhof, (mit ài ) Ermes, Serbig., Smilt., Wenden, Wolm., (mit 2 ) AP., Dunika, Hasenp., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Salisb.; ‡

5) behutsam gehen:
uz pirkstu galiem .., viņš... laipuoja ... uz durvju pusi Janš. Dzimtene I 2 , 459. zur Bed. vgl. auch uzlaipuôt 1.

Avots: EH I, 714


laķīt

laķît, - ĩju, lecken Hasenp., Oppek. n. U.; lakît Druw.: nāc nu, Kranci, lakīt Druw. Vgl. lakt.

Avots: ME II, 417


lakstagas

lakstagas, die Tropfen: karstums izspiež sviedrus lakstagām (lāste̦kām) SDP. III, 9. [Mit "eingeschobenem" k; zu lase.]

Avots: ME II, 416


lampadu

lampadu, in Verbindung mit limpadu, interj. zur Bezeichnung des Hasensprungs: limpadu lampadu zaķītis lēca BW. 23568, 3.

Avots: ME II, 418


lancene

lañcene,

1) weiches, schönes Gras, das auf weichen, schönen Wiesen
(lañkas) wächst Hasenp.;

2) die langstielige Sense, die zum Mähen der
lancene 1 gebraucht wird Hasenp., Preekuln.

Avots: ME II, 419


lancka

lañcka,

1) der Lappen, Fetzen, das Stück
[Fest.]: ce̦pure sapluosīta smalkās lanckiņās. viņš bij viss vienās lanckās Ronneb. viņš iet lancku lanckām Smilt.;

2) die Verleumderin, Tadlerin, Klatschbase
Etn. IV, 129;

3) der Herumtreiber, Faulenzer
C., Smilt.;

4) ein zerumpter Mensch.
[Vgl. lanska; in den Bed. 1 u. 4 zu la. lancināre "zerreissen"? in der Bed. 3 nebst lañckât I wohl zu lancīties.]

Avots: ME II, 419, 420


lanka

I lañka: eine ebene, niedrige Wiese am Fluss Dunika, Rothof; eine kleine Wiese im Wald Hasenp.; der tiefe Teil des Haffs PlKur.; lañkas Ahs., Frauenb., die grossen Äcker eines Guts; kunga l: (Acker) BW. 28191. nepiede̦r kunga l. bez kuplaju uozuoliņu 655. baltābuola lanku (Var.: pļavu) bridu 5791 var.

Avots: EH I, 719


lanku

lanku, ļanku, in Verbindung mit linku, ļinku, Interj., den Sprung des Hasen bezeichnend: linku lanku zaķītis lēca nuo aparas aparā RKr. VIII, 37.

Avots: ME II, 421


lapa

lapa: Demin. lapīte BW. 18481, 2 var.,

1): aizmukt lapas, das Hasenpanier ergreifen
Sonnaxt; sèjas l. Ramkau, geum rivale; tûkšņa 2 lapas Seyershof, gewisse Pflanzen; uošu l. Siuxt, uoša lapiņa Spiess, = uôšlapa: lieluo rāceņu starpā iejaucies dažs uošu lapa Siuxt;

3): (Aste unter Heuhaufen)
auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Heidenfeld, Saikava, Seyershof, Wolm. lapu lietus - auch Stenden. lapu plūdi Postenden, Stenden, eine Uberschwemmung als Folge des lapu lietus;

5) lapiņa, eine kleine Wabe
BielU.: bites jau trīs lapiņas iešuvušas.

Avots: EH I, 720


lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421


lāpsta

lâpsta,

1) der Spaten, die Schaufel
Manz., [Wolm.], C., Ps., Kand.: lai aizmaksā lāpsta! sagt man von der Schuld eines gestorbenen Schuldigers;

2) die Brotschaufel
[Bielenstein Holzb. 270]: kur būs ņemt maizes lāpstu (lizi) LP. VII, 872;

3) das Schulterblatt,
gew. so das Demin. lâpstiņa od. lāpstas kauls: puodu likuši uz ple̦ciem tai vietā, kur lāpstiņa Etn. II, 164;

4) lāpstiņa, das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
RKr. XVII, 89;

[5) das breite Ende des Ruders
U., Bielenstein Holzb. 632;

6) lāpstiņa, ein Brettchen für die Bandweberei
Bielenstein Holzb. 419; in N. - Peb. und Arrash = lēze des Webers;

7) lāpstiņa, ein Handgriff an der Sense daselbst
499. - Nebst lāpusta, li. lopetà, apr. lopto, slav. lopata "Schaufel", r. ластъ "(передняя) лапа морского звѣря", лáпость "ножная ступня" Zu le. lāpa II, s. Berneker Wrtb. I, 733, Būga PФB. LXVI, 243 f., Persson Beitr. 196 ff.]

Avots: ME II, 440


larpata

larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423


lasains

‡ lasaîns Ramkau, = lãsains I: ūdra āda ir lasaina Saikava. l. zirgs, suns Lubn. zirgs ir l.: pats brūns, un tās lases tâ izspīd AP. lasaina guovs ebenda. tre̦kniem dzīvniekiem ir lasaina spalva ebenda.

Avots: EH I, 721


lāsana

lāsana Lubn. n. Etn. III, 1, = ve̦lē̦na, der Rasen. [Mit hochle. ā, a aus ē̦, e̦? Vgl. * lē̦sana.]

Avots: ME II, 441


lāse

làse: mit â 2 PlKur., Roop n. FBR. XV, 145,

1): auch (mit â 2 ) AP., Siuxt, (Tropfen)
Frauenb.: lietus līst làsēm 2 Meselau; s. auch oben S. 721 unter lase;

2): ein leerer Fleck im Getreidefeld
Seyershof (mit â 2 ): viens miežu tīrums ir labs, bet uotrs ir lāsēs. tam gan labība lāsēm vien: sē̦kla nav augusi. Scheftelowitz KZ. LVI, 165 stellt zu diesem baltischen Wort auch arm. lac·, "Träne".

Avots: EH I, 729


lāse

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse 2 Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse 2 Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse 2 Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. 2 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441


lasis

I lasis (li. lãšis), der Lachs; krusta lasis, gasterosteus aculeatus Etn. II, 113. [Zu li. lašišà apr. lalasso, slav. lososь ahd. lahs dass., tochar. laks "Fisch"; nach Loewenthal KZ. LII, 98 eigentlich "der Gesprenkelte" (zu lase, li. lãšas "Tropfen").]

Avots: ME II, 423


lasis

II lasis, [in Salis das Demin. lasītis] "ein geringes Quantum Flüssigkeit": jāizvāra kāds lasis plānas putras Salisb. [Zu lase, lāse.]

Avots: ME II, 423


lāts

‡ II làts 2 , -s Warkl. (= li. lotìs "Brunst der Wölfe"?) "ein grosser Lärm" (z. B. vom Hundegebell beim Verfolgen von Hasen): suņi lāti (skrauju) dze̦n Wessen.

Avots: EH I, 730


laukas

I laukas [li. łaukos SzDi., s. Leskien Nom. 229],

1) die rote Suppe, die auf Schläge aus der Nase läuft
L.;

2) eine Schweinekrankheit, Mandeln
Angel.; der Rotlauf der Schweine RKr. III, 130. Vgl. ļauka.

Avots: ME II, 426


lauķis

I laũķis um Hasenpot, ein Feldwächter; laũķene, die Frau eines laũķis,]

Avots: ME II, 428


laukkāris

laukkāris [?], der Verleumder, die Klatschbase: tas tik ir laukkāris; iet un izklaukkarē tevi diez kâ kādu nezvē̦ru Etn. II, 49 [aus Doblen. Vielleicht aus laũkā + kãrt.]

Avots: ME II, 426


lauris

làuris 2,

1) ein Mensch, der schlaff, mit verwirrten Haaren und unordentlich in der Kleidung umhergeht
Druw.;

2) zur Bezeichnung des Hasen:
tauri, lauri, litaurīti, kam gulēji saulītē BW. 2318.

Avots: ME II, 430


lauzīt

laûzît: auch Oknist, (mit ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza 2 (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);


5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.;

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724


lauzt

laûzt: sēnes l. (= lasīt) Frauenb. miegs lauž (=màcas virsū) Seyershof; quälen (durch schwere Arbeit, schnelles Jagen u. a.) Auleja; vēja lauzts Frauenb., krepiert oder ganz abgemagert geschlachtet: ēst vēja lauztu gaļu. vēja lauzts suķis. "Kammer" ME. II, 432a zu ersetzen durch "Kummer". Refl. -tiês,

3): laužas vai galu dabūdams Seyershof. l. ar caļiem. l. ar zeķēm (= ļuoti uzmanīgi adīt, lai ne˙viena acs nenuobrūk) ebenda. Die mit "vilki" beginnende Phrase unter laûzt 3 ME. II, 432 gehört vielmehr unter 4. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LIV, 247.

Avots: EH I, 725


lazda

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433



lazdenes

lazdenes Gold., Saussen "unter Haselgesträuchen wachsende, milchreiche Pilze mit schwarzem Oberrand".]

Avots: ME II, 433



lazdūne

‡ lazdūne Warkl.; lazduone ebenda, ein mit Haselgesträuch bewachsener Ort.

Avots: EH I, 725


lēca

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. 2 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455


lecējs

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. 2 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. 2 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444


lecekls

le̦ce̦kls (unter laceklis I): auch Dunika, Gramsden, Hasenp., Iw., Nikrazen.

Avots: EH I, 730


lēcenes

lẽcenes, Masern L., St., U., Konv. 2 2643: viņam būs laikam lēcenes Alm., [Neuenb., Schearden. - Vgl. lẽ̦cas 4].

Avots: ME II, 455


lecināt

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444


ledene

ledene,

1): auch Hasenp.;

3): auch Meselau;

4): auch AP., Saikava.

Avots: EH I, 731



leitāns

leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. 2 3533.

Avots: ME II, 446


leitenis

leitenis,

1): auch (grauer Hase)
C., N.-Peb. (mit ), Meselau, Saikava, Sessw. (mit èi 2 );

2) ein liederlich gekleideter Mensch
(mit ) N.-Peb.; ‡

3) ein Faulpelz, Tagedieb
(mit èi 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 731


leitenis

leitenis Ramk., Lubn., [Nötk., Peb.], der Hase.

Avots: ME II, 446


leitis

leĩtis (fem. leĩtiẽte),

1) der Litauer; vielfach als Repräsentant der Plumpheit gebraucht:
deviņi leiši gaili kauj. pieci leiši ne̦s vienu auzu maisu. par leiti sauc neizveicīgu cilvē̦ku Etn. IV, 5; pasaku leitis, Schwabbler, Fasler; suņu leitis, Schimpfname N. - Sessau n. U.;

2) leitis, leišu zaķis, der Steinhase, Litauer (lepus timidus)
RKr. VIII, 83. [Wohl mit kurischem ei aus ie; vgl. li. lietùvis dass.]

Avots: ME II, 447


leka

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l̃ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448


ļekainis

ļe̦kainis,

4): ein Hase
Kurs., Salgaln.

Avots: EH I, 770


ļekainītis

ļe̦kaînĩtis "?": ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! (gemeint ist damit der pũķis) LF. VI, 50. [ļe̦kainis, jem., der wegläuft oder heimlich weggeht Morizberg oder "wer schnell läuft" (z. B., so auch in Grünh., ein Hase).]

Avots: ME II, 534


lēkalis

‡ lē̦kalis (erschlossen aus voc. s. lē̦kalīt) Tdz. 51858 (vom Hasen); wer zu springen (hüpfen) pflegt.

Avots: EH I, 736


ļekata

I ļe̦kata,

1) der Fuss
[Gramsden], Bārda: [likt (um Mitau) oder taisīt (Stenden) oder laist ļe̦katas (=ļe̦kas) vaļā Siuxt, Nötk., MSil., Nitau, Wenden, Roop, Ronneb., Serben, Schujen, Sessw., Fehsen, N.-Schwanb., Peb., Schrunden, Doblen, Naud., Sessau, Wilzen, Irmelau, Dselden, Ober-Bartau, Grünh. oder aizlaisties ļe̦katu ļe̦katām Schwitten oder aizskriet ļe̦katās um Mitau; ļe̦kata, das Bein eines Hasen Wilsenhof];

2) der Springer:
šādu apgausinātāju krupi dēvē arī par ļe̦katu māti, par augstlēcīti LP. VII, 320.

Avots: ME II, 534, 535


ļekata

II ļe̦kata,

1) die Klatschbase
Kalleten;

2) ļe̦katas, das Gerede, das Geklatsch
[Schlampen, Sternhof], Bauske, Druw.

Avots: ME II, 535



lekausis

le̦kausis, s. ļe̦kausis; [le̦kausis "ein grosser Hase" N. - Peb.]

Avots: ME II, 448


ļekausis

ļe̦kàusis: auch (vom Schwein) Iw., (vom Hasen) Dunika.

Avots: EH I, 770


lelis

II lelis: auch (die Nachtschwalbe) Ahs., Dunika, Hasenp., (ein gewisser Waldvogel) Kabillen. Hierher od. zu lelis I das Zitat aus BW. unterelêt?

Avots: EH I, 732


lempēties

lempêtiês: "nelabi, nekārtīgi rīkuotiês" Hasenp. (mit em̃ ), C. (mit èm ), Lemb. (mit em̂ 2 ); sich schlecht benehmen Wenden (mit èm ); schimpfen N.-Peb. (mit em̂ 2 ).

Avots: EH I, 733


lēne

III lêne Jürg., Uferrasen, unter dem die Erde ausgespült ist.]

Avots: ME II, 460


lenkt

lènkt,

1): suņi sāk zaķi len̂kt 2 (einkreisen)
Bauske, Dunika, Salis; Talsen, Zögenhof, (mit èn 2 ) Bērzgale, Lubn. viņš len̂ca 2 (spürte nach), kur tā iet Frauenb.; heimlich beobachten (mit en̂ 2 ) Hasenp.: aizraujuos ... aiz eg lītēm un le̦ncu, kurp šis tâ me̦tas Janš. Bandavā I, 64. liels saviem radeniekiem tâ mani l. Līgava I, 94. - Zur Bed. vgl. auch nuolènkt und atlenkt2.

Avots: EH I, 734


lepakule

le̦pakule, le̦pukule, ein Starrsinniger, Launischer, Stutzer: bē̦rns, sadusmējies, grib saspītēt ar tuo, ka neē̦d; tē̦vs saka: ja tu ļe̦puosies, tad ne˙kā nedabūsi; le̦pakulēm ne˙kā neduod Hasenp. n. Etn. III, 65. pamanīju, ka šis le̦pukule pret jūsu pati pārāk uzmanīgs Lautb. Wohl zu le̦pns,

Avots: ME II, 452


ļepāt

‡ II le̦pât Auleja, faseln, schwatzen.

