Paplašinātā meklēšana

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).

Avots: ME I, 19

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

‡ àizblìžģêt ² Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18

I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32

àizkurlĩba, Harthörigkeit Spr.

Avots: ME I, 34

‡ àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37

àizlĩdzêt, tr., borgen, leihen, vorschiessen: aizlīdz man ar pāris rubļiem Seg., AP., JK.

Avots: ME I, 37

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. ² 408.

Avots: ME I, 37

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

àizlìkuôt, in nicht gerader Richtung, einen Bogen machend gehen: vecis aizlīkuoja Ješkam priekšā Dok. A. 24.

Avots: ME I, 37

‡ I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.

Avots: EH I, 37

‡ II àizlīkt Golg., = ‡ àizlīgt 2.

Avots: EH I, 37

àizlìkumuôt, in Krümmungen, im Zickzack weg-, dahingehen: pār viņa galvu bij nupat zibins aizlīkumuojis Laps.

Avots: ME I, 37

àizlĩmêt, tr., (verleimen), zukleben.

Avots: ME I, 37

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37

‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.

Avots: EH I, 38

‡ àizplîst, ‡

2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?

Avots: EH I, 43

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44

‡ àizplĩtât Ahs., mit der Peitsche fortscheuchen.

Avots: EH I, 43

‡ àizplīvuôt, hin-, wegflattern: gaŗām aizplīvuoja karuogi.

Avots: EH I, 43

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.

Avots: EH I, 47

‡ àizsar̂glĩdzeklis,* ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

‡ àizslîdinât,

1) = ‡ àizslidinât;

2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.

Avots: EH I, 49

‡ aîzslîdzêt ² A. Brigader (bei Plūd. LR. IV, 148), dahingleiten.

Avots: EH I, 49

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49

‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.

Avots: EH I, 54

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67

ãlîgs (zu ālēties), albern, unsinnig: ālīgs cilvē̦ks Sessau, Burtn., Fockenhof JK. II, 102.

Avots: ME I, 238

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69

am̃plĩba, Albernheit, Verkehrtheit Dobl.

Avots: ME I, 70

am̃plîgs, adv. am̃plîgi, albern, geckenhaft: karītes durvis amplīgi vē̦rdama, ievēra pati sev galvu LP. V, 296.

Avots: ME I, 70

am̃plît, -ĩju, schwatzen, faseln Nigr.

Avots: ME I, 70

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. ¹ 238.

Avots: ME I, 74

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apalĩtis (von apaļš), ein rundes Spännchen für Milch und Grütze AP., N.-Schwanb., Mar.

Avots: ME I, 74

‡ apbuolît, begaffen Golg.: a. visus viesus.

Avots: EH I, 75

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

‡ apglìmêt ² Setzen u. a., = apglīdêt 2: kad kuoks ilgi stāv ūdenī, tad tas apglīmē.

Avots: EH I, 82

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.

Avots: EH I, 82

‡ apglìzdêt,

1) sich mit Lehm
(glīzda) bedecken: zeme apglīzdējusi pluduos Sessw.;

2) (vor dem Gefrieren) steif werden (von der Erde): zeme apglīzdejust Baushe.

Avots: EH I, 82

‡ apkulības Warkl., = apkalas 2.

Avots: EH I, 95

apkũlĩbas (unter apkalas): auch AP., Ramkau, (mil ù ² ) Warkl.

Avots: EH I, 95

aplīcējs: aplīcejs Pilda, (mit ì ² ) Warkl.: aplīcejie pagasti Warkl. aplīcejie ciemi Pilda. aplīcejie cilvē̦ki ebenda. aplīcēji laudis Pas. IV, 517 (aus Dricsni).

Avots: EH I, 99

[aplīcējs, in der Umgegend befindlich Latgolas Wōrds 1921, Nr. 39.]

Avots: ME I, 102

‡ aplìciene ² ,

1) = aplīcine Pilda, Zvirgzdine;

2) die äussere Waudung eines Gefässes
Zvirgzdine: kubulam (glāzei) a. netīra.

Avots: EH I, 99

aplīcine: auch (mit ì ² ) Pilda.

Avots: EH I, 99

[aplīcine, Umgegend Latgolas Wōrds 1922, Nr. 9.]

Avots: ME I, 102

aplìcis: auch Bers., Laud.

Avots: EH I, 99

[aplìcis = li. aplinkis, Umgegend (Saussen)].

Avots: ME I, 102

aplĩdzinât, tr., gleich machen: matus, das Haar ordnen Kaudz. M., A. XX, 10.

Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden

Avots: ME I, 102

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinkām.

Avots: ME I, 102

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

aplìkumuôt, eine Krümmung, einen Umweg machen.

Avots: ME I, 102

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

‡ aplĩmêt, bekleben: a. siênas ar afišām.

Avots: EH I, 99

‡ aplĩņât, ein wenig beregnen (intr.): ve̦zums drusku aplīņājis Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 99

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

aplît

1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡

2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.

Avots: EH I, 99

aplît [li. aplýti], beregnen, vom regen ein wenig benetzt werden: siens aplijis.

Avots: ME I, 102

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apùoglît, ‡ Refl. -tiês AP., Festen, sich verkohlen: dakts apuoglījusies.

Avots: EH I, 124

apùoglît, sich verkohlen: plāceņa apakša apsvils un apuoglīs Vīt. 53.

Avots: ME I, 133

‡ apuolît māju,

1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;

2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.

Avots: EH I, 124

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111

‡ applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106

‡ applīvinât, (tanzend) herumflattern: a. zãlei apkārt A. Brigader.

Avots: EH I, 106

applīvuruôt, tr., verschleiern: patiesību Vēr. II, 1442.

Avots: ME I, 111

apsàlît, besalzen: gaļu.

Avots: ME I, 118

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

apslìcinât, tr., ersäufen, ertränken: tad ūdens mus būtu apslīcinājis Psalm. 124, 4.

Avots: ME I, 123

‡ apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114

‡ apslīgt Wid., sich auf die Seite legen ("окрениться").

Avots: EH I, 114

apslìkt: von einer Uberschwemmung eingeschlossen werden BielU.

