Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'Wid' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'Wid' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļa skaidrojumā (3354)

aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


agraine

‡ agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


aizadīt

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizaudzināt

‡ àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizbāze

‡ aizbāze "Bestechungsmittel" Wid.

Avots: EH I, 8


aizelša

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25


aizelsīgs

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22


aizģist

àizģist, ‡

2) sich (plötzlich) besinnen, erinnern
Spr., Wid.

Avots: EH I, 26


aizglīst

‡ àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24


aizjūrnieks

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28


aizkājot

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30


aizkāmēt

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30


aizkamīt

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28


aizkampt

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29


aizkarīgs

‡ àizkarîgs, beleidigend, kränkend Wid.

Avots: EH I, 29




aizknist

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32



aizmats

‡ àizmats,

1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;

2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;

3) der Anfang eines Gewebes
Bers.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmilzums

àizmil̂zums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40


aizpāsēt

‡ àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41


aizplostot

‡ àizpluôstuôt Wid., hin-, wegflössen, auf Flössen hin-, wegschaffen.

Avots: EH I, 43


aizpuost

àizpùost, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizpùost Wid.;

2) sich anständig angekleidet habend hin-, weggehen:
a. uz ciemu.

Avots: EH I, 44



aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizšķūtēt

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55


aizsprāgt

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops;

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51


aizspriedība

‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.

Avots: EH I, 51


aizvākot

àizvâkuôt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: bites me̦du aizvākuo, verkitten Etn. III, 145. bites aizvākuo pe̦rus Wid.

Avots: ME I, 59


aizvārst

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62


akmenkalis

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63


akotains

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. 2 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65



ālēt

II ālêt, ‡

2) Eiswuhnen aushauen
Wid.

Avots: EH I, 193


amzīgs

‡ amzīgs Wid. "unsinnig".

Avots: EH I, 70


apbalināt

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73


apbūt

‡ apbût,

1) aufmerksam bedienen
Siuxt: bē̦rni jau viņai ir labi: nezin, kâ viņu apčubināt un kâ apbūt;

2) "побыть" Wid.

Avots: EH I, 75


apdauzīt

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81


apdirst

apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,

1) sich besudeln;

2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.

Avots: ME I, 81


apdūnēt

‡ apdūnêt Wid., sich mit Schlamm bedecken ("отинѣть").

Avots: EH I, 79


apgāle

‡ apgāle, Glatteis Schwanb˙n. BielU., Bers., Wid.

Avots: EH I, 81


apglābt

‡ apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglaimot

‡ apglaimuôt, umschmeicheln Wid.

Avots: EH I, 82


apgraut

‡ apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrauzdēt

‡ apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83


apjaukt

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91


apkalpīgs

‡ apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89


apkaltēt

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89



apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90



apkramptīt

‡ apkramptît "?": gļuotīm apkramptītas lapiņas Wid.

Avots: EH I, 93


apkuģot

‡ apkuģuôt Wid., mit einem Schiff befahren; umschiffen: apkuģuotas visas jūŗas. a. salai apkārt.

Avots: EH I, 94



aplodāt

apluõdât (unter apluõžņât): auch Wid, Salis: sāka a. mājiņu Ezeriņš Leijerk. II, 148.

Avots: EH I, 100


apmādīt

‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101


apmērdēt

‡ apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101


apmēzt

‡ apmêzt

1) mit Dünger bewerfen, verschütten ("завалить")
Spr.;

2) die Mistausfuhr beendigen
Wid.;

3) ringsum abfegen
Wid.

Avots: EH I, 102


apmiegot

‡ apmìeguôt, schläfrig machen Wid.

Avots: EH I, 102


apnaglot

‡ apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota kāja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).

Avots: EH I, 103



applaiksnīties

‡ applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.

Avots: EH I, 105


apputenēt

‡ apputenêt Wid., wehend (mit Schnee) überdécken.

Avots: EH I, 107


apšļāka

‡ apšļāka Wid., einmaliges, voll endetes Begiessen ("оплеск").

Avots: EH I, 120


apslīgt

‡ apslīgt Wid., sich auf die Seite legen ("окрениться").

Avots: EH I, 114


apsūbēt

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127


aptāst

‡ aptāst Wid. "(Birkenrinde) ringsum abschalen".

Avots: EH I, 121


aptina

‡ aptina Wid. "обвертка" (Umwickelung?); ein Lappen zum Umwickeln N.-Peb.

Avots: EH I, 122


ārdonis

ā̀rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


arkls

ãrkls Widdrisch, für sonstiges ar̂kls; zur Intonation vgl. ar̃t (für ar̂t) in Salis und Lemsal.]

Avots: ME I, 243


astotnieks

astuotnieks,

1) = astuoņnieks,

2) Achtel
Wid.; astuotniece, 1/8 Tonne Dr.

Avots: ME I, 146


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148



atbukt

‡ atbukt (li. atbùkti "stumpf werden"),

1) "отупѣть" Wid.;

2) zurückschnellen
Jürg.: skrēja un atbuka at pakaļ.

Avots: EH I, 136


atdeve

‡ atdeve,

1) die Wiedergabe ("возврат")
Wid.;

2) die Hingabe
(wohl ein Neologismus) Veselis Dienas krusts 81.

Avots: EH I, 139


atdevīgs

‡ atdevîgs,

1) gern wiedererstattend ("возвратчивыи́")
Wid.;

2) sich hingebend:
es pilnīgi e̦smu viņam padevīga un atdevīga Janš. Dzimtene V, 239.

Avots: EH I, 139


atdēzies

‡ atdēzies (?) Wid.: sēd a. "сидит как будто свислыи́".

Avots: EH I, 139


ateivis

‡ ateivis (li. ateĩvis; hierauf beruhend ?) Wid., ein Ankömmling Einwanderer.

Avots: EH I, 142


atgarēt

‡ atgarêt,

1) = atgarinât (?) Dond.;

2) ausdünsten, verrauchen, abkühlen
(intr.) Bergm. n. U.; atgarêt(iês) Wid., atgarêtiês Festen (vgl. 1, 158 unter atgaruôt), erkalten, sich abkühlen: pirts jau atgarējusies.

Avots: EH I, 141


atgrēmas

atgrẽ̦mas, der Ekel, Widerwillen: tuo re̦dzuot, man atgrē̦mas nākas Kand.

Avots: ME I, 159


atgremot

atgre̦muôt, wiederkäuen: tāds auniņš, kas atgre̦muo ze̦lta naudu LP. IV, 90, solch ein Widder, der Geld zurückwürgt, Geld speit. atgre̦muoj(u)ši izgrūdīs (vilki tevi) ceļa maliņā BW. 20708; auch uneigentl., wiederholen: atgr. cita mācības.

Avots: ME I, 159


atkāmurs

atkãmurs, Widerhaken an der Angel Adam.; [aus Dondangen; gesprochen: atkãmars; aus * atkārums?].

Avots: ME I, 166


atkapināt

atkapinât, tr.,

1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;

2) Widerhacken machen
LD.;

3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. kòpnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]

Avots: ME I, 164


atkarot

atkaŗuôt, ‡,

2) Widerstand leisten:
es viena nevarē̦tu pret visiem a. Janš. Bandavā I, 401.

Avots: EH I, 146


atkarpains

atkar̂pains, mit Widerhaken versehen: atkarpaina bulta A. XV, 26, Smilt.

Avots: ME I, 165


atkarpe

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165


atkāsis

atkàsis, der Widerhaken: atkāša kuoķelis, ein Stück Holz mit einem Widerhaken A. XVI, 614.

Avots: ME I, 166


atklanīties

‡ atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.

Avots: EH I, 148



atkodis

atkuodis, der Widerhaken St., Mag. IX, 2, 221.

Avots: ME I, 169


atkrampis

atkram̃pis, der Widerhaken am Stecheisen Burtn. U.

Avots: ME I, 168


atkritība

‡ atkritĩba* "отпадчивость" Wid.

Avots: EH I, 150


atkritīgs

‡ atkritîgs "отпадчивыи́" Wid.

Avots: EH I, 150


atkuģot

‡ atkuģuôt, mit einem Schiff herfahren Wid.

Avots: EH I, 150


atlīgt

‡ atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154


atļuvis

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175


atmīkt

atmîkt, 2 tauen Wid.; [ gelinder werden: laiks atmīkst Salisburg.]

Avots: ME I, 178


atrauja

‡ atrauja(s) Wid. "убавка"; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161


atraujas

‡ atrauja(s) Wid. " убавка "; vgl. atŗaujas.

Avots: EH I, 161



atsauksme

atsàuksme,

1) Recension:
atsauksmes par grāmatām Vēr. I, 1412;

2) der Gegenruf, Widerhall:
šai ruņai se̦kuoja draudzigas atsauksmes B. Vēstn.

Avots: ME I, 188


atsedzēns

atse̦dzē̦ns: auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Domopol, Kaltenbr. ("der Widerhaken an einer Eisenstange, die in die Wand getrieben wird").

Avots: EH I, 164


atsedzēns

atse̦dzē̦ns, zu erschliessen aus infl. atsadzāns "Widerhaken am Angelhaken". Wohl zu segt

Avots: ME I, 189


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191


atskabargains

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191


atskalas

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191


atskaņa

atskaņa,

1) der Widerhall, das Echo:
Rīgā zviedza kumeliņi, šurp atgāja atskaniņas BW. 14180;

2) der Reim
* Neik.: dzeja ar viņas pantmē̦ruos un atskaņās tē̦rptuo valuodu Antr. II, 102.

Avots: ME I, 192


atskarbe

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166


atskarbe

atskarbe,

1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;

2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.

Avots: ME I, 192



atskarbis

atskarbis, atskarpis, atskar̂pe Smilt., der Widerhaken; ein Gegenriss im Holz L.; Mag. III, 1, 99; auch atskarpenis Stari I, 377.

Avots: ME I, 192


atskarpe

atskar̂pe (unter atskarbis I): auch Nötk. ("der Widerhaken").

Avots: EH I, 166


atšķerbēt

atšķerbêt, Widerhaken machen, solche risse erhalten U.

Avots: ME I, 201


atslaistīt

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167


atspars

‡ atspars (li. ãtsparas),

1) der Rück stoss:
nuo lēcienu atspara laiviņa bij atbīdīta Pump. R. II, 142; Gegenstoss, Gegendruck: duod atsparu ve̦zmam (kas taisās gāzties)! Ermes;

2) "die Widerstandskraft"
Vīt.

Avots: EH I, 168


atspēkot

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195


atspīdums

atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā kā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.

Avots: ME I, 195


atspoguļot

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196


atspulga

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196


atteceņi

‡ atteceņi "разбѣг" (Anlauf?) Wid.

Avots: EH I, 175


atveice

‡ atveice*, die Reaktion, Rückwirkung Wid.

Avots: EH I, 179


atvirzināt

atvirzinât (unter atvirzît 2): auch Warkl., Wid.

Avots: EH I, 181


atzars

atzars, atzaris, atzare,

1) der Nebenzweig;

2) Widerhaken:
šķēpa asmenim pierīkuot atzares Antr. II, 14;

3) übertr., der Sprössling:
A. bija saimnieku cilts atzaris Aps. II, 20. [atzars nuo viņas ce̦lma celsies Glück, Dan. 11, 7.]

Avots: ME I, 212


atžeibināt

atžeibinât, tr., erfrischen: iziet laukā acu atžeibināt (N. - Schwnb.) A. XII, 656; zum Bewusstsein bringen: piedzē̦rušuo. Refl. -tiês, zu sich kommen, sich erholen: drīz tas atžeibinājās nuo belziena A. XVIII, 245; nuo reibuoņa Wid.

Avots: ME I, 213


atžeibt

atžèibt, intr., wieder zum Bewusstsein kommen: dvinga viņam bija samaņu paņē̦musi; vajadzēja krietni nuogaidīt, kamē̦r atžeiba Wid.; munter werden, sich erholen, erstarken Grünh., AP.: pasistā vista atžeiba gan, bet vēl tāda gurde̦na A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 213



atžuburis

atžuburis, der Widerhaken Konv. 2 2600.

Avots: ME I, 214


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


auziņas

‡ àuziņas 2 Oknist "мальга, овcец" (kleine Fische) Wid.

Avots: EH I, 189


avens

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232


āžloki

âžluoki, Dreizack (Triglochin) Wid.

Avots: ME I, 246


babuls

babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].

Avots: ME I, 247


bakacis

bakacis,

1) schlecht gebackenes Brot;
auch "trula, neizde̦vusēs lieta" Stockm. n. Etn. II, 137; ii, 129;

2) ein grosser Widder
AP. Vgl. bakāns.

Avots: ME I, 252



baltenis

bal̃tenis,

1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;

2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).

Avots: ME I, 257


bambāt

bambât, -ãju [poln. bąbač "schlagen"], auch bambêt (li. bambė̕ti "brummen" ) Biel. I, 385, klopfen, poltern Elv., L., St., U., [Wid.] [S. bam̃bals.]

Avots: ME I, 261


bamzāt

bamzât Lib. Depkin, [Wid.], prügeln. Kontamination von bambât "klopfen" und des entlehnten vamzēt "durchwamsen"?]

Avots: ME I, 261


bandins

bandins, [bandiņš Wid.], das Lachsnetz RKr. II, 55.

Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]

Avots: ME I, 262


bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272


bankšēt

bankšêt Burtn., [Wid.], bañkšēt Druw., intr.,

1) hohl tönen:
tukša muca bankš Trik.;

2) murmeln, plappern
Bers., C.

Avots: ME I, 263


bārbala

bā̀rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273


bārbele

bãrbele,

1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;

2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene 2 genannt werde Dond.

Avots: ME I, 273


bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274


baubt

baubt (li. baũbti), intr., brüllen Infl. n. Wid. [Zu la. baubārī "bellen" bei Walde Wrtb. 2 85.]

Avots: ME I, 266


bauga

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267


bauzēt

bauzêt -ẽju,[bauzât Wid.],

1) schlagen, prügeln:
tuo (bauzi) bauzēšu dē̦la māti RKr. XVI, 226;

2) bedachtig, langsam, jedes Wort hervorhebend reden, sprechen:
viņš jau tā runā, lē̦ni bauzē̦dams Naud. zē̦ns jau tāds bauzis, bauzē kā ve̦ctē̦vs Naud. [ bauzêt 1 zu bauze 1; bauzêt 2 wohl zu bauzis 2.]

Avots: ME I, 268, 269


bāzeklis

bāzeklis (zu bâzt),

1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [

2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].

Avots: ME I, 275


bāzlis

bāzlis = bāzīgs cilvē̦ks Lös. n. Etn. III, 161; kas uotram nezinuot kuo nuobāž (zagšanas nuolūkā); auch sieviešu pavedējs Lub.; ein Zauberer Wid.

Avots: ME I, 275, 276



bebrene

bebrene Wid., eine Biberfellmütze.

Avots: ME I, 276


bēga

bē̦ga, die Flucht Wid.

Avots: ME I, 289


bekains

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd") mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212


belute

be̦lute, das Wasserloch, die Pfütze Wid. Anscheinend zu bala 2.]

Avots: ME I, 278


bendzot

bendzuôt, tr., hauen, schlagen Wid.

Avots: ME I, 279


bērot

bêŗuot 2 Ahs.,

1) beerdigen, begraben:
mēs visi paliksim slimi un mirsim; kas mūs bēŗuos? [

2) bēres svinēt Wid.]

Avots: ME I, 292


bērstalājs

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291


bez

bez,

1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;

2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.

Avots: EH I, 213


bibināt

bibinât, stammeln, plappern, undeutlich reden: vārdus pakaļ bibināt U.; [ leise wiehern, murmeln Wid.]

Avots: ME I, 293


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


bibulis

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293


bīdeklis

bĩdeklis,

1) ein Werkzeug zum Schieben, die Weiche
(Wid.);

2) ein unbeholfener Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut:
ne par kuo negribēja savas meitiņas uzticēt tādam lempim un bīdeklim.

Avots: ME I, 303


bidzināt

bidzinât, tr.,

1) an-, aufstacheln, aufhetzen
Oppek.; [

2) den Ofen umrühren
Wid.]

Avots: ME I, 293


biezeklis

biezeklis Wid., ein dicker Mensch.]

Avots: ME I, 306


biezināt

biezinât Wid., verdichten, verdicken.]

Avots: ME I, 306


bika

bika, der Widder. Ein üblicher Zuruf an Schafs- und Ziegenbock, sowie an einen Juden ist: biku, biku bē̦. biku, biku āzīti, kur liki radziņu? BW. 2221, 13. Dazu ein Demin. bikuzītīs: āzīti, bikuzīti! BW. p. 2 2221, 2. [Vgl. bice.]

Avots: ME I, 294


bīkšķis

bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304


biļa

biļa Wid., ein(e) Schluchzende(r); vgl. biļļa.]

Avots: ME I, 296


bīles

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuomās un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304


bīlība

bīlība Wid., Schüchternheit.]

Avots: ME I, 304



biļļāt

biļ̃ļât [Pernigel], Schwaneb., [Salis], -uôt Adsel, [Korwenhof], biļât Mar., biļuot Wid., laut und anhaltend weinen: ta tad nu biļļā kâ biļļa Etn. I, 122.

Avots: ME I, 296


birze

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299


birzēt

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299


blāc

blãc, bla˙dāks, [bļa˙dāks U.], bla˙daũks, bla˙dāc Widdrisch, onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung des Fallens eines Gegenstandes, namentlich ins Wasser:2 šī blāc gar zemi LP. VII, 1061. atvarā viņš ievēlās kâ bla˙dāks Stari II, 114.

Avots: ME I, 310, 311


blieķēt

II bliẽķêt, auch blēķēt, flach schlagen (= blāķēt), ein Tenne fertig schlagen L., U. [Dafür bliekāt Wid.; Ableitung von blieks.]

Avots: ME I, 317


blīgzna

blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315


blīžs

blīžs Wid., St., dick und stark.]

Avots: ME I, 317



bļuga

bļuga, die Masse, Menge [?]: šuodien pēc lietus būs sēņu kâ bļugu. saķērām tik daudz zivju kā bļugas Grob. n. Etn. IV, 17; ["eine halfaule Frucht" Wid.; rāceņi vienā bļugā od. (Wandsen) bļogā, die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine Masse; vgl. sabļudzis

Avots: ME I, 321


blūva

blūva Wid., das Gerücht (?)]

Avots: ME I, 319


bokstas

buokstas, miežu b., Hülse Wid.; [vgl. buokas].

Avots: ME I, 361


brāks

brãks, Auswurf Wid. [Nebst li. brõkas "Fehler" wohl aus mnd. wrak "das als schlecht Ausleschossene".]

Avots: ME I, 327


brammiņš

brammiņš, der Verweis, die Schelte Wid.]

Avots: ME I, 323


brankti

brankti, fest anliegend, gedrang: brankti uzsprausts, eng anliegend, gedrang: anstecken Mag. II, 3, 116, U. [Nach Wid. auch Adj. brankts, eng, glatt, fest anliegend. - Als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. wohl zu got. anapraggan "bedrängen", mnd. prange "Einengung" prangen "drucken" mhd. pfrengen "einzwängen", aschwed. prang "enge Gasse" u. a., vgl. Persson Beitr. 870 2, Siebs KZ. XXXVII, 300 f., v. Grienberger Wiener SB. CXLII, № VIII, S. 23, Feist Wrtb. 2 32; oder zu an. branga "Klemme"?].

Avots: ME I, 324


brauļāt

brauļât, mit der Hand über das Gesicht streichen Wid.; auch = braucīt, abstreifen. zu bràukt und bulg. brúľъ "streife ab"(Früchte vom Baum).]

Avots: ME I, 326, 327



braunāt

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327


brāžņa

bràžņa 2, das Gewühl, das Gedränge Mar. n. RKr. XV, 108, [Wid..

