Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'nis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'nis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3330)

ābolainis

âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


aceknis

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7


aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2


ačgārnis

ačgãrnis, ‡

3) ein Linkhand
Bers.

Avots: EH I, 3


ačgārnis

ačgãrnis,

1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;

2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.

Avots: ME I, 10



actenis

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9



ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236



ādminis

âdminis (li. odminỹs),

2) die Schindmähre
Warkl.

Avots: EH I, 192


ādminis

âdminis (āda + mīt), der Gerber; dafür ādmens Lind. Mag. XIII, 2, 39.

Avots: ME I, 236



aitainis

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14


aitinis

àitinis 2 fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5



aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18



aizbildnis

àizbildnis: auch Linden (mit ilˆ ), Zvirgzdine (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 9


aizbildnis

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19


aizcinis

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20


aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21


aizgādnis

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. 2

Avots: ME I, 26



aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizgrieznis

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizkalnis

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28



aizknist

àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32


aizlaidnis

àizlaîdnis,* der Schieber (eines Ofens).

Avots: EH I, 35


aizmāknis

àizmàknis, G. -kņa, die Wolke: saulei aizgāja aizmāknis priekšā Druv., JKaln.

Avots: ME I, 39


aizsainis

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48


aizslieksnis

àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.

Avots: ME I, 51


aiztusnis

àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60



aizvēnis

àizvẽnis,

1) schattiger Ort, geschützt vor dem Winde:
jāsadze̦n luopi aizvēnī C., Sessw.;

2) der Schutz, die Obhut:
kamē̦r tē̦vs bija dzīvs, tikmē̦r bē̦rniem bija aizvēnis Aps., JK., Sessw.

Avots: ME I, 59


aknainis

aknaînis, starker Mann: tas ir tik aknainis Etn. III, 145.

Avots: ME I, 65


aldermanis

al˜dermanis,

1) ein alberner, unruhiger Mensch,

2) Ältermann
Riga.

Avots: ME I, 66


alenis

alenis, ein Stück Wald, wo sich viele Höhlen (alas) befinden. Unb.

Avots: ME I, 66


algotnis

àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.

Avots: EH I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68



alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


ālmanis

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas kā ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


alnis

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


āļoknis

ãļuoknis, gleichbed. mit ãļa, N. - Autz n. U. [auch ãļuonis in Autz].

Avots: ME I, 238


aloksnis

aluoksnis, der sich irrt, Fürecker.

Avots: ME I, 69



anis

anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70


apakšvadonis

apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71


apakšvilenis

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74


apaļniski

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pamāte apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74


apārnis

apãrnis: auch Wolm., (mit ā`r 2 ) Heidenfeld, (mit âr 2 ) Kudum, (Plur. apārņi) Dickeln n. BielU.: ķirpas un . . . gubas izārda apārņuos Kegeln n. Fil. mat. 186.

Avots: EH I, 72


apārnis

apãrnis [wohl aus apārdnis], zum Trocknen zusammengeführtes, dichtausgebreitetes Heu AP.: nuomet grābekli siena āpārnī Egl., C. Wurzelverwandt mit ārdît.

Avots: ME I, 76


apcirknis

apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirksnis

apcir̂ksnis 2 Schnehpeln, = apcirknis 1; in Saikava sei in dieser Bed. der Plural apcirkšņi bekannt.

Avots: EH I, 75


apdribinis

apdribinis Rutzau, ein aufdringlicher Mensch.

Avots: EH I, 78


apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


apeirienis

apèirìenis 2 Oknist "ein runder apãrnis": siena piekratīts liels a.

Avots: EH I, 80


apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80


apenis

apenis, dial. für apīnis [z. B. BW. 11375 var.].

Avots: ME I, 85


apgabenis

apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80


apgalvenis

apgalˆvenis (unter apgalˆvene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81




apgriezinis

apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84


apgubenis

apgubenis, ein Kopftuch: apgubenis - smalka aude̦kla drāna RKr. XVI, 124 aus Rutzau [zu li. gùbalotis oder gaũbtis, "sich (den Kopf) umhüllen", le. gubt, ksl. гъбежь "Biegung" u. a.].

Avots: ME I, 89


apgultnis

apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ 2 ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85


apienis

apienis (s. unter apîņi) BW. 19.480 var., (mit 2 ) Dunika, OB., Demin. gen. s. apienīša Rutzau n. RKr. XVI, 177, gen. plur. apienīšu BW. 15626, 1 var., acc. plur. apienīšus BW. 3729.

Avots: EH I, 87


apienis

apienis BW. 19480, apienīši 3729; 15626, 1, Hopfen; vgl. apîņi.

Avots: ME I, 90


apinis

apinis (unter apîņi): auch AP., apiņš Iw.,Salis, Demin. apintiņš BW. 17313; 19480 var.; lauku apiņi N.-Bergtried, Ruhental, Zoden "?"

Avots: EH I, 86


apkalnis

apkalnis Erlaa, der Hügel.

Avots: EH I, 89


apknist

I apknist, zu keimen anfangen: mieži apknituši (sākuši dīgt iesalam) Jürg.

Avots: EH I, 93


apknist

II apknist, ringsum (vom Schweiss) zu jucken anfangen: es e̦smu pēc svī šanas rijā tāds apknitis Stenden. tam, kas ilgi svīdis, miesa apknitusi Golg.

Avots: EH I, 93


aplocenis

apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100


aplokainis

apluokainis, Adv., auf Umwegen, mit Umschweifen, indirekt: kādu vārdu tâ apluokainis uz tuo pusi minēt Janš. Dzimtene 2 III, 149.

Avots: EH I, 100



apricinis

apricinis Oknist (wohl hierher die Deminutiva apricinîtis Sussei n. FBR. VII, 131 und apricinīte Wessen n. FBR. XIII, 84), = aprika.

Avots: EH I, 109




aproksnis

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110


aproksnis

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117


apsainis

apsaĩnis, der Umschlag, Kompresse.

Avots: ME I, 117


apsitnis

apsitnis, ein Umleger: apsitņa kažuoks, ein Umlegepelz Latv.

Avots: ME I, 120


apšķūnis

apšķũnis: auch Lieven-Behrsen (ein Holzschuppen), (mit ù 2 ) Laud., Sessw.

Avots: EH I, 119


apšķūnis

apšķũnis, Abschauer: ieliek savus zvē̦rus apšķūnī LP. VI, 735.

Avots: ME I, 129



apsviedeniski

apsviêdeniski, rückwärts, hinterwärts: atsviedeniski uz zirga sēdēt Bers.

Kļūdu labojums:
atsviedeniski = apsviedeniski

Avots: ME I, 128




apvalnis

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133


apvalnis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvārsnis

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134


apvārsnis

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134


apvāznis

apvāznis, das Visier MWM. VI, 330, VII, 486.

Avots: ME I, 134


apvīnis

[apvīnis U., Hopfen; s. apīnis und auch Bielenstein Holzb. 286.]

Avots: ME I, 136




apzarnis

apzar̂nis,

1) (das Fett ums Gedärm)
auch: AP., Frauenb., Siuxt, plur. apzar̂ņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Warkl. n. FBR. XI, 107, Auleja, Kaltenbr., Wessen: apzarņa taukus nuolika un kausēja atsevišķi Azand. 136.

Avots: EH I, 127


apzarnis

apzar̂nis (li. ãpžarnis), gew. Pl. apzar̂ņi, apzar̂nes (Wenden), eig. was um das Gedärm (zar̂nas) ist,

1) das Dünndarmgekröse, Mesenterium; das Fett ums Gedärm
Stelpenhof, Gr. Sessau, Sinolen: teļa kuņģi uzlikuse ar visiem apzarņiem BW. 24688, 1;

2) Falten am unteren Saum des Weiberrockes
A. X, 1, 417;

3) Abgang von Fett
(Mag. IV, 2, 10).

Avots: ME I, 137




apzilinis

apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127


apzverdzeniski

apzvẽrdzeniski sēdēt Dond., rittlings (auf einem Stuhl) und mit dem Gesicht gegen die Rücklehne gekehrt sitzen.

Avots: ME I, 138


ārdeniski

ārdeniski, Adv., laut und schrill: bar,uoties kliedza ārdeniski Dr. [Wohl zu ārdît.]

Avots: ME I, 241


ārdonis

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


asnis

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131


asnis

II asnis "Spitze" Für. I.

Avots: EH I, 131


ašnis

ašnis (nom. s.) P!Ida n. FBR. XIII, 47, 51, Auleja, Demin. ašnītis Auleja, = asins: ar ašni Pas. V, 321; VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 132


astainis

astainis, ein Geschwänzter (vom Teufel gesagt Austriņš Daugava I, 982): ragaiņi un astaiņi dancuojuši Pas. IV, 21 I. kuo jūsu astaiņi dara? mit Ironie auf unordentlich gekleidete Kinder bezogen Oknist.

Avots: EH I, 131


atadienis

atadienis Odsen, Warkl. "ein Handschuh mit einer langen apruoce".

Avots: EH I, 133


atčūreniski

atčũr (e) niski, rückwärts, rücklings: nerauj tā bē̦rnu atčūreniski Laut. Cf. atšūrniski, čūriski.

Avots: ME I, 153


atdzirknis

atdzirknis, der Trichter in einem Netze, der den Ausgang aus dem Netze den hineingegangenen Fischen unmöglich macht [vgl. dzirklis].

Avots: ME I, 156


ātenis

ãtenis NB., ein Netz, womit man Steinbutten (ãtes) fängt.

Avots: EH I, 195


atgātnis

atgātnis, der Zurückwanderer: pēc tam atvirzījas šurp un ieviesās purvu pļavās atgātņi nuo Sibirijas Konv. 2 2323.

Avots: ME I, 158


atgavēnis

atgavēnis, ‡

2) die Zeit unmittelbar nach den Fasten (in der man wieder alles geniessen darf)
Bērzgale u. a.

Avots: EH I, 142


atgavēnis

atgavēnis "kāds laiks gavēņu laikā" in Podsem; auch bei Spr.

Avots: ME I, 158



atgāzeniski

atgâzeniski Dond., atgâzin, Adv., rückwärts, zurückgelehnt: viņš mani nuogrūda atgāzin AP., Sessw., Lub.

Avots: ME I, 159


atgriezenisks

atgrìezenisks, reflexiv, zurückbezüglich: atgriezenisks darbības vārds, ein reflexives Zeitwort KM.

Avots: ME I, 159



atkalniski

atkalˆniski,

2) a. adīt (s. unter atkalnu): auch Golg., Gulbern.

Avots: EH I, 145


atkalniski

atkalˆniski izdurt ar adatu caur drēbēm, nicht mit der Nadelspitze, sondern mit dem Nadelöhr die Kletder durchstechen Etn. II, 19.

Avots: ME I, 164


atklīdenis

atklīdenis,* ein Ab-, Weggeirrter: armijas atklīdeņi P. Ērmanis.

Avots: EH I, 149


atkrisnis

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168


atkusnis

atkusnis (unter atkusa): auch Ramkau.

Avots: EH I, 151



atlicenis

atlicenis ein Übriggebliebener; Überbleibsel Stelpenhof: šuo sivē̦nu tev dāvinu; tas man ir tāds atlicenis.

Avots: EH I, 153


atļubenis

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175



atpēdnis

atpēdnis Schwaneb., jemand, der mehr rückwärts als vorwärts geht.

Avots: ME I, 181


atradenis

atradenis, Findelkind Pas. IX, 494.

Avots: EH I, 160


atradenis

atradenis, auch atradiens, der Fund, der Findling, das Findelkind: es atradu atradienu svē̦tu rītu ganīdama: kur dieviņš juostu juoza, tur nuokrita zuobentiņš BW. 29436.

Avots: ME I, 183


atradinis

atradinis Pas. IX, 511, der Fund.

Avots: EH I, 160


atradnis

atradnis,

1): es atradu atradnīti BW. 33126, 1 (ähnlich 33140).

Avots: EH I, 160


atradnis

atradnis, atradenis,

1) der Fund:
cik priecīgs e̦smu, jums caur šuo atradnīti varē̦dams par jūsu laipnību pateikties Lautb.;

2) der Findling
A. - P.; Lautb. CF. li. radinỹs, Fund, Findling

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): atradenis,

Avots: ME I, 183



atraitnis

atraĩtnis: auch (mit ài 2 ) Borchow n. FBR. XIII, 25; ein dat. s. atraitnam BW. 7193, 3 var.; atraitne - auch (mit ài 2 ) Linden, (mit 2 ) Strasden. Zu diesem Wort vgl. auch M. Niedermann IMM. 1924 II, 206.

Avots: EH I, 160


atraitnis

atraĩtnis, atraĩknis 2 Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne 2 Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184


atriezinis

atriezinis Auteja, ein lebendiges Wesen, das mit emporgelnobenem Kopf einhergeht.

Avots: EH I, 162


atroceniski

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit 2 ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163


atsānis

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188


atsēdnis

atsēdnis, ungünstiges, kaltes, das Gedeihen des Getreides hinderndes Wetter: labība būtu labi augusi, bet uznāca atsēdnis Lub.

Avots: ME I, 189


atseknis

atseknis "die Förderung" Für. I (unter segt): viņam neir ne˙kāds a. "ihm geht die Arbeit gar nicht von der Hand".

Avots: EH I, 164


atsitenis

atsitenis,* ‡

2) der Puffer (am Waggon).

Avots: EH I, 165



atskamenis

atskamenis: acc. s. sluotas atskameni auch BW. 18500 var.

Avots: EH I, 166


atskamenis

atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].

Avots: ME I, 191, 192


atskaminis

atskaminis (unter atskamenis): auch Mahlup.

Avots: EH I, 166


atšķirknis

atšķir̃knis, atšķir̃tnis C.,

1) ein entwöhntes Kind;
atšķirtņa bē̦rns, sivē̦ns, kumeļš Bers., Smilt.;

2) ein geschiedener Mann
Druw., Smilt.

Avots: ME I, 202


atspainis

atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz kādam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168



atspertenis

atsper̂tenis,

1) "?": ar muti brauc, bet darbuos tads a. vien ir AP. nuo tāda atsperteņa ne˙kuo vairāk nevar gaidīt ebenda;

2) der Fuss eines Schafes (scherzweise?)
AP.

Avots: EH I, 169


atsprūdzenisks

atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170


atstepenis

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198


atšūbeniski

atšũbeniski (unter atšubu): auch AP. (mit ũ ), Bers., (mit ù 2 ) Fengen: kad kūts de̦g, tad sūdi jāsviež nuo kūts a. laukā, tad luopi nāks laukā AP. a. liet Fehgen.

Avots: EH I, 174


atšūrniski

atšūrniski, Adv., rückwärts, rücklings N. - Schwanb.: viņš uzkāpa atšūrniski zirgam mugurā LP. VI, 810. Cf. atčūrniski.

Avots: ME I, 203



atvilcenis

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210


atvilceniski

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210


atžagniski

atžagniski (unter atžagarni): auch Sassm.: tu visus darbus iesāc a.

Avots: EH I, 183


atzeltenis

atzvelˆtenis, ‡

2) die Rücklehne
AP., Golg.: krē̦sla, kamanu, ratu a.

Avots: EH I, 182


atzīdenis

atzîdenis (unter atzîdelis): auch Linden, Saikava.

Avots: EH I, 182



audeknis

audeknis, ein aus Leinwand verfertigtes Netz Ar. [zu aûsi].

Avots: ME I, 215


audeniski

audeniski, schnell (um Ramkau): ai dieviņ, cūka te̦k audeniski BW. 29115 [zu audaļa].

Avots: ME I, 215


audinis

aûdinis (li. audinỹs "Gewebtes"),

1) was eigen-, hausgewebt ist:
nebija pirktu drēbju. kaids burnass, vis savs audinis Auleja;

2) ein Kopftuch
Warkl.

Avots: EH I, 183


audzēknis

aûdzêknis,

1): auch Auleja (aûdzèknis 2 ), Linden (aûdzeknis): paje̦m vienu puiškinu, audzē par audzēkni Auleja. kalpiņš ņēma kalpuonīti, audzeknītis audzeknīti BW. 11894 (ähnlich: 20971);

2): dižajā audzēknī Janš. Līgava I, 165. jaunajā audzēknī 184.

Avots: EH I, 184


audzēknis

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215


audzēksnis

aûdzêksnis, Zögling, Pflegekind Burtn., N. - Schwanb.

Avots: ME I, 215


audzētnis

audzētnis (f. -tne), der Zögling Für. I.

Avots: EH I, 184



augonis

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186


augonis

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221


augotnis

auguotnis, f. aûguonis, Oppek. n. Mag. XIII, 1, 26.

Avots: ME I, 221


augšenis

aûgšenis, das Rauchloch in der Oberlage der alten Wohnungen Nerft.

Avots: ME I, 219


augšslieksnis

aûgšsliêksnis 2 Siuxt "duru stenderes augša, kur iekšā stāv duru kājä.

Avots: EH I, 185


augštienis

aûgštienis Kaltenbr., ein Fenster in der Oberlage. Ein Lituanismus.

Avots: EH I, 185



augstmanis

aûgstmanis, der Vornehme, der Aristokrat, der Grosstuerische: viņš sasauc visus augstmaņus Etn. III, 95.

Avots: ME I, 217


augšvilenis

augšvilenis, der Weberbaum, auf den man die Kette aufzieht Lautb. [Wohl zu velt.]

Avots: ME I, 219


aumanis

aumanis: Schimpfname Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 187


aumanis

aumanis, unsinnig, rasend; einer, der albert A. X, 2, 66; aumanis "rasend, aberwitzig" von Adolphi 229 als Adv. angeführt (aus au- + maņa; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Avots: ME I, 224


ausainis

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 188


ausainis

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226


auseknis

auseknis, das Erscheinen der Lichtstrahlen, der Tagesanbruch: (kumeliņš) aiztecēja pretim dienas ausekņam BWp. 1327.

Kļūdu labojums:
1327 = 1327 1

Avots: ME I, 226


austrenis

àustrenis: auch BW. 31825. àustriņš: "der Ostwind" zu verbessern in: der Osten, der Ostwind; s. J. Alunāns IMM. v. J. 1933 11, 226.

Avots: EH I, 188


austrenis

àustrenis C., der Nordostwind: par jūras viļņiem pūta spirgts austrenis R. Sk. II, 255; Vēr. I, 133 (Zu àust.)

Avots: ME I, 229


autenis

autenis, das Tüchlein, wohl eine hochlett. Deminutivform von auts LA.; LP. VII, 316.

Avots: ME I, 231


autinis

aũtinis Dunika, Kal., = àuts 1, eine Fussbinde, ein Fussfappen.

Avots: EH I, 189


auzainis

auzainis: in der Bed. "Pferd" auch Kaudz. lzjurieši 78 (acc. s. auzainīti).

Avots: EH I, 189


auzainis

auzainis, Pferd (?): aizmetis sē̦ka klēpi aizjūgtam auzainim Vīt. 19.

Avots: ME I, 231


avoksnis

avuoksnis, quelligt Wasser Mag. IV, 2, 109.

Avots: ME I, 232


āzenis

āzenis Kurisch Haff n. RKr. XI, 102, N. - Bartau (āzene L.), Südostwind [li. ožìnis dass.].

Avots: ME I, 245



baiganis

baîganis Bers., der Furchtsame.

Avots: ME I, 250


bāldegunis

bãlde̦gunis, ein Blicher (eig.: wer eine bleiche Nase hat ) A. Brigadere Daugava 1928, S. 446.

Avots: EH I, 208


balenis

balenis, die zu bleichende Leinwand Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253


balsnis

‡ *balsnis od. balsne, erschlossen aus dem Demin. acc. -instr. s. balsnīti BW. 443, = bàlss 1.

Avots: EH I, 201


baltakmenis

bal˜takmenis: auch baltakmins: baltakmiņa dzirnaviņas BW.22571. dagulās baltakmeni 12672.

Avots: EH I, 201



baltalksnis

bal˜tàlksnis (li. baltalksnis), Weisserle.

Avots: ME I, 256


baltbārdainis

bal˜tbārdainis, der Weissbärtige Kaudz. Vecpiebalga 109.

Avots: EH I, 202


baltenis

bal˜tenis,

1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;

2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).

Avots: ME I, 257


baltenis

I bal˜tenis,

1) weisses Pferd
- auch (mit àl 2 ) Saikava, Sonnaxt; ‡

3) ein weisser Hase
Saikava.

Avots: EH I, 202


baltenis

II baltenis "eine Art Netz (iemeklis)" Mitau.

Avots: EH I, 202


baltkrūtainis

bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202


baltspārnis

bal˜tspàrnis, -e, (li. baltsparnis, -ė), der, die Weissflügelige.

Avots: ME I, 259


baltsprogainis

bal˜tspruõgaînis, ein weisslockiges Lamm Druva III, 497.

Avots: ME I, 259


balzonis

balzuonis: auch Salis (mit alˆ 2 ), balzuons - auch Seyershof (mit alˆ 2 ).

Avots: EH I, 203


balzonis

balzuonis Pump. [und balzuons], = balziens 1: [cirtu... uozuola balzuoniņus BW. 346300, 1. ]

Avots: ME I, 260, 261


bangainis

bangainis (unter bañgains): mituosim kumeliņus! tev bij bēris, man b. BW. 14611, 3.

Avots: EH I, 204


bānis

I bãnis: ein Zugvögelschwarm BielU.; bānī "(die Leute) haufenweise zusammen" Bartau. pāri skrēja bišu b. BW. 2796, 2. lietus ar bāņiem (schauerweise) nāk aus einem alten Manuskript. es labu bāni (eine gute Weile) gaidīju Für. I.

Avots: EH I, 209


bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272


bānis

II bãnis: ein Nachttopf Salisb. Nebst li. bonė "ein Lehmgefass; eine Kuppel" aus slav. bańa "Kuppel, Gefass", s. Būga Tiž. 1, 409.

Avots: EH I, 209


bānis

II bãnis, bānītis, der Napf, ein kleines, rundes, bauchiges Lehmgefäss mit breitem Boden und mit einem od. zwei Henkeln A. X. 2, 438; Wenden, Trik., Burtn.

Avots: ME I, 272


bānis

III bānis, ein über die Massen angekleideter Mensch Bartau.

Avots: EH I, 209


bārdainis

bā`rdaînis, `rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273


bārddzinis

bā`rddzinis, auch bārdskuvis, der Barbier.

Avots: ME I, 273


barenis

barenis (barins Mar.), = baŗuôklis RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 263


bārenis

bārenis (unter bãre): auch (mit ã) Schrunden n. FBR. XIII, 106, (mit à 2 ) Linden.

Avots: EH I, 209


bārinis

bàrinis 2 Borchow n. FBR. XIII, 27, Kaltenbr., Warkl., (mit ã ) Dunika, = bàris.

Avots: EH I, 209



barsonis

barsuonis Palzmar, ein grosser, dicker Holzhammer der Zimmerleute zum Anschlagen der Balken.

Avots: ME I, 265


bārzdainis

bā`rzdaînîs (unter bā`rdaînis): ve̦cajam bārzdaiņam BW. 15581, 5.

Avots: EH I, 210


bauksnis

bauksnis, Schall: lielgabala bauksnis Jaun. Ziņ. [Vgl. baũkš.]

Avots: ME I, 267


baunis

baunis,

1) eine wässerige Karloffel
K. Melnalksnis;

2) ein Lümmel, Tolpatsch
(mit ) Muremois.

Avots: EH I, 207


bāzeknis

bâzeknis, ein Stöpsel Konv. 1 817.

Avots: ME I, 275


bāzenis

bâzenis, der Balg, ausgestopfter Körper Dr.

Avots: ME I, 275


begonis

be̦guonis, be̦gune Bielenstein Holzb. 625,

1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. 2 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [

2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].

Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. 1 209

Avots: ME I, 277


bekainis

be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.

Avots: EH I, 212



belznis

belˆznis, [

1) ein gegenstand zum Schlagen
Bers.];

2) Beule
[Ruj.].

Avots: ME I, 278


bērgonis

bē̦rguonis (??) Für. I (unter sirgt), ein Kränkling.

Avots: EH I, 216


bērnis

bḕrnis PS., voc. s, bērnīt BW. 3208, 2, = bḕ̦rns (das auch für PS. die üblichere Form ist).

Avots: EH I, 216


berzenis

berzenis, eine Art Speise (Mehl wird in Wasser oder Milch eingemengt und abgekocht) Allendorf.

Avots: EH I, 213


berzenis

berzenis, in saure Grütze hineingebröckeltes, hineingeriebenes Brot.

Avots: ME I, 280


berznis

ber̂znis Sermus, die Laichstelle und -zeit für Lachse.

Avots: EH I, 213




bezdegunis

bezde̦gunis, fem. -ne, jem., dem die Nase amputiert ist.

Avots: EH I, 214


bezdibenis

bezdibenis (unter bezdibens):

1) bezdibeņa (Var.: bezdibe̦na) avuotiņš BW. 24504, 7; ‡

2) grundlos:
b. ezerinis tautu dē̦la klētutiņa BW. 24504, 1.

Avots: EH I, 214



bezgādnis

bezgādnis Stroda Par. vōrdn. 59, wer für nichts sorgt Bērzgale.

Avots: EH I, 214


bezgalvainis

bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214


bezinis

bezinis, ein Handstock; ein Mass von etwa solcher Länge: kāds būs pāris beziņu Infl. n. U.

Avots: ME I, 284


bezkaunis

bezkaunis: auch Dond. n. FBR. V, 130, Kaltenbr.

Avots: EH I, 214


bezkaunis

[bezkaunis, ein Unverschämter Manz. Post. I, 145.]

Avots: ME I, 284


bezpelnis

bezpelnis, wer keinen Verdienst hat (nichts verdient) Pumpurs Raksti II, 338.

Avots: EH I, 215


bezpiedurknis

bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.

Avots: ME I, 285


bezspārnis

bezspā`rnis, fem. -ne, der (die) Flügellose: atskrien putniņš bez spārniņu, uzskrien uz kuociņu bez lapiņu, atnāk guosniņa,... ē̦d putniņu bezspārnīti RKr. VII, 1106 (Rätsel).

Avots: ME I, 286


bezzarnis

bezzar̂nis, wer kein Eigenweide hat, Bezeichnung des Windes in der Rätselsprache (cf. bezruocis, bezsaris): bezzarnis caur sē̦tu lien RKr. VII, 1308.

Avots: ME I, 287



biezenis

biezenis (unter biezājs),

2) das Püree*.

Avots: EH I, 224


biezlūpainis

biezlũpainis, bìezlũpis Sassm., jem., der dicke Lippen hat Stari II, 91, Upīte, Medn. laiki 180.

Avots: ME I, 306



birsnis

bir̃snis, etwas Bröckeliges: biezpiens palicis tāds birsnis (gen. s. -šņa) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 298


birteniski

birteniski pilns, übervoll (an Getreide u. dergl.) RKr. II, 55.

Avots: ME I, 298


birzeknis

bir̂zeknis, ein Gericht aus Milch, in welche Brot hineingerieben ist Serb., AP.

Avots: ME I, 299


birzūknis

bir̂zûknis KatrE., trockener, bröckeliger Quark, Käse: tāds b. i[r] uz naža nestāv. siers reizēm b. ira, nav sīksts.

Avots: EH I, 221


bizenis

bizenis (unter bizins I): auch AP.

Avots: EH I, 222


bizmanis

bizmanis, der Zopfmann, der Reaktionär, gew. Pl. bizmaņi, Zopfmänner, Repräsentanten der Zopfperiode, spöttische Bezeichnung der baltischen Deutschen, die ihre Privilegien fochten; das Wort wird von d. Pet. Av. zuerst gebraucht: lai vairuojas... Daugavas sargi,... kas bizmaņus nuosuoda bargi Aus. I, 4.

Avots: ME I, 302


bizonis

bizuonis, jem., der sich umhertreibt, der wild dahinsaust: sutu rati - elles bizuonis. kur tu skrej kâ bizuon(i)s Sessw.