Avots: EH I, 771


ļeperēt

ļeperêt, -ẽju, schwatzen, faseln Spr. [Zur Wurzel von r. лепетать "stammeln, schwatzen" und ai. lapati "schwatzt; flüstert"?]

Avots: ME II, 538


lepis

‡ II lepis "?": dabūsi par lepi ("ausi") Prl., Saikava (nur in dieser Phrase gehört).

Avots: EH I, 734


lēpša

lẽpša,

1) die Kurage, der Rausch:
vīrs tādā lēpšā, ka tikkuo turas uz kājām Sassm.;

2) der Plur. lẽpšas, die Brunstzeit der Hasen:
zaķi tur lēpšas: Brunstzeit der Hunde: kuņa ve̦d lēpšas, die Hündin ist läufisch U.

Avots: ME II, 461


lepstere

lepstere, eine Pfeife (zum Blasen) - nuo kuoka mizas bez spunda taisīta stabule, kuŗai pūšamais gals šķībi nuogriezts Hasenp. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 453


ļepstere

‡ ļepstere Hasenp., eine aus Rinde gemachte Flöte.

Avots: EH I, 771


ļerēt

ļerêt, -u, -ẽju Naud., ļerinât, intr., schwatzen, faseln, ohne Grund bellen: ļe̦r kâ ļeris Naud. pie stacijas žīdi ļerināt ļe̦r MWM. VII, 248. briesmīgā žargonā ļerina Izraeļa bē̦rni VIII, 527. [kuo katra sieva tagad par mani dzimtenē ļerina Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538


lerkšēt

‡ ler̂kšêt; -u, -ēju Seyershof, faseln.

Avots: EH I, 734


ļerkšķēt

ļerkšķêt (unter ļer̂kstêt): faseln, schwatzen Mitau, (mit er̂ 2 ) Siuxt; ohne Grund bellen (mit er̂ 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 772


ļerkstēt

ļer̂kstêt: faseln (mit er̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 771


lēsa

lê̦sa,

1) die Lagerung des Getreides
[Loddiger], des Flaches: lini, labība lê̦sā Ruj.;

2) pilns kâ lē̦sa, voll, betrunken, wie eine Spritze
Segwold;

[3) ein loses, scheimmendes Rasenstück am Ufer:
vēži dzīvuo zem lê̦sas Sternhof; "lẽ̦sa, auf dem Wasser ineinander verwachsene Pflanzen" Ruj.; eine moorige, sich unter dem Fusse bewegende Stelle U., [Loddiger]; eine schwimmende Insel Bergm. n. U.; lê̦sa, eine Moosschicht auf einem Gewässe Neu - Wolfahrt; eine dünne, durch Pflanzenwurzeln gebildete Humuschicht über einem Gewässer Papendorf; "ein zähes Rasenstück" (e̦ze̦rs aizaug ar lê̦su) Drobbusch, Sermus, Lindenhof (hier auch in der Bed. "smaga, pikaina, slapja zeme");

4) eine Sandbank in Flüssen
L. [Anscheinend identisch mit slav. leša "Geflecht"; vgl. auch lē̦ss.]

Avots: ME II, 462



lēsanains

lē̦sanains Warkl., viele Rasenstücke enthaltend.]

Avots: ME II, 462


lēsans

II lē̦sans "voll mit Rasenstücken": lē̦sana zeme Warkl.]

Avots: ME II, 462


lesinis

lesinis, ein Frauenrock: lesinis - zaļš, smalka aude̦kla lindruoks Hasenp.

Avots: ME II, 453


lēšķene

lêšķene 2 Hasenp., NB., ein verschimmeltes, fest zusammenhaftendes Mist- oder Heubüschel.

Avots: EH I, 738


lešu

lešu kuoks, Haselnusstrauch U. [leš - wohl aus lestj - (hierher vielleicht der Ortsname Lestene; in Edwahlen gibt es auch einem Wald dieses Namens, sowie einem "Lakšķu" mežs); lest - neben lezd -, lazd - (s. lazda); vgl. auch ir. flesc "Gerte".]

Avots: ME II, 454


letausis

le̦taũris, ļe̦tauris,

1) der graue Hase:
le̦taurīt, kam gulēji siliņā? Dond. aizgāja kâ le̦tauris, von einem Eilenden gesagt Kand.; in einem VL. auf einem Auerochsen bezogen: auru kriku, le̦taurīti, kam gulēji silienā? nu būs tavi balti ragi bajāram alu dzert BW. 30493;

2) ein plumper Mensch
Spiess n. u.; ein ungewandter, nachlässiger Mensch [Wessen]: tas gatavs le̦tauris Sld., [Gudenieki]. Aus d. Litauer [unter dem Einfluss von ļe̦tausis?] umgebildet?

Avots: ME II, 454


letenis

letenis, le̦te̦ns [Bl.], letene Wid.,

1) die Pfote, Tatze, namentl. die eines Bären:
vecis atbild (lāčam): tādi le̦te̦ni (Zehen, Finger), kâ tev ir LP. VI, 266. leteņus laist vaļā Ramkau, leteņu leteņiem, letņu letņiem aiziet Burtn., das Hasenpanier ergreifen; das Fussblatt St., die Fussohle L.; le̦te̦ni, das Schienbein (= liêli) Spiess;

2) aus Hanf und Bast geflochtener Bastschuh
N. - Schwanb. - Zu li. letenà "Tatze" [uns (nach Johansson Beitr. z. greich. Sprachkunde 106 f. und 142) ai. ratni - "Elle; geshlossene Faust"?].

Avots: ME II, 454


letenkājis

le̦te̦nkājis "ein Plumpfuss" Janš.; von einem Hasen Janš. Dzimtene 2 I, 266.]

Avots: ME II, 454


ļeterēt

ļeterêt: auch (plappern) Hasenp., Saikava, Schnehpeln.

Avots: EH I, 772



liedens

liẽde̦ns,

2): l. laiks auch Dzērve (Kr. Hasenpot), Schujen (mit ie ).

Avots: EH I, 752


lieks

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753


liekums

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497


lielkaulains

liẽlkaũlaîns, grobfaserig: lielkaulaini ("ar lieliem spaļiem") lini Morizberg; s. auch liẽlkaũls.]

Avots: ME II, 499


lielkauls

liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]

Avots: ME II, 499


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


lielšķiedra

liẽlšķiêdra "kuoks re̦snām, lielām šķiedrām" C. [lielšķiedru (Bers.) od. liẽlšķiedraini (N. - Peb., Drosth.) lini, grobfaseriger Flachs.]

Avots: ME II, 502


liepiņš

liepiņš, weisser Hase, Schneehase (lepus variabilis).

Avots: ME II, 504


liesa

liêsa C., [auch Kr., liêsa 2

I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]

Avots: ME II, 504


ligzda

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741


līkāt

lìkât: auch (in gebückter Stellung sich beschäftigen) Bērzgale, Heidenfeld (mit ì 2 ), Hasenp., Schwitten (mit î 2 ): puisis... līkā pa rudziem Pas. XV, 173, kuo šī tur līkājuot 240. Refl. -tiês: auch (mit ì). C., (mit î 2 ) AP.

Avots: EH I, 748


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487


likt

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2);

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742


linga

liñga,

1) die Schleuder; Schlinge
Manz.: viņš meta aktneni ar lingu;

2) = cilpa, vom Sprunge des Hasen: zaķam labi cilpu mest (Var.: lingas mest, riņķi griezt) BW. 3824, 2;

3) = likums, der Umweg:
viņš nuonāca pie celiņa, kas ar lingu aizveda uz mājām DL.; ar lingām apiet, den Wald bekreisen L.;

4) lingu lācis, der Plumpsack:
puisi, puisi, lingu lāci, tu jau mani nedabūsi BW. 10071, 4; 12913;

5) die Brandung
U. [In der Bed. 1-3 wenigstens wohl zunächst aus liv. līṅga resp. estn. liṅg "Schleuder"; vgl. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 471


linka

lìnka, linku, hin- und herspringend, hüpfend, vom Sprunge des Hasen: linka linka (Var.: linka lanku, linku links, linku linku) zaķītis lēca BW. 23568, 4, 10.

Avots: ME II, 472


lipainis

lipainis, der Schneehase Karls.

Avots: ME II, 473


ļipāt

ļipât, -ãju,

1) unsicher gehen, wie Kinder und alte Menschen
Etn. IV, 130; laufen (namentlich von Hasen) Allend.;

[2) den Schwanz schnell hin- und herbew egen
C.].

Avots: ME II, 541


līpiņš

lĩpiņš,

1) ein Schimpfwort
Bers. (ein Schmeichler?): avju gans tev ies par līpiņu ķē̦muoties, der Schäfer wird dir wohl den Narren spielen LP. I, 153;

2) weisser Hase, Schneehase (lepus variabilis)
Sassm.: te līpiņš, baltais zaķis, bri..dauc iekšā LP. V, 211.

Avots: ME II, 490


līpītis

lĩpĩtis, weisser Hase (lepus variabilis) Sassm.

Avots: ME II, 490


lirģēties

‡ lir̂ģêtiês 2 , -ējuos Lems., sich unterhalten, scherzen, lachen, rasen.

Avots: EH I, 744



lomenis

I luômenis 2 : "nevīžīgs cilvē̦ks; slaists" Hasenp., Schnehpeln.

Avots: EH I, 767


lomens

luomens, der Pfuhl, eine pfuhlichte Pfütze Hasenpot n. Etn. IV, 1-15. [Auf einem žem. luoma (< lomà) "Senkung, niedrige Stelle auf dem Acker" (s. le. lãma) beruhend?1

Avots: ME II, 527


loss

luõss: auch Dunika, Frauenb., Hasenp., Iw., Perkunen: jājāj ve̦cais luosais Janš. Mežv. ļ. II, 144. luõsie zirņi Iw., eine gewisse Erbsensorte.

Avots: EH I, 768



ļukāt

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774


lumza

lum̃za [auch Hasenpot, Gramsden], comm., lumzaks Grob., Gold. n. Etn. IV, 130, [lumzaka Salisb.], ļumza Druw., der Plumpsack Nigr.: lumza tu tāds! Janš.

Avots: ME II, 513


lupa

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762


lūpa

lũpa (li. lúpa), die Lippe: lūpas kâ pastalas, deguns kâ ķipa, galva kâ spannis. lūpas kâ kauss, von dicken Lippen; lūpa kâ ķipas uosa, von herabhängender Lippe. lūpu od. lūpas atmest, atkārt, die Lippe(n) hängen lassen; [lūpu atšaut od. atviebt U., die Lippe (zum Weinen) verziehen]; lūpas uzcirst, uzmest, die Lippen aufwerfen. strādā lūpu atmetis A. XIV, 321. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. lūpas līdz zemei, neuzmin uz lūpām, sagt man von einem Zornigen, der die Lippen hängen lässt. lūpas taisījās smieties Kaudz. M. kāds vārds tev šāvies od. nācis pār lūpām, was für ein Wort ist über deine Lippen gekommen? Sprw.: kas karstu strebj, tas sadedzina lūpas. vēl jau tev balts aiz lūpas. zaķu lūpa, die Hasenscharte; šķība lūpa, dicke Milch mit Sahne als Zu kost Bauska. [Nach Persson IF. XXXV, 204 f. zu mnd. lubbe "dicke, hängende Lippe".]

Kļūdu labojums:
deguns = de̦guns

Avots: ME II, 519, 520


lupt

lupt (li. lùpti "schälen"),

1) tr., [prs. *lupu (=li. lupù) od. lupju, prt. lupu, s. Le. Gr. 5751], schälen, kapp und kahl machen:
kur tad tu tuo lieluo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt nuo sava meitas vīra? Seib.; herausstehlen (prs. lupju): l. mantas nuo ratiem Dunika;

[2) essen (scherzweise):
lup nu kāpuostus! Seew. n. U.];

3) intr., prs. lùpu, prt. lupu,

a) sich abschälen, ablösen, herabhangen:
miza jau sāk lupt Aps., Lub. ausis cūkai lūp uz leju C., Aps.;

[b) "kahl werden"
L. Refl. -tiês, rasen, grassieren Lasd. Zu làupît (s. dies)].

Avots: ME II, 515


ļurināt

ļurinât [Dunika], ļurêt, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo tu te ļuri! MWM. X, 482. negribuot jāklausās viņu ļurināšanā MWM. VIII, 602, Mar. n. RKr. XV, 125.

Avots: ME II, 544


ļurkabiksa

‡ ļurkabiksa, ein liederlicher, nachlässiger Mensch Frauenb., Spiess; ļurkabikse, = ļur̂ka7 (mit ur̂ 2 ) Dunika; ein Ungewandter ebenda; ein Schimpfname Garrasen, Zoden; ļurkabiksis Duiben, wer oberflächlich arbeitet.

Avots: EH I, 775


ļurkšis

ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545


ļurkšķēt

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ 2 ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775


lūsene

‡ lūsene Hasenp., ein Luchsweibchen; īsta lūsenes daba (auf eine weibliche Person bezogen) Janš. Mežv˙· ļ. I, 355.

Avots: EH I, 764


lūsītis

‡ lũsītis Hasenp., ein sanftmütiger und geistig beschränkter Mensch: pati uzbāzusies ... pē̦rnajam puisim. tas tāds l, ir, - ar to visādi var izdarīt Janš. Bārenīte 95.

Avots: EH I, 764


lūškas

lũškas,

1): auch AP., (mit ù 2 ) Kaltenbr:, Nautrēni, Zvirgzdine, (mit ū ) Pas. VIII, 204, N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) "ein kleiner, einer Schere ähnelnder Blasebalg, mit dem Schneider ins Plätteisen Luft blasen"
(mit ù 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 765



maiss

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551


maitāt

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen, verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552


maklačīt

‡ maklačît, -īju, faseln ("me̦luojuot runāt daudz") Auleja: kai čigans maklučī Auleja, mēģināja kaut kai maklačēt Pas. XI, 90 (aus Kapiņi). Wohl aus r. маклачить "in betrügerischer Weise den Unterhändier machen".

Avots: EH I, 779


makšķis

makšķis,

1) weisser Hase, Kaninchen;

2) ein gewandter Hund
Apšciems,

Avots: ME II, 555


mānēt

mānêt,

1): auch (mit ã ) Salis n. FBR. XV, 70, Seyershof;

2): auch (mit ã ) Dunika, Frauenb., Hasenp., NB:, Schnehpeln, Siuxt: nu es iešu mānē̦dama gar visiem ciemiņiem Tdz. 48497 (aus Libau). viņa mānēja ("apsmēja") , ka vēl nav nuoausts aude̦kls Frauenb.

