Paplašinātā meklēšana

‡ adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

‡ àiviêkstājs ² Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27

aîzķûtât ² Kal., hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

‡ àizplĩtât Ahs., mit der Peitsche fortscheuchen.

Avots: EH I, 43

‡ àizsẽ̦tā (loc. s.) izvest Kaudz. Izjurieši 190, abprügeln.

Avots: EH I, 47

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52

‡ àizstādît,

1) vor oder hinter etwas pflanzen:
a. kuokus luogiem priekšā oder aiz ē̦kas;

2) a. puķes tālāk pruojām nuo durīm, die Blumen weiter weg von der Tür verpflanzen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstâstît: a. pasaku līdz pusei, ein Märchen bis zur Hälfte erzählen (perfektiv).

Avots: EH I, 52

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

‡ I àiztãpļât (?) Hofzumberge "wegleihen (àizduot)".

Avots: EH I, 57

‡ II àiztāpļât Bers. n. M. Arons "= àizčâpuôr".

Avots: EH I, 57

àizvaĩņuotãjs, der Beleidiger.

Avots: ME I, 58

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65

ākstāklis, gleichbed. mit âksts.

Avots: ME I, 237

‡ altât (> ostle. oltât) Mar., lügen, faseln.

Avots: EH I, 68

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69

‡ apakšstàvs,* die untere Etage, das untere Stockwerk.

Avots: EH I, 71

apgãdâtãjs, der Versorger; grāmatu apg., der Verleger, Verlagsbuchhändler.

Avots: ME I, 87

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98

‡ aplietât, aplietuôt, ein wenig (ringsum) abnutzen: aplietātas mantas Kal.

Avots: EH I, 99

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107

‡ apruotât, ringsum ausschmücken Spr. (" обрядить "): manas miesas apruotātas bas ar tādu spuožumu Vidz. dziesmu grām. v. J. 1809, 159.

Avots: EH I, 110, 111

apsitām: vējš pūš a. auch Prl., Ramkau.

Avots: EH I, 112

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116

apstãdît, tr.,

1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;

2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;

3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;

4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.

Avots: ME I, 125

apstāja (unter apstâji): bez apstājas auch Festen und Janš. Līgava I, 430.

Avots: EH I, 116

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

‡ apstâjiens, der Aufenthalt, das Haltmachen: vienu apstājienu mēs taisīsim pie Jānīša kruoga Azand. 112.

Avots: EH I, 117

apstājš, stätisch: apstājš od. apstājējs od. piestājējs zirgs Hug., Mag. III, 1, 92.

Avots: ME I, 126

apstâklis, der Umstand: citāduos apstākļuos A. XX, 660. apstākļi ir cilvē̦ka vaduoņi SDP. VIII, 7; apstākļu vārds, teikums Adverbium, Adverbialsatz.

Avots: ME I, 126

apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.

Avots: ME I, 126

apstâsts, die Erzählung: visiem tīri kā par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.

Avots: ME I, 126

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

‡ apstâte ² Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117

apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.

Avots: ME I, 126

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

apstāvi, s. apstâji.

Avots: ME I, 126

‡ apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117

‡ apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

‡ apstāvji, s. oben unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

‡ apstrutât, apstrutuôt, sich mit Eiter bedecken: vaina apstrutuojusi.

Avots: EH I, 118

‡ apšutām AP., = apsitām: vējš skrej apšutām.

Avots: EH I, 120

aptābinât: (mit ã ) auch Dond.

Avots: EH I, 121

aptābinât [in Wandsen], betrügen Sassm.

Avots: ME I, 130

‡ aptàmiņ ² Warkl., Adv.,

1) unbewusst, sinnlos, ohne Verstand:
jis tuo dara nuo dzē̦ruma a.:

2) "ungefahr".

Avots: EH I, 121

‡ aptāst Wid. "(Birkenrinde) ringsum abschalen".

Avots: EH I, 121

II atālêtiês, ‡

2) zu Atem kommen
Segew.

Avots: EH I, 133

atãķêt, tr., loshaken: ãķi. Refl. -tiês, sich loshaken: āķis atāķējies.

Avots: ME I, 149

atãķis: āķus ar atāķiem Pet. Av. IV, 165.

Avots: EH I, 133

atãķis, Widerhaken.

Avots: ME I, 149

atālêt, stumpf machen: cirvi Etn. III, 146; vgl. ālêt 2.

Avots: ME I, 149

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

atālêtiês = atdzîvuôtiês Mag. III, 1, 93 [s. atãls].

Avots: ME I, 149

atãls: auch AP., mit ā` ² Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â ² Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. ² 448. [So auch Fick Wrtb. I ^4, 440 und III ^4, 184, Walde Wrtb. ² 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 ¹ und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês ^2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. ² 28 und Feist Wb. ² 25.]

Avots: ME I, 149

atā`rdît (li. atardýti), tr.,

1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;

2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.

Avots: ME I, 149

atāre, ein Roggenfeld, auf dem man in demselben Jahr bereits ein Sommergetreide geerntet hat: rudzi šuoruden tika iesē̦ti atārē Dr.

Avots: ME I, 150

atāvît, tr., abquälen: viņš baļķus ve̦duot zirgu atāvīja T. - Refl. -tiês, sich abquälen T.

Avots: ME I, 150

‡ atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137

‡ atjaũtât, seinerseits fragen, auf eine Frage mit einer Frage antworten A. Niedra.

Avots: EH I, 144

atkā`rtām, Adv., in wiederkehrender Reihenfolge: darbs mainījās kārtu atkārtām Lib.

Avots: ME I, 166

‡ atklapatâtiês Rutzau, = ‡ atkrapastîtiês.

Avots: EH I, 148

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

‡ atķûtât ² Kal., herkommen: kaimiņu zē̦ns atķūtājis.

Avots: EH I, 152

atmē̦tât [ksl. отъмѣтати "abicere"] Spr., frqn., nach verschiedenen Seiten wegwerfen: [linu saujas nuo ve̦zuma Warkhof].

Avots: ME I, 177

atrastãm, Adv. von atrasties, sich weiter weg befindend, in, aus der Ferne: atrastām var labāki nuoskatīt, nekā tur klāt PS.

Avots: ME I, 184

‡ atslapatât, durch Kot herwaten Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 167

‡ atšlapatât, unbeholfen herkommen (?): ve̦cs brūtgāns atslapatāja (Var.: atklabažāja) BW. 14503 var.

Avots: EH I, 174

‡ atšļapatât Kalz., = ‡ atslapatât.

Avots: EH I, 174

‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.

Avots: EH I, 167

atstãdinât: (atstâdinât Wolm.), ‡

2) a. kam algu nuost Segew., jemandem vom Lohn abziehen.

Avots: EH I, 171

atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.

Avots: ME I, 197

atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstāmā izteiksme *, der modus relativus.

Avots: ME I, 197

atstâsts, atstâstījums, Bericht, Referat. *

Avots: ME I, 197

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197

atstâtne,

1) ein Stück Land, das früher als Asker benutzt worden ist
Ar.;

2) ein abgelegener
Ort Ar.

