Paplašinātā meklēšana

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

apstuja, Kraftlosigkeit Kaul.

Avots: ME I, 127

aptaũja, Enquete.

Avots: ME I, 130

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175

‡ atrauja(s) Wid. "убавка"; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161

‡ atrauja(s) Wid. " убавка "; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161

atŗaujas darīt St., Abbruch tun A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 187

divkaûja ,* der Zweikampf, das Duell: izaicināt uz divkauju.

Avots: ME I, 472

‡ dujac Pas. III, 363, = dujatā.

Avots: EH I, 339

‡ dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

dujans, ‡

2) ein Mensch mit dunkler Gesichtsfarbe
Wessen.

Avots: EH I, 339

dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].

Avots: ME I, 511

dujatā > duitā (Westkurl.), zu zweien.

Avots: ME I, 511

gauja (li. gaujà "Rudel"), eine Menge: tur tāda gauja luopu, kuo tur lai viens izdara Naud.

Avots: ME I, 611

Gaũja, die livl. Aa (ein Fluss); [auch in Litauen gibt es einen Fluss Gauja, s. Būga KSn. I, 249].

Avots: ME I, 611

grauja, der Anprall, die Wucht: vē̦tras graujās luocīsies sils Brig. [Neologismus zu graut nach dem Muster von kauja u. a.?]

Avots: ME I, 639

iekrauja: aiziesim uz kalna iekrauju puķes palasīt Laidsen.

Avots: EH I, 522

[iekrauja, iẽkŗaûja ² MSil., der obere Rand des Abhangs einer Schlucht.]

Avots: ME II, 29

īsnaujas Rutzau, = iešņavas. [Aus ì,snauja, wozu Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME I, 837

iztaũja ,* das Interview.

Avots: ME I, 815

jaũja [Preekuln] (li. jáuja), die Riege: apkūlēm miežus, rudzus, aiztaisām jaujas durvis RKr. XVII, 36 (aus Nieder -Bartau). [Zu li. javaĩ "Getreide". aruss. евинъ "Getreidedarre", ai. yava-ḥ gr. ζειαί "Spelt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 107.]

Avots: ME II, 97

kaûja: kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var.

Avots: EH I, 593

kaûja, die Schlacht Kronw.: kauju ièsākt, kaujā iet.

Avots: ME II, 173

kaûjams, Part. pass. Praes. von kaût,

1) was zu schlachten, zu hauen ist:
nuokauj kādu kaujamu luopu I Mos. 43, 16. tie kaujami e̦suot, die verdienen Prügel LP. VI, 619;

2) womit man schlachten kann:
kaujams nazis.

Avots: ME II, 173

‡ knuja (mit it zu lesen?), ein Knüppel Frauenb.: viņam liela k. ruokā. Vgl. knũja.

Avots: EH I, 634

[I krauja "der dicke Rand einer Sense" Nerft. - Zu krauna II.]

Avots: ME II, 262

II krauja, ‡

2) eine kleine Bodenerhöhung
(mit aû ) Linden in Kurl.: kraujām ir cietas apakšas, krūtēm tukšas. man pa tādām kraujām bij jāstaigā.

Avots: EH I, 643

II krauja, kraujš, der Haufe L.: akmeņu, mākuoņu kràujas C., Druw., [Arrasch, Bauske]; kalnu kraujas Rainis. Zu kraut.

Avots: ME II, 262

III kràuja C., Arrasch, kràujš [Wenden, kràujs ² Lis., kraûjš ² Nigr., kraûja Jürg., N. - Peb.], der steile Rand des Ufers, steiles Ufer Adsel: baznīcu gribējuši celt uz upītes kraujas LP. VII, 373. Gaujas krauji (Var.: krati) man aŗami BW. 27994. Gaujas kraujš ze̦ltu ne̦s 30769, 2. aiz Ventiņas uz kraujiņa (tur aug mans arājiņš) 10682, 1. ūdens šāvās... nuo stāvā krauja Vīt. 13. [iegāzās nuo kraujas jūŗā Glück Markus 5, 13. - - Nebst krauta, kraulis "steiles Ufer" wohl zu apr. krūt "fallen" und ae. hréosan, an. hrynia "fallen", s. Zupitza KZ. XXXVII, 388 und Walde Wrtb. ² 664. Vgl. auch krûlis.]

Avots: ME II, 262

kruja, comm.,

1) der Plumpsack, Krüppel:
līka kruja, kur tu teci? Tr. III, 486;

[2) ein aufdringlicher Mensch
Wid.].

