Paplašinātā meklēšana

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

‡ àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

‡ àizblietêt Salis, = ‡ àizbliẽķêt 1.

Avots: EH I, 10

àizbul˜têt: Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡

Avots: EH I, 22

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

‡ àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

àizķitêt, tr., verkitten: luogu.

Avots: ME I, 35

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33

àizkustêt, ‡ Refl. -tiês Spr. u. a., = iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

‡ àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38

‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 60

‡ àizpātêt,

1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);

2) beschützen, verteidigen
(mit â ² Kal.: a. mazu bē̦rnu.

Avots: EH I, 41

‡ àizpīkstêt (von einer Maus) Pas. IV, 383 (aus Lettg.), = àizpīkstêtiês.

Avots: EH I, 42

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

‡ àizpuõtêt,

1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;

2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.

Avots: EH I, 44

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

‡ àizputêt, ‡

3) verloren gehen
Lös.: nazis aizputējis.

Avots: EH I, 44

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45

àizrestêt, -uôt, tr., vergittern: aizre̦stē̦ts JR. IV, 152; aizrestuots luodziņš A. XVII 591.

Avots: ME I, 46

[àizretêt, intr., zuheilen. Targeln].

Avots: ME I, 46

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47

àizritêt, intr., hinwegrollen: kamuolis aizrit pruojām; jau atkal aizrit gads Vēr. II, 321.

Avots: ME I, 46

‡ àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46

‡ àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àizslũtêt, die Füsse schleppend hin-, weggehen Siuxt.

Avots: EH I, 49

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55

‡ II àizšļũtêt, langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

‡ I àizsmil˜kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

‡ II àizsmilkstêtiês Adl., Golg., Mahlup, Selsau, = ‡ àizsmeldzêtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51

àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.

Avots: ME I, 52

‡ àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

‡ àiztēmêt gaŗām, das Ziel verfehlen: a. kam garam.

Avots: EH I, 58

‡ àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58

àiztḕrpe, àiztḕ̦rps, Zukost PS., A. X, 1, 211. Cf. aizģērbt putru: also aiztē̦rps eig. der Schmuck.

Avots: ME I, 56

àiztḕrpis, angeschwollen: pirksts aiztērpis AP.

Avots: ME I, 56

‡ àiztērzêt, plaudernd hingelangen: a. līdz rīta gaismai, bis zum Tagesanbruch plaudern.

Avots: EH I, 58

‡ àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58

àizvā`rtê, hinter der Pforte: jau tautiņu kumeliņi dūksti mina aizvārtē BW. 1943, 1.

Avots: ME I, 59

‡ àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64

‡ àizviẽtêt, erhitzen (um biegsam zu machen) Erlaa: a. kuoku.

Avots: EH I, 64

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ akmintē̦ns, Demin. zu akmins, ein Steinchen: akmintē̦nus mazus lasām pa upi Auleja.

Avots: EH I, 66

‡ alˆkatêtiês KatrE., Erlaa, albern, tollen.

Avots: EH I, 67

‡ apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72

‡ apčàukstêt ² KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

‡ apciêtêt, = apkàlst: apcietējusi maize, zeme.

Avots: EH I, 76

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit uô ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82

‡ apgrañtêt, (oberflächuch) mit Kies bestreuen: a. ceļu.

Avots: EH I, 83

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

apkañtêt, tr., bekanten, besetzen: svārkus. apkañtējums, der Besatz.

Avots: ME I, 93

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II ^2. 432.

Avots: EH I, 91

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apklapstêt"?": apklapstējušās rūtes A. XXI, 205.

Avots: ME I, 95

‡ apkniẽtêt Wandsen, aufessen, ver schlingen: a. visu maizi.

Avots: EH I, 93

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

‡ apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95

‡ apkustêt, (sich hin und her bewegend) bedienen: nevar viņu a. vien Bauske.

Avots: EH I, 95

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99

‡ apmietêt St., Stobe 1797 II 95. = apmietuôt: a. apiņu stīgas.

Avots: EH I, 102

‡ apmutêt Trik., = apbučuôt: a. savu meitu.

Avots: EH I, 103

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

‡ appĩkstêt Frauenb., aufhören (vom Rauch gesagt): sakrati dūli! citādi dūmi pa˙visam appīkstēs.

Avots: EH I, 105

‡ applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106

appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].

Avots: ME I, 112

‡ appuõtêt, (eine ganze Anzahl von Bäumchen) pfropfen (perfektiv): visi kuociņi jau appuotē̦ti.

Avots: EH I, 107

apputêt, ‡

2) = ‡ apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107

apputêt, intr., sich mit Staub, Mehl bedecken: lai galviņa apputēja BW. 7949.

Avots: ME I, 112

‡ apretêt Slenden, Wandsen, = aprep(ê)t 1: pušums apretējis.

Avots: EH I, 108

‡ aprietêt Spr., = nùoriẽtêt.

