Paplašinātā meklēšana

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

‡ apčàukstêt ² KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

‡ aptaukstît Pas. III, 498, = aptaûstît.

Avots: EH I, 121

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

ataũkstêt, ataũkstinât, tr., abkühlen: putru. Refl. -tiês, sich abkühlen.

Avots: ME I, 149

‡ aukst, Adv., kalt: tad aukst nebūs Janš. Līgava I, 33.

Avots: EH I, 186

‡ aũksta, Adv., kalt: man paliek a. Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: EH I, 186

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas čūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222

aũkstasinîgs *, kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

‡ aukstcē̦rms Ledmannshof, die Schwindsucht. Vgl. ‡ aũvê̦rums ² .

Avots: EH I, 186

aũkste̦ns, kühl: aũkste̦ns laiks. Mat. Paul.

Avots: ME I, 222

aũkstîgs, anheltend, wenn auch nicht sehr kalt: auksts laiks vis vēl vienādiņ neķeŗas cilvē̦kam pie kauliem, bet aukstīgs aizvienam liekas sevi viscauri sajusties Etn. II, 165; n. Mag. IV, 109: kühl.

Avots: ME I, 222

aukstnējs = aũkste̦ns, Mat. Paul.

Avots: ME I, 222

aũkstrûdzis, auch aukstraugājs, kaltgärig L., St., Mag. III, 1, 103; aukstraugalus Hug.; aukstrauga alus W., kaltgäriges Bier.

Avots: ME I, 222

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. ōcht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I ⁴ , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. ² 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223

aũkstums: ziemas aukstumiņš BW. 28110, 2 var. ziemeļa aukstumiņš 2757, 1. pārskrēja aukstumi (Frösteln) Grenzhof.

Avots: EH I, 186

aũkstums, die Kälte: Sprw. aukstums sliņķu ārsts. Pl. aukstumi, Frösteln: mani aũkstumi sāk pārņemt Vēr. II, 550. aukstumi kaulus lauza, es schüttelt der Fieberfrost. aukstuma puses vējš, der Ostwind Mag. III, 1, 104.

Avots: ME I, 223

bauksti, die kleinen Querbalken zwischen den Sparren, šķērši, kas spāres valda (Hug. Mag. III, 1, 109), Türbande (L.).

Avots: ME I, 267

blaũkstêt (unter blaũkšêt): man sirds sit, ka blaukst Dond.

Avots: EH I, 226

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310

čauksta, čaukstene Lasd., Fest., Bers.,

1) ein Ofenbesen
St., [Bielenstein Holzb. 270];

2) sich zum Kopfe nicht zusammenschliessender Kohl
U.; in dieser Bed. [cauksta Für.], čàukste ² Stomersee;

3) (raschelnde?) Trümmer (?):
sapuvušais krusts sadrupa čaukstu čaukstās.

Avots: ME I, 405, 406

čaukstains, raschelnd: pa čaukstainām, čabuošām pē̦rnajām lapām Janš. Līgava II, 189.

Avots: EH I, 286

‡ čàukstas ² Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286

I čaûkste, die Braut, die Geliebte Trik.]

Avots: ME I, 406

II čaũkste,

1): auch (mit àu ² ) Kaltenbr., Stom., Zvirgzdine, (Demin. čàukstīte ² ) Warkl.; ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Salisb., Seyershof; ‡

5) Demin. čàukstīte ² Warkl., eine freundliche alte Frau;
‡

6) comm., ein Abgemagerter
(mit àu ² ) Warkl.

Avots: EH I, 286

II čaũkste C., Mar., Bers.,

1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs ² Lis.;

2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;

3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;

4) čàukstes ² Adsel, = čauksti 2.]

Avots: ME I, 406

čaukstene die Schwätzerin, Klatschbase Brig.; s. auch čauksta.

Avots: ME I, 406

čaûkstere ² : auch (mit aũ) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 286

čaûkstere ² [Bl.], čauksteris, čauksture, der Backofenquast.

Avots: ME I, 406

čaũksteris PS., ein weicher Kohlkopf; s. auch čaukstere.]

Avots: ME I, 406

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406

čaukstes Bers., die männlichen Hanfstauden.]

Avots: ME I, 406

čaũkstêt: auch AP., Dunika, N.-Wohlfahrt; ‡

4) mürbe, porös werden (z. B. Eis im Frühjahr)
Diet.

Avots: EH I, 286

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

čauksti,

1) dürre Blätter, trockene Reiser
Biel. n. U.;

2) die Eisschollen, die grösseren
(im Gegensatz zu vizas) Adsel;

3) das Rascheln:
lē̦ni plūda vēja čauksti ap lapām A. XVIII, 335.

Avots: ME I, 406

čaũkstinât, Refl. -tiês: čaũkste̦nājas pa lapām Ramkau. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizčaũkstinât.

Avots: EH I, 286

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedŗu asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406

‡ čàukstine ² Warkl., = čaũkste II 1.

Avots: EH I, 286

‡ čaũkstiņš Salis, = čaũkste II 1.

Avots: EH I, 286

čaukstītis St., eine Art kleiner Vögel.]

Avots: ME I, 406

čaukstuoņa, das Rascheln: lapu čaukstuoņa Niedra.

Avots: ME I, 406

‡ čaukstrs, porös, mürbe Ar.: č. le̦dus.

Avots: EH I, 286

čauksts, das Rascheln Wid.]

Avots: ME I, 406

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

čauksturis L., der Stiel zu den Quastblättern; Besenstiel.]

Avots: ME I, 406

‡ čaûkstuve ² Ahs., = čauksture 1.

Avots: EH I, 286

‡ cē̦rmaukstis A.-Rahden, = cē̦rmaûkša.

Avots: EH I, 268

‡ dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310

dzeņaukste: auch Assiten, (mit aû ² ) Grob., Siuxt, Demin. dzeņaukstīte BW. 2372.