Avots: ME II, 286

kuja, ein grosser Heu- oder Kornhaufen, der Feim. Wohl aus liv. kū'i "Schober", [s. Thomsen Beroringer 262].

Avots: ME II, 301

‡ II kuja Blieden, Rutzau "= nũja".

Avots: EH I, 668

ļaũja [Ruj.], Druva III,717, = atļauja, die Erlaubnis.

Avots: ME II, 531

maujas,

1) "?": slē̦ptuo korāļskaņu maujām Stari II, 141. ai, saskaņu salduma maujas Akurater Astras 50;

[2) maûjas ^2, Gebrüll
Ruj.: bē̦rni laiž atkal maujas vaļā.]

Avots: ME II, 568

mujaža "kas muj 1" Etn. IV, 147. [mujažiņa "eine Alte" Schujen.]

Avots: ME II, 662

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. ² [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696

[Nītauja Manz. Phraseol. Lett., Adolphi (li. (Nỹtauja Lit. Mnd. I, 24, Jušk. LD., № 630, Nītava Stender Gramm. ² 32 (vgl. poln. Nitava), Mitau.]

Avots: ME II, 747

nuõkrauja, der Abhang: upes malā, nuokraujā, bija avuotiņš A. XII, 764. šā kalna nuokraujā redzama milzīga akmeņu kaudze LP. VII, 1320.

Avots: ME II, 801

[nuoraujas,

1) "Abbruch"
L.; "die vom Hecheln des Flachses nachbleibende Hede" Selsau;

2) "das Schnucken"
Kursiten.]

Avots: ME II, 837

nu˙ja, schön: "nu˙ja miruonis!" nāve teikuse LP. V, 69. es - nu˙ja - es īsti nācu jūsu iedzīvi apskatīties A. XI, 153.

Avots: ME II, 753

pakrauja Dond., pakraulis, steiler Uferrand, der Ort unter dem Ufer: ar dieviņu mīļa upe ar tām zaļām pakraujām! RKr. VI, 107. izdze̦nādami nuo zaļas pakraujas slaikās līdaciņas Janš.

Avots: ME III, 48

pamuja, pamuve, ein Weiberrock Ruj., Karls.; pamuve"villaine nuo liniem" N.-Bartau. Vgl. pamuļi.

Avots: ME III, 73

‡ papuja Hasenp., Iw., Seyershof, papuje Ruj. n. BielU., = papuve. Vgl. ebenda pujums für und aus puvums.

Avots: EH XIII, 165

paskujas ["die untere Schicht der als Streu dienenden skujas in einem laidars" Lautb.]

Avots: ME III, 101

pļaũja, pļàuja C., die Ernte: labības pļauja J. R. IV, 71. pļaujas laiks, die Zeit der Ernte, Erntezeit. skaidra Jē̦kaba diena apsuola bagātu pļauju Etn. IV, 91. tu pļauju nuokuopsi vēl! D. 116, 60.

Avots: ME III, 365

pļaũjamsvē̦tki Salis, das Erntefest.

Avots: ME III, 366

prìekššaujams, der Riegel Jesaias 45, 2.

Avots: ME III, 398

‡ pujas, Exkremente (in der Kindersprache) Kalz. n. Fil. mat. 29, AP.

Avots: EH II, 322

riekšauja, s. riekšava.

Avots: ME III, 545

sakļauja,* der Anschluss Wid.

Avots: ME II, 651

saũja: auch Dobl., Frauenb., Gr.-Platon. Hasenp., NB., N.-Peb., Ramkau, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Serben, Veļķi, Ziepelhof, (mit àu ² ) Alswig, Draw., Erlaa, Kortenhof, Lasd., Linden (in Livl. u. Kurl.), Meselau, N.-Laitzen, Sessw., Warkl.

Avots: EH XVI, 459

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja ² KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

šaũja: auch Allasch, Blieden, Lemb., Lesten, Orellen, Ruj., Salis, Smilt., Trik., Zögenhof, (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Oknist, Zögenhof. "Wessen, Serbigal" ME. IV, 6 zu verbessern in "Wessen".

Avots: EH II, 622

šaũja Kaugershof, Ermes, Karls., MSil., Nitau, Bixten, Adiamünde, Serbigal, Wessen, Serbigal, > šõ Popen n. FBR. VIII, 119 und Ugalen n. FBR. VII, 20, resp. šaũva Karls., Alt - Ottenhof, Wolmarshof, Etn. IV, 173, BW. 2869 var.; 6598 var.; 6962; 7954 var.; 8005 var.; 12887 var.; 18996, 3; 24840 var.; 30543 > šoũv Lemsal n. FBR. IV, 89, Widdrisch, Salis, Ruj., = saũja: māte mani audzināja kâ baltuo linu šauju BW. 17303. siena šaujiņas A. XX, 81.

