Paplašinātā meklēšana

ajē̦ga Vīt. 76 oder ajē̦gs R. A. = nejē̦ga resp. nejē̦gs, ein einfältiger Mensch [vielleicht eine Umbildung von estn. hajo "alberner Mensch" nach le. nejē̦ga].

Avots: ME I, 62

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

‡ bezjē̦gas (gen. s.), sinnlos: b. dzīve.

Avots: EH I, 214

jē̦gluôt, etw. lässig betreiben, unachtsam und ohne Erfolg etw. tun Bers. n. A. XV, 1, 408; müssig gehen U., [Lng.].

Avots: ME II, 112

jē̦guôt, tr., beachten, aufpassen: viņš jau ne˙kā nejē̦guo: brauc vien; assgals aizķeŗas, tapa laukā. vai tad viņš kuo jē̦guo braukdams Serb. Refl. - tiês, zur Einsicht kommen, verständiger werden: lai viņš pa˙priekšu jē̦guojas un tad lai runā Gaw. n. A. XV, 1, 408. lai vēl jē̦guojas, mag er erst noch an Einsicht reifer werden U. [Zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112

jē̦guotne, der Zank Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Zu jēgties 3].

Avots: ME II, 112

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112

‡ jē̦lpiens "?": suņa jē̦lpienā mīcītu balsi Kaudz. Izjurieši 46.

Avots: EH I, 564

I jē̦ls [hochle. aus * jēlis?], das Sodbrennen Stom.

Avots: ME II, 113

jē̦mas: auch (mit ê̦ ² ) Salisb.; tâ kâ, ve̦ca jēmu sile BW. 22117.

Avots: EH I, 564

jē̦mas, jè̦mi Wolm., [jē̦mi A. - Ottenh., jê̦ms ² , jê̦mi ² Ruj., jẽ̦mi Naukschen], Viehfutter, Mehl und Spreu zusammen gebrüht U., ein ekelhaftes, trochenes od. nasses Gemengsel Wolm. līdzās sēž tautu māte tâ kâ ve̦ca jē̦mu sile BW. 22117. luopu barības (= jē̦mu) vārīšana Wohlfart n. Etn. III, 74. vējš jumtu sapluosījis kâ jē̦mus Lös. [jè̦mas N. - Peb., jê̦mas ² Ruj., etwas, das wie Ausvomiertes aussieht.]

Avots: ME II, 113

jē̦mê̦kls,

1) ein schmutziger, saumseliger Mensch;

2) eine unordentlich gemachte Arbeit
Bers.

Avots: ME II, 113, 114

jē̦mi (unter jē̦mas): linsē̦klu pe̦las jē̦muos taisīja Seyershof.

Avots: EH I, 564

jē̦murs, ein kleiner Knirps Serb. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114

‡ jē̦raine Kaudz. Vecpiebalga 20, = jẽrene 1: plucinādams savu jē̦rainītes ce̦purīti Kaudz. Izjurieši 104.

Avots: EH I, 564

jē̦rmaka, auch je̦rmaka, ein eisernes Gestell auf drei Füssen zum AUfsetzen des Kochtopfes Bers., A. XV, 495.

Avots: ME II, 114

jē̦skuôtiês, unzüchtig leben: meita jē̦skuojas pa visiem grāvmaļiem Naud.

Avots: ME II, 114

[nenuojē̦ga, der Unverständige: cik ilgi jūs nenuojēgas mīlēsiet nenuojēgšanu? Spr. Salom. I, 22. tad tuop tas nenuojē̦ga gudrs Spr. Salom. 21, 11.]

Avots: ME II, 724

‡ nenuojē̦gs Warkl., = nenuojē̦ga: ak tu puika n. (Var.: neprašiņa ) BW. 35013, 6 var.

Avots: EH II, 16

‡ nuojē̦ga, Begriff, Verstand Ar.: sāk aust n. par tuo ... spē̦ku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 48.

Avots: EH II, 50

‡ *pajē̦ga od. *pajē̦gs "?": vai tādam pajē̦gam vajadzēja likt meitē̦nu kristīt? K. Ieviņš Putras Dauķis I, 234.

Avots: EH II, 138

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

‡ sajē̦dzamība,* die Verständlichkeit ("объятность") M. 313.

Avots: EH XVI, 414

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns ² Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

apdùits ^2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. ² unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

‡ aprîdît hetzend umbringen (töten) KatrE.: a. jē̦ru.