Avots: ME I, 329


breikšķis

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330


briknums

‡ briknums "wer etwas Unangenehmes tut" (ein Widerwärtiger?) Kaltenbr.: tāds b., - vai tad jis nevarēja atiet?

Avots: EH I, 241


brīnēt

brĩnêt, - u, - ēju, brīnuôt Wid., tr., mit neidischem Blick bewundern: kas mazu bērniņu grib brīnēt, zila, zaļa, me̦lna migla priekš skauģa acīm. cits putniņu brīnuo, cits uodziņas Latv. Refl. - tiês, sich wundern.

Avots: ME I, 334


brūnēt

brũnêt, [auch brūnuôt Wid.],

1) braun färben
Spr.;

2) intr., braun werden, [einbrennen
Wid.]: rauši krāsnē sāk brūnēt Druva I, 402.

Avots: ME I, 341


brūnulis

brūnulis, f. - le, der, die Brünette Wid.]

Avots: ME I, 341


brusenēt

brusenêt, dunkelbraun färben Wid.; vgl. bruzenēt.]

Avots: ME I, 340



bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341


būbējums

būbējums, der Schimmel Stelp., [Wid.].

Avots: ME I, 357


buc

buc! Interj., butz, zur Bezeichnung des Tones, der beim Stossen mit den Hörner der Ziegenböcke und Widder entstenht. Auch Kinder werden mit buc aufgefordert, mit ihrer Stirn gegen die Stirn eines Erwachsenen zu stossen.

Avots: ME I, 344


bucens

buce̦ns, ein Widder: auch AP.; Demin. buceniņš als Kosename N.-Peb.

Avots: EH I, 248


bucens

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344


buciņš

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344


budināt

budinât (li. (bùdinti), budît, - u, - īju [Wid.], caus., wecken, [durch einen Zuruf warnen L.], anfeuern, anstacheln, antreiben: kam agri necēli, nebudināji? BW. 6690. vai ruociņu tev nebija, kumeliņu bubināt? 1380. [Weiterhin zu apr. budē "(sie) wachsen", aksl. бъдѣти "wachsen", ai. budhyatē "erwacht", gr. πεύϑομαι "erfahren", ir. buide "Dank", got. anabiudan "befehlen" u. a.]

Avots: ME I, 345


būķis

I bũķis,

1) die Bäuche
[auch: būķe Wid.], das Einweichen, das Waschen der Wäsche in Lauge;

[2) ein grosses Fass, das zum Wäschewaschen dient
Selgerb.];

3) so viel Wäsche. Leinwand, Garn, wieviel zusammen eingeweicht wird;
būķa baļļa, das Bäuch -, Wasch-fass; auch zur Bezeichnung von Personen: kas tā tāda būķa baļļa ve̦lkas brāļa klētiņā BW. 22732; būķa katls, der Waschkessel.

Avots: ME I, 358


bukš

bukš! Interj. zur Bezeichnung des autes, der bei einem schweren Fall entsteht Wid.]

Avots: ME I, 358


bukt

bukt (li. bùkti "stumpf werden"), zu erschliesen aus atbukt (li. atbùkti) Wid">Wid., sich abstumpfen.]

Avots: ME I, 347


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


bulbe

bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 347


bulēns

‡ bulē̦ns, ein Widder, Hammel Saikava; vgl. bul̃lē̦ns.

Avots: EH I, 251


bullītis

bul̃lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251


bulvītis

‡ bul̃vītis AP., ein Widder, Hammel.

Avots: EH I, 252


bumbināt

bumbinât, intr.,

1) klopfen
Wid., anklopfen;

[2) bùmbinât 2 Warkhof, auf einem Instrument spielen.]

Avots: ME I, 349


bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352


bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352


buņķis

buņķis [Serben],

1) Büchse:
[sviesta buņķis Smilt.]; vikses buņķītis;

2) Bündel:
linu buņķis A. XI, 166;

3) sāls bunkāt]; Salzgefäss
A. IX, 2, 182;

4) Kleister im Brote
Mag. III, 1, 120, Wid.

Avots: ME I, 352


burenieks

burenieks,

1) das Segelschiff
Latv., Duomas III, 485;

[2) einer, der Segel anfertigt
Wid.].

Avots: ME I, 353


burgzdalāt

burgzdalât Fest., burgzdelêt Wid., = burgzdalas mest, burbulêt.

Avots: ME I, 353


burkšķēt

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353


burmaņot

burmaņuôt, Gaukelei, Taschenspielerkünste trieben Wid.

Avots: ME I, 354


burta

bur̂ta 2 (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354


burte

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354


burtēt

burtêt,

1) lockig werden
Wid.;

2) zu Schanden fahren, bewirken, dass das Pferd
burtais wird Dond. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354


burzdēt

burzdêt,

1) weinen, schluchzen;

2) unverständlich, langsam sprechen;

3) (etwas) erbiten, betteln
Wid. [Vgl˙li. burzgė̕ti "бренчать;говорить чепуху".]

Avots: ME I, 355



čalbīt

čalbît, plaudern, murmeln, knistern Wid.]

Avots: ME I, 402


čalka

II čal̃ka, das Spülicht [Wid.], Katzd., Wain.

Avots: ME I, 402


čalkāt

čal̃kât Līn., spülen Wid.]

Avots: ME I, 402


čama

II čama, einer, der seine Arbeit nachlässig tut Stelp.; ["дурак" Wid.]; ein plumper Mensch [Ekau], U. (unter čāma dass.). Vgl. čamma 1.

Avots: ME I, 402


čamains

čamains, eigensinnig, unverständig Wid.]

Avots: ME I, 402


čamma

I čam̃ma [Roop, Schujen, Ronneb., Erlaa, Kalzenau, Adsel, Widdrisch, Treiden, Gr. - Autz u. a.] (vgl. čama 2 und čampa

1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķiŗas Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.

Avots: ME I, 403


čankarēties

čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.

Avots: ME I, 403, 404


čankars

čankars, ein Trödler, ein Saumseliger Wid.]

Avots: ME I, 404


čarka

čarka zeme, Geest Wid.; [vgl. čarba zeme].

Avots: ME I, 404


cārot

cāruôt, wichtig einherschreiten Wid.]

Avots: ME I, 367


časls

časls,

1) trocken, dürr, leicht (an Gewicht):
časli lini C.;

2) spröde, zerbrechlich
Wid., Planhof.]

Avots: ME I, 405



čauna

čauna, ein Vielfrass Wid.]

Avots: ME I, 406



cebe

cebe, [cēbe Wid.], lauka cebe, euphrasia officinalis Doblen n. Birsm.

Avots: ME I, 367


čega

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409


cegums

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367


celmoksne

ce̦lmuoksne, [ein angebrannter Baumstamm Wid.].

Avots: ME I, 369


celtenis

celtenis Dr., [celtnis Wid.], der Hebel.

Avots: ME I, 370


cemeriņš

cemeriņš, die Nieswupzel (helleborus) Wid.; zu r. чемери`ца, p. dial. czemier, ahd. hemera "Nieswurz", li. kemerai "Wasserdost", worüber Charpentier KZ. XL. 430 1 und Berneker Wrtb. I, 142 f.]

Avots: ME I, 372


čenčeris

čenčeris, ein Verkleideter, eine Maske Wid.]

Avots: ME I, 409



čerkstele

čerkstele "der Bug, das Eingebogene" Wid.; čer̂kstele Lis., Krolle im Garn Selsau; "ein enger, abgesperrter Raum": tā jau nav ne˙kāda istaba, bet tikai tāda čerkstele Üxküll.]

Avots: ME I, 410


cērmaukša

cē̦rmaûkša [Mag. XIII, 2, 42], cḕ̦rmaûksis, [cē̦rmauksis Jürgensburg], [cē̦mauksis Wid.], cḕ̦rmaûkslis, cē̦rmuokslis Gr. - Ekau, cḕ̦rmuoksis, [cē̦rmūkša Gr. - Ekau], cḕ̦rmūkša 2 [Warkhof], BW. 4655 (aus Selb.), [cē̦rmūks(l)is Gr. - Ekau, cē̦rmūška Kreuzb., infl. carmuksznie Kurmin = schriftle. *cē̦rmuokšņa od. *cē̦rmukšņa], die Eberesche, der Pielbeerenbaum (vgl. sē̦rmuksis). Zu r. черёмуха "Faulbaum" und viell. auch li. kermùšė "wilder Knoblauch", s. J. Schmidt KZ. XXXII, 346, Torbiörnsson Liqmet. II, 12 f., Berneker Wrtb. I, 145 f.]

Avots: ME I, 377, 378


cermauksis

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis 2 Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375



cērte

cērte [C.], Stockm., cērte Wolm., cērtnis, auch cērklis, cērknis, cērkne, cērksnis,

1) eine Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen;

2) Schröpfschnäpper
Wid.

Avots: ME I, 378


červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410


čibēt

čibêt,

[1) "zischen, wenn sich etwas rührt"
St.;

2) "die Hühnersprache,
d. i. zärtliche Schmeichelreden führen" L., St.;

3) rascheln
Wid.].

Avots: ME I, 412


cibuks

cibuks [aus poln. cybuch], auch čibuks, [das Pfeifenrohr Wid.]; cibuku kuoks, weidenblättrige Spierstaude (spiraea salicifolia L.) RKr.II, 78.

Avots: ME I, 379


ciculiņi

ciculiņi, die Samtblume (tagetes patula) Wid.]

Avots: ME I, 379


cielava

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393


cielavene

cielavene, Mauseohr (myosotis L.) RKr. II, 74; [Vergissmeinnicht. cielavenes, stellaria media Wid.].

Avots: ME I, 393


cieminiete

cìeminiete, [ciemiņiete Wid.], die Wirtin aus der Nachbarschaft; ein weiblicher Gast Stari I, 8.

Avots: ME I, 393


ciemloža

cìemluoža [Wid.],

1) ein Schmarotzen, der durch das ganze Dorf kriecht;

2) ein Gänserich.

Avots: ME I, 393


cieša

cieša Wid.], ciešas, das Leiden: cik puosta, nelaimes un ciešu radīt Duomas I, 117.

Avots: ME I, 395


cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396


cietnējs

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396



cildīt

cildît,

1) heben, erregen
Wid.: cildi, dievs, man kājiņas RKr. XVI, 141. sajūta augšup cildītas krūtis Purap.;

2) cil̃dît Bauenhof, cil̂dît Drosth., Kr., cil̂dît 2 Wandsen, rühmen;

3) zum Zorne od. zur Empörung reizen
Allend., Kok., Smilt. n. U.]

Avots: ME I, 381


cilša

cilša, der Stamm, die Abstammung Wid.]

Avots: ME I, 382


čima

I čima, ein kühner, mutiger Mensch Wid.]

Avots: ME I, 413


cimenis

I cimenis, der Riese (?) Wid.]

Avots: ME I, 383


čimslas

čimslas, die Überbleibsel, der Abfall Wid.; wohl zu cimslas, Sehnen.]

Avots: ME I, 413



činkstis

čiñkstis,

1) etwas Klingendes, der Schmatz:
vienu činksti uz lūpām MWM. X, 590;

2) [auch činkšķis Wid.], wer flennt, piept, feilscht, mit Fragen und Bitten belästigt
Etn. I, 138, Blieden, Naud.;

3) ein junges Gänschen, das dadernd umhergeht
Kav.

Avots: ME I, 413


čīpsla

čīpsla Bauske,

1) Sehne
[čìpsla 2 Bers.];

2) Pl., Grieben [čìpslas C.], Mag. XIII, 2, 47, RKr. III, 135, [Ekau], Lennew.;

3) ein Widerspan an einem nicht gerade gespaltenen Holzstück
Dond.; [vgl. cīpsla(s)].

Avots: ME I, 416


čipsteles

čipsteles, die Nachbleibsel, der Abfall Wid.; vgl. cīpsteles.]

Avots: ME I, 414


čipt

čipt, sein, sich befinden [?]: nečipst, ist nicht Wid.; vgl. čipstêt 2.]

Avots: ME I, 414


cipuļāt

cipuļât, - āju, [cipuļuôt Wid.], ein weniger und langsam backen: cipuļā tik; nevari krietni izcept Mar. n. RKr. XV, 109. [Zu cept, wobei das i wohl aus einem *cipinât (s. dazu Le. Cr. 33) stammt.]

Avots: ME I, 385


cirka

cirka, die Leisten -, Weichengegend Wid.; zu cirksnis dass.]

Avots: ME I, 385


cirmis

cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386


cirpele

II cirpele "ein Kotklumpen" Wid.]

Avots: ME I, 386


čirpuļi

čirpuļi, Nachbleibsel von gekochtem Fett Wid.; vgl. cirpuļi.]

Avots: ME I, 415


čuciņš

čuciņš, phylloscopus ("пѣночка") Wid.]

Avots: ME I, 418


čuikāt

čuikât, schlecht schneiden, schneidend verpfuschen Wid.]

Avots: ME I, 418


cūkpipari

cũkpipari, [cūku pipari, europäische Haselwurz (asarum europaeum) Wid.].

Avots: ME I, 398


cukurs

cukurs, [cukars Wid.], der Zucker.

Avots: ME I, 397


čuliņa

čuliņa, der Trank für das Vieh Wid.]

Avots: ME I, 419



čupāt

čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 421


čurēt

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė̕ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422


čuša

II čuša, jem., der zu fisten pflegt Wid.]

Avots: ME I, 423



čūskenāji

‡ čūskenāji Wid., Knabenkraul (orchis maculata).

Avots: EH I, 299


dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Māŗas d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429


daikari

daikari, das Gerümpel Wid.; wohl zu daiks, Sache.]

Avots: ME I, 430


daiva

daiva, od. (AP.) daĩve, der Teil eines Ganzen Wid.: daivīte ābuola. Entweder zu got. dailjan "teilen" u. a. (s. dairīties 2), oder zu ai. dayatē "zerteilt", gr. δαίομαι "teile".]

Avots: ME I, 433


dakšastis

dakšastis,

1) ein aufdringlicher Mensch
Schujen;

2) "eine Art Käfer"
Widdrisch.]

Avots: ME I, 434


damaksnējs

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436


dandariski

dandariski, eilig, über Hals und Kopf Wid.].

Avots: ME I, 437


dangra

dangra, [nach Wid.: "luopu iemīta pē̦da"], die Gruft: tur tikai dangras vien Lös. Etn. IV, 18. Vgl. danga 1.

Avots: ME I, 438


dardeklis

dardeklis, die Klapper, das Signalbrett Wid.; was im Bewegen schnarrt U.]

Avots: ME I, 439


darkšķēt

darkšķêt, dar̃kšêt [C., dārkšķêt Wid.], -u, -ēju, intr., schnarren, klappern (wie es sich bei zerbrochenen Fahrzeugen und Gefässen hören lässt) U.: puôdi vien darkšējuši Upīte Medn. l. 163.

Avots: ME I, 441






deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gaŗu de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gaŗš de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gaŗu de̦gunu LP. V, 223. rādīt gaŗu de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gaŗš: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452


derglis

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457


dergoņa

de̦rguoņa, ein Ekel, Widerwillen erregender Mensch Gr. - Sess.

Avots: ME I, 457


derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457


dēsna

dē̦sna, ein Knüppel ("хворостина") Wid.]

Avots: ME I, 464


deviņnieks

deviņnieks, [deviņš Wid.], die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460



dīgāt

II dīgât, -āju,

1) bewegen
U.;

[2) auseinanderschlagen
Wid.]. Refl. -tiês, sich bewegen, sich unruhig gebärden: jaunais zirgs pie sē̦tas dĩgājas [Loddiger], (= dīžājas) Adsel. [dĩgâtiês Daiben "langsam in einem Holzschlitten fahren"; Wohl zu bulg. дигам und serb. di"gnēm "habe".]

Avots: ME I, 477


dīglība

dîglĩba *, [die Keim-, Wachsfähigkeit Wid.]: latviešu valuodas dīglība Kundz. Krinw. 101.

Avots: ME I, 477


dīle

dīle saugendes Kalb L., [auch Füllen, Ferkel Wid. Zu dēt "saugen" (s. dies), la. fīlius "Sohn", ahd. tila "weibliche Brust", ai. dhītá-ḥ "gesogen" u. a., s. Solmsen KZ. XXXIV, 4, Brugmann IF. VI, 93 2, Walde Wrtb. 2 280 f. und 290 f. und Falk-Torp 141].

Avots: ME I, 478


dinkšķēt

diñkšķêt, diñkstêt Sassm., -u, -ēju:

1) dröhnen:
mašīna iet, ka dinkst vien Sassm.; [ausis dinkst Mar.];

2) ungeduldig warten
[dinkšêt Wid.]: pateica, ka mazuo vedīs līdzi uz ciemu, nu dinkš vien Blieden n. Etn. I, 122.

Avots: ME I, 469


divzare

divzare, [divzaris Wid.], die Zwiesel Dr., V.; divzaru dakša, eine zweizinkige Gabel.

Avots: ME I, 473, 474


dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535


draiska

draĩska [PS., Salis, Līn., dràiska C.],

1) comm., einer, der seine Kleider abreisst, ein unruhiger, unbändiger Mensch:
es e̦smu miera cilvē̦ks, un tu arī neesi ne˙kāda draiska Blaum.;

2) der Pl. draiskas, draĩskas Dond., Lumpen, Fetzen: suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5. draiskas vien mugurā Dond., Kand., Lasd.;

[3) draiska, der Lärm
Wid. Man hat mit Persson Beitr. 779 entweder ein dreisk- (vgl. driska) neben dresk- (vgl. draska) anzusetzen oder in dreisk- eine Ablautsentgleisung zu drisk- (wenn dies aus dŗsk- zu dresk-) zu sehen.]

Kļūdu labojums:
seine Kleider abreisst = viel Kleider zerreisst

Avots: ME I, 488, 489


draņķēt

draņ̃ķêt, ‡

3) (wider seinen Willen oder etwas Widerliches) essen
Dunika. Refl. -tiês,

2) zanken, schelten,
rãtiês: sācis d., vai tik šis neesuot atslēgas paņēmis Pas. XI, 418.

Avots: EH I, 329



drasēt

drasêt, -ēju, drasât, -āju, drasuôt,

1) jodeln, fröhlich sein
[auch drasâties Nauditen]: dziedât, drasēt. šķē̦pus mest Aus. I, 3. dze̦rdams alu, drasādams es dabūju līgaviņu BW. 589. ballēs drasēt Rīg. Av.;

[2) wichtig tun, hochmütig sein
(in dieser Bedeutung auch refl. -tiês) Wid. Aus dem Germanischen? vgl. etwa schwed. dial. drassa "faul sein, sich herumtreiben".]

Avots: ME I, 490


draška

draška, ein Taugenichts, ein armer Schlucker Wid.; -šķ- entweder hochle. für -šķ-, oder aber draška ist aus draska und drašķis kontaminiert.]

Avots: ME I, 490


draudzenieks

draudzenieks,

1) der Freund
(gew. draugs): kas mums debesi liegs? še mūsu draudzenieks G. L.;

[2) das Gemeindeglied
(wohl ein Neologismus) Wid.].

Avots: ME I, 491


drausmenis

drausmenis, ein Schreckbild, ein Ungetüm Wid.]

Avots: ME I, 492


drāztele

drãztele, [drāztala Wid.], Schnitzel, Schabsel, Hobelspan: viļņi ruotā ar cilvē̦kiem kâ drāztelēm Rainis.

Avots: ME I, 495


drāztinis

drãztinis, [drāztenis Wid.], ein langer Peitschenstiel aus zähem Holze im Libauschen. Vgl. li. drožtinis, aus Schnitzarbeit hervorgegangen.