Avots: ME IV, 6

skaûja ² Karls., die Umarmung: es saldi slīgstu miega mīkstās skaujās MWM, v. J. 1908, S. 150. siltas saules skaujas Akuraters.

Avots: ME III, 876

skraûja ² : suņi skrauju dze̦n (= iet skraujā) Wessen (?).

Avots: EH II, 507

skraûja ² Nigr. u. a., ein interjektionaler Zuruf (auf der Jagd) an Jagdhunde. Nach Vank. ist skrauja das Geheul der Jagdhunde auf der Hasenjagd: nu iet skraujā (saka, kad suni kaukdami dze̦n zaķi).

Avots: ME II, 888

‡ II skrauja "stāvs, nuobrucis krasts" N.-Schwanb., Sessw.; ein steiles Flussufer Grawendahl; "stāva vieta, kritums" (mit aû ) Mar.

Avots: EH II, 507

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515

skuja (li. skujà "Tannen- oder Fichtennadel"),

1) die Tannennadel;
gew. der Plur. skujas, Tannenreiser, auch in kleine Stücke zerhackte Tannenreiser U. skuju kuoks, ein Nadelbaum; Schwarzholz Brasche;

2) skuje, Grünbaum, Tanne (pinus abies)
Fischer 300;

3) Plur. skujiņas, Spargelkraut
PS.;

4) skujas, skujiņas RKr. XVII, 33, Kav., Nerft, ein tannenreisartiges
Weberesp. Stickmuster: skujiņās austs aude̦kls ir tāds, kuŗa audu un ve̦lku jeb šķē̦ru diegu cilpas izveiduo skujiņas jeb kāsīšus. skuju, skuju vēverīti, aud man skuju paladziņu! BW. 7485. skuju metu, skuju audu vienu pašu villainīti 25343;

5) als Vergleich für herbe Sprechart, barsches Gebahren gebraucht:
kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582. skuju laidu valuodiņu; es tautām atsacīju... BW. 15210 var. Zu r. хвоя "Nadeln und Zweige der Nadelhölzer" (wenn mit x- aus ks- s. Būga KSn. I, 289, Trautma Wrtb. 268, Walde Vrgl. Wrtb. II, 602 mit wei- terer Literatur).

Avots: ME III, 902

skujainis,

1) der Nadelbaum
Mag. IV, 2, 18;

2) skujainīte; hippuris Karls.; vgl. skujene;

3) skujainīte, Beiname des Tannenbaums
im VL. (eig.: die mit skujas Versehene): tu, eglīte, skujainīte, tev sarkani skuju gali BW. piel.2 4465;

4) = skujas (skuja 4) Dunika

Avots: ME III, 902

skujaîns,

1) mit Nadeln versehen (von Bäumen)
Wid.;

2) tannennadel artig, tannenzweigartig:
skujainas lapas Konv ² 860. ceļš nuobē̦rts . . . ar granti un skujaini nuokasīts ar grābekekli Seibolt. - skujainie raksti, Tannen- zweigmuster Konv. ² 1390; Duomas III 285. skujaina aušana, Köper V.; skujains aude̦kls, geköpertes Zeug U., Karls. skujaini.., palgi BW. 24971. skujaiņas zeķes 7113.

Avots: ME III, 902

snauja (?) Nerft n. U., Bielenstein Holzb. 549, = grievalga, Femerband; eine Gewährsperson aus Nerft hat nur znauja gekannt; s. auch snaujis.

Avots: ME III, 973

II snauja (unter snaujis): auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 542

strauja: nuo krūtīm izplūda ašņa straujiņa Pas. X, 67. strauju strauju upe te̦k, zaru zaru Daugaviņa BW. 11272, 3.

Avots: EH II, 584

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME IV, 1081

suja, s. šuja II.

Avots: EH II, 600

I šuja, die Naht (in Riga gehört).

Avots: ME IV, 105

II šuja Mar., suja Gotg., die Familie: viņam liela šuja - 12 cilvē̦ku Mar, n. RKr. XV, 140.

Avots: ME IV, 105

‡ III šuja Fehteln "saslaukas".

Avots: EH II, 657

tâlšaũjams,* zum Schiessen in die Ferne geeignet: tālšaujamas bises Antrop. II, 29.

