Paplašinātā meklēšana

‡ apakšraûgs ² Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71

atraûgas, Pl. t., der Rülps, das Aufstossen: man nāk atraugas, es stösst mir auf. viņš līdz atraugām bij atēdies šādu prieku, A. XVI, 389. [Der instr. atraugām, auch atrūgām, als Adv.: im Überfluss Werssen, Kreuzb.]

Avots: ME I, 184

atraûgâtiês, atraûguotiês, auch atrauguôt, atraûgtiês, n. L. atraudzêt, atraudzēties, rülpsen, aufstossen: ēdes, atēdis, atraugstas, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. tu atē̦dusies, atraugājusēs viņa labuma, du hast dich gesättigt, bis zum Überdruss sein Gut genossen Vēr. I, 536.

Avots: ME I, 184, 185

ātrauģis Diet. = ātraûdzis.

Avots: EH I, 195

atraûguojs, Adj., wer rülpst: atrauguojs vēl ēdīs, wer rülpst, wird noch essen (stirbt nicht) U.

Avots: ME I, 185

braũga, die Pfütze: malās ceļam tik daudz braugu, ka ar ve̦zumu nevar tikt cauri Dond.

Avots: ME I, 325

braũgains, reich an Pfützen: pa braugainu ceļu slikta braukšana Dond.

Avots: ME I, 325

caũraũgusi gaļa, das magere, derbe Fļeisch: vājā, liesā, tâ sauktā cauraugusī gaļa.

Avots: ME I, 364

draugaina, die Freundin: viņas draugainas tuop pie tevis ve̦stas Ps. 45, 15; [auch in den Texten des 16. Jahrhunderts].

Avots: ME I, 491

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

draugaļa (unter draugala); die Buhle: kuru jau ... turuoties par savu draugaļu Janš. Līgava I, 61.

Avots: EH I, 330

‡ draugalē̦na BW. 17689, Rutzau, die Freundin.

Avots: EH I, 330

drauguôtiês, = draudzêtiês Saul. II, 22.

Avots: ME I, 492

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 ₅ . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330

draûgulene ² : die Buhlin Janš. Līgava II, 42, 91 u. a.

Avots: EH I, 330

[draûgulene ² Janš., die Freundin.]

Avots: ME I, 492

‡ draugulĩba, die Buhlschaft: ne˙kā nebija manījuši nuo kādas draugulības Janš. Līgava II, 143.

Avots: EH I, 330

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492

drauguliņa, s. draugala.

Avots: ME I, 492

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492

‡ draugulīši Latv. Av. 1851, № 29, = draugi, drauģeļi. Vgl. draugulis.

Avots: EH I, 330

draugzna,

1): der Schmutz (Schinn) im Pferdehaar
(mit àu ² ) Kalz., Lubn.

Avots: EH I, 330

draugzna, drauzna,

1) ein dünnes Häutchen, das beim Heilen der Wunde schwindet
Caunīte;

[2) dràugzna ² Warkh., die (dünnere) Eisschicht, die sich auf dem Aufwasser (über dem Grundeis) gebildet hat].

Avots: ME I, 492

gaŗaûgums, der schlanke Wuchs: kuo līdz rudza gaŗaugums BW. 11917.

Kļūdu labojums:
achlanke = schlanke, hohe

Avots: ME I, 605

[ìerauguôt, in die Gärberbeize legen: luopu ādu MSil.]

Avots: ME II, 56

ieraûgs, in Teig eingerührte Hefe: plāceņus ce̦puot mē̦dz iepriekš mazā bļuodiņā raugu ar iejavu likt. kad tas uzrūdzis, tad tuo (ieraugu) liek pie pārējā iejava Kokn., Adsel, Lasd. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 56

ìeraûgt, [- dzu, - dzu Wessen, Bauske, Nitau], = ìraudzêt Spr., [Lettg.]: [ieraudzu maizi Wessen].

Avots: ME II, 56

ìeraugt LP. VI, 1, 26, Dond., = ieraudzît: [kad tik viņš mani tur neieraugst N. - Bartau.] kaut tik mani neieraugtu... pļāvējiņi BW. 5791, 4 [aus Alt - Seeksahten].

Avots: ME II, 56

ìespraugât, einschränken, begrenzen: visa viņas mājas derība tik sīkā pasaulītē iespraugāta Rainis.

Avots: ME II, 70

izraûgâtiês, izrauguôtiês, zur Genüge rülpsen, aufstossen: ķīnietis mē̦dz labi izraugāties Druva I, 472.

Avots: ME I, 789

[kanaraugs, der Rossartz Wid. - Scheint aus r. коновалъ dass. umgebildet zu sein.]

