Paplašinātā meklēšana

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

‡ àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

àizķepuôt, -ât, ungeschickt, plump weggehen, besond. von Kindern Grünh., Spr.

Avots: ME I, 35

àizķept, auch àizķepêt, A. XX, 878, Serb., zugeklebt werden: pīpes caurums aizķepis krikumiem.

Avots: ME I, 35

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

‡ àizķerĩba* Kronv., die Anzüglichkeit.

Avots: EH I, 34

‡ àizķerîgs* Kronv., anzüglich.

Avots: EH I, 34

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

‡ àizķest, hin-, wegeilen Janš.: pate aizķe̦suse Silarājuos Janš. Bandavā II, I34.

Avots: EH I, 34

àizķezêt: auch Golg., (III p. prs. aizķez ) Grünwald.

Avots: EH I, 34

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

‡ àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42

‡ àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 42

‡ àizšķebinât, = apšķebinât.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķederêtiês Nerft, = àizšķeterêtiês 2.

Avots: EH I, 55

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķeñdêt, schimpfend (scheltend) wegbekommen: a. kuo nuo mājas (pruojām).

Avots: EH I, 55

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

‡ aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67

ãņķens Kand., aņ̃ķins PS., ãņķins, ãniķis Hasenp., Hänchen an Fässern: viņš negāja pie āņķina iegriešanas Kaudz. M. [Nebst li. ónkis aus mnd. haneken "Hänchen am Fass".]

Avots: ME I, 239

‡ apķibelêt Frauenb., = apķìlât: mežsargs mani šuodien apķibelēja mežā.

Avots: EH I, 96

apķecêt, = apķepêt, Dond. Adam.; s. ķece.

Avots: ME I, 98

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

‡ apķem̃mêt, ein wenig kämmen (perfektiv): a. matus Bauske.

Avots: EH I, 96

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ apķe̦puruôtiês, zappelnd sich umwenden: bē̦rns apķe̦puruojies uz mutes Nitau u. a.

Avots: EH I, 96

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

‡ apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

‡ apķezît Dunika, = ‡ apķezinât: a. galdu.

Avots: EH I, 96

‡ apuõkšķerêt Siuxt, beschnüffeln, neugierig beschauen: a. visus pakšķus.

Avots: EH I, 124

‡ apuõšķerêt Rutzau, = ‡ apuõkšķerêt.

Avots: EH I, 124

‡ appušķet -ķet könnte hier auf -ķuôt zurückgcheui Ruhtern, = appušķuôt.

Avots: EH I, 107

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

apšķendêtiês, sich verunstalten.

Avots: ME I, 129

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

‡ ase̦npuķe Popen, hypericum quadrangulum.

Avots: EH I, 130

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170

atķeĩriski adīt: auch N.-Bartau ("adīt nuo kreisās uz labuo pusi").

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

‡ atķem̃mêt atpakaļ, nach hinten zurückkämmen: atpakaļ atķē̦mmē̦ti mati.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦parâtiês Frauenb., Siuxt, = atķe̦puruôtiês: Andžus neizcieta vis tuo vē̦de̦ra guļu, atķe̦parājās gan! Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

‡ atķe̦puŗuôtiês Dunika. = atķe̦puruôtiês 1.

Avots: EH I, 152

‡ atķerĩba Ewers, leichte Auffassungsgabe, Scharfsinnigkeit, Geistesgegenwart.

Avots: EH I, 152

‡ atķerîgs Ewers, = apķêrîgs.

Avots: EH I, 152

‡ atķe̦r̃râtiês Siuxt, = ‡ atķe̦l˜lâtiês.

Avots: EH I, 152

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

‡ atķest, hereilen: šuorīt atķeš Lībīte, lai nākuot tūlin Janš. Bandava II, 428. Marģietu, kuŗa arī bija atķe̦suse jūŗmalā Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 152

atmiekšķenis, Tauwetter. Bers.

Avots: ME I, 178

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

atšķenst, intr., sterben: vai šis vēl nav atšķendis? Grobin, Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 201

atšķerbêt, Widerhaken machen, solche risse erhalten U.

Avots: ME I, 201

atšķerbi, [atšķe̦r̃bi Salis, atšķerbji Kalz.], atskarbi, ein Splitterriss (Gegenriss) im Holze U.; [vgl. atskarbis].

Avots: ME I, 201

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

‡ *atšķeres od. *atšķeŗi, = aršķiras 1 (s. atšķira): pabēra jām (= vistām) atšķeŗu Pas. IX, 63.

Avots: EH I, 173

atšķeterêt, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju;

2) loswickeln:
kamuoli. Refl. -tiês, sich loswickeln.

Avots: ME I, 201

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

aukšķene, Himbeere; s. aušķene.

Avots: ME I, 223

aušķenes: auch Alswig, (mit aû) Kl.- Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušķenes Mar. RKr. XV, 122, Oppek. n. U., auch aušenes, f. av(iet)enes Konv. ² 262. [aušķ- wohl aus * avišķ-; vgl. aviškas.]

Avots: ME I, 230

‡ baķes, = bakas.

Avots: EH I, 200

baļķe (unter baļ˜ķis): auch (mit aļ˜) AP., Ramkau, (mit àļ ² ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17 (hier neben bàļķis ² ), KatrE, n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kaltenbr., Oknisl (hier daneben ein Demin. bàlciņa ² ): uozuoliņa baļķītēm BW. 29837.

Avots: EH I, 203

‡ baļ˜ķene Frauenb., ein grosser, klobiger Löffel, ein Schöpflöffel.

Avots: EH I, 203

‡ baltzeķe Latv. Saule 1929, S. 805, ein weisser Strumpf (?).

Avots: EH I, 203

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

‡ beķerêt Diet., Liebende zusammenführen, eine Heirat zustande bringen.

Avots: EH I, 212

beķeris: beķer[i]s man veģi deva BW. 2229.

Avots: EH I, 212

beķeris, der Bäcker (hieraus entlehnt) Dafür jetzt gew. maiznieks.

Avots: ME I, 278

‡ beķernieks Kaltenbr., = beķeris, màiznieks.

Avots: EH I, 212

‡ beņķe, = beņ̃ķis 1: guļ uz beņķes (Var.: beņķa, suola) BW. 12644, 2 var.

Avots: EH I, 212

‡ beņ̃ķelis Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu beņ̃ķis, die Bank.

Avots: EH I, 212

‡ bìeķe ² Prl., Saikava, Sonnaxt, = biẽte.

Avots: EH I, 224

bieķezis, Warmbier (Etn. I, 41). [biẽķẽzis PS., eine Speise; bieķiezis ² Stockm. "Dickgrütze".]

Avots: ME I, 306

‡ biķeraiņi Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Stickmuster.

Avots: EH I, 219

biķere (unter biķeris): auch Borchow: dzeŗam ... pa visai biķerei BW. 19756.

Avots: EH I, 219

biķeris: dzert vīnu me̦du ze̦lta krusta biķerī BW. 32182. sudrabiņa biķerī 20845.

Avots: EH I, 219

biķeris, biķere, biķēris LP. VI, 658, Demin. auch biķeriņš BW. 8701, der Becher, Kelch. [Nebst estn. piker aus dem Niederd.; vgl. and. bikeri.]