Avots: ME I, 495


dreilis

dreilis,

[1) Treidler
Wid.];

2) ein ausgelassener Mensch, ein unartiges Kind:
šuo dreili ne˙maz nevar savaldīt Mar.

Avots: ME I, 497


dricelēt

dricelêt, schütteln. Refl. -tiês, auf unebenem Wege fahren Wid.]

Avots: ME I, 498


driega

driẽga N. - Peb., die Kränklichkeit, das Siechtum Wid.].

Avots: ME I, 502


drumpetnes

drumpetnes U., [drumpetes Wid.], = drumbetnes. [Wohl dissimilatorisch aus * brumpetnes [vgl. brumpetnis dass. Elger Dict. 27 > brunpetnis Manz. Phras. lett. XVI "braune Betonie" ), s. Zēvers Izgl. min. mēn. 1923, 536].

Avots: ME I, 503


druzas

druzas. der Schlamm, der Kot Wid.]

Avots: ME I, 506


dublis

dublis, ein unsauberer Mensch Wid.] Auch in der Wendung: piedzēries od. pilns kâ dublis. Zu dubļi.

Avots: ME I, 509


dūcenis

dùcenis,

1) [auch ducenis Wid.], der Lärm, das Getöse;

2) der Brummbär, ein mürrischer, polternder Mensch
Bers.: ne˙kādam dūceņam, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523


dūdelnieks

dũdelnieks, [dūdinieks Wid.], der Dudelsackpfeife BW. 25822, 2; 21406.

Avots: ME I, 524


dūkot

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.

Avots: ME I, 526


dūksnēja

dùksnēja 2 [Meiran], dûksnēja 2 [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525


dulaka

dulaka, [dulaks Wid.], der Faustschlag: sist ar dulakām LP. VI, 245. Wohl aus kulaka unter dem Einfluss von duļāt entstanden.

Avots: ME I, 512


dumūksnis

dumûksnis, dumuksne Allend., Salis, [dumūcka Mar. "neliela dūksts meža ceļā"], dumucka Lems. n. U., Widdrisch [hier auch: ausgefahrene Gruft], einschüssiger Sumpf. [Zu dumbrs.]

Avots: ME I, 515


dūrgalis

dū̀rgalis, dū̀rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529


dvīriči

dvīriči, [dviriči Wid.], eine angespannte Vorderachse (ein Zweirad) zum Balkenführen A. - Rahden n. U. [Vgl. dviriči und li. dvirãčiai "ein zweirädriger Wagen."]

Avots: ME I, 538


džauga

džauga,

1) die Freude, das Vergnügen
Dēmons 40, [Wid.];

2) "der Lustigmacher"
L.

Avots: ME I, 563


dzēča

dzēča (aus * dzērča?). der Trunkenbold Wid.]

Avots: ME I, 547


dzedrulis

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539





džendžele

džendžele, [die Störstange Wid.]: džendžele pastāv nuo 3 pē̦du gaŗas dzelzs ar kreceli galā, uz kuŗu uzmaukti 15 - 20 tē̦rauda riņķi Etn. II, 108, [Bielenstein Holzb. 666].

Avots: ME I, 563


dzeresis

dzeresis [Ruj.], L., Wid., dzereši U., = dzêreklis; dazu acc. s. dzeresi (geschr. czerresse) EV,]

Avots: ME I, 546


džerkle

džer̂kle 2 Gr. - Sess., džer̃kle Weinsch., džerkle Fest., Lös., [Wid.], die Kehle, der Rachen. [Vgl. li. gerklė̃ "Kehle".]

Avots: ME I, 564


dzerkstēt

dzerkstêt, schnarchen Wid.; vgl. li. gergždė̕ti "хрипѣть".]

Avots: ME I, 546


dzidrināt

dzidrinât, hell, klar machen, reinigen Wid.]

Avots: ME I, 549


dzidrot

dzidruôt, läutern, klären Karls.: gaismas plūdu dzidruots Latv. [Refl. - tiês, hell, klar, rein werden Wid.]

Avots: ME I, 549


dzijeklis

dzijeklis, Heilmittel [für Wunden Wid.]: šis plāksteris bija manai vātij dzijeklis Hug. Mag. II, 1. 71.

Avots: ME I, 549



džingāt

džingât Wid., džinguôt, klirren: puodziņas džinguo D. 116, 70.

Avots: ME I, 564


dzīvelnieks

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559



džūksnis

džùksnis Drosth., Fehgen, džūkstiens, der Sumpf Wid. Hierher wohl auch der] acc. s. džūkslieni MWM. 1899, 561.

Avots: ME I, 565


ebudzis

e̦budzis, der Zänker Wid.; "ein enfreundliches, eigensinniges Kind" Bauske]: staigā vien kâ e̦budzis, kâ kašķē̦damās Lpk.

Avots: ME I, 565



elderis

II elderis, ein alberner, übereilter Mensch Sonnaxt, Grawendahl. Vgl. elberis [und al̃daris, woneben auch alderis Wid. ].

Avots: ME I, 567


elgt

elgt, - dzu,

[1) "долбить, зубрить" Wid.];

2) sich aufdrängen, aufdringlich bitten
[èlgt 2 Kl.], Autzenbach n. Etn. I, 89, Sessw., Grawendahl. Refl. - tiês,

1) aufdringlich bitten
Grosd. n. Etn. I, 59;

2) aushalten, sich beherrschen:
nu jau tu aiz ēšanas ir elgties nevari. nevarēja elgties, kamē̦r nebija kaimiņam atriebies Bers. [Zu li. el̃gtis "betteln; sich betragen", worüber Būga KSn. I, 225 f. und Brückner KZ. L, 174 1. Urspr. vielleicht "ausdauern (im Bitten oder im Betragen)" und in diesem Fall zu il̃gs "langs"; vgl. semasiologisch got. tulgus "fest., standhaft": aksl. длъгъ "lang".]

Avots: ME I, 567


elperis

elperis, ein Gaul (Wid.) Erlaa.

Avots: ME I, 568


ērkšķenājs

ẽrkšķe̦nājs, [ērkše̦nājs Wid.], das Dornengestrüpp Baltpurviņš, Zalktis I, 113.

Avots: ME I, 575


ērkulēt

ē̦rkulêt, verwühlen, zerzausen Wid.]

Avots: ME I, 575


ēršķains

ẽršķains, ẽrkšķaîns U., [ẽrkšains Wid.], ẽrkšņains A. VIII, 86, stachlig, dornig: ẽrkšķainā ceļā A. XXI, 438.

Avots: ME I, 576


ēršķis

ẽršķis BW. 4566, ẽrkšis PS., Mag. XIII, 3, 67, BW. 23980, 24632, 2 ẽrkšķis Manz., BW. 23168, ẽrši Manz., Elger, [ērkšājs Wid.], ērkšķēji U., gen. pl. ērkšēju BW. 29552, der Volk. (von einem Demin.) ērksīt bei Rainis Vēja n. 1. 33, der Dornstrauch, der Dorn, der Stachel: ērkšu ceļu tecināju BW. 24632, 2. ērkšu auzas, hohes süssgras (glyceria spectabilis) RKr. II, 72 ērkšķu ruozes, Hundsrose (rosa canina L.) RKr. II, 77; ērkšu uoga Mag. XIII, 3, 67, ērkšķuoga Vēr. I, 1230, die Stachelbeere (ribes grossularia L.); ērkšķuogāji RKr. II, 77 oder ērkšuogulāji, die Stachelbeerenpflanzen. [Vgl. ērkšis. - Nebst ēršķēži (s. dies) wohl zu ērcis (s. dies), ai. ṛkṣ̌ara - ḥ "Dorn", ṛṣ̌áti "sticht, stösst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 119, Persson Beitr. 841 u. 964, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 392.]

Avots: ME I, 576


gadens

gade̦ns, [zufällig Wid.]; "kas labi gadās" Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 581


gādzēt

gādzêt, schnarchen Wid.; wohl aus gārdzēt.]

Avots: ME I, 615


gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu, guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583


gaisots

gaisuots, luftig, mit luft gefüllt Wid.]

Avots: ME I, 588


gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


gams

gams (?), der Knoten, der Knollen (an Pflanzen): gamu augi, Knollenpflanzen Wid. - Vgl. gums. - In Biržgalis sei gams (?) ein grosser, ungeschickter Mensch, dessen Aussehen und Bewegungen etwas komisch seien.]

Avots: ME I, 598


ganda

ganda (?), die Verdorbenheit Wid.]

Avots: ME I, 599


garķis

gaŗķis, ein hoch aufgeschossener Mensch Wid.]

Avots: ME I, 606



gatavināt

gatavinât apr. [pogattawint], fertig machen, anfertigen Wid.: sieru gatavinādamas Liev.

Avots: ME I, 609


gaterēt

gaterêt, - ẽju Spr., gatarēt [Dubena, Wessen], N. - Schwanb.,

1) schwatzen, schwabbeln;

[2) gatarēt, säumen, langsam sein
Wid.; ohne Lust (etwas) tun Nerft].

Avots: ME I, 609


gaumīgs

gaũmîgs, achtsam L., Wed. n. Bergm.; [ Geschmack habend Wid.].

Avots: ME I, 611




gāzelēt

gâzelêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, (mit ã) Widdrisch.

Avots: EH I, 390


ģembas

ģe̦mbas (schimpflich) der Mund, [der Kinnbacken Wid.]: es tev duošu pa ģe̦mbām Neik. n. U. [Aus poln. ge̦ba "Mund, Maul".]

Avots: ME I, 696


ģemberis

ģemberis,

1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;

2) ein wackelnder Schämel;

3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].

Avots: ME I, 696


ģērbums

ģḕ̦rbums,

1) die Bekleidung;

2) Bezeichnung eines Waldes:
uošu gē̦rbums, der Eschenwald Kand. [Nach Wid. der Neubruch, das Neurodeland.]

Avots: ME I, 698


ģesēt

ģesêt, verschlingen, aufessen Wid.]

Avots: ME I, 697


ģesties

I ģestiês U., missen, [nicht erreichen Wid. Aus li. (pasi)gesti].

Avots: ME I, 697


ģirtelis

ģirtelis, [bei Wid. ģirteklis], eine kleine Feldmaus mit spitzer Schnauze Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 699


ģirulis

ģirulis,

1) ein Säufer; [

2) ein Kind, das nicht gesäugt, sondern getränkt wird
Wid. - Echtle. dzirulis].

Avots: ME I, 699


glābējs

glâbẽjs (li. globė̕jas "попечитель"),

1) der Retter:
ķēniņš meklējis glābējus LP. IV, 218;

[2) = vārduotājs Wid.].

Avots: ME I, 623



glābīgs

glâbîgs, errettend, heilbringend Wid.]

Avots: ME I, 623


glābtuve

glābtuve, der Zufluchtsort, die Rettungsanstalt Wid.]

Avots: ME I, 623


glugzdēt

glugzdêt, wie ein Schwan schreien Wid.]

Avots: ME I, 629


glūzdēt

glùzdêt 2 [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631


godēt

guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt 2 "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gorāt

guorât, stark räuchern, rauchen Wid.]

Avots: ME I, 692


grābslība

grābslĩba, die Flatterhaftigkeit, der Leichtsinn Wid.]

Avots: ME I, 643


grābslīgs

grãbslîgs Salis. Nigr. "zu greifen geneigt" Wid.]

Avots: ME I, 643


grāvelēties

grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644


gražot

II gražuôt, sich schmücken, stolzieren : kas kaiš kunga sulainim negražuot, nele̦puot? BW. 31431. [Refl. -tiês, schöner werden Wid.]

Avots: ME I, 642


greizonis

greizuonis Biel. LSpr. I, 287, greizuons L., U., ein verkehrter Mensch, ein Eulenspiegel. [greizuonis, jem., der alles verkehrt anfasst Wid.]

Avots: ME I, 648


grelis

grelis, ein unruhiger Mensch Wid.]

Avots: ME I, 648


greņa

II greņa, ein schlechte Spinnerin Wid.]

Avots: ME I, 650


gribība

gribĩba, die Gier, Habsucht, Lüsternheit Wid.]

Avots: ME I, 654


gribis

gribis Wid., jem., der etwas will ; ein Begehrlicher.]

Avots: ME I, 654


griečalāt

griečalât, -ãju, intr.,

1) schlummen
U.; [

2) auf dem Eise Karussell fahren
Wid., Bielenstein Holzb. 561].

Avots: ME I, 659




grosties

gruosties Spr., [böse sein, sich ärgerg Wid.].

Avots: ME I, 671


grozelīgs

gruozelîgs, drehbar, sich leicht drehend Wid.]

Avots: ME I, 671


gudība

gudĩba (?), die Vorstellung, die Einbildung Wid. - Wenn zuverlässig, wohl zu gudrs, li. gùsti (prt. gudaũ) "klug werden".]

Avots: ME I, 674


gumbulis

gum̃bulis, ein Auswuchs an Bäumen Ruf.; der Gallapfel Wid. Reimwort zu bumbulis.]

Avots: ME I, 680, 681


gunēt

gunêt, verderben, verschimmeln Wid. - Zu gunît 1? vgl. sagunēt.]

Avots: ME I, 682


gurduļot

gurduļuôt, siechen, kränkeln Wid.

Avots: ME I, 683


gūšķis

gūšķis, [ein Nimmersatt Wid.]; "grābšķīgs cilvē̦ks, kurš viena darba darba nepabeidzis ķeŗas pie uotra, kuo vēl nenākas strādāt": vēl rudzi nav nuopļauti, jau kâ gùšķis 2 [Lis.] skrēja pie liniem Tirsen. Zu gũstīt.

Avots: ME I, 687


īdzība

îdzĩba, der Verdruss, Widerwille: rūgtums un īdzība pildīja viņa sirdi Seibolt.

Avots: ME I, 834


ieļaut

ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. -tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42


iemānīt

ìemãnît,

1) betrügerisch, einflössen:
citiem tās (draudzību, mīlestību...) iemānīt vai iemuļķuot nav par kaiti Rīg. Av.;

[2) herein-, hineinlocken
Wid.: lielie manu puiku ar iemānījuši kaimiņu dārzā Ronneb. u. a.; in Dickeln u. a. dafür ìemãnêt].

Avots: ME II, 43



ienadzis

iẽnadzis, ienadze Karls., iẽnaģe,

1) Nietnagel;

2) [ienags Wid.], iẽnadzis PS., die Weichteile im Horschuh, der Strahl des Hufes RKr. TTT, 128;

3) ienaģe, = "gaļa, kas ap pirksta nagu atruodas" Schorstädt.

Avots: ME II, 47


ienaidnieks

iẽnaîdniẽks, der Feind, Widersacher: juo vairāk ienaidnieku, juo vairāk guoda. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugu par maz.

Avots: ME II, 47


ieniķot

ìeniķuôt, eigensinnig machen, zu einer Torheit verleiten. Refl. -tiês, eigensinnig werden Wid.]

Avots: ME II, 48



ieriķis

ieriķis "eine kleine Ahle" Wid.]

Avots: ME II, 58


ierukt

ìeŗukt, zusammenschrumpfen Wid.]

Avots: ME II, 60


iesals

iesals Gr. - Buschhof, der Sturm. [Aus * viesals? vgl. viesuls "Widerwind".]

Avots: ME II, 61


iesitums

iesitums, die Einfassung Wid.]

Avots: ME II, 64


iešļankāt

ìešļankât, herein-, hineinspritzen Wid.]

Avots: ME II, 77


iesmaršot

ìesmar̂šuôt, [iesmaržināt Wid.], tr., parfümieren: viņš pat ruokas iesmaršuo MWM. VIII, 369. Refl. -tiês, [ìesmaržuôtiês A. Brig.], sich parfümieren: viņš bija pat mazliet iesmaršuojies MWM. XI, 116.

Avots: ME II, 68


iesnāt

ìesnāt, heimlich herein-, hineinschleichen Wid.]

Avots: ME II, 69


ievalkains

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86


ievecēties

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87


ieveldzēt

ìeveldzêt, anfeuchten, feucht machen Wid.]

Avots: ME II, 87


iežļāgt

iežļāgt,

1) hineinschmieren
Wid.;

2) iežļâgt 2 iežļãgt Wolm., Lautb., iežļargt Kreuzb., iežļargt Warkl., in Menge und mit Schwung hineingiessen:
ve̦se̦lu spaini ūdens istabā.]

Avots: ME II, 93


īgnāt

îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.

Avots: ME I, 834


īgnums

îgnums, îgums, der Verdruss, Ekel, Widerwille, die Indignation: ar īgnumu viņš nuo tā nuogriezās Rol. man īgnums nāk tuo ieduomājuoties.

Avots: ME I, 834


īgt

îgt, - stu, - gu,

1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;

2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;

3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;

4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III 4 , 28.]

Avots: ME I, 834, 835


ikdienējs

ikdienējs *, täglich, alltäglich Wid.]

Avots: ME I, 704


ikrainis

ikrainis, ein Starkwadiger Wid.]

Avots: ME I, 704


ikrains

II ikraîns, starke Waden habend Wid.]

Avots: ME I, 704


īpatīgs

īpatîgs (ypatìngas "eigentümlich"), aussergewöhnlich Wid.]

Avots: ME I, 836


izacot

izacuôt, [

1) tr., porös machen
Wid.;]

1) intr., porös werden (vom Brot):
izacuojusi maize PS., Gr. -Sessau. In dieser Bed. auch izacât Mag. XII, 3, 55.

Avots: ME I, 712


izampļoties

izampļuôtiês, zur Genüge, zum Überdruss tollen Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 712


izbēdāt

izbè̦dât, tr.,

1) aus-, durchkosten, zu Ende trauern, den Gram erschöpfen:
bē̦das lielas, bē̦das mazas, kas tās visas izbē̦dāja! citu bē̦du izbē̦dāju, citu minu kājiņām BW. 106;

2) etw. nach dem Sinne machen, es einem zu Danke machen:
muļķītis ķēniņam māk labāki izbē̦dāt par gudrajiem LP. IV, 91. skuopai saimniecei ne˙viens nevarēja izbē̦dāt pa prātam VI, 154;

3) für etw. sorgen:
tev jāizbē̦dā, ka viss labi iet A. VIII, 1, 60. [Refl. -tiês, zur Genüge trauern Wid.]

Avots: ME I, 716


izburzgulēt

izburzgulêt U., [izburzguļuôt Wid.], aussprudeln.

Avots: ME I, 720



izčopt

izčuopt, ausfressen; herausstehlen Wid.]

Avots: ME I, 724


izdakstīt

I izdakstît: auch Fehteln, Ramkau, Salis, Widdrisch: i. visu gaļu - vienam pa gabalam un uotram.

Avots: EH I, 441


izdēzties

izdēztiês, auseinanderfallen; ausfliessen Wid.]

Avots: ME I, 727


izdīdīt

izdīdît,

[1) ausdressieren
Wid.];

2) = izdancināt 1: jem, izdīdi meitu! RKr. XVI, 164.

Avots: ME I, 728



izdzems

izdze̦ms, die Ausgeburt MWM. IV, 492; Fehlgeburt Wid. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 731


izgailēt

izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735


izgaist

izgàist (li. išgaĩšti), [bei Wid. dafür auch izgaisuôt], dahigschwinden, vergehen, verloren gehen: man izgaisa māmuliņa BW. 4993; atslēdziņa 910; raiba guovs 28921, 1. prieks izgaist kâ rīta rasa Aps. Jāņam izgaisa smagas bē̦das Dok. A. sapnis izgaist Vēr. I, 1313. visa māja izgaist Neik.

Avots: ME I, 735, 736


izkakaļāt

izkakaļât, [izkakalêt Wid.], tr., verschwenden, Geld leichtsinnig verausgeben. Refl. -tiês, sich entblössen (von Geld): tad nu ir izkakaļājies, er ist von Geld entblösst Lind. n. Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME I, 746


izkamerēt

izkamerêt, izkamarīt U., [izkamarêt Wid.], tr., herausnehmen, ausleeren, stehen: piedzē̦rušajam blēņdaŗi bija kabatas izkamerējuši Druw., Lös., Bers., Serb., AP. [Vgl. li. išsikamarúoti "высвободиться".]