Avots: EH I, 109

apšaulis: mit àu ² Warkl. (= nejē̦ga 2).

Avots: EH I, 119

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135

‡ apzêrž ² Anzen, um (temporal): a. Jē̦kabu, um Jakobi.

Avots: EH I, 127

apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]

Avots: ME I, 138

atbrèkt, gew. refl. -tiês, entgegen rufen, schreien: jē̦rs brē̦c; aita atbrē̦cas.

Avots: ME I, 151

atdìrât, tr., die Haut abstreifen, abschinden: tas atdarīja zirgiem lūpas Etn. IV, 53. [jē̦ru kāva; līdz pusīti atdīrāja BW. 35634.]

Avots: ME I, 154

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

‡ atsuînît ² Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

aûgulišks, gut gedeihend, gut wachsend (von lebenden Wesen): augulišks bē̦rns, jē̦rs, sivē̦ns, cālis Tirs.

Avots: ME I, 220

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

‡ III bàigs ² Erlaa "?": baigas auzas. undicht gewachsener, kleiner Hafer. baigi mieži, tādi baigi vien ir, nav jau lāga lini. tādi baigi vien ir atstāfi, lieluo uogu vair navā. vai bij kāds jē̦rs maziņš, vai te̦lē̦ns, tad teica: tāds b. vien ir, tur nav nī kuo turēt.

Avots: EH I, 199

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277

bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.

Avots: ME I, 282

‡ biceniņš "?": kā jē̦rs lecināju pa biceniņu uz sē̦tu Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 217

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

‡ blā`kšt ² (li. blõkšti "kult labību jē̦lkulām") Kaltenbr., Wessen, -šu = ‡ blàgžt ² .

Avots: EH I, 227

blêt, -ēju N. - Schwanb., Mehrhof, Mar., Lis., PS., AP., Bers., Kreuzb., Laud., Roop, Lemsal, Salisb., Bächhof, Kr.], blöcken, meckern: aitas, āzis, jē̦ri blēj, ["blej" Salis. Zu ksl. блѣяти, mnd. blœjen "blöcken" und viell. la. flēre "weinen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 60, Walde Wrtb. ² 300, Johansson IF. VIII, 15, Fick Wrtb. III ⁴ , 284, Persson Beitr. 802 ¹ , Trautmann Wrtb. 34.]

Avots: ME I, 315

bliẽskât, -āju "viel essen": viņš blieskā bez jē̦gas Nötkenshof.]

Avots: ME I, 317

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

‡ čẽ̦gât Dond. "glē̦vi, jē̦li, mīksti runāt: čē̦ks, čē̦ks".

Avots: EH I, 289

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

[*cisinis od. *cisiņš, = sisenis, die Heuschrecke: jē̦lu me̦du un cisiņus Manz. Post. I, 42.]

Avots: ME I, 388

ciska,

1): jē̦ra c. BW. 30538. cūkas cisku 16436, 2. re̦snām ciskām 18543;

2): (Teil des Spinnrades)
auch Frauenb.

Avots: EH I, 275

‡ čuka,

1) "badāmais kuoks" AP.: ar čuku čukā krāsni;

2) Demin. čukiņas AP., kurze Pfähle
(mieti): bij tādas č., kas saturēja jē̦[l]kulu uz kaudzes;

3) "?": ass kâ č Nötk.

Avots: EH I, 294

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dîlît [Trik.], -u od. -īju, -īju, tr., säugen Manz., L., Salisb., [Alt-Ottenhof], Pabbasch: kad aita nepieņe̦m jē̦ru, tad viņš jādīla Ruj.

Avots: ME I, 478

dižaîta ^2, ein erwachsenes Schaf. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, dižaitai pāris Dond.

Avots: ME I, 474

dreņa, ein Schimpfwort (aus дрянь): ak tu dreņa! auf Menschen, aber auch auf alte Pferde Krem. und schlechtes Brot (Alt-Rahden: jē̦la atce̦pusi maize) bezogen A. XI, 761; ein dicker Mensch Etn. III, 162.