Avots: ME I, 295

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

bišķeris, [Bers.], ein Vogel, der Bienen fängt [merops apiaster?].

Avots: ME I, 300

blaķene, doppelläufige Flinte: vē̦lāk sāka taisīt arī divstuobrenes, abus stuobrus blakām, kamdēļ viņas arī dēvē par blaķenēm Konv. ² 1148.

Avots: ME I, 308, 309

blašķe: auch Rutzau, acc. S. blašku BW. 22830 var.: vīna blašķe BW. 22830, 2.

Avots: EH I, 226

blašķe, auch blakše Bewr., PS., blakšķe Wellan, die Flasche. [Aus mnd. vlasche.]

Avots: ME I, 309

‡ bleņ̂ķerêt ² Lems., -ẽju, sich herumtreiben: b. pa ielām.

Avots: EH I, 228

‡ blestiķe PlKur., = plestiķis, Schmetterling.

Avots: EH I, 228

‡ bluķelis "venteris bez spārniem" NB.

Avots: EH I, 231

bluķene: vizināties ar bluķeni (vielleicht zu einem Nomin. *bluķenis?) Walk.

Avots: EH I, 231

bluķene, [blucene Biel. Holzb. 621], ein aus einem Block gehauenes Boot Janš.

Avots: ME I, 317

‡ buõķeris NB. "ein Holzklötzchen mit einem Nagel und einem kleinen Blechstück am einen Ende, mit dem man verbogene Haken zurechtmacht".

Avots: EH I, 258

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327

briukšķêt, briukšêt, - u, - ēju, krachen.

Avots: ME I, 333

‡ bruņ̃ķe (> livon. bruņ̃ķs), verächtl. Bezeichnung für eine braune Kuh Wainset n. FBR. XIV, 89.

Avots: EH I, 245

‡ bũķele Funkenhof, Grobin, geringschätziges Demin. zu bũka II.

Avots: EH I, 257

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. ² 23022 ¹ ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250

‡ bùbàļķe ² (gesprochen mit hochle. ou für ū) Oknist "Bauholz".

Avots: EH I, 256

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

‡ burvĩķe Frauenb., der Steinpilz; vgl. baravīka. Wohl mit u aus o.

Avots: EH I, 255

‡ čišķele Frauenb., verächtliches Demin. zu ciska.

Avots: EH I, 291

‡ daķer̂t "= àizķer̂t(iês)" Kaltenbr. Refl. -tiês: daķērās pie ... kubula Pas. VIII, 282.

Avots: EH I, 304

[daķer̂tiês Drsth., sich anklammern.]

Avots: ME I, 434

‡ dakterišķe, das Doktorat Janš. Nīca 51.

Avots: EH I, 304

dar̂vaspuķe, Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 442

dašķe (unter dakša und daška): ar dašķēm (Var.: dakšām) vietu taisa BW. 10443, 5.

Avots: EH I, 309

‡ dinķenice U.,

1) ein Ochsenziemer;

2) = ‡ diņ̃ķene Diet.

Avots: EH I, 321

‡ diņ̃ķene Siuxt, eine Reitpeitsche aus einem Ochsenziemer.

Avots: EH I, 321

[dižmakšķeris, grosse Angel, Stellangel Bielenstein Holzb. 679.]

Avots: ME I, 475

‡ dràņķe ² Kaltenbr., eine Nichtsnutzige (Schimpfname für weibliche Personen und Haustiere): pele, d., sagrauzuse BW. 16759. Vgl. draķis 4.

Avots: EH I, 329

draņķes (unter draņ̃ķis),

1): Spülicht, eine schmutzige Flüssigkeit
(mit aņ̃) AP., Ramkau;

2) Treber
(mit àņ ² ) Lös.

Avots: EH I, 329

dreķelis, ein ungehorsames Tier Alt- Schwanb.

Avots: ME I, 497

‡ dreņķe Wessen, = draņ̃ķis 5, netīrĩba.

Avots: EH I, 332

‡ driķelêt U., (in der Mühle) schroten: auzu pūru driķelēšu BW. 21001, 9 var. Entlahnt.

Avots: EH I, 334

‡ drušķele Dunika, = drusciņa: d. miltu.

Avots: EH I, 337

dũķerêt: "unter dem Wasser etw. suchen" Wainsel: dzuosis pa dūņiem pa upi dūķerē.

Avots: EH I, 347

‡ dūķernieks, wer oft dūķerēt geht oder darin eine gewisse Routine besitzt Segew.

Avots: EH I, 347

duļķe,

1): auch Grünh.; feine Abfälle von Sägespänen Wessen; feine Abfäile von der Flachsfaser
(mit ùļ ² ) Auleja: kad kulsta linus, zem nuokulstu paliek vēl d., zem duļķes spaļi;

2): duļķe auch Borchow, Wessen, (mit uļ˜ ) AP., (mit ùļ ² ) Warkl.

Avots: EH I, 341

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

duņķerêt, -ēju, = dūķerēt: vīrs naktī duņķerējis zivis LP. VII, 479.

Avots: ME I, 518

‡ I ẽķele Blieden, Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu ẽ̦ka: ē̦kas un ēķeles Janš. Atpūta № 371, S. 6.

Avots: EH I, 372

‡ II ẽķele Grob., ẽķeles Dunika, Gramsden, eine Flachshechel: grib liniņš sukājam sudrabiņa ēķelēm BW. 26764. ēķeļu zuobus 17263. Aus mnd. hekele.

Avots: EH I, 372

‡ er̂ķele ² Ahs., eine Dachluke. Wohl aus d. Erker.

Avots: EH I, 370

‡ ērķele "?": pieci zirgi ērķelē [?] (Var.: ērzelēs, vērzelēs) BW. 25152, 3 var.

Avots: EH I, 373

‡ ẽrķeles Frauenb., = ‡ II ēķele(s): sukāja ar ērķelēm viņa galvu Pas. V, 222 (aus Sassm.).

Avots: EH I, 373

‡ ērķelis Talssen, = uzpur̂nis 2 (ein Halfter für Fülle ...).

Avots: EH I, 373

ērķes, "Hahnbutten" L.

Avots: ME I, 575

ẽrkšķe̦nājs, [ērkše̦nājs Wid.], das Dornengestrüpp Baltpurviņš, Zalktis I, 113.

Avots: ME I, 575

I ẽrkšķene,

1) der schmale Fleischstreifen zu beiden Seiten des Rückgrates beim Schwein
Dond.;

2) ein Lederftück, welches man beim Anfertigen von Schuhen über die Leiste legt
Dond.

Avots: ME I, 575

II ẽrkšķene, die Stachelbeere Ahs.

Avots: ME I, 575

‡ ēršķeši (li. erškėčiai oder erškečiai) Evang: 1753, S. 22, Dornen.

Avots: EH I, 373

gaŗzeķes, lange Strümpfe: sievietes valkāja gaŗzeķes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 608

‡ guošķenes Infl. n. BielU, = ‡ guostenes.

Avots: EH I, 424

‡ guovpuķe, eine Pflanzenart: nuoplūca ... kādu nuo baltajām guovpuķēm Janš. Dzimtene I, 184.