Avots: EH I, 110

‡ apriktêt Dunika, einrichten: tur viss tik labi apriktē̦ts. Neben dem Germanismus ieriktêt "einrichten" entstanden.

Avots: EH I, 109

‡ apritêt, = ‡ apripât: kamuols apritējis ap galda kāju.

Avots: EH I, 109

aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.

Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde

Avots: ME I, 116

apsàutêt, tr., ein wenig ringsum bähen, kochen, trocknen. viņš tikai apsautē̦ts, er hat wenig gelernt AP.

Avots: ME I, 118

‡ apšekstêt Pilda, Warkl., refl. -tiês Warkl., = apšekšêt.

Avots: EH I, 119

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apskapstêt: auch Segew.

Avots: EH I, 113

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskruõtêt,

1) den Saum an Weiberröcken annähen
C., Serb.;

2) schroten, grobmahlen
Spr.

Avots: ME I, 122

‡ apskupstêt Segew., = apskapstêt.

Avots: EH I, 114

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

‡ apsluotêt (?) AP. "= ‡ apstuokât".

Avots: EH I, 115

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

[apsnapstêt, tr., ringsum abreissen, abnagen Oppekaln, Talsen.]

Avots: ME I, 124

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

apstẽrķêt (unter apstē̦kât), ‡

2) abprügeln
Naud.

Avots: EH I, 117

apstuõtêt, verbrämen, besäumen.

Avots: ME I, 127

‡ apstruostêt Bauske, bedräuen, scharf verwarnen: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 118

apstutêt, tr., ringsum stützen: ē̦ku.

Avots: ME I, 127

aptẽ̦gâtiês, sich erkundigen: pārlūks aptē̦gājās pēc mana vārda un dzimtenes MWM. II, 541.

Avots: ME I, 130

‡ aptē̦luôt, schildernd beschreiben: Pe̦rlants šuos nuotikumus bija ... aptē̦luojis Deglavs Rīga II, 1, 170.

Avots: EH I, 121

aptẽrêt,

1) verzehren, aufessen:
līdakas aptērē zivis;

2) verprassen:
visu mantu.

Avots: ME I, 130

‡ aptērpis Zvirgzdine, aptē̦rps Ar., Auleja, = apģē̦rbs.

Avots: EH I, 121

aptērpt, anschwellen: pirksts aptērpis AP. [heil werden: auguons sāk aptērpt in Alt-Ottenhof].

Avots: ME I, 130

aptḕrpt, bekleiden, einkleiden, schmücken: drēbes; slimnieku siltās drēbēs, te atrada tuo cilvē̦ku... aptē̦rptu sēžam Luk. 8, 35. Refl. -tiês, sich an kleiden (drēbes), schmücken, ausrüsten: kungs, tu esi ar guodību aptērpies Psalm 104, 1; ar greznību Hiob 40, 5.

Avots: ME I, 130

I aptḕrpt, ‡

2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.

Avots: EH I, 121

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131

‡ aputêtiês Rutzau, = aplaisties ar utīm, verlausen.

Avots: EH I, 124

‡ apvâtêt ² Frauenb., sich mit Schorf beziehen (bedecken): bē̦rnam jau bakas sāk a.

Avots: EH I, 125

apveitêt (unter apviẽdêt), = apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125

apventêt, tr., (eine Reihe von Objekten) niederschlagen: visus alkšņus ar cirvi apventējis. plūcuoties tas visus pretiniekus apventēja gar zemi T.

Avots: ME I, 135

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

‡ apvitêt, ringsum weiss tünchen (perfektiv): figūras pie sienas ar kaļķiem apvitē̦tas Pet. Av. I, 224.

Avots: EH I, 126

‡ apvītêt Golg., = apviẽdêt, ein wenig trocknen (tr.)

Avots: EH I, 127

apzluktêt Bērzgale, (Wäsctre) in Lauge einweichen (tr.). Zu li. žlùgtas u. a. bei Būga PФB. LXVI, 252 f.

Avots: EH I, 128

atritêt [li. atritė´ti], intr.,

1) herzurück-, wegrollen:
kamuolis atritēja pie viņa

1) sich loswickeln, sich lösen (wie
atrist): parastā matu spruodziņa bija atkal atritējusi Alm.

Avots: ME I, 186

ârkārtẽjs, * ârkārtîgs, * aussergewönlich, ausserordentlich: ārkārtēja sapulce.

Avots: ME I, 243

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

‡ II ā`rstêt ² Auleja "tramdīt": guovis viena uotra ārstē (jagen elnander, stossen einander mit den Hörnern).

Avots: EH I, 195

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

ataũkstêt, ataũkstinât, tr., abkühlen: putru. Refl. -tiês, sich abkühlen.

Avots: ME I, 149

atbaltêtiês, wieder weiss werden L. Ungebr.

Avots: ME I, 150

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

atbul˜têt, tr., aufriegeln, den Riegel (bulte) zurückschiebend: durvis, vārtus. Refl. -tiês, sich öffnen, sich zurückschieben (vom Riegel Spr.).