Avots: EH I, 355

dzeņaukste, dzeņauksts, -s, dzeņaukša [Drsth.], Grünh., Tirs., dzeņaũska PS., hochle. dzeņaukša Saussen. dzeņauksis Mag. III, 1. 97. LP. VI, 75. dze̦nūška (mit hochle. šk aus šķ) Selb., [Kreuzb., Grawendahl], dzeņauste, [dzenauksis Glück Hoib 39. 13], dze̦naukša [Warkh., Lis,, N. - Peb., Wessen], Upīte. dze̦nuôška (mit hochle. šk für šķ) RKr. XVII, 129. ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstange verbindet, die Kummetschnur, Kummet-. Würgriemen [vgl. Bielenstein Holzb. 565]: arāji dzeņaukstis pārgriezuši LP. VII, 1294. vilks iekuodis zirgam saku dzenaukšās Upīte Medn. laiki 11. [Nach U. auch: ein jeder Strick mit einer Schlinge am Ende. Zu dzenis IV?]

Avots: ME I, 546

‡ dze̦naukstiņa (Demin.), = dzeņaukste: dābuoltiņš dze̦naukstiņu vietiņā BW. 30261, 3 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauksts (unter dzeņaukste): dzeņaûksts ² (Stammform?) Salis; dzeņaukstiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦raũkste AP., = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

‡ dzē̦raukstis (nom. plur.) "vieta, kur ir dzeruokļi" Warkl.

Avots: EH I, 356

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

‡ ìeaũkstinâtiês, sich erkalten: uz ganībām un pieguļām ieaukstinājušies ..., iekš smagām slimībām iekrīt Klefelda Padoms 97.

Avots: EH I, 502

ìečaukstêt,

1) etwas (in Schnee) verscharren
U.;

2) ieč. le̦du L. "einbrechen ins Eis"(?)].

Avots: ME II, 7

iečaukstêtiês: "ļuoti slikti!" iečaukstējās ve̦ca balss Ezeriņš Leijerk. II, 134.

Avots: EH I, 507

ìečaukstêtiês, aufrascheln, aufknistern: zâle iečaukstējās.

Avots: ME II, 7

ìečaũkstinât,

1) aufrascheln, aufknistern lassen:
vējš iečaukstina salmus vai kuoka lapas Bers.;

2) "mit weichem od. raschelndem Schuhwerk hineingehen"
Lasd.: iečaukstināja pama˙zītēm;

3) etwas locker in ein Geschirr tun
Wend.; Kohl. ohne zu stampfen, ins Geschirr tun U.; Heu, Stroh und dergl. lose in einen Sack tun U.;

4) "viegli ieēst" Wend.

Avots: ME II, 7

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77

izaũkstêt

1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).

Avots: EH I, 432

izaũkstêt,

1) in Sassm. refl. -tiês, kalt werden:
istaba izaukst Grünh. dzīvuoklis izaukstējis E.;

2) tr., abkühlen, kalt werden lassen:
vējš istabu izaukstē Kand.

Avots: ME I, 713

izaukstinât, abkühlen, kalt werden lassen Karls.

Avots: ME I, 713

‡ izčauksterêt Livāni, trocknend (intr.) zusammenschrumpfen und sich krümmen: izčaukstetējusi lapa.

Avots: EH I, 439

izčàukstêt ² Mar., izčaûkstêt ² Kand., intr., porös, mürbe, lose werden: izčaukstējis sniegs; kāpuostu galviņa ar izčaukstējušu vidu Janš. izaug pār mē̦ru un izčaukst sausā ziedā Stari II, 189.

Avots: ME I, 722

‡ izčaukstinêt Warkl., = ‡ izčabinât 3 (?): lācis izčaukstinēja nuo meža.

Avots: EH I, 439

‡ I izčaukstrêt Ar., Salwen, = izčaukstêt: izčaukstrējis le̦dus.

Avots: EH I, 439

‡ II izčaûkstrêt ² Schibbenhof, izčauksturêt Frauenb.; mit einem Ofenquast (den Ofen) ausfegen.

Avots: EH I, 439

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

izkraukstinât, izkraũkš(ķ)inât, knacken machen bis zum Aufhören des Knachens: pirkstus.

Avots: ME I, 754

‡ izplaukstêt, leicht (nicht ordentlich) durchprügeln: mātes tuos (= bē̦rnus) ne˙kad krietni neizkapā, bet tik tâ izplaukstē vien Dünsb. Bērnu audzināš. 50.

Avots: EH I, 472

‡ izpļaûkstinât ² Frauenb. "mit der Hand schlagend (eine Flüssigkeit aus einem Gefäss) verspritzen".

Avots: EH I, 473

‡ izšļàukstêt ² Tirsen n. RKr. XVII, 81, ausschwatzen.

Avots: EH I, 486

I ķaukste, die Hirnschale U. - Wohl ein Lituanismus ; vgl. li. kiáuše. dass. und le. kaûss.

Avots: ME II, 357

II ķaûkste ^2, comm., lieber Vogel: kuo tu man, ķaukstīte, te ķauksti? was sprichst du da, mein Närrchen (von Kindern) Lautb.

Avots: ME II, 357

ķaũkstêt: ķàukstêt ² (neben gleichbed. čaukstêt ) auch Mar. n. RKr. XVII, 131, Oknist.

Avots: EH I, 691

ķaũkstêt Dond., ķaûkš (ķ) êt ^2, -u, -ẽju,

1) ķau, ķau hervotbringen, bellen, schreien:
kuo tas suns tur ķaukst? Kand., Mat. kārkauļi ķaukst Jan. ķaukst lapiņas staigājuot BW. 29147 [aus Ellern ; dies ķaukst ist wohl ein Hypernormalismus für čaukst, s. čaũkstêt] ;

2) undeutliche Laute hervorbringen:
kad bē̦rns divi trīs mēnešus ve̦cs, tas sāk ķaukstēt Dond. [Vgl. li. kiáuksėti "schreien (wie ein Truthahn)", kiauksė̕ti od. kiaukšė̕ti "bellen", kiáuksčioti "покрикивать как галка"; vielleicht aus dem Li. entlehnt.]

Avots: ME II, 357

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

‡ kraũkstêt, -u, -ēju Ahs., = kraũkšķêt: bē̦rni kuož riekstus (zirņus), ka kraukst.

Avots: EH I, 643

‡ kŗaukstêt, = kraũkškêt: e̦suot stingri pasalis: ejuot pa sē̦tu, kŗaukstuot vien Janš. Mežv. ļ. II, 84.

Avots: EH I, 665

‡ kraukstît, zu erschliessen aus sakraukstît,

Avots: EH I, 643

laũkstràdniẽks, der Landarbeiter.