Avots: EH I, 791


mārks

I mā̀rks,

1): auch Warkl., (mit ã ) Rutzau (unbek. in Dunika, Hasenp., Schnehpeln); ap mārkiem linus zaga BW. 20486. markā mērcu priežu skalus 25308; zemes m. Salis, eine Flachsweiche, durch die kein Wasser fliesst; (übertragen) jede sehr feuchte Stelle
Salis: nu jau visas pļavas ir viens m.;

2) eingeweichter Flachs oder Hanf
Auleja: lini ir timsi, kad elkšņus liek uz mārka. linu mārka smagumiņu BW. 24741, 3.

Avots: EH I, 792


masalas

masalas, aseles">maseles, die Masern: ar masalām gulēt, an den Masern darniederliegen. [Aus mnd. masselen.]

Avots: ME II, 564


masalis

‡ masalis, sing. t., die Masern Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 76, Oknist n. FBR. XV, 194. Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine: masalī slimuos vajag timsā turēt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 784


māsēns

mãsē̦ns,

1): auch (mit à 2 ) Saikava; mãsē̦ni AP., Kinder von Schwestern;

2): auch Lubn. n. BielU.;

3): auch Puhren n. FBR. XIV, 47; nu es tavus bāleliņus pa durvīm izvadīšu; nu es tavus maseniņus ar pagali šmidzināšu BW. 10857, 9.

Avots: EH I, 793


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēŗa m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēŗa (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kuŗam cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mauči

mauči,

1): auch ("fingerlose Handschuhe")
Stenden (mit 2 );

2): auch Base, (mit 2 ) Frauenb.; ‡

4) "apauši bez dzelzs" (mit 2 ) Wandsen.

Avots: EH I, 785


maurs

maũrs [li. mauraĩ "Entengrün", r. муръ "Wiesengras"], maura, oft das Demin. mauriņš, eigentlich das Gras am Hause, um`s Haus herum, dann Rasen überhaupt U.: Sprw. zaļš kâ maurs. maurs izrakņāts un nuoē̦sts Apst. II, 7. tautieša kumeliņš mauru mina sētiņā BW. 7462. šķiries pušu, zaļa maura, glabā manu augumiņu! 8881, 2 var. lielā maũra zâle, Wegetritt (polygonum aviculare), mazā maũra zâle, Angergras (poa annua). [Nebst mauragas zu slav. murava "Rasen", s. Būga РФВ. LXXII, 196 und Trautmann Wrtb. 172.]

Avots: ME II, 569, 570


megnis

megnis: auch Hasenp., Schnehpeln: le̦lluo m. BW. 2505.

Avots: EH I, 795


meimurot

meĩmuŗuôt: auch ("faseln") Frauenb.

Avots: EH I, 796


mēļkule

‡ mēļkule, eine Klatschbase Lettg.

Avots: EH I, 806


mēlnesis

mḕlnesis, f. -se, auch mḕlnesẽjs, f. -ẽja, der Zwischenträger, Ohrenbläser, Verleumder, Lügner, die -in, die Klatschbase: viņš liels mēlnesis. kādā valstī bija reiz ķēniņiene, kas bija liela mēlnesis staigā Etn. IV, 80. [kas kâ mēlnesis staigā Glück Spr. Salom. 11, 13.]

Avots: ME II, 615


melot

meluôt (li. melúoti), lügen, sich auch mit dem faktitiven Akk. verbindend: me̦luot me̦lus, lügen; me̦luot niekus, Unsinn erzählen, faseln: es tev me̦lu neme̦luošu BW. 12410. Sprw.: kas me̦luo, tas zuog. me̦luo kâ grāmata, er lügt wie gedruckt; me̦luo, ka ausis od. pakausis kūp; me̦luo, ka ausis (vien) kust (kūp); me̦luo, ka lūkus plēš, von einem unverschämten Lügner. me̦luo, bet me̦luo pa guodam, lüge, lüge aber nicht so unverschämt! Kand. [me̦luot pa guodam, ganz unverschämt lügen Spiess. n. U.] me̦luo acīs skatīdamies, er lügt ins Gesicht. acis me̦luo, die Augen täuschen; be̦zmē̦rs me̦luo, der Besemer ist falsch; bise me̦luo die Flinte versagt. rudzi te ne˙kad neme̦luo, der Roggen gedeiht hier immer gut Remten. [Refl. -tiês, sich mit Lügen abgeben U. - Zu me̦li.]

Avots: ME II, 600


mēļot

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615


melša

mèlša C., mel̃ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600


melšāt

mèlšât: auch (mit el̃ ) Lemb. Refl. -tiês, plaudern, faseln, lügen (mit el̃ ) Frauenb.: kuo nu jūs, sieviņas, tâ melšājaties? kuo melšājies, kad nezini!

Avots: EH I, 780


melšāt

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600


melsinēt

‡ melsinêt "(wiederholt, dauernd) schwatzen, faseln Kalupe": kā tu melsinē, kā pļāpā un staigā ar mēlēm pa ļaudīm! "lügen" (?) Zvirgzdine: mèlsinē 2 (flunkert?) - pats nezina kuo.

Avots: EH I, 799


melst

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600


meluģis

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600


melukule

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600



meniķis

meniķis, meniņš Bers., miniķis Grunh., der Mönsch an der Schleuse: atrauj meniķi vaļām, lai ūdens nesāk plūst pāri dambim Nigr., Hasenp.; ein Damm mit der Schleuse; ein mit Steinen überbrückter Graben auf der Landstrasse, pār ceļu rakts grāvis, kur tilts pāri Stockm. n. Etn, 113. [Aus mnd. mon (n) ek "Mönsch".]

Avots: ME II, 601


mērīt

mẽrît: auch C., Ermes, Lemb., Perkunen, Serbig., Wenden, Windau, Zögenhof, (mit è 2 ) A.-Laitzen, Heidenfeld, Saikava, Schwanb., Sessw., praes. mērīju C., Ermes, Heidenfeld, Perkunen, Prl., Saikava, Schwitten, Trik., mē̦ru AP., C., N.-Peb., Sessw., mēru A.-Laitzen, Burtn., Dunika, Ermes, Hasenpot, Lubn., Nikrazen, Schwitten, Serbig., Sessw., Smilt. Refl. -tiês,

2): mērījās ... saut Pas. IX, 173.

Avots: EH I, 808


mērs

mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,

1):

bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;

2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡

4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡

5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.

Avots: EH I, 809



mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūŗā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kuŗu varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kuŗu ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gaŗu mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats aiŗuos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kuŗa visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Māŗas dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mieturs

mieturs: zur Sache vgl. auch Zante Ceļi VIII, 229 f.; zaķu m., das Kraut von Haselwurz Stender Deutsch-lett. Wrtb.(unter "Haselwurz" ).

Avots: EH I, 826


milt

‡ mil̂t 2 , praes. mil̂stu 2 , "iztikt bez pietiekuoša uztura" Hasenp.: nu tik ir milšana!

Avots: EH I, 814


minstīties

I miñstîtiês: auch Frauenb., Hasenp., Schnehpeln, Schwitten.

Avots: EH I, 816


mirdzināt

I mir̂dzinât,

1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;

2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;

3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ 2 ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.

Avots: EH I, 816


mirt

mir̃t: auch Dunika; Ermes, Frauenb., Hasenpot, Lemb., Lems., Schnehpeln, Smilten, Trik., Wandsen, (mit ir̂ 2 ) Ramkau, (prs. mir̃stu und mir̂stu 2 ) Schrunden n. FBR. XIII, 99.

Avots: EH I, 818


mīstīt

I mĩstît,

1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava;

2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof;

3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.

Avots: EH I, 822


mīt

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648



mīzeklis

mìzeklis, ‡

3) die Harnblase
Auleja.

Avots: EH I, 823


mizot

mizuôt,

1): auch Frauenb. (bet kartupeļus luoba), Grawendahl, Hasenp., Schnehpeln (bet kartupeļus laupa), Sessw.;

3): auch AP., C., Gr: Sessau, Sessw.; stark regnen
Seyershof;

4): eilig gehen
Nötk. ‡ Refl. -tiês,

1) eifrig schälen
Orellen: mizuojaities nu! cilvē̦ki gaida ēst;

2) "neatlaidīgi cīnīties kuo sasniegt (paveikt)" Seyershof: es mizuojuos māsai līdz (vom Lernen in der Schule);

3) m. pa kruogiem Seyershof "dzert un uzdzīvuot".

Avots: EH I, 820


muca

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658


muldēt

mùldêt,

1): auch Wolm. u. a., (mit ul̂ 2 ) Grob.;

2): des Nachts herumgrassieren; (vom Vieh) durch Pfützen gehen und "sich zumarachen"
Lng.; rennen, rasen Für.; im Dunkel-Hindernisse überwindend - wandeln Sonnaxt; visu nakti m. pa mežu Ģipka n. FBR. XIII, 66. tā nakts muldēšana ... ir tas nepatīkamākais Jauns. Raksti III, 85. sudrabuotie vītuoli muldēja ("?") vējā Akuraters Deg sala. Refl. -tiês: auch (faseln; mit ul̂ 2 ) Siuxt; muldies ("?") un maldies apkārt un nevari attapties un ieraudzīt ceļu Janš. Bandava II, 246.

Avots: EH I, 831


muldēt

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mul̂dêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]

Avots: ME II, 664


muldīgs

muldîgs, schwärmerisch St., faselig Kokn., Lub.

Avots: ME II, 664


mulsēt

mul̃sêt,

1): faseln
(mit ùl 2 ) Kaltenbr.,

Avots: EH I, 831


mulši

mul̃ši Jürg., Ruj., Phantasein, Träumereien Wid.: te tik tādi mulši (blēņas) Jürg.]

Avots: ME II, 665


murdēt

mùrdêt Smilt., [mùrdêt 2 Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668


murga

I mùrga, comm., einer, der weder in seiner Rede, noch bei seiner Arbeit vom Flecke kommt, ein saumseliger Mensch C.; (auch: murgs Lub.); [mur̃ga Ruj., der Faselhans]; der Träumer L., Al.

Avots: ME II, 669


murgāties

‡ mùrgâtiês 2 Grawendahl, (mit ur̂ 2 ) Hasenp., Schwitten "ungeschickt arbeiten".

Avots: EH I, 833


murgs

mùrgs,

1) das Phantasiegebile
[Warkl.]: ieduomu murgs aizslīdēja Lat.; gew. Pl. mùrgi;

2) = murga I Lub.: [tādam mùrgam (Faselhans) nevar ticēt Jürg.].

Avots: ME II, 669


murkšis

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;


6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834


murkstēt

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt 2 [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt 2 Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt 2 Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670


muršķēt

mur̂šķêt: faseln, Unsinn schwatzen (mit ùr 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 835


muša

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673


musalas

musalas, für masalas,, Masern Dond. n. RKr. XVII, 40, Hug.

Avots: ME II, 671


muskuls

muskuls (unter muskulis I),

2): pīles gulēja vienā muskulā Siuxt; ein Knäuel
Briņķi (Kr. Hasenpot) sasien tādā muskulā Kl.-Roop.

Avots: EH I, 835


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


mutuļot

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676


nabags

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier;

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1


nagacis

nagacis (unter nagacs ): die vergrösserte Tränenkarunkel im Nasenwinkel des Auges Diet., Auleja; das Augenfell Heidenfeld: zirgam n. grauž Auleja.

Avots: EH II, 1


naģe

naģe Nigr., Wain., Grünh., Lasd., [N. -Bartau, Libau, Alschw., Schlehk, Matk., Rahden, Iw., Pampeln, Gudenieki, Hasenpot, Rutzau, Dunika, Kalleten, Wirginahlen, Edwahlen, Turlau, Aistern, Medsen, Krohten, Wahnen, Luttr.], naģis [Ugalen], Samiten, Dragūnciems,

1) der Frosch:
zaļa naģe, baltvēdere, tā bij tava lakstīgala BW. 28161, 2. ē̦dai mē̦dz ņemt naģes Etn. III, 95;

2) die Kröte
LP. V, 406;

[3) von einem Mädchen gesagt
Janš. Dzimtene 2 II, 9.] Nach nagainīša zu urteilen, zu nags.

Avots: ME II, 689


naipulis

naipulis "schmutzige Nase" Bilskenshof]. naĩpulĩtis, Kosewort für Kinder.

Avots: ME II, 690


nannis

‡ nannis Bixten, (mit ; in der Kindersprache) Hasenp., Pankelhof, ein Taschenmesser; nans Wessen, ein Messer (in der Kindersprache).

Avots: EH II, 4


nāsenieks

nāsenieks, nāsinīca"?": mans nāsenieks [die Nase? oder das Taschentuch?] ir me̦lns.

Avots: ME II, 701


nāsenis

nãsenis *, der Nasenlaut, Nasal.]

Avots: ME II, 701


nāss

nãss, -s: gen. pl. nāšu Lubn., Prl., Saikava, Sessw., Trik., nāsu Lemb., Mesoten,

1): die Nase -
auch Auleja: Jānīšam platas nasis BW. 20260, 1. svāteņam gaŗa n. 20216, 1;

3): auch Sassm.; ‡

4) lāktuŗa nāsis "?": kadviens skals izde̦g, tad jālip uotrs, jāliek tai nāsī Grob.

Avots: EH II, 8


nāss

nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],

1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;

[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;

3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 507].

Avots: ME II, 701


nātre

nâtre: auch Blieden, Mahlup, Trik., Warkl., (mit â 2 ) A.-Autz, Behnen, Frauenb., Hasenp., Kal., Lesten, Seyershof, Siuxt; aklā n. Siuxt, = baltā n. - "Acker- Steinsame" ME. II, 703 zu verbessern in "Acker-Steinsame". Über die ursprüngliche Form dieses Wortes vgl. Specht KZ. LXII, 253.

Avots: EH II, 8


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


ņeckas

‡ ņe̦ckas Hasenp., schmutzige Abfälle (z. B. Eingeweide von Fischen).

Avots: EH II, 113


nemaņa

nemaņa: zirgs sāka skriet nemaņā (viel zu schnell, rasend schnell) Frauenb. tu nuoplês nemaņā par daudz (allzu viel) ziedu ebenda. triekt vistu nemaņā (dass man nicht weiss, wo das Huhn bleibt) ebenda. kad porcelāna trauks kritīs nemaņā ("nēziņā"), tad saplīst tâ˙pat kā prastie trauki ebenda.

Avots: EH II, 15


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


Nemuns

Ne̦muns (li. Nẽmunas). der Memel -Fluss Manz. Phraseol. Lett.]

Avots: ME II, 724


nepatiesu

nepatiesu (unter nepatìesi),

2): divi zirgi pa n. iejūgti BielU., Hasenp., Schwitten.

Avots: EH II, 17


nešpetnis

nešpetnis, der Boshafte, Rasende, Garstige, Abscheuliche Poruk.