Avots: EH I, 114

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

‡ apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.

Avots: EH I, 114

‡ apšmulît Siuxt, = apsmulêt. Refl. -tiês, Siuxt, sich beschmutzen, schmutzig werden.

Avots: EH I, 120

apsùolît(iês), ‡ acc. s. apsùolījumuôs, das Versprechen, Gelübde Janš. Nīca 49.

Avots: EH I, 118

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apsùolît(iês), ‡ acc. s. apsùolījumuôs, das Versprechen, Gelübde Janš. Nīca 49.

Avots: EH I, 118

‡ apžulît Siuxt, = apzelêt: zuobu vairs nav un sakuost krietni nevar: tikai apžut un rij dibe̦nā.

Avots: EH I, 129

ârgalĩba, Geckerei.

Avots: ME I, 242

ârgalîgs, geckig, töricht.

Avots: ME I, 242

‡ arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130

ârlaũlĩba, die Kebs-, Unehe: ārlaulības od. ārlaulībā dzimuši bē̦rni, uneheliche Kinder.

Avots: ME I, 243

arlīdza, Hausschwalbe (Hirundo urbica L.) Illuxt. [?].

Avots: ME I, 141

‡ aruodizglîtĩba,* die Fachbildung.

Avots: EH I, 130

asgalîgs, spitz: asgalīgie taustekļi Up.

Avots: ME I, 143

‡ atblĩkšêt Segew., dumpf widerhallen.

Avots: EH I, 135

‡ atblìšķêt ² Saikava, = ‡ atblĩkšêt: blīšķēt vien atblīšķēja, kad dampja vedēji sajāja.

Avots: EH I, 135

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

atgalîgs Ahs., gewandt, gesprächig: atgalīga mute.

Avots: ME I, 158

‡ atklīdenis,* ein Ab-, Weggeirrter: armijas atklīdeņi P. Ērmanis.

Avots: EH I, 149

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo kādas elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167

atkũlĩbas, der Schmaus nach der Beendigung des Dreschens: vepŗiem bēres mēs dzērās, rudzu, miežu atkūlības BW. 771, 2, C.

Kļūdu labojums:
dzērām = dzeŗam

Avots: ME I, 169

‡ atlaũlĩba, die Ehescheidung: pastāvu uz šķiršanuos un atlaulību Janš. Dzimtene II, 178 (ähnlich V, 26).

Avots: EH I, 153

atlĩdzêt, gew. atlĩdzinât [li. atlýginti], wieder gleich machen, entschädigen vergüten: parādu, zaudējumu LP. VII. 345. tas viņam bagātīgi atlīdzināja par tuo mazumiņu Vēr. I, 1081. es tev ruozes atlīdzēšu: duošu savu bāleliņu JK. I, 57 Refl. -tiês, untereinander die gegenseitigen Forderungen ausgleichen.

Avots: ME I, 173

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nekādas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173

‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.

Avots: EH I, 154

‡ atliẽlîtiês pretī, entgegenprahlen, seinerseits prahlen.

Avots: EH I, 154

atlĩguôt,

1): langsam, wackelnd herkommen
Frauenb.

Avots: EH I, 154

atlĩguôt,

1) intr., herschweben, schwebend ankommen:
tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022; 12461;

2) tr., singend herbeilocken:
brāļam sievu atlīguot BW. 343, 4.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022

Avots: ME I, 173, 174

‡ atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154

‡ atlìkt (li. atliñkti), sich zurückbiegen: atlīcis, zurückgebogen, abklaffend Segewold. kuokam zars atlīcis Bauske u. a.

Avots: EH I, 154

‡ atlĩmêtiês, an-, zusammengeleimt sich loslösen: marka atlīmējusies vaļā.

Avots: EH I, 154

atlìst [li. atlį̃sti], intr., heran-, zurückkriechen, heran-, zurückschleichen: uz reizi atlīdis liels luops LP. III, 30.

Avots: ME I, 174

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

atlît [li. atlýti],

1) vom Regen aufweichen:
atlijis ceļš. zeme atlijusi un atmirkusi Jans.;

2) zu regnen auf hören
U.

Avots: ME I, 174

atpalīdzêt, Gegendienste erweisen Schujen: viņas bē̦du dienā tam atpalīdzēšuot JK. V, 116; Altenwoga u. a.

Avots: ME I, 181

‡ atplìksnît ² Salkava, = atplaikšķîtiês: saule atplīksnīja, un viss dabā kļuva jauks.

Avots: EH I, 159

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

‡ atplītêt, = atdaũzît 1: a. krāsnij stūri Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

atplīvêt,

1) herschwimmen:
par jūriņu atplīvēja margiem šūta vācelīte BW.16793;

2) herkommen od. herfahren
es ar atplīvēju uz baznīcu Kokenhof.

Avots: ME I, 182

‡ atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194

‡ atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168

atslĩgt, [atslîgt ² in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194

atslĩkt (unter atslĩgt): mit î Wolm. u. a.

Avots: EH I, 168

‡ atslĩpêt,

1) weg-, abschleifen;

2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.

Avots: EH I, 168

atslìpi, Adv., etwas schräge Spr., Bers.

Avots: ME I, 194

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

atsùolît, tr., wegzugeben versprechen: ja tu skaisti nedziedāsi, apsuolīšu vanagam BW. 30614, 7.

Avots: ME I, 199

aûdzelĩba, Tragfähigkeit, Produktivität, Fruchtbarkeit: atduot zemei audzelību JK. V, 30; sieviešu aûdzelĩba Etn. II, 147.

Avots: ME I, 215

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215

aûglĩba, Fruchtbarkeit: zemes, tautas auglība.

Avots: ME I, 216

aûglîgs: Wachstum fördernd: a. laiks Kaltenbr.

Avots: EH I, 184

auglîgs (li. auglìngas), fruchtbar: zeme, sieva, vasara.

Avots: ME I, 216

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216

aûgulĩba, Wachstum A. XII, 808.

Avots: ME I, 220

‡ aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene ² II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 ¹ ].

