Paplašinātā meklēšana

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

I aĩza: aîza auch N. - Wohlfahrt, àiza ² Warkl. Zu li. aiža s. Būga Arch. Phil. I, 53 und Liet. k. žod. sub voce.

Avots: EH I, 5

‡ II aiza, comm., "wer die Zähne zeigt" Warkl.

Avots: EH I, 5

‡ àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6

‡ aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada ² Ruhental od. Schwitten, àizadas ² Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis 4.

Avots: EH I, 5

àizada (zu adît), die doppelt geflochtene Sohle unter den Bastschuhen = paada (U.)

Avots: ME I, 17

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6

aizaids B. Vēstn., für azaîds.

Avots: ME I, 17

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17

aizaîns, -aiņš, voller Spalten und Risse (zu aĩza): aizaîni kalnāji Konv. ² 737.

Avots: ME I, 17

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17

‡ aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizizgãjušais Dunika, = ‡ àizàizpagãjušais.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizalktiês, = izgribêtiês: alus aizalcies cilvē̦ks Bauske.

Avots: EH I, 6

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17

àizars: àizara ² auch Golg. In Oknist nennt man àizara ² eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

[àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17

‡ àizaûdinât, àizaûst lassen, machen Bauske.

Avots: EH I, 6

àizaudiņi: nach J. Allunāns IMM. 1933 II, 225 dagegen vermutlich = apaudiņi.

Avots: EH I, 6

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17

‡ àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

‡ àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

‡ àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

‡ àizàusis ² Borchow n. FBR. XIII, 25"?"

Avots: EH I, 7

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7

‡ àizàuzuôt, ein wenig mit Hafer füttern: a. zirgu Golg.

Avots: EH I, 7

apgraizas: auch (mit aî ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83

beizars, ein grosser Stock zum Peitschen der Pferde Selb., Erlaa.

Avots: ME I, 278

[biza Sunzel "ein langer Stock".]

Avots: ME I, 302

II biza (unter bize),

1): auch Doblen n. BielU.: grìeza bizas gre̦dze̦nā BW. 5537. Li. biza auch Tiž. I, 120.

Avots: EH I, 222

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308

bliza (wo?), die Schneekruste.

Avots: EH I, 230

blizas: sasita krūzi vienās blizās (in Scherben) Dond.

Avots: EH I, 230

blizas, die Trümmer: negaiss visu sakapās blizās LP. V, 363. [Zu blaizît? Vgl. blīznis.]

Avots: ME I, 315

‡ grabiza Salis "?": rudzu vārpas izkaltušas kâ g.

Avots: EH I, 397

grèizacîgs, schel, schieläugig Brasche, Ar.

Kļūdu labojums:
schel = scheel

Avots: ME I, 647

grèizacis, ein Schielender St., Konv. ^{1, 2} , Ar.

Avots: ME I, 647

‡ grèizainĩtis AP., ein schräg gestreiftes Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH I, 403

iza,- zuweilen für izza-, izsa- (iz- + Reflexivpronomen) geschrieben, z. B. iza liela lielījuos, iza plata platījuos BW. 23953. izaveica man dziedāt BW. p. 827.

Kļūdu labojums:
827 = 394

Avots: ME I, 712

izacuôt

1): izacuots, porös
BielU.

Avots: EH I, 432

izacuôt, [

1) tr., porös machen
Wid.;]

1) intr., porös werden (vom Brot):
izacuojusi maize PS., Gr. -Sessau. In dieser Bed. auch izacât Mag. XII, 3, 55.

Avots: ME I, 712

izadît,

2): izadīju (= nuoadīju) zeķu pāri Warkl. viņa izārda, kuo es izadu Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

2) beim Stricken sich zufällig ergeben:
zeķes ļipai gar tuo stūri būs papēdis izadījies Linden in Kurl.

Avots: EH I, 432

izadît [li. išadýti], tr.,

1) strickend verbrauchen:
dziju;

2) fertig stricken, strickend verzieren:
cimdam rakstus izadīju BW. 14529. Refl. -tiês, zur Genüge stricken: gan izadīsimies diezgan pa gaŗjajiem ziemas vakariem. Subst. izadĩjums, das Gestrickte, kunstvolle Strickerei Etn. III, 118.

Avots: ME I, 712

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712

‡ izaĩrêt, hinaus-, herausrudern.

Avots: EH I, 432

[izaĩrêtiês, zur Genüge rudern: nu e̦sam diezgan izairējušies Wolm.]

Avots: ME I, 712

izairinât Bers., (Lappen) zerrupfen.