Avots: ME I, 303



blankainis

blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226


blāsnis

blāsnis, der Spitzbube, Schelm Selb. n. Etn. IV, 64. [Wohl entlehnt (gleich li. bloznas) aus r. блáзень "Schlingel", Spassmacher" und daner entweder mit fehlerhaften s statt z - es in Nerft gesprochen wird) oder unter dem einfluss der Formen auf -snis umgebildet.]

Avots: ME I, 311


blastonis

blastuonis, der Augendiener Siekeln n. U. [Wohl zu li. blastúoti "пронырничать, поступать коварно".]

Avots: ME I, 309


blauderjānis

blauderjānis, Baldrfan: ... kuru puķi pirmuo raut ... rauj pa˙priektu blauderjāni (Var.: buldurjāni)! BW. 32393,2.

Avots: EH I, 226


bļausnis

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320





bļebenis

bļebenis, jem., der schnell und unzusammenhängend spricht Burtn.; dazu bļebinât, schnell und unzusammenhängend sprechen Burtn., Smilten; [vgl. li. blebénti "plappern"].

Avots: ME I, 320


blēnis

blēnis,

1) = blèņas, nieks Auleja (mit è 2 ): kuo tu man taidu blēni (Nominativform ungewiss!) runā? Zbiór XVIII, 417. blēņa (Var.: blēņu) valuodiņu BW. 11933 var. (ahnlich: 810 var.);

2) ein betrügerischer, spitzbübischer Mensch
(mit è 2 ) Zvirgzdine: taids b. tē̦vs bija, taids b. dē̦ls.

Avots: EH I, 229


blīnis

I blīnis, blīniņš, das Brettchen am Spinnrade, um welches der Flachs gewickelt wird Dobl. n. Etn. I, 89; [ der Wockenstock Biel. Holzb. 379 f.], die Tocke: mātes meitas linu blīnis rumpučains, pumpučains Etn. I, 89.

Avots: ME I, 316


blīnis

II blīnis, ein Gluper, Halbblinder Mag. III, 1, 116.

Avots: ME I, 316


blīnis

III blīnis, ein muder, matter Mensch, der sich nicht bewegt kann Dubena n. Etn. I, 31. [Zu blīnêt 2.]

Avots: ME I, 316


blīnis

IV blìnis 2 Kaltenbr., blīns 2 ebenda, ein Pfannkuchen: ubags blìnus 2 nuolasīja BW. 12827. Nebst oder durch li. blýnas aus r. блин.

Avots: EH I, 230


blīznis

blîznis 2 , gebrochene über einander liegende Bäume im Walde: vē̦tra salauzusi ve̦se̦lu blīzni kuoku mežā Ahs. Vgl. blizas.]

Avots: ME I, 317



blūžģienis

blùžģienis 2 Warkl., ein einmaliges starkes Geräusch (z. B. beim Steinwurf ins Wasser): akmins upē iekrita ar lielu blūžģieni.

Avots: EH I, 232



boksnis

buoksnis, ein Deserteur Bērzgale. Zu bêgt.

Avots: EH I, 258






bradenis

bradenis,

1): (Watenetz) auch
Saikava;

2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.

Avots: EH I, 236


bradenis

bradenis [Kreuzb.], Sessw., bradiņš, [bradinis Warhof] (bradinỹs), ein Watenetz, ein kleines Netz (n. Plutte 103 ein grosses Netz); [vgl. Bielenstein Holzb. 668]; von undicht gewebter Leinland: kre̦kls kâ bradenis Selb., Lasd. Vgl. bridenis. [Nach U. auch ein tritt mit dem Fusse].

Avots: ME I, 321, 322


bradinis

bradinis (unter bradenis).

1): auch Kaltenbr. ("Walenetz"),
Warkl. ("ein Netz zu dreien"), (bradins) Wessen.

Avots: EH I, 236


brakmanis

brakmanis (unter brãkmanis),

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. 2 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236


brākmanis

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327


brāmanis

brāmanis L. ein"schallöhrignr", empfindlicher Mensch.

Avots: ME I, 328


brammanis

bram̃manis,

1): pašu nuovadā div[i] brammaņi dalījās BW. 10422. dižmaņa, brammaņa meita 24198;

2) = brakmanis, der Tadler: meitu brammanim (Var.: brākmaņam, brāķerim) BW. 21318, I.

Avots: EH I, 237


brammanis

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323


brandienis

brandienis Stroas Par. vōrdn. 60, (mit. àn 2 ) Oknist, Demin, acc. s. brandieniņu BW. 28491, 1 var., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237




brasmanis

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324


brašmanis

brašmanis: "ein Einsichtsvoller" Bartau.

Avots: EH I, 238


brašmanis

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324


brāzeniski

brāzeniski, Adv., streifender, polterder Weise; gleitend Spr.

Avots: ME I, 329



bredenis

bredenis [Salis], ein kleines Zugnetz RKr. II, 55 vgl. bradenis. - Aus бредень, Zugnetz?

Avots: ME I, 329


bridenis

bridenis [Burtn.], bridiņš (li. bridinũs), ein Watenetz, ein Netz zum Krebsen Adsel, Plm.; vgl. bradenis und bredenis.

Avots: ME I, 331



briesmonis

briẽsmuonis (unter briẽsmuoņa): auch AP. (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 244


brīnisks

brĩnisks (unter brĩnišķîgs): brìnisks 2 nuotikums Saikava.

Avots: EH I, 242


brīsnis

brîsnis 2 Ahs., Demin. brīsniņš 2, = brìdis.

Avots: ME I, 335


brodenis

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342


brunis

‡ *brunis (erschlossen aus livon. brūns Wainsel n. FBR. XIV, 88 und 89), =bruñce.

Avots: EH I, 245


brūnis

I brũnis,

1): auch Siuxt; ‡

2) Demin. brùnītis 2 Saikava, eine Kartoffelart.

Avots: EH I, 246


brūnis

I brũnis, ein braunes Pferd: uz brūņa jāt. brūnītim auzas devu. nu apkalu brūnīšam te̦raudiņa pakaviņus BW. 29872,4.

Avots: ME I, 341




bucenis

bucenis, die Eberesche Konv. 1, Sehren].

Avots: ME I, 344


bucenis

II bucenis (mit ũ?) Kremon n. A. XI, 166, ein kleines, teilweise eingestürztes, aber noth bewohntes Häuschen.

Avots: EH I, 248


būcenis

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357


būcenis

II būcenis Saussen "ein kleiner Holzblock zum Sitzen oder als Unterlage für irgend einen Gegenstand".

Avots: EH I, 256


būcennis

I bũcenis: auch (mit ù 2 ) Saikava, (mit û 2 ) Orellen, Salisb.

Avots: EH I, 256


bucinis

bucinis Bērzgale, das Gewitter: b. nāk.

Avots: EH I, 248


buduksnis

I buduksnis, die Erdaufwühlung der Schweine: sēšu cūku budukšņuos BW. 11289.

Avots: ME I, 345


buduksnis

[II buduksnis, auch budurksnis (Oppek.) und budūzis (Sinolen) "eine aus Brettern angebaute Hütte für Schweine".]

Avots: ME I, 345


budūksnis

I [budūksnis Druw., eine altes, schon verfallendes Holzgebäude; vgl. buduksnis 2.]

Avots: ME I, 345


buinis

buinis, ein plumper, dick angekleideter Mensch, von dem kaum die Augen zu sehen sind (hauptsächlich von Frauen gesagt) Trik.

Avots: ME I, 346


buinis

II buînis 2 Lemsal, Wainsel, = builis I, šķīnis I 2.

Avots: EH I, 249


buksnis

buksnis, buksts L., bukstiņš St., U., ein Fauststos, Rippenstoss, Puff: stiprs buksnis sānuos Aps. [Vgl. buka 1.]

Avots: ME I, 347


būksnis

*būksnis oder *būksne"?": šuo kuoka būksni (gemeint ist damit ein Holzfuss) Sudr. E. Duomas II, 136.

Avots: ME I, 358




bukūlenis

bukūlenis (Instr. PL.), purzeln, sich über den Kopf werfend Lasd.; ob bukkūlenis? vgl. kūlenis, Purzelbaum.

Avots: ME I, 347



buldurjānis

bul˜durjānis,

1): auch Grenzhof;

2): auch AP., Siuxt, (mit ùl und à 2 ) Zvirgzdine;

3) aquilegia vulgaris L. Oknist (mit ùla und à 2 ).

Avots: EH I, 251



bullēnis

bul˜lēnis Salis, ein halberwachsener Bulle: aizpē̦rnais bullenīt[i]s BW. 15891, 3.

Avots: EH I, 251


būmanis

bũ(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257


būmanis

bũ(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360



burkanis

bur̃kanis Salis, burkans Golg., bur̃kan̂ts 2 (li. burkantas) Iw., Schnehpeln, = bur̃kãns: sīki rutki, burkanīši BW. 2973, 1 var. Zur Form auf -nts vgl. Skardžius Die slav. Lehnw, im Altli. 48.

Avots: EH I, 254


burmanis

burmanis, der Gaukler, Taschenspieler; zu bur̃t.

Avots: ME I, 354


burtenis

burtenis, der leere Bienenstock Karls.; [aus r. бортень dass. entnommen?]

Avots: ME I, 354



būvmanis

bũ(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257


būvmanis

bũ(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360


būzinis

būzinis Bērzgale, Sakstagals, ein Hund, der nur noch matt bellen kann.

Avots: EH I, 258


cabainis

‡ *cabainis "?": cibainīši, cabainīši aiz upītes sienu pļāva BW. 35777.

Avots: EH I, 259




cainis

cainis, ceinis U., die Tritze, der Kletterstrick der Imker: uz priedīti caini vilku BW. 30419. Vgl. dzeinis [und li. káinioti "plątać" káinioties "связиваться"?].

Avots: ME I, 363



cakārnis

cakārnis resp. cakarnis BW. 9808, 1, cakāns Neuwacken, Mojahn, Sessw., = sakārnis, čakārnis; BW. 22576 cakarnīte als Schimpfwort für eine (schwächliche?) weibliche Person.

Avots: ME I, 363


čakarnis

čakarnis Dobl., Gold., Salisb., Seyershof, čakarns, čakarns Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis, = čakãrns: sila čakarnam BW. 9809, 1 var. līduma čakarņam 9805, 4 var.

Avots: EH I, 283


čakārnis

čakãrnis (unter čakãrns): auch AP., (mit ā`r 2 ) Sonnaxt, (mit âr 2 ) Orellen, čakârnis 2 Frauenb.: kâ par sila čakārnīti BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 283


čakārniski

čakârniski 2 Frauenb., wie einen čakārns 1: es tevi izraušu č. pa durvīm laukā!

Avots: EH I, 283



čaksnis

čaksnis: iznāk ķirzaka nuo čakšņiem Pas. VII, 240 (aus Selg.).

Avots: EH I, 283


čaksnis

čaksnis, ein Baumstamm mit Wurzeln Ahs., die in der Erde zurückgebliebenen Überreste von abgehauenem, abgemähtem od. abgebrochenem Gestrüpp: bērniņ, neej pa čakšņiem; sadurstīsi kājas Kand. [Vgl. čaka 2.]

Avots: ME I, 401


čāpainis

čãpainis [mit -â- C.], jemand, der langsam geht, kriecht.

Avots: ME I, 408


čapārnis

čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285


čāpstienis

čâpstienis Warkl. "der beim Jappen hörbare Laut".

Avots: EH I, 287


caunis

caunis, = caûna: caunītis (Var.: caunīte) ar dzelte̦nām kājiņām BW. 30533 var. cauņa ce̦purīte 3810, I.

Avots: EH I, 260



čegaunis

če̦gaunis, ‡

2) "die Stelle zwischen den Hörnern einer Kuh"
Frauenb.

Avots: EH I, 288


čegaunis

[če̦gaunis, der Rücken, der Höcker: sunim vajaga saduot pa če̦gauni Stuhrh.]

Avots: ME I, 409




celksnis

celksnis, das Aufgehobene, der Fund: re kur celksnis, teic zē̦ns, cigāru atrazdams Stelp.

Avots: ME I, 368



cēlonis

cê̦luonis,* die Ursache, der Grund: pārsaldēšanās ir cēluonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME I, 377


cēlonisks

cê̦luonisks,* ursächlich, kausal: cē̦lonisks sakars, Kausalnexus.

Avots: ME I, 377


celtenis

celtenis, ‡

2) ein Stein (auch eine andere Last
Saikava), den ein Mensch gerade heben kann: liek tik tādus celˆteņus; lielus (sc.: akmeņus) neliek Saikava. ar akmeņu laušanu gāja labi: vairums bij labu celˆteņu; bij arī pa ve̦zumniekam PV.

Avots: EH I, 264


celtenis

celtenis Dr., [celtnis Wid.], der Hebel.

Avots: ME I, 370


celtnis

celtnis (unter celtenis),

2) der Fund, was aufgehoben ist
(mit elˆ ) PV.: zē̦nam labs c.: atradis naudas maku.

Avots: EH I, 264


censonis

ce̦nsuonis, jem., der vorwärts strebt, der sich für das Allgemeinwohl abmüht: es satikuos ar kādiem mūsu jaunlaika ce̦nsuoņiem Purap.

Avots: ME I, 372


cepenis

cepenis,

1): auch Saikava;

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265


cepenis

cepenis, heisses, schwühles Wetter Kaul., Mat.; [vgl˙li. kepenỹs "der Braten"].

Avots: ME I, 373


cērknis

cērknis (unter cērklis und cḕrte),

1): auch (mit êr 2 ) Orellen.

Avots: EH I, 268


cērksnis

cērksnis (unter cērklis und cḕrte),

1): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, 5. 616.

Avots: EH I, 268



ceronis

ce̦ruõnis Kand., das Haar: tev ir labs ce̦ruonis. Zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376


cērtnis

cērtnis (unter cḕrte),

1): die Hohlaxt, die Haue
Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Axt und Hau.

Avots: EH I, 268


cērtūksnis

cē̦rtūksnis: von P. Schmidt RKr. XIV, 8 angeführt.

Avots: EH I, 268



četreniski

četreniski,

1): č. (in 4 Teile)
sagriêzta kāpuosta galva Dond.

Avots: EH I, 289


četreniski

četreniski, četriniski,

1) vierfach:
četriniski saluocīts papīrs A. XI, 263. ābuolu sagriež četreniski Ahs.;

2) auf allen Vieren:
rāva viņu četreniski dziļāki pagrabā Niedra.

Avots: ME I, 410



ceturksnis

ce̦tur̃ksnis,

1): auch (mit ur̂) N.- Wohlfahrt, (mit ur̂ 2 ) Siuxt; zu 1-4 s. die Bemerkung
J. Alunans IMM. 193311, 333;

4): " 1 / 4 arkla liela māja" Zēvers IMM. 1928 II, 198; ‡

5) ein Hof, den man mit 4 Pferden bearbeitet
AP.

Avots: EH I, 267


ceturksnis

ceturksnis, 1/4 von einer Viertelofstelle Kav.

Avots: ME I, 376


ceturksnis

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376


ceturtnis

ce̦turtnis, = ce̦turksnis IV Mos. 28, 5 u. a.

Avots: ME I, 376



ciekursnis

ciekursnis, = ciẽkurs: sarāvušies kâ ciekursnīši Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 798.

Avots: EH I, 276


ciekurznis

ciẽkur̃znis AP., = ciẽkurs: dzird ... ciekurzni nuokrītam Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 277


cietienis

cìetienis 2 , zeitlich begrenztes Leiden: dabūsi cietieņa Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80.

Avots: EH I, 279


cietoksnis

ciêtuoksnis, die Festung: cietuoksni apšaudīt, ieņemt.

Avots: ME I, 397


cigainis

cigainis BW. 20884 var., der Zigeuner.

Avots: EH I, 269


čigainis

čigainis (unter čigãns): auch Schlehk n. FBR. VII, 37, Strasden, BW. 20271; 20280, 12 var.

Avots: EH I, 290


čigānis

čigànis 2 Oknist, Demin. čiganītis BW. 23499 (aus Gold.), der Zigeuner.

Avots: EH I, 290


čigāniski

čigãniski Orellen, nach Zigeunerart: č (in ein Dreieck gefaltet) lakatu siet.

Avots: EH I, 290


cigaunis

cigaunis, = čigāns, der Zigeuner BW. 33315; [vielleicht nach igaunis "der Este" umgeformt]. Auch cigãns Ahs.

Avots: ME I, 379


cīkonis

cikuonis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Arbeiter: jūs tik tādi cīkuoņi e̦sat.

Avots: EH I, 276


cīkstenis

cîkstenis, etwas Zähes, schwer zu Zerbeissendes Arrasch.

Avots: ME I, 390


čīkstenis

[čîkstenis PS., ein knarrendes Bett; vgl. cīkstens.]

Avots: ME I, 416


cīkstonis

cīkstuonis,* cīstuonis* Kronw., der Kämpfer, Gladiator.

Avots: ME I, 390


čīkstonis

II čĩkstuônis 2 Frauenb., jem., der weder krank, noch gesund ist.

Avots: EH I, 292


cilātnis

cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270


cildnis

[cildnis Kreuzb., locker (eigentlich: sich gehoben habend): cildina maize.]

Avots: ME I, 381


cilksnis

cil˜ksnis, die Keule, das Kniestück von einem Schweine Burtn.; guovs, aitas c. Trik. [Vgl. etwa cilsît "Gehen", čech. člen "Gelenkt", klr. челен "Glied" gr. und (?) σχελίς "Hüfte" und zum suffixalen Teil li. kulkšnis "Sprunggelenk".]

Avots: ME I, 381


cilnis

cilnis,* das Relief.

Avots: EH I, 270


cilpāniski

cil˜pāniski,

1): gruoža cìlpâniski 2 apmetēs ap kaklu Saikava.

Avots: EH I, 270


cilpāniski

cil˜pāniski, cil˜piski,

1) schlingenartig:
cilpāniski apsviest kaklam auklu. ap stabu cilpiski apmest gruožu. kažuoku cilpiski šūt, den Pelz mit Schleifen besetzen;

2) häkelig, weitläufig
L., St.

Avots: ME I, 382



cimenis

[I cimenis, der Riese (?) Wid.]

Avots: ME I, 383


cimenis

[II cimenis "ein grosses Stück Fleich" um Grobin.]

Avots: ME I, 383


cimenis

[III cimenis "schnittkohl" um Grobin.]

Avots: ME I, 383


cimenis

[IV cimenis, ein Haarschopf im Nacken: saņemt aiz cimeņa; klupt cimenī. Vgl. cimini.]

Avots: ME I, 383


cinis

cinis: sīki ciņi BW. 29566. purva cini (acc. s.) 9451, 3.

Avots: EH I, 272


cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384



čipirksnis

čipir̂ksnis 2, ein wenig; so viel, wie man mit den Fingerspitzen fassen kann: cik tad viņš tur paņēma: vienu čipirksni Līniņ Wain.

Avots: ME I, 414


cīpslonis

cīpsluonis "?": māteskaite ... izceļas nuo pavēderes jūtekļu cīpsluoņiem Mekons Zelta majas grām. 3 , S. 194.

Avots: EH I, 276



circenis

cìrcenis,

1): cir̂cenis Jungfernhof, Demin. acc. plur. circeniņus BW. 20376 var., acc. s. circentiņu BWp. 1159, 1; istabiņas circenītis BW. 2740,4. circens dzied aizkrāsnē 2725;

2) circeņi Ostlivland, Fettgrieben.

Avots: EH I, 272


circenis

cìrcenis, [circē̦ns Manz. Lettus], circis BW. 2720, das Heimchen, die Grille: circenis dzied, čakst, čirkst aizkrāsnē. viņa parādam ne circenis nedziedās pakaļ. ieskrēja kâ circenis pe̦lnuos. circeņa nauda "einige Schillinge, so die Verlobten, ich weiss nicht wem, hinwerfen" L., St., U. circeņus skaitīt, = gražuojuoties kaktā līst Mar. n. RKr. XV, 109. [Etweder nebst li. kirklỹs "das Heimchen" zu cirkstêt "zirpen", li. kir̃kti, "schreien, kreischen", oder eine unmittelbare onomatopoetische Bildung, wie z. B. d. dial. Zirke, Zirse, Zirpe dass. bei Falk - Torp 971.]

Avots: ME I, 385


cirkanis

[cirknis L., = apcirknis, ein Kornkasten.]

Avots: ME I, 385


cirknis

II cìrknis 2 Selsau "ein Werkzeug in der Schmiede zum Abhauen von Blechstücken".

Avots: EH I, 273


cirknis

III cirknis (unter cirksnis II) "die Spitzmaus" Wesselshof.

Avots: EH I, 273



cirksnis

I cìrksnis [C., Bers.], Krem. n. U., cirsnis,

1) der Ort, wo Holz gehauen wird:
tas devās malkas cirksnī MWM.VIII, 484;

[2) cìrksnis 2 K., eine ausgehauene Stelle.]

Avots: ME I, 385


cirksnis

II cìrksnis: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (cir̂ksnītis 2 ) Salis.

Avots: EH I, 273


cirksnis

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis 2 ], cirksnis Karls., cìrsnis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne 2 Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši 2) behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385


cirksnis

III cirksnis, cirkslis, grosse Wespe U. [nebst li. čirkšlỹs dass. wohl eine Umbildung von *sirksnis resp. *sir(k)slis (li. (širšlỹs); etwa nach cirkstêt (li. čirška "ein Kreischer")?!

Avots: ME I, 385


cirksnis

[IV cir̂ksnis 2 Wandsen, Gicht, Gliederschmerz: cirksni izsiet = dzirkstis siet. Vgl. cirkste dass.]

Avots: ME I, 385


cirksnis

V cir̂ksnis 2 : im Zitat aus U. ist nach Diet, iekšā durch ārā zu ersetzen.

Avots: EH I, 273


cirksnis

V cir̂ksnis 2, auch cirslis, [cìršļi Kosenhof, cìrkšņi PS., cir̂kšņi 2 Selg., Wandsen, Nigr., Pl.], die Leistengegend, die Weichen: apslapina padusītes un cirkslīšus JR. VI, 20. ļuoti daudz dziedzeŗu ir cirslīšuos Konv. cirkšņu vaina, der Leistenbruch. viņam cirksnīši bē̦g iekšā, er hat einen Leistenbruch U. [Nach U. auch: eine Drüse, Geschwulst, Verhärtung.] cirksnis "Leistengegend" zu li. kirkšnis "das Gelenk zwischen dem Dickbein und Bauch" [und nach Mikkola Urslav. Gr. 94 zu urslav. *čerslo, woher čech. tṛísla "Leistengegend"].

Kļūdu labojums:
JR. = JK.

Avots: ME I, 385


cirmenis

cirmenis (unter cirmis): cirmens, -ņa, AP., Demin. cirmentiņš auch Sonnaxt, acc. s. cirmentirsu BW. 1159 var.;

1): auch Nerft, Schujen, (mit ìr 2 ) Prl., Sonnaxt.

Avots: EH I, 273


cirminis

cirminis (unter cirmis),

1): cirmins tavu serdi grauž BW. 12285, 15 var.;

2): auch (mit ìr 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 273


cirpenis

cirpenis, = ķimis Erlaa n. U. [Wohl zu cirmis; mit p nach cirpt oder nach tārps.]

Avots: ME I, 386


cirpenis

II cir̃penis AP. "ein Gerät zum Scheren".

Avots: EH I, 273


cirpsnis

cirpsnis "die Absatzsäge".

Avots: EH I, 273


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cirsnis

cirsnis, s. cirksnis 1 und 2.

Avots: ME I, 387


cirsnis

I cirsnis (unter cirksnis 1),

1): auch (mit ìr 2 ) Kokn. - 1 und 2 durch I und II zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirteniski

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV 2, 170.

Avots: ME I, 388


cirtienis

cìrtienis 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81, Kaltenbr. und anderswo in Ostlettland, = cìrtiens.

Avots: EH I, 274


cisinis

[*cisinis od. *cisiņš, = sisenis, die Heuschrecke: jē̦lu me̦du un cisiņus Manz. Post. I, 42.]

Avots: ME I, 388


cisinis

II cisinis, der Strohsack im Bett Zvirgzdine: nebija cisu, kuo cisinī piebāzt.

Avots: EH I, 275


citkārtinis

‡ *ci[t]kārtinis, früher, einstig: vai atmini ci[t]kārtiņus laikus? Warkl.

Avots: EH I, 275


čuinis

[čuînis 2 Daiben "ein Mensch, der eine fremde Mundart spricht".]

Avots: ME I, 418


cūkainis

cũkainis, bittere Kreuzblume, polygala amara L. (Lös. n. RKr. III, 72); [auch cūkaine].

Avots: ME I, 398


čuksnis

čûksnis 2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424


čūksnis

čūksnis,

2): auch (mit û 2 ) Salis;

3) eine sumpfichte, moosichte Stelle
Samiten;

4) = žūksnis Lemsal (mit â 2 );

5) "?" (mit û 2 ) Nabben n. FBR. XI, 66.

Avots: EH I, 298


čuksteniski

čuksteniski, flüsternd, im Flüsterton: viņa tuo čuksteniski iečusktēja tai ausī A. XII, 815.

Avots: ME I, 418




čukurnis

[čukurnis Sassm., Talsen, = čukurs 3.]

Avots: ME I, 419


cumpurnis

cum̃purnis NB., cum̃purs ebenda "die Stelle, wo zwei Brotlaibe beim Backen aneinandergeraten sind".

Avots: EH I, 279


čumūksnis

čumûksnis 2 Lemsal, eine mit Gesträuch und Grasern dicht bewachsene und schwer passierbare Stelle. Zum Suffix vgl. dumûksnis.

Avots: EH I, 295


čunčeniski

čunčeniski, -skis, n. U. auch čunčeriskis, čunteriskis, im Hundetrabe: braukt, laist č.

Avots: ME I, 420


cunis

[cunis Nigr., ein Stück: c. siera; c. gaļas.]

Avots: ME I, 397


čūreniski

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299


čūreniski

čũreniski [Līn.], krumm, gebückt Kand., Wain.

Avots: ME I, 425


čurksnis

čur̃ksnis, ein unsauberes Zimmer, eine unsaubere Wohnung Ahs.

Avots: ME I, 422


čūslenis

I čūslenis "veldrē sagriezta gaŗa zāle vai labība; veldrē sagriezti lini" AP.: paši lini čūslenī vien stāv Kaudz. Izjurieši 214.

Avots: EH I, 299



čusnis

čusnis: auch Siuxt (hier werden auch andere Reptilien so genannt).

Avots: EH I, 297


čusnis

čusnis, die Schlange Blieden n. Etn. II, 177, RKr. VI, 33.

Avots: ME I, 423



dakainis

‡ *dakainis "?": rudzus kuļ ar spriguļiem, bet vasarāju ar dakaini vien Janš. Mežv. ļ. I, 19. nuosedās uz dakaiņa galu II, 305. iejūdzis četri zirgi katru savā dakainī Līgava I, 267.

Avots: EH I, 303



danceniski

dañceniski, dañciski, hüpfend, springend, tänzelnd: viņa danceniski vien gāja. mērnieki sagāja danciski vien klētī Kaudz. M.

Avots: ME I, 436



dānis

II dãnis: dāņus lika uz lecektīm, lai nenuosalst, kad redzēja, ka pa nakti būs salna Orellen.

Avots: EH I, 311


dānis

II dãnis, = dārnis 1, eine aus Stroh geflochtene Decke zur Bedeckung von Mistbeeten oder Fenstern Wolm., Etn. I, 106.

Avots: ME I, 447


dānis

III dãnis, der Däne.

Avots: ME I, 447


darbonis

dar̂buonis, = darbinieks 2, jem., der für das Gemeinwohl sorgt: mūsu laika darbuoņi. tai jau darbuonīte kūmās stāvējusi Naud.

Avots: ME I, 439


dārnis

dãrnis,

1) = dānis, die Strohmatte über Mistbeeten
Smilt., Krem., Pernigel;

2) = die Darre
Alt-Rahden;

3) eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube
Pinkenhof. Vgl. dāris, dārs. [Aus mnd. darne "Darre zum Trocknen des Getreides.]

Avots: ME I, 448


darvāksnis

dar̂vāksnis (s. auch unter dar̂vakslis),

2): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616. Vgl. li. darvokšnė dass.