Avots: ME I, 747


izkaņģerēt

izkaņ̃ģerêt, tr.,

[1) ausreinigen
Wid.;]

2) auskurieren:
es tevi gan izkaņģerēšu JU. izkaņģerēt zirgu, tas man nieks Izgl., C.

Avots: ME I, 747


izkantēt

izkantêt, tr., durch Betrug an sich locken Gold. n. Wid.

Avots: ME I, 747


izkapāt

izkapât (li. iškapóti, [slav. iskopati]),

1) aushacken, aushauen:
kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210. ar savu pātadziņu suņam acis izkapāju 13961. ciema puiši nemācēja ne silītes izkapāt 7255;

2) ausröffeln:
mē̦slus Heniņ;

3) zerfressen (von Motten):
vadmalu, zeķes (gew. sakapāt). Refl. - tiês,

1) sich gehörig prügeln, sich zanken:
ta tad ar žīdiem izkapājāmies, kâ izkapājāmies Mag. XIII, 3, 52;

[2) sich abquälen
Wid.;

3) zur Genüge hacken].

Kļūdu labojums:
kâ izkapājāmies = ka izkapājāmies

Avots: ME I, 747, 748



izķidāt

izķidât, izķidît LP. IV, 136. izķiduôt Wid., tr.,

1) die Eingeweide
(ķidas) der Fische ausweiden [izķidêt Bielenstein Holzb. 660]: zivis:

2) herausholen:
tikkuo spēju viņu ar visu ve̦zumu izķidāt nuo grāvja Frauenb.

Avots: ME I, 759


izķirmināt

izķir̃minât, durchlöchern, aushöhlen, Gänge im Holze machen: gultu Kand. [Refl. - tiês, durchlöchern, hohl, wurmstichig werden Wid.]

Avots: ME I, 760


izkodas

izkuodas "der Rückstand von dem Ausgefressenen, Ausgeätzten" Wid.]

Avots: ME I, 758


izkodināt

izkuodinât,

1) schärfen, wetzen
Wid.;

2) ausbeizen:
izk. dzijas Bauske. izk. rē̦tas vai liekuo gaļu ar kuodīgām zālēm N. - Peb. izk. plankumu ar zālēm;

3) ätzend herstellen:
izk. drēbei caurumu;

4) izk. dūmus acis, die Augen vom Rauch leiden lassen.]

Avots: ME I, 758


izkreķot

izkreķuôt, auswerfen, ausräuspern, aushusten Wid.]

Avots: ME I, 755


izkūdrot

izkūdruôt, auslockern, locker machen. Refl. - tiês, locker werden Wid. - Bei Brasche Palejas Jānis izkūdrēt "auflockern und zugleich reinigen."]

Avots: ME I, 757


izkungoties

izkunguôtiês "anfangen still und bescheiden zu leben" Wid.].

Avots: ME I, 756


izkvernēt

izkver̂nêt, lange warten, durchwachen: iesākās dzīve ar darba pilnām dienām un nuomuodā izkve̦rnē̦tām naktīm Wid. Refl. - tiês, sich vergeblich wornach sehen, vergeblich harren: izkvernējuos, izkvernējuos, tik ir ne+kas man netika Smilt., Naud.

Avots: ME I, 758


izleja

izleja *, die Gosse, Abflussrinne Wid. Vgl. izlietne.

Avots: ME I, 763


izlīkt

izlīkt (li. išliñkti), sich verbiegen, krumm werden Wid.]

Avots: ME I, 764



izluncināties

izluncinâtiês, zur Genüge, zum Überdruss schmeicheln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 765


izļuris

izļuris (Part., prt.),

[1) durchnässt
Wid.];

2) schlaff, ohne Haltung:
lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9.

Avots: ME I, 767



izmaulēt

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769


izmaut

izmaut [li. išmáuti], abzäumen, den Zaum ebnehmen (einem Pferde): dzelzi izmāvis Vit. 85. [Refl. - tiês, abgezäumt werden Wid.]

Avots: ME I, 769






izplensties

izplenstiês, sich ver -, ausbreiten: tā izplendās pār visu tik bagātuo leišu un latviešu gara mantu RKr. X, 13. milzenim svārki izplendās, cēlās Wid. tie daudz tālāku izplenžas RKr. VIII, 11. drīz viņa (ķilda) izplensies pa visu zemi Lautb. [Vgl. li. išsplendu "werde breiter".]

Avots: ME I, 782


izpopēt

izpuopêt, tr., auspolstern Wid.: izpuopē̦tā atzveltnes krē̦slā U. b. 131, 5.

Avots: ME I, 788


izprāvoties

izprāvuôtiês,

1) einen Prozess zu Ende führen
Wid.;

2) lange prozessieren.]

Avots: ME I, 785


izpugas

izpugas, der Kreuz - Enzein (gentiana cruciata) Wid.]

Avots: ME I, 785


izputot

izputuôt,

1) tr., herausschäumen;

2) aufhören zu schäumen
Wid.]

Avots: ME I, 787


izputrāt

izputrât PS., izputruôt Nigr., plump verw rrend zunichte machen: viņš manu lietu izputruoja. izputruôtiês Wid., einen Fehlschlag tun.]

Avots: ME I, 787



izrozīties

II izruozîtiês, entstehen, sich bilden, anfangen zu keinem Wid.]

Avots: ME I, 794



izsērot

izsẽ̦ruôt, mit Schwefel ausräuchern Wid.]

Avots: ME I, 796


izšķorīties

izšķuorîtiês, intr., stark brennen; ausheizen Wid.]

Avots: ME I, 812


izskumstēties

izskumstêtiês, zur Genüge, zum Überdruss brummen, mürrisch sein Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 799


izslābt

izslābt,

1) schwach werden
Wid.;

2) zusammenfallen (von einer Geschwulst)
U.]

Avots: ME I, 800



izspaids

izspaids, das Ausgepresste Wid.]

Avots: ME I, 801


izspēle

izspēle, der Zug (im Kartenspiel) Wid.]

Avots: ME I, 802


izšūpināt

izšũpinât, izšũpât, izšũpuot, tr., gehörig schaukeln, wiegen: Juris izšūpināja Dārti A. XV, 189. Daugaviņa izšūpuoja kâ māmiņa šupuolī BW. 30759. [Refl. izšūpuôtiês, intr., zur Genüge, zum Überdruss schaukeln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 814


izsvarot

izsvaruôt, [abwägen Wid.]: nuo šīs izsvaruošanas dabūju tuo pašu panākumu kâ agrāk Kaudz. M. 257.

Avots: ME I, 808


izsveķot

izsveķuôt, aus -, einteeren Wid.]

Avots: ME I, 808



izšvīkāt

izšvĩkât, tr.,

1) mit Streifen versehen:
rakstu;

[2) izšvīkuot, aus -, durchtreichen
Wid.].

Avots: ME I, 814


izsviķot

izsviķuôt,

1) aus -, einteeren;

2) vergeuden, verschlemmen
Wid.]

Avots: ME I, 809


iztapa

iztapa,

1) die Dienslaistung, die Genügeleistung
Wid.;

2) die Musse, die freie Zeit
Wid.]

Avots: ME I, 814


iztauņāt

‡ II iztauņât, herauswickeln, von grossen, dicken Kleidungsstücken befreien Widdrisch: jāiztauņā nuo paunām laukā.

Avots: EH I, 488


iztilzāties

iztilzâtiês, sich benebeln, sich betrinken Wid.]

Avots: ME I, 818


iztraucēt

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820


izurkšņāt

izur̃kšņât C. Bauske, Wid.], izur̃kņât,

1) = izurķēt: [ēdienu, kartupeļus;

2) durchstöbern:
izur̃kšņât visus kaktus Wolm.].

Avots: ME I, 822


izvaikāt

izvaîkât 2 [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824



izvārguļot

izvãrguļuôt, intr., elend, kränklich sein Wid.

Avots: ME I, 825


izvēderot

izvē̦de̦ruôt, bäuchig machen Wid.]

Avots: ME I, 827


izveikt

izveikt (li. išveĩkti), zustandebringen, beenden Wid.] Refl. - tiês, gelingen, von statten gehen, Gewandtheit, Geschick haben, guten Fortgang haben: izveicās man dziedāt, izveicās runājuot BW. 415. izšķīrās man darbiņš, izveicās valuodiņa 17317. nee̦suot ne˙kad ar luopiem izveicies Etn. II, 37.

Avots: ME I, 826


izveņķēties

izveņķêtiês, sich losmachen, sich heraus arbeiten Wid.]

Avots: ME I, 827



izžākstīties

izžākstîtiês, sich ausgähen Wid.: pavē̦rdams muti, gribē̦dams diži un plati ižīkstīties Janš. Dzimt. 2 457.

Avots: ME I, 833


izzoķēt

izzuoķêt, tr., durchbleuen, durchprügeln: puiku. Refl. - tiês, [sich durchbähen Wid.]: tas ir pirtī tâ izzuoķējies kâ burkāns Etn. II, 97.

Avots: ME I, 832


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. -tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


jaunaugslis

jaunaugslis,

1) [ein junger Trieb Wid.]; ein junger Laffe
L.

Avots: ME II, 99


jaunot

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. -tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103


jausmināt

jàusminât, [tr., entzücken, hinreissen Wid.]

Avots: ME II, 103


jendzis

I jeñdzis,

1) ein kraftloser Mensch
Trik.;

2) "ein ungewandter Mensch"
Wizenhof, Dugunen.] jendziņš,

1) ein schwächlicher, unmündiger Mensch
Mag. XIII, 2, 47;

2) ein Wicht
Wid.;

[3) "ein unartiger Junge"
Memelshof].

Avots: ME II, 110


jērenīca

jẽrenĩca, jẽrnĩca, jēr(e)nīce, jēr(e)niece,

1) = jērene 1: latvietis valkā ve̦claiku tē̦rpu, pastalas un jērenīcu Vēr. I, 1437. neliecies, mūs māsiņa, jērenīces galviņā BW. 24682;

2) jēriniece - aita ar jē̦ru Wid.;

3) = jērene 3: saimniece, jērenīca, staigā galvu nuodūruse BW. 31124.

Avots: ME II, 114


jesni

je̦sni, langes Gras Wid.

Avots: ME II, 110


jezga

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111


jieķis

jieķis, der männliche Same Wid.

Avots: ME II, 114


joma

I juõma,

1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];

2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;

3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;

4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 126


josma

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127


jozēt

I juozêt, schlagen Wid.]

Avots: ME II, 128


judra

judra, das Korn in den Zähnen der Pferde: judra ir pusdiļu, das Korn ist halb verschlissen (was in 10. Jahre der Pferde zu geschehen pflegt) L., St., U. piecu gadu ve̦cumā zirgam vairs nav piena zuobu, bet tikai īstie. šuo īstuo priekšzuobu gali izskatās gareniski apaļi, vidū tiem ieme̦lnas bedrītes (judras) Wid.

Avots: ME II, 115



kaikarot

kaikaruôt "pfuschen, sudeln" Wid.; zu kaikaris 3.]

Avots: ME II, 132



kailēties

II kailêtiês, -ẽjuos, [verglühen, gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt "durchglühen").]

Avots: ME II, 133


kailis

I kailis, ein Schafsfell zum Pelz; ein abgetragener Pelz Wid. [Nebst li. káilis "ein Tierfell" vielleicht zu kails "kahl".]

Avots: ME II, 133


kājminas

kãjminas, kãjmines, kãjmiņas,

1) der von schmutzigen Füssen erzeugte Staub, Schmutz
Druw., [ die Spur Wid.]: teicams pieliekamais līdzeklis bija kājminas iz pasliegsnes BW. I, S. 182;

2) etw., was man mit den Füssen tritt, der Fusswischer; übertr., Gegenstand der Verachtung: stipras ļaužu valuodiņas nuoraus tevi kājminās BW. 9012. vārtuos apkārt citiem par kājminu (der Sing. ungew.) Dok. A.;

[3) kājmine, die Fussohle
Wid.].

Avots: ME II, 189


kakalāt

kakalât, tr., verschwenden, leichtsinnig vertun Lind. n. Mag. XIII, 2, 54. [Bei Wid. dafür kakalêt.]

Avots: ME II, 137


kākāt

II kãkât [N. - Peb., kàkât 2 Kreuzb.], - ãju, intr., gackern Wid.

Avots: ME II, 190


kaķene

kaķene,

1) das Weibchen der Katze;

2) gew. Pl., schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum)
RKr. III, 72; n. Wid. Brombeere. S. katene.

Avots: ME II, 139


kaķis

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickereien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140


kalcenis

kàlcenis 2

1) die Schleife, die Schlinge, die Öse:
valgu izbāž caur kalceni Erlaa, Bers., Lub.;

2) die zum Zuknöpfen des Rockes angelegte Öse, welche die Stelle des Knopfloches vertritt;

3) der Anhänger:
drēbēm pie apkakles ir kalcenis, pie kā tās piekārt Wid. [Zu kalkà "головная повязка из ленты"?]

Avots: ME II, 140


kalciņš

kalciņš, ein Knopfloch Wid.; vgl. kalcenis.]

Avots: ME II, 140


kalenēt

kalenêt, necken, reizen Wid. - Zu kalìnti "изнурять"?]

Avots: ME II, 141


kaļķot

kaļ̃ķuôt, tr.,

1) kalken, mit Kalk tünchen;

2) mit Kalk düngen:
zemi Wid.

Avots: ME II, 147



kaltaža

kàltaža 2 , comm., ein magerer Mensch od. ein solches Tier: ir gan kaltaža: kauli un āda Mar. n. XV, 117. [Nach Wid. auch: vertrockenes Reisig; um Bauske für kaltē̦tava.]

Avots: ME II, 145


kama

IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]

Avots: ME II, 148


kamiens

kamiêns C., die Tannenborke Lis., Adl., Golg.; [ Birkenrinde Wid.; s. kamene II.]

Avots: ME II, 151


kampis

kampis,

1) das Halseisen
L.;

2) das Krummholz;

3) in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Kesselhakens:
celies guiga, gaiga nāk, ņem šuo svampi, liec uz kampi RKr. VII, 365; Biel. R. 347; (spaiņa) kampiņš, der Bügel Sudr. E. setzt ein * kamps voraus; [kàmpis 2 "ein Fischergerät mit einem Haken am Ende, womit man eine Stange unter dem Eise von einer Wuhne zur andern efördert"; "der Haken am Brunnenschwengel, woran der Spann beim Wasserschöpfen angehakt wird" A. - Schwanb., Fiaden, Stomersee;]

4) [kampis Bornsmünde, kam̃pis Siuxt], kampītis, des Brotlaibes Ende:
kad puisis ē̦d kampīti, tad dabūs saimnieka meitu, kad meita ē̦d kampīti, tad aug smaili pupi Wid.; [kampis, ein Stück Brot Wessen. - kampis 1 scheint aus dem Germanischen entlehnt zu sein (vgl. ahd. und mhd. kamp "Holz, das man dem Schwein um den Hals hängt"); dagegen kampis 2 - 4 zu li. kam̃pas "дуга в оглобельной упряжи; der Winkel", dúonos kam̃pas "краюха хлѣба", gr. χαμπή "Biegung" und viell. la. campus "Feld" u. a., s. Walde Wrtb. 2 119 f., Trautmann Wrtb. 116, von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 110, Feist Wrtb. 2 179 f. u. a.]

Avots: ME II, 151, 152


kamstavi

kamstavi, der obere Rand des Pferdehalses Wid.

Avots: ME II, 152


kanaraugs

kanaraugs, der Rossartz Wid. - Scheint aus r. коновалъ dass. umgebildet zu sein.]

Avots: ME II, 153


kankalains

kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155


kankarēt

kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155



kantavāle

kantavàle, der Bleuel Serb. n. A. XVI, 378, der Schlegel, mit dem man auf das Stemmeisen schlägt Wid., der Waschbleuel.

Avots: ME II, 156


kāpa

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191


kaparnīca

kaparnĩca, eine Schublade [ein Kästchen Wid.], in der Kupfergeld aufbewahrt wird Etn.

Avots: ME II, 157


kāpele

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192



kapsis

I kapsis auch kapšis Briņķi u. a. in Kurl.), ein mit Stroh und Erde bedeckter Kartoffelhaufen auf dem Felde Preekuln, Wid. Zu kãpšius "бугорок".]

Avots: ME II, 159


karace

karace, ein unruhiges, gackerndes Huhn Mar. n. RKr. XV, 118; [ein ausgelassenes Mädchen, wilde Hummel Wid.]

Avots: ME II, 160



kardeles

kardeles Bielenstein Holzb. 625, kardielis Wid., ein Gebinde, das die plenīces verbindet. Nebst li. kardė̃lius "ein starkes Tau zum Anbinden der Holzflösse" zunächst vielleicht aus r. кардéль.]

Avots: ME II, 161


karķis

II karķis, Gerümpel, Lumpen Wid.]

Avots: ME II, 162


karkles

kar̂kles [(li. kárklės "Raufe, ясли"), bei Wid. auch karkļi], die Raufe PS., [Serben, Schujen, Sermus], Lettg.: silē man tīras auzas, karklēs baltais ābuoliņš. karkles - redeles, kur zirgiem, guovīm vai avīm sienu ieliek [Selsau], AP., Wolm., Lasd., C., Nötk., Serb., Laud., Bers., Druw. n. A. XVI, 475. [Nach Būga KSn. I, 130 aus *kargklēs, zu li. kargýti "kreuzweise verbinden", ker̃gti "anbinden", kar̃goti "flechten; дѣлать рѣдкую, неплотную огорожу" Man kann aber auch denken (indem - kl - hier auf -tl- zurückgehen kann) an apr. korto "hayn", as. hurth " Geflecht", ai. cŗtati "knüpft", gr. χάρταλος "Korb" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 77.]

Avots: ME II, 162


kārkulis

kā̀rkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"],

1) das Röcheln
Etn. I, 34; jau kārkulis kaklā, es röchelt schon Wid;

2) Erdkrebs (grillotalpa vulgaris)
Oknist, Sessei.

Avots: ME II, 196


karotnieks

kaŗuotnieks, einer, der Löffel anfertigt [Wid.]

Avots: ME II, 166


kāršains

kâršaîns 2 [Bauske] aude̦kls, geköpertes Zeug U., Wid.

Avots: ME II, 199


karselis

karselis, [eine Entzündung Wid.]: liesas karseklis, Milzkrankheit Mag. IV, 2, 125. Zu karsts.

Avots: ME II, 163


kārsīties

kârsīties 2 Ruj., uneinig sein. ] Subst. kārsīšanâs, [ein kleiner Zusammenstoss, Streit Wid.]: tā tik bij tāda kārsīšanās, es war nur eine kleine Erhitzung (eine Prügelei) Hofzumberge n. U. [Wohl zu kā̀rst.]

Avots: ME II, 198


kārsls

kā̀rsls,

1) ein Gestell, wo Leinsaat zum Trocknen aufgesteckt wird
C.;

2) das Vorgebirge
Wid.; Dr. [Zu kãrt?]

Avots: ME II, 198


karstība

karstĩba, die Heftigkeit, Hitze, Gier Wid.]

Avots: ME II, 164


kārtainis

kā̀rtainis,

1) Blättermager
[C.], Wid.;

[2) "ein Gewächs (z. B. eine Zwiedel od. ein Kohlkopf) mit Schichten"
Bers.].

Avots: ME II, 201



kasa

IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168


kasalas

kasalas, [kasals Wid.], das Abschabsel, der Splint Dond.: kad bē̦rnam ruoze, liek virsū ievu kasalas JK. VI, 49. Zu kast.