Avots: ME I, 712

‡ izaizât bersten (wie die Erde, Eis) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: zeme pēc lietus izaizājusi, hat Risse bekommen Für. I. Refl. -tiês, rissig. voller Risse werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.: zeme... izaizājas un dabū plīsumus Cīgra 126.

Avots: EH I, 432

izaizuôt, tr., Risse bilden, zerklüften izaizuota grava MWM. VIII, 117.

Avots: ME I, 712

[izakstinât Für. I "hurtig, flink machen."]

Avots: ME I, 712

izàlguôt, tr., jem. den Lohn bezahlen, die Lohnfrage befriedigend lösen: kâ tu savu saimīti izalguosi A. XX, 265.

Avots: ME I, 712

izalˆkt: vilks izalcis prasījis ... ēst Skaista n. FBR. XV, 50. tie izalka un ... sāka ēst Pas. X, 231 (aus OB.). gani vakarā pa˙visam izalkuši Warkl. e̦smu izalcis bijis Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 41). izalkušais vilks Pas. I, 147 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 432

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izaluôt, izalât, -ãju, aushöhlen: šie kuoki bij baltuo skudru izaluoti Stari I, 341. kurmji izaluojuši visas pļavas.

Avots: ME I, 712

izalˆvuôt, tr., verzinnen: kastruoļus.

Avots: ME I, 712

[izampļuôtiês, zur Genüge, zum Überdruss tollen Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 712

‡ izara, eine beim Pflügen entstandene grabenähnliche Vertiefung: kad uz malām tīrumu ar (kad nuo malām sāk art), tad īsts grāvis tīk viducī, ta ir i. Ramkau. izarās neaug; tur plika zeme paliek ebenda.

Avots: EH I, 432

izar̂t [li. išárti],

1) auspflügen:
arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju. kapsētā izara divi cilvē̦ku galvas LP. VII, 84;

2) durchackern:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568. kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210;

3) pflügend vernichten, zerstören:
ceļu, ežu;

4) pflügend anstrengen, zu Schanden pflügen:
gan bāliņi pavadīs ar izartu kumeliņu BW. 17530, 4. Refl. -tiês, nach Herzenslust pflügen, bis zur Genüge pflügen: gan vēl izarsimies diezgan.

Avots: ME I, 712, 713

izasaruôt, intr., zur Genüge tränen, sich der Tränen entledigen: zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izasaruo (eine Heilmethode).

Avots: ME I, 713

izasinât, tr., gehörig schärfen: cirvi, nazi, izkapti.

Avots: ME I, 713

izasnuôt Ar., Orellen, izasnât Kaltenbr., auskeimen: kartupeļi pagrabā izasnuojuši.

Avots: EH I, 432

izaûdinât, fertig weben: izaudini... vilnāniņas! Ltd. 2314. nevaru tik drīz vadmalas izaudināt A. XX, 246.

Avots: ME I, 713

izaûdums, das Gewebe, Kunstgewebe, das Gewebte: par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vinānēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 713

izaûdzêt, ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge wachsen lassen:
e̦smu izaudzējies sīpuolus un burkānus, bet tie te nepaduodas;

2) (für) sich auferziehen:
saimnieks pats sev izaudzējies puišus Dunika.

Avots: EH I, 432

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713

izaûdzinât, ‡ Refl. -tiês, (für) sich auf(er)ziehen: i. sev suni Dunika.

Avots: EH I, 432

‡ izauga (li. ìšauga ), ein Auswuchs: kuociņus nuo... liekiem zariem un izaugām tīrīt Dārza kal. 1796, 24.

Avots: EH I, 432

izaugļuôtiês: kad tu vienumē̦r tuos pašus kartupeļus izstādīsi, tad viņi izaugļuosies Bergm. Labu ziņu un pad. grm.2 (1792), S. 53.

Avots: EH I, 432

[izaugļuoties Für I "ausarten"(?).]

Avots: ME I, 713

izaûgt [li. išáugti], intr.,

1) heraufwachsen, hervorgehen:
tur izauga kupla liepa BW. 13250, 11. lai laime izaug iz šis asaru rasas Rainis;

2) = uzaûgt, aufwachsen:
izaugu pie māmiņas kâ gaŗa kaņepīte BW. 13393. viņš jau izaudzis liels. izaugušu meitu ņēmu BW. 11370.