Avots: EH I, 424

greķelêt, grečaļât, schlechtes Garn zusammenspinnen Ar.

Avots: ME I, 648

griķelêt, -ẽju "?": malu, malu, griķelēju (Var. : gricelēju, gritelēju BW. 8100.

Avots: ME I, 654

grīķelêt -ẽju "?": snaudin snauda, grīķelēja (Var. : grecelēja) BW. 25127.

Avots: ME I, 656

griķene, Knöterich (polygonum) RKr. II, 75.

Avots: ME I, 654

griķes, gaiļu griķes, die Winde (convolvulus) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 654

‡ ìeķeksêt,

1) auf einen Haken
(ķeksis) aufhaken Frauenb.;

2) einkratzen, einreissen
Linden in Kurl.: tik tu man neieķeksē!

Avots: EH I, 525

ìeķem̃mêt, (den Aufzug) in den Weberkamm einfädeln Dond.

Avots: ME II, 34

ìeķe̦parâtiês, ìeķe̦puruôtiês, hineinpurzeln, hineinzappeln: ieķe̦parājās laivā LP. VI, 341.

Avots: ME II, 34

‡ ìeķe̦pât, langsam hereinkommen, hineingehen Frauenb.

Avots: ME I, 525

‡ ìeķepêt, = ìeķept: uzačuos ieķepējis sniegs Dunika.

Avots: EH I, 525

[ìeķepinât, tr., hineinkleben: glīzdā akmentiņu Kl.]

Avots: ME II, 34

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

ìeķept, klebend hangen bleiben: sniega pikas ieķepa kuoka zaruos Stari I, 141.

Avots: ME II, 34

ìeķẽrkstêtiês, aufkreischen: kāds iztraucē̦ts meža putns ieķērkstējās Apsīšu Jē̦kabs VII, 28.

Avots: ME II, 34

ìeķerpt "?": (vīstuokli), viegli ieķe̦rptu laikrakstā A. v. J. 1896, S. 893.

Avots: ME II, 34

ìeķer̂t,

1): ar ieķeŗamām stumjamām rungām ruokās Janš. Līgava II, 29; ‡

2) (Fische) (ein)fangen
Oknist: vai daudz zivju esit ieņē̦ruši? ‡

3) hastig essend zu sich nehmen
Salis; trinkend zu sich nehmen Linden in Kurl.: šis bij ieķēris vairāk. Refl. -tiês, ‡

3) "= ìedîgt, ìezelˆt" Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "bekommen").

Avots: EH I, 525

ìeķer̂t, einschnappen wie eine Klinke; sich einhäkeln U. Refl. - tiês,

1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;

2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.

Avots: ME II, 34

ìeķesêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 525

[ìeķesêt C., ìeķest Nigr., Gr. - Essern, gierig essend zu sich nehmen: puisis putru brangi ieķesa.]

Avots: ME II, 34

‡ ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525

ìeķest (unter ìeķesêt), ‡ Refl. -tiês "ātri ieēst" Mitau, Pampeln: nu tik ieķesies, ka vari iet darbā!

Avots: EH I, 525

ìeķeveruôt,

1) wackelnd hineingehen, hereinkommen:
viņš tikkuo spēja par slieksni ieķeveruot istabā Bers., Wend.;

2) "(eine Korb od. Bastschuh) unschön zu flechten anfangen"
Lasd.

Avots: ME II, 34

‡ ìeķezêt, = ìeķept: akuoti ieķezējuši sietā tik lielā daudzumā, ka nevar vairs vētīt Dunika.

Avots: EH I, 525

[ìeķezêtiês Mar., = ieķē̦rnāties 2; zu ķe̦za.]

Avots: ME II, 34

[ìeķezinât LKVv., verwickeln. Refl. - tiês, sich einmischen.]

Avots: ME II, 34

ìepiņķerêt, ìepīķêt, tr., hineinverwickeln, verwickeln: nabagam kājas bij virvē iepiņķē̦tas. Refl. - tiês, sich verwickeln: virvē, kādā ķibelē.

Avots: ME II, 51

[ìešķebinât, übel werden machen: ieduoduot driģenes uotru var iešķebināt Warkh. Refl. - tiês, übel werden: tuo re̦dzuot man sirds iešķebinājās Kl.]

Avots: ME II, 76

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

ìešķetinât, tr., anfangen zu zwirnen, zu spinnen: diegu. pārrāva iešķetinātu duomu pavedienu A. XXI, 95. Refl. - tiês, sich hineinspinnen, hineinwirken: dzejnieks nuotikuma pavedienam liek iešķetināties darbībā Druva I, 250.

Avots: ME II, 76

‡ iršķeži Marienhausen, Stachelbeeren. Das ir- hier vielleicht als Ersatz eines benachbarten, falsch aufgefassten ostle. ier- (aus ēr- ), vgl. ēršķêži.

Avots: EH I, 431

‡ îszeķe, die Socke, der Halbstrumpf Janš. Nīca 33, 43, Precību viesulis 52.

Avots: EH I, 502

‡ izẽķelêt, aushecheln (izsukât) Rutzau n. Fil. mat. 124: i. linus.

Avots: EH I, 446

‡ izẽrķelêt Frauenb., = ‡ izẽķelêt: i. linus.

Avots: EH I, 446

‡ izķe̦barât Frauenb., langsam und mühsam hinausgehen.

Avots: EH I, 460

izķeberêt, ‡ Refl. -tiês, = izķe̦buruôtiês: sunītis izķeberējas nuo ūdiņa Auleja.

Avots: EH I, 460

izķeberêt, tr., herausschleppen Spr. Refl. izķe̦buruôtiês, sich mühsam heraushelfen (aus einer unangenehmen Lage) M.

Avots: ME I, 759

‡ izķebļuôt, Perfektivform zu ķebļuôt: vētījuot izķebļuotuo labību Janš. Mežv. ļ. I, 215.

Avots: EH I, 460

‡ izķecêt, aus(fr)essen, verschüngen Pempeln: izķecēsi visu sviestu viens pats.

Avots: EH I, 460

izķedinât,

1): izķedinātu ... pakulu kušķi Kronw. Kopoti raksti un runas 156. izplaisinātuo jeb izķedinātuo mākuoņu krāsas Par piemiņu 1875, S. 389; ‡

4) i. nelietību Diet., ein Vergehen aufdecken, ausspüren;
aus li. iškedénti.

Avots: EH I, 460

izķedinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu Sackenhausen, Kalleten;

2) ent -, auswirren:
dzijas Kalleten;

[3) übervorteilen, narrieren Salis n. U.].

Avots: ME I, 759

izķeipt, intr., durchkommen, genesen: viņš bij gan ļuoti slims, bet laikam izķeips gan Nigr. Vgl. izķiept.

Avots: ME I, 759

I izķeipt: vai izķeips vēl, vai aizies Janš. Līgava I, 447 (ähnlich Mežv. Ļ. lI, 114). mākuot pateikt katra, miršanu vai izķeipšanu Līgava I, 174.

Avots: EH I, 460

‡ II izķèipt ² Lis., gewandt herausnehmen, -stibitzen: izķeipis nuo skapja visu manu nuolikumu.