Avots: ME II, 153

kràugatuôt, sich räuspern, husten: ķēniņa dē̦ls pa miegam sāka kraugatuot un nezinādams izspļāva gre̦dze̦nu zemē LP. VI, 854, Druw.

Avots: ME II, 262

laĩdaraũgša, der Bodenraum über dem Kuhstalle Kand., Tals.

Avots: ME II, 402

[mãjpieraugs, Hausaufseher: kâ viņiem par mājpieraugiem bija gājis Pas. II, 173.]

Avots: ME II, 578

nedràugs [slav. nedrugъ], der Feind: [mēs... glābsim tuo, lai arī nedraugs ir Rainis VI, 86]; in der Rätselsprache: es aizgāju uz mežu un satiku nedraugu (= den Wofl).

Avots: ME II, 711

‡ nùoraugās (loc, pl.) iet,

1) den Schaden zu besichtigen und abzutaxieren gehen
Dobl. n. BielU.;

2) "raudzībās iet" Sessw.

Avots: EH II, 80

nuoraugs, Vorbild, Muster L.

Avots: ME II, 837

nùospraugt, tr., abschroten: miežus priekš malšanas nuospraudz Etn. I, 19.

Avots: ME II, 856

padràuguôtiês, den Freund spielen, sich freundschaftlich gebārden: dze̦rtuvē gan viens uotrs pa vārdam parunā, paliela, padrauguojas pat Saul.

Avots: ME III, 18

‡ padraugs, ein nicht gerade intimer Freund Zögenhof: dabūja ... Sūnas, Avuota padrauga, adresi Austriņš Raksti V, 315.

Avots: EH II, 128

‡ paraugâtiês Lubn., Saikava, Schwitten, ein wenig raûgâtiês: ve̦ctē̦vs, paraugājies, iesāka stāstīt.

Avots: EH XIII, 166

[paraugprece, die Probeware.]

Avots: ME III, 87

‡ paraûgs Auleja, etwas, das hinzugetan wird, um das Gären zu fördern: batviņu paraugam vien ielika dibinā (kāpuostu mucā).

Avots: EH XIII, 166

paraũgs,

1) das Muster:
kad rakstiņa nemācēju, parauguos paraugā BW. 7175. tā bij rakstu sācējiņa, tā parauga devējiņa 18366. tâ rakstīja mūsu māsiņa nuo parauga paraugā 7186. vakarainis uzlika paraugam kādus naudas gabalus uz galda BW. III, l, 45;

2) das Beispiel, der Versuch, das Experiment:
paraugam vien iedevu sav[u] māsiņu tautiņās; ja tuo skaišķi maldiruīja, duosim citas pakaļā BW. 18231.

Avots: ME III, 88

paraũgsàimniẽcĩba, die Musterwirtschaft.

Avots: ME III, 88

paraũgskuola, die Musterschule.

Avots: ME III, 88

paraũgstuñda, die Musterstunde (in der Schule).

Avots: ME III, 88

paraugsūtījums, die Probesendung.

Avots: ME III, 88

pãraûgt,

1): auch Oknist;

2): auch Oknist; esi stiprs un pāraudz bē̦das! Vindedze 128. tās auzas briesmīgi pāraug salmuos AP.;

3): auch Oknist;

4): visas puķes jau tagad pāraugušas (savu laiku nuoaugušas), pārziedējušas Heidenfeld. pampāļi pārauguši, kad vairāk gadu nuo vietas stāda tai pašā zemē tuo pašu sē̦klu (tad raža vairs nav laba); tâ˙pat pāraug arī mieži, auzas u. c. Grob. tā ābele laikam pārauguse: žūst zemē ebenda. ve̦cā sē̦kla jau pārauguse AP.

Avots: EH XIII, 196

paraũgtē̦ls,* das Muster, Modell Konv. ² 935.

Avots: ME III, 88

pãrraũgs, der Aufseher, Inspizient: skuolu pārraugs. miruoņu pārraugs izsūta miruoņus dzīvuos mirināt LP. VII, 24.

Avots: ME III, 172

[paspraûgtiês ² Ruj., = paspraukties.]

Avots: ME III, 105

pieraugs, wer aufpasst, der Aufseher, Hüter: dē̦ls... iešuot mežā medīt, lai Priežurāvējs paliekuot par māju pieraugu LP. VI, 1, 494. vajadzēja... mazajam puikam pierauga Purap.

Avots: ME III, 283

pieraugt "намѣсить" Spr.; säurend anfüllen: saimniece pieraûgusi ² (prs. pieraudzu) muciņu pilnu gurķu Bauske.

Avots: ME III, 283

piesprauga, piespraûka ² Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.

Avots: ME III, 295

pusdràugs,* ein halber Freund: bijām tādi pusdraugi MWM. VI, 273.