Avots: ME II, 168


kašelis

I kašelis, die Schrape, das Kratzeisen Wid., ein Werkzeug mit zwei od. drei Zinken zum Kartoffelausgraben Perk. Zu kast.

Avots: ME II, 170


kaska

kaska, die Tannenrinde: kaskām apsedza pieguļnieku būdu un namiņa jumtu Widdrisch, Treiden, Naukschen, Smilt. [Wahrscheinlich aus dem Livischen od. Estnischen (estn. (kośk "Fichtenrinde" ) entlehnt; s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 169


kaspars

kaspars, die Kastanie Wid.]

Avots: ME II, 169


kauksma

kauksma, das Geheul Ar., Wid. [Vgl. li. kukurs dass.].

Avots: ME II, 173


kaunelība

kaunelĩba Wid., die Schamhaftigkeit, Schüchterheit.]

Avots: ME II, 176


kaunelīgs

kaunelîgs, schüchtern, schamhaft Wid.]

Avots: ME II, 176


kaupis

kaupis, die Muschelschale U., Wid. [Zu kuprs?]

Avots: ME II, 177


kausla

‡ kàusla 2 , der Widerrist des Pferdes Lettg.; das Genick: duošu pa kàuslu 2 Kalnemois.

Avots: EH I, 595


kauslis

kauslis [?]"jem., der bald müde wird" Wid.

Avots: ME II, 178


kauss

III kàuss 2 [Praulen, Kreuzb.], kàustava, kaustavs, kaustuve Salis n. U., der Widerrist (beim Pferde) Sessw., Tirs., Bauske: liels me̦lns zirgs ar cauru kausu (Var.: kuosu) RKr. VII, 742. Jēpis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) LP. VI, 252. Vgl. kuosa, skaustava, skausts.

Avots: ME II, 178


kaust

kaûst 2 [li. kaũšti " долбить, дуплить"], - šu, - su,

1) tr., graben, scharren
[Wandsen]: suns kauš zemi Dond. sāk kaust bedri tik lielu, ka atne̦stais katls ieiet LP. V, 404. [viņš sāka kaust smiltis Wandsen];

2) mit dem Rechen umwälzen, z. B. Katroffelernte die durch den Pflug augehobenen Erdschollen mit dem Rechen zerkleinern
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 178


kausva

kàusva 2

1) der Widerrist:
zirgam kausva nuobe̦rzta Mar.;

2) ein kleiner Hügel auf der Wiese, im Sumpfe
Mar. n. RKr. XV, 118. Vgl. kauss III, kaustava.

Avots: ME II, 179


kautra

kaûtra, auch kaûtre C., gew. Pl.,

1) [kàutras 2 Warkl.], der Ekel, Widerwille
Lös. n. Etn. IV, 50: man kautras nāca nuo šitā dzēriena Lös.;

2) das Zögern, die Unentschlossenheit:
viņa bez mazākās kautres it jautri iebilda Alm. aiz kautrēm tam vārdi pie mēles kâ piekārušies B. Vēstn. [Zu kavêt, kūtrs? Nach Būga KSn. I, 230 auch zu li. kiútoti" susitraukus sėdėti" u. a. (vgl. auch li. kiautas "замкнутый в себѣ".]

Avots: ME II, 180


kautrēties

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês 2 Warkl.], -ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180


kautriņa

kautriņa Wid.], mimosa pudica Karls.

Avots: ME II, 180


kautris

kautris, ein Schüchterner, Verschämter Wid.]

Avots: ME II, 180


ķauze

ķàuze 2 Lub., ķàuza 2 Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kŗaupaina āda Bers. A. XVII, 187.

Avots: ME II, 358


kava

kava,

1) eine gewisse Anzahl, die Schijcht, der Haufe, die Menge;
["cits citā saķē̦rušies cilvē̦ki" Austriņš M. z. 116]: vista, savu kavu izdējusi, sāk perēt Lub., Druw. uz mūriņa ve̦se̦la kava cimdu Serb. trīs kavas latvisku priekšrakstu U., drei Schichten (Lagen) lettischer Vorschriften (auch von Webern gebraucht U.). kavās, schichtenweise Ar.;

2) der Stich beim Kartenspielen
Serb.;

3) ein Spiel Karten
C.;

4) der Schlag, die Art, Gattung:
viņš nuo nelabas kavas [Lis.], Mar. n. RKr. XV, 118. viņš ievedis sievu nuo sliktas kavas Aps. mums laba kava guovu Druw.;

[5) kava, kavs, ein Band (30 Stück)
Ronneb.;

6) kava, ein Hufeisenkomplekt, d. h. 4 Hufeisen
Wid. Wenigstens in den Bed. 2 und 4 zu kaût.]

Avots: ME II, 180, 181


kavāt

II kavât [slav. kovati "schmieden"], -ãju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen:
kavā nu tu, man trūkst spē̦ka [Warkl.], Wid.;

2) sortieren, kramen:
kavā vēl reiz; vai tad neatradīsies (vgl. izkavāt). Refl. -tiês, kramen, stöbern: kuo nu tur kavājies pa skapi? Serb.

Avots: ME II, 181


kaza

II kaza, ein Viertel eines Kubikfadens (Holzmass) Wid.]

Avots: ME II, 183


ķēbainis

I ķē̦bainis Wid., ein Schemelchen Lambertshof. Vgl. ķēb (e) lis.

Avots: ME II, 372


ķebeklis

ķebeklis "rīks, ar kuo ruok rāceņus" Rutzau n. Etn. II, 17 ; ["eine kleine Schaufel zum Kartoffelaufnehmen" Wid.] Entlehnt aus li. kebẽklis "Haken".

Avots: ME II, 358


ķemeris

ķemeris [Wid. und] in Naukschen, ķemers Ruj. n. U., [ķemere Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 171], der grosse Radbohrer. [Nach Thomsen Beröringer 259 aus estn. keamer "grosser Bohrer".]

Avots: ME II, 363


ķemmēt

ķem̃mêt, -ẽju, tr.,

1) kämmen:
galvu ;

2) Garn durch den Weberkamm ziehen
(auch ķemmuôt in dieser Bedeutung) ;

3) gehörig (fr)essen:
pats ķemmēju cūkas gaļu BW. 27225. [zirgi visu laiku auzas ķemmēja U.] lai ķemmē, cik uziet LP. VI, 757. Refl. -tiês,

1) sich kämmen:
meitas ķemmējas ;

2) sich durchschlagen, durchhelfen:
viņš ķemmējas it dūšīgi Wid. [Aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 363, 364


ķempiņš

ķempiņš Etn. I, 58, ķem̃pis, der Feuerschwamm (= ķempe) Behnen, Wid., Bauske: piedzēris kâ ķempis. Aus li. kémpinis "Baumschwamm".

Avots: ME II, 364


ķemurags

ķe̦murags,

1) [Nieswurz
Wid.];

2) ķe̦murags e̦ze̦rā (Rätsel: der Krebs)
Tr. III, 1447. [In der Bed 1 als Lehnwort zu li. kemerai "Wasserdost" und r. чемерица "Nieswurz".]

Avots: ME II, 364


ķepa

ķe̦pa,

1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;

2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;

3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];

4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].

Avots: ME II, 366


ķereklis

I ķereklis

1) [Fangklaue]:
dzīvnieks izstiepj savus ķerekļus, kuŗus pēc patikšanas var ievilkt LA. ;

[2) der Griff, die Handhabe
Wid.]

Avots: ME II, 368


ķērmeles

ķērmeles, Kümmel (carum carvi) Wid. - Wohl aus ķēmeles.]

Avots: ME II, 376


ķesāties

ķe̦sâtiês Wid.,

1) sich irgendwie durchschlagen;

2) streiten, Händel suchen.]

Avots: ME II, 370



ķeza

ķe̦za, ķeze,

1) Schmutz, schlechtes Essen
Kokn. n. U.; schmutziges Gerümpel U.; eine Pfütze; aneinanderhängendes Treibeis U.;

2) die Widerwärtigkeit,
[in Erlaa und N. - Peb. n. U. für puosts], das Malheur: viņš bija iekūlies ķe̦zā. nu reiz e̦smu nuo ķe̦zas laukā. ķe̦za ķe̦zas galā;

3) Zank, unklarer Streit, verwickelter Prozess
U.

Avots: ME II, 372


ķēzeklis

ķèzeklis, der Schmutzfink Wid., Smilt.

Avots: ME II, 377


ķibt

ķibt Wid., Rutzau, haften, hängen bleiben: ķibt ap kaklu. Aus li. kìbti dass.

Avots: ME II, 378


ķigulis

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379


ķilata

ķilata Wid.], ķilate, ķilis, ķilka, Brätling (clupea sprattus) RKr. VII, 103. [Beruht auf estn. kilu dass., s. Thomsen Beröringer 261].

Avots: ME II, 380


ķiņķelēt

ķìņķelēt 2, -ẽju, [verwirren, nicht zum Striche kommen; zanken U.]; knibbern, fackeln, zögern, trödeln [nach Wid. und Kl. in dieser Bed. das Refl. -tiês]: dari ve̦zumiņu: kuo tik ilgi ķiņķelē? Ltd. 849, Lub. - Zu ķiņķele.

Avots: ME II, 382


ķiparnieks

ķiparniẽks, der Hampelmann, Gaukler Gold., Wid. Vgl. ķirurnieks.

Avots: ME II, 382


ķipāties

ķipâtiês, sich abmühen, sich überarbeiten Wid.]

Avots: ME II, 383


ķirināt

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384


ķirnenis

ķirnenis, ķirme̦ns Serb. [ķirmins Wid.], der Wurm: ķirme̦ni izē̦duši šuogad ābuolus Serb.; gew. der Holzwurm: ķirmeņi saē̦duši sienu Frauenb. [ķìemeņi 2 Kl., die Bienenbrut; ķirmenis Rutzau, die Schlange. -] Aus li. kir̃minas "ein (grosser) Wurm".

Avots: ME II, 384




klāpāt

klàpât 2 , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218


klapčuks

‡ klapčuks Wessen "wer einem andern ohne Widerspruch gehorcht": viņš mans k.

Avots: EH I, 610


kļarka

kļar̂ka, etwas (ethisch) Niedriges, Widerliches Mar. n. RKr. XV, 119. [Wenn nicht entlehnt, wohl mit hochle. a (vor r) aus ę; zu li. klérka "нѣчто расхлябавшееся"?]

Avots: ME II, 239


klaudzis

klaudzis,

[1) das Klolpfen, Poltern
Wid.;

2) ein klingendes Wort:
šādai klaudžu pagādāšanai tik+pat maz īsta nuope̦lna... Etn. I, 8.

Avots: ME II, 215



kleberis

kleberis [li. klèberis "išklìbe̦s, išklìgžde̦s peĩlis", kleberỹs (poln.) "klepadło"],

1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;

2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;

[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].

Avots: ME II, 220


klebis

klebis, ein unsinniger Schwätzer Gold., Wid. Zu kleberis.

Avots: ME II, 220


kleinot

I kleinuôt, [kleiņuôt Wid.], säbelbeinig gehen Spr.; [kleĩņuôt "sich umhertreiben" Edw., Idwen].

Avots: ME II, 220, 221


klēpāt

klẽ̦pât [PS., Ruj., klè̦pât 2 Warkl.], - ãju, kļẽ̦pât C., Smilt., = klāpāt: labība klē̦pā, t. i. re̦ta, paze̦mi nuolīkusi Wid. klē̦pā - gar zemi iet, līst: labība, uguns klē̦pā Lös. n. Etn. IV, 66. Vgl. klāpât.

Avots: ME II, 224


klēpiski

klēpiski nest, mit beiden Armen tragen: sienu Wid.]

Avots: ME II, 224


klesteris

klesteris,

1) ein Umhertreiber
Warkl., Wid.;

2) klesters, ein Leichtsinniger
N. - Laitzen.

Avots: ME II, 223, 224


klibiķis

klibiķis,

1) der Drücker der Türklinke, auf den man drückt, um die Klinke zu heben
Gold., Wid. [li. klibikis dass.]; ein Klopfer an der Tür

2) ein nietloses, wackeliges Messer
Kand., St.;

3) ein Lahmer:
klibiķi, klibiķi, še tava nauda LP. VI, 257;

4) jem., der den Mantel nach dem Winde hängt, der nicht gesinnungstüchtig ist.
Zu klibs.

Avots: ME II, 225


klikšķis

klikšķis,

1) ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert
Gold., Wid.;

2) eine Jagdklapper:
truoksnis līdzinājies medinieku zaķu tramdīšanai ar klikšķiem un klaburiem LP. III, 103.

Avots: ME II, 227


klinkša

klinkša Wid., das Klingen, Klirren.]

Avots: ME II, 229


klipa

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229


klīre

klīre, ein geziertes Mädchen L., St., eine Putznärrin U., ein Zieraffe Wid.

Avots: ME II, 230


klirkšēt

klir̃kš(ķ)êt, [klirkstêt Wid.], - u, - ẽju, intr., klirren: luogi klirkšķ Kand.

Avots: ME II, 230



klīstīties

II klīstîtiês, umherirren, sich umhertreiben Wid.]

Avots: ME II, 231


klugāt

I klugât, tr., schlucken Wid.]

Avots: ME II, 233


kluiņāt

kluiņât, watscheln, hinken Wid.]

Avots: ME II, 234



klumzaks

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235


klunduris

klùnduris 2 klùndurkājis 2 , [klunderkāja Wid., comm.,] ein Umhertreiber; ein Schiefbeiniger, Schwachbeiniger: tas ciemiņu klundurkājis nāca meitu lūkuoties BW. 12102; 12388. klundurkāja tautu dē̦ls, kuŗš ve̦lss tevi šeit atspēra BW. 15594.

Avots: ME II, 235


kļūstīties

kļũstîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) stecken, hängen bleiben
Biel. I, 433;

2) hinken
Wid. Zu kļūt.

Avots: ME II, 240


kļūtas

kļūtas, das Schicksal, Ereignis Mag. IV, 2, 121. Bei Wid. kļūte [li. kliútė "woran man hangen bleibt"], Unfall. Zu kļũt.

Avots: ME II, 241


knapats

knapats, [knapata Wid.], ein naseweiser Bursche, ein kleiner Junge St.; fem. knapate, ein kleines Mädchen St. [knapāts, "ein Knabe, der Stiefel anhat" Janš. Dzimtene IV, 198 (aus Nigr.)]. Vgl. knāpats. Auf mnd. knape "ein junger, unverheirateter Mann" beruhend?]

Avots: ME II, 242



kņekšķis

kņekšķis Wid., ein weinerlicher Mensch.]

Avots: ME II, 252


kņeta

I kņe̦ta, trockenes Reis Wid.]

Avots: ME II, 253


kņeta

II kņe̦ta, ein Kind Wid.]

Avots: ME II, 253


knēveris

knēveris, [knēvelis Wid.]: tu puisīti, knēverīti (Var.: knēvelīti) BW. 6177 var.

Avots: ME II, 245


kņirkšēt

kņirkšêt, [kņirkstêt Wid.], knirschen, knistern (vom Eise) Zeif. III, 3, 163: [(le̦dus kņirkš tikai drusku Valdis Stubur. b. 225 Vgl. knirkšķêt, knirkstêt].

Avots: ME II, 253



knīveris

‡ knīveris,

1) ein kleiner Knabe, ein Knirps
Widdrisch: kuŗš sēdīsies aiŗuos? - visi tādi knīveŗi vien!

2) ein kleines, leicht gebautes Segelboot
Zarnikau: vējš iegūlās knīveŗu buŗās.

Avots: EH I, 632


knūja

knũja Arrasch, = kũja; knūja, ein Hölzchen, mit dessen Hilfe man den Prahm über den Fuss führt Bezzenberger Lett. Di. - St. aus Puseneeken, Wid. Aus kūja . nūja?]

Avots: ME II, 251


knūpināt

knūpinât, zusammenbiegen, krümmen Wid. – Zu knupt.]

Avots: ME II, 251


knūpt

knūpt (?), sich krümmen Wid.]

Avots: ME II, 251


knūzāties

knūzâtiês,

1) "ap vienu darbu ilgi, agŗlaicīgi rīkuoties" Widdrisch;

[2) knībāt 2 Neu - Wohlfahrt;

3) knũzâtiês Kolzen, Widdrisch, = knuõterêtiês].

Avots: ME II, 251


kogans

kuogans (mit uo? oder mit o resp. ō? vgl. kõgans) Wid., ein Einfaltspinsel.]

Avots: ME II, 342


kokpiesis

kuokpiesis "?": skuops kâ kuokpiesis Widdrisch; [ebenda und um Ruj. gebrauche man in derselben Bed. kuokpiepis ("ein Holzschwamm")].

Avots: ME II, 342


koļāt

koļât (?) Wid. "мѣшать". Vgl. kuļât 2 und koļļât.]

Avots: ME II, 254


kopināt

kuõpinât, tr., vereinigen, zusammenfügen Wid.

Avots: ME II, 345


kosa

III kuõsa, kùosa C., [N. - Peb., kùosa 2 Kl., Bers.],

1) der Widerrist am Halse des Pferdes
Kav., - zirga kakla virsus saku vietā A. XVII, 187: sakas zirgam kuosu nuobe̦ržušas Serb. me̦lns zirgs cauru kuosu (Var.: kausu) RKr. VII, 742 ;

2) kuosa, der Nacken, Buckel:
es ņemšu malkas gabalu un duošu par kuosu A. XI, 100. druoši vien būs savi trīsdesmit gadi uz kuosas Blaum. Auch auf Berge übertragen: kalnu kuosa, der Bergrücken [Wesselshof], D. ; die Bergkette Wenden.

Avots: ME II, 348


kosīties

I kùosîtiês [C., N. - Peb.], einander den Widerrist (kuosa) mit den Zähnen schuppen Spr. ; [kuõsîtiês Bauske, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern (knuosīties): vistas kuosās].

Avots: ME II, 349


koskarņi

koskarņi, [koskārņi Wid.], Tannenrinde zum Dachdecken U. [Aus koska oder koza + kãrt "hängen".]

Avots: ME II, 255


ķost

ķuôst 2, -šu, -su, intr., eiligst gehen, eilen: viņš ķuosa pruojām, ka smiltis vien paputēja Gold., Wid., Katzd., Wain., Grob., Etn. IV, 97; [aus Pilten mit k- angegeben].

Avots: ME II, 393


krāģēties

krãģêtiês, - ẽjuos, Denominativ von krāģis, krāģ. kādam virsū, rittlings od. mit dem Bauch sich auf jem. legen Gold. n. Wid.

Avots: ME II, 265


kraķēt

kraķêt, -ẽju, auf ein Gestell (kraķi) bringen, aufstecken, ābuoliņu, linus u. c. uz kraķiem likt Gold., Wid.; [auch kraķinât) Garn auf den kraķis II 3 wickeln Neu - Bergfried]. Vgl. kraķuôt.

Avots: ME II, 256


kraķis

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. 2 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257


krākt

kràkt, kŗâkt 2 - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266


krāmnieks

krãmniẽks [li. krõmininkas "Krämer"], der Trödler Wid.

Avots: ME II, 266


krančoties

krančuôtiês,

1) sich wie ein Betrunkener gebärden:
ej labāk mājās, kuo te vēl krančuojies Gold., Wid. cilvē̦ki vispāri krančuojas A. XX, 645;

[2) (mit añ) sich ungehörig, ungewöhnlich kleiden
Bauske].

Avots: ME II, 259


krantains

krantaîns Wid., steil, mit steilen Ufern.]

Avots: ME II, 259


krāpība

krāpĩba, die Unzuverlässigkeit, der Betrug Wid.]

Avots: ME II, 266


krāstīt

krāstît,

[1) aufpacken
St.;

2) sparen, verwahren
Wid.], sammeln N. - Autz [hier mit â 2 ].