Avots: ME II, 735


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


netārpa

netārpa,

1) die Kraftlosigkeit, Schwäche
Wid.;

2) das Malheur, Unglück
Katzd.: mana lielākā netārpa iŗ tâ sakuot, apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134;

3) ein kleines Frauenzimmer
Hasenp. n. Etn. III, 66.

Avots: ME II, 736


nēzdaugs

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743



nīga

nīga: mazākas zivis ir lasenes jeb nīgas, kuo Vidzemē sauc par tirzēm Kavalls 1860, S. 175; jūŗas nĩga, Lachsforelle, Taimchen (salmo trutta) Livl. n. Heniņš; "nĩgate" ME. II, 747 zu verbessern in "nīgate".

Avots: EH II, 26


ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903


Nītauja

Nītauja Manz. Phraseol. Lett., Adolphi (li. (Nỹtauja Lit. Mnd. I, 24, Jušk. LD., № 630, Nītava Stender Gramm. 2 32 (vgl. poln. Nitava), Mitau.]

Avots: ME II, 747


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


noaurēt

nùoaurêt, intr., einem brüllenden Laut von sich geben, eine Weile blasen: tvaikuonis nuoaurē MWM. VIII, 622. [Refl. - tiês,

1) = nùoaurêt: gans visu dienu pa mežu nuoaurējies Salis; bē̦rns nuoaurējies(= nuobrēcies) Warkl.;

2) aurējuoties 3 sich erschöpfen:
kaķi nuoaurējušies C.]

Avots: ME II, 758


nobīles

nuõbîles [Peb., Sessw. n. U., nuõbĩles Iw.], nuõbîlis [Hasenp., AP., Lennew., nùobĩlis Jürg., Dunika, Kalleten], der Schreck, Schauer, die Panik: ļaudis nuobīlī izskrēja uz ielām MWM. X, 17. pieme̦tas aiz piktuma, nuobīļa Etn. II, 162. man vēl tagad visi luocekļi nuobīļu pilni Janš. [pēc nuobîļa jāieņem drapes N. - Peb.]

Avots: ME II, 762


nobraukalēt

‡ nùobraũkalêt, eine gewisse Zeitlang hin und her fahren: uz zaķiem (auf der Hasenjagd) nuobraukalējām visu dienu Saikava.

Avots: EH II, 33


noburbuļot

nùobur̂buļuôt, ‡

2) Wasserblasen erzeugend untergehen:
tai nuoburbuļāja kungs uz dibinu Pas. XII, 133 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 35


noburbuļot

nùobur̂buļuôt, intr., eine kurze Weile wallen, sprudeln, Wasserblasen nuo ruokām un Abavā atpakaļ, ka nuoburbuļuojis vien LP. VII, 1029.

Avots: ME II, 766


nocilpot

nùocil̃puôt: eigentlich vom Lauf des Hasen gebraucht Vank.

Avots: EH II, 36


nocīpslot

nùocīpsluôt,

[1) von Sehnen od. Fasern befreien]:
jaunas pupu pākstes tiek nuorautas, nuocīpsluotas un tad iebē̦rtas vāruošā ūdenī Wid.;

[2) (mit "i")"ātri nuoskriet" Serben;

3) "sehnig werden"(?)
MSil.]

Avots: ME II, 768



nodriegāt

nùodriegât (so, mit ie zu lesen!),

3) eine Zeitlang ein wenig kränkeln (mit
iẽ ) Frauenb.: viņš neslimuoja, bet nuodriẽgāja Gudenieki. n. (mit iẽ ) visu vasaru Hasenp.

Avots: EH II, 41


noēdināt

nùoêdinât,

1): n. visas pļavas ar zirgiem Ramkau; abgrasen lassen; zulassen, dass abgegrast wird
Segew.; auffressen machen AP.: n. visu ābuoliņu Salis;

3): auch Segew.; ‡

4) auffüttern
Segew.: n. zirgu, bē̦rnu;

5) ätzend (beizend) wund machen
AP.: n. ruokas ar zâlēm gluži jē̦las.

Avots: EH II, 44


noēdināt

nùoêdinât, tr.,

1) abgrasen, abweiden:
ganības, pļavas;

2) abbeizen, entfernen:
kārpas nuoēdina ar stiprām zâlēm Sassm.;

3) vergiften:
kaķus nuoēdina ar dzērves aci Sassm. [man guove nuosprāgusi; kâ duomā, tad ļauni cilvē̦ki tuo nuoēdinājuši De̦glavs Rīga II, 1, 45.]

Avots: ME II, 782


nograuzdināt

nùograûzdinât, nùograûzinât, fakt., abfressen, abgrasen lassen: lauks tīri pliks ar guovīm un aitām nuograuzdināts Sassm., Spr.

Avots: ME II, 786



nogultne

nuogùltne,

1) [eine Niederung, in der sich Wasser sammelt]:
ūdens nuogultnes A. XXI, 673;

[2) "das (verlassene) Lager eines Hasen"
Vank., Bauske;

3) "Bodensatz"(?)
Lis.;

4) "(altes) Flussbett"
Sessw.]

Avots: ME II, 789


nojukt

nùojukt,

1): ceļš nuojucis (= sniegs nuogājis) Heidenfeld, Saikava. (stieben)
gāž vienam pa mūli ..., tâ ka perve vie[n] pa nāsīm nuojūk Pas. XII, 81; ‡

2) irre werden:
tāda liela maisīšanās, ka nuojūk sē̦tsvidū Siuxt. vai desmituo reizi viņš uzsāka dziesmu un tur˙pat vien atkal nuojuka Delle Neg. nieks 237. aduot nuojuka (adīkļa) acis (nuoskrēja nuo adatas) Hasenp.

Avots: EH II, 50



nokrēpuļoties

nùokrẽ̦puļuôtiês, sich mit Nasenschleim besudeln Dond.]

Avots: ME II, 802


nokūlāt

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804


nokupināt

‡ nùokupinât,

1) Perfektivform zu kupinât 2 Hasenp., Memelshof, Schwitten, Üxküll: nuokupini mums krietnu puôdu piena!

2) ein wenig kochen
(trans.), apvirinât Seyershof: taukus pa˙priekšu nuokupināja karstā ūdenī, tad grūda piestā.

Avots: EH II, 57, 58


nokvērzis

nùokvẽrzis Kalleten, Hasenp., nùokverzis Naud., siech, nuovārdzis: mūsu jē̦ri nuokvē̦rzuši Kalleten, Gramsden; nuokvērzis "nuosalis" Lüdern.]

Avots: ME II, 805


noļenkāt

‡ II nùoļe̦nkât, langsam (Haken machend) sich entternen (vom Hasen) Jürg., Sessw., Wandsen.

Avots: EH II, 65


nolētināt

nùolētinât, im Preise herbasetzen, wohlfeil machen: precīti nuolētināja BW. 35135, 3.]

Avots: ME II, 810


nomēļot

nùomēļuôt,

1) eine Zeitlang plaudern:
sievas visu vakaru nuomēļuoja Kokn., Golg., Jürg., Lös., Ermes, Bers., AP. "... neduos vakariņu", viņš nuomēļuoja (sagte im Scherz?) izejuot Austriņš Nuopūtas vējā 124;

2) verleumden, heruntermachen
Lennew., Sessw., Lös., Nötk., Bers., Bauske, Mitau, Segwold, N. - Peb., Grünwald, Grünh., Ermes, Gramsden, Autz, Dickeln;

3) leere Phrasen reden:
uz jautājumu viņš nedeva nuoteiktas atbildes, bet šâ tâ nuomēļuoja un izgruozījās Vīt. - Refl. - tiês"?": viņš nuomēļuojies līdz negalam Bers.]

Avots: ME II, 819


nomest

nùomest,

2): auch Seyershof;

3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡

6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut);

7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡

8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;


9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,

1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;

4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡

5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡

6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.

Avots: EH II, 68


nopakšķēt

‡ nùopakšķêt AP. Hasenp., Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, ein schwaches Geräusch von sich geben: suņa ķe̦tnas ar mīkstu truoksni nuopakšķēja pa iemītuo celiņu Brigadere Skarbos vējos 189.

Avots: EH II, 73


nopeisēt

nùopèisêt 2 Kl., abfasern machen: ar kūtru zirgu braucuot pīcka jānuopeisē.]

Avots: ME II, 827


nopīst

nùopìst 2 , intr., abfasern: zirgam aste, mati nuopīst Lös. n. Etn. IV, 161; MWM. VIII, 595, (Fest.]; pātaga nuopīsusi. [irbei spārni nuopìsuši2 sīkus krūmus luodājuot Kl.]

Avots: ME II, 829


noplaiksnīt

‡ nuoplaiksnît "pazibēt" Hasenp.: pe̦lē̦kas ē̦nas nuoplaiksnīja pār seju Atpūta № 651, S. 5.

Avots: EH II, 74


noplaukas

nuõplaũkas, Abgang von Flocken, Fasern (beim Flachsbrechen, Weben usw.) St., U., C.

Avots: ME II, 830


noplēkt

‡ nuoplêkt 2 Hasenp., Schnehpeln, sich mit Staub, Schmutz od. mit Spinngeweben beziehen: kad acis pie tumsas pierada, tad varēja ievē̦ruot jau tuneļa sienas, kas mitras un nuoplē̦kušas Brīvā Tēv., № 231.

Avots: EH II, 76


noplūksnāt

nùoplũksnât, intr., sich abfasern, sich abblättern, zerfetzt werden: zābaki bij gluži nuoplūksnājuši Sil.

Avots: ME II, 832


nopļukstēt

nùopļukstêt,

1) = nùoplukšķêt: n. visu vakaru C., Nigr.;

2) (eine Weile) geräuschvoll platzen (von Luftblaseń auf einer Flüssigkeit):
biezputra tâ vira, ka nuopļukstēja vien Bauske.]

Avots: ME II, 833


noplušķis

‡ nuôplušķis 2 Dunika, Hasenp., Lieven-Bersen, Sessw., Zabeln, = nùopluskis: n. suns. Für Sessw. wird dazu ein gen. nuopluskuša angegeben, während aus den übrigen Orten nur der nom. s. masc. g. bekannt sei.

Avots: EH II, 77


nopluzerēt

nùopluzerêt(iês) Dond., abfasern, uneben werden: mēs galdu krietni nuoberzām, un re, kâ tas nuopluzerējies!]

Avots: ME II, 832


nopluzerēties

nùopluzerêt(iês) Dond., abfasern, uneben werden: mēs galdu krietni nuoberzām, un re, kâ tas nuopluzerējies!]

Avots: ME II, 832


nopuņķot

nùopùņķuôt, tr., mit Nasenschleim besudeln: drēbes. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim bedecken: vīrs mala nuopuņķuojies LP. VI, 908.

Avots: ME II, 834



nopurpuļoties

nùopur̃puļuôtiês, sich mit Nasenschleim besudeln: bē̦rnam nuopurpuļuojies de̦guns Sassm.

Avots: ME II, 835


nopūst

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835


noramstīt

‡ II nuoramstît Hasenp., Wain., (mit einem stumpfen Beit) abhauen, (mit einer stumpfen Säge) absägen.

Avots: EH II, 80


noraustas

nuoraustas, die Hede nebst den Fasern, die man beim Flachsreinigen abreisst: visas nuoraustas sakasiet! Fest.

Avots: ME II, 837


norēdīt

nùorēdît,

1): die Phrase ME. II, 839 stammt allem Anschein nach aus Etn. I, 31, wo statt "nuorēdījis" ein "nuorēdis" steht, das aber wahrscheinlich in "nuorēdījis" zu korrigieren ist, weil es ein Beleg für (nuo)rēdīt sein soll.

Avots: EH II, 81


norūčāties

‡ nuorūčâtiês, eine gewisse Zeit hindurch langsam arbeiten Frauenb. (mit ũ); sich abmühen Hasenp.: viņš nuorūčājās tīri līks.

Avots: EH II, 82


nosakstīt

‡ nùosakstît, eine gewisse Zeit hindurch witternd suchen (perfektiv): suns zaķam pe̦das vien nuosakstīja, bet nedabūja, der Hund suchte die verlorene Spur des Hasen, fand sie aber nicht U. (unter sakstīt).

Avots: EH II, 83


noskarāt

nùoskarât, refl. -tiês, intr., abfasern, abgelumpt werden: viņš plucina savu svārku nuoskarājušuo apakšmalu Tirzm. drēbes nuoskarajušās Kand.; nuoskarājies šlipsis A. XX, 642.

Avots: ME II, 847


noskarbalāties

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847


nošķārdīt

‡ nuošķârdît 2 Dunika, Hasenp., Schnehpeln "mit Splittern bestreuen": viss lauks nuošķārdīts akmiņu drumstalām (akmeņus spridzinuot).

Avots: EH II, 94


nošķiedrot

nùoškiêdruôt, tr., abfasern: pupas Dr. Refl. -tiês, sich abfasern; lini nuošķiedruojušies Paul.

Avots: ME II, 867


noskraukšķēt

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit 2 ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849


nošļankāt

nùošļañkât, ‡

2) = nùosļañderêt 1 Hasenp.Refl. -tiês Hasenp., = nùošļañderêtiês.

Avots: EH II, 96


nošļarkstēt

‡ nùošļarkstêt Meselau; Sessw., = nùošļir̃kstêt: iemina dubļuos, ka nuošļarkstēja vien Hasenp.

Avots: EH II, 96


nošļaucīt

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit 2 ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû);

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96


nošņaukt

‡ nùošņàukt,

1) = izšņàukt 1: nuošņauc de̦gunu Janš. Dzimtene IV, 237 (ähnlich I, 90);

2) "(die Nase) mit den Fingern reinigen" (?)
Frauenb.;

3) = izšņaukt 2: nuošņauc tabak[u] Tdz. 54481, Frauenb.;

4) schnell abschneiden
Ermes, Trik.: n. gabalu gaļas. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., (Tabak) schnupfen (perfektiv): paņēma tabāku un nuošņaucās.

Avots: EH II, 97


nosnīpt

nùosnĩpt, intr., die Nase hängen lassen, verdriesslich, verstimmt sein: kāpēc tu tāds nuosnīpis? Grünh. nav ne˙kāda ieme̦sla nuosnīpt un vaimanāt Alm.

Avots: ME II, 855


nošņurgāt

nùošņurgât, tr., mit Nasenschleim beschmutzen: nuošņurgājis visas drē bītes Latv. (Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim beschmutzen Adiamünde, Salis, sich besudeln Bauske.]

Avots: ME II, 870


nošņurkāt

nùošņurkât, Refl. -tiês,

1): redzējis ķeizareni nuobļāvušuos un nuošņurkājušuos Janš. Dzimtene II 2 360; sich mit Nasenschleim beschmutzen
Dunika (mit ur̃); bē̦rns nuošņurkājies N.-Peb., Schwitten, Wandsen, das Kind hat sich weinend mit Tränen und Nasenschleim beschmutzt.