Avots: ME I, 197

atstãvêt,

2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡

4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡

5) widerstehen
Segew.

Avots: EH I, 171

atstãvêt [li. atstovė´ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

‡ attâlām ² Siuxt, = attâlēm: a. nevar tik labi redzēt Siuxt n. Fil. mat. 66. aka ir a. Siuxt.

Avots: EH I, 175

attâlẽm, Adv., in einiger Entfernung: re̦dz attālēm (par gabalu) spuožu, labu māju Etn. I, 79.

Avots: ME I, 203, 204

‡ attālene, die Ferne Jumpraweeten.

Avots: EH I, 175

attâli, attâļi, attâlu, -ļu, attâlus, -ļus, Adv., in einiger Entfernung, recht entfernt, weit: pilsē̦ta stāvējuse diezgan attāļus nuo jūŗas krasta Apsk. I, 454.

Avots: ME I, 204

attâliene, die Ferne: duosimies vēl sirmākā attālienē Etn. III, 183.

Avots: ME I, 204

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

attãls, Grummet A. XIII, 923. So oft für attāls geschrieben: tur atauga attāliņš BW. 28580.

Avots: ME I, 204

attārpinâtiês: ("wieder zu Kraft kommen") auch Matkuln (mit ār).

Avots: EH I, 175

attārpinâtiês, sich erholen, genesen Ruj., Aahof.

Avots: ME I, 204

aûgļuôtãjs, Wucherer: augļuotāja naguos krist A. XIII, 530. aûgnis, der Schössling, Spross Vēr. II, 412.

Avots: ME I, 216

aûgšstāvs, das obere Stockwerk, Obergeschoss: man pašam tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam LP. III, 652.

Avots: ME I, 219

‡ aviekstājs Warkl., ein Ort, wo Himbeerstraucher wachsen.

Avots: EH I, 190

avuotãjs, Quellgras (Catabrosa aquatica) Peņģ.

Avots: ME I, 233

‡ badastãklis (f. -e) Nigr., = badastaklis.

Avots: EH I, 197

[badîtājs U., ein Zollwächter.]

Avots: ME I, 248

‡ badstâklis ² Dunika, = ‡ badastãklis.

Avots: EH I, 198

[balstãķis, ein Spannhaken der Böttcher Bielenstein Holzb.

Avots: ME I, 255

bal˜tâbuols: in Popen dafür das Deminutiv bal˜tâbliš.

Avots: EH I, 202

bal˜tâbuols, weisser Klee: pāri gāju baltābuolu, sarknuo me̦klē̦dama Ltd. 2355. baltābuola kalniņā BW. 21720, 2; baltābula (Var.: baltābuoļa) rasiņā 32455, 6.

Avots: ME I, 256

baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.

Avots: EH I, 201

be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.

Kļūdu labojums:
negulat = neguļat

Avots: ME I, 278

‡ bĩbeļstâsti ² Wainsel n. FBR. XIV, 87, biblische Geschichten.

Avots: EH I, 222

bicatât: "scharweise hin und her laufen (von Schafen)" Arrasch.

Avots: EH I, 217

bicatât, -āju "?": aitas kūtī kle̦puoja un bicatāja Degl.

Avots: ME I, 293

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis ² ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis ² ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì ² ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis ² ) Dunika; ‡

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis ² ) Dunika.

Avots: EH I, 223

‡ blikatât, -ãju,

1) = blikatas sist (ein Spiel) Warkl.;

2) sich ohne Arbeit herumtreiben
Warkl.

Avots: EH I, 229

‡ bluodē̦tājs "?": prūši (= Schaben) ir nepatīkami nūjnieki, laišķi un bluodē̦tāji L. Av. 1854, № 47.

Avots: EH I, 232

brĩvklaũsîtājs ,* freier Zuhörer.

Avots: ME I, 335

‡ bùlstāgs ² Warkl., der Stab des Küsters.

Avots: EH I, 251

‡ bulstàks Pilda, = bulstarāgs.

Avots: EH I, 251

bunguôtājs, der Trommler; debess bunguotājs der Donner LP. VII, 495.

Avots: ME I, 352

‡ čampatât, -ãju, auch refl. -tiês, schwerfällig, ungeschickt gehen, laufen, arbeiten PV.

Avots: EH I, 284

‡ capatā nest, auf dem Rücken (Huckepack) tragen AP., Ruj.

Avots: EH I, 260

cẽ̦rtât: auch N.-Wohlfahrt. ‡ Refl. -tiês, sich kräuseln Lodenhof bei Ruj. (hier auch vom Garn), Wolmarshof.

Avots: EH I, 268

cẽ̦rtât [Salis], hacken Karls.

Avots: ME I, 378

četratā, četrati, četratis, zu vieren, je vier: četratā viņi izdziedājās dažādas dziesmas Janš.

Avots: ME I, 410

četrstāvu nams, ein vierstöckiges Haus.

Avots: ME I, 411

‡ četṙtā Dunika, OB., aus und für četratā.

Avots: EH I, 289

‡ ciêtā ² (gesprochen ciêta) Wainsel n. FBR. XIV, 67, Salis, =ciêti 2, 3: taisīt duris c.

Avots: EH I, 278

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

‡ ciktâl Linden, wie weit: c. zari nuokarās kâ pātagas, tiktāl ...

Avots: EH I, 269

cilpuotājs, ein weisser Schmetterling mit gelben und schwarzen Flecken (abraxas grossulariata L.)

Avots: ME I, 382

‡ cirtājs BW. 11962 var., = cìrtējs.

Avots: EH I, 274

‡ cir̃tât Salisb., -ãju, locken, kräuseln: matus. Refl. -tiês, sich locken, kräuseln Salisb.: mati cirtājas; sich krollen, krollig werden (vom Garn) Trik.: dzija cirtājas.

Avots: EH I, 274

‡ citâd Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Kattenbr., Adv., = citââi.

Avots: EH I, 275

citâdi (unter citâds),

2): brauc ātri! c. (sonst)
nuokavēsim.

Avots: EH I, 275

‡ citâdîgs, = citâds: ķēniņiene pārģērbjas par citādīgu veceni Pas. IX, 297. Adv. citādīgi, sonst RKr. XX, 89.

Avots: EH I, 275

‡ citâdiņ Saikava, = citâdi 2, sonst.

Avots: EH I, 275

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389

‡ citâži Serbigal n. FBR. IV. 58, AP., citâžīgi AP., citâtiês N.-Laitzen n. FBR. VIII, 34, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

čurkstē̦tājs, f. -ja, der, die Rieselnde, Zwitschernde: bezdelīga čurkstē̦tāja,tā gaļiņas cepējiņa.

Avots: ME I, 423

‡ dastât, hinzutreten: stāj visi pi darba: i[r] jī dastāj Pas. X, 303 (aus Welonen).

Avots: EH I, 309

[dastâties Drsth., (li. dasistóti), sich nebenan hinstellen: dazastāju (Var.: daspiežuos, dazasēduos) pie eglītes BW. 4804, 6; vgl. slav. dostati.]