Avots: EH I, 309


darvāksnis

dar̂vāksnis [Erlaa, Weinsch.], das Teerholz St.; vgl. li. dervókšnis "Holzscheit zum Kienspan".

Avots: ME I, 442


darveksnis

[dar̂veksnis,

1) ein eben mit Teer bestrichener Gegenstand
Neuermühlen;

2) s. darvakslis.]

Avots: ME I, 442




dauzoknis

dauzuoknis, [daũzuokņa Jürgensburg], dauzuonis, dauzuoņa Lub., dauzakņa, der Randalist, Raufbold, jem., der alles zerschlägt: labs pulciņš nuo šiem dauzuokņiem tika aizve̦sti uz policiju Latv.

Avots: ME I, 445



dedzenis

dedzenis,

1) der Schwefel
U., dafür gew. sē̦rs;

2) eine ausgebrannte Stelle
U.

Avots: ME I, 450


dedzinis

[dedzinis, Schwefel Für., Schwefellicht L.; vgl. li. deginỹs "вещь для сожженiя".]

Avots: ME I, 450


degsnis

degsnis: ein grosser Nadelvald Fest.; ein kleiner Nadelwald Sonnaxt; ein Fichtenwald Oknist n. Fil. mat. 33; "duobe pļavā" Heidenfeld: meklē pa dūņām degšņuos; par degsnīti te̦cē̦dama BW. 27027.

Avots: EH I, 314


degsnis

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451


deinis

I deinis, der Tänzer, Springer: deinītis le̦c, deinītis skrien, deinim pē̦das nepazīst (Rätsel: der Floh). Zu diet.

Avots: ME I, 453


deinis

II deinis, für dzeinis n. Etn.

Avots: ME I, 453



delniski

del˜niski, die Handfläche zukehrend: viņa sēdēja pie galda, uz tuo ruokas delniski uzlikusies A. XII, 170.

Avots: ME I, 454


deloknis

de̦luoknis, die Schwindsucht AltRahden; auch de̦luonis.

Avots: ME I, 454


delonis

de̦luonis (unter de̦luoknis): auch Kaudz. Izjurieši 14.

Avots: EH I, 315



denis

denis,

1): auch Salis.

Avots: EH I, 315




dētinis

[dêtinis Warkh., Domopol, jem., der seine Sachen leichtfertig irgendwo hinwirft und sie dort nachher vergisst.]

Avots: ME I, 465



devītinis

devîtinis Auleja, ein Pest in der neunten Woche nach Ostern.

Avots: EH I, 317



didereinis

didereinis [dide̦rainis?], = eglīte od. trīdeksnis in Alt- und Neu-Rahden; während eglīte (trīdeksnis) aber auf Hochzeiten ange-wandt wurde, bediente man sich des dide̦rainis [didereinis?] zur Zeit des talkus.

Avots: ME I, 466


dienisks

[dienisks (li. diẽniškas) L., Glück, täglich: dieniska barība I Kön. 4. (in dieser Bed. wohl nicht echt le.]

Avots: ME I, 483


dienonis

[dìenuonis 2 N. - Schwaneb. "ein Tagelöhner": šuogad tē̦vs neņe̦m ne˙viena dienuoņa.]

Avots: ME I, 483


dievainis

[diêvainis 2 um Tuckum "ein ausgenähtes (gesticktes) Gewebe".]

Avots: ME I, 484


dievānis

[dìevânis um Walk "ein alter, frommer Mensch".]

Avots: ME I, 484


dīgnis

dīgnis, der Keim: pie kuŗas nuosala gļē̦vais dīgnis MWM. VIII, 176.

Avots: ME I, 477


dīkonis

dīkuonis der Müssiggänger: kad laukā viļņuos ze̦lta vārpas smagas, tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne+vis dīkuoņus Freidenberg.

Avots: ME I, 478


dilonis

diluônis, diluôns,

1) eine auszehrende Krankheit:
kad bē̦rns kādu laiku nepieņe̦mas miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kâ izdilst, tad teica, ka bē̦rnam diluonis BW.;

2) die Schwindsucht:
plaušu d., Lungenschwindsucht.

Avots: ME I, 467


dimuksnis

dimuksnis, grundloses Stück vom Heuschlag od. Morast: tai dimuksnī jau visi cilvē̦ki un luopi var apstigt. pār šuo dimuksni ir ziemā nevar pārbraukt Schwnb.

Avots: ME I, 468


dirbinis

dirbinis (Subst.) Pilda "?".

Avots: EH I, 321


dirvenis

dìrvenis 2 : dieser nom. s. zum löc. s. dirvenī scheint falsch (statt dirveņa) erschlossen zu sein; wenigstens in Pilda hat man n. FBR. XIII, 40 einen loc. s. dirvenī neben einem nom. s. dirveņa XIII, 62.

Avots: EH I, 322


dirvenis

[dìrvenis 2 (infl.), = dirva: loc. s. vizbalīšu dirvenī BW. I, S. 878, Nr. 1190, 2.]

Avots: ME I, 470



divritenis

divritenis ,* der Velociped; divriteņu braucējs; divriteņu rati, ein zweirädriger Wagen.

Avots: ME I, 473



divspārnis

divspārnis Strods Par. vōrdn. 69 "?".

Avots: EH I, 323


dizenis

[dizenis, dizins Meselau "zediņš, eine Zaunspricke".]

Avots: ME I, 474


dižķonis

dižķuonis* Janš. Mežv. ļ. II, 124, ein Grosssarst.

Avots: EH I, 324


dižmanis

dižmanis: dižmaņa, brammaņa meita BW. 24198.

Avots: EH I, 324


dižmanis

dižmanis, der Aristokrat, der Vornehme: zemnieku dižmaņi Janš.; dial. dižmanīša, die Frau eines dižmanis MWM. II, 398.

Avots: ME I, 475


dižonis

dižuonis,

1) [" kas dižuojas" 1 Kokn., Schrunden, Postenden, Jürgensburg, Annenburg;

2) "ein grosser, starker Mensch"
Gr. - Essern;

3) "kas dīžājas" 1 Schujen, Daiben, Grawendahl].

Avots: ME I, 476



dižskurstenis

dižskur̃stenis (aus Nordwest-Kurl.), der Mantelschornstein.

Avots: EH I, 324


dižvaronis

dižvaruonis, der gewaltige, herrliche Held; zuweilen ironisch.

Avots: ME I, 476



donis

I duonis: auch (mit ) Grob., Iw.

Avots: EH I, 350


donis

I duonis (li. duonis), gew. Pl. duõņi [Dond., Gr. - Essern], dial. auch duoņas, [duonas Lis., duõnas Kolzen], Schilf, Binsen (juncus und scirpus) Mag. IV, 2, 24, RKr. II, 72 ; in Hasenpot und Libau n. RKr. III, 73 duoņi, Typha: gaŗš tautu dē̦ls, tâ kâ duonis jūŗmalā BW. 13273, 1. silkšu duoņi, Seebinse (scirpus lacustris) Konv. 1 438. duonu laiva LP. VI, 846 [aus Blieden. Vielleicht zu gr. δόναξ "Rohr", s. Fick Wrtb. I 4, 459 und Boisacq Dict. 196].

Avots: ME I, 534


donis

[II duõnis, = bundulis, ein hölzernes Buttergefäss Wandsen, Selgerben, Kolzen.]

Avots: ME I, 534


donis

III duonis Selg., = duõna I, das abgeschnittene Brotende.

Avots: EH I, 350


dranis

dranis: da mnd. drane, wie Sehwers Zeitschr. f. slav. Phil. VI, 333 bemerkt, wegen and. drân wahrscheinlich langes a hat, kann es nicht das Original von le. dranis sein; wohl aber könnte le. tran(i)s im Anlaut durchs deutsche dr- beeinflusst sein.

Avots: EH I, 329


dranis

dranis, [drans Bers.], = tranis, trans, die Drohne. [Eher wohl entlehnt aus mnd. drane (oder im Anlaut dadurch beeinfluss) als damit verwandt.]

Avots: ME I, 489


drausmenis

[drausmenis, ein Schreckbild, ein Ungetüm Wid.]

Avots: ME I, 492


drāzeniski

drãzeniski, kopfüber stürzend, zerrend RKr. II, 55: kāju tik velc vien drāzeniski! Plūd. LR. III, 63.

Avots: ME I, 494


drāztinis

drãztinis, [drāztenis Wid.], ein langer Peitschenstiel aus zähem Holze im Libauschen. Vgl. li. drožtinis, aus Schnitzarbeit hervorgegangen.

Avots: ME I, 495


drebienis

drebienis Wainsel n. FBR. XIV, 88 drebiens Seyershof, = dre̦bulis: drebieni iet pa ceļkauliem Seyershof.

Avots: EH I, 332



dreimanis

dreĩmanis, der Drechlser: [es riteņu dreimanītis BW. 27399. - Nebst estn. treiman entlehnt].

Avots: ME I, 497


driegnis

[driegnis Morizberg "eine morastige, ein schiessende Stelle".]

Avots: ME I, 502


driksnis

driksnis, ein Hitzkopf Erlaa n. Etn. IV, 64.

Avots: ME I, 499


drīzenis

drĩzenis,

2): plur. drìzeņi 2 Lubn., frühreifende Kartoffeln.

Avots: EH I, 335


drīzenis

drĩzenis,

1) ein Hitzkopf
Bers.;

2) eine Frühfrucht
RKr. II, 55, Laud.; [auch: drìzene 2 Borchow].

Avots: ME I, 501


drosonis

druosuonis, der Mutige Druva I, 228.

Avots: ME I, 507


drupenis

drupenis, eine Speise. - in gegorene Milch eingebröckeltes Schwarzbrot Bers. n. Etn. I, 41.

Avots: ME I, 504


dubenis

I dubenis, dubenīca, dubesnīca Laud., ein dicker Knüppel Krem., Oppek.: lai tad zina, kad ar dubenīcu duod pa muguru. Aus r. дубина umgebildet.

Avots: ME I, 508


dubenis

II dubenis, die Höhlung Karls. [Zu dubt.]

Avots: ME I, 508




dūcenis

dùcenis,

1) [auch ducenis Wid.], der Lärm, das Getöse;

2) der Brummbär, ein mürrischer, polternder Mensch
Bers.: ne˙kādam dūceņam, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523


dūcenis

II dûcenis 2 Segew. "Klumpen von Hanf und Erbsen".

Avots: EH I, 345


ducinis

ducinis, der Donner ("verächtlich") Bērzgale.

Avots: EH I, 338


dūcmanis

dùcmanis, ein Brummbär: ne˙kādam dūcmanim, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523


dudinis

[dudinis Domopol "jem., der undeutlich spricht."]

Avots: ME I, 510


dūdmanis

dũdmanis, der Dudelsackpfeifer, der Spieler auf der dūda: dūduoj[a] pieci dūdmanīši.

Avots: ME I, 524


dūgmanis

dūgmanis, ein Brummbär, Polterer: ne˙kādam dūgmaņam, asariņu dzērējam BW. 10220 var.

Avots: ME I, 524


duidubenis

duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.

Avots: EH I, 339


duidubenis

duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511



dūkainis

dūkainis, dùkainis 2 [Kl.], der gelbe Fuchs, gelbes Pferd mit schwarzer Mähne: es se̦gluošu dūkainīti BW. 13833. [dūkains zirgs L., ein Schweissfuchs; dūkaina (pe̦lē̦ka) guovs.]

Avots: ME I, 525


dūkanis

dũkanis AP., dùkanis 2 Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346


duksnis

[duksns Kalz., korpulent: duksna meita. Nebst li. duksav dass. wohl zu daudz; zum Suffix vgl. le. re̦sns dass.]

Avots: ME I, 512


dūksnis

dûksnis 2 (unter dûksne): auch Salis.

Avots: EH I, 346





dulnis

dulˆnis 2 [Nigr.], der Puff, Rippenstoss: duošu dulni mugurā Ltd. 498.

Avots: ME I, 513


dūminis

dūminis, der Schornstein Warkl.

Avots: EH I, 347


dūmonis

[dūmuonis Telssen "dūmaka, pietvīcis gaiss ".]

Avots: ME I, 528


dumpnis

[I dumpnis "tumultus" Elger Dict. 476; zu dumpis I.]

Avots: ME I, 515


dumpnis

II dumpnis "?": mūs mājās mazi dumpņi, bez pakāpa nevarēja (zirgā lēkt) BW. 12866, 1 var. [Wohl synonym mit dumpuris.]

Avots: ME I, 515



dumūksnis

dumûksnis, dumuksne Allend., Salis, [dumūcka Mar. "neliela dūksts meža ceļā"], dumucka Lems. n. U., Widdrisch [hier auch: ausgefahrene Gruft], einschüssiger Sumpf. [Zu dumbrs.]

Avots: ME I, 515


duncenis

I duncenis (unter duncens): "ein steifer, ungelenker Mensch" VL. n. BielU.

Avots: EH I, 342


dundurjānis

duñdurjãnis,

1) ein Schimpfwort Allend. n. U.;

2) ein Kraut:
rauj pa˙priekšu dundurjāni (Var.: buldurjāni) BW. 32393, 8.

Avots: ME I, 516


dūnis

[dũnis Ronneb. "eine Art Vogel"(?).]

Avots: ME I, 528



dupenis

dupenis, eine Fischerstange, mit der man die Fische ins Netz treibt Lasd. [Zu dupêtiês.]

Avots: ME I, 518


dūrainis

dùrainis 2 , ein Fausthandschuh Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; Plur. dûraiņi 2 Dunika, Fausthandschuhe.

Avots: EH I, 348


dūreniski

dūreniski, nach der Art der Leute von Duhren (Gemeinde in Kurl.): d. es dziedāju BW. I, S. 824. Nr. 345 1.

Avots: ME I, 529



durnis

[I dur̃nis, ein Dummkopf Bauske; durnis od. durņa "kas sēd durnē̦dams (t. i. pusmiegā, ar miegu kaudamies, galvu nuokāris) " M. Siliņ.]

Avots: ME I, 519


durnis

[II dur̃nis, "ein kleiner Stahlpflock, mit dem man im Eisen Löcher schlägt " Desseln,Telssen, Neu-Sackenhof.]

Avots: ME I, 519


dursnis

dùrsnis 2 ,

1) = dur̃steklis: jis uz lauka ar dursni durstelē usnes Warkl.;

2) stechender Schmerz, Seitenstiche
Warkl.: man d. duŗ krūtīs;

3) eine Art Stechfliege
(auch dzelža muša genannt) A.- Schwanb.

Avots: EH I, 344


durtaniski

dùrtaniski 2 Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344


durteknis

durteknis, auch durteklis, dursteklis, der Setzling: durtekņi ir nuogriezti vītuolu vai citu tādu ātraudžu kuoku zari, kuŗus ieduŗ zemē, lai nuo tiem augtu jauni kuoki Ar., Konv.

Avots: ME I, 520


durteniski

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520


durteniskis

atur̃teniskis, Adv.,

1) = durteniski; kopfüber Siuxt: jākrīt d: uz kakla iekšā;

2) d. griêzt rācēni; einer Kartoffel zuerst das Ende abschneiden und dann quer in runden Scheiben weiterschneiden
Siuxt.

Avots: EH I, 344


dūšainis

dūšainis "ein braver Kerl" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349


dusmanis

dusmanis, ein Zorniger, Böser BW. 20910 var.

Avots: ME I, 521


dūzenis

[dũzenis "ein boshaftes, eigensinniges Kind" Alt-Autz.]

Avots: ME I, 531


dvīgnis

I dvīgnis, = sieciņš, ein halbes Külmit Naud.

Avots: ME I, 538


dvīleksnis

dvīleksnis, dvilekšņa, ein halbes Külmit Naud. [Vgl. dvālekts und li. dvylìkis Jušk. "ein Zwölftel".]

Avots: ME I, 538


dvīnis

dvìnis: dievs duod ... trejus dvīņus ...: divi suņus; divi kaķus; divi ... kuovārnīšus BW. piel. 2 12703 1 .

Avots: EH I, 351


dvīnis

dvìnis [Jürg., dvînis 2 Dond., Gr. - Essern. dvĩnis Bl. (li. dvynys)]. der Zwiling. [Zu ahd. zwinal "Zwiling" und vielleicht la. bīnī "(je) zwei", s. Walde Wrtb. 2 90 f., Wood IF. XIII, 121. Fick Wrtb. III 4. 173.

Avots: ME I, 538



dzeinis

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi 2 ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini 2 . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi 2 ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi;

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353


dzeinis

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540



dzelkstenis

dzèlkstenis 2 Lub., Lis., Demin. dzelksteniņš Grosdohn n. Etn. II, 33. [Erlaa], ein altes Messer ohne den Stiel. [Wohl zu dzèlzs.]

Avots: ME I, 541


dzelnis

dzelnis Spr. "Strick. Leine"[?],

Avots: ME I, 541


dzelonis

dze̦luonis: bišu dze̦luoņiem BW. 34043, 1.

Avots: EH I, 354


dzelonis

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543




dzeltenis

dzeltenis: auch (rnit elˆ) Oknist n. FBR. XV, 193, Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH I, 353


dzeltenis

dzeltenis. ein gelbes Pferd Ar., Lub., Nigr.

Avots: ME I, 542



dzeltnis

[dzelˆtnis, ein gelbes Pferd Ronneb.]

Avots: ME I, 542


dzeltoknis

dze̦luoknis, dze̦luoksnis Krem., der Backenzahn (vgl. dze̦ruoklis): tam bijusi ve̦se̦la rinda dze̦luokņu MWM. VIII, 878. [Zu dzelêt; Bezzenberger BB. XXVII, 183 denkt auch an gr. χελύνη "Kinnlade", wozu noch an. gio,lnar "Kieme, Kiefer".]

Avots: ME I, 543


dzelzinis

dzelˆzinis 2 Dunika, dzelzinis nazis Pilda n. FBR. XIII, 51, ein Messer mit eisernem Stiel; ein einfaches, billiges Messer überhaupt Dunika: tavs nazis tāds dz. vien ir.

Avots: EH I, 354



dzelzonis

dzèlzuonis [AP.], Schneidewerkzeug (Beil, Messer); Eisenwerkzeug; das Plätteisen des Schneiders Krem.; [vgl. li. gelžuonìs "шлак"],

Avots: ME I, 544


dzelžonis

dzelžuonis "?": Ūsinīti, dzelžuonīti, baruo, sukā kumeliņus! BW. 30053. 4.

Avots: ME I, 544


dzenis

I dzenis: sila dz. BW. 3072, 1 var. raibais dz. 2698.

Avots: EH I, 355


dzenis

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545


dzenis

II dzenis, das Holz, welches zwischen den beiden Zacken der lemesnīca eingeklemmt wird Schlehk n. Mag. IV, 2, 114, Dond. [Wohl zu dzìt nebst ir. gein abret. gen "Keil", an. gandr "Stecken" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 110 und Fick Wrtb. III 4. 124. sowie Bielenstein Holzb. 474.]

Avots: ME I, 545


dzenis

III dzenis: zirgu dz. (kâ ve̦cie kurši sauca kučieri) Janš. Mežv. ļ. I, 87.

Avots: EH I, 355


dzenis

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545


dzenis

IV dzenis,

1): Demin. dzenīte BW. 9741 var.;

2) dzenītis, der Nabelstrang
Frauenb.

Avots: EH I, 355


dzenis

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545


dzenis

V dzenis "der Holzhacker" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 355


dzēnis

dzênis 2 ,

2) Demin. dzēnītis; der Nabelstrang
Blieden.

Avots: EH I, 356


dzēnis

dzênis 2 [Dond.], = dzeinis 1: dravinieki gaŗu dzēni ritināja BW. 1190 [aus Windau], dzēnīti nesa mugurā Dond. Akk. auch dzēnu BW. 30283. [Wohl zu dzenis IV.]

Kļūdu labojums:
1190 = 1990

Avots: ME I, 548


dzerauksnis

dze̦rauksnis KonV, 2 799. [dze̦rauksts Nitau], = dze̦ruoklis, dze̦ruoksnis,

Avots: ME I, 546


dzeroksnis

dze̦ruoksnis (unter dze̦ruôklis): auch (mit 2 ) Frauenb., (dze̦ruoksns) Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH I, 356



dziedonis

dziêduonis* (f. - ne), der Sänger, der Dichter: tuos tik piemin dzieduoņi Aus. I, 3. jūs sīkie putni, dzieduoņi A. XI, 186.

Avots: ME I, 562


dziedrenis

dziedrenis, heiterer, unbewölkter Himmel: dieva dē̦li ruosās debess dziedrenī Pūrs I, 142.

Avots: ME I, 562


dzilnis

dzilnis (unter dzilˆna): auch (mit ìl 2 ) Sessw.

Avots: EH I, 358


dzilnis

[dzìlnis 2 Bers. Grawendahl, N. - Peb. "dzirnu milna (Mahlstock)."]

Avots: ME I, 550



dzīpurainis

dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361


dzirenis

dzirenis, ein Lamm, welches mit der Milch einer Kuh getränkt wird Mar. n. RKr. XV. 113.

Avots: ME I, 553


dzirksnis

dzirksnis [sing. od. plur.?], die Leistengegend zwischen Unterleib und Schenkel Biel. n. U. [Wohl eher nach Brugmann Sächs. Ber., Bd. LVIII, S. 174 f., entstellt aus cirksnis (li. kirkšnìs, etwa unter dem Einfluss von dzirkste). als nach Thomsen Beröringer 249 aus * zirgsnis (zu li. žer̃gti "die Beine spreizen").]

Avots: ME I, 553


dzirksnis

I dzirksnis: Plur. dzìrkšņi 2 Bers., Sessw., (mit ir̂ 2 ) Adiamünde; die Leistengegend. Vgl. li. gìrkšnys dass.

Avots: EH I, 359



dzirnis

dzirnis, = zir̃nis [Bers.], Blieden n. Mag. XIII, 9. [In Gr. - Roop. bedeute dzirnis die Erbsenpflanze. zirnis - das Erbsenkorn.]

Kļūdu labojums:
Gr.- Roop. = Gr.- Roop

Avots: ME I, 555


dzirnis

II dzirnis, der Mühlstein Rainis VI, 196.

Avots: EH I, 360



dzītinis

dzìtinis 2 Kaltenbr., ein Netz, wo die Fische htneingetrieben werden.

Avots: EH I, 362




dzīvotnis

dzīvuotnis, = dzīvnieks Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 561


dzlmenis

dzelˆmenis, die Tiefe, dzelme: upes dzelmenī viņa lūkuojās JR. V, 167. jūŗas dzelmenī Asp. dzelmeņi apkārt veŗas Rainis Gals un sākums 191.

Avots: ME I, 541


džūksnis

džùksnis: ein mit Gras und Sträuchern bestandener Morast (mit û 2 ) Ahs.

Avots: EH I, 366


džūksnis

[džùksnis Drosth., Fehgen, džūkstiens, der Sumpf Wid. Hierher wohl auch der] acc. s. džūkslieni MWM. 1899, 561.

Avots: ME I, 565


ēdienis

êdienis Wessen n. FBR. XIII, 88; Oknist n. FBR. XV,175, Bozchow, Gr-.Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, = êdiẽns; a. s. ehdenne (= ēdeni oder ē̦de̦nu) LLD II, 192.

Avots: EH I, 371


ēdmanis

ē̦dmanis: zivtiņas mazas par ē̦dmani makšķerim spraudīs Dünsb. Od. 150.

Avots: EH I, 371


ēdoksnis

ē̦duoksnis (unter ē̦duokslis): ê̦duokšņa rīkle Sonnaxt, die Speiseröhre (?). Plur: ê̦duokšņi,

3) Überbleibsel vom Pferdefutter (Heu, Stroh)
Frauenb., Siuxt; ‡

4) = ē̦dūkšņi 2 Sonnaxt; ‡

5) eine Art Krankheit:
kad kam caurie zuobi, tad tur ir tādi ē̦. iekšā Frauenb., ‡

6) gebrochener Flachs, der noch voller Schäben ist
Frauenb.

Avots: EH I, 372


ēdonis

ê̦duonis 2 (unter ē̦duons): (ein zänkischer Mensch) auch Sassm.

Avots: EH I, 372



eidenis

eidenis "?" (=eidenieks ?) : zirgs skrien tik˙pat kâ e. (d. h., sehr schnell) Lös.

Avots: EH I, 367


eideniski

eideniski,

2): e. ("aši, strauji") skriet Viļāni; zirgi skrien èideniški 2 (im Galopp, kopfüber)
Linden in Kur1.;

3): tie riteniski, e. un čūreniski nuokūleņuoja lejā Janš. Līgava I, 296; eĩde-niski "rückwärts"
Wandsen; "rückwärts taumelnd" Sessw: ("mit eî").

Avots: EH I, 367


eideniski

eideniski,

1) im Passe:
eideniski iet, im Passe gehen (von Pferden) U., Manz. Lettus;

2) schnell, ["schnell und schief
"Wessen], nach oben springend Wenden, Alt - Rahden, [um Bauske], Grawendahl; "stolz" Sessw.;

3) schief, schräge
Edwahlen n. U.; [eĩdeniskis Nigr., eĩdeniski Wandsen, èideniski 2 Domopol "tantariski"].

Avots: ME I, 566


ēkatnis

ē̦katnis "?": strīdējās ar ē̦katni Repi Līg. Jēk. Daugava 1928, S. 1100.

Avots: EH I, 372


elkonis

è̦lkuonis (unter è̦lkuons): auch (mit e̦lˆ 2 ) AP., Ramkau,

1): streiju gabali un e̦lkuoņi Vēr. II, 840.

Avots: EH I, 368


elksnis

èlksnis: auch Baltinow, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, Sonnaxt (mit èl 2 ), Ramkau (mit elˆ 2 ), Aahof (mit elˆ n. FBR. IV, 43), Assern (in Oberkurl.), Baldohn, Bėwern, Brucken, Daudsewas, Drosth., Dweeten, Ekau, Ekengraf, . Fehsen, Fehteln, Fossenberg, Garssen, Grosdohn, Kremon, Kreuzb., Kroppenh. bei Kokn., Kurmene, Lemb., Linden in Livl., Lixna, Matzen, Merneishof, Meselau, N.-Peb., N.-Salis, Oknist, Pabbasch, Pilskalne, Prohden, Rubinen, Sauken, Schujen; Bermus, Setzen, Stelph., Stirniėne, Sunzel, Sussei, Taurkaln, Wahrenbrock, Weissenstein; Zirsten: me̦lni elkšņi BW. 3449. purva elkšņi 12224 var. S. auch die Angaben FBR. V, 161 ff.

Avots: EH I, 368


elksnis

èlksnis, die Erle, die Eller Selb., AP., Kalzenau, Ogershof, Sawensee, Roseneck, Nerft, Erlaa, Fest., Illuxt, Laud., Lub., Bers., Odensee, Schwanb., Meiran, Aahof, Grawendahl, Sessw., Borchow, Warkl., Welonen [überhaupt in Oberkurland, Lettgalen und teilweise in Livland]: ja pavasarī elkšņi... pilni ar ziediem, ce̦rams uz labām auzām Etn. II, 73. mell - elksnis U., me̦lnais elksnis, die Schwarzeller (alnus glutinosa); pe̦lē̦kais elksnis, graue Eller (alnus incana); das Demin. elksnīši, auch elksnītes, Erlenschwämme (agaricus). [Vgl. alksnis (wozu auch Ильинскiй Slavia II, 258 ff.), woneben auch aluksnis dass. in Hopfenhof, Mahlup, Semershof.]

Avots: ME I, 567


elsonis

e̦lsuonis Bers., die Schwindsucht; e̦lsuons (aus einem Manuskript), Bauchschlag der Pferde.

Avots: EH I, 369




esminis

esminis Zaļmuiža, Strods Par. vōrdn. 68 und 74, esmins Pas. VIII, 161 (aus Borchow), = asmens.

Avots: EH I, 370


gadenis

gadenis,

1) jem., der etwa ei Jahr alt ist:
gadeņa sivē̦ns, ein ungefähr ein Jahr altes Ferkel AP., A. XII, 868. kaimiņienei puika ir jau labs gadenis Plm.;

2) ein erwachsener, bejahrter Mensch:
nav jau vairs ne˙kāds zē̦ns, ir labs gadenis Rīg. Av.