Avots: ME III, 425

raũg! raũgi! 2. imper. von raũdzĩt, sieh! schau!

Avots: ME III, 486

rauga (unter raûgs I 1): auch Lng. (unter rūgt).

Avots: EH II, 357

‡ raugāji "?": balta kaza jūŗu brida, uotra stāv raugājuos Tdz. 55379.

Avots: EH II, 357

I raûgas Vīt., Arrasch, Jürg., = atraugas, das Aufstossen Spr.: raugas nāk.

Avots: ME III, 486

II raugas: gājusi uz pili raugās Pas. V1, 217.

Avots: EH II, 357

II raugas, s. raugi.

Avots: ME III, 486

III raũgas: auch Allend.

Avots: EH II, 357

III raũgas, Stricke zum Verbinden der Pflugstürze mit den Femern des Pfluges Hofzumberge; arkla raugas (Var.: virves) saistīdams BW. 2673, 1. Zu raûka I?

Avots: ME III, 486

IV raũgas Ermes, = raũkas I.

Avots: ME III, 486

‡ raugât "rauchen" (??) IMM. 1931 I, 290. Vgl. dazu BW. 34333 und ràuguôt ² (in Warkl. kann eine solche Form aus *raugât entstanden sein). Sollte tabaciņu rauga BW. 34333 var. wirklich "raucht Tabak" bedeuten, so dürfte rauga eher zu raũdzît gehören (unter raũdzît 2 ist tabaku r. "Tabak rauchen" angeführt).

Avots: EH II, 357

raûgâtiês: auch AP., Heidenfeld, Linden in Livl., Oknist, Ramkau, Sessw., Trik., (mit -ât- ) Warkl., (mit aû ² ) Ruj.

Avots: EH II, 357

raûgâtiês Ronneb., Kl., C., auch rauguôtiês U., aufstossen, rülpsen Misshof n. U.: kuo tu raugājies kâ vilks, jē̦las gaļas paēdis (zu einem gesagt, der fortwährendes Aufstossen hat)? Mag. XIII, 2, 46. viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un... špļāva A. XXI, 401. Zu raugtiês.

Avots: ME III, 486

raũgi: rauguos iet - auch (mit aû ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 357

raũgi PS., Trik., Smilten, Gr.-Essern, Bauske, Behnen, Wandsen, ràugi Jürg., ràugi ² Vīt., auch raũgas Arrasch, Upīte Medn. laiki, der Besuch bei der Wöchnerin; rauguos iet Smilt., Laud., Lettin, Annenhof bei Mar., Stomersee, Adsel, einen solchen Besuch abstatten: kas bijuši kāzās, tiem jāiet rauguos, vis˙maz pirmajam bē̦rnam BW. I, S. 228. lai apciemuo biežāk! . . . lai nāk uz raugiem! Ezeriņš Leijerkaste II, 162. melderīšai bē̦rns atlēcis - jāiet rauguos Laud, rauguos braukt - pie kādas radinieces ar ciemkukuli uz radībām braukt Grosdohn n. Etn. II, 33. raũgu māte Heniņ, eine Nachbarsfrau, welche die Wöchnerin besucht und mit Speisen versorgt: par labiem ēdieniem... gādāja raugu mātes, t. i. kaimiņienes, kas nāca slîmuo apmeklēt (apraudzīt) un atnesa līdza biezu putru, ar gaļu vārītu, sviestu, pienu, karašas etc. BW. I, S. 186. Zu raudzît.

Avots: ME III, 486, 487

ràuguôt ² (Warkl.) tabaku, Tabak rauchen Kreuzb. n. U.

Avots: ME III, 487

I ràuguôt ² ‡ Subst. rauguôtājs, der Raucher (?): pīpē̦tāji, rauguotāji mūs[u] māsiņas vīlējiņi. vai ar pīpi, vai ar raugu ("?") mūs[u] māsiņu pievīlāt? BW. 16318, 3 (ähnlich 16318, 4).

Avots: EH II, 357

‡ *II rauguôt, zu erschliessen aus ierauguôt.

Avots: EH II, 357

rauguôtiês, s. raugâtiês.