Avots: ME I, 442

daũdzrakstītājs, der Vielschreiber.

Avots: ME I, 444

daũdzrunâtājs, der Vielredner, der Schwätzer, die Plappertasche.

Avots: ME I, 444

daũdzstàvu nams, ein vielstöckiges Haus.

Avots: ME I, 444

dedzinâtãjs, jem., der etwas brennt, der Brandstifter; - ein brennender Schmerz: dedzinātājs pakrūtē Konv. ² 2085.

Avots: ME I, 450

‡ dìmkārtām ² Lubn., = divām kārtām: d. juostu liku.

Avots: EH I, 320

divatā, divatē Alm., divati, divatis (Instr. Pl.), divâts Kand., divatiem, divatuos, divačām, zu zweien: ļauj man beidzamuo reizi ar sievu divati (divatā) parunāt LP. IV, 100. kad tē̦vs pārnāk, tad e̦sam divati V, 258. mums divatiem vajaga uzvārēt šuo pili VI, 395. jāejuot ar˙vienu divatiem VI, 45. vakara laikā gājuši pa divatiem VII, 89.

Avots: ME I, 471

‡ divâtâ ² Dunika, = divatā.

Avots: EH I, 323

divstāvu nams, ein zweistöckiges Haus.

Avots: ME I, 473

‡ divtâ OB., = divatā.

Avots: EH I, 323

‡ dižtirguôtājs Janš. Bandavā II, 219, ein Grosskaufmann.

Avots: EH I, 324

‡ dristât Bērzgale, sich aufregen; unruhig sein.

Avots: EH I, 334

‡ drupatât PV., = drupinât.

Avots: EH I, 336

dujatā > duitā (Westkurl.), zu zweien.

Avots: ME I, 511

‡ dūkstājs, eine sumpfige, einschiessende Stelle Golg.; vgl. den Wiesennamen Dūkstāji Lvv. I, 64 (Olai).

Avots: EH I, 346

dundzuotāji [?] Zehrxten "Brautgefolge; Spielleute beim Heimführen der Braut": sešu jūdžu galiņā stāv deviņi dundzuotāji.

Avots: ME I, 516

‡ dze̦ltâbele "?" : iestādīju dze̦ltābeli (Var.: dadzi) ..., lai izplēsa laumai acis BW. 32472, 15 var.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦ltānâda, ein Gelbhäutiger Pas. IV, 95 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 353

dze̦ltānis, [dze̦ltainis Wid.], ein gelbes Pferd RKr. III, 1288.

Avots: ME I, 542

dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.

Avots: EH I, 353

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dze̦ltãnums [li. geltonùmas], dze̦lte̦nums Kand., das Gelbe: uolas, kam divi dze̦ltānumi LP. VI, 125.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆtât: auch AP., Auleja Kaltenbr., Ramkau: kļaviem lapas dze̦ltā AP.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtât, -āju [Warkh., C.], gelb werden: gaļa žāvējama jaunā mēnesī, tad nedze̦ltā Lub.

Avots: ME I, 542

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561

dzìrdê̦tãjs, der Hörende: nu man bija skaņš balsiņš, nav māmiņas dzirdē̦tājas BW. 407. tas vairs dzirdē̦tājs nebūs. der wird nicht mehr hören.

Avots: ME I, 552

dzîvuôtãjs,

1) der Lebende, Lebenskräftige:
tas ilgi vairs dzīvuotājs nebūs, der wird nicht mehr lange leben, aber auch: er nicht mehr lange seine Wirtschaft halten;

2) der Arbeiter:
dziedātāja tā meitiņa, ne darbiņa dzīvuotāja BW. 943, 1.

Kļūdu labojums:
947 = 943,1

Avots: ME I, 561

[dzûkstājs ² um Bauske, eine Feuchte, sumpfige Stelle im Walde.]

Avots: ME I, 565

gaidîtãjs, jem., der wartet: tautiņās gaidītāju diezgan lielu, diezgan mazu BW. 16538. gaidītāji hiessen auch Personen, die schon längere Zeit den Gottesdienst der Herrnhuter besucht hatten und in den engern Verband der Brüdergemeinde aufgenommen zu werden wünschten Konv. ² 415.

Avots: ME I, 583

glabâtãjs, der Hüter, Förderer: tev slava, mīļam glabātājam, kas visu vajadzību duod GL. bē̦rna glabātāja U., eine Kindwärterin.

Avots: ME I, 621

gleistât, - ãju, intr., schwatzen: kuo tu te gleistā? Lind. n. Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 624

gle̦znuôtãjs ,* der Maler (Künstler): Itālijā radušies vis+lielākie gle̦znuotāji Pūrs II, 12.

Avots: ME I, 626

gluôtâda, gļuotâda, die Schleimhaut: lakstiņu iekšpusē iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270.

Avots: ME I, 632

gļuotâda, s. gļuotâda.

Avots: ME I, 633

‡ gluôtât ² AP., schleimig werden: tai vasarā gluotāja ūdens: aka zaļa vien stāvēja.

Avots: EH I, 396

‡ gnutâtiês Stenden, Falten werfen, sich knüllen: drēbes tev sāk jau g. Zu li. gniùsti "drücken" u. a. bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 582 f.

Avots: EH I, 396

‡ gņutâtiês Stenden, = ‡ gnutâties.

Avots: EH I, 396

grãmattìrguôtãjs ,* der Buchhändler.

Avots: ME I, 644

graûduôtãjs, jem., der auf Halbkorn sein Gesinde abgibt: ar grauduotāja saimniecību iet uz leju Etn. III, 135.

Avots: ME I, 639

‡ gražâtãjs, = gražuôtājs: nu atveda lielsiržam gražātāju līgaviņu BW. 23189, 1 var. (aus Absenau).

Avots: EH I, 400

gražuôtãjs, fem. -ja, der (die) Launische, Kapriziöse : nu atvedu lielsiržam gražuotāju līgaviņu BW. 23189 ; 18609.

Avots: ME I, 642

‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".

Avots: EH I, 401

gre̦bê̦tãjs, ein Gespenst Oppek. n. U.

Avots: ME I, 645

gribê̦tãjs, der Wollende : gana būs tautiņās lieli, mazi gribe̦'tāji BW. 16538. meita..., laba gribe̦'tāja 12733. ["par gribē̦tāju K. Šillings Tirzā (1832. g.) sauc tādu miruonu, kas nav ar kaut kuo mierā un tādēļ rādās dzīvajiem sapņuos, ar˙vienu kuo prasīdams" PS.]

Avots: ME I, 654

gudruôtãjs

1) der Denker;

2) der Klügling (im üblen Sinne).

Avots: ME I, 675

gulê̦tãjs, ‡

2) ein Kranker
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 417

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

gūstâ ,* in der Gefangenschaft: tu esi gūstā Rainis.

Avots: ME I, 686

[ìecē̦rtât, mehrfach einhauen: kaulu Wolm.]