Avots: ME I, 497

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

gar̂ša, gar̂ža AP.,

1) der Geschmack:
man nelaba garša mutē;

2) der Wohlgeschmack:
Jē̦kabs duoduot ābuoliem garšu Etn. IV, 91. smieties pilnā garšā, herzlich lachen Kaudz. M. nu viņš īstu garšu sajutīs, nun wird er's zu fühlen bekommen N. - Sess. n. U.;

3) der Geruch:
tāda garša sitas nāsīs, man spürt einen Geruch U.;

4) Geschmack, Schönheitssinn:
gaišmatīte ar garšu apģē̦rbta A. XII, 831 (nach dem deutschen Geschmack od. nach dem russ. вкусъ). Zu gaŗds; [mit š statt ž am ehesten nach Sommer Balt. 126 als Reimbildung zu smarša (s. dies)].

Avots: ME I, 604

gaũde̦ns: auch Dond., Dunika, Frauenb., Iw.; Salisb., Strasden, mit àu auch N.-Wohlfahrt,

1): nuo izbīļa aitai g. jē̦rs piedzima Iw. g. palika, ka nevarēja paiet Frauenb. g. uz acīm, blind
Diet.

Avots: EH I, 387

ģeiŗuôt "?": Pē̦rkuons jāja svina ķēvi, gar jūŗmalu ģeiŗuodams BW. 33712 [aus Zirau. In Wenden bedeute ģeiruôt: hüpfen, hin und her springen (jē̦ri ģeiruo), in Serben: taumelnd hin und her springen].

Avots: ME I, 695

ģēle, [ģẽles N. -Peb., ģèles ² Bers., Kreuzb.], ģèlis ² [Lis., Warkh.], Pūrs III, 32, Tr. IV, 98, in Ramkau ģēļas, [ģẽ̦las Trik.], das Sodbrennen: ģēle od. ģēles [Kreuzb.] mani ē̦d, dedzina, ich habe Sodbrennen Tr. IV, 99, Etn. II, 133. ģēle ne˙kad neē̦duot, ja pēc tam, kad baznīcā pie dievgalda bijis, mājās pārnācis iedzeŗ ūdeni Etn. IV, 118. Vgl. jē̦las.

Avots: ME I, 697

ģèluôns PS., Sodbrennen: man ģ. griež Ronneb., Trik.] Vgl. jē̦luons.

Avots: ME I, 697

ģisme: "prāts, jē̦ga" Saikava.

Avots: EH I, 427

‡ ģismene "jē̦ga; prāts" Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 427

ģist,

1): "saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja. ‡ Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

‡ gļits Stenden "glums, jē̦ls".

Avots: EH I, 396

glumenīca, ‡

3) "gluma, neizcepusi, jē̦la maize" Kalz. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 394

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

gùodîgs,

2): g. kâ jē̦rs Ramkau.

Avots: EH I, 423

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

grums,

1) Ungestüm, Gewalt:
ūdens te̦k nuo trūbas ar grumu Usingen;

2) = grumbulis: šī sāka skaitīt tē̦vareizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā, kâ pa grumiem JK. III, 72. [Vgl. grumba. Oder grums 2 aus r. грумъ "Scholle"?]

Avots: ME I, 665

I gùrste,

1): mit ur̂ ² Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti ² Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes ² ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421

gvelˆzt [Warkh., Kreuzb.], Mar. n. RKr. XV, 115, [gvèlzt ² Nerft], -žu, -zu Barbern, Schwanb., Grünw., Bers.,Laud., Lasd., Bawersh., Fesi., [Wessen, Baltinov], gvèlst ² , -šu, -su Tirs., Druw., [Lis.], schwatzen, faseln, klatschen: [viņš gvelš od. gvelž saltus me̦lus Lis., Bers.] tur daudz tika me̦lsts un gve̦lsts Apsk. I, 413. tu, ve̦cais, reizēm tik niekus gvels A. XXI, 345. tu ar, veci, gvels tīri jē̦lu A. IX, 1, 359. redzēs gan, kuo šis gvelsīs Druva II, 410. gvels tu tavu gvelšanu A. XVIII, 318.

Avots: ME I, 694

ìeblêtiês, aufblöcken: dzirdēja ieblējamies tik kādu jē̦ru MWM. X, 3.

Avots: ME II, 4

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara; ‡

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517

iejūgs, das Pferdegeschirr: izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Apsīšu Jē̦k. Bag. radi 44. ieraudzījis skaistu zirgu labā iejūgā LP. V, 67.