Avots: ME III, 487

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357

I raûgs (li. râugas "Sauerteig"),

1) auch rauga (!), die Hefe, Oberhefe, der Sauerteig:
Sprw. kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas, wo einmal Stoff zum Hader ist, da gibt es alle Tage Zank. pie kaimiņa rauga (Var.: raugas) te̦ku, pie kaimiņa uguntiņa BW. 31152, 6. - siera raugs das Lab;

2) die Beize der Gerber
U., die Gerberlohe: rauguos likt, in die Gärung legen (beim Gerben) Bielenstein Holzb. 684. de̦gunraga kukainis uzturas ādmiņu raugā Konv. ² 560;

3) der Hefepilz (cryptococcus fermentum
Ktz.) RKr. II, 70. Nebst raûdzêt, rûgt, atrûgas, raugties, li. rúgiu "rülpse, habe saures Aufstossen", apr. raugus "Lab" zu slav. rygajǫ sę, arm. orcam "rülpse", gr. ἐρεύγομαι "erbreche mich", ἐρυγή "Aufstossen", lat. ērūgere "ausrülpsen", npers. ārōγ "Rülpsen", ae. rocettan "rülpsen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 357, Trautmann Wrtb. 244.

Avots: ME III, 487

II raũgs,

1): auch Allasch, Dobl., Erwalen, Lemb., Salis, Smilt., Trik., (mit aû) AP., C., Linden in Livl., (mit àu) Ramkau: viņa acis izplētās tik platas, ka zilajam raudziņam vis˙apkārt baltais ābuols Jauns. Raksti III, 403.

Avots: EH II, 357

II raũgs Karls.,

1) gew. acu raûgs Gr.-Buschhof, Wolmarshof, N.-Peb., raûgs ² Bauske, Selg., Dond., Wandsen, raũgs, auch ràudziņš ² Saikava, raudzĩtis Schujen, raudziens Grundsal, der Augapfel
U., die Pupille: it kâ kad viņu tumšuos rauguos katru acu˙mirkli iede̦gtuos fōsfors Poruk III, 233;

2) derjenige, auf den man das Auge wirft, der Liebling
U.: vīrs mī lēja savu sievu kâ acu raugu LP. Vl1, 514;

3) das Korn an der Flinte
U., Karls. Zu raudzît.

Avots: ME III, 487

*I raugt, zu erschliessen aus ieraugt (= ieraudzît) und raugums.

Avots: ME III, 487

II raûgt, -dzu Gr. - Buschhof, = raûdzêt, einsäuern.

Avots: ME III, 487

raûgtiês ² Bl., -guôs, -dzuôs, rülpsen U.; vgl. raugâtiês, raûgs und li. raugti, ráugêti "Aufstossen haben".

Avots: ME III, 487

‡ raugu māte BW. 34331 var., Tdz. 55096, = rauga mãte?

Avots: EH II, 357

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487

raugums, wonach man schaut, was geschaut wird U.: tie auga . . . tē̦vam, mātei par acu raũgumu, par lielu prieku Lautb. - dieva raugums, Gottes Gabe Ruj. n. U. Zu *raugt I.

Avots: ME III, 487

sadràuguôtiês, s. sadràudzêt.

Avots: ME III, 612

salˆtraûga alus Bewershof, Saikava, salˆtraugs Warkl., eine Art schwaches Bier N: Peb., Bier, zu dem die Hefe in einen kalten Mafsch gelegt ist.

Avots: ME II, 676

saraugt, einsäuern, zur Gärung bringen Spr.

Avots: ME II, 712

saspraûgât, ‡

2) = sasprauguôt 3: (me̦dus) sūcas pa saspraugājušā uozuola duobumu ārā Janš. Mežv. ļ. I, 155.

Avots: EH XVI, 450

saspraûgât, = saspraûst 1: s. skujas ap siena ve̦zumu N.-Peb.

Avots: ME III, 742

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit aũ ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot ² ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 742

sir̂dsdràugs (f. -dràudzene), der Herzensfreund.

Avots: ME III, 844

skābrauga (Wid.) od. skābraugu maize, skābarauga m. Biel. n. U., skābraugmaize Kand., skābruogu m. Hofzumberge, Grünh., Süsssauerbrot: ieduod meitai skābraugu kukulīti, lai izne̦s nabagam! LP. V, 227.

Avots: ME III, 878

skābraugu (unter skābrauga) maize: auch (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 503

spraũga: auch Seyershof,

1): auch Kal.; eine Enge zwischen zwei Dingen
BielU.; aizbāzt spraũgas AP. sakņu spraũgas izkaplēt Ramkau; ein enger Raum zwischen zwei Gebäuden ebenda; ‡

5) eine Enge in Hetischlägen, wo sich das Wasser abzieht, ein Wasserabfluss, eine Sihpe
Für.

Avots: EH II, 557

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

spraugât, abschroten St., U. Zu spraugt.

Avots: ME III, 1011

‡ *sprauguôt, zu erschliessen aus sasprauguôt.

Avots: EH II, 557

spraugšêt, s. spraukšêt.

Avots: ME III, 1011

I spraũgt BL., -dzu, -gu (?), grob mahlen, (vorzüglich Grütze) schroten U. - Vgl. spraukt II und sprauga.