Avots: EH II, 98


nospirāt

‡ nùospirât, mit Hasen- od. Schafsmist (spiras) bestreuen Ar.: aves nuospirājušas taku Dunika. ņe̦mdama citu aitu, labi izpurini nuospirātuo paklāju! Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH II, 89



nospuris

nùospuris, nùospūris, abgefasert, zerlumpt: nuospurušas biksesPurap., Paul.; nuospūrušais paltraks A. XVII, 328; nuospūruši lindraciņi BW. 23623. [teliņi staigā nuospurušu spalvu.]

Avots: ME II, 857


nost

nuôst: mit 2 Lieven-Bersen, Selg., Stenden, Wandsen, mit - auch Schrunden n. FBR. XIII, 100, Suhrs n. FBR. VII, 39, Behnen, Dunika, Hasenp., Mesoten, Schnehpeln, Schwitten,

3): viņa liekas un guļ n. Pas. XII, 495.

Avots: EH II, 90


nostabulēt

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858


nostāt

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês,

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90


nostilpāt

‡ nùostil̃pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91


nosūkalāt

‡ nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93


nosukstīt

‡ nùosukstît,

1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;

2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.

Avots: EH II, 92


nosust

I nùosust,

1): es var[u] ... n. Pas. III, 369; = izsust I 1: mieži pēc lietus nuosutuši karstā laikā Fest.; ‡

3) herunterkommen, verkommen
Hasenp.: nuo nuosutušā žīdu kruodzinieka nepare̦dzē̦dami ne˙kādus ienākumus Janš. Bandavā I, 264. nuosutis luops Hasenp. nuosutis saimnieks Stenden. nuosutusi (dumm) meitene Popen.

Avots: EH II, 93


nosvētīt

nùosvètît,

2): nedzirdēja ... stāvu dūkšanas ... gulēja kâ nuosvētīta ("?") Vanagu ligzda 152. slimnieks guļ kā nosvētīts (nach der Kommunion)
Lubn. māte bērnu krietni nosvētīja (= sabāra) AP., Hasenp., Heidenfeld., Jürg., Kegeln., Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 94


notars

nuotars [Wenden], nuote̦rs U., nuotara Mag. IV, 2, 162, U., ein Rasenplatz [nuotars Hūg.], ein mit Gebüsch bewachsener Weideplatz, ein unbearbeitetes Stück Land A. VIII, 1, 266, Tals.; [nuõtara Janš. "atmatä]; nuotars = nuora Dünsb.; cūku nuotars cūku apluoks Dünsb. atjāj tautu nuotarā RKr. XVI, 222. pieci bē̦ri kumeliņi nuotarā spēlējas BW. 1385. šis lielais nuotars tik˙pat bešā stāv: ne tu pats plēsi, ne citam atduodi LP. III, 17; (der grtine Platz vor dem Bauergehöfte; die Viehhürde beim Gesinde Kawall n. U. - Etwa zu la. terō "reibe", sloven. tòr "Reibung" usw. (vgl. le. tirdît)? doch vgl. auch nuõtur(i)s.]

Avots: ME II, 872


noteskāt

‡ nuote̦skât Hasenp., =nuotaskât.

Avots: EH II, 100


notrakot

nùotrakuôt, tr., abrasen, verschwindeln, vertun: nuotrakuos vai visu naudu Līg. Refl. -tiês, sich abrasen, Unsinn treiben, albern, sich mit andern abhaschen.

Avots: ME II, 876


notrult

‡ nùotrult, = nùotrulêt: sajūtas it kâ nuotrulušas A. Erss Daugava 1928, S. 547. nuotrulis nazis Bērzgale, Hasenp., Heidenfeld; nuotrulis "īss (un šķidrs) kļuvis, truls": zirgam aste nuotrulusi Grawendahl, Sessw. ar mazu, iesirmu un tādu kâ nuotrulušu bārdiņu Saul. Burtnieks 1936, S. 22.

Avots: EH II, 102


notrusēt

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878


novaļas

I nuõvaļas, das mit Rasenstücken od. mit Erde geschützte Fundament: nuovaļas apaugušas ar garu zâli Jürg.]

Avots: ME II, 882


novelkoties

nùove̦lkuôtiês, in der Phrase: viņš slims nuove̦lkuojas, er schleppt sich krank umher U.

Avots: ME II, 885


novirpis

nuôvir̂pis 2 dünn, abgenutzt, abgefasert: zirgam kuplā aste nuovirpuse it tieva Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 888


nozāļot

nùozâļuôt,

1) intr., sich begrasen:
ciesām nuozāļuojuse smilšu kaudzīte apzīmē vietu, kur viņa kareivja kauli trūd Aps.;

2) tr., vergiften:
dē̦ls sasējis nuozāļuotuos suņus ar astēm kuopā LP. VI, 322;

3) die Frucht durch Nledikamente abtreiben.
Refl. -tiês, sich vergiften: māsa mēģinājusi nuozāļuoties B. Vēstn.

Avots: ME II, 890


nozūmēt

nùozũmêt, tr.,

1) abmurksen, umbringen (namentlich vom Kindermorde)
Kand.: meita bē̦rnu nuozūmēja Etn. IV, 161. ve̦cuos laikuos še tikušas meitas suodītas, kas savus bē̦rnus nuozūmē jušas JR. III, 4;

2) [nùozũmât um Libau u. Hasenpot], unterschlagen (z. B. geliehenes Geld), entziehen (von der Gage)
[Dond.]: viņš manu naudu nuozūmēja Lin. [mums paziņuojums nav piesūtīts, - kungi tuo tīšu nuozūmējuši, lai mēs par visu tuo ne˙kā nezinātu Janš. Dzimtene 2 II, 431;

3) ableugnen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 892


ņūņas

‡ ņūņas, die Fresse A.-Schwanb.: duot kam pa ņũņām AP., C.; die Nase (?): laupītājam sākušas asinis ... gāzties pa ņūņām ārā Pas. XII, 420 (aus Mehrhof). Vgl. ņuņņa 2.

Avots: EH II, 117


ņuņņa

ņuņņa,

1) comm., eine weinerüche Person
Wid.;

2) die Fresse (auch als plur. t.:
ņuņ̃ņas C., Salis): saturējis labāk ņuņņas Druva 1, 1506, Pampeln, Druw., Alswig. kad es tev nelieku pa ņuņņu! Stenden. Mit -ņņ- wohl auch ņupas U., die Nase.]

Avots: ME II, 905


nuņņas

nuņ̃ņas, [auch der Sing.], die Fresse Burtn., Smilt., Lub., Sessau., [die Nase Serbigal]: še tev pa nuņņām! JU.

Avots: ME II, 754


ņurgt

IV ņur̂gt,

1): "ņur̂dît" ME. II, 906 zu verbessern in "ņur̂dzît";

2) "berzties" Hasenp.: tur bija tik daudz ļaužu, ka ņur̂dza 2 vien.

Avots: EH II, 116


ņurka

ņur̂ka,

1) b): ein Kater
(mit ur̂ 2 ) AP.;d) "cilvē̦ks, kuŗu var spaidīt vai taustīt." Heidenfeld: tīrā ņ.: kas grib, tas tausta vai knaiba, cik grib;

3) Schimpfname für ein altes Weib
(mit ur̂ 2 ) Frauenb.;

4) ņur̂ku 2 ("?") duot NB., untertauchen
Hasenp.

Avots: EH II, 116


ņurka

ņur̂ka,

1) comm.,

a) der Knautschende, Quälende
Naud.;

b) der Brummbär, Sauertopf:
tu tik tāds ņurka vien esi Dond.;

c) ein Kind, das die Mutter lange säugt
Etn. I, 122;

2) auch als plur. t. ņurkas,

a) die Schnauze, die (krumme) Nase, Fresse:
dabūsi pa ņurkām Rol., [Stelp.];

b) eine Flachsbrechmaschine:
ņurkas - linu mašīna ar trim ruļliem, kuŗus griež viens vai divi cilvē̦ki Etn. II, 81.

Avots: ME II, 906


ņurķis

ņur̂ķis 2

1) ein rechthaberischer, widriger Mensch, ein Brummkater, Sauertopf
L., Sassm.;

[2) eine (krumme) Nase
U. - Zur Bed. 1 vgl. Persson IF. XXXV, 209 f.; wohl aus li. niurkis "ворчун"].

Avots: ME II, 907


nurkšēt

‡ nur̃kšêt, -u, -ēju.

1) schnurren:
kaķis, kad me̦tas uz mieru gulēt, sāk n. Seyershof;

2) "ļauni lamāties zem sevis" Seyershof; leise und undeutlich sprechen, murmeln
Lems.: nav ne˙kāda pretī nurkšēšana! jāiet vien un jāstrādā; faseln Lems.

Avots: EH II, 29


oga

uôga (li. úoga "Beere"),

1) uogs Manz., die Beere:
uogas lasīt, uogās iet, Beeren lesen. aug skābi uogi Manz. Post. I, 237. tas kâ lāčam zemeņu uoga Br. sak. v. 588. viņš iemeta šņabi kâ uogu. - uogu dārzs, der Obstgarten U. - eljes uoga, die Olive St., U.; čūsku (zalkšu) uoga, paris quadrifolia Mag. IV, 2, 44; vilka uogas Gold., daphne; vīna uogas, Weinbeeren U.;

2) lielas uogas, die Pocken
U.; mazas uogas, Masern U.; vidējas uogas, Windblattern Bergm. und Ruj. n. U. Zu ksl. agoda, got. akran "Frucht" u. a., s. Lidén IF. XVIII, 503 ff., Walde Vrgl. Wrtb. I, 173, Trautmann Wrtb. 202; über li. uoglis "Schössling" vgl. Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 413, 414


okšķerīgs

uokšķerîgs, spürend, schnüffelnd: uokšķerīgs de̦guns, eine feine Nase Dr.

Avots: ME IV, 416


olīt

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit ) Lindenberg, Raiskum, (mit ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit ) Salisb., Trik., (mit 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit 2 ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418


ošķelis

‡ uošķelis, die Nase (?): ar ... uošķeļu gruozīšanu vien ne˙kā neizdarīsit Janš. Dzimtene III, 149.

Avots: EH II, 744


osla

uosla* Vēr. II, 459; Konv. 2 215, uosle* (li. uoslė̃ "Nasenloch") Vēr. 11, 78, der Geruchsinn.

Avots: ME IV, 421


pabiras

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8


pabužināt

‡ pabužinât,

2) ein wenig reiben, zupfen:
ar krūts galu pabužināja tam (bē̦rnam) gar muti Janš. Bandavā II, 431. pabužinājis abām ruokām uz katru pusi kupluo vaigu bārdu Atpūta № 637 S. 12;

3) aufloekern:
p. cisas Allendorf, Heidenfeld, Schwitten, Smlit.: p. kuodeļu (vērpjuot) Serbig. p. matus Stenden, Trik.; "pajaukt": p. matus Hasenp., Jürg., Kegeln.

Avots: EH II, 122


padegune

pade̦gune, die Stelle unter der Nase - vieta zem de̦guna Etn. IV, 162; Nigr., Lub., [Planhof]: tik˙pat me̦lna pade̦gune kâ tam ziemas sivē̦nam BW. 20341, 1. viņam pade̦gune vēl slapja, er ist ein Grünschnabel RA. dīgstuot tikai pirmās pūkas pade̦gunē MWM. VII, 809.

Avots: ME III, 16


padrebuļoties

padrebeļuôtiês, ein wenig tollen od. rasen: bē̦rni mīl padrebeļuoties Grawendahl.]

Avots: ME III, 18


padziļināt

padziļinât, ‡ Refl. -tiês, sich vertiefen: grāvis padziļinājies Dickeln, Hasenp., Kurmene, Mar., Warkh. u. a. viņu starpā naids padziļinājies Jürg. u. a.

Avots: EH II, 130


pagalms

pagal̂ms,

1): auch C., Wolm., (mit al̃) AP., Ramkau, (mit àl 2 ) Warkl., (mit al) Aahof, Dickeln, Ellern, Lennewarden, Naud., Oknist, Salisb., Sauken, Uxküll, Zirau (unbek. in A.-Autz, wo dafür sē̦tsvidus, Hasenp., Popen, Stenden, wo dafür sē̦ta, Dunika, wo dafür sētiens); par pagalmu sauc tuo, kas nuoaudzis ar mauru AP.

Avots: EH II, 132


pagarināt

pagaŗinât (unter pagarinât): auch Dunika, Hasenp., Schwarden, Stenden.

Avots: EH II, 132


pagumt

pagumt,

1) in der Phrase
viņš nevar pagumt ("für pagūt"), er vermag nichts Oppek. u. Peb. n. U. (unter gumt);

2) "vor Entkräftung od. Alterschwäclie zusammensinken"
Bers., Sessw., Selsau, Lös.: p. smagu nastu ne̦suot.]

Avots: ME III, 32


paisīt

pàisît,

1) (oder p. 2?): auch (mit àI 2 ) Alswig, Auleja, Fianden, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit 2 ) Ramkau, (mit aî) Serbig. (unbek. in Allendorf, AP., C. Dunika, Ermes, Lemb., Wolm., wo dafür mĩstît resp. kulstît);

6) gierig essen
Warkl.: pàisa 2 maizi kai spaļus;

7) schwatzen, faseln
Saikava. ‡ Subst. paisîtājs BW. 18250, wer Flachs bricht od. schwingt.

Avots: EH II, 137


pakods

I pakuôds,

2): auch (mit 2 ) Anzen, Hasenp., Pussen, Rothof, Wandsen, Warwen, Zabeln.

Avots: EH II, 146


pākste

I pâkste (unter pâksts): auch (mit â resp. â 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Lesten n. FBR. XV, 23, A.-Autz, Barbern, Dobl., Dunika, Ermes, Hasenp., Kegeln, Kurmene, Lemb., Lems., Lieven-Bersen, Matkuln, Remten, Rutzau, Stenden, Taurkaln, Trik.

Avots: EH II, 195


palagzde

palagzde, palazde (li. pãlazdės "eine Pilzart"),

1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;

2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.

Avots: ME III, 54


palāse

palãse, ase">palase, nach U. auch palāsa,

1) [palases Salisb.], herabfliessender Tropfen, herabfliessendes Wasser, die Traufe:
lietus plīkšē̦dams gāzās palasēm nuo jumta Aps. nuoglaudīja bārzdu, kuŗā žvadzēja par le̦du pārvē̦rtušās palāses A. XIII, 2, 130. [palāsas te̦k nuo jumta U.] palases te̦k nuo platmales RA.;

2) der Ort, wohin das Wasser fliesst
Freiz.

Avots: ME III, 57


palazdi

‡ palazdi Lng. (unter lazdi), Haselwurz.