Avots: ME I, 152

atčukstêt, flüsternd antworten: lapsa tikpat klusu atkal atčukst LP. I, 128.

Avots: ME I, 153

atê̦das Sassm., Nachbleibsel von Speisen und Viehfutter: es cita atē̦das neēdīšu. luopu atē̦das izlietuo pakaišiem.

Avots: ME I, 157

atêdinât, tr., auffüttern, zu sehr satt machen.

Avots: ME I, 157

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157

atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 157

atḕrst, ‡

2) = aterzt: suns atêrdis ² zuobus Dunika.

Avots: EH I, 141

atḕrst, tr., auftrennen U. [auch in Wolmar].

Avots: ME I, 157

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

atgāztēm staigāt, mit gehobenem (ein wenig zurückgebogenem) Haupt einhergehen Duomas IV, 365.

Avots: ME I, 159

atglitêt, wieder glatt werden, von der Erde bei eingetretenem Tauwetter: taks atglitējis pavisam glits Jan. Cf. li. glitùs, glatt.

Avots: ME I, 159

‡ atgur̂kstêtiês ² Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

atkaitêt: rächen, mit Bösem entgelten Ahs.: pagaidi tik! es tev tuo atkaitēšu.

Avots: EH I, 145

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

‡ atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145

‡ atkanātēs Vīt., Adv., = atkan.

Avots: EH I, 145

atkañtêt,

1) = atšūt 1: a. galdautam malas Kalz. u. a.;

2) = atcìrst 1: a. dēļa malu Kalz. u. a.

Avots: EH I, 146

‡ atklukstêt pretī Trik., entgegengluck(s)en: vista atklukst cāļiem pretī.

Avots: EH I, 149

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

‡ atkreñkstêt Dunika, Kal., OB., hüstelnd auswerfen: vecītis krenkstēja, krenkstēja, bet nevarēja ne˙kuo a.

Avots: EH I, 150

atkritẽjs, der Abtrünnige, Apostat.

Avots: ME I, 168

‡ atkurtêt, = izkur̃têt Laud., Sessw.: kālis atkurtējis.

Avots: EH I, 151

atkustêt, sich fortbewegen: var piesiet zagli, ka ne nuo vietas neatkustēt LP. VII, 679. Refl. -tiês: lai nuo kuģa neatkustē̦tuos LP. III, 76. Fact., atkustinât, fortbewegen, wegrücken, heranrücken.

Kļūdu labojums:
neatkustēt = atkustēt

Avots: ME I, 169

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atmietêt: gaŗas naktis atmietē kamaru uz lauka Doblen n. BietU.

Avots: EH I, 156

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. ² 488 f].

Avots: ME I, 179

‡ atmitêt, = atmitêtiês: nuo greekims a. LLD. II, 19.

Avots: EH I, 156

[atmitēties, intr., ablassen: kate̦rs nuo grē̦kiem atmitās Manz. Post. II, 59.]

Avots: ME I, 178

atņur̂kstêt, atņur̂kšêt, atņurkšķêt, brummend, undeutlich antworten.

Avots: ME I, 180

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

‡ atpīkstêt pretī (kam kuo). weinerlich und mit einer schwachen Stimme antworten Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

‡ atplītêt, = atdaũzît 1: a. krāsnij stūri Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atriẽtêt: atlaižat, atrietat pienu sev pupuos! Janš. Mežv. ļ. 1, 201.

Avots: EH I, 162

atriẽtêt, zuschiessen: piens guovij atriet; auch guovs atriet, die Kuh gibt Milch. rietini guovi, kamē̦r atriet.

Avots: ME I, 186

‡ atŗukstêt Dunika, Kal., = atrukstēt.

Avots: EH I, 163

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

atsàutêt, tr., abbähen, aufbähnen: sarus.

Avots: ME I, 188

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atšķũtêt, tr., herführen: lietas, ļaudis.

Avots: ME I, 202

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

‡ atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

‡ atsprakstêt, atsprakšķêt, knisternd herschnellen (intr.): dzirkstele atsprakstēja līdz šejienei.

Avots: EH I, 169

‡ atstuotêt, (einen Saum, Vorstoss?) zurückbiegen und annähen ("ieluocīt un sašūt kādu vietu apģē̦rbā tâ, ka tuo, ja vajadzē̦tu, var atkal atlaist") Sessw.

Avots: EH I, 172

atstutêt, ‡ Refl. -tiês, sich stützen (perfektiv): smakrs atstutējās uz krūtīm Daugava 1928, 303.

Avots: EH I, 172

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

"attēgties," -dzuos, sei gleichbed. mit atjēgties, atminēties "sich erinnenrn, sich besinnen": es nevaru"attēgties", kuŗā dienā tas nuotika dr. [Eigentlich wohl * atēgties, aus atjēgties.]

Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]

Avots: ME I, 204

‡ attẽ̦kât, hin und her laufend hergelangen Lemsal: kukainis attē̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

attè̦luôt, tr., wiedergeben, reproduzieren: pilnīgi tuo pašu attē̦luot, kas oriģinālā Vēr. I, 1328. Refl. -tiês, sich widerspiegeln: tas var attē̦luoties rakstnieka fantazijā Jan. attē̦luojums, die Wiedergabe, Reproduktion, das Abbild. attē̦luotājs, wer wiedergibt, reproduhiert: viņš ir nuovē̦ruotājs un nuovē̦ruotā attē̦luotājs Vēr. II, 715.

Avots: ME I, 204

‡ attē̦ls,* die Abbildung: priekšme̦ta, cilve̦ka a. cilvē̦ku fōtografiski attē̦li Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 176

‡ attèst, (behauend) abhauen: a. skaldu nuo baļķa AP.

Avots: EH I, 176

‡ atveñtêt,

1) a. (kam) pretī, öfters entgegenschlagen
AP.;

2) schlagend losmachen
Erlaa: a. duris ar cirvi.

Avots: EH I, 180

‡ atvẽrtêt,

1) aufwiegen;

2) belohnen
Segew.

Avots: EH I, 180

atžvīkstêt, rauschend, schwirrend herfliegen: te citas bites atžvīkstēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 214

[aûgstēties Glück, sich emorheben: kalni augstējās Psalm 104, 8; in der neusten Ausgabe dafür cēlās.]

Avots: ME I, 217

‡ ave̦tē̦na Rutzau n. FBR. VII, 117, Deminutiv zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

badenêtiês Siuxt, geizig und teilweise hungernd leben.

Avots: ME I, 247

bal(a)mutêt, -ēju, schwatzen, faseln. Refl. -tiês, gewaltig schwatzen: biedri zuobuojās un balamutējās Janš.; visa sievu balamutēšanās maz kuo līdzējuse Janš.

Avots: ME I, 253

bal˜têt, -ēju, bal˜tinât (li. báltinti), baltuôt, tr., weissen, weiss machen: istabu, griestus, sienas. bajāriņš savas meitas ar sudrabu baltināja BW. 2857. kas tuo baltu baltināja BW. 4500. sienas baltinājums, das Ausweissen der Wand.

Avots: ME I, 257

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306

[bīkstēglis Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stenge zum Siossen;

2) ein steifer, träger Mensch;
cf. bīstē̦gs, bīkšis.]

Avots: ME I, 303

‡ bīkstēties Für. I, = bîstîtiês.

Avots: EH I, 223

biktêt, -ēju ausforschen, in jem. dringen: kuo nu mani tik daudz biktē? Zu bikts.

Avots: ME I, 295

[bīstē̦gs Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stange zum Stossen;

2) ein steifer, träger Mensch.]

Avots: ME I, 304

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls ² ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223

‡ bīstē̦ks Nötk., = bīsrē̦gs 2.

Avots: EH I, 223

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309

blaũkstêt (unter blaũkšêt): man sirds sit, ka blaukst Dond.

Avots: EH I, 226

‡ bleĩtêt AP., stark und schallend schlagen. Vgl. pleitêt 1 und ‡ bleivêt II.

Avots: EH I, 227

‡ blekstêt Meiran, faulenzen, etw. nachlässig tun.

Avots: EH I, 228

blektêt, ‡

2) schlagen, hauen
Golg., Saikava, Sessw.; ‡

3) "schwarz, unleserlich machen"
Saikava: ņēmi b. un nuoblektēji tīri me̦lnu. Die Bed. 3 beruht wohl ganz auf der Bed. 2.

Avots: EH I, 228

blektêt, sich zu einem Klumpen zusammenballen (von der Wolle, vom Flachs u. a.) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 313

‡ I blèntêt ² Auleja, -ẽju, durch Kot waten: b. pa dubļiem.

Avots: EH I, 228

‡ II blentêt "schlagen" AP.

Avots: EH I, 228

bļer̂kstêt ^2, - stu, - ēju, intr., kreischen runāt bļe̦rkstuošā balsī Kand.

Avots: ME I, 321

‡ bletêt, mit einer bletne schlagen Druw. Vgl. pletêt 2.

Avots: EH I, 228

bliẽtêt,

2): auch Ramkau. blieķêt 2 zu ersetzen durch blieķêt II; vgl. glietêt II und III.

Avots: EH I, 231

bliẽtêt [C., Nigr.], -ēju,

1) schlagen, prügeln:
tas meitietis nu gan ir blietējams R. Av.; vājprātīguos bl. MWM. III, 103, Etn. II, 49;

2) = blieķēt 2.

Avots: ME I, 317

‡ bļĩkstêt Ahs., schallnachahmendes Verbum, vom Geräusch eines starken Regengusses: lietus līst, ka bļīkst.

Avots: EH I, 234

‡ bļiñkstêt Sassm., -u, -ẽju, kilngeln, läuten: pulksteniņš bļinkst.

Avots: EH I, 233

[bliñstêt, -stu, -stēju "faulenzen" Naud.; vgl. blanstĩties.]