Avots: ME III, 1011

II spraugt, zwischen einstecken St.; zu sprauga.

Avots: ME III, 1011

straũga (r. стрýга "Lache eines im Sommer fast ausgetrockneten Flüsschens") Schmarden, eine niedrige Stelle, wo man einsinkt; nebst struga "Sumpf" zu straujš, s. Trautmann Wrtb. 280.

Avots: ME IV, 1081

tudràugs* der Duzfreund: Rungulis jau sauca Māzeri par tudraugu MWM. VII, 882.

Avots: ME IV, 254

uzraũgs: uzraugiem piederēja mani balti bāleliņi BW. 31366.

Avots: EH II, 731

uzraũgs, ein Aufseher Glück V Mos. 1, 15, L., U.: ielas uzraugs A. XX, 924. strādnieku uzraugi Etn. III, 90. uzraugu tiesa Sadz. viļņi 161. uzraugus pār viņiem Glück II Chron. 2, 2.

Avots: ME IV, 371

‡ uzspraugt, anstecken: u. gre̦dze̦nu pirkstā Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 734

‡ vidsspraũga AP., = vidus sprauga.

Avots: EH II, 781

vìetraũgas: "II, 39" ME. IV, 674 zu verbessern in "II, 38".

Avots: EH II, 798

vìetraũgas, eine alte Sitte, gemäss der vor der Hochzeit von Seiten der Braut die Wohnung resp. der Hof des Bräutigams besichtigt wurde Frauenb.; vietraugās (Doblen) od. vietrauguos iet, eine solche Besichtigung unternehmen: pate iešu vietraugās BW. 15351. tevi sūtu vietrauguos 16689. Ķirmgrauži aizbrauks ar meitu tur vietrauguos Janš. Dzimtene ² II, 39. precībās un vietrauguos braucuot Čāp. 54. e̦suot jau vairāki bijuši vietraugās Jauns. III, 264.

Avots: ME IV, 674

‡ viêtraũgs Frauenb., = vìetraudzis.

Avots: EH II, 798

‡ vir̂sraûgs ² Siuxt "raugs, kas alum rūgstuot sakrājas pa virsu un nāk mucai pa spunni ārā".

Avots: EH II, 788

‡ âbūls ² Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš ² Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu kājām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

àizvā`rduôt, tr., verteidigen: kuo raugi aizvārduot Rain.

Avots: ME I, 59

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66

‡ apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459; ‡

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

‡ apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115

apvilˆt (li. apvìlti), tr., betrügen: draugus. Refl. -tiês, sich betrügen.

Avots: ME I, 136

apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,

1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;

2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.

Avots: ME I, 136

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

‡ atgalˆvuôt, durch Bürgschaft hergelangen machen C.: a. savu draugu šurp nuo Krievijas.

Avots: EH I, 141

atlùgt, tr., herbitten, einladen: draugu viesībās. Refl. -tiês,

1) sich losbitten:
viņš atlūdzās nuo tam, ņemt ķēniņa meitu par sievu. es ar mīļi atlūdzuos: es neiešu šuoruden BW. 15044;

2) bis zum Überdruss bitten.
Dazu auch Substantivformen: ķēniņiene pieņē̦muse viņa atlūgumuos (atlūgšanuos) nuo amata B. Vēstn., das Gesuch zum Entlassung.

Avots: ME I, 174

atrûgas [Warkland], n. U. im Infl. = atraugas.

Avots: ME I, 187

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

atvèstît, tr., entbieten, benachrichtigen: Kārli atvēstīja nuo kruoga; bet tas bija pilns Baltp. viņš atvēstīja pie sevis savus draugus Sessw.

Avots: ME I, 210

audzis,

1) das Gehäge
U.;

2) ein halbwüchsiges Kind
Lin. [Vgl. apr. dagoaugis, li. vasaraugis "ein Jahresschössling".]

Avots: ME I, 216

aũkstrûdzis, auch raug%C4%81js">aukstraugājs, kaltgärig L., St., Mag. III, 1, 103; aukstraugalus Hug.; aukstrauga alus W., kaltgäriges Bier.

Avots: ME I, 222

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bez,

1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;

2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.

Avots: EH I, 213

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

‡ blâzme Preiļi n. FBR. VIII, 13, (mit à ² ) Warkl., = blãzma: ierauga mazu guns blāzmīti Pas. IX, 539 (aus Domopol).

Avots: EH I, 227

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317

bļuõda, die Schüssel: ē̦dama, mazgājama bļ., Ess -, Waschschüssel; nekauņas od. neguoda bļuoda, der, die Unverschämte Grünh. bļuodas laiža, Schüssellecker MWM. VII, 856. Sprw.: pie pilnas bļuodas draugu daudz. pats bļuodu piespļāvis, pašam jāizstrebj. Nebst bliūdas aus блюдо.]