Avots: ME II, 427

ņàukstêt, ‡

2) knacken
(?): dēlis jau ņaukst; ka tik nelūst Vank. (mit au); guovis izēdās pa mežiem; suņi dzina ārā, ka ņaukstēja vien Orellen.

Avots: EH II, 112

ņàukstêt, ņàukšķêt, ņàukšêt. -u, -ẽju, ņâukšt C., -šu [auch Schujen], auch naukšêt, -u, -êju Mat., Lös., miauen [ņaũkšêt C.], winseln, jammern [ņaũkstêt od. ņaũkšêt Lautb.], lärmen: kaķis naukš Karis. kaķa āda ņaukšin ņaukša BW. 20523. mēris staigājis apkārt suņa, kaķa vai cita kāda kustuoņa izskatā, gan visādi riedams. gan ņaukšdams, vēkšdams LP. VII, 1235. neņaukšķi jel! Degl.; (ņaukšêt Wessen "loukšķêt."]

Avots: ME II, 896

ņàukstiens, ņàukšķiens, ņaukšiens, das einmalige Katzengeschrei.

Avots: ME II, 896

nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene ² 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]

Avots: ME II, 758

‡ nùoblaũkstêt Dond., = nùoblaūkšķêt: aizcirst duris, ka nuoblaukst.

Avots: EH II, 32

nùočaũkstêt, intr.,

1) hinrascheln, hinrauschen:
kundzes drēbes nuočaukstēja pa koridōru Apsk.;

2) eine kurze Weile ordentlich rascheln, rauschen:
nuočaukst maiss Stari III, 222. tur dažs iebāza simtiņu ķešā, ka nuočaukstēja vien A. XX, 645.

Avots: ME II, 769

nùoknaũkstêt, nùoknaũkšķêt, nùoknaũkšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: nuoknaukš kauli, spē̦ka pilni Austr. Refl. - tiês, eine zeitlang stark knacken: atplīst mazas šķebelītes, pie kam labi stipri nuoknaukšķas Etn. I, 58. [uzsita, ka nuoknaukstējās (od. nuoknaukstēja) vien Dond.]

Avots: ME II, 799

‡ nuokŗaukstêtiês Frauenb. "= nuokņukstēt".

Avots: EH II, 57

‡ nuopļaûkstêt ² Frauenb., = nùopļaukšķêt: iekrita dubļuos, ka nuopļaukstēja vien. iesvieda akmeni upē, ka nuopļaukstēja vien.

Avots: EH II, 77

nùoskraukstinât Alswig "schnell etwas Krachendes aufessen"]

Avots: ME II, 848

nùošļaũkstêt, = nùošļakstêt: ūdens nuošļaukstēja Salisb.]

Avots: ME II, 868

‡ nuošļaûkstîtiês ² Frauenb., nach dem Erwachen im Bett eine Zeitlang sich rekeln. Vgl. nùošļàustîtiês ² .

Avots: EH II, 96

nùošmaũkstêt, nùošmaũkšķêt, nùošmaũkstinât, nùošmaũkšķinât,

1) intr., einen klatschenden, knallenden Schall von sich geben:
pātaga nuošmaukstēja;

2) tr., abschmatzen:
jaunavu Lapsk. Refl. -tiês, einmalig klatschen, knallen, sich abschmatzen: nuobučuoja viņu, ka nuošmaukstējās vien A. XII, 347.

Avots: ME II, 869

nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.

Avots: ME II, 856

‡ nùošvaukstêt, perfektives Schallverbum: vējš vien nuošvaukstējis Pas. XIII, 343.

Avots: EH II, 98

nùotaukstît Warkl., = nùotaustît.]

Avots: ME II, 872

paaũksts, ziemlich kalt: šuodien paauksts laiks.

Avots: ME III, 5

‡ paaũkstums M. 504, C., eine mässige Kälte.

Avots: EH II, 118

pačaũkstêt, intr., ein wenig rascheln: ne lapā apsē nepačaukst Janš.

Avots: ME III, 13

pašmaukstinât, intr., ein wenig schmatzen: citai guotiņai pašmaukstināja ar lūpām Niedra.

Avots: ME III, 115

‡ pataukstît(iês) Warkl., = pataûstît(iês).

Avots: EH II, 181

pìečaukstinât, raschelnd hinzugehen: Jēcītis pirmais piečaukstina pie eglītes Apsīšu Jē̦k. IV, 71.

Avots: ME III, 242

‡ pìešlàukstêt ² Tirs. n RKr. XVII, 81, vollschwatzen: kur tu ej, tur visur piešļauksti kâ šļauksts.

Avots: EH II, 275

pìetaukstît(iês) Warkl., = pietaustīt(iēs).

Avots: ME III, 302

pìetaukstît(iês) Warkl., = pietaustīt(iēs).

Avots: ME III, 302

plaũksta, ‡

2) das Blatt (die Schaufel) einer
lize: viņa paņēma lizi, apskatīja tās plaukstu (od. zu einem nom. plauksts?) Anna Dzilna 176.

Avots: EH II, 285

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta ² Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325

plaũkstaîņi Bielenstein Holzb. 439, plaukstaini St., U., plaũkstaini cimdi Salis, die Fausthandschuhe.

Avots: ME III, 325

plaukstât, -ãju, plaukstêt Ar., tr., mit der flachen Hand schlagen: plācenītis raudājās, ar plaukstām plaukstājams; kâ maizīte neraudāja, ar dūrēm dūrējama? BW. 2919.

Avots: ME III, 325

plaũkste (unter plaũksta): auch PlKur., (mit àu ² ) Kaltenbr.; situ plaukstes dziedādama BW. 17920 var. situ plauksti (od. zu plauksts, -s?) pa kabatu 20978, 1 var.

Avots: EH II, 285

plaũksteņi St., Wid., Salis, plauksteni U., = plaũkstaiņi.

Avots: ME III, 325

plaukstes, der Schinn, Schelfer L., U., Manz. Lettus; zu plaukas 3, wenn die Verbindung -kst- ursprünglich ist; sonst zu plauskas.

Avots: ME III, 325

‡ pļaûkstêt ² Frauenb., = pļaũkšķêt: bȩ̄rns sit ar ruokām pa ūdeni, ka pļaukst vien.