Avots: EH II, 149


palegzdi

pale̦gzdi, Haselwurz Für. L]

Avots: ME III, 58


pālināt

‡ pãlinât Hasenp. "=pātinât".

Avots: EH II, 195


pamēklis

pamẽklis (unter pamēglis): auch ("?") BW. 252181, 2;: auch Dunika; "pārgalvīgs, neprātīgs cilvē̦ks" Iw.; ein Schimpfname Hasenp.; ein ausgelassenes Kind od. ein solches Füllen NB.

Avots: EH II, 156


pamēļot

pamèļuôt, etwas schwatzen, faseln, klatschen: vēl šuo, tuo pamēļuojis, viņš izstāstīja lietu A. XIII, 952. kad mēle mutē, tad pamēļuo Kaudz. Refl. -tiês, untereinander schwatzen: gājēji tâ savā starpā pamēļuojās JR. V, 61.

Avots: ME III, 70


pamēsls

‡ pamē̦sls, in der Verbindung kāju p. Hasenp., = (kāju) pame̦sls 2.

Avots: EH II, 156


pampt

pàmpt, pàmpstu, pàmju (li. pam̃pti "aufdunsen"), intr., schwellen, aufdunsen: ruoka, kāja pampst. Auch fig.: uzticies pampstuošām buŗām! LB. Subst. pàmpšana, das Sehwellen; pàmpums, die Anschwellung, Geschwulst: pret pampumu... lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114. [Nebst le. pempt, pimpuļi, pimpis u. a. zu slav. pǫpъ "Nabel" und vielleicht an fīfl "Riese", arm. ṕamṕušt "Hamblase", gr. πομφός "Brandblase" s. Persson Beitr. 2473 und 268 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 107 f., Trautmann Wrtb. 205.]

Avots: ME III, 73


panckas

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas 2 Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76


panga

pañga,

1): auch (die Brandblase)
Anzen, AP., Lemb.;

2) "?": zīle, p. (Var.: kuņa), pame̦tusi pagrabiņa atslēdziņu BW. 2897, 3 var.

Avots: EH II, 160


panga

pañga, die Brandblase, Wasserblase auf der Haut C., [Schujen, Jürg., Bers:, Annenb.]; Gallapfe]: pangas liepu lapā Mežuos un ārēs II, 59: vgl. spanga.

Avots: ME III, 77


pangains

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77


pangot

II pañguôt,

1) Brandblasen werfen, blasig werden:
apde̦guma brūce sāk panguot Jürg.;

2) mit Galläpfeln versehen:
kukaiņi pañguo apsei lapas AP.]

Avots: ME III, 77


panijas

panijas: auch AP., Auleja, Heidenfeld, Kaltenbr., KatrE., Meselau, OB., Oknist, Pilda, Ramkau, Sessw., Warkh., Warkl. (unbek. in Behnen, Dobl., Hasenp., Mesoten, Schwitten, Selg., wo dafür ķērnes piens, in Stenden, wo dafür ķē̦rnas piens, in Saikava, wo dafür sviesta suliņas).

Avots: EH II, 160


pants

‡ pañts,

2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;

3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts 2 ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";

6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡

7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.

Avots: EH II, 161


papļukstēt

‡ papļukstêt, ein wenig faseln: ceļa vīrs būs tikai papļukstējis niekus, gribē̦dams palielīties Janš. Mežv. ļ. I, 242.

Avots: EH II, 164


papuja

‡ papuja Hasenp., Iw., Seyershof, papuje Ruj. n. BielU., = papuve. Vgl. ebenda pujums für und aus puvums.

Avots: EH II, 165


papūst

papùst [li. papũsti], tr., intr., ein wenig blasen: stabuli. ja papūš, tūliņ viss gadās, kuo vien vēlies LP. IV, 124. Refl. -tiês, behaglich eine Zeitlang blasen: mātes nuopirk saviem bē̦rniem māla pīlzti, ar kuo papūsties R. Sk. I, 26.

Avots: ME III, 84


pār-

pā̀r- : auch AP., Jürg., (mit â 2 ) Hasenp., Stenden, (mit ã) Dunika, Ermes, OB., Rutzau; unbekannt in Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Meselau, Oknist, Prl., Saikava, Salis, Sessw., Trik., Wolm. (wo dafür at-).

Avots: EH II, 195


parāds

parãds,

1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à 2 ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?

2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â 2 ) Dunika.

Avots: EH II, 166


pārdalīt

pãrdalît,

1): das Teilen beenden
Auleja: p. dāvanas. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zerteilen:
zē̦nu pulks pārdalījās Hasenp. u. a.;

2) unter einander etwas zerteilen:
brāļi jau pārdalījušies Saikava. p. ar padēli par pusi Kaltenbr.

Avots: EH II, 197


pārdot

pā̀rduôt,

1): auch AP., Ermes, Jürg., Trik., (mit â 2 ) Kegeln, Lems., Selg., (mit ã) Dunika, Hasenp., Lemb., Perkunen, Popen, Pussen, Rothof, Stenden, Zabeln; pārduosim naudeņā (= par naudu) Skaista n. FBR. XV, 53. Zur Bed. von pãrduôt vgl. ae. sellan "übergeben, verkaufen";


2) pârduot 2 ziņu mājā Stenden, eine Nachricht nach Hause schicken (befördern).
p. ziņu - auch Kalupe n. FBR. XVIII, 45. Refl. -tiês,

2) "(alle auf den Markt hingeschafften Waren) verkaufen"
(?) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 69. ‡ Subst. pārduošana, das Verkaufen: tirgū vežu līgaviņu ... pārduošan[i] BW. 12041, 3.

Avots: EH II, 198


parempties

parem̃ptiês: "pasvempties" (mit em̂ 2 ) Hasenp.

Avots: EH II, 167


pārēst

‡ pãrêst,

1) entzweikauen
Sonnaxt: valgu zirgs var p.;

2) (eine gewisse Fläche nicht gründlich) abgrasen
Siuxt: kad nuopļāva rudzus, tad rugājuos laida zirgus; kad zirgi (tuos) pārēda, tad laida guovis;

3) im Lauf einer gewissen Zeit aufessen
Auleja: cik cilvē̦ks savā mūžā nepārē̦d maizes vien! Oknist;

4) = pãrêstiês Auleja.

Avots: EH II, 199


pārliekt

pãrliekt, ‡

2) = salìekt (?): p. dzelzi ar ruokām Oknist; ‡

3) "pārvarēt" Sonnaxt: viņš raudādams lūdzās, lai aizduodu naudu; sirdi pārliekuse, iedevu. Hierher gehört wohl auch die 2. Phrase unter p. ME. III, 165. Refl. -tiês: bailīgs zirgs gar akmeni iet pārliecies ("?") Auleja.

Avots: EH II, 205


parpala

parpala,

2): auch (mit ar) Dobl., Ellei, Kr. - Würzau, Pankelhof, Schwarden, Sessau; zu li. párpeliai od. par̃paliai Arch. Philol. III, 51;

3): Fetzen, Lumpen Kr.-Würzau, Neuenb., Reņģe: tam tādas parpalas vien ir mugurā;

4) "eine Klatschbase"
Heidenfeld.

Avots: EH II, 168


pārpūst

pā̀rpùst, nach Hause blasen: pārpūt manus brāleliņus nuo Vāczemes Kurzemē! BW. 30833.

Avots: ME III, 171


pārpūst

pãrpùst, tr., herüber-, hinüberblasen.

Avots: ME III, 171


pārvārte

pãrvā̀rte,

1) auch pãrvā̀rta, nach U. auch pãrvārti, der Ort jenseit der Pforte; - die zunächst an der Gesindepforte gelegene Trift, insbesondere Schweineweide
Autz n. U.: mans brālītis kaŗā gāja, pārvārtā (Var. 3: pie vārtiem) nūju grieza, vgl. BW. 31990, 4. šuogad pārvārte uzarta Hasenp. U. trennt von diesem Worte wohł mit Unrecht pārvārte, verbessertes, mehrfach bearbeitetes Land Oppek., letzteres zu pārvērst in Beziehung setzend;

[2) ein Bretterverschlag für Schweine hinter einer Pforte
Katzd.].

Avots: ME III, 186


pasari

pasari Sessw., Bers., Warkl. (aus *pase̦ri od. pasaŗi), die feinem und kürzem Borsten, die sich zwischen den gröbern und längem Borsten befinden.]

Avots: ME III, 94


pasējs

pasējs, für apsèjs, das Band, Strumpfband RA.: viņš atsprādzējis zīda paseju Janš.

Avots: ME III, 97


pasērksnis

‡ pasērksnis, = pasek(s)nis 1 (?): stāviem krastiem, kuŗu malās atruodas daudz pasērkšņu, krauju un alu Janš. Nīca 8. var ... paslēpties tik˙pat labi kâ vēzis upes sērkšņuos un pasērkšņuos Mežv. ļ. II, 404. pakrastēs un pasērkš,nuos 389.

Avots: EH II, 171


pasiena

pasiêna, pasiêne, = aseknis">paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99


pasijiens

pasijiêns, pasijē̦ns, pasijāns (wohl nur hochle.), pasijānis, [pasijāņi Memelshof], so viel auf einmal gesiebt wird, das Abgesiebte U.; pasijāns - tik daudz, cik sietā iegrābj, kuo sijāt Etn. IV, 163; im VL. ein kleines Mass: labāk malu rudzu sieku, ne maguoņu pasijē̦nu (Var.: pasijienu, pasijānu) BW. 8057 [aus Adsel]; nekâ auzu pasijiņas 8058; nekâ auzu pasejani (wohl für *pasijāni) (Var.: pasienīti) 10112 [aus Wessen]; Akk. pasejani auch 8024 [aus Gr.-Buschhof]. mal, māsiņa, sieku, pūru, nemal viena pasijāna, lai tautiņas nenuosauca pasijāna malējiņu! 22524 [aus Sessw. und Kussen]. kas pūriņu pieluocīja saimenieku meitiņām? zirņu sieki, pupu sieki, kaņępāju pasijani (Var.: pasijieni, vācelītes) 7670. sieka vieta, pūra vieta manu baltu bāleliņu; kur, tautieti, tavi radi? nav ne+viena pasijāna (Var.: pasijām Dat. Plur., pasījāna, pasijāņa [aus Tirsen, Gr.-Buschhof,Selburg], pasijiena, pasijuoņa [aus Sinolen]) 18047 [aus Lasd., Selgowsky, Adsel, Erlaa, Libien, Lubn., Sessw., Tirsen. - Dass in pasijāns auch altes ā vorliegen kann, dafür spricht die Nebenform pasijānis. Haplologisch aus *pasijājiens gekürzt?]

Avots: ME III, 98


pasikne

pasikne, für pasekne: mūsu brāļa pasiknes nerušini! Alschw. BW. 22859.

Avots: ME III, 98


paskraidāt

‡ paskraidât Dunika, Hasenp., Schnehpeln, Schwitten, (mit ât) Warkl., paskraidinêt Warkl., paskraidulêt ebenda, paskraiduļât ebenda, = paskràidelêt. Refl. -tiês Schwitten, eine Zeitlang hin und her laufen.

Avots: EH II, 173


pastabulēt

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106


pastala

pastala, eine Art Sandalen, die "Pastel", lederner Bauerschuh; zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier ergreifen: gribējis ņemt zaķa pastalas un bēgt A. XX, 145. kas ve̦cākus neklausa, valkā zaķa pastalas, wer den Eltern nicht gehorcht, führt ein unstätes Leben; zaķa pastala comm., dei Feigling. [Nebst estn. pastal dass. zunächst wohl aus r. постола, s. Thomsen Beröringer 207.]

Avots: ME III, 106


pastot

‡ pastuôt Hasenp., Schnehpeln, = šķũtêt 1: nu māte pastuo meitas pruojām, ve̦zdama tās precību tirgu (für tirgū?) Janš. Līgava II, 240.

Avots: EH II, 177


pasutināt

‡ II pasutinât Dunika, rasen machen: p. zirgus.

Avots: EH II, 177



pasvempties

‡ pasvemptiês,

1) "pablandīties" M. 505;

2) sich ein wenig (nach oben) strecken
(mit em̂ 2 ) Schnehpeln;

3) sich eine Weile ungewandt und saumselig bewegen
Hasenp., Matk. u. a.

Avots: EH II, 178


pātega

pāte̦ga: auch Ahsw., Auleja, Dond., Edw., Gramsden, Gr.-Essern, Hasenp., Irmelau, Kroten, Kurs., Matk., Neuenb., Pormsaten, Postenden, Puhren, Remten, Rutzau, Saka, Schnehpeln, Schwarden, Siuxt, Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Zebrene.

Avots: EH II, 217


pātināt

‡ pãtinât Hasenp., OB., Turlau, = lutinât, verwöhnen: māte pātina meitu.

Avots: EH II, 217


patrakt

patrakt (li. patràkti), rasend nach etwas zu trachten beginnen: kas agrāk bijuse uz viņu tâ patrakuse Janš. Līgava I, 503 (āhnlich 505).

Avots: EH II, 183


pausaris

paũsaris: auch Hasenpot, Stenden, (mit àu) Smilt., Trik., (mit 2 ) Dunika, Kal., OB., Popen, (paûsars 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 45.

Avots: EH II, 185


pauts

pàuts (li. paũtas "Ei, Hode"),

1) das Ei
Dunika (in dieser Bed. jetzt durch uõla verdrängt): Sprw. ve̦se̦ls kâ pauts. pauts māca dējēju od. grib gudrāks būt par vistu. pauts nemāca vistu dēt. gaidi gaili pautu izdējam!

2) die Hode;
pautu kulīte, der Hodensack U.; vēja pauti "Bruch" Mag. XIII, 3, 59;

3) pautiņi, ein Handschuhmuster
RKr. XVII, 31;

4) auna pauts "geum" Arrasch; be̦bru pauti, Bibergeil
U., Konv. 2 329; ērzeļa pauti, eine Art im Frühling wachsender Pilze Mar. n. RKr. XV, 113; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium arenarium) Mag. IV, 2, 89; kungu pauti, Stechapfel (datura stramonium L.) Peņg., Konv. 2 219; runča pauti, Benediktenkraut Zoden, Behnen; suņa pauti,

a) Zeitlose (colchicum autumnale L.)
Peņg.,

b) eriophorum polystachion Mar. n. RKr. XV, 138. Nebst apr. pawtte "Eier"
wohl zu pùst, putas, pūte "Blase", li. pùsti "schwellen", pãpautas "Schwiele", wruss. nomka "männliches Glied", la. praepūtium "Vorhaut" u. a. s. Persson Beitr. 243 f., Berneker IF. IX, 362, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 130


pavazāt

pavazât,

1) eine Weile schleppen:
p. kuo pa zemi; (übertragen) p. uotru aiz de̦guna, bei der Nase herum führen;

2) schleppen (nach Ausdrücken des Könnens):
tikkuo savus kaulus varuot pavazāt Pas. III, 30. Refl. -tiês, sich ein wenig umhertreiben: p. pa ielām.