Avots: ME I, 581



gagainis

gagainis Golg., ein Gänserich; ein Hahn.

Avots: EH I, 375


gaideniski

gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376


gainis

gaînis Atašiene n. Fil. mat. 104 "ein grauer, dem Storch ähnlicher Vogel". Aus gar̂nis? Zum Lautlichen vgl. lettg. ai für ar.

Avots: EH I, 377


gaiseknis

gàiseknis, [gaiseklis Schujen], gàisêklis [PS. N. - Peb.], der Windbeutel, ein unruhiger, unbeständiger Mensch: kuo nu klausies tādā gaisēklī AP. [Zu gàiss.]

Avots: ME I, 586


gaisonis

gàisuonis,

1): ein wildes, unbändiges Pferd:
ar tuo gaisuõni 2 nav ne˙kāda braukšana Orellen.

Avots: EH I, 378


gaisonis

gàisuonis, gàisuons [PS.],

1) ein Windbeutel; ein unruhiger Mensch
Burtn.;

2) slikts gaisuons, schlechtes Wetter
Burtn. n. U. [Zu gaiss.]

Avots: ME I, 588


gaišonis

gaišuonis "?": ievē̦lē̦ts par pagasta gaišuoni, baznīcā par mācītāja palīgu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 588


gaitenis

gaitenis,* ein Korridor: Viktōrs gaitenītī sāka darbuoties ap savu velosipedu Veselis Dienas krasts 52.

Avots: EH I, 379


gaitenis

[gàitenis 2 Warkl. "= liska, nuosis, nuoza".]

Avots: ME I, 589


galainis

galaînis, der Gipfel, Wipfel Pilten.

Avots: ME I, 589


galdainis

galˆdainis,

1) ein im Karromuster gewebtes Handtuch
AP.: galdaiņus auž ar astuņām nītēm; tas dvielis iznāk tādiem galdiņiem;

2) Plur. galdaiņi, ein dreifarbiges Strickmuster für Handschuhe
Fest.; galˆdaiņi Saikava, galˆdainīši AP.; gestrickte Handschuhe mit Karroniuster;

3) Plur. galˆdaiņi, ein Wagen mit hölzerner Achse
PV.; "eine Art Wagen" AP.; ein Wagen mit Seitenbrettern Saikava.

Avots: EH I, 379



galdonis

galduonis [*?], der Kostgänger, Tischgänger Karls.

Avots: ME I, 591


galenis

galenis, ‡

3) das äusserste (fernste) Ende eines Ackers oder einer Wiese
Stuhrhof: visa labība pārve̦sta; galenis palika neve̦sts.

Avots: EH I, 379, 380


galenis

galenis [Bers., galē̦ns Rutzau],

1) das Ende eines Brotlaibs
Lasd., Bers., A. XII, 948;

2) ein Stück Weges:
es gāju tādu gale̦nu LP. VII, 1046 [aus der kur. Nehrung].

Avots: ME I, 591


galeniski

galeniski: g. nuostādīt J. Lauva.

Avots: EH I, 380


galeniski

galeniski, dem Ende nach, mit dem Ende.

Avots: ME I, 591


galvainis

galvaînis: ein Vielköpfiger Pas. II, 161.

Avots: EH I, 381


galvainis

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597


garainis

II garaĩnis Orellen, die Schlange.

Avots: EH I, 383



garāniski

gaŗāniski, = gareniski: iesit man trīs reizes ar rīksti g. pa sāniem! Pas. III, 188.

Avots: EH I, 385


garbizonis

gaŗbizuonis, ein langer, dünner Mensch: kam te tâ slaisties, kâ lielais gaŗbizuonis Trik.

Avots: ME I, 605


gardegunis

gaŗde̦gunis, fem. - ne, der (die) Langnasige: tu, stārķīti, gaŗde̦gunis BW. 2686. ak tu traka gaŗde̦gune (Schnepfe) 2690. kukainītis, gaŗde̦gunis MWM. VIII, 158. me̦lnais gaŗde̦gunis, baris picinus; zaļais gaŗde̦gunis, baris chloris.

Avots: ME I, 605, 606


gardienis

gaŗdienis (fem. - ne), gaŗdìena, jem., der langsam arbeitet Ar., Blieden, Ahs.

Avots: ME I, 606


gardienisks

gaŗdiênisks 2 " langsam" : gaŗdienisks cilvē̦ks Sasm.

Avots: ME I, 606


garēkšnis

gardêkšnis Auleja, ein Leckerbissen: cigankas (Zigeunerinnen) prasinēja kaida gardēkšņa.

Avots: EH I, 383


garenisks

gaŗenisks (unter garenisks): auch Dunika; adv. gaŗeniski auch Frauenb.

Avots: EH I, 385


garenisks

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. 2 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602



gargurnis

gaŗgur̂nis 2, ein Mensch mit langen Hüften Livl.

Avots: ME I, 606


garnis

gar̂nis: auch Skaista ("ein Vogel").

Avots: EH I, 384


garnis

gar̂nis (li. garnỹs), der Storch Gundsahl; [der Reiher Kreuzb., Stelp. - Zu dzērve, gr. γέρανος, kymr. garan "Knarich" u. a., vgl. Niedermann Festgabe A. Kaei 74 ff., Suolahti Deutsche Vogeln. 292, Fick Wrtb. I 4 , 403, Walde Wrtb. 2 355 unter grūs.]

Avots: ME I, 603


garnis

[gar̃nis Salis "ein gefrässiger Mensch"; vgl. garlis.]

Avots: ME I, 603


gārnis

gārnis: auch (mit ãr ) Ruj.

Avots: EH I, 390


gārnis

gārnis,

1) [gãrnis Nigr.], der Reiher
St., Konv. 2 2319;

2) der Storch
Smilt. [S. gar̂nis.]

Avots: ME I, 618


garniskis

gaŗniskis, Adv., "in vertikaler Richtung" (??) Siuxt: g. gājuse pa ceļu.

Avots: EH I, 386




garpurnis

gaŗpur̂nis, ein Langschnauziger, Langspitziger A.; gaŗpurnu zābaki od. gaŗpurņi, Stiefel mit langen Spitzen.

Avots: ME I, 607


garspārnis

gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.

Avots: ME I, 607


gauddienis

gauddienis, ein Bejammernswerfer, ein Unglücklicher (aus gauda + diena, vgl. grūtdienis).

Avots: ME I, 610


gaudenis

gaũdenis [Ruj.], der Gebrechliche, Krüppelige, Krüppel: bē̦rni tai abi gaudeņi Aps. gaudeņu nams B. Vēstn. [gaũdenis, ein physisch od. seelisch Leidender Bauske].

Avots: ME I, 610



gauzonis

gauzuonis, der Schwätzer N. - Schwnb.

Avots: ME I, 613



gavenis

gavenis Linden in Kurl., loc. s. gavenē BW. 23829 var. (aus Lennew.), Plur. gaveņi Salis, = gavēnis: šuos gaŗus gaveņus gavē̦dama BW. 32236.

Avots: EH I, 388


gavēnis

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. 2 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614



gāzeknis

gāzeknis, ein Schimpfname Erlaa; "wer alles umstürzt oder umstürzen will" Bers., PV.; "wer oder was leicht umstürzt (intr.)" Bers., PV.

Avots: EH I, 390


gāzenis

gâzenis, der Guss; lietus gāzenis, Regenguss A. XI, 464; gāzeņa lietus, Gewitterregen V.

Avots: ME I, 619


gāzoknis

gāzuoknis, der Guss: lietus gāzuoknis, der Regenguss MWM. VIII, 68.

Avots: ME I, 620


gāzonis

gāzuonis ,* die Sturzwelle Konv. 1 494.

Avots: ME I, 620


ģeibonis

ģèibuonis, der Schwindel, die Ohnmacht AP., Bers.; [ģeibuoņi U., Schwindelanfälle.]

Avots: ME I, 695


ģeibonis

II ģeibuonis (mit ostle: ei aus ī ?) Lixna "ein abgezehrter, erschöpfter Mensch".

Avots: EH I, 426


ģelzenis

ģelzenis,

2): ("ein altes Messer ohne Stiel")
auch Sonnaxt (mit èl 2 ).

Avots: EH I, 426


ģelzenis

[ģel˜zenis Grenzhof, ģèlzenis 2 Kl.], ģelzens,

1) [ģelzenis Kreuzb.], die Messerklinge
Buschh.;

2) ein Messer ohne Stie
[ģelzenis Nerft, ģelzē̦ns Annenburg], ein schlechtes Messer Kokn.;

3) ein schwächlicher, magerer Mensch:
tas jau tīrais ģelzens [Koddiak], tikai kauli un āda A. XIII, 80.

Avots: ME I, 696



ģendinis

‡ *ģendinis oder *ģendiņš "?": ir ģendiņiem, tādiem, kas uz savām ... kājām izdēd, šis (lapu) pēriens izdevīgs būs Lange Latv. Ārste, S. 16.

Avots: EH I, 426


ģērmanis

ģẽ̦rmanis, der Gerber: bij āda jāve̦d ģē̦rmaņa nagā BW. 6931.

Avots: ME I, 698


ģībonis

ģībuonis,

1) der Ohnmächtige:
pēc laika ģībuonis atžirgst LP. I, 136;

2) [ģìbuonis C., Arrasch], die Ohnmacht:
pret ģībuoni - uz krūtīm vai mutē jālej ūdens Etn. IV, 117. Plur. ģībuoņi, Ohnmachtsanfälle Spr.: man sāka tādi kâ ģībuoņi vien griezties ap sirdi Plūd. LR. III, 62.

Avots: ME I, 700


ģildenis

ģildenis, ein abgemagerter Mensch Bers.

Avots: ME I, 698


ģilksnis

ģilksnis, ein ausgetrockneter Mensch Plm.

Avots: ME I, 698





ģinis

ģinis, ein Abgemagerter, abgezehrter Mensch: vājš kâ ģinis.

Avots: ME I, 699


glābenis

glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unterglâbene zu veisetzen.

Avots: EH I, 392


glābenis

glâbenis, gew. glâbiẽns, glâbiņš, die Rettung, Hilfe, Zuflucht, das Rettungsmitten: meklēja glābeni lūgšanā Blaum. nu tev atmaksāju par glābienu LP. IV, 62. nav viņam vairs cerības, ne glābiņa Vēr. II, 295.

Avots: ME I, 623



gliemenis

gliemenis, die Muschelschale [?]: jūŗās uzturas neliels, skaists gliemenis (gliemju vāks) D. [In Serben, Freudenberg u. a. sei gliẽmenis eine Muschel od. Schnecke nebst ihrer Schale.]

Avots: ME I, 628


glieminis

glìeminis 2 Warkl. "klebriger Lehm".

Avots: EH I, 394


gļimdenis

gļimdenis od. gļimduoņa laiks, Frost nach Tauwetter: tāds gļimduoņa laiks, ka krizdams vai sprandu var lauzt Naud.

Avots: ME I, 632, 633



gļotenis

gļuotenis ,* die Molluske Dr., Konv. 2 3689; [gļuõtene Ruj., eine Art Pflanze].

Avots: ME I, 633


glūdenis

glūdenis, ein flacher Kuchen aus Roggenmehl Westkurl.

Avots: ME I, 631



gluminis

gluminis,

1) "gliemēzis" Skaista;

2) ein Schimpfname
Warkl.; ein dummer oder fauler Mensch Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 394


gobzinis

guõbzinis: guobziņam (Var.: guobzemjam) viena meita BW. 14425, 6.

Avots: EH I, 423


gobzinis

guõbzinis, ein Steuerverwalter.

Avots: ME I, 688


godenis

guodenis, ein Mensch, der geehrt sein will: tad ta ir guodenis, - jau pirmais aiz galda.

Avots: ME I, 689



govainis

guovainis,

1) eine Art Kartotfeln (vorzugsweise für Kühe und Schweine)
AP. (mit ùo);

2) "purvs, kur luopus gana" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 424


gozenis

[guozenis "kas guozējas" Fest.]

Avots: ME I, 693



grauzenis

grauzenis, der obere Rand am Strickstrumpfe od. an Handschuhen (gew. valnītis) Kokn. n. Etn. III, 177. grauzenis - zeķes vai cimda malējā gala iesaukums, kuŗš ar+vien tuop adīts citādā veidā kâ pārējais cimds vai zeķe Kokn. A. XIII, 252.

Avots: ME I, 640


grauzgnis

grauzgnis, kuoka grauznis, der Holzbohrer (psocus pulsatorius) RKr. III, 128.

Avots: ME I, 641


grebnis

grebnis, ein Hohleisen zum Aushöhlen hölzener Löffel Ruj.

Avots: ME I, 645


gredzenis

gredzenis Siuxt n. BielU., acc. s. gredzeni BW. 26909, 3 var., (Demin.) gredzenīt[i] 6403, 1, gre̦dzanīt[i] 10082, 7 (aus Angermünde), = gre̦dzens.

Avots: EH I, 402


greimanis

I greimanis [?] U., Sodbrennen : gr. dedzina.

Avots: ME I, 647


greimanis

[II greĩmanis "jem., der Gegenstände (z. B. Löffel) aus Holz anfertigt ; kuoka lietu grebējs" Nötk. ; vgl. dreimanis.]

Avots: ME I, 647


greinis

greinis "?" meitas mani greini [Var. : greili, kleini] sauca BW. 11308. gan tu būsi greiņa sieva ibid.

Avots: ME I, 647


greiznis

greiznis, der Schiefe : sitīšu greizni pa pašu galvu BW. 12130, 2.

Avots: ME I, 647


greizonis

greizuonis, ‡

2) die Drehkrankheit der Schafe:
tu malies kâ aita ar greizuoni apkārt vien Latvis № 1856.

Avots: EH I, 403


greizonis

greizuonis Biel. LSpr. I, 287, greizuons L., U., ein verkehrter Mensch, ein Eulenspiegel. [greizuonis, jem., der alles verkehrt anfasst Wid.]

Avots: ME I, 648


grēkdienis

grẽ̦kdienis "der täglich sündigt" Für. I.

Avots: EH I, 405


gremznis

gremznis, einer, der sich beständig anderen mit seiner Rede aufdrängt Plm.

Avots: ME I, 649


grezndegunis

gre̦znde̦gunis, f. -ne, der (die) Schönnasige : ņem, bāliņ, stimpu, stampu, nelūkuo gre̦znde̦guni! BW. 12158.

Avots: ME I, 651


greznis

greznis,

1) der Hahnenkamm ;

2) die langen Schwanzfedern des Hahnes :
astē greznis [ob nicht als gre̦zns aufzufassen?] liels Plūd. Uz saul. tāli. 51 [aus Bauske ;

3) ein Hutband
L., St.].

Avots: ME I, 651


grienis

[grienis "?": me̦lns kâ grienis Trik.; aus Plahnhof dafür: griẽmis.]

Avots: ME I, 659


griezenis

I griẽzenis,

1): samaitātā durch samaitātājā zu ersetzen; ‡

5) eine Art Bohrer, der beim Dachdeclcen gebraucht wird
(mit ìe ) Ramkau; ‡

6) radförmig zusammengerollte, fürs Spinnen vorbereitete Wolle
Meselau, (mit ìe ) Ramkau (vgl. die Bed. 3).

Avots: EH I, 408


griezenis

I griẽzenis,

1) Wirbel
Ruj.: cilvē̦kam jābaidās, ka dabas spē̦ki neierauj samaitātā griezenī Aps. V, 27; [

2) eine Stelle, wo Pferde, in die Runde gehend, Lehm treten
Ruj.;

3) grìezenis 2 Lis., ein Spiralring].

Kļūdu labojums:
samaitātā = samaitātājā

Avots: ME I, 660


griezenis

II griêzenis, abgeschnittenes Stück, Schnitzel: biešu griezeņi Luopk. III, 131.

Avots: ME I, 660


griezenis

III griêzenis Lubn. der Schnlttkohl: aizgājusi ravēt griezeņus A. Sprūdžs Asaru liekņa 62.

Avots: EH I, 408


griezeniski

I griezeniski,

2): schräg
("šķībi un šļaupi") Frauenb.: g. pārgriêzt kādu priekšme̦tu.

Avots: EH I, 408


griezeniski

I griezeniski,

1) " griezeniski [= schneidend?]!"
tē̦vs pamāca un parāda, kâ jāihceļ (kārkli), kâ jāpieliec, kâ jāpieve̦lk ar cirvja zuobiem Baltpurviņ Druva I, 1344; [

2) " quer"
Ronneb. (im Gegensatz zu gareniski " der Länge nach")].

Avots: ME I, 660


griezeniski

[II griezeniski aizsviest " so wegschleudern, dass der geschleuderte Gegenstand horizontal mehrfach um sich herumdreht"; apstrādāt griezeniski " spiralförmig" Weinsch. grìezeniski 2 Laud. "apkārt griezdamies".]

Avots: ME I, 660, 661



griezienis

griezienis Lixna, = grìeznis 2 III.

Avots: EH I, 408


griezinis

griêzinis (li. griežinỹs "runde Schnitte") Auleja, Borchow, Cibla, Warkl., Zvirgzdine, (mit ìe 2 ) Kaltenbr., (mit ie) Bērzgale, Kolup, = grìeznis 2 III.

Avots: EH I, 408


griezinis

[grìezinis 2 Domopol, = grìzte 7a.]

Avots: ME I, 661



grieznis

I griêznis,

2): auch (mit 2 ) Kl.-Roop, Salis.

Avots: EH I, 409


grieznis

I griêznis, der Schneidezahn MWM. VI, 65;

2) = grieze, die Schnarrwachtel: grieznītis grieza rudzīšuos BW. 27995 var.

Avots: ME I, 661


grieznis

II grieznis, ‡

5) Plur. grìežņi AP., ein Gestell zum Aufscheren;


6) "ein arbeitsamer Mensch"
(mit 2 ) Seyershof: kur es tādam griežņam varu līdz tikt pļaudams!

Avots: EH I, 409


grieznis

II grieznis,

1) grìeznis, ein Riegel
PS.;

2) der Drillbohrer
L., St., Konv. 2 4076;

3) = griezne 2 Ahs.;

4) = griezna I.

Avots: ME I, 661


grieznis

III grìeznis 2 (li. griežnỹs "runde Schnitte"): auch Gr.-Busehh. n. FBR. XII, 93, KatrE., Lös., Oknist, Sonnaxt, (mit ie ) Infl. n. BielU., Sussei.

Avots: EH I, 409


grieznis

III grìeznis 2 [Nerft. Kr.], Schnittkohl, Kohlrübe brassica napus rapifera) Kokn., Kalzenau, Bers., Grawendahl, [Ekengraf]: kas grieznī, kas grieznī? spures vien, spures vien BW. 2971.

Avots: ME I, 661


griezonis

griezuonis (unter griezuons),

1): auch Bers.;

2) "?": nuo tiem ... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (von denen ... Fladder- und Schwarm-Geistern)
Rohkas grahmata 1708, S. 2.

Avots: EH I, 410


griezonis

griezuons, griezuonis Biel. I, 287, Drehkrankheit der Schafe U.

Avots: ME I, 663


griezteniski

griêzteniski 2 Frauenb., Adv., "?": ievas vicu vajaga g. vicā grìezt.

Avots: EH I, 409


grimonis

grimuonis, grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. 2 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655


grīnis

I grīnis, ein höhnisch Lachender L., St.

Avots: ME I, 657


grīnis

II grīnis, ein armer, schwacher Mensch AP., Adsel. [Zu li. gpýnas "гщлый, бѣдный"?]

Avots: ME I, 657


grīzeknis

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658



grozpinis

grùozpinis, der Korbflechter, Korbmacher Ahs., Dubenalken.

Avots: ME I, 672


grūdenis

I grûdenis,

1): auch Baldohn;

3): Gerstenbrei, mit einem halben Schweinekopf gekocht
Saikava.

Avots: EH I, 411


grūdenis

I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,

1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;

2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [

3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;

4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]

5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.

Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).

Avots: ME I, 667


grūdenis

II grūdenis, ein kleines Netz Lasd., Adsel.

Avots: ME I, 667


grūdeniski

grûdeniski: dunkas duod g. (im Gegensatz zu siteniski) Saikava.

Avots: EH I, 411


grūdeniski

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667


grudienis

grudienis, fernes Donnern, Rollen Lettg.

Avots: EH I, 410


grūdienis

grũdienis (aus grūtdienis), auch grũdenis L., St., U., Kand., ein verlassenes Kind, Waise [grūdenis wohl nur in Mundarten, wo suffixales ie gekürzt ist.] S. auch grûdenis.

Avots: ME I, 667


grūdienis

II grūdienis (unter grûdenis I),

2): = grûdiẽns 2: grūž piestā grūdieni R. Ērglis Pel, bar. vectevi 72. Vgl. li. grūdiẽnė "Gericht aus zerstampften Körnem".

Avots: EH I, 412



grūdinis

II grūdinis Kalupe "eine Speise aus zerstampften Kartoffeln und Bohnen".

Avots: EH I, 412


grūtdienis

grũtdienis: grūtdieņa asariņas BW. 4109; Demin. nom. plur. grūtdieniņi BW. 4176.

Avots: EH I, 413


grūtdienis

gŗũtdienis, = grũtdienis: gºûtdienîti ... ļaudis niecināja BW. 4788. sērdienīši, gŗūtdienīši 4243 var.

Avots: EH I, 415


grūtdienis

grũtdienis, f. -ne, grũtdieniņa BW. 24784, einer (eine), der (die) schwere Tage (grũtas dienas) hat, namentlich ein Waisenkind: sērdienei, grūtdienei grūts mūžiņš dzīvuojuot BW. 4484. grūtdieņu nams, das Waisenhaus St., gew. bāriņu n. grūtdienīšu asaras, feiner Staubregen.

Avots: ME I, 669


gruznis

gruznis, ein Faulenzer Stockm. n. Etn. IV, 33: ap vienu vietu viens darbuojas, ap uotru - uotrs gruznis Janš.

Avots: ME I, 667



grūznis

[II grûznis 2 Ruj. "etwas Zerstossenes (Hanf, Kartoffeln u. a.)"; vgl. grûslis].

Avots: ME I, 670


grūznis

III grūznis "?": tuos visus tie ...grūznī (in den Kampf?) savadīja Dünsb. Grieķu-persu kaŗi 4.

Avots: EH I, 413


gūbainis

gũbainis "eine in der Ferne sich bewegende Gesialt" Ruj., Lems., Serb. n. U.: kad ieraugi gūbainīti, paliec par sila čakārnīti BW. 29088. Vgl. gūbâtiês.

Kļūdu labojums:
gūbainīti = gūbainīti (gemeint ist damit ein Wolf)

Avots: ME I, 685


gubenis

gubenis.

2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡

3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.

Avots: EH I, 415


gubenis

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674


gudinis

gudinis, ein Weissrusse Līvāni; gudiņš "ein weissrussischer Arbeiter auf den Flössen" Wessen.

Avots: EH I, 415


gudrdegunis

gudrde̦gunis, der Naseweise, der Klügling Manz.

Avots: ME I, 674


gudrūnis

gudrūnis, ein Klügling, gudrinieks: liels g. Pas. XI, 79 (aus Bilskenshof), 201 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 416



gulbainis

gùlbainis 2 Līvāni, eine Kartoffelspeise. Zu gulbes.

Avots: EH I, 416


guldzeknis

[guldzeknis Nerft, ein Schluck (Wasser).]

Avots: ME I, 676


gulenis

gulenis, ‡

3) "bluķa kuoks (bišu kuozuls)" Saikava.

Avots: EH I, 417


gulenis

gulenis,

1) die Schlafmütze
Lasd. n. A. XIII, 492; [

2) "ein liegender Baum"
Bers.].

Avots: ME I, 677


gulenisks

gulenisks: uzlikt kuo guleniski Siuxt.

Avots: EH I, 417


gulenisks

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677


gulgzdienis

gulˆgzdienis Auleja, ein Schluck: var redzēt, kai g. nuoskrien i[r] atskrien (kad guovs gre̦muo).

Avots: EH I, 417


gulinis

[gulinis, ein liegender Bienenstock (aus einem Holzklotz) Dricēni u. a.]; guliņi (horizontale) zari Konv. 2 937.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) guliņi (horizontale) zari Konv. 2 937

Avots: ME I, 678


guliniski

[guliniski Bers., Adv., "liegend, horizontal".]

Avots: ME I, 678


gulsnis

gulsnis,* die Eisenbahnschwelle.

Avots: EH I, 417



gulznis

gulznis,

1) (wo?) "=gurns 1";

2) "ein umgestürzter
(kritis) Baum" (mit ùl ) Smilten;

3) =gulsnis* Schibbenhof (mit ulˆ 2 ), Laidsen, Ost-Livl.

Avots: EH I, 418


gurnis

gùrnis 2 Aahof n. FBR. IV, 43, = gùrns: gurņus gruozīdams BW. piel. 2 4872, 2.

Avots: EH I, 421


guronis

gurùonis 2 Warkl., ein müder, schwacher Mensch.

Avots: EH I, 421


gūsteknis

gũsteknis ,* der Gefangene: viņs acumirklī palaida gūstekni Purap.

Avots: ME I, 686



īdenis

īdenis Naud., auch idis, idus U., īds Angern BD. 179, der Nordostwind. [Vgl. idus.]

Avots: ME I, 834


īdzenis

īdzenis, der Verdriessliche, Mürrische, BRummbär: ne tādam īdzeņam manu mūžu īdzināt BW. 10220.

Avots: ME I, 834


iecirknis

iecirknis, der Bezirk: mūsu iecirknī LP. V, 222.

Avots: ME II, 6


iedzēknis

I iedzēknis Wolm. n. U., Wend., = iedzēklis I: neizņem iedzēkni; vista netupēs vairs virsū Wend.

Avots: ME II, 13


iedzēknis

II iedzēknis: auch Renzen, (ìedzêknis) Trik.

Avots: EH I, 511


iedzēknis

II iedzēknis [wohl aus * iedzė'rknis], = iedzirknis I: murdi ar vairākiem iedzēkņiem jeb mutēm Konv. 2 2841.

Avots: ME II, 13



iedzelksnis

iedzelksnis Adsel, = iedzirklis I: līdaka, ārā netikdama nuo murda, bij uzgriezusies uz iedzelkšņa.

Avots: ME II, 13


iedzerksnis

iedzerksnis, das Quernetz in der Fischreuse, welches die Fische nicht zurücklässt Aahof.

Avots: ME II, 13


iedzirknis

iedzirknis: auch Ugalen n. FBR. VII, 22 Lemb., Salis (mit ir̂ 2 ), Golg., Warkl. (mit ir̂ ).

Avots: EH I, 511


iedzirknis

iedzirknis [Salisb.], Krons - Würzau, N. - Bergfried, = iedzirklis I; [s. Bielenstein Holzb. 671.]

Avots: ME II, 13


iegārtnis

iegārtnis, = iegātnis: purvs piede̦r iegārtņam, tam nav tē̦va tīrumiņa BW. 3827, 2 var

Avots: ME II, 16


iegātnis

ìegãtnis,

1) : loc. plur. iegātnuos (2 X!) BW. 3833; ‡

2) nom. pl. ìegãtņi AP., ein Bauerngut (Gesinde), in dessen Besitz man sich einheiraten kann:
būtu labi, ja Jānim gadītuos kādi ie.

Avots: EH I, 513


iegātnis

ìegãtnis, einer, der in den Besitz eines Gesindes (Bauerngutes) sich einheiratet, indem er Schwiegersohn des Wirten (Besitzers) wird: iegātņuos iet, sich so einheiraten. duošuot savu pusbrāli Vanagam iegātņuos Neik. 9. dzīš[u] ārā bāleliņu, ņemš[u] iekšā iegātnīti BW. 3338, 1 var.

Avots: ME II, 16


iegavēnis

iegavēnis: iegaveņa vakarā, kad le̦c ķe̦katās Janš. Mežv. ļ. II, 26.