Avots: ME I, 315

‡ bļor̂kstêt ² Stenden, dumpf schallen,

Avots: EH I, 234

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318

brakstêt: ar lielu brakstēšanu (Krachen) Ev.

Avots: EH I, 236

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

‡ braktêt, -ẽju, fressen (von Schafen): aitas braktē sienu Planhof.

Avots: EH I, 236

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brĩkstêt, brĩkšķêt, s. brikšķêt.

Avots: ME I, 334

‡ brinkstêt Bielu., = brikšķêt: le̦dus brinkst.

Avots: EH I, 241

‡ bruõkastêt Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Auleja, brùokastêt ² Kaltenbr., Warkl., Pas. III, 290, 3. praes. bruokastej Pas. IV, 516 (aus Dricē̦ni), = bruôkastuôt.

Avots: EH I, 247

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341

bukstêt (unter buksnît): auch Mag. VI, 42.

Avots: EH I, 250

buktêt, schlagen; [vgl. buksnis].

Avots: ME I, 347

‡ buktêtiês Dunika, sich nur ungern un eine Arbeit machen. Zu ‡ bukte II.

Avots: EH I, 250

‡ bùltè̦kls ² Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.

Avots: EH I, 251

bul˜têt, - ēju, riegeln, verriegeln: ar bultu bultēšu Tr. IV, 114. Gew. in der Zstz. mit aiz-, nuo. -

Avots: ME I, 349

‡ II bùltêt ² -ēju Auleja,

1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;

2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.

Avots: EH I, 251

bur̃kstêt (unter bur̃kšķêt),

1): burkstuoši ratiņi Kaudz. M.

Avots: EH I, 254

burtêt,

1) lockig werden
Wid.;

2) zu Schanden fahren, bewirken, dass das Pferd
burtais wird Dond. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

‡ burtêtiês Druw. "izruotāties raibumiem".

Avots: EH I, 255

čakstē̦ns, das Junge eines Würgers.

Avots: ME I, 401

čakstêt

1): ē̦d, ka čakst vien Ramkau. aita tâ guļ, ka ne˙maz nečakst (d. h. ganz geräuschlos)
Salis;

3): bē̦rns nedrīkstēja pie galda nemaz č. (sprechen)
Seyershof.

Avots: EH I, 283

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

čalkstêt, -u, -ēju, klirren: luoga rūšu šķe̦rbuļi čalkstē̦dami nuobira pie mācītāja kājām Kaln. Uo. 86.

Avots: ME I, 402

‡ čamstêt,

1) schmatzen:
visi ēda, ka čamstēja vien AP.;

2) "?": dvesa čamstuoša, klusa balss Ezeriņš Leijerk. 1, 190 (ähnlich: II, 134, A. Saulietis Ceļā 12).

Avots: EH I, 284

čankstêt: leise weinen Nötk.

Avots: EH I, 285

čankstêt, wie ein kleines Kind weinen.

Avots: ME I, 404

čar̃kstêt: auch Seyershof, (mit ar̂ ) Golg.; le̦dus, čarkstē̦dams zirgam zem kājām, sabirst Janš. Mežv. ļ. II, 429; schreien, wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird (mit ar̃ ) Wolmarshof.

Avots: EH I, 285

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė´ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

čaũkstêt: auch AP., Dunika, N.-Wohlfahrt; ‡

4) mürbe, porös werden (z. B. Eis im Frühjahr)
Diet.

Avots: EH I, 286

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

čẽkstêt: auch Stenden.

Avots: EH I, 289

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

čer̃kstêt, -u, -ēju, sausen, brausen: man ausis sāp un če̦rkst Dond.

Avots: ME I, 410

čẽrkstêt, -u, -ēju, jämmerlich piepen, plärren: mazie putni čē̦rkst Etn. II, 51. čē̦rkstuoša balss. krūtis čē̦rkst, es schnarcht in der Brust.

Avots: ME I, 411

četrkā`rtējs, vierfältig, vierfach: četrkārtēji augļi.

Avots: ME I, 411

cìenîgtē̦vs (unter cìenîgs): dabūjam pādei vārdu cienīgtē̦va (Var.: baznīckunga) gramatā BW. 1368.

Avots: EH I, 277

ciepstêt, piepen (von jungen Hühnern) Karls.: kâ vista klukst, tâ cāļi ciepst. kuo tie mūsu cāļi ciepst? BW. 208.

Kļūdu labojums:
BW.208 = Bw.20880,9 var.

Avots: ME I, 395

čiepstêt: auch (mit iẽ ) Dunika, (mit iê ² ) Kal., OB. (= pīkstêt), Salis (von Keucheln), (mit ìe ² ) Linden in Kurf.

Avots: EH I, 293

čiepstêt, -u, -ēju, piepen, zwitschern: bē̦rns gul čiepstē̦dams kâ putniņš Aps. V, 32. zvirbuļi čiepstēja pa sē̦tām. mazie putni čiepst Etn. II, 51, A. XX, 952, XVI, 402, Apsk. I, 194, R. Sk. II, 47. [Vgl. ciepstêt.]