Avots: EH I, 460

‡ *III izķeipt "?": kur tā izķeipusi, kur tā palaidusēs! Janš. Atpūta № 387, S. 5. var būt jauns zē̦ns vairāk izķeipis № 385, S. 6. manā jaunībā ne˙viens tik izķeipis nebija Jaunākās Ziņas vom 30. April 1934.

Avots: EH I, 460

izķe̦kuôtiês: tā vairs nav ne˙kāda uzciršanās, ... tā ir vienkārša izķe̦kuošanās Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 460

izķe̦kuôtiês, zur Genüge Narrenpossen treiben, scherzen, charmieren: labi izrunāties, izsmieties, izķe̦kuoties MWM. VIII, 495, Smilt., Lub.

Avots: ME I, 759

izķeksêt, tr., herausziehen mit einem ķeksis; ausessen: visu bļuodu C., Smilt., Mar., Lub.

Avots: ME I, 759

‡ izķeksît, = izķeksêt: ķeksis, ar kuo ve̦zumu izķeksī Lub.

Avots: EH I, 460

‡ *izķekt "?": par daudz izķe̦kuse sieviete Janš. Apsk. v. J. 1902, S. 18.

Avots: EH I, 460

izķemmêt, tr., auskämmen: matus (geniun: izsukāt); fig. ausessen: putru. Refl. - tiês, sich auskämmen, sich gehörig kämmen: tagad jau laika diezgan, var izķemmēties A. XX, 243.

Avots: ME I, 759

‡ izķem̂pêt ² Franenb. "herausnehmen": i. visu sviestu.

Avots: EH I, 460

izķeñcêt, ‡

2) s. unter ‡ izķāpât.

Avots: EH I, 460

izķeñcêt, tr., herausnehmen, aus dem Wasser entweden, stibitzen: ķeseles nuo upes Kand.

Avots: ME I, 759

izķeñgât, tr., durch -, beschimpfen: es viņu izķe̦ngāju. tu būsi izķe̦ngāta sieva uz visiem laikiem A. XVI, 263.

Avots: ME I, 759

izķe̦parâtiês: (fig.) kaimiņš izķe̦parājies nuo visiem parādiem Frauenb.

Avots: EH I, 460

izķe̦parâtiês, izķe̦puruôtiês, herauszappeln: saimnieks paguvis izķe̦parāties nuo laivas LP. VII, 498. viņš izķe̦puruojās nuo tīkla Brig.

Avots: ME I, 759

izķepêt: "herausnehmen" Frauenb.: i. visu sviestu.

Avots: EH I, 460

izķepêt, tr., ausessen: puika izķepējis visu putru, piena bļuodiņu Serb., Spr., Kand.

Avots: ME I, 759

‡ izķeperêtiês Līvāni, = izķe̦parâtiês.

Avots: EH I, 460

‡ izķepît, -īju Kalz., Lubn. "= izķêpît ² ".

Avots: EH I, 460

‡ *izķeris (Part. praet. act.), = izpũris: izķe̦ruši mati Perkunen.

Avots: EH I, 460

‡ izķe̦r̃lât Nötk., vermischen, verschmadern, auswühlen: i. biezputru.

Avots: EH I, 460

izķerminât, tr.,

1) besudeln, beschmutzen
KLVv.;

2) durchlöchern
Grünh. Vgl. izķirmināt.

Avots: ME I, 759

‡ izķe̦rnât "verschenken". vienu daļu izķe̦rnās RKr. XIX, 147 (aus NB.).

Avots: EH I, 460

‡ izķe̦r̃rât, in einer Karre hinausfahren (tr.): iesēdināta ķe̦rrā un ... izķe̦rrāta aiz pilsē̦tas Janš. Bandavā I, 37.

Avots: EH I, 460

‡ izķer̂stît ² Seyershof, = ‡ izķar̂stît.

Avots: EH I, 460

izķer̂t, tr.,

1) heraus -, weggreifen, wegnehmen:
viņš izķēra tai baltuo ripiņu AU.;

2) ausfangen, auskrebsen, ausfischen:
vēžus, zivis. Refl. - tiês, vergeblich lange fahnden, fangen: kaŗa spē̦ks izķeŗas dienām un nenuoķeŗ ne˙kā LP. I, 104.

Avots: ME I, 759

‡ izķeselêtiês, sich herausrümpeln, herauswinden Kronw. n. U. (unter ķeselêtiês).

Avots: EH I, 461

izķesêt, izķe̦skât, [izķest Wid.], tr., ausessen (von einem gesagt, der viel isst) C.

Avots: ME I, 759

‡ izķezinât Dunika, = izķèzît 2.

Avots: EH I, 461

izķiņ̃ķelêt, ‡

2) verschetzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 461

izķiņ̃ķelêt, tr., entwirren, auseinanderwickeln: virves Kand.

Avots: ME I, 760

izmakšķerêt, tr., aus -, herausangeln, ausfischen: izmakšķe̦rē̦tas zivis tē̦vs izšķiruoja Stari I, 326. Refl. - tiês, zur Genüge angeln: šuovakar labi izmakšķerējāmies.

Avots: ME I, 768

izmikšķerêt, tr., verrenken: man kāja izmirkšķe̦rē̦ta Zabeln, Pampeln, [Autz n. U.].

Avots: ME I, 771

‡ izpiņ̃ķerêt Dunika, entwirrend herausbekommen: i. dadzi nuo bārzdas. skaidu nuo pakulām.

Avots: EH I, 471

‡ izpir̃ķelêt Siuxt, leichtsinnig kaufend verausgaben: par visâdiem niekiem i. naudu.

Avots: EH I, 471

izšķelˆt: lubas bija izšķeltas, nuorantītas vajadzīgā garumā Janš. Mežv. ļ. I, 203.

Avots: EH I, 485

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

izšķeñdêt, izšķenêt, durchschimpfen, heruntermachen: ve̦cais dē̦la meitu izšķenējis LP. VI, 925. neatminuos tuo dienu, kuŗā mēs nebūtu viens uotru izšķendējuši od. izšķendējušies Līg.

Avots: ME I, 810

izšķetêtiês, austoben Elv.

Avots: ME I, 810

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810

izšķetîtiês, sich auszanken: sievas labi izšķetījās Kand.

Avots: ME I, 810

‡ izsnuoķerêt, durchscnnüffeln U. (unter snuoķerēt): i. visus kaktus.

Avots: EH I, 481

‡ izšnuoķerêt, ausschnüffeln, durchstänkern Stender Deutschdett. Wrtb.: lapsa... visus kaktus... izšnuoķerē Stender Pas. u. st. 1789, S. 98.

Avots: EH I, 486

‡ izžūķerêt, ausforschen, ausschnüffeln: blēdis jau bija izžūķerējis, ka(d) mans vārds tur nav ierakstīts A. Sausne Emīlis Dārziņš 201.

Avots: EH I, 499

jānišķe, = jāņi (beim Kartenspiel): tagad e̦smu, paliku jānišķē = jaņuos (scherzweise) Etn. IV, 76.

Avots: ME II, 106

‡ jum̃pravpuķe Salis, primula farinosa.