Avots: ME IV, 146

taũjas Ronneb., tauja, Erkundigung(en), Nachfrage(n): nav gala ne taujām, ne jaunām ziņām Dr. II, 1149. griezties taujā pie ve̦cākiem cilvē̦kiem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 135

II uja, comm., wer ū-ū ruft Warkl.

Avots: ME IV, 296

‡ ujagi ("ziemlich selten") Salis, = bruñči II.

Avots: EH II, 712

ujãks PS., Benennung des Wolfes; vgl. uja I.

Avots: ME IV, 296

ujavas Spr., das uja- Schreien Fest.

Avots: ME IV, 296

ujavât, -ãju, uja! schreien Fest.

Avots: ME IV, 296

znauja,

1): auch Brukna n. Etn. II, 33, (mit àu ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 811

znauja,

1) znàuja ² Domopol, Heidenfeld, Kl., Memelshof, Nerft, Vīt., znauja Jürg., Prl., Zaļmuiža, znàujis ² Saikava, Vīt., znaujis Nerft, znàujs ² KatrE., Saikava, Sessw., znaujs Ar., AP. Memelshof, = snaujis (vgl. auch snauja), eine Schlinge mit einem hölzernen Knebel, womit man einem zu schlachtenden Schwein das Maul schliesst;

2) znàuja ² Vīt., znauja Korwenhof, A. - Schwanb., znàujis ² Vīt., znàujs ² Druw. n. RKr. XVII, 87, Bers., KatrE., die Schnur (der Riemen), die die Kummethölzer oben verbindet:
apskati, vai sakām nav znauja pušu! Vīt. 60. Hierher auch znaule, znaulis II, znauls, znaugs, žņaûgt und li. žnaũklės "eine Schlinges, welche man einem Schwein beim Schlachten um den Rüssel legt" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 203). Neben diesem g̑neu- ein synonymes gneu- in gnauzt I; germ. k- z. B. in norw. knoka "pressen, drücken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 582) aus g- oder g̑-.

Avots: ME IV, 748

zuja: auch (gespr.: zui̯) Rojen.

Avots: EH II, 812

zuja Dond., zuje Iw. n. FBR. VI, 51, = zuvs, der Fisch: pilskungs bi[ja] lic[i]s ielaist... dārg[a]s ze̦lt[a] zujiņ[a]s LP. VII, 108. Entstanden auf Grund des Deminutiv zu(v)iņa.

Avots: ME IV, 750

skujainis,

4): "audums, kuo auž ar 4 nītīm un 4 paminām" Ramkau.

Avots: EH II, 515

I uja! u˙ja! ujā! Interjektion, als Ausdruck derBewunderung,desSchrecks gebraucht; Ausruf, mit dem man den Wolf und jedes gewaltsame Andringen von sich abtreibt U.: uja, kas par kalnu! LP. V, 7. ēst! uja, kâ ēst gribas! 216. uja! kas tam krauklītim par lielu saimi! VI, 250. vilks; vilks; ujā, vilks! VII, 885.

Avots: ME IV, 296

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

‡ àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

apraût,

6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.

Avots: EH I, 108

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

‡ aptvaicêt, eine Weile in heissem Dampf halten: a. drēbi, lai neraujas, lai neburzās.

Avots: EH I, 123

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143

atãls: auch AP., mit ā` ² Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â ² Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133

atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.

Avots: EH I, 134

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

atlècĩba, die Elastizität: juo dziļāki nuoliec zaļuoksnēju kuoku, juo ar lielāku atlēcības sparu tas uzšaujas augšā savā brīvā stāvuoklī B. Vēstn. *

Avots: ME I, 172

atmē̦tât [ksl. отъмѣтати "abicere"] Spr., frqn., nach verschiedenen Seiten wegwerfen: [linu saujas nuo ve̦zuma Warkhof].

Avots: ME I, 177

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.

Avots: EH I, 174

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

aukurs, das Holz zum Heizen der Riege, der Korndarre Ar. [-kurs zu kur̃t "heizen". au- vielleicht über * auj- zu einem dissimil. aus * jauja entstanden * auja: li. jáuja "овинъ, рига, гумно", r. овинъ "Getreidedarre, Riege", ai. yáva-ḥ "Getreide", gr. ζειαί "Spelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 455 u. Boisacq Dict. 307.]

Avots: ME I, 223

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250

I bãliņš,

1): auzas, kad labi paaugušas, sien un ceļ bāliņuos Grob. linu bāliņā ir apmē̦ram 10-12 saujas ebenda. vējš bāliņu izārdījis ebenda. rudzu bāliņš (= statiņš) Funkenhof, Perkuhnen.