Avots: ME I, 225

aušalîgs, unruhig, unbändig: izpe̦ld saule aušalīga Latv.

Avots: ME I, 230

‡ aušelîgs Vīt., = aušalîgs.

Avots: EH I, 188

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230

auzulĩši, Demin. von. àuzas, der Hafer: auzulīši, tie kuļami ar bē̦ŗiem kumeļiem BW. 28795 (Blieden).

Avots: ME I, 231

ãverģẽlĩba, auch ãbarģẽlība, s. ẽverģēlĩba.

Avots: ME I, 245

‡ badeklîgs, reich an badekļi 4: nest tuo visām ciekuržainām . . . vai citādi badeklīgām vietām pāri Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197

‡ badgalîgs, gierig, unersättlich: kļuvuse badgalīga un mantkārīga Janš. Mežv. ļ. II, 458.

Avots: EH I, 197

‡ baîdelîgs Lubn., Meiran, furchtsam, scheu: b. zirgs.

Avots: EH I, 198

baîlība (li. bailỹbė), die Furchtsamkeit, Furcht: nuo lielām bailībām viņš saslima N. - Schwanb.

Avots: ME I, 251

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

bãlīns, blass Spr.

Avots: ME I, 272

‡ bal˜tkaklĩte, das Weisskehlchen (sylvia garrula) Heniņ.

Avots: EH I, 202

‡ bālulītis BW. 2688 var., = bãlis.

Avots: EH I, 208

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

baũslība, das Gesetz (bibl.): tas pēc Muozus bauslības Ver. I, 786.

Avots: ME I, 268

bè̦dulīgs, kummervoll: cilvē̦ks MWM. VIII, 826.

Avots: ME I, 289

bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.

Avots: ME I, 289

bêglîgs, flüchtig, zur Flucht geneigt Stari II, 377.

Avots: ME I, 289

‡ bê̦gulĩba,* das Flüchtlingsein Veselis Netic. Toma mīlestība 46.

Avots: EH I, 216

bê̦gulîgs, flüchtig: bē̦gulīgas vielas A. XIV, 231.

Avots: ME I, 289

‡ beizelîgs PV. "zu kritzeln liebend".

Avots: EH I, 211

‡ bẽslītis Ceļi III, 124, etwas Nichtiges, Schwachliches (niecīgs, nevarīgs).

Avots: EH I, 217

be̦rulīte, Epith. des Schafes (wohl zu bẽrt) etwa - Spenderin [?]: avitiņa, be̦rulīte, līdzi pūru pieluocīt BW. 7573.

Avots: ME I, 280

bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.

Avots: ME I, 282

bezbaîlîgs, furchtlos, unerschrocken: tam bija bezbailīgs kareivja prāts.

Avots: ME I, 282

bezdelîdzē̦ns: auch (mit ì ² ) Saikava, (mit î ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 214

bezdelîdzē̦ns, eine junge Schwalbe, ein Schwalbenkind AP.

Avots: ME I, 282

bezdelîga: (mit ì ² ) Sonnaxt: b. gaisu skrēja BW. 8980 var. b. dūmu luožņa 2686, 1.

Avots: EH I, 214

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

bezgalîgs, unendlich: bezgalīgs puosts, bezgalīgas sāpes.

Avots: ME I, 283

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgumā.

Avots: ME I, 283

bezlaũlĩba, die Ehelosigkeit Stari II, 64.

Avots: ME I, 284

‡ bēzlītis BW. 28003, 2 var., = ‡ bẽslītis?

Avots: EH I, 217

bībelīti (acc. s.) "?": ved kundziņa b. (Deminutiv zu bībis 1?) pie gaspažas cābelītes! BW. 35636.

Avots: EH I, 222

biklība, die Furchtsamkeit, Ängstlichkeit, Schüchternheit: ne˙sen brīvību atdabūjušuo zemnieku pēcnācējiem iepuotē̦ta biklība Apsk. I, 154.

Avots: ME I, 294

‡ *bikrēslīte od. *bikrēslītis (erschlossen aus acc. s. bikrēslīti und acc. pl. bikrēslīšus) BW. 6447 var., = biškrẽsliņš (unter bite 4). bik- aus bitk-.

Avots: EH I, 218

[bīlība Wid., Schüchternheit.]

Avots: ME I, 304

bīlîgs: "bailīgs" Ekau (mit ĩ).

Avots: EH I, 223

[bīlīgs Wid., schüchtern.]

Avots: ME I, 304

‡ binzuolīte (mit ostle uo aus ā?) Aahof "ein blaugrüner, glänzender Kafer".

Avots: EH I, 220

‡ bir̂zelîgs Ramkau, = bir̂ze̦ns: b. siers.

Avots: EH I, 221

‡ birzulĩtis, Beiname der Birke im VL.: ai, bērziņ, birzulīti! BW. 5771 var.

Avots: EH I, 221

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

blîdinât ² , [dick werden lassen, auffüttern]: tam vis sieciņu nav, kuo zirgus blīdināt Duomas IV, 236. [Vgl. blîst.]

Avots: ME I, 315

blîdums (unter blîst): sablīduse pilnā blīdumā Janš. Mežv. ļ. II, 266 (ähnlich 97 und 474).

Avots: EH I, 230

blîdums, s. blîst.

Avots: ME I, 315

‡ blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230

‡ blĩgžis AP., = blīkšis: nuo tā blīgža visa māja sacēlēs kājās.

Avots: EH I, 230

[blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315

I blîgzna: auch (mit ì ² ) Stom.

Avots: EH I, 230

II blīgzna (unter blìgzne ² I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì ² ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230

‡ III blìgzna ² Warkl., Aufwasser (auf dem Eise).

Avots: EH I, 230

‡ IV blìgzna ² Warkl., comm., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Menschen od. ein solches Pferd.

Avots: EH I, 230

‡ V blìgzna AP., (mit ì ² ) Erlaa, = blīgzne II.

Avots: EH I, 230

I blìgzne ² : auch Saikava: briežam b., lāčam siekste BW. 2657, 1. blīgžņu mizu mizuojuot 8285.