Avots: EH I, 567

kabzeķe, die Socke, der Halbstrumpf: vīram svārkus taisīdama, bērniņiem kabzeķītes BW. 2256.

Avots: ME II, 130

‡ kadiķe Grenzhof n. FBR. XII, 16, = kadiķis.

Avots: EH I, 573

kaķe,

1): Demin. kaķiņ[a] BW.21943; me̦lna k. BW. 23268. kumpa k. 20342 var. incīte, kaķīte 2242, 1.

Avots: EH I, 576

kaķe,

1) die Katze [Manz. Lettus, Post. II, 347]:
ve̦ca kaķe gudra;

2) ein Bauinstrument (s.
kaķēt, kaķis);

3) der Exstirpator
Konv. ¹ 121. S. katene, kaķis.

Avots: ME II, 139

‡ kaķe̦lē̦ns Strods Par. vōrdn. 88, Lubn., das Kätzchen.

Avots: EH I, 576

[kāķelêt U., lallen. - Wohl aus mnd. kakelen "gackern, schwatzen".]

Avots: ME II, 190

kaķene,

1): auch BW. 13096, 1.

Avots: EH I, 576

kaķene,

1) das Weibchen der Katze;

2) gew. Pl., schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum)
RKr. III, 72; n. Wid. Brombeere. S. katene.

Avots: ME II, 139

kaķenĩce, die Katze BW. 2731; 2732; gew. kaķe, kaķis.

Avots: ME II, 139

‡ kaķenītis, das Kätzchen: kaķenei ... mazi kakenīši BW. 13096, 1.

Avots: EH I, 576

‡ kaļķe Borchow, Plur. kàļķes ² Gr -Buschh. n. FBR. II, 77, Saikava, Sonnaxt, = kaļ˜ķis l.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķene, Kalkpfeife Purap.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķenĩca,

1) die Kalkbrennerei
Infl., Konv.; ¹

2) die Kalkpfeife:
kaļķenīcu sūkt Infl., Erlaa.

Avots: ME II, 147

kaļ˜ķeniẽks: der Kalkführer Janš. Dzimtene IV, 80; f. kaļķeniece, eine Frau, die Kalk führt ebenda 76.

Avots: EH I, 580

kaļ˜ķeniẽks (li. kálkininkas), der Kalkbrenner, Kalkhändler Spr.

Avots: ME II, 147

kaņ̃ķe̦ni, kaņ̃ķi,

1) Kartoffeln, Windau, Felixberg,
[kaņēņ,ni Sernaten, Felixberg];

2) kaņ̃ķens, eine Rübenart Katzd.
[Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 90 f.]

Avots: ME II, 157

kanšķene, eine Lehmschüssel mit steilen Rändern Alschw. [Wohl in kaušķene zu ändern; vgl. kaušķe̦ns.]

Avots: ME II, 156

‡ kapzeķe, die Socke: kājā uzmauca ... kapzeķes Janš. Nīcā 43.

Avots: EH I, 587

kašķene, Milzkraut (chrysosplenium alternifolium) RKr. III, 69, Lös., Bers.,Gold., auch graizes zâle genannt. kad šuo puķi ņe̦muot ruokā, tad pieme̦tuoties kašķis. tuo nuosauc arī par kašķa puķi Gold.

Avots: ME II, 170

‡ ķaûķe ² NB., eine Tabakpfeife.

Avots: EH I, 691

‡ ķaûķernīte Saikava "ein schwangeres Weib" (?).

Avots: EH I, 691

[kaušķene N. - Peb. " ein Kochlöffel".]

Avots: ME II, 179

kaũšķe̦ns: ein Teller, eine Schüssel od. ein anderes Gefäss, womit (Trockenes) geschöpft wird Iw.

Avots: EH I, 596

kaũšķe̦ns, eine Lehmschüffel Edwahlen, Anzen, Dond., Wind., RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 179

‡ *ķe̦barât, zu erschliessen aus ‡ izķe̦barât.

Avots: EH I, 692

‡ ķebere, ein ungeschickter, langsamer Mensch (auch ein solches Tier) Auleja: taids ķ. kuo padarīs!

Avots: EH I, 692

‡ ķe̦barkājis Schwitten "ein undeutlich geschriebener (gekritzelter) Buchstabe resp. eine solche Zeichnung".

Avots: EH I, 692

‡ ķebe um Mitau "?"

Avots: EH I, 692

ķebeklis: eine dreizinkige Hacke zum Kartoffelaufnehmen (mit -ek- ) Rutzau; ķe̦be̦kls dass. Dunika.

Avots: EH I, 692

ķebeklis "rīks, ar kuo ruok rāceņus" Rutzau n. Etn. II, 17 ; ["eine kleine Schaufel zum Kartoffelaufnehmen" Wid.] Entlehnt aus li. kebẽklis "Haken".

Avots: ME II, 358

‡ ķebenes atmest Franenb. "sterben".

Avots: EH I, 692

ķeberêt,

1): die ME. ll, 358 gegebene Übersetzung zu ersetzen durch "auf dem Rücken liegend die Arme und Beine bewegen, zappeln; tastend an etwas rühren (von kleinen Kindern)";
bē̦rns ķeberē ar ruociņām gar kādu priekšme̦tu Wessen; ‡

2) ungeschickt arbeiten
Auleja, Golg.; ‡

3) sich ungewandt, kraftlos bewegen, gehen
Sonnaxt; ‡ Refl. -tiês, ungeschickt zappein (von kleinen Kindern gesagt) Auleja: iztin bē̦rnu ārā, lai jis ķeberējas! Zur Bed. vgl. auch izķeberêt. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. kẽberotis "zappeln".

Avots: EH I, 692

[ķeberêt "einem kleinen Kinde die Hände und Beine bewegen ; damit etwas anrühren" Wessen.] Refl. -tiês Spr., zappeln.

Avots: ME II, 358

‡ ķeberis,

1) "kas ķeberē" Wessen;

2) jem., der ungeschickt arbeitet
Golg.

Avots: EH I, 692

ķebêt U., = ķeģêt. [Vgl. ķebis I, ce̦bules und li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME II, 358

‡ II ķebêt "= ķepêt" (II 4?): sarūsējis arkla Lemesis ķeb PV. jauns sniegs ķe̦b (haftet, klebt) pie kājām Dond., Windau. Zu ķebinât I.

Avots: EH I, 692

‡ ķebeze Bērzpils "krē̦sls uz ragūm labākai braukšanai".

Avots: EH I, 692

[ķebinât, ohne Erfolg leimen Fest. Vgl. li. kèbti "облипать" und le. ķepinât.]

Avots: ME II, 358

‡ II ķebinât Grafental "anrühren".

Avots: EH I, 692

I ķebis: "spieķis" Salis; ein Kesselhaken Lems.: izcē̦rt ķebi nuo žagariem, ka var uzkārt puodiņu. ‡ ķe̦biski (sic!) runāt "?" (aus dem Tahmischen).

Avots: EH I, 692

I ķebis Smilt., Tirs., Burtn., [Korwenhof], = ķeģis. [Vgl. li. keblỹs "ходуля" und le. ķepis].