Avots: EH I, 208

‡ baŗât,

1) = baruôt Kaltenbr., Mahlup, (barât) Auleja;

2) als Viehfutter (ver)brauchen
Mahlup: nav ilgi laiki, ka skujas baŗātas.

Avots: EH I, 206

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns ² Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

buciski, bockartig, nach Art eines Bockes: buciņš iebļaujas pa buciski Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344

būgns, schrecklich; ängstlich Oberl. [Zu li. búgti "in Schrecken geraten", baugùs "furchtsam", φεύγειν la. fugere "fliehen", ai. bhujati "biegt", ae. búgan "sich biegen; fliehen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 39 u. a.]

Avots: ME I, 357

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

čapasti, das Eingeweide geschlachteter Haustiere, daraus Seife gekocht wird Mar. n. RKr. XV, 110, [A. - Schwanb.]: nuo cūkas tika daudz čapastu Skuja.

Avots: ME I, 404

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

cērve: linu saujas aptīdamas ap cērvi Janš. Mežv. ļ. II, 95. Falls cēre älter ist als cērve (wie Büga Liet. k. žod. CXI annimmt), ist cērve daraus vielleicht unter dem Einfluss von dzērvīte und dzērve 3 entstanden.

Avots: EH I, 268

[čirgata "Krolle (im Garn)": dzijas vērpjuot saraujas čirgatās.]

Avots: ME I, 414

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

II cir̃ste Doblen "uja">kulstāmā linu sauja".

Avots: EH I, 274

I čumiņa, Demin. von čuma,

1) der Wirrwarr, der Knäuel, Klumpen:
pūķis saraujas čumiņā LP. VI, 80.

Avots: ME I, 420

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

‡ čužaļi, = čužļi, čuži I (?): egļu rnežā grāba ... skujas, ciekuržus, čūkšļus un čužuļus Janš. Mežv. ļ. II, 369.

Avots: EH I, 297

daîks ² [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308

datecêt, intr.,

1) herbeilaufen, hinlaufen:
uozuoliņš datecēja pie liepiņas kalniņā;

[2) laufend hinzugelangen:
te̦cē̦dama datecēju trīs... ezeriņus BW. 4375. es nebiju lauka puķe, date̦kama, nuoraujama Sprogis 193.]

Avots: ME I, 443

[datrènkt und datrìekt Drsth.,

1) hinzujagen;

2) (bis zu einer gewissen Stelle) hinjagen
(tr.).]

Avots: ME I, 443

dažbrìd od. dažubrìd, daždien od. dažudien, manchmal, oft, gewöhnlich: dažbrīd nav iespējams uzmeklēt visus ievainuotuos kaujas vietā A. XX, 57. svešumā bē̦rni daždien labāki saņe̦mas Kundz. St. 41. runā, kâ jau daždien sadzēries Blaum.

Avots: ME I, 446

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

desmite,

1): "mazāka pagasta vienība" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81; "māju skaits (bieži vairāk par 10), kas jāapstaigā reizi nedēļā tâ saucamam desmitniekam ar pagasta valdes ziņām" Kaltenbr.;

2): "zehn Stück"
Lettg.; "zehn Paar Flachsbündel (saujas)" AP.: nuorautās linu saujas saskaitīja desmitēs, tas ir, salika kuopā pa 10 pē̦dām (pē̦da = 2 saujas), lai vieglāk varē̦tu izskaitīt.

Avots: EH I, 317

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

diezcik, aus dievs zin cik, Gott weiss wie, wenn auch noch, wie sehr auch: lai upīte diezcik strauja, pret kalniņu netecēja BW. 997. lai tie kungi diez cik lieli 5960.

Avots: ME I, 487

dui [einsilbig. in Westkurl.] für divi. masc. u. f., Gen. duju; neben dui das Fem. dujas BW. 17519, 5.

Avots: ME I, 510

duins: vakars bija dùins ² ("dunkel") Saikava. d. ("trübe, nebelig") laiks ebenda. Wohl aus *duje̦ns oder *dujans, vgl. dujans ‡ 2 und dujs.

Avots: EH I, 339

duins, dunkel, unklar, unsauber: duins piens Laud.; [vgl. dujans].

Avots: ME I, 511

[dujs, auch dujans (a kann hier aus e, entstanden sein) Charlottenburg. schmutzig graubraun: d. ūdens, d. zirgs.]