Avots: ME II, 268




kraupis

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296


krebināt

krebinât,

1) intr., langsam fahren
Wid.;

2) tr., eine Kleinigkeit mti einem Geräusch machen
Karls. [Zu li. krebždė̕ti "leise rascheln"?]

Avots: ME II, 270


kreceklis

I kreceklis [Lis., Arrasch, Schujen, Bauske, Ruj.], Geronnenes, Gallert Naud., Wid. Zu krecēt.

Avots: ME II, 270


krečot

krečuôt, das Garn auf ein Garnwinde aufwerfen Wid.]

Avots: ME II, 270


krekt

krekt Wid., kichern. - Vgl. krēkt.]

Avots: ME II, 272


krēma

kŗẽ̦ma, eine kleine Schicht Spiess n. U.; [das Häutchen auf etwas Gekochtem Wid.].

Avots: ME II, 297


krempas

I kre̦m̃pas [Nigr., Līn.], der Speichel, Qualster, namentlich der Auswurf der Schwindsüchtigen Wid. Vgl. krē̦pas und krampas.

Avots: ME II, 273


krempāt

II kre̦mpāt, -ãju, [kre̦m̃pâtiês Nigr.], intr., qualstern Wid. Vgl. krē̦pāt.

Avots: ME II, 273



krepučas

kre̦pučas U.], kre̦puči Sonnaxt, krẽ̦puči Wid., zäher Schleim Drosth., Lungenauswurf. [Nebst krepêt, krē̦pas zu li. krẽplės "skrēplēs", aksl. kropľa "Tropfen", kropiti "(be)spritzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 623.)

Avots: ME II, 274


krēte

krẽte, krē̦ts, St., U.,

1) Kamm der Hühner:
tēviņš ar savām lielajām krētēm atšķiŗas nuo mātītes Wid.;

2) [krẽte Lautb.], gew. Plur., krētis Lub., krẽtes [Līn., Dunika], Kand., [krètes 2 Lis., Mar., Aahof], die Mähne:
izņem zirgam krētis nuo sakām. [zirgam... kaklu ar krētīm pušķuot Hiob 39, 22. Leskien Nom. 166 stellt es zu krēst.]

Avots: ME II, 277


kričalas

kričalas, kričas Wid., Schtitt-, Schneeschuhe N.-Bartau u. Etn. II, 1. [Auf li. kričióti "ходить, выставив тыл" beruhend? Oder mit gričalas zu vergleichen?]

Avots: ME II, 277


krieķis

II krieķis,

1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;

2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;

3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]

Avots: ME II, 283, 284


kriķi

kriķi Adsel, Salisb., [Ronneb., Wolm., Naukschen, Smilt., Trik.], = griķi, Buchweizen; kriķu blāķis, ein Haufen von Kleinigkeiten Wid.; [in dieser Bed. von kriķi "Buchweizen" wohl zu trennen (zu krikumi?)].

Avots: ME II, 278


krimelde

krimelde L., St., krimele [Dond., krimulde U.], krimul̂da [Wolm.], Mar. n. RKr. XV, 120, krimaldiņa, krimaldiņš, krimilda [PS., krimilde Wid.], krimildinš, krimilzĩtis,[krimiezis Naud.], eine Art Pilze (clitocybe fragrans od. camarophyllus virgineus) RKr. II, 65: velies, mana vadmaliņa, krimaldiņa (Var.: krimilzīša, krimildiņas 7498) biezumā BW. 7497. [Nebst kremeles und (?) krembles (s. dies) als harte Pilze wohl zu le. kremîgs, krama, kramt.]

Avots: ME II, 279



kript

II kript, -stu, -pu, intr.,

1) erstarren:
šuodien auksts laiks: ruokas jau sāk kript Mar. n. RKr. XV, 120;

[2) vertrocknen, zusammenschrumpfen
Wid. - kript neben krupt, wie dript neben drupt].

Avots: ME II, 280


kritums

kritums,

1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;

2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. 2 2056;

3) was gefallen ist,

a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;

b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];

4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 282


krobains

krobaîns Wid., mit krobas, krobuļi bedeckt.]

Avots: ME II, 285


kruilis

kruilis,

1) Schimpfwort, mit dem ein
kreilis bezeichnet wird Neik. n. U.;

[2) nach Wid. = kruiklis, kruja].

Avots: ME II, 285


kruja

kruja, comm.,

1) der Plumpsack, Krüppel:
līka kruja, kur tu teci? Tr. III, 486;

[2) ein aufdringlicher Mensch
Wid.].

Avots: ME II, 286


krūmot

krũmuôt, intr., staudenartig wachsen, sich bestauden: rudzi krūmuo Behnen; [krūmuoti rudzi, der Staudenroggen Wid.]; so auch das Refl. -tiês: aiz luoga krūmuojas apiņi MWM. X, 206.

Avots: ME II, 292


kruncele

kruncele Wid., die (Kloppel)spitze.]

Avots: ME II, 287


krušņa

II krušņa Wid., die Steile, der Absturz, der steile Abhang (?)].

Avots: ME II, 291


krustiņš

krustiņš, Demin. von krusts, das Kreuzchen; dižais (lielais Wid.] krustiņš, lychnis chalcedonica Mag. IV, 2, 46; mazais kr., dianthus barbatus Mag. IV, 2, 45.

Avots: ME II, 289



krūts

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündung, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293


ķubele

ķubele, [ķubela U.] die Eichel (am männlichen Gliede) Dr., Wid.

Avots: ME II, 391



kubls

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297



ķūda

ķūda, ķūde, der menschliche Same Wid.: šaujies, dzemte, iezīd tās ķūdas, lai auglis dzīvs ruonas! Tr. IV, 47. liekēži, kas dzīvuo sē̦klas šķidrumā jeb ķūdē Vēr. II, 1182.

Avots: ME II, 393


kudurītis

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299


kudzulms

kudzulms, das Gekroll, ein Knoten im Garn, Unebenheit auf dem Felde Bers.: viņš aptaustīja vesti, bet abās pusēs bij vienlīdzīgi kudzulmi Blaum. dzija kunkulu kunkuļiem, kudzulmu kudzulmiem Wid. Vgl. gudzulms. [kudzulm- vieileicht kontaminiert aus *kudzul- und kudzum- (in kudzums, s. dies).]

Avots: ME II, 299


kudzulna

kudzulna Wid.,

1) eine Unebenheit, ein Auswuchs am Baume;

2) ein krummer
Baum.]

Avots: ME II, 299



kudzums

kudzums, eine Beule, ein Auswuchs Wid. - Wohl zur Wurzel von le. kàudze, li. kugždà "горб, куча", an. hūka "hocken", mhd. hūchen "kauern" u. a. Zugrunde liegt wohl ein Adjektiv (urbalt.) *kugus.]

Avots: ME II, 299



kugaža

kugaža Oberl, n. U., kuguža, ein kleines, winziges (und dickes Wid.] Frauenzimmer: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kugužiņa (Var.: pugažiņa, kukažiņa, klukaziņa) BW. 27262 var.; 27264. - [iet kugažu kugažām Trik. "hinken".- Wohl zur Wurzel von kudzums.]

Avots: ME II, 299


kuiba

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300


kuilis

I kuĩlis: Demin. gen. s. kuileļa BW. 34863 var.; sirmais k. baruojās BW. 22829, 1 var. me̦lnu kuili 25872, 2 var. cūkas kuili 16436, 5 var.; auch ein (nicht kastrierter) Widder Seyershof.

Avots: EH I, 667


kūkāt

kūkât Wid. "auf die Nase fallen ; кикситься Zu kūkuôt II.]

Avots: ME II, 333



kuksis

I kuksis,

1) ein Bündel
Wid.: dūņu kuksītis Tr. IV,9;

2) eine Blume
U.;

3) der Daumen (im Scherz):
kuksi rādīt, den Daumen zeigen, Trotz bieten U. Zu kukt (wenigstens in den Bed. 1 u. 3].

Avots: ME II, 301


kukuļot

kukuļuôt,

1) gew. pìekukuļuôt, bestechen:
saka, ka viņš grib kukuļuojains Wid.;

[2) sich bestechen lassen:
ierēdņi, kas nekukuļuo Leijerk. I, 35.] Subst. kukuļuôtãjs, der Bestecher.

Avots: ME II, 302


kūlainis

kũlaînis,

1) der Zottige, Epitheton des Wolfes:
kūlainīti, mirtin vis vēl nemirsi LP. VI, 248 ;

2) Bewohner des dürren Grases [?], Epitheton der Schlange:
kur tu teci, kūlainīti? Tr. IV, 338 ; 389. [Bei Wid.: "eine Schlange, die Purzelbäume schlägt";

3) eine Wiesse, die mehrere Jahre hindurch nicht gemäht und daher mit
kũla und Moos bedeckte Waldwiese Schlehk.]

Avots: ME II, 334


kuļāt

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul̃t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310


kulcenis

I kulcenis "?": visi sabruka kulceņiem kruogā Wid.

Avots: ME II, 305


kulinieks

kuliniẽks, kulniẽks, ein Bündelträger Infl. n. U.; [der Bettler Wid.]; Fastnachtsbruder LD.

Avots: ME II, 306


kulkains

kul̃kaîns um Bauske, Wid., güftig: k. ceļš.]

Avots: ME II, 306


kulkt

kul̂kt 2, -stu, -cu, intr.,

1) kakeln
Biel.: vista kulkst [Ruj.], Etn. I, 34; [tītars kulkst Wid., Bauske;

2) kul̂kt Lis., = kul̃kstêt 1: dzēriens kaklā kulkst Ruj.].

Avots: ME II, 307


kultava

kul̃tava, ein Butterfass Wid.

Avots: ME II, 309


ķuluzis

ķuluzis, ķūluzis, [ķulūzis Wid.], ķūlūzis, fem. auch ķūlūza, eine unbedeutende Person: tik tādu kūluzi (wohl ķūluzi zu lesen, vgl. ķũlis; Var.: ķūlūzu) nuolūkuoji BW. 21167. man bij tāds ķuluzītis 21508 var. [ķuluzītis Lems. n. U., ein Dürrer, Hagerer.]

Avots: ME II, 391


kunains

kunaîns,

1) knotig
Wid.; [2) kunains Jürg., mit kleinen Hümpeln versehen: kunaina pļava).

Avots: ME II, 314


kungot

kùnguôt, intr., Herr (kungs) sagen, jem. "Herr" nennen (Fest.]: kuo tu te kunguo Duomas I, 355. [Refl. -tiês, sich wie ein Herr ausnehmen, sich wie ein solcher betragen Fest., Wid.]

Avots: ME II, 315


kunksla

kunksla,

[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];

2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.

Avots: ME II, 315


kupalači

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317


kūpenis

kûpenis Wid., kûpinis Mar. n. RKr. XV, 121, der Bovist, Staubpilz. Zu kûpêt.

Avots: ME II, 337


kuplociņi

kupluociņi Wid., wilder Knoblauch (allium scorodoptasum). Dissimiliert aus *klupluociņi (> mnd. kluflôk)?]

Avots: ME II, 318


kupuriņš

kupuriņš, Zündhütchen, Piston (eig. Kupferchen) Mag. XIII, 2, 60; Wid.

Avots: ME II, 320



kurienietis

kurienietis Wid., von wo kommend, stammend.]

Avots: ME II, 322


kurkstēt

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322


kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323


kurnīgs

kurnîgs [Bers.], kurns, Mürrisch Spr., Wid., Egl.

Avots: ME II, 324


kurzulis

II kurzulis, ein kleines, zusammengeschrumpftes Wesen Druw.; [ein mageres Ferkel Wid.].

Avots: ME II, 327


kūsa

kũsa Lin., kūsa Wid.], kūse U., die Schamhaare. S. kũsis.

Avots: ME II, 337


ķusis

ķusis,

1) ein Kissen, Sitzkissen im Wagen und Schlitten
Sassm., Golg.;

2) ein korpulenter Mensch
Gold., Wid. [In der Bed. 1 beruht es auf mnd. kussen dass.]

Avots: ME II, 392


kūtars

kũtars, kūters Wid., die Made, Insektenpuppe, die Larveder Viehbremse N. - Bartau, Katzd., Ahs.: [guovij kũtari same̦tušies mugurā Dunika].

Avots: ME II, 338


lāboties

lābuôtiês, [lâbuôtiês 2 Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434


laiga

laiga,

1) das Leugnen, die Verneinung
Wid.;

2) die Lüge
LD. n. U.]

Avots: ME II, 404



laiksne

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407


laipajas

laipajas L., [làipāja 2 Warkl., Bers., làipāji Arrasch], unfahrbare Stellen, wo man zu Fuss gehen muss. [Nach Wid. laipaja, der Fusspfad, Fussweg. laipaji (wohl aus laipāji) "Plähle od. Pfosten als Stützen von Brettern (laipas), auf denen man Gewässer od. Sümpfe passiert" A. - Schwanb., Oppek. Zu làipa.]

Avots: ME II, 409, 410


laita

laita [nach Wid. gen. comm.] Kremon n. U., eine Faule. [Vgl. allenfalls Scheftelowitz IF. XXXIII, 158.]

Avots: ME II, 414



ļakatāties

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530


lakšot

lakšuôt, flicken, mit Latten benageln Wid. Vgl. lakta "Latte".]

Avots: ME II, 416


lambaza

lambaza, [der Schinder, Henker Wid. (?)]: mūsu puiši, plikvēdeŗi, kâ lambazas lambazāja Etn. II, 1; [làmbaza 2 Warkl. "ein Plumpsack"].

Avots: ME II, 417


lambazāt

lambazât, - ãju,

[1) Henker sein (?)
Wid.;

2) "plump gehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 417


langa

langa, das Schimpfwort Wid.]

Avots: ME II, 420


lapene

lapene,

1) auch lapu sēne, ein Pilz (agaricus)
Kav., Wid.;

2) die Laube:
muižas dārza lapenē atradās Alīne Asp.;

[3) das weibliche Schamglied:
man pelītes piejūkušas ap tuo me̦lnu lapenīti BW. 34388 var.]

Avots: ME II, 422


lāpstēt

lâpstêt, - ẽju, lāpstuôt, schaufeln, mit der Schaufel arbeiten: es aizgāju, es atradu piestā putru lāpstējam (Druckfehler: lapstējam) BW. 19407, 14. zemi var pārlabuot ar lāpstēšanu jeb pārrakšanu Wid.

Avots: ME II, 440


latiņot

latiņuôt [?], zaubern, hexen, die Milch den Nachbarn weghexen und sich zuhexen Wid. [In N.-Peb. sei latiņuôt = latât, nuoklât salmu jumtu šķeikstiņām.]

Avots: ME II, 425




ļaupete

ļaupete St., ļaupetene Wid., eine Allermannshure, eine Hure. [Zu ļàudis und petene.]

Avots: ME II, 533


ļeberēt

ļeberêt, schwatzen, plappern Wid.] Refl. -tiês, -ẽjuôs, namentl. in der Zstz. mit pie-, sich anschmeicheln Gr.-Essern.

Avots: ME II, 532, 533, 534


lecenēties

lecenêtiês, wackeln, baumeln, schlaff herabfallen: braucējiem galvas vien lecenējas Baltp. R. Sk. II, 156, Ar., Wid. ve̦cas mātes pavēdere lecenēties lecenējas (Rätsel). [Wohl zu lèkt.]

Avots: ME II, 443


lēka

lẽ̦ka [Nigr.], Wid., lē̦kas U., die Pulsader: līdz mūsu asins vēl te̦k lē̦kās Rainis. Zu lèkt.

Avots: ME II, 456


lekains

le̦kaîns, schnell laufend U. ("unbek."), hurtig, fix auf den Beinen Wid.]

Avots: ME II, 448


ļekāt

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene 2 I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535


lekša

lekša,

1) ein wohlgemästetes Schweinchen
Mar. n. RKr. XV, 123;

[2) der Schmutz, das Unsaubere
Wid.;

3) ein unsauberer Mensch
Wid. - In der Bed. 1 wohl zu le̦kns, in der Bed. 2 u. 3 wohl zu le̦ka I. Vgl. auch lêkša.]

Avots: ME II, 448


lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė̃kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458


lekšēt

lekšêt,

1) unsauber machen, verunreinigen
Wid.;

2) = lêkšêt II Lis., Ruj.]

Avots: ME II, 448


lellot

le̦l̃luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. -tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449


lēls

lē̦ls (?) "синева" Wid.]

Avots: ME II, 459


lencēt

I lencêt.

[1) mit einem Bogen herumgehen, einen Kreis um etw. beschreiben
Wid.];

2) gehen, trollen:
pats lèncē 2 kājām Lub.

Avots: ME II, 451


ļenkars

ļe̦nkars,

1) ein Schwächling Papendorf,
Wid.; ļe̦n̂kars 2 "nuolaidīgs cilvē̦ks, kas iet ļuodzīdamies" Ruj.; ļè̦nkars Trik. "ein leichtfertiger Mensch, der zu faulenzen liebt";

2) ļe̦nkars Mitau, Wolgunt, ļe̦n̂kars 2 Stenden, etwas lose und schlaff Herabhangendes,
(ļè̦nkars 2 Mar., ļè̦nkaris 2 Nerft) ein Fetzen: drēbes saplē̦stas ļe̦nkaruos.]

Avots: ME II, 536, 537


ļepa

I ļe̦pa,

1) das Ohrläppchen
(Preekuln, Ordangen]: man grābj nuo tiesas pie austiņu ļe̦pâm Dünsb.;

2) die Schnauze, Fresse
(Morizberg, Mitau, Notk.]: es tev duošu, kŗaušu, likšu, gāzīšu pa ļe̦pu, ich werde dir eine Ohrfeige geben C., Sassm., Smilt., (Grünh., Laud., AP., Schrunden], Lub., Etn. IV, 130. [dabūsi pa ļe̦pu Mar., Wenden, Roop, Ronneb., Ruj., Siuxt, Nitau, Schujen, Stenden, Gold., Dond., Gramsden, Jürg., N.-Peb.;

3) "ein grosser Fuss"Gramsden; die Pfote
MSil., Wid., Notk. - Wohl zu lapa (s. dies), li. lepetà "Tatze" (s. Būga PФB. LXVI, 243), r. лéпестъ "Lappen", лóпасть "широкiй и плоскiй конецъ; ступня, лапа", ahd. lafa "Flachhand" u. a.]

Avots: ME II, 537


ļepāt

ļe̦pât Wid., s. ļē̦pât.]

Avots: ME II, 537



leps

leps [mit ē? für lēpis?] "viegls cilvē̦ks, kas stāsta visu bez apduoma" Erlaa n. Wid.

Avots: ME II, 453


ļerkāt

ļe̦r̂kât Lis., [Dunika, Wid., Smilt. n. U.], = ļerkstêt. Refl. -tiês, trodeln: pie darba ļe̦rkājas vien Etn. II, 177.

Avots: ME II, 538


leška

leška,

1) Weichselzopf
Ruj. n. U.;

2) leška N. - Peb., comm., ein unordentlicheŗ zerzauster Mensch
Wid. Vgl. le̦ska.]

Avots: ME II, 454


lēšķa

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462


letenis

letenis, le̦te̦ns [Bl.], letene Wid.,

1) die Pfote, Tatze, namentl. die eines Bären:
vecis atbild (lāčam): tādi le̦te̦ni (Zehen, Finger), kâ tev ir LP. VI, 266. leteņus laist vaļā Ramkau, leteņu leteņiem, letņu letņiem aiziet Burtn., das Hasenpanier ergreifen; das Fussblatt St., die Fussohle L.; le̦te̦ni, das Schienbein (= liêli) Spiess;

2) aus Hanf und Bast geflochtener Bastschuh
N. - Schwanb. - Zu li. letenà "Tatze" [uns (nach Johansson Beitr. z. greich. Sprachkunde 106 f. und 142) ai. ratni - "Elle; geshlossene Faust"?].