Avots: ME II, 358

[II ķebis, jem., der ohne Erflog leimt ; ein schlechter Tischler: nav jau ne˙kāds galdnieks, ir tik tāds ķebis Fest., Stelp. - Vgl. ķebinât.]

Avots: ME II, 358

[ķebĩte, ein dünner Brei Lieven - Bersen.]

Avots: ME II, 358

I ķe̦bla, eine schliefige Masse: maize, putra kâ ķe̦bla Burtn.

Avots: ME II, 358

II ķe̦bla U., = ķe̦pa.

Avots: ME II, 358

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358

ķe̦blaîns, ‡

3) "žuburains" Grünh.

Avots: EH I, 692

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358

‡ ķeble Pankelhof, eine Henne mit befiederten Beinen.

Avots: EH I, 692

‡ ķeblêt, -ēju, = kaplêt Kegeln: zâle tik ātri aug iekšā vagās, ka jāķeblē ar steigu.

Avots: EH I, 692

ķeblis,

1): auch Kal. und Rutzau; ‡

4) "ein kleiner irdener Topf"
(wo?); ‡

5) "ein Huhn mit befiederten Beinen"
Mežamuiža (Grenzhof).

Avots: EH I, 692

ķeblis [Korwenhof], ķẽblis Bauske, ķẽbelis Gr. - Sessau, ķẽblis LP. II, 10,

1) ein kleiner Schemel zum Sitzen
Laud., Lubn., Luttr.: nuosēdies uz ķeblīša Brig. izplēties kâ ķeblis Kav. ; [ķeblis Stelp., hier auch in der Bed. "Stiefelknecht"] ; ķeblis, eine vielzinkige Gabel zum Windigen, mit der das Korn von der Spreu geschieden wird Nigr., Hasenp. ;

3) eine ungeschickte Person:
šituo jandaliņu jau var laist vaļā visi ķebļi MWM. X, 594. [Zur Bed. 3 vgl. li. keblùs "неуклюжiй, неловкiй", zur Bed. 2 - li. keblìkas "eine krumme Gabel".]

Avots: ME II, 358

‡ *ķeblītis (oder *ķeblīte?) die Tatze (?): laulājamuo gre̦dze̦nu ezītim uzbāž uz ķeblīti Lems. n. FBR. IV, 95.

Avots: EH I, 692

‡ *ķebluôtiês, zu erschliessen aus saķe̦bluôtiês.

Avots: EH I, 692

[ķe̦bls Dond., feucht, klebrig: maize ķe̦bla kâ mīkla.]

Avots: ME II, 358

‡ ķebra kāja "?": izburtuojis ... visas ķebra kājas un sastrīpuojumus A. Brigadere Daugava 1928, S. 11. Vgl. ‡ ķe̦barkājis.

Avots: EH I, 692

[ķebļuôt, mit dem ķeblis das Korn von der Spreu scheiden: ņēma ķebli ruokā un stājās pie ķebļuošanas jeb graudu izlaišanas nuo gar,ajām pe̦lūm Janš. Dzimtene ² II, 17.]

Avots: ME II, 358

ķe̦burains: ķ. kuoks - auch Bauske, Segew. mistre̦ns adīklis nav tik ķe̦bure̦ns Seyershof.

Avots: EH I, 692

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

ķe̦burêt, ‡ Refl. -tiês Pernigel, zappeln.

Avots: EH I, 692

ķe̦burêt, s. ķē̦baruôt.

Avots: ME II, 359

ķe̦buris, 1): ein verkrüppelter Baum Dunika; "žeberis, mieturis" Lems.

Avots: EH I, 692

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene ² III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359

[ķe̦burkãja, jem. mit gebrechlichen, krüppeligen Beinen Dunika.]

Avots: ME II, 359

ķe̦buruôt, ķe̦burêt, s. ķē̦baruôt. [Vgl. li. kė˜buroti "kė˜baruoti".]

Avots: ME II, 359

ke̦burs,

1): "žuburains priekšme̦ts"
Ermes, Salis, Zögenhof; "neliels žuburains kuoks"; ein Ast Lems., Serbig.; ‡

2) ein ungeschickter Mensch
Lems., Serbig.; ‡

3) etwas Verwickeltes (z. B. ein komplizierter Mechanismus)
Salis (ķe̦burs).

Avots: EH I, 692

ķe̦burs Posendorf, eine gabelförmig ausgewachsene Pflanze ; in Bauske = ķe̦buris 1.]

Avots: ME II, 359

‡ ķebzlis Frauenb. "ein altes, untaugliches Messer".

Avots: EH I, 692

ķe̦bzna, die Tatze Dond., Tuckum, das Fussblatt Frauenb. [Vgl. ķe̦pa und ple̦zna.]

Avots: ME II, 359

I ķece, der Schmutz Dond. ; der Ort, wihin man Spülicht und schmutziges Wasser giesst, der Ausguss: netīru ūdeni un samazgas lej ķecē Dond.

Avots: ME II, 359

II ķece, eine Matratze L., eine Art gewalkter Matratzen St.

Avots: ME II, 359

ķecele, ein schmutziges Geschirr: neturi namā visādas ķeceles pa kājām Dond. Zu ķece I.

Avots: ME II, 359

ķeceniņš, Kohlstumpf, Kohlstrunk Oberl. n. U., Setzen, Lubm., RKr. VII, 413, 415. Deminutiv zu kace̦ns resp. kacē̦ns (s. dies) ; [zu beurteilen wie z. B. kezle̦niņš Le. Gr. 93].

Avots: ME II, 359

‡ ķecerêt Nautrēni "jaukt kâ pa putru": kuo tu ķecerē pa bļuodu ar pirstiem? Bērzgale.

Avots: EH I, 692

‡ ķeceris "wer mit den Fingern oder mit einem Löffel in der Speise wühlt" Berzgale.

Avots: EH I, 692

[ķecêt, -ẽju,

1) "mit einer Hacke (die Erde) auflockern"(?)
Blieden ;

2) = ķeksêt 1 u. 2 N. - Schwanb. ; = ķeksêt 2 Pampeln, Mitau ;

3) = ķepêt, (womit) vollgestopft werden Dond.]

Avots: ME II, 359

‡ ķecinêt Auleja, = kladzêt 1: vista ķecinē, uolu nuodējuse.

Avots: EH I, 692

I ķe̦da,

1) Weiberstreit, Gezänk:
te šādā lielā ķe̦dā atruonas pāris vīru ar cirvjiem ruokā Dünsb. sievu ķe̦das jau nuo tālienes dzirdamas Dond. ;

[2) eine Frau, die viel zu sprechen liebt
Dond.].

Avots: ME II, 359

II ķe̦da, die Sprindel [s. Bielenstein Holzb. 375 u. 379 f.]: ar ķe̦du vērpt U. [Nebst ķe̦dra aus liv. keddør resp. estn. kedr dass., s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 359

‡ III ķe̦da Zögenhof "=ķe̦za; Unglück".

Avots: EH I, 692

ķe̦dât, ‡ Refl. -tiês, durcheinanderreden Dond.: bija daudz ke̦dāšanās Dünsb. Apakš Ziemassvatku egl. III, 706.