Avots: EH I, 230

I blìgzne ² [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna ² Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 ² .]

Avots: ME I, 315, 316

[II blīgzne Erlaa n. U. blìgzni ² Borschow, blaer Lehm. Wohl gleichfalls zu bližģêt].

Avots: ME I, 316

[I blìgznêt ² , kompakt, ohne Poren sein: kad mīkla nav izŗgusi, tad maize blīgznē Bers. zu blīzns?]

Avots: ME I, 316

[II blìgznêt ² , Bers. "gelb werden und verwittern".]

Avots: ME I, 316

‡ blìkas ² (gespr. mit èi ² ) sist Bērzgale, = ‡ blikatas sist.

Avots: EH I, 230

‡ blìkât ² Bērzgale, Warkl., = ‡ blikatât.

Avots: EH I, 230

‡ blīkavât (gespr. mit ei) Bērzgale, = ‡ blikatât.

Avots: EH I, 230

blĩkš, blĩks, ein onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung eines mit einem Lärm verbundenen Schlages, Falles, Flintenschusses: blīks! drāžu (pīlēm ar bisi) virsū A. XX, 722. blīkš, blākš! vējš airauj smagās piedarba durvis JR. IV, 70.

Avots: ME I, 316

blĩkšêt,

1): lietus līst, ka blìkš ² vien Linden; ‡

2) leeres Zeug schwatzen
C.: kuo tu tur nu blīkši! tur jau nav ne vārda patiesības.

Avots: EH I, 230

blĩkšêt [PS.], blĩkšķêt, blĩkstêt, auch bļĩkstêt Ahs., bļĩkšķēt, -šu, -šķu, -stu, -ēju, intr., knallen, krachen, schallen, poltern: šauj, ka bļīkst. īsta meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst LP. V, 296. pašā pusvārdā blīkšķēja pliķis pa ausi Kaudz. M. 26. ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien LP. VI, 55. blīkš, kâ kad lubas sistu.

Avots: ME I, 316

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

blīkšķēties, beim Fallen einen Lärm hervorbringen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, blīkšķējās BW. 30506 var.

Avots: ME I, 316

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât: auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

‡ blìkšķins ² Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230

blĩksne s. blìgzne 1.

Avots: ME I, 316

[blĩma "ein unsauberer, schmieriger Mensch" Linden in Kurl.]

Avots: ME I, 316

[I blĩmêt Ramkau, woran geschmiegt dastehen. Vgl. etwa li. blýžoti "woran geschmiegt daliegen und le. blīnêt "schlaflos liegen"].

Avots: ME I, 316

II blĩmêt, prassen [?]: rīt un blīmēt tik tu pruoti Etn. I, 7. [Aus Neugut; wohl fehlerhaft für blīnêt "gaffen", das dort in der vorhergehender Zeile angefürt ist.]

Avots: ME I, 316

III blĩmêt, stampfend, flach schlagend lärmen Serben A. XI, 81; [vgl. etwa blieks.].

Avots: ME I, 316

‡ blìne ² Oknist, = ‡ IV blīnis.

Avots: EH I, 230

I blĩnêt: auch Siuxt ("lauern"): līda klāt un blīnēja, kâ tuo dara.

Avots: EH I, 230

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt ² [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

II blĩnêt, intr., siechen, quienen, verkommen, [schlaflos liegen AP., Bers.; vgl. blĩmêt 1].

Avots: ME I, 316

blĩniņ lūkuot, mit glupischen Augen ansehen L.

Avots: ME I, 316

I blīnis, blīniņš, das Brettchen am Spinnrade, um welches der Flachs gewickelt wird Dobl. n. Etn. I, 89; [ der Wockenstock Biel. Holzb. 379 f.], die Tocke: mātes meitas linu blīnis rumpučains, pumpučains Etn. I, 89.

Avots: ME I, 316

II blīnis, ein Gluper, Halbblinder Mag. III, 1, 116.

Avots: ME I, 316

III blīnis, ein muder, matter Mensch, der sich nicht bewegt kann Dubena n. Etn. I, 31. [Zu blīnêt 2.]

Avots: ME I, 316

‡ IV blìnis ² Kaltenbr., blīns ² ebenda, ein Pfannkuchen: ubags blìnus ² nuolasīja BW. 12827. Nebst oder durch li. blýnas aus r. блин.

Avots: EH I, 230

‡ blìšķêt ² Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

‡ blìšķinât ² Saikava, refl. blīšķināties ² ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

blîst: atlaidina... izstīvē̦tu, blī dušu ādu Lange Latv. ārste, S. 90; s. auch Mag. VI, 48.

Avots: EH I, 230

blîst, -stu, (-žu n. U.), -du, auch [PS., Lis.] blîzt, -stu, -zu, schnell zunehmen, quellen, aufdunsen, dicker werden: zē̦ns vēl nav blīzis Etn. I, 32. viņš krietni audzis un blīzis MWM. VII, 803. - Subst. blîdums, die Zunahme, körperliche Entwickelung: bē̦rns auga augumā un blīdumā. [Zu bliest "dick werden", bluožs "dicht" ]; vgl. Leskien Abl. 321 f. und blinst 1.

Avots: ME I, 316

‡ blìstiķis ² Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230

blīva, comm., der Vielfrass RKr. III, 128.

Avots: ME I, 316

blĩvêt: kuo nu blīvē luogu ciet (warum schliesst du das Fenster)? lai nāk iekšā svaigs gaiss! PV. Refl. -tiês: baļķi labi blīvējas ("sagulst cieši kuopā") Dond.

Avots: EH I, 230

blĩvêt, -ēju, tr., dicht zusammenpacken. Refl. -tiês, kompakt werden, besonders sablīvēties, sich zusammendrängen, sich zusammenpressen. [Aus mnd. vlīen "in Ordnung legen"].

Avots: ME I, 316

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316

blĩviski (unter blĩvi): salicis malku b. apuž plītes, - kâ tad var kurēties! Seyershof. žagari atstāti zemē uz lielceļa b. ebenda.

Avots: EH I, 230

‡ blīvite Bleiweiss Diet., Ageluth Jauna labu z. un p. grām 4 (1817), S. 158. Aus dem Niederdeutschen.