Avots: ME I, 511

dūju spalvas, Flaumfedern, Daunen; dūju spilventiņš, ein Flaumfederkissen. [Zu li. duja "Stäubchen" nach Zubatý AfslPh. XVI, 391 f.; mit ū für u unter dem Einfluss von dũja od. auch dūnas "Daunen".]

Avots: ME I, 524

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

dze̦guze, [dze̦gûze ² Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи ⁴ 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dzenêt [Kreuzb.], -ēju (li. genė´ti). tr., ästeln, die Äste abhauen, abhacken, abkappen BW. 11485: dē̦ls nuogāž uozuolu un dzenē uozuolam zarus, skujas dzenēt Nigr. [Zu dzìt nebst aksl. že̦ti "ernten", norw. gana "(einen Baum) kappen, (das Laub am Baume) abhauen" (s. Bugge BB. III, 102), av. aviǰanaiti "fällt (einen Baum)" u. a.]

Avots: ME I, 545

dzìrdêt, Refl. -tiês: Madaļai dzirdējās (nach r. слышалось ) kauja Pas. XI, 356.

Avots: EH I, 359

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb ² 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. ² 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

gârkstuoņa ² [Telssen], eine Art Geräusch: kauja nuobeigusēs.. lielā gārkstuoņā Druva I, 494. [gārkstuoņa Neugut "eine gackernde Henne, die sich ein Ei zu legen anschickt; gā`rkstuoņa "trīcuošs, dre̦buošs truoksnis slimās krūtīs" Serben, Hirschenhof, gãrkstuôņa (Annenburg) "truoksnis kaklā" Schujen: viņš nevar skaidri parunāt, viņam kaklā gārkstuoņa. Auch ein Mensch, der oft gārkst: tas ir tīrais gārkstuoņa Hirschenhof.]

Avots: ME I, 618

gaut: bekommen - auch Memelshof, (mit aû ² ) Rutzau: izstaigājuos visu dienu, - ne˙ka negavu. gautin gauj (rafft) mantas Livl. n. BielU. Refl. -tiês: viņš gaujas pēc peļņas, jagt nach Erwerb BielU. Zur Bed. vgl. auch ‡ atgautiês.

Avots: EH I, 388

gaut (li. gàuti "bekommen"), gaunu od. gauju, gavu od. gāvu Ermes, tr., haschen, etw. zu erlangen suchen, bekommen: gautin gaujuot cilvē̦ks izpuosta savu namu Spr. Sal. 15, 27. viņš viens tik patiesību gava Rainis. staru kruoni gava MWM. VI, 686. Refl. - tiês, für sich zu erlangen suchen, haschen: redz, kâ tas gaujas Ermes. viņš sāpēs nezināja, kur gauties (gew. dēties), er wusste sich nirgends zu lassen, Schutz zu finden (B. Vestn.). Zu gūt.

Avots: ME I, 613

gaventere, das Spenden von Almosen: "reiz pa gadu - pļaujas svē̦tkuos - nuotiek liela zieduošanās gan naudā, gan graudā nabagiem par labu; naudu me̦t lādītē, kas atruodas ceļa maļā, bet graudu nuoduod nabagu mājā; tuo nu sauc par gaventeri."

Avots: ME I, 614

‡ ģezītis "labības pļaujamais [sic!] grābeklītis" Erlaa. n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 426

grābslis,

1) jemand, der nach etwas greift :
rūpju grābslis, Grillenfänger v. ; ein Zugreifer, Dieb Lös. n. Etn. III, 176, [Fest.] ;

2) gaisa od. vēja grābslis [PS., Arrasch, Trik., Warkh., grābslis Nigr., Selg., Wandsen, Salis, Ruj.], der Windbeutel :
daudzi ļaujas piemānīties nuo šādiem gaisa grābšļiem Vēr. II, 187. kāds vēja grābslis dzīrās nuoķert savu ē̦nu Adam.

Avots: ME I, 643

graût (dial. (li. gràti) [Ruj. (hier angeblich mit einer III p. prt. grauja!)], Wenden ("donnern"), Kr. (trans.), s. gŗaût ^2.

Avots: ME I, 640

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

ìebir̃t,

1) herein -, hineinrieseln, - fallen:
kad acī gruži vai putekļi iebiruši Etn. II, 134;

[2) zu reiseln od. fallen anfangen:
ja ziemu jaunā mēnesī eglēm iebirst skujas, tad uotru jaunu mēnesi būs pali Planhof].

Avots: ME II, 3

ìebļaût, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien: nelabā balsī iebļāvās LP. V, 38. meža tē̦vs iebļāvās kâ durts Apsk. v. J. 1905, S. 304. dzirdējis iebļaujamies kâ kazlē̦nu LP. IV, 230.