Avots: EH I, 692

ķe̦dât, -ãju, intr., laut und viel sprechen, zanken: klau, kâ sievas ķe̦dā! Dond.

Avots: ME II, 359

I ķedele, ķedelis, ein Rock, namentl. ein Frauenrock: dui ķedeļi sade̦guši BW. 28486, 2. vecie skuolas ķedeļi A. XIV, 2, 458. [Nebst li. kedelỹs aus mnd. kedele "Kittel".]

Avots: ME II, 359

II ķedele, ein altes Frauenzimmer Serb.

Avots: ME II, 359

[III ķedele Wessen "ripas grìežamais kuociņš pie vērpjamā ratiņÄ. Wohl zu ķe̦da II.]

Avots: ME II, 359

‡ IV ķedele Druw. "die linke Hand". Vgl. ķete 1.

Avots: EH I, 692

ķedeles atstiept: auch - sich (zum Schlafen) hinlegen Behnen.

Avots: EH I, 692

ķedeles, die Füsse, Beine (verächtlich): ķedeles atmest, atstiept, sterben. duošu tev, ka ķedeles atmetīsi N. - Schwanb., Illuxt, Bers., Druw., Nerft, Serb. kurmi uz vietas nuobeidz, ka ķedeles vien atme̦t Vīt. 12.

Avots: ME II, 359

ķedelis (unter ķedele 1): ein altes Kleidungsstück Durben; ein zu kleines, beschmutztes Röckchen (Jäckchen) NB.; ein alter, wertloser Frauenrock Dunika, KaL, OB.; ķedeļi Frauenb. "dünne Kleider".

Avots: EH I, 693

ķedeliski kājas apaut, beim Anziehen der Bastschuhe den rechten mit dem limken Bastschuh verwechseln Lasd., Sessw., Tirs. [Vgl. li. kèdelioti "запутывать, путать".]

Avots: ME II, 359

ķedinât: auch Dunika und OB. - Zur Bed. vgl. auch izķedinât 3.

Avots: EH I, 693

ķedinât, Wolle zupfen Sackenhausen. [Aus li. kedénti dass.]

Avots: ME II, 359

‡ ķedît, -īju Oknist, schonen: ķ. ratus, apģē̦rbu u˙c. Wohl mit hypernormalem ķ für č; vgl. das gleichbed, aus dem Slav. entlehnte li. čėdyti.

Avots: EH I, 693

‡ ķe̦dluks NB. "ein Mensch von kleinem Wuchs".

Avots: EH I, 693

ķe̦dra, die Spindel: še, māmiņ, mana ķedriņa BW. 17346. S. ķe̦da II.

Avots: ME II, 359

‡ ķe̦draste Frauenb., eine Art Mause.

Avots: EH I, 693

‡ ķedriņš Frauenb., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 693

‡ ķe̦ga Sonnaxt, eine Traube, Dolde: brūkleņu ķ. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. kẽgė dass.

Avots: EH I, 693

‡ ķe̦gât (?) Frauenb. "zurückgehen; (vor einem Feinde) sich zurückziehen".

Avots: EH I, 693

[ķeģele Nigr., ķeģelis N. - Bartau, Eiszapfen: jau (viņai) krūtis kâ ķeģeles Janš. Dzimtene ² III, 38.]

Avots: ME II, 359

[ķeģelis (?)"ein kleines und niedriges Bänkchen" Wirginalen.]

Avots: ME II, 359

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360

ķeģerêt Spr., = ķeģuôt.

Avots: ME II, 360

I ķe̦ģis,

1): auch Bersteln, Ermes, Lemb., N.-Peb., Serbig., Trik., Zögenhof (unbek. in Bērzgale, Dunika, Nikrazen, Saikava, Schnehpeln, Stenden, Windau); "kūjä Ronneb., "spieķis" Salis, Selg.; galvu atbalstīja uz līku ķeģīti Janš. Apsk. 1902, S. 17. - Schwers Unters. 63 erinnert an ndl. kegge "ein Keil".

Avots: EH I, 693

I ķeģis,

1) die Krücke
Burtn., [Janš., Wolm.]: ar ķeģi jau uz kruogu nelēks Blaum. ;

2) der Hieb, Schlag:
viņš dabūja tādu ķeģi, ka tagad vēl žē̦luojas Peb., C.

Avots: ME II, 360

II ķeģis: sarkankājainie ķeģi ... zvidzina sniega putām aplipušajuos pīlādžuos A. Jansons Burtnieks 1931, S. 30. Nach Sehwers Unters. 62 f. aus balt.- d. Kegge [echt deutsch?].

Avots: EH I, 693

II ķeģis, Birkenzeisig (fringilla linaria) Natur. XXXVII ; Konv. ² 2319.

Avots: ME II, 360

III ķeģis (als Bezeichnung der Freier gebraucht) "?": liela pulka ķeģu jāja BW. 13441, 1.

Avots: ME II, 360

*I  ķeglis od. * ķegle,

1) "?": plēšas kustina kādu kārtiņu ar ķegli Konv. ² 4104 ;

[2) ķeglis Arrasch, = kāsis ; in Nötk. sei ķeglis ein Baumast oder Wipfel mit belassenen Stümpfen der Seitenäste zum Kleideraufhängen oder Herausscharren der Kartoffeln ;

3) ķeglis "ein paseklis für Hanf"
Aahof ;

4) ķeglis Aahof, = braũķis 1. Aus d. kegel "Knüppel, Stock"?]

Avots: ME II, 359

[II ķeglis "der Ziegelstein Kr. Illuxt.]

Avots: ME II, 359

ķe̦gna, das Wurzelende eines Baumes an den Sparren des Lubbendaches: jumtiem se̦nākuos laikuos ņēma spāres ar ķegnām ; egli, kur,ai (viņu izruokuot) apcirta visas saknes un tikai vienu re̦snākuo atstāja, uz kur,as lubstājus uzlikt Konv. ² 1509. [Vgl. ce̦guone.]

Avots: ME II, 359

ķeģuôt [Lis., ķeģît Drosth.], ķeģêt, -ẽju U., mit Krücken, Stelzen gehen Lub., Tirs.

Avots: ME II, 360

I ķegums,

1): auch Ermes; ‡

2) "?": griežņi izkuiļuo: apme̦tas ar tādiem ķe̦gumiem un sāk vīst Erlaa. Vgl. ‡ ķe̦kums.

Avots: EH I, 693

I ķe̦gums, der Dachfirst Līg., Stürzenh., Allend. ; ķe̦gumi, Kreuzhölzer auf dem Dachfirst und Giebel Gr. - Sessau. [Zu ce̦gums.]

Avots: ME II, 359

II ķe̦gums: vgl. den Wiesennamen Ķe̦gums Lvv. II, 69.

Avots: EH I, 693

II ķe̦gums, die Stromschnelle in der Düna Pump.

Avots: ME II, 359

ķeija; vgl. dazu Zēvers IMM. 1928 II, 308.

Avots: EH I, 693

ķeija,

1) = kneija Nerft ; [ķeja Wessen, ķeĩja Gr. - Essern, der Stock zum Rippchenschlagen ;

2) eine Stelze,
nūja ar zaru, uz kur,as zē̦ni staigā Līg. [Soweit hochle., aus * ķīja (aus r. кiй "Stock") ; sonst liesse sich an Entlehnung aus mnd. key(g)e "Speer" denken].