Avots: ME II, 23

ìeķẽrkstêtiês, aufkreischen: kāds iztraucē̦ts meža putns ieķērkstējās Apsīšu Jē̦kabs VII, 28.

Avots: ME II, 34

iekš, Praepos., in, innerhalb, regiert vorzugsweise den Gen., verbreitet auf Kosten des Loc. ohne Präposition: iekš mājas, im Hause, iekš ūdens, im Wasser. iekš vienas ciešanas vien ir dzīvuojis Blied n. Mag. XIII, 1, 7. es uzaugu ar tautieti, iekš vienām ruobežām BW. 9397, 2 var. es iekš ļaužu valuodām BW. 8456, 1, ich bin ins Gerede der Leute geraten. saka, ka Jē̦kabs iekš tē̦va e̦suot, dem Vater ähnlich sei U. - Dial. auch adverbial (als Verkürzung von iekšā) gebraucht: nāc iekš! Appricken. tas krita bezgala suodībā iekš Dünsb. Par. 6. [Vgl. Le. Gr. § 531.]

Avots: ME II, 30

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

ìeliêt, tr., eingiessen: ūdeni silē; jaunu saturu ve̦cuos jē̦gumuos Vēr. I, 860.

Avots: ME II, 40

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

îsi (unter îss),

1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡

2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡

3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;

4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!

Avots: EH I, 501

izbaŗuôt: izbaŗuotu teļu Elger (Günther Altle: Sprachd. I, 64). jāpaduomā, kaî varēs luopus taidu ziemu izbarāt Warkl. putnu visu ziemu ustubā bija izbaŗājuši Kaltenbr. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss füttern, sich mit dem Ftittern abgeben:
es izbaŗuojuos, bē̦rni izbaŗuojās, bet (sc.: jē̦rs) neēde AP.

Avots: EH I, 433

‡ izčūžêt, auszischen (?): pakaļpalicējus izsvilpuoja un izčūžēja par nejē̦giem Dünsb. Vecie grieķi II, 18.

Avots: EH I, 440

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.; ‡

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

izêst,

1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡

3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,

1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;

2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.

Avots: EH I, 446

izģeibt,

1) zu Grunde gehen, sterben:
ģeiba, ģeiba, kamē̦r izģeiba Mitau n. A. XIV, 73;

2) sein Leben fristen, sich erhalten:
jē̦rs izģeîba ² līdz pavasaram, das (schwache) Lamm erhielt sich bis zum Frühjahr N. - Autz n. U.

Avots: ME I, 743

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

‡ izjēgtiês,

1) sich tüchtig abmühen (abplacken)
Adset, .lürg., Lemb., Mahlup, Smilt., Zögenhof: Ansis ... reņģēm neskatās ne virsū; ... diezgan viņš uz jūŗas ar tām izjēdzies K. Students Latvis № 2662. izjēdzies diezgan savā mūžā Adsel u. a.;

2) "(mit der Arbeit) fertig werden"
Mar.: saimniece viena pati izjē̦dzas ar visiem mājas darbiem.

Avots: EH I, 452

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

‡ izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ ² );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465

‡ izņuñgât Frauenb. "mit einem stumpfen Messer (und lange hantierend) unschön ausschneiden, kastrieren: i. jē̦ru.

Avots: EH I, 469

izplàucêt, tr., aus -, verbrühen: ar vāruošu ūdeni trauku Konv. ² 1166. Jē̦kabs izplaucēja sev muti Tirsm.

Avots: ME I, 781

izredzêt,

1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;

2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;

3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,

1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;

3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.

Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju

Avots: ME I, 791

izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,

1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;

2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,

1) sich hindurchdrängen
Spr.;

2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.

Avots: ME I, 803, 804

izstal˜tuôt ,* gestalten, formen, stattlich machen: grieķu dziesminieki vienkāršuo nuojē̦gumu (μοῖρα) izstaltuojuši par likteņa dieviņu Lautb. dzejniekam trūkst spē̦ka šuo sajūsmu tālāk izstaltuot un izdaiļuot Vēr. II, 729. viņš gribēja dziesmas tâ izstaltuot, ka visi vārdi pie sirds ietu Klaust. izstaltuot sevī savu pasauli Vēr. II, 602. Refl. - tiês, sich gestalten, sich ausbilden: dievu pasaule latviešu apcerē nav spējusi izstaltuoties tik plašuos apmē̦ruos Plūd.