Avots: ME I, 417

cìetējs: c. nebūs, er wird sterben, die Krankheit nicht überstehen BielU.

Avots: EH I, 278

cìetējs, der Dulder, jem., der Missgeschick erträgt und ertragen kann und will: nuo tevis ziemas cietēja nebūs.

Avots: ME I, 396

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

cikkā`rtējs: wie haufig zu ersetzen durch = citkā`rtējs und das in Klammern Gegebene zu streichen.

Avots: EH I, 269

cikkā`rtējs, wie häufig: es nebiju brāliņuos cikkārtēju [oder für citkārtēju?] bijumiņu BW. 26537.

Avots: ME I, 380

I cikstêt, - u, - ēju, einen Weg mit Strauchwerk (cikstes) bedecken Katzd., Gold., Lasd.

Avots: ME I, 380

II cikstêt, piepen: cāļi cikst Etn. I, 7. uguni cikstīt, das Feuer zusammenschüren. [Vgl. etwa ciksta und die dort angeführten slavischen Formen.]

Avots: ME I, 380

I cĩkstêt: auch Siuxt; quienen Frauenb.: viņš cīkst jau vairāk gadus uz gultas un nevar nuomirt.

Avots: EH I, 275

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

II cĩkstêt, Refl. -tiês: auch Frauenb., Salisb. (hier nur ironisch), (mit ì) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 276

[II cĩkstēt Bl., Manz. im Lett. und Glück], sonst refl. - tiês, ringen, kämpfen: [cīkstē̦dami pret grē̦kiem Ebr. 12,4. Vgl. auch cīkstīties].

Avots: ME I, 390

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412

I čikstêt, ‡

3) stöhnen
Stender Deutsch.-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 290

‡ II čikstêt, stochern Stom.

Avots: EH I, 290

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

‡ čîkstêtiês ² Dond. n. FBR. V, 128, = cīkstēties, ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413

činkstêt

1): buteles plīstuot činkst Wessen;

2): auch Bartau, NB.;

3): auch Druw., (mit iñ) Seyershof ("žē̦luoties"), (mit in̂ ) Nötk.: kuo činksti? Pas. X, 1-15. ‡ Refl. -tiês (mit iñ ) Dunika, = činkstêt 2.

Avots: EH I, 291

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

cipstêt, - u, - ēju, piepen: cāļi cipst Etn. I, 7. [Vgl. ciept.]

Avots: ME I, 385

čipstêt,

1): cāļi sāk č., kad vēl ir uolā (citādi tie čiepst) Linden in Kurt.

Avots: EH I, 291

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

čĩpstêt: mazie putnē̦ni ligzdā čīpst Dunika, OB., Rutzau, Wessen.

Avots: EH I, 292

[čĩpstêt C., piepen: cāļi čīpst; čîpstêt ² Ruj., quieken.]

Avots: ME I, 416

čirgatē̦ns, ein Eidechsenkind Etn. IV, 12 [aus Stürzenhof].

Avots: ME I, 414

cir̃kstêt: kaķis ē̦d peli, ka cirkst vien Adsel, Bers.

Avots: EH I, 273

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

[II čirkstēt L. "drallen"; vgl. cirkste 5.]

Avots: ME I, 414

cir̂pstêt [C., Ruj.], - u, - ēju, zirpen: circenis cirpstēja aizkrāsnī.

Avots: ME I, 386

čirpstêt, -u, -ēju, intr., zwitschern: putni čirpst, svilpuo, spiedz Svešais. Vgl. cirpstêt.

Avots: ME I, 415

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

[cīstēt Lng.; ringen; vgl. cīkstêt 2, cīties und cīsties.]

Avots: ME I, 392

citkā`rtējs, vormalig, ehemalig, früher: citkārtēja tē̦va laime nu manā ruociņā BW. 3767.

Avots: ME I, 389

čiukstêt

1): cāļi čiûkst ² (piepen)
Seyershof, Siuxt; ‡

2) "?": veči nuo mājām pruom; čiukst pa Vidzemi A. Brigadere Daugava 1928, S. 315.

Avots: EH I, 291

čiukstêt, čiustêt U., čiušķêt, čiûkšêt ² [Līn.], -u, -ēju, intr., zwitschern, dadern: mazi putniņi čiukst.

Avots: ME I, 415

‡ čùokstêt ² Auleja, čùokstinât ² ebenda, = čukstêt, flüstern.

Avots: EH I, 299

čor̃kstêt: auch Dond. n. FBR. V, 126, Lemsal: vista čor̃kst (auch: čor̃kš), kad kas iet klāt pie lizda Lemsal. ausī kas (= strutuojumi) čor̃kst ebenda.

Avots: EH I, 293

‡ čùorkstêt ² (mit ostle. ùor aus ā`r od. ùr ) Flanden. kreischen (wie ein beim Brüten aufgestörtes Huhn).

Avots: EH I, 300

čor̃kstêt Ubbenorm, = čurkstēt.