Avots: ME I, 321

‡ buosele Tas latv. draugs 1837, №№ 3 und 5, = bumba, Kugel, Ball. Vielleicht in *buozele zu korrigieren, vgl. unten buoze I, ‡ 6.

Avots: EH I, 259

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

brīnas, die Verwunderung, das Erstaunen: ar brīnām ļaudis raugās svešniekā Duomas I, 538. [Wohl ein vom Autor gebildetes Wort.]

Avots: ME I, 334

buču! Interj. zur Bezeichnung eines schmatzenden, kollernden Tones: kad ierauga jaunas meitas, buču, buču, mer, mer, mer! BW. 21093. apēda Kārlītis auniņa gaļu. buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu 19191, 1.

Avots: ME I, 344

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

čaklums [li. čiaklums dass. Lit. Mitt. II, 248], der Fleiss, die Hurtigkeit, Flinkheit: šitie puiši pūru rauga, ne darbiņa čaklumiņu BW. 7834.

Avots: ME I, 401

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

čeigrs, rauh, hart, barsch, unfreundlich: čeigrs ūdens Stelp., čeigra vilna, čeigri lini. viņš prasīja čeigrā balsī. viņam visas meitas līp klāt, un raug šī tāda čeigra, ne˙kā Etn.

Avots: ME I, 409

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

centība, die Strebsamkeit, der Eifer: viņš ar savu centību bijis mūžīgi dzīvs paraugs.

Avots: ME I, 372

‡ III čiekstene "?": ar de̦gunu tē̦va raudu, ar acīm - māmuliņas; jau tā sava mīļa drauga ar visām čiekstenēm BW. 26743, 1.

Avots: EH I, 293

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270

čubaks, ein Stäubchen: man iebira čubaks acī Sassm. apraugu kabatu: ne čubaka nav iekšā Dond.

Avots: ME I, 417

darĩba L., die Verrichtung, das Tun, Beginnen: visa viņas mājas darība tik sīkā pasaulītē iesprauguota Rainis.

Avots: ME I, 440

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

draudzenieks,

1) der Freund
(gew. draugs): kas mums debesi liegs? še mūsu draudzenieks G. L.;

[2) das Gemeindeglied
(wohl ein Neologismus) Wid.].

Avots: ME I, 491

‡ draudzenīša, = raugala">draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

dràudzĩba [li. draugybė "дружба"],

1) die Gemeinschaft:
svē̦tuo draudzība, de̦be̦su draudzība, die himmlischen Heerscharen; čigānu draudzība BW. 26007, 5;

2) die Freundschaft:
viņuos laikuos suņi ar vilkiem dzīvuojuši draudzībā LP. IV, 169.

Avots: ME I, 491

dràudzîgs [li. draugìngas "gesellig], freundschaftlich, freundlich: draudzīgi izturēties pret savu kaimiņu.

Avots: ME I, 491

draudzinât [li. draugìnti "сводить на дружество"], tr., befreunden, zusammenführen, meist mit sa- und ie-. Refl. -tiês, sich befreunden (= draudzēties): kas ar mani draudzinājās GL.

Avots: ME I, 491

drauzna, = drauza Lasd. n. A. XI, 630; s. auch draugzna.

Avots: ME I, 493

drĩzums,

1) die Geschwindigkeit, Hurtigkeit:
nuo drīzuma tautas rauga, nuo lē̦nās valuodiņas BW. 11761;

2) die Bälde:
drīzumā viss kuģis pārduots LP. IV, 41.

Avots: ME I, 501, 502

I drugt, sich mindern [Lng.], zusammensinken Kronv. n. U. [Am ehesten zu ae. drýge, mnd. droge "trocken", an. draugr "verdörrter Baumstamm" u. a. resp. zu as. drukno (adv.) "trocken", vgl. von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 59, Berneker Wrtb. I, 231 und Wood (s. Indog Jahrb. III, 104).

Avots: ME I, 503

dùksnēja ² [Meiran], dûksnēja ² [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

‡ gambe (?) "kuokle": kuokle jeb g. bija savāds mūziķa rīks Tas latv. draugs 1845, № 40, S. 159.

Avots: EH I, 382

‡ *gaŗkâtis, ein Lagbeiniger, (?): ierauguot šuo gaŗkāti (auf einen Menschen bezogen) Janš. Mežv ļ. I, 391.

Avots: EH I, 385

I ģe̦guôt, ‡ Refl. -tiês Bers., rülpsen, atraugâties.

Avots: EH I, 425

[ģisme, nuojauta, nuomaņa, Ahnung: nebij ne ģismes, kas mani uzrauga Fest.]