Avots: ME I, 805

‡ izteñcinât Frauenb., zur Genüge preisen, loben: iztencināja visus, kas viņu bij uzjē̦muši.

Avots: EH I, 489

iztĩrît, Refl. -tiês, ‡

2) = iztaisîtiês ‡ 5: nejē̦ga iztīrījās vienādi un uotrādi Pas. XII, 417.

Avots: EH I, 490

‡ izžļugt Frauenb., = izmìrkt, izžulˆgt: ziepes izžļugušas. (gaļas gabals žāvējuot) atkusis vaļā un izžļudzis ("kļuvis mīksts un jē̦ls, taukiem ārā te̦kuot").

Avots: EH I, 499

jākle Druw.,

1) [jâkle C., Jürg., Druw.], die Stelle zwischen den Hüften:
[zē̦nam jē̦la jākle Jürg.];

2) s. jâklis.

Avots: ME II, 106

‡ jàma ² Bērzgale. Warkl. " = jē̦ga".

Avots: EH I, 561

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. ¹ ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. ¹

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106

‡ Jẽ̦cē̦ns, Deminutivform zu Jẽcis: palaidņa Jē̦cē̦nam BW. 10232, 1.

Avots: EH I, 563

jẽcis, eine Art Deminutiv zu Jē̦kabs, Jakob.

Avots: ME II, 111

jẽ̦ga,

1): auch Oknist (mit è̦ ² ): tev maz jē̦gas;

2): jē̦gā būt, nākt, vernünftig (verständig) sein, werden
Siuxt: kad nācu je̦gā vairāk, tad sāku citādi darīt;

5): ne˙kādā je̦gā neskan (es klingt ganz schlecht)
Pas. XI, 237.

Avots: EH I, 563

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

jẽ̦gât, - ãju, tr., verstehen: vai tad viņš kuo jē̦gā nuo tāda darba? Bers.

Avots: ME II, 112

jẽgt: mit è N.-Peb., Ramkau: nejēdze ne aust, ne vērpt Ramkau. Refl. -tiês,

2): sich mühen, plagen
Lemb., Zögenhof: ar lieliem darbiem es vusu savu mūžu ešu jē̦gusēs Mahlup. vasarās es jēdzuos ar aušanu ebenda. citas jēdzās ("uzplijās"), lai braucuot līdz Freudenberg, Wolmarsh.

Avots: EH I, 563

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt ² Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112

Jẽ̦kabs: dat. s. Jē̦kapam BW. 33039, 3 var., dat. s. Jē̦kaubam 33039, 2 var., instr. s. Jẽ̦kubu (> hochle. Jā-) 33060, 7, dat, s. Jē, kupam (> hochle. Jā-) 20486, 4, Jē̦kuobs 33060 var., Demin. gen. s. Je̦kupeņa (> hochle. Ja-) 34321, Jākabiņš 33057 (aus Saussen), Jā kuopiņš 33031, 2 var. (aus Lubn.), Jākapiņš ebende (aus Libien).

Avots: EH I, 563

Jẽ̦kabs, [Jẽ̦kãbs], Jẽ̦kaups Smilt., Jẽ̦kuops, Jẽ̦ks, Jẽ̦kus, Je̦kus, Jecis, Jẽcis, Jẽrcis, Ješka, Ješkus, Jẽpis, Jakob; als Zeitbestimmung - Jacobi: Jē̦kabuos (25. Juli) cepa jaunu maizi Mag. XX, 3, 60. Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvā Etn. IV, 71.

Avots: ME II, 112

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lâda, ungegerbtes Fell Salis: agrāk pastalas taisīja nuo jē̦lādas Salis.

Avots: EH I, 563

jê̦lausis,

1) ein Harthöriger:
runā skaļāk, tas ir jē̦lausis Gaw.;

2) ein verkommenes Ferkel mit wunden Ohren
(ar jē̦lām aušim) Serb.;

3) ein Schimpfwort inbezug auf einen, der nichts zustande bringen kann
A. - Rahden n. A. XV, 1, 408;

4) ein Boot der
jē̦lkupči Rojen. [Zu jê̦ls und àuss.)

Avots: ME II, 112

‡ jê̦lčaûmals ² (Stammform?) Salis n. FBR. XV, 62, = jē̦^lčaula.