Avots: EH I, 230

‡ blîzā`ns ² Oknist, ein gross gewachsener Mensch.

Avots: EH I, 230

‡ blìžgas ² Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231

blìžģējiens ² Saikava, ein einmaliger, plätschernder Lärm: liels b. bij, kad iesviede akmeni ūdenī.

Avots: EH I, 231

‡ blīžģêt, -u. -ẽju,

1) schallen
(?): lietus līst ka blīžģ Golg.;

2) viel und laut sprechen
Golg.: kuo te visu rītu blīžģi? paliec mierā! Refl. -tiês "lärmend hantieren" (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 231

‡ blìžģinât ² Saikava, ins Wasser schlagen, dass es mit platscherndem Lärm aufspritzt: ar dukuri blīžģina, tai zivis skrien tīklā.

Avots: EH I, 231

blìžģins ² Lubn. (mit ī aus ie?) "eine grosse liederliche Mannsperson".

Avots: EH I, 231

‡ blìžģis ² Saikava, = ‡ bližgējiens ² : kad lieluo akmeni laide upē, tad tik bij liels b˙!

Avots: EH I, 231

blîzîgs [Kr.], (zu blîzt), fähig körperlich zuzunehmen: zē̦ns ir blīzīgs Adsel. A. XI, 81.

Avots: ME I, 317

‡ blīzinât acis, die Augen (vor Zom) verdrehen Serbigal.

Avots: EH I, 230

blīzma, blīzna, s. blīgzne.

Avots: ME I, 317

blīzna (unter blìgzne ² 1): auch Sermus.

Avots: EH I, 230

blīznêt: auch Erlaa ("untätig sein").

Avots: EH I, 230

[blīznêt, -u, -ēju Bers. "zaudern, untätig sein": kuo tu nu tur blîzni? nāc iekšā!]

Avots: ME I, 317

blîznis ² , gebrochene über einander liegende Bäume im Walde: vē̦tra salauzusi ve̦se̦lu blīzni kuoku mežā Ahs. Vgl. blizas.]

Avots: ME I, 317

‡ II blîznis ² Anzen, Popen, = blìgzne ² I, salix pentandra.

Avots: EH I, 230

blīzns, dicht, fest, kompakt (zu blîzt): blīznais jeb bieze̦nais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 317

[blīžs Wid., St., dick und stark.]

Avots: ME I, 317

blîzt, s. blîst.

Avots: ME I, 317

‡ blîzums Wessen, in der Verbind. liels kâ b., ein gross gewachsener Mensch.

Avots: EH I, 230

buolîgs, rollend: skatīties buolīgām acīm A. XII, 571.

Avots: ME I, 362

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

brakulīši (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2.

Avots: EH I, 237

brãlĩba, die Brüderlichkeit, die Bruderschaft, der Bruderverein: sadzert brālību, Bruderschaft triken; šķē̦pnešu, Baltijas pareizticīguo brālība.

Avots: ME I, 328

brãlîgs, brüderlich: brālīgas jūtas; [brālīga mīlestība Glück Hebr. 13, 1]; brālīgi un kristīgi izdalīt mantu.

Avots: ME I, 328

braulība, die Geilheit Wid.

Avots: ME I, 326

braulîgs L., geil.

Avots: ME I, 326

brẽ̦kulība, die Weinerlichkeit.

Avots: ME I, 331

brẽ̦kulîgs, weinerlich, zum Schreien, Weinen geneigt: bē̦rns.

Avots: ME I, 331

‡ brìlīte ² Sussei "ce̦purīte". Vgl. ‡ brìle und 11. brylius.

Avots: EH I, 242

bruoslīgs, korpulent: bruoslīgs jauneklis Plm.

Avots: ME I, 343

brungulītis, ein Holzstück, ein Hölzchen Schwnb.

Avots: ME I, 340

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344

[bùilît ² Lis., mit einem strumpfen Messer schneiden U.]

Avots: ME I, 346

‡ bulît, -īju Mesoten "= buitît, mit einem ‡ bulis II schneiden".

Avots: EH I, 251

‡ bulīte, in der Verbind. rīta b. (wo?), = bul˜lītis 4, der Morgenstern.

Avots: EH I, 251

būlīte "?"uzspļauj būlītei virsū un brauka ar naža muguru JK. VI, 53 [= Beule, Geschwult? In diesem Fall wohl eher entlehnt aus mnd. būle "Beule", als damit verwandt.]

Avots: ME I, 358

‡ bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms ^{2 .}

Avots: EH I, 251

bũlītis, = buzulis Bergm. n. U. [Wenn alt, wohl zu as. būla "Beule" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 276 resp. zu ndl. puilen "schwellen" u. a. 1. c. 220.]

Avots: ME I, 358

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348

‡ cābelīte "?": atradu ... brālīti vez jūs[u] māsas cābelītes BW. 34832. ved kundziņa bībelīti pie gaspažas cābelītes 35636.

Avots: EH I, 261

‡ čaibslîtiês PV., = čaibîtiês.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

‡ čaibulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

čaklĩba, Flinkheit, Stattlichkeit Karls.

Avots: ME I, 401

cãlîgs, mager wie ein Hünchen Kurl. n. U.

Avots: ME I, 367

čalîgs: auch Janš. Līgava II, 144.

Avots: EH I, 284

čalîgs, schwatzhaft, plapperhaft: čalīga sieva; čalīgs truoksnis Sudr. E.

Avots: ME I, 402

čalît,

1): auch Dunika, Kal.; ‡

2) = čaluôt Bartau: smiedamās un čalīdamas Janš. Līgava II, 155.

Avots: EH I, 284

čalît, -īju, -īju, lärmen: kuo jūs tur tik dikti čalījat! Līniņ Wain.

Avots: ME I, 402

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

cêlības: rumules un cēlības (das Emporheben) tev jāaizmaksā P. W. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 267

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377

celĩte,

1): auch Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Odensee, Sonnaxt, Demin. celītiņā Sonnaxt: pa celīti te̦kājuot BW. 11959. izgrūž celītes un nuograntē tās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 129.