Avots: ME I, 700

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

glãze, Dem. glãzĩte, lãztiņa, auch glãziņa BW. 14084 [aus Irjen],

1) das Glas:
laime un glāze vārīgas lietas. palielināmā glāze, Vergrösserungsglas;

2) das Trinkglas:
kad glāze pilna, tad draugu diezgan. kam glāze, tam tiesa. glāzē nuoslīkst vairāk ļaužu, nekâ jūŗā, im Glase ertrinken mehr Menschen als im Meere. [Nebst estn. (k)lāž aus mnd. glas.]

Avots: ME I, 624

glē̦vulis, gļē̦vulis, der Schwächling, Zärtling, Weichling: ak tavu glē̦vuli! zirgu ierauguot vien jau nuoģībst LP. I, 171.

Avots: ME I, 626

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 ² .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627

gùoddevĩba ,* die Ehrerbietung: sulaiņi ar guoddevību tam rauga iestāstīt Plūd. zvêrinātais izpildīja savu guoddevības pienākumu U. B. 113, 85.

Avots: ME I, 689

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665

gũbainis "eine in der Ferne sich bewegende Gesialt" Ruj., Lems., Serb. n. U.: kad ieraugi gūbainīti, paliec par sila čakārnīti BW. 29088. Vgl. gūbâtiês.

Kļūdu labojums:
gūbainīti = gūbainīti (gemeint ist damit ein Wolf)

Avots: ME I, 685

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

‡ iecienĩba, die Achtung Wandsen: vai mēs nepe̦lnām tavu iecienību vairāk nekâ šis nederīgs suns? Dünsb. Bērnu draugs I, 35.

Avots: EH I, 507

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

ìegrìezt, ìezriẽzt,

1) hineindrehen:
Sprw. iegriež kâ vilks acis pierē. aude̦klu iegriezt austuvēs Balt. Vēstn.;

2) mit List und Trug veranlassen:
vai nevarē̦tu čangaliešus pašus iegriezt pie dzīšanas Etn. II, 88;

4) iegriezt māju, ē̦ku, den Grund zum Hause legen
U.;

[5) einkehren, wieder ins Geschick bringen
L.]. Refl. - tiês,

1) sich zu drehen anfangen;

2) einkehren:
gājis nabaguos un iegriezies pie viena bagāta saimnieka LP. IV, 36;

[3) sich drehend hineindringen:
iesagrieza... pašā vārdu suodarā BW. 35060]. Subst. ìegriezẽjs, jem., der etwas mit List und Trug veranlassen kann: raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem Mērn. l. 40.

Avots: ME II, 19

ìeklaust par, sich erkundigen nach: Laiviņš mani cildījis ieklaust arī par viņa uotruo draugu Pērsietis A. v. J. 896, S. 754, [Bers., Fest.].

Avots: ME II, 27

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

iẽnaîdniẽks, der Feind, Widersacher: juo vairāk ienaidnieku, juo vairāk guoda. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugu par maz.

Avots: ME II, 47

ìeraûdzêt, tr., einsäuern, Hefe einrühren: maza drusciņa rauga ieraudzē ve̦se̦lu abru maizes mīklas. tu savu gudrību vari ieraudzēt! Vīt.

Avots: ME II, 56

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430

iriek [wohl als irieg aufzufassen], = irāg: rauguos tautas tīrumuos, iriek daudz arājiņu, ob viele Pflüger da sind BW. 10908.

Avots: ME I, 710

ìstins ² (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

izbàudît, tr., aus-, durchkosten, erfahren: nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam Spr. Sal. 7, 18. draugu var pie krūtīm slēgt, kuopā izbaudīt Rainis. tie nu euopā izbaudīja visu laimes riebumu Asp. viņa ne˙kādu trūkumu nav izbaudījusi A. XVI, 358.

Kļūdu labojums:
riebumu = reibumu

Avots: ME I, 715

izbût [li. išbúti, slav. izbyti],

1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;

2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [

3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]

Avots: ME I, 720

izdāstît, tr., freqn., leichtsinnig weggeben, verteilen, verschleudern: viņš naudu izdāstījis saviem draugiem A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 726

izdãvât, izdāvinât, tr., austeilen, verschenken, verschleudern: kas savus draugus par laupījumu izdāvā, tā bē̦rna acis izīgs Hiob. 17, 5. Refl. izdãvâtiês, wiederholt vergeblich anbieten: izdāvājies - nepē̦rk ne˙viens LP. IV, 79.

Avots: ME I, 726

I îze ² Usmaiten, [Nieder - Bartau], ein Riss, iene Spalte im Eise: brauc prātīgi, ka neizbrauc īzē! Zu aiza (s. dies); vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 166, Wiedermann BB. XXVIII, 49, Braugmann IF. XVI, 498. Ein ize ist nicht sicher zu belegen.]