Avots: ME II, 6

iẽdze̦lˆtãns: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 511

iẽdze̦lˆtãns PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., iêdze̦ltans ² Salis], iedze̦ltains, iẽdze̦ltē̦ns [Nigr.], iẽdze̦lte̦ns [Bauske], geblich: iedze̦lte̦ni matu gali BW. 26367. iedze̦lte̦nas cielaviņas 30987, 1.

Avots: ME II, 13

ìejaũtâtiês, auch ìejaũtât, (plötzlich) eine Frage stellen: kur tu biji? iejautājās tē̦vs Vēr. II, 172. viņš, apstājis svilpuot, iejautāja Krišs Laksts 21.

Avots: ME II, 22

ìekaŗuôtãjs, der Eroberer: Aleksandrs Lielais, lielākais iekaŗuotājs Konv. 71.

Avots: ME II, 25

‡ iekârtât ² Dunika, zum zweitenmal (hin)einpflügen: ie. mē̦slus.

Avots: EH I, 519

‡ ìeleipatât Jürg., = ìecil˜puôt 2: zaķis ieleipatāja krūmuos.

Avots: EH I, 526

ìelietât,

[1) benutzend od. tragend bequem od. brauchbar machen:
jaunu drēbi, zābakus, jaunu ieruoci Mar.;

2) zu benutzen anfangen
Fest.].

Avots: ME II, 40

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

ìemàitât, tr., ein wenig verderben, den Grund zum Verderben legen: viņam sirds glaimiem iemaitāta. [Refl. - tiês, schadhaft werden, zu verderben (intr.) anfangen: auglis iemaitājies Salis.]

Avots: ME II, 42

ìemẽ̦tât, ‡

2) wiederholt hineinwerfen;
‡

3) frequ. zu ìemest 4, wiederholt (einen Schnaps) trinken:
guoduos... tiek ... iemē̦tāts Kaudz. Izjurieši 249.

Avots: EH I, 530

[ìemẽ̦tât U., (Wäsche durch Nähen) einzeichnen.]

Avots: ME II, 45

I [ìeruotât,

1) zu essen verschaffen, einsammeln:
kalpuone guovīm jau šuo tuo ir ieruotājusi Nigr.;

2) fressend zu sich nehmen:
guovis būs jau pa druskai ieruotājušas Nigr.]

Avots: ME II, 60

[II ìeruotât, mit Gesang zu feiern beginnen: kas Jānīti ieruotāja? Dagda.]

Avots: ME II, 60

[III ìeruotât, zu schmücken anfangen: ieruotātas drānas Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich schmückend sich hüllen in:
ar ieruotāšanuos jaunajā ģē̦rbā Janš. Dzimt. ² 221;

2) zu spielen anfangen:
bē̦rns labi ieruotājies Bauske.]

Avots: ME II, 60

iestãde ,* die Anstalt, das Institut: kurlmē̦muo labdarīga iestāde.

Avots: ME II, 72

ìestãdît, tr., einpflanzen, einsetzen, stiften: dārzā kuoks, kāpuostus. de̦dzamais upuris iestādīts IV Mos. 28, 6. guli, kur tevi pats dievs iestādījis Tr. IV, 2. Subst. ìestãdĩjums, die Einsetzung, Verordnung, Institution: tāpēc turait šuo lietu par iestādījumu! II Mos. 12, 14.

Avots: ME II, 72

iestāšķi, [das Einreden, die Vorspiegelungen]: bē̦rns tik nemierīgs, ka nelīdz ve̦ctē̦va iestāšķi, ka iešuot uogu lasīt A. VII, 610, [Bers.].

Avots: ME II, 72

ìestâstît, tr.,

1) erzählend einbilden, zutragen, aufbtnden:
palīgi iestāstījuši ķēniņš, ka viņi izpestījuši viņa meitu LP. III, 82;

2) begreiflich machen:
vai tad tev var kuo iestāstīt A. XI, 103.

Avots: ME II, 72

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

ìestãvêt, tr., stehend hervorbringen: kalnā, od. kalnam leju iestāvēju, ar tautieti runādama BW. 14922; 17068, 3. ielejuot tā zemīte, vai tā mana iestāvē̦ta BW. 34194. [Refl. - tiês,

1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;

2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;

3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]

Avots: ME II, 72

iêstãvis ² , [jem., der bei einem andern zu wohnen angefangen hat]: kas tādam pre̦cē̦tām mātītēm kait, sevišķi iestāvju iebūviešu sievām? Janš.

Avots: ME II, 72

iestāvs, etwas steil Spr.

Avots: ME II, 72

iestāvu(s), [iestāvis Welonen, Domopol], Adv., etwas steil, beinahe stehend: pagrabuos burkāni vis˙labāk uzglabājami iestāvu uz galvām Konv. ¹ 305.

Avots: ME II, 72

iestāvu(s), [iestāvis Welonen, Domopol], Adv., etwas steil, beinahe stehend: pagrabuos burkāni vis˙labāk uzglabājami iestāvu uz galvām Konv. ¹ 305.

Avots: ME II, 72

itâ (hochle.), so Mar. n. RKr. XV, 116. [Zum Pronomen itis.]

Avots: ME I, 711

itâds, = šitâds Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME I, 711

izcḕ̦rtât, tr., wiederholt aushauen: pie stipri izcē̦rtāta sliekšņa MWM. IX, 492.

Avots: ME I, 721

‡ izdze̦lˆtât AP., Kaltenbr., = izdzertêt: izdze̦ltā (dzeltējuot iznīkst) visa labība.

Avots: EH I, 444

izjaũtât, izjaũtinât, izjautenêt, ausbefragen, ausforschen: mēs taču nuolēmām viens uotru neizjautāt Vēr. II, 1349. viņš tikai tuo izjautenēja. Refl. - tiês,

1) einander befragen;

[2) zur Genüge fragen].

Avots: ME I, 745

izkā`rtât, ‡

3) zum zweitenmal aufpflügen:
labi dziļi i. druvu Dunika.

Avots: EH I, 455

izkā`rtât, izkā`rtuôt,

1) aussortieren, in Ordnung bringen:
dzīparus, ābuolus;

2) (auch izkārtavuôt Spr.) jem. zu Gefallen tun
Spr.

Avots: ME I, 750

izkrītâtiês, sich zerstreuen, verschminden: lietus izkrītājās, mākuoņi izklīda Katzd.

Avots: ME I, 755

izlìetât, ‡

3) tüchtig machen; aus dem Groben ausarbeiten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausarbeiten" und "tüchtig"). ‡ Refl. -tiês,

1) vollstandig ausgebraucht werden:
viss krājums izlietājies;

2) "geschickt sich machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 463

izlìetât, izlìetuôt, tr.,

1) benutzen:
zemes gabaliņu būdnieki izlietuo par sakņu dārzu Asp. atrastuo naudu bez bē̦dām varējusi izlietuot LP. VI, 225;

2) ausnutzen, vertun, verschachern:
kur tad tavs nucis? tu tuo gan esi izlietājis Mag. XIII, 3, 51. nemirsti, mana māmuliņa, kamē̦r mani izlietā (= izprecē) BW. 8738.