Avots: EH I, 513


iegavēnis

iegavēnis, [iêgavenis 2 Bauske, iẽgavenis MSil. "Beginn der Fastenzeit".]

Avots: ME II, 16


iegāznis

ìegāznis, ‡

2) spöttisch für
ìegātnis Kalz. n. Fil. mat. 27;

3) "eine Grube auf dem Wege"
Jāsmuiža.

Avots: EH I, 513


iegāznis

[iegāznis "ein Weg, von dem der eine Rand tiefer und niedriger ausgefahren ist" Welonen.]

Avots: ME II, 16


iegoznis

ieguoznis,

1) [eine Stelle, wo man guozêties 1 kann
Weinsch.]: saules ieguoznī Apsk. v. J. 1903, S. 512;

[2) "neliela paleja; neliels meža līcis" Druw.; "eine Niederung im Acker"
Mar., Bers.].

Avots: ME II, 21


iegurnis

iegurnis, das Becken (als Körperteil) Latv, konv. vārdn. 13663: griêzums caur sievietes iegurni (kann auch der acc. s. eines ē- Stammes sein!) Kalniņš Ārstn. kalend. 1926, S. 152.

Avots: EH I, 516



iekarniski

iekarniski, Adv., herabhängend Frauenb.

Avots: EH I, 518


ieknist

ìeknist, zu keimen anfangen Frauenb.: iesals sāk ie.

Avots: EH I, 521


ielaidenis

[ìelaidenis,

1 = ielaidene Bauske;

2) der Einsatz am Hemde
Bers.;

3) Adv. schief angelehnt:
iel. sēž kamanās Ruj.]

Avots: ME II, 35


ielaidnis

ielaîdnis,

3): kre̦klam padusē ielaide iẽlaîdnīti vai liestiņu AP.; ‡

5) ein in offenes Wasser hineingelassenes Eisstück,. durch welches das Wassei schneller gefriert
Saikava.

Avots: EH I, 526


ielaidnis

ielaîdnis,

1) eine Art Setznetze
U.;

2) ielaidņi, das Gewölbe des Ofens, darauf die Glutsteine gesetzt werden
[s. Bielenstein Holzb. 100];

3) ein ergänzendes Stück:
kad ēvelējuot dēli izlūst zars, ieliek tai vietā ielaidni; ein eingelassenes Stück beim Zuschneiden od. Nähen Laud.; der Einsatz am Hemde Bers.;

4) ein ausgelassenes Kind
Wend. Zu laist.

Avots: ME II, 35


ielāpainis

ìelàpainis 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, ein ausgebesserter (gestopfter) Handschuh.

Avots: EH I, 526


ielēcinis

[ielēcinis Kārsava, Welonen u. a., = iegātnis (aber pejorativ, beinahe als ein Schimpfwort).]

Avots: ME II, 38


ielenis

iẽlenis: auch N.-Wohtfahrt, Orellen, Roop.

Avots: EH I, 526


ielenis

iẽlenis [Wolm., ìelenis PS.], die Niederung, Vertiefung, das Tal, der Talkeaaen: šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ieleņi, vietām puni Wend. mežuos, ieleņuos MWM. VI, 499. kapenēs,... svaigu smilšu ielenī Duomas III, 207.

Avots: ME II, 38


ieliecenis

ìeliecenis, ein Haken (?): tam (= mietam) galā bija dzelzs ie. tas bija krāsns slaukāmais skruķis Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 527


ielieknis

[iêliêknis 2 ,

1) eine Falte;

2) eine Vertiefung des Erdbodens
Ruj.]

Avots: ME II, 40


ielīksnis

ielīksnis, niedriges, nasses Land L. [Wohl zu ìelikt.]

Avots: ME II, 39




ieloksnis

ieluoksnis, die Bohne, Kunde an den Schneidezähnen der Einhufer RKr. III, 128.

Avots: ME II, 42



iemetenis

iẽmetenis Salis "tīkls ar liekaci".

Avots: EH I, 530


iemetnis

iemetnis: "tīkls, kuo ielalž e̦ze̦rā, lai zivis ietinas" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 530


iemetnis

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45


ieplakaniski

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski 2 Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51


ierēdnis

ierẽdnis ,* der Beamte: skrīveri var skaitīt par muižas ierēdni Aps. I, 434.

Avots: ME II, 57


ierietenis

[ierietenis Bers. "ein Stück Materie (Zeug), das man in ein zu kurz gewordenes Kleid hineinnäht."]

Avots: ME II, 58


iesānis

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62



iešķībaniski

iẽšķībaniski, Adv., ein wenig schief, schräge: iešķībaniski viņai pretim A. XII, 653.

Avots: ME II, 77


iesmenis

[iesmenis Marienhausen "liels iesms, uz kuŗa saveŗ spuoles, lai iztītu dziju."]

Avots: ME II, 68


īgarnis

īgarnis: ĩgârnis 2 Dunika, Rutzau. Nach Zevers IMM. 1928 II, 313 aus d. Hütgarn "grosses Netz, in welchem Ftsche lebend aufbewahrt werden".

Avots: EH I, 500


īgarnis

īgarnis, ein Heunetz, ein netzartiger Sack, liels tīklveidīgs maiss, kur ceļinieki iebāž sienu Rutzau n. Etn. I, 138.

Avots: ME I, 834


igaunis

igaũnis: mit N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, mit 2 Seyershof, mit àu 2 Aahof, Demin. gen. s. igauniņa BW. 13288 var.

Avots: EH I, 429


igaunis

igaũnis, [iguonis BW. 9515 var., 28161, 1 var.], fem. igaũniẽte, der Este, die Estin. [Der Name stammt von der altestnischen Landschaft "Ugaunia", wo U- vielleicht einen ü-Laut darstellt.]

Avots: ME I, 702


igaunisks

igaũnisks, estnisch: mācīties igaunisku [gew.: igauņu] valuodiņu BW. 2539.

Kļūdu labojums:
2539 = 2537

Avots: ME I, 702


īgnis

îgnis, ‡

2) Abscheu
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 500



igonis

iguonis (unter igaũnis ): auch (mit

2) Salisb.

Avots: EH I, 429


īgonis

îguonis, der Murrkopf, ein verdriesslicher Mensch Naud.

Avots: ME I, 835


ikrainis

[ikrainis, ein Starkwadiger Wid.]

Avots: ME I, 704


īksnis

îksnis: auch (mit î 2 ) OrelIen n. FBR. XI, 46, Salis.

Avots: EH I, 500


īksnis

îksnis, der Daumen Kl. - Wrangelshof.

Avots: ME I, 835


īkstonis

īkstuonis, ein weinerliche Person Bauske.]

Avots: ME I, 835


ilgonis

il˜guonis, fem. -ne, il˜guoņa, comm., ein Saumseliger, Trödler: nelaiķa ve̦ctē̦vs mūs nuosauca par ilguoņiem Zabeln, Linden.

Avots: ME I, 706


ilgosnis

ilguosnis [?], eine erwartete Zeit L.

Avots: ME I, 706


ilknis

il˜knis: auch Salis, Seyershof; kuiļa ilkni Pas. VIII, 455. uzliec uz ilkņa! iss auf! Saikava. Aus *ilgtnis und nebst ìlkss I und II, ilktis und ilts zu ilgs "lang"?

Avots: EH I, 430


ilknis

il˜knis C., il˜kts, -s, L., A. XIV,I, 409. il˜kss, -s, [PS., Trik.], Frauenb., dial. ilkse LP. VII, 141, ilkši (Plur.) Vēr. I, 224, ilksne Kand. (durch Kontamination mit dem ähnlich lautenden ilkss, die Femerstange),

1) der Hauzahn des Ebers, der Fangezahn:
kuiļa ilkses LP. VII, 141;

2) ilkses, Backen- od. Schechtzähne junger Pferde
L., St., U.,

3) der Zahn eines Elephanten
Vēr. I, 224;

4) auch von grossen Zähnen der Menschen: baltie ilkņi vien caur ūsām pazibēja MWM. VI, 409. Nebst ilts zu li. ìltis, -ies "Hauzahn";
[le. ilknis vielleichi = li. iltinis "клыковый", woraus nach Schwund des i zwischen t und n le. ilknis entstehen konnte, und aus ilknis könnte das k von ilkts (für ilts = li. ìltis) bezogen sein; da ilkšu gen. pl. zu ilkts "Hauzahn" und ilkss "Femerstange" ist und an letzteres auch ilkši (wo š aus tj entstanden sein kann) erinnerte, konnte ilkss- (für ilkt-) in der Bed. von "Hauzahn" aufkommen. Anders darüber Būga KSn. I, 168. der li. ìltis aus * ìlktis herleitet und mit le. ilkss "Femerstange" verbindet].

Avots: ME I, 706


ilksnis

I ilksnis (unter il˜kss II),

1): Jānītis nuosèja ilksnis uz augšu Pas. IX, 87.

Avots: EH I, 430



īpatnis

ĩpatnis ,* das Individuum: tauta sastāv nuo neskaitāma pulka atšķirtu ītapņu Etn. IV, 138. tās pašas sugas īpatņi Konv. 2 766. ir sabiedrība, ir īpatnis bija... saistīti Duomas II, 267.

Avots: ME I, 836


īsdegunis

îsde̦gunis, ein Kurznasiger: īsde̦guņa cuka Popen.

Avots: EH I, 501




īsmenis

īsmenis, eine Pfütze: pie pašām durvīm liels īsmenis (nachdem es geregnet hat) Ramkau.

Avots: ME I, 837


izblinis

izblinis (patr. prt. aut.), gelb geworden (?): ja slimuo ar dze̦ltānuo kaiti, tad saka: izblinis, izdēdējis kâ blins.]

Avots: ME I, 717


izcilnis

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438



izcirksnis

izcìrksnis, abgehauenes, abgeholztes Stück Wald [Kl.], Smilt., C.

Avots: ME I, 721


izdibenis

izdibenis, einer, der ohne jegliche Auffordurung wie ein Ausgehungerter über das Essen herfällt: viņš kâ izdibinis krīt uz ēdienu Katzd. Dazu ein Verbum: nu esi gan labi izdibenējies, jetzt bist du wohl recht hungrig Bers.

Avots: ME I, 727


izdibenis

izdibenis, ein wählerischer Mensch, ein wählerisches Kind Fianden.

Avots: ME I, 727


izdzimtenis

izdzimtenis,* ein Degenerierter: alkoholiķu izdzimteņi (aus einem handschr. Vokab.).

Avots: EH I, 445



izgavēnis

izgavênis 2 Dunika, das Ende der Fastenzeit.

Avots: EH I, 447



izkasenis

izkasenis, der aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackene Kuchen Bers.

Avots: ME I, 748




izknist

izknist, intr., auskeimen: izknitušas sē̦klas Konv. 2 553.

Avots: ME I, 754


izknist

I izknist: graudi izknituši Schujen, Wolm.

Avots: EH I, 457


izknist

II izknist (li. išknìsti ) Rutzau, = izrakât: cūkas izknisušas visu dārzu.

Avots: EH I, 457


izknist

III izknist: piens izknît 2 Dunika, infolge unordentlichen Melkens beginnt die Milch immer weniger reichlich aus dem Euter zu fliessen.

Avots: EH I, 457


izlaidenis

izlaîdenis, ein Ausgelassener, Ungezogener Aps.

Avots: ME I, 760


izlaideniski

izlaîdeniski, nachlässig, zerstreut: tu gluži izlaideniski izturies AP.

Avots: ME I, 760


izputenis

izputenis Neugut, Stelph., jem., der wirtschaftlich ruiniert ist: šis saimnieks ir gatavais i.

Avots: EH I, 475



izraktenis

izraktenis* etwas Ausgegrabenes (z. B. Erz, Steinkohlen).

Avots: EH I, 476


izvirtnis

izvirtnis ,* izvirtnieks *, der Wüstling, der Entartete, Degenerierte, die Ausgeburt.

Avots: ME I, 830


Janis

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96


Jānis

Jãnis: Demin. dat. s. Jãnelim BW. 12943,

2): Jāņa puķe "?" Strods Par. vōrdn. 87;

4) jãnĩtis,

c): eine gewisse Blume mit roten Blüten
Seyershof; "Jāņu kartupelis" (scherzweise) Iw.

Avots: EH I, 561


Jānis

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. 1 ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. 1

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106



jāteniski

jâteniski,

1): sēdēt uz zirga j. AP., Ramkau; ‡

2) j. braukt Diet., halbspur fahren, d. h. so, dass eine Hervorragung oder ein tiefes Geleise zwischen den Rādern bleibt;


3) j. šūt BielU., Frauenb., überwendlich nähen (so, dass der Faden sich um den Saum windet).

Avots: EH I, 561


jāteniski

jâteniski, jâtniski, rittlings: sēdi man jātniski mugurā LP. VII, 183. es tevi sviedīšu, ka tu jāteniski ārā iziesi Gr. - Jgfrnh., ich werde dich vierkantig hinausschmeissen.

Avots: ME II, 107



jēlmenis

jê̦lmenis, ein schwacher, schlaffer Mensch: kuo tāds jē̦lmenis man padarīs Ekengr., [Jürg.].

Avots: ME II, 112, 113


jenis

jenis,

1): vgl. estn. jänes "der Hase";


2) ein Knirps (?):
mazi jeņi (bē̦rni) mēs bijām Seyershof.

Avots: EH I, 563


jenis

jenis, der Hase Karls. [Wohl aus * janis; vgl. Jānītis und Janis.]

Avots: ME II, 110



jokmanis

juõkmanis, ein Possenreisser, Firlefanz: viņš liels juokmanis.

Avots: ME II, 126


jonis

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571


jonis

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127


josmenis

juosmenis (unter juosma); cirps tev piemiegts pie juosmeņa Azand. 32. iegrimdams sniegā ... līdz juosmenim A. Grīns Dvēseļu putenis II, 86.

Avots: EH I, 571


jozmenis

juozmenis,

1) = juozminis (mit ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571


jozminis

juozminis,

1) auch Wessen, (mit ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 175; Auleja, Domopol, Kaltenbr., Nautrēni, Salwen: jis tievs juozminī Nautrēni. viņai juozmiņa pa˙visam nav - vienmuka Gr.-Buschh. biksēm plats j. (die Hosen sind um die Taille zu weit)
Salwen;

2) der Riemen, Gurt
Domopol, Nautrēni.

Avots: EH I, 571


jozminis

[juozminis Nerft "juostas vietÄ; vgl. juosminis.]

Avots: ME II, 128


juceknis

juceknis Pilda n. FBR. XIII, 49, "?" Plur. jucekņi,

a) jucekņu cisas Pilda n. FBR. XIII, 43, nach dem Entfernen des Langstrohs nachgebliebenes kurzes Roggenstroh
Kaltenbr.;

b) "izjukuši labības kūļi kuopā ar kasījumiem" Linden in Kurl.

Avots: EH I, 566


jucenis

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tur izcēlās tāds juceklis, ka nevarēja ne saprast. tu stāvi putu, pē̦rkuoņa un viļņu juceklī Apsk.

Avots: ME II, 115


jucenis

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tu mums sataisīji labu juceni Hug.;

2) der Pl.
juceņi - pakaļpalikušie rudzi, kad pļauj ar gaŗkāta izkapti Sonnaxt.

Avots: ME II, 115


juceniski

juceniski, promiscue: viena teicēja lietuo pat vairāk formu juceniski Petr.

Avots: ME II, 115


jumteniski

jumteniski (wo?), Adv., dachartig: j. zemes piemest rūsai.

Avots: EH I, 567


jūrinis

jũrinis, der Seewind Kurisch - Haff; jũrenis n. RKr. XI, 102.

Avots: ME II, 122


jūsmonis

jūsmuonis Janš. Līgava II, 299, der Schwärmer.

Avots: EH I, 570


kailenis

[kailenis, ein Schafspelz ohne Überzug Ahswikken.]

Avots: ME II, 133


kaitenis

kaitenis (?) Wessen "wer sich leicht ärgert" (?).

Avots: EH I, 575


kājainis

kãjainis, eine Walze zum Getreidedreschen Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19.

Avots: EH I, 599




kakalznis

kakalznis,

1): auch A.-Schwanb., Mar.

Avots: EH I, 575


kakalznis

[kakalznis,

1) = kakalze Stuhrhof, Erlaa;

2) ein von
kakalzas bedeckter Acker Mar.]

Avots: ME II, 137


kalcenis

kàlcenis 2 ,

2): auch KatrE.;

4) die Masche beim Stricken
Fest.

Avots: EH I, 577


kalcenis

kàlcenis 2

1) die Schleife, die Schlinge, die Öse:
valgu izbāž caur kalceni Erlaa, Bers., Lub.;

2) die zum Zuknöpfen des Rockes angelegte Öse, welche die Stelle des Knopfloches vertritt;

3) der Anhänger:
drēbēm pie apkakles ir kalcenis, pie kā tās piekārt Wid. [Zu kalkà "головная повязка из ленты"?]

Avots: ME II, 140


kalksnis

kàlksnis, ‡

2) ein Ausgehungerter
(mit alˆ ) Warkl.;

3) wer quient (vergeblich wartet)
Bērzgale;

4) ein ungebetener Gast
("kas kādā guodā atnāk neaicināts un, pie galda nesaukts, gaida jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs") Bērzgale, Welonen.

Avots: EH I, 578


kalksnis

[kàlksnis "ein hagerer Mensch" Freudenberg.]

Avots: ME II, 142


kalpenis

[kàlpenis 2 , die Schlinge Kl. Zu cilpa.]

Avots: ME II, 144


kalsnis

kàlsnis, ein hagerer, magerer Mensch MWM. VII, 604.

Avots: ME II, 144


kaltenis

I kaltenis, ein kupferner Kessel L. [Wohl zu kal˜t.]

Avots: ME II, 145


kaltenis

II kaltenis: "1652" ME, II, 145b zu ersetzen durch "1652 1 ".

Avots: EH I, 579


kaltenis

II kaltenis, [wohl eine Deminutivform zu kal˜ts]: bij kalteņi, bij urbeņi BW. p. 1652 [aus Lodenhof.]

Avots: ME II, 145


kaltenis

III kalˆtennis 2 "Bauske" ME. II 145b zu ersetzen durch "Garrosen".

Avots: EH I, 579



kalteniski

kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579


kaltnis

kaltnis, ein geschmiedeter kupferner Kessel Stender Deutsch-lett: Wrtb. (unter "Kessel" ).Vgl. kaltenis 1.

Avots: EH I, 579



kaltonis

[I kalˆtuonis 2 Ruj., ein verdorrender Baum.]

Avots: ME II, 146


kaltonis

II kaltuonis, die Auszehrung [Warkl., Wessen], Infl. n. U. Zu kàlst.

Avots: ME II, 146


kaltonis

III kàltuonis 2 Warkl., Weichselzopf.

Avots: EH I, 579


kaltūnis

kàltùnis 2 Warkl., Weichselzopf. Vgl. kaltuons.

Avots: EH I, 579


kalvainis

[I kalvainis BW. 19186, 3 var., = ķe̦l(a)vainis: znuotiņ, manu kalvainīti! [aus Schlossberg; vielleicht mit ķ - statt k- zu lesen.]

Avots: ME II, 146




kamienis

kamienis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Skaista, = kamiêns, Tannenborke.

Avots: EH I, 582


kamiesenis

kamiesenis, ein gewisses Stickmuster: tādi ... raksti ... atruodas uz kre̦kla ple̦ciem, kurus sauc par siksnām jeb kamieseņiem RKr. XIX, 141 (aus NB.).

Avots: EH I, 582


kāminis

kàminis 2 Bērzgale "ein von anderen vernachlässigter und dabei (als Arbeiter) ausgebeuteter Mensch": neiešu pie bagātā par kāmini strādāt. Aus kājminis.

Avots: EH I, 601


kampenis

kam̃penis Preekuln "die Stelle, wo man über einen Zaun steigt".

Avots: EH I, 582


kampinis

kam̃pinis,

1) das Krummholz
Rutzau [zu li. kam̃pinas "Bogen"];

2) [in Dunika: kam̃pīns] "eine kleine, zum Hinübersteigen [mit Stufen] eingerichtete Zaunschicht"
N. - Bartau, Kalleten. [Vielleicht identisch mit kampine.]

Avots: ME II, 151


kānis

kānis, die gans Schrunden n. Manz., Mag. IV, 2, 120; [kāns Mar. n. U.]; s. kāne.

Avots: ME II, 191



kantainis

kañtainis, der Kantige, Beiname des Buchweizens im VL.: driķīšam, kantaiņam BW. 27943.

Avots: EH I, 585


kanteniski

kanteniski,

1) = kañtiski 1: (grāmata) bij zâlītē k. iekritusi un stāvēja Jauns. B. gr˙s II, 189;

2) kopfüber (?):
svied viņu k. laukā! Deglavs Rīga II, 1, 240.

Avots: EH I, 585


kapainis

kapaînis, ein Hackeisen, mit dem man Kartoffeln und Blätter zerhackt Aahof.

Avots: ME II, 157



kapteinis

kapteinis, der Kapitän: dāldeŗi kapteiņa nauda BW. 1795, 4.

Avots: EH I, 587


karcenis

kar̂cenis Saikava, eine Art Setzangel: salikām divdesmit karceņus, bet bij iekuodušās tikai divas zivtiņas.

Avots: EH I, 588


karmeknis

I karmeknis, aufgekochte Beestmilch [Erlaa], Lasd. n. A. XVI, 476. Zu karst. [Wohl mit ē zu lesen; vgl. kar̂sēknis 2.]

Avots: ME II, 163


kārnis

kārnis, der Lungerer, der Näscher, der Schmachtende: duod jel tam kārnim, redz, kâ kvernē; nepruot ne kauna, ne guoda Naud. Zu kārnēt.

Avots: ME II, 197

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (36)

acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


akotains

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65


amulains

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70


atradiens

atradienis Kaltenbr. (mit ìe 2 ), Warkl., Pas. I, 150. der Fund.

Avots: EH I, 160


augšenieki

aûgšeniski, Adv., in der Richtung nach oben Frauenb.: a. mest, sviest, celt.

Avots: EH I, 185


baltakmens

bal˜takmenis, der Weisstein, Granulit: baltakmeņa dzirnaviņas VL.

Avots: ME I, 256



čīkstone

čīkstuonis, der Kämpfer. Vgl. cīkstuonis und auch čīkstuone.

Avots: ME I, 416


čunčuriski

čuñčurniski Frauenb., Adv., taumelnd, purzelnd: viņš iet arklam pakaļ č.

Avots: EH I, 295


daldarains

dal˜darainis AP., ein grossgemustertes Tuch.

Avots: EH I, 304


duris

I dur̃nis: ak tu durnis, nesapraša! BW. 35013, 3 var.

Avots: EH I, 344


dzelis

dzelnis: nuo dābuola dzelni [?] (Var:: dzeini) vija BW. 3428 var.

Avots: EH I, 353


dzelksis

dzelksnis (unter dzelkne): auch (mit el˜ ) N.-Wohlfahrt, Salisb., Wolmarshof, (dzel˜ksns) Salis n. FBR. XV, 64; "ērkšķis" Puikeln.

Avots: EH I, 353


gailiis

‡. gaîlinis Oknist, melampyrum nemotosum.

Avots: EH I, 376


garainins

I garainis "ein beständig übel riechender Mund" Salisb.

Avots: EH I, 383


griezeiski

II griezeniski: grìezeniski ada (eine Strickart), ja adatu bāž valdziņā nuo labās puses uz adīkļa iekšpusi un jaunuo valdziņu izve̦lk uz ārpusi, kādēļ valdziņi drusku sagrìežas Ramkau. zeķes ada g., tad ir stipras ebenda.

Avots: EH I, 408



kaulains

kaũlainis, der Knocherichte RKr. VII, 90.

Avots: ME II, 174




krāpalains

krāpalainis: "3858" ME. II. 266 zu ersetzen durch "3858, 1 var."

Avots: EH I, 645


lauzeklis

laûzeknis, das Brecheisen: ar lauzekli pacēla galda plātni B. Vēstn.

Avots: ME II, 431


lēveris

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464


ļogains

ļuogaînis, der Zweizahn (bidens) Ar., Konv. 2 2320.

Avots: ME II, 546


mugurkaulains

mugurkaũlaînis ,* mugurkaũlaîns dzīvnieks, mugurskaũlniẽks *, das Wirbeltier MWM. VI, 792; Konv. 2 832, 2115.

Avots: ME II, 661


pīckains

pīckainis, dūņu pīckainis, cobltls fossllis Karls.

Avots: ME III, 230


pirkstelis

pirkstenis Wid., der Fingerhandschuh.

Avots: ME III, 223



punkts

in Oknist ein: i- Stamm.

Avots: EH II, 326


roblapains

rùoblapainis Celm., die Eiche (eig.: wer gekerbte, gezackte Blätter hat).

Avots: ME III, 575


rūgušins

rûgušinis Auleja, = rûgušpiẽns.

Avots: EH II, 387


šķībenieks

šķībenisks, etwas schräg: gaiss lietus lāsu šķībeniski strīpuols Upītis Sieviete 280. ve̦zums piekrāvies šķibeniski 2 Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 47


smailbārdains

smailbārdainis, wer einen spitzen Bart hat A. v. J. 1900, S. 410.

Avots: ME III, 949


strīpains

strĩpainis (f. -ne), wer (was) gestreift ist: nebij zīda svārki ģē̦rbti,... tādi paši strīpainīši (ein gestreifter Rock) BW. 18462, 6. es pielecu caku stalli, dievs dev[a] mazus strīpainīšus (gestreifte junge Schweinchen) 33455, 1. lec, rude, pa˙priekšu, pelēķe pakaļ, visu+pakaļ ielēks strīpainīte RKr. XVI, 124.

Avots: ME IV, 1092


tērkšķenēt

tḕrkšķenis 2 Stockm., eine Art (klappernde) Vogelscheuche.

Avots: ME IV, 173


totains

totaĩnis Lems. "ein grosser Hahn; ein prahlerischer Mensch".

Avots: EH II, 689

Šķirkļa skaidrojumā (7195)

a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73



ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2



ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, niski">ačgãrniski, nis">ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, niski">ačagãrniski, niski">ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10



ačgārns

ačgãrns, nisks">ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10



acīte

acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acots

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acumirklis

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3


acumirklis

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192



ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236


ādenieks

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


adžgārns

adžgãrns, adžgarni Vēr. I, 618, II 164, adžgānis JK. VI. 150; s. ačgãrns.

Kļūdu labojums:
VI. 150 = VI, 50

Avots: ME I, 11


agns

agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai.agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".

Avots: EH I, 4


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


agrīgs

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12


aidēt

aîdêt 2 Rutzau, (mit ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


aitiņas

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = nis">valnis 4.

Avots: EH I, 5


aizalvīt

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbāšķis

àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = nis">àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19



aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizčakstēties

àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili;

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13


aizceplis

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple 2 auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13


aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14


aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21




aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgavilēt

àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23


aizgrabēt

àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgurkstēties

àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizīt

àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27


aizjausme

aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27


aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27


aizkaist

àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28


aizkakle

àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.

Avots: ME I, 30


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: nis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizkamīt

àizkamît (wo?), = àizkamât 1: a. skapi. Refl. -tiês Oknist "fremden Widerstand überwindend hin-, weggelangen": a. uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 28


aizkāpt

[àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkaukt

àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29


aizkaustīt

àizkaûstît,

1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡

2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķibelēt

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35



aizklidzināt

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31


aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri;

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31



aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33


aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês,

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33


aizkrāsne

àizkrâsne, nis">àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkrēst

àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33


aizkristīt

àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33


aizlaicīt

àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35


aizlempēt

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36


aizliecināt

àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38


aizmaut

I àizmaut: auch (mit ) Oknist.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmetiens

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40


aizmiģēle

àizmiģēle Memelshof, Oknist, Sussei "eine weibliche tūļa".

Avots: EH I, 39


aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41


aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43


aizplēst

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44


aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): nis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.

Avots: EH I, 43



aizpūdēt

àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.