Avots: ME II, 4

ìekaût,

1): kuo kungs par daudz iekavis (= piekāvis), tas likts ārstēt Dunika, Frauenb. Refl. -tiês,

1 ): viena daļa grivas iekaujas ("ieskaluojas") pumpja kanniņā Seyershof; mit grosser Mühe hineingelangen
Seyershof: kamē̦r te iekaujas pa mūsu (sc.: staignuo, sliktuo) ceļu iekšā nuo lielceļa...; ‡

2) sich zu schlagen (prügeln) anfangen; sich ans Schlagen (Prügeln) gewöhnen
Siuxt: kad ērzelis iekaujas ar māju zirgiem, tad viņš ir nejauks; kad neiekaujas, tad ir labs.

Avots: EH I, 519

ìekļautiês,

1) sich (hin)einschmiegen:
iekļauties krāsns vis˙siltākajā kaktiņā Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 595. iekļaujas sirdī Plūd. Llv. II, 137;

2) einsinken:
siena iekļāvusies Lasd.

Avots: ME II, 28

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein -, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. - tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

ìẽlukns Frauenb., ein wenig biegsam, geschmeidig: pāte̦gas kāts ir tāds ie., ļaujas luocīties.

Avots: EH I, 528

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ìeskañdinât, tr., erschallen, erklingen lassen: lai cilvē̦ks šuo zvanu ieskandinātu Pūrs III, 115. Refl. - tiês, einen klingenden Ton von sich geben: divas balss dakšiņas ļaujas ieskandināties viena nuo uotras MWM. X, 45.

Avots: ME II, 64

ìešņava ² [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78

ìezis [PS., Trik., Serben, N. - Peb.], ieze Apsk., der Sandfels, felsenartige Sandlagerung, besonders an Flussufern, Gestein PS., Wend.: Gaujas krastā atruodas Sietiņu iezis; šai iezī ir liela ala LP. VII, 949. pie šiem smilšakmeņiem piede̦r Gaujas ielejas ieži Konv. ² 588. ze̦ms valnis nuo balganiem, drupulainiem ieža akmeņiem Saul. visi ieži e̦suot nuoguldījumi ūdenī Konv. ² 1032. [kâ kāds putniņš paliek drīz tre̦nkāts ieža duobums Diez. - Nach L. u. U. iezis auch: sandiger, schlechter Ackerboden. Vgl. ieza.]

Avots: ME II, 91

‡ ikstri KatrE., = ‡ ikri III: i. kauc straujam zirgam. Vgl. īksis I und îstri.

Avots: EH I, 429

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izbrâzt, ‡

3) = izmĩstît: (linus) izbrāzām līdz pēdējai saujai Janš. Dzimtene I ² , 65.

Avots: EH I, 435

izkapinât, tr., hämmern, aushämmern, scharf machen: izkapti, dzirnavu akmeņus Kand., Antrop. II, 22. Refl. - tiês, sich aushämmern, sich schärfen: akmens, kas ļaujas stiepties, izkapināties Antrop. II, 92.

Kļūdu labojums:
II, 92 = II, 93

Avots: ME I, 748

izmĩzinât, ‡

2) "saveikt pēc saviem ieskatiem; līdz patikai nuostrādināt" Wessen: beidzuot dabūjis brāli pie siena pļaujas, tuo tad arī labi izmīzināja.

Avots: EH I, 467

izmĩzinât (li. išmį̃žinti), fakt., harnen lassen: bē̦rnu, ein Kind abhalten. brūti izceļ nuo vāģiem vai kamanām, izmīzina tuo pie vienas skujas BW. III, 1, 12.

Avots: ME I, 773

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,

1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;

2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,

1) sich hindurchdrängen
Spr.;

2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.

Avots: ME I, 803, 804

izsviêst, ‡

2) in einem Zug austrinken
Auleja. Refl. -tiês, ‡

5) (liegend) sich langausstrecken:
gultâ izsviedies, it kâ būtu divkauja kritis Jauš. Dzimtene III ² , 380.

Avots: EH I, 484

jaudārzs [aus * jauj - dārzs, s. jauja], ein Hof um die Riege (pagalms ap riju) RKr. XI, 71 (aus dem Inflänt.)

Avots: ME II, 97

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98

[jaungads LKVv., das Neujahr.]

Avots: ME II, 100

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

‡ kabans Seyershof, eine Schindmähre: vēl ar tiem pašiem kabaniem jākaujas, kame̦r izaugs jauns zirgs.