Avots: ME I, 765

izmàitât, ‡

2) vernichten (iznīcinât) KatrE.

Avots: EH I, 465

izmàitât, tr., verpfuschen, verderben: acis. ķēniņiene izmaitājusi labuo peļņu LP. VI, 135. Refl. - tiês, verderben, zu Grunde gehen: labība vietu vietām izmaitājusies.

Avots: ME I, 768

izmẽ̦tât, ‡

3) i. vagas Frauenb., die Kreuzungen der Wasser ableitenden Furchen ausschaufeln.

Avots: EH I, 466

izmẽ̦tât [aksl. izmětati], freqn. von izmest,

1) auseinanderwerfen, hin und her werfen, verwerfen, verlieren:
sienu. ap ugunskuru izmē̦tātas tukšas pudeles JR. IV, 158. salasīja izmē̦tātuos gabalus BW. III, 1, 36. N - ieši savas meitas pa ceļmalu izmē̦tāja BW. 20954;

2) schmettern, aus dem Wagen schleudern:
zirgs izmē̦tājis braucēju. Refl. - tiês,

1) verworfen werden:
lietas izmē̦tājušās pa kaktu kaktiem;

2) sich lange Zeit wühlen:
visu nakti viņš izmē̦tājies pa gultu bez miega.

Kļūdu labojums:
sich lange Zeit wühlen = längere Zeit sich hin und her werfen, wälzen

Avots: ME I, 771

izmutât (ceļu), ausfahren Lös., Bers. n. A. XIV, 480.

Avots: ME I, 774

iznẽ̦sâtãjs,

1) der Austräger:
vē̦stuļu, pasta iznē̦sātājs;

2) der Aussträger, Klatscher:
valuodu iznē̦sātājs Etn. III, 66.

Avots: ME I, 776

‡ izpluotât "ar plaukstu izpērt" Celm.: i. bē̦rnu.

Avots: EH I, 473

‡ izrē̦tât, "ausnarben" Stender Deutseh-lett. Wrtb., vernarben U. (unter rē̦tāt): vīrs ar izrē̦tātu (mit Narben bedecktem) ģīmi Dunika.

Avots: EH I, 476

izruotât, ‡

3) "verwenden, durch bringen"
(in einem handschr. Vokab.). Refl. -tiês, ‡

3) eine Zeitlang hin und her fliegen
(?): bitīt, ... kur tad nu... izliduojies, kur izruotājies? Janš. Dzimtene V, 228.

Avots: EH I, 478

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794

izstãde ,* die Ausstellung: gle̦znu, luopu izstāde.

Avots: ME I, 805

izstãdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) pflanzen: e̦smu izstādījies gan ābelītes, gan uogulājus, bet slapjuma dēļ tie iznīkst Jürg.

Avots: EH I, 483

izstãdît, tr.,

1) hinstellen, aufrichten:
linus ar galiem uz augšu C.;

2) hinausstellen, vertreiben:
pate savu vieglu dienu pa vārtiem izstādīju BW. 17968. visus ļaudis izstādīju, naidenieka nevarēju 26169;

3) auspflanzen:
cik pūru kartupeļu tu šuogad izstādīji?

4) auseinanderpflanzen:
runkuļus izsēt lecektī un vē̦lāk izstādīt Konv. ² 3517;

5) ausstellen:
gle̦znas, augļus, zemkuopības rīkus.

Avots: ME I, 805

izstâstît, tr., erzählen, auseinandersetzen, erklären: kas tuo visu var izstāstīt? viņš izstāsta visu smalki galu nuo gala. sapņus izstāstīt, Träume deuten U. Subst. izstâstîtãjs, der Erklärer.

Avots: ME I, 805

izstâsts, die Erklärung, Aussage: viņa ļaudīm jāizstāsta pie notāra par nuotikumiem, kuo lietviešu jūrnieki mē̦dz saukt par izstāstu.

Avots: ME I, 805

izstât: auch Diet. Refl. -tiês, ‡

2) re̦ti i., sich undieht hinstellen:
ja kūmnieki re̦ti izstājuoties ..., tad bē̦rniem tiekuot ... re̦ti zuobi Kaudz. Izjurieši 78.

Avots: EH I, 483

izstât [li. išstóti], gew. refl. - tiês, austreten: nuo skuolas, nuo diene̦sta.

Avots: ME I, 805

izstãvêt; ‡

3) sich aufbewahren, überwintern
Kaltenbr.: duobe kartupi izstāvēja ļuoti labi. jās par ziemu dzīvas izstāvēja.

Avots: EH I, 483

izstãvêt (li. išstovė´ti),

1) stehend schadhaft, alt werden:
sviests klētī pa˙visam izstāvējis Sessw.;

2) bis zu Ende, bis zu einer gewissen Zeit verharren, ausstehen:
baznīcu od. baznīcā līdz beigām. ķēniņš licis izstāvēt trīs naktis savā baznīcā LP. VII, 186. tad jau labāk amatā būs, kad gadu izstāvēs U., die Zeit, da man zu arbeiten hatte, vollbringen.] vai tad, cilvē̦ks, vari visam od. visur izstāvēt klāt? Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich stehen: Pastaris izstāvas galuotnē vienu dienu, uotru; cik ilgi stāvēs? LP. III, 4. izstāvies ielas stūrī par tukšu nieku A. XX, 641.

Avots: ME I, 805

iztâlêm, nuo iztâlêm, iztāļām Glück Psalm 38, 12, von weitem, aus der Ferne, aus einiger Entfernung: es pazinu iztālēm slinku, laisku tē̦va dē̦lu BW. 9815; 11341.

Avots: ME I, 815

‡ iztâlene, eine kleine Entfernung Diet.

Avots: EH I, 488

‡ iztāļš, abgelegen, entfernt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen").

Avots: EH I, 488

I iztāpaļât,

1): auch (mit ã ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

I iztāpaļât, tr.,

1) auf Umwegen etwas zu erfahren suchen, ausfragen:
viņš gribēja nuo manis iztāpaļāt Naud.;

[2) ="izburtuot": bē̦rns lasīt nemāk, bet dažus vārdus tuomē̦r iztãpaļāja Nigr.]

Avots: ME I, 815

[II iztãpaļât, mühsam hinausgelangen: viņš beidzuot iztāpaļāja nuo meža Nigr.]

Avots: ME I, 815

iztãpļâtiês: ta[d] nu iztāpļājuos ("aplinkus un gari izrunājuos") tiku tikām Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

iztãpļâtiês, sich ausfaseln, viel dummes Zeug zusammenschwatzen.

Avots: ME I, 815

iztãpšļât, ausforschen, ausfragen Ahs.

Avots: ME I, 815

iztārpinât, tr., reinigen: zirgam muti Buschh. (eine Pferdekur).

Avots: ME I, 815

jãņtārpiņš, s. Jānis 2.