Avots: ME III, 133


pavēsmināt

pavẽsminât Selg., Marzen, = pavēcinât; " ein wenig und ieicht blasen" Plm., Sessw.; "ein wenig auslüften": p. istabu Marzen, Grenči; "pavēdinât": pavẽsmini man karstuo pieri! N.-Peb. Refl. -tiês, sich ein wenig abkühlen: iesim ārā pavẽsmināties! Grenči.

Avots: ME III, 137


pāvests

pãve̦sts: auch AP., Dobl., Hasenp., Mesoten, Schwitten, Selg., Stenden, Trik., (mit à) C., Ermes, Jürg., N.-Peb., (mit â 2 ) Dunika, Lemb., Salis.

Avots: EH II, 217


pāvs

pàvs: auch Ermes, Trik., (mit â 2 ) Dobl., Dunika, Kegeln, Lemb., Salis, (mit ã) Hasenp.; ar ... pāva actiņām BW. 3651.

Avots: EH II, 217


pāzēt

pãzêt: auch (mit à 2 ) Bērzgale, Kaltenbr., Kalupe, Oknist; "ausfasern" ME. III, 191 zu verbessern in "ausfasen" n. Zēvers IMM. 1931 I, 286.

Avots: EH II, 218


pāzēt

pãzêt N.- Peb., pàzêt 2 Kr., Warkh., Gr.-Buschhof, ausfasern, ausrinnen St.

Avots: ME III, 191


pāzma

pãzma, die Faser, Strähne: -matu pāzmas Janš.

Avots: ME III, 191


pāzums

pāzums U., das Ausgefaserte; in Oppek. n. U. = pāsms, puosms. Zunächst aus estn. pāze (gen. pāzme) "Garnfitze" ?

Avots: ME III, 191


pēds

pê̦ds (li. pėdas "Fussspur") Mar. n. RKr. XVII, 138, = pê̦da, die Fussstapfe, die Spur: jau es biju Rīgas ceļu pēdiņiem nuoskaitījis BW. 31794. taisnu ceļu es staigāju, taisni pē̦di pakaļā BW. 8941 var. pa taviem pēdiņiem BW. 9179. dze̦nas pa pē̦diem un veŗas, ka pē̦di daiet da kalvja klēts Zbiór XVIII, 256. policija tika uz laupītajā pē̦diem Latgalits 1922, III, 1 3 . lāsti tam pē̦da galuos pakaļ iet Manz. Post. I, 132. uz karstiem pē̦diem Post. II, 410. me̦lni pē̦di, = me̦lnā pē̦da (s. pē̦da

2) : zaglis kaimiņuos apzaga me̦lnuospē̦duos Mar. kumeļa pē̦di, Haselwurz
Manz. Lettus, anemone hepatica Zb. XV, 193.

Avots: ME III, 207


peiķot

‡ peîķuôt 2 Base "fragen". Vgl. pêķuôt 2 .

Avots: EH II, 218


peisēt

I pèisêt 2 , ausfasern (intr.) machen Kl., Bers.; zu pīst.

Avots: ME III, 192


peka

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH II, 219


pēkšēt

pēkšêt, -u, -ēju,

1) auf der Kinderschnarre
(pēkšis) blasen U.;

2) schnattern
Ar.;

3) quarren, weinen
(mit ẽ) C.

Avots: ME III, 207


pelūde

pe̦lūde (li. pelūdè) L., St., U., Ahswikken, Annenburg, Ekau, Mesoten, Nerft, Bauske, Mag. XX, 3, 217, (mit û 2 ) Līn., pe̦lude (li. pelùdė) Hasenp., Ranken n. RKr. XVI, 113 u. 127, Grünh., Wind., Assiten, pe̦lude Alschw., pe̦lūtne Annenburg, Ekau, Mesoten, pe̦lūzis Salis, Spreu- od. Kaffscheune od. -kammer: salmu pe̦ludīte BW. piel. 2 2470, 2. Wohl zu pe̦lus und dēt "legen", s. Preliwitz BB. XXII, 94.

Avots: ME III, 198


peņauka

‡ peņaũka NB., (mit 2 ) Dunika, ein faseriger Strick (verächtl. Bezeichnung): duošu ar šuo pašu peņauku pa muguru! NB.

Avots: EH II, 223


pentarāt

‡ pe̦ñtaŗât, -āju Frauenb., faseln.

Avots: EH II, 223


pera

pe̦ra,

1) in der Verbind.
nieku pe̦ra, eine Klatschbase, wer Unsinn schwatzt: lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432;

2) pe̦ras, Prügel:
gūst pe̦ras Kurisch-Haff. Zu pḕrt.

Avots: ME III, 201


pērkonis

pḕ̦rkuonis (unter pḕ̦rkuôns),

1): auch (mit ē̦) AP., Hasenp., Iw., Lemb., Orellen, Saikava, Salis, Sessw.;

2) (s. unter pḕ̦rkuoni): auch (pê̦rkuonis 2 ) Iw., Orellen, (plur. pê̦rkuoņi 2 ) Karls.

Avots: EH II, 228



perpelis

perpelis,

1) "ein Mensch od. Tier mit schmutziger Nase resp. Maul"
Nauksch.;

2) per̂pelis, ein hitziger Mensch
Lis.

Avots: ME III, 202


peses

peses "ķe̦sas": izjūk pa gabalu gabalam kâ satrūdējušas (ķe̦sas) peses SDP. III, 72. Zu ahd. faso "Faser" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 240)?

Avots: ME III, 203


piebungāt

pìebuñgât, ‡

2) aufwecken
Saikava: es bungāju, bungāju, bet tevis nevarēju p. (mit ùn 2 ); ‡

3) = ‡ pìebangât. pìepùst 2 : p. vȩ̄de̦ru Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês Wolmarshof, anschwellen, aufgeblasen werden:
vȩ̄de̦rs piebuñgājies.

Avots: EH II, 244


piedarbs

piẽdar̂bs,

1): auch Allendorf, Alswig, AP., Ermes, Fehteln, Fest., Frauenb., Grob., Heidenfeld, Iw., Kegeln, Koddiack, Laitzen, Lemb., Meselau, Nerft, N.-Rosen, Orellen, Ramkau, Saikava, Sessw., Siuxt, Trik., (mit 2 ) Gramsden, (mit ie) Hasenp. (unbek. in Kaltenbr., Selb., Setzen, Warkl.); lielas durvis piedarbam BW. 31548 (aus Sissegal);

2): ein Vorhaus überhaupt
Oknist.

Avots: EH II, 246


piedrokne

piêdruokne 2 : auch (mit 2 ) Allendorf, Ugalen, (mit uõ) Schlehk n. FBR. VII, 42, (mit iẽ) Blieden, Lesten, (mit ie) BW. 19369, 2, Hasenpot, Nerft, Popen: jaka ar... platām piedruoknēm Janš. Apskats 1903, S. 52.

Avots: EH II, 248


pieēst

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249


pieēsties

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249


pieguļa

piẽguļa,

1): auch Dobl., Dunika, Hasenpot, Kegeln, Lems., Mesoten, Ruj., Salisb., Schwitten, Stenden, mit ìe AP., Ermes, Ramkau, Serbig., mit 2 Grob., Iw., Lemb., Siuxt; jāj man līdzi pieguļās! BW. 30101 var.; ‡

3) eine Beischläferin
Austriņš Gaŗā jūdze I, 355.

Avots: EH II, 252


pielasināt

pìelasinât, (wiederholt) vollschöpfen: pielasināju (sasmalstīju) vēl ve̦se̦lu spanni Etn. IV, 163. Zu lase?

Avots: ME III, 265


pielūpes

pielūpes "das Tageslicht" U. Beruht in dieser Bed. nur auf einem Missverständnis: U. hat es aus Mag. IV, 2, 133, und hier stammt es aus einer anonymen Schrift "Dienas gaisma" (= Tageslicht), wo S. 8 folgende Phrase vorkommt: nuo daudz pielūpēm nesaraustāma virve taisās, und dies pielūpe ist wohl mit pielups I gleichbedeutend.

Avots: ME III, 269


piepangot

pìepanguôt, aufblasen; anschwellen machen: piepanguots (nuo ēdiena) vē̦de̦rs Lautb.

Avots: ME III, 278


piepļekus

piepļe̦kus, Adv., auf der Erde sitzend Hasenp., Grob. n. Etn. III, 67.

Avots: ME III, 280


piepūst

pìepùst,

3): kuo tad nu šuomammas atkal piepūta (haben zusammengefaselt)?
Orellen; ‡

5) girrend heranschaffen:
pūti, baluodīti...! man piepūt tīru rudzu, skaudējam pȩlaviņu! Tdz. 49959.

Avots: EH II, 267


piepūst

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282


pieseris

pieseris, piẽse̦rs Karls., piesers,

1) die Trockenkammer;

2) pieseris krāsnij vis˙tuvākais piesē̦rums rijā Hasenp. ja nevar visu labību salikt ārdīs, tad pārpalikušuo labību nuoliek kādā rijas kaktā - pieserī Ulpisch.

Avots: ME III, 288


pieskonēt

‡ pieskuõnêt, = pìetaũpît 2: jaunu zirgu vajag darbā p. Frauenb., Talsen. nepruot drēbes p. Hasenp., Libau, Schwitten.

Avots: EH II, 271


piespangots

‡ piespanguots Draw., angeschwollen, aufgeblasen: p. (= piepūties) vȩ̄dȩrs.

Avots: EH II, 272


piesta

pìesta,

1): unbek. in Dunika, Hasenp., Stenden (wo dafür miezeris).

Avots: EH II, 273


piestebulēt

‡ piestȩbulêt Dunika, mit einer stabule vollblasen: p. visu mežu.

Avots: EH II, 274


pietaisīt

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302


pieva

‡ pieva (li. pieva), die Wiese: lȩ̄zȩnuos krastus aizjȩm ganīklas, zȩmas pļavas (pievas) un tīrumi J. Delle Venta un Abava 67. Dazu die Ortsnamen Piêsargi 2 (od. Pļavsargi) Lvv. II, 150, Pievas puors Plvv. I, 28, Lielas piẽvas 290, Pievdanga Blese Latv. pers. v. I, XI, Mildepewe Kiparsky Kurenfrage 127. Zu gr. (dor.) ποία # "Rasenplatz".

Avots: EH II, 278


pika

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH II, 230


pilka

pilka,

1) pil̃ka Widdrisch, Eiszapfen am Dach
Allend. n. U., Burtn., Adiamünde, Pemigel: nedauzi pilkas nuost (nuo jumta malas), augs īsi lini! A.- Ottenh.;

2) "ein Tropfen an der Nase":
nuoslauki nu pilku nuo pade̦gunes! Burtn. Zu pilt II.

Avots: ME III, 215


pilsāts

pilsāts: auch Plvv. I, 75, 79, 91, 94, 127, 151, 196, Gr.-Autz und Neuenb. n. BielU., Edw., Grenči, Ihlen, Pankelhof, Rönnen, Schlagunen, Schwarden, Spahren, Stuhrhof, Trekņi, Ulmalen, (mit ã) Gramsden n. FBR. IX, 92, Behnen, Blieden, (mit il̃ 2 und â 2 ) Dunika, Frauenb., Hasenp., Kal., OB., Perkunen, (mit a) Popen, Pussen, Siuxt, BW. 13270 und 33624 (aus Kabillen); ein Demin. pil̂sâtelis 2 Frauenb. Vgl. zu diesem Wort auch Mag. II, 2, 183, wo nur pilsāts od. pilsats als bekannt behauptet wird (während pilsē̦ta nirgends gebräuchlich sei!)

Avots: EH II, 233


pīmags

pīmags, ein dünner Faden, ein Härlein; eine Holzfaser L.

Avots: ME III, 232


pipars

I pipars, gew. Pl., der Pfeffer: piparus berzt, Pfeffer stossen Grünh. lauka pipari, die Schafgarbe (achillea millefolium): lauku piparus liek, svaigu gaļu vāruot, dažreiz piparu tiesā klāt Dond. meža pipars (vgl. estn. mets-pipar dass.), asarum europaeum Dobl. n. RKr. III, 69. cūku pipars,

1) körniger Steinbruch (saxifraga granulata)
U., RKr. II, 77, Mag. IV, 2, 45;

2) Niesewurz
Harder n. U. piparu lapa od. zâle, Haselwurz (asarum europaeum) U. - Der Pl. pipari, Schelte, Prügel: vai nu dabūji piparus uz asti? Alm. māte de̦vusi Lienei niknus piparus virsti A. XX, 305. Nebst estn. pipar zunächst wohl aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 221


pīperēt

pĩperêt C., die Trompete blasen U.; vgl. li. pyperis "Pfeifer" aus mnd. piper dass.

Avots: ME III, 233


pipernājas

pipe̦rnãjas, pipe̦rnāji Wid. Haselwurz (asarum europaeum L.) RKr. II, 67: nuo pipe̦rnājām e̦suot biezs krējums Etn. I, 30.

Avots: ME III, 221


piras

piras, die Exkremente von Schafen und Hasen Salisb.; vgl. pires.

Avots: ME III, 222


pirkšķis

III pirkšķis, ein Augendiener Hasenp. n. U.

Avots: ME III, 224


pirmais

pirmais: auch Ermes, Jürg., N.-Peb., (mit ir̂) Fest. n. FBR. XVII, 88, Wessen n. FBR. XIII, 82, Aahof, AP., Korwenhof, Lubn., Sessw·., Višķi, (mit ir̂ 2 ) N.-Salis n. FBR. XV, 76, Wainsel n. FBR. XIV, 84, Dunika, Hasenp., Lemb.; kur, māsiņ, tavs spēciņš, tavs p. (ehemalig, ursprünglich) daiļumiņš? BW. 1247. pirmajā pavasarā, im Anfange des Frühlings Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Anfang"). pirmā vasarā, bei angehendem Sommer ebenda (unter "angehen"). p. (der grösste, vollkommenste) blēdis Diet.

Avots: EH II, 237


pīst

pìst 2 , -stu, -su,

1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;

2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums 2 Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.

Avots: ME III, 234


plācenis

plãcenis,

1): auch ("jaunrudzu karaša") Mežamuiža n. Ceļi VIII, 231, (ein flaches Brot)
Lieven-Bersen, (mit à) Ermes, Trik., (mit â 2 ) AP., Kurtenhof, Lemb., Lems., Orellen, Salis, (mit à 2 ) Linden in Livl., Meselau, Oknist, Prl., Sessw. (unbek. in Alswig, Erwalen, Hasenp., Lipsthusen, Popen, Serbig., Stenden, Talsen); ein flaches Gebäck mit gekäster Milch darauf Lennew. n. BielU.; ‡

2) = plàce 6 (der Fehler, wenn beim Weben 3 Fäden glatt nebeneinander liegen)
Bers. n. BielU.