Avots: ME I, 839

‡ izkniẽrêt, Perfektivform zu kniẽrêt 1 Dond.: pīles izkniẽrē savas spalvas Stenden; "reinigen; herauslesen, -nehmen" Frauenb.: i. akuotus nuo drēbēm. Refl. -tiês;

1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;

2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.

Avots: EH I, 457

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

‡ izkritinât Dond., N.-Schwanb., Wandsen, = ‡ izkre̦tulât: vai esi izkritinājis, kuo šuorīt izvētījām? Dond. ar vēju graudus nuo pe̦lūm izšķir (izvētī un izkritina) Dünsb. Bērnu draugs I, 7.

Avots: EH I, 459

[izlauzît, mehrfach od. an mehreren Stellen brechen: izl. le̦du, kaulus. Refl. - tiês, intr., ausschlagen (von Bäumen): raugies uz... kuokiems,... kad tie izlauzās Ev. (Luk. 21, 30).]

Avots: ME I, 762

izmaņa, izmanĩba, die Gewandtheit, Geschicklichkeit, das Verständnis: dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru izmaņā, izveicībā pārspēt LP. VII, 1159. nepazīstu pasaules izmaņu Rainis. Jānis bij stiprs spē̦kā un izmaņā LP. VI, 394. tie varēja parādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
parādīt = pierādīt

Avots: ME I, 768, 769

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izmèlst, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡

3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.

Avots: EH I, 466

‡ izmircinât, ausweichen (tr.): lietus ... izmircina arī sē̦tsvidu Dünsb. Bērnu draugs I, 14.

Avots: EH I, 466

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izriest [li. išriẽsti], vertreiben (ein Hühnerauge); herausnehmen (das Gewebe) Spr., [Warkh., hier mit ìk ² ].

Avots: ME I, 792

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794

iztapinât,

1) ver -, ausleihen, ausborgen:
naudu draugam;

2) anleihen, entleihen:
ne tā visa tava nauda... nuo muižas cūkgana iztapināta RKr. VI, 146.

Kļūdu labojums:
VI, 146 = XVI, 146

Avots: ME I, 814

iztaũvêt: zābakus taisa nuo me̦lnām, iztauvē̦tām guovju ... ādām Dünsb. Bērnu draugs I, 24. ādu iztauvējis Pas. XII, 106.

Avots: EH I, 488

jàuciêns, das Gemisch: puiši, knaši nu raugāt jaucienu (= jaukumu) Hug.

Avots: ME II, 97

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

just,

2): viņš suolījās nākt, bet vēl nejūt (ist noch nicht eingetroffen)
Segew. kad jūsu nejuta, mēs braucām vieni paši Sessw. aizsūtījām dē̦lam grāmatu, - vēl nejūt atpakaļ (noch ist keine Antwort eirrgetroffen) Segew. ve̦se̦lu kārti sadzinu iekša, bet ne jutin (ohne auf den Grund zu stossen) ebenda. ne˙kur nesajutu, nirgends fand ich es ebenda; hören, erfahren Segew.: nu jutīs, kas viņiem tur iznāks; ‡

3) vermuten, argwöhnen
Segew.: es jau jutu, ka jūs uz turieni iedami; ‡

4) auf einen Einfall kommen (?):
viņš nejūt pat man draugu stādīt priekšā Juris Brasa 41. Refl. -tiês, ‡

2) = just 1: viņš juties, ka vairs nav labi, er habe gefühlt, dass eine Krankheit im Anzuge sei Segew., Siuxt. vai tu juties? wirst du wohl gehorchen (dich rühren, aufstehen)? Segew.

Avots: EH I, 568

kaĩmiņš, [kaiminis L.], f. [kaimiņa Glück II Mos. 3, 22, Ruth 4, 17], kaĩmiņiẽne od. - ņene, - niẽte, [kaĩmĩte Gr. - Essern, Ahswikken, Ober - u. N. - Bartau, Rutzau], kaiminīša, kaimenīša BW. 32878, auch kaiminiece BW. 916, 3692, 14611, 6, der Bewohner desselben Dorfes, der Nachbar: Sprw. labāk labs kaimiņš, nekâ slikts draugs. kaimiņuos, in der Nachbarschaft. dieva kaimiņš, ein Betbruder, Pietist, harmloser Mensch Seew., n. U. Mit kaimiņš wird in Lettg., Bers., Nötk., AP. der Jude bezeichnet: kaimiņš nāk, kuo nu pirksim? Bers. [Nebst li. kaimýnas "Nachbar" zu ciemiņš, ciems (s. dies).]

Avots: ME II, 133

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136