Avots: ME II, 454


līdzcensis

lĩdzcènsis *, [lĩdzcentis * Wid.], lĩdzcè̦nsuonis *, der Mitbewerbeŗ Konkurrent, Nebenbuhler: kas grib konkurēt ar saviem līdzcenšiem... Ar. nu mans draugs tuop par līdzce̦nsuoni A. XVII, 5. un uz priekšu devās nepārre̦dzamais bars pāri par savu līdzce̦nsuoņu līķiem A. XV, 471.

Avots: ME II, 479


liedenis

liedenis,

1) "литая посуда" Wid.;

2) liêdenis "Regenwetter"
Neu - Wohlfahrt; liedeņa laiks Bers.;

3) liêdenis 2 "Heu, das vom Regen verdorben ist"
Stuhrhof.]

Avots: ME II, 492


liekna

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495




liemenis

I liemenis,

1) das Glied [?]
Wid.;

[2) liêmenis 2 Pampeln "der Teil eines Beiles von der Schneide bis zum Stiele"];

3) = liêls

3: tādu kuoku, kam liêmenis 2, grūti pārzāģēt Sassm. Zu li. liemuõ "Stamm"?

Avots: ME II, 503


liesmains

lìesmaîns, lìesmîgs, flammig, feurig: dziedādamas visas gāja ap liesmainuo kalnu Asp. acis de̦g liesmaini MWM. III, 86. viņš acīm zibina kâ leišu pē̦rkuons, liesmīgs MWM. VI, 491. [liesmains aude̦kls Wid.]

Avots: ME II, 504, 505


lietaine

lietaine, das Regenwetter: pēc lietaines iestājās atkal labs laiks Wid.

Avots: ME II, 506


līkradzis

lìkradzis, lìkraģis, der krumme Hörner Habende, der Krummhörnige, Beiname der Ziege und der Kuh: kaziņ, mana līkradzīte! BW. 29109. guosniņ, mana līkraģīte! (Var.: līkradzīte) BW. 29499. viņš virsū brāžas reiz aunam, ve̦cam līkradžam Seif. III, 110. lìkragu aunelis, ein krummhörniger Widder LP. I, 15.

Avots: ME II, 486


likstains

likstaîns, verhängnis -, gefahrvoll Wid.

Avots: ME II, 467


ļiku

ļiku ļe̦ku: kad es skrēju par kalniņu, pupi gāja ļiku ļe̦ku Wid. 5. ļe̦ku.

Avots: ME II, 540


līmenisks

lĩmenisks,

1) übervoll (mit einer Flüssigkeit)
Wid.;

[2) horizontal*].

Avots: ME II, 489


limins

I limins (?) Wid., ein Sprang ins Wasser.]

Avots: ME II, 470


linmatis

linmatis, f. -te, der (die) Flachshaarige Wid.

Avots: ME II, 472



lipīt

lipît, - ĩju,

1) intr., freqn. zu lipt, klettern:
dze̦nē̦ni lipī gar ligzdas sienām MWM. VI, 948. vāvere lipī augšā pa vis˙gludākuo kuoka stumbru Wid.; laufen [Dunika], Kalleten; [schnell gehen Kruhten bei Libau];

2) tr., fakt., anzünden
L., anstecken N. - Bartau: plānā skalu lipīdama, nuolūkuoju tautu dē̦lu bW. 9335; 10212; lipīt sveci, einem Hieb versetzen.

Avots: ME II, 474





lorāt

I lorât, schlürfen Wid.]

Avots: ME II, 508


lorgāt

lorgât, -ãju, intr.,

1) etwas ungeschickt machen;

2) [lor̃gât Ruj.], schwatzen
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 508



lorkāt

lorkât, -āja, unästhetisch schlürfen Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 509


lorza

lor̃za,

1) lorzaks Ubbenorm, [lorza Naukschen], der Schwätzer
Ubbenorm, Karls;

[2) lorza, ein unordentlicher, nachlässiger Mensch
Wid.]

Avots: ME II, 509


lorzāt

I lorzât, sich besudeln, beschmutzen Wid.]

Avots: ME II, 509


loss

luõss, falb, gelbgrau Dond., [Wandsen): luoss zirgs ir zirgs lūša spalvā Naud. luosais - iedze̦lte̦ns zirgs ar me̦lnu strīpi mugurā Brasche. caur klajuma dzīvi izskaidruojas lauvas spalvas krāsa - luosa Wid. pie ce̦lmiem aug luosas piepes JK. VI, 32. [Dazu ein substantiviertes (verächtl.) Deminutiv luošelis, ein gelbbraunes Pferd Janš. Dzimtene 2 II, 333. Etwa (nach Zubatý BB. XVIII, 251 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 378) zu slav. lasića "Wiesel"?)

Avots: ME II, 528


lotaga

luõtaga,

1) die Rute
Stockm. n. Etn. II, 129; [(gesprochen mit ostle. ū aus uo) "etwas zum Schlagen (ein Strick, eine Peitsche)" Neu-Laitzen; eine Rute zum Schlagen Dricē̦ni, Biržgalis);

2) der Angelstiel
Kalnzeem;

3) ein gewandter Mensch:
zē̦ns izvijas kâ luotaga Dond.;

[4) ein Buckliger
Wid.].

Avots: ME II, 528, 529



lubiķis

lubiķis, der Dachdecker Wid.]

Avots: ME II, 509


lubstājs

lubstãjs, lubstàvs 2 Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509


ļuka

ļuka,

1) "eine schlaffe Stelle"
Wid.;

2) ein schlaffer Mensch, Schwächling
Dricē̦ni, Wid.]

Avots: ME II, 542


lūkaza

lūkaza, [lūkaža Wid.], eine Stute mit Schaufelohren RKr. III, 130.

Avots: ME II, 518


lūkša

I lūkša, der Schneidezahn Wid., E. Semmer Mājas kustuoņu kuopšana un ārstēšana 12.]

Avots: ME II, 519


lukstēt

lukstêt, -u, -ẽju, springen Wid.: neklimsti, neluksti, nepuksti Tr. IV, 13.

Avots: ME II, 511


ļūļa

I ļūļa,

1) der Kastrierer
Ronneb.;

2) auch: ļūlis rasche, der Abdecker, Scharfrichter
Wid.;

3) ļūļa, jem., der den Abtritt reinigt
Gold.]

Avots: ME II, 545


ļūļāt

II ļūļât, Abdeckerei treiben Wid.]

Avots: ME II, 545


ļuļināt

ļuļinât, murmeln, brummen Wid.] Refl. -tiês, [sich abgeben mit?]: es ļuļināšuos ap tavu madāmu Saul. III, 113; ["spielen, tändeln": ļ. ar bē̦rnu Warkl.].

Avots: ME II, 542


ļumdināt

ļumdinât, ļuminât, fakt. zu ļum̂dêt, ļumêt, quabbelig, fett machen, schwappen: zirgus Tirs., Wid.

Avots: ME II, 543


lunga

lunga,

1) = luņģis 3 Wid.;

2) "jumiķa lāpstiņa, ar kuo pielīdzina jē̦kulü Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 513


luža

luža,

1) eine winzige Frauensperson
Wid.;

2) ein leichtsinniges Frauenzimmer
Wid.]

Avots: ME II, 517


mācītājļaudis

mâcîtãjļàudis od. mâcîtãja ļ., die auf der Widme des Pastor wohnhaften Bauern.

Avots: ME II, 576


maderēt

maderêt, -ẽju,

1) sich zu schaffen machen, fürwitzig tun, etwas untemehmen, was nicht den Kräften entspricht
Gold., Gr.-Essern;

[2) (etwas) verderben
Wid.] Ans d. dial. maddern.

Avots: ME II, 547


maidavas

maidavas,

1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;

[2) maîdavas 2 Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]

Avots: ME II, 548


maika

I maĩka Bauske, ein Häuschen (um Riga), eine Hütte Wid.; ein Häuschen auf einem Flosse (maĩka Majorenhof) Bielenstein Holzb. 626. Aus *māj(i)ka (zu māja)?]

Avots: ME II, 549


mailene

maĩlene Elv., Wid., Dr.,

1) auch: mailens L., St., U., ein Weissfischnetz, Wurfnetz
Wid., Dr., ein Netz, womit kleine Fische (mailes) gefangen werden Elv., L., St., U.;

2) maĩlene, [maîlene 2 Usmaiten], der Weissfisch
Sassm.; [mailē̦ns Lemburg, Lenzenhof, Bers., maĩlē̦ns Ramelshof, màilē̦ns 2 Sessw., Modohn "eine junge mailīte"].

Avots: ME II, 550


maiss

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551


mājulīgs

mãjulîgs *, häuslich: kaķi slavē par ļuoti tīrīgu un mājulīgu Wid.

Avots: ME II, 578


mālājs

mãlãjs, der Lehmboden Wid.: jau iesēja (linus) mālājā (Var.: mālienā) BW. 28317.

Avots: ME II, 581


malināt

malinât,

1) kaus. u. freqn. zu mal̃t, = mal̃dinât: sveši ļaudis man[u] māsiņu pagrabā malināja BW. 22550, Biel. I, 425;

2) wiederholt drehen
Wid. Vgl. malt 2.

Avots: ME II, 558


malsīties

malsîtiês,

1) unnützes Zeug schwatzen
Wid.;

2) sich umhertreiben
Wid.: malsīties ("maisīties") pa kājām Warkl. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mèlst.]

Avots: ME II, 558, 559


mangalis

mangalis,

1) [ein Waschbliiuel; das Krispelholz
Wid.;] mangals, das Rollholz (mañgalis Dunika) der Kleiderrolle U.: kuo tu ar tuo šķieta mañgali te dauzies? Janš. Dzimtene V, 406];

2) "?": baļķi nesa vienkārši uz ruokām vai pieveda uz mangaļiem Konv. 1605.

Avots: ME II, 560


mānis

mãnis [wruss. мань "Betrüger"],

1) ein Gaukler
L.,

2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakaŗuoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];

2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;

3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.

Avots: ME II, 582


marstīties

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564


mastīt

I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],

1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];

2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]

Avots: ME II, 565


matara

matara, eine (schlanke) Rute, Gerte Lös. n. Etn. IV, 146, Bers., [Erlaa; eine dünne Stange Wid.; matars, ein Knüttel Warkh. - Wie verhalten sich dazu estn. matar "dicker Stock, Knüttel" und r. моторъ "дубинка", sowie li. matãras "веретено" (dies nach Būga РФВ. LXXII, 192 zu le. mest)?].

Avots: ME II, 566


maucikli

maucikli, [maucikļi Wid.], Schachtelhalm Erlaa n. U.; "Kraut, gelb zu färben" L.; [maũcikļi Nötk., maũcîkļi N.-Peb., màucikļi 2, eine Art Sumpfpflanzen Fest., Kalz., Laud., Sinolen, Lettin, N.-Peb.].

Avots: ME II, 567


maudāt

maudât,

[1) schwimmen
Wid.;]

2) [maûdât Warkh., Warkl.,] schwemmen
U. Refl. -tiês, schwimmen Infl. n. U., baden Nerft, [Zaļmuiža, Warkl.] Zu maût II.

Avots: ME II, 568


maulaiņi

maulaiņi, ein Wagen mit schienen losen Rädern Wid.]

Avots: ME II, 569


maulis

I maulis "мулява" Wid.]

Avots: ME II, 569


mauragas

mauragas, Mauseohr L.; Habichtskraut (hieracium L.) RKr. II, 72; [nach Wid. auch: myosotis palustris. Zu le. maũrs, wruss. мурóгъ "трава, растущая не на болотистом мѣстѣ" bei Карскiй Бѣлоруссы II, 36, мурóга "мелкое, мягкое, зеленое сѣно, собираемое для молодых овечек", r. мурогъ "мурава", s. Būga РФВ. LXXII, 196 f.].

Avots: ME II, 569


mautuve

mautuve, eine Art Frauenrock Wid. Zu maût I.]

Avots: ME II, 570


mazbērns

mazbḕ̦rns, mazbḕrniņš, ein kleines Kind, ein neugeborenes Kind Dond.: guli, mazbērniņ, līdz pašam vakaram! BW. 2062. sievai atradies mazbē̦rns Dond. [mazbē̦rnu patversme, eine Kinderbewahranstalt Wid.]

Avots: ME II, 571


mazgadība

mazgadĩba *, die Minderjährigkeit Wid.]

Avots: ME II, 571





meķis

meķis, der Widder [aus dem Germanischen vgl. mhd. mecke "Ziegenbock")?] Nigr.; etwas Korpulentes: brangs kâ meķis Ramkau, Peb.

Avots: ME II, 594


meknīt

meknît, tr., viel und gierig essen Wid.]

Avots: ME II, 594


melmeņi

mèlmeņi [C., Arrasch], mel̂meņi [Lis.], Smilt., mel̂mini Mar., [Schwanb.],

1) [mel̂menes 2 Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I 4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III 4, 314, Walde Wrtb. 2 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596


melnains

me̦lnaîns, schwärzlich Wid.]

Avots: ME II, 596


mēlnešot

mḕlnešuôt, intr., klatschen, verleumden Wid.: viņai ne prātā nenāca mēlnešuot Latv.

Avots: ME II, 615


mēļš

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš 2 Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l̃ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615


memols

me̦muols, [me̦muolis Wid.], ein fettes Kind Lems. n. U.; ein tüchtiger Fang Freis.

Avots: ME II, 600, 601


menčība

menčĩba, die Schlauheit, Gewandtheit Wid.]

Avots: ME II, 601


mencka

me̦ncka, gadus lota Wid.; zu me̦ñca.]

Avots: ME II, 601



metējs

metẽjs [li. metė̃jas], einer, der wirft: ābuolu, gara od. siltuma, krusta metējs; der Säufer: īstie me̦tāji (gew. metēji) palika uzticīgi mucai Apsk.; der Wahrsager Wid.

Avots: ME II, 607




mežkaza

mežkaza Wid., meža kaza L., die Gemse.

Avots: ME II, 610


mežot

mežuôt (li. medžiúoti "Wild jagen") Wid., sich in Wäldern aufhalten (um zu jagen, Holz zu fällen u. s. w.). Subst. mežuôšana, Holzarbeit im Walde Ringen n. U. Zu mežs.

Avots: ME II, 612


mīdeklis

mĩdeklis C.,

1) der Tretplatz für Lehm; getretene Masse:
Sprw. sviests biezs kâ mālu mīdeklis;

[2) mĩdeklis Nigr., das auf einmal mit Pferden ausgedroschene Getreide
Wid.; die zerstampfte Getreidelage Bielenstein Holzb. 506];

3) das Dreschen mit Pferden
St., U.: mīdekļam piederēja pieci bē̦ri kumeliņi BW. 28770.

Avots: ME II, 641


mieds

mieds (?),

1) dornsamiges Hornkraut (ceratophyllum demersum)
Wid.; Binse LKVv.; fehlerhaft für me̦ldas?]

Avots: ME II, 650


miedzenica

miedzenica, Tausendgüldenkraut (erythraea) Wid.]

Avots: ME II, 650


miekstave

miekstave, der (erste, grösste) Magen der Wiederkäuer Wid.]

Avots: ME II, 652


mieles

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas 2 [Ekau, Lautb.],

1) [miêles 2 Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653


mierot

mieruôt, beruhigen, zum Frieden, Stillstand bringen Wid.]: ja (tautas) mierā neliksiet, mieruos jūs bāleliņi VL.

Avots: ME II, 654



miglaine

miglaine Wid., nebliges Wetter.]

Avots: ME II, 624


miglājs

miglãjs,

1) auch miglāja, der Nebel, die Nebelwolke: kāpj miglāji balti A. XX, 800. ap zvaigzni sare̦dzams miglājs MWM. VIII, 150. zūd dienas kâ iekš miglājā iet Apsk. v. J. 1903, S. 38;

[2) nebliges Wetter
Wid.;]

3) s. migluojs.

Avots: ME II, 624



migot

miguôt [Wid.], miguôtiês, blinzeln: saimniecei vienmē̦r acis miguojas; viņai piedzimuse meitiņa, kas tâ+pat miguojuse ar acīm JK. VI, 1. [Nebst r. мигáть "blinzeln" u. a. zu migt.]

Avots: ME II, 625


mikot

mikuôt "ņurcīt, kutināt" Sessw., Lös., [Lis., Meselau, Kussen, Kerstenbehm;] schnell und viel, mit vollem Munde essen Lubn., [Sessw., Selsau, Lis. - Refl. -tiês, lärmen Wid.]

Avots: ME II, 626


mīkstanīca

mīkstanĩca "biegsame Zweige" Wid.], mīkstaunīca, die Weidenrute: mīkstaunīcas aug purvuos MWM. v. J. 1897, S. 103.

Avots: ME II, 642


mīkūnas

mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]

Avots: ME II, 644


milla

milla, = milna,

1) die Stange bei einer Handmühle
Mag. XIII, 2, 51;

2) das Demin. milliņa (miliņa Wid.), ein Stock;
milliņās iet Stelp., ein Spiel; milliņām (miliņām U.) vilkties, wenn zwei sitzend die Füsse gegeneinander stemmen und an einem Stocke ziehen Mag. XIII, 2, 58.

Avots: ME II, 626



mīlulis

mĩlulis (f. - le), [mīļulis Wid.], der Liebling: publikas mīlule A. XI, 745. mani mazie mīluļi Apsk. v. J. 1903, S. 584.

Avots: ME II, 645


misiņkalis

misiņkalis, -kalẽjs, der Gürtler Br., Wid.

Avots: ME II, 636


mīstekles

mĩkstekles [N. - Peb.], Wid., mĩsteklis [Wandsen], U., die Flachsbreche; s. auch mĩstîklas.

Avots: ME II, 647


miti

miti [Wid., der Tausch]; s. auch mite I und mit(u)s.

Avots: ME II, 638



mits

mits, mitus Līn., Ar., Wid., RKr. II, 58, mîts [Warkh.], mîtus Spr., der Tausch. mitu gads Kawall. n. U., das Jahr des Dienstwechsels. [Nebst mita II, mite I, mitenieks, mitêt III, mitežām, miti, mituôt, mietus zu askl. mitě "abwechselnd", ai. mitháti "wechselt ab", la. mūtāre "tauschen, ändern", got. maidjan "verändern", ir. mith- "verkehrt" u. a.; zur Wurzel von le. mît, mainît, vgl. Berneker Wrtb. II, 62 f., Trautmann Wrtb. 176 f., Walde Wrtb. 2 505.]

Avots: ME II, 639


mizelains

mize̦laîns, mizulaîns Wid., mizalaîns, mizlāns Autz n. U., rindenartig, vom Gewebe, dessen eine Seite glatt, die andere aber rauh, wollig ist; geköpert Kand.: es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā rate̦na, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. mizalains audums, kuŗa kreisā puse vienkārtī, bet labajā pusē re̦dzami tik audi Nerft. Zu miza; vgl. mislains.

Avots: ME II, 639


mīztava

mìztava *, das Pissoir Wid., Dr.

Avots: ME II, 650



mocināt

muõcinât,

1) freqn., demin., quäeln
St., L.: kuo muocini kaķi? Peb., Bers., Matk.;

[2) quälen lassen, zum Quälen veranlassen
Wid.].

Avots: ME II, 681


modība

II muôdĩba Wid., die Sonderbarkeit.

Avots: ME II, 682


mokains

muõkaîns, qualvoll Ar., Wid.

Avots: ME II, 683


mucenīca

mucenĩca, die Böttcherwerkstatt Wid.

Avots: ME II, 658


muduraiņi

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659


muisteris

muisteris Wid., eine Person, die (statt selbst zu gehen od. etwas auszurichten) gern andere schickt.]