Avots: EH II, 306

pļaũkstinât: auch ("?") Puhren n. FBR. XIV, 46.

Avots: EH II, 306

pļaũkstinât, tr., (in die Hände) klatschen: pēc patīkamas izrādes mēdz ruokas pļaukstināt Ahs.

Avots: ME III, 366

plaukstiņi U., plaukstuoņi St., die Fatisthandschuhe.

Avots: ME III, 325

plauksts, -s (unter plaũksta): auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 41 (mit àu ² ).

Avots: EH II, 285

plaũksts (unter plaũksta): auch Gr.-Roop n. FBR. XV, 152, Karls., Seyershof; plaukstiem kuldama BW. 23402, 7 (aus Hinzenberg).

Avots: EH II, 285

saaũkstêt, tr., erkälten: kaklu, kājas. Refl. -tiês, sich erkälten.

Avots: ME III, 590

‡ saaũkstinâtiês, = saaũkstêtiês: vilka svārkus mugurā, ka ... nesaaukstinātuos Stobe 1797, IV, 39.

Avots: EH II, 395

sakraukstît,

1) "?": viss te tiek saķē̦muots un sakraukstīts Jans.;

2) "etwas Hartes zerbeissen":
s. cietu ādu, garuozu N.-Schwanb., C., (mit aũ) Nötk.

Avots: ME III, 654

‡ samàukstavs ² Butzkowsky "= same̦staukla".

Avots: EH II, 429

saplaukstêt (unter saplaũksnât): ja tu negulēsi, ta[d] es tevi labi saplaukstēšu Dünsb. Bērnu audzin. 40.

Avots: EH II, 436

saskraũkstinât Jürg., = saskraũkšķinât 1.

Avots: ME III, 733

sašmàukstinâtiês ^2, gewisse, dem Eichhörnchen eigene Töne von sich geben: vāvere pa zariem bē̦gdama sašmaukstinājās Saikava.

Avots: ME III, 758

sataûkstît: taukstu un sataukstīju ... rupu kre̦klu Pas. XIV, 270.

Avots: EH II, 456

sataûkstît Drosth., =sataûstît.

Avots: ME III, 760

šaukstas "bailes, baigi, iztrūkšanās"; wohl zu šaukuonis.

Avots: ME IV, 6

‡ šaûkste ² Nigr., der Löffel. Wohl aus li. šáukštas dass. (und angeglichen an le. kaŗuote).

Avots: EH II, 622

skraũkstêt: te sniegs skraukst vien zem kājām Bērzgale.

Avots: EH II, 507

skraũkstêt, knirschen (Hartes beissend; von Zähnen) C., Jürg.; vgl. skraustêt.

Avots: ME III, 888

skraũkstinât: auch (mit au ) Bērzgale.

Avots: EH II, 507

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME III, 888

‡ skraukstins Bērzgale "cilvē̦ks, kas mē̦dz kuo skraukstināt".

Avots: EH II, 507

‡ II šļaũkste Nötk., eine Schwätzerin.

Avots: EH II, 644

šļaukste "der Schlauch einer Spritze".

Avots: ME IV, 66

šlaukstêt,

1): ja sakustina trauku ar šķidrumu, tad šķidrums, sizdamies gar trauka malām, šlaukst (mit "aû") Aahof, Stom.; ‡

2) plappern
Lubn.

Avots: EH II, 642

šlaukstêt, = šļaukstêt: ūdens te̦k šlaukstē̦dams Hug. Vgl. slaukš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 59

šļaukstêt, -u, -ẽju,

1) šlaũkstêt C., PS., schallen;
šļàukstêt ² Bers., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., rauschen, wie beim Aneinanderschlagen der Wellen U.; plätschern: plūst ūdens rūkdams, šļaukstē̦dams Plūd. Llv. II, 313. ūdens šļaukstē̦dams te̦k nuo jumta Saul. III, 81. viļņi šlaukstē̦dami čaluos Lautb. Vidv. 53. viļņi diktāki šļaũkst Janš. e̦ze̦rā pie krasta vilņi šķīst un šļaukst JR. IV, 24, gāzās ūdens strāvas uz visām pusēm šļaukstē̦damas vien Krišs Laksts 54. dzird laivu ūdenī drusku šļaukstam Lautb. Luomi 112. slapjš meitietis tur ce̦ldamies nuo viļņiem ārā šļaukst Plūd. Llv. II, 314. airu šļaukstēšana A. XXI, 506; šļàukstêt ² Adl., Festen, Meselau, Stomersee, = šļankstêt;

2) plappern
(mit àu ² ) Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês, = šļaukstêt 1: vilciņš alu padarīja,... visas purvu purvmalītes šļaukstēt vien šļaukstējās BW. 2394.

Avots: ME IV, 66

šlaukstîtiês: auch (mit aũ) Mitau.

Avots: EH II, 642

‡ II šļàukstîtiês ² Bers. "laistīties (ar ūdeni)".

Avots: EH II, 644

šļaukstîtiês Spr., Alksnis - Zundulis, Siuxt n. Etn. I, 153, = šļaucîtiês, šļaukâtiês: visi... šļaukstās un guļ Latv.

Avots: ME IV, 66

I šļàuksts ² Gr. - Buschh., = šļaupsts, der Giebelbalken. Zu šļauks.

Avots: ME IV, 66

II šļàuksts ² ,

1): auch (mit au) Gr.-Würzau, Nötk., (mit "àu ² ") Fehgen, N.-Scbwanb.; ‡

2) "der Schall beim Ausgiessen von Wasser"
(mit àu ² ) Bers.

Avots: EH II, 644

II šļàuksts ² Adl., ein Schwätzer: kur tu ej, tur visur piešļauksti kâ šļauksts Tirs. n. Rkr. XVII, 81.

Avots: ME IV, 66

III šļauksts, der Ärmel Wid.

Avots: ME IV, 66

IV šļauksts MWM. v. J. 1905, S. 239, = šļaukste.

Avots: ME IV, 66

šmàukstele ² Golg., ein Kuss (in der Kindersprache).

Avots: ME IV, 82

šmaukstêt: luopi bizuo pa ce̦riem, ka šmaũkst vien Seyershof. ‡ Refl. -tiês, ein Schallverbum: ābels kuoka tu, kausiņ! šmaukstējās izdzeŗuot Tdz. 56206.