Avots: ME II, 107

jâtãniskis, Adv., rittlings Trik.

Avots: ME II, 107

jaûnradîtãjs ,* einer, der etw. Neues schafft, ein schöpferliches Genie: bet, būdams jaunradītājs, ģēnijs sanāk pretībā ar ve̦cuo, pastāvuošuo pasauli Konv. ² 1027.

Avots: ME II, 101

jaûnstãdîts, vor kurzem od. von neuem gepflanzt: jaunstādīti augļi Konv. ² 2155.

Avots: ME II, 102

jaũtãjums, jaũtãjiêns, die Frage: uz šuo jautājumu grūti atbildēt.

Avots: ME II, 104

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât ² Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104

[jaunāt L., erneuern.]

Avots: ME II, 99

‡ je̦m̂stât Dunika, wiederholt nehmen: kuo tu jē̦mstā gaļas gabalus citu pēc cita, ka neēd?

Avots: EH I, 562

jẽ̦ruôtãjs, jem., der allzu oft von jē̦ri spricht MWM. X, 248.

Avots: ME II, 114

‡ jum̂tãji ² Frauenb., das Stroh, womit ein Dach gedeckt ist.

Avots: EH I, 567

‡ kamẽ̦rtãm Orellen n. FBR. XI, 43, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

‡ kàntāts ² Auleja, = ‡ kañtê̦ts.

Avots: EH I, 585

kapâtãjs [kapótojis], einer, der hackt, nagt, frisst: tīklus tarājuot, jāsauc žurkas par kapātājiem LP. VII, 380.

Avots: ME II, 158

kàpuostãjs, ein Stück Land, wo Kohl abgenommen ist Ar.

Avots: ME II, 194

‡ kāpustājs Lubn., ein Kohlgarten.

Avots: EH I, 602

‡ kârtãgznis ² AP., ein gewisses Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH I, 605

kā`rtãjums, kā`rtuõjums, das zweite Pflügen, das zum zweiten Mal aufgepflügte Feld: uotruo armumu apzīmē par kārtuojumu Konv. Aus Naud. wird dafür auch kārtāji [?] angegeben.

Avots: ME II, 201

[kârtâkša ² zâle od. kârtâkšļa ² zâle Rönnen "kāda ķērpju suga".]

Avots: ME II, 201

‡ kartākslis NB., = kârtâkslis ² : guovij de̦g k.

Avots: EH I, 590

kârtâkslis ^2: auch Iw.

Avots: EH I, 605

kârtâkslis ² (li. kartókšlis) Tr. IV, 639, Gaw., Gr. - Sessau, [kārtâksnis Kr., Rönneb, Wadaxt, kartāksnis MSil.], kārtaksnis Elv., Irmelau, kārtuoksnis [Grendsen], U., kārtūksnis [vgl˙li. kartunkslis dass.], der Blättermagen: par kārtaksni nuosaucuot kādu kuņģa daļu Etn. II, 150. [Zu kā`rta.]

Avots: ME II, 201

(unter kârtâkslis ² ): auch (mit âr ² ) Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 605

kā`rtāt,

1): auch (mit ā`r ² ) Linden in Kurl., (mit âr ² ) Dunika, Grob., Iw., Siuxt;

3): seja kārta Salis.

Avots: EH I, 605

kā`rtât, - ãju, kā`rtuôt,

1) zum zweiten Mal pflügen, zwiebrachen
[li. kartóti dass.]: zemi;

2) gew. kārtuot, ordnen, ir Ordnung bringen:
viņa stāvēja pie atvē̦rta skapja un tanī kuo kārtuoja Saul.;

3) intr., schelfern:
ģīmis kārtā (Behnen), kārtuo (N. - Kmph.) āda. Refl. kārtuôtiês, sich ordnen, in Ordnung kommen: duomas pamazām kārtuojās Niedra. Zu kā`rta, cìrst. [Zur Bed. 1 vgl. ačech. črtadlo "Pflugmesser."]

Avots: ME II, 201

‡ ķe̦tãns NB. "ein dicker Mensch".

Avots: EH I, 698

klabatât [poln. kłobotać "klappern"], - ãju, klappern, plappern: stārķi klabatā Ruj., Gr. - Essern.

Avots: ME II, 207

‡ klakatât,

1) "plampât" ("?") NB.;

2) piedarbā klakatā visu dienu Behnen, in der Dreschtenne rasselt es den ganzen Tag (indem dort eine Maschine tätig ist).

Avots: EH I, 608

klapatât, - ãju, klapatuôt Spr., klapatît [li. klapãtyti " belästigen"], - ĩju Wain., Denominativ von klapata, beunruhigen, sich sorgen lassen: kuo lai klapatāju tavu sirmuo galvu MWM. X, 88. Refl. tiês, sich Mühe geben, sich abplackern: tâ man ar tuo paku jāklapatājas Brig. kas man tur būtu kuo klapatuoties? [Aus r. хлопотáть " sich mühen".]

Avots: ME II, 214

klātā (unter klât II): auch (klâtā ² ) Salis, FBR. XI, 79.

Avots: EH I, 612

klitāji, Flachsschäben L., Schäben von Flachs od. Hanf St. [Reimwort zu knitāji.]

Avots: ME II, 230

klugatât: klugatājuot brandvīns satecēja Kaudz. Izjurieši 257.

Avots: EH I, 621

[klugatât AP., schlucken, glucksen.]

Avots: ME II, 233

‡ knakstê̦tãjs "Jungfernknecht" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 627

knatāji: k. ir linu nuocirstie gali, kas palikuši pie puoļām, linus sukājuot AP.; knatājs, = knata, eine nicht ausgewachsene Hanfpflanze AP.

Avots: EH I, 628

knatāji, [knatāļi Bers. (hiermit identisch ist wohl knotaļi U., wo o hochle. ein a vertreten kann)], die langen Überbleibsel beim Windigen der Leinsaat Bers. [Vgl. knitāji].

Avots: ME II, 243

knatāļi (unter knatāji): "knitāji" Kalz. S. auch ‡ knuotāji.

Avots: EH I, 628

‡ knikstē̦tājs "Galan" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 630

knitāji,

1): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 72, Kaltenbr., Ledmannshof, (auch der Sing. knitājs!) Linden in Kurl., Lubn., Ramkau, Schujen, Sonnaxt, Walk, ("stirāji") Oknist; "sausās kaņepes, kad tās jau sakritušas uz zemes" AP.

Avots: EH I, 631

knitāji,

1) Leinsamentsroh
[Bers., Mar., Jürg., Kl., N. - Peb.], Nerft n. U.: aizbāzīs ar salmiem un knitājiem visus caurumus Upītis. [kad linsē̦klas kuļ, tad puoļas sabirst pe̦lavās, bet nuocirstie linu gali paliek ve̦se̦li, nesabirzuši: tie ir knitāji; tuos lietuo migai, vai šķirbu aizbāšanai Nötk.] šis vīrs nav vis uz knitājiem gulējis, sagt man von einem reichen, in guten Verhältnissen lebenden Mensch;

[2) = zirnāji Adsel;

3) auf einem Felde gesammelte und zu verbrennende Quecke
N. - Peb.].

