Paplašinātā meklēšana

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99

‡ atlakstît, wiederholt springend hergelangen Bērzgale: vardes var a. uz šejeni.

Avots: EH I, 153

‡ bašlaks Rutzau, bašļaks Dunika, bašļiks OB., bašļuks Kal., eine Kapuze. Aus r. башлы#к dass.

Avots: EH I, 206

I blaks,

2) (Adj.): tik blaki lauki, ka ūdens nenuote̦k Oknist n. Fil. mat. 32; vgl. den Feldnamen
Blakums ebenda.

Avots: EH I, 225

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308

[II blaks Bers. (mit hochle. a aus e̦? doch vgl. auch mnd. vlacke "Fleck"), ein Flecken. - vinā blakā, vieniem blakiem od. vienuos blakuos Bers., Lüs. "sind zusammengeklebt".]

Avots: ME I, 308

‡ blakstene, das Augenlid Sassm.

Avots: EH I, 225

blakstiņi: auch PIKur., Sessw.

Avots: EH I, 225

blakstiņi, [blakstes Kurmin 161] (li. blakstíena od. blakstėnaĩ), die Augenlider Kand. Gew. plakstiņi. [Zu einem balt. blaska- "flach", wozu auch klr. блощиця "Wanze"; s. Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308

bruslaks, der Prussak, die Schabe U. [Nerft.]

Avots: ME I, 340

‡ II bruslaks "Schimpfname für einen schlechten Menschen" Frauenb.

Avots: EH I, 245

‡ *III bruslaks od. *bruslaka "?": apve̦lk[u] sav[u] bruslak[u] BW. 13250, 35; bruslaks Trik., bruslaki Jürg., Lemburg, Wolmarshof, ein alter Frauenrock; bruslaks, eine gestrickte Frauenbluse ohne Ärmel N.-Autz, ein grauer, langer Männerrock Alschw., Felixberg, eine Arbeitsbluse für mannliche Personen; eine geslickte krùts 4 Schleck. Vgl. li. brùsliotas "veste, svārki" und zum Auslaut le. lindraks.

Avots: EH I, 245

bùrlaks: kâ burlaki arājiņi BW. 9730.

Avots: EH I, 255

bùrlaks [Wolm., bur̃laks Salis, Bl.], bùrlaka [PS.], burlāks RKr. XVi, 251, [bùrle̦ks Serbigal], der Strusenzieher, der Strassenräuber, Mörder; aus r. бурлак "ein Bootzieher; wilder, grober Kerl; Landstreicher".

Avots: ME I, 354

‡ čablaks Ulpisch, = ‡ čoblaks. Aus čablas + zàbaks?

Avots: EH I, 281

‡ ce̦laks "?": māk ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263

‡ čoblaks Lemsal,

1) "čaba; ve̦cs, izplūdis zābaks";

2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.

Avots: EH I, 293

[dalakstît Domopol, hüpfend hinzueilen.]

Avots: ME I, 434

‡ e̦rslakas Schwitten, = e̦rslaka I (unter e̦r̂sla ² ).

Avots: EH I, 370

‡ II e̦rslaks Grenzhof n. FBR. XII, 12 "ein alter, untauglicher Lappen".

Avots: EH I, 370

ìelakstît, herein -, hineinhüpfen Spr.

Avots: ME II, 36

‡ izlakstinât Bērzgale, Schwanb., Warkl., = izlecinât 2: puiši grib meitas i.

Avots: EH I, 462

izlakstît, ‡

2) (tanzend?) auseinanderspringen:
kāzinieki visi izlakstēja kur kurs Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.). Refl. -tiês: i. pa akmeņiem Ramkau. meitieši... mīlēja ar ve̦cuo Trejeni dažādi i. (= izniekuoties?) un izsmieties par viņas valuodu Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 462

izlakstît (li. išlakstýti), intr., von einem Ort, Aste auf den andern springen (von Vögeln): es jau nevaru tâ izlakstît kâ tu Sessw. Refl. - tiês, zur Genüge springen, charmieren: puiši gar meitām labi izlakstās.

Avots: ME I, 762

‡ izlakstuôt Warkl., sich austanzen. Refl. -tiês,

1) sich austanzen
Bers., Bērzgale, Lubn., Meiran, Saikava;

2) zur Genüge charmieren
Jürg., Sessw., Trik.: puiši grib ar meitām i.

Avots: EH I, 462

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358

‡ ķĩlaks Salis, der Schlitz am Frauenrock, der Hosenlatz. Vgl. ķĩlis I 2.

Avots: EH I, 706

ķir̃zlaks Sassm., [ķir̃zlaka Wandsen, ķìrzlats ² Warkl.], = ķirzaka.

Avots: ME II, 386

‡ klakstêt Warkl., = klukstêt 1: vista klakst.

Avots: EH I, 608

‡ klakstiens Warkl. "klakšiens".

Avots: EH I, 608

‡ klakstinât,

1) = ‡ klakstêt Warkl.;

2) "schimpfen"
Warkl.;

3) mit der Zunge schnalzen
Ahs.

Avots: EH I, 608

‡ klakstinêt Warkl., = ‡ klakstêt.

Avots: EH I, 608

‡ knoblaks, ein unartiger kleiner Junge Salis.

Avots: EH I, 633

‡ koñclaks Lems., = ‡ koñcka 1.

Avots: EH I, 639

‡ kroblaks Pernigel, verächtl. Bezeichnung für einen kleinen Knaben.

Avots: EH I, 658

kulaks,

1) die Faust
(echt le. dùre); der Schlag mit der Faust: dabūsi ar kulaku pa muguru; dabūsi kulaku pa muguru;

2) der Zapfen der Kornwalze:
bluķim vis˙apkārt zināmā attālumā viens nuo uotra bija kulaki 10-4 collu gaŗumā Konv. ² 2077. - Wohl aus r. кулáкъ "Faust", [woher auch li. kulokas "Faust" und estn. kulak "Faustschlag"].

Avots: ME II, 304

‡ kur̂laks ² Stenden, die Faust. Erinnert an kulaks dass.

Avots: EH I, 678

‡ *laks Strods Par. vōrdn. 106 "?"

Avots: EH I, 716

laksiņi: auch Sonnaxt n. Fil. mat. 187 (hier auch: Milchsuppe mit Nudeln ), Mesoten, Schwitten, Ceļi VIII, 231.