Avots: EH II, 648

šmaukstêt U., Spr., (mit aũ) C., AP., (mit àu ²⁾ Schwanb., šmaukšêt U.,(mit aũ) Salis, šmaûkšķêt Ogershof, -u, -ẽju, = smaukšêt, mit der Peitsche knallen U., Geräusch machen (im Walde) U., schmatzen: bučuojas, ka šmaukst vien Meiran. nuobučuoja . . . šmaukstuošām bučām A. v. J. 1896, S. 657. viņa pārgāja uz kūstuošuo, šmaukstuošuo "buču valsi" De̦glavs Rīga II, 1, 313. sit ar rīksti, ka šmàukš ² vien Warkl.

Avots: ME IV, 82

šmaũkstiens C., (mit àu ²⁾ Meiran, Sessw., šmàukstienis ² Warkl., der Schall vom Schlagen mit einer Rute oder Peitsche; der Schall von lautem Küssen (mit aũ) Bauske.

Avots: ME IV, 83

šmaũkstinât Papendorf, Salis, Sermus, Smilten, Stolben, (mit àu ²⁾ Aahof, Bers., Mar., Oppek., Odsen, Prl., Saikava, (mit aû) ² Schibbenhof, (mit den Lippen oder mit der Peitsche) klatschen, schmatzen Fest., Mar.: lūpām šmauk-stinât Mar., Meselau, Sessw. u. a. viņš ēda (runāja) šmaukstinādams Fest. šmaukstina sivē̦nus pie siles saucuot (Saikava) jeb zirgu skubinuot (Alswig,[mit aû ^2] Grünw., Stenden). zē̦ns šmaukstina ar pātagu Lasd., N.-Peb. vāverīte kuokā šmaukstina Celm., Laud., Meselau, (mit aũ) Nötk., (mit àu ²⁾ Adl., Adsel, Bers., Druw., Festen, Lös., Prl., Schwanb., Selsau, Stomersee.

Avots: ME IV, 82

šmàukstinêt ² Warkl., klatschend (mit einer Rute oder Peitsche) schlagen.

Avots: ME IV, 83

šmaũksts AP., Wolmarshof, (mit àu ²⁾ Bers., Golg., Sessw., šmaukstiņš B. Vēstn., (scherzweise) der Kuss; šmaukstiņš, der Laut, der beim Schmatzen entsteht A. v. J. 1898, S. 247.

Avots: ME IV, 83

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

‡ šmaûksture ² Frauenb. "der Kopf eines Menschen": dabūsi pa šmauksturi, ka apvelsies.

Avots: EH II, 648

‡ šņaũkstêt Seyershof "šņākt, šņaukāt": sirdīgs bē̦rns šņaukst kâ kaķis Seyershof. kas tur šņikst, kas tur šņaukst? BW. 2548 var.

Avots: EH II, 652

šņaukstinâtiês, wiederholt ein wenig schnauben Ermes.

Avots: ME IV, 92

šņàukstît ² Warkl., = šņaukât: Rapsis bāzās viņam purnu šņaukstīdams virsū A. v. J. 1893, S. 32.

Avots: ME IV, 92

‡ suômaũkstevis Ramkau, = suomakšas.

Avots: EH II, 610

spraukstêt, = spraũkšêt: bij tik auksts, ka ... sienas un sē̦tas spraukstēja un ņīkšēja Jauns. B. gr. ³ I, 44.

Avots: EH II, 557

švaukstêt,

1): Unsinn plappern
Druw., Laud., Serbig., Stom.; leise sprechen Erlaa;

2): auch Bixten, Nötk.;

3): auch Erlaa.

Avots: EH II, 660

švaukstêt, -u,-ẽju,

1) plappern; verstohlen klatschen
Erlaa, Unsinn plappern (mit àu ² ) Bers., Selsau: viņš ar saviem vedējiem jautri tērzēja un švaukstēja Latvija;

2) schallen (vom Schlagen oder Schwenken)
Arrasch, C., PS. (mit aũ), Golg., Schwanb., Sessw. (mit àu ^2);

3) "prahlen"
(mit aũ) Walk.

Avots: ME IV, 114

‡ švaukstīgs "?": švaukstīga ieduoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baluožu lizdai ruožainu vārdu (von einem schlecht passenden Bauernhofnamen) Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 660

švaũkstinât C., schallen machen.

Avots: ME IV, 114

‡ II švàuksts ² Alsw. "der Sperling".

Avots: EH II, 660

švaũksts C., Walk, švàuksts ² Golg., Schwanb., = balamute; ein Geschwätziger; "= āksts" (mit aû ² ) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 114

taûkstît: auch Warkl., (mit aû ² ) N.-Peb., (mit au) Weissensee.

Avots: EH II, 668

taûkstît Bērzpils, C., Pilda, (mit aû ²⁾ AP., (mit àu ²⁾ Lös., = taustît, (be)tasten Erlaa : kājām ceļu taukstīdama BW. 3615. tē̦vs taukstīs bucu Pas. III 236. pazamuost kungs, tauksta, kas tiê iraida Zbior XVIII, 255, taukstīdami vilkās līdz... vārtiem Zeif. Latv. chr. III, 66, viens tam pulkstenīti tausta MWM. VI, 403. Refl. -tiês Burtn., Erlaa, Kokn., Ruj. n. U., Drosth., = taustîtiês: kuo nu taûkstiês ² pa tumsu? AP. Subst. taukstījums, = taustījums: par pupiņu taukstījumu BW. 25507 var.

Avots: ME IV, 137

‡ uzčàukstêt ² Linden in Kurl., an der Oberfläche gefrieren: sniegs uzčaukstējis. le̦dus uzčaukstējis, an der Oberfläche hat sich eine dünne Schicht Eis gebildet.

Avots: EH II, 720

uzčaũkstinât, rascheln, knistem machend aufwecken: (sienā ejuot) uzčaukstināt kādu nuo miega Golg.

Avots: ME IV, 322

‡ uzšņaũkstinât Seyershof, (mit einer Peitsche) leichte Hiebe versetzen: u. zirgam, lai rikšuo mudīgāk.

Avots: EH II, 736

vaukst (?) "brēkt" Tirsen.

Avots: ME IV, 487

žaûkstât: auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 48.