Avots: ME II, 247

knitãļi C., Druw., = knitāji.

Avots: ME II, 247

‡ knùotāji ² Lubn., Skaista, Warkl., = knitāji, knutāji.

Avots: EH I, 635

knutāji: auch Lubn., N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 634

[knutāji Mahlup, Meselau, Wessen (nach einer andern Person aus Wessen: knùtāji ² (?), = knitāji. Auf mnd. knutte "Knopf des Flachses" beruhend?]

Avots: ME II, 250

[knūtāji (?), s. knutāji.]

Avots: ME II, 251

‡ kņutāji Lubn., = knutāji.

Avots: EH I, 637

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640

kraitât, [kràitât ² Nerft], - ãju, intr., taumeln, schwanken: tur kāds aizgāja pa ceļu kraitādams Selb., Nerft. un tâ juocīgi sāka vārtīties un kraitāt A. XV, 491; Vēr. II, 724. "kraitāt" saka par tādu, kas krīt, bet nepakrīt. piedzēries cilvē̦ks, vājš luops kraitā Nerft. [Wohl eher (nach Leskien Abl. 333) mit Ent- gleisung zu krist. (s. dies), als (nach Zupitza Germ. Gutt. 125 f., PErsson Beitr. 312 u. Į.) zu l˙i kreĩvas "schief" (s. le. krievs, kreilis), ir. crith "Zittern", ae. hriđ "Fieber" u. a.]

Avots: ME II, 256

‡ *kramtât, zu erschliessen aus sakramtât.

Avots: EH I, 642

kràsuôtãjs, der Maler, Färber Vēr. II, 1452.

Avots: ME II, 269

krastãjs, ein sich lang hinziehendes Ufer Vēr. 1904, 638.

Avots: ME II, 260

‡ krātât (?), -āju Warkl. "?": kamdēļ tu sienu zem kājām un uz ceļa krātā ?

Avots: EH I, 646

kratîtãjs,

1) der Schüttler:
salmu kratītāji;

2) der Fieberfrost;

3) der Haussucher:
kratītāji atnākuši pie gudriem.

Avots: ME II, 261

kraudinâtãjs "der Fleiher"[?] Mag. IV, 2, 122.

Avots: ME II, 262

krē̦tât,

1): auch (mit è̦ ² ) Oknist; ‡

2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât ² ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡

3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât ² ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês ² Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".

Avots: EH I, 652

‡ kristā, Adv., kreuzweise Liepna: kājas jam iet k. kad guovis pirmuo reizi ganuos laiž, tad k. saun pāri.

Avots: EH I, 655

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ I krìtât ² , -āju Sonnaxt, taumeln.

Avots: EH I, 657

‡ II krĩtât, -āju Dunika, Kal., OB., = krĩtuôt.

Avots: EH I, 657

[*krītāties, s. izkrītâtiês.]

Avots: ME II, 283

krustābele, rhamnus fruticosa Altenburg, [Amboten].

Avots: ME II, 288

krustãm: auch Saikava, (mit -am) Salis;, krustam auga krusta puķes BW. 6621, 4 var. krust[u] krustam ruozes auga 6621, 5 var.

Avots: EH I, 660

krustãm (gew. krustiẽm), kreuzweise.

Avots: ME II, 288

krustāms, Part. Praes. von krustīt: krustāms bē̦rns, das Taufkind; krustāma bļuoda, das Taufbecken; krustāms vārds, der Taufname; krustāma zīme, der Taufschein.

Avots: ME II, 288

krustāniski (unter krustainisks): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Saikava, (mit -an- ) Salis: same̦t pagales k. Fest. malku krauj k.: vienu gabalu tâ, uotru pāri Orellen.

Avots: EH I, 660

krustãnisks, s. krustainisks.

Avots: ME II, 288

krustāre, [eine Stelle, wo Felder mehrerer Gesinde aneinander grenzen Bers.]: tâ mūsu dzimtenei ir nuotikumi simti, pēc ve̦cām krustārēm, pēc ežām viņus skaita Sudr. E.

Avots: ME II, 288

krustkrustãm od. krustu krustãm, krustkrustẽm, krustkrustiem, krustkrustim, krustkrustinis, krustkrustum(i)s, kreuz und quer, durcheinander: krustu krustām (Var.: krustkrustām, krustkrustēm, krustkrustim, krustkrustinis) puķes auga BW. 6621. lieli, gari ce̦lmu gali, krustkrustām žagariņi 28222. tev iet kājas krustkrustums 9620. kas tās manas baltas ruozes krustkrustiem saluocīja BW. piel. ² 6455.

Avots: ME II, 289

‡ kùrme̦tãm AP., (wenn auch nur) ein wenig (kaut cik, cik necik); kur˙me̦tãm (wie lange schon) tevis jau gaidu! ebenda.

Avots: EH I, 679

kũtât, -ãju, müssig stehen, trödeln, auf etw. warten Paddern.

Avots: ME II, 338

‡ ķûtât ² Kal., sich langsam vorwärtsschleppen (von Kindern).

Avots: EH I, 709

‡ kvìetāja ² Erlaa n. FBR. XI, 10, = kvìesaine.

Avots: EH I, 691

kvìetāji: auch (mit iê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 691

kvìetãji, = kviesāji: kvietāju salmi Mar.

Avots: ME II, 356

kvìetãjs, = kviesaine, kviesājs.

Avots: ME II, 356

‡ lakatât, -āju "schlechte (alte) Kleider anziehen" Auleja. Refl. -tiês "schlechte (alte) Kleider tragen" Auleja.

Avots: EH I, 716

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530

laktãns: ar laktānu Pas. XIV, 476.

Avots: EH I, 717

laktãns Smilt., [Wolm., laktẽ̦ns Serbigal], die Laterne.

Avots: ME II, 417

laktât, - ãju, laktuôt, Denomin. von lakta IV, mit Latten beschlagen, belatten.

Avots: ME II, 417

lam̃patât 1 und 2: auch Orellen.

Avots: EH I, 718

lam̃patât, - ãju, intr.,

1) taumeln, wankend gehen
Nigr.: lampatā uz mājas pusi D. 231, 13;

[2) "dauzīties apkārt" Serbigal.]

Avots: ME II, 418

‡ làmputât ² PV. "= lam̃patât".

Avots: EH I, 718

‡ lapatât Ronneb., sich ziellos herumtreiben.

Avots: EH I, 720

‡ lâpstât,

1) schaufeln, gleichsam mit einer Sehaufel (d. h. ein grosses Quantum) nehmen
AP., Bers., C., Erlaa, Golg., Selsau, Trik.: tâ nu viņš lāpstā šuodien sviestu;

2) mit grossen Schritten und Spuren hinterlassend gehen
Selsau: kur jau kuram jums galvu pieve̦lk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka Kaudz. Izjurieši 137.

Avots: EH I, 729

larpatât,

1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.