Avots: ME I, 713

izaũklêt, tr.,

1) gehörig ein Kind auf den Händen schaukeln:
nāci, es tevi labi izauklēšu;

2) das Perfektiv von auklēt, das Wiegen, Pflegen beendigen:
izšūpoj[u]si, izauklēj[u]si, duod tautām niecināt BW. 17250. Fig., hervorbringen, schaffen: grieķi, kuŗi visus jēdzienus paši izauklēja Vēr. I, 1066. Refl. -tiês, zur Genüge, nach Herzenslust ein Kind pflegen, schaukeln.

Avots: ME I, 713

izaũkstêt

1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).

Avots: EH I, 432

izaũkstêt,

1) in Sassm. refl. -tiês, kalt werden:
istaba izaukst Grünh. dzīvuoklis izaukstējis E.;

2) tr., abkühlen, kalt werden lassen:
vējš istabu izaukstē Kand.

Avots: ME I, 713

izaukstinât, abkühlen, kalt werden lassen Karls.

Avots: ME I, 713

izaũļuôt, heraus-, hinausgaloppieren: nuo meža izauļuo me̦lns jātnieks Pas. IV, 179.

Avots: EH I, 432

izaũrêt: vējš izaurē istabu Fest., Frauenb.

Avots: EH I, 432

izaũrêt, tr., längere Zeit hindurch wehend vernichten; ausblasen, abkühlen Sassm.: auris... izaurēs jau tâ vājuos sējumus Tirs. [Vgl. aurêt 2.] Refl. -tiês, nach Herzenslust, viel heulen, schreien: saimniece izaurējās uotru, trešu lāgu MWM. VI, 637.

Avots: ME I, 713

‡ izauŗuôtiês, = izaũrêtiês: labi i. un izgavilēties Janš. Līgava I, 448. tie (vēji) varē̦tu diezgan izauruoties Virza Straumēni ³ 231.

Avots: EH I, 432

[izaũšâtiês, zur Genüge albern.]

Avots: ME I, 713

[izausinât Kokenhof "durchfragen"(?) izausināt kaimiņu bē̦rnus.]

Avots: ME I, 713

II izausinât, ‡.

4) von neuem austrocknen
(tr.) AP. (mit aũ): izause̦nāsam nu vēl tuo sìenu!

Avots: EH I, 433

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713

izausît, flink machen, ermuntern: sliņķim iemeta drusku pa dibe̦nu, nuo kam palika kâ izausīts Druw.

Avots: ME I, 713

‡ izausîtiẽs Jürg:, eine Zeitlang ängstlich horcheņ: zaķis attupās, izausījās un ieskrēja krūmuos.

Avots: EH I, 433

izaûst, ‡

2) webend abnutzen:
šķiets ar izaustiem galiem Linden in Kurl.

Avots: EH I, 433

izaûst [li. išáusti], tr., aus etw. weben, fertig weben: izaud man, māmuliņa, baltu puķu villainīti BW. 7428. [Refl. -tiês, zur Genüge weben.]

Avots: ME I, 713

izàust [li. išaũšti], intr., tagen, anbrechen: diena, gaisma izaususi. gaid[a] dieniņu izaustam Ltd. 1298. izausa trešās dienas rīts Stari II, 329. īsa, īsa, Jāņu nakts...: te satumsa, te izausa BW. 32891.

Avots: ME I, 713

‡ izaustît "sasist": aiziet kai izaustīts Pas. IV, 277 (aus Domopol).

Avots: EH I, 433

izàut, ‡ Refl. -tiês, sich die Füsse entkleiden: viņš neizāvies iegāzās gultā.

Avots: EH I, 433

[izàut (li. išaũti), (die Füsse) entkleiden.]

Avots: ME I, 713

izava,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Saikava; ‡

2) comm., Schimpfname für einen unordentlich angekleideten Menschen
Saikava.

Avots: EH I, 433

izava, ein alter, abgetragener Bastschuh, alte, abgetragene Fussbekleidung: Sprw. ja neklausi tē̦va, mātes, tad klausi ve̦cas izavas! Tr. II, 1258. biksītes paliks slapjas un netīras kâ izavas Vīt. 12.

Avots: ME I, 713, 714

‡ izgraizas, herausgeschnittene Stückchen, Schnitzel: saimniece nedeva gaļas vienā gabalā, bet tik tādas izgraiziņas, pati paturējusi labumu PV.

Avots: EH I, 449

‡ kalnaiza Ezeriņš Leijerk. I, 141, eine Bergschlucht.

Avots: EH I, 578

ķeĩzarisks ,* kaiserlich.

Avots: ME II, 360

ķeĩzarīste ,* das Kaisertum.

Avots: ME II, 360

ķeĩzars: ķ. galda kaŗa vīra BW. 1897 var.