Avots: EH II, 817

žaûkstât Kaltenbrunn, dem Erbrechen nahe sein. Nebst li. žiaukščuoti "Aufstossen haben" zu žaugâties I.

Avots: ME IV, 791

žaûkstîtiês Sessw., = žaustīties I 1.

Avots: ME IV, 791

I žauksts, in der Verbind. žauksts cilvē̦ks,

a) eineŗ der gern mit Mädchen scherzt, den Hof macht
DL.;

b) eineŗ der andere nachzuäffen pflegt
DL.

Avots: ME IV, 791

II žaûksts Sessw., = žaûsts.

Avots: ME IV, 791

zlaũkstêt, s. zlaukšêt.

Avots: ME IV, 746

‡ žļaukstêt, = žļakstêt 1: ūdeņa tur vairs nebij ..., bet uz sāniem paveļuoties sūna žļaukstēja A. Upītis Pirmā nakts 471. visi zābaki pilni, žļaukst vien 366.

Avots: EH II, 820

‡ žļaukstinât, = ‡ žļaukstêt (?): izdzirda ... zābakus streipulīgi žļaukstinām A. Upītis Laikmetu griežos 219.

Avots: EH II, 820

žmaukstinât, = šmaukstinât, schmatzen Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 821

‡ žņaukstêt, knallen (?): brauc ... un pātagas vien žņaukst J. Bankins, Šis un tas III, 53.

Avots: EH II, 821

žvàukste ² Gr. - Buschh., ein unzuverlässiger Mensch; wer oft (versehentlich) etwas falsch macht.

Avots: ME IV, 843

žvaukstêt,

1): dāma žvaukstē̦dama iegāzusies ... Gaujā Pas. XV, 10.

Avots: EH II, 824

žvaukstêt,

1) schallen
Wessen (mit àu ^2; bei Fallen), Lennew. (beim Zuschlagen einer Tür; bei heftigem Anschlagen mit einem schweren Holzstück); izkapts strīķējuot žvàukst ² Saikava;

2) grundlos bellen
Saikava (mit àu ² );

3) Unsinn redden
Nerft, Wessen; "skaņi teikties" (žvàuksti, cik gribi! es tuomē̦r neticu, ka labuosies) Saikava; prahlen Odensee (mit àu ² ). Vgl. zvauksts und švaukstêt.

Avots: ME IV, 843

zvaûksts ² N. - Bartau, ein Prahlhans.

Avots: ME IV, 766

šlaukstitiês Etn. Il, 129, = šļaukstîtiês: visi šlaukstās un gul Latv.

Avots: ME IV, 59

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264. Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235. Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

akmenčakstis Karls., akmeņ- oder akminčaukstis, od. -čaukstiņš, auch -čaukste, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe).

Avots: ME I, 63

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76

‡ apcir̃pt, -pstu, -pu Gr.-Sessau, erstarren, gefrieren: dubļi, ūdens (nuo aukstuma) sāk a.

Avots: EH I, 75

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

apluõžņât, auch apluõdât, tr., freqn., um etw. kriechen, heimsuchen: aukstā vē̦sma apluožņāja pavasara bē̦rnus R. Sk. II, 119.

Avots: ME I, 103

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108

‡ apreminât Schnehpeln, Stenden, lauwarm machen: a. (aukstu) ūdeni.

Avots: EH I, 108

‡ I aprikt, = ‡ aprecêt 2: aukstā gaļa aprikusi Wilsenhof, Wohn. ķīselis jau apricis Bauske.

Avots: EH I, 109

aprimt: (auksts) ūdens aprimst (wird lauwarm) Festen. šitām (linu) saujām ūdens jau ir krietni aprimis (= apžuvis?) Azand. 98.

Avots: EH I, 109

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

‡ apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.

Avots: EH I, 128

‡ aranas ein altes, minderwertiges Kleidungsstück Druw. n. RKr. XVII, 70: meitene ganuos drebēja nuo aukstuma, juo vējš ve̦cajām aranām pūta cauri.

Avots: EH I, 129

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.

Avots: ME I, 205

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubatý BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I ² , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, ₁ ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,

1) hin und her waten
Mitau, Libau;

2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]

Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.

Avots: ME I, 327

bridinât (li. (brìdinti),

1) causat. von brist, waten, schtreiten lassen:
es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. kam tu mani agri cēli, aukstu rasu bridināji 5364. tautas mani bridināja pa asiem rugājiem 13727. tiltiem grīsta tā upīte, nebridiņa kumeliņa BW. 22853. pēc tas mani dziļus dubļus kājinām bridināja RKr. XVI. 163;

2) iterat. von brist: dažu augstu kalnu kāpu, dziļus dubļus bridināju BW. V, 213. daža laba straujupīte man ceļā bridināja Rutz. n. RKr. XVI, 112.

Avots: ME I, 331

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402

caũrmẽ̦rs, der Durchmesser, der Durchschnitt: uozuols bij caurmē̦rā trī pē̦du re̦sns; ziema ir caurmē̦rā tikai kādus pāris gradus aukstāka RKr. XI, 59.

Avots: ME I, 365

čè̦guris ^2, erschlossen aus ostlett. čāgaris, ein ungeschickter, ungewandter Mensch: ir gan čē̦guris: viņa runā un darbuos nei silta nei auksta Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 411

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410

‡ čir̃kšķis Ahs., der Buchfink (fringilla caelebs): kad č. bļauj "čirks, čirks", tad būs auksts laiks.

Avots: EH I, 291

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

‡ čubulis Trik. "= aukste">čaukste (II?) 1".

Avots: EH I, 294

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

daĩri, dairus, [daĩrs N. - Bergfr.], Adv., unheimlich, bange: viņa tuvumā man ir tā dairi. puisē̦nam same̦tas dairi un auksti Vēr. II, 222. netiktuos vis tuvuoties, me̦tas dairus Alm.

Avots: ME I, 432

I dil̃ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil̃be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil̃ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

II dir̃sa, der Hintere: ar pliku dirsu staigāt, unbekleidet umhergehen. tam vēl dirsa auksta, er schläft noch. dabūsi pa dirsu, es wird Prügel setzen. Pūt dirsā - lec gaisā.

Avots: ME I, 470

‡ drebenêt Warkl., zittern, beben. Refl. -tiês Warkl., zittern, beben: d. nuo aukstuma Lubn.