Avots: ME I, 417

‡ čukstējiens PV., zeitlich begrenztes Geflüster: viņš saprata sievas čukstējienu.

Avots: EH I, 294

[cūkstêt JlgRKr. II, 124, = čũkstêt.]

Avots: ME I, 399

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419

[čuñkstêt C., weinen, schluchzen; unzufrieden sein U.]

Avots: ME I, 421

čurkstẽ̦ns, eine junge Schwalbe.

Avots: ME I, 422

čur̃kstêt,

1) lietus tā līst, ka čur̃kst vien Ahs., (mit ùr ² ) Linden;

3): auch AP., (mit ùr ² ) Warkl.;

5): auch Ahs.

Avots: EH I, 297

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

čurkstē̦tājs, f. -ja, der, die Rieselnde, Zwitschernde: bezdelīga čurkstē̦tāja,tā gaļiņas cepējiņa.

Avots: ME I, 423

‡ čutêt, hören, merken Wessen: ne˙viens ni č. nečutēja, ka es iegāju istabā.

Avots: EH I, 297

daũdzkārtējs, vielfältig, häufig: daudzkārtēji kar,i bija zemi pa˙visam izpuostījuši.

Avots: ME I, 444

dažkā`rtējs, häufig: dažkārtējs rājiens.

Avots: ME I, 446

divkā`rtējs, divkā`rtîgs, divkā`rtains, zweimalig, zwiefach, doppelt: divkārtējas kāzas, eine Doppelhochzeit; divkārtējs spē̦ks. atraitņam smaga ruoka, divkārtīgi gredzeniņi BW. 9509.

Avots: ME I, 473

dižtẽ̦vs,

1) ein wohlhabender Wirt;

2) der Brautführer
Janš.

Avots: ME I, 476

[dor̃kstêt, -u, -ẽju Wandsen, krachen, knistern.]

Avots: ME I, 488

‡ drãtējiens Peb., = bãriens, die Rüge.

Avots: EH I, 331

‡ drãtêt Peb., schelten. .

Avots: EH I, 331

drìkstêt, drìstêt Schwanb., [Serbigal], -u, -ēju, dürfen, wagen, sich unterstehen: tuo es nedrīkstu darīt. Refl. -tiês, sich erdreisten U. [Zu drùošs (s. dies) und li. drī,sti "wagen"; vgl. Le. Gr. 619.]

Avots: ME I, 501

driktêt, -ēju, hetzen, hin- und herstossen, "riktēt": saimnieks driktē mani visādi pie darba Ahs.

Avots: ME I, 499

‡ drinkstêt "tönen (von Saiten)" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 334

drìstêt [li. dri,stė´ti], = drīkstêt bei Manz.; noch jetzt im Hochle., z. B. BW. 13703, 1: jau bij dažs nuoduo mājis, nedrīkstēja bildināt 15017 var. So auch Rainis MWM. III, 563.

Avots: ME I, 501

duñkstêt, -u, -ēju, sausen, brausen, summen, dumpf tönen [Ruj., Wandsen]: ausis sāp un dunkst. bites dunkst Dond.

Avots: ME I, 517

‡ dustējums A.- Laitzen, Lieven-Bersen, = dusējums (unter dusêt II).

Avots: EH I, 345

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

dvinkstêt "?": it kâ tvanā galva reibst, dvinkst. saules stari dvinkstēja viņam ap galvu Akurater MWM. X, 657. [dviñkstêt Wandsen "schmerzen": galva dvingst (vgl. tvinkst); dviñkstêt Daiben, Schujen. dvìnkstêt ² Bers. "tönen": ausis dvinkst.]

Avots: ME I, 538

dzeltenājs, dzeltene Lös. n. Etn. III, 163. [dzeltinājs Trik.], Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 542

‡ dzelˆtẽnîgs ² Siuxt, gelblich.

Avots: EH I, 353

‡ dzelˆtēnītis Saikava, = dzeltenis.

Avots: EH I, 353

dze̦ltēns (unter dze̦lte̦ns): auch (mit e̦lˆ) Nötk., (mit e̦lˆ ² ) Lesten n. FBR. XV; 22, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 353

dzeltêt,

1): auch (mit elˆ ) Linden in Kurl., Sonnaxt (hier praes. dze̦lˆtu), (mit elˆ ² ) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 353

dzeltêt, -ēju od. (intr.) -u, -ēju,

1) intr., gelb werden
[dzelˆtêt PS., Nigr.]: bē̦rziem sāk lapas dzeltēt, dzeltēja (Var.: dze̦ltuoja) purvā bē̦rzi BW. 18768. juo dzeltēja (vainadziņš), juo valkāju 5822. jau bē̦rziem lapas dzelt 9298; dze̦ltuoši lauki A. XX, 118;

2) tr., dzeltêt, -ēju, gelb färben
L., Biel. I, 408.

Kļūdu labojums:
18768 = 13768

Avots: ME I, 542

[dzerkstêt, schnarchen Wid.; vgl. li. gergždė´ti "хрипѣть".]