Avots: ME II, 360

ķeijzars, ein Stock mit einem Ast an Heu- und Getreidewagen zum Anbinden von Stricken Annenburg.

Avots: ME II, 360

‡ ķeîķe ² Rutzau, die Küche.

Avots: EH I, 693

[ķeĩlis Kandau, Naukschen, Rujen - Tornei, = kreĩlis, ķeiris ; um Ruj. werde so auch ein eisernes Gerät zum Jäten genannt.]

Avots: ME II, 360

ķeima zâle, Schuppenwurz (lathraea squamaria) Mag. IV, 2, 55 ; RKr. II, 73.

Avots: ME II, 360

[ķeĩmars Mitau, zwei zusammengewachsene Beeren. Aus li. keĩmaris "орѣх двойчатка".]

Avots: ME II, 360

[ķèimeris N. - Peb.], ķèimeris ^2, der Taumelnde, Schwankende Tirs., [Bers.].

Avots: ME II, 360

‡ ķèimeriski ² PV., = mèimeriski: ar slimu ruoku ķ. rakstīt. kājas iet ķ.

Avots: EH I, 693

ķeîmuris ² Nikrazen "ein unvernünftiger Mensch".

Avots: EH I, 693

ķèimuruôt,

1) [ķeimer,uôt Bers.], intr., taumeln
AP., Lös.: visādi skrandaiņi ķeimuruo pa kājām JR. IV. 199 ;

[2) tr., etwas falsch machen
AP. Refl. -tiês, ungeschickt und erfolglos hantieren ; trödeln, zögern AP. - Vgl. (in der Bed.

1) li. keimeriúoties "раздвигать ноги" und keĩmaruoties "шалить".]

Avots: ME II, 360

ķeimurs, ‡

2) "mulduoņa 2" (wo?).

Avots: EH I, 693

[ķèimurs AP., einer der ķeimuruo ; ein Ungeschickter Laud., N. - Peb., Sessw., Sinolen, N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 360

ķeiparât, -ãju, ķeipuruôt, = ķe̦parât.

Avots: ME II, 360

ķeipis, ein ungeschickter, unbeholfener Mensch. Zu ķeipt I.

Avots: ME II, 360

ķeips, Beute: tad ta ķeips! (= labs luoms) Etn. - Zu ķeipt II.

Avots: ME II, 360

I ķeĩpt,

1): auch Janš. Līgava I, 101; tas šuo ziemu vairs neķeips Schrunden; ‡

2) sterben
N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 693

I ķeĩpt [auch Fockenhof, Kandau], -stu, -pu, intr., quienen, sein Leben fristen Gr. - Sessau: kuoks vārgst un ķeipst Gr. - Sessau. šis slimnieks gan vairs ilgi [ neķèips N. - Peb.], neķeips Gr. - Sessau, Naud., Grünh., Smilt. [Aus li. keĩpti "чахнуть от болѣзни".]

Avots: ME II, 360

II ķèipt ^2, ‡

2) betrügen
(krâpt) Golg.

Avots: EH I, 693

II ķèipt ^2, -pju, -pu [Lis.], tr., haschen, stibitzen Etn. ; bes. in der Zstz. mit nuo-, Vgl. cìept II.

Avots: ME II, 360

[ķeĩpuruôt N. - Peb. "taumeln (wie ein Betrunkener)".]

Avots: ME II, 360

I ķeĩre: ķeîre Oknist.

Avots: EH I, 693

I ķeĩre [auch Jürg., Wandsen, Gr. - Essern], die linke Hand [Wessen]: atraitnim ruoku devu, ķeiri devu, ne labuo BW. 15467, 1. ar ķerīti ce̦lmus cirta, greizi auga atvasītes 28235, 1 var. [Aus * kreire ; vgl. kreĩlis.]

Avots: ME II, 360

II ķeire: vgl. dazu Schwers Unters. 63.

Avots: EH I, 693

II ķeire,

1) der Stock, mit dem die Rippe geschlagen wird
Subbat, Konv. ¹ 867 ;

2) die runde, hölzerne Scheibe beim Rippchenspiel
Selb.

Avots: ME II, 360

‡ ķeĩrêt Lemb., Schnehpeln, sich der linken (statt der rechten) Hand bedienen.

Avots: EH I, 693

ķeĩrĩba, die üble Gewohnheit, bei seinen Arbeiten sich der linken, statt der rechten Hand zu bedienen A. XI, 577.

Avots: ME II, 360

I ķeĩris,

1): auch Frauenb., Kand., Puhren, (mit eî ) KatrE., Oknist, (mit ei ) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616: līdumā vien pazinu, kuŗš ķeirīša cirtumiņš: ar ķeirīti ce̦lmus cirta, greizi auga atvasītes BW. 28235; ‡

2) = ķeĩre I Lemb., Stenden; ‡

3) ein bei der Arbeit Ungeschickter
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 693

I ķeĩris [auch Drosth., N. - Peb., Trik., Arrasch, Jürg., Selg., Dunika, Wandsen, ķeîris Kl.], ein Linkhand: ķeiris ir tāds kas ar kriesuo ruoku (ķeiri) strādā visus darbus Konv. bijuši arī daži ļuoti izveicīgi ķeir,i A. XI, 576. Vgl. ķeire I.

Avots: ME II, 360

II ķeiris U., = ķeire

II, 1.

Avots: ME II, 360

ķeĩriski: žīdi lasa ķ. (von rechts nach links) KatrE. (mit eî ).

Avots: EH I, 693

ķeĩriski, link, linkisch: ķeiriski kaut kuo darīt, t. i. darīt kaut kuo ar kreisuo ruoku, kas parasti tiek darīts ar labuo Schrund., Hasenp.

Avots: ME II, 360

ķeĩrs: ķèirā ² ruoka Zvirgzdine. kažuoka ķeirā puse ebenda.

Avots: EH I, 693

ķeĩrs, link: ķeirā ruoka (gew. ķeire). pie pirmās krustceles nuogriezies pa labuo, pie uotrās pa ķeiruo Illuxt. Vgl. ķeire I.

Avots: ME II, 360

ķeists,

1): mit eĩ Rutzau; komisch
OB., Adv. ķeĩsti Rutzau; schlecht: ķ. klājas tādā sē̦tā. kur valdnieks ir sievietes īsais prātiņš Janš. Mežv. ļ. lI, 43 (ähnlich I, 318 und Bandava I, 374); "baigi": gar kapis ejuot paliek ķeĩsti Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 693

ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360

[ķeistums, befremdendes, absonderliches Wesen: ļauns cilvē̦ks viņš nav, tikai tādsķeists ; un šā ķeistuma un neveikluma dēļ visi uzņē̦mušies vazāt viņu caur zuobiem Janš. Dzimtene ² III, 26. Aus li. keistùmas dass.]

Avots: ME II, 360

ķeĩzarisks ,* kaiserlich.

Avots: ME II, 360

ķeĩzarīste ,* das Kaisertum.

Avots: ME II, 360