Avots: EH I, 332

drebinât,

1) fact. zittern machen
(li. drẽbinti), zum Zittern bringen, schütteln: apšu lapa, vējiņš tevi drebināja BW. 8379. kam lapiņas drebināji? 11898. aukstums drebināja un stindzināja bezspēcīguos luocekļus Stari II, 328. pašas dre̦b apšu lapas, ne vējiņa drebināmas BW. 12208;

2) intr., zittern:
krūms drebināja lapām Apsk. I, 613;

3) in kleinem Trab laufen:
zirdziņš smalkiem rikšiem drebināja uz priekšu JR. IV, 33. Refl. -tiês, sich zittern machen, zittern: kūmiņš tīši drebinājās LP. VII, 98. rugāji vējā drebinās A. XX, 411.

Avots: ME I, 496

dre̦bulis (li. drebulỹs), gew. Pl., der Schauder, das Erbeben: vē̦sums uzpūta vieglu dre̦buli Apsk. I, 612. auksti (salti) dre̦buļi iet pār kauliem Vēr. I, 1021. [In Kokn. u. Krem. ist dr. auch jem., der zittert.]

Avots: ME I, 496

drimêt, -u, -ēju, [auch drìmt ^2, -stu, -u Lis.],

1) zittern, wanken, wackeln:
viņš drim nuo aukstuma Bers.;

2) in der Verbindung ne drimēt nedrim, es bewegt sich durchaus nicht:
ar tādu spē̦ku vien akmens ne drimēt nedrim Druw. n. Etn. II, 81, Mar., Ramkau, Plm. uzbūvē̦ta māja man ne drimēt nedrimēs, wird fest sein Bers., Adsel n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 499

driskât, -āju,

1) tr., reissen, zerreissen:
drēbes;

[2) "hin und her laufen":
aitas nuo aukstuma driskā Stuhrhof]. Refl. -tiês, albern, lärmen, tollen, sich unruhig gebärden: kuo nu driskājaties ap manim? Vgl. draskāt, draiskāt.

Avots: ME I, 500

‡ I drĩva,

1): ein Wisch zum Kalfatern
Grobin; 2: "=rieva (piem:, aukstas%20%C4%81d%C4%81">plaukstas ādā)" AP.

Avots: EH I, 335

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. ² 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

dute,

1) der Stumpf:
ruokai plaukste nuorauta, dute vien palikusi Bers.;

2) ein stumpfes Werkzeug, eine stumpfe Waffe:
šis nazis tīrs dute, - ne˙maz nekuož Mar. n. RKr. XV, 113. [dutene L., ein Messer; vgl. tutens U.]

Avots: ME I, 522

dze̦naukša (unter dzeņaukste): auch Warkl., Plur. dze̦naûkšas Kaltenbr., Līvāni, dze̦nauška Warkl., (mit aû ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Plur. dze̦nàuškas ² Sonnaxt: dze̦naukšeņas (Var.: dze̦nauškeņas) darināvu BW. 30261, 2 var.; dze̦narsgšas "Strängen am Pflug" Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 355

dzeņauksis (unter dzeņaukste): auch Dond.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦nauksniņa (Demin.), = aukste">dzeņaukste: dze̦nauksniņu vīdināj[a] BW. 30261, 3.

Avots: EH I, 355

dzeņauška (unter dzeņaukste): auch Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 355

dze̦nuôška (unter dzeņaukste): auch Stom.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦nūkšas Pilda, (mit û ) Zvirgzdine, = aukste">dzeņaukste.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦nukšiņa (Demin.), = aukste">dzeņaukste: dze̦nukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

‡ dzeņuksniņa (Demin.), = aukste">dzeņaukste: dzeņuksniņas darināju BW. 30258 var.

Avots: EH I, 355

dze̦nūška (unter dzeņaukste): dze̦nūškeņas darināju BW. 30261, 2 var.

Avots: EH I, 355

dze̦rauksnis KonV, ² 799. [dze̦rauksts Nitau], = dze̦ruoklis, dze̦ruoksnis,

Avots: ME I, 546

‡ dzē̦rūksts, -s,

1) die Krolle im Garn
(dzè̦rûksts ² ) Warkl.;

2) Plur. dzē̦rūkstis Warkl., = ‡ aukstis">dzē̦raukstis.

Avots: EH I, 357

‡ dzêsme ² Seyershof, = dzẽ̦sma: tāda auksta dz. nāk iekšā pa durvīm Seyershof. vasarā citreiz ir pa˙visam silta dz. ebenda; der leise Hauch am frühen Morgen bei sehr kalter Witterung

Avots: EH I, 357

gaļa: Demin. gaļīte Pas. XI, 364 (aus Lixna), vetächtl. gaļele Frauenb.; (Plur.) visādas gaļas (verschiedene Fleischgerichte) pietaisītas ēst Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79. - aukstā g. auch Salis, Seyershof; bēru g., ein Gericht aus frischem Schweinefleisch; das am Täge des Schlachtens gegessen wird; luopu g., Rindfleisch Salis; saldā oder (Sonnaxt) saldanā g. "?": saldā g. pie de̦sām ir tivu AP. saldā g. ir tādām īksām kā̀rtiņām AP. saldā g. ir apzarņuos; tādi salde̦ni liesumiņi. saldā g. ir trupana, garda Ramkau; saltā g., Sülze aus dem Schweinskopf AP.; sē̦tas g. auch AP., Ramkau, Siuxt; sētiņas g. auch Sessw.; smalkā g., Sülze aus feingehacktem Kalbsfleisch AP., Salis; kauna g., ein Schimpfrrame Heniņ.

Avots: EH I, 381, 382

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

gàužam [C., Bers., Nigr.], gàužām Lasd., [gaûžum ² Līn.], Adv.: jährlich, intensiv, sehr: kas tev ir gaužam, tas man par labu Tr. IV, 232. bē̦rns gaužām brē̦c Kand. gaužam īsa šī naksniņa Kand. gaužam auksts laiks LP. VI, 289.