Avots: ME I, 546

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

‡ džērkstêt Wessen "= dzirkstêt".

Avots: EH I, 365

dzīkstêt, -u, -ēju, kennen Karls. [Vgl. padzīkstu "kenne, pazīstu" Le. Gr. 131.]

Avots: ME I, 556

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzinkstêt, -u, -ēju, intr., summen, klingen: mušas. ausis dzinkst Vēr. II, 835; Konv. ² 2726. [ja uzmin, kuŗa auss dzinkst, tad ir laime.] Vgl. dzindzinât.

Avots: ME I, 552

džiñkstêt,

1): auch (z. B. von der Kugel) Dunika, Grünw., Salisb.; džinkst (klirren)
trauki Siuxt; ‡

2) mit jammernder Stmme bitten
(mit iñ) Siuxt: nāk un džinkst apkārt, - kâ tad lai neduod! nebij miera nuo viņa ne tē̦vam, ne matei. neapnicis tas džinkstē̦ja ausīs (lag mit Bitten in den Ohren?), kamē̦r... A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 366

džiñkstêt [Līn.], Sassm., - u, - ēju, klingen, summen, sausen: kad ausis džinkst, tad miruši piemin LP. VII, 416. egles galuotne džinkstē̦dama ieruokas sniegā Jauns. Vēja ziedi 103. bites džinkst Sassm. luode aizskrēja džinkstē̦dama. [Vgl. dzinkstêt.]

Avots: ME I, 564

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

džirkstêt, - u, - ēju, knirschen, knarren: zuobi viņam džirkst Druv. I, 50. džirkstēja kamanu slieces Vēr. II, 419. Refl. - tiês, funkeln, sprühen: acis tam džirkstas Altr. asins zieds 63. [Vgl. dzirkstêties].

Avots: ME I, 564

‡ džiũkstêt Orellen n. FBR: XV, 148 "?".

Avots: EH I, 366

‡ džur̂kstêt Lettg., lautnachahmendes Verbum, bezeichnend das Klatschen durchnässter Stiefel.

Avots: EH I, 366

gadskā`rtẽjs, jährlich wiederkehrend, järlich: galskārtējie svē̦kti, das Jahresfest Etn. I, 10; gadskātēja alga MWM. X, 36.

Avots: ME I, 582

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

[gar̃kstêt Dunika, röcheln; gar̃kstiens, Geröchel. Vgl. gārkstêt.]

Avots: ME I, 603

gārkstêt,

2): slimniekam krūtis gārkstēja pie katra e̦lpas vilciena Dunika. nuo rīkles nāk gārkstuošas skaņas ebenda.

Avots: EH I, 390

gārkstêt, - u, - ēju,

1) gackern:
vistas gārkst, kad taisās perēt A. XII, 868;

2) röcheln, heiser sprechen:
brēca gārkstuošā balsī Stari I, 926. [tam krūtīs kas gārkst Hirschenhof. Vgl. gārgt u. gārkt.]

Avots: ME I, 618

ģerkstêt, -u, -ẽju,

1) = cirkstêt: ģerkste ģerkst Sonnaxt n. A. XIII, 81;

2) ģer̃kstêt, schnarchen:
slimajam krūtīs, kaklā, rīklē ģerkst Ahs. [Vgl. das echt le. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 697

ģilstē̦gs Burtn., eine ungeheure Menge: [tur bija sēņu ve̦se̦ls ģilstē̦gs Burtn.].

Avots: ME I, 699

‡ gletêt "= glezêt I 1 und 2" Festen; "zusamenfallen (vom Brot)" Kalz.: maize nuo sākuma cepa labi, pēc sāka g.

Avots: EH I, 392

I glietêt, verween (mit Sand); vgl. ieglietēt.

Avots: ME I, 629

II glietêt, glatt, gleichmässig machen: puiši rijai kulu glietē, die Knechte begleichen die Lehmtenne, den Estrich Fehsen. [Reimwort zu blietēt 2; zu glieds usw.]

Avots: ME I, 629

III glietêt, prügeln: tevi vajadzē̦tu tikai glietēt Samiten. [Reimwort zu blietēt 1.]

Avots: ME I, 629

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

gļiñkstêt, - u, - ēju, klingen, läuten: pulkstentiņš gļinkst Sassm.

Avots: ME I, 633

‡ *glīstêt, zu erschilessen aus saglīstêt.

Avots: EH I, 393

glitêt [li. glitė´ti "становится липким, клейким"], intr., inch., schleimen, schlüpfrig, glatt werden: nesālīta gaļa siltā laikā ātri glitē Sassm.

Avots: ME I, 627

‡ gļitêt Stenden, = glitêt.

Avots: EH I, 396

gluôtêt, - ẽju, intr., schleimen: piens negluotēs LP. V, 12.

Avots: ME I, 632

‡ *gļuotêt, zu erschliessen aus nùogļuôtêt.

Avots: EH I, 396