Avots: ME I, 45


aizredzēt

àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana māte Gr.-Buschhof,

Avots: EH I, 45


aizrietēt

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47


aizrūcināt

àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46


aizrūkt

àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46



aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizskanēt

àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48


aizšķilt

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55


aizšļakstēt

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56


aizslīdēt

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49



aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizšmignēt

àizšmìgnêt 2 Oknist, lächelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56


aizsniegt

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: nis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51


aizspēt

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50



aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
nis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstrēbt

àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?

Avots: EH I, 53



aizšvirkstēties

àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztīklot

àiztìkluôt: zirnekļi visus kaktus aiztīkluojuši Oknist.

Avots: EH I, 58


aiztrukt

àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59


aiztrunēt

àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59


aiztupināt

àiztupinât aiz, hinter etwas einsperren: a. aiz restēm (ins Gefängnis).

Avots: EH I, 59


aiztversme

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizugune

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58


aizušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal.Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizvilnīt

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl 2 ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam;

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63


aizvizēt

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmens

akmens: nis">akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, nis">aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


ālava

II àlava 2 Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193


ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193


alksna

àlksna,

1) auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna 2 auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67


alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68



alots

aluots: auch Baltinov n. FBR. XI, 130, Oknist n. Fil. mat. 31, Warkl. n. FBR. XI, 101, Memelshof, Zaļm., (mit ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbrunn, (mit ùo 2 ) Pilda n. FBR. XIII, 45, Auleja, Warkl., Zvirgzdine. Vgl. auch den Wiesennamen Aluotenes Lvv. I, 78.

Avots: EH I, 68



amatāt

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69


amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


āmriks

ãmriks Misshof,

1) Subst., = ãmrija: nis ir liels ā.;

2) Adj., gierig, gefrässig:
nis ir ļuoti ā.

Avots: EH I, 193


Ancis

Añcis (Ancis Wolmar, An̂cis 2 Salis): gaŗais Ancis, der Mittelfinger Oknist.

Avots: EH I, 70


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


ankraine

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70


Antiņš

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


Antons

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


apakaļ

apakaļ, ‡

2) verkehrt, lalsch (ein Germanismus)
PlKur.

Avots: EH I, 70


apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apals

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apalvīt

apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71


apara

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71


apauši

apaûši: apaũši auch AP., apàuši 2 Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši 2 Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbeigas

apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (kāda darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73


apbrukt

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrupēt

apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78




apgādnieks

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87


apgaidīt

apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgaist

apgaist,

1) es e̦smu apgaisis, ich habe etwas verloren
Oknist;

2) "paģībt" (mit ) PlKur. (li. apgaišti dass.).

Avots: EH I, 80


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgalēt

II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81


apgālēt

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87


apgalvene

apgalˆvene, nis">apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86


apglabāt

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87


apglotēt

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82


apgorīties

apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86


apgramstīt

apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83


apgrēcība

apgrècĩba, das Ärgernis, die Sünde, der Fehler: un tas bija par agrēcību I Kön. 12, 30; lai pieduoduot viņa apgrēcību. nerunā tādas apgrēcības A. XV, 199.

Avots: ME I, 88


apgrēcināt

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88


apgrozs

III apgrùozs 2 Oknist, ein Rahmen, den man auf einen Bauernwagen legt, um mehr aufladen zu können.

Avots: EH I, 85


apguba

apguba, zum Trocknen dicht zusammengeharktes Heu Mag. III, 1, 88 [und in Trikaten, wo dafür auch apgubenis].

Avots: ME I, 89


apgunīt

apgunît,

1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;

2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.

Avots: EH I, 86


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. nis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apīņi

apîņi: (mit î 2 ) auch Gramsden, Sing. apînis Fest., Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, apînis 2 Schrunden n. FBR. Xlll, 100, Frauenb., Kal., apĩnis AP., apìnis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 87


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90



apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88


apkaustīt

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķērpēt

apķêrpêt 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96




apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


apkrupēt

apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94


aplaist

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne);

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.);

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97



aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100



aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100


apliecība

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102


aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplikt

aplikt, ‡

3) a. mieru, authdren etw. zu tun
Oknist;

4) únterlegen, únterstellen:
apliksam viņ[u]s tepat apš... ahmiņ[u] Pas. III, 368 (aus Dond.).

Avots: EH I, 98


aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102


aploks

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit 2 ) Iw., Siuxt: cūku apluokā BW. 19133. teļu apluokā 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100


apmaksāt

apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.

Avots: EH I, 100


apmērīt

apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102



apņirgāt

apņir̂gât, tr., begrinsen, höhnisch lachend bespötteln: kuo tas te nācis apņirgāt mūs LP. VI, 550.

Avots: ME I, 110


appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112


apradoties

apraduôtiês, in (nicht achtbare) verwandtschaftliche Beziehungen treten: tas nu gan ir apraduojies (höhnisch)!

Avots: EH I, 107


aprakstīt

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113


apraksts

apraksts,

1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;

2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;

3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.

Avots: ME I, 113


apraušņāt

apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108


apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114


apraustelēt

apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108


aprecēt

aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108


aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115


apriktēt

apriktêt Dunika, einrichten: tur viss tik labi apriktē̦ts. Neben dem Germanismus ieriktêt "einrichten" entstanden.

Avots: EH I, 109



aprūkt

aprùkt,

1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;

2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.

Avots: ME I, 116


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119


apsēta

apsè̦ta 2 Kaltenbr., apsête 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebraucamā vieta).

Avots: EH I, 112


apsietne

[apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]

Avots: ME I, 120


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112


apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119




apšļakstināt

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apšpļaut

apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu 2 ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120


apstiept

apstìept, ‡ Refl. -tiês, sich herumwinden um: apinis apstiepies ap kārti.

Avots: EH I, 117


apstiknīties

apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]

Avots: ME I, 126


apsvētīt

apsvètît,

1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡

3) beschimpfen
(ironisch) Bers.

Avots: EH I, 118



aptaisīt

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121


aptaržāt

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r kājiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130


apteksne

apteksne, die Aufwärterin Kronw.; cf. aptecêt 5. apteksnis, ein Bedienter (L.).

Avots: ME I, 130


aptirpt

aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122



aptvert

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123


aptvert

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132


apucītis

apucîtis, Name des kleinen Fingers Oknist.

Avots: EH I, 123



apvalnītis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvārdot

apvā`rduôt, ‡

2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.

Avots: EH I, 125


apvāzt

apvâzt (li. apvóžti), bedecken: trauku. sikspārnis jāapvāž ar sietu uz skudru pūļa LP. VI, 20.

Avots: ME I, 135


apvilnīt

II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126


apvirde

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde 2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136


apzagt

apzagt, Refl. -tiês, unversehens einen Diebstahl begehen Oknist.

Avots: EH I, 127


apžākļi

apžâkļi Druw., apžāklis Dr., apžâkliski C., apžâksnis, rittlings: viens zē̦ns uotram sēž apžāksni mugurā AP.

Avots: ME I, 138


apžārgām

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138


apzarnes

apzar̂nes (unter apzar̂nis), 1): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 127



apzīdīt

apzîdît, ‡

2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!

Avots: EH I, 128


apzvanīt

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


ārisks

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242


ārlietu

ârlìetu ministrija, das Ministerium der äusseren Angelegenheiten; ārlietu ministrs.

Avots: ME I, 243


arodnieks

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142


arods

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142


ārspuse

ârspuse Wainsel n. FBR. XIV, 87, Oknist, Salis, Pas. II, 939, = ârpuse.

Avots: EH I, 195


ārstniecība

ãrstniecĩba ,* die medizinische Wissenschaft; ãrstniecisks *, medizinisch: ārstnieciski raksti, jautājumi. ãrstnieks, der Arzt, der Kurpfuscher Etn. II, 165.

Avots: ME I, 244



asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. nis">asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


asines

asines, Johannisblut (Hypericum perforatum), auch asinszâles, krustenes, raganu kauli Konv. 2 133.

Kļūdu labojums:
133 = 199.

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


asmens

asmens: asmins, -na auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Siuxt, asminis Dunika, Kal., nom. pI. asmines PIKur.

Avots: EH I, 131


asmens

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144



asns

asns, der hervorbrechende Keim, Demin. asniņš: uz asniem oder uz jauniem asniem dzert, auf die zu hoffende Ernte hin trinken und Schulden in der Schenke machen. Übertr.: ikdienība sažņaudz katru brīvu dzīvības asnu Vēr. I, 1233. [Zu ass "scharf", wie žem. nis "Schneide; die im Herbst aufkeimende Saat" bei Tratmann Wrtb. 15 (und russ. оснъ "Spitze, Stachel", wenn dies nicht mit aksl. остьнъ, russ. остенъ, gen. остна dass. identisch ist), s. Möller KZ. XXIV, 448 f. und Leskien Nom. 362.]

Avots: ME I, 144


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


ašs

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147



astni

astni = ašķi (Neik. n. U.), = asni Walk; astnes, Johanniskraut V. [Zu aste und astrs; s. auch tahm. ase̦nzabas.]

Avots: ME I, 146


astrine

astrine Oknist, callistephus chinensis.

Avots: EH I, 132


astūtais

astûtais: auch Oknist (hier auch die unbestimmte Form astûts); s. Le. Gr. 368.

Avots: EH I, 132


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atalga

atalga,* Entgelt, Entlohnung: par visām reizēm nu dabūsi tu atalgu Plūdonis Lapsiņa-kūmiņa 28.

Avots: EH I, 133


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbalsts

atbalˆsts, die Stütze, Unterstützung: viens stāv atbalstam aiz manis Vēr. I, 1026.

Avots: ME I, 150


atbēres

atbẽres, die Nachfeier des Leichenbegängnisses: nākuošā svētdienā svinēja atbēres Etn. II, 139, Ar.

Avots: ME I, 150


atbirzīt

atbìrzît 2 Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135


atbļaudināt

atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz māju Oknist.

Avots: EH I, 135


atbļaut

atbļaût, ‡

2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês,

2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.

Avots: EH I, 135


atblāzmot

atblāzmuôt, widerscheinen: (dīķis) atblāzmuoja sarkans kâ asinis Ezeriņš Leijerk. II, 182. sejā, kas atblāzmuoja vakara dzieznā A. Brigadere Daugava I, 303. Refl. -tiês: auch Janš. Līgava II, 22.

Avots: EH I, 135


atburzīt

atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137


atcilāt

atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137


atdancināt

atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138


atdenēt

atdzenêt, (Äste von unten) abhacken, -kappen Dunika, Oknist, Stenden: a. kuokam zarus.

Avots: EH I, 140


atdieņi

atdieņi, atdiêviņi 2 Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]

Avots: ME I, 154


atdomāt

atduõmât, sich erinnern, ins Gedächtnis zurückrufen: nevaru dziesmas atduomāt N. - Schwanb.; so auch refl. -tiês: es atduomājuos, ka man vajag iet ciemā Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 155


atdrēģis

atdrēģis, nis">atdrēgnis M., Tauwetter nach gewesenem Frost, atlaide̦ns laiks pēc stipras salas A. X, 1, 529, Lasd., Nerft. Cf. li. ãtdrèkis, Tauwetter und le. drê̦gns, drē̦gs.

Avots: ME I, 154


atdūkt

atdùkt,

1) summend herfliegen:
vabale atdūca Oknist;

2) mit einer dumpfen (hohlen) Stimme erwidern
Jürg.: nikni kam a. pretī.

Avots: EH I, 140


atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156


atdzirst

atdzìrst 2 (li. atgir̃sti) Oknist "=izdzirst, zu hören bekommen: es tik nuo ļaudīm atdzirdu, ka tavs brālis miris.

Avots: EH I, 140


atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156


atecēt

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141


atēnot

atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 157


atgāda

atgãda, das Gedächtnis: tev vāja atgāda Caun.

Avots: ME I, 158


atgadīties

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157


atgādnieks

atgādnieks, f. atgàdnīca 2 , wer sich gut erinnert, wer ein gutes Gedächtnis hat Festen: es vienīgā nuo mājām ešu tik laba a.

Avots: EH I, 142


atgāds

atgāds Kalz., Lubn., Meiran, (gutes?) Gedächtnis: viņam nav atgāda.

Avots: EH I, 142


atgaita

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157


atgaitīgs

atgaitîgs, mit einem Hindernis verbunden; hinderlich, behindert: atgaitīgi apstākļi B. Vēstn. atgaitīga sagre̦muošana Pūrs III, 22.

Avots: ME I, 157


atgausēt

atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142


atgriezīgs

atgriezîgs: atgriezīgu ļaundarītāju Rožu kronis (Rigā 1868), S. 64.

Avots: EH I, 143


atgriezt

atgriêzt [li. atgríežti], tr.,

1) ab-, wegschneiden:
Sprw. atgriezts riecenis vairs nepielīp;

2) abstumpfen, stumpf machen:
dzirkles, nazi, zuobus. Refl. -tiês, stumpf werden: nazis atgriezies.

Avots: ME I, 159


atgundums

atgundums, der Überdruss: vēl viņš nav līdz atgundumam zemes bē̦rnu asnis lacis Izglītība 1910, S. 654. [Wohl aus dem Litauischen oder Kurischen; vgl. li. atgùsti "отвыкнуть" (Prs. atgundu) und le. gudrs].

Avots: ME I, 160


atgvelzt

atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162



atjozt

atjuôzt [li. atjúosti],

1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;

2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.

Avots: ME I, 163


atjūkt

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163


atkaist

atkàist 2 (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkalnu

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164


atkāpelēt

atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkārst

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147



atkasīt

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146



atki

atki (> ostle. otki) Oknist n. Fil. mat. 31, Adv., = atkan.

Avots: EH I, 147


atklabēt

atklabêt, ‡

2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.

Avots: EH I, 148


atklabināt

atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148


atklausties

atklàustiês 2 (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148



atkniebt

atkniêbt, ‡

2) mühsam weg-, hertragen
Stenden: a. skapi sānis. tikkuo varēju maisu a. šurp.

Avots: EH I, 149


atkopt

atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.

Avots: ME I, 169


atkrāmēt

atkrãmêt, ‡ Refl. -tiês,

1) her(über)siedeln
Rutzau u. a.;

2) sich davonmachen:
atkrāmējies! packe dich! verschwinde! Oknist.

Avots: EH I, 150


atkraukāt

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168


atkrīčolēt

atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: nis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150


atkristāt

atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150


atkulinēt

atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150


atkulinēties

atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


atkusa

atkusa, nis">atkusnis, nis">atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169


atkuzāties

atkuzâtiês Warkl., mit Mühe, Hindernisse überwindend herkommen.

Avots: EH I, 151


atlaida

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, nis">atlaîdenis, nis">atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170


atlaistīt

atlaîstît, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga:

4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.

Avots: EH I, 153


atlaizīt

atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 153


atlase

atlase,

1): auch Pilda v. FBR. XIII, 45, Baltinov n. FBR. XI, 130, Gr: Buschh. n. FBR. XII, 65, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Warkl., Wessen, Zvirgzdine, gen. s. atlaša BW. piel. 2 5270, 1., dat. -instr. pl. atlasām BW. 22631 var.

Avots: EH I, 153


atļauja

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175


atlaulāt

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172


atļaut

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175


atļāve

atļàve 2 [oder - in Lisohn - atļāva], die Erlaubnis Bers., Mar., RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 175



atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173



atlūza

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174


atmaisīt

atmaisît, zum zweitenmal aufpflügen: a. zemi Jürg., Lubn., Oknist. Refl. -tiês AP., = atdaũzîtiês: atmaisījies uz šuo pusi.

Avots: EH I, 155



atmārkšīgs

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176



atmāršīgs

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176


atmēgties

atmēgtiês,

1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);

2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è 2 );

3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies 2 .

Avots: EH I, 155, 156


atmeimurot

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176


atmīcīt

atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156


atmīkstens

atmîkstens, atmîkšens [-ens wohl aus -enis], Tauwetter N. - Schwnb., Spr.; auch als Adj.: atmīkste̦ns laiks Lind. (wofür bei U. atmīkstajs laiks).

Avots: ME I, 178


atmiņa

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177


atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177


atminīgs

atminîgs, mit gutem Gedächtnis begabt BW. I, S. 176. viņam atminīga galva Dalbingen.

Avots: ME I, 177



atmoda

atmuôda, das Erwachen: sapnis bez atmuodas B. Vēstn. atmuodas diena, der 25. März, weil an diesem Tage nach der Vorstellung der Letten alle Käfer und Insekten erwachen sollen Konv. 2 652; RKr. VI, 34.

Kļūdu labojums:
Konv. 2 652 = Konv. 1 652.

Avots: ME I, 179


atnasāt

atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.

Avots: EH I, 157



atpiņķerēt

atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., =atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158


atprasīt

atprasît, Refl. -tiês,

1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.

Avots: EH I, 159


atradums

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183


atraite

atraite (unter atraĩtnis): auch BW. 22172, 2 var., 27840, (mit âi 2 ) Auleja (mit 2 ) Gramsden; Demin. atraitiņa BW. 27883 var.

Avots: EH I, 160



atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185



atreitis

atreitis (unter atraĩtnis): auch Wessen.

Avots: EH I, 161


atreitis

[atreitis BW. 22182 und 22203 (aus Dubena)= atraitnis.]

Avots: ME I, 185




atriezt

atriêzt

2) zurückwerfeud emporheben:
a. galvu Auleja, (mit ) Oknist. asti vien atrieze Pas. I, 343. Refl. -tiês Okuist, den Kopf zurückwerfen.

Avots: EH I, 162


atroceņis

atruoceņis PS., atruociņis Trik., niski">atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187



atsalināt

atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163


atsapt

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atsapties

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188




atsaule

atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163


atsēt

atsẽt, ‡

2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.

Avots: EH I, 165


atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173


atsija

atsija Auleja, Oknist, = atsèja 1: brauc kā bez atsijas Oknist. iet kâ rati bez atsijas ebenda.

Avots: EH I, 165


atsijgalis

atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atskaitīt

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191


atskaits

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165


atskarbis

atskarbis, atskarpis, atskar̂pe Smilt., der Widerhaken; ein Gegenriss im Holz L.; Mag. III, 1, 99; auch atskarpenis Stari I, 377.

Avots: ME I, 192


atskaust

atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166


atšķiebt

II atšķìebt 2 Oknist, wegschenken (vulgär).

Avots: EH I, 174


atšķirtība

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202


atskriet

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193


atšļākt

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz kājām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202


atslaucīt

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167




atslīcināt

atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168


atspēt

atspẽt,

1): man tik daudz darba, ka nevaru a. visu laikā padarīt Ahs. (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 148); ‡

2) allen Anforderungen gerecht werden;
a. kam pretī, Stand halten gegen etwas, widerstehen, hemmen Segew.; ‡

3) neatspēt, nicht abkommen können
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Geschäft); ‡

4) erraten
Oknist: atspēj munu mīkli!

Avots: EH I, 169


atspiest

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169


atsprāgt

atsprâgt (li. atsprógti),

2): atgrūsts nuost, (sc.: suns) atsprāga ripeniski uz uotru kaktu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 184.

Avots: EH I, 169, 170





atsprēkliņ

atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è 2 ) Kaltenbr., atsprèkliń 2 Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.

Avots: EH I, 170


atspriest

atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170



atstarpa

atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171


atstope

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198


atstrādāt

atstràdât, ‡

3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).

Avots: EH I, 172


atšubu

atšubu, niski">atšubeniski Tirs., atšubeni Mag. III, 1, 98, nis">atšũbenis, niski">atšũbeniski C. (-aniski A. XII, 399), [atšūbin Werssen], atšùbin 2 Bers., atšūbe̦nu LP. V, 190, rückwärts: viņš atkrita atšūben(i)s AP. viņš... iesita atšūbeniski, t. i. sitējs stāvēja ar muguru pret tuo, kam iestia, nemaz pats atpakaļ neatskatīdamies A. X, 2, 66; Etn. II, 72. ja nuo spuoka gribi tikt vaļā, tad duod viņam virsū ar dūri atšūbin Lasdohn, Laud. u. a.

Avots: ME I, 202, 203




atsvaidelēt

atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173


atšvelpt

atšvelpt: auch (mit èl 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 175



attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175


attaisīt

attaisît, tr.,

1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;

2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;

3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.

Avots: ME I, 203


attapt

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203


attaukšķēt

attaũkšķêt Lieven-Bersen, herschallen: šāviena truoksnis attaukšķēja Iīdz mums.

Avots: EH I, 175


atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês,

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175


attēkāt

attẽ̦kât, hin und her laufend hergelangen Lemsal: kukainis attē̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176


attikt

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205


attraucēt

attraucêt, wegscheuchen Oknist: a. zvirbuļus nuo labības.

Avots: EH I, 176


attrausties

attràustiês, sich mühsam, unbeholfen herbewegen Oknist: nu reiz tas resnis attrausies arī pie mums.

Avots: EH I, 176


attuntuļot

attuntuļuôt,

1) = ‡ attuñtulêt Oknist (mit un̂);

2) in viele Kleidungsstücke eingehüllt herkommen
AP., Lemburg, mühsam durch tiefen Schnee hergelangen Kalz. (mit ùn 2 ).

Avots: EH I, 177


attupēt

attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177


attvarstīties

attvar̂stîttês, Hindernisse überwindend herkommen Warkl.: pa bīstamuo ceļu viņš bij attvarstījies līdz krastam.

Avots: EH I, 177



atvārtīt

atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), =atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179


atvēle

atvẽle, die Erlaubnis: atvēli duot, dabūt LP. V, 210, VII, 1885.

Kļūdu labojums:
1885 = 16361, 1

Avots: ME I, 209


atvērst

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180



atviļināt

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211


atvistīns

atvistīns, entfernt: tas man ir atvistīnāks radinieks Saikava. viņš stāv atvistīni (= atvastu) nuo manis ebenda.

Avots: EH I, 181


atžagarni

atžagarni St., atžagarnis, niski">atžagniski Dond., Wandsen (s. ačgārni), rückwärts, verkehrt, gegen die Richtung der Äste: atžagarniski žagarus likt JK.

Avots: ME I, 213


atzailis

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212


atzīdelis

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213


atziņa

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213


atzinums

atzinums,

1) Erkenntnis:
pēc Kanta ikviens atzinums jeb atziņa ir atzinēja un ārējās pasaules ražuojums A. IX, 1, 447;

2) Meinung, Gutachten:
ministru komitejas atzinums Baltijas skuolu lietās Vēr. II, 895.

Avots: ME I, 212


atžirdzināt

atžirdzinât, tr., zur Besinnung bringen, wieder beleben: kapteinis atžirdzina brūti LP. VI, 30, 698.

Avots: ME I, 214


atzīt

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213


atžubu

atžubu (li. atžubu), atžubus, auch atzubiņ LP. VII, 411, atžūbin A. XII, 722, atžūbeniski Etn. II, 97 und Altenwoga, gleichbedeutend mit aišubu usw.; cf. atžaubiski, atšaubiski.

Kļūdu labojums:
atzubiņ = atžubiņ

Avots: ME I, 214


au

au- (= apr. au-, slav. u-, lat. au-, Präfix, erhalten wenigstens in aumaļām, akmanis, aumež; vgl. Le. Gr. § 517 mit Literaturangaben.

Avots: ME I, 214


aucene

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183


audakls

aûdakls (unter aûde̦kls): auch Linden, Mahlup, Seyershof, (-akls) Oknist.

Avots: EH I, 183


audaļa

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214


audi

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215


auglis

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216


augļotājs

aûgļuôtãjs, Wucherer: augļuotāja naguos krist A. XIII, 530. aûgnis, der Schössling, Spross Vēr. II, 412.

Avots: ME I, 216


augošs

aûguõšs, aûguots C., Part. Präs. von aûgt,

1) wachsend, im Wachsen begriffen:
kad auguošs (auguots), tad zaļš kā zāle; kad pieaudzis, tad sarkans kā asinis (Rätsel). auguošs od. auguots mēnesis, wachsender, zunehmender Mond: auzas jāsēj auguošā mēnesī Etn. II, 78. visu auguošu dienu, rītu, den ganzen Tag, Morgen; ebenso: viņš bija auguošu gadu vājš Druw.; cauru, auguošu nedēļu, ziemu Etn. II, 88; [viņš mita pie tā cauru, auguošu mēnesi Glück I Mos. 29, 14];

2) Wachstum fördernd, fruchtbar, wo etw. wachsen kann:
aug liepiņas, aug meitiņas auguošā vietiņā Lt d. 89; Ar. 700.

Avots: ME I, 221



augstiena

aûgstiena, = aûgstiene 1: daļu nuo Limbažu -Vilandes augstienas A. Melnalksnis Mazsalaca 9.

Avots: EH I, 184


augstiens

[augstiens Werssen, eine Öffnung in der Oberlage (griesti); vgl. li. augštinis dass.]

Avots: ME I, 217


augstmanīgs

aûgstmanîgs, nisks">augstmanisks, vornehm, aristokratisch, grosstuerisch: augstmanīgi uzskati, aristokratische Ansichten B. Vēstn; augstmaniski aizspriedumi B. Vēstn.

Avots: ME I, 217


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


aule

aũle, [aũls AP.], àuls 2 Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223


aulekiem

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186


aumaļām

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224


aupēties

aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


auriņš

aũriņš,

1) ein Nistkästchenfür Vogel, Starkästchen
Frauenburg;

2) ein Bienenstock an Bäumen zum Einfangen der Bienen
Serb., Frauenb. [Nach Kawall bei U. so auch aũris gebraucht. Wurzelverwandt mit aũlis 1. Bezzenberger erinnert GGA. 1898, 554 an gr. kret. ύ'ρον· σμῆνος Hesych., doch ist diese Zusammenstellung sehr unsicher.]

Avots: ME I, 226


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


austine

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229


austre

àustre 2 Oknist, Warkl., Name einer Kuh.

Avots: EH I, 188


austriņš

àustriņš [li. auštrìnis "Nordostwind"], der Ostwind: austriņa vējš viņu aizrauj Hiob. 27, 21; Manz.; Etn. II, 74. [nuo austriņa nuode̦gušas vārpas I Mos. 38, 13.] saule kuokles skandināja, austriņā [oder. Demin. zu austra?] sē̦dē̦dama BW. 33924, im Osten [?].

Avots: ME I, 229


auziņas

àuziņas 2 Oknist "мальга, овcец" (kleine Fische) Wid.

Avots: EH I, 189


avele

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232


avieška

aviêška Andrupine, (mit ìe 2 ) Oknist, Sonnaxt, = avene.

Avots: EH I, 190


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


azute

azute Warkl. n. Fil. mat. 103, Borchow, Golg.. Kaltenbr., Oknist, Skaista, azute Linden, loc. s. azutē BW. 12494 var. (aus Absenau), = azuôts.

Avots: EH I, 191




babis

babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.

Avots: EH I, 197


badokšņa

baduokšņa AP., Lub, comm., baduonis Burtn., Bers., ein Knauser, der aus Geiz von vorhandenen Vorrat keinen vollen Gebrauch macht (kas baduojas).

Avots: ME I, 248


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248


baida

baida: Schrecknis St.

Avots: EH I, 198



baigs

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250


baikst

baîkst: auch Oknist (neben baîst): vieniem b. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81.

Avots: EH I, 199


bailīgs

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199


baiss

II baiss (li. baisà "der Schrecken"), die Furcht, der Schrecken: šis drūmais baiss kā lietuvē̦ns man krūtis spieda Asp. un aiz manis tumsa un baiss Vēr. I, 387.

Avots: ME I, 251, 252


baišs

baišs, furchtbar, schrecklich: baišs truoksnis Dr.; s. baiss.

Avots: ME I, 252


baist

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo mātes VII, 133.

Avots: EH I, 199


baists

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. 2 289].

Avots: ME I, 252


bāka

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271


bakas

bakas, die Pocken, Blattern; vēja bakas, Windpocken; [baku pūte, die Blatter, Pocke Spr.]; bakas likt, impfen. [Nebst estn. pokk und liv. bok aus dem Germanischen; Mancelius gibt dafür noch pockas.]

Avots: ME I, 252


bakāt

bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 252


baks

III baks, in der Verbindung sila baki, eine Art Pilze Oknist.

Avots: EH I, 200


balgot

balguôt, weiss(lich) glänzen: jau maigi balguo de̦be̦su spīdums Rainis, Gals un sākums 168 [Neubildung?].