Avots: ME II, 661


mūle

mũle,

1) das Maul, die Schnauze
Wid.: apēda panāksni dūmaļas mūli BW. 19192, 1. dabūsi pa mūli;

2) eine hornlose Kuh
Janš., [Paplacken, Dunika, Iw., Tadaiken]: tur ēda mūlīte, brīžiem mē̦tādama asti MWM. X, 4. [In der Bed. 2 nach Būga PФB. LXXII, 193 zu li. mùlas, sloven. múl "ohne Hörner"; in der Bed. 1 aus mnd. mûl "Maul".]

Avots: ME II, 678


mulši

mul̃ši Jürg., Ruj., Phantasein, Träumereien Wid.: te tik tādi mulši (blēņas) Jürg.]

Avots: ME II, 665


muņa

muņa Wid., die Münze, das Geld; vgl. muniņš.]

Avots: ME II, 667



murāties

murâtiês, -ãjuôs, sich abquälen, zur heissen Zeit arbeiten Blieden n. Etn. I, 138; [muŗâtiês, trödeln Wid.].

Avots: ME II, 667


mūrlauzis

mũrlaûzis *, der Mauerbrecher, Sturmbock Wid.

Avots: ME II, 679


murzāt

II murzât,

1) verwickeln
Wid.;

2) beschmutzen
Lettg.;

3) mur̂zât 2 "zerknittern"
Dunika; von murza 2 resp. 3 abgeleitet.]

Avots: ME II, 671


mušķīt

mušķît, -ĩju, tr.,

1) unbarmherzig hauen:
zirgu Gold., Wid.;

2) umbringen.
Refl. -tiês, sich reissen U.

Avots: ME II, 673


muškulis

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls bišu. dzijas savē̦lušās muškulā Dunika].

Avots: ME II, 673


nabagot

nabaguôt, intr., betteln: atduodi bē̦rniem mantu un pēc eji pats nabaguot! viņam arī nebij jānabaguo pēc viņas laipnības Purap. Refl. -tiês, bettelnd umhergehen U.; [sich irgendwie durchschlagen Wid.]

Avots: ME II, 686


naģis

II naģis, ein Starblinder Wid.; ein böser Geist, der nachts Resiende irrführt U.

Avots: ME II, 689


nagliņa

nagliņa,

1) Demin. von nagla, das Nägelcen;

2) = naglene: lauka, meža nagliņa Wid.; nagliņa, Gewürznelke Konv. 2 1166, 2858; [nagliņi U., Gewürznelken; Geraniumarten].

Avots: ME II, 687


ņagoties

ņaguôtiês,

1) "ляскать, жвакать" Wid.; "mit langen Zähnen essen"
Wesselshof;

2) "tollen, lärmen":
kad jauni ļaudis sagājuši kuopā un skaļā balsī smejas un truokšņuo, tad saka:"kuo jūs tur ņaguojaties?" Grünh.)

Avots: ME II, 895


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


nauja

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. 2 [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696


ņauka

ņaũka,

1) das Tollen, Albern, der Lärm, der Trubel
Lös, n. Etn. IV 148: tur bij liela ņauka Wid.;

2) comm., der (die) Miauende, Jammernde
Peb.

Avots: ME II, 896


ņazgus

ņazgus, der Wirrwarr, das Getümmel Wid.

Avots: ME II, 896


neapnika

neapnika *, die Unermüdlichkeit, Rastlosigkeit, das Nichtüberdrüssigwerden Wid.]

Avots: ME II, 707


neatzinība

neatzinĩba, die Undankbarkeit, Unerkenntlichkeit Wid.]

Avots: ME II, 708


neatzinīgs

neatzinîgs, undankbar, unerkenntlich Wid.]

Avots: ME II, 708


nebaltums

‡ nebal̃tums, Unglück, Widerwärtigkeit Bergmann Dziesmu grām. v. J. 1786.

Avots: EH II, 10


nebīlis

I nebīlis, [ein Dummer, Dummkopf (?) Wid.; = li. nebylỹs "ein Stummer"?]

Avots: ME II, 709


nebūlis

nebũlis C., [nebūļa, comm., Wid.], der Habenichts: kas tādam nebūlim kuo duos? PS., Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 709


nedrēbnis

nedrēbnis "ein widerliches oder schädliches Insekt" Wid.]

Avots: ME II, 711


negalība

negalĩba, die Unmässigkeit, Masslosigkeit, Gefrässigkeit, Unersättlichkeit; [nach Wid. auch die Endlosigkeit, = bezgalība].

Avots: ME II, 712


nekaši

nekaši, nekašu (?), auf keinerlei Weise Wid.; vgl. ne˙kâži und ne˙kāši.]

Avots: ME II, 718


nelaicīgs

nelaicîgs,

1) unzeitgemäss
Wid.;

2) unreif:
nelaicīgi augļi Bauske.]

Avots: ME II, 720



nemērība

nemẽrĩba, die Üermässigkeit, Masslosigkeit Wid.]

Avots: ME II, 723



nemierība

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723


nemitība

nemitĩba, die Ununterbruchenheit Wid.]

Avots: ME II, 723


ņemstelēt

ņemstelêt, -ẽju, [oft nehmen Wid.] nehmen und doch nicht recht nehmen, nicht recht zugreifen U.

Avots: ME II, 897


nenoliecība

nenùoliecĩba, nenuoliedzĩba, nenùosliecĩba Wid.,

1) die Unbeugsamkeit, Unduldsamkeit:
nenuoliecība pret citu duomām B. Vēstn. garīdznieks ciešas nenuoliecības aizstāvis A. XII, 236;

2) die Missgunst:
tuo viņš tikai aiz nenuoliecības dara. tā nu ir tikai tīra nenuoliecība un griezsirdība A. XII, 892. Zu liekt.

Avots: ME II, 724


nenolocība

nenùoluocĩba, die Unbeugsamkeit, Unerbittlichkeit Wid.]

Avots: ME II, 725



ņerba

ņe̦rba,

1) der Fetzen, Lumpen
[Lennew.; ats nom. pl. ņe̦r̂bas 2 Bauske, Wüzen]; Abfälie vom Fleisch Burtn., Gr.- Sess., Naud.; [ņe̦r̃bas Grieben" Grünh.];

2) comm., ein Lump
[ņe̦r̃bu Jancis Grünh.], ein Zerlumpter (- ein Schimpfwort): kamdēļ tas ņe̦rba man negribēja vairs duot uz parādu? Līg. tu tik esi tāds ņe̦rba Kav.;

3) einer, der mit langen Zähnen isst
[Bauske], Burtn.; "kam ne˙kas netīk" Schujen;

4) der Plur.
ņe̦rbas, das Fresswerkzeug, Maul Gold., Wid.; [5) ņe̦r̃ba Lautb. "jem., der undeutlich spricht"l.

Avots: ME II, 899


nerīžot

nerīžuôt, unartig sein, Mutwillen treiben Wid.

Avots: ME II, 730


nesakritīgs

nesakritîgs * Wid., nicht übereinstimmend, verschieden.]

Avots: ME II, 731


nešķīstenis

nešķĩstenis [Ruhental], nešķĩste̦ns, [nešķĩstẽ̦ns Wolm., Lis., Bers., nešķīstāns Warkl.], neškĩstans Pump., der Unhold, das Scheusal: ādu pār acīm nuoraušu kâ vardēm tādiem nešķīsteņiem Wid. tuo nuosauca par nesķīste̦nu Niedra. [Dazu ein Fem. nešķīstāne FBR. IV, 70 aus Saikava.]

Avots: ME II, 735




netārpa

netārpa,

1) die Kraftlosigkeit, Schwäche
Wid.;

2) das Malheur, Unglück
Katzd.: mana lielākā netārpa iŗ tâ sakuot, apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134;

3) ein kleines Frauenzimmer
Hasenp. n. Etn. III, 66.

Avots: ME II, 736


netīšība

netĩšĩba Wid., die Ünabsichtlichkeit, der Zufall.]

Avots: ME II, 737


nīdēt

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746


nidrēties

nidrêtiês. -ẽjuôs, intr., ekeln Wid. [Vgl. naista und nīdrêtiês.]

Avots: ME II, 743



nīdulis

nîdulis, wer hasst, anfeindet, der Widersacher: prieku nīduļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 747


niglis

II niglis, Neunaugenwehr Wid.

Avots: ME II, 743


nīkonis

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747


noāzēt

nùoāzêt, tr., durchprügeln; auslachen, schmähen: es viņu krietni nuoāzēju Wid.

Avots: ME II, 758


nobālēt

nùobãlêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760


nobaukšēt

nùobaũkš(ķ)êt, intr.,

1) polternd hinfallen:
lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;

[2) erdröhnen:
kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. -tiês, eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen: uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]

Avots: ME II, 760


nobaukšķēt

nùobaũkš(ķ)êt, intr.,

1) polternd hinfallen:
lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;

[2) erdröhnen:
kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. - tiês, eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen: uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]

Avots: ME II, 760


nocīpslot

nùocīpsluôt,

[1) von Sehnen od. Fasern befreien]:
jaunas pupu pākstes tiek nuorautas, nuocīpsluotas un tad iebē̦rtas vāruošā ūdenī Wid.;

[2) (mit "i")"ātri nuoskriet" Serben;

3) "sehnig werden"(?)
MSil.]

Avots: ME II, 768


nodairīties

nùodairîtiês, trödeln, nicht vom Flecke kommen, [sich umsehen Wid.]: laikam viņa gribēja kuo sacīt, bet nuodairījās vien Balss. tad kādu laiku jānuodairās Rainis. viņš šuodien ne˙maz nebija skuolā, nuodairījās vien Dobl.

Avots: ME II, 771, 772


noērmoties

nùoē̦rmuôtiês, sich zuschmieren, besudeln Wid.]

Avots: ME II, 782


nogarēties

I nùogarêtiês, nùogarinâtiês, ausdunsten, verrauchen Wid.; nùogarinâtiês, verschalen Salis n. U.]

Avots: ME II, 783


nogrābas

nùogrâbas, Abharksel, Stroh-, Heuabfälle Wid., Sessw., Drosth.

Avots: ME II, 786



nogurgzdēt

nùogurgzdêt N. - Peb., nùogur̂kstêt C.], nùogurkš(ķ)êt, einen knisternden Laut von sich geben: sniegs vien nuogurķšķēja zem viņu suoļiem Druva I, 710. zâle nuogur̂kst 2 [Selg., Widdrisch] zem maniem suoļiem Latv. [sniegs nuogurgzdēja zem ragavu sliecēm N. - Peb.]

Avots: ME II, 789



nokankaroties

nùokankaruôtiês "налохмотиться, нахламоститься" Wid.; nùokankarēties, zerfetzt, abgelumpt werden Nötk.]

Avots: ME II, 794


nokaražavot

nùokaražavuôt,

1) ["(die Zeit) vergeuden, verbringen"
Bauske]: lai nu nebūtu ar bē̦rnu jānuokaražavuo, tuo labi pazīdinājusi, nuolika uz mūriņa, lai pati varē̦tu piedalīties pie dziesām Wid.; [kâ es mūžu nuokaražavuošu ar tādu sievu? Warkl.;

2) "haufenweise und lärmend dahinziehen"
Grünh.;

3) "behängen mit"
Lös., Sessw.].

Avots: ME II, 794


nokāšas

nuokāšas,

1) was durchgeseiht ist
Wid.;

2) das Bierabfüllen
U.]

Avots: ME II, 797


nokaucināt

nùokaucinât, eine Zeitlang heulen lassen: visu nakti nuokaucināja suni Widdrisch.]

Avots: ME II, 795


noķermināt

nùoķerminât beschmutzen, besudeln LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 805



noķiņķēt

nùoķiņ̃ķêt, [auch nùoķiņķelêt Wid.], tr., abspannen: mežkungs ķēvīti nuoķiņķējis BW. 30566. [Berhut auf li. nukinkýti.]

Avots: ME II, 806



noķirnāt

nùoķirnât, beschmutzen, besudeln Wid.] Refl. - tiês, sich besudeln.

Avots: ME II, 806


noklausināt

nùoklausinât, verhören: lieciniekus, bē̦rnus Widdrisch.]

Avots: ME II, 797


noklesēt

nùoklesêt, tr.,

1) aufessen:
viņš visu nuoklesējis;

2) zurücklegen:
viņš nuoklesējis lielu gabalu kājām Wid.

Avots: ME II, 798


nokļūmēties

nùokļūmêtiês,

[1) sich versehen, einen Fehtritt begehen
Wid.];

2) kränkeln; sich verzehren; im Kriege umkommen
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 799


noknābāt

nùoknābât,

1) abpicken:
cāļi nuoknābāja putraimus N. - Peb. vistas nuoknābāja uogas Widdrisch;

2) tothacken:
gailis nuoknābāja cāļus Salis.]

Avots: ME II, 799


noknibināt

nùoknibinât,

1) abknibbern:
bē̦rns nuoknibinājis karašai virsu Lis.;

2) zupfend absäubern:
n. ērkšķuogas Bauske;

3) knibbernd wund machen:
bē̦rns nuoknibājis degunu asinīs Salis. Refl. - tiês, eine Zeitlang knibināties: pie šā darba nuoknibinājuos visu dienu Bauske, Widdrisch.]

Avots: ME II, 800


nokvēlināt

nùokvēlinât,

1) abbrühen:
luopu iekšas Bauske;

2) glühen machen:
n. dzelzi karstu Widdrisch, Ruj.]

Avots: ME II, 805



nokviekt

nùokvìekt(iês), eine Weile quieken: sivē̦ns iebāzts maisā nuokveica vien Bauske. sivē̦ns visu dienu nuokviecās Widdrisch.]

Avots: ME II, 805


nokviekties

nùokvìekt(iês), eine Weile quieken: sivē̦ns iebāzts maisā nuokveica vien Bauske. sivē̦ns visu dienu nuokviecās Widdrisch.]

Avots: ME II, 805


noleskāt

nùole̦skât, tr., beschmutzen, besudeln, [vertragen, abnutzen LKVv., Wid.]: puisis jaunajām biksēm lejas galus nuole̦skājis Plm.

Avots: ME II, 810


nomācīt

nùomâcît, tr., intr., einschärfen, beibringen: viņš tam nuomācīja, kuo lai izsaka. [Refl. -tiês, ablernen, sich (von jem.) aneignen LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 817


nomelis

nuomelis,

1) das Zäpfchen
Wid.; [wohl dissimilatorisch aus muomelis];

2) nuõmelis [Lautb., nuômelis 2 Alschw., nuõmele [w.], = Ahs.;

[3) "eine seichte Stelle im See oder Fluss in der Nähe des Ufers":
turies vairāk gar nuomeli! Bers.;

4) "der zwischen der Rinde und dem harzigen Teil befindliche Teil eines Baumstammes"
Rönnen.]

Avots: ME II, 818


nomelis

nuomelis,

1) das Zäpfchen
Wid.; [wohl dissimilatorisch aus muomelis];

2) nuõmelis [Lautb., nuômelis 2 Alschw., nuõmele Iw.], = nuomalis, die Schalkante [Rönnen, Matk.], Ahs.; [3) "eine seichte Stelle im See oder Fluss in der Nähe des Ufers": turies vairāk gar nuomeli! Bers.;

4) "der zwischen der Rinde und dem harzigen Teil befindliche Teil eines Baumstammes"
Rönnen.]

Avots: ME II, 818


nomiet

nùomiet, nùomietuôt, (mit Pfählen) bestecken Wid.]

Avots: ME II, 822


nomudžināties

nùomudžinâtiês, sich mit etwas abquälen, abmühen Wid.]

Avots: ME II, 822


nonieks

nuonieks Neik., [nuõnika PS.], nuoniks, [ein verachteter Mensch Wid.]: esi tīri par nuoniku pasaulē PS.

Avots: ME II, 825


nopēkstēt

nùopēkstêt, die Federn verlieren (von Vögeln) Wid.; "nùovājêt" Kursiten.]

Avots: ME II, 828


nopietnīgs

nuõpiêtnîgs Lautb., nuõpiêtns [auch Serbigal, AP., nùopìetns 2 Kl., Nerft, Preili, nuôpiêtns 2 Līn., Salis],

1) anhaltend, fortdauernd
Kokn., Erlaa n. U.;

2) [nuõpiêtns C., N.-Peb., Bauske, nuõpiêtns Wandsen, nuôpiêtns 2 Widdrisch], ernst, ernsthaft
Kronw.: jums atnest visai nuopietnīgu ziņu Lautb. Marģeris 122. nuopietns cilvēks, darbs. nuopietni prasīt Līv. racēji strādājuši nuopietni LP. VII, 1060;

[3) wichtig; genau
Kronw. n. U. - Vgl. le. pietis "Starrkopf".]

Avots: ME II, 829


noplaudēt

nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit 2 ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit 2 ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830


noplaust

nuôplaûst 2 , vergeuden Dond.; "напуртиь" Wid.]

Avots: ME II, 830



nopogaļāt

nùopuogaļât, die Köpfchen vom Flachs abschlagen Wid.]

Avots: ME II, 835


nopuišot

nùopuišuôt, eine Zeitlang bedienen Bauske, Widdrisch: tad mēs nespēsim viņas nuopuišuot vien Janš. Bag. Čāpiņa dē̦ls 57.]

Avots: ME II, 834


norast

nùorast,

1) tr., angewöhnen:
tas man nuorasts darbs Ahs. n. RKr. XVII, 42;

[2) gewohnt und abgehärtet werden:
e̦smu pret salu nuoradis Luttringen. mugura nuoradusi; ne˙maz vairs nesāp Gramsden. kas nav nuoradis maisus nest, tas nevar nešanu ilgi izturēt Vīt., Sessau, Kursiten;

3) sich entwöhnen
LKVv., Wid.: pa˙visam nuo darba nuoradis Vank., Wolgunt, Dickeln, Ar., Pampeln, Alschw.].

Avots: ME II, 837


norātni

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838


noskalas

nuoskalas, Spülicht LKVv., Wid.)

Avots: ME II, 847


noskalināt

nùoskalinât,

1) abspülen lassen:
n. drēbes Bers.;

2) abspülen:
lietus nuoskalināja dubļus Widdrisch.)

Avots: ME II, 847


noskart

nùoskart, [abgelumpt werden Linden n. Mag. XIV, 1, 157]: nuoskaris kâ ubags Wid.

Avots: ME II, 847


nošķobīt

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit 2 ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867


noskopot

nùoskuopuôt, (aus Geiz) verringern, für sich behalten, nicht vollständig auszahlen Wid.)

Avots: ME II, 850

Šķirkļa labojumos (8)

atbalss

atbàlss, -s, oder -a (li. ãtbalsas), der Wiederhall, das Echo: pa tumšajiem mežiem atbalsis šņāks J. dz.

Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall

Avots: ME I, 150


atblāzma

atblãzma, der Wiederschein Kronw: apkārtne me̦t atblāzmu uz cilvē̦kiem B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 151


atēna

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157


atšalkas

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšalkās Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200


atsarka

atsarka, rötlicher Wiederschein: sils nuo saules atsarkas tvīka MWM. VI, 834.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188


atsarkt

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188


blāzma

blãzma, [auch blâzma Nerft, blâzma 2 Ruj. und Bielenstein LSpr. I, 51], der Schimmer, Glanz, der Wiederschein, die Röte vom Licht und Feuer: sārta blāzma, rötlicher Schein Aps.; rīta, vakara blāzma, Morgen-, Abendröte; ziemeļu od. -ļa blāzma, ziemeļblāzma, das Nordlicht. Zu blāzt "schimmern", flamma "Flamme", flagrāre "flammen", [s. Fick Wrtb. I 4 , 94, Walde Wrtb. 2 297 und 298 und W. Schulze KZ. LI, 61.]

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 312


blāznums

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313