Avots: EH I, 563

[je̦l˜ga, = jē̦ga: viņam nav ne je̦gas Ruj.]

Avots: ME II, 109

‡ jêlîgs,

1) feucht, klebrig:
zeme ir jē̦līga, ap kartupeļiemaplipusi PV. jēlīga maize, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Strasden;

2) = jê̦ls 7 PV.: visa viņa runa un izskats ir tik j., ka kauns uz tuo pusi pavē̦rties.

Avots: EH I, 564

jêlis,

1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;

2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.

Avots: ME II, 112

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

jê̦lkuli U., jê̦lkūli U., jê̦lkũļi, jê̦kuļi, jê̦lkũlu labība, windtrochenes, windgedroschenes Getreide: jē̦lkūlām kult, das Getreide in ungedörrtem Zustande dreschen: būs labs rudens, varēs zirņus izkult jē̦lkulām Kurs. In Mar. dafür jê̦lkulī kult.

Avots: ME II, 112

jê̦lkūli (unter jê̦lkuli): darbuoties ar jē̦lkūlu kulšanu Janš. Dzimtene III2, 188.

Avots: EH I, 564

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa ² Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112

jê̦lmenis, ein schwacher, schlaffer Mensch: kuo tāds jē̦lmenis man padarīs Ekengr., [Jürg.].

Avots: ME II, 112, 113

jê̦lmina (unter jêlmene),

2): jē̦lminas KatrE.

Avots: EH I, 564

jê̦lnadzis Ahs., = gļē̦vnadzis: nu tad jūs, jē̦lnadži, nevarat šuo bucē̦nu pievārēt LP. IV, 2. tautu meitai, jē̦lnadzītei, nagi dega mazgājuot BW. 7376.

Avots: ME II, 113

jêluons C., Serben., Bers., das Sodbrennen: jē̦luons dedzina Etn. II, 133, ē̦d Tr. IV, 100, griež. [Zu jêls; vgl. jē̦ls vē̦de̦rs.

Avots: ME II, 113

‡ jê̦lpuse, die rohe (ungegerbte) Seite: apvērta tuo (= vilka ādu) mauriņā uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85.

Avots: EH I, 564

jê̦ls,

2)

c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡

d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;

3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;

6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;

7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡

8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.

Avots: EH I, 564

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

jê̦lšķîdãm, zur Zeit, da die Winterbahn abgeht: ceļš tagad pašu laiku jē̦lšķīdām Frauenb.

Avots: ME II, 113

jê̦lumaîns,

1) mit rohen Fleischfetzen beschmutzt:
kas ar jē̦lumiem strādā, tam ruokas paliek jē̦lumainas Ahs.;

[2) roh, wund
U.].

Avots: ME II, 113

jê̦lums,

1): eine eiternde Wunde
Kl.;

6): auch Ahs., Siuxt, die inneren Organe eines geschlachteten Tieres
AP.: kas luopu nuodīrā, uzšķērž, sagriêž gaļu gabaluos, izņe̦m taukus, iztīra de̦sas, tas dzīvā ar jē̦lumiem Ahs. kad cūkām duod jēlumus, tad tās ē̦d savus sivē̦nus AP.; "glumumi luopa iekšās" Frauenb.: jē̦lumi jāplucina zemē, karstā ūdenī Frauenb.; ‡

7) die Schlaffheit:
viņam tis slinkums, j. Heidenfeld.

Avots: EH I, 564

jê̦lums,

1) das Wundsein, eine Wunde, von der Haut entblösste, blutige Stelle am Körper eines Menschen od. Tieres:
kārklu mizu lietuo pret jē̦lumiem Etn. IV, 119;

2) jē̦lums maizē, der Schlief;

3) jē̦luma pastalas, Pasteln aus ungegerbtem Fell
U.; vgl. jēlmene;

4) das Sodbrennen:
jē̦lums ē̦d mani Adsel;

[5) das Rohsein, die Rohheit, Unreifheit;]

6) der Plur. jē̦lumi, rohe Fleischstücke:
visur jē̦lumi un asinis Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 113

je̦ma, ein Gemisch PS.: te viss pajaukts kâ je̦ma Bers. [Vgl. jē̦mas.]