Avots: ME I, 254


baliņi

baliņi Lemsal "den Sclaafgarben ähnliche Pflanzen, womit man Stoffe und Zwirn dunkelrot gefärbt habë. Zu li. bãlinis "Sumpf-"?

Avots: EH I, 200


baļķe

baļķe (unter baļ˜ķis): auch (mit aļ˜) AP., Ramkau, (mit àļ 2 ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17 (hier neben bàļķis 2 ), KatrE, n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kaltenbr., Oknisl (hier daneben ein Demin. bàlciņa 2 ): uozuoliņa baļķītēm BW. 29837.

Avots: EH I, 203


balksne

balksne,

1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;

2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".

Avots: ME I, 254


balodis

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,


bālotne

bãluotne,

2): auch Oknist (bàlùotne 2 );

6) meža bàlùotnīte 2 Oknist, atriplex hastatum L.

Avots: EH I, 208


balšņa

balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201


balsne

II balsne Für. I, die Stimme; s. auch unter*balsnis.

Avots: EH I, 201


balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


baltiņš

bal˜tiņš:

1): auch AP., Ramkau, Segew. (neben baltinis) Wessen;

2) eine Art Fisch (kleiner als die Rotaugen)
Segew.;

3) bàlteņš 2 Auleja. Adj., Deminutivform zu bal˜ts, weiss.

Avots: EH I, 202


baltmežs

‡ *bal˜tmežs, in der Verbind. bal˜tmeža od. bal˜tmežu alksnis, die graue Erle Siuxt.

Avots: EH I, 202


baltmizis

bal˜tmizis (eig. weisse Rinde habend), Grauerle, Weisserle (Alnus incana) Peņģ.: auch pe̦lē̦kais alksnis genannt.

Avots: ME I, 257


balts

bal˜ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltvēdere

bal˜tvêdere,

4): Huflattich
- auch Oknist; ‡

5) der Frosch
VL. n. BielU.

Avots: EH I, 202


balziens

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203


balziens

bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]

Avots: ME I, 260


bamba

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ 2 ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203


bāme

bàme 2 Ungestüm; Sturm: ar bāmi gāzties virsū Birs. [Assimilatorisch für * bāne? vgl. nis 1.]

Avots: ME I, 272


baņa

I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].

Avots: ME I, 263


bāna

bàna 2 Saikava, mehrere nahe beieinander aufgestellte Getreidehaufen (auf dem Felde): nuo šitās bānas ve̦zums neiznāks. Zu nis I?

Avots: EH I, 208, 209


bāņa

[bàņa 2 Bers. "eine grosse Menge"; vgl. nis 1.]

Avots: ME I, 272


banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


bandīt

bandît (li. bandýti), versuchen Preiļi auf der Kur. Nehrung. Ein Lituanismus oder Kuronismus.

Avots: EH I, 204


bangains

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262


bāns

bãns (unter nis I): skudru bāns Salis, ein Ameisenhaufe; `ns 2 Saikava, =bàna 2 .

Avots: EH I, 209


bāraine

bãraîne, bãraînis, die Waise: bāraiņu bārenīte BW. p. 2 4458.

Avots: ME I, 272





bāre

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273


bargaliņa

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. 2 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263


bargot

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264


bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264




baroklis

baruôklis, baŗuoklis, nis">baŗuoksnis, nis">baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265


bāršķis

bāršķis,

1) die Franse
(mit âr 2 ) AP.;

2) heracleum sibiricum L. (mit ā`r 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 209


bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275


bārzda

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr 2 ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210


basātņi

basātņi Memeishof Sonnaxt (mit â) Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 89, (mit à 2 ) Kaltenbr., basàtņu 2 Oknist, Adv., = basātnē: iemauc zābaku tâ˙pat basātņu: kuo tur meklēs zeķu! Oknist.

Avots: EH I, 206



bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206


batviņi

batviņi,

1): in Auleja auch der Sing. batvinis;

2) in Milch oder Fett gekochte Beetenblatter
Oknist.

Avots: EH I, 206


baubiens

baûbiens 2 , baubenis, der Takt mit dem trijdeksnis: sita takti jeb baubienu Vēr. I, 658; Etn. I, 38. sit, bāba, baubeņus BW. 21056. baubiena zizlis, Der Taktstock Konv. 2 3339. [Zu baubt?]

Avots: ME I, 266


baža

I baža: meita parādīja visu savu bažu Saikava. In Oknist mit ŏ (visa mana boža) gesprochen, was auf Enllehnung (aus altpoln. zbože "Reichtum" mit Dissimilation?) deutet.

Avots: EH I, 207


baža

II baža, Besorgnis, Sorge, Kummer, Verlegenheit: man par tuo maza baža Naud. Gew. Pl.: ļaužu sirdis pildās bažām Purap. bažās (n. L. auch bāžās) tikt, zwischen Tür und Angel geraten L., St., U. [die Vermutungen Leskiens Abl. 372 (zu bâzt) und Sommers Balt. 117 (zu bads und ai. bādhatē "bedrängt" ) sind allzu unsicher. Vielleicht eher nebst bažīties (woneben auch božīties mit unlettischen o, Z. B. BW. 2390) auf Grund des russischen Vokativs боже "Gott" gebildet; vgl. auch baguoties.]

Avots: ME I, 269


baži

‡ *baži, in der Verbind. bažuos tikt, in Sorge, Bekümmernis geraten Bers., Lemb.

Avots: EH I, 208



bebrs

be̦brs,

1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;

2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.

Avots: EH I, 211


bēda

bè̦da: tā manu bē̦du maizīte ("schweres Leben"), sage man in Frauenb., wenn etwas schlecht geraten sei. b. tik kam Oknist, Wessen, jem. braucht nur: b. tik ganam atstāties nuo ganāmpulka, tad ganāmais pulks gan zinās labības sējumu.

Avots: EH I, 215


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288



bēģelis

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289


begons

be̦guons (unter be̦guonis 1): eine fichtene klūga zur Verbindung eines Flosses mit einem Balken am Ufer Warkl.

Avots: EH I, 211


bēguļot

bê̦guļuot, intr., hin und her laufen, viederholt fliehen: Anniņa vairs tā nebē̦guļuoja nuo manis A. XVII, 710. pa viņa pieri bē̦guļuoja iekšējs miers, ar nemieru cīnīdamies XIV, 546. ve̦lns bē̦guļuojis nuo viena stūŗa e̦ze̦ram uz uotru stūri LP. VII, 479.

Avots: ME I, 289


beigt

bèigt, -dzu, -dzu (li. beĩgti), tr., endigen, vollbringen, aufhören, mit Akk. und abhäng. Inf.: viņš beidz pat˙laban savu darbu. beidz jel reiz savus pātarus, höre auf mit deiner Litanei. kur tās puķītes galu beidz? Vēr. I, 1903. kungs nevar beigt dusmuoties, nuobrīnīties. Refl. -tiês,

1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;

2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. nis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 1 und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. 2 294].

Avots: ME I, 277


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


belziens

belziens, [belzenis U.], belzens 2 Kand., ein derber Schlag: belzienu duot, dabūt, einen Schlag versetzen, erhalten; duodat man vienu belzeniņu! BW. 3888 (aus Blieden). [vilka labu belzeni U., versetzte einen derben Schlag.]

Avots: ME I, 278


bende

beñde [li. bendė bei Miežinis], der Henker, Scharfrichter: kruoga žūpa, sievas bende BW. 10803. kad tu bendes ruokās nāktu! bendes kalps, bendes maiss, Schimpfwörter: ej, puisīti, bendes kalps BW. 19958, 1.

Avots: ME I, 279


bendzīt

bèndzît 2 Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bēres

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290


bērnāks

bḕ̦rnàks 2 Oknist, eine Deminutivform zu bḕ̦rns Memelshof. Zum Suffix s. FBR. XIII, 158.

Avots: EH I, 216


bērnišķīgs

bḕrnišķîgs, bērnišķs, [bērnisks L., = li. bérniškas "knechtisch"], kindlich, kindisch: vai tu esi ticis bērnišķs? Rainis.

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


berzt

ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês,

2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.

Avots: EH I, 213


bezdēt

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283


bezdibens

bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.

Avots: ME I, 283



bezmēns

be̦zmē̦ns: auch Kaltenbr., Oknist. Zur Etymotogie s. auch Karsten Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 97 und Räsänen ebenda 274.

Avots: EH I, 215


bezvaida

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286


bezveida

bezveĩda būtnes, gestaltslose Wesen *Vēr. I, 1361. mani liek sakuost bezveidā Rainis.

Avots: ME I, 286


bezveidis

bezveĩdis, fem. -de der (die) Gestaltslose, Unförmliche: tas tuomē̦r paliek bezveidis *Rainis.

Avots: ME I, 286


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


biedi

biêdi, Schrecknisse Trik.

Avots: EH I, 224


biedi

biedi, Pl., das Schreckbild, Schrecknis, der Schrecken: aizbēgs šausmainie un biedi Rainis. šausmas un biedi JR. V, 59. mākuoņi, ne̦sat šurp graujuošuos biedus Vēr. II, 1219. [Neologismus?]

Avots: ME I, 305


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


biezēt

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306


biezna

biêzna 2 Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


bigudzis

bigudzis "eine Speise (?)" Oknist; tu esi kâ b., verächtlich zu einem Menschen gesagt ebenda.

Avots: EH I, 218


bija

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294


bijāt

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294


biks

biks,

1): auch Pas. VII, 269, Jerkull, Mezküll, Oknist;

2) ein böser Bube
Neik. Zur Bed. 2 vgl. bikus.

Avots: EH I, 218


biksains

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295


bikšiņ

bikšiņ prl. n. FBR. VI, 114, ein bischen. Ein Germanismus.

Avots: EH I, 219


biktala

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295


bildināt

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296


biliņģis

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296


bingot

binguôt, = biñgât: ruokas turē̦dams priekš acīm un ... binguodams Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 872.

Avots: EH I, 220


biru birām

biru birām, in Scharen K., od. birum birumiem: visi traucās birus birumiem A. XII, 336. tām pakaļ nāca birum birumiem Lieknis un citi jaunieši R. Av.

Avots: ME I, 298


bišķīniņ

biš˙ķīniņ Seyershof, ein bischen. Ein Germanismus.

Avots: EH I, 222


biškrēsliņš

biškrēsliņš (unter bite 4): bišu k. auch Oknist, nom. plur. biškrēslītes BW. 5842: sēju āra biškrēsliņu BW. 6447, 1, nuoviju ... biškrēsliņu vaiņadziņu 5842.

Avots: EH I, 222


bīte

II bīte: nu jums būs bìte 2 ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223


bize

bize, biza PS., ([nebst. li. biza Lit. Mitt. I, 378 od. bizas] aus plattd. Bise),

1) Haarflechte, Haarzopf;

2) eine kleine (mit andern zusammengeflochtene) Birke od. Fichte zur Verbindung der Flösse,
auch be̦guonis genannt [vgl. Biel. Holzb. 625]: pluostam galuos un gar malām apsien ar... bizēm zaplavas Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 302


bizenes

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302


bizins

I bizins, ein eilfertiger, unruhiger Mensch: tas jau tīri, kā bizins, te ieskrēja; ne+kā nedabūjām ne izrunāties, ne˙kā Lubahn n. Etn. I, 32 (zu bizuot). [Dafür bizenis C., PS., Bers.; und hierzu wohl] bizenīte bei Rainis Pūt, vējiņ 86.

Avots: ME I, 302


bizins

II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]

Avots: ME I, 302


blace

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307


blaizīt

blaîzît: wiederholt quetschen Oknist, wiederholt schlagen C. Refl. -tiês,

2) "beim Arbeiten sich wiederholt beugen oder recken"
Auleja (mit aî).

Avots: EH I, 225


blaknums

blāknums, blāksna, nis">blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311


blaks

I blaks,

2) (Adj.): tik blaki lauki, ka ūdens nenuote̦k Oknist n. Fil. mat. 32; vgl. den Feldnamen
Blakums ebenda.

Avots: EH I, 225


blākšēt

blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227



blandoņa

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309



bļauka

bļauka (li. bliaũka "pļāpä): auch (mit aû) Gr.-Buschh, n. FBR. Xll, 77, Oknist, Warkl. auch von Erwachsenen gesagt).

Avots: EH I, 233



blāvs

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312


blāzma

blãzma: auch (mit ã ) Dunika, Salis, Smilt., Trik., (mit à) N.-Wohlfahrt, (mit à 2 ) Kaltenbr., Linden, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 227


blāzns

blàzns 2 BW. 2676, 2 (Bd. I, S. 924), [blàznis 2 Nerft, s. blāsnis.]

Avots: ME I, 313


blāznums

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313


blēdis

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314



blendzēt

blèndzêt 2 -ēju, [auch blenzêt], sich herumtreiben. Subst. blèndze 2 ,der Herumtreiber: blendze blendzē apkārt Mar. n. RKr. XV, 108. [Wenn blendzêt älter ist als blenzêt (das wohl zu blenzis "Faulpelz" gehört), dann ist es wohl als ein Kuronismus mit r. блугá "корова или овца, не привыкшая к дому и всегда блуждающая" verwandt.]

Avots: ME I, 313


blēņīgs

blèņîgs: wertlos, dumm, leer: blēņīgas zīmītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 174. cik tu b. esi būdams dzīvs, cik niecīgs nuomiris! Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 795.

Avots: EH I, 229


blīgzna

II blīgzna (unter blìgzne 2 I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì 2 ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230


blinda

[II bliñda "Reihe" Bauske]; tie spiežas vienā blindā ("zusammen") Rainis MWM. III, 83.

Avots: ME I, 315



blisēt

blisêt, -êju, faulenzen, sich herumtreiben Saikava: pie manis vis 14 nevarē̦tu b., būtu darbs jāstrādā.

Avots: EH I, 229


blīvi

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316


blīzāns

blîzā`ns 2 Oknist, ein gross gewachsener Mensch.

Avots: EH I, 230


blizas

blizas, die Trümmer: negaiss visu sakapās blizās LP. V, 363. [Zu blaizît? Vgl. blīznis.]

Avots: ME I, 315


blizēt

blizêt: auch Oknist (III prs. bliz).

Avots: EH I, 230


bļome

bļùome 2 Oknist, die Pflaume; der Pflaumenbaum.

Avots: EH I, 234



bluķene

bluķene: vizināties ar bluķeni (vielleicht zu einem Nomin. *bluķenis?) Walk.

Avots: EH I, 231


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


bļurga

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321


bļurkšis

bļurkšis,

1) das nomen actionis zubļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234


blurkstēt

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318



blūšķēt

blùšķêt 2 Oknist, Sonnaxt, -u, -ẽju. lärmen; einen klatschenden Laut hervorbringen: cūkas nedziļā ūdenī gulst vidā, ka blūšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH I, 232


blūšķināt

blùšķinât 2 Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina 2 pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232


bluzne

bluzne, auch blužņa (li. blužnis, apr. blusne), die Milz Rutzau n. Etn. II, 129. Echt le. liesa

Avots: ME I, 318


bode

buõde, buõds, - s, buõte, - s,

1) die Bude;
grabažu b., die Krambude;

2) = nis">lievenis Salisb. n. U. [Nebst estn. pōď aus mnd. bōde.]

Avots: ME I, 360




braku

braku, in Verbindung mit briku, Interj. zur Besczreibung eines knatternden, knisternden Schalles: briku braku man kurpītes sarkaniem dibe̦niem BW. 16958. iet kažuoki briku braku.

Avots: ME I, 323


brālis

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324



brāzdēt

brãzdêt, brazdêt, - u, - ēju, intr., poltern, brausen, sausen, krachen: tūk- stuots kuoku galuotņu lūza brāzduot MWM. VI, 391. krist uozuoliem brāzduot Rainis. [Vgl˙li. brózdauti "цроизводить несильный шум".]

Avots: ME I, 329


brazdot

brazduôt, lärmen, poltern, polternd gehen Oknist: kuo tu tur brazduo pa timsu? Refl. -tiês, lärmen, poltern Oknist; raufen (intr.), tollen Dunika: bē̦rni, kuo te brazduojaties? Dunika.

Avots: EH I, 239


brāzma

brāzma: auch (mit â) Oknist.

Avots: EH I, 240


brāzmīgs

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


brenne

brenne, das Unglück, Malheur (?): kad viens iekļuvis brennē, lai citi viņu nepame̦t nelaimē A. Grīns Dvēseļu putenis II, 79.

Avots: EH I, 240


bridžas

bridžas, eine Kabble, ein Hetz zum Ziehen U.; [Bielenstein Holz. 668]; zu brist; [in diesem Fall ein Lituanismus, vgl˙li. bridė "рыболовная сѣть"].

Avots: ME I, 331


briede

briêde, in der Verbind. rudzu b., das Wetterfeuchten AP.: rudzus nuobriedē zibsnis - rudzu b.; pēc rudzu briedes rudzi sāk briest.

Avots: EH I, 243



briedis

briêdis, 4): ein elenhaariges Pferd: salnis zirgs ir ar˙vien skaistāks nekâ b. Janš. Dzimtene I 2 , 339. Zur Etymologie s. jetzt auch Loewenthal WuS. XI, 60 ("vielleicht" zu ai. bhrīņāti "versehrf", slav. britva "Rasiermesser", weil der Elch die Baume abrindet).

Avots: EH I, 243


briedis

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337


briesmeklis

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337



briesmoņa

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338


briesmots

briesmuots: auch Serbigal n. FBR. IV, 61, (mit ìe 2 ) Oknist; Adv. briẽsmuôti Salisb., (mit ìe 2 ) Oknist, sehr.

Avots: EH I, 244


brikns

brikns: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Kaltenbr., Oknist, Pilskalne, Sonnaxt: b. suns - kad skries virsā, nuokuodīs Sonnaxt. cūkas briknas ("= grūti ganāmas") Kaltenbr.

Avots: EH I, 241


brīkšināt

brĩkšinât (unter brikšķinât),Refl. -tiês, ein knisterndes, knackendes Geräusch verursachen AP.: pa dienvidu nav brīv b. pa istabu.

Avots: EH I, 242


brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332


brikšķināt

brikšķinât,

1) knistern, knattern, krachen zu ersetzen durch: ein Knistern, Knattern, Krachen verursachen
J. Al.

Avots: EH I, 241


brikšķināt

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332


briksnājs

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332


brīnēties

brĩnêtiês (unter brĩnêt, brĩnîtiês): auch AP., Kaugurciems, Siuxt, Weinsch., (mit ì 2 ) Kalz., Linden, Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava.

Avots: EH I, 242


bringāt

bringât, mit Gewalt wegführen, wegschleppen [Etn. III, 130]: vilks bē̦rnus bringāja avuota lejā BW. 21128. [Der Bedeutung und Form wegen scheint dies Wort nicht aus bringen (woher brinģēt "tragen bringen" BW. 2686) aus bringen entlehnt, sondern (als ein Kuronismus) damit verwandt zu sein.]

Kļūdu labojums:
etimoloģijai jāskan (die Etymologie muss lauten): Gleich briņģêt BW. 2686 aus d. bringen

Avots: ME I, 332


brīnišķīgs

brĩnišķîgs, brĩnišķs, nisks">brĩnisks L., wunderbar: skaistums; brīnišķīgi jauks, wunderschön. [es ļuoti brīnišķi (auch Joel 2, 26) e̦smu darīts Glück Psalm 139, 14. brīniski skaista Judith 10, 14.]

Avots: ME I, 334


brīnu

brīnu lieta, wunderbare Sache St.; darnach von Rainis MWM. III, 408 brīni für brīnumi gebraucht: brīnus (st. brīnumus) cerēt, Wunder hoffen.

Avots: ME I, 334


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brīsniņš

brīsniņš (unter brîsnis 2 ): brīsniņu pastāvējis uz vietas Janš. Līgava II, 67. šī saulīte brīsniņam, viņa saule mūžiņam BW. 27759, 1 var.

Avots: EH I, 242


brita

brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242


brīve

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335


brīvestība

brĩvestība, die Freiheit, Erlaubnis: kaut man būtu brīvestība nuo tiem kar̀a virsniekiem Ar. 1948. [brīvestības me̦klē̦dama BW. 35281.] brīvestības grāmata, der Freibrief U.

Avots: ME I, 335


brīvēt

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335


brīvība

brīvība,

1) die persönliche, bürgerliche, staatliche Freiheit:
kar̀uot, mirt par brīvību; gara brīvība, die geistige Freiheit;

2) das Privilegium:

3) die Erlaubnis:
man tāda brīvība duota, ka es varu ārstēt U;

4) par brīvību nākt, zum ausserordentlichen Gehorch kommen
St.

Avots: ME I, 335


brīvprātīgs

brĩvpràtîgs,

1) freiwillig:
brīvprātīgi, aiz iekšējas dziņas kuo darīt Rainis; brīvprātīgie ugunsdzēsēji;

2) freisinnig, liberal:
brīvprātīgā partija *.

Avots: ME I, 336


brīvzvejnieks

brĩvzvejnieks, einer, der ohne Erlaubnis, heimlich fischt R. A.

Avots: ME I, 336


brodiņš

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš 2 ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247


brods

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342


brokastis

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo 2 ) Warkl., brùokasts 2 , -s Auleja, Oknist, bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo 2 ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247


brozma

bruôzma: auch Gr.-Buschh., Oknist.

Avots: EH I, 247


brūce

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341


bruģis

II bruģis, ein Netz (= kabenis) Oppek. n. U.

Avots: ME I, 339


brūkle

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline 2 Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341


brūkline

brùkline 2 (unter brūkle), (auch Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, [mit û 2 ] Gramsden n. FBR. IX, 102, Dunika, Kal.): kâ sarkana brūklinīte BW. 5436, 3.

Avots: EH I, 246


brūkšķēt

brũkšķêt, [C.], brũkšêt [PS., Ruj.], BW. 25279,1, intr., knistern: ruokas mazgājuot un beržuot brūkšķ Serb.

Kļūdu labojums:
25279,1 = 25279 var.

Avots: ME I, 341


brukšķināt

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339


brūksnēt

brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246


brumbetes

brumbetes, betonica officinalis Wagner n. U. [Bei Manzel dafür brunpetnis (> braune Betonie), s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, S. 536.]

Avots: ME I, 340


bruņas

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340


brūne

‡ *II brùne 2 oder *nis">brùnis 2 (mit ostle. ū aus uo?) "?": es jai pirku ze̦lta brùni 2 , dazemei šūdinātu BWp. 552, 4 var. (aus Pilda).

Avots: EH I, 246


bruņnesis

bruņnesis, jem., der die Rüstung, den Panzer, Harnisch trägt, der Ritter.

Avots: ME I, 340


bruņnieks

bruņnieks, bruņenieks, - inieks, der Geharnischte, der Riter. ceļmalu br., ein Raubritter, Wegelagerer LA.

Avots: ME I, 340


brūtēties

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341


brūvelis

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342


brūzis

brũzis, [brùzis C., PS.] aus mnd. bruwhūs),

1) das Brauhuas, die Brauerei:
miega pūnis, alus brūzis BW. 15602, 1, der Säufer;

[2) die Badstube
Salis].

Avots: ME I, 342



bubere

bubêre 2 Gramsden, die Johannisbeere. Vgl. bubere.

Avots: EH I, 248


bubure

bubure, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]

Avots: ME I, 343


buburenes

buburenes, schwarze Johannisbeeren (ribes nigrum L.) [In Rothof buburenes "Brombeeren". ] Cf. bubere.

Avots: ME I, 344




buktēt

buktêt, schlagen; [vgl. buksnis].

Avots: ME I, 347




bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


būlaļķe

bùbàļķe 2 (gesprochen mit hochle. ou für ū) Oknist "Bauholz".

Avots: EH I, 256


buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348



bule

I bule Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bulis

I bulis Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bulks

bulks Grünhof, Schwanb., (mit ùl 2 ) Oknist, (mit ul˜) Pankelhof, (mit ulˆ) Adsel "= bulka, veģis".

Avots: EH I, 251


bullītis

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251


bulta

bul˜ta,

1): lai tautieša vaŗa b. (der penis)
gaŗām skrēja BW. 34794;

6) vēja b., eine Krankheit der Schweine
Seyershof.

Avots: EH I, 251


bumbēris

bumbēris: auch (mit ùm 2 und è 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 252


bumbērnīca

bùmbḕrnīca 2 Kaltenbr.,Oknist (mit î ), Gr.- Buschh., Wessen, der Birnbaum.

Avots: EH I, 252


bumbīze

bum̂bìze 2 , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252



bundulis

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351


bundzinieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351


bundznieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351



bungot

buñguôt: (mit ùn 2 ) auch Oknist.

Avots: EH I, 253


burbēt

burbêt: slīkuonis bij jau sācis bur̂bēt (prs. burbu) Saikava.

Avots: EH I, 254


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burga

III burga "ein altes Gebaude" Oknist, Wessen: suņu b.

Avots: EH I, 254


būris

II bũris,

1) ein Vogelbauer
U. u. a.;

2) ein Zelt
Golg.; ein schlecht gebauter Anbau wo der Wind durchblasen kann (mit ù 2 ) Saikava ("= -nis">cenis"); ein Bretterverschlag für Schweine am Ende des laĩdars AP.; skuju bũris AP., = nis">slietenis 1; eine Laubhütte Lis. (mit ù 2 ); žagaru būrī (Var.: būdā) BW. 21285, 1. Aus mnd. bûr "Bauer, Gehäuse".

Avots: EH I, 257


burķans

bur̃kãns, ‡

2) aethusa cynapium Oknist; suņa burkāni, chaerophyllum silvestre Ulanowska Łotysze 22.

Avots: EH I, 254


burkš

bur̃kš! Interj.,

1) husch:
te burkš putns pruojām Etn. I, 103;

2) zum Bezeichnung eines schweren Gepolters:
burkš barkš! iebrauc smagais uormanis Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 353


burkšķēt

bur̃kšķêt,

1): pē̦rkuonis bur̃kšķ Dond.

Avots: EH I, 254



burste

burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255


burta

bur̂ta 2 (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354



būt

bût (bũt Rutzau; prs. bûnu Auleja, Oknist neben einem prt. biju): kâ nebijis (gesprochen: nabìs 2 ) Saikava, irgendwie. ‡ Refl. -tiês: šuo tuo daries un būnies (gibst dich ab mit?) visu laiku Auleja. vai būsies ("uzmāksies") atkal man? (aus einem Märchen von NB.).

Avots: EH I, 257


buzelis

buzelis, ein unfreundlicher, böser Mensch: nis ir kâ buzelis, viņš ar mani ne+vienu labu vārdu nevar parunāt Dond.; [vgl. buzis].

Avots: ME I, 356


būzinēt

bùzinêt 2 Sakstagals, (mit û ) Bērzgale, matt (kraftlos, erschöpft) bellen oder so sprechen (ironisch).

Avots: EH I, 258


būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360


čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281


čabiski

čãbiski, niski">čãbeniski,

1) flau, schlimm:
tev izgāja čābeniski Dond. man šuodien nuogāja drusku čābiski Tals.;

2) nuokrist čābiski, aufs Gesicht fallen
Burtn.

Avots: ME I, 407


čaga

I čaga,

1) čagas, Eisschollen, namentl. die ersten, kleinen Eisschollen;

2) čaga, ein weicher Kohlkopf
Mar. n. RKr. XV, 110;

3) in der Tonne zusammengelegtes Kleinkorn mit Spreu
Druw., Laud., Nerft, Bers., [Erlaa]: vējš sējumu kâ vieglas čagas atdzinis sējēja sē̦tā LP.

Kļūdu labojums:
3) in der Tonne zusammengelegtes = 3) čagas

Avots: ME I, 400


čagans

III čagans Oppek. n. U., [čagāns Bers.], = čakārnis, Baumwurzel; [čagani"mežā izsvaidīti sprunguļi" Ekau; vgl. čaga 2].

Avots: ME I, 400


čakārns

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401



čakstene

čakstene, eine Gartenblume mit trockener, knisternder Blüte Salisb.