Avots: EH I, 721

[larpatât,

1) sich ziellos umhertreiben;
"neceļus iet" Morizberg;

2) schwatzen
Nitau, Roop, Drobbusch. lar̃patâtiês Treiden "ākstītiês, aušuoties".]

Avots: ME II, 423

latãns, die Laterne C.: pašiem mājā latāna nebijis JU. Vgl. laktāns.

Avots: ME II, 425

latât, - ãju, latêt, - ẽju, latutuôt, tr., latten, belatten.

Avots: ME II, 425

I latât: auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 722

‡ II latât Warkl. "laufen".

Avots: EH I, 722

laũkskuõluôtãjs, der Landschullehrer.

Avots: ME II, 427

làupîtãjputni od. làupîtãju putni, die Raubvögel.

Avots: ME II, 430

làupîtãjs, der Räuber, Plünderer: jūŗas laupītāji, die Seeräuber. puiši, puiši, suņi meitām guoda laupītāji BW. 6587.

Avots: ME II, 430

[ļe̦gatât, -ãju, schwatzen Lis., Lub.]

Avots: ME II, 534

leipatât, - ãju, intr., plump, wackelnd, zerumpt gehen; dasselbe auch leipatu leipatām Wolm. oder leipatum(i)s iet: viņš nāca pa tīrumu leipatu leipatum(i)s, stolpernd Al.

Avots: ME II, 446

[leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. ² 3533.

Avots: ME II, 446

ļe̦katât, -ãju, = ļe̦kât: mazais ļe̦katāja pakaļ Vīt. [Refl. -tiês, schlottern, wanken: aita ar izlauztuo kāju ļe̦ka-tājas Treiden.]

Avots: ME II, 535

‡ ļe̦nkatât. PV. "= linkât": zaķis savvaļā lē˙nītiņām ļe̦nkatāja. Refl. -tiês PV., = ļankarâtiês: ļe̦nkausim skrejuot lielās ausis ļe̦nkatājās.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât: auch, Nötk.

Avots: EH I, 771

ļe̦patât, -ãju, ļe̦patuôt, intr., unsicher, ungeschickt gehen Etn. I, 36: zirgiem pie pašām galvām kāds pusducis žīdē̦nu ļe̦patuoja Purap. Zu li. lepetúoti "schwerfällig laufen" [und le. ļe̦pa I (s. dies)].

Avots: ME II, 537

[ļê̦patât ² MSil., = ļe̦patât.]

Avots: ME II, 539

‡ le̦r̃patât Lems., sich herumtreiben.

Avots: EH I, 734

[I ļe̦rpatât, -ãju, Schujen, Serben, Sessw., Mar., schsvatzen.]

Avots: ME II, 538

[II ļe̦rpatât "schnell laufen" Warkl.]

Avots: ME II, 538

lĩdzbaudîtãjs, der Mitgeniessende: šī prieka līdzbaudītāji Aps.

Avots: ME II, 479

lĩdzdzîvuôtãjs ,* der Miteinwohner.

Avots: ME II, 479

lĩdzgalˆvuôtãjs ,* der Mitbürge.

Avots: ME II, 480

lĩdzìedzîvuôtãjs ,* lĩdzìemīltniẽks, der Miteinwohner.

Avots: ME II, 482

lĩdzzinâtãjs, lĩdzzinātniẽks B. Vēstn., der Mitwisser.

Avots: ME II, 483

liẽlrunâtājs, der Grossprecher, der Schwätzer.

Avots: ME II, 500

lietājs (unter liêtaîns ): auch (mit iê ) Bērzgale.

Avots: EH I, 757

lietât: auch (mit ìe ² ) Saikava, (mit iê ² ) Grob., Lesten, Ramkau; unnötig gebrauchend od. tragend abnutzen (deldêt) AP.: bez guodiņa l. savu vainadziņu Tdz. 39393. ‡ Refl. -tiês AP., unnötig sich überanstrengen (sev pāri darīt): viņa viena pati ar sìenu lietājas.

Avots: EH I, 757

lìetât [PS.], -ãju, lietuot, tr., aus-, benutzen, gebrauchen, verwerten, anwenden: kur tādu zirgu karā lietāsi? (Zu lìeta.)

Avots: ME II, 506

‡ liktārne Auleja, eine Laterne,

Avots: EH I, 742

‡ ļinkatât PV. "= linkât": zaķis lē˙nītiņām savvaļā ļinkatāja.

Avots: EH I, 773

‡ lîtâts (li. lýtonas ) Kaltenbr., regnerisch.

Avots: EH I, 751

līžuôtãjs MWM. VIII, 495 "?". [In Neu - Wohlfahrt angeblich in der Bed. von kārumnieks; lîžuotājs ² Ruj., jem., der sich anschmeichelnd umherschleicht.]

Avots: ME II, 491

luõpaûdzinâtãjs, der Viehzüchter.

Avots: ME II, 527

[luotât "schlagen" Neu-Laitzen.]

Avots: ME II, 529

lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.

Avots: EH I, 759

lubstãjs, lubstàvs ² Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

‡ ļukatâtiês PV. "= ļukâtiês": cūkai skrienuot ausis ļukatājas.

Avots: EH I, 774

lukstāji: auch Oknist, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 760

lukstãji, = lubstãji, Liebstock: apkārt nepanesami uož kuplie lukstāju ce̦ri A. XV, 81.

Avots: ME II, 511

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

lumstãji, = lubstãji, der Liebstock Adsel: saulē nuode̦gušu ģīmi pirtī ieberzē ar lumstājiem Etn. IV, 114.

Avots: ME II, 512

‡ lùņģītāji ² Oknist, die Gaste bei den lùņģības ² ‡ 2.

Avots: EH I, 762

lupstãji [Saussen], lupstãjs, lupste̦nāji Etn. I, 28, IV, 114, BW. 3888, Druva I, 104, = lubstaga.

Avots: ME II, 515

lupstāji: auch Auleja, Ramkau; der Sing. auch Auleja, Sonnaxt: suņaburkši, lupstājiņi jaunu puišu Jāņu zāles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 763

lupstāris, eine Art Wagenleiter, "vārtiem līdzīgs rīks, kuo lietuo mē̦slus ve̦duot, nuoliekuot tuo ratuos, lai varē̦tu kraut lielāku ve̦zumü Frauenb., [Luttr.).

Avots: ME II, 515

[lustāji U., = lupstāji.]

Avots: ME II, 516

[lũtât (?) "mit einer lũtaga schlagen" Bauske.]

Avots: ME II, 520

‡ mâcîtājene Janš. Līgava. II, 390, = mâcîtãjiẽne.

Avots: EH I, 788

mâcîtãjiẽne, die Pastorin: lācis ierāvis mācītājieni savā alā LP. VI, 582.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjļàudis od. mâcîtãja ļ., die auf der Widme des Pastor wohnhaften Bauern.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjmuĩža: mācītajmuižas purvā Pas. XIV, 432.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjmuĩža od. mâcîtāja muiža, das Pfarrgut, das Pastorat.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576