Avots: ME II, 110

jēmējs,

a): puisis jau būtu labs j. Dunika, OB:; "vedējs (kāzās)" (?) Ruhtern; ‡

c) der Schinder:
nesauca ne˙viena jēmēja, - apraka zirgu ar visu ādu Frauenb.: ‡

d) f. jē̦mē̦ja; die Frau, die während der Roggenmahd dem Mäher folgt und das geschnittene Getreide zu Garben bindet
Dunika, Frauenb., OB.: tā ir dūšīga j., kas atje̦m diviem pļāvējiem Frauenb.

Avots: EH I, 564

jēmẽjs, jemand, der nimmt,

a) der Freier:
lai stāv meita vainagā, kad nav laba jēmējiņa (Var.: ņēmējiņa, jē̦mājiņa) BW. 11994;

b) der Mann, der in der Riege das gedroschene Stroh in ein besonderes Sieb
(restes) wirft: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104.

Avots: ME II, 113

‡ jēmiens, = ņêmiẽns: tiklīdz ... izraudzīsin bites, pirmuo jē̦mienu (sc.: me̦dus) atnesīšu tev Janš. Līgava II, 372.

Avots: EH I, 564

‡ je̦m̂stât Dunika, wiederholt nehmen: kuo tu jē̦mstā gaļas gabalus citu pēc cita, ka neēd?

Avots: EH I, 562

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ ² Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563

jẽrene,

1): auch AP., Seyershof;

2): kad aitai ir pirmuo reiz jē̦ri, tad tā ir j. Ramkau. kad aita nāk pus˙uotra gada ve̦ca, tad viņa ir j. ebenda. cik nu daudz nuo jērenītes var nuocirpt! AP.

Avots: EH I, 565

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

jẽrenĩca, jẽrnĩca, jēr(e)nīce, jēr(e)niece,

1) = jērene 1: latvietis valkā ve̦claiku tē̦rpu, pastalas un jērenīcu Vēr. I, 1437. neliecies, mūs māsiņa, jērenīces galviņā BW. 24682;

2) jēriniece - aita ar jē̦ru Wid.;

3) = jērene 3: saimniece, jērenīca, staigā galvu nuodūruse BW. 31124.

Avots: ME II, 114

jerenīcis, der Lammdieb, Epitheton des Wolfes: lai mirst tādi jērenīči (Var.: jē̦ru zagļi) BW. 30602, 1.

Avots: ME II, 114

‡ jẽ̦rē̦ns AP., Seyershof, (mit è̦ ² ) Lubn., Deminutivform zu jē̦rs, das Lamm.

Avots: EH I, 565

[je̦rgālis "ein Lümmel; eine Schlafmütze" Rönneb. Vielleicht richtiegr mit ē, (* jē̦rgalvis).]

Avots: ME II, 110

je̦rmaka, s. jē̦rmaka.

Avots: ME II, 110

jẽ̦ruôtãjs, jem., der allzu oft von jē̦ri spricht MWM. X, 248.

Avots: ME II, 114

jẽ̦rs: Demin. verächtl. jẽrelis Siuxt; balts jēriņš BW. 30703 var. spruogaini jē̦ri BW. piel.2 1318, 1 var. arī tāda jē̦ra dūša izskatās "sieht aus wie ein Schafskopf" BielU.

Avots: EH I, 565

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. ² 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114

Ješka, Ješkus, eine Art Kurzform zu Jē̦kabs, Jakob.

Avots: ME II, 110

ješkus, ein Unzüchtiger Naud. (vgl. jē̦skuoties): tam strādniekam liela ješku smalka (Fiest) klāt Dond.

Avots: ME II, 111

jezme: "prāts" Setzen: vai tad tev jezmes (= jē̦gas, saprašanas) ne˙maz nav! Salwen. še vairs nav ne˙kādas jezmes (= kārtības, jē̦gas) Fehsen.

Avots: EH I, 563

jūsmuôt, ‡ Subst. jūsmuošanās, das Schwärmen (?): tava mīlēšanās ar Jē̦kabu nav ... nekas kâ niekuošanās un j. Janš. Bandavā I, 165.

Avots: EH I, 570

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kãjuop, auf die Beine: tad viņš kājuot ceļ Manz. un Jē̦kabs metās kājuop, da hub Jakob seine Füsse auf I Mos. 29, 1. kājuop celties, sich auf die Beine aufrichten Manz.; kājuop mesties, die Flucht nehmeen Manz. (Veraltet). S. kājuop und [Le. Gr. § 558].

Avots: ME II, 189

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204