Avots: ME I, 614

glâbt, - bju, - bu (li. glóbti "umarmen" ), tr., retten, schützen: ik˙viens glāba savu dzīvību. glāb guodiņu BW. 14369,9. galvu tā, nuo aukstuma glābdama, bija cieši ietinuse lakatā JR. IV, 45. ruozi glābt, die Rose (Krankheit) heilen Etn. IV, 110. Refl. - tiês,

1) sih retten, bergen, flüchten, Zuflucht finden, sich erwehren:
es nezinu, kur glābties. luopi, nevarē̦dami ne˙kur glābties LP. VII, 1166. nu tā mūsu māmuliņa ne šķirbā neglābsies BW. 21746, 1. līdz gājis mežā, medījumu, ka ne glābties LP. V, 138. nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. bē̦rns raud, ka ne˙maz glābties LP. VII, 443. ve̦lns ielīdis uozuola duobumā, nuo lietus glābdamies LP. IV, 163. nevarējuši nuo viņa glābties LP. VI, 13;

2) sich retten, sich behelfen:
lai glābjas, kas var. glābies, pādīte, ar linu ziedu BW. 1823. [Zu glabât und glêbt (s. dies); entweder mit altem ā, oder aber mit dem neuen ā (statt uo), das man in zâle u. a. findet, s. Le. Gr. 60.]

Avots: ME I, 623

glãsts [C., N. - Peb.], das Streicheln, die Liebkosung: tādu glāstu, tādu smaidu nav dievietei Asp. auksti dre̦buļi pārskrēja par visu miesu nuo šā le̦dainā glāsta A. XVII, 319. kâ kluss glāsts spiedās viņa dvēselē Vēr. II, 300.

Avots: ME I, 624

glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė̃vės od. glė̃mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

gnĩdàusis, f. - e, Demin. auch - aukstiņa, jem., dessen Haar hinter den Ohren mit Nissen besetzt, ein Lausiger - zur verächtlichen Bezeichnung einer Persson: visas tautu gnīdaustītes gaida baltu vailnainīšu (Var.: gnīdaustiņas) BW. 25418. neduošu māsas vainaciņu valkāt tautu gnīdausei 24612, 2.

Avots: ME I, 634

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. ¹ 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

grũtums,

1) die Beschwerde, Schwierigkeit:
kas grūtumu pane̦s, dabū vieglumu, es uzaugu pie māmiņas, nuo grūtuma nezināju; kad izgāju tautiņās, grūtumuos nuodzīvuoju BW. 23943. bez kādiem lieliem grūtumiem atraduši klaiduoņa apzīmē̦tuo vietu LP. VI, 120;

2) d. Pl. grūtumi od. galvas grūtumi A. XII, 948, der Schnupfen, das Schnupfenfieber
Ahs.: viņš saaukstējās un dabūja tādus grūtumus, ka bij jāliekas gultā Wain., [Dond.].

Avots: ME I, 670

II gužas, (selten) d. Sing. guža Nurm. N. Etn. IV, 34, 1)

1) der Kummetriemen,
dzeņaukste Wolm., [Autz, Baltinov]. gužas - siksnas pie rīkiem, īsas dzeņaukstis Drnd. n. A. XIII, 493, Preekuln;

1) pusģē̦rē̦tas ādas, kas tiek izlietuotas sluoksnēs zirgu lietām Adsel n. A. XIII, 493, Frauenb.

Avots: ME I, 685

ìecietinât,

1) in etwas befestigen, fest machen:
iec. mietu zemē Bers. iecietināt (absperren) kādu kustuoni aizgaldā N. - Peb.;

2) abnärten:
e̦smu iecietināts (gewöhnlich: nuocietināts) pret aukstumu Ruj.]

Avots: ME II, 7

iedē̦sts,

1) die Pflanze
Manz. Lettus, Selb.;

2) "?": (kuoks) nuo ūdens smaršas atkal izplaukst un aug tādā augumā kâ iedē̦sts Glück Hiob 14, 9;

[3) in die Keime gelegtes Saatkorn
Trik.;

4) kāpuostu iedē̦sts Kl., Bers., junge Kohlpflanzen zum Auspflanzen].

Avots: ME II, 9

ìegrebt, einschrapen: auksts un mierīgs kâ kuokā iegre̦bts tē̦ls Duomas IV, 466. klintīs iegre̦btie kustuoņu zīmējumi Antrop. II, 115.

Avots: ME II, 18

irdza *, das Rieseln, Rascheln: dzirdu plaukstuošu lapu irdzu Bārda.

Avots: ME I, 709

‡ izčakstêt,

1) = aukst%C3%AAt">izčaukstêt; izčākstêt Druw.;

2) misslingen
Druw.: viņam izčakstēja nuoduoms iegūt mūsu ganības.

Avots: EH I, 439

izcìest [li. iškę̃sti], tr., aushalten, ertragen, überstehen: aukstumu, karstumu, bē̦das, bailes, grūtības, sāpes. bajāri lielījās cietu ziemu izcietuši BW. 27957, 6. sarunā katrs tās trīsdesmit naktis izciest, lai kas Etn. IV, 99. Refl. - tiês, viel erleiden, lange leiden: kuŗā (darbā) runā autuora paša izcietusēs sirds Vēr. I, 1164.

Avots: ME I, 722

izcilinât (unter izcilât ), ‡

2) "?": nuo aukstiem drudžiem ... īste̦nu mācību izcilināšu Lange Latv. ārste, 5. 38.

Avots: EH I, 438

‡ I izderbelêt Warkl., gründlich beben machen: lai aukstums viņu izderbelē.

Avots: EH I, 441

izdrebinât: šīs bē̦das tâ satrieca un izdrebināja viņas ... kauliņus, ka ... Pirmais solis uz laimi, S. 28. ‡ Ref1. -tiês Dunika, Frauenb., eine Zeitlang gründlich beben: kamē̦r pārnācu, krietni (nuo aukstuma) izdrebinājuos.

Avots: EH I, 443

izdvèst [li. išdvė̃sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731

izdzesêt: i. istabu aukstu Salis. kad nuokauj cūku, tad izdzesē gaļu Seyershof.

Avots: EH I, 444

izgarinât,

1): garināji, kamē̦r izgarināji aukstu pirti Siuxt;

2): auch Frauenb. ‡ Refl. =tiês; abkühlen (intr.); sich vom Dampf befreien: durvis stāvēja vaļā, kamē̦r pirts izgarinās Siuxt.

Avots: EH I, 447