Avots: EH I, 283


čākstere

čãkstere, der Strahl, Tropfen: iecirtu kājā; asinis te̦k ar čāksteri Nigr. le̦dus lielām lāsēm un ve̦se̦lām čāksterēm pilē̦dams LA. piena čāksteres vien tik dzird skrienam Janš.

Avots: ME I, 408


čakstēt

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402


čākstēt

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408


čakstināt

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402



čalbīt

[čalbît, plaudern, murmeln, knistern Wid.]

Avots: ME I, 402


čalīgs

čalîgs, schwatzhaft, plapperhaft: čalīga sieva; čalīgs truoksnis Sudr. E.

Avots: ME I, 402


čampīgs

čàmpîgs 2 Oknist, unsauber, unordentlich: čampīga meita. čampīgi strādāt.

Avots: EH I, 284


čāpurains

čāparains "?": bērniņš ar čāparainām kājiņām JK. VI, 11. [č. (čãparains Gr. - Autz,Stuhrhof) ce̦lms Siliņ "viele Wurzeln habend"; č. kustuonis Siliņ "viele Füsse habend"].

Kļūdu labojums:
bērniņš ar čāparainām kājiņām = bērniņu, kam muguriņā bijuse pe̦lē̦ka strīpa - ar čāparainām kājiņām kā pele

Avots: ME I, 408


čarkstēt

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė´ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405


čārkstēt

čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r 2 ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287


čaudrs

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405


čauga

čaũga,

1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;

2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;

3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;

4) der Weichling
L.

Avots: ME I, 405


čaugans

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana 2 labība Warkl.

Avots: EH I, 286


čaukstas

čàukstas 2 Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286


čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit 2 Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406


čaukstināt

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406


čauna

čauna Dond., dial. für caûna, auch čaunis Schlenk, Anzen BW. 2404.

Avots: ME I, 407


caurdirša

caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261


caurdure

caũrdure,

1): càu[r]dure 2 Kaltenbr., Oknist, càurdures 2 Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I 2 , 44.

Avots: EH I, 261



caurums

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261


cēbrine

cèbrine 2 Oknist, thymus chamaedrys Fries. Vgl. cēberiņš.

Avots: EH I, 267


čegone

če̦guone, ein Kohlkopf od. etwas einem Kohlkopf Ähnliches Katzd. Hierher wohl auch kniplauku če̦gaunis JK. VI, 29 [Vgl. I čaga 2.]

Kļūdu labojums:
kniplauku = knipluoka

Avots: ME I, 409


cegris

[cegris (vielleicht *ce̦grs)"?": tē̦vam ste̦ga (gemeint ist damit der penis) nuolūzusi..; vēl tas cegris (auch: stegris; ein Stumel?) cilājās BW. 34960; vielleicht aus stegris entstanden.]

Avots: ME I, 367


cekule

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263


celāt

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368


ceļgrieži

ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264


cēliens

cêliẽns: nis">cêlienis Warkl, n. FBR. XI, 107, Pilda n. FBR. XIII, 39, Kaltenbr., Zvirgzdine u. anderswo im Ostle.,

4): mazu laika cēlieni (eine kleine Welle)
Zvirgzdine;

7) der Wirbel des Rückgrats
Frauenb.

Avots: EH I, 267


celmine

celˆmine,

1) ein Pilz
Warkl. (li. kelminė "ein Pilz");

2) = celˆmene 3 Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 263



cēls

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


čemurot

če̦muruôt, sich in doldenförmige Büschel zusammenballen (?): biezēja če̦muruodams negaisa mākuonis Daugava 1934, S. 501.

Avots: EH I, 288


cepināt

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373


ceplis

II ceplis: Demin. acc. s. cepliņu BW. 2111, 2,

1): pilnu cepli maizes cepa BW. 3070;

3): ein Zimmerofen
Oknist;

4): auch Fest.;

5): kaļķu c., die Kalkbrennerei:
kaļķu cepli kurināja BW. 27533;

6): auch Pas. II, 115; Vlll, 305, Grob., Oknist, Rutzau, Siuxt, Strasden, Trik.:
man sadega raušu c. BW. 382, 10. ve̦se̦lu cepli maizes atveda Grob.; ‡

7) die Pfeife
Janš. Bandavā I, 78.

Avots: EH I, 266


čepste

čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288


ceras

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374


cerīgs

cerîgs, ‡

3) mit gutem Gedächtnis begabt
Bērzgale.

Avots: EH I, 266


cērklis

cērklis Moritzberg, cērklis, cērkne Wolmar, cērksnis Ruj., = cērtnis 1.

Avots: ME I, 377


cerkste

cer̂kste, Gliederschmerz PS.; [vgl. dzirkste einerseits und cirkste "Gicht" anderseits, (sowie li. kirkšnis "das Gelenk zwichen dem Dickbein und Bauch" und cirkstēt "knarren?")].

Avots: ME I, 375


čerkstēt

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288



cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378


cērte

cērte [C.], Stockm., cērte Wolm., cērtnis, auch cērklis, cērknis, cērkne, cērksnis,

1) eine Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen;

2) Schröpfschnäpper
Wid.

Avots: ME I, 378


četratsperu

četratspeŗu (gen. pl.), mit vier Springfedern versehen Melnalksnis Mazsalaca 48.

Avots: EH I, 289


četrkājains

četrkãjains, vierfüssig: četrkājains od. četrkāju kustuonis.

Avots: ME I, 411



ceturtais

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376


ceturtdiene

ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe 2 ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267


čibuks

čibuks (unter cibuks), Pfeifenrohr: auch Kaltenbr., Oknist. Durch slavische Vermittelung aus türk. čεbuk dass.

Avots: EH I, 290


čīčis

čičis Gr.-Würzau, der Firnis.

Avots: EH I, 292


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


ciesa

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395


ciesājs

ciẽsājs,

1) = ciêsa (?): vairums... pļavu ar mazvērtīgu purva zâli un ciesāju A. Melnalksnis Mazsalaca 14;

2) = ciesnējs II 1 Salis.

Avots: EH I, 278


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


cietum

ciêtum - od. ciêtuma sar̂gs, der Gefängnisaufseher, Kerkermeister, Gefangenwärter.

Avots: ME I, 397


cietumnieks

ciêtumnieks, f. - niece, der, die Gefangene (= im Gefängnis Sitzende).

Avots: ME I, 397


cietums

ciêtums [li. kietùmas],

1) das Harte, die Härte:
man tas pasaules labums, tev tas miruoņa cietums Tr. IV, 561;

2) das Gefängnis:
cietumā likt, ielikt, ins Gefängnis sperren; cietumā sēdēt, im Gefängnis sitzen.

Avots: ME I, 397


čigānīca

čigānīca (unter čigãns): auch (mit à 2 und î) Borchow n. FBR. XIII, 21, Oknist.

Avots: EH I, 290


cigāns

cigāns (unter cigaunis): auch BW.33319, 1.

Avots: EH I, 269


čigāns

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412


čīgāt

I čĩgât, -āju, čīguôt, fiedeln, klägliche Töne auf der Violine od. sonst wie hervorbringen Bers., Lasd., Laud., Fest.; lange und eintönig weinen Plm.: pulkstenis čīguoja vēl gaudīgāki.

Avots: ME I, 415


čiks

čiks! Interj., tick! pulkstenis iet čiks, čiks.

Avots: ME I, 412


cīkstens

cīkstens [wohl als cīkstenis aufzufassen], ein unruhiges Kind Podsem; [zu cĩkstêt].

Avots: ME I, 390


cīkstēt

II cĩkstêt, Refl. -tiês: auch Frauenb., Salisb. (hier nur ironisch), (mit ì) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 276


čikstēt

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


čīkstoņa

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416


čīkstone

[čìkstuone 2 Warkhof, comm., čìkstuonis 2 Domopol, ein viel weinendes Kind.]

Avots: ME I, 416



cildens

cilde̦ns, auch cildas, erhaben, hehr, herrlich: tas bija cilde̦ns vārds Rainis. cilde̦ns jūtas. cildi pacelties, sich hoch erheben MWM. VIII, 10.

Avots: ME I, 381


cilpa

cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl 2 Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,

4): auch (mit il˜) AP.; ‡

7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡

8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡

9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis 2 .

Avots: EH I, 270


cilpiski

cil˜piski (unter cil˜pāniski),

1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.

Avots: EH I, 271


cilpot

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês,

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271


cilts

cilˆts, -s, (li. (kiltìs "родъ"), *cilta, das Geschlecht, der Stamm. ne ciltām, ne ciltīm, ne ciltām sugām, ne pa ciltām, ne pa sugām, nicht im geringsten, keine Spur, nicht bei Menschengedanken; ne pa ciltu, ne pa smaku, ohne alle Spur, ohne alle Kenntnis von etwas. In Ruj.: viņš nav ne ciltām [over von einem Adj. *cilts?] sugām, er ist gar nicht verwandt U. ciltsbrãlis, Stammverwandter, ciltstē̦vs, der Stammvater. Zu celt.

Avots: ME I, 382


cimene

cimene, der Nacken (namentl. von Tieren: Hunden, Katzen); [vgl. cimenis 4].

Avots: ME I, 383


cimini

[cimini "langes Haar" Warkhof, Domopol; ciminis "Haarschopf" Wessen. Vielleicht zu ceimurs und li. kiminaĩ "Moos"; betreffs der Bed. vgl. ce̦ra, ce̦rs.]

Avots: ME I, 383


cinata

cinata, Demin. cinatiņa, cinātiņa, cinetiņa, cinutiņa BW. 9808,

1) der Hümpel
[PS.], Mooshügel: ve̦cais āzis kūlu grauza, cinatā atspēries BW. 13145;

[2) ein Haufe von abgehackten Hümpeln
C. Zu cinis].

Kļūdu labojums:
grauza = plēsa

Avots: ME I, 384


cināties

cinâties, sich wie das Moos, nachdem es gedrückt ist, in die Höhe neben St., sich erheben, hinaufschwingen U. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zu cinis zu stellen; vgl. auch atcinâties,]

Avots: ME I, 384


cine

cine (unter cinis): auch Linden, Demin.

Avots: EH I, 272


činka

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413


cinkulis

cinkulis 2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384


cins

cins, -s (unter cinis): auch Prl. n. FBR. VI, 94, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup.

Avots: EH I, 272



cintiņš

cintiņš (unter cinis): uz cintiņa dziedāt kāpu BW. 224, 4 var.

Avots: EH I, 272


cints

cints (?) Selburg n. Blese Latv, pers. v. un uzv. stud. 98, = nis">cinis?

Avots: EH I, 272



circināt

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272


cirka

[cirka, die Leisten -, Weichengegend Wid.; zu cirksnis dass.]

Avots: ME I, 385


cirkšļi

[cìrkšļi, Leistendrüsen Saussen; s. cirksnis 5.]

Avots: ME I, 386


cirkslis

[cir̂kslis 2 Roop, die Spitzmaus; vgl. cirksnis 2.]

Avots: ME I, 385


cirkslis

I cirkslis, Wespe Peb.; s. cirksnis 3.

Avots: ME I, 385


cirkslis

II cìrkslis 2 Bers., Laud., der Knöchel am Fusse; [der Schinken Sehren, Gold., das Hüftbein Riga Wohl zu cirksnis 5].

Avots: ME I, 385


cirksne

cìrksne, = nis">cirksnis I 2 (?): pagrieza ... (zirgu) nuost nuo ceļa klajā cirksnē A. Erss Jaun. Zipas 1934, № 88.

Avots: EH I, 273



cirkste

I cirkste, die Spitzmaus Salisb., Allend.; s. cirksnis 2.

Avots: ME I, 385


cirkste

III cirkste, die Biegung am Unterliebe U.; s. cirksnis 5.

Avots: ME I, 385


cirkstēt

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386


čirkstēt

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414


čirkstēt

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst 2 AP. circenis čir̂kst 2 , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst 2 vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291


cirkstināt

cir̃kstinât, zirpen, Geräusch machen: circenis cirkstina. Vgl. cirkstêt.

Avots: ME I, 386


čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. 2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415



čirkstoņa

čir̃kstuoņa, čirpstuoņa, anhaltendes lautes Gezwitscher, Geknister: viņš klausījās sniega čirkstuoņā A. XIV, 10.

Avots: ME I, 415



cirmis

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386


cirpatēt

cir̂pstêt [C., Ruj.], - u, - ēju, zirpen: circenis cirpstēja aizkrāsnī.

Avots: ME I, 386


cirpstināt

cirpstinât, = cir̂pstêt: sisenis ... zālē ... cirpstina Janš. Dzimtene V, 101. circeņa cirpstināšana I 2 , 336.

Avots: EH I, 273


cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387


cirsens

cirsens, die Hornisse U. [Vgl. cirksnis 3.]

Avots: ME I, 387


cirslis

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr 2 ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis 2 ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirslis

II cirslis, s. cirksnis 2 und 5.]

Avots: ME I, 387


cirslis

III cirslis (unter cir̂ksnis 2 V): (Plur. ciršļi) auch PV., (mit ìr 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 274



cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


cirta

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392


cisas

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388


cits

cits,

7): auch Oknist.

Avots: EH I, 275


čižināt

čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291


cone

cone, = auns Wellig n. U. [Entstellt aus sonis dass. (aus liv. sonn).]

Avots: ME I, 397


čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427


cūce

II cùce 2 Oknist, der Hund in der Kindersprache.

Avots: EH I, 280



cūciškai

cùciškai 2 Kaltenbr., Adv., schweinisch, schmutzig: jis dzīvuo par daudz c.

Avots: EH I, 280


cūkgans

cũkgans, auch cũkganis (fem. - gane), der Sauhirt: ar tuo savu le̦pnumiņu mūžam tē̦va cūkganiņš.

Avots: ME I, 398


cūkkāposti

cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281


cūkmidzis

cùkmidzis 2 Oknist, spergula arvensis.

Avots: EH I, 281





čukuris

čukuris (unter čukurs): auch Seyershof, Warkl.;

6): dzijas vilku čukurī BW. 24125, 2 var.;

7) = nis">kùlenis 1 Seyershof.

Avots: EH I, 294



čunčis

čunčis,

1) "eine kleine, warme Ofenbank zum Trocknen von Strümpfen und Handschuhen"
Frauenb.;

2) "?": rijas krāsnij tāds č. uzmūrē̦ts, tāds tuornis, lai uguns neiet pa muti ārā Grobin.

Avots: EH I, 295




čūrināties

čũrinâtiês Segew., sich einnisteln: vistas čūrinās pa smiltīm. S. auch unter čūrinât I.

Avots: EH I, 299


čūriski

I čũriski,

1): mit dem Gesicht nach unten gekehrt
Frauenb.: nuorāvu viņu č: pie zemes:

2) (auch čũriskis) "niski">kūleniski, niski">riteniski" Orellen n. FBR. XI, 43: cilvē̦ks, čūska var savilkties č.

Avots: EH I, 299


čurks

čur̃ks! Interj., das Fliessen einer Flüssigkeit bezeichnend: pārsita pakausi, iztecēja asinis čurks LP. V, 98. [Vgl. li. čiurkšt.]

Avots: ME I, 422


čūška

čūška (unter čũska): auch (mit ù 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 70, Laitzen n. FBR. VIII, 90, Stockm. n. FBR. VIII, 87, Wessen n. FBR. XIII, 87, Bērzgale, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, Mahlup, Meiran, Oknist, Prl., Schwanb., Selsau, Seltingshof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 299



dabiskums

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428


dāboliņš

dābuoliņš (unter dâbuols): ceļa maļas d. BW. 2845. pa zaļas pļavas balti dābuoleņi 33554, 6; aitu d., trifotium agratium L. Oknist; cūku d., brunella vulgaris L. ebenda; puķu d., achillea ptarmica L. ebenda.

Avots: EH I, 311



dabuit

dabuit (unter dabût): auch (mit ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 124, Oknist, (mit ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 301


daga

I daga Manz., der Dolch: še viņa uzspieda tam se̦nu dagu Rainis. Ungebr. [Aus mnd. dagge "Dolch".]

Avots: ME I, 429


daģis

daģis [wohl ein Lituanismus), = dadzis: audzi kupla, daģa (Var.: dadžu) lapa BW. 25268 [aus Nurmis].

Avots: ME I, 430


daidzīt

daidzît,

1): auch Wessen; ‡

5) schlagen, prügeln
Oknist.

Avots: EH I, 302


daiķis

daiķis BW. 35024, der penis.

Avots: EH I, 302


daiks

daiks: auch A.-Rahden, Jürg., Lemb. Memelshof, (mit 2 ) AP., Orellen, (mit ài 2 ) Oknist, ("Werkzeug, Instrument") Brucken (mit 2 ), Saikava (mit ài 2 ).

Avots: EH I, 302


dairīties

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês 2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit 2 N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433


dajemt

dajemt Oknist, annehmen: pie pātariem dajēme Sonnaxt. jis cilvē̦ku daje̦m (nimmt einen Arbeiter zur Aushilfe) Kaltenbr. Refl. -tiês, sich einarbeiten, eine gewisse Handfertigkeit erlangen Kaltenbr.: kad zirgam slikti nagi, tad ir dajēmies (ein Geübter) nevar apkaustīt.

Avots: EH I, 303


dalbiņš

dalbiņš,

1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;

2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.

Avots: EH I, 304


dale

dale Kaltenbr. (neben daļa), acc. s. dali Oknist, = daļa.

Avots: EH I, 304


dalība

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435


daļinieks

daļinieks (unter daļenieks): nuopelnījumu d. Rohschu krohnis Rihgā 1868, S. 251.

Avots: EH I, 305


damaksnējs

damaksnējs, nis">damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436


damaņa

damaņa, die Geschicklichkeit, das Verständnis Kaltenbr.: jam nav vēl damaņas pie šitā darba.

Avots: EH I, 305


dāņa

dãņa [N. - Bartau], auch nis Salis, Etn. II, 1 [aus Lenzenhof], die Gabe, das Geschenk ( in Katzd. die Abgabe, das Deputat): dāņas nesīšu es nuo draudziņa A. XI, 186. juo re̦ti cilvē̦ks te pēc rudens dāņas tiecās MWM. VIII, 9. [dàņa "Belohnung (für eine Arbeit) in Naturalien" Kosenhof. - Nebst li. donìs (acc. dõnį) "Abgabe" wohl eher entlehnt aus slav. danь "Abgabe", als damit verwandt, es sei denn, dass das ā (statt uo) in dāņa aus Formen wie dālavas, dāsns u. a. entnommen ist.]

Avots: ME I, 447


dancis

II dancis, das Johannisfeuer [?].

Avots: ME I, 436


dancis

[III dancis Essern n. U., Druwa I, 909, ein Krummholz; eine Radfelge Bielenstein Holzb. 545 2 (aus Popen). Als Kuronismus eine Nebenform zu dandzis. Vgl. auch dankuoties. dank- vielleicht durch Kontamination von dang- und lank- (in luocīt, lùoks u. a.).]

Avots: ME I, 436, 437


danciski

dañciski (unter dañceniski): ērzeļi ... d. vien skrējuši Pas. VII, 217. meitanam kājas d. vien iet AP.

Avots: EH I, 306



dancot

dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.

Avots: ME I, 437


dandzis

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437



daņģēties

daņģêtiês, -ējuos, sich anschmeicheln, die Kur machen: kuo gar mani daņģējies? BW. 10071, 3 [aus Blieden. Wohl als ein Lituanismus zu dandzis].

Avots: ME I, 438


darbs

dar̂bs: raže̦ns d. BW. 4719 var. steidzami darbi 16894, kaŗa darbus pastrādāja 27781. d, tik (man braucht nur) nuo istabas iziet, un slimība klāt Oknist. d. atsēsties, un vecine tūlīt baŗas ebenda.

Avots: EH I, 307


dārdi

dãrdi (unter dãrdiens): orķestŗu mūzikas d. A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.

Avots: EH I, 311


dāre

[II dāre, eine Strohmatte im Holzrahmen zum Bedecken von Frühbeeten Ronneb. Wenn diese Anwendung der dāre sekundär ist, wohl aus mnd. dare "Darre zum Trocknen des Getreides"; vgl. dārnis und dārs.]

Avots: ME I, 448


dārģis

dārģis, die Strohmatte über Mistbeeten Etn. II, 17 [aus Lenzenhof; vgl. dārnis].

Avots: ME I, 448


darība

darĩba L., die Verrichtung, das Tun, Beginnen: visa viņas mājas darība tik sīkā pasaulītē iesprauguota Rainis.

Avots: ME I, 440


darījums

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darīt

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308


dārs

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448


darva

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. 2 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442


darvakslis

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442


darvaspuķe

dar̂vaspuķe, Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 442


dasliet

daslìet 2 Auleja, Oknist, anlehnen.

Avots: EH I, 309


dāsns

dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 1.]

Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl

Avots: ME I, 449



daudzžuburains

daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310


dauža

[daũža N. - Peb., = dauzuoknis.]

Avots: ME I, 445


dauzakņa

dauzakņa [Meuermühlen, Erlaa, hier von einer Mannsperson auch - dauzaknis; dàuzakņa 2 Mar., dauzākņa Kalz.], = dauzuoknis.

Avots: ME I, 445


dauzāks

[dauzāks Bers., = dauzuoknis.]

Avots: ME I, 445


dažai

dažai Rainis, dial. für dažkā`rt, oft.

Avots: ME I, 445


dazums

dazums,

1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;

2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;

3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]

Avots: ME I, 445


debess

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450


dēdeklis

II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.

Avots: EH I, 318


dedesa

[de̦de̦sa Lis., de̦de̦ss Warkhof (s. auch dadasi)], dedestiņa, auch dedestiņš BW. 32367 [Bers.], Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis) RKr. II, 73. baltās dedestiņas, Sandnelken (dianthus arenarius) Peņģ. es nuoviju ganīdama dedestiņu vainadziņu (Var.: dedesiņu, dadasiņu) BW. 5843, 5844. [Anscheinend zu li. dedešva, malva (bei Matulionis ųolynas II, 68) od. dedesva, Vogelwicke (bei Kurschat) resp. dedešra, Käsekraut. Wenn le. de̦da echt und alt ist, kann de̦de̦sa keine Reduplikation, sondern suffixales -es- enthalten. Aber der Vers nuo de̦das rācenīša BW. I, S. 932, Nr. 3033 var. ist metrisch unmöglich und vielleicht aus nuo de̦dasu r. entstellt. In diesem Fall könnte de̦de̦sa redupliziert sein und, wenn es ursprünglich der Name einer Hülsenpflanze war, zu le. de̦sa, li. deš(e)rà "Wurst" gehören, indem die Schoten mit kleinen Würstchen verglichen werden können.]

Avots: ME I, 450


deglis

deglis,

1) ein glimmender Feuerbrand
U.;

2) der Birkling und der daraus bereitete Zündschwamm:
šķiltavu deglis A. XI, 597;

3) der Docht;

4) der Zunder:
es pati viņā degli ieme̦stu Rainis;

5) der Brand (Krankheit)
Ārstn. kal. 2, 92.

Avots: ME I, 451


dēglis

dèglis 2 [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461



degsninieks

degsninieks, jem., der sich in einem degsnis angesiedelt hat.

Avots: ME I, 451


degt

degt

2): d. de̦gutu, Teer brennen
Oknist; ‡

3) "energisch, eifrig, mit Schwüng etw. tun"
Kaltenbr.: dedze vidā, sprang hinein (ins Wasser) -

3) zu ersetzen durch.
(I, 452). ‡ Subst. dedzẽjs, wer anzündet: uguns dedzējiņš BW. 6837 var.

Avots: EH I, 314


degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452


degučnieks

de̦gučnieks "vabuole" Oknist n. Fil. mat. 33. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. degùtininkas "Laufkäfer".

Avots: EH I, 314


degums

de̦gums,

1) die vollendete Handlung des Brennens:
gan pazinu pūriņā gar,a skala de̦gumiņu BW. 7597. de̦guma brūces od. vātis, Brandwunden; de̦guma smaka, Brandgeruch;

2) ein ausgebrannter Wald, die Rodung:
tuo sēj tāli de̦gumā BW. 12318. In Mar. bedeutet de̦gums n. RKr. XV, 112 eine niedrige Stelle in der Wiese (vgl. degsnis);

3) de̦guma zāle, lysimachia nummularia Kronw.

Avots: ME I, 452


deguts

de̦guts:

1) auch Kalz., Lems., Lubn., Oknist, Pankelhof, Salis, Schnehpeln, Schwanb., Selg., Serben, Smilt., Stenden; ‡

2) Geruch eines gebrannten Dings
Für. I.

Avots: EH I, 314


dēka

III dē̦ka, eine durcheinandergeworfene Menge, ein Wirrwarr von Gegenständen, verwirrte Verhältnisse: kas še par lielu dē̦ku? Bers.

Avots: ME I, 462


dēļ

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463


deldēt

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453


delve

dèlve 2 : auch Oknist; "liela de̦lna" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: kas viņam par delvēm! tāds var gan strādāt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 315


delveris

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "nis">palaidnis, nis">nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 315


demt

demt: auch (mit èm 2 ; prs. demju, prt. dèmu 2 ) Gr.-Buschh., Oknist.

Avots: EH I, 315


dene

dene (li. denė "Deckbrett des Kahns"), denis (li. dẽnis "Decke eines Kahnes"),

1) das dreieckige Brett im Hinterteile eines Bootes als Sitz für den Steuermann u. zugleich als Behälter
Mag. VII, 1, 124. denes - sēdekļi laivas priekš- un pakaļgalā Etn. II, 167;

2) die Decke der Kajüte:
apakš deņa, in der Kajüte; virs deņa, auf dem Kajütenborde Mag. II, 3, 117. [Nach Fick Wrtb. III 4, 199, Trautmann Wrtb. 51 und Persson Beitr. 39 f. zu mndl. denne "Verdeck", ahd. tenni "Estrich" u. a.; aber der Bed. wegen eher wohl entlehnt aus dem Germ., woran auch Sommer Balt. 63 denkt.]

Avots: ME I, 455


dergt

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457


dergums

de̦rgums Rainis IV, 388 "?".

Avots: EH I, 316


derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457


derinieks

derinieks, der die Verlobungsrede vorliest U., RKr. XVI, 100; s. derībnieks 4. [derinieki St. "Verlöbnisleute".]

Avots: ME I, 457


dēsteklis

dēsteklis,

1) ein Steckling
Doblen: nelaulātu ļaužu dēstekļi (Kinder) Janš. Līgava II, 176;

2) der penis
Segew.

Avots: EH I, 319



dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


dibēt

dibêt, dröhnen: zirgs skrien, ka zeme vien dib Sessw., [AP., Bers.]. pie būdiņas vārtiem dib R. Sk. II, 40; suoļu dibēšana Līguotnis.

Avots: ME I, 465


dibināt

dibinât,

1) errichten, gründen, anlegen, stiften:
valstis, skuolas, biedrības;

2) begründen:
tādas valuodas ir nedibinātas A. XI, 109;

3) fragen, ausfragen:
nu, bet kuo tad viņš padarījis? dibināja kalsnis MWM. VII, 604. Subst. dibinātājs, der Stifter, Begründer.

Avots: ME I, 465, 466


dīcība

dīcĩba, die freie Zeit Krem.; die von der Frohnarbeit freie Zeit U.; Plur. dīcĩbas, [dìcības 2 Buschh.], der ausserordentliche Gehorch [auch für die Bedürfnisse der Gemeinde], der Frohndienst, der ausser dem gewöhnlichen, wöchentlichen zu leisten war L.: Ne̦re̦tas pagasta valde pavē̦l N. saimniekam sūtīt 12. jūlijā vienu kalpu dīcībās uz mācītāja muižu pie akas tīrīšanas.

Avots: ME I, 476


diciņa

‡ *diciņa od. *diciņš, der penis: acc. s. diciņu Anekd. IV, 18.

Avots: EH I, 319


dīcīt

dìcît; -īju, leerän (tukšuôt) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 93, Oknist:

Avots: EH I, 325


diderains

dide̦rains oder (in Ogershof) dīde̦rainis, ein unruhiger, andere belästigender Mensch Bers.

Avots: ME I, 466


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

Šķirkļa labojumos (4)

aizkalne

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30


apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119


atzveltene

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213


dudulis

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510