Avots: EH I, 572

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât ² Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît ² Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

‡ kãjminams, mit den Füssen zu treten: kājminama šujammašīna.

Avots: EH I, 599

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

‡ kârklis ² Iw., Orellen, Salis, Seyershof, = kā`rkls: Gaujas kārkļi BW. 17605, 2 var. kārklī kāra šūpuolītes 2046. mazajam kārklītim 33879 var.

Avots: EH I, 602

karuõgs,

1): Demin. acc. s. karudziņu BW. 31963 var., (aus Lennew).; kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var. izrakstītu karuodziņu 31015.

Avots: EH I, 590

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

II kãrts, -s.: Demin. kārtiņa BW. 3378, 2, gen. s. kārtītes 2059,

1): uoša k. BW. 12982, 2. sit ... gaiļa kārti (Var.: laktu)! 23278, 9 var. dzelžu kārtis (Schaukelstangen)
1861. jumta k. (auf den Sparren unter Strohdächern) Siuxt. vēja k. (an die untere Seite der Sparren angeschlagen, "ieslīpi škē̦rsām spārēm"`) ebenda. aizšaujamā k. ebenda, eine Holzstange, die in einem Zaun ein Tor vertritt. kārtiņa ebenda, eine Stange zum Kleidertrocknen am Ofen. nom. pl. kãrtis Ramkau "aude̦kla ve̦lkamās kārtis";

2): auch Frauenb. (14 Fuss),
Siuxt (13 Fuss 4 Zoll).

Avots: EH I, 605

ķaulîgs,

1) plump, ungeschickt
U. ;

[2) ķaũlîgs Bauske "kas daudz daudzās, kaujas (?)".]

Avots: ME II, 357

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

II kaût (li. káuti " schlagen", klr. kýmu (prs. kýmu) (prs. кую) " hämmern, schmieden"], kaûju od. kaûnu, kâvu od. kavu (Dond., Selg., Dunika, Bauske], tr.,

1) schlagen, hauen:
Lipsts grasās viņu kaut Rainis. ripas kaut, sist (ein Spiel), eine hölzerne Scheibe schlagen, treiben;

2) stechen (beim Kartenspiel):
drāz par mizu, kaun nuost;

3) schlachten:
deviņi vīri vienu gaili kauj - sagt man, wenn mehrere sich an eine leichte Arbeit machen. muļķītim pavē̦l kaut kumeļu nuost (od. zemē) LP. IV, 61. [kâ kautin kauts gul U., er schläft einen Totenschlaf.] kaujams luops, das Schlachtvieh; āžus kaut, vomieren; dieva kauts, krepiert;

4) treten, gew. mĩt: gailis kaun vistu Aps. Refl. - tiês,

1) sich prügeln, sich schlagen, kämpfen:
kaunas kâ gaiļi. kam ar stiprāku kauties, kad nuo tā var izbēgt. kāvi kaunas, das Nordlicht flattert;

2) sich placken, sich abquälen:
zirgi kaujas ar dunduriem. kaujas ar me̦lniem kâ suns ar blusām. mums jākaunas ar duomām, ar murgiem, ar miegu, ar bē̦dām, ar grūtībām, ar trūkumu. Subst. kaûšana, das Prügeln, Schlagen, Schlachten; kaûšanâs, die Prügelei. [Weiterhin zu kũja (s. dies), ahd. huowan " hauen", la. cūdere, ir. cuad " schlagen" u. a., s. Johansson IF. XIX, 126, Berneker Wrtb. I, 593, Walde Wrtb. ² Bugge KZ. XIX, 413 f., Trautmann Wrtb. 123.]

Avots: ME II, 179, 180

kàvi Smilt., [PS., C., Trik., Jürg., N. - Peb., kâvi Arrasch], kâvi Bers. [hier angeblich auch im Singular] od. kâvẽji St., das Nordlicht: tādu pār jūŗu parādījās mirdzums kâ ziemeļu kāvu ugunis Vēr. I, 647. kāvi kaujas od. kaunas, sagt der Lette (C., Smilt., Aps., Oknist), wenn er das Nordlicht sieht, - eine mythologische Reminiscenz, dass das Nordlicht die Folge eines Kampfes der Seelen gefallener Kieger sei. ziemeļblāzmai laktījuot, viņi (mūsu senči) dzirdēja zuobeņus šņikstuot un teica, ka kaŗavīri, kaŗaļaužu dvēseles tur kaujuoties Pūrs I, 113. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361