Avots: EH I, 263

celīte,

1) der Pfad, der Gang:
pa līku luoku celītēm uzkāpa klintīs A. XI, 576;

2) der Scheitel
Bers.: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499.

Avots: ME I, 368

ceļmalīte: auch AP.

Avots: EH I, 264

ceplīca, der Raum unter dem Ofen Warkl.

Avots: EH I, 266

‡ čiebulîgs PV., = ‡ čiebîgs.

Avots: EH I, 292

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme; ‡

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381

I cĩlîgs, hoffärtig Dond.: cilīgs cilvē̦ks N. - Peb. - Adv. cĩlīgi, stattlich, aufrecht, stolz, hoch: zirgs ne̦s cīlīgi galvu. puisis iet it cīlīgi [Siliņ], Ahs.; [vgl. cīrīgs; aus zierlich?].

Avots: ME I, 391

II cīlîgs, aufmerksam, feurig Freisiņ; [scharf ins Auge fassend West - Kurl.].

Avots: ME I, 391

‡ cimulītis, ein Schwächling Gramsden.

Avots: EH I, 272

čivulītis,

1) [" jem. mit einer feinen Stimme"
Ekau: čivi, čivi čivulītis Stari II, 179;

2) "der Liebling"
Ekau; in Ruj., Schujen, AP., Posendorf, Kand., Neuenb. u. a. sei č. ein Vogel, der čivina].

Avots: ME I, 415

[čubelīte Schujen, Koseform für ein kleines Mädchen.]

Avots: ME I, 417

čubulītis Schorstädt, der Liebling.

Avots: ME I, 418

‡ čũčelîte Frauenb. "eine Sau, die zum ersten Mal Ferkel hat".

Avots: EH I, 298

‡ čuîlît ² Frauenb. "= čuinît".

Avots: EH I, 294

cũkeglīte, pedicularis palustris Karls.

Avots: ME I, 398

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

čulītis, -īte, Liebkosungswort: mein Bester, Liebchen.

Avots: ME I, 419

čumulîgs, faltig: čumulīgs ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420

‡ čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295

čuslît, -u, -īju, stochern Plm.

Avots: ME I, 423

‡ *II čuslît, zu erschliessen aus àizčuslît (unter ‡ àizčuslêt).

Avots: EH I, 297

[čuslîtiês, ein Feuer anzünden, das nicht brennt Trik.]

Avots: ME I, 423

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond. ‡ Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301

[dadalît Drsth., Spr., zuteilen.]

Avots: ME I, 429

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

dailîgs,

1): slavēja ... dailīgu izmanību Dünsb. Koša rotas k. 28; ‡

2) zärtlich, schmeichelnd
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "zärtlich").

Avots: EH I, 302

dailîgs (li. dailìngas "zierlich"), anmutig, schön (in jeglicher Beziehung): dailīga dziesma Pump. L. 5.

Avots: ME I, 431

dailulīte, das Schönchen, ein schönes Mädchen MWM. III, 755.

Avots: ME I, 431

[daklîst Drsth., umherirrend sich hinzugesellen.]

Avots: ME I, 433

dalĩba,

2): sievai nāca dalība (Erbteil)
nuo mājas Seyershof. kas man par dalību? od. kas man dalības par tuo? was geht es mich an? Kand.; ‡

4) par dalības laiku, in der Zeit des Übergangs des Winters zum Frühjahr
Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 305

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

dalĩbnieks, der Teilnehmer, Gesellschafter: kongresa, ruotaļu, svē̦tku d. lai saimnieks ir gājējiem dalībnieks priekuos un bē̦dās B. Vēstn. dzīvs dalībnieks un priekšnieks dažādās biedrībās Vēr. II, 1266.

Avots: ME I, 435

‡ dalìdzinât ² Kaltenbr., endgültig ebnen: vē̦lāk dalīdzināja ar strīķi (von der zu schärfenden Sense).

Avots: EH I, 305

‡ dalīgs, teilbar Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 305

[dalīgt Drsth., hinzubedingen.]

Avots: ME I, 435

[dalìst Drsth.,

1) hinzukriechen;

2) (bis zu einer gewissen Stelle) hinkriechen.]

Avots: ME I, 435

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

I dalît,

1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡

3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!

Avots: EH I, 305

‡ II dalît "līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

‡ damalîgs Schnehpeln. = ‡ damelîgs.

Avots: EH I, 305

‡ damelîgs, unartig, albern unruhig, beweglich (von Kindern) Frauenb., Windau.

Avots: EH I, 305

‡ dapalìdzêt ² Kaltenbr., hin und wieder Beihilfe gewähren: jis man dapalīdzēja. daplakt: kaķis daplakst pie zemes Auleja.

Avots: EH I, 307

‡ dasàlît ² Auleja, genügend (ein)salzen: kaî lab dasāla, gaļa stāv.

Avots: EH I, 309

daũdzêdelība, die Vielfresserei Drawn.

Avots: ME I, 443

daũdzlaũlĩba, Polygamie A. XII, 244.

Avots: ME I, 444

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

‡ dedzelība, die Hitze (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

‡ dedzelîgs Diet., = dedzîgs.

Avots: EH I, 313

‡ deglîgs, an einer de̦gla ‡ 2 erkrankt: pie tāda deglīga tesmeņa Mekons Zelta māj. grm 3, S. 290.

Avots: EH I, 314

‡ dèidelnība ² Lettg., das Wesen eines ‡ dèidelnieks ² .

Avots: EH I, 314

delît, = dalît Mar. n. RKr. XVII, 120. [Zum Vokalismus vgl. apr. dellieis "teile".

Avots: ME I, 454

dèlît ² ,

1): (quälen)
auch Saucken; Refl. -tiês,

1) auch (dèlēties ² ) Kaltenbr.;

2) auch Saikava.