Avots: EH I, 693

ķeĩzars, der Kaiser ; ["der Schornsteinfeger" Libau] ; ķeĩzar(i)ene, die Kaiserin.

Avots: ME II, 360

ķiza: vienam ķe̦za, uotram ķ. Janš. Līgava II, 306. viņai dzīve ir ķ. 313.

Avots: EH I, 705

ķiza, ķize, lokal, z. B. in Kruhten LP. VII, 106, für ķe̦za, Malheur, Pech: ķiza, ķiza (Var.: ķe̦za) vanagam, balta vista kaņepēs BW. 17933, 2. Dieses ķiza, ķize dient im Nom. u. Akk. [?] als Interjektion der Schadenfreude [Vgl. estn. kis]: ķiz, ķiz (Var.: ķize, ķizi, ķizu, ķe̦za, ķeze, ķe̦zu) vanadziņ, zīlīte dzied kaņepēs BW. 17933. ķizi, ķizi, tuo vajaga le̦pnam tautu dēliņam BW. 21965, 3. Die Interj. ķiz, ķizi, ķizu wird oft zum Necken, Reizen angewandt, indem man dem Geneckten einen angenehmen Gegenstand zeigt, ihn aber demselben nicht gibt: ķizu, ķizu, e̦lu, kas manā ruociņā BW. 6296 var.

Avots: ME II, 387

‡ knoĩza Seyershof, ein ziemlich langer und dicker Knüppel: paņem knoizu un saduod!

Avots: EH I, 633

‡ koĩza Seyershof,

1) ein ziemlich langer Knüttel;

2), eine Frau von 1angem Wuchs.

Avots: EH I, 638

‡ kuizaks "?": cietumu valdīja pašpuikas jeb ve̦cie kuizaki Austriņš Gaŗā jūdze I, 90.

Avots: EH I, 668

[laiza Warkl., laiža.]

Avots: ME II, 414

leĩzars, ein Unbeholfener, Tölpel U.

Avots: ME II, 447

liza (unter lize),

1): die Brotschaufel
auch Pas. XV, 258; tev mēle kâ l. Tdz. 36444;

2) die Zunge
- auch Pas. IX, 458.

Avots: EH I, 745

[lizas mèle U., eine Schmeichelzunge. Zu laizît.]

Avots: ME II, 476

‡ loĩzaks Lems., ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 758

I miza: uozuolam bieza m. BW. 2789.

Avots: EH I, 819

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639

[II miza, (scherzweise) der Rubel: vai ar pāris mizu (rubļu) pietiks! De̦glavs Rīga II, 1, 501.]

Avots: ME II, 639

mizaîns, rindig, schalig: mizaini kartupeļi, kuoki Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME II, 639

mizakli: abgesehälte Rinden Schwanb.

Avots: EH I, 819

mizakli "vom Lindenbast abgerissene Rinde" [?] Mar.

Avots: ME II, 639

mizaklis,

1): "virspuse priedes kuokam, kam miza nuoplê̦sta" Schwanb.; ‡

2) ein Instrument zum Abrinden
Ramkau: tagad mizā kuokus ar mizakļiem.

Avots: EH I, 819

[mizaklis "kam vēl miza ir klāt"; ein Lichtspan (vom äussern Rand des Baumes), an dem noch die Rinde haftet Alswig.]

Avots: ME II, 639

mizaks, ein grosser, strammer Mensch Selb. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 639

‡ mizalainis, eine Art Gewebe: kâ izdabūt... mizalaini Jauns. Augšzemnieki 161.

Avots: EH I, 819

mizalaîns (unter mize̦laîns ): auch Sonnaxt (mit -al- ).

Avots: EH I, 819

[mizalas Walk, Karls. "Rinden, mizas".]

Avots: ME II, 639

naĩza,

1): auch Lng.; sūrst un sūst kâ n. Stenders Pas. un st. (1789), S. 16; ‡

3) "Streit;
naids" (mit aî ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 3

naĩza L., U., [C., nàiza ² Kreuzb., naîza ² Dond., Bauske], naizs Peb., Lub., Sessw., Schwanb., Wessen, nàizs ² Erlaa, Lis., Prl., Kl.], naĩzis [C.], Konv. ¹ 843, A. XXI, 609, [naizes Bers.],

1) die Krätze:
ja viņš kādam deva palamu, tad tā kâ naiza nebij vairs nuost dabūjama Druva II, 500. kungs sitīs tevi ar kraupi un naizu V Mos. 28, 27;

[2) naîze ² Gipken, naîza Schujen, naizulis Bauske, das Jucken.]
Zu niẽzêt.

Avots: ME II, 690

naĩzaîns, naĩzuojs, naĩzuôts, die Krätze habend, krätzig, ["schäbig" Manz. Lettus]: svešu ļaužu kumeliņi naizainām (Var.: naizuojām, naizuotām kājiņām BW. 16278. [atnāca Anniņa naizuotu vē̦de̦ru 34464.]

Avots: ME II, 690

nuograîzas, Abschnittsel Br.

Avots: ME II, 785

‡ pamiza AP., Bērzgale, Grawendahl, Pankelhof, Ulmalen "der untere Teil der Rinde": apakš mizas ir p. un apakš tās gre̦mzdi Tas Latv. dr. 1841, № 30, S. 151.

Avots: EH II, 156

peiza

1) der Haufe, die Menge Spr.;

2) peĩza "eine wirre Haarsträhne"
Seppkull.

Avots: ME III, 192

‡ II peîza Meselau, comm., dünnes Bier: tāds p. vien bij iznācis.

Avots: EH XIII, 218

‡ III peiza, comm. "neveiklis, kas visu kuo sabuojā" Kurmene.

Avots: EH XIII, 218

‡ IV peiza (in einem handschr. Vokabular),

1) die böse Kunst, schwarze Kunst;

2) comm., ein Schwarzkünstler.

Avots: EH XIII, 218

pe̦lê̦kmizaîns, graurindig: priedītes...pe̦lē̦kmizainuo stumbru Veselis Saules kaps. 122.

Avots: ME III, 196

I piza, ein kurzes und dickes Holzstück: viņš paņēma pizu un svieda Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 229

II piza: auch AP., Ascheraden, Sermus.

Avots: EH XIII, 240

II piza, ein schlechtes Getränk, insbesondere schiechtes Bier PS.; sehr schwaches Bier N.-Peb.

Avots: ME III, 229

‡ *III piza "?": sabrukt vienā pizā Pernigel.

Avots: EH XIII, 240

‡ pizarete Aahof, Brotsuppe.

Avots: EH XIII, 240

plaĩzars, f. plaĩzarene, die Plappertasche: netici visu tuo, kuo plaizars saka! Dond.

Avots: ME III, 316

pus˙àizaûdzis, pusàizaûdzis, halbverwachsen, - zugewachsen: (ar zâli) pusaizaudzis celiņš PS. (neben celiņš te pus˙aizaudzis).

Avots: ME III, 422

I raiza: bē̦da, r. māmiņaì BW. 1992 var.

Avots: EH II, 351

I raiza, s. raize.

Avots: ME III, 472

II raîza, Abfälle Jürg., Drosth.

Avots: ME III, 472

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

reiza, s. reĩze.

Avots: ME III, 506

šàuraiza,* eine enge Schlucht Konv. ² 3024.

Avots: ME IV, 7

tiza: ein ungewandtes Lebewesen, das nicht richtig schreitet und daher nur langsam vorwärtskommt AP.

Avots: EH II, 685

tiza, eine Stute, die lahmt, nicht vorwärtskommt N.-Peb.

Avots: ME IV, 199

trizaris: trizarīti nuodarināt Behnen.

Avots: EH II, 695

trizaris Manz., eine Gabel mit drei Zinken: trizaŗiem un cirvjiem Glück I Sam. 13, 21. trizaru se̦kumi Bauske. Zu zars.

Avots: ME IV, 238

utumiza LP. I, 129, ein Lausebalg (als Schimpfwort).

Avots: ME IV, 311

viza U., gew. Plur. vizas Adsel, A.-Ottenhof, PS., Schwanb., Trik., Zögenhof, vizes U., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lenzenhof, Walk, Wesselshof, Eisschollen, treibendes Eis, namentl. die ersten kleinen Eisschollen auf Flüssen; das spiegelglatte Eis L.: vizas iet. vizi, vizi, ezeriņ, sīkajām viziņām! BW. 3516, 4. vizi, Daugaviņa, sarkanām viziņām! 24647. Zu vizêt.

Avots: ME IV, 630

vizaļuôts "?": ziemas svē̦tki sabraukuši vizaļuoti, vērzeļuoti BW. 33289 var.

Avots: ME IV, 630

‡ žaĩzaks Ahs., eine lange Rute.

Avots: EH II, 816

žoĩzaks RKr. XVII, 67, Dond., žoĩžags Dond., = žoĩcka 1: paduod man tuo žoižagu! es viņu nuopēršu Dond. es paņemšu žoižagu; redzēs, vai tad mani neklausīsi! ebenda.