Avots: EH II, 286


plaideniski

plaideniski, Adv., "der Länge nach auf den Augen" Hasenp., Grob. n. Etn. III, 67.

Avots: ME III, 314


planga

plañga Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, eine Blatter U.; eine Blase (wie von Spanisch-Fliegen-Pflaster oder wie am abgeriebenen Fusse) U.; ein roter Ausschlag mit grossen Flecken U.; der Pl. plangas, ein nasser Ausschlag Harder n. U. Reimwort zu panga; von Persson BB. XIX, 2593 und Zupitza KZ. XXXVI, 59 nebst ple̦nga zu d. flunkern, flinken "flimmem", d. bayer. flank, flunke "Funke" u, a. gestellt; wenn mit Recht, muss dies le. Wort ein Kuronismus od. Lituanismus sein.

Avots: ME III, 319



planki

‡ II plañki, Planken Hasenp.; "steļļu sānu kuoki" Frauenb.

Avots: EH II, 283


plankumains

plañkumaîns C. u. a., plànkumaîns PS. u. a., fleckig: dzilna - sarkani plankumaina LP. VII, 1164. plankumaini zuobi MWM. VI, 143. aiz plankumainajiem svārkiem varēja redzēt līdz pēdējam sasekšušu veļu Vēr. I, 1040. - Subst. plankumaînums, die Fleckigkeit: plūmes ... pie mums bieži slimuo ar brūnuo lapu plankumainumu.

Avots: ME III, 319



pļāpa

pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),

1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;

2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .

Avots: ME III, 367


plauka

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas 2 Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas 2 Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku 2 Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal̃va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324


plaukains

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324


plaukāt

II plaukât, ‡

3) fasem (intr.):
tumši krāsuoti šķȩ̄ri plaûkā 2 Seyershof. aukla plaukā Lems., Naud., Serbig., Waidau. ‡ Refl. -tiês,

1) fasern (intr.):
tie diegi plaûkājas 2 Seyershof. kad mīkstus šķȩ̄rus savērpj, tad viņi plaukajas un iet puš[u] Salis;

2) "dzert un uzdzīvuot": viņš plaûkājas 2 pa Rīgu kâ traks Seyershof.

Avots: EH II, 285


plaukāt

II plaukât,

1) plaûkât 2 , zerfasern
(intr.) machen: kas nemāk linus kulstīt, tas linus tik plaukā Zögenhof;

2) sich schuppen.

Avots: ME III, 324


plaukot

plaûkuôt C., U., fasern.

Avots: ME III, 326


plaukša

plaukša, die Schwätzerin, Lügnerin, die Klatschbase: . . . kaut tā plaukša (Var.: plukš(k)e, mele) neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! klus[i] tu, plaukša, turi muti..! BW. 8402, 12 var.

Avots: ME III, 325


plaukšķenes

plaukšķenes Bers., plaũkšenes C., Jürg., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata) RKr. II, 78, Wid. - plaukšķe̦ni "baluožu rāceņi".

Avots: ME III, 326


plauksnāt

‡ II plauksnât, -āju,

1) fasern
(intr.) Dobl., Lems. (mit 2 ): valgs plauksnā;

2): = blauznuôt C., Jürg., Serbig. (mit aũ), Ermes, Saikava, Sessw. (mit aû): āda plauksnā. dažreiz vasarā plaûksnā 2 sejs ar plauksniņām AP.

Avots: EH II, 285


plaušas

plàušas: auch BW. 35542 var., Serbig., (mit àu 2 ) Lasd., Linden in Livl., Sessw., (mit 2 ) AP., Hasenp., Kegeln, Lems., Lieven-Bersen, Stenden, Talsen, Windau.

Avots: EH II, 286


plaust

I plaûst,

2): apsmiekla valuodas, kādas ļaudis tagad... plaustin plauž Janš. Bandavā II, 66; ‡

3) "?": ja vēja dzīta laiva iet "pa kanti", tad saka, ka laiva plaûž 2 NB. Refl. -tiês,

2) "laistīties": p. ar ūdeni Ermes, Hasenp., Linden in Livl., Trik.; ‡

3) verschwenderisch sein
Erlaa: kas tâ plaûžas, nevar tikt pie mantas. tu par daudz plaûdies. Vgl. auch izplaûst 2 .

Avots: EH II, 286


plekšēt

plekšêt: plȩkšêt (sic!) Wainsel n. FBR. XIV, 79 ("?"),

1): auch ("faseln" und "brodeln")
AP.;

5) "klāt atrasties" Seyershof: cāļi te vie[n] plekš. suns man visu dienu plekšēja klā[t].

Avots: EH II, 290


plekstēt

II plekstêt: auch (faseln) AP., Schibbenhof.

Avots: EH II, 290


plekstiķis

plekstiķis, der Schmetterling Hasenp., Grob. n. Etn. III. 66; vgl. plestiķis.

Avots: ME III, 335


pļempas

pļe̦mpas, die Lippen (derb) Hasenpot.

Avots: ME III, 369


plenga

ple̦ñga Wolmarshof, eine Brandblase (vgl. planga) U.; eine Schwiele: pļaujuot saberzu ruokas ple̦ngās A.-Ottenhof.

Avots: ME III, 336


pļepenēt

‡ pļepenêt Sonnaxt, schwatzen, faseln.

Avots: EH II, 307


pļeperēt

pļeperêt, -ẽju Wain., Sackenhausen, Selsaa, Golg., Fossenhof, Wid., viel und schnell schwatzen, Unsinn schwatzen Lös. u. Hasenp. n. Etn. IV, 166, Fest., Stelp.: kuo tu tur pļeperē? labāk turi muti! Wain. kuo te niekus pļeperē kâ pļepers? Druw. n. RKr. XVII, 74. Vgl. plepêt.

Avots: ME III, 369


plerēt

II plerêt,

1): "blärren, flennen"
Diet.;

2) schwatzen, faseln
Stom.

Avots: EH II, 291


plerkšķēt

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt 2 Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė̕ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337


pļerkšt

pļe̦rkšt (sic !), -šu, Unsinn sehwatzen Plm. n. RKr. XVII, 74 (vgl. li. plerškiù, pler̃kšti "stark schnarren"); als Beleg dafitr aber folgt die Phrase: kuo nu te pļeršķi kâ pļeršķis!

Avots: ME III, 370


plēšas

plẽšas,

1) auch plēši L., U., der Blasebalg, der Balg an einem Musikinstrument
(am Dudelsack Bielenstein Holzb. 728 [aus Subbat] mit Abbildung): plēšas pūst LP. IV, 8;

2) Demin. plêšiņas Lautb., die Strassenharmonika
U., Seibolt MWM. VI, 643, Dok. A.: viens spēlēja plēšiņas, bet citi zaļā maurā dejuoja Janš. Dzimtene V, 45. Zu plèst.

Avots: ME III, 341


plēšāt

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341


plēšminis

plẽšminis MWM. X, 436, Karls., wer den Blasebalg tritt.

Avots: ME III, 341


plocis

I pluocis,

1) "staigna vieta pļavā" Gold. n. Etn. IV, 166, pluôcis 2, eine moorige, sich bewegende Stelle Ahs.; pluõcis, ein Torfmoor Hasenp., eine sumpfige und unfruchtbare Stelle Lautb.; als Sumpfnamen: pluocis Lvv. II, 103, 116, pluõcis II, 5, 9, pluoču purvs II, 119, pluôču 2 purvs II, 47;

2) ein (leerer) Fleck, die Lichtung:
ābuoliņa laukā lieli pluõči, kur nav ābuoliņa Dond. viņi izkļuva kāda prāvāka klajumā - kāda pluocīša malā Janš. Dzimtene V, 408. Aumalis kādā pluocī ieraudzīja... briežu pāri I 2 , 159;

3) eine (Sumpfwiese Bassen) Wiese
- pluocis Lvv. II, 132, 133, 142, (liel)pluocis II, 148, pluõcis II, 16, 95, pluoči II, 118, pluõču pļava II, 122, pluoce II, 22, pluõces II, 93, 97. pluocis "ciesaiņa aramzeme" Matkuln, "apars" Walgalen, "nuozē̦lusi zeme laukā" Selg. n. Etn. IV, 166; ein Hümpel im Sumpf Kr. Talsen. - Vgl. auch die Gesindenamen Pluõcis Lvv. II, 11, 22, Pluôcis 2 II, 44, Pluõči II, 11, Pluôči 2 II, 107, 109, 115, 138, 148, Pluôcleiši 2 II, 103 und Pluõcenieki II, 101. In der Bed. 1 (und 3?) etwa (mit ō-Abtönung) zu plācis II; in der Bed. 2 zu plankums?

Avots: ME III, 363, 364



plosīt

pluôsît: auch Alswig, Burtn., Linden in Livl., Serbig., Trik., (mit 2 ) Allasch, AP., Dobl., Lemb., Lems., Lieven-Bersen, Ruj., Ziepelhof, (mit uõ) Dunika, Hasenp., Iw., Popen, Stenden, Talsen, (mit ùo 2 ) A.-Schwanb. n. FBR. V, 142. Refl. -tiês: mit auch Dunika, Kal.; Ruhe störend (besoffen) sich herumtreiben (mit uô) Warkl.; pluôsās 2 (= pūlas) ar linu vērpšanu Seyershof. pluôsās (= kliedz) visā galvā Ramkau.

Avots: EH II, 305


plūksnains

plûksnaîns 2 Ahs.,

1) faserig, flockig:
plūksnaina dzija;

2) fiederspaltig:
lapas plūksnaini šķe̦ltas Konv. 2 766.

Avots: ME III, 361


plūksnas

I plūksnas,

1): auch Grünh.; plūksnu vēverītis BW. 14517, 11 var.; die Fasern am Strick od. an einem starker Reibung ausgesetzten Holz
(mit û 2 ) Segew.

Avots: EH II, 304


plūksnas

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas 2 Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361


plukšņat

‡ plukšņat Stenden (hier auch reflexiv mit derselben Bed.), plukšņet Talsen. plukšņuôt Erwalen, zerfasern (intr.): viņam piedurkņu gals sāk jau p.

Avots: EH II, 302


plūksnāt

plûksnât 2 Ahs., -ãju, fasern: daža dzijā aužuot plūksnā. bē̦rza miza plūksnā Ahs. Zu plūksnas I.

Avots: ME III, 361


plūksnināt

‡ plûksninât 2 Siuxt, sich ausfasern machen: p. dziji.

Avots: EH II, 304


plūksnots

plūksnuôts, gefiedert: vāji plūksnuotas lapas Konv. 2 1699. plũksnuôts kuoks "ein ästiger Baum" (?) Mitau. plūksnuôti svārki "ein mit Hede behafteter Rock" Neuhausen; ausgefasert Vank.

Avots: ME III, 361


pļukste

I pļukste: "pļāpa, kas runā muļķības" (aber keine Klatschbase) Janš. Mežv. ļ. I, 205, Līgava I, 276.

Avots: EH II, 309


pļukste

pļukste, die Klatschbase Dr.; vgl. plukstis.

Avots: ME III, 372


pļukstēt

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372


plunga

pluñga Karls., Ruj., eine Blase an den Händen von harter Arbeit Ruj. n. U.

Avots: ME III, 357


pļurkšēt

pļurkšêt: faseln (mit ur̃) AP.; "blunkšēt" Wessen; spritzen (beim Fliessen einer Flüssigkeit, zumal durch eine Enge; mit ur̂) Auleja.

Avots: EH II, 310


plurkš(ķ)ēt

plurkš(ķ)êt: plur̂kšêt 2 Seyershof, schwatzen, faseln; dažs teļš strebj skābuo pienu, ka plur̃kš (gemeint ist ein gewisser Schall) vien.

Avots: EH II, 303


pļurkšķis

pļurkšķis,

1) pļur̂kšķis 2 Dond., Ahs., pļurkšis Wid., ein Schwätzer, Faselhans, einer, der in erregtem Zustande viel spricht
Dond.: pļurkšķis lai nepļurkst tik pulka! Ahs.;

2) "?": Sprw. kas visu kuo grib darīt, tam iznāk pļur̃kšķis (Bauske) galā RKr. VI, 1018.

Avots: ME III, 374


pļurkstēt

pļur̂kstêt: schwatzen (mit ur) Trik.; faseln (mit ur̂ 2 ) Seyershof; pīles ņȩmas pa ūdeni, ka pļur̃kst vien Seyershof.

Avots: EH II, 310


pļurkstēt

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt 2 Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374


pluršķēt

‡ plùršķêt 2 (ostle.), schwatzen, faseln.

Avots: EH II, 303


plūskāt

plūskât,

2): schlagen, prügeln
(mit ù 2 ) Sonnaxt: bȩ̄rnus plūskā bez žȩ̄lastības; mit einem weichen Gegenstand nicht stark schlagen Auleja: p. (mit ù 2 ) ar sluotu par mugaru;

3) p. drēbes, mit Kleidern unvorsichtig umgehen (zerreissen, beschmutzen)
Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês Salis, zerfasern (intr.): šķȩ̄ram vērpa cietāku dziju, lai neplũskājas, kad auž. Zur Etymologie s. Scheftelowitz KZ. LVI, 171.

Avots: EH II, 304


pļušķis

‡ pļušķis "?": "man tȩ̄va ne˙maz nav". - "ej, pļušķīt (Faselhans?), - katram ir tȩ̄vs" Jauns. B. gr. 3 II, 98.

Avots: EH II, 310



plūves

plūves, = plaukas, Fasern, Flocken: liniem sakņu galuos ir plaukas jeb plūves Fest.

Avots: ME III, 363

Šķirkļa labojumos (10)

dzenulis

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545


godīt

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689


grauzdēt

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640


greits

greits (li. greĩtas "flink"),

1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;

2) grèits 2 Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;

3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].

Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 647


grūdenis

I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,

1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;

2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [

3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;

4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]

5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.

Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).

Avots: ME I, 667


gulkšķēt

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kul̂kstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678


gumza

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za 2 Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681


izbrucināt

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719


izmelot

izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,

1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;

2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,

1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;

2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)

Avots: ME I, 770


izprasīt

izprasît [li. išprašýti, aksl. isprositi], tr., erbitten, ausfragen: palīgu. ne˙vienam nere̦dzuot un neaizprasuot, jāpārne̦s uogle JK. VI, 10. [Refl. - tiês, lange (meiste vergeblich) fragen.]

Kļūdu labojums:
fraze no JK. VI, 10 (kur neizprasuot jāpārlabo par neaizprasuot) jāizmet (zu streichen die Phrase aus JK. VI, 10).

Avots: ME I, 785