Avots: EH I, 318

dèlît ² [Nerft, Kreuzb.],

1) abnutzen, verbrauchen, quälen:
dēlīt nazi Krem.;

2) kuo tu ap mani tik daudz dēlī? Was fährst du mich so oft an?
Kok. [In Wessen bedeute dèlît ^{2 -} schütteln, zerren, hin und her stossen. ] Refl. -tiês,

1) sich zu schaffen machen, sich abmühen, abquälen
[dèlîtiês ² Warkh.]: kuo nu tik dēlījies? Lasd. Etn. II, 18;

2) lärmen, Unsinn treiben, sich zanken:
kuo ap viņu tik daudz dēlījies, laid viņu labāk mierā Lasd., Setzen, Bers. [Nach Prellwitz BB. XXI, 162, Boisacq Dict. 164 und 182 und Walde Wrtb. ² 238 unter doleō zu gr. δηλέομαι "zerstöre, beschädige", lesb. ζάδηλος "zerreissen" u. a.]

Avots: ME I, 463

‡ dēlīts, ein Mutterkalb (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

[der̃glîgs Weinsch., schmähsüchtig.]

Avots: ME I, 457

I derglît, -īju, tr., reissen, spleissen: skalu kuokus darkslēs d. AP. [Zu darksle und li. derlioti "обдирать"; derglît vielleicht aus * derlīt (vgl. Le. Gr.§ 116 c.), doch kommt auch r. 3 "reissen" (s. Berneker Wrtb. I, 254 f.) in Betracht.]

Avots: ME I, 457

[II derglît, besudeln Annenburg.] Refl. -tiês,

1) [der̃glîtiês Sess.], sich besudeln
[Annenburg, Garrosen], namentl. in d. Zstz. mit nuo-;

[2) schmähen
Weinsch.].

Avots: ME I, 457

deselîgs, freigiebig Fianden. [Wenn alt, am ehesten wohl zu ai. dašasyàti "leistet Dienste, ist gefällig" u. a. bei Walde Wrtb. ² 223 unter decet; vgl. auch deševîgs.]

Avots: ME I, 458, 459

‡ didelîgs, vor Furcht oder Kälte zitternd; unruhig, ausgelassen PV. (auch aus Stelph.); unruhig, beweglich AP.

Avots: EH I, 319

‡ dīdelîgs PV. "sich unruhig verhaltend, mit den Füssen zu stampfen pflegend".

Avots: EH I, 325

dîdzelība, Keimfähigkeit MWM. VI, 316.

Avots: ME I, 477

‡ dìepalìgs ² Erlaa n. FBR. XIV. 122. = dievpalīgs.

Avots: EH I, 327

dìevpalĩgs: labrītiņš, d. BW. 3029, 3 var. dievam devu dievpalīgu, Laimiņai labu rītu 7996, 4.

Avots: EH I, 328

dìevpalĩgs, der Gruss"Gott helfe": dievpalīgu duot, paduot, grüssen mit dem Grusse"Gott helfe" (dievs palīdz); dievpalīgu atņemt, saņemt, diesen Gruss erwiedern (mit paldies, d. i. palīdz dievs!); saduoties dievpalīgus, einander mit dem Grusse"Gott helfe"begrüssen: dē̦ls tā˙pat, kâ ar pirmām meitām, sadevās dievpalīgus LP. VI, 536.

Avots: ME I, 485

dîglĩba ,* [die Keim-, Wachsfähigkeit Wid.]: latviešu valuodas dīglība Kundz. Krinw. 101.

Avots: ME I, 477

dîglîgs, keimfähig, gut keimend: dīglīga sē̦kla, dīglīgi graudi.

Avots: ME I, 477

dîglît, -īju, dîglinât, dîgļuôt, die Keimprobe machen RKr. III, 128, Ar.

Avots: ME I, 477

‡ dīkulîgs PV. "= raudulīgs".

Avots: EH I, 326

dîlît,

1): auch (mit î ² ) Seyershof: guovs dīlī teļu; ‡

2) saugen
Seyershof: teļš dîlī ² pie guovs.

Avots: EH I, 326

dîlît [Trik.], -u od. -īju, -īju, tr., säugen Manz., L., Salisb., [Alt-Ottenhof], Pabbasch: kad aita nepieņe̦m jē̦ru, tad viņš jādīla Ruj.

Avots: ME I, 478

‡ dir̂beklîgs PV., fein, mit zitternder Hand, hastig und nachlässig geschrieben resp. angefertigt.

Avots: EH I, 321

‡ dir̂belîgs "das Wesen eines ‡ dir̂belis habend" PV.; sich unruhig verhaltend AP.

Avots: EH I, 321

‡ dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322

‡ diršelîgs PV., = ‡ dirselîgs.

Avots: EH I, 322

divdalība ,* Zweiteilung, Zweiteiligkeit: rindas divdalība RKr. IX, 103.

Avots: ME I, 471

divdalîgs ,* divdaļains * Latv., zweiteilig: rinda ir divdalīga RKr. IX, 111.

Avots: ME I, 471

divlaũlĩba ,* die Bigamie A. XX, 959.

Avots: ME I, 473

‡ divmēlĩba,* die Doppelzüngigkeit: Bismarkam ... pierādīta tâ sauktā d. Balt. Vēstn. 1881, № 34.

Avots: EH I, 323

‡ divtulĩba,* = divat(n)e (?): vis˙īslākā d. tuomē̦r ir ļautu vidū Daugava 1934, S, 1060. divtulībai piede̦r nakts Daugava 1928, S. 972. Gebildet nach viêntutība.

Avots: EH I, 323

dùolîtis ^2, ein kleiner Eimer ohne Henkel RKr. XV, 113. [Vgl. tuol(īt)is und duõle.]

Avots: ME I, 532

duõmulîgs, grübelnd: man galva tāda duomulīga Lautb. Vidvuds I, 32.

Avots: ME I, 534

draiskulība, die Ausgelassenheit, Lebhaftigkeit A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489

draĩskulîgs [Salis, dràiskulîgs C.], albern, ausgelassen: draiskulīga skuķe Vēr. II, 682.

Avots: ME I, 489

drapslîgs, ausgelassen, unartig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 490

[drapslîtiês, ausgelassen, unartig sein Gr. - Sess., Tirs.]