Avots: ME IV, 826

apgraizas, Abschnitzel (M.).

Avots: ME I, 87

izalauķêt "?": izslauķēja kreima ķērni BW. 33400 [aus Lesten].

Avots: ME I, 799

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5

‡ aîsa (?) Ronneb., Wenden "= iza">aiza".

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20

‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

I aluôt, tr., höhlen; gew. izaluot, aushöhlen: kurmis aluo zemi C.

Avots: ME I, 69

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

‡ aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c ² stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

ataûdzêt, ‡

2) seinerseits (zum Entgelt, Vieh) aufziehen
Festen: iedevu viņam izaudzē̦tu teļu, lai tas vē̦lāk tai vietā ataudzē (citu teļu). Refl. -tiês Dunika u. a., sich von neuem wachsen lassen: a. sev bārzdu.

Avots: EH I, 133

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

‡ atdimdinât,

1) = ‡ atdimdêt;

2) durch Donnern sich loslösen machen
Wandsen: pec pē̦rkuona kuokiem miza atdimdināta (atlē̦kusi).

Avots: EH I, 139

atìest, ² -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161

atlècîgs,

1) sich leichtablösend:
atlēcīga miza, Rinde, die sich leicht ablöst Etn. III, 148;

2) elastisch *:
pret likteņa sluogiem atlēcīga daba B. Vēstn.

Avots: ME I, 172

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atluobans,

1) sich leicht loslösend:
atluobana miza = miza, kas viegli atluobās Lauwa;

2) ein Baum, dessen Rinde sich leicht löset
U.

Avots: ME I, 174

‡ atlupe̦ns Ar., = atluobans: a. rācenis, atlupe̦na miza.

Avots: EH I, 154

atļupt (unter atļubt), ‡

2) = atlupt N.-Peb.: priedei ve̦cā miza atļūp.

Avots: EH I, 155

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmukām, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta mājiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duomā izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

‡ atsprē̦gât,

1) = ‡ atsprakstêt Salis, Trik.;

2) losplatzen, sich abschälen:
kuokam var miza a. Lieven-Bersen u. a.

Avots: EH I, 170

atsust, intr., inch.,

1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;

2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.

Avots: ME I, 199

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205

‡ atvarša (wohl mit -ār-) "tukšā te̦lpa jaunpiedzimušam bē̦rnam galvas kausa augšā, izaug%20ciet%C3%AF">kas vē̦lāk aizaug cietï Frauenb. Wohl zu atvẽrt.

Avots: EH I, 178

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

âžluoki, Dreizack (Triglochin) Wid.

Avots: ME I, 246

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,

‡ beĩzis NB. "ein grosser, die Füsse schieppender Mensch". Zu li. béizas "sliņķis, slaists" ?

Avots: EH I, 211

bize, biza PS., ([nebst. li. biza Lit. Mitt. I, 378 od. bizas] aus plattd. Bise),

1) Haarflechte, Haarzopf;

2) eine kleine (mit andern zusammengeflochtene) Birke od. Fichte zur Verbindung der Flösse,
auch be̦guonis genannt [vgl. Biel. Holzb. 625]: pluostam galuos un gar malām apsien ar... bizēm zaplavas Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 302

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

‡ blizes Dond., = izas">blizas, feine Scherben: glāzs saplīsa blizēs.

Avots: EH I, 230

blîznis ² , gebrochene über einander liegende Bäume im Walde: vē̦tra salauzusi ve̦se̦lu blīzni kuoku mežā Ahs. Vgl. blizas.]

Avots: ME I, 317

I blusenes (unter bluse̦nāji),

3): auch Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡

5) briza media AP., Ramkau, Salisb.

Avots: EH I, 231

‡ blusiņas Ramkau, briza media.

Avots: EH I, 232

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

‡ bum̂bìze ² , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252

bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.

Avots: ME I, 355

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

[II čaũkste C., Mar., Bers.,

1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs ² Lis.;

2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;

3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;

4) čàukstes ² Adsel, = čauksti 2.]

Avots: ME I, 406

čauksti,

1) dürre Blätter, trockene Reiser
Biel. n. U.;

2) die Eisschollen, die grösseren
(im Gegensatz zu vizas) Adsel;

3) das Rascheln:
lē̦ni plūda vēja čauksti ap lapām A. XVIII, 335.

Avots: ME I, 406

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410

‡ čuôrains ² Frauenb., uneben, höckerig: uozuolam ir čuoraiņa miza.

Avots: EH I, 300

čubars "?": labu rutku stādīju, čubars (Var.: ķē̦buris) izauga BW. 21423, 1 var. [aus Alschwangen].

Avots: ME I, 417

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. ² 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419

II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,

a) "riekstu, zirņu, izas">pupu mizas" Frauenb.; ‡

b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡

c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.

Avots: EH I, 295

čumpa, der Buckel, Höcker: cita līka, cita greiza, citai čumpa (Var.: kumpa) mugurā BW. 20258, 4 [aus Wohlfahrt].

Avots: ME I, 420

čumurs,

1): ziedi lieliem čumuriem AP., Frauenb, smuku ruozi stādīju, čumuriņš izauga BW. 21423.

Avots: EH I, 295

dails (unter dàiļš),

1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài ² ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡

2) gross
(mit ài ² ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši; ‡

3) dàils ² laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.

Avots: EH I, 302

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313

debesis,

1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡

2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.

Avots: EH I, 313

dē̦gzna, dēgžņa, etwas Dünnes, Feines: izvērpj tādu smalciņu dziju; diezin, kuo tur izaudīs? - gatavu dē̦gznu. drēbe kâ dēgžņa Naud. [Vgl. dē̦zna.]

Avots: ME I, 461

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

divkaûja ,* der Zweikampf, das Duell: izaicināt uz divkauju.

Avots: ME I, 472

divžuburains, zweizackig: divžuburaina galuotne MWM. V, 354.

Avots: ME I, 474

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "izaugusi%20avuota%20vieta">aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

II drauzs; ‡

2) rauh
Borchow, Warkh.: dràuza ² miza:

Avots: EH I, 331

drebeklis,

3): *drebekļa (gesprochen: drèbke̦ļ) smil˜ga Anzen, briza media.

Avots: EH I, 331

drebêt: ar acīm d., mit den Augen blinzeln Stender Deutsch-lett. Wrtb., dre̦bē̦tāja smil˜ga Pussen, briza media; vgl. drebeklis 3.

Avots: EH I, 332

drudzene, das Zittergras (briza media RKr. III,

Kļūdu labojums:
III = III, 69

Avots: ME I, 502

drùksts ^2, -s [Warkh., Lis.], auch drūkste Lis., Rüge, Strafe, tadelnde Verwarnung: vajaga bē̦rniem drūksti duot N. - Schwanb. tu bez drūksts nepaliksi Golg., Oppek., Lasd. bez drūkstes nevar ne˙viena lāga cilvē̦ka izaudzināt Skuju Fr. [Wohl mit Leskien Nom. 538 zu draudēt.]

Avots: ME I, 506

dum̃puris: (fem. -e) augu liela, neizaugu, atmetuos dumpurīte BW. piel. ² 5331, 1 var.

Avots: EH I, 342

‡ I dūnêt, sich mit Schlamm anfüllen Nautreni: e̦ze̦rs sācis dùnēt ² ; drīži aizaugs. Vgl. auch ‡ apdūnêt.

Avots: EH I, 348

I dunkuris, = dumpuris, ein nicht gross gewachsener Mensch: augu liela, neizaugu, atmetuos dunkurī BW. piel. ² 5331.

Avots: ME I, 517

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

dveiļi, die zweizeilige Gerste Plutte 96, RKr. II, 72. [Vgl. etwa li. dvailaĩ "ein Paar (Pferde)"; sieht aus wie eine Zusammensetzung der Zweizahl mit eila "Reihe".]

Avots: ME I, 537

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, izaug%20ciet">kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353

I dziezna: die (Abend- oder) Morgendämmerung (mit ìe ² ) Heidenfeld, Warkl.: dz. aust Strods Par. vōrdn. 73. jau dz. aizaususe Heidefeld. dzieznai me̦tuoties es pārnāču mājas Warkl.

Avots: EH I, 364, 365

dziļe̦ze̦rs, dziļe̦zars, ein tiefer See: dz`erve kliedza dziļe̦zera maliņā BW. 2658 izariet dziļe̦ze̦ru! BW. V, S. 689. Nr. 31710.

Avots: ME I, 550

‡ gariņš Sonnaxt, Deminutivform zu gaŗš, lang: šitik gareņa izauga Kaltenbr. gariņākas naglās, etwas längere Nägel BielU.

Avots: EH I, 384

ģiebulis, ģieblis, ein schwächliches Kind, ein schwächlicher, kränklicher, weinerlicher Mensch: ak tu mans mazais ģiebulīti, kad tu izaugsi liels! Bers., Lubn.

Avots: ME I, 701

‡ grabzda(s) Grob., = gre̦bzdas 1: vasaru grabzdas (grabzdu) laikā kuokiem miza le̦c. pavasari, grabzdas laikā; kad kuokiem ir gramži, vajag lûkus plēst.

Avots: EH I, 397

grauzs "?" tev, elksnīt, grauza (Var. : drauza, trausla, trauša) miza BW. 21706 var. [Vgl. Būga РФВ. LXX, 250.]

Avots: ME I, 641

grèids ² ,

2): auch Fest.;

4): eine Unebenheit im Gewebe od. Garn
Erlaa: kad savērpj gruodu dziju un tad palaiž svabadu, tad tūliņ sasit greidu. aude̦klā ieaužas g., kad gaŗāku atlaidienu palaiž vai labi nesasit; ‡

5) ein am Rande einer Decke, eines Handtuches, Strumpfes usw. eingewebter bezw. eingestrickter farbiger Streifen
Kaltenbr., Oknist: izaude deķus ar greidiem; grèidiņš AP. "raibumi, kuo ieada cimdam pie (virs) valnīša": greidiņu ada pie cinda stàviņa. greidiņus dažs ada ar zariņiem, ar līkumiem. Vgl. ‡ graids.

Avots: EH I, 402, 403

greiļuôtiês,

1) "?": vai, greizaju cilvēciņ, kuo vez mani greiļuojies? BW. 9082 ; [

2) "= grīļuoties" Lindenhof].

Avots: ME I, 647

greits (li. greĩtas "flink"),

1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;

2) grèits ² Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;

3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].

Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 647

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. ² 1539

Avots: ME I, 647, 648

I gre̦m̃zda [Kand.], gremzde, [grè̦mzdi PS., Trik.], gre̦m̃zdi [Līn., Ruj.], K.,

1) = gre̦bzdas, der Splint : bērniņ, tavu trakumiņu, nuo celmiņa gre̦mzdu gaida BW. 3033. [gre̦mzdu laiks, die Zeit des reichlichen Baumsaftes
Bielenstein Holzb. 342 u. 575.] jūs jau dzīvuojat kâpa gre̦mzdiem JR. IV, 85, herrlich und im Freuden ;

2) die Schale, das Abschabsel :
nuoplukumus apsien ar kartupeļu gre̦mzdiem Etn. IV, 106 aus Selb. uz auguoņiem liek burkānu gre̦mzdus un sakasītas ievu mizas ibid. ; kāļa gre̦mzdi Siuxt, Wain.;

3) Angebranntes :
gre̦m̃zdas Katzd., gre̦mzdas Grünh., gre̦m̃zdi Nigr., = piede̦gumi, piem. biezputras katlā ;

4) gre̦m̂zdas ² , Überbleibsel von geschmolzenem Fett
Neuermühlen.] zu gremzt "nagen", li. grémždu "schabe laut".

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 570

Avots: ME I, 649

‡ *II grīda od. *grīds "?": izaud ... deviņ[u] grīdu (Var.: greidu) villainīti! BW. 7429 var. (aus Lubn.). Vgl. ‡ grìds ² und deviņgreidu.

Avots: EH I, 406

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

gumzis,

1) = gumza 1: kuoks izaudzis gumžu gumžiem Lasd. n. A. XIII, 493;

2) einer, der ungewandt, wackelnd geht.

Avots: ME I, 682

ìeaûst, ‡

2) beim Weben hineingelangen
(?): nu jau trešā riņķī ieaudu Ramkau. Refl. -tiês: aude̦klā ieaužas (entsteht versehentlich beim Weben) greids Erlaa. ieaudusies nepareiza svītra Jürg. u. a.

Avots: EH I, 502

[ìegraizît,

1) unordentlich und an mehreren Stellen anschneiden, einschneiden:
kukulis iegraizīts Jürg. kuokam miza iegraizīta;

29 schneidend hineinfallen machen:
iegraizīja maizi pienā, bē̦rniem kuo ēst.]

Avots: ME II, 17

iegriba, ‡

2) "= ‡ ìegribis" Lubn., Schwitten, Sessw.: izaudzēsi sev nevaldamu iegribiņu PV.

Avots: EH I, 514

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

‡ iekreñkstêtiês Dunika, ein wenig hüsteln: vecītis pāra reizas iekrenkstējās.

Avots: EH I, 522

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

ìemḕrcêt, ‡

3) "stark anfeuchten, durchnässen"
Auleja: neiemērcē zemes, i[r] neizaug maize. Reft. -tiês: "Aps. " zu ersetzen durch "Apsk. "

Avots: EH I, 530

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89