Avots: EH I, 716

laksiņi, Nudeln Gr. - Sessau; [ Makaronen LKVv.].

Avots: ME II, 416

laksis: burkāns sagriêzts četruos lakšuos Linden in Kurl.

Avots: EH I, 716

laksis, das Stück, das Scheit, Holzscheit: malka jāsaskalda lakšus Dobl., Oberk., Infl. [Zu lakšķis, lakats?]

Avots: ME II, 416

‡ laksît, -īju Warkl. "= lakt".

Avots: EH I, 716

lakstagas: "= lãste̦kas" AP.

Avots: EH I, 716

lakstagas, die Tropfen: karstums izspiež sviedrus lakstagām (lāste̦kām) SDP. III, 9. [Mit "eingeschobenem" k; zu lase.]

Avots: ME II, 416

lakstagi, das Schulterstück am Hemde: nuo Krīzburgas kre̦klu vedu zeltītiem lakstagiem BW. 5852 [aus Jummurdehn]. Vgl. lāstaugi.

Avots: ME II, 416

[lakstains, geil Manz. Lettus.]

Avots: ME II, 416

lakstakas Golg., = lāste̦kas.

Avots: ME II, 416

lakstenis Dond., = lakstiņš.

Avots: ME II, 416

‡ *lakstêt, zu erschliessen aus aplakstêt.

Avots: EH I, 716

‡ lakstiga BW. 473 var. (aus Gramsden), = lakstîgala.

Avots: EH I, 716

lakstîgala: mit ĩ auch Siuxt, mit ì ² Sonnaxt, acc. s. lakstigali BW. 408, 3 var. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. VI, 206.

Avots: EH I, 716

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

‡ lakstîģele ² Kal. und Wirgen n. FBR. IX, 101, = lakstîgala.

Avots: EH I, 717

lakstîgs,

1) kokett, gefallsüchtig
Smilt.: lakstīgala skaistule RSk. II, 19;

2) frech, geil
Manz., L.

Avots: ME II, 416

[lakstinât Warkl. "tanzen mit": puiši visu nakti lakstināja meitas.]

Avots: ME II, 416

lakstiņš: auch Sassm.

Avots: EH I, 716

lakstiņš, der zum Niederdrücken dienende Teil einer Türklinke Dond., [Bauske, Wandsen], A. VIII, 1, 404: meita sēdējuse uz durvju lakstiņa LP. VII, 1205.

Avots: ME II, 416

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416

I lakstît,

1): auch Aahof, AP.; Bērzgale, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, N.-Peb., Prl., Zvirgzdine, Pas. III, 125; VII, 327, 342; VIIl; 93, 102, 104, 349, 389; XI, 296, Tdz. 51365;

2): geil sein
Lng.: glabājieta ... miesu, tuomē̦r ka tā nelaksta Manz. Post. II, 21.

Avots: EH I, 717

‡ II lakstît Bauske "zwitschern" (?): putniņi laksta.

Avots: EH I, 717

lakstuôt, intr., Risse bekommen, reissen: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Setzen n. Etn. IV, 129. [Wohl zu lēkt.]

Avots: ME II, 416

II lakstuôt (unter lakstît ),

1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II ² , 25 (ähnlich V, 375).

Avots: EH I, 717

‡ III lakstuôt C., Saikava, Sessw., Warkl., Stengel und Blätter (laksti) treiben (von gewissen Pflanzen): kartupeļi, burkāni sāk l.

Avots: EH I, 717

laksts: kartupeļu laksti auch Linden in Kurl., Oknist, Salis, Salisb., . Wolm. burkānu, kāļu, runkuļu l. Salis, Zvirgzdine. laikam visi vēl gul kâ laksti PV. Plur. laksti, fein gehacktes Gras als Viehfutter Auleja. - Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 190.

Avots: EH I, 717

laksts (li. lãkštas "ein grosses Blatt"), gew. Pl., Blätter, namentl. von Wurzelwerk, Ranken, Stengel von Pflanzen: tas tagad bruņenieks it kâ lakstus kapājuot Pump. kartupeļu laksti. rutks zemē, laksti gaisā (Rätsel). sīpuols ar gaŗiem lakstiem LP. VI, 139. [Zu Etymologie vgl. allenfalls Petersson Ar. u. arm. Stud. 91 f.]

Avots: ME II, 416

lakstugalis BWp. 382, 2, für lakstīgala.

Avots: ME II, 416

lâlaks ^2, ein Lümmel: kuo tāds lālaks zina Dond.;

[2) = ļâļaks ² Dond., Wandsen.]

Avots: ME II, 438

‡ nùoklakstêt, (einmal) klatschen (?): klaks, klaks! nuoklakst biezuoknī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 19.

Avots: EH II, 53

nùolakstît "?": duod, dieveņ, sievas mātei kai zaķam n˙! Tdz. 54522.

Avots: EH II, 60

palakstît: kazulē̦ns (voc.), palaksti! Pas. VIII, 93.

Avots: EH II, 148

palakstît, palakstuôt, intr., ein wenig hüpfen; refl. -tiês, ein wenig scherzen, tändeln, charmieren: var ar saimnieka sievu palakstuoties Stelp.

Avots: ME III, 56

‡ pãrlakstît,

1) wiederholt hinüberhüpfen;

2) p. vîzes ar adīšanu Liepna "pīt vīzes ar pārlēcieniem, t. i. neveŗuot lūkus pēc kārtas, bet katrā uotrā vai trešā starpā".

Avots: EH XIII, 204

pìelakstuôtiês, sich anschmeicheln.

Avots: ME III, 265

I plaks! Interj. zur Bezeichnung des Lautes, der beim Fallen eines (harten) Gegenstandes entsteht Fest.

Avots: ME III, 316

II plaks, platt, flach: p, maizes kukulis Ruj., Warkl. Zu plakt.

Avots: ME III, 316

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

polaks, ein kleiner Knabe Dond. n. RKr. XVII, 47; vgl. etwa poļaciņš U. "Knabe mit geschorenem Haare" (Demin. von poļaks "Pole").

Avots: ME III, 375

pùntlaks ² (vielleicht mit hochle. a < e̦) "ein weinerlicher, kleiner (von Wuchs) Mensch, ein solches Kind" Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 413

salaks (unter salaka I): auch Upesgrīva.

Avots: EH XVI, 423

salaks, s. salaka.

Avots: ME II, 666

sālaks, s. sālags.

Avots: ME III, 802

salaksît Saikava, Adleenen, = saluksît 1.

Avots: ME II, 666

salakstît, intr., (hinein) springen, -hüpfen (auf mehrere Subjekte bezogen): (skaidiņas) jūriņās salakstīja BW. 33494, 2.

Avots: ME II, 666

saplakstinât, = saplacinât: pampumu Br. 135.

Avots: ME II, 701

‡ sĩpuollaksti AP., = luõki (Lauch).

Avots: EH II, 493

slakstît (li. šlakstýti "mehrfach spritzen") Warkl., = slacît. Refl. -tiês, spritzen (intr.): ūdens vārījās tik stipri, ka slakstījās uz grīdas A. XX, 838.

Avots: ME III, 914

šlakstîtiês Vēr. II, 603, = šļakstīties: bangas pāri par malām šlakstās Vēr. II, 387.

Avots: ME IV, 58

šlaukstitiês Etn. Il, 129, = šļaukstîtiês: visi šlaukstās un gul Latv.

Avots: ME IV, 59

‡ *slaksts (od. *slaksta, *slakste, *slaksts, -s ² ), = slasts: tie ... liek man slakstes Getzel Psalm 140, 6.

Avots: EH II, 519

stieblaks Segewold, eine untersetzte Mannsperson. Zur Wurzel von stiebrs?

Avots: ME IV, 1077

struoblaksts Salisb., eine Pflanze.

Avots: ME IV, 1098

suplaks, ein heruntergekommener ("panīcis") Mensch Schibbenhof, ein Schimpfname Frauenb., Golg.; suplakus (schlechte Karten) vien man sade̦vuši Trik.

Avots: ME III, 1124

šuplaks,

1) ein loses Obergewand:
saules brālis bija ietinies ve̦cā šuplakā Tirs. n. RKr. XVII, 82; 21 = suplaks, ein heruntergekommener Mensch Etn. IV, 130, Nigr. Zur Bed. 1 vgl. šupraks.

Avots: ME IV, 106

uzlakstît "aufhüpfen": uzlakstīt nuo prieka Golg.

Avots: ME IV, 351

uzslakstît (li. užšlakstýti "hinaufspritzen"), = uzslacît: u. kam ūdeni virsū.

Avots: ME IV, 379

valaks: auch Kurmene, Meiran, Nötk.

Avots: EH II, 751

valaks, s. valaka II.

Avots: ME IV, 450

vālaks,

1) der Platz, da sich ein Pferd im Getreide gewälzt hat
U.;

2) "siena apārds" (mit à ² ) Seltingshof.

Avots: ME IV, 497

vēlaks "?": tautiet[i]s manu vaiņedziņu vēlak[a] galā vēcināja. ņem, bāliņ, asu cirvi, nuocērt tautu vēlakiņu! BW. 2d633 (aus Sassmacken). Wohl synonym mit vẽ̦lags; vgl. vēluoks.

Avots: ME IV, 556

vē̦rlaks (mit a aus uo ?) Kawal( n. U., = vē̦rluogs.

Avots: ME IV, 563

II vẽ̦rlaks (mit a aus uo?), die Schöpfschaufel auf Wasserfahrzeugen U.; vgl. ver luoks I.

Avots: ME IV, 563

III vē̦rlaks "?": sudrabuota cielaviņa, laižies ze̦lta vē̦rlakā! BW. 14817 (aus Erwalen).

Avots: ME IV, 563

virlaks, s. virluõps.

Avots: ME IV, 607

vo`ilaks ^2,

1) ein Ausgelassener, Unartiger ("palaidnis"): tas puika nu gan liels voilaks! Golg.;

2) ein Faulpelz
Saikava.

Avots: ME IV, 675

I zalaks U., AP., N.-Peb., zalaka N. -Peb., zalags Wid., zalāgs Bauske, das Pfand: viņš savu zalaku pazaudēs AP. Aus r. залог dass.

Avots: ME IV, 683

II zalaks, ein fauler Strick. Mag. XIII, 2, 47, Neik. n. U.; ein Faulpelz Fockenhof, Pankelhof, zalāks Alksn.-Zund., Naud., Siuxt, zalaka Nötk., comm., zalags Nötk., zalāgs Alksn.Zund., ein Faulpelz; zalaka Nötk., comm., zalags Nötk., ein Herumtreiber; zalaka Dickeln n. U., comm., ein liederlicher Junge; zalāks Alksn.-Zund., zalāgs ders. "nekrietns, nelāgs cilvē̦ks"; zalāks Alksn.-Zund., zalāgs ders., ein Mensch von grossem Wuchs: guļ kà zalaks Fockenhof. ciema puiši kâ zalāki bez darbiņa vazājas Alksn.-Zund. liels kâ zalāks ders. Falls ein Erbwort, zu gr. χαλάω "werde schlaff "?" Anders und auch ganz unsicher Petersson Ar. und arm. Stud. 94. Vgl. auch zaltens

II.

Avots: ME IV, 683

zālaks "? " zālaks zied dīķī un... e̦ze̦rā Janš. Līgava II, 277. (dīķa ūdens) pieziedējis ar zālaku, tālab tas ir tagad tāds netīri zaļš 278.

Avots: ME IV, 696

‡ zaļlaksti Linden in Kurl., Salis, eine Art Kartoffeln: zaļlakstiem rudenī laksti ļuoti ilgi paliek zaļi.

Avots: EH II, 801

zintlaks Salis n. U., das Zündloch der Flinte.

Avots: ME IV, 724

žlakstêt Arrasch, Lemsal, Lipsthusen, = šļakstêt, žļakstêt.

Avots: ME IV, 814

lê̦laks Peb., lēļāks Nitau, lêļaks Oppek., = lêļâgs.

Avots: ME II, 459

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. ¹ apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

‡ apžur̃gt Frauenb., erkranken (von den Augen): tam acis apžurgušas (plakstiņi sarkani).

Avots: EH I, 129

atdziêdât [li. atgiedóti],

1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;

2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.

Avots: ME I, 157

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo kādas elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

àulaka ² comm., àulaks ² (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223

bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

birztele (unter bir̃zs): auch (mit ir̃ ) Siuxt: lakstīgata birztelē BW. 383, 4 var.

Avots: EH I, 221

blaka (li. blakà), ein Fehler im Gewebe, wenn statt eines Einschlagfadens deren zwei nebeneinander zu liegen kommen, od. durch zu starkes Anschlagen Längsfäden reissen, sodass über einem Einschlagfaden stellenweise zwei Längsfäden nebeneinander zu liegen kommen (kur divi dzijas gul blakām): kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blakas vien BWp. 942, Mag. XX, 3, 107; A. XI, 81. pazinu, pazinu algādža darbu: div' blaku (-as) blakām, čuokura vidū BW. 6920. [Zu blaks; vgl. Leskien Nom. 175 und 214.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 308

blakām, blaku (li. blakù), blakus, dial. blakiem, blakis, blakum, auch blakā BW. 16548, 1, nebenan, nebeneinander, zur Seite: un kūmiņš tai augstākā guodvietā it blakām tik cienīgi stāvēja Dünsb. blaku blakām RSk. II, 171. blakus vilkt parallel ziehen; (von der Zeit) gleichzeitig: gaiļi dzied blakām St., U. [Kasusformen von Adjektiv blaks

Avots: ME I, 308

[blaķis L., ein flacher Haufe; eine Strohmatte. Zu blaks "eben".]

Avots: ME I, 309

‡ blāks! PV., Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes entsteht: blaks! nuogāzās zemē.

Avots: EH I, 227

blakts, -s (li. blãkė), die Wanze: visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. [Zu blaks "eben", wobei le. blakts das -ts wohl aus uts "Laus" bezogen hat; vgl. KZ. LII, 113 f. und Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

blikstene Kand. blikste̦ns Dond., = blakstiņš, Augenlid.

Avots: ME I, 315

‡ bļùt ² Auleja, praes. bļùst ² , praet. bļuva, längere Zeit in einer Flüssigkeit stehend weich, schleimig werden: lakstus aplej, lai bļūst.

Avots: EH I, 234

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

čakste, der Würger. brūnā od. sē̦tas čakste, der Neuntöter, lielā č., der Raubwürger (lanius excubitor); sirmā č., grauer Würger (lanius minor). lakstu čakstīte, Braunkehlchen Ar.; tumšā č., Schwarzkehlchen (saxicola rubicola) Ar.; [Bei L. ist čakste "ein Küchlein oder Vögelein, so eben aus den Schalen gekrochen"; auch Kosewort für etwas Kleines. Wohl zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 401

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

I čava! Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Schwatzens, Bellens: čiva, čava lakstīgala BW. 12972. čiva, čava sunītis rēja 20890, 5.

Kļūdu labojums:
čiva, čava sunītis = čava, čava sunītis

Avots: ME I, 407

ciba, Interj. zur Bezeichnung einer schnellen, flinken Bewegung: ciba, ciba lakstīgala ap tuo miežu līdumiņu BW. 23647,1.

Avots: ME I, 378

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

‡ dapalìdzêt ² Kaltenbr., hin und wieder Beihilfe gewähren: jis man dapalīdzēja. daplakt: kaķis daplakst pie zemes Auleja.

Avots: EH I, 307

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

dulaka, [laks">dulaks Wid.], der Faustschlag: sist ar dulakām LP. VI, 245. Wohl aus kulaka unter dem Einfluss von duļāt entstanden.

Avots: ME I, 512

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

‡ eglieņa, = e̦glājs: lakstīgala nedziedāja eglieņā BW. 12338.

Avots: EH I, 367

‡ II è̦rslaka Sermus "?": tâds kâ e̦. (von einem allzu hastigen Menschen). Nebst è̦rslaks I aus mnd. ars-lock? Zur Bed. vgl. le. dirselis 2.

Avots: EH I, 370

gaŗastis, fem. - ste, Demin. dial. auch gaŗastiņš,

1) der (die) Langchwänzige (beliebter Beiname der Elster):
žagatīte, gaŗastīte, tā ir jūsu lakstīgala BW. 583. gaŗastes tē̦vs, gaŗastes māte, sīki mazi bērniņi (Rätsel). zaķītis, gaŗastītis. tu, suniņ, gaŗastiņ BW. 12795;

2) gaŗastīte, die Schwanzmeise (parus caudatus)
Natur. XXXVII, 83;

3) gaŗaste, garaška [mit hochle. šk aus šķ], die Eidechse
Aahof, Peb.

Kļūdu labojums:
zagatīte... 583 = žagatiņa.. 28161

Avots: ME I, 605

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. ² 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603

gluôtâda, gļuotâda, die Schleimhaut: lakstiņu iekšpusē iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270.

Avots: ME I, 632

griķâtiês od. grikâtiês, -ãjuos, griķuôtiês od. grikuôtiês, griķêtiês, griķinât, die Kur machen [?] : kuo tu griķi griķājies (Var. : grikuojies, griķināji, grikājies, griķuojies, griķējies, driķuojies, kriķuojies, lakstuojies) ar manām māsiņām [BW. 11954, 2, 3, 4]. Nach U. griķêtiês, prahlen, renommieren.

Avots: ME I, 654

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

gudrisks, klug, schlau: cik gudriska es dabūju lakstīgalas vainadziņu BW. 24388.

Kļūdu labojums:
gudrisks = gudriska,Adv.

Avots: ME I, 675

ìedìmdêt, erdröhnen: zeme iedimdēja Krišs Laksts 47.

Avots: ME II, 9

ìeguldît,

1) ein -, hineinbetten:
viņu ieguldīja dzimtenes vieglajās smiltīs Krišs Laksts 51;

2) hineinstecken (vom Kapital):
ieguldīts kapitāls Konv. ² 556.

Avots: ME II, 20

ìejaũtâtiês, auch ìejaũtât, (plötzlich) eine Frage stellen: kur tu biji? iejautājās tē̦vs Vēr. II, 172. viņš, apstājis svilpuot, iejautāja Krišs Laksts 21.

Avots: ME II, 22

ìepuõgât, ìepuõguôt, tr.,

1) einknöpfen;

2) durchprügeln:
māte tuo bija iepuogājusi ar žagariem Druva II, 520. Refl. - tiês, anfangen zu schlagen (von der Nachtigal): krūmuos iepuoguojas lakstīgala Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 54

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

ìespruôstît, ìespruostuôt, tr., einsperren: viņa pieiet pie putna krātiņa, kuŗā iespruostuota lakstīgala MWM. X, 501.

Avots: ME II, 71

iẽvãjs, ieviens, ein Komplex von Faulbäumen: es dziedāju istabā, lakstīgala ievājā (Var.: ievienā) BW. 392; A. XVII, 724.

Avots: ME II, 86

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

ize̦l˜sât, ize̦lsuôt, tr., schluchzend hervorbringen: lakstīgala lapu biezumâ vēl ize̦lsuoja savas saldās vaidas Asp. Refl. - tiês, sich ausweinen, ausschluchzen: izraudājies, ize̦lsuojies vanags piecēlās Druwa I, 536.

Kļūdu labojums:
vanags = Vanags

Avots: ME I, 734

‡ izrukšinât, auswühlen: i. dārzu, zemi Warkl. cūka dažkārt lakstus izrukšina, garumus pame̦t, smalkumns vien izē̦d Auleja.

Avots: EH I, 477

iztē̦rpt, tr., einkleiden, ausstatten, versehen: viņi tās katru reizi iztērpj savādākā ruotā. plakstiņu iekšpuse iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270. Refl. - tiês, sich ausschmücken, ausstatten: smalkā uzvalkā.

Avots: ME I, 817

jum̃prava,

1) eine Jungfrau:
tā nebija lakstīgala, tā bij Māŗas jumpraviņa BW. 30610, 4;

2) die Jungfer (eine höher gestellte Dienstperson);

3) der Rammblock, die Ramme (Jungfer);

4) Froschköder zum Krebsen Linden:
ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot ejuot drīkst saukt par jumpravām Etn. III, 95. [Nebst li. jùmprava aus mnd. junkvrowe.]

Avots: ME II, 118

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

‡ kapàne ² Auleja, = kapānīca: kapānē (dēļu kastē vai vienkuoča silē) kapā luopiem lakstus vai cilvē̦kiem kāpuostus. Vgl. li. kapõnė.

Avots: EH I, 586

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

ķilinât, singen, schlagen (von der Nachtigall): dzirdiet, kâ tā (lakstīgala) ķilina MWM. VI, 808.

Avots: ME II, 380

klapstêt, klapšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
viņš sit uz lakstiņu, ka klipst un klapst. zirgam pakavi vaļā klapst Sassm., Mar.;

2) ohne Grund bellen:
suns klapst visu cauru nakti Sassm.;

3) schwatzen, plappern:
turi muti, neklapsti tik daudz Sassm. Refl. klapšķêtiês, klappern: klapšķējās, kad izdzēru ābelskuoka biķerīti BW. 18690. [Vielleicht verwandt mit li. klàpterėti "хлопнуть" aksl. klopotъ " Geräusch", klepati " klopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 512 f. und 523. Hierher wohl auch kle̦pus " Husten".]

Avots: ME II, 214

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klipstêt, - u, - ẽju, intr., klappern: viņš sit uz lakstiņu, ka klipst un klapst.

Avots: ME II, 229

knakstît, - u, - ĩju, ["aizkart, badît" Wessen;] unzüchtige Griffe tun U. Refl. - tiês, unzüchtige Griffe tun U., sich necken: citi lakstās un knakstās ar meitām Janš. ni vairs ar mums tâ juokuo, ni knakstās kâ agrāk Blaum. Pie skala uguns 78. ai puisīti, knēvelīti, kuo ap mani knakstījies BW. 9325.

Avots: ME II, 242

[knakstuôtiês (Reimwort zu lakstuoties) BW. 34876 var., = knakstîtiês.]

Avots: ME II, 242

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knipe, = knipis: knipes sist Krišs Laksts 91.

Avots: ME II, 247

koñca,

2): auch Ruj.; ‡

3) ein abgenutzter Besen
(mit oñ ) Ruj.: mēžamā k. Seyershof. kad peŗamā sluota šāda nuomē̦zta, tad saka: tā vairāk nav kâ k. Seyershof; ‡

4) der Strunk, das untere (dickere) Ende eines Pflanzenstengels
(mit oñ ) Seyershof: koncas ir kartupeļlakstu re̦zģaļi. kāpuostu koncas; ‡

5) der Fuss
(pejorativ) Seyershof (mit oñ): ka tu nedabū pa koncām! ‡

6) koñcas Seyershof "āda. kas pie itrga kājām, sākuot nuo kāju nagiem līdz gūžām". Vgl. kuñca ‡ III.

Avots: EH I, 638

ķūģis, ein Schimpfwort: ķūģi, ķūģi, auzu sē̦tu! nu dzied jūsu lakstīgala BW. 28161.

Avots: ME II, 393

‡ kulaka C., Lemb., Orellen u. a., = laks">kulaks 1; kas tad (nuorīts) nuogāja pa kaklu lejā kâ laba k. Kaudz. Izjurieši 258.

Avots: EH I, 669

kũvêt [auch AP., mit ù ² Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. ² 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

lagzdīgala, [lagzdigala Lautb.], die Nachtigall: ze̦mu dzied lagzdīgala (Var.: lakstīgana, lakstīgala) BW. 27922. dziedi, mīļā lagzdīgala Hug. (lagzdugalis Gold. BW. 30611). Aus lakstīgala durch Anschluss an lagzda, lagzds.

Avots: ME II, 400

laîdiẽns, ‡

2) "kuo vienreiz atlaiž (nuo aude̦kla) aužuot" Kalz. n. Fil. mat. 28: palicis vairs tik kāds l.; tad būšu nuoauduse; ‡

3) ein einmaliges Lassen:
kalējs iedzina stipru mietu un piesēja vērsi garā laidienā, lai šis var diezgan izlakstīties Ciema spīg.201.

Avots: EH I, 712

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo ² Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

lakši,

1) Bärenlauch (allium ursinum) Dond., RKr. III, 69, Konv. ² 20099;

2) "augi taukām lapām" Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laksts (s. dies) und (? vgl. Petersson Ar. u. arm. Stud. 92) ai. lašš̍una-m "lauch".]

Avots: ME II, 416

‡ lakšines Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = laksi%C5%86i">laksiņi, zu Hause hergestellte Nudeln.

Avots: EH I, 717

‡ lakšiņi Oknist, eine gewisse Speise aus Weizenmehl (= laksiņi?).

Avots: EH I, 717

lakšķis, eine in kleine Stücke zerschnittene Kartoffel Kokn. n. Etn. IV, 19. [Zu laksis?]

Avots: ME II, 416

‡ lakšņi Weissensee "laksti">laksti".

Avots: EH I, 717

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

I lasis (li. lãšis), der Lachs; krusta lasis, gasterosteus aculeatus Etn. II, 113. [Zu li. lašišà apr. lalasso, slav. lososь ahd. lahs dass., tochar. laks "Fisch"; nach Loewenthal KZ. LII, 98 eigentlich "der Gesprenkelte" (zu lase, li. lãšas "Tropfen").]

Avots: ME II, 423

lastĩgala C., PS., [lastîgala Serbigal, lastigala Ruj., lastôgale Smilt.], s. lakst%C3%AEgala">lakstîgala.

Avots: ME II, 424

lazdigala [Manz. Lettus], BW. 12339, für lagzdīgala, lakstīgala.

Avots: ME II, 433

leĩda,

1) [leĩda Trik.], freies, unabhängiges
Leben Aps., Lub.: leida, leida, vaļa, vaļa daugaviešu meitiņām BW. 7536; uz leidas dzīvuot, frei, ohne Arbeit leben;

2) [leide L.], der Zins, die Pacht;
uz ielas ņemt, pachten U. leidas vīrs, ein freier Mann, Pachtbauer: mēs, bāliņi, leidas viri, pirksim leidas lakstīgalu; tā mums skaisti padziedās leidas sila maliņā BW. 13219, 4;

3) der Flügel eines Kahnes:
leida - laiviņas spārns, sastāvuošs nuo nuokaltē̦ta kuoka ārda re̦snumā, kas aizsargā laivu nuo apgāšanās Freis. (Vgl. laide 4 u. 5 und laida I 3 c.)

Avots: ME II, 445, 446

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

[ļẽ̦lāgs Ellei, ļē̦lāks Morizberg, Ukri], laks">ļē̦laks, [ļēļaks Mar.], = ļêļâgs: nestrādā, ļē̦laks tāds! Plūd. LR. IV, 115. ["ļē̦ļāks, ein Mensch ohne Willensstärke und Kraft" Grünh., Sehren.]

Avots: ME II, 539

liẽlvaluôde, die viel, gewandt redet, die Schwätzerin: vedekliņa lielvaluode BW. 665; Beiname der Nachtigall: lakstīgala, lielvaluode, palīdz(i) tautas pierunāt! BW. 13872, 5.

Avots: ME II, 503

ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.

Avots: ME II, 466

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lùokamèle, gew. Demin. lùokmèlĩte ("biegsame Zunge"), Beiname der Nachtigall: lakstīgala luokamēle BW. 2886. lakstīgala, luokmēlīte, gruoza savu valuodiņu 907.

Avots: ME II, 524

mātrāji (unter màtraji ² ): auch (mit mà ² ) Bērzgale, Pilda, (Kartoffelstauden) Zvirgzdine; auch der Sing: Kalupe n. FBR: XVIII, 18, ("laksts">laksts") Bērzgale: nuorāva kai uodziņu nuo mātrāja Tdz. 46478. Aus Pilda ist auch ein Adj. màtrājs ² "?" mitgeteilt.

Avots: EH I, 794

mazputniņš, mazputnĩtis, ein kleiner Vogel: lakstīgala mazputnītis BW. 907, 2. cīrulītis mazputniņš 907, 3 var.

Avots: ME II, 574

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595

me̦luķis (unter me̦luģis): fem. me̦luķe auch Frauenb.; lakstīgala me̦luķīte (Var.: me̦luģīte, me̦lkulīte) BW. 28159 var.

Avots: EH I, 780

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis ^2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis ^2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis ² (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

mîkstmutĩte, die einen angenehmen, weichen Mund resp. eine weiche Stimme hat: lakstīgala mīkstmutīte W. 2676.

Avots: ME II, 642

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît ² (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633

‡ mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.

Avots: EH I, 817

naģe Nigr., Wain., Grünh., Lasd., [N. -Bartau, Libau, Alschw., Schlehk, Matk., Rahden, Iw., Pampeln, Gudenieki, Hasenpot, Rutzau, Dunika, Kalleten, Wirginahlen, Edwahlen, Turlau, Aistern, Medsen, Krohten, Wahnen, Luttr.], naģis [Ugalen], Samiten, Dragūnciems,

1) der Frosch:
zaļa naģe, baltvēdere, tā bij tava lakstīgala BW. 28161, 2. ē̦dai mē̦dz ņemt naģes Etn. III, 95;

2) die Kröte
LP. V, 406;

[3) von einem Mädchen gesagt
Janš. Dzimtene ² II, 9.] Nach nagainīša zu urteilen, zu nags.

Avots: ME II, 689

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

nepil˜nîgs,

1) unvollkommen;

2) gestört, blödsinnig:
viņš tīri kâ nepilnīgs Vēr. II, 903, [Wolm.]. vai tu esi traks vai nepilnīgs? Kaudz. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojās R. Sk. I, 27.

Avots: ME II, 727

ne̦samais, ne̦sams, Part. Praes. pass. von nest, das Getragene, die Tracht, Last, das Achseljoch: kaisīšu, kamē̦r ne̦samais nuoplaks LP. VI, 225. sieva nāca ar salmu ne̦samuo uz ruokas Saul. viņa nāca uz aku ar ne̦samiem (= nēšiem) Aps.; ne̦samas drēbes, Tragekleider.

Avots: ME II, 731

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

nùočapstinât [Autz, Kurs., nùočapstêt Warkl., nùocapstinâtiês Kurs., einigemal čapstinât]: n. ar muti Krišs Laksts 67; [muti nuočapstināt Autz, Grünh., Selsau, N. - Schwanb., MSil.; eine Zeitlang leise und undeutliche Laute von sich geben" Naud.].

Avots: ME II, 769

nùodarinât,

1): auch (zarus nuo kuoka, lapas nuo saknēm) Fest. n. sīpuolus Ramkau. n. eglei zarus Sonnaxt. n. zarus, kāpuostu galviņas, burkānus (lakstus nuolaužuot) AP.; "nuomizât, nuodīŗāt": n. nuolaistus kuokus, karpānus AP. baļķis nuodarināts Pas. VIII, 413. nuodarināt (mit a aus e̦?) trīs ādas luoksnes par mugaru Pas. VII, 293.

Avots: EH II, 38

nùoduzuôt

1 "?":"ne̦m", Laksts nuoduzuoja Dok. A.;

[2) "bekümmert und seufzend (die Zeit) verbringen"
Bers.;

3) nùoduzuôt(iês) "nùorūpêtiês": māte nuoduzuojas par bē̦rnu Lös.;

4) "denken, ohne etwas auszudenken"
Erlaa].

Avots: ME II, 778

‡ nùolâpstât Trik., nùolāpstuôt N.-Peb., = nùomĩt: zirgs nuolāpstājis kartupeļiem lakstus Trik. šis zirgs lielām kājām visu nuolāpstuo (neiet labi pa vagu) N.-Peb.

Avots: EH II, 61

nùoliduôt, intr., dahinschweben: lakstīgaliņ nuoliduo pie līgaviņas luoga!

Avots: ME II, 810

nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.

Avots: ME II, 815

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [lakst%C3%AAt">nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829

‡ nùopuõgât, ‡

2) mit vielen Knöpfen versehen:
brālīša līgaviņa ar puogām nuopuogāta: priekšā puogas, mugurā Tdz. 45132; ‡

3) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
kad aizvede bārinīti, lakstīgala nuopuogāja Tdz. 38518. Refl. -tiês, ‡

2) = ‡ appuõgâtiês.

Avots: EH II, 79

nùošļakstêt, ‡ Refl. -tiês, = nùošlakstêt: svieda ... bluķi ūdenī, ka nuošlakstējās vien Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94.

Avots: EH II, 95

‡ nùošnibît N: Peb., abschneiden: n. runkuļiem lakstus.

Avots: EH II, 97

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

‡ nuozuņ̃ģêt Frauenb., abreissen, abpflücken: n. kartupeļiem lakstus.

Avots: EH II, 109

padaũza (li. padaužà "Vagabund") [auch Grünh., Warkh., Wessen], padauze Etn. l, 138, C., Bers., Lub., U., comm., padaũzis [Zaravič, De̦glavs Rīga II, 2, 777, padauzs U.], auch padauža Nerft, comm., der Lärmmacher, Springinsfeld, Bummler, ein unrahiges, unstätes Wesen: padauza - nepastāvīgs rādījums: suns, kas visur dzīvuo, kur tik tuo uzņe̦m, jauneklis, kas lakstuodamies iet nuo vienas jaunavas pie uotras Etn. II, 50. ne guoda tam, ne kauruz, padauza! Druva I, 280. nu padauzi, kur vakar biji un kur nauda? Etn. III, 175. lai skrien pa pasauli pasaules padauži! Plūd. viņš tūlīt drazās pulkā un griezās kâ padauža Jauns.

Avots: ME III, 15

pagaluôtiês, ‡ Subst. pagaluôšanâs, das Charmieren: ar šās nakts lakstuošanuos un pagaluošanuos lai pietiek Janš. Līgava II, 242.

Avots: EH II, 132

paģēdiņa, nach Etn. I, 86, LP. VI, 195 "die Stieftochter" (?): dziedi, dziedi, lakstīgala, manas mātes paģēdiņa!

Avots: ME III, 33

‡ paknidêt Seyershof, = paknist: karpeļiem laksti ir paknidējuši kādu pusknuoķa gaŗumu.

Avots: EH II, 143

pãrdziêdât, tr.,

1) im Singen übertreffen:
lakstīgalu pārdziedāji BW. 409;

[2) von neuem singen:
lai labāk izduotuos, tad dažas dziesmas bij jāpārdzied Jürg. Refl. -tiês, singend überanstrengen: daži bija tâ pārdziedājušies, ka varēja tikai pačukstēt Jürg.].

Avots: ME III, 155

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

[patrikuôt, eine Weile trillern (vom Gesang der Nachtigall): lakstīgala drusku patrikuoja.]

Avots: ME III, 124

pavẽrt, (ein wenig) öffnen: laupītājs paveŗ durvis. paveŗ acis LP. IV, 147. viņš pavēra durvīm mazu šķirbiņu Krisš Laksts 5. Refl. -tiês, sich (ein wenig) öffnen: durvis paveŗas LP. II, 15. drusciņ pavē̦rušās krūtis Vēr. II, 551. kaut zemīte pavē̦rtuos, es palīstu apakšā BW. 26860.

Avots: ME III, 136, 137

pìebàlsuôt, beistimmen, zustimmen: te dziedāja tautu meitas, lakstīgalas piebalsuoja Treum. Gaujm. 61. "kā tad nu citādi", Spruoģis piebalsuoja De̦glavs Ve̦cais pilskungs 53. viņa piebalsuoja reizēm vienaldzīgi A. XX, 485. "tiešām!" krīda sieviete piebalsuoja A. XI, 109. Subst. piebàlsuojums, die Zustimmung Stari II, 792.

Avots: ME III, 237, 238

pìebâzt,

1) zu-, hinzustopfen, -stecken :
kalējs piebāza acis gluži klāt pie Kriša acīm Krišs Laksts 60;

2) vollstopfen:
pīpi piebāzt Kaudz. M. 13. kuģi, kas bij piebāzti zaldātiem Antrop. II, 76. viņu nevar piebāzt, er hat nie genug, man kann ihm nie genug geben U. Refl. -tiês, sich vollstopfen: labību un citas lietas sazadzis, ar tām piebāzies LP. VI, 65.

Avots: ME III, 238

piecept, zur Genüge, zum Überfluss ausbraten, ausbacken: piecepa pa˙pilnam plāceņu LP. VII, 289. bliņu jau tu pate vari piecept kaudzēm Krišs Laksts 7. nespēj... maizi piecept.

Avots: ME III, 241

pìedaudzinât,

1) nennen, erwähnen:
vai nesargās čūsku īstā vārdā piedaudzināt? Etn. III,49. es sadzirdēju, ka viņi jūsu un manu vārdu arī piedaudzināja Krišs Laksts 56. agrāk arvienu ve̦ci ļaudis piedaudzinājuši, ka Jumis svē̦tuot labību Etn. II, 116;

2) zuschreiben:
p. kam lielu mantu Ar.;

3) oft zuschreibend verschaffen:
tamē̦r daudzināja, kamē̦r piedaudzināja man precnieku Ar.

Avots: ME III, 243

pìedzirdêt, = sadzìrdêt, zu hören bekommen: klausījās, vai nepiedzirdēšuot ratu klabuoņu Krišs Laksts 57. ve̦cā māte... vairs labi nepiedzirdēja un... neredzēja Jauns. lai ne˙vienam nestāstuot, kuo pieredzējis, piedzirdējis LP. VII, 1084.

Avots: ME III, 248

pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. ² 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

pìelãpît, ausflicken, zurechtmachen: pielāpīt savus darba rīkus A. XX, 138. ē̦kas jau uz kakla krītuot, bet par pielāpīšanu ne duomāt neduomājuot Krišs Laksts 9. es atnācu, lai vēl kaut cik pielāpītu savu beigtuo mūžu Ezeriņš Leijerkaste I, 71.

Avots: ME III, 266

pìeliêt,

1) zu-, hinzugiessen;

2) vollgiesseri:
acu plakstiņi kâ svina pielieti LP. VII, 525;

3) in einer grossen Menge ausgiessen :
piens bijis zemē pieliets LP. VII, 1, 560.

Avots: ME III, 269

pìelīkuôt,

1) = pielīkât: vecis mudīgi pielīkuoja klāt Krišs Laksts 26;

2) gebückt zusammenlesen, ansammeln:
pielīkuoju ² pilnu gruozu sēņu Schibbenhof.

Avots: ME III, 268

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìemẽ̦tât,

1) wiederholt zu-, hinzuwerfen;

2) wiederholt vollwerfen:
žīda mati bij pa zemi piemē̦tāti Krišs Laksts 85. pa kaktiem un pe̦lavām piemē̦tāts šis un tas Kaudz. M. 21.

Avots: ME III, 272

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pìerĩt, einschlucken, hereinschlucken Spr.: Krišs grūda pierītuo ūdeni nuo mutes ārā Krišs Laksts 54. Refl. -tiês, sich vollschlucken, sattessen: ej un sildies ... pierijies! Laut. Marģeris 44. bij zīļu pierijusies Jaunības dzeja 31. pierijusēs kreima LP. VII, 1, 589.

Avots: ME III, 285

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

pìestrèbt,

1) zu-, dazuschlürfen, schlürfend dazutrinken :
Ješka ē̦d sviestu ar plāceni un piestrebj pienu klāt Krišs Laksts 57;

2) "kāpuostus piestrēbt", sich überreissen, überheben, überanstrengen:
Šņauka lielajā.,. grāvē pārrāvies, vai ar, kâ mūsu pusē saka: "kāpuostus piestrēbis". Refl. -tiês,

1) zu-, dazuschlürfen, schlürfend dazutrinken :
ka tev būtu skābums, kuo piestrēbties pie tās maizes! A. XXI, 415;

2) sich volltrinken, vollschlürfen:
kuo tu klanies kâ piestrēbies vērsis! Alm. Kaislību varā 57. buožas, kâ kad žulti putras vietā būtu piestrēbies Ezeriņš Leijerkaste II, 159;

3) sich betrinken, besaufen :
tu esi piestrēbies, nu tad dziedi ar! RA.

Avots: ME III, 298

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

pìetver̂t, tr. und intr., ertappen, ausfindig machen: ļaudis bij pietvē̦ruši, ka Raudziņu tē̦vam raudas nenākuot Krišs Laksts 12. Refl. -tiês, sich (an etw.) anhalten, Zuflucht suchen: pie tevim vien es pietveršuos, kungs!

Avots: ME III, 306

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

II pirinât,

1) = purināt: (jēriņš) astīti pirinādams Plūd. LR. IV, 240. žīdu pirināji iiela ceļa maliņā BW. 20578;

2) zittern
Blieden n. Etn. I, 45. Refl. -tiês,

1) = purināties Nötk., N.-Peb., Lemburg: vistas pirinās un gruozās Krišs Laksts 61;

2) "(ohne böse Absicht) widersprechen, sich widersetzen"
Pabbasch.

Avots: ME III, 223

II plākste Für. I, plâkstene Grundsahl, plākstens, plākstins Manz. Lettus, das Augenlid. - acu plākstiņi RKr. II, 70, aču plākstiņš Mag. IV, 2, 38, Sonnentau (drosera longifolia). Vgl. plaksts.

Avots: ME III, 329

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf ḷ zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317

plakts, -s L., Spr., PS., Karls., Smilt., Kreuzb., Gr.-Buschh., Bers., Adsel, A.-Schwanb., Etn. IV, 165, plakte Serbigal, plake̦ts ( i̯o -Stamm) aus *plak(u)tis Dond., = blakts, die Wanze. Reimwort zu blakts; zu plaks II, mit dem Ausgang von uts.

Avots: ME III, 317

pļaũka Karls., PS., Sassm.,

1) die Ohrfeige, Maulschelle:
puisis dabūja kaujuoties daudz pļaũku Sassm: es viņam devu pļàuku ² pa muti Mar. n. RKr. XV, 132. tā ielika viņam pļauku sejā Saul. III, 82. Skārdiņam viņš iecirtis negantu pļauku Vēr: I; 1174. Noltens krāva Krišam pļauku par valgu Krišs Laksts 79. mājas policija lietuojuse arī dunkas un pļaukas Etn. III, 172; "der Faustschlag" Ar.;

2) pļaũka, comm., ein Verschwender
Schibbenhof: viņš gan bija tas lielākais pļauka un plencis MWM. X, 425; pļaũka "ein Pantoffelheld, der sich von der Frau schlagen lässt" Gaweesen. Zu pļaut 1 3.

Avots: ME III, 366

I plikstiens, in acu plikstiens Ahs. (od. acu plikstiņš Sassm.), das Augenlid; vgl. plaksts und pliksnis II.

Avots: ME III, 345

plīksts, = laksts">plaksts, das Augenlid: acu plīkstiņi raustās MWM. Vl, 360. Vgl. plikstiens I.

Avots: ME III, 347

I plūksnas, laksnes">plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas ² Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361