Avots: ME I, 490

‡ draugulĩba, die Buhlschaft: ne˙kā nebija manījuši nuo kādas draugulības Janš. Līgava II, 143.

Avots: EH I, 330

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492

‡ draugulīši Latv. Av. 1851, № 29, = draugi, drauģeļi. Vgl. draugulis.

Avots: EH I, 330

drebelîgs, zitternd, unruhig, hitzig, albern lebendig, unüberlegt: drebelīgas ē̦nas Vēr. II, 1166. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvuojusi, tā par kūtru Blaum. drebelīgs bē̦rns, ein unruhiges Kind, das sich immer bewegt Adsel, Lös. Etn. IV, 18. drebelīgs cilvē̦ks, ein alberner Mensch Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 496

drebstelîgs Stomersee, unbedacht, unruhig.

Avots: ME I, 496

dre̦bulîgs, beberig, zum Zittern geneigt: viņš bija uzcītīgs un apdāvināts, bet arī stipri dre̦bulīgs A. XII, 249.

Avots: ME I, 496

‡ drekselîgs,

1) "aušīgs" AP.;

2) "?": ātrs un d. Sārts Daugava 1935, S. 195.

Avots: EH I, 332

‡ drepelîgs "nicht ernst" Saikava.

Avots: EH I, 333

‡ drestelîgs Ascheraden, Sermus, das Wesen eines ‡ drestelis habend:

Avots: EH I, 333

druošalīte, die Beherzte, Epith. der Schwester im VL.: māsiņ, druošalīte BW. 17509. [drùošaļa, ein Kuhname.]

Kļūdu labojums:
die Beherzte = die Beherzte (?)
māsiņ, druošalīte = māsiņ, ze̦lta druošalīte

Avots: ME I, 507

druoztalītis, = druoztala 1: apakš galdu pagaldē trīs sudraba druoztalīši BW. 15718, 22847.

Avots: ME I, 508

dul˜lĩba, Benommenheit des Kopfes U.]

Avots: ME I, 513

[duraklītis "ein kleiner Meissel " Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, 168.

Avots: ME I, 518

dusulîgs, engbrüstig, schweratmig: vecīgs un dusulīgs cilvē̦ks Janš.; dusulīga sieviņa Saul.

Avots: ME I, 522

dvẽselîgs [Für.], seelisch, geistig Vēr. II, 1012. MWM. VIII, 469.

Avots: ME I, 537

‡ džandželīte BW. piel. ² 27625 ¹ , = džandala.

Avots: EH I, 365

dzêlîgs,

1) stechend, beissend, sarkastisch:
dzēlīga muša Mar. dzēlīgi vārdi MWM. VIII, 592. dzēlīgu piezīmi Vēr. II, 321. ar čūsku mēlēm dzēlīgām JR. V, 56. juo lielāks naids, juo dzēlīgāki vārdi Duomas IV, 451;

[2) (geschr. dfelixs) gnädig
Lat, kat. (Seite 50 u. 51 des Originaldrucks). für jetziges žẽlîgs],

Avots: ME I, 547, 548

‡ dzirulība in einem handschriftl. Vokabular, die Saufsucht.

Avots: EH I, 360

dzîvelība, die Zählebigkeit MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 559

êdelîgs,

1): auch AP., Dunika, Ramkau, Salis; ‡

2) zum Essen reizend, schmackhaft
(?): ē. ē̦damais Pēt. Av. II, īp. pielik. 5.

Avots: EH I, 371

eglīte (unter egle): pļavu e. Ramkau, Läusekraut; eglītes, ein gewisses Unkraut im Flachsfeld Linden in Kurl.

Avots: EH I, 367

el˜lîgs (unter el˜lisks): e. truoksnis Ramkau; sehr böse Seyershof; "mächtig, toil, wunderbar", Frauenb.: e. juoks; energisch, arbeitsam, temperamentvoll, keck Sonnaxt: ellīgas meitas; stolz, prächtig KatrE. Adv. el˜lîgi Ramkau "stipri": e. nuoskaities.

Avots: EH I, 368

‡ emperlītis; eine Art Vogel: e. sarkankrūtis BW. 2686, 4. Aus d. Emmerling?

Avots: EH I, 369

ē̦nulīte, hepatica triloba Konv. ¹ 609.

Avots: ME I, 574

‡ e̦r̃bulîgs Ruj. "jähzornig".

Avots: EH I, 370

‡ ḕrglītis AP., Meselau, ein, gewisser einspänniger Pflug.

Avots: EH I, 373

ēverģēlība U., ēverjēlība L., der Mutwille, der Übermut, die Ungezogenheit. Nach MWM. X, 647 ēverģēlība, der Aberglaube.

Avots: ME I, 578

ēvergēlîgs, ēverjēlība L., mutwillig, ungezogen, übermütig U.

Avots: ME I, 578

‡ ẽzelīte;

1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;

2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene ² II, 202.

Avots: EH I, 374

gabalîgs: auch Salis.

Avots: EH I, 375

gabalîgs, wie aus einem Stücke gehauen; gabalīgs zirgs, ein gut, kräftig gebautes Pferd; gabalīga sieviete A. XII, 868.

Avots: ME I, 579

gàidelĩte: gaĩdelîte Gr:-Würzau, primula officinalis. Vgl. gaîlene 2, gaîlis und li. gaidỹs.

Avots: EH I, 376

gàidelīte [Serben], primula farinosa Kav.

Avots: ME I, 583

gaidulīte,

1) BW. 30903, 4 var. für sonstiges gaigala 1: dziedās kaŗa gaidulīte (Var.: gaigalīte);

2) "?": saki, gaidulīt! (zur Nachigall gesagt)
Sudr. E. MWM. VIII, 943.

Avots: ME I, 583

‡ gaiselîgs,

1) leichtsinnig
PV., (mit àI ) AP., NPeb., (mit aĩ ) Lieven-Bersen, (mit àI ² ) Erlaa, Meselau, (mit aî ² ) Schwitten: nuopietnās lietās viņš ir par gaiselīgu PV.;

2) zu verlieren pflegend
PV.: zē̦ns ir tik g., ka pazaudē visu